H.Heine "Ziemeļjūra"

(1825—1826)

No Heinricha Heines

Pirmais cikls

Būt nesavtīgam visās lietās, visnesavtīgākam mīlā un draudzībā, tas bija mans augstākais prieks, mana maksima, mana izdare, tā ka viņš pārdrošais, vēlākais vārds: "Ka es tevi mīlu, kas tev tur daļas?" — man teikts it kā no pašas dvēseles.

No Gētes "Dzeja un patiesība" četrpadsmitās grāmatas.

1

Jūs dziesmas! Jūs manas labās dziesmas!

Augšā! un sprangājat bruņas!

Lai atskan taures!

Un vairogā uzceļat man

Šo jauno meitiņu,

Kas tagad par visu manu sirdi

Lai valda kā karaliene.

Sveika! Tu jaunā karaliene!

No saules tur augšā

Es norauju staroši sarkano zeltu

Un aužu diademu no tā

Tavai svētītai galvai.

No plīvu zilzīda debesu segas,

Kur laistās nakts dimanti,

Dārgu gabalu nogriežu nost

Un sedzu kā kroņamēteli tev

Ap taviem karaliskiem pleciem.

Es galma ļaudis tev dodu:

Stīvi ietērptas sonetas,

Lepnas tercinas, laipnas stancas;

Mans asprāts par priekšskrējēju tev būs,

Man fantazija par galmaneru,

Un herolds lai ir tev mans humors

Ar smejošu asaru ģerbonī.

Bet pats es, karaliene,

Ceļos nometos tavā priekšā

Un sveikdams uz sārtsamta spilveniņa

Nododu tev

To drusciņu prāta,

Ko man aiz žēlastības atstāja

Tava priekštece valstībā.

2

Bālajā jūras krastā

Sēdēju domuskumīgs un vientuls.

Jau saule lejā slīka un meta

Kvēlin-sarkanas švītras pār selgu,

Un baltie, tāļie viļņi,

No paisuma dzīti,

Šņāca un putoja tuvāk un tuvāk —

Tik dīvaina dūzma: tur čukst un svelpj,

Tur smej un murmina, vaid un dūc

Pa starpām kā maigas šūpoļudziesmas —

Man likās, ka dzirdu pusaizmirstas teikas,

Sensenas mīlīgas pasakas,

Kuras es reiz kā zēns

Padzirdēju no kaimiņu bērniem,

Kad mēs vasaras vakarā

Uz nama trepju akmeņkāpēm

Sēdāmies klusi, lai uzklausītos

Ar mazām, pukstošām sirdīm

Un ziņkāri gudrām acīm;

Bet lielās meitenes tikmēr

Sēdēja iepret pie loga

Blakus smaržotiem puķupodiem,

Rožu sejiņas,

Smaidošas, mēness apspīdētas.

3

Kvēloši sarkanā saule grimst

Lejā plašā un aiztrīsošā

Sudrabpelēkā pasaul'sjūrā,

Gaisa tēli, rožaini apdvesti,

Seko viņai; un iepret

No rudens krēslainām mākoņu segām

Bēdīgs, nāvesbāls vaigs —

Mēnesis skatās,

Un aiz viņa kā gaismasdzirkstes

Miglaini tāli spīgo zvaigznes.

Reiz pie debesīm spīdēja,

Laulībā vienoti,

Luna, dieve, un saulesdievs Sols

Un ap viņiem drūzmējās zvaigznītes,

Mazie, nevainīgie bērniņi.

Bet ļaunas mēles čukstēja ķildas,

Un naidīgi šķīrās

Augstais, starošais laulāts pāris.

Tagad vientuļā greznībā dienu

Staigā tur augšā saulesdievs,

Savas greznības dēļ

Pielūgts un augsti apdziedāts

No lepniem, laimē rūdītiem ļaudīm.

Bet nakti

Pie debesīm rādās Luna,

Nabaga māte,

Ar saviem bāreņiem zvaigžņu bērniem,

Un viņa zaigo klusās sērās,

Un mīlošas meitiņas un dzejnieki

Ziedo tai as'ras un dziesmas.

Un maigā Luna? Ar sievietes prātu

Aizvien vēl mīl savu skaisto vīru.

Vakarā viņa trīsoša, bāla

Klausās iz vieglas mākoņu miglas

Un sāpīgi skatās pēc aizejošā,

Un vēlētos bailīgi saukt viņu: "Nāc!

Nāc! pēc tevis bērniņi prasa —"

Bet spītīgais saulesdievs,

Ieraugot Lunu, aiztvīkst

Divkāršā purpurā

No dusmām un sāpēm,

Un nepielūdzams viņš lejā steidz

Savā viļņuaukstajā atraitņa gultā.

* *

*

Ļaunas, čukstošas mēles

Nesa tā sāpes un postu

Pat pār mūžīgiem dieviem.

