Dievs, svētī Latviju,

Mūs’ dārgo tēviju —

Svēti jel Latviju,

Ak svētī jel to.

Kur latvju dēli dzied,

Kur latvju meitas; zied,

Laid mums tur laimē diet

Mūs’ Latvijā.

Baumaņu Kārlis

Mēs esam nu kungi mūsu dzimtajā zemē,

Nu varam še paši sev likumus lemt;

Tā zeme ir mūsu, tās pi Isētaa mūsu, —

Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, —

Un mū3U šī Baltajā jūfa mūždien ;

Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, —

Viss, viss pie Šīs zemes simtu saitēm mus sieu.

Musu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, —

Tā zeme ir mūsu, ir mūsu — jā gan!

Caur simtsgadu vaidiem, zem svešnieku spaidiem

Šo baltdien vēl dzidri latvju mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas

 Latvju tautai sensenais līdzdotais pūrs.

Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešie»

Ne zemgate, ne latgals, ae sēlis, ne kurs

Plūdonis

Kā niedra būsi svešā malā tur,

Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.

Pie lēvu zemes dārgās ķeries klāt!

Pie tēvu zemes kalniem, lejām, mežiem,

Pie klusā strauta bērzu birstaliņā,

Lai tavas mūža ilgas klātu sien,

Lai tavas domas turpu trauc aizvien,

Kur pirmreiz saule tevi skūpstīja Un dzīves cīņās stipru audzēja.

Pie senā bērna šūpuiīša klusi,

Pie sirmās mātes, vientuļa kas raud,

Lai tavi sapņi turpu naktī steidz,

Sirds, kuj-a mīlēt, ga'dīt nenobeidz,

Tik turpu, turp lai nesas sirds un prāts!

Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt!

Ārija no operas .Traviata”.

Vai tev neilgojas sirds, redzēt tālo dzimteni,

Redzēt tālo dzimteni, vai tev neilgojas sirds?

Tur, kā jaunībā arvien, spožā saule tevīm mirdz,

Tur, kā jaunībā arvien, spoža saule tevīm mirdz,

Vai gan sapni kādreiz tev, neskan m?tes mīļā balss,

Vai gan mātes maigais glāsts nespēj sāpes remdināt,

 Vai gan mātes maigais glāsts nespēj sāpes remdināt…

Ak, līdzi nāc, ak, iīdzi nāc,

Ak, līdzi nāc I Ak, tu nezini cik sirds pilna skumju vienmēr man,

ak, tu nezini, cik sirds pilna skumju vienmēr man.

Virs tik garlaicīgs un tukšs, kamēr tevis mājās nav,

viss tik garlaicīgs un tukšs, kamēr tevis mājās nav.

Bet nu redzu atkal es tevi savā tuvumā,

Nu ir piepildījies viss, ko es lūdzu klusībā,

Nu ir piepildījies viss, ko es lūdzu klusībā .

Kas Dievu lūdz, kas Dievu lūdz,

To klausa viņš. to klausa viņš.

Ak, nu ir piepildījies viss, ko lūdzu es,

Kas Dievu lūdz, to klausa viņš.

Sirdī ceļas ilgas karstas

Sasniegt tevi, tēvija t

Kur plūst mīļu dziesmu skaņas,

Kur skan tēvu valoda.

Dzimten’, kas tu tālu, tālu,

Tevi mīļi sveicināju.

Tevi mīļi sveicināju,

Tevi mīļi sveicinu!

Tavus kalnus, tavas lejas,

Tavu mežu krāšņumu

Redzēt vēlos, mīļas sejas

Kuj-as sirdi pieminu.

Dzimten’, kas tu tālu, tālu,

Tevi mīļi sveicināju,

Tevi mīļi sveicināju,

Tevi mīļi sveicinu!

Liktens bargais mani vaja,

Klīstu plašā pasaulē;

Vienmēr tēvija man prātā,

Tevi sveicu dzimtene I

Dzimten’, kas tu. tālu, tālu,

Tevi mīli sveicināju;

Tevi mīļi sveicināju,

Tevi mīļi sveicinu.

Ozoli vēl Latvijā

Zaļo kalnos, ielejās,

Tāpat vīri atrodas,

Ozoliem kas līdzinās:

Stipri stāv pret auku bargu,

Tēviju tur mīļu, dārgu.

Tai lai ar’ šīs dziesmas skan,

Kamēr latvju mēle man !

Kur tas smuidrās liepas aug,

Kuplus ozolus kur raug,

Brīvas latvju dziesmas trīc,

Jo tiem aust jau jaukais rīts.

Latvju vīri! gribam droši

Cīnīties un dziedāt koši!

Vīriem brīvi roku spiest,

Kamēr dzīvīb’s svece dziest.

J, Pilsātnieks,

It kā ērglis gaisā

Dziesmas paceļas, —

Skaņu viļķiem cēli

Augšup aizveļas.

Atrak pukst tad sirds,

Priekos acis mirdz,

Dziesmās sirds mums atspirgst,

Spēkus smelties steidz, -

Nemierus un ķildas

Vienprātībā beidz.

Darbos rodas spars.

Dziesmās atspirgst gars.

Viss, kas daiļš un krāšņis,

Dižens, augsts un cēls, —

Viss, kas garu cilda,

It kā dievīb’s tēls.

Viss, kas zeļ un zied.

Kur tik jauki dzied.

Nu sveiki, brāļi, kas šeit ķopā esam,

Ko mīlestība vienoja;

Mēs mīļai tēvijai šīs dziesmas nesam

Un garam, kas mūs biedroja.

Mūs visus silda jau mīlestības stars,

Kas mīļo tēviju, tam latvju gars.

Mēs mostamies uz jaunu, jauku dzīvi,

Mūs modināja laika gars;

Brīvība mūsu karogam par zīmi

Un taisnlb’s kausam pilnīgs svars.

Lai brīvība zaļo, lai taisnība sp?d,

Uz to lai dzenamies, latvji, ikbrīd.

Še, kur līgo priežu meži,

Esmu dārgām saitēm siets.

Še man tēvu zemes eži, —

Esmu dzimis gaujmaliets.

Svešās malās esot jauki,

Daudz jo daiļi brīnumi,

Augsti kalni, plaši lauki,

Greznām puķēm rotāti.

Bet kas svešās zemes, salas

Man ar savu greznumu,

Kad es še pie Gaujas malas

Dzirdu latvju valodu?

Sveika, Gauja 1 plūsti, knaši

Tur, kur baitā jūfa iet

Gadu simteņiem lai braši

Latvju tauta zeļ un zied.

Pulcējat es ļaužu bari,

Pulcējaties Gaujmalā.

Sniedziet rokas, jautrie biedri,

Svētozola trijotnē!

Gaujas malā vēlos dzīvot,

Vēlētos būt piedzimis;

Tur, kur saule miežus zelti,

Tur, kur zaļo apinis.

Tūkstošām lai skaistas acis

Manu sirdi saistīt steidz ;

Tūkstošām lai skaistas līpaa

Manīrn mīļus vārdus teic.

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas

Ņemšu sevīm līgavu,

Tik pie Gaujas viņai teikšu

Cik to karsti mīlēju.

Lai ar svešas zemes saule

Rada vīnus gardākos;

Lai ar sveštautiešu dziesmas

Jūtu pilnas slavē tos, —

Man tik Gaujmaiā tik pildīt

Kausā brūno miestiņu,

Saukt, lai notrīc kalni, lejas,

Dievs lai svēti Latviju I

Un kad reizi laiks man pienāks

Acis slēgt uz mūžibu, —

Atstāt Gauju, gaujmalieti,

Tukšot kausu pēdējo, —

Tikai Gaujas malā mani

Vieglās smiltīs guldiniet^

Pilnu kausu salda alus

Kapā līdzi gremdējiet. —

Šie kauli, šī miesa,

Šis gars un šī sirds

Ir tēvu zemes tiesa,

Kamēr man saule mirdz.

Kur solīti iemu,

Tur tēvzemes krūts,

Un par ikkatru ciemu

Vēl vecais pērkons rūc.

Bet brīdi, kad kari

Pār tēvzemi iet,

Lai tēvu-tēvu gari

Man kara dziesmu dzied.

Tad asinis liešu

Par Latviju es,

Un droši nāvē iešu

Dēļ savas dzimtenes.

J. Steiks.

Latviski lai atskan dziesma

Baltās jūfas piekrastē,

Lai deg tautas mīlīb’s liesmas

Latvju dēlu pakrūtē!

Dziesmas sirdi remdina,

Kad to bēdas skumdina.

Latviski lai atskan dziesmas

Allaž mīļā Latvijā!

Dievs lai novērš visas briesmas

Mūsu dārgā tēvijā!

Dziesmas naidu mazina,

Tautas dēlus biedrina.

Latviski lai atskan dziesmas

Katrā latvju būdiņā!

Lai deg tautas mīlībs liesmas

Tautas dēlu sirsniņā !

Tur, kur mājo dziesmu gars

Atspīd vienprātības stars.

Baumaņ.u Kārlis.

Latvijas kalnājos, Latvijas lejās

Krūtīs man atdzīvo brīvības gars ;

Redzu tur vīrus kā ozolus zeļam.

Meitas kā liepas kuplojam.

Daugavas māmuļa mlilga, jauka,

Sirsnīgi glaužas pie Latvijas krūts ;

Dedzīgi viņa caur klintaini laužas,

Tautiešus censībā modrina.

Dzirdu še burtnieku sirmajās dziesmas.

Dievkoku paēnās audzētas.

Krūtis tās pilda ar debesu jūsmām

Garu līdz dievībai pacilā.

Līga man’ apveltī dziesmotiem pušķiem,

Sēdina ozola krēsliņā,

Trimpus man’ mielo ar putošu alu,

Ūsiņš ar Rāmavas dzērienu.

šeitan es sapņoju zeltainas dienas,

Sentēvu bijušo laimlbu;

Dvēsele pamostas Austriņa zemē.

Rāmavas krāšņajā godībā.

Latvijas kalnājos, Latvijas lejās

Krūtīs man atdzīvo brīvības gars,

Redzu tur vīru3 kā ozolus zeļam,

Meitas kā liepas kuplojam.

Ausekli»

Lai kopā sanākam un uzdziedam,

Lai balsis paceļam un dziesmas skandinatn,

Jo caur to sirds un prāts ielīksmojas.

Caur mūžu pasaulē šeit staigājot,

Sirds līksma paceļas, kad dziedam dziesmiņas.

Kas godam dziedātas jauki atskan.

ja darbs mums arīdzan gfuts izrādās ,

Ja raizes sirdi māc un visai sūdzas prāts,

Tad vien caur dziedāšan’ nāk atspirgsan’.

Nu lai šī dziesmiņa jauki atskan,

Lai vecā tumsība pārvēršas gaišībā,

Lai tautas laimība no jauna zel.

E. A. Dinsberģis.

Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām,

Gods atdots no kareivjiem tiek.

Viens otrs pie nodurtām acīm

Nu roku sev trīcošu liek.

Un komanda atskan, rīb zalves,

Un spēlēt jau mūzika sāk,

Jo nobeidzis uzvarassavas —

Uz mājām nu Pulkvedis nāk!

Caur pilsētu trokšņainu, skaļu,

Kur ļaužu uz laukumiem daudz,

Viņš lēnajos triumfa ratos

Pa prospektu svinīgi brauc.

Raud Pulkvedi, kārei vji'Tavi.

Ak neļauji taures vairs pūst.

Un, piecēlies, runā uz tautu,

Lai klusums par gavilēm kļūst

Bet neatbild Pulkvedis vairāk

Ne kareivjiem, tautai, nekam:

Nu karogs sedz sarkanbaltsarkans

Ir seju, ir augumu tam.

Jel noņemiet apsegu svēto,

Lai vadons ver acis un redz

Ir sauli uz kareivju pierēm,

Ir to, kura noriet un lec.

Viņš kluss. Tik ar Latvijas zemi

Vēl sajaukties nesās tam prāts ;

Un karogs šis sarkanbaltsarkans

Pār kritušu Pulkvedi klāts.

E. Virza.

Kā Daugava vaida un bangas kā krāc,

Kā Staburags asaras rauda!

Kā ozoli pakrastā briesmīgi Šņāc! —

Tur dievi un sentēvi gauda.

Vai Pērkoņam tāpēc bij Daugavu rakt,

Lai dieviem un tēvijas sargiem

Būs skaudīgi slāpušiem ūdeni lakt,

Ar bizmaņiem kaudamies bargiem?

Gan sentēvi mācēja pamielot tos

Ar saldajo miestu un alu;

Tad neoij neviena, kas nelīksmotos

Gar Latvijas Daugavas malu.

Jūs, meitiņas, šurpu ar vaiņadzlņiem,

Ar mētrām un ozolu zariem !

Jūs, puiši, ar alu un karodziņiem:

Lat ziedojam slāpušiem gariem!

Lai Daugavas grīva līdz pamatiem žūst,

Pat jūfa lai izsīktu sausa;

Tad Trimpum vēl mūžīgi alum būs plūst!

Lai dzeram ir paši iz kausa.

Lai dzeram, iai dziedam, lai uzsākam diet

Lai svēts murns ir dievības likums 1

Lai Trimpus mums alu uo jauaa sāk liet!

Lai atdzīvo sentēvu tikums!

Auseklis

Aiz upītes es uzaugu,

Pār upīti man’ aizveda.

Paliek mani bāleliņi,

Aiz upītes raudādami.

Sauc bāliņis. met ar roku:

Nāc, māsiņa, atpakaļi.

Nāc māsiņa, atpakaļi

Savā tēva sētiņai.

Es neiešu, bālēliņi,

Barga tava līgaviņa.

Nāc, māsiņa, atpakaļi

Rāšu savu līgaviņu.

Vai, bāiiņi, manis dēļi

Rāsi šāvu līgaviņu.

Nāc, māsiņa, atpakaļi

Pie saviemi bāliņierni.

Es neiešu, bālēliņi,

Vai tu sauci, vai nesauci.

Man pašai līdz izauga

Labis zemes arājiņis.

Tas paņēma manu pūru,

Mana pūra atslēdziņu.

Mana pūra atslēdziņu,

Manu zelta gredzentiņu.

Seši mazi bundzinieki

Jāj pa ceļu bungodam*;

Visiem sešiem sirmi zirgi,

Visiem caunu cepurit’s.

Visi seši sajājuši

Mana tēva pagalmā.

Divi saka: tā ir mana;

Divi saka: tas nav ties’.

Divi mani saķēruši

Zelta krelles dāvina.

Ne es ņemšu, ne man vajag’

Tik jaunami skuķēnam.

Iešu mājā, prasīs māte:

Kur tu ņēmi, kas tev dev’ ?

Man iedeva ciema puiši

Mani mazu mīlēdam’.

Mani rnazu mīlēdami,

Sevīm lielu audzēdam’;

Mani mazu mīlēdami,

Sevīm lielu audzēdam’.

Sij a auzas, tautu meita,

Dod manaini kumeļam.

Nesijāšu, nebarošu,

Netīk manam prātiņam.

Tam sijāšu, tam barošu,

Kas tīk manam prātiņam.

Tas tecēja manis dēļi

Lielu ceļa gabaliņ’!

Tautiets jūdza, brālīts jūdza,

Abi jūdza kamanās;

Abi d;vi mīļi lūdza,

Lai es ejot klātsēdēt.

Abiem diviem sirmi zi rgi,

Izrakstītas k a m a n i ņ ’ s.

Stunda stāvu domādama,

Kuram sēsties kamanās.

Labāk sēžu pie tautieša

Ne pie sava bāleliņ’,

Tautiets veda vi?u mūžu —

Bāiiņš īsu gabaliņ1.

Bandinieka rudzi auga

Diža ceļa maliņā.

Tie izauga, tie ziedēja

Zeltītiemi ziediņiem.

Kur mēs ie.'im', jauni puiši.

Zel.ta naudu f-akaluš'?

Pirksim bēri s kumeliņus,

Ņemsim daiļas līgaviņ’s.

To kumeļu, to es pirkšu,

Kas ēd upes līcītī.

To meitiņu, to es ņemšu,

Kam nav tēva, rnāmuiiņ’s.

Jāju dienu, jāju nakti

Smukmeitinas lūkoties.

Netīšami es iejāju

Meitu mātes sētiņai, sētiņā.

Ņemti n ņemšu līgaviņu,

Bet nezinu, kādu ņem.

Vai ņemt gudru sērdienīti,

Vai bagātu mātes meitu, mātes meit?

Pavaicāju īreitu māti:

Ko tās tavas meitas darf?

— Manas meitas pūru loka

Pušķo baltas villa n.tes, villainit’s.

Pavaicāju meitu māti:

Kas sērdienes pūru lok?

Sērdienīte pafi loka,

Nakti miega negulēja, negulēj’.

Labāk ņēmu sērdienīti

Ne bagātu mātes meit’.

Sirmiem zirgiem ceļā braucu —

Sētā gudra līgaviņa, līgaviņ’.

Bērīts manis kumeliņš:.:

Staigna purva bridejiņš,

Bridējir;š, bridējiņš,

Staigna purva bridējiņš.

Tev būs izbrii-t dūrju purv',

Pārvest manīm līgaviņ*

Līgaviņ’, līgaviņ’,

Pārvest manīm līgaviņ'.

Eji mana, līgaviņ’,

Šo rudeni kājiņām.

Kājiņām, kājiņām,

Šo rudeni kājiņām.

Tad uz citu rudentiņ

Tevi stalti vizinās’.

Vizināš’, vizinās’,

Tevi stalti vizināš’.

No krodziņa uz krodziņ’,

Ik svētdienas baznīcā.

Baznīcā, baznīcā,

Ik svētdienas baznīcā.

Ik svētdienas baznīcā,

Ik vakarus krodziņā.

Krodziņā, krodziņā,

Ik vakarus krodziņā.

Brālīts savu īsto māsu

Liepu lejā audzināj’.

Tautiets sola simts dālderu

Par vienreizes redzēšan’.

Sol’, tautieti, otru simtu

Tad vedīšu saulītē;

Tad vedīšu saulītei,

Tad būs tava līgaviņ’.

Tad būs tava līgaviņa —

Tavas mājas kopējiņ’.

Tavas mājas kopējiņa,

Atslēdziņu nēsātāj’!

Atslēdziņu nēsātāja

Cimdu, zeķu adītāj’.

Cimdu, zeķu adītāja.

Mīkstas gultas taisītāj’.

Mīkstas gultas taisītāja,

Mīļu vārdu runātāj’.

fE|, feā8is|i ISkotiesi.

Ej, bāliņi, lūkotiesi,

Ko dar’ tava malējiņ’ —

Logi vaļā, durvis vajā.

Nedzird rūcam dzirnaviņ’s.

Ienāk māte raudādama,

Asariņas slaucīdam’:

Ņem, bāliņi, brūnus svārkus,

Seglo savu kumeliņ’.

Jāju dienu, jāju nakti,

Sav’ māsiņu meklēdams.

Ieraug’ vienu lielu ciemu,

Paskandinu iemauktiņ’s,

iznāk trīsi tēvu dēli *

Dzeitainiemi matiņiem.

Divi mani pašu veda,

Trešais veda kumeliņ’.

Liek man ēsti, liek man dzerti,

Liek inan apkārt lūkoties.

Ne es ēdu, ne es dzēru,

Apkārt vieni lūkojos.

Es redzēju sav’ māsiņu

Viņā galda galiņā:

Balta mice galviņai.

Alus kanna rociņā.

Ēd, bāliņi, dzer, bāliņi;

Es tev līdzi vairs neiešu :

Patīkama šī zemīte,

Pa p.ātami arājiņš.

Ko fy rasidš, kas tev kailai

Ko tu raudi, kas tev kaita,

Mana jaunā līgaviņ’?

Vai tev trūka sāls, maizītes,

Vai es mīļi nedzivoj’ ?

Vai es tevīm zirgu liedzu,

Vaj rakstītas kamaniņ’s?

Cik tu brauci pie māmiņas,

Es iejūdzu kumeliņ’.

Vaska grožu iegrožoju,

Lai tek viegli kumeliņš.

Mīļi tevi pavadīju,

Vēl mīļāki sagaidij’.

Gaidu tevi pārbraucoti

Kā saulīti uzlecot

Krauklīts sēž ozolā

Zelta kokles rociņā.

Uktai-ridi, uktai-ridi,

Zelta kokles rociņā.

Vai, krauklīt’, tu redzēj’,

Kur aizveda mūs’ māsiņ’?

Pār purviem, pār mežiem,

Pār smalkajiem krūmiņiem.

Tur aizved 5mus” māsiņ,

Uz bagāto Kurzemīt’.

Tur dzīvoj* mūs’ māsiņ',

Kā sarkana brūkienīt’.

Es uzkāpu kalniņā!,

Rai ridi ra,

Līgaviņas lūkotiesi,

Rai ridi ra,

Aija, ralla, aija, rallala.

Ieraudzīju tautu meitu,

Kuj-a laba dziedātāja.

Labdien, labdien, tautu meita,

Būsi mana līgaviņa.

Kam tu mani bildināji,

Kam sirsniņu sāpināji.

Es nevaru solītiesi,

Nav mājati tēvs, māmiņa,

Nāci rītu, vai paritu,

Tad būs mājās tēvs, māmiņa.

Labdien, labdien, tautu meita,

Otrreiz tevi bildināju.

Nu es varu solītiesi,

Nu ir mājās tēvs, māmiņa,

Būšu tava līgaviņa,

Tavas mājas kopējiņa.

Aijā, žūžū, lāča bērni,

Aijā, žūžū.

Pekaināmi kājiņāmi,

Žūžūžū.

Tēvs aizgāja bišu lauzti,

Māte ogu palasīti.

Tēvs atnesa medus kannu,

Māte ogu vācelīti.

Man tās ogas, man tas medus

Par bērniņa auklēšanu.

Kas vilkami, kas lācami

Mežā kāra šūpulīti ?

Lieli vīri izauguši

Nešūpoti, neloloti.

Āvu, āvu, baltas kājas,

Lecu dārziņāi.

Lecu, lecu dārziņāi,

Plūcu baltas rozes,

Plūcu, plūcu baltas rozes,

Pinu vainadziņu.

Pinu, pinu vainadziņu,

Liku galviņāi.

Liku. liku galviņāi,

Badu jūriņāi.

Saceļāsi rīta vēji

Nopūš vainadziņu.

NopūŠ manu vainadziņu

Jūras dzelmītēi.

Jo vainadziņš tāļu peldēj',

Jo es dziļi bridu.

Tais’, brālīti, oša laivu,

Brauc pēc vainadziņa.

Oša laiva smaga laiva —

Grima dibenāi.

Tais', brālīti, liepu laivu,

Brauc pēc vainadziņa.

Liepu laiva viegla laiva

Pārved vainadziņu.

Caur sidraba birzi bridu,

Ne zariņa nenolauzu.

Būt’ zariņu nolauzusi,

Tad staigātu sidrabota,

Jauna biju, dietin deju

Dziedādama vien staigāju.

Nebēdāju tās dieniņas,

Kad staigāju raudādama.

Asariņas noslaucīju

Zaļā zīda priekšautā!.

Priekšautiņu izmazgāju

Skaidrā rīta rasiņāi.

Priekšautiņu izžāvēju

Smuidra bērza galiņāi.

Trīs gadiņi tas berziņis,

Ne tas auga, ne zaļoja.

Ceturtāi gadiņāi

Zelta ziediem noziedēja.

Kur tu augi, daiļā meita,

Ka es tevis nereclzēj’?

Rai, rai ridi traiala,

Ka es tevis neredzēj’ ?

Vai tu augi pie māmiņas,

Vai māmiņas pūriņā?

Es uzaugu pie māmiņas,

Sarkanrožu dārziņā.

Sniedz rociņu, dod mutītes,

Būsi mana līgaviņ’ 1

Velti, velti tu, puisīti,

Uz manīmi lūkojies.

Vai nāc matus Šķirstīdamis,

Vai cepuri grozīdams.

Taisni saku. nemeloju,

Tu jau manis nedabūs'.

Citam tēva dēliņami

Roku sniedzu, solījos.

Tam pasniedzu, tam iedevu

Savu zelta giedzentiņ’.

Tā dēliņa kumeliņi

Stalti mani vizināj5.

Dziedāj’ tautu tīrumai,

Uz akmeņa stāvēdam’.

Lai trīc visa tautu zeme,

Lai dzird mana māmuliņ'.

Gan dzieiāu, gan raudāju,

Nedzird mana māmuliņ’.

Sveša māte gan dzirdēja

Tā par mani nebēdā]’.

Ai, Dieviņi, augstu saule,

Kā vakaru sagaidīš*?

Sveša māte, ne māmiņa

Maz iedeva launadziņ4.

Nepūšati auksti vēji,

Man nebija villainīt‘s.

Plānu deva sveša -māte,

Bez ieloka paladziņ*.

Bīsties grēka, sveša māte.

Neraudini bārenīt'.

Bārenītes asariņas

Maksā zelta gabaliņ*.

Dzē'ājs puisis bēdājāsi:

Kjt būs ņemti līgaviņ',

Ai, ai, ai, ai ! līgaviņ*.

Balta puķe ezerāi,

Tā dzērāja līgaviņ*.

Baltā puķe atbildēja:

Labak ziedu ezerā.

Labāk ziedu ezerāi,

Ne dzērāja līgaviņ'.

Ezerāi silts ūdens —

Pie dzērāja grūta dzlv‘.

Kad es biju jauns puisītis

Es mācēju ģēģerēt,

Tralla, lalala-raliala,

Es mācēju ģēģerēt.

Suni laidu mežiņāi,

Pats gar meža malu gāj!.

Suns iztrieca vecu meitu,

Salāpītu kažociņ'.

Še, sunīti, zaķa kāja —

Trenc to meitu atpakaļ.

jūriņ prasa smalku tīklu,

Laiviņ’ baltu zēģelīt’.

Uzvelk baitu zēģelīti,

Iet laiviņa mirdzēdam’.

Iet laiviņa mirdzēdama

Simtu jūdžu dieniņā.

Simtu jūdžu dieniņai,

Divi simti naksniņā,

iet laiviņa mirdzēdama

Līdz Ziemeļa namdurvīm.

Ziemelim ir skaistas meitas

Tās es braucu lūkoties.

Vaj tu brauci, vai nebrauci,

Tu jau manis nedabūs’!

Labāķ tēva dubļus bridu.

Ne tautieša laipu gāj*.

Tēva dubļi sudraboti,

Tautu laipa asarot’.

Ozolati, zessai&ri&i.

Ozolīti, zemzarīti,

Kam tu augi lejiņā,

Aiju, aiju, aijajā,

Kam tu augi iejiņā.

Meitas tavus zarus lauza,

Kalniņāi stāvēdam’s,

Laužat, meitas, ko lauzdamas,

Galotnītes nelaužat!

Lai palika galotnīte,

Kur putnierni uzmesties,

Tur atskrēja lakstīgala

Zeltītiemi spārniņiem.

Tā nebija lakstīgala.

Tā bij puiša līgaviņ’.

Padziedāsim Eiy, foālisjī.

Padziedāsim nu, bāliņi,

Visi viena pulciņai.

Dievs to zin, kur citu gada

Mēs bāliņi dziedāsim.

Cits būs smilšu kalniņā!,

Cita būs ka^a puleiņāi.

Kas bus smilšu kalniņār

Tā mūžami neredzēsi.

Kas būs kaj-a pulciņāi,

Tas pārnāksi sētiņai.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu

Aizdzen mani Kurzemē.

Kurzemniece man solīja

Sav’ meitiņu, malējiņ’.

Solīt sola, bet nedeva,

Teic man lieiu dzēiājiņ*.

Teic man lielu dzērājiņu,

Kumeliņa skrējējiņ.

Kufu krogu es izdzēru,

Kam noskrēju kumeliņ?

Pats par savu naudu dzēru,

Pats skrej’ savu kumeliņ’!

Pats precēju līgaviņu,

Tēvam mātei nezinot!

Pūt, vējiņi, nostāj iesi —

Ļauj ievai noziedet.

Jājat tautas, pagaidiet! —

Ļaujiet pūru pielocīt.

Nu ar Dievu, Vidzemīte,

Nebūšu vairs šai zemē,

Neiešu vairs savā vaļā

Ciemu durvis virināt.

Lai aug purvi, lai aug meži,

Kur gāj’ cauri drasēdams,

Man ar drīz būs jadrasei

Daiļā kaj-a pulciņā.

Kad māmiņa to redzētu

Kā pušķoja tav’ dēliņ’,

Tad tu vairsi neraudātu

Sava dēla auklējum\parUzvilks kaja mētelīti,

Uzliks kafa cepurīt’,

Apjozīs ar zobentiņu,

Cels uz stalta kumeliņ’.

Dziedādami, spēlēdami,

Ienaidnieku uzvarēs;

Dziedādami, spēlēdami

No kariņa mājās nāks!

Kara vīri bēdājās,

Asiņaina gaisma aust;

Nebēdājiet, kara vīri,

Sudrabota saule lec.

Sniga sniegi, putināj',

Stalti jāja karavīr’;

Tālu jāja, nepazinu,

Vaj būs mani bālēniņ’.

Jāja, jāja tālu tāl’,

Lielu tālu svešumā;

Tēvu zemei gj-ūti laiki,

Dēliem jaiet palīgā.

Tēvu zemes brlvestib’

Pirksim mēs ar asinīm;

Tēvu zemes mīlestību

Mēs ar darbiem rādīsim.

Māte, es nākšu,

Kad vakars būs vēls,

Negaisa naktī,

Tavs pazudis dēls.

Māte, es nākšu,

Kad tumsā viss tīts;

Steigšos pie tevis

Es — vajāts un dzīts,..

Esmu tik gurdens

Un ceļš ir tik grūts.

Māte, vai ļausi

Man glausties pie krūts? —

Gribu vēl dzirdēt

Kā mātes sirds pukst;

Gribu vēl dzirdēt,

Ko lūpiņas čukst.

Pārnācu vēlu,

Bij tumsā viss tīts —

Negaisa naktī

Es — vajats un dzīts.

Būdiņa tumša,

Viss kluss ir un svešs…

Tikai ap kapsētu

Drūmi šalc mežs.

Māte mani atstājusi

Kā vistiņa cālēniņ’.

Kaut zinātu to kalniņu

Kur guļ mana māmuliņ’.

Es neļautu to kalniņu,

Arājami rušināt.

Es apsistu to kalniņu

Ar ozola dēlīšiem.

Ar ozola dēlīšiemi,

Ar sudraba nagliņām.

Div’ dūjiņas gaisā skrēja,

Abas skrēja dūdodam’s.

Ai, ai, aijajā,

Abas skrēja dūdodam’s.

Div’ bāliņi kājā jāja,

Abi jāja domādam’.

Vai būs jāti, vai nejāti,

Vai palikti šai zemē?

Šai zeme ir laba dzīve,

Jaunas meitas gultu tais’.

Kas taisīja zalaātami,

Kas tam klāja paladziņ ?

Priežu zari, egļu skujas

Ksfa vīra paladziņ’.

Sūnu cinis, akmentiņis,

Kaja vīra spilventiņ’.

Čuči, guli, līgaviņa,

Uz manāmi rociņāmi.

Kad tu vienu nogulēsi,

Tad es tevim otru došu.

Kad tu otru nogulēsi,

Tad es tevi modināšu.

Celies, mana līgaviņa,

Jau gailītis nodziedāja.

Domāju es dziļas.

Domāju es domas dziļas:

Kamdēļ laime mani nīd —

Viss ko daru, viss man viļas,

Visās vietās kājas slīd.

Citam nav nekāda darba,

Nauda kā no gaisa birst;

Man ir dzīve sūra, skarba—

Jābadojas, kārnā mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,

Prasi kādam — kas tev dos?

Labāk vienreiz nāve aša.

Nekā dzive ubagos.

Ezers lejā spid netāli,

Iekšā tur būs raizēm gals;

Nu, ardievu, bēdu brāli,

Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl gafām ved gar krogu,

Iekšā dejo. dzied un smej,

Un caur apgaismotu logu

Redzu — alu glāzēs lej.

Vai tad es nu tīri bešā ?

Roka ātri svārkos ķer —

Daži santīmi vēl ķešā,

Tie priekš nāves janodzer.

Atliks miršanu uz rītu,

Šodien vēlu staigāt turp,

Krodzniek, dosi vēl uz kritu?

Došu — duci alus šurp I

Otrreiz bij man tāda liga:

Skaistule man solījās;

Mūž.im būšu uzticīga. —

Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca,

Glauni uzģērbts, uzķemmēts,

Lakstoties ap viņu saca5

Dāvā rotas — viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,

Sirdi viņam neatdos,

Bet it nejauši reiz -klausies

— Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās;

Un kaut sirdī sāpes gr.ež,

Tak pēc atriebības kāras

Dūre naža spalu spiež.

Viņiem jām rst. Steigšus gāju,

Te man uzsauc draugs:

Kur nu? Iesviedīsim ceļa kāju !

Nāc man līdz uz kabaku.

Sviedām, sviedām… rīts jau ausa,

Aizmirsts viss, kas rūpes dar\par

Kājas galvu knapi klausa,

Zudušas bij dusmas ar’.

Tādēļ tagad katru reizi

Iedzeru, kad slikts ir prāts.

Un ja kājas iet ar greizi,

Tas jau ļaunums nav nekāds.

Ed Veidenbaums.

Tur es dzēru, tur man tika,

Tai mazāi krodziņā:

Sarkans alus, balta kanna,

Daiļa pati nesējiņ’.

Izdzer’ alu, sasit kannu,

Nobučoju nesējiņ’.

Sarkans alus glāzītēi

Līdz pašami dibenam.

Daiļa mana līgaviņa

Līdz pašami vecumam.

Alutiņi, bāleniņi

Tavu lielu vecumiņ’:

Es piedzimu, tev’ atradu,

Es nomiršu, tev’ atstās’.

Alutiņi, bāleniņi

Tavu lielu stiprumiņ’:

Tu varēji vīru gāsti,

Mucai spundi ārā spert.

Daugaviņa, māmuliņa,

Viļņo strauji plūzdama.

Daugaviņa .stalta, balta,

Tu mūs’ maizes devēja.

Nu tad, brāļi, naigi, naigi

Dzenat iiklus laiviņās, —

Pērkoņtēva svēttbiņa

Laivas zivīrn piidinās.

Brīvos viļņos Daugaviņa,

Sviedros laivu airējam.

Krūtīs atsarkst tēvu liesma,

Brīvu dziesmu uzdziedam.

Nu tad brāļi, naigi, naigi

Dzenat tīklus laiviņās,

Pērkoņtēva svētītrņa

Laivas zivīm pildinās.

Birzē pogo lakstīgala;

Sudrabaina debess mala

Nogrimst tumšā, klusā silā.

Mēnesnīcā aizslīd ēna:

Iešana tik lēna, lēna ;

Krūtīs elpa sāpes cilā.

Kaut jel daži tiktu galā :

Kapenes dus ceļa malā,

Skumji sveicu sēro vietu.

Kapenēm slīd pāri ēna,

Iešana *ik lēna, lēna,

Ak, es labprāt dusēt ietu.

J. Poiuks.

Puiši jāja pieguļāi,

Es ar' līdzi taisījos

Puišiem svārki, kažociņi —

Man tik balta villainīt’.

Puiši jāja zirgus pīti,

Es pie ūdens nodzerties.

Izpeld zaļa līdaciņa,

Norauj manu vainadziņ’.

Aiznes manu vainadziņu,

Burbulīšus mētādam’.

Tais’ brālīti oša laivu,

Brauc pēc mana vainadziņ’.

Oša laiva, smaga laiva —

Tā nogrima dibenā,

Tais’, brālīti, liepu laivu,

Brauc pēc mana vainadziņ’.

Stāv dzirnas zaļā ielejā,

Šalc strautā ūdens kritums.

Diennakti vienā laidienā

Skan dzirnu ratu ritums»

Tur mūžam klip klap skan un dzied,

Tur augšup lejup rnelders iet,

Un rīko savus ļaudis.

Bet tikmēr mājā daiļava

Kā čaklais rūķis strādā,

Tā daiļā meldermeitiņa,

Kas visur tek un gādā.

Berž galdus, uzpoš katru viet’.

Tai koka kurpes klip-klap iet

Pa gludo dēļu grīdu.

Bet tikmēr satumut vakarā

Un dienas darbi beidzas.

Pie dārza vārtiem krūmājā

Tā mani satikt steidzas.

Kad viņas roku turu ciet,

Sirds manim ari klip-klap iet,

Ak, daiļā meldermeitiņ !

Baudi zaļo jaunību.

Baudi zaļo jaunību,

Nebēdā par rītdienu,

Dzīves rītā maigā 

Kāmēr brīva strauja sirds,

Dzīves piiekā acis mirdz,

Liec lai glāzes staigā!

Līgaviņas izskatā

Nāk un tevi bildina

Pati mūza maigā.

Agrā laimē vaigi tvīkst, —

Sirds vel ticēt eerēi drīkst,

Liec lai glāzes staigā!

Jaunība tik reizi zied, —

Pasmaida un projām iet, —

Neatnāks vairs maigā ;

Un varbūt, tai šķiroties,

Prieki, laime līdzi ies,

: , : Liec lai glāzes staigā,

Kad no draugiem jāšķiras,

Rokas sniedzot asaras

Pamirdz skumjā vaigā;

Dod, kas nākas skumjībai,

Bet par prieku jaunībai, —

Liec lai glāzes staigā.:,:

Kad tev matus cirtainos

Dzīves vakars sidrabos

Pienāks krēsla baigā',

Meklēt iesim atmiņās

Tāļu, tāļās jaunības.

Liec lai glāzes staigā.

Ar mums īsu Jāšķiras,

Ar Dievu, mums nu jāšķiras,

Sniedz vēlreiz kausu pildītu.

Lai skumjas tanī slīcinu.

Ar Diev’! Ar Diev’!

Bez naida lai cits citu pieminam.

Ar Diev’! Ar Diev’!

Līdz kapam ilgas klīst,

Sirds mieru nepazīst.

Ar Diev’ ! Ar Diev’!

Ar Dievu mums nu jāšķiras,

Gaj-š ceļš vai īsa taciņa,

Lai katram viegli miaama.

Ar Diev’! Ar Diev ’!

Bez naida lai cits cilu u. t. t.

Ar Dievu, mums nu jāšķiras,

Dievs zin, kur ceļš mums izbeigsies,

Nav zvaigznēs veikts, vai tiksimies,

Ar Diev’! Ar Diev’ I

Bez naida lai cits citu pieminam u. t. t.

Dažu skaistu ziedu

Gaujā kaisīju,

Lai tie manai mīļai

Nestu sveicienu.

Pats uz Gaujas krasta

Dziesmu dziedāju, —

Dziedāju par laimi

Un par līgavu.

Sen jau aizmirsusies

Man šī dziesmiņa;

Sen jau mana mīļā

Citam līgava.

Un kad Gaujas līčos

Atkal ievas zied,

Tad uz veco vietu

Allaž mēdzu iet.

Un kā senāk ziedus

Gaujā kaisu es, —

Nevaicādams kur lai

Viļņi viņus nes . . .

A. Niedra.

Gribēju tālajos laukos vēl iet,

Klausīties dziesmās, ko ziedonis dzied,

Zilajos viļņos uz jūj*a^ vēl būt,

Sirds lai tur brīvības sveicienu jūt —

Satumsa nakts, satumsa nakts.

Gribēju gaismu sirdi sev krāt,

Sāpes par zudušo apklusināt,

Pagātni noguldīt kapenēs snaust.

Ceļu uz laimīgu dzīvi sev lauzt —

Satumsa nakts, satumsa nakts.

A. Saulietis.

Strauji kā viļņi

Rit mūsu mūža d ēnas.

ik stundas jo tuvāk

Uz kapu mums ceļš.

Jel pielej, jei pildi, draugs, smagajo kausu

Tik liktenim zināms, kas nākotnē būsi

Tu mirsi, tev’ apraks,

Lai kāda tava dzīve.

Ne celties, ne dzīrot

Ar draugiem tev būs lemts.

Tā zāle. kas pļauta,

Tā mūžam vairs nezaļos;

Tas cdvēks, kas miris,

Tas mūžam vairs necelsies.

Es zinu. visi mani nievā,

Es zinu, visi mani nīst.

Lai mani nīst, lai mani nievā, —

Vienalga man, vienalga man.

Pār kapiem laižas melni kraukļi,

Un žēli ķērc : nav vērts, nav vērts.

Es atspiežos pie kapa krusta,

Un saucu līdz: nav vērts, nav vērts!

Kā vēja dzīti mākonīši,

Tā manas domas tālu klīst

Pēc kaut kā cēla nezināma

Sirds ilgojas, sirds ilgojas, —

Meita gāja uz avotu, uz avotu,

Ūdens krūze rociņā;, rociņā.

Pretim nāca jauni puiši,

Sasit meitai zaļo krūzi.

Meita raud pēc savas krūzes:

— Krūzīt, mana zaļā krūzīt.

Puiši meitai naudu sola,

Meitai naudas nevajaga.

Meita raud pēc savas krūzes;

— Krūzīt, mana zaļā krūzīt !

Puiši meitai muižu sola,

Meitai muižas nevajaga.

Meita raud pēc savas krūzes :

— Krūzīt, mana zaļā krūzīt!

Puiši meitai puisi sola;

Meitai puiša gan vajaga.

Sasper, velns, to zaļo krūzi,

Es pie puiša turēšosi!

Es pie puiša turēšosi,

Kā pie zelta gabaliņa!

Kur tad tu nu biji, āziti manu ?

Sudmalāsi, sudmalāsi, kundziņi man’ i

Ko tad tu tur darīji, āziti manu?

Kviešus malu, rudzus malu, kundziņi man’ 1

Ko tad tu tur ēdi, āzīti manu ?

Pienu, medu, pienu, medu, kundziņi man'!

Ko tad tu tur dzēri, āzīti manu?

Alu, vīnu, alu, vīnu, kundziņi man’!

Ar ko tu tur mērīji, āzīti manu?

Ar radziņu, ar radziņu, kundziņi man’ 1

Ar ko tu tur slaucīji, āzīti manu ?

Ar bārdiņu, ar bārdiņu, kundziņi man’ I

Vai tad tev tur ar kūla, āzīti manu ?

Kūla gan, kūla gan, kundziņi man’!

Pa ko tad tev tur kūla, āzīti manu ?

Pa ļipiņu, pa ļipiņu, kundziņi man’!

Vai tad tu ar brēci, āzīti manu ?

Brēcu gan, brēcu gan, kundziņi man’ 1

Kā tad tu tur brēci, āzīti manu ?

Miku, ineku, miku nieku, kundziņi man’.

Dejo, dejo, pagriezies, pagriezies,

Tisai krāsni neapgāz, neapgāz,

Gan jau ziemā noderēs, noderēs,

Nav jau savas villaines, villaines.

Ir jau gpīti, nav jau viegli

Dzīvot šinī pasaulē.

Čigāniņš stāv mežmalā, mežmalā.

Svārciņš viņam noplīsis, noplīsis ;

Visu nakti līdz rītam, līdz ritam

Redz viņš rasu nobirstam, nobirstam.

Čigānietei es iedevu, es iedevu

Raibu cimdu pušaiuu;

Čigāniete maziņa, maziņa

Mīļāko man zīlēja, zilēja.

Čigāns kūla čigānieti, čigānieti

Aiz lindraka turēdams, turēdams ;

Čigāniete Čigānam, čigānam

Atmaksāja uzvijām, uzvijām.

Traļa, lalla, traļa lalla Laila lalla, Iallala lallala.

Cik ezers rāms un putni klusi —

Tik dabā dzirdams troksnis rets.

Jau metas tumšs, un zemes virsū Sāk izplatīties klusums svēts . . .

Cik ezers rām3! Iekš koku lapām Zuz Dieva balsis mīlīgas,

Un puķītes no krasta malas Uz augšu raida lūgšanas.

Cik ezers rāms 1 No debess zvaigznes Uz zemi mīļi noskatās . . .

Jel dodies, cilvēk, tu ar’ mierā,

Drīz tev’ ar’ kapā guldinās.

Heines, tulkojis MieriņS.

Tumša, tumša tā eglīte,

Kur caunīte nakti guļ;

Tāļu, tālu tā māmiņa

Kur aug mana līgaviņ’.

No kurienes tu, puisīti,

Ar tik jauku valodiņ’?

— Es, māmiņa, no Vidzemes,

Nāku savas vajadzīb’s:

Gribu jūsu meitiņ’ precēt,

Ak, lūdzami neliedziet!

— Velti, velti, tu, puisīti.

Pēc meitiņas lūkojies:

Viena pati man meitiņa,

Tā par mazu un par jaun’.

Tai būs māies rīkstes bīties,

Ne uz puišiem lūkoties.

— Jūs, māmiņa, veci ļaudis,

Jūs aplami runājat:

Pa pārami rieksti auga,

Pa pārami āboliņ’.

Jū[as putni gaisā skrēja

Un pa pāriem pārojās,

Tā būs jauniem ļaudīm ari

Pa pāriemi pāroties.

Plēš arkli zemes krūti,

Lai augļus dotu tā.

Tu dzirdi: vaid tā grūti —

Iet sāpes dziļumā

Bet kur zem dzelža salta

Reiz zimei bijis ciest,

Plauksi puķe zila, balta,

Un zella vārpas Driest.

Plēš arklis zemes krūtij

Lai augļus dotu tā;

To, kad tev atkal grūti.

Sirds mana; iedomāt

A, Sanlietis,

Klau, kāda sena ziņa

Man šeitan sirdi skan :

še citkārt nāca viņa

Tik bieži līdzi man.

Lūk, celiņš lejup lokas

Caur zaļu priedienu;

Tur gājām roku rokās

Mēs dažu gājienu.

Un lejā līgo smilgas

Pa saules nokalni;

Tur mostas klusas ilgas

Par laimes pagātni.

Te dažu puķi plūcu

Uz pļavas ziedošās,

Kā bite medu sūcu

No mutes smaidošas.

Ai, zūdi! Pr*. jarn, projām T

u, laimes dienu tēls !

Ko reiz še piedzīvojām,

Nu vairs tik sapnis žēls.

Jēkabs Janševskis.

Visi sili aizmiguši.

Apmaldījies zaķīts klaigā.

Iet pa gaisu baltas zvaigznes —

Mēnestiņis līdzi staigā …

Maza balta zehenite

Klusi manā ausī zvana;

Kufa zvaigznīte ir tava?

Kūja zvaigznīte ir mana ?

Visu nakti zvaigznes pētām,

K'tffa mana, kupa viņas :

Pētām, pētām — neizpētām:

Nav mums zvaigžņu atslēdziņas.

Austrumi jau aizdeguši . . .

Viņa maoās acīs rangaa —

Un mēs raudam un mēs smaidam,

Savas zvaigznes atradusi.

J. jauusudrabi.ņš.

Meitenītes, zeltenītes,

Draudzenites, dvēselītes.

Rotājaties, daiļaviņas,

Greznojaties, cielaviņas!

Savas balsis paceļat,

Jauku dziesmu skandinat,

Zēnu pulkā aicinat,

Kad no dārza biezokņa

Gribēs nākt viņš pulciņā,

Apmētājat lapiņām,

Lapiņām šīm zaļajām,

Apmētājat odziņām.

Odziņām šīm rarkanām.

Nenāc meitu pulciņā,

Dziedātāju viciņā,

Nenāc dziesmu klausīties,

Nenāc meitu skatīties,

Iz operas »Jevgeņijs Oņegius*.

It kā taurenīts mīia viegla,

No zieda tā uz zieda skrien,

Velti mēģini viņu satvert,

Tā tālāk trauc, arvien, arvien 1

Nelīdz asaras, ne draudi,

Par velti karstās lūgšanas:

Kas daudz lūdzas, tas ātri apnīkst.

Kas klusēt prot, tas patīkas.

Pār visu zemi m;la valda,

Visiem likumiem tā pāri iet;

No manis vairies, bet es mīlu,

Un ja es mīlu, piesargies !

No manis vairies tu,

Bet tomēr mīlā iedegos,

Un ja es mīlu, ja es mīlu,

Neviens nav drošs!

Domā taurenīti mazo noķert,

Bet skaties: viņš jau aizlaižas:

Te pēc brīža tas atkal klātu,

Un atkal sirds tev iedrebas!

Viegli vijas viņš tevim apkārt,

Tev miera nav vairs it nekur!

Domā satvert, viņš lido tālāk,

Bet lido tu, viņš tevi tur!

Pār visu zemi mīla valda,

Un visiem likumiem tā pāri iet;

No manis vairies, bet es mīlu,

Un ja es mīlu, piesargies!

No manis vairies tu,

Bet tomēr mīlā iedegos.

Un ja es mīlu, ja es mīlu,

Neviens nav drošs!

operas „Katmene“

Ak, tverat, ak, tverat

Šos pilnajos kausus,

Ko skaisturrs un mīla mums sniedz.

Lai dzirkstošais vīns

Mūsu dvēseles silda,

Lai vīna kauss izdzerts top sauss.

Tad baudat biīdi laimīgo,

Ko dāvā mums mīla maigā.

Cik rītdiena drūma un dziļa, —

Dievs zin, ko gan nesīs mums tā.

Kas jautri, kas jautri Dzīvi dzīvo,

Būs man katrā laikā mīļš viesis;

Kas nemīļo, nemīļo Jautrību brīvo,

Būs vienmēr man tāļš un svešs.

Tad steidziet sārtos ziedus plūkt,

Kas smaršo šodien tik saldi,

Bet rītu jau var būt tie rnaldi,

Jo sapņi maigie mūs viļ.

Iz operas „Traviata".

Šķirties nākas ļoti gfūi'

Tiem, kas vēlas kopā būt.

Šķirties nākas ļoti gfūi’

Tiem, kas mīlas sāpes jūt.

Atri aiziet jaukais pavasars,

Nodziest ziedoņsauies spožais atars.

Šķirties nākas ļoti gjūt’

Tiem, kas vēlas koiā būt.

Mīlas nakts, ak, maigā nakts.

Mūs iededz mīlas priekā!

Dvēs’li šūpo sapnī liegā

Maigā mīlas nakts !

Atri, ātri atnāks rīts,

Mirs sapņi līdz ar dienu,

Ak, vēl Limes brīdi vienu

Lūdzās sirds arvienu.

Vēl siltais pusnakts vējš

Vaigus glāsta un skūpsta,

Vel siltais pusnakts vējš

Skūpsta mīlu dvēš …

Iz operas „Hofrpaņa stāsti“,

Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem

Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem

Sasisti senču upuj'u trauki,

Miglā titi dzimtenes lauki,

Zem sila sirmajiem zariem

Miera nav sentēvu gariem.

Mūzām baltās Daugavas krāces

Veļ caur klintīm sendienu stāstu,

Mūžam nerimst Daugavas krāces,

 Mūžam nerimst varoņu gars.

Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,

Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem.

K Skalbe.

Tu, kas mīti debesīs,

Vaimanas un sāpes remdi;

Tam, kas vairāk novārdzis,

Vairāk atspirgšanas dzemdi.

Ak, cik prāts man nepiekusa!

Ko līdz prieks un pūliņi gļ"ūts?

Salda dusa, salda dusa,

Nāc, ak, nāc pie manas krūts.

Ceļnieks naktī ilgojas

Mājās kļūt, kur mieru bauda ;

Zvaigznēs skaties, nemaldies,

Nāks no augšas tevīm jauda.

Mīļas rokas tevi gaida,

Tevi apkampt preli nāks,

Tad bez vaida, tad bez vaida

Sirds tev mierā atspirgt sāks.

Saulīt’ tecei* tecēdama,

Es paliku pavēnī.

Nava savas māmuliņas,

Kas iecēla saulītē.

Tec, saulīte, pagaid’ mani,

Ko es tevīm pasacīs’,

Aiznes manai māmuliņai

Simtu labu vakariņ’,

Jau saulīte zemu, zemu,

Māmuliņa tālu, tāP.

Teku, teku nepanāku -

Saucu, saucu — nesasauc’.

Saulīt’ vēlu vakarāi,

Sēžas zelta laiviņā.

Rītā agri uzlēkdama,

Atstāj laivu līgojot.

Kam, saulīte, vēlu lēci,

Kur tik ilgi kavējies?

Aiz viņiemi kalniņiemi,

Bāra bērnus sildīdam’.

Lēc, saulīte, rītā agri,

Bārenīšus priecināt.

Bārenīši gauži rauda

Tumšu nakti staigādam’.

Tec, saulīte, atskatiesi,

Kas tek tevi meklēdarn!

Simtiem mazi sērdienīši,

Basajām? kājiņām.

Saulīt lasa uzlēkdama

Zelta rasas lāsītes.

Tā nebija zelta rasa,

Tās bāriņu asariņ’s.

Saule aiz meža jau nogrima sen —

Putniņ’, par ko tu vēi dziedi?

Strau iņ, kas tevi nakts klusumā dzen

Tālāk bez atpūtas ieti ?

Strautiņam jufa ir atdusas viet! —

Putniņam ziedoņa želi;

Bet kurp gan j uneklis dziedādams iei

Vasaras vakara vēli ?

Mežmalā vientuļu būdiņu redz,

Talu no pasaules ļaunās.

Koki pret lietu to gādīgi sedz,

Vētras tur plosīties kaunās.

Būdiņā nezin, kas asarām vārds,

Nenāk šurp nopūtu saime…

Meitiņas dziesmas un vainadziņš sārts

Vecāku bezgala laime.

Dārziņam pāri slīd jaunekļa skats.

Mēness spīd lodziņa stiktā;

Jauneklis raugās, līdz mitra top acs .. .

 Laikam tā vakara migla.

Klusās viņš, tālumā strautiņš kā rit,

Klausās uz putniņa va dām…

Sirds, vai aiz laimes tik ātri tu sit?

Vai ar aiz sāpīgām gaidām ?

A. Niedra,

Sniegs no laukiem projām steidzas,

Pļavas zaļo, upes plūst,

Kam vairs ziemis darbi veicas,

Kad jau ziemas ledus kūst?

Laiks ir nu pa puķu lejām

Sārtās rozes pušķos plūkt;

Laiks no meitu daiļām sejām

 Debessaldo medu sūkt.

ievu zaros lakstīgalas

Mēness nakti krāšņi dzied.

Rau, pie klusas upes malas

Meitēns klausīdamies iet

Ņem man* klāti, daiļākajā,

Skūpstoties mums ausīs rīts.

Zvaigznēm segta debess māja,

M lestībai košais bfīd’s.

Lūk, jau sēžam apkampušies,

Karsti pukst pie kiūtim krūts,

Saldos sapņos gremdējušies —

Aizmirsts dzīves liktens gļ’ūts!

Lakstīgala ievas zaros

Dzied un žēli skan tai balss,

Austrum- sārts un saules staro,

Pienāks saldiem sapņiem gals.

Ed. Veideabaums.

Es nāku šurp uz miera vietu

Pie tava kapa, mana māt’,

Šurp nesu savas skumja?, sŁpes, —

Kaut spētu tās te izraudat !

Šurp nāku lūgt, lai salda dusa

Tev, manīm visu dārgā sirds,

Lai manu iztvīkušo dvēs’li

Ar svētu mieru debess spirdz.

Savas sāpes, savas skumjas

 Sirds, kā senāk, tev tik sūdz,

Tā kā tad, kad manu galvu

Glaudi klāt pie mīļās krūts.

Tur pie svētā Dieva troņa

Lūdz par mani, mīlā māt’,

Lai caur cīņu pilno mūžu

Godam spētu izstaigāt.

A. Saulietis.

Čuči, maza dvēselīte,

Eņģels tevi sapnī gaid’:

Vedis savā pasaulītē,

.Dieviņš pats tur bērniem smaid’.

Kļūsi liels, un sapņi beigsies,

Nenāks šurp vairs eņģelis;

Pats to meklēt dzīvē steigsies —

Iesi dauzkārt vientulis.

Mulsinās ir tev reiz prātu

Acu pāris maigs un spožs,

Un tu steigsies viņam klātu —

Izirs atkai sapnis košs,

Lauztā sirds un straujie prāti

Tālu prom tad tevi dzīs

Atcerēsies gan tad māti,

Bet tā būs jau debesīs.

Dienās agri, naktīs vēlu

Sirds pēc laimes tevīm tvīkst:

Meklēsi to daudz un tālu,

Vecs līdz kļūsi, spēki nīks.

Sveša balss uz mūža dusu

Žūžos tevi miedziņā,,,

Aijā, aijā, dvēselīte,

Dieva zvaigznes visur spīd.

Valdis.

Tec», upīt* ritini

Viļņus projām vien,

Plašo jūfu sveicini,

Teic tai labu dien*.

Sveicini ar’ meitiņu,

Kas uz krasta stāv,

Dažu sēru asaru

Raud par mīļā nāv’.

Mīļais bija kuģinieks,

Jauns un slaiks un stalts,

Acis mirdzēja tam prieka,

Vaigs bij sarkanbalts.

Bet nu jūra plivina

Matus dzeltenos :

Jūras meita ievīla

Viņu dziļumos.

Teiciet man zemi plašajā pasaulē,

Kufa būtu tik mīļa kā tu, mana dzimtene!

Lai klistu kur ldīsdams, lai ietu cik tāl’,

 Tava atmiņa sirdi nekur nenobal,

Kurzeme 1 Zemgale! Mīļā, baltā Dievazemītel

Svešā malā, kad vientulim jāmaldas man,

Sveši kur ļaudis, sveša kur valoda skan,

Nāk prātā ik brīdi tavs mocekles tēls,

Kara asinīm traipīts, bezgala žēls,

Kurzemei Zemgalei Mīļā, baltā Dievazemite

Svešā malā man tagad sirds pārpilnam jūt,

Cik dārga, cik dārga vari, dzimtene būt!

Par velti prāts rauga tevi aizmirst un rimt—

Tikai ar tevi mums celties —bez tevis mums grimt,

Kurzeme ! Zemgale !

Mīļā, baltā Dievazemite!

Plūdons.

Dzīvīte, dzīvīte ! ~ šūpojos tevī,

Vējā kā žubīte liepzariņā.

Daudz tu gan solīji — maz tomēr devi.

Vai nav vienalga ar’I Rai-dai-dai da |

Dzintara gredzenu solīja saldi

Dziļjūras vārava visskaistākā.

Gredzens un devēja—putas un maldi..

Krastā tik viļņi dej: rai-dai dai-da.

Skumjas un laime kā vītenes vijas.

As’ra krīt biķerī zaļzeltītā.

Dienā vēl krūtis raud naktsmeloijjas,

Dienā, kad jādzied man: rai-dai-dai-da,

Krūtīs kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris:

Vieglāk tā glabāt to "baltsmiltāja.

Vaiņaga pēdējais zieds, kad būs iris.

izirs ar vaiņags pats. Rai dai dai da.

Pārtrūks uo izirs… Un velti sirds taujā,

Bridi kā rūgto vērst saldākajā.

Širds mana nerātnā, sirds mana straujā —

Pārtrūksi tomēr reiz!. .. Rai dai-dai-dal

Fricis Bārda.

Vaicāja saulītei vakarā norietot:

Kad nāksi atkal mūs sasildīt,

Kad nāksi sārtvaidzīt?

— „Citu rit’. Citu rīt’“.

Vaicāju ziedonim ar gulbjiem aizbraucot:

Kad nāksi atkal vaiņagus vīt?

Kad nāksi — kad ?

— „Citu gad’. Citu gad

Vaicāju jaunībai ar rozēm aizejot,

Kad nāksi aual gredzeuus mii?

Kad nāksi — kur un kā ?

~ „Kalniņā, . . baltsmihu kalniņā “

Fricis Bārda.

Zvani, maija pulkstenīt,

Palīdz’ zvaigznes atzvanīt:

Diena dziest un vakars tumst -

Zvaigžņu mirdzas dvēs’le skumst.

Zvani, maija pulkstenīt,

Palidz sapņus atzvanīt:

Vakars vēls, nakts tunut uti tumst -

Balta sapņa dvēsMe skumst.

Zvani, maija pulkstenīt,

Palīdz mieru atzvanīt;

Ilgu mokas dvēsele

Neviens sapnis nedziedē.

Fricis Bārda.

Kad prieki kūs, kad bezbēdība smej.

Man, draugi, miera nav vairs dvēselei.

Vēl saule augstu, sirdī kokles trīc, —

Ak, bieži vakars pienāk negaidīts!

Vai zināt jūs, ko nākamība tin?

Varbūt, patlaban kādam skujas šķin.

Kad ziedons smaida, rotā dzīves rīts,—

Ak, bieži vakars pienāk negaidīts!

Gan mēness spīd aiz tāliem mākoņiem,

Kā spīdējis kopš gadu tūkstošiem;

Bet mūsu mūza laiks ir nospraudīts, —

Ak bieži vakars pienāk negaidīts!

Vēl, draugi, šodien kopā redzu jūs,

Kas zin, kur katris citu gadu bus?

Gan jauks ir laiks ar draugiem pavadīts.

Bet oieži vakars pienāk negaidīts!

Plūdonis.

Nekad no rudens mākoņiem

Nav tikdaudz tumšu skumju lijis.

Nekad vēl vējš zem debesiem

Tik nežēlīgs un ass nav bijis.

Nekad vēl izmisuma šķēps

Nav tin; daudz strauju skumju ķēris.

Nekad vēl lielceļš Latvijā

Nav tikdaudz rūgtu as’ru dzēris.

Nekad vēl tikdaudz noputu

Nav klusās pusnakts zvaigznēs raidīts,

Nekad tik sāpīgi nav smaidīts.

Nekad, nekad no nākotnes,

-Ko mūžiba vēl klēpī nes, —

Nav tikdaudz cerēts, lūgts un gaidīts.

Fricis Bards.

Viens saucējs sauc pie Daugavas,

Raug’svešas tautas nākušas;

Tās upes malā nostājas,

Uz latvju zemi noskatas.

Ak, tēvjja, tev jānes nu

Tavs liktens ar paciešanu 1 

Būt’ Daugava apsargāta,

Netrūktu latvjiem brīvība.

Pie Daugav’s krastiem Ikšķilē,

Pie smilšu kalniem Sālspili

Tie atstāj laivas, malā nāk

Ua sevīm pilis būvēt sāk.

Ak, tēvija, u, t. t.

Jūdz sešus zirgus kučieri

Un iaķierētu karieti.

Tie saucas „Herr von baroni*1,

Kas ticību atnesuši.

Ak, tēvija, u, i. t.

Lai pērkons sper un lodes Šņāc,

Lai jodi naktī gaisā skrien.

Kam snaudi tu vē!, latvju gars,

Tev tēvija ir jāsargā.

Ak, tēvija, u. t. t.

Nu, brāļi, mēs pie Daugavas,

Uz viņas krasta maliņas,

Lai plivinājās karodziņš,

Lai spulgo mūsu zobentiņi

Ak, tēvija, u. L t.

Mirdzot šķēpiem zelisaules staros,

Tauru skaņas kad viļņojas šurp,

Caur pilsētas vecajiem vārtiem

Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Redz aiz aizkariem augsti pie loga

Meitas actiņas skumji kā mirdz; —

Domā strēlnieki, meita ir daiļa,

Vaj kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds:,:

Pie miera jau strēlnieki dodas,

Ir pusnakts un visi jau dus.

Tik dārzā zem ozola zariem

Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus’. ..

No rīta zeltītos staros,

Tauru skaņas kad viļņojas šurp,

Dodas strēln eki sīvajā cīņā,

Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augsti pie loga

Meitas actiņas skumji kā mirdz;

Domā meita — vai redzēšu zēnu,

Kūja dēļ klusi skumst mana sirds.

Jau trakot sāk rudeņa vēji,

Brāļu kapenēm pāri tie skrien.

Bāla meita kopj kapu ar puķēm.

Rūgtu rūgtajas asaras lej.

Kad pavasars ir klāt, viss žaļo, plaukst un ziedi

Kad ziedons jaukais klāt, tam slavu putni dzied I

Kad zeltsaules staros visā vizuļot sāk,

Sirds krūtīs pēc tevis man kvēli

Tavs gaišais un mirdzošais tēls prātā nāk,

Es gaidu, kad nāksi tu vēl!

Ceriņi kad baltie atkal plauks,

Sirds man tevīm ilgās pretīm trauks I

Tavus matus glāstīt, tavai dvēs’lei stāstīt,

Ziedu balto smaržu tevī elpot

Ceriņi kad baltie atkal plauks,

Zilām tālēm ziedons pretīm sauks!

Saules spožā telpā valdīs tava elpa,

Ceriņi kad baltie atkal plauks !

Ak, jaukais ziedoņlaiks, tā vēsmu sirdis jūt,

Kā vējiņš skats tavs maigs, ar tevi kopā būt!

Mēs iesim, kur putniņi dziesmās mūs sveiks,

Kur tālēs viss burvīgi mirdz!

Un zaļās pļavās mums puķītes teiks,

Tik mīlēt, līdz krūtīs pukst sirds !

Ceriņi kad baltie atkal plauks, u. t. t.

Ar Dievu, mīļā tēvija,

Ar Dievu, dzimtenei

Man jādodas ir svešumā,

Ar Dievu, dzimtene!

Tā dziedu es, kad atvados,

No mīļākiem kad nošķiros.

Ar Dievu, dzimtene !

Vēl zilā debess uzsmaida,

Ar Dievu, dzimtene!

Vēl lauks un mežs man’ sveicina.

Ar Dievu, dzimtene!

Dievs zin, kā sirds man nopūšas,

Bet tomēr no tev’ jāšķiras,

Ar Dievu, dzimtene!

Nāc., upīte, man' pavadi,

Ar Dievu, dzimtenei

Tu bēdīga man uzskati,

Ar Dievu, dzimtene!

Vēl kāpjot manim kalniņā,

Birst daža karsta asara,

Ar Dievu, dzimtene!

Tas cilvēks šinī pasaulē

Tik dzīvo īsu brīd*,

Te zied, te vīst, te nobālē,

Drīz trīldu bedrē krīt.

Tādēļ tam šeitan dzīvojot,

Maz prieki uzsmaida,

Par iznīcību domājot,

Sirds daudzreiz sērojas.

Tik mīlestība vien ir tā,

Kas prieka kroņus pin,

Un kad jau beidzas jaunība,

Ap sirmu galvu tin.

Jo jaunībā kas mīlēja?

Ar taisnu draudzību,

Un uzticīgi vienojas

Uz visu mūžību.

Kas ueskat' mantu nīcīgu,

Ne augstu kārtu pras’,

Bet meklē tiklu, mīlīgu,

Tik īsti laimīgs tas.

Tam mīlestība gaišu dar’

Šo dzīves tumsību,

Par priekiem bēdas pārvērst var,

Dod sirdij mierību.

Tu, jaunība, kam 3ārtais vaigs,

Kam prieks vēl sirdī mīt,

Tev vēl ir dzīves zelta laiks,

Tev laimes saule spīd 1

Liec vērā: drīz tas paiet steid*.

Še višs ir iznīcīgs,

Drīz liktens tavu prieku beidz,

Jo tas nav pastāvīgs !

Liec tādēļ ziedu laiciņā

Sev mīlīb’ iemantot,

Tas prieks, ko mīlīb’ dāvina,

Spēj īsti aplaimot.

Rītos, kad gaiļi dzied

Zvaigznītēm noejoti,

Pie kuldas stāvošai

Man uguns jākur,

Gaiši spīd liesmiņa,

Dzirksteles lec un sprēgā.

Es skatos uguni

Un grimstu bēdās.

Nejauši prātā nāk

Puisēns ko mīlu,

Par kufu sapņoju

Aizviņu nakti.

Gan tu reiz raudāsi.

Viltīgais puisēn,

Kad es reiz dusēšu

Dzestrajā kapā.

As’ras man ritēt sāk

Pār vaigiem bāliem.

Diena jau iesākas,

Dievs zin, kā beigsies . . .

.Cīrul’s augsti gaisā

Dziesmas skandina, —

Dzied par laimes dienām,

Kuras nāk un iet.

Puisēns darbā dodas

Un iekš domām slīgst,

Un tam zilās acīs

As’ru straumes plilst.

Domas, manas domas.

Kur jūs klejojat, —

Kurp tik tāļu klīstat,

Ko jūs meklējat?

Nemeklējiet laimi,

Tā ir zudusi;

Manai lauztai sirdij

Mieru atdodiet.

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Tu pastāvīga esi!

Tu zaļo ziemas aukstumā

Tikpat kā vas’ras karstumā.

Ak, eglīte, ak, eglite,

Tu pastāvīga esi!

Ak, eglīte, ak, egl7te,

Tu manīm patikt vari!

No Ziemas svētku eglītes

Man spīd daudz gaišas svecītes.

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Tu manīm patikt vari!

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Tavs apģērbs man ko māca:

Pastāvība un cerība

Dod cerot spēku nestundā.

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Tavs apģērbs man ko māca!

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Cik skaista tu gan esi!

Tu grezno pilis, būdiņas*

Nes visur mieru, līksmību.

Ak, eglīte, ak, eglīte,

Cik mīļa tu man esi!

Tur, augšā, uz bēniņiem

Salmi stāv, salmi stāv,

Apakšā, gubenī — siens.

Tur, augšā, uz bēniņiem

Mēness spīd, mēness spīd,

Apakšā, gubenī — tumšs.

Tur, augšā, uz bēniņiem

Puiši guļ, puiši guļ,

Apakšā, gubenī, meit’s.

No rīta iet saimfnieks

Puišus celt, puišus celt, —

Augšā, uz bēniņiem —tukšs.

No rīta iet saiminiec’

Meitas celt, meitas celt,

Apakšā, gubenī — mudž.

Tak nevar jau vienumēr

Maizi ēst, maizi ēst,

Vajag’ jau alu dzert ar’.

Tak nevar jau vienumēr,

Alu dzert, alu dzert,

Vajag jau iešņabot ar’.

Vai „lustīgam“ zēnam gan

Naudas trūkst, naudas trūkst,

Meitas tam aizdod arvien.

Klusums kad pār zemi valda,

Sirdī mājo jūsma salda —

Istabiņā divi sēžam mēs.

Zeme klāta baltu sniegu,

Daba sapņo ziemas miegu,

Kas to modināt no sapņiem spēs?

Tad ar’ manā sirdī ilgas snauž,

Mīļas jūtas tevīm, meitēn, pauž;

Trīs vārdus vien es tevīm teiktu,

Trīs vārdus vien: „Tu mīļa man.“

Ar saviem skūpstiemtavas lūpas sveiktu,

mīļa man, tu mīļa man.

Vai skumju brīd's vai sāpju diena,

No manām lūpām allaž skan,

Jo sirdī kvēlo ilgas vienas:

„Tu mīļa man, tu mīļa man!“

Mana sirds pukst tik priekš tevis,

Jūtu to es pats pie sevis,

Vai tad neliecina to mans skals?

Ka tu arī mani mīli.

Par to nešaubos ne brīdi . . .

Mīlu tevi, meiten, es viens pats.

Tādēļ ļauji lūpas skūpstā sveikt,

Dažus mīļus vārdus tevīm teikt:

Trīs vārdus vien, u. 1.1.

Tautiešami roku devu.

Labo devu, ne kreiso.

Ai ja-ja, tra-la=la,

Labo devu, ne kreiso.

Labo devu, ne kreiso,

Lai bij laba dzīvošan’.

Kad es gāju tautiņasi,

Dziesmas tinu kamolā.

Ja būs laba dzīvošana,

Pa vienai risinās’.

Ja būs slikta dzīvošana.

Lai satruda kamolā.

Kurzemīte, Dievzemīte,

Brīvas tautas auklētāj’,

Kur palika sirmie Dievi?

Brīvie tautas dēliņi ?

Tie līgoja vecos laikos

Gaismas kalna galotnē,

Visapkārti egļu meži,

Vidū gaiša tautas pils.

Asiņainas dienas ausa

Tēvu zemes ielejās.

Vergu valgā tauta nāca,

Nāvē_krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda

Gaismas kalnā staltā pils.

Tur guļ mūsu tēvu dievi;

Tautas gara greznumi.

Sirmajami ozolami

Pēdigajo ziedu dod:

Tas slēpj svētu piles vārdu

Dziļās siržu rētiņās.

Ja kas vārdu uzminētu,

Augšām celtos staltā pils I

Tālu laistu tautas slavu,

Gaismas starus margodam'.

Tautas dēli uzminēja

Sen aizmirstu svētumu;

Gaismu sauca, gaisma nāca,

\~Augšām cēlās gaismas pils t

Auseklis.

Maza biju, neredzēju,

Kad nomira tēvs, māmiņ'.

Nu uzgāju ganīdama,

Kur gulēja tēvs, mārniņ*.

Baltā smilšu kalniņāi

Zem zaļāmi velēnām.

Celies augšā, tēvs, māmiņa,

Es pacelšu velenin\parEs jums teikšu raudādama,

Ko man dara svešā māt’.

Svešā māte man sūtīja

Pie ābeles rīkstes griest

Pie ābeles piestājosi,

Kā pie savas māmuļiņ’s.

Birst ābelei balti ziedi,

Man birst gaužas asaras.

Beķer’ cepti kliņģeriši,

Beķer cepii kliri^eriši,

Edelšteina bīdelēti,

Edelšteina bīdelēti.

Piens un bišu medutiņis,

Piens un bišu medutiņis,

Tek no liepu lapiņāmi,

Tek no liepu lapiņāmi.

Lustīgs tēvs ar māmuliņu,

Lustīgs iēvs ar māmuliņu.

Dēls noķēra cielaviņu,

Dēls noķēra cielaviņu.

Tā nebija cielaviņa,

Tā nebija cielaviņa,

Tā bij dēla līgaviņa,

Tā bij dēla līgaviņa.

Gaida, gaida, gaida, gaida,

Asins kvēlo, lūpas kaist!

Mīlu tevi, brīvā meiča !

Katris čigānietei teic.

Citas meitas strauji mīlē —

Atri kvēlo, ātri dziest;

Čigānietes mīla kaisla,

Robežas tā nepazīst.

Gaida, gaida . . Zinu.

ka tev dēku diezgan

Kuj-u starpā arī es.

Ilgojos pēc taviem glāstiem

Kaut gan tos vēl citi gūst

Gaida, gaida . .

Čigānietes mīla kvēlos.

Kamēr as’nis dzīslās rims,

Tamdēļ tversim lairnes brīžus

Dievs zin, ko jau rīts rnums nes !

Gaida, gaida . . .

Aiz upītes jēri brēca

Vecas meitas gavilēja.

Jēri brēca smalku sienu,

Vecas meitas jaunus puišus.

Jēri sienu gan dabūja,

Meitas puišus nedabūja.

Vai. Dievini, jauni puisi,

Kur mēs liksim vecas meitas ?

Sasiesim tās kūlišosi,

Iesviedīsim jūriņāi.

Es redzēju jūriņāi

Trīs zvejniekus zvejojam —

Zīda tīklis, zelta laiva,

Sidrabiņa zēģelīt’s.

Vai godīgi zvejnieciņi,

Redzēj’t mana bālēnin ?

Vai godīga mātes meita,

Kāds bij tavi3 bālēniņš ?

\~Smuks puisītis, baltu vaigu,

Dzelteniemi matiņieini.

Vai, godīga mātes meita,

Tāds guļ jūfas dibenā.

Smiltis grauž tam baltus vaigus,

Ūdens matus plivina.

Vai, godīgi zvejnieciņi,

Izzvejojiet maliņā.

Vai, godīga mātes meita,

Ko maksās’ par vilkumiņ?

Vienam došu linu kreklu,

Otram zīda nēzdodz ņ'.

Trešajam, tam jaunākajam,

Pati sevi nodošu.

Lai gan baltas ūdens putas,

Vēl baltākas zēģelīt's,

Dziedi, raudi, tautu meita,

Tava pašas vaina bija.

Kur es aru, kur ecēju,

Tur tu laidi ganīdama.

Tur tu laidi ganidaina,

Raibus cimdus adīdama.

Kur es zi'gus peldināju,

Tur tu govis dzirdināji.

Tur tu govis dzirdināji,

Niedrās kā/i vainadziņu.

Kad es jāju pieguļai,

Tad tu lidzi taisījiesi.

Kur es kāru pātadziņu,

Tur tu savu vaiņadziņu.

Dziedi, raudi, tautu meita

lava pašas vaina bija.

Kamdēļ skaties man sejā un smaidi,

Mani tkko vēl skūpstīja cits.

Velti bijušo atpakaļ gaidi,

Nelga tas. kas reiz bijušam tic.

Nelga ta3, kas mīlu par ķīlu

Grib pie sevis vienvienīgi siet!

Nelga tas, kas turēt grib mīlu

Un ka skrejošu gājputnu siet.

Vakar dāvāji sārtajos ziedus,

Ko lai daru, ka šodien tie vīst.

Mīla aizsmaršo projām ar ziediem,

Bet vai tamdēļ tu vari man’ nīst.

Kas var aizturēt ziedoņa dvesmu,

Kas ar vēju un mākoņiem trauc,

Ko lai daru, ka tāda es esmu —

Tur es eju, kurp ziedons man sauc.

Kā senās, jaukās ziedoņdienās,

Sirds par jums tagad jūsmo ilgās vienās.

Bet skumjas slēpjas manās krūtīs,

Jo jūsu ilgas citu ceļu jūtīs.

Kaut ausīs skan šis ziedoņstāsts.

Nav lemts man jūsu mīlas glāsts.

Kad skūpstu roku jums, madam.

Deg sirdī ilgu kvēls.

Pēc jums es ilgojos, madam,

Mans mīlas sapņu tēls.

Kad laimes brīdis sengaidīts,

Kā dzidrais saules rīts,

Ar jūsu mīlas glāstiem nāks,

Sirds priekā gavilēt tad sāks,

Un jaunus dzīves priekus gūs,

Un skūpstīšu es jūs !

Varbūt, ka nākotnē ar viss tas mainās,

Un pārmaiņas nāks jūsu dzīves ainās.

Var liktens grozīt vienu, otru lietu,

Reiz mēs kā draugi kopā ietu.

Sirds priekā līksmos, gavilēs

Un jūsu ilgas tulkot spēs,

Kad skūpstu roku jums, madam u. t. t.

Ja tev mīļā, draugs, tad zini,

Viņai puķes uzdāvini,

Jo, kas mīlā kvēl, —

Tam nav ziedu žēl 1 —

Kundzei sūti neļķi maigo,

Jo tā ilgi krāšņi zaigo,

Bet tai sūtīt var —

Vijolītes ar”!

Jaunu māti aplaimosi,

Kaktusu ja viņai dosi ; īstu laimi rod

Tomēr, tas, kas dod :

Div’ sārtas rozes, viens skūpsts turklāt,

Tā mūžam katru var sveicināt!

No agra rīta puķes pasniedz viņai,

Bet skūpstus atstāj — nakts alku ziņai.

Div’ sārtas rozes, viens skūpsts turklāt,

Vai skaistāk dāmu var sveicināt ?!

Div' sārtas rozes, viens skūpsts turklāt,

Tā mīlu sākat, tā nobeidzat!

Morgani un Vanderbiiti

Dāvā pērles, zelta smilti,

Auto dāvā Fords;

Rotšilds — vārdā lords

Daudzi dāvā zeltu spožo,

Citi uzticību košo, —

Dāvā pasaule,

Ko mīl dvēsele.

Tikai tie, kam naudas nava,

Kiifiem sveša pasaui's slava, —

Pasniedz sievietei,

Karsti mīlētai:

Div’ sārtas rozes, viens skūpsts turklāt, u. 1.1.

Lēni lūdzot mana dziesma klusā naktī skan,

Sirdī kvēlo mīlas liesma, mīļā, šurpu steidz !

Tā kā vētrā koki lokas naktī drūmajā,

Naktī drūmajā.

Tā man sirds kvēl lielās mokās,

nāc man mierināt, Nāc man mierināt!

Dzirdi lakstīgalas, dzirdi, kā tās sēri dzied,

Lēnas skumjas pārņem sirdi, kad es klausos tās

Viņas saprot manas mokas, manas ciešanas,

Manas ciešanas!

Visu karstās ilgu sāpes, viņas dziesmās skan,

Viņas dziesmās skan.

Mīļā, ļauj lai tavā sildi maiga dziesma skan;

Sen es ilgojos pēc tevis, nāc pie manas krūts

Nāc pie manas krūts,

Pie manas krūts!

Atkal jaukais maijs ir klāt,

Puķes zied un putni dzied.

Vai tad man ar skumju prātu,

Bēdu stabulīti pūst.

Projām raizes, projām krīze.

Kaira sirds lai priecājas,

Smejas Mīle, smejas Līze,

Katris bauda savā vīzē,

Priekos vien, katru dien’.

Klau kā strazdiņš zarā digo,

Ķikulīti ķilu lu lu.

Bezdelīga gaisā švīko,

Cilli cilli cil lilli.

Pļavas, atmatas un lauki

Pilni Dieva svētības,

Mīļā saulīte spīd jauki,

Visi līksmo zaļā maurā priekā vien

Sētā leijerkastnieks spēlē,

„Gailīt, manu, kur tu tec?“

Visiem laimes, priekus vēlē,

Visi klausās, jauns un vecs,

Otrā stāvā saimnieks dzīvo,

Klau, vai spēlē radiofons,

Un kur krogā bauda sīvo,

Šitā vien skan radiofons,

Šitā vien, šitā vien!

Pašnāvnieks un naudinieks vien

Drūmi četrās sienās dēd.

Viens gaid’ nāvi, otris naudu,

Abi noskumuši sēd.

E, jūs drūmo dienu vergi,

Klausies, ko dzied Trubadūrs,

Smej par nāvi, smej par mantu,

Priecājies ar jauku maiju,

Priekos vien, priekos vien!

R, Vizbulis.

Dažs latus sūri pelnītos,

Zem gultas zeķē glabā, —

Vz krogu dzērājs aiznes tos

Un ziedo tautas labā.

Kā akcīzi viņš stutējis,

Jo dzēris šņabi, alu.

Vai medāli vins dabūjis?—

Nē, zilu degungalu.

Jumārs,

Kad dzīvē mums tā labi iet

Un laba pārtikšan’,

Tad varam tikai smiet un diet,

Tad netrūkst itnekas,

Tad varam sacīt: labs ir gads,

Kaut atnāktu vēlreiz tāds pats,

Dod vēlreiz, dod vēlreiz, dod vēl vienreiz 1

Kā sīpols dzīve sīva mums,

Bet labprāt baudām to,

Kaut naudas nav vairs maciņā.

Tad paķer šo un to.

Bet nāvei nākot lūdzamies.

Dod dzīvē vēlreiz lūkoties;

Dod vēlreiz, dod vēlreiz, dod vēl vienreiz!

Cik agrāk re3sas desas bij

Un bulkas, kliņģeri,

Bet nu par desmit latiņiem

Viens pats tos zemē rij.

Ak, likten, žēlo cilvēkus,

Dod resnas desas, kliņģerus,

Dod vēlreiz, dod vēlreiz, dod vēl vienreiz !

No balles mājās skuķēnu Kā nākas pavad’ zēns.

Viņš mīlestībā iekarsis Un nočiep bučiņu,

Bet kad pie vārtiem atvadas,

Tad jauneklis vēl kaulējas:

Dod vēlreiz, dod vēlreiz, dod vēl vienreiz!

Es neietu to celiņu

Kur bajāra dēliņš gāja Dēliņš gāj\parPurvu bridu, niedras lauzu,

No bajāra vairījosi.

Nebij purvu pusbridusi,

Satiekoši bajārīti.

Sāk viņš mani bildināti.

Birst man žēlas asariņas.

Ko tu raudi, bārenīte,

Neb’ es tevīm mantas prasu.

Man patika tavs darbiņis,

Tavs raženis augumiņis.

Tavs raženis augumiņis,

Tava dzidra valodiņa.

Kas bārlti godināja,

Kas bārīti slavināja?

Dieviņš godu godināja,

Laimīt slavu slavināja.

Kas gulbīti baltu dara,

Kas bārlti ļaužu iieki?

Ūdens gulbi baltu dara,

Dievs bāriti ļaužu lieki.

Nu šķirsimies mēs, balodīt,

Jo nu laiks uz mājām iet.

Kad uzmodīsies mana māt’

Tā iesāks mani ļoti rāt:

Kur biji tu, man palaidniec’,

Tik vēlu vasar’s vakarā?

Tik vēlu vasarā vakarā

Un vēl tik agrā jaunībā.

Tev kājas vēl ar rasu mirdz

Un mati ar’ nesukāti.

Ak, māmiņ, kaut tu zinātu,

Cik jauki vasar’s vakarā.

Cik jauki vasar’s vakara,

Cik skaisti mīlēt jaunībā!

Tu esi vec’, tev sirmi mat\parTev prieki reii prātā nāk.

Es esmu jaun man prieka daudz,

Man milēt mūžam neapnīk.

Slēdz mani ciešāk maigo roku skavā

Un acu stariem manu dvēs’li sien.

Tik labi nav nekur, kā mīlā tavā …

Tad liekas man, ka dzīve ātrāk skrien

Ne dzīve vairs, ne sapņi laimi nesīs!

Un lūpas tās, kas šodien manis tvīks,

Drīz atkal citam rnljus vārdus dvesis.

Un mirs, kā nomirst viss, kas iznīcīgs.

Slēdz mani ciešāk maigo roku skavā

Un kairās lūpas skūpstiem neaizliedz!

Tik labi nav nekur kā mīlā tavā,

Kaut brīdi vien tā aizmirstību sniedz.

J Ziemeļnieks.

Pa sniega laukiem ziemas naktī bālā

No Dieva nama mēs reiz nācām, māt’,

Ak, cik tas sen jau pagājībā tālā,

Cik prātam gfūt’ turp atkal aizdomāt!

Kad noguru — tu mani klēpī nesi,

Un vērodams, kā zvaigznes gaisos mirdz,

Es domāju, cik mīļa gan tu esi,

Cik labi man pie tavas siltās sirds.

Bet pēkšņi tad caur zvaigžņu zvīļo viju,

Kāds savāds tēls pie manis liecās klāt,

Es nāves bailēs acis aizdarīju Un trīcot d esu:

„Sargā mani, mātf!ft Bet sniega laukos ziemas naktī bālā

Tu stāvēji kā sargs ap mani, māt, . . .

Ak cik tas sen jau pagājībā tālā,

Cik tagad gfūt’ tur atkal aizdomāt!

Šai dzīvē mēs pēc laimes ubagojam,

Jo nāves tumsā beidzot nogrimst viss,

Tā ari tev reiz jāaiziet būs projām

manis, māt’, lai es kā mīlējis.

Kas esam mēs ? Un kurp mūs liktens aiznes ?

Kas — mūsu gars ? Un kas viņš beidzot taps?

Kā rudens puķes pāri zied mums zvaigznes

Un visa dzīve ir kā mūžīgs kaps.

J, Ziemeļnieks

Tur tālā kara laukā guļ kritis karavīrs,

Ne skaitīts, ne ar’ minēts, kaut karojis kā vīrs.

Par dažu ka^ā kauto tur gauži vaimanā,

Par kareivi, kas aizmirsts, nebirst ne asara.

Bet dzimtenē gan tālu, tur vakarkrēsliņā,

Vec3 tēvs teic, bēdās grimis:

„Viņš laikam nomira!" Un noraudaj’sies māte:

„Vai Dieviņ!” iesaucas.

„Viņš atvada.s, jo pulkstens uz pusnakt’ apstājas*.

Tur līgaviņa skatās nakts krēslā skumīgi :

„Kaut miris, manā sirdī viņš nemirs mūžīgi !"

No treju mīļo acīm birst karstas asaras,

Par kareivi aizmirsto no sirds plūst lūgšanas.

Tās karstās as'ras sakrāj Dievs vienā debesi

Un aiznes tālā laukā šo svēto upuri,

Uz bāliem vaigiem viņam tās as’ras rasina.

Lai neapraudāts neguļ, tas tālā svešumā!

(No „Vecā muzikanta dziesmām.“)

Jā, draugs : šais krīžu laikos garos

Uz apsveikšanām atsaucīgs

Tik daiļais dzimums . . . kalendaros

Tu tādēļ burto uzmanīgs.

Un redzi: Rasas, Blāzmas, Ausmas ;

Vai sen, kā kristībā tās tiek?

Tās pārāk mazas vēl: nav jausmas

Par kādām augs … Lai izpaliek !

Reiz glaunu vārdu laikmets bija :

Bet viņa dāmas modernās,

Kā : Herta, Berta, Hortenzija

Par „štenchiniem“ tik zobojās . . .

Lai fokstrotus dej elegantas,

Lai iet kaut nāru kostīmā, —

Man žēl tās nav, jo „visas manta3ft —

Teic kuplestits — „tām mugurā . .

Bet kad jau pirmais rudens salums

Ar ledu taisa peļķes ciet, —

Nāk Katrīnas, lūk vecais kalums,

Kam ir ar cieņu jāpieiet!

Nav jābrīnās, ja laiks ir audis

Jau grumbas, ko uz pieres rod:

Aizvien tak retāki top ļaudis,

Kas meitām tādu vārdu dod . . .

Tām sveši pūderi un smiņķi,

Kas kavalieriem itkā māj ;

Nekādi brasleti, vai riņķi —

Tik tulznas viņu rokas klāj . . .

Bet kad jau rudens dubļu jūru

Tās izbrien darba pastalās, —

Tad jāšaubās, vai viņu pūru

Kāds ducis puišu pacilās?

Mēs zinām : viņu vārda dienā

Būs kārtīgs suķis zemē kauts

Un biūv'ēts aPs, kas tādā cieņā?

Ka jasauc: „Vai tik stiprs ļauts?!“

Nav jāmeklē pēc „ziedu pūkām“,

Kad ledus puķes taisas zelt:

Ar veco meldiņu uz dūkām :

No salda miega . . . augšā celt!

J. Labers.

Jauns un traks, tu puika, esi bijis,

Lauzdams manu zelta gredzentiņ’.

Vai tu gribi manim jaunu pirkti,

Jeb vai saukt par savu līgaviņ’ ?

— Nav naudinas man ko jaunu pirkti.

Saukšu tev par savu līgaviņ’.

Tikmēr saukšu tevi līgaviņu,

Kamēr sārta rīta saule lēks.

Uzlec sārta; spoža līta saule.

Nu, ardievu, ciema zeltenīt!

Man pasami daiļa līgaviņa,

Gaida mani mājās pārnākot.

Vienu vienīga vietu man rādi,

Ak, es neesmu redzējis to,

Kur mūs’ arājam dzīvē iet tādi,

Ka no bēdām viņš nezin neko.

Vaid pa ceļiem un laukiem ikdienas,

Vaid v,!ņš ķēdēs tur, zelts kur tiek rakts.

Vaid viņš cietokšņos, cietumu 3ienās,

Vaid viņš siepē zem vāģiem kad nakts,

Vaid viņš pats savās nabaga būdās,

Nava prieka tam saule kad smaid'

Katrā pilsētā vaid viņš un sūdzas,

Tiesu priekšnamos sūdzēts tas vaid.

Ej uz Volgu: kā vaidas tur jaucās?

Kas uz plašajās upes tur dzied?

Ak, šīs vaidas par dziesmām mums sauca

Tie ir iaiv’nieki, jūgā kas iet!

Volga! Volgai The plaši un tāļi,

Nav tev plūdi, kad pavasars nāk,

Kā tās bēdas, kur mocās mūs’ brāļi,

Visu zemi tās pārpildīt sāk.

Kur tik tauta, tur vaidi. Ak, tauta I

Cik vēl ilgi tik gjūti tev ies?

Bet kas vaidi? Tur vaļa tev ļauta!

Kad tu. zaļoksne, atmodīsies?

Jeb vai, padotai likteņa roivās,

Mūžu mūžiem tik gplti tev ies?

Tava dziesma kā vaidi un mokas —

Vai uz mūžu tu aizsnaudīsies?

Nekrasovs

Aizjāja latvietis pasaulē tālu

Uz kumeļa stalta, ka oimdēja vien.

Uz mūžu viņš atstāja dzimtenes sētu,

Tam Iiktens bij lēm:s tur palikt arvien.

Velti tu, jaunajā līgava, gaidi —

No skumjam uo bēdām tev nomākts ir prāts.

Par velti tu skalus uz ziemeļiem raidi,

Vai pārnāks reiz mājās sen gaidītais draugs.

Kur ziemeļos puteņi kaukdami griežas.

Un kalnos un pakalnos šausmīgi šņāc —

Kur priede pie egles kā diaudzītā spiežās,

Tur latvieša kauli it mierini dus. . .

Vēl mirdams viņš lūdzās it žēli un drūmi,

Lai miesas ar zemi tam apber- ar’.

Uz kapa lai zaļo tik paegļa krūmi,

Par latvieša nāvi kas liecināt var,

Es nezinu un nesaprotu.

Ko grib no roanīm liktenis?

Par kāda nozieguma sodu

Viņš mauīm ciest ir nolicis.

Man nav ne tēvijas ne mājas,

Ne viena sirds, kas mīlē man’.

No rīta cēlies, aunu kājas,

Dievs zin, kur vakars pienāk3 man.

Reiz biju iemīlējies skuķē,

Tā bija skaista zilace.

Bez gala skaistās, zilās acis,

Bez gala es tās mīlēju.

Es nespēju vairs aizmirst skuķi,

Ar rožu sārtām lūpiņām, —

Ar gaists matu skaistām, sprogām,

Ko laimes brīžos skūpstīju.

Es nespēju vairs aizmirst skuķi

Dēļ iās es mūžam sērošu.

Pirms miris būšu, vēl es teikšu :

Es tevi aizmirst nespēju. —

Es staigāju gar upes malu

Un viļņu dejā noskatos

Es lūdzu nāras, lai tāsmanīm

Reiz manas sēras vieglotu…

Nāc man līdz, kur baltas rozes zied,

Zelta birstaliņās saule riet.

Druvas šūpo lēna vēsmiņa,

Tālumā skan st auta valoda.

Nāc man līdz uz kluso sētiņu

Un mūs’ lēnais vējiņš pavadīs,

Lai kā ceta biedris stāsūtu —

Sapņo mežs un druvas saulē viz.

Tur mūsu baltais laimes rīts,

Peld uz sauli zīda mākonīts.

Pērlēs ceļš un saules dimantā,

Turpu nāci, visumīļākā.

K. Jēkabsons..

Brīnos es, kad rudens diena

Tur aiz priedēm taisās aust:

Kā pie ceļinieka krūtīm

Vari tu tik maigi snaust?

Ne tu zini, kur tam māja,

Nedz, — kur liktens viņu sauc,

Kādus priekus, kādas bēdas

Dzīve viņa kausā jauc.

Mūsu kāzu drūmo dziesmu

Gāršā vētra dziedāja;

Bērzi vēsas sūnu cisas

Rait ām lapām kaisīja.

Vakar tur aiz meža slēdzas

Tev uz mūžu tēva nams,

Ceļš uz manu dzimto zemi

Nenospraudits, nezināms.

Klau, caur kokiem rīta vēsma

Iet jau rasu birdināt,

Un tu dziļā miegā smaidi . . .

Žēl man tevi modināti

Brīnos es, kad rudens diena

Tur aiz priedēm taisās aust;

Ka pie ceļinieka krūtīm

Vari tu tik saldi snaust!

A. Niedia.

Strauja, strauja upe tecēj,

Gar balina namdurvīm!.

Nedrīkstēju pāri jāti,

Baidās manis kurneiiņis.

Jāj, bāliņi, droši pāri,

Neslīks tavis kurneiiņis.

Apakšā ir baltas smiltis.

Virsu skaidris ūdentiņis.

Zobens grieza baltu smilti,

Straume skaloj’ kumeliņu.

Spoža spalva kumeļami,

Vēl spožāki iemauktiņi.

Uz akmeņa malku cirtu

Strautā kūru uguntiņu.

Lai sildāsi tie ļautiņi,

Kas man labu novēlēja.

Sildies mana līgaviņa —

Tu man labu vien vēlēji.

Visi mani radi raud,

Ka es kalpa līgaviņ’,

Kam, radiņi, jūs raudiet,

Kad es pate neraudāj’ ?

Ai, radiņi, neraudat,

Vai kalpami maizes trūkst?

Vai neauga mieži, rudz'

Kalpa vīra tīrumā?

Daža laba kalpa siev’

Cimdā naudu žvadzina;

Daža laba saimiuiec’

Cimdā slauka asaiiņ’s.

Liedzi, māte, kam liegdam',

Kalpam mani gan neliedz’;

Labāk gāju pie kalpiņ’,

Ne pie slinka tēva dēl

Mosties, mosties mana tauta,

Gara važas projām svied!

Tava druva nav vēl pļauta,

Tavi dēli sēri dzied.

Mosties! gara gaismā plauksti

Taisnību, vai it nekā.

Cel jel vienreiz galvu augsti

Pašapziņas lepnumā!

Tumsa mīt vēl tavās būdās,

Acīs kož tev atklāts vaids,

Mājas vietu atrod Jūdas

Pestītājs top krustā kārts.

Vēl pret zeltā tērptu puķi

Bijība tu kupii liec»

Kamēr savas kārtas rūķi

Prom no savām durvīm triec.

Cienīt neproti vēl godu,

Nedz’ ar gara brīvību,

Svešniekam par lēcu bļodu

Pirmdzimtību pārdod tu 1 . . .

Mosties ! modušies jau citi

Kam tev pašai sevi krāpt?

Diezgan ilgi lejā miti,

Nu tev laiks pret kalnu kāpt.

Ed. Trcumanls.

Vēl tu rozes plūc,

Nenotvīkdama;

Vēl tu matos spraud

Tās bez nodoma.

Vēl tu uzsmaidi

Visai pasaulei.

Vēl tu nezini

Sava skaistuma.

Paies laiciņš īss

Un tu nosarksi

Birzes maliņā,

Ziedus meklējot,

Un tu plūksi tos

Vienam vienīgam,

Un tu smaidīsi

Viņam vienīgam.

Karsti slavēs viņš

Tavu skaistumu,

Bet es staigāšu

Kā pa rudeni.

R. Blaumanis,

Stādīju ieviņu

Plāniņa vidū;

Izauga ieviņai

Deviņi zari.

Sajāja tautiņas

Ziediņus rauti.

Ko gribi, māsiņa.

Par vainadziņu ?

Ja gribi, es došu

Bērajo zirgu ?

Negribu, negribu,

Tas man ir pašai.

Vai gribi, es došu

Un’ arājiņu.

To gribu, to gribu,

Tā manim nava.

Apkārt kalnu gāju,

Kalumā uzkāpu;

Ieraudzīju meitenīti

Gauži raudājot.

Ko tu, meitiņ, raudi,

Ko tu sērojiesi ?

Kā bij manīm neraudāti:

Bāliņš kaj*ā iet.

Ka[ā bij man ieti,

Kafā nepalikti,

Kafā bija gfūta dzīve

Tēva dēliņam :

Dievs atņēma māli,

Dievs atņēma tēvu,

Kas man skaisti audzināja,

Zobentiņu nest.

Zobentiņu nesti,

Karodziņu celti,

Ienaidnieku pulciņāi

Asariņas dzert,

Salti vēji pūta^

Bārgi kungi suta

Svešajai zemītei,

Juras līkumos.

Es karāi aiziedams,

Atstāj, māsu šūpuli.

No kr«riņa pārnākdams,

Atrod, l'eki rakstītāj’.

Pavaicāju māmiņai:

Kas tā lielā rakstītāj ?

Tā, dēliņi, tav’ māsiņ’,

Ko atstāji šūpuli.

Rakstītāja man māsiņ’,

Norakst’ kaj-a karodziņ*.

Raksti zaļu, vai sarkan’,

Mūžam vairsi neredzēs’.

MeitU)’ sēdēj5 ais ūdeņa..

Meitiņ’ sēdēj’ aiz ūdeņa,

Puisīts gauži bēdājās, ’

Brīv tev bristi, brīv peldēti.

Pār ūdeni manis dēļ.

Ne pie viena es neiešu,

Kamēr savu sagaidīs’.

Kamēr savu sagaidīšu,

Patīkamu tēva dēl\parTam es došu sav’ rociņu

Savu zelta gredzentiņ’.

Savu zeita gredzentiņu,

Savu daiļu augumiņu.

šalc zaļais mežs, kur lakstīgalas dzied,

Bet birstalā vēl vijolītes zied,

Tik tumšas egles skumji galvas gīauž;

Par senām jaunīb’s dienām viņas pauž.

No dzidrā ūdens maigas stirnas dzer,

Dzeguze kūko, zaķits ausi ver *,

Jau mednieks nāk, kas zin, varbūt šodien

Tam nomirt būs—viņš aši krūmos lien.

Bet jaunība tik šen aiz kalniem jau,

Šai dzīvē mums vairs īstas laimes nav.

Bet zaļais mežs, kur lakstīgalas dzied,

Tas jaunībai kā sapnis garām iet.

Mājās eju, mājās eju,

Kas gan mani mājās gaida?

Raidi, ridi, rai rai-ridi,

Kas gan mani mājās gaid’?

Mazs sunītis, mazs kaķītis,

Tie gan mani. mājās gaida.

Līgaviņa miega pūznis,

Tā jau mani negaidīja.

Līgaviņa, miega pūznis,

Cisiņasi čučināja.

Zvejnieks mani aicināja:

Nāc, meitiņa, laiviņā.

Es neiešu, zvejnieciņi,

Tavā oša laiviņā.

Tev’ vējiņis tāli pūta,

Saule vaigus balināj'.

Saule vaigus balināja,

Vējiņš matus plivināj’.

Vaj tu nāksi, vai nenāksi,

-Es jau tevi neņemšu.

Nu ir rokā, nu ir rokā,

Mana īstā līgaviņ’.

.Vai rožu lūpiņas

Gan saldos skūpstus liedz ?

Kur baltos ceriņus

Kā balvu sniedz.

Šis aromāts kur plūst,

Sirds ilgu kvēlē kūst,

Un sapņo nākt’ un dien’

Par milu vien.

Šis saldās smaržas katram garšo,

Kāds burvīgs noslēpums Ir jūtams mums.

Vai rožu lūpiņas

Gan saldos skūpstus liedz?

Kur baltos ceriņus

Kā balvu sniedz.

Guli, guli, Rīgas sliņķi,

Visi darbi padarīt’.

Veckalns ielās „rudzus sēja,“

Seima ražu sadalij’

Lauciniekiem sviedri lija

Bezdarbniekus barojot,

Ēdājiem vēl grūti bija

Saražoto tērējot.

Bagātnieki — laucinieki

Sviestu, gaļu Rīgai dod,

Lai ēd sveiki bezdarbnieki

„Buržujus“ vēl nolādot.

Ar āmuru „pristavs“ sita

Lauku sētā ciemojot,

Židam brangas govis krita

Pārus latus pasolot.

Bezdarbnieki, deputāti

Viens otrami labu dar’:

Brīva maize pirmājiemi,

Stalti nami otrajiem.

P. Salanietis.

Trīs jaunas māsas

Sēd rožu dārzā.

Sēd rožu dārzā,

Pin vainadziņus.

Ņem, bāliņ, vienu.

Ē3 ņemšu otru.

Tā trešā maza,

Lai paliek mājās

Lai paliek rnājās,

Lai taisa pūru.

Lai taisa pūru,

Lai gaida tautu.

Ai, mazā meitiņ,

Tev laba laime.

Tev jāja dienā

Trīs reizes tautas.

— Labdien, tēvs, māte !

Kur jūsu meita ?

— Jāj, jāj tu projām,

Nedošu meitas!

Jāš’, jāšu projām,

Ar Diev’ neteikšu.

Ar Dievu neteikšu,

Kam nedev’ meitu.

Ej, daiļā meitiņ’,

Atver man vārtus!

Tā, vārtus vējot.

Sāk gauži raudāt.

Neraudi, meitiņ’,

Nav tava vaina.

Māmiņas vaina,

Kam nesolīja.

Gaid' vienu gadiņ',

Tad māte vēlēs.

Tad būsi mana

Daiļ’ līgaviņa.

Teci, teci, kumeliņi,

Tevis gaida, manis gaid’,

Tra-la-la, tra-la-la,

Tevis gaida, manis gaid'.

Tevis gaida auzu sile

Mani jauna līgaviņ’.

Teci rikšus, kumeliņi,

Neej soļus skaitīdams:

Vai es tevīm auzas devu

Pa vienai skaitīdams?

Meitenes sirsniņa

Kā vējiņš maiga,

No zara zariņā

Priecīgi staigā.

Burvīgiem smaidiem

Sola mums laimi,

Gan raud, gan smejas —

Bet viss tas zaimi.

Dzirkstošās acis,

Pār mums tās valda,

Pieviļ un malda,

Aizlido prom.

Gan dažam jauneklim

Atri vien viļas,

Bet kā lai dzīvo

Bez maigās mīlas?

Kā gan lai iztiek

Bez mīļiem vārdiem,

Bez sārtiem vaigiem,

Zeltainiem matiem?

Lai acis pieviļ,

Lai acis smejas.

Bet krūtīs staro

Ziedoņa prieks!

Iz operas „Rigoletto".

Rau’, cik rāmi strautiņš laistās,

Mēness stari viņā mirdz.

Koki itkā sapņos saistās.

Nāc, jel nāc pie manas sirds !

Nāc pie manas sirds tik klusi

Kā nāk puķei pavasars,

Nāc pie manas sirds un dusi,

Kā dus strautā mēness stars!

Nāc, kā allažiņ tu nāci,

Tiklīdz dienas gaisma dziest,

Nāc un atkal tu man māci

Lupas tev uz lūpām spiest!

Vēl ir karsti mani vaigi,

Tie vēl tavu skūpstu jūt.

Itkā kalnu gali maigi

Ilgi kaist, kad saule zūd.

Apsedloju melnu kuili,

Ai, melnu kuili,

Un aizjāju uz krodziņu,

Aijā, uz krodziņ’!

Krodziniece brīnijāsi,

Kam tas tādis kumeliņis?

Tā puisīša kumeliņis,

Kas naudiņu žvadzināja.

Es uzjāju augstu kalnu,

Meitas dziedāj’, govis māva.

Meitas dziedāj’ jaunu puišu,

Govis māva zaļu zāli.

Govis zāli gan dabūja.

Meitas puišus nedabūja.

Es uzjāju otru kalnu, —

Puisi dziedāj', zirgi zviedza.

Puiši dziedāj’ jaunu meitu,

Zirgi zviedza tīru auzu.

Zirgi auzas nedabūja,

Puiši meitas gan dabūja.

Skaistu rozi redzēja

Puisēns dārza malā,

Kas it koši ziedēja;

Tecēj’s klāt, to skatīja,

Priek3 tam bij bez gala.

Rozīt, rozīt sarkauā,

Rozīt dārza maiā I

Puisēns saka:

„Lauzīšu Rozi dārza malā!“

Roze teica:

„Ieduršu Un tev sāpes darīšu.

Laid man’ tikai vaļā!“

Rozīt, rozīt, sarkanā,

Rozīt dārza malā!

Zēns neklausa, nolauž to,

Rozi dārza malā;

Rozes ērkšķi bada šo,

Zēns nebēdā itneko

Kā tam izies galā.

Rozīt, rozīt sarkanā,

Rozīt dārza malā f

Brāļi, vai vēl tiksimies

Svētām jūtām sirdīs?

Vai tik uguns nedzisīs,

Kas iīdz šim mūs sildij’s?

Gadi jaunus mērķus ceļ.

Puķu vietā nālras zeļ;

Viss zem saules maiņas.

Pilis, celtas jaunībā,

Zelta gaismā laistās;

Vēlāk dzīves gpltumā

Sadrūp pilis skaistās.

Rožu ziedi ātri birst,

Jaukie sapņi viegli irst —

Apstākļi tos vajā.

Ideāli pārmaiņas,

Apklust darbinieki,

Ikdienība iestājas,

Veikals, amatnieki.

Svešas baudas sirdi sien,

Viri klusam migā lien, —

Karjeru sev taisa.

Pār mums visiem pacelsies

Vēsas smilšu kaudzes:

Tālāk dzīvos, darbosies

Jaunas ļaužu audzes.

Vai ar pīšļiem darbi zūd ?

Vai ar nāvi slava trūd?

Nākotne to sacīs.

Sen Bakchus pār pasauli valda,

Tas jaunatnei līksmību dod,

Un tāpēc mums dzīve ir salda,

Tā brīnišķus dzērienus iod :

Kā vīns, šņabis, šampaniets, alus

Tas jauirībā aizmirsties liek,

Ja nospiež mūs rūpes vai bēdas,

Tad iedzenot vaļā tik tiek.

Dzer, dzer, brālīti, dzer,

Pilnu tik kausu sev lej,

Dzīvē par visu tik smej!

Dzer, dzer, brālīti dzer,

Rūpēs un raizēs tad nebūsi pīts.

Dzīve būs gaiša kā rīts.

Un dzīvē ja klizmas nāk priekšā

Un mīlā tev laimes vairs nav,

Tad jālec ir Daugavā iekšā,

Dažs pierē pat lodi sev šauj.

Kas muļķis, lai galu sev meklē.

Bet gudiie, tie runā tik tā :

Mēs iedzersim jautri vai peklē,

Lai dzīvē mums gājis vai kā.

Dzer, dzer, brālīti, dzer, u. 1.1.

Šis alutiņš, kas mūsu pašu,

Ko brūvējuši Latvijā.

Tamdēļ, ja naudas nav ne graša,

̸ç varam dzert uz rēķina;

Jo apiņi aug griezdamies,

Un mieži veldrē spiezdamies,

Krambambambambuli, Krambambuli.

Visvarenais, kas miežus audzē,

Tas žēlīgs tēvs, kas debesīs,

Par to tev pateiks tava draudze,

Uz vaiga krītot grāvmalā.

Visvarenais, ja iespēji,

Tad gāz no gaisa brandvīnu,

Krambambambambuli, Krambambuli.

Par to tev celsim slavas torņus

No pudelēm, un brūvēsim.

No tējnicam mēs krogus celsim

Un arī labas viesnīcas.

Un tevi. saldais alutiņ,

Mēs mīlēsim ka meitiņu,

Krambambambambuli, Krambambuii!

Atgriezies, atgriezies vēl vienu reiz

Mana skaistā jaunība, man tevis žēl.

Puķītes, rozītes dārziņā zied,

Mana skaistā jaunība neziedēs vairs.

Maziņš kad biju vai zināju to.

Kas mani gaida, kad izaugšu liels.

Atgriezies, atgriezies vēl vienu reiz.

Mana skaistā jaunība, man tevis žēl,

Raudādama es nolieku

Savu zīļu vaiņadziņ’,

Milda, tevīm ziedam dodu

Meitu dienu gājumiņ’.

Ne vairs stādīt, ne vairs apkopt

Rozes manā dārziņā.

Tautas mani projām veda —

Jāaiziet pie bāliņa,

Milda zin, vai sagaidīšu

Laimi tautu pasparnē.

Vai kā baltais griķu ziediņš

Novītīšu saulītē.

Iz Aspazijas drāmas „Vaidelote.

Ko tu ciet un ko tu brīnies ?

Sen tev laiks bij klusam kļūt.

Ko pēc svētām tālēm cīnies?

Mācies just, ko daba jūt.

Kā lai mežs, kas likdams zvīļus

Grib ikkatram velgmi lemt,

Spej tev aivērt priekus dziļus,

Ja tu baidies pats tos ņemt ?

Kā tev izprast putnu dziesmas,

Bail kam sevi vaļā segt;

Viss, kas dzīvs no Dieva liesmas,

Sadegt tvīkst kā pats tu degti

Ko tev ciest un ko tev gausties?

Tūkstoš veidus daba zin.

Tev lai Austras tērpā austies,

Reiz iīdz veļu palags tin.

K. Jēksbsons.

Uz dzimteni, dzimteni atstāto

Man domas tāļ’ tāļumā aizlido.

Un pašam gluži vai nemanot

Top acis mitras, sāk asarot.

Ak, likteni, visu ja paņēmi,

Vēl pēdējo lūgšanu uzklausi,

Šo pēdējo: neliec krist svešumā,

Dod dusu man dzimtenes smiltājā.

Še smiltis tik smagas, tik spiedošas . . .

Tur, dzimtenē, viņas daudz vieglākas.

Ja roku ar’ mīļu vairs nebūtu,

Uz kapa kas ziedus man uzliktu,

Tad pelēkās smilgas man augs un šalks,

Leks dzimtenes saule, līs lietutiņš smalks.

Tik dzimtenē, dzimtenē atstātā

Rit dzīve vispilnīgā saskaņā.

Ak, likteni, visu ja paņēmi,

Vēl pēdējo lūgšanu uzklausi,

Šo pēdējo: neliec krist svešumā,

Dod dusu man dzimtenes smiltājā.

Ed. Alaiais

Mums sapņi, ilgas saulainas

Pie kapu vārtiem nobeidzas.

Lai kāds mums dzīvē ieguvums,

Kaps — gala mērķis visiem mums

Zem zaļiem smilšu kalniņiem

Būs vieta mums pie sentēviem.

Gan debess zvaigznes mūžam degs,

Bet visus mūs reiz smiltis segs.

Kad iztukšots būs dzīves malks —

Mums kapu priedes pāri šalks.

Nāks jaunās audzes, līksmos, smies,

Mums aizmirstība pāri ies.

Kas miris, to vairs neatsauks

Ne ziemas miers, ne ziedons jauks.

Ed. Alainais.

Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā

Ar magoņu lapiņām liegām,

Mirdz tava liliju rociņa,

Mirdz līdzīgi ziemeļu sniegam.

Kā mākoņu dzelme tev acis māj,

Mirdz gaisina, tur austoša diena;

Bet tāli na'kti teiksmainos kalnus klāj

Lauzdamās apburtā diena.

Nāc līdzi man, kur zīlīte zarā dzied,

Uz jūfas pērļaino gultu,

Kur rožainie krasti ūdeņos lied —

Vaid vēji, kā putas kad kultu I

Nāc līdzi man, kur Latvijas ozols zeļ.

Kur viņos sentēvu zaros,

Pār druvām tie pusnaktī rokas ceļ,

Un mazgājas mēneša staros.

K Jēkabsons,

Aizver actiņas un smaidi,

Noliecies pie manas krūts,

Atteikšanās vientulībā

Ir jau diezgan ilgi būts.

Aizver actiņas un smaidi,

Sapni lai mūs projām nes

Tur,’kur mīlestības viļņos

Izkustu mums dvēseles.

J. Poruks.

Lokatiesi, mežu gali,

Lai balstiņas pāri skan.

Ko gaidieti, jauci puiši,

Kad jūs sievas neņemiet?

Ciema puiši tā domāja.

Ka es dziedu viņu dēļ.

Man māmiņa atvedusi,

Pa Daugavu arājiņ’.

Ak, tu, ciema cīrulīti.

Tavu jauku dziedāšan'

Man vajaga līgaviņas,

Ka es tevis nepaņem’.

Koši, koši, jauki, jauki,

Kad Dievs deva vasariņ’.

Dzied putniņi, dzied meitiņas,

Mežu gali gaviiēj

Diena lēni dusēt iet,

Gaismas vārti vejas ciet,

Iedegas pie debess viņas

Zilās zvaigžņu uguntiņas.

Strādājis kas sviedriem vaigā

Nogrimst atpūtā nu maigā;

Visur miers un salda dusa,

Kad pār zemi nakts iet klusa.

•Ed, Alainša.

Jaunkundzīte kupliem matiem

Frizētavā iekšā steidz.

Tur par grūti krātiem latiem

Galvas daiļumiņu beidz.

Ja nu drusciņ, maz maz drusciņ,

Vērts pat runāt nav par to.

Zaļumballē krēslas laikā

Zēns pie skuķa sāniem snauž.

Spiežot lūpas sārtā vaigā

Mīlestības vārdus pauš.

Ja nu drusciņ

Siltas vasariņas naktī

Dārta klētī gulēt lien,

Bet aiz stūra stāv jau vakti

Kazimirs un paka] skrien.

Ja nu drusciņ

Sviesta kupcis gramu svaru

Velk no kilograma nost,

Bet kad — vest grib pret to kafu,

Viņš sāk skābu ģīmi bost.

Ja nu drusciņ.

Sapuvušu siļķu smaka

Žīda bodē nāsīs plūst.

Nebaidaties, žīdiņš saka,

Preci pirkt, ja viņa pūst.

Ja nu drusciņ.

Klibu zirgu čigāns dīda

Mietam slavē, vadā to,

Bet tas gpīti kājas mīda —

Nespēj vilkties ne par ko.

Ja nu druskiņ . . .

P. Salgaletis

Dažs bez rūpēm, sirdēstiem,

Šeit virs zemes dzīvo,

Nestrādā tas itneko,

Ed un iemet sīvo.

Mēdz teikt, ka tam debesīs

Nebūs mājas vieta,

Tikai elles patrepē

Guļas vieta cieta.

Tur to badīs sākumiem,

Plūkās viņa matus . .

Nevaru pat uzskaitīt

Visus briesmu skatus,

Nebēdājiet, ļautiņi,

Lieta nav tik traka !

Tā mēdz runāt tikai tie,

Kuriem māga švaka.

Kamdēļ gan tad bībele

Pauž par debess priekiem ?

Tā pat, liekas, iespaido

Būt par kārumniekiem.

Kāpēc gan tur debesīs,

Kiāti būs tad galdi?

Ne, tā zemes svētība

Būs tik tukši maldi.

Vai Łan tas, kas virsemē —

Strādās tik un gavēs,

Ticis debess godībā

Vairs uz kājām stāvēs ?

Tāpēc mīļie, ļautiņi,

Stipriniet jūs miesas i

Stingrāki tad stāvēsiet,

Tur pie Pastar tiesas.

(Irosgalvītis

Cel mani pār par Daugavu,

Tu, Daugav’s laivinieks;

Šo lenti ņem. par dāvanu —

Tā bij man greznums, prieks.

Par maz ši alga, meitiņa,

Par to pār necelšu.

Par to es savā laiviņā

Tev sēdēt neļaušu.

Cel mani pār par Daugavu,

Es citu maksāšu;

Es zinu jauku dziesmiņu —

To braucot dziedāšu.

Ar dziesmiņu nav maksāts gan,

Tu daiļā meitiņa.

Cik ilgi patiks dziesma man ?

Vēl nesēd laiviņā.

Cel mani pār par Daugavu,

Tu zelta puisīti.

Ņo manas krūts par piemiņu

Še, ņem šo rozīti.

Ne, skaistā meitiņ, tas ir maz,

Es rozi negribu :

Drīz viņa vīst un bālējas,

Dod savu mīlību.

Ņem, zvejniek, manu mīlību,

Ņem manu sirdi sev;

Tev nododos uz mūžību,

Es gribu dzīvot tev.

Tad nāc papriekš pie manas sirds,

Tu, daiļā meitiņa;

Redz, Daugav’s viļņi saulē mirdz

Nāc, sēdies laiviņā.

Tur viņi abi šūpojas

Pa plašo Daugavu,

Un viļņi lēni spēlējas

Ap viņu laiviņu,

Dzert un dziedāt patīk man

Šodien tā, kā rītu —

Dziedu kāmēr balss man skan,

Dzeru, kāmēr krītu.

Mīļā man par dzērāju

Saukā nu pār žūpu

Un vēl savelk degunu.

Kad es grāvī klūpu.

Vecais Noass dzēra ar’,

Un bij svēts pārlieku,

Vai tad viņa bērni var,

Baudīt citu prieku ?

Kā lai dzeru ūdeni ?

Vardes maitā viņu !

Labāk dzeršu glāzīti

Saldu alutiņu.

Līgo, laiva, uz ūdeņa

Uz arāja meitiņām.

Arājam bij skaistas meitas

Zēģelīšu audējiņ’s.

Viena vērpa, otrā auda,

Trešā raksta zīdautiņ’.

Dod, māmiņa, to meitiņu,

Kura raksta zīdautiņ'.

Ja nedosi to meitiņu,

Es nomiršu žēiabās.

Kur jūs mani glabāsiet»,

]Žēiabās nomirušu. G

labājieti rožu dārzā,

Apakš rožu saknītēm.

Tur izauga kupla liepa,

Deviņiemi žuburiem.

Ik svētdienas meitas nāca

Vainadziņu darināt.

Nopinušas, novijušas,

Aiznes Māras baznīcā.

Māra prasa raudādama :

Kur, meitiņas, tādu ņēm?

Rīgā pirkām, naudu devām,

Vāczemēi kaldināj’,

Ko jūs, meitas, melojieti,

Tā ir puiša dvēselīt’;

Tā ir puiša dvēselīte,

Žēlabas nomiruša.

Gan tumšam mežam teicu,

Kamdēļ tik noskumis,

Gan putniņus es lūdzu,

Lai necieš klusu vis :

Pie manas mīļās loga

Lai dzied cik skumīgs es,

Cik mīļākā man dārga

No visas dvēseles.

Es nedrīkstu tai sacīt,

Cik sāpes tā man dar’, —

Iz manām acīm lasīt

Tā visu, visu var.

Bet ko es drīkstu cerēt ?

Daudz stalti puiši tai,

Kā es ar' varu derēt

Gan tādai meitiņai?!

Kā vīrs es gribu panest,

Šīs mokas briesmīgas,

Bet mūžam nevar atmest

Tik karstas jušanas.

Un kad es miris bušu

Un mani paglabās, —

Tad vienu asariņu

Tā raudās žēlabās.

Tautu meita, melnacīte

Mij, ar mani gredzentiņ’.

Man ir zelta, tev sudraba —

Tev jānāki piedevām.

Mij, puisīti, ar ko gribi,

Es ar tevīm nemfšos.

Ne jau mani Dievs audzēja,

Gredzentiņa piedevām.

Tautu meita, melnacīte,

Glauda manu kumeliņ’.

Vai tu glaudi» vai neglaudi,

Jāt jau viņa nedabūs’.

Man pašai kumeliņis,

Zvaigžņu sega mugurā.

Man pašami jājējiņa,

Zvaigžņu segu audējiņ'.

Sit, JānTti, vara bungas, līgo, līgo !

Vārtu staba gaiiņāi, līgo!

Lai ceļāsi Jāņa māte, līgo, līgo!

Lai saņēma Jāņa bērnus, līgo!

Jānīts nāca pa gadskārtu, līgo, līgo

Savus bērnus apraudzīti, līgo!

Ko tie ēda, ko tie dzēra, līgo, līgo !

Vaj Jānīti daudzināja, līgo!

Visiem vārti appušķoti, līgo, līgo!

Kaimiņam nepušķoti, līgo!

Kaimiņami laiski puiši, līgo, līgo!

Savus vārtus nepušķoja, līgo !

Kas grib baltas villainītes līgo, līgo

Lai dzen aitas pieguļai, līgo!

Jāņu naktī zelta rasa, līgo, līgo!

Tad aitiņas mazgājāsi, līgo!

Jauni puiši, jaunas meitas, līgo, līgo!

Jāņu naktī neguļati, līgo!

Tad rītiņā redzēsieti, līgo, līgo!

Kā saulīte lotājāsi, l'go!

Labvakar!, Jāņa māte, līgo, līgo !

Vai tu mūsu gaidījusi, līgo!

Mīkstu sieru sasējusi, līgo, līgo !

Saldu alu darījusi, līgo!

Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo !

Tev ir govis laidarā!, līgo i

Alu, alu, Jāņa tēti, līgo, līgo!

Tev ir mieži tirumāi, līgo!

Ai, Jānīti, Dieva dēliņ’, līgo, līgo!

Ko tu vedi vezumāi, līgo!

Meitām vedu zīļu rotu, līgo, līgo!

Puišiem caunu cepurītes, līgo!

Jāņa māte sieru sēja, līgo, līgo!

Deviņiemi stfirīšiemi, līgo!

Šim stūrītis, tam stūrītis, līgo, līgo !

Man pats siera viducītis, līgo !

Visa laba Jāņu zāle, līgo, līgo !

Ko plūc Jāņu vakarāi, līgo!

Visi bija Jāņu bērni, līgo, līgo!

Kas Jānīti daudzināja, līgo!

Jāņu nakti nepazinu, līgo, līgot

Kura sieva, kufa meita, līgo !

I sievāmi, i meitāmi līgo, līgo!

Zāļu ziedīt vainadziņi, līgo !

Jānīts sēdēj’ kalniņā!, līgo, līgo!

Zaļu nasta mugurai, līgo !

Nāc, Jānīti, lejiņāi, līgo, līgo !

Dod manāmi telītēmi, līgo!

Jāņam mieži, Jāņ^m rudzi, līgo, līgo!

Jāņam sirmi kumeliņi, līgo!

Dievs dod manim lielai augti, līgo, līgo

Būšu Jāņa līgaviņa, līgo!

jānīts kūla Pēterīti, līgo, līgo!

Ar sudraba čakarnīti, līgo!

Pēterīša paša vaina, Ilgo, l!go!

Kam puķītes izkaisīja, Ilgo I

Jānītimi treji vārti, līgo, līgo!

Visi treji appušķoti, līgo!

Pa vieriiemi gani nāca, līgo, līgo!

Pa otriemi pieguļnieki, līgo!

Pa trešiemi Jāņa bērni, līgo, līgo!

No maliņu maliņāmi līgo!

Jāņa māte savas meitas, līgo, līgo!

Treju grožu galā sēja, līgo!

Visus trīsus pušu rāva, līgo, līgo!

Pēc puišiemi dzldamāsi, līgo!

Puiši mani mīļi tura, līgo, līgo!

Es puisīšus vēl mīļāki, līgo 1

Es nopinu puisīšiemi līgo, līgo!

Liepu lūku iemauktiņus, līgo!

Kas tos Jāņus sagaidīja, līgo, līgo!

Kas tos Jāņus pavadīja, līgo!

Līgotāji sagaidīja, līgo, līgo!

Līgotāji pavadīja, ligo!

Kas līgoja Jāņu naktī, līgo, līgo!

Lig03 visu vasariņu, līgo I

Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, līgo!

Gulēs visu vasariņu, līgo!

Ei ar Dievu, Jāņu diena, līgo ligol

Mēs tev’ skaisti pavadami, līgo ļ

Nāksi atkal citu gadu, līgo, līgo !

Mēs tev skaisti saņemsimi, līgo!

Kur tu teci, kur tu teci, gailīti man’.

No ritiņa agrumā.

Ciemā teku, ciemā teku meitas celt,

No rītiņa agrumā.

Ietecēju, ietecēju sētiņā,

Trīs reizites nodziedāj’.

Celies mana. celies mana, līgaviņ,

Jau gailītis nodziedāj*.

Vāciets savu, vāciets savu gaspažiņ’,

Ar ābolu kaitina]’.

Žīdiņš savu, žīdiņš savu žīdenīt,

Ar tnuldiņu vizināj*.

Čigāns savu, čigāns savu čigāniet’,

Ar džindžalu džindžalāj’.

Latviets savu, latviets savu līgaviņ’,

Ar skūpstiemi modināj’.

Stāsti manīm, Daugaviņa

Gauja jel necieti klus\parKur aug mana līgaviņa,

Vai tā drīz jau liela būs?

Daugav’ balta, putodama,

Oša laivu vizioa;

Meitiņ’ laivā sēdēdama,

Villainites balina.

Gaujas malā, dzijā lejā,

Sarkanbaltas rozes zied,

Tur meitiņa košā sejā,

Līgodama cauri iet,

Brauc ar Dievu, Daugaviete,

Oša laivā sēdēdam’I

Pini kroņus, gaujrrraliete

Puķes klēpī nēsādam’!

Man pašami Laimes māte

Līgaviņu audzina ;

Lauku māte, meža māte

Tai pūriņu darina.

A. Painpurs.

Brāļi, šodien priecāj'ties,

Jaunība drīz beigsies!

Pēc, kad vecurns piesteigsies,

Tad vairs prieks neveiksies.

Dzīves stundas ātri skrien,

Kas ne tagad puļķus sien,

Tara būs vaiņags vējā

Prieki ātri aizsteidzas,

Tiem ir vieglas kājas;

Bēdu dienas kavējas,

Gfūti atstāt mājas.

Vai vēi kādreiz sanāksim

Un vai kopā līksmosim —

Kas mums to var galvot!:,:

Sakiet, kur palikuši,

Tie, kas nesen gadiem

Kopā bija priecīgi,

Līksmojās ar radiem ?

Smiltis viņu miesas sedz,

Citā pasaulē tos redz,

Kur tie aizgājuši.

Kas pēc tēviem meklētu,

Kapsētā lai prasa.

Tur tas dzirdes mācību,

Ko uz krustiem lasa:

Esiet līksmi jaunībā,

Iekams beidzas dziesmiņa,

Bēru pulkstens zvana.

Brālīt, iedzer vēl reiz,

Vēl jaunības laiks. —

Gan reizi vecumdienās

Tu gavēt varēsi.

Jo viss šis gaišais alus,

Tas ir priekš katra jauna—

Nepaliec jel kaunā —

Tev šodien jāiedzer 

Brālīt, pauko vēl reiz.

Vēl jaunības laiks, —

Gan reizi vecumdienās

Tu rētas skaitīsi;

Jo cirtieni jo asi,

Tie ir priekš katra jauna,

Nepaliec jel kaunā, —

Tev šodien jāpauko!

Brālīt, inllē vēl reiz,

Vēl jaunības laiks, —

Gan reizi vecumdienās

Tev skuķes skūpstus liegs:

Jo visas daiļās skuķes,

Tās ir priekš katra jauna,—

Nepaliec jel. kaunā, —

Tev šodien jaunie!

Brālīt, pumpē vēl reiz,

Vēl jaunības laiks, —

Gan reizi vecumdienās

Tev kredītu noliegs;

Jo visa veču nauda

Tā ir priekš katra jauna,

Nepaliec jel kaunā, —

Tev šodien jāpumpē!

Brālīt, līksmo vēl reiz,

Vēl jaunības laiks, —

Gan reizi vecumdienās

Tev prieki garām ies;

Jo alus, skuķes, nauda,

Tie ir priekš katra jauna,

Nepaliec jel kaunā, —

Tev šodien jālīksmo!

Ak, vecā buršu greznība,

Kur aizsteidzies tik drīzi!

Jau pagājusi jaunība

Tik ātri un tik īsi.

Par velti apkārt lūkojos.

Par pagājušo atminos,

O, jērum, jērurn. jērum,

To izdara iekš dzērum'.

Tik putekļi klāj deķeli

Un vakaros viss klusu.

Jau rūsa apklāj rapieri, —

Drīz jāiet būs uz dusu.

Un kamēr dziesmas jautrajas

Uz visiem laikiem zudušas,

O, jērum, jērum…

Bet vienu sirds vēl cieņā tur’

Līdz kamēr beigs tā pukstēt.

Tas — goda prāts ir itvisur,

Par mūsu garu valda.

Tik čaumala vien zudusi,

Vēl palicis mums kodols cēls.

Lai visi kopā turam,

Lai visi kopā turam

Gaismas zirgiem viegli, klusi

Saules ratos atbraukusi,

Nāk nu atkal ciemā viņa

Baltā ziedu vasariņa.

Koki priecīgi uu zvīgo,

Sirmās galvas vējā ligo.

Pulkstenīši veras pļavā,

Mežā roze senā gravā.

Plašā tāle, ievu skautā,

Jautri svīļo zilā strautā.

Maija zvaniem iezvanīta,

Putnu dziesmām ievadīta.

Nāk nu atkal ciemā viņa,

Baltā ziedu vasariņa.

Ł<i Aieinis

Rīgā, liekas, jauki iet:

Grābj tik ko vien vaii —

Bet ne visiem šitā šķiet,

Izņēmums ir arī.

Kam:nav~mājās siltumiņš,

Tas zem tilta dzīvo;

Kuņģī nava miltumiņš

Jāsapņo par „sīvo“.

Lieli vīri nesnauž viss, —

Strādā abām rokām;

Pāries baiju brīdis īss,

Tālāk jau bez mokām.

Bet tiklīdz ko „džoniņš“ skārs

Kaut vai lunķi desas —

Policistu vesels bars

Tam jau pakaļ nesas.

Nesegts čeks kam kabatā,

Šādu triku taisa;

Piojam laižas latatā,

Latvijā nav gaisa.

Kas ? par ko ? kāpēc ? un kur ? —

Afērists jau tālu.

Prokurors it žēli lūr:

Sods jau ir par vēlu.

Pilsoniši skaļi raud,

Sirdij jālec, ārā;

Dziļās rūpēs pieres glaud,

Dieviņ, ko lai dara ?

Nav jau viegli arī tiem,

Kas pa tumsu zvejo

Un ap lauku baroniem

Daugavmalā klejo.

Spēka gados esmu jau,

Aknas mīla vāras;

„Kur nu lieu, kad naudas nav?“

Jāklausās no nāras.

Viena meiča patīk man,

Sirdī kvēlo liesma,

Bieži vien zem tilta skan

Mana mīlas dziesma.

Brīžos, kad man sirdi

žņaudz Romantikas smeldze —

Ilgas, ko par mīlu sauc —

Kortelitis.. veldzē.

Es jau apprecētos gan

Bet nav naudas ķešā ;

Un ja nav kas jauki skau —

Jāpaliek ir bešā.

Bēdas, rūpes dzīve dod,

Priekus — ne par grasi;

Laime šņabī jāatrod:

Nav kur „tīrīt“ kasi,

Bet kad āda ziemu jūt,

Zili paliek „gurķi“, —

Brīvu dzīvokli var gūt

„Centrālītes* ķurķī.

N. Ribkin»

Vakar vakarā uz vietas

Notikās mau briesmu lietas —

Pati nāve pie man’ nāca,

Un ar mani runāt sāca:

„Nu tu esi diezgan dzīvoj’s,

Alu dzēris, meitas mīļoj’s

Atstāji šo pasauli,

Nāc man līdz uz aizsauli.“

— „Mīļā nāvīt, vai tu dzirdi,

Nešķel pušu manu sirdi,

Ņern šo alus glāzīti,

Ļauj man dzīvot mūžīgi.

Nāve ātri kausu tvēra,

Kāri viņu sausu dzēra,

Tad uz sola apsēdās,

Un ar mani runājās.

„Nu tu vari atkal dzīvot.

Alu dzert un meitas mīļot.

Par šo alus glāzīti

Vari dzīvot laimīgi.“

Līgodama upe nesa

Zaļu ziedu vainadziņu ;

Dziedādamas tautas veda

Vainadziņa vijējiņu.

Strauta malā ganīdama

Strautā metu vaiņadziņu.

Lai vizina strauta viļņi,

Ne nelietis tēva dēisi.

Kad man būtu tā naudiņa,

Kas guļ jūfas dibenā,

Es nopirktu Rīgas pili

Ar visiemi vāciešiem.

Es vācietim tā darītu,

Kā vācietis man darīj’:

Es vācieti dancinātu

Uz karstiemi ķieģeļiem.

Es vācieti dancinātu

Uz karstiemi ķieģeļiem.

Ja vācietis augstu lektu,

Es pakuitu uguntiņ’.

Dienu liktu mežā braukti,

Nakti riju kurināt,

Svētdienā, kad visi mierā,

Liktu cūkas pagānīt.

Pieci vilki arklu viika,

Vāciets ara raudādams.

Dod, vācieti, piecas markas,

Es paaišu smiedamies.

Vāciešami gari stilbi,

Velna šūti zābaciņ’,

Tas varēja ellē bristi,

Līdz pašami dibenam.

Ej, saulīte, drīz pie Dieva,

Dod man svētu vakaru!

Bargi kungi darbu deva,

Neaev’ svēta vakara.

Melna čūska miltus mala,

Vidū juj-ā uz akrneņ’;

Tos būs ēsti tiem kungierm,

Kas pēc saules strādināj’

Migla, migla, rasa, rasa,

Tu man laba nedarij’.

Rasā manas kājas sala,

Miglā zuda kumeliņš.

Ej, saulīte, drīz pie Dieva,

Dod man svētu vakaru!

Bargi kungi darbu deva,

Nedev* svēta vakara.

Kas tie tādi, kas dziedāja

Bez saulītes vakarā? —

Tie ir visi bāra bērni,

Bargu kungu klausītāj’.

Kurin’ ugun', silda gaisu,

Slauka gaužas asaras.

Krimta cietu pelavmaizi,

Avotiņā mērcēdam’.

Saulīt vēlu vakarāi

Sēžas zelta laiviņā;

Rītā agri uzlekdama,

Atstāj laivu līgojot.

Kam, saulīte, vēlu lēci —

Kur tik ilgi kavējies ?

Aiz viņiemi kalniņiemi,

Bāra bērnus sildīdam’.

Lec, saulīte, ritā agri

Spīd’ pa logu istabā.

Bārenīši kājas āva

Tumšajai kaktiņā.

Saulīt’ lasa uzlekdama

Zelta rasas lāsītes;

Tā nebija zelta rasa,

Tās bāriņa asariņ’s.

Debess tumša, mākoņaina,

Jūfa vētrās dauzīta. —

Tā caur viļņiem, bangām cīnās

Mana dzīves laiviija.

Visur tumsa, visur briesmas,

Tikai tāļu rietumos

Atspīd manā bēdu naktī

Zvaigzne viena vienīga.

Vai šī zvaigzne mani briesmās,

Mani nāvē vilina, —

Jeb vaj tumsā ceļu rāda,

Kurp man laiva griežama ?

Jeb vai viņa manīnt stāsta,

Ka aiz mākoņiem vēl spīd

Laimes saule spoži balta ?

Tu to zini — spulgacīt.

Kumeliņi, kumeliņi

Tu man kaunu padarij,

Trādi ridi ral-la-lā,

Tu man kaunu padarij'.

Tev kājiņa paslīdēja

Man nokrita cepurīt’'

Man nokrita cepurīte

Daijo meitu pulciņā.

Kas godīga mātes meita,

Pasniedz manu cepurīt’.

Kas tā tāda vīzdegurie,

Ne ar kāju nepasper’.

Vai tu dotnā, vizdegune,

Ka es sievas nedabūs?

Gan būs māte, kas dos meitu,

Kas māk meitu audzināt,

Būs meitiņa kā rozīte,

Kā no zemes magonīt’.

Tai es došu savu muižu,

Savas muižas atslēdziņ’.

Nauda, nauda, atkal nauda,

Kur mēs naudu pelnīsim?

Iesim abi grāvjus rakti,

Tur mēs naudu pelnīsim.

Tu pelnīsi, es pelnīšu,

Liksim abi čupigā.

Kura bija mana nauda

To godīgi aizmaksāj’.

Kuļ-a manas līgaviņas,

To atstāju uz parād’.

Mēness starus stīgo

Dzelmē dzidrajā ;

It kā balsis mani

Turpu aicina :

„Nāc man līdzi, dodies

Plašā tālumā.

Ļaujies sevi aizvest

Nāru laiviņā.

Buras tīra zelta,

Irklis sudrabvits,

Zvaigznes ceļu rāda,

Vada ausēklits.

Nāc man līdz, es zinu

Malu laimīgu,

Tur, kur mēness sastop

Saules meitiņu.

Tur, kur stars ar staru

Liesmās vienojas,

Tur, kur gars ar garu

Jutās satiekas.

Zemes ilgošanās

Tur kā migla klīst,

Mūžam nebeidzama

Gaismas straume līst.“

Aspazija.

Kad es stāvu tavos krastos,

Staltā, baltā Daugaviņ’,

Noskatoties kuģu mastos,

Nāk man prātā allažiņ’:

Nu tu esi mās i, mūsu,

Dižupīte, melnactiņ’!

Nu tu esi mūsu, mūsu.

Staltā, baltā Daugaviņ’ 1

Lai vai kāds mums naidnieks rastos —

Mēs tam tevi nedosim:

Katra pēda tavos krastos

Pirkta mūsu asinīm.

LīŁ0, līgo, Daugaviņa,

Mūsu upju māmuliņ’!

Tautu biedrotāja esi,

Laimi Latvju zemei nes’ !

Plūdonis.

Tev, Latvija, nav jābaidas,

Stāv stipris sargs pie Daugavas.

Lai kādas svešas tautas nāks,

Tās tavu brīvi nenomāks!

Šis stiprais sargs, tik brašs un cēls,

Ir latvju tautas teva dēls;

Viņš dzīvību par ķīlu liek,

Ka zeme nosargāta tiek.

Viņš sarga acu neaizvēr’s,

Līdz svešnieks kāds ap tevi sērs;

Un viņa roka nedusēs,

Ja naidnieks brīvi apdraudēs,

Sārt-balt-sārts karogs Latvijai

Par zīmi zelta brīvībai:

Kas stāv zem viņas karoga,

Tam brīvība ir dzīvība.

P. Bļaus.

Imanta nevaid miris,

Viņš tikai apburts, kluss:

No darbosanām rimis,

Zem Zilā kalna duss.

Tam zelta pilī snaužot,

Tā zobens nesarūs’,

Kurš dzelžu bruņas laužot,

Kā liesma kļuvis bus.

Par simiiem gadiem reizi,

Mazs rūķits augšā nāk;

Un apskatās vai migla

Ap kalnu nodzist sāk.

Un kamēr zilo miglu

Ap Zilo kalnu redz,

Tik ilgi tūkstoš gadus

Gan viņu zeme sedz!

Bet reizi pērkoņdēli

Tai kalnā lodes spers;

Tad bēdzīs visi jodi,

Pēc zobeņa tas ķers.

Un saules meitas nācis

Un miglu projām trauks!

Un gaismas laika balsis

Imantu ārā sauks.

A. Pumpurs.

Ak ceļi, takas, gaitas,

Cik daudz ir jūsu iets!

Liets asaru bez skaila,

Un gavilēts un smiets.

Bet rnaidu takā zilā

VisvairāK tika mīts,

Kad itkā atbalss silā

Man ilgas skrēja līdz.

Ak, kā tās mani trieca,

Ko nezināmu tvert,

Udz jauno galvu lieca

Pie sāpju kausa dzert.

Kad nāve stāvēs blaku

Un sacīs: līdzi nāc!

To zilo maldu taku

Visvairāk žēlos prāts.

Elina Zālīte.

Reiz gadā, kad pusnakti stari

Pār Lielupi mirdzumu klāj,

No kapenēm strēlnieku bari

Kāpj droši un sargvietās stāj.

Kā liesmas deg acis un zvēro.

Pa d'islām tiem asinis rit,

Tie dzimtenes likteni vēro,

Kā senāk sirds stingušā sit.

Kā zibeņi ziņnesi maiņas,

Kā viesuļi strēlnieki skrej.

Un atdarās vecajās vainas,

No jauna tās asinis lej.

Un pāri pār kritušo autiem

Šis verdošais valganums līst,

Uz jūļu, pa upēm un strautiem,

Pa lejām un pakalniem klīst.

Un sārtojās upes un pļavas, —

Kā tālumā saule kad riet, —

Un iedegas tranšeju gravas,

Kur viņi kā negaisi iet.

Un asinis viļņojot lejas,

Pār Tīreļa purvāju plūst,

Un slacina slepenās ejas,

Lai dzimtene svētību gūst.

Pēc pusnakts, kad sudraba stari

Pār Lielupi mirdzumu klāj,

Slīd kapenēs varoņu gari

Un vēro, kas sargvietās stāj.

Sērs un priecīgs cauri eju

Garlaicīgai ikdienai,

Nepagriezdams savu seju

Rūpju pilnai rītdienai.

Vai nav laime noskatīties,

Kā šo dienu ritums iet,

Neraizējoties par citu,

Klausīties kā dziesmu dzied.

Mūsu stundas pieder vējam,

Domas — tās ir vieglas smilts,

Un ja tuvāk kapam ejam,

Mazāks paliek sapņu vilts.

Kas ir dzīve, kas ir sapņi,

Ilgas, sāpes, izmisums?’

Mūsu jūtu mazie ziedi,

Kuri nāk un iet ar mums.

Mūžībā kad nāves irkļi

Aizvedīs, vai tas kāds grēks ?

Jaunās dzīves mīlas mirkļi

Nāks, kur trūdēs veco spēks.

Tie būs bērza zariņš sīkais,

Pulniņš, kas tur ligzdu vīs;

Paeglitis — vīriņš līkais,

Zālīte, kas asnus dzīs.

Jonass Miesnieks,

Man tālā svešumā aizgājis mūžs

Ar sāpēm un nedienām savām,

Spirgts dzimtenes vējš nu preti man pūš

No laukiem, no mežiem un pļavām.

Man liekas, viņš sveicienus preti nes

No radiem, 110 draugiem un biedriem

Un mīļi jautā, vai pazīstu es

To zemi, kas laistīta sviedriem.

Es skatos, nu mājas, kas kokos slīgst,

Kur puķainas pļavas un druvas.

Sirds priecīga krūtīs nu deg un tvīkst —

Man dzimtenes ainas tik tuvas!…

A. Birkerts.

Viss ir jauks vasarā,

Kad mēs ejam klajumā,

Paķes zied, putni dzied,

Dievam godu dod.

Lai tad mūsu sirds un prāts

Līdz ar dabu priecājas !

Laiks aiz»et, kaps atiet,

Kad vairs priecāsies ?

Kapsēta tur kalna galā

Noskatss uz lejas viet’ !

Apakšā, tur upes rralā.

Gana puisēns jautri dzied.

Zēii, žēli kalnā zvana,

Gauži Taud pēc mirušā ;

Klusa paliek līgošana

Un zēns klausās lejiņā.

Kapsētā reiz guldīts kļūsi

Kas še līksmi dzīvoja;

Gana pui*i! gana puisi !

Tev ar' dziedās kalniņā.

Tulk. Juris Allunans.

Kā pa tumsu, kā pa ēnu,

Kā pa rudeņaino miglu, —

Tā tu atnāci un šķiries.

Zelta jaunība!

Teicies mani vest caur gāršu

Pāri muklājiem un purviem,

Turp, kur mūžam lauki zaļo

Puķes zied, un zilā gaisā

Mīļā saule mirdz.

Teicies . . . Tālu vēi līdz ārēm.

Tumša vēl ir mana tekā,

Un jau tu no manis bēdzi,

Nemanoti, negaidoti.

Māņu jaunība!

Jauas vēl gados, sirdī vecums,

Tā caur vientulīgo mežu

Gurdens vārguls gausi eju —

Aprakt ceribas.

Un kad zari ģīmī sitas,

Birdiiiājot auksto rasu,

Tad, kā sapņodams vēl jūtu

Še, uz vaiga, tavu skupstu,

Zelta jaunība!

A. Ntsdra.

Jau pagājusi baigā nakts;

Mēs jājam klusi — kaps mums rakts,

Un nāve klāj jau šķirstu,

Vēss rīta vējš pūš agrumā,

Vēl kausu, laodznīec’, ātrumā,

Pirms mirstu, pirms mirstu 1

Kam zaļo zālīt! — Asinis

Tu rožu sārta būsi drīz,

Kad skries pa brūci cirstu!

Šo malku — roka zobens ass —

Es dzeru, ka priekš tēvijas

Es mirstu, es mirstu!

Un steigšus otru pakaļ tam !

To brīvībai lai uzdzeram,

Šo malku sen jau Mkstu:

Kam ziedot man šo palieku ?

Tev, Romas valsts, to uzdzeru,

Lai nīktu, lai nīktu !

Bet — kauss jau tukšs ir līgavai —

Zib šķēps, šņāc lode nesot tai,

Kas šeitan drupās irtu.

Pret ienaidnieku cīniņā!

Ai, prieks jāt rīta agrumā,

Lai mirtu, lai mirtu I

Tulk. P. Biausš.

Ko lidz, ka tālā aizsaulē

Mums sola zelta dienas,

Ja tagadējā dzīvītē

Tās neredzam nevienas?

Es negribu, ka mūžībā

Gars apkārt lido brīvi,

Lai tikai gaitā laicīgā

Dod panesamu dzīvi.

Pēc grūtām, garātn darbdienām,

Lai kādreiz svētki būtu,

Un lai pēc stundām īdzīgām

Sirds kādreiz gaiša kļūtu.

Ak, reizēm agrā ziedonī

Just zemes smaržu asu,

Un zvaigžņu pilnā pusnakti

Dzert sārtu lūpu rasu!

Lai dažu rītu patriektos

Man putniņš mīļš aiz loga,

Un pļaujas laikā tīrumos

Man arī briestu roga.

Es dotu mūžus aizsaulē

Un visu debess telpu

Pret īsu dzīvi šaisaulē

Ar zaļās zemes elpu.

Elīna Zālfte

Sniedz man šurp, jaunēkli, ragu,

Pildi ar vīnu man to!

Vīns dara dzērāju lāgu,

Sirds prātu ieligsmo.

Saulei un mēnesim koši

Vīns un rags līdzīgi viz;

Zehā viņš laistas it spoži,

Sidraba lūzumos šis.

Vīns dzēš visvisādas slāpes,

Skumjas ar’ noslīcina,

Remdē ar’ mīlestīb’s sāpes,

Sirdi kas noskumdina.

Dzeriet zem smaržīgiem zariem,

Brāļi, šis vakars ir jauks.

Vēlu zem nakts zvaigžņu stariem

Lai vēl skan dzērienu trauks.

Teici to stundu, to brīdi.

Kad tu man roku sniegsi?

Jeb vai tu mūžīgi mūžam,

Ka mani mīli, liegsi ?

Man saules dienās teic puķes

Ka manu laimi tu glabā!

Kad tu to manim teiksi,

Tu, neizsakami labā ?

Mums saules dienas drīz zudīs,

Un puķes nobālēs lejās!

Nāc, sniedz man savu roku,

Lai laime staro mums sejās !

Pnmk

Vecs klaidonis es esmu,

Un sirds man miera jūt:

Nekā man nav ko zaudēt

Un nava ar’ ko gūt.

Nav manam ceļam g3la,

Jo māju nav nekur,

Es eju, eju eju,

Līdz paklupšu kautkur.

Bet pasaule ir skaista,

Zied pļavas, debess viz,

Šķiet, ka ar zelta lietu

Ir visums pielijis.

Šai iielā bagātībā

Man nepieder ne zieds.

Tik apsēsties es drīkstu,

Kur ceļa akmens ciets.

Ak jā, mēdz teikt, ka pieder

Man zilās debesis,

Un manā priekšā atvērts

Ir zvaigžņu plnšums viss.

Jā, jā —man pieder debess,

Jo viņu neaizsniegt,

Tiklīdz kaut zvaigznei skārtos

Man steigtos viņu liegt.

Tik smaržu neredzamu

Man krūtis elpot drīkst,

Un zem šīs saldās nastas

Man galva zemu līkst.

Ak sen, tik sen tas bija;

Man mīla pamāja,

Un viņas elpa iija,

Kā smarža medaina.

Un toreiz, toreiz likās,

Ka zvaigznes sasniegt var,

Ka debesis man pieder

Un visa zeme ar’!

Man galva paliek karsta,

Un sirds man iesāpas,

Kas nupat bija cieta,

Kā zerx.e ceļmalās.

Ir acīs vakars smaržīgs

Man rasu iemetis,

Jeb, varbūt, neapzinot

Es klusi raudājis?

Un netīk iet vairs ceļu,

Būs jāpakrīt kautkur

Jo zinu, ka man māju

Vairs dzīvē nav nekur.

Elīna Zālīte.

Kad būs as’ras izraudātas,

Kad būs izp iecājies prieks,

Mīlestība izmīlēta,

Mani apņems nāves miegs.

Tad uz kapiem neej rnīļā,—

Neej manis modināt;

A3’ras, prieki, mīlestība

Nedrīkst manis valdzināt.

Lai uz k<?pa zied tik rozes.

Lai ap mani daba kluss.

Lai tie, kas man bij tik mīļi,

Visi nn pie sāniem dus.

j. Poruks.

Ja it visas meitenītes

Laistos tā kā vālodzītes

Un uz zariem uzmestos . . ,

Tad es labprāt zariņš bīltu,

Lai par mitekli tām kjūtu,

Tas uz manis atpūstos,

Tās uz manis atpūstos.

Lai tās svilptu katru rītu

Un lai ligzdiņas sev vītu,

Un lai audzē cālīšus . ..

Būtu stipris es arvienu

Justos visu mūža dienu

Zars par zaru laimīgāks,

Zars par zaru laimīgāks.

No operas „Piķa dāma*.

Kas meiču prec,

Kāmēr nav vecs,

Lidz šim to nožēlojis rets

Un ja vien var,

To maijā dar\parKad ziedonsapnis mūs skar.

Tai skats tad maigs

Kā maija laiks,

Kā debess eņģelim tai vaigs.

Tad gan patics

Ceļš kopā ies,

Un sargās derību Dievs I

No „Trejmeitiņām“.

Kāds dārznieks vienreiz bija,

Katn sirds bij bēdīga,

Kad gāj’ viņš savā dārzā,

Tās puķītes, kas aug?,,

Tās viņam smaidīja.

Ar noskumušu sirdi

Viņš apkārt staigāja.

Un asaras, kas rita

Uz puķītēm uzkrita,

Ko vigs tur raudāja,

ja viena puķīt vīstu.

Tad vēlas viņs pats mirt.

Tās nevīst manis labā

Tās vīst bez ūdens lāses,

Tās vīst bezvainīgas.

Tur augstu kalna galā,

Tur stāv viens akmens liels.

Un uz tā stāv uzrakstīts :

„Tev nebūs citu mīlēt,

Ka mani vienīgo 1“

Bet lejā kalna gāzē,

Tur iztek strautiņš mazs :

Ka3 no šī ūdens dzēris,

Tas slāpes vairs nejutīs,

Tam neslāps mūžīgi!

Skaisti dziedi, lakstīgala,

Rīgas torņa galiņāi : :

Es tev’ lūdzu, lakstīgala,

Nāc man līdzi uz Vidzemi.

Nāc man līdzi uz Vidzemi,

Dzied ābeļu dārzīņāi.

Ja tu skaisti nedziedāsi.

Apsolīšu vanagami.

Vanags tevi apēdīsi

Pa vienai spalviņai.

Kas nekait dzīvot pāvestam

No grēcinieku nodevām.

Un vīnus dzert vislabākos —

Par pāvestu man patiktos 1

Bet tomēr viņš ir nelaimīgs —

Tam skuķes mutes nedod vis,

Viņš viens pats savās cisās dus —

Par pāvestu maz prieka būs!

Daudz labāk klājas zultānam,

Jo liela māja pilna tam

Ar brīnumskaistām meitenēm,

Ak. Dievs, to godu manīro lem,

Bet nabags vīrs ir zultāns mans,

Tas dar’, ko vēlē alkorāns —

Pie lūpām vīnu nepieliek —

Būt zuitānam man nepietiek !

Pēc abu šķirtas laimības,

Man sirds ne brīža nenesās,

Bet pārmaiņus būt gribētos

Par pāvestu uu zultānu.

Tad, skuķe, dod man bučiņu,

Jo tagad esmu zultāns es.

Jūs, draugi, glāzes piepildāt —

Kā pavesta man godināt!

Nāc, Anniņ, sēdies laiviņa

Un brauc pa Daugavu,

Tā māte meitu skubina

Un pasniedz lakatu.

Še ciema maize krusttēvam

Un rauši Pēteram,

Simts daudzlabdienu visiem nes,

Brauc laivā pamazam,

Bet sargies tik ro atvara,

Kur nāras spokojas.

Tās katru ieviļ dziļumā,

Kas viņām tuvojas.

Ar rūpēm māte noskatās,

Ka Anna laiviņā

Pār viļņiem lēni šūpojās,

Un pāri pārbrauca.

Kāds med-'nieka apģērbā

Uz viņas krastmalas,

Šo atšķiršanos redzēja,

Un slepeo’ priecājas.

Jau sen tas bija tīkojis

Šo skaistulīti gūt,

Un nostājās uz celiņa,

Kad Anna tuvojās.

„Kungs, laidiet gafam, man jāiet

Pie vecās krustmātes.

lai ļaunas mēles nesāks smiet,

Kad kopā jūs un es.“

— „Ak, debešķīgā skaistule,

Vai es tev apsmēju,

Kaut nāktu visa pasaule,

Es tev ne atsiāšu“.

„Stāv rakstīts, sātan, atkāpies,

Kam mani kārdini,

Ne mūž.'im tev neizdosies,

Tu man’ nepievilsi“.

— Ņem maku līdz ar dukātiem

Un zeita gredzenu,

Nāc manīm līdzās nosēdies.

Es tevi mīiēju,“

To sacīdams viņš satvēra

Kā stangās meitiņu,

Bet šī ar varu izrāvās,

Un ielec atvarā.

Tur nāras viņu sakampa

Aiz matiem dzidrajiem,

Un ūdens meitas ievīla

Iekš saviem mājokļiem.

Tur dzied tā nāru pulciņā,

Pēc mīļiem sērojas,

Un dzelmē katru viļina,

Kas viņai tuvojas.

Neprasi, lai katru dienu

Draugs kāds būtu tevīm klāt,

Katrā nestundā arvienu

Steigtos tevi mierināt.

Mācies staigāt katru pēdu

Vienmēr savām kājām pats:

Citiem diezgan savu bēdu.

Rūpju aizmiglojies skats.

Tikai tad, ja pārāk grūti

Dzives smagums plecus māc,

Priecājies, ja tevīm sūta

Mazu sveicieniņu kāds.

Tas ir tā, kā naktī baigā,

Kad tu svešus ceļus ej’,

Ieraugi, ka tālē zaigo

Uguntiņa un tev smej.

Un tev tiek tik silti, silti,

Sāpju smeldze krūtīs rimst,

Kājas viegii slīd pa smilti,

Gaišas domas galvā dzimst.

Elīna Zālīte,

Man nav savs auto,

Nav muižas centris dots,

Tik karstām jūtām vien

Es aplaimots.

Man nava naudas,

Nav piecu stāvu nams,

Tik skūpsts un mīlas glāsts

Man iegūstams.

Man mēle smaga Ir tā kā galoda,

Jo man nav mācīta

Nedz franču, angļa valoda.

Vjss, ko es māku,

Tas allaž ausīs skan,

Tad sapņot sāku es:

Tu mīļa man I

Kā gulbji baiti padebeši iet,

Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet —

Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,

Kur rozes mūžam zied un nenovīst —

Kam velt'gi laimību kāro tu, sirds?

Met projām reiz cerības tumšajā kapā:

No saulainām lejām ir mirstīgais šķirsts;

Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapā,

Kur dzelži un cirvji bez limšanas klaudz,

Pēc maizes, pēc pārtikas vēigi kur sauc,—

No stiprākā samīts kur vājākais lūst,

Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.

Ed. Veidenbaums.

Jel nedusmo, kad rūgtums tevī rodas,

Iz krūts, kas ievainota, asins plūst.

Kā zieds, kas agrā rītā lausts, es nīkstu,

Jel nedusmo, jel nedusmo uz man.

Jei nedusmo, ka nevaru tev mīlēt,

Jo pagātni tev atdot nespēju,

Tā zudusi mums mūžarn abiem, zini,

Jel nedusmo, jei nedusmo uz man.

Jel nedusmo, ka rūgtums tevī iodas.

Varbūt, ka es pie visa vainīga;

Kā lūgšanā priekš tevis ceļus loku,

Jel nedusmo, jel nedusmo uz man.

Jel nedusmo, sniedz man kaut vienu skūpstu

Vēi vienu reiz, pirms dodies tālumā;

Tad zināšu, ka tu man piedot vari

Jel nedusmo, jel nedusmo uz man. . .

Jauks vakars — saule aiz priediena riet,

Zem rokas man mīlīga meitene iet;

Tās mutīte — plaukstošas magones zied3,

Un jautri tā runājas, stāsta un triec.

Mēs ejam, mēs ejam un apstājamies

Un saķeram rokas un saskatamies,

Un flīgstam viens otram ar krūti pie krūts,

Un lūpas viskarstākās bučiņas sūc.

Un atkal mēs ejam — tā vēlīgi čukst,

Bet sirds man tik strauji, tik aukaini pukst,

Un līksmākās jausmās man dvēsele kūst,

Un saldākie vārdi pār lūpām man plūst.

Cik mīļš un cik jauks, tu mans dvēseles draugs!

Un pats ir es lidza tev tieku tik jauks,

Es tieku tik mīlīgs, tik vēlīgs, tik labs,

Un liekas man, šovakar brīnumi taps.

Man liekas viss naids nu iz pasaules bēgs,

Un mūžīgus mierus nu cilvēce slēgs,

Ka vaimanas klusēs un asaras žūs,

Un, līdzīgi mums, visi laimīgi būs.

J. Janševski*

Nāc, saņem manu roku savā, draugs,

Un vaigu viegli pieglaud man pie vaiga;

Un abi klusēsim, kā klusē lauks,

Kad naktī spirdzina to rasa svaiga.

Tad plašāks paveras man dzīves loks:

Es saprotu ko stāsta vēji sveši,

Ko zvaigznes pauž un runā ziedošs koks,

Ko čukstot teiko krēslas padebeši.

Un mani paceļ savāds vieglis vilus

Un augstu šūpo zaļai zemei pāri.

Tad jūtu dzī/es kau3s līdz malām pilns,

Un viņa smaržu krūtis elpo kāri.

Un man ir tā, ka gribas ceļos krist

Un lūgt Visaugstāko, lai viņš mūs saudzē

Un neļauj brīnišķīgai gaismai dzist,

Kas sirdī sveši daiļus ziedus audzē,

Pirms dienas aust un pirms sāk skanēt lauks.,

Pinns saulē izgaro nakts rasa svaiga,

Māc, saņem mauu roku >avā, draugs,

Un vaigu viegli pieglaud man pie vaiga.

Elīna Zālīte

Pie cikām puķēm ziedoni

Gan tauriņš nepieduras!

Bet tomēr tur tik nometas,

Kur ziedā saldums turas.

Ir es kā tauriņš lidoju

Pa puķītēm ikdienas,

Tik nebiju vēl nometies

Es ziedos ne pie vienas.

Nu, mazā puķīt, laidīšos

Pie tava pumpuriņa,

Lai saldo medu varētu

Ik dienas sūkt iz viņa.

J. Janševskis.

Kur es savu galvu likšu,

Kad šai dienai pienāks gals?

Vai zem silta jumta migšu,

Vai uz lauka, kur ir sals?

Vai es taisnu ceju iešu,

Izmetīšu likumus;

Vai pa gludu vietu skriešu,

Izbridišu dumbrājus?

Tas ir labi, ka nav zināms,

Kur grib liktens mani vest:

Katras dienas gājums minams,

Ak, ko visu var tas nest!

K?d uz mūžu apguls galva.

Vai būs ziedons, rudens palss?

Tā ir liela, liela balva

Nezināt, kad pienāks gals,

Elīna Zālīte.

Pa dzimtenes kalniem un lejām

Man senāki patika klīst.

Kur mirdzošas actiņas smaida,

Un alutiņš putodams līst.

Es stāvu uz Daugavas krasta,

Un dziedāju tautietim — sveiks !

Bet ko gan man stāstīja Gauja,

Kas citam gan svešam to teiks.

Un dienas un naktis tā mijās,

Un mainījās ziedi un sniegs.

Bet kurp mana teka ar vijās,

To greznoja jaunības prieks.

Bet tagad es skatos un brīnos,

Un vaicāju — kā gan tas nāk:

Vai tiešām jau sārma man matos

Un balss manīm drebēt jau sāk ?

Sen spieķis jau putekļiem klājies,

Sen apklusis dziesmiņu bars;

Kā apgriestiem spārniem ir stājies

Uz vietas mans nemiera gars.

Un mainās tā dienas un naktis

Un vētra jau puķītes lauž,

Bet spieķis vēl vienmēr pie sienas

Kā ceļ’nieka gaidīdams snauž, —

Ak, acis, ak brīnišķis acis,

Kam saistijāt puisēnu jūs!

Caur jums tik, caur jums tik tas nācis,

Ka zudusi jaunība tam.

Viņš šodien jūs nolād un zaimo,

Bet rīt priekš jums ceļos jau slīgst,

Un atkal jūs mīļo un glaimo

Un mokas un novārgst un nīkst.

Man liekas, drīz kapsētā zvanīs

Un puisēnu smiltiņām klās. —

Vai brīnišķās acis tad manīs,

Cik ļaunas, cik ļaunas ir tās. — a. Niedra.

Projām, projām prieka laiki,

Tie kā sapnis izzudis;

Nobālēj’ši sārtie vaigi —

Es šeit vientul’s palicis.

Neplūkšu vairs rozes sārtas,

Vītīs puķu kronīt.s.

Ziedošs pavasars gan rādās,

Bet priekš man tas rudenis.

Vakaros, kad viss bij klusu,

Viens pa dārzu staigāju:

Savas klusās sēras, bēdas,

Mēmām rozēm stāstīju

Rozītes, kaut jūs gan spētu,

Darīt mani piieclgu —

Atdot manīm prieku, mieru,

Ko es sen jau zaudēju.

Aizgājušas laimes dienas,

Asas sāpes dvēselē;

Labāk nebūtu es dzimis Nelaimīgā pasaulē.

Klusu, klusu visu ciešu,

Klusu v s i cietīšu,

Klusu visu cauru mūžu,

Klusu kapā aiziešu.

Upe rit un pinas

Ievu puduros,

Ievas dusot tinas

Krēslas apsegos.

Upē laiva līgo

Skaņu viļņos lied:

Puisēns kokli stīgo,

Meitēns dziesmu dzied.

Dziļi dzelmē košas

Zvaigznes līdzi slīd,

Bet jo dzidras, spožas

Četras acis spīd.

Te uz reizi liegās

Skanas dreb un klus’ —

Rok’ ar roku tiekās

Sirds pie sirds nu dus.

Pava.-aru Jānis.

Kad ievas krūmi zied

Un lakstīgala dzied,

Tad lēna vēsmiņa,

Pār baltiem ziediem slīd.

It klusi, klusi vien

Tur lejā strautiņš skrien ;

It burvīgi pār to

Bāls mēness spīguļo.

Tik Amors nabadziņš,

Ar darbiem apkrauts viņš —

No sirds, uz sirdi steidz

Un katram mīļi teic :

Ko dari dari, drīz,

Jo zini, ziedons īss ;

Reiz gadā ievas zied

Un lakstīgalas dzied.

Fs gaid’, kad ievas zied

Un lakstīgalas dzied, —

Pie kiūts spiež mīļāko

Un saidi skūpsta to…

Reiz agrā jaunībā

Man māte mācīja:

Ja, dēls, tu apprecies,

Tad labi apskaties.

Es saku, neņetni

Tik tukšu meiteni,

Jo dzīves ceļš ir tāļš,

Tur vaj’dzīgs kapitāls.

Un tādēļ precēju

Sev sievu bagātu,

Pēc kāzām, nedod

Dievs, Es biju maldījies.

Tai manta vienīgā

Bij tā, kas mugurā.

Bet sievu bagātu —

Es precēt gribēju.

Es gaid’, kad ievas zied

Un lakstīgala dzied,

Jo puiša dieniņas,

Tad nāk man atmiņās.

Zinu, zinu, ko vajaga

Jaunajāmi meitiņām —

Džirnmi kurpes, zīda zeķes,

Daiļu puisi piedevām.

Kur palika tā meitiņa

Dzelteniemi matiņiem ?

Tā aiz kviešu statiņiem!

Ar puisiemi meņģējas.

Smuks puisītis iet pa ielu,

Aicin’ mani līdzi nākt.

Māte ļāva līdz pusnakti,

Es paliku visu nākt’.

Mīļā rnammiņ, es tev saku,

Es bez puiša nedzīvos’.

Ņemšu puisi aiz matiemi,

Vilkšu savā gultiņā.

Sestdienā kad pirtī gāju,

Kreklu tinu kamolā.

Garu, garu, uzmet garu,

Lai e3 labāk pēities var’.

Mīļā, Anniņ, padod ķipīt’

Ar to silto ūdentiņ’;

Garu, garu, uzmet garu,

Lai es labāk pērties var' i

Kā no jauna piedzimis,

Tas, kas pirtī izpēries.

Garu, garu, uzmet garu,

Lai es labāk pērties var’!

Ak, cik pirti mīlīgs gariņš,

Miesu tīra slotas zars.

Garu, garu, uzmet garu,

Lai es labāk pērties var’!

R. Vizbulis

Reiz, kad rozes ziedēja,

Es pie Ventas gāju,

Sārtu rozi norāvis,

Laiviniecei māju.

Irkļi ātri cilajās,

Laiva viļņus šķēla«,.

Un pie daiļās meitas krūts

Sirds man laimi smēla.

Roze vīta — bālēja,

Ventas viļgos krita,

Tur kur mana līgava

Krasta malā mita.

Gadi mani svešumā

Ilgi saturēja ;

Sirds, kad kļuva dzimtenē,

Ventu uzmeklēja.

Ventas malā mājiņas

Vairs es neatradu :

Laivinieci aizvedis

Tautiets viņu gadu.

J. Ezers.

Karstumā un putekļos

Ilgi bija smakts.

Nu es jūtos debesīs,

Brīnišķīgā nakts !

Nu ir visam rūgtumam

Sirdi jāizkūst;

Zvaigznes spulgo, vēsma šalc,

Ziedu smarša plūst.

Un pie krūts man glaudusies

Skaista meiča duss,

Apburts pretī ņemu es

Viņa3 skūpstienus.

Laimē musu acis mirdz.

Laimē viļņo krūts !

Aizmirsts viss,kas pazaudēts

Un kas neiegūts , . .

Sāpēm, žēlām, asarām

Kaps nu Šķietas rakts —

Svētā, neizteicamā,

Brīnišķīgā nakts.

Ed. Treumanis.

Ne bez jausmas, ne bez ziņas

Nosarkušas debestiņas:

Līgaviņa — daiļa, koša,

Rokās manīm smaida droša.

Maniem skūpstiem pati ļaujas,

Pati man ap kaklu skaujas ;

Kā ap maiksni vītes vijas,

Daiļās rokas mītiņ mijas.

Glauzdamās pie mana vaiga,

Tāda mīļa, tāda maiga,

Mutes dod un mutes gaida,

Dod un gaida, ņem un smaida,

Un kad, visa pagurdama,

Klusa kļūst, ka pamirdama,

Tad vēl čukst, lai acīs lasa

Acis vēl no jauna prasa

Mākoniņas, viltinieces,

Mūsu laimes liecinieces,

Nedejo vairs gaisa deju :

Stāv un sarkst un glūn uz ieju.

J Janševškis.

Kad jauneklis es biju,

Priekš gadiem divdesmit,

Priekš meitenes it daiļas,

Sirds manim strauji sit’.

Reiz jaukā ziedoņ’ naktī

To karsti skūpstīju, —

Tad sajutu, tad sajutu,

Cik karsti mīlēju . . .

Es savu sirdi zaudējis reiz biju

Pie Gaujas krastiem ziedonī.

Tur sajutu es mīlas kaisles liesmas

Un sanas lūpas skūpstīju.

Kad šķīrāmies, man žēlas sirdī radās.

Pie pēd’jā skūpsta skaidri sajutu,

Ka nākotne man drūmi pretim stājas,

Pēc Gaujas sirds man ilgojas.

Un atkal Gaujas krastos

Kā senāk ziedonī,

Daudz gadi aizgājuši,

Es vientulis palicis. —

Kamdēļ gan vientul’s esmu,

Ja kāds man jautātu, —

Tad noskumis, tad noskumis

Es viņam sacītu:

Es savu sirdi zaudējis u. 1.1.

Man bij’ maza grāmatiņa,

Dziesmu rotai līdzīga,

Šādām, tādām dziesmiņām,

Viņu sērām pildīta.

Un ja vēlaties jūs dzirdēt

Vienu no šīm dziesmiņām,

Tad es lūdzu tūdaļ spriežat,

Kas par daiļām, varenām.

Maziņš biju, neredzēju,

Žīdam bēdas Kuldīgā,

Meita gāja uz avotu,

Puiši jāja pieguļā!

Kur tu augi, daiļā meita,

Līziņ, mana pirmā brūt?

Būs tev, mīļā, no man šķirties,

Viens, ak viens, cik tas ir grūt’.

Kapsēta tur kalna galā,

Visi rnani radi raud:

Kaut man būtu tā naudiņa.

Kas guļ jūj-as dibenā.

Šādi kungi, tādi kungi,

Seglo savus kumeliņ’s.

Seši mazi bundzinieki

Savai mājai kroni vij,

Matīsiņam cūkas ganot,

Puisēns rozīt’ redzēja,

Citi gani mājās dzina,

Jānit’s stāvēj’ kalniņā.

Labprāt es kā putniņš skrietu,

Grūti pūta līgaviņ’.

Kur Jai atrod mīļu vietu,

Stāsti manīm, Daugaviņ’.

Saulīt’ tecēj* tecēdama

Es uzkāpu kalniņā.

Lēni, lēni Dieviņš brauca,

No kalniņa lejiņā.

Ej, saulīte, drīz’pie Dieva.

Rozēm kaisu istabiņ’.

Dusi saldi, miegā maigā,

Mana mīļā māmuiiņ.

Sit, Jānīti, vaja bungas,

Vecais tēvs uz akas tup.

Kas tie tādi, kas dziedāja.

Aiz kalniņa dūmi kūp.

Nāciet, ļaudis, skatīties,

Kādi ērmi tīrumā:

Visiem vārti appušķoti,

Cekulaina zīle dzied.

Vakarā, cik jauki, klusu,

Strauja, strauja upe iek.

Līgo, laiva, -uz ūdeņa.

Upes vēsā ielejā

Zirgi zviedra, velni brauca.

Div’ dūjiņas gai3ā skrēj'.

Puiši meitas apsūdzēja,

Zili dūmi nokūpēj’.

Jau kuģis aiziet tālē,

Un jūrnieks projām brauc, —

Uz krasta daiļā Māle,

Tam žēli pakaļ sauc:

Aiziet jūriņā, aiziet

tas plosts, aiziet!

Ja kādam slikta sieva

Pār okeānu Šmauc,

Bet paradīzes Ieva,

Ar citu projām trauc.

Aiziet jūriņā u. 1.1.

Un jūrmalā guļ dāmas,

Un saulē gozējas,

Bez grēciņiem, tās rāmas,

Grēks jūfā skalojas. —

Aiziet jūiiņā u. t. t.

Kaut visus grēkus spētu

Reiz jūj-ā noskalot, —

Kaut vienu pašu svētu,

Mums jūra spētu dot!

Aiziet jūriņā u. 1.1.

R. Vizbulis.

Vedat mani. kur vezdami,

Pār tiltiņu nevediet:

Grabēs manis tukšais puris,

Pār tiltiņu pārbraucot.

Vedat mani, kur vezdami,

Caur šiliņu nevediet.

Virši manas kāja3 dūra,

Skujas bira vaiņagā.

Vira māte bēdājāsi

Tukšu pūru redzēdam’.

Nebēdājies, vīra māte:

Tava daļa nezudīs.

Nebēdājies, vīra māte,

Tava daļa nezudīs:

Pašā pūra dibenāi

Trītem pīta pātadziņ’.

Pie Baltijas jūras,

kur Ziemelis šņāc

Un daba vēl stingra un cieta;

Kur bangas pret klintīm šķeldamās krāc:

Tur latviešu dzimtenes vieta.

Tur vīri, kas klintīm līdzīgi, greež

Pret aukām bez izbailēm krūti

Un nešaubas arī, kad jāizcieš

Daudz cīniņi sīvi un gjūti.

Dod, debesu Tētīt, tiem spēkus aizvien

Par gaismu un brīvību strādāt!

Lai negurst un negrimst pat nebaltu dien’

Par dzimteni pūleties, gādāt!

Tad Latvija mūžam zaļos un zels

Par spīti aukām un b ie^mām,

Un dēli tai diženu slavu cels

Ar darbiem un varenām dziesmām!

Straumes Jānis.

Jāņu vakars, līgo dziesmas,

Zāļu vaiņagi un prieks.

Darvu mucu sārtās liesmas,

Miestiņš, siers — kas tos nu Mēgs ?

Puiši, meitas jauirā barā

Līgot iet un dančus griezt.

Ieiet birzē tumsā, gans

Un nu ņemas skaļi spriest:

„Paparde zied Jāņu naktī

Zelta ziediem !“ — „Vai tas īies!?'”

„Kas grib šotelz iet uz vakti?“

„Kar nu tāds te atrāsies!”

Vienam bail!.. — „Aktā?

Nu, labi, Ganu Mare, lūk, un Krišs —

Lai tad paliek tie te abi!“

Visi smejas. Tikai Krišs

Nezin: smieklus sākt, vai raudas, —

Viņš ēl puika gluži jauns,

Nav tam lielos pārkliegt jaudas;

Arī Marei metas kauns.

Redz: te tieletiesir lieki —

Negrib tālāk līdz šos ņemt.

Aiziet smejot mutinieki. —

Ko nu iesākt? laiks šiem lemt,

„Iesim mājās/' Krišs teic kautri.

„iesim,” piekrīt Mare ar.

Līgo Jānīt I — atskan jautri,

Bet Šos divus skumjas skaf.

Iet un klusē, laiks rit gap —

Tālu vēl ir Janu rīts.

Tumši šalko zaļie zari.

Zālē spīgo spīgoliis

Krišs to paceļ, brīnās abi:

„Skat’, kāds nieks, bet kā viņš kvēl!

Marei patīk tāds it labi:

"Paraudzīsim kādu vēli“

Soļo šie nu mežā iekšā:

Rasu brien, bet savu rod.

Un arvienu mirdz vēl priekšā .

Krišs cik ceļ, tik Marei dod.

Matos, lasu slapinātos,

Saber Mare — lai tik spīd!

Bet nu iekāpj staipekļkātos

Un — bridīc — gar zemi krīt.

Krišs, ne laiskis, pasniedz roku

Klizmā katram jāpalīdz.

Iet nu tālāk — tavu joku :

Roka rokā slēpu trīc . . . „Vajag’ palaist," —

Krišs spriež klusi „Nē, kas zin — var pakrist vēli“

Skuķe, liekas, piekususi —

Krišam, protams, top tās žēl.

Klizmā3 ļaudis kļūst drīz rada.

Neredz spigolīšus vairs,

Bet uz priekšu abus vada

Nu kā sapnis tuvi kairs.

Iet un iet… Kurp ? — kas lai zina !

Abi jūr, kā sirdis pukst . . .

Te uzreiz tos apstādina

Bērza stumbris; noskan klukst!

Saskatās un — apreibst skati,

Elpa elpu karsti vied.

Marei spigo tumšie mati,

Četras acis mirdzot zied.

„Zelta ziedi!“ Krišs dveš strauji.

„Papardītei ?“ Mare sinaid’.

„Vienu pašu noplūkt ļaujil“ —

"Plūc kaut visus!" atbalss gaid'.

Jāņu rītā viz jau rasa,

Kad šie nāk iz ataugām.

Un tiem lielie sminot prasa :

„Atradāt?“ — „ Ja, atradām.“

J. Kārkliņš.

Tam, kas dziesmās, vīnā baudu rod,

Amors arī trešo balvu: mīlas skūpstu dod.

Jo šis jēdziens allaž populārs:

Kas mīl dziesmas, vīnu, tas uz daiļām acīm kārs.

Kurš vēl bija savā gaitā gurdens, gauss,

Kad tiek tukšots saldais vīns vai alus kauss

Allaž jaunu dzīves prieku rod,

Rožu lūpiņām kad saldo skūpstu dod.

Kur skatus dedzīgus tev raida,

Tur esi ļoti uz nan gs,

Ar flirtu, kas tev dažkārt smaida.

Nāk dzīvē brīdis liktenīgs.

Tu vēlies skumjās dzīves dienās

Gūt tikai mīļu draudzeni,

Bet vēlāk viņa klāt jau sienas,

Lai atzīst to par lauieni.

Ja nebūtu mums dakteru,

It visi ļaudis slimotu,

IJn nelaikā daudz dzīvību

Tad izbrauktu uz mūžību.

Tamdēļ l-.i, brāļi, katris zina,

Cik varena ir medicīna!

Ja nebūtu mums juristu,

Tad netaisnība valdītu,

Un visā plašā pasaulē

Tik varmācības notiktu.

Tamdēļ rnurns vēlas sirds un prāts

„Lai dzīvo katris advokāts!”

Ja astronomu nebūtu, —

Kas zvaigžņu ceļus pētītu,

Tad būtu viss kā miglā rakts,

Kā zinātu, vai diena, nakts . . .

Tamdēļ lai laimes uzsaucam

Mēs gudram zvaigžņu pētniekam !

Ja arķitektu nebūtu,

Kas tad mums mājas būvētu?

Tad mēs kā zvēri dzīvotu

Un naktīs kokos gulētu.

Tamdēļ par celtnēm skai stājām

Lai arķitektu godinām.

Ja tautsaimnieku trūktu mums,

Tad valdītu īsts sajukums.

Kas vadīta ar gudru piātu

Valsts saimniecības aparātu ?

Tamdēļ mums visiem uzsaukt prieks!

„Laidzīvo gudrais tautsaimnieks!“

Ja agronomu nebūtu,

Kas tad ar zemi notiktu ?

Tā mūža mežiem apaugtu,

Jo itneviens to nekoptu..

Bet ja tas nolicis vēl nava —

Tur agronomam nākas slava.

Ja ķīmiķu mums nebūtu,

Kur tad mēs šņabi dabūtu ?

Tad, varbūt, būtu jadzer mums

Kāds nāveszāļu maisījums,

Tamdēļ lai ķīmiķiem mēs rādām,

Ka viņus ļoti augsti stādam I

Ja teologu nebūtu,

Tad velns mūs visus parautu.

Jo neviens priecas mācību

Mums sirdī neiedēstītu.

Lai teologus slavējam,

„Lai viņi dzivo ! —uzsaucam.

Ar sīkumiem pildītām paurēm

Pa pasauli cilvēki skrien,

Tie stumda un grumda un rakņā

Un pasi tie rakumos lien.

Tie gružus un putekļu blāķus

Par vareniem kalnājiem sauc,

Tie spīdošus projektus būvē

Uu līksmojot debesu brauc.

Tur augšā tos sagaida Pēters

Un algu pēc nopelna spriež:

Tos vienus ved Abrāma k ēpī,

Tiem otriem ar nagaiku griež.,.

Un atkal un atkal no puna,

Kā gājis, pa vecam viss iet:

Kad klaudzina — Pēteris atver,

Kad ielaidis — vej- atkal ciet

J. Krūmiņā.

Es brīvais vīrs nu dziedāt varu,

Kaut godu neiemantoju;

Ko iegūstu ar jaulro garu,

Ir brīvais gaiss, ko elpoju.

Es nedzīvoju pilī greznā.

Iz kufas laukus pārskata,

Es dzīvoju, kā putnis ligzdā,

Man dziesmas manta vienīgā!

Es varēju, kā citi dara,

Dēļ goda vietas sacensties,

Tad arī būtu ticis svarā

Un brangā dzīvē iecēlies;

Bet pieņemt to es negribēju.

Kad man ko dažreiz dāvaia,

To mierīgs citiem novēlēju:

Man dziesmas manta vienīgā!

Ar mucām zeltu lords mēdz mērot,

Man tādas mantas nava vis;

Mans zelis ir spoža saule spidot,

Mans sudrabs — bālais mēnesis.

Man nava tāda mantinieka,

Kam nava nāve jagaida,

Jo mantojums tam nav nenieka :

Man dziesmas manta vienīgā !

Pie jautriem labprāt mēdzu dziedāt,

Pie lepniem kungiem itnemaz ?

Man tīk pa zaļiem mežiem staigāt,

Bet pilis ieiet netikās,

Un kamēr daži negodīgi

Dēļ mantas citus kalpina,

Es tomēr dziedu pieticīgi:

Man dziesmas manta vienīga!

Gan tevi iegūt vēlos ļoti

Par savu, košā zeltene ;

Bet tu tik rotas miļot proti,

Dēļ tām lai kalpot iemu? —

Nē I Es nepārdošu brīvestību !

Kā pilis mani nevīla,

Tā atmest varu mīlestību :

Man dziesmas manta vienīgā!

Kam tik lai mani apsmej, zaimo.

Tas nevar mani skumdināt;

Man dziesmas prieks— tās mani laimo,

Tās iespēj sirdi mierināt.

Un kad reiz mūža galā būšu,

Kad jādzied dziesma pēdīgā,

Tad dziedāšu ar jautru dūšu:

Man dziesmas manta vienīgā !

Pēc Hercvega Lapas Mārtiņš,

Nedod, Dievsi, vītolam

Baltiem ziediem noziedēt

Nedod, Dievsi, dzērājam

Noņemt manu vainadziņ’.

Dzērājiņa līgaviņ’

Ik vakarus gauži raud.

Raud kājiņas apaudam’,

Raud kumeļu barodam’;

Raud par vīra dzērumiņ’,

Raud bērai kumeliņ’.

Apsolīju tautiešami

Raibas cimdus vakarā

Nav saulīte nogājusi

Jau tautietis cimdus pras’.

Vai, Dieviņi, ko darīšu,

Mātei pūra atslēdziņ’.

Zinu, zinu, ko darīšu,

Piemānīšu māmuliņ’.

Sarīdīšu ciema suņus,

Lai iet māte viņus Šķirt.

Kamēr māte suņus šķīra,

Tikmēr cimdi tautiešam.

še, tautieti, raibi cimdi,

Tas mans pirmais adījums.

Tas mans pirmais adījumis,

Tas mans pirmais dāvājums.

Tautiets cimdus gan dabūja

Mani pašu nedabuj\parJSdsiei b§rys, Judsset sfpnssas.

Jūdziet bērus, jūdziet sirmus,

Vediet mani smiltainē.

Pārnāks bēri; pārnāks sirmi,

E3 vairs mājās nepārnāks’.

Es vairs sētā nepārnākšu,

Mājas durvis virināt

Es palikšu kapsētā:,

Baltas smiltis rušināt.

Nu, ar Dievu, mīļie radi,

Labvaisaru, zemes māt’.

Labvakaru, zemes māte,

Glabā manu augumiņ’.

1919. gada 22 jūniji piemiņai.

Gaiss trīcot saplūst baigā šķindā

Un sitas sejā smacīgs, silts,

Aiz kapiem karavīri rindā

Kā tārpi naktī guļ uz smilts.

Tie guļ kā siena vālas slaidas,

Bet lielais pļāvējs tuvāk slīd, —

Tam piecos dūmu mētels svaidas,

Un rokās liesmu iskapts spīd.

Rauj viņa soļi zemē rētas.

Un viņa elpā daba smok,

Zem kājām sabrūk ciemi, sētas,

Un vaidot mežs pie zemes plok.

Kā milzu loksne pušu plēsta,

Visapkārt plašā debess dvtŠ.

Te atauļo kāds vīrs un vēsta:

„No ienaidniekiem ielenkts mežs."

Un izlūks dreb kā vējā spalva :

„Mums jāatkāpjas — Dieva vārds!"

Tad zemu noliecas tam galva,

Un smilšu spilvēn^ uzzied sārts.

„Nu stā3ti, stāsti visu aši!“

Grib virsnieks tālāk vārdus spiest,

Bet izlūks acis ieplēš plaši —

Šai pasaulē viņš beidzis ciest.

Sāk ložu bites ašāk spietot.

Virs galvas šrapnels niknāk šņāc, —

Top zvaigznes sārtas itkā rietot,

Un šausmas kaj-avirus māc.

Kā jūj-as ūdens, viļņu viļņiem

Pie kapu kopām glaušas tie :

Pie klustiem plok, pie akmens ciļņiem,

It kā lai glābtu mirušie.

Klūp jaunais virsnieks kapu galā —

Līst auksti sviedri, mutē sauss:

No zārka izmests bedres malā

Tam pretim smej kāds galvaskauss.

Un kamēr zeme vāras dunā

Un smacējošās gāzes tvan. —

Dzird virsnieks — senča galva runā,

Un katris vārds kā zalve skan :

„Simts gadus atpakaļ es cietu

„Kā moceklis, kā trimdinieks,

„Nu atkal manu dusas vietu

„Ver vaļā vecais ienaidnieks.

„Ak, latvji! Latvis esmu bijis

„Un klaušu tumsai cauri dzīts,

„Daudz ilgojies, daudz izbaudījis

uUn. cīnījies, lai austu rīts.

„Es nīdu aukstos zilasiņus,

„Kas pārāk vēl pār zivīm rij,

„Un gāju nāvē, nīzdams viņus, —-

„Mans liktens — tautas liktens bij.

„Uz moku sola, cieta, plata

„Man miesu plēsa skarpijs ass,

„Tad bende rāva to uz rata

„Un pakāra pie baznīcas.

„Ak, manas mocības un šausmas,

„Lai biedri paliek prātā jums,

„Pirms cīņu un pēc cīņu ausmas

„Kā degošs drosmes mantojums.

Tā runā sencis. Viņa vārdos

Skan vētrains naids un žēlums velts,

Balss beidzot nosmok kaujas dārdos

Un virsnieks saraujas kā dzelts.

Tam acis uzzīb saniknotas,

„Uz. priekšu, zem 1" bāls viņš kliedz, -

No zemes izaug latvju rotas.

Cik tāl vien naktī skati sniedz.

Un karaspēks trauc projām joni

Ar uzvarošu šalku vīts,

Aiz viņa spožā staru kroni

Pār latvju zemi ataust rīts.

Nu dusat, senči, dusu savu,

Nekas jūs nemodinās vēl:

Ar mieru, brīvību un siavu,

Jums pāri latvju karogs kvēi.

J. Ziemeļnieks.

Ak, dzimtene, tu dārgā,

Tu, mīļā tēvija.

Sirds krūtīs pukst un sēro

Pēc tevis svešumā.

Gan svešumā ir kalni

Un jaukas ielejas,

Tie tomēr nav tik jauki.

Kā mīļā tēvijā.

Gan svešumā it laipni

Man uzsmaid’ zeltenes,

Bet nieks ir viņu smaidi

Pret Smaidiem dzimtenē!

Un ja man liktens lēmis

Būs nomirt svešumā,

Tad, lūdzu, manas miesas

Pārvediet dzimtenē.

Lai tās tur mierā atdus,

No tevis apsegtas,

Lai tēva tēvu gari

Tās saldi midzina.

SCšais, kā skaujas trīc un «efas.

Klau, kā skaņas trīc un ceļas

Un par kalniem, lejām veļas!

Klau, tur latvji dzied!

Dzird pat jūfas viļņus krācam.

Dzird ar' tēvu mežus šņācam,

Klau. tur latvji dzied !

Jaukas balsis gaisu pilda.

Mūsu dvēseli tās silda,

Klau, tur latvji dzied !

Brāl, ja tev vēl sirds pukst krūtis,

Klausies sāpju, prieka jūtls,

Tik kur latvji dzied!

Maza burve, kam tu kaunies,

Nebēdā ko ļaudis teic!

Celies žigli, posies, aunies,

Mīļam draugam pretim steidz.

Viņš tepat aiz loga gaida,

Sirds tam liesmo, vaigi kaist.

Steidzies! vienam nakts tik baiga,

Atri mīlas sapņi gaist . . .

Nāc, un manu karsto pieri

Daiļu roku glāstīt aāc . . .

Lūk, cik sēri mēness smaida,

Zvaigznes mirgo, vēsmas plūst.

Nāc jel, mīļā, draugs te gaids,

Ilgu sāpēs siids tam lūst.

Nāc, lai nav uz mūžu vēli —

Laimes brīži reti nāk.

Nāc, lai vecumā nav žēli —

Jauniba tik baudīt māk.

Nāc jel, dārgā ! nāc, lai abiem

Mīlestībā apreibst prāts!

Nāc, tur ievu ēnā steigsim —

Mēness sudrabā tas tvīkst;

Reibinošos ziedus sveiksim,

Sapņu valstībā kas līkst.

Nāc! tur paši sapņi kļūsim —

Zemes važas lai tad rist. -

Māc, rnēs paradīzē būsim ~

Laime kur ne gaist, ne vīst.

Nāc ’ un savu siržu ledu

īlas liesmās kausēt sāc.

lausous.

No rīta mazā gaismiņā

Sēd meitiņ’ kalniņā,

Un viņas sērās nopūtas

Nes vēsmiņ’ tālumā.

Tur tālumā dus jauneklis,

Kas meitiņ’ mīlējis,

Tas citur laimi atradis

Un viņu atstājis.

Pa logu vēsmiņ’ iekšā iet

Un sapņos uzrunā:

„Tev šeitan prieks un laime zied,

Tur skumjās meitiņai

Tu viņu esi pievīlis,

To mīlēt solīdams*

Tu viņas mieru laupījis,

Tas tev nav piedodams !

Liels sods par to tev jānes jau,

Tev laime ņemta kļūs,

Pēc nozēlusi sirsniņ’ sav\parBet tad par vēlu būs !

No miega uzlec, jauneklis,

Tam sirds no bailēm trīc,

Pie meitiņas, ko atstājis,

Tas steidzas aiziet drīz.

Tie abi sēd nu kalniņā

Un laimē līksmojas,

Ap viņiem žužo vēsmiņa

Un iidzi priecājas.

Tev dziļi acīs ieskatīju,

Kas spīdēja no mīlības,

Iekš viņu liesmām ieraudzīju

Es saldu sapņu pilnību.

Tev dziļi acīs atspīdēja

Mans pirmais un mans pēdējs brid’s.

Tas jaunu dzīvīb' iedot spēja

Un ari saldu nāvi līdz.

Bet tagad tavas spodrās acis

Uz man vairs miļi neskata,

Tādēļ es sirdi esmu racis

It dziļi zemes dziļumā.

Lai tā tās sāpes neredzētu,

Kad tumša zeme sirdi sedz;

Bet acis līdzi neapraku,

Lai viņas allaš tev’ vēl redz.

Stērstu Aadrejs.

Ar spieķi iekš rokas, aiz cepures zieds,

No gājēja viena pa zemēm ceļš iets.

Viņš pilsētas redz un viņš ciemiņus sveic,

Bet projām tam jāiet, viņš tālāki steidz.

Viņš puķes redz ceļmalā augošas daudz,

Tām ceļinieks klusiņām gājām trauc.

Tik saldi tās ož uu tik brangi tās zied,

8et projām tanī vajaga tāļāki iei.

Uz kifntīm tur namu viņš taisītu redz,

Ko koki jo kupli ar zaļumu sedz:

Tam ļoti tur patīk, tam nesas tur sirds.

Bet tālāk viņš steidzās, no dzimtenes šķirts,

Un līgava laipna, tā bildina to:

„Sveiks, ceļiniek’ mīļais, še piemājo

Tā acīs tam raugās, viņš roku tai spiež,

Bet projām tara jāiet, jo tālāki spiež.

Tam dzīvība priekus daždažādus sniedz,

Līdz liktens kājai uz priekšu iet liedz ;

Viņš stāv nu pie kapa un atgriezās vēl,

Ka laimi maz baudij’s, tas viņam ir žēl.

Tulk. Juris Alunāns.

Reiz dzīves stundu skaits būs visiem galā,

Un katrs apstāsies, kur liktens v ņam lems.

Viens mīkstā gultā, otris ceļa malā,

Bet katram mūža nams būs iegarens un zems.

No zemes pīšļiem nāks tad jauna saime,

Kas ceļu atkal staigās to, ko gāja tie,

Kam reizi dzīve šķita debess laime,

Bet kuri tagad mirst kā viņas atmestie.

Kāds svinīgs miers ir aizejošo gaitā,

Kāds dzīves prieks tos visos, kup atnāk, mīt,

Kad dzīvība tos nebeidzamā skaitā,

Kā jūfa viļņus sāk pret savu krastu dzīt.

Kas būtu dzīve, ja ne kāda vaia

Tās pavedienu pušu nevarētu griest ,

Kāds pelēks debessjums bez saules stara.

Kāds dūmains ugunskurs, kas reizē deg un dziest

Viss dzīves noslēpums ir maza ala.

Kur ciivēks iekša iied, kad sirdī nemiers rimst,

Kur beidzās viens, bet otrram nava gala,

Kur sakritušos pīšļos jauua dzīve dzimst,

Tā šķīstam ausīs čukst par zemes grēku,

Tā grēciniekam pavēl Dievu klusām teikt,

Bet ceļiniekā viņa rada spēku,

Kas liek tam katru mirkli, kuj-u dzīvo, sveikt.

Jonass Miesnieks.

Baltsarkana krāsa ir karogam, —

Cel viņu, liec augsti plīvoties tam !

Tas latvju zemes un tautas gods

Un tas tev tagad rokās tiek dots.

Un kur un kad vien to ceļ augstumā,

Tu, karoga nesēj, to iedomā,

Ka tu vari sagurt un nāvē nīkt,

Bet karogam nebūs uz zemi slīgt!

P. Bļaus.

Rīga dimd, Rīga dimd,

Kas to Rīgu dimdināj’,

Trad raliā, Trad rallā,

Kas to Rīgu dimdināj’.

Tai meitiņai pūru kais

Kam deviņi bāleliņ’.

Mātes brālis pūra kala,

Tēva brālis atslēdziņ’.

Manas pašas īstais brālis

Zelta vāku daiināj’.

Spēj acis teikt, ne tikai vērot —

Es zinu tādas, kūjas smej

Un tādas, kuj-as nebeidz sērot

Un vientulība as’ras lej.

Ir acis itkā jedusgāles,

Kas tumšās klinšu aizās slīd.

Ir acis — zilas debestāles,

No kufām spožā saule spīd.

Kaut daudz un dažādi tās stāsta

Un bieži aplam ceļu jauž,

Bet nava tām tā m>ļā glāsta,

Ko tikai mātes acis pauž.

Ēvalds Petersons

Sēdu gurdens meža ēnā,

Sēri tevī lūkojos,

Kā tu acim cīrulīti

Meklē debess dziļumos.

Zina: sirds tev pilna dziesmu,

Laimes, prieka, ziedoņa,

Un, kā vēsma koku zaros,

Šalc tur dzīves cerība.

Sēdu vientuļš meža ena,

Tevī ilgi lūkojos.

Redzu puķes, dzirdu vēsmas,

Dziesmas debess dziļumos.

Tomēr sirds tik tukša, tukša . . .

Projām sapņi, cerība . . .

Kur tu zudi, kur tu slēpies,

Mana dziesmu jaunība?

A. Nieclra

Ak, lakstīgala, nedziedi

Pie mana loga sērīgi!

Man rītu agri jāceļas,

Sirds kūst man vienās žēlabās.

Sirds tavām dziesmām līdzi kūst -

Kā viņas līst un rin st un plūst.

Man rītu agri jāceļas.

Man saules nav tais istabās.

Tur putekļi, tur lampas kūp,

Tur lēni mača dzīve drūp.

Tur lēni, tā kā pulkstens sit.

Man velkas stundas sešpadsmit.

Tu šūposies vēl saskaņas

Līdz rītarn, kad man jāceļās.

Tev birzē ritēs rasas zelts,

Man vecais slogs būs plecos velts.

Ak, lakstīgala, nedziedi

Pie mana loga sērīgi?

J. Rainis.

Valsts himna Latvju himna Lai līgo lepna dziesma

Aijā, žūžo, lāču bērni Aiz upītes uzaugu Aiz up'tes jēri brēca Aizjāja latvietis pasaulē tālu Aizver actiņas uu smaidi Ak. lakstīgala, nedziedi Ak, ivejat . . .

Ak, eglīte ak. eglīte

Ak, vecā buršu greznība

Ak, cel1., takas, gaitas

Ak, dzimtene, tu darga

Apkārt kalnu gāju

Apsedloju melnu kuili

Apsolīju tau tiešam-

Ar Dievu, mums nu jāšķijas

Ar Dievu, mīļā tēvija

Ar sīkumiem pildiiām paurem

Ar spieķi iekš rokas, aiz cepures zieds

Atkal jaukais maijs ir klāt

Atgriezies. atgriezies vē! vienu reiz

Āvu, āvu bal.as kājas

Bandinieka rudzi auga

Baudi zriļo jaunību

Baltā ziedu van-atiija

Baltsaikana krāsa ir karogam Bērrs manis kumeliņš Birzē pogo lakstīgala Brāi ts savu īsto niāsu Brāļi, vai vēl tiksimies Brāļi, šodien priecāj’ties Brālīt, iedzer vēl reiz Brīnos es, kad rudens diena Caur sidraba birzi bridu Cel mani pār par Daugavu Ceriņi kad baltie atkal plauks Cik ezers rāms_

C'k mīļa esi, tēvija Cīruls augsti gaisā Čuči, mana līgaviņa Daugaviņa, māmuliņa Dažs latus sūri pelnītos Dažs bez rūpēm, sirdsēstiem Dažu skaistu ziedu Dejo, dejo, pagriezies Debess tumša, mākoņaina Div’ šādas rozes Div’ dūjiņas gai?ā skrēja Dievs, dod mūsu tēvu zemei Diena lēni ausi-t iet Dzert un dziedāt patīk man Dzērājs puisis bēdājās Dziedāj’ tautu tirumāi Dziedi, raudi, tauiu meita Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī Domāju es domas dziļas Ej, bāliņi, lūkoti?si Ej, saulīte, drīz pie Dieva Es karāi aiziedams Es nāku šurp uz miera vietu Es ieietu to celiņu Es nezinu un nesaprotu Es redzēju juriņāi Es uzkāpu kalniņai

Es zinu, visi mani nievā Gaida, gaida!

Gan tumšam mežam teicu Gribēja tālajos laukos vēl iet Imanta nevaid miris It kā taureaītis mīla viegla It kā ērglis gaisā Ja it visas meitenītes Ja nebūtu mums dakteru Jāņu va<ars, līgo dziesmas Jau kuģis aiziet tāle Jauki dzīvot tēvijā

Jauks vak.KS — saule aiz priediena riet

Jāju dienu, jīju nakti

Jautis un traks, tu puika, esi bijis

Jaunkundziie kupliem matiem

Jau pagājusi baigā nakts

Jel oed^mo

Jidziet oērus, jūdziet sirmus

Jūriņ prasa snn;ku tīklu

Kā Daugava valda

Kā gulbji balti padebeši iet

Kā senās, jaukās ziedoņdienās

Kā pa tumsu, kā pa ena

Kad es biju jauns puisītis

Kad man būtu tā naudīga

Kad būs a.s’ras izraudātas

Kad c-s stāvu tavos krastos

Kad dzīvē mums tā labi iet

Kad ievas kiūmi zied

Kad j mnek'is es biju

Kāds dārznieks vienreiz bija

Kamdēļ skaties man sejā un smaidi

Kapsēta tur kairm galā

Karogs

Ka.ra viri bēdājās Karstumā un putekļos Kas meiču prec Kas nekaiš dzīvot pāvestam

Kas tie tādi, kas dziedāja

Katrinas

Kauja kapos

Klau, ka_da sena ziņa

Klau, ka skaņas tric un ceļas

Klusums kad pār zemi valda

Ko līdz, ka tālā aizsaulē

Ko tu ciet un ko tu brīnies

Ko tu raudi, kas tev kaita

Krauklīts sēž ozolā

Kumeliņi, kumeliņi

Kurzemīte, Dievzemīte

Kur tad tu nu biji, āziti manu

Kur tu augi, daiļā meita

Kur tu teci, gailīti manu

Kur es savu galvu likšu

Kur skatus dedzīgus tev raida

Lai kopā sanakam un uzdziecam

Latviski lai atskan dziesmas

Latvijas kalnajos, Latvijas lejas

Leni lūdzot mana dziesma skan

Līgo dziesmas

Līgodama upe nesa

Līgo laiva, uz ūdeņa

Lokatiesi, mežu gali

Lustīgs tēvs ar msmuliņu

Mājas eju

Māte maniatstājusi Mate, es nakšu

Man tālā svešumā aizgājis mūžs

Man nav savs auto

Man bija maza grāmatiņa

Man dziesmas manta vienīgā

Maza biju neredzēju

Mazi burve, kam tu kaunies

Meitenītes, zeltenītes

Meitiņ sēdēj’ aiz ūdenn

Meitenes sirsniņa

Meita gāja uz avotu

Mēness staras stigo

Memeuto mori

Mīlas nakts, ak maigā nakts

Mirdzi kā zvaigzne

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros

Mosties, mosties mana tauta

Mums sapni, ilgas saulainas

Mūžam zili ir Latvijas kalni

Mūslaiku tautas dziesma

Nāc man lidz, kur baltas rozes zied

Nāc, Anniņ, sēdies laiviņā

Nāc, saņem manu roku savā, draugs

Neprasi lai katru dienu

Nevis slinkojot un pūstot

Ne bez jausmas, ne bez ziņas

Nedod Dievsi, vītolam

No nta mazā gaismiņā

Nu, sveiki, brāļi!

Nu, ar Dievu, Vidzemīte

Nu, šķirsimies mēs, balodīt

Ozoli vel Latvija

Ozoāti, zemzarīti

Padziedāsim nu, bāliņi

Pa sniega jaukiem ziemas naktī bālā

Pa dzimtenes kalaiem un lejām

Pie cikārn puķēm ziedonī

Pie tēvu zemes dārgās

Pie Baltiins jufas

Plēš arklis zemes krūti

Projām, projām prieka laiki

Pulcējatie^', ļaužu bari

Puikveža atgriešanās

Pūt, vēiiņi, dzen laiviņu

Puiši jāja pieguļai

Rau. cik rāmi strautiņš laistās

Raudādama es nolieku

Reiz gadā kad pusnaktī stari

Reiz, kad rozes ziedeja

Reiz dzīves stundu skaits būs visiem galā

Sito», kad gaiļi dzied

Rīga dimd, Rīga dimd

Rudens 1915. gadā

Saulīt tecēj’ tecēdama

Saulīt, vēiu vīt kārai

Saule aiz meža jau nogrima sen

Saules brāļa dziesma

Sen Bakchus pār pasauli valda

Sērs un priecigs cauri ejn

Sēdu gurdens meža ēaā

Seši mazi bundzinieki

Sirdī ceļas ilgas karstas

Sijā auzas, tautu meita

Skaistu rozi recizcju

Skaisti dziedi, lakstīgala

Slēdz mani ciešāk maigo roku skava

Sniegs n lauk.em projām steidzas

Sniedz man šurp, jaunekli, ragu

Spēj ac s teikt

Stāsti rnanīm, Daugaviņa

Stāv dzirnas zaļā ielejā

Strauji kā viļņi

Strauja, strauja upe tecēj'

Stādīju ieviņu Svešumā Svešumā klīstot Šalc zaļais mežs Še, kur līgo priežu meži Šis alutiņš ir mūsu pašu Šie kauli, šī rnie^a Sķinies riākasļoti grūt’

Šupuļa dziesma TautieŠami roku devu Tautu, meita melnacīte Tam, kas dziesmās baudu rod Tas ciivēks šinī pasaulē Teci upīt, ritini Teci, teci, kumeliņi Teici to stundu, to brīdi

Tev, Latvija, nav jabaiiias

Tev dziļi acīs ieskatīju

Tris jaunas māsas

Tu, kas mīti debesīs

Tumša, tumša tā eglīte

Tur es dzeru, tur rnau tika

Tur aug^ā uz bēniņiem

Tur tālā kafa lauka

Upe rit Uti pinas

Vai tev neilgojas sirds

Vaicāju saulītei vakarā norietot

Vai rožu lūpiņas

Vakar vakarā uz vieta«

Vecs klaidonis es esmu

Vedat mani, kur vezdami

Vēl tu rozes plūc

Visi mani radi raud

Viens saucējs sauc pie Daugavas

Visi sili aizmiguši

Viss ir jauks vasarā

Vienu vieuīgu vietu man rādi

Zinu, zinu ko vsjaga

Zvani, maija pulkstenīt

Zvejnieks man* aicināja