Piemiņas vainags Latvijas kritušajiem varoņiem
Brāļu kapu komitejas uzdevuma sastādījis Alberts Prande
Šī grāmata veltīta kā piemiņas zīme mūsu kritušiem varoņiem, kuru asinīm izcīnīta tautas neatkarība. Lai arī Dzimtenes smiltis segtu kur segdamas mūsu varoņu izdzisušās miesas — viņu gaišais gars vienmēr dzīvos tautas pateicīgā atmiņā. Kā neizdziestoša zvaigzne mūžam mirdzēs Latvijas debesīs viņu cēlās pašuzupurēšanās piemērs, atgādinādams dzīvām paaudzēm sargāt iegūto brīvi.
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv
Izdevusi Brāļu kapu komiteja Rīga, 1926. g.
Piemiņas vainags Latvijas kritušajiem varoņiem
Šī grāmata veltīta kā piemiņas zīme mūsu kritušiem varoņiem, kuru asinīm izcīnīta tautas neatkarība. Lai arī Dzimtenes smiltis segtu kur segdamas mūsu varoņu izdzisušās miesas — viņu gaišais gars vienmēr dzīvos tautas pateicīgā atmiņā. Kā neizdziestoša zvaigzne mūžam mirdzēs Latvijas debesīs viņu cēlās pašuzupurēšanās piemērs, atgādinādams dzīvām paaudzēm sargāt iegūto brīvi.
Nacionalas armijas kritušo karavīru kapu aizberšaria 1919. gadā
J. Rieksta uzņēmumi
Pirmā kritušā partizāņa izvadīšana uz pēdējo dusu Augškurzemē. 1919 gada
latviešu strēlnieku svētku gājiens uz Brāļu kapiem Rīgā, 1925. gadā
Nacionalas armijas karavīri aprnekle Brāļu kapus Rīga, 1924. gada. Skats ozolu gatve
J.Rieksta uzņēmumi
1916. gada decembra kaujās kritušo latviešu strelnieku Brāļu kapi pie Ložmetēju kalna, Tagad šinī vietā Jelgavas sabiedriskas organizācijās uzcēlušas piemiņas zīmi
J. Rieksta uzņēmumi
Brāļu kapu plāns 1917. gada. Sastādījis A. Zeidaks
K. Jitnarn uzņēmumi
Brāļu kapu uzbūves pamatakmeņa likšanas moments 1914. gada 18. novembri
Sacensība izraudzītais celšanai Kārļa Zāles mets Brāļu kapu pieminekļa projektam
Visparējs situācijās plāns Skats uz ieeju, liepu gatvi, ozolu birzi (vidū) un kritušo varoņu dusas vietu
Skals no kritušo varo jj.il dusas \ietas uz akmens solās cilni, tribīni, pieminekli un ieeju
K;
Kārļa Zāles - Piemineklis ozolu birzes laukuma vidu (pēc rneta pieminekļa projektam)
Kārļa Zāles Ievainotais jātnieks ipec meta pieminekļa projektam)
\ isparējs situācijās plāns. Sk.ais uz ieeju, liepu gatvu. ozolu birzi, varoņu dusas vietu un kapi noslēguma daļu līdz ar Latvijas teļu un viņas izcīnītajiem
\ isparējs skals no pretējās puses
./. Rieksta
?o
A . l*a!i s
autas svētnicas izbūvē K. Zāle tiecas noteiktā telpas veidojumā apvienot monumentālās tēlniecības un celtniecības formas, saistot kā vienas tā otras ar Brāļu kapu apstādījumiem. To rada gan meti atsevišķām grupām, gan vispārējais situācijās plāns.
Kapu sākumā, kā ievadījums liepu gatve, abās pusēs paredzētas senlatvju kareivju grupas. Jātnieku varoņu tēli apstājušies noliektām galvām, šķēpiem un karogiem, robežā, kas šķir no ārpasaulei tautas brīvības cīnītāju atdusas vielu.
Bijīgu nojautu izteic masivās formās veidotie cīņas spēka pilnie zirgi... Ozolu birzes, lurpinol liepu gatvi, apņem paaugstināto vidus daļu, kurā degs nedziestošā uguns. Ciļņu joslās, kuras apņem paaugstināto vidus daļu, paredzēts attēlot epizodes no pasaules kara un cīņām par mūsu patstāvību... Abos sānos tūdaļ aiz terases sienas lūzuma, kapu beigu daļu ievadījumā, atradīsies kritušā jātnieka tēli. Spēcīgā kustību ritumā te notēloti mirstošais jātnieks un viņa uzticamais cīņas biedrs, kurš saņēmis zūdošos spēkus, vēl pēdējo reizi mēģina saslieties stāvus.
Šajā pašā kapu daļā, izceļoties uz apstādījuma zaļā fona, paredzēta kritušo brāļu grupa. Viņa notēloti atbalstot plecu pie pleca jaunekļi — cīnītāji, klipus kopējs liktenis saista ari nāvē...
Kapu beigās, pāri balto krustu rindām, apstādījumiem, uz paaugstinājuma paceļas, ka visas izbūves svinīgs gala akords, monumentālais mātes — Latvijas tēls, vaiņagojot pie viņas kājām gulošos dēlus-cīnītājus. Labā rokā sieviete tur izcīnīto valsts karogu, kurš apsedz kritušo miesas.
J. S.
B
Skals 110 tas pakts vietas uz Brāļu kapiem uti daļu no apkārtējā vaļņa ici’0. gada pavasari
Brāļu kapu komitejas šūnakmeņu lauztuves Allažu pagastā, pie Palienu pusmuižas. Akmeņu iekraušana smagajos automobiļos
Nokārtātie šūnakmeni 1Vī^i:. Brāļu kapu komitejas darbnīcās Ķlšezeia ielā
" ' X fl-'.-.sv. vtņimL'.i
Piemiņas zīme Skrundas meža ļ)Lo \iiitern, kur kritis ī.atvijas armijas dionvidgrupas
virspavēlnieks O. Kalpaks
Piemiņas zīme Ložrnolejvi kalna. Atklašanas moments
Piemiņas zīme Alūksnē
PA AGRĀKĀM KAUJU VIETĀM
Beni.omi.--Mi pameslus lielgabalu granatu kastes uz Jelgavas šosejas Rīgā, i(Ui). gada 11. novembri
1 ' .KHO"
NO KRARAVĪRU DZĪVES
T.atviešu strolnieku izvadīšana no Rjgas uz Daugavgrlvu, 1915. gadā
Zaļas armijas pašdarinatie ieroci
Atsevišķā (studentu) rota pie Ventas krastiem icļic). gada
Imantas pulka atgriešanas Latvija. Kavavjru grupēšanās nokāpjot no kuģa 11 īga. uļiii. gada
_V. I.apiņa uzņēmums
Latgale» divizionu komandieris nn staba priekšnieks ceļā uz. priekšējam pozicijam ic)2u. gada aprili
A /?!*“ uzņēmums
DAŽI MOMENTI NO LATVIJAS V ALSTS NO DIBINĀŠANĀS I ,A IKI KM
Pagaidu valdība nokāpj no «Saratovas» Liepājā, 1919. gadā j, Boftuma asfbnumi
Augstākie armijas virsnieki sagaida Pagaidu valdības atgriešanos 110 Liephjas Skats Daugavmala 1919. gada 8. jnlijā
Pirmā vispārējā Latvijas nacionalas armijas parāde Rīga. 101(). gadn
LATVIJAS ARMIJAS PULKU KAROGI
l’rof. H. Zarriņa projekts V. Latviešu Zemgales strēlnieku bataljona karogam
Karogu Krievijas armijas virspavēlnieks Nikolai Nikolojevif» jieapslipvinājis uzraksta dēļ. Projekta kreisajā pusē redzama viņa pašrocīgā revolūcija: „JIeitH3b MOiiserb fiurh abohko ucTO.ii<r>BaHV
Latviešu strēlnieku krūšu nozīmes dažādos laikmetos
A . lilnera uzņēmumi
Pirmā l)augavgrī\ as latviešu strēlnieku bataljona karogs. I’ēc: A. Cīruļa zīmējumu
./. ttL'ksia uzņēmumi
Otra Rū’as latviešu strēlnieku bataljona karogs. iVc A. Cnuļa znncjunia
t? j Riekša uzņēmumi
Sapieru bataljona karogs
KARŠ UN MĀKSLA
engrieķu prātnieks Hērakleits kādā vietā saka, ka karš esot visu lietu tēvs. Vienus viņš padarot par vergiem, citus par brīviem ... Pretēju spēku sadursmē, rodoties jaunām attiecībām un vērtībām, veidojas īstenība. Cīņa viņas būtiskais likums.
Gan tautu dzeja, gan vēsture tēlo neskaitāmās sadursmes un karus visos laikmetos. Nemitīgas cīņās veidojušies tautu likteņi. Kara skarbā troksnī atraisās ikdienišķā dzīvē vairāk apvaldītas un apslēptas cilvēka dvēseles īpašības, kaisles. Te redzam izlaužamies skarbu nežēlību, asinskāru niknumu un aklu naidu, bet te izpaužas ari svēta sajūsma, cēla varonība un drosme mirt, ja tas vajadzīgs. Vēsture pauž gan varmācīgus iekarojumus, kas nes nomāktām tautām verdzību un postu, gan varonīgas pašaizstāvēšanās cīņas, kur, pašaizliedzīgi uzupurējoties, tautas varoņi kā viens vīrs gatavi mirt par sirdsapziņas prasībām, par dzimtās zemes neatkarību. Tamdēļkatrai tautai dārgi viņas varoņu tēli. Tie izteic tautas gara centienus, nācijās pašapziņu, tos spēkus, kas mostas tautas dvēselē, kad pār dzimlo zemi brāž kara viesuļi, draudot iznīcināt viņas patstāvību un kulturas vērtības ... Traģisma un varonības pilnā kara dzīve sniedz bagātus ierosinājumus dzejniekam un māksliniekam. Arī tēlniekam un gleznotājam te paveras
savi uzdevumi: attēlot cīņu gaitas formu un krāsu valodā. Kara problems nodarbina māksliniekus jau senatnē, kā to liecina seno austrumu un antikā māksla. To pašu redzam jauno laiku mākslā. Zināmus mēģinājumus un sasniegumus šajā nozarē sniedz arī latvju māksla.
Aplokot, kā viņā atbalsojušās tautas brīvības cīņas, ir mūsu īsā apskata uzdevums. Metot skatu mūsu vēsturē, sākot ar vācu ienākšanu, redzam ilgas un grūtas varonīgas cīņas par dzimto zemi un tiesībām, līdz pār tautu satumst gadu simteņiem ilga verdzības nakts. Senču brīvības cīņu atcerēs mūsu dzejā kristalizējies Lāčplēša nemirstīgais tēls. Lāčplēsī iemiesots latvju varoņgars. Viņš ir miermīlīgi lēns, bet arī bezbailīgs varonis zemnieks, kurš, alkstot pēc augstākām kul-turas vērtībām, ceļ gaismā nogrimušo Burtnieku pili, tīra zemi no ļauniem mošķiem, līdz iet bojā neizšķirtā cīņā ar tautas sīvāko ienaidnieku — melno bruņinieku. Lāčplēša tēls devis ierosinājumus mūsu gleznotājiem un tēlniekiem, paliekot vēl arvienu kā cienīgs uzdevums māksliniekiem. Skatuves mākslā mums nāktos atzīmēt Ādolfa Kaktiņa sasniegumus Lāčplēša tēlojumā, kurā vērojams īstas varonības un plastiskas izteiksmības apgarots uztvērums.
Neraugoties uz nelabvēlīgiem vēsturiskiem apstākļiem, Lāčplēša gars nebija salauzts mūsu tautā. Par to liecināja kultureli idejiskās un saimnieciskās cīņas, kādas veda mūsu tauta, mostoties ap XIX. g. s. vidu. Te sāka pakāpeniski nobriest senlolotās ilgas un idejas, kuras varēja piepildīties otrā lielajā vēsturiskā momentā līdzās mūsu senču brīvības cīņām. Pasaules karā, dibinoties mūsu strēlnieku bataljoniem, latvju kareivju krūtīs iedegās senās Lāčplēša ilgas: redzēt uzlēcām sidraboto gaišo sauli pār brīvo dzimteni.
Aprādītie tautas brīvības cīņu posmi nav pagājuši nepamanīti mūsu mākslā. Mūsu mākslinieku veco 1111 jauno paaudzi ierosinājuši gan senie, gan tikko pagājušie vēsturiskie notikumi. Ņemot vērā mūsu mākslas attīstības īso laika sprīdi, tradiciju trūkumu, būs saprotami, kālab tautas brīvības cīņu tēlojumi nav atraduši izteiksmi liela stila darbos. Tomēr mēģinājumi un šaja nozarē sasniegtais pelna ievērību, uzrādot daudz ko interesantu.
Pirmos pasākumus sastopam mūsu mākslas celmlaužu Ādama Alkšņu (1864.—1897.) un Artura Bau-maņa (1864.—1904.) darbos. Tautiskās romantikas jūsma, dzīva interese par tautas pagātni atstājuši manāmu iespaidu uz viņu mākslu. Tie sāk tēlot sen latvju kareivjus viņu gaitās.
Astoņdesmito gadu otrā pusē, kā to liecina skiču burtnicas, zīmējumi uz atsevišķām lapām, uzmetumi akvarelī, eļļā, — Arturs Baumanis jau nododas cītīgi senlatvju kareivju studijām, lai pēdējās izlietotu savās romantiski mitoloģiskās un vēsturiskās kompozicijās. Mūsu arehaioloģija toreiz nevarēja sniegt māksliniekam drošus pieturas punktus un tamdēļ vēsturiskās patiesības ziņā Baumaņa mēģinājumi bij vēl trūcīgi, kas sakāms ari par Alkšņa darbiem. Akadēmiski vingrās līnijās Baumanis zīmē romantikas garā kuplo tautisko ozolu, zem kura tautu dēls — kareivis atvadās no savas līgavas. Kādā citā zīmējumā („Zīle dzied") redzams kumeļā stalti sēdošais karavīrs, ozola lapām appušķotu cepuri; līgava
Savām tautiskās romantikas noskaņām tomēr Baumanis neguva īpatnējāku, dziļāku izveidojumu, īpatnējāki nekā Baumanim izdevās Ādamam Alksnim notēlot zīmējumos un akvareļu uzmetumos mūsu senču cīņas un vispāri izjust senatnes romantikas galu brīvības cīņas ar ordeņa brāļiem. Vienkāršos izjustos plankumos un līnijās, piegriežot vērību kompozīcijai, Alksnis nemeklē vis tēlojamo notikumu ārējo patiesību, bet gan senatnes garu, viņas teiksmainos ritumus. Te viņu valdzina smagie drošsirdīgo kūru stāvi, kas savos nelielos kuģos dodas dēkās un cīņās... Te zīmīgos zīmuļa vilcienos rāda cīņas karstuma pilnu skatu, kurā mūsu senci pūlas atsist ordeņa brāļu uzbrukumu. Gleznotājs mūs ved meža biezokņos, kur milzīgu ozolu tumšajā pavēnī slīd sirotāju — kājnieku, bruņinieki, nogalinājuši viņu. Vientuļi pamests starp uzplēstām smagām velēnām stāv arkls, pie kura pakritis arājs. Tikai kumeļš kā baigā nojautā žēli zviedz pakaļ aizaulekšojošiem slepkavām. Šajos nelielajos uzmetumos mums tuvo vielu apgaro Alkšņa dvēseles siltums...
atvadoties raud. Apakšā redzams skats pēc kaujas, garu. Mācoties Pēterpils mākslas akadēmijā, Alksnis Visapkārt kritušo līķi, starp kuriem zirgs izstiepis specializējas kara skatu glezniecībā prof. Villevalda galvu skumji meklē jātnieku .., darbnicā. Jauno mākslinieku dziļi sajūsmina zem-
jātnieku drūmie stāvi. Nopietnu mākslinieka skatu lietišķi viņš tēlo zirgu un cilvēku figūras. Episki nosvērtos tēlojumos izskan sāpīgas stīgas. Tālumā deg senlatvju pils, ordeņa brāļi ved gūstekņus, tumšas dienas liktenis sola tautai... Viens no Alkšņa iemīļotākiem kara skatu motiviem ir kritušais arājs. Mierīgam zemes rūķim tīrumā uzbrukuši
Līdzās aplūkotiem māksliniekiem jāmin viņu laika biedri: R. Zarriņš un J. Rozentāls. J. Ro-zentals (1864.—1916.) grafiskos ražojumos (ilustrācijās, plakatos u. 1.1.) tēlojis senlatvju pilis, kareivjus, ienesot reālā uztvēruma liriskas noskaņas. Jāatzīmē viņa gleznojums ^Lāčplēsis nāves salā", kur redzama Spīdola starp akmens pārvērstiem kareivjiem. Interesantā motiva veidojums fragmentārs. Te mākslinieka doma aizzīmēta, negūstot nobeigtu izvedumu. — Arī G. SķlUers dažos asējumos tēlo mūsu senču kara gājienus.
Tautas pagātnes motivi interese ievērojamo grafiķi R. Zarriņu, kura darbiem nereti alegoriski romantisks uztvērums. Mākslinieka skiču albumos sastopamas senlatvju kareivju studijas, seno cīņu attēlojumi. Pasaules kaj-a laikā R. Zarriņš norūdītā spalvas technikā zīmē līdzās J. R. Tillbergam, I. Zeberiņam strēlnieku bataljonu organizācijās padomes izdotās atklātnes. Te redzam alegorisku Latvijas tēlu — jaunu sievieti tautiskā tērpā, kura liktenīgā brīdī paceltu zobenu aicina dēlus palīgā, jo tēvu zemei ir grūti laiki. Kādā cilā Zarriņa zīmējumā ievainots kareivis stāsta kaujas piedzīvojumus tuviniekiem, kas viņu apmeklē slim-nicā. Zarriņa uztvērums lietišķs, mierīgs.
Ilustrējot tautas dziesmu motivus, J. R. Tillbergs savos akadēmiski uztvertos zīmējumos tēlo lalvju karavīru gaitas. Karavīrs, dodoties cīņās, atvadās no piederīgiem, līgavas. Redzam viņu gan cīņas laukā, gan mājās pārnākot. Izteiksmīgs zīmējumā Latvijas tēls, kupš noraugās uzlecošā saulē — tautas brīvības simbolā. Kādā lielā gleznā Tillbergs notēlojis pēc fotogrāfiskā dokumenta dramatisma pilnu notikumu iz Bermonta dienām. Drūmu krāsu akordos izaug vācu kareivju stāvi, kuri nošauj gūstekņus.
\tva(h<;t n iis
Mūsu strēlnieku cīņas, bēgļu ciešanu ainas vis-spilgtāki iemiesojis gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891.—1920. g.). Grosvalds atrod īpatnēju izteiksmi latvju kareivju ciņu notēlošanai, tādējādi ievadot kapa un bēgļu laikmeta posmu mūsu mākslā. Gros-valda spalvas zīmējumi, uzmetumi un gleznojumi akvarelī, eļļā nacionali īpatnēji. Mākslinieks prot iekšēji sakausēt modernās frenču mākslas iespaidos kopto formu izpratni ar tautas zemnieciskā rakstura tradicijām . . .
Pats ņemdams dalību latvju strēlnieku cīņās, mākslinieks prata atrast patstāvīgu izteiksmi mūsu varoņu nesalaužamiem iekšējiem spēkiem, dziļai ticībai tautas gaišākai nākotnei, kas vadīja karavīrus cīņu un uzvaru, nāves un ciešanu gaitās.
Grosvalds netēlo latvju kareivju brīvības cīņas ikdienišķa novērotājā acīm. Tālab viņa uzmetumi, rādot monumentālā uztvēruma tieksmes, apsvērtu kompoziciju, neraugoties uz nenobeigto izpildījumu, krasi atšķiras no parastajiem kara skatu tēlotāju ilustratīviem darbiem. Meklējot būtisko cilvēkos un darbā, Grosvalds rod mākslinieka valodu mūsu tautas dzīves drūmākiem brīžiem, traģiskiem notikumiem ... Varonīga miera, pašapziņas pilni ir cīņā un atpūtā tēloto kareivju stāvi. Mēs viņus redzam te izlikumotās tranšejās — pār kurām ka drausmīgas zvaigznes atmirdz raķetes un plīstošās bumbas, — te starp granatu noskaldīto spokaino koku stāviem, te pie zemnicām, pie ugunskura naktī... Viss zīmīgs, vienkāršs. Nav lieku sīkumu, ārišķīga patosa. Līnijas, gaismas un tumsas dekoratīvie pretstati Grosvalda darbos nereti iegūst simbolisku nozīmi. Par to, piem., liecina baltie krusti, kas drausmīgi atmirdz uz tumšā debess fona starp māju gruvešiem, — ievainoto un mirstošo strēlnieku stāvi, kuri panes sāpes un pat nāvi ar lepnu mieru. — Visur te mākslinieks tiecies pārdzīvot laikmeta dziļo saturu ...
.Jāzepa Grosvalda pasāktais ceļš dzīvi ierosina mūsu mākslinieku jaunāko paaudzi. To rāda viņa kolēģu K. Ubana, V. Tonēs, N. Strunkes, arī R. Sutas u. c. zīmējumi, uzmetumi, kuros atspoguļojas mūsu varoņu cīņas. Patstāvīgāku un īpatnēju vērienu uzrāda Jēkaba Kazaka (1895.- -1920.) darbi: gleznas un zīmējumi. Sākumā atrazdamies zem Grosvalda iespaida, Kazaks vēlāk nostājas uz sava ceļa. Izteiksmīgi spēcīgām līnijām, kurās valdzina grafiska tīrskanība savienota ar nervozu asumu un rituma noteiktību, Kazaks zīmējumos izceļ kareivju — cīnītāju figūras. Ar kādu vienkāršību un uztvēruma skaidrību Kazaks prot tēlot, liecina viņa kara muzejā atrodošais zīmējums. Tēlojuma sacerējumu te mākslinieks tiecās padot glezniskas uzbūves prasībām. Tālab kara dzīves atsevišķie notikumi ietveras veselā gleznā. Gaisā redzama lidmašīna. Zīmējuma kreisā pusē piekalnē zīmīgi raksturotas stāvošo un sēdošo latvju kareivju grupa. Līdzās saviem jaunajiem likteņu biedriem, kuri te īsā atpūtā gan sarunājoties, gan kārtojoties un domīgi vērojot kaujas lauku, centrā izdalās interesanti uztvertais lips — vecais cīņās norūdītais kareivis. Dziļa nopietnība lasāma viņa sejas vaibstos un tāle urbjošā skalā. Mierīgu varoņa spēku izdveš viņa stāvs. Paceltā labā rokā tas tur pīpi, otrā satvēris šauteni... Figūru sakārtojums, kārtību pretstati panāk telpas dziļuma iespaidu. Nogāzē — zīmējuma labā pusē atrodas virsnieki, kuri pētī karti un, cik redzams, izdala pavēles. Tālumā redzams jaunais virsnieks pavēloši pacelto roku un kareivji, kas dodas uz priekšu plīvošiem karogiem . . . Līdzas inteliģentam formālām uztvērumam, gleznotājs te piegriezis vērību arī saturam, sniedzot dramatisma pilnu ainu. — Kazakam īpatnējais dramatisms, kas izteicas attēlotos notikumos, figuru spēcīgās kustībās, nereti pilns drudžaina nemiera, izskan dziļu sāpju akordos.
Tāds traģisms vērojams, piem. kādā citā zīmējumā, kurā redzami pie krituša dēla — kareivja zārka sāpju sagrauztie vecāki... Tautas brīvības cīņas motivi devuši ierosinājumu arī Kazāka gleznām („Kafš“), tomēr te pārsvarā koloristiski uzdevumi.
Līdzās aplūkotiem māksliniekiem jāmin vēl daudzi citi. Tā, piem. Ansis Cīrulis, kiiļ'a zīmējumos un akvareļos izjusti notēloti mūsu ievainotie strēlnieki lazaretēs, nacionalais varonis Fr. Briedis. Cīrulis zīmējis krūšu nozīmes, karogus, markas u. t. t. mūsu strēlnieku bataljoniem . .. Rūdolfu Per/es (1875.—1917.) spalvas un zīmuļa zīmējumos „Kara karodziņa šūdinātajai „Kara viri bēdājas'1, tēloli laikmeta cīņu motivi. Arī alegoriskos gleznojumos („Saules dēli karā jāja") Pērle ar aizrautību mēģina izteikt tautas brīvības centienus ...
Kara laikmeta zīmīgas ainas sniedzis pazīstamais žanrists Konstantīns Lielauss. Te redzam tirgus laukuma vidū plīstam lidmašīnas nomesto bumbu, izbiedēto pūli, te atkal okupacijas laika vācu kareivju tipus. — Savos techniski izkoptos spalvas zīmējumos S. Vidbergs sniedzis nereti asi uztvertus strēlnieku tipus revolūcijas trauksmēs. Izlaistā pārgalvībā, spītīgi un izaicinoši ir šie kustībās izteiksmīgie, lokanie stāvi, kas, liekas, smej par briesmām. Labi izceļot sabangotās ielas varonību un neprātu, V. rāda jaunas epizodes mūsu strēlnieku gaitās. Pēdējā laikā mākslinieks tēlojis mūsu kara vīru cīņas ar berinontiešiem Rīgas apkārtnē u. c. .4. Plīte-Pleita (1888.—1920.) sniedzis vairākus reālistiskus kara skatu zīmējumus.
Pašreizējo īso piezīmju robežās nav domāts izsmelt visus tos darbus, kuros tēlotas tautas brīvības cīņas. Minēsim te vēl arī Maizīša, Stendera, Zegnera, K. Baltgaiļa, Nemmes u. e. vārdus, kas snieguši pa vienam otram grafiskam darbam, gleznojumam aplūkojamā nozarē. — Ja nu arī ne tīri
māksliniecisku, bet neapšaubāmu vēsturisku interesi modina pašu strēlnieku zīmējumi (piem. Gruz-diņa u. c.), kuros dažreiz redzami raksturīgi novēroti kapa gaitu brīži.
Ievērojama loma piekrīt monumentālās tēlniecības pieminekļiem. Saprotamās, mākslinieciski vērtīgās formās tiem jāsaglabā tautas atmiņai mūsu varoņu darbus. Kā lielākais pasākums minams — Brāļu kapu izbūve Rīgā, kurā apvienojas gan celtnieku gan tēlnieku darbs. So uzdevumu veic tēlnieks K. Zāle kopdarbībā ar akadēmiķi prof.
*) Autora projekts pieņemts izvešanai.
P. Fedderu un arch. Birznieku. — Rīgā ceļamam brīvības piemineklim veidojuši metus tēlnieki B. Dzenis, L. Melderis, arch. Laube, M. Liepiņa-Skulme, T. Zaļkalns, K. Zāle*) u. c. Ari province jau daudzās vielās paceļas pieminekļi, kuņ veltīti varonīgo ciņu laikmetam. Pieminekļi celti galvenām kārtam no vietējiem materialiem: E. Meldera celtais piemineklis Valkā cirsts vietējā granitā; P. Kundziņa (Cēsīs) — šūnakmenī. E. Laubes pieminekļi (Nāves salā, Ložmetēju kalnā) lieti betonā.
JĀNIS ŠILIŅŠ.
asu rakstniecība vienmēr ir bijusi atsaucīga sava laika notikumiem, jūtīga pret apkārtējas dzīves spilgtākām parādībām. Mūsu rakstnieks, nākdams no tautas vidus, vienmēr ir sapratis savas tautas priekus un bēdas, ir dzīvojis viņai līdzi labās un ļaunās dienās, ir skumis par smago pagātni vai priecājies, ieraudzīdams tur kādu gaismas staru. Un rakstnieks ir bijis arī tas, kas sapņojis par savas tautas labākiem laikiem un modinājis tās paļaušanos uz saviem spēkiem un uz nākotni. Var teikt, ka mūsu rakstniecība var noderēt kā spogulis, kurā apskatīt mūsu tautas dzīvi pēdējos simts gados, jo arī mūsu laicīgā rakstniecība nav neko vecāka par simts gadiem.
Pats par sevi saprotams, ka arī kara laiks savukārt izsauca visdažādākās atskaņas rakstniecībā.
Kad metam skatu atpakaļ, tad redzam, ka ne tikai tautas dziesmu plašie krājumi mums dod vispusīgu tautas dzīves ainu, bet ka arī pirmie nedrošie mākslas dzejas mēģinājumi pēc sava satura, idejas, noskaņas ir tuvu mūsu dzīvei. Tā jau Neredzīgā Indriķa dziesmās jūtam gan dzimtbūšanas laiku cilvēku, kas tik atkarīgs no kunga žēlastības, gan arī jau pirmo prieka domu par gaidāmo, bet vēl apšaubāmo brīvību (klaušu laikiem), gan arī dažas zīmes, kas rāda, ka viņa ausīs jau nākušas ziņas par plašāku pasauli. Tāpat arī visa veclatviešu — Leitana, Llventala, Dins-berģa — rakstītā literatūra ir zīmīga tam klaušu laiku garam, kad 110 vienas puses it kā atvērās ceļš pasaulē, bet no otras puses — latvietis vēl bija visciešākā kārtā saistīts ar bijušo, ar pagātni, ar vergu laikiem.
Noteiktāku iespaidu dzīve atstāj uz stāstu rakstniecību, jo tur vieta ne tik daudz rakstnieka subjektiviem pārdzīvojumiem, bet gan vairāk — objektivai pasaules tēlošanai. Jau ar pašiem pirmajiem stāstiem mūsu rakstnieki lasītāju teicami ievada sava laika garīgajā un saimnieciskaja atmosfērā. Tā Neikens savā stāstā „Vai devītais bauslis vēl spēkā?“ (1862.) spilgti rāda pāreju 110 klaušu laikiem uz gruntniecību, uz latviešu zemnieka dzīvi par dzimtu iepirktās mājās. Tās grūtības, tikpat saimnieciskās,kā arī psicholoģiskās, ko pārdzīvoja mūsu tauta sešdesmito gadu reformu laikā, mums būtu 110 zinātniskiem aprakstiem daudz grūtāk saprotamas, ja nebūtu Neikena stāstu, kur
ioS
darbojas reāli, konkrēti cilvēki, atsevišķi indi vidi. Kalniņi un Pūriņi, un nevis zinātniskas schemas. Tāpat arī tā laika zemnieka dzīves iekšējos apstākļus — grūtības pie māju un mantas pārvaldīšanas, bērnu audzināšanas, jaunu darba veidu atrašanas — Neikens rāda ar vienu otru spilgtu piemēru. To pašu var teik par otro stāstu rakstniecības celmlauzi — Jēkabu Zvaigznīti. Arī viņa stāsti ir spilgta sava laika atspulga rakstniecības spogulī.
Nāk tautas atmodas laika ideoloģiskā nostiprināšanās, un mēs redzam arī to iezīmētu mtisu beletristikā. Tur Auseklis, tur Pumpurs ar savu sajūsmu, bet tur arī brāļi Kaudzītes, kas nāk jau ar asu sava laika notikumu kritiku, nāk ar satirisku smīnu. Kas vienam bija svēts un augsts, to otrs jau sāk apšaubīt, ar prātu parbaudīt. Tā mēs jau iegūstam it kā divus spoguļus, kur sava laika tips sevi ierauga no abām pusēm.
Un tad nāk tie laiki, kad mūsu rakstniecībā neskaitāmos stāstos, lugās, vairākos romānos mūsu zemnieku pasaule notēlojas ļoti vispusīgi. Viens rakstnieks nāca ar to un otrs ar citu, līdz viss kopā iztaisīja it kā vienu milzīgu eposu, kur mūsu zemnieks ir tas varonis savā saimnieciskās un garīgās dzīves nostiprināšanās gaitā. Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, R. Blaumanis, A. Deglavs, Zeiboltu Jēkabs, «1. Poruks, Sudrabu Edžus, Andr. Niedra, Birznieks-Upītis, Janševskis, Jaunsudrabiņš un citi — katrs ir devuši kādu daļu 110 šī lielā Latvijas eposa deviņpadsmitā gadsimteņa beigās.
Kad latviešu elements sāka nostiprināties pilsētās, kad tur radās sava latviešu pilsonība, savas proletāriešu aprindas, sava skaita ziņā ievērojamāka inteliģence — rakstniecība bija tā, kas šīs pārmaiņas nepiemirsa. Atkal būtu vesela rinda rakstnieku jāuzskaita, lai minētu tos, kas šai dzīvei savos darbos devuši vietu.
Sociālās kustības sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, tāpat 1905. gada revolūcijas un tai sekojošās reakcijas notikumi vienmēr ir atraduši atbalšu rakstniecībā. Novērojams pat tas, ka šādi dzīves un ideju veidošanās posmi it kā rada savus īpašus rakstniekus, kas tanīs gados sasniedz lielu popularitāti, bet laikiem mainoties nobāl. Tā reakcijas laikā tika daudz lasīts dzejnieks J. Gulbis, kas desmit gadus atpakaļ jau pilnīgi piemirsts.
Bet nu mūsu rakstniecība jau tik daudzpusīga, rakstnieku skaits jau tik liels, ka dzīves parādības un ideju strāvojumi jau atrod arī daudzīgu atspoguļojumu. Vienai un tai pašai parādībai viens pieiet ar slavas dziesmu, otrs ar mierīgu garu, trešais ar skeptisku smīnu, ceturtais ar pilnīgu neticību, bet vēl cits tam pašam nikni briīk virsū, ko pirmais cēlis vai debesīs. Tā nu varam izvairīties 110 vienpusībām, un bezpartejiskam novērotājam rodas bagātīga viela novērojumiem, pētījumiem, jaunu ideju ierosinājumiem. Vēlākām paaudzēm melot skatu uz šiem laikiem vairs nebūs vienpusīgi jānotic kādam vienam rakstniekam, bet varēs katrai lietai ieraudzīt tikpat gaismas, kā arī ēnas pusi. Kur 1905. g. notikumos
viens redzēs lielu idejisku cildenumu, varonību, skaistumu, tur otrs — šaubīgi kratīs galvu un teiks, ka par to laiku nav vis jāpriecājas, bet gan tikai jānoskumst.
no
Tāda laikā, kad mūsu rakstniecība jau sasniegusi ievērojamu daudzpusību un dziļumu, sākās lielais pasaules karš (1914.). Un karš, pārlaizdams dažādas stadijas, mūsu dzimtene turpinājās apmēram sešus gadus. Cik stipri viņš satricināja visas mūsu dzīves pamatus, to mēs visi zinām, un tikpat stiprus triecienus viņš deva ari mūsu garīgai dzīvei un līdz ar lo arī rakstniecībai.
Cik liela daļa no mūsu tautas bija ierauta kara virpulī! Var teikt — neviens nepalika ārpus šī iespaida. Ne tikai kurzemnieki, kas vai nu bēga svešumā, vai arī palika ienaidnieka varā, bet arī rīdzinieki, vidzemnieki. latgalieši bija ierauti šinī virpulī. Straumei plūda līdz arī mūsu rakstnieki. Daži jau no pirmām kara dienām tika iesaukti armijā, daudzus mobilizēja vēlāk.
Vēl lielāks skaits klīda bēgļu bariem līdz un bēgļu vilnim plūstot atpakaļ atgriezās dzimtenē, lai vēl reiz pieredzētu jauno kara posmu, kas nu jau notika ap Latvijas jaunās valsts brīvību un patstāvību.
Ko mūsu tauta visumā ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi tanīs sešos kara gados, to pašu, ņemot visumā, ir piedzīvojuši un ne mazāk dziļi pārdzīvojuši arī mūsu rakstnieki. Un kā tad nu lai tas laiks neatspoguļotos viņu rakstos, viņu dzejās, stāstos, romānos, lugās! Citādi tas nemaz nevar būt. Vēl ilgi jo ilgi kai*a laika notikumi noderēs par neizsīkstošu avotu, no kura smelt saturu, idejas, noskaņas jauniem rakstniecības darbiem.
Varētu pat teikt, ka kara laiku tuvums vēl vienam otram rakstniekam neļauj šo vielu apstrādāt mākslas darbā. Vēl viss pārāk cilvēcisks, pārāk chaotisks, pārāk raibs, lai 110 tā izceltos mākslinieciskā ziņā noteiktāki, konkrētāki tēli. Tāpat kā 1905. g.
notikumus tikai vēlāk sāka noteiktāk un izdevīgāk izmantot mūsu rakstnieki, tāpat arī kaj-a gadus dažs labs glabā savā garā un dvēselē un ļauj viņiem izkristalizēties.
Bet arī tagad jau ir radusies paprāva literatūra, kas aizķer kara gadu notikumus. Vispirmie atsaucās dzejnieki, kā jau jūtu cilvēki. Līdz ar pirmajām kara gaitām parādījās pirmie dzejoļi, kur augstu sit patriotisma vilnis. Uz laiku pat pilnīgi piemirsa, ka arī austrumos mums var būt ienaidnieks un
viss naida negaiss sacēlās r zārkus 1016 pret ienaidnieku vakaros.
kas draudēja pārņemt mūsu dzimteni un mūs pašus kā tautu iznīcināt. Patriotisms un naids pret ienaidnieku, kas jau pirmajās kara dienās sāka apšaudīt Liepāju, izskan Ed. Virzas, J. Akuratera, K. Skalbes, K. Jēkab-sona, A. Austriņa, A. Bri-gaderes un daudzu citu dzejā. Kad pašķirstam tā laika izdevumus, tad redzam to patriotisko sajūsmu, kas drīz vien noveda pie latviešu strēlnieku pulku organizēšanas idejas. Jau pirmajos mēnešos parādījās arī atsevišķas kara dziesmu un kara dzeju grāmatas („Vētras at-balss^ 1. un II., un citas).
Arī turpmākā laikā karam daudz uzmanības ziedojuši minētie dzejnieki. J. Akuraters karu, tāpat kā savā laikā revolūciju, izjuta kā atmošanos no miegainības, no pelekas ikdienības uz varonību, uz pilnīgāku, varenāku cilvēka gara cildenuma pārdzīvojumu. Nu latvietim vajadzēja aizstāvēt ne tikai dzimteni, bet arī savu cilvēcisko cieņu, nu vajadzēja pacelties šauri personīgajam pāri, vajadzēja atteikties 110 savas individuālās dzīves 1111 dzīvības, lai dzīvotu citu plašāku dzīvi, kur nebija vietas personīgiem priekiem un bēdām. Drošs, nebēdīgs, straujš cilvēka žests, kas apgarots no augstākas idejas — bija Akuratera dzejas iemīļotais motivs. — Viņam blakus Kārlis Skalbe karu uztvēra ka liktenīgu pārdzīvojumu, kurš nāk kā neaptveramu spēku sūtīts, pārbauda cilvēka padevību liktenim, pārbauda visas cilvēciskās spējas, lai jaunajos pārdzīvojumos meklētu jaunas dvēseles kustības. Skalbes dzejā atbalsojās sāpes, ko cieš ne tikai cilvēks šai kara posta laikā, bet arī tās sāpes, kas ceļas 110 dabas vaigā ieplēstām rētām. Viņš redz ievainotu kareivi tāpat kā redz granatas aizlauztu bērziņu vai vezumnieku samītu zāli. — Straujš un patētisks gars parādījās Ed. Virzas dzejā. Lielais niknums pret draudošo vācu varas iebrukumu savienojās ar slavas dziesmām tiem, kas droši izgāja pret šo ienaidnieku un bija gatavi drīzāk krist, nekā kļūt par citu vergiem. — Tautas posts, kas bija ik uz soļa redzams, īpaši grūtie bēgļu laiki, kurzemnieku ciešanas svešumā atrada spilgtu izteiksmi Plūdoņa dzejā. — Tāpat arī Ed. Treumaņa dzeja pilna smagu sāpju. Bet še jau redzams ne tas patriotiski pacilātais gars, kas ir piemēram Ed. Virzas dzejā, bet drūma, nospiedoša apziņa, ka karš ir vispirms briesmīgs cilvēces ļaunums, ka viņa smagums vispirms gulstas uz tiem nevainīgajiem, kas neko nav labu baudījuši līdz šim un neko labu nesagaida 110 kara arī turpmāk. — Apmēram tada paša sāpīga noskaņa, tikai citādos vārdos izteikta, ir Sudrabkalim dzejā. — Atzīmējama būtu aktivā kara dalībnieka K. Strala poēma „lvauja pie Glemu Liepas4*, tāpat bēgļu posta aina — P. Blaua „Kara dieva orģijas". Daži dzejnieki, piemēram, .4. Iksens, V. Skaistlauks, taisni kara laika, paši cīnīdamies līdz. ir kļuvuši par dzejniekiem un karš viņu dzejā icyein redzamāko vietu. Xo lielāka attāluma kara laikus un Latvijas brīvības nostiprināšanās dienas apdzejo J. Rainis savā dramatiskajā poe mā „Daugava". Dažs spilgts kara laika dzejolis ir P. Rozīšam, K. Studentam, P. Ērmanirn,J. Ezeriņam, K. Jēkabsona/n,
K. Krūzam, L. Laicēnam,
L. Paeglem u. d. c.
Kad tagad piegriežamies stāstu rakstniecībai, tad tur redzam jau uzkrātas zīmīgas ainas no kara gadiem.
Tur redzam skatus, notikumus, cilvēkus 110 visiem kara posmiem un no tām parādībām, kas norisinājās līdzās karam, bet ar to ciešā sakarā. Tā tur ir runa par lielo pasaules karu, kad cīnījās lielie, vēl ne-novājinātie valšķu milzeņi, tā tur ir par latviešu strēlnieku pulku cīņām, par Latvijas brīvības kariem, par kara postu, kas apņēma dzimtenes mierīgos iedzīvotājus, par bēgļu gaitām, par gīi-stekņu piedzīvojumiem svešumā u. t. t.
Dažas 110 spilgtākām kara sālmma laika ainām ir K. Strala romānā _Karšu, tāpat šī paša autora mazākos stāstos .Uguņainie krasti*. Rakstnieks mūs izvadā pa kara laika notikumu vietām gan Latvijā, bet sevišķi krievu-austriešu frontē, kur pats rakstnieks atradās aktivā armijā. — Te liekams blakām V. Eglīša stāsts ^Aizšautais vanags", kas sarakstīts pēc kara virpulī visdziļāk ierauta virsnieka piezīmēm. No armijas dzīves ņemta viela dažam labam Ezeriņa, Ermaņa, Upīša, Cālīša u. c. rakstnieku stāstam.
Latviešu strēlnieku pulku dzīvi un cīņas gan visplašāk būs aprakstījis J. Akuraters. Jau Pēteris Danga (romānā „Pēteris Danga") iestājas latviešu pulkos, jau daudzos viņa citos stāstos aizķerta strēlnieku dzīve, bet visdziļāk tā ietverta jaunākajā romānā „Ugunigi ziedi". Te redzam latvju strēlnieku traģisko likteni, kad sākās viņos iekšēja skaldīšanās un politiskās kaislības.
Latvijas brīvības ka/vs tēlojuši vairāki rakstnieki. Minēsim Ed. Cālīša „Partizaņus", A. Gulbja „Fantastu mantojumu" (kurpretī iepriekšējā romānā „Fantasti" bija ainas no kara laika Krievijā). Gulbis starp citu apraksta pulkveža Kalpaka nāvi. Cīņas ar Bermontu atrod atskaņu </. Vesela stāstos 1111 romānā „Eņģelis Ufirs". Arī Skuju Fridis
(G. Mīlbergs) visvairāk piegriezies šim posmam.
Bēgļu gaitas laikam gan vispilnīgāk būs izteiktas mūsu rakstniecībā, jo taisni šos ceļus mūsu rakstnieki gājuši visvairāk. Tā minēsim V. Damberga romānu divos sējumos „Gaitnie-cības ceļi", Jaunsudra-biņa, RozīŠa, Vainovska, Vulfa, Gruznas, Upīša, Eldgasta, Sotaka, Ieviņa un citu stāstus.
Gūstniecības šausmas irredzamaskāda K.Strāla stāstā, tāpat Freinata grāmatā „Vaczemē“.
Kara laika drūmās noskaņas atbalsojušās te viena, te otra rakstnieka darbos. Tā Zeltmatis uzrakstījis veselu virkni stāstu ,Kara laika sievietes* („Šķēpu lilijas*), T. Zeifeiis rakstījis par bēgju bērnu grūto likteni, Andr. llpītis par armijas aizmugures drūmajām lietām, A. Saulietis par kara bēdīgajām sekām uz laukiem, Ed. Cālītis par to pašu smago atmosfēru, kas sakrājas vienā otrā stūrī.
Dramatiska rakstniecība arī jau aizķerti kara laika notikumi. Akuraters, Eglīts, Gruzna, Lindulis, Paegle un citi ņēmuši vielu saviem darbiem no tiem laikiem, nostādamies tam visam pretī loti dažādi. Te, tāpat kā dzejā un stāstu rakstniecībā, novērojams kāds atsevišķs virziens, kas nostājas asā opozicijā pret kafu vispār, neņemdamies atrisināt jautājumu, ko lai darītu mūsu dzimtene, ja tai uzbruktu ienaidnieks un stieptu savu roku pēc mūsu tautas brīvības.
Daudz ainu mūsu rakstniecībā ir no kara gadiem, daudz vel nāks. Bet īsli sakot — lielu, klasisku darbu vēl maz, vel visi šie nolikumi tēloti epizodiski, f'ragmenlariski. Kara gadu eposs vēl sastādāms no atsevišķu autoru rakstītiem atsevišķiem gabaliem. Cerēsim, ka ar laiku radīsies tādi lieli rakslnieciski darbi, kas klasiska pilnībā apvienos atsevišķos skatus par tādu lielu epopeju, kāds bija viss šis laiks.
A. GOBA.
Prof. .1. 1\. Tillbcrgs — Zīmējums atklātnei
;Xdtv. strēlnieku org. kom. izdevums)
Proi. J. R. TiJlbergs — Zīmējums atklātnei
(Latv. strēlnieku org. kom. izdevums)
Ai, bāliņi, ai, bālini,
Ņem zobenu rociņā,
Ej uz Prūšu robežām,
Sargā savu tēvu zemi! 81903.
Krievi, krievi, maskalīt,
Kam nokāvi bāleliņus!
Kam pameti rudzu lauku Kā ūdeni līgojam. 32069.
Rūci, rūci, pērkomti,
Skaldi tiltu Daugavā,
Lai nenāca poļi, leiši
Manā tēvu zemītē. 32149.
Šķitu rīta auseklīti Vakarā uzlecam:
Bāliņš savu zobentiņu Krievmalē balināja. 32155.
Zila, zaļa gaisma ausa, Iesarkana saule lēca, Vai tie mani bāleliņi Krievu pili dedzināja?
32160.
Smalku vērpu, mīkstu adu Brālītim kaya zeķes,
Lai tas mani pieminēja Prūšos kājas noaudams. 32169.
Es pazinu sav’ bāliņu Vidū kaya līgojot:
Pieci pušķi cepurē, Sešas zvaigznes zobenā.
32004.
Kara vīra līgaviņa Tk vakarus gauži raud, Gaida savu arājiņu No kariņa pārnākot.
32044.
Pvof. J. H. Tillbergs — Zīmējums atklātnei
Aiz jūriņas augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug,
Vidū jūras zelta niedra Zelta gultas galiņa.
Tur stāv divi sirmi zirgi Abi divi apsegloti,
Tur guļ divi kara viri,
Abi divi apbruņoti.
Viegli cēlās no gultiņas,
Viegli kāpa kumeļā. 31921.
Es kara aiziedams,
Atskatos atpakaļ,
Atskatos atpakaļ,
Kas pec manis gauži raud: Tēvs, māmiņa gauži raud, Līgaviņa vēl gaužāk. 31978.
Kai’a vīra līgaviņa Nakti miega negulēja,
Kumeliņu barodama,
Karodziņu rakstīdama. 32040.
Kara vīri bēdājāsi,
Asinaiņa gaisma aust.
Nebēdājat kara vīri,
Sudrabota saule lec. 32050.
Div’ baloži strautā dzēra,
Abi dzēra dūdodami;
Div’ bāliņi karā jāja,
Abi jāja domādami:
Vai būs jāti, vai nejāti,
Vai palikti Kurzemē.
Kurzemei laba dzīve,
Sievas, meitas gultu taisa;
Kas taisīja zaldātam? — Zaldāts ceļa gājējiņš,
Zaldāts ceļa gājējiņš,
Kur pakrita, tur gulēja,
Sausas skujas, zaļa zāle,
Tā zaldāta guļas vieta,
Uz akmiņa galvu lika,
Kājas mirka Daugavā. 31956.
Es iededzu garu skalu,
Skaitu savus bāleliņus.
Visi mani bāleliņi,
Jaunakā vien neredzu. Jaunākais bāleliņš Tas uz karu taisījās.
Kur tu iesi, bāleliņ,
Tur es tev līdzi iešu,
Kur tu kārsi zobentiņu,
Tur es savu vainadziņu. 31973.
Kas tur dimda, kas skanēja, Kas zemīti tricināja?
Tur jāj jauni kara vīri Sirmus, bērus kumeliņus,
Zelta pieši, zvaigžņu deķi. Sudraboti zobentiņi,
Zobentiņu galiņā
Lakstīgala tricināja. 32058.
Kiukoi, oru dzagiuzeite,
Tu kiukoji, as raudoju,
Tev pītryuka treju kūku,
Man deveņu boleleņu.
Tovi kūki ceplī daga,
Mūn’ boļeņi kara goja. 32070.
Labāk man karā mirt,
Ne celiņa maliņā;
Kai’ā kauta dvēselīte Iet pie Dieva dziedādama,
Iet pie Dieva dziedādama Eņģelīšu pulciņā. 32092.
Aši, aši zīle dzied Brāļu staļļa pakaļā.
Tev māsiņa, klausīties,
Kādu vēsti zīl’ atnesa
— Zīl’ atnesa tādu vēsti,
Būs brāļam karā iet.
— Tec, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīti. Dziedādama appušķoja, Raudādama pavadīja.
— Neraud gauži man’ māsiņa, Gaidi manis pārnākam;
Ja tu manis nesagaidi,
Sagaid’ mana kumeliņa. —
Par deviņas vasariņas Attecēja kumeliņš,
Atteceja kumeliņš Smilkšainām kājiņām, Smilkšainām kājiņām,
Zvaigžņu deķi mugurā.
Vaicā māsa kumeļam:
Kur palika jājejiņš?
— Tur palika jājejiņš,
Kur krīt vīri kā ozoli, Zobentiņus sārtiem krāva, Kaudzēm meta cepurītes.
Tur tek liela asins upe,
No kauliem tiltu taisa.
Mīļa Māra pāri gāja Drebēdama, trīsēdama. 31933.
Ko zobenu cila,
Vai arklis nav spožs?
Ak, zobens ir dedzīgs U11 aicinošs.
Ko kumeļu seglo,
Vai tālu tev jāt?
Uz sarkanām kāzām Es jāšu, māt!
Ko acis tev liesmo,
Kam savāds ir smaids?
Tas gadu simteņu Sāpošais vaids.
Ko velc svētku kreklu,
Kam greznojies stalts?
Kas nāvei ir tuvu,
Tas ģērbjas balts.
Kad pārnāksi mājās,
Kad sagaidīt?
Kad slavas vaiņagus Meitas sāks vīt.
./. Akuraters.
Es lieku taurei vaimanāt Pār tēvu zemes lauku,
Ka kokus liec pie zemes klāt Tumšs padebess ar auku.
Ka latvji bēg no dzimtenes Kā lapas, vēja rautas.
Raud taures tukšos tīrumos Pe;c izklīdušās tautas.
Ak stāvat droši, ozoli,
Jūs, latvju bataljoni!
Jiis savas tautas gaišais spēks Sniegs nākotne jums kroni.
uS
Es nāvi vaigā redzēju,
Es pazinu badu un briesmas, Es visu, visu aizmirsu Deļ vienas mazas dziesmas Par dzimteni, dzimteni mīļo,
Ko dziedāja cīruls un strazds. Tai dziesmai es nezinu vārdu.
Tie asinis rakstīti man.
Tos vārdus cīruļi saka,
Kad ziedonī debesis skan,
Mans cīruls debesu velvē,
Mans strazds uz plaukstoša zara— Tie dzied. Mans zobens lai dara Kārlis Skalbe.
Zibens raksta uz mākoņu sienas, Vētrā koku galotnes slienas, Pērkoni dārdot debesis dala,
Veras jau saules zeltainā mala, Debesis šķiras, atkāpjas tvaiks, Nāk pār ozoliem varoņu laiks. Latvju vīri zem lietus un krusas Dzinuši jodus bez miega un dusas,
Dzimtenes ežā zobenus sprauž,
Miera veldzi tīkamu jauž.
Zeltā mākoņu jātnieki auļo,
Zaļā zeme ziboši sauļo.
Varavīksnas ap pakalniem skaujas, Skūpstiem sievas un meitenes ļaujas. Gribas pie ziedošās zemes man slīgt Un ar viņu brālību līgt.
Ko zīle sludināja,
Ko pauda par valodām?
Trīs bāliņi karā gāja Uz prūšu robežām.
Trīs bāliņi karā gāja —
Ar rožainām cerībām;
Tos meitenes izrotāja Ar neļķēm un asterēm.
Bet zīle sludināja:
Vairs nepārnākt dzimtenē tiem! — Un nu tiem mūža māja Pie Mazura ezeriem.
Kam jūtu kā nāves baismu —
Kas gan starp miljoniem trīs!?
Bet viņi saules gaismu Nekad vairs neskatīs...
Nāks ziedons, nāks lakstīgala,
Vīs vaiņagus, līgos un dies, —
Bet skauti no tumsas un sala,
Šie trīs vairs necelsies...
Trīs bāliņu sirdis dzisa —
Lai! — Miljonus nāve vēl sauc.
Trīs — trīs—cik maz tas priekš visa-Un tomēr - cik daudz, cik daudz...
Ed. Treurnanis.
Pār Latviju sniegi kad vijas Un nakts ir visgarākā,
Ši teika man atmostas sirdī Kā brīnišķa valoda.
Iz sniegiem mazs karodziņš šaujas Un plivina sarkanbalts Un liesmo savādā gaismā,
Kaut pusnakts un gaiss ir tik salts.
Un pretī tam paceļas otris,
Un trešais un citu vēl daudz, Man liekas ar savādu vārdu Viens otram tie sveicienu sauc.
Un atsaucas Nāves salā,
Ar prieku plivina tie No Ķekavas, Tīreļa purviem Kā ziedi baltsarkanie.
Jau pilns viss klajums ar viņiem, Ka brīnumu spārnus tie pleš;
Gar visu Daugavas malu Jau plivina karogu mežs.
Ak brīvi raisīta tauta!
Kas sniegos noliekties spēs,
Šo burvīgo ziemas nakts teiku Tas sapratis uzminēs:
Kur karodziņš liesmodams plīvo, Tur sāpes mums atmiņas mirdz, Tur Latvijas brīvības sekla;
Tur latvju strēlnieku sirds.
Tie — mūsu avangards, tie — pirmie varoņdēli, Kas baigos senču šķēpus, rūsas klātos, tver,
Un rūgto nāves kausu lepni sausu dzer,
Lai latvju vārds reiz atkal atmirdz celi.
Nāk garā rindā slavas vaiņagotie tēli Un lēni pagājušo dienu lapas ver,
Kur varoņdarbs ikviens par zeltu smagāk sver -Tos skatot sirdij top tik bezgalīgi žēli:
Lūk smagais Tīreļpurvs kā nedzijusi rēta.
Un. lūk. pār Sloku asiņaina gaisma svīst,
Kūp Nāves sala, neskaitāmiem kauliem sēta,
Un Ložmeteju kalnā asinsstrūklas šķīst -Tik pēdējā ir savādāka lapas puse:
To latvju brīves spožā saule apklājusi!
Greizie rati top jau bāli, Strēlnieks bultu migla sprauž Un pret rītu iemigusi Rīga man uz pleca snauž. Jauns es biju, jauns es gāju Kara gaitās slavenās,
Rokās turu latvju ciemus Un uz pleciem pilsētas. Vidzeme man svārkus šuva, Gauja manim joslu jož,
Rīga manim šķēpu kala,
Cēsis cepurīti poš.
Daugava ir manas bruņas — Kriišu sudrabs spožs un tīrs, Rīgas torņi slaiki turas,
Tad lai neturos es, vīrs!
Kārlis Skalbe.
\ ersas saplūcas rninor
Ak, es vēlos bnt tur, kur lodes svilpo, Dzelža krusa birst, gāž ar saknēm kokus, Un kur kaujās brūk mani brāļi ašie Dzimtenes labad.
Nieka pašlabums, vai ar’ bailes zemās, Kur pēc uzvaras mana tauta cīnās,
Lai ir nolādēts! Celies, gods par visu
Dzimtenes labad.
Simtiem tūkstošiem mazu bērnu, sievu Brēc pa svešumu, ciešas badā, salā.
Ak, kāds slavas darbs, visus mājās pārvest Dzimtenē mīļā!
Briesmās, vaimanās, ja tik mērķis varens, Krūtis viegli dveš, netrūkst rokai spara, Viegli uzvarēt, viegli krist bez elpas Dzimtenes labad.
Viktors Eglits.
Kad lielgabali klusē, naidu piemirsuši, Un kara troksnis rimis pamazām,
Kad kareivji līdz nāvei noguruši No cīņas pārliecīgām grūtībām Sev mieru meklē, atpūtu un īsu dusu Es rekviemu dzirdu seri klusu.
Tad sirds ar skumjām smaga pielijuši Vairs skaisto cīņas prieku nesaprot;
Tā dus, kā visi citi, nogurusi,
Par zelta brīves rītu sapņojot,
Un velti modināt un saukt un aicināt to spēji Uz plašo arēnu, kur staigā rīta vēji.
Bet tad, kad pazīstamā skarbā melodija Pār mežu modušos un kalnu galiem plūst,
Un mūsu vieglā lauku baterija
No jauna karstā cīņas aizrautībā kūst, —
Es atkal saprotu, cik skaists 1111 varens esi tu, Karstcīņas prieks par tautas brīvību!
V. Skaistlauks.
T
īrnis
Mums jābrauc. Sajūgti jau ceļam lielgabali U11 zirgi nemierīgi sprauslā, mīdās, zviedz.
Vēl dažas pavēles mums jaunais leitnants kliedz, Tad aprimst viss. Mirdz mēnešgaismā dūču spali.
Bet kaminā vēl sprēgā steiga sviestie skali,
Vēl silto staru spožums glāstošs sejā plūst. Pirmskaujas vienaldzībā liktenīga kūst Ik jūta. Norimuši baigo dziņu pali.
Pār karli pārliecies, kā noslēpuma vara,
Sed cēlais komandiers 1111 raugās, domu dzelts, Caur logu krītošā uz grīdas mēnesstarā.
Drīz asiņainai dramai priekškars augšup celts Tiks reibinošā troksnī, skanēs nāvē triekto vaidi, Un uzvarētājam uz lūpām vīsies gaiši smaidi.
V. Skaistlauks.
Sniegi un sastingusi nedzīva saule Blāzmo kā nāves lukturs pār lauku. Dzimtene pilna ar briesmām un postu; Jodi un naidnieki uznāk kā auka.
(Pulkveža Kalpaka piemiņai;
Virsait’s gaišs iziet ar pulciņu mazu, Karogu gaišu nes naidniekam pretī, Maz ir to ļaužu, kam dvēseles kvēlo, Pašziedotāji ir rodami reti.
Maz ir vairs atlicis tēvzemes lauku, Jūra pa kreisi, pa labi blenž nāve, Varoņu pulciņu naidnieki apņem Plaši kā asinīs mirkstoša rāva.
Tikai gaiši zied virsaiša sapņi,
Vieglas kā baloži kareivju domas,
Zīlē viņi sev dzīvību jaunu,
Cerības skaļas un mūžības lomas.
Dziesma skan viegli, divdūjiņu dziesma, Šūpojas karodziņš sniegos kā spalva. Sirdis deg karsti, ak Kurzeme mīļā, Sirdis šis karstās — tev vienīgā balva!
Pēkšņi — vilki vai sakaucas mežos? Drausmīgi šņākdamas bultas šķeļ gaisu; Virsaitis nodreb; uz apģērba balta Sirds pušu šķelta jau asinis raisa.
Apmulst kareivji izbaiļu tverti,
Mēmās mokās ap virsaiti stājas.
Gaisā vai švīkstēja peleki spārni?
Nave jau pāri tiem lidinājās.
Virsait’s dus sniegos un asinis kūso, Naidnieki līksmi un ņirdzīgi smejas, Viebjas cietāk ap pulciņu mazo Sumpurņu, kārīgo svešnieku sejas.
Pēkšņi — vai avots ir virsaiša krūtis; — Asiņu strūkla augstak celta.
Sirds kaut jau navē, uz virsaiša lūpām Uzplaucis smaids kā no saules un zelta.
Dzirdami dīvaini vārdi ap viņiem.
Balss, kura dziji tiem sirdīs saka:
.,Slaciniet šķēpus un karogus cīņai. Straumē, ko atveļ* jums svētīta aka!“
Miris ir virsait’s, bet drosme un laime Kareivjus apskauj kā ziedoņa vēji. Noliecas viņi ieročus slacīt.
Uzliesmo saule pie debesim spēji.
Izbailes pēkšņas naidniekus apņem,
Dzird viņi saucam tik virsaiša vārdu. Baltsārti karogi kustas pa laukiem. Liesmojot talu ka uguņu zārdi.
Un kā dīvaini ziedi jau ceļas Karogi rokās un torņos un sētās,
Pazūd ka migla no saulstara šķelta Pretnieku pulki 110 iedvesmas svētās.
Sirdsavots brīnišķīgs neapstāj kiīsot, Virsait’s kur aprakts, iz kapa vel ceļas. Tūkstoši nāk tur un izejot karā Rokām un ieročiem spēku tur smeļas.
Brīva kad zeme un tauta un dziesmas, Varoņi atgriežas brīvotas mājās,
Virsaiša sirdsavots kūso arvienu,
Caur gadu simtiem vel neapstājas.
Varoņi, tautas cīņā kad ejiet,
Virsaiša sirdi pieminiet dzīvo!
Baltsarti karogi svētīti viņā Viegli kā putni uz uzvaru plīvo.
./. Akuraters.
Tu centies — stunda sita, Bij acis tev aizdarīt... Kur tava galva krita,
Kas to var pasacīt!
Ne kapu kopa vēsta,
Kur dusi guldināts;
Ne mīlas puķes tur dēsta, Ne vārdu piemin kāds.
Un veltas ceres maldās, Kas nāk no dzimtenes, Tās gaidot nenovaldās Un ilgu puķes tev nes.
Vai šķēpu nes, vai kapos drun, —
No kaujām varoņi vēl gun,
Un atbalss pāri laikiem dun:
Pie Cēsīm, Ieriķiem, pie Liepas un pie Raunas Kāds nezvērs aizvēra uz mūžiem melnās žaunas!
Bij jūnijs purpurots un zaļš,
Bij kara zirgu zviedziens skaļš,
Nu tapa lauks tur klajs un vaļš,
Vaļš jaunam garam, smagu gruvu bagāts,
Jo lāstam līdz mums viss ir grauts un dragāts.
Rūs lauki, vējos vindas čīkst,
Ap drupām dārzi ziedos līksi — Kas nākt šais svētās vietās drīkst?
Jus, jaunie, saulainie, kas domas celt jau skarta! Jūs, jaunie namdari — nu jusu kārta.
J. Ezeriņš.
Mēs esam klusu cietuši bez gala, Neviens nav klusus sadzirdējis mūs — Lai sadzird nu no katra lielgabala,
Ka mūsu zeme mūžam brīva būs;
Lai sveiciens kareivjiem, kas liesmās Par sargiem brīvībai stāv briesmās!
Vel vienu ložu pilnu vētras ziemu Lai stiprs un dedzīgs iztur jūsu gars — Un, lediem aizejot, ik latvju ciemu Zaļš apsveiks mUsu pirmais pavasars. -Lai slava kareivjiem, kas liesmās Par sargiem tēvzemei stāv briesmās!
Šais laukos, kuros balo tūkstots kauli,
Jūs aizejat, kā negaiss bargs un zviļš — Lai druvas tiktu svētītas ar sauli,
Lai mierīgs degtu sprakstošs pavards mīļš.— Lai slava kareivjiem, kas liesmās Par sargiem tēvzemei stāv briesmās!
Ak, Brīvība, tavs vārds tiem celties lika, Nu spārnus dievišķos pār pulkiem plēt — Ar karogiem, ko dod tiem Republika,
Ar viņas vadoņiem tiem uzvarēt! —
Lai sveiciens kareivjiem, kas liesmās Par sargiem brīvībai stāv briesmās!
Jānis Sudra bkaIns.
Sveika, brīvā Rīga, tu postīta, mocīta daudzi!
Asinis mazgā 110 vaigiem un aizmirsti sāpes un brūces,
Posies un steidzies tos saņemt, kas atnāk uz vairogiem nesti,
Tevi, tu, brīvotā, sveikt: — tev jāmetas ceļos priekš viņiem!
Jākrīt ar’ ceļos priekš tiem, kas sviedriem un asinīm klāti. Varoņu soļiem nāk paši pa tavām brīvotām ielām.
Asin’s, ko viņi lēja, un mokas, ko izcieta viņi,
Atnesa brīvību tev, un tev uzplauks par laimibas ziediem.
P. Bļaus.
Tu, kas tici savai dzimtenei,
Un kas noliec galvu viņas dēļ.
Spožu slavu tev no visām zvaigznēm Un lai zelta burtiem rakstīts tiek:
„ Miris viņš par tēviju un tautu." Cēlie varoņi, ko laiks šis vada, Tautas atmiņā vēl ilgi dzīvos,
Tautas sirdī viņu spožums kvēlos
Degot spožs, kā saules stars.
Esiet sveicināti, brīvās tautas lepnums! Pelekaki mtisu soļi kļūtu,
Saltāka mums kļūtu mūsu dzīve,
Ja mums jūsu gaišā prieka truktu;
Jusu kareiviskā spēka mirdzums,
Jūsu gaišums silda mūsu sirdis,
Esiet sveicināti!
Ka rlis .Jēlai hsons,
Ne Tīreļpurvos, ne Nāves salas gravas,
Ne granatas, kas nikni gaisos krāc,
Ne ložu metēji, bet šāviens kāds No flintes slepkavīgas dzēsa dienas Tavas.
Un iz šīs Golgatas un moku vietas savas, No svešuma, kur Liki apglabāts,
Uz seno latvju zemi atpakaļ Tu nāc No viņām dienām, pilnām lielas slavas.
Un tauta vaiņagus ap Tevi sies Un slavu stars, kas nāk no laiku galiem,
Uz Tavu lepno bronzas pieri lies,
Kad sava pilsētā starp ļaužu paliem Tu svētku dienā pēkšņi pacelsies Uz augsta pamata no lielgabaliem.
Edvarts Virza.
Kā vētra pār tautu pāršalca,
It kā vilnis pār klinšu kraujumiem.
Pār viņu sajūsma pārdrāzās,
Sārtbaltsārtais karogs izplētās,
Un tā gāja cīņā pret varmākiem.
Iet dēli, iet tēvi, iet sirmgalvji, —
Prieks vaigos, deg uguns acīs tiem,
Un mātes un māsas un līgavas Sniedz puķes, rit lepnuma asaras,
Jo viņi iet cīņā pret varmākiem.
Skan dziesmas, kauc lodes, šķēpi lūst, — Tur jākrīt vīriem, kā ozoliem.
Un kad kritušos biedrus uz kapu nes, Norit as’ras, skan kokles un bazūnes.
Jo tie krita cīņā pret varmākiem.
Nav velti plūdušas asinis Uz mūžu guldītiem varoņiem:
Tauta brīva no viņiem pieceļas Un varmāku bandas kļūst satriektas; Mūžam slava kritušiem varoņiem.
Pēteris Bļaus.
Klusāk, biedri! Drošs, dedzīgs un straujš Diezgan bij varonis, kas mums uz rokām. Mīl viņš nu mieru, kā mīlēja dzīvi — Vaidat sirdis, lai nepukst par skaļu.
Puķes ir klusas — liekat tās viņam.
Mūzika sēra lai reizi vēl skan, —
Lodes lai atšalc to dziesmu no kaujas.
Zalutu biedrim! Viņš piemiņā dzīvos.
Jānis Grīns.
118. nov. 191(3.)
Es dziedu dziesmu novembejra uzsalumam,
Zem vezumnieku ratiem tālribošiem gruvešiem, Ka spirgti vēji slido pāri ledum glumam;
Es dziedu dziesmu sirmās Rīgas svētiem gruvešiem, Es dziedu dziesmu iesarkušam spalgam rītam Un lielai skaidrībai, kas mūsu priekšā top Pec gafām naktīm nāves šaubās aizvadītām;
Es dziedu Laimas liktai nākotnei, kas jāsastop.
Es dziedu dziesmu, armija, tev, uzvarošā,
Un baltai krusta mātei, tavai Daugavai, —
Kā saule nenorietoša tev laikos slava spoža;
Es dziedu atbrīvotai Kurzemei un Jelgavai.
Es dziedu Balodim un Radziņam un visiem,kas ap tiem, Es dziedu Ozolam, kas atdzīvina tradīcijas No Ložmetēju kalna, Cēsīm, Ieriķiem, —
No Ziemeļlatvijas tas gājiens cēli vijās.
Es dziesminieka lāstu sūtu nodevējiem,
Lai viņi mūžumūžam put kā pelavas Pa visiem četriem zemes vējiem,
Lai bērnu bērni bēg 110 Kaupo neslavas!
Es dziedu dziesmu Latgalei, kas cieš vēl mokas, Aiz lielām ciešanām tā, svētā, sāpēs klus,
Pret svēto Māru lūdzot pacēlusi rokas;
No viņas baznīctorņiem saulrietā skansērīgs Angelus. Es dziedu dziesmu kritušiem, kas galvu lika Uz ežiņas par tēvu zemes brīvību;
Lai brāļu kapsētu kā Rāmavu tur latvju republika, Kā svētozols tur šalks par tiem, kas upurēja dzīvību. Es dziedu dziesmu Latvijai; no bāriem Tu cēlies pilntiesīga tauta tautās iet,
Reiz atbrīvojusies no kungiem asinskāriem.
Es dziedu dziesmu: Latvija lai zied!
Antons Austriņš.
Mūždienu nievāta, -Jūrā triec drausmotā
Šausta un skaldīta — Čūskoto kāreni,
Pacelies dievota Pacelies ausmota
Valdīt Tu, valdītā. Vaiņagot bāreni.
Brīnumus darošā Sāpju caurspīdēta,
Pacelies staroša Mīlēt, tu nīdētā!
Jānis Ezeriņš.
Jā, draugs, tās bija slavas dienas, Mums kopā cīnīties bij prieks, Mums brašā pulkā kopā ejot Vislielās grūtības bij nieks.
Vēl tagad viņās dienās mītu,
Pie viņām kavējas mans prāts,
Un uzvaras kad ataust senās,
Zūd īgnums viss, kas sirdī krāts. Ja, draugs, tās bija slavas dienas, Pie viņām kavējas mans prāts.
Es atminos to rudens dienu,
No mīļiem kad es tiku šķirts;
Vel redzu rožu ziedu dažu,
Kā rasa as’ras ziedos mirdz.
Pie krūts man ziedus sprauda mīļā, Bet skaļi raudāt tai bij kauns.
Pat skūpstīties mēs kaunējamies,
Jo es vēl biju ļoti jauns.
Jā, draugi, tās bij skumjas stundas, Pie viņām kavējas mans prāts.
Es atminos vēl pirmo kauju,
Kā sapnī dzirdu, lodes šņāc;
Vaid zaļās egles kaujas troksnī,
Zūd domas man un samulst prāts. Tik jūtu, kaut kas briesmīgs ceļas No zemes dziļumiem kā spoks Pa gaisu šalc un skaļā troksnī Lūst granātas šķelts varens koks. Jā, draugi, tās bij slavas dienas,
Pie viņām kavējas mans prāts.
Es atminos tās tumšās naktis,
Cik lēni ritēja tad laiks;
Mums ierakumos ļoti sala,
No purviem cēlās rudens tvaiks;
Cik dažu nakti lietus gāzēs Mums nācās izmirkušiem ciest,
Bet dienā gulēt ūdens gultā,
Kad ložmetējs sāk lodes sviest.
Jā, biedri, tās bij grūtas stundas, Pie viņām kavējas mans prāts.
Bet atpūtā pēc kaujas nākot,
No dziesmām līgoja mums krūts. Pēc dejās kaislās aizmirsdamies Tik dzirdējām, kā taures dūc.
Ar mīļām meitenēm tad dejās Bij patīkami vārdus mīt.
Tik acis aizvērt karstā mulsā Un nedomāt vairs, kas būs rit... Jā, draugi, tās bij līksmas stundas, Pie viņām kavējas mans prāts.
Es atminos ar šausmām dienu,
Kad kara laimei bija zust,
Kad mūsu pulkam iznīcību Bij pilnā mērā nolemts just.
Visdārgie draugi mani krita,
Bet troksnī zuda katris vaids,
Uz dažas sadragātas sejas
Vēl dzima briesmīgs nāves smaids.
Jā, draugi, neaizmirst šo dienu,
Kad pats es tiku sadragāts.
Kā murgu nakti izgulējis,
Es pamodos reiz nāves bāls.
Es nesapratu — dzīvs vai miris ...
Ik priekšmets istabā man tāls.
Tik redzu apkārt baltas sienas,
Pie gultas baltas sievas tēls,
Deg lampa. Nezinu, vai rīts ir gaidāms, Vai satumsis jau vakars vēls ...
Jā, draugi, neaizmirst šo stundu,
Pie viņas kavējas mans prāts.
Es pakustēties mēģināju,
Bet jutu: plecā sāpes tūkst.
Tad izmisums man sirdi tvēra,
Es jutu: vienas rokas trūkst...
Es paģību, bet atkal modies,
Es jutos it kā nāvei lemts;
Bez rokas — invalids es esmu —
Viss dzīves prieks uz mūžu ņemts ...
Jā, biedri, neaizmirst šo stundu,
Kur izmisums bij sirdī krāts.
Kā tumsa paiet manas dienas,
Es lielai dzīvei bieži lieks;
Kur citi līksmei bieži ļaujas,
Es nezinu, kas īstens prieks.
Kā ērglis es ar vienu spārnu —
Nu gaisā nelidošu cēls ...
Un īgnums bieži žultains krūtīs,
Kad nodziest saules rieta kvēls.
Jā, draugi, tumšas manas dienas,
Tik nelaimīgs man bieži prāts.
Bet pierod jau pie visa dzīvē,
Kur gan 110 viņas manim bēgt?
Vai visu mūžu tikai sāpes Var cilvēks kāds sev sirdī slēgt!
Un kad jūs, senos biedrus, rodu, — Mums kopā cīnīties bij lemts, -Es atkal sevi dzīvei dodu.
Nāk dzīves prieks, kas bija ņemts. Jā, draugi, reiz bij slavas dienas, Lai viņās kavējas mans prāts.
Ludvigs Šanteklers.
Par purvu,no kura beg cilvēks, kur reti tik iemaldas
vilks —
Šai naktī liels putenis griežas un diezin cik ilgi
tas ilgs.
Un vēju un negaisu gari svilpj, gaudo un gaudo
pat sniegs
Un griežas pa gaisiem un zemi, ko skāvuši bailes
un sniegs.
Un putenī baislgā šajā, kas, liekas, no aizlaikiem
vird,
Dzird dvašas no elsošām krūtīm un komandas
saucienus dzird.
Pēc pulka nāk pulks. Vai no zemes, jeb mākoņiem
ārā tie nirst?
Vējš gaudo tiem tukšajās acīs un svilpojošs sniegs
viņās birst.
Kurp doties šai vilkaču naktī, kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granatām, ložmetiem, flintēm grib karaspēks
drausmīgais šis?
Un priekšgala viņam uz zirga ir redzams kads
Pulkvedis jauns.
Tam asinains pierē glūn caurums, kur šāviens to
trāpījis ļauns.
Un adjutantu viņš atsauc un pačukst pie auss
viņam: „Eit
Un raugiet, vai astoņi pulki pēc pavēles atrodas
šeit“.
Un adjutants aizdrāž uz zirga pa klajumu, viesuls
kur vaid’
Un atgriezies atpakaļ saka: „Tie, Pulkvedi, še ir
un gaid’u.
Māj Pulkvedis lēni ar roku un visi tad tālāki
šļūd.
Ar granatām, ložmetiem, flintēm tie sniegā un
negaisā zūd.
Kā sniegi top aizpūsti klajā un redzami nava
nekur.
Kas ir gan šis vadons, kas naktī un putenī parādi
tur’?
Edvarta Virza.
Par purvu, no kura beg cilvēks, kur reti tik iemaldās
vilks —
Šai nakti liels putenis griežas un diezin cik ilgi
tas ilgs!
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad ziemsvētki, ceļas
viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.
Edvarts Virza.
Karā kautas dveselites
Mēnešmeitas dzidri bālas Svētī nāves pļauju dusā. Karā kautas dvēselītes Aiznes mēnešdārzā klusā
Kapā kautas dvēselītes Zilos mēnešdārzos līgo, Uzvaras un cīņas dziesmām Sidrabotas kokles stīgo.
Dunēdama, dārdēdama Asinīs vaid zeme tāli,
Kur kā tumši šausmu biedi Gulstas nāves izkapts vāli.
Zemes māte, zemes māte, Kur nu tavi staltie dēli? Kaļ-ā kautas dvēselītes Nopūšas vēl gaisos žēli...
Mūžam dzidras, mūžam brīvas, Nu tās bezgalībā līgo.
Uzvaras un cīņas dziesmām Sidrabotas kokles stīgo.
Fricis Bārda.
Zemgaliešiem
Iz frontes drausmīgās un purviem muklājiem Šis laiks, kurš tagad skan ar šausmām vienā stīgā Pēc cīņām, uzvarām un slavas gājieniem,
Ir vedis zemgaliešus atkal vecā Rīgā:
Ak, mūsu liktenis ir skaists un cēls paties’!
Kaut negaisi vistrakie mūsu zemi skautu —
Sai latvju pilsētā mēs tomēr stājamies Uz laikiem mūžīgiem ar visu latvju tautu. —
Un dziņa kvēlošā, viens vienīgs atzinums,
Caur mūsu artērijām šaujas ritmā straujā -Nekā mums nevajag, kas piederējs’ nav mums, Bet kas mums tika atņemts—to mēs ņemsim kaujā.
Tā zaļa Kurzeme, kas tur aiz mežiem dus Un kuras dēļ jau sen ar mokām sevi tirdām, Mēs garā viņā ziedam redzam pureņus Un viņas upju čalas naktī sapņos dzirdam.
Un jūtam brālīgi mēs ieslēgtus iekš sirds De[ viņas kritušos, ko tā kā māte žūžos Sev klēpī Latvija, lai viņi tāli mirdz Iekš mūsu slavas stāstiem visos mūžu mūžos.
Lai dzīvo strēlnieki un viņu komandiers Un lie, kas viņiem gaitu saules pilnu zīlē!
Lai dzīvo ilgus gadus uzvarā gūts miers Un sievas daiļavas, kas zemgaliešus mīle.
Liels pilda dzīves spēks arvienu varenāk Ar cerībām un sparu mūsu dzīves vadus — Lai dzīvo nākotne, kas sarkana šurp nāk Un visa latvju tauta neskaitāmus gadus!
Bēgļi
no poēmas >Kara dieva orģijas
„Paaudžu paaudzes pieminēs vel šos nelaimes
laikus'1 -
Noteic Birzgaļu saimnieks, kurš lopus uzpērk no
bēgļiem
Gan tos nododams kronim, gan pārdodams gaļā
ar peļņu
Un no citu posta sev iesit skanošu naudu. Skaistajā Daugavas klēpī tam dižas iekoptas mājas, Koku kupluma slēptas, bet sarkaniem kārniņu
jumtiem
Priecīgi pauž jau iz tāles, ka viņās turība mājo. Tagad viņš pārbraucis mājās un pusdienas maltīti
ēsdams —
Sviestā sautētu gaļu—un uzdzerdams jāņogu vīnu, Pats ko izvaļēm taisa, pastāsta pašai un dēlam,
Kā ar veikaliem gājis un ko viņš braukādams
redzējs’:
„Ceļi visi. kas iet 110 Daugavas māmuļās krastiem Gan uz Ziemeļiem vēsiem, gan Latgales purvainiem
mežiem,
Ir kā dzīvas upes, pa kurām Kurzeme aizplūst,— Aizplūst un iznīkst Kurzemes ļaudis, to sviedri un
labums,
Puse gandrīz 110 tautas un Latvijas labākā daļa.— Sākot 110 Kurzemes ārēm, kur kara viesuls jau trako, Vidzemei pāri, gan Ropažiem, Nītauri, Piebalgu
projām,
Vai gar Suntažiem, Ķeipeni, Ērgļiem, uz Cesvaines
ceļiem —
Nepārtraukts bēgļu plūdums: Tur sieviņa asaras
slaukot,
Nogurusi līdz nāvei nes klēpī bērniņu kuslu. Otru, lielāko, vada pie rokas, kurš tikko spēj tipāt; Iepriekš tai iebflviets vecīgs un vārgule sieva tam
blakus
Meimeru soļus sper un nespēkā balstās uz vīra, Kurš ar gurdenu roku pa dubļos sajautu ceļu Ratiņus velk,—tur salikts ir viss viņu bujums un
padoms.
Tur redz baltkulbu ores, kur sakrāvis saimnieks
ko spējis
Aiziedams līdzi sev ņemt, un nodzīti zirgi to aizvelk Nezināmās tālēs, kur izsiks tā beidzamais padoms. Sērgas nomākti lopi. kas cieš vēl barības badu,— Kurus tā gribētos izglābt, jo žēla 110 viņiem ir
šķirties,—
Bļaudami pulciņos iet, līdz ceļmalā nokrīt un beidzas. Luk ap rekvizicijas punktiem, pie Rīgas un citur, Nedēļām ilgi kur jāstāv, tur noganīts viss ir un
nograuzts,
Ka nav sagaidīt spējams, līdz pienāktu ņemama
rinda.
Tāpat gar ceļmalām visām, kur bēgļu vilnis iet pāri Nugoņu savu, vaimanām, raudām, postu un sērgām, Pļavas un bagātas druvas ir nopostītas pavisam — Tā viņi mokās un pūlas bez jēgas! Bet prasi lai
pārdod,
Šie ir dzirdēt to negrib: tik mujas allaž uz priekšu, Iznēsā postu pār zemi un sērgas, sev pašiem par
krustu.
Tikai, kad lops jau pie gala, tad lūdzas un spiež,
lai to atpērk.
Atdod par smiekla naudu; — bet maz jau tur ar’
vairs laba. —
Ceļmalu meži un laukumi visi kā nosēti bēgļiem, Kur pie bēdām un raudam tos aukstums un negaisi
šausta.
Badam un visādam postam un sērgām tur bagāta
pļauja,
Ka ir pabalsta rosībai nespēkā jānolaiž rokas, Kura kautkur jau klusībā kopj savu eņģeļa darbu, Rīkojot ārstības punktus un vietas, kur ēdienus
izsniedz, —
Un uz debesīm paceļas posta un nelaimes vaidi. Tomēr, dzird, grūtāk vēl tiem, kas aizklīst aiz
Latvijas ārēm
Svešumā tālā, kur krītot, kā vēja dzenātas lapas; Vai ko aizved pret gribu, kā lopus vai nedzīvu
preci,
Lopu vagonos liktus, no Rīgas, bez noteikta mērķa Un tad svešumā palaiž tos akla likteņa varā.
Krogi un mājas gar ceļiem kā bāztin piebāzti
ļaudīm;
Naktsmāju nevar tur rast. U11 ir man cik dažu reiz
nācās
Bēgļu nometnēs mist un tur pavadīt kļūmīgas naktis Ceļmalu šķūņos vai birzēs. Bet viena no visām šām
naktīm
Neiziet man no prāta, kā ļauns 1111 nelaimi vēstošs Sapņu murgs: — Pie Ķeipenes muižas, tur mežiņā
kādā
Bēgļu pulks apmeties bij uz naktsdusu bēdīgi vēsu. Bērni raud, blēj aitas, mājlopi un bubina zirgi, Izsalkums moka tos un nakšu mitrajais vēsums. Mātes klusina raudošos bērnus un meklē ko remdēt Kaucošo badu. bet pašas klusiņām asaras slauka. Citi sēd pie uguns 1111 drūmi noraugas kvēlē,
It kā meklējot tur savu zaudēto mieru un laimi. Sašutis stāsta dažs, kā tas negribēj’s šķirties 110
mājām,
Dedzināt ēkas un nopostīt druvas, kas kuplumā
braša
Solījušas bagātu ražu. Bet soļi sperti tur stingri:
Neklausīgiem tik uzliets ar pipkām, pat uguns pie
jumta
Jau likta klāt... Ir slimnieki celti no gultas, lai
bēg tik
Projām, kā var; bet tik ienaidniekam lai atstāta
netiek
Dzīvība kāda vai manta. Un tomēr cik daudzi
tur mantas
Neticis ātrumā pamests; un nezin, kas tagad to
valda...
Pamazām aprimst kņada un visi liekas pie miera.
Nemierīgs miegs, kas saviem saplosītajiem spārniem
Nelaimes ļautiņus sedz un ko pārtrauc raudas pēc
brīža.
Bet kur dziļāki mežā, tur nemitas vaidi un raudas:
Bērnu vaimanas dzirdu, bet dzird ir sievietes gaudas,
Kas nakts drūmumā skan, kā vilkates kaucieni dobji. „Mīļā mammiņ, žēlo, žēlo!" sauc izbaiļu balsī Vaimanājot bērni un raudot, tad atkal sāk māte Raudāt, un atkal kauc bērni, kā vilcēni nelaimes
mākti.
Teica tur māti esam, kas nākot no Tukuma puses Viena ar bērniem trim, no kupiem vecākā skuķe Gadus divpadsmit veca, tad zēns ap septiņiem
gadiem.
Trešais arī puisēns, tā gadu pusotra, kā teica. Vīrs tai bijis pie kroņa darbiem un nezin vai kritis Vācu gūstā, vai lodes ķerts, jeb tam laimējies izbēgt. Ciezdama badu un saldama klīstot ar citiem Kopā ar ģimeni savu, kā pazaudējusi nožu. Stāstīja tā. Bet naktsmieru vaimanas ilgi vēl trauca.
P. Bļaus.
O
Šūpojat mani, Daugavas viļņi,
Tā kā migla aizšūpo lapas,
Kuras birstot laižas no kokiem.
Kur gan bēg šīs sarkanās lapas,
Vai uz krieviem, vai jakutu jurtām,
Vai uz Somijas kuprainām klintīm,
Kur no blāzmotās debesu malas Kāri nokāpj ar zobeniem rokā?
Vai uz jautrām Maskavas ielām,
Ļaužu straumes kur mājīgi čalo,
Kur ar zelta pasaku ērgļiem Kremļa torņi uz debesīm lido?
Kur gan bēg šīs sarkanās lapas?
Ozola zaru žuburi melni
Kaili jau spokojas rudeņa liesmās.
Un es pats, kā vīstoša lapa,
Vāji turos pie dzimtenes koka.
Šūpojat mani, Daugavas viļņi,
Kad no bezgala raudošu nakšu Visas upes un ūdeņi uztūkst,
Stāstāt par Dzelzgalvi, Kurzemes dēlu.
* *
*
Dzelzgalvja Kriša bij Kurzemes saimnieks, Gādīgs par sētu un jaunākām māsām, Uzticīgs draugiem un dzimtenes zemei. Vai vēl to pazina Kurzemes laukā,
Cits, kā viņa māsas un saime,
Radi, draugi un kaimiņš aiz ežas?
Vai viņš domāja, ecēdams birzes,
Ka tas varonis dziesmām un teikām?.. Kas tie bija, kas varoņus sauca?
Kādas taures tos sapūta kopā?
Ak kā sapūš varoņus liesmas,
Kupas staigā pa kaimiņu jumtiem!
Govju mūļi tos sapūta žēli.
Kuras, kā ar pastara taurēm,
Gāja pa Kurzemes laukiem un mežiem... Tad, kad spītīgā Kurzemes tauta,
Vācietim bargam iebrūkot zemē,
Cēla teltis uz orēm un ratiem,
Arī saimnieks Dzelzgalvja Kriša Cēlās ar savu saimi un lopiem.
Cēlās viņš arī ar savu mīlu,
Bet tai saknes viņš nespēja izraut,
Cieti tās turējās dzimtenes zemē.
Pārdeva lopus, aizlaida saimi,
Pašu to mīla nelaida projām.
Iet viņš starp teltīm uz Daugavas pļavām. Apjož ar gaismu Daugavas viļņi Līčus, kur bēgļu aitiņas ganās,
Līdz ar zemi nograužot zāli.
Tālu pār pļavām saulainā gaisā Karājas zirgu zviedzieni sēri,
Bēgļa sirdi tie sāpīgi vaino.
Satiek viņš pulciņos draugus un radus — „Lopi ir pārdoti, brauksim 11u visi,
Pulciņā vieglāk būs svešumu panest,
Arī dzērves jau gaisos taisās Pulciņos kopā uz siltajām zemēm.“ — „Braucat ar Dievu, radi un draugi,
Līdz ar dzērvēm rudeņa ceļā!
Neaizmirstat vien pārnākt ar viņām Tad, kad Kurzemē pavasars ziedēs.
Pats es gan palikšu Daugavas krastos. Paldies saku dzimtenes zemei,
Diezgan līksmojis, ēdis un dzēris Es no tīriem Kurzemes traukiem,
Vai lai bez lepnuma tagad es sēstos Klāt pie svešām un netīrām bļodām? Diezgan laba ēdis un dzēris Fs no tīriem Kurzemes traukiem;
Nu es likteņa biķeri rūgtu
Gribu ar dzimteni izdzert līdz galam.
Gana labi ir Krievzemes kāposti,
Bet priekš manis tie vārīti nebūs. Nesākāt, Kurzeme naidnieka varā -Vidzeme darbam un mieram vēl zaļo. Draudot gan tur mākoņu plēnes, Tumši raucas Kurzemes pusē,
Bet no saules Vidzemes pusē Vafavīksnas pār Daugavu staigā. Nesaucat, brāļi, Kurzemi vienu — Tēvs mans Vidzemē precēja māti. Šķīrēja Daugava šūpoja viņus Pāri uz zaļo Kurzemes krastu.
Ak, ja nebūtu Daugavas krastu,
Vai tik tālu tad skanētu atbalss?
Un ja nebūtu šķīrējas straumes Vai mēs tā ilgotos sadoties rokas Cieši vienos mērķos un darbā?“ Atvadījās Dzelzgalvs no draugiem, Teltī māsām tad izdeva daļas:
„Ejat un meklējat dzīvi un laimi,
Es nu iestāšos Daugavas sargos.
Neraudat māsas! Ar kādām liesmām Daugava apjož šīs pļavas un krastus!
Neraudat, māsiņas, Daugava pati Līdzēs man sargāt tēvzemes pelnus.
Skatat, kā vēlu vasaras sauli Sviež pret debesīm svabadi viļņi:
Ak man ar nu spēlēties gribas Bezbēdīgi likteņa laukā.
Ne nu es saimnieks, sējējs un vācējs,
Ne nu man sētas, ne mantas, ne lopu.
Nu no visa svabads es kļuvis Tautas kapam Daugavas krastos."
Izšķīrās ceļi uz Daugavas pļavām,
Kriša aiziet strēlnieku pulkā.
Gan to pie Rīgas dzirdējāt rībam:
Bumbu metējs kāds Nāves salā Ārdīja naidniekus — tas mūsu Kriša!
* ❖
❖
Ak, cik skaisti ir rudenī kailā,
Koki bez vienas šalcošas lapas!
Redzu tad viņu varenos stāvus,
Zarus muskuļainos un platos,
Kā tie cīnās ar rudeņa vētru.
Ienāk man prātā Dzelzgalvja Kriša,
Viņa augums, rokas un pleci Cīņā bargā uz Daugavas krasta.
Kārlis Skalbe,
Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.
Viens otrs pie nodurtām acīm sev roku trīcošu liek.
Un komanda atskan, rīb zalves un spēlēt mūzika sāk.
Jo nobeidzis uzvaras savas uz mājām nu pulkvedis nāk.
Caur pilsētu trokšņainu, skaļu, kur ļaužu uz laukumiem daudz,
Viņš lēnajos triumfa ratos pa prospektu svinīgu brauc.
Raud, pulkvedi, kareivji tavi. Ak neļauji taurēm vairs pūst Un piecelies, runā uz tautu, lai klusums par gavilēm kļūst.
Bet neatbild pulkvedis vairāk ne kareivjiem, tautai, nekam;
Sedz karogs sarkanbaltsarkans ir seju, ir augumu tam.
Jel noņemiet apsegu svēto, lai vadons ver acis un redz.
Ir sauli uz kareivju pierēm, ir to, kura noriet un lec.
Viņš klus. Tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts:
Šis karogs sarkanbaltsarkanais pār kritušu pulkvedi klāts.
SATURA RADĪTĀJS
l.dpp.
Prof'. Tillbergs, J. R. — Zīmējums atklātnei . 114
Akuratera, .J. — Latvju strēlnieki ... no krājuma «Latvijas balades"
« , — Uz kauju......« « «Latvju strēlnieks1'
„ „ - • Virsaiša sirds ...... « «Latvijas balades*
Austriņa, A. — Es dziedu dziesmu. . . „ « „ Daugavas sargi''
Bārdas, Fr. — Karā kautas dvēselītes . . « «Dziesmas un lūgšanas"
Blau’a, P. — Atbrīvotai Rīgai........* ,,Daugavas sargi"
„ « — Bēgļi.........« « ..Bnra1'
« ,, — Cīņā pret vartnākiem . . . « « ,,Daugavas sargi"
« „ — Nezināms varonis . . . . « ., ,,Rakstu, u. māksi, kareivj."
Eglīts, V. — Dzimtenes labad.....„ « «Kastaļavots"
Ezeriņa, J. Jūnijkaujas..........« «Krāšņatas"
Sudrabkalna, J. — Kareivjiem............., «Spārnota Armada*
Šanteklera, L. — Invalids........« «Daugavas sargi"
Treumaņa, Ed. — Trīs.......« « «Svešumā"
Virzas, Ed. — Fr. Briedim........« «Dievišķīgās rotaļas"
„ „ — Nakts parāde.....« « «Laikmets un Līra"
« « — Pulkveža atgriešanās . . « « « „ «
« — Zemgaliešiem.....« « «Dievišķīgās rotaļas"
Fotogrāfiskie uzņēmumi ņemti no K. lltnera, E. Jansona, Kapa muzeja, «Klio M. Lapiņa, J. Rieksta, Ed. Zadinana u. c. privātiem krājumiem.