Un nabaga dievi debesīs augšā

Staigā nu mokupilni

Bez miera nebeidzamus ceļus

Un nevar mirt,

Un nēsā sev līdz

Savu starošo vārgu.

Bet es, cilvēku bērns,

Zemustādītais, nāves laimotais,

Es nesūdzos ilgāk.

4

Auksta, bez zvaigznēm ir nakts,

Žāvājas jūra;

Un uz jūras uz vēdera guļus

Izlaidies bezveida ziemels,

Un slepu ar stenu apspiestu balsi

Kā tiepīgs gremža, kas lāga dūšā,

Pļāpā viņš ūdenī iekšā

Un stāsta daudz traku stāstu,

Milzeņu pasakas varvērša smiekliem,

Sensenas teikas no norveģiem,

Pa starpām smejas, ka tālumā noskan, un kauc

Buramas dziesmas no Eddas

Un rūnu vārdus,

Tik tumši-spīvus un burvīgi-stiprus,

Ka baltie jūrasbērni

Augsti uzlec un gavilē,

Apreibuši no pārgalvības.

Tikmēr lēzenā krastā

Pa plūsmas valgotām smiltīm

Soļo svešnieks ar savu sirdi,

Kas trakāka vēl par vēju un viļņiem.

Kur viņa kāja sper,

Dzirksteles dzirkst un gliemeži čirkst;

Un cieši viņš pelēkā mētelī tinas

Un aši soļo pa vēsmošo nakti,

Droši vadīts no sīkās liesmas,

Kas vilinoši un mīļi viz

Vientuļā zvejnieka būdā.

Tēvs un brālis ir jūrā,

Un viena, vien-viena palika tur

Būdā zvejnieka meita,

Brīnumu daiļā zvejnieka meita.

Pie pavarda sēd

Un klausās, kā ūdenskatlis

Ilgusaldi un slepeni sīc.

Viņa sprakstošus žagarus ugunī met

Un liesmās pūš,

Ka plīvu sarkanās gaismas

Burvīgi-mīlīgi atspīd

Ziedošā vaigā,

Sārtos un baltos plecos,

Kas aizkustinoši lūko

Laukā no rupjā, pelēkā krekla,

Un mazajā, rūpīgā rociņā,

Kas apakšsvārciņus ciešāk sien

Ap smalkajiem gurniem.

Bet pēkšņi atveras durvis

Un iekšā ienāk nakts svešnieks;

Mīlasdroši dus viņa acis

Uz baltās, slaikās meitenītes,

Kas viņa priekšā nodrebot stāv

Līdzi kā biedēta lilija,

Un zemē viņš mēteli nomet

Un smejas, un teic:

"Palūk, mans bērns, ka es turu vārdu

Un es nāku, un līdzi man nāk

Vecais laiks, kad debesu dievi

Nokāpa lejā pie cilvēku meitām

Un kad apskāva cilvēku meitas,

Un radīja ar viņām

Cepterusnesošas karaļu dzimtas

Un varoņus, pasaules brīnus.

Bet nebrīnies ilgāk, mans bērns,

Par manu dievību

Un, es lūdzu, vāri man tēju ar rumu,

Jo ārā bij auksts,

Un tādā naktsgaisā

Salstam i mēs, mēs mūžīgie dievi,

Un dabonam aši dievišķas iesnas

Un nemirstīgāko klepu."

5

Saules vizumi rotājās

Pāri par plašiveļošos jūru;

Ostas tāļumā spīdēja kuģis,

Kam uz dzimteni bij mani vest.

Bet trūka laba braucamā vēja,

Un es vēl mierīgi sēdēju baltās kāpās

Vientuļā krastā.

Un es lasīju dziesmu par Odiseju,

Veco, mūžīgi jauno dziesmu,

No kuras jūrascauršņāktām lapām

Man līgsmi dvašoja pretī

Dievekļu dvaša

Un starošais cilvēku ziedons,

Un ziedošais Helladas debess.

Ticīgi sekoja mana cēlā sirds

Laerta dēlam maldos un spailēs,

Sēdās tam līdzi, dvēselesskumja,

Pie viesmīļiem pavardiem,

Kur karalienes purpuru vērpa,

Un palīdzēja tam melot un laimīgi bēgt

No milzeņu alām un nimfu rokām;

Sekoja viņam kimriskā naktī

Un vētrā, un kuģalūsmē

Un cieta tam līdzi nesakāmu vārgu.

Vaidot es teicu: "Tu ļaunais Pozeidons!

Briesmīgas ir tavas dusmas,

Un man pašam ir bail,

Kā pārbraukšu mājās."

Tikko es teicu tos vārdus,

Putojās jūra

Un ārā nāca no baltiem viļņiem

Niedrupuškotā jūrdieva galva,

Un ņirdzot viņš sauca:

"Nebīsties, dzejnieciņ, tā!

Es negribu aizskārt necik

Tavu nabaga kuģīti,

Nedz tavu mīļo dzīvību baidēt

Ar pārāk šaubāmu šūpošanu.

Nekad manis kaitinājis tu neesi,

Neviena tornīša neesi aizticis

Priama svētajā pilī,

Neviena matiņa neesi apdedzis

Mana dēla Polifema acīm,

Nekad ar padomu tevi nav sargājusi

Gudrības dieve Pallada-Atena!"

Tā Pozeidons sauca

Un ienira atpakaļ jūrā;

Par rupjo jūrnieka joku

Nosmējās ūdeņu dzelmē

Amfitrita, ļempīgā zivjusieva,

Un Nereja pamuļķās meitas.

6

Atkrēslojot atnāca vakars,

Kaislāk trakoja plūsma,

Un es sēdēju krastā un skatījos

Viļņu baltajā dejā,

Un krūts man uzplūda kā jūra,

Kā dziļas dzimtenesilgas sagrāba mani

Pēc tevis, tu daiļais tēls,

Kas visur lido ap mani

Un visur mani sauc,

Visur, visur,

Vēja šņākoņā, jūras krākoņā

Un nopūtās paša krūtī.

Ar vieglu niedru es rakstīju smiltīs:

"Agnes, es tevi mīlu!"

Bet ļauni viļņi pārlējās pāri

Par saldiem atzīšanās vārdiem

Un izdzēsa tos.

Lūstošā niedra, klīstošā smilts,

Šķīstošie viļņi, jums neticu vairs!

Debess top tumšāks, sirds man top kaislāka,

Ar stipru roku no norveģu mežiem

Rauju es augstāko priedi

Un iemērcu to

Etnas kvēlošā rīklē, — ar tādu

Ugunsslacītu milzeņuspalvu

Rakstu es tumšos debesu griestos:

"Agnes, es tevi mīlu!"

Ikvienu nakti nu liesmo

Tur augšā mūžīgais liesmuraksts,

Un visas nākošās paaudžu audzes

Lasa ar gavilēm debesuvārdus:

"Agnes, es tevi mīlu!"

7

Ir jūrai savas pērles,

Ir zvaigznes debesīm,

Bet manai sirdij, sirdij,

Bet sirdij sava mīla.

Ir liela jūra un debess,

Bet lielāka mana sirds,

Un skaistāk par pērlēm un zvaigznēm

Staro un spīd mana mīla.

Tu mazā, jaunā meitiņ,

Nāc man pie lielās sirds;

Šī sirds un jūra, un debess

Vai gluži gaist aiz mīlas.

* *

*

Viņa zilā debessegā,

Kur tik skaisti zvaigznes vizo,

Spiestu skūpstot savas lūpas,

Spiestu kaisli, spēji raudot.

Viņas zvaigznes, tās ir acis

Manai mīļai, tūkstotskārtim

Vizo tās un sveicin' laipni

Lejā man no debessegas.

Turp uz zilo debessegu,

Turp uz manas mīļās acīm

Bijīgi es ceļu rokas,

Un es lūdzu, lūgtin lūdzu:

"Acis, žēlastības liesmas,

Dodat svētību šai dvēslei,

Ļaujat manim mirt un iegūt

Jūs un visas jūsu debess!"

* *

*

No tām debessacīm augšā

Drebot nokrīt zelta dzirkstes

Klusā naktī, mana dvēsle

Plešas mīlasplaša, plaša.

Ak jūs debessacis augšā!

Izraudaties manā dvēslē,

Lai no gaišām zvaigžņuas'rām

Pāripārplūst mana dvēsle.

* *

*

Iežūžots no jūrasviļņiem

Un no sapņojošām domām,

Klusi kajitā es guļu

Savā tumšā kaktagultā.

Cauri vērtai lūkai redzu

Augšā augsti gaišās zvaigznes,

Manas saldās mīļmeitiņas

Visumīļās, saldās acis.

Visumīļās, saldās acis

Sargam stāv pār manu galvu,

Un tās mirkšina un mirgo

Man no zilās debessegas.

Turp uz zilo debessegu

Skatos laimesgaras stundas,

Kamēr bālgans miglasplīvurs

Aizsedz manim mīļās acis.

* *

*

Pret kuģasienas dēļiem,

Kur mana sapņainā galva guļ,

Atsitas viļņi, tie bargie viļņi;

Tie šņāko un čukst

Man slepeni ausīs:

"Negudrais puisi!

Tev rokas īsas, un debess tālu,

Un zvaigznes augšā ir piesistas ciet

Ar zeltītām naglām, —

Par velti ir ilgas, par velti ir vaidi,

Vislabākais būtu tev iemigt."

* *

*

Es sapnī redzēju kā plašu lauku,

Bij klusu, baltu sniegu plaši klāts,

Zem baltā sniega gulēju es, aprakts

Un vientuļ-aukstā nāves miegā midzis.

Bet augšā tur no tumšās debess vērās

Uz manu kapu lejā zvaigžņu acis,

Tās saldās acis! Spīdēj' uzvaroši

Un klusi līgsmi, bet tik mīlaspilnas.

8

Kā auka trako

Un viļņus šauš,

Un viļņi, šutoši, putoši,

Saslejas torņiem, un veļas kā dzīvi

Bālgani ūdeņu kalni,

Un kuģītis viņos augšā kāpj

Steigdamies, elsdams

Un piepeši lejā grūst

Melnos, atvērtos atvaru domjos —

Ak jūra!

Daiļuma, putudzimušās māte!

Mīlas vecmāte! saudzē mani!

Jau lido, sekdama līķus,

Baltā, spokainā kaiva

Un knābi pie mastkoka slauka,

Un rijīga alkst pēc manas sirds,

Kas skandina tavas meitas slavu

Un ko tavs meitasdēls, mazais niekdars,

Sev rotaļai ņēmis.

Ak, velti man lūgties un gaust!

Mans sauciens dūcošā aukā gaist,

Vēju kautiņa troksnī.

Tur brāž un svilpj, un spraksta, un kauc

Kā ārprātanams no skaņām!

Un cauri viņām es dzirdu skaidri:

Vilina kokļubalsis,

Ilgukaislīgas dziesmas,

Dvēseli kveldošas, dvēseli plosošas,

Un es pazīstu balsi.

Tāli Skotijas klinšainā krastā,

Kur rēgojas pelēka pils,

Tur pie augsti velvētā loga

Skaista, sirdzēja sieva stāv,

Caurspīdīgi marmorabāla,

Un viņa skandina kokli un dzied,

Un viņas garās matšķiesnas vanda vējš,

Un viņas tumšo dziesmu nes

Pār plašo, aukaino jūru.

9

Jūrasklusums! Savus starus

Saule met uz ūdensplūsmu,

Viļņojošās zelta rotās

Kuģis izdzen zaļas vagas.

Stūrei blakus stūrmans licies,

Kņūu guļ un klusi krāko.

Tup pie masta, buras lāpot,

Apdarvotais kuģapuika.

Aiz tā vaigu netīrumiem

Sārti kvēlo, žēli raustās

Platā mute, sāpjupilnas

Skatās lielās, skaistās acis.

Jo tā priekšā stāv pats kapteins,

Kliedz un lād, un sauc to blēdi:

"Blēdi, tu man vienu siļķi

Nozagi no lielās mucas!"

Jūrasklusums! Iznirst ārā

Gudra zivtiņa no viļņiem,

Silda galviņu sev saulē,

Līgsmi plikšina ar asti.

Bet uz zivtiņu no gaisa

Pēkšņi lejā šaujas kaiva,

Knābī ašo laupījumu

Ceļas atkal zilā gaisā.

10

Bet es gulēju kuģa malā

Un skatījos sapņojošām acīm

Lejā spoguļskaidrajā velgā,

Un skatījos dziļāk un dziļāk —

Līdz dziļi jūrasdzelmē,

Sākot kā miglainas ēnas,

Bet tad pa mazam noteiktās krāsās

Rādījās baznīcu torņi un jumti,

Un beigās saulskaidri vesels pilsēts,

Senlaiku holandisks

Un cilvēkupilns.

Melnos mēteļos nopietni vīri

Baltiem krāgiem un godaķēdēm,

Un gariem zobeniem, un gariem ģīmjiem

Iet pa ļaužu mudzošo tirgu

Uz trepjuaugsto domes namu,

Ko akmens ķeizarutēli

Sargam ar ceptri un zobenu stāv.

Netāli, garu namurindu priekšā,

Kur spoguļspoži logi

Un piramidās apcirptas liepas,

Staigā jaunavas, zīdā čaukstot,

Slaikiem ņieburiem; ziedusejas

Rātni melnās micītēs slēgtas

Un plūstošos zeltainos matos.

Raibi zēni spaniskā tērpā

Soļo garām un klanās.

Vecīgas sievas

Brūnās, senvalkātās drēbēs,

Rožukroņus un dziesmugrāmatas rokās

Sīkiem solīšiem steidzas

Uz lielo dievnamu,

No pulksteņa skaņām dzītas

Un ērģeļu duņas.

I mani sagrābj tāļās balss

Noslēpumainas šalkas!

Bezgala ilgas, dziļas sēras

Man sirdī spiežas,

Man tikko dziedētā sirdī;

Man liekas, ka manas vātis tiktu

No mīļām lūpām atskūpstītas

Un atkal asiņotu, —

Karstas, sarkanas lāsas,

Kas ilgi, lēni lejā rit

Uz vecu namu tur dzelmē,

Dziļajā jūras pilī,

Uz vecu smailijumtainu namu,

Kas, ļaužu atstāts, sērīgi stāv;

Tik vien pie zemajā loga

Meitene sēd,

Uz roku atspiedusi galvu,

Kā nabags, aizmirsts bērns, —

Un es pazīstu tevi, nabaga aizmirstais bērns!

Tik dziļi, jūrasdziļi

Tu slēpies no manis

Aiz bērnišķa untuma

Un nevarēji vairs augšā tikt,

Un sēdēji sveša starp svešiem ļaudīm

Gadusimteņus ilgi,

Kamēr es, dvēseli sērām pilnu,

Pa visu zemi meklēju tevi

Un meklēju vienmēr,

Tu mūžam mīļotā,

Tu sen zudusī,

Tu reiz atrastā —

Es atradu tevi un redzu atkal

To saldo vaigu,

Tās gudrās, mīļās acis

Un maigos smaidus —

Un mūžam vairs negribu atstāt tevi,

Un es nāku lejā pie tevis.

Ar izplestām rokām

Es metos lejā pie tavas sirds —

Bet īstā laikā vēl

Saķēra mani aiz kājas kapteins

Un atvilka nost no kuģa malas,

Un sapīcis smiedamies sauca:

"Ko jūs, pie velna, doktor?"

11

Paliec tu savā jūras dzelmē,

Ārprāta sapnis,

Kas tu reizi dažlabu nakti

Man tirdīji sirdi ar viltus laimi

Un tagad kā jūrasspoks

Apdraudi mani pat gaišā dienā —

Paliec tu lejā tur mūžam,

Un es nometu vēl turp lejā pie tevis

Visas savas sāpes un grēkus,

Un nera cepuri ar pulkstenīšiem,

Kas tinkšķēja man tik ilgi ap galvu,

Un liekulības

Salto, vizošo čūskasādu,

Kas man tik ilgi ap dvēseli tinās,

Ap sirgstošo dvēseli,

Dievaliedzēju, eņģeļuliedzēju,

Nelaimes dvēseli —

Hoiho! hoiho! jau ceļas vējš!

Atraisāt buras! Tās plešas un plandās!

Pār klusi-postīgo blāksni pāri

Kuģis steidz,

Un gavilē brīvotā dvēsle.

12

Augsti debesīs stāvēja saule,

Balti mākoņi viļņoja apkārt;

Jūra bij klusa,

Un domīgs es gulēju kuģa galā,

Sapņaini domīgs — un pus pa miegiem

Un pus nomodā redzēju Kristu,

Pasaules pestītāju.

Plandoši baltā ģērbā

Gāja viņš milzīgi liels

Pār zemi un jūru;

Viņa galva debesīs sniedzās,

Rokas viņš svētīdams stiepa

Pār zemi un jūru;

Un kā sirdi sev krūtīs

Viņš nesa sauli,

Sarkano, kvēlošo sauli,

Un sarkanā, kvēlošā saulessirds

Iežēlodamās laistīja starus

Un savu maigo, sērsvēto vizmu

Apgaismojot un sildot

Pār zemi un jūru.

Zvanu skaņas svinīgi plūda

Šurpu un turpu, kā gulbji vilka

Aiz rožu lentām peldošo kuģi

Un vilka to viegli pie zaļā krasta,

Kur cilvēki dzīvo augstās pilīs

Rēgošiem torņiem.

Ak miera brīnums! Cik kluss bij pilsēts.

Aprima dobjā trosma

No pļāpīgiem, smacīgiem darbiem,

Un pa tīrām, skanošām ielām

Staigāja ļaudis baltās drēbēs,

Palmzariem rokās;

Un, kur satikās divi,

Saprazdamies tie uzlūkojās,

Un, ietrīsot mīlā un nesavtībā,

Skūpstījās tie uz pieri

Un raudzījās augšup

Uz pestītāja sirdi,

Kas izlīdzinot priecīgi lēja

Savas sarkanās asinis stariem lejup, —

Un trejkārt laimīgi tie sauca:

"Sumināts lai ir Jezus Kristus!"

* *

*

Kaut tu būt' izdomājis šo sapņu ainu,

Ko tu dotu par to,

Vismīļākais!

Kas esi galvā un gurnos tik vājš,

Bet toties ticībā tik stiprs

Un trejādību vientiesi cieni,

Un mopsi, un krustu, un ķetnu

Augstai labdarei skūpsti ikdien,

Un esi uzsvētuļojies uz augšu

Par galmapadomnieku, tad justicpadomnieku

Un beigās par padomnieku pie valdības

Dievbijīgajā pilsētā,

Kur smiltis un ticība zied

Un svētās Špreupes pacietīgs ūdens

Dvēseles mazgā un atšķaida tēju —

Kaut tu būt' izdomājis šo sapņu ainu,

Vismīļākais!

Tu nestu to tirgū augstākās vietās,

Tavs mīkstais mirkšacu vaigs

Izplūstu gluži svēt-pazemībā,

Un viņas augstdzimtība

Aizgrābta, trīsoša jūsmās

Lūdzot mestos tev līdzās ceļos,

Un viņas acis, svētlaimīgi spīdot,

Solītu dot tevim piemaksu algai

Simts dālderu prūšu naudā,

Un tu stostītos, salicis rokas:

"Sumināts lai ir Jezus Kristus!"

Motto: Ksenofona "Anabasis" IV, 7.

1

Thalatta! Thalatta!

Esi sveikta, tu mūžīgā jūra!

Esi sveikta desmittūkstotskārt

No gavilējošām sirdīm,

Kā reiz tevi sveica

Desmittūkstošas grieķu sirdis,

Nelaimivairošas, dzimteniprasošas,

Pasaul'slavenas grieķu sirdis.

Viļņoja viļņi,

Viļņoj' un šņāca,

Un saule steidzīgi lejā lēja

Rotaļojošas rožuliesmas,

Uztrauktie kaivubari,

Skaļi kliedzot, lidoja prom,

Zirgu pakavi dunēja, vairogi dima,

Un skanēja tāli kā uzvaras sauciens:

"Thalatta! Thalatta!"

Esi sveikta, tu mūžīgā jūra,

Kā dzimtenes runa man skan tavs ūdens.

Kā bērnības sapņus redzu es ņirbam

Tavā viļņotā viļņulaukā,

Un senas atmiņas stāsta no jauna

Par mīļām, greznām rotaļu lietām,

Par visām tām spīdošām ziemsvētku balvām,

Par visiem tiem sarkaniem koraļu kokiem,

Zelta zivtiņām, pērlēm un raibiem gliemežiem,

Kurus tu noslēpumaini glabā

Tur lejā skaidrā kristala namā.

Ak, kā es vārgu tukšajā svešumā!

Kā vīstoša puķe,

Kas skārda kapselē botaniķim,

Tā gulēja krūtīs man sirds.

Man liekas, es ziemilgi sēdējis

Kā slimnieks tumšā slimniekistabā,

Un nu es to atstāju pēkšņi,

Un žilbinoši man pretī staro

Smaragda ziedons saulesceltais,

Un šalko baltie ziedukoki,

Un jaunās puķes lūkojas manī

Ar raibām, smaršīgām acīm,

Viss smaršo un dūc, un dvašo, un smejas,

Un zilās debesīs putniņi dzied:

"Thalatta! Thalatta!"

Tu drošā atgriezessirds!

Cik bieži, cik sāpīgi bieži

Tevi vajāja ziemeļu barbarienes!

No lielām, veicošām acīm

Šāva tās degošas bultas;

Ar līkiem, slīpētiem vārdiem

Draudēja viņas man krūtis šķelt!

Ar ķīļrakstubiļetēm sasita tās

Man nabaga bezmaņas smadzenes —

Velti es turēju vairogu pretī,

Bultas šņāca, sitieni brāzās,

Un es no ziemeļu barbarienēm

Tiku atspiests līdz jūrai —

Un, brīvi uzelpojot, es apsveicu jūru,

Mīļo, glābjošo jūru, —

Thalatta! Thalatta!

2

Drūmi uz jūras negaiss guļ,

Un melnai debešu sienai cauri

Šib līkumots zibensstars,

Aši paspīdot, aši nozūdot,

Kā prāta zibens iz Ceisa galvas.

Pāri baigai, viļņotai velgai

Pērkoņi tāļi nodārd,

Un baltie viļņu kumeļi lec,

Paša Boreja dzimums

No Erichtona staltajām ķēvēm;

Un bailīgi laižas jūras putni

Kā ēnulīķi pie Stiksa,

Kas Charona atraidīti no laivas.

Nabaga, priecīgais kuģīts,

Kas tur visļaunākā dejā dej!

Eols sūta tam žiglākos kalpus,

Kas briesmīgi uzspēlē jautrākai dejai;

Viens svilpj, un otris pūš,

Un trešais dobjo basi rausta —

Bet jūrnieks grīļodamies pie stūres stāv

Un pastāvīgi uz busoli skatās,

Uz kuģa trīsošo dvēseli,

Un rokas lūdzot uz debesīm ceļ:

"Glāb mani, Kastor, tu raženo varon!

Un tu, dūrescīnītāj, Polideik!"

3

Cerība, mīla! Viss dragāts!

Un es pats nu līdzīgs līķim,

Ko jūra dusmīgi izmetusi,

Guļu še krastā,

Tukšā, kailā krastā.

Manā priekšā ūdens tuksnesis viļņo,

Aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs,

Un manim pāri mākoņas staigā,

Gaisa bezveida pelēkas meitas,

Kas miglas spaiņiem no jūras

Ūdeni smeļ

Un ar pūlēm stiepj un stiepj,

Un atkal jūrā to salej.

Bēdīgs un garlaicīgs amats,

Un nevaj'dzīgs kā mana dzīve.

Čukst viļņi klusi, un kaivas klaigā,

Senas atmiņas dveš uz mani,

Aizmirsti sapņi, dzisušas ainas

Tirdoši saldas uz augšu nirst.

Dzīvo ziemeļos sieva,

Skaista sieva kā karaliene.

Slaiko cipress stāvu

Ieslēdz kairīgi baltas drēbes;

Un tumšais cirtu kuplums

Kā svētlaimes nakts,

No matpīņu kronētās galvas līstot,

Lokās sapņaini saldi

Ap saldo, bālo vaigu;

Un no saldā un bālā vaiga

Lielas un varenas staro acis

Kā melnas saules.

Ak melnā saule, cik bieži,

Cik laimīgi bieži es dzēru iz tevis

Negantas sajūsmas liesmas

Un stāvēju, skurbis no guns —

Tad lidoja dūjas maiguma smaids

Ap augsti uzmestām, lepnām lūpām,

Un augsti uzmestās, lepnās lūpas

Dvesa vārdus, saldus kā mēnessgaisma

Un maigus kā rožusmarša —

Un mana dvēsele pacēlās

Un laidās kā ērglis debesīs augšup!

Klusat, jūs viļņi un kaivas!

Pagalam ir viss, visa cerība, laime,

Cerība, mīla! Es guļu še zemē,

Atstāts vīrs, mans kuģis ir grimis,

Un savu kvēlošo vaigu es spiežu

Valgajās smiltīs.

4

Skaistā saule

Ir mierīgi jūrā nokāpusi;

Jau viļņotie ūdeņi krāsoti

No tumšās nakts,

Tik vakara blāzma vēl

Kaisa tiem pāri zeltītas dzirkstes.

Un krācošā plūsmas vara

Trauc pret krastmalu baltos viļņos,

Kas žigli un priecīgi lēkā

Kā vilnainu jēriņu bari,

Ko vēlu vakarā dziedot gans

Uz mājām dzen.

"Cik skaista ir saule!"

Tā teica pēc ilga klusuma draugs,

Kas staigāja krastā man līdzi,

Un pus pa jokam un pus sēri

Viņš apgalvoja, ka saule esot

Skaistule, kura aiz konveniences

Izgājusi pie jūrasveča;

Dienu staigājot viņa līgsma

Augstās debesīs, purpura rotās,

Dimantos mirdzēdama

Un mīlēta un apbrīnota

No visām pasaules radībām,

Un visas pasaul's radības priecēdama

Ar savu skatienu gaismu un kvēli;

Bet vakaros skumīgi, spiesta

Atgriežoties tā atpakaļ

Mitrajā namā, sirmā vīra

Kalsnējās rokās.

"Tici man," piemetināja draugs

Un smējās, un nopūtās, un atkal smējās,

"Tie lejā tur mīļākā laulībā dzīvo!

Vai nu tie guļ, jeb vai ķildo,

Ka augsti met bangas še virsū jūra

Un viļņu trosmā kuģenieks dzird,

Kā vecis izbar savu sievu:

"Tu apaļā pasaul'sklaidone!

Tu stariem smaidītāja!

Tu visu dienu priekš citiem kaisti,

Un nakti priekš manis tu esi auksta!"

Pēc tāda rājiena,

Protams! sāk raudāt lepnā saule

Un sāk savu vārgu sūdzēt,

Un sūdz tik gaudīgi ilgi, līdz vecis

Piepeši izmisis lec no gultas

Un aši uzpeld jūras virsū,

Lai elpu un atjēgmi gūtu.

Es pats to tā redzēju viņunakt

Līdz krūtīm iznirstam no jūras,

Tam bija dzeltena flaneļa jaka

Un lilijubalta naktsmice galvā,

Un savītis sejs."

5

Vakara bālums metas ap jūru;

Un vientuļš ar savu vientuļo dvēsli

Tur tukšā jūrmalā sēd kāds vīrs

Un nāvesaukstiem skatieniem raugās

Uz tāļo, nāves auksto debesu jumu,

Un raugās uz tālo, bangaino jūru —

Un pāri par tālo, bangaino jūru,

Kā gaisakuģnieces viņa nopūtas iet

Un atnāk atpakaļ skumjas:

Cieti bij aizslēgta sirds,

Kurā tās enkuru gribēja izmest.

Un viņš vaida tik skaļi, ka baltās kaivas,

Iztraucētas no smilšainām ligzdām,

Bariem lido ap viņu,

Un viņš runā uz viņām smejošos vārdus:

"Melnkāji putni

Ar baltiem spārniem, jūs jūras skrējēji,

Kas līkiem knābjiem sāļo ūdeni dzerat

Un ēdat taukainu roņu gaļu,

Jums dzīve tik rūgta kā jūsu ēsma!

Bet es, es laimīgais, baudu tik saldu!

Es baudu saldo smaršu no rozes,

No mēnessgaismas barotās lakstīgalbrūtes!

Es baudu vēl saldākus cukura raušus,

Pildītus kulta krējuma putām;

Un visusaldāko baudu es

Saldu mīlu, es topu mīlēts.

Viņa mīl mani, mīl, tā jaunava daiļā!

Tā stāv tagad mājās pie nama loga

Un krēslā laukā uz lielceļu raugās,

Un klausās, un ilgojas manis — patiesi!

Tā velti skatās un nopūšas dziļi,

Un nopūzdamās tā nokāpj dārzā

Un staigā smaršās un mēnessgaismā,

Un runā ar puķēm, un stāsta viņām,

Ka es, viņas mīļākais, esmu tik maigs

Un tik mīlams — patiesi!

Bet vēlāk gultā miegā, pa sapņiem

Laimīgi lido mans dārgais tēls

Ap viņu apkārt; pat rītu pie brokasts

Uz spīdošās sviestmaizes

Redz viņa manu smaidošo vaigu,

Aiz mīlas to apēd — patiesi!"

Tā viņš lielās un lielās,

Un kaivas pa starpām spiedzīgi kliedz

Kā ironija un auksti smiekli.

Krēslas miglas uz augšu kāpj;

No vēliem mākoņiem raugās kā spoks

Mēness, dzeltens kā kaltuse zāle!

Augsti pret krastu šņāc jūras bangas,

Un dziļi iz augsti šņācošās jūras,

Zēli kā čukstoša vēja dvesma

Skan Okeanidu dziesma,

Skaisto, sirdsžēlīgo ūdensmeitu;

Aiz visām dzirdama mīlīgā balss

No sudrabkājainās Peleja sievas,

Un nopūšas viņas un dzied:

"Ak nelga, tu nelga, tu lielīgais nelga!

Tu raižu tirdītais!

Visas tavas cerības nonāvētas,

Tavas sirds jautrie bērni,

Un, ak! tevim sirds kā Niobei

Akmenī vērsta aiz bēdām!

Tavā galvā top nakts

Un ārprāta zibeņi šaudās cauri,

Un tu lielies aiz sāpēm!

Ak nelga, tu nelga, tu lielīgais nelga!

Tu esi nelokāms kā tavs ciltstēvs,

Tas augstais titans, kas debesu liesmu

Nozaga dieviem un cilvēkiem deva,

Un, ērgļa plosīts, piekalts pie klints,

Spītēja augšup pret Olimpu,

Un spītēja, un vaidēja,

Ka mēs to izdzirdām dziļajā jūrā

Un nācām mierināt viņu ar dziesmām.

Ak nelga, tu nelga, tu lielīgais nelga!

Bet tu esi nespēcīgāks par viņu,

Un prātīgi būtu: tu cienītu dievus

Un vārga nastu lēnīgi nestu,

Un lēnīgi nestu tik ilgi, tik ilgi,

Līdz Atlantam pašam zūd pacietība

Un viņš smago pasauli nomet no pleciem

Mūžīgā naktī."

Tā skanēja Okeanidu dziesma,

Skaisto, sirdsžēlīgo ūdensmeitu,

Līdz skaļākas bangas pāršņāca viņas —

Aiz mākoņiem aizvilkās mēness,

Žāvājās nakts,

Un ilgi es sēdēju tumsā raudot.

6

Pilnziedu mēnesi! Tavā gaismā

Atspīd jūra kā tekošs zelts;

Kā dienasskaidrums, tik krēslaini apburts,

Guļ pāri tālajam krastmalas blāksnim;

Un gaišzilās bezzvaigžņu debesīs

Balti mākoņi klīst

Kā milzīgi dievekļu tēli,

No staroša marmora cirsti.

Nē, mūžam nē, tie mākoņi nav!

Tie ir viņi paši, Helladas dievi,

Kuri tik līgsmi reiz valdīja zemi,

Bet tagad padzīti, miruši

Kā milzīgi spoki klīst

Pa debesīm naktī.

Izbrīnots, savādi žilbināts, skatos

Šai gaisa Panteonā,

Šais svinīgi mēmos, šausmīgi kustošos

Milzeņu tēlos.

Tas tur ir Kronions, debesu karals,

Sniegbaltas cirtas ir galvā,

Slavenās, Olimpu-kratošās cirtas;

Viņš rokās dzisušu zibeni tura;

Viņa vaigā ir nelaime, vārgs

Un tomēr aizvien vēl vecais lepnums.

Tie bij gan labāki laiki, Ceis,

Kad tu debešķi baudīji prieku

No zēniem un nimfām, un hekatombām!

Bet ar dievi nevalda mūžam,

Jaunie atspiež atpakaļ vecos,

Kā reizi tu pats savu sirmo tēvu

Un titanus-tēvaiņus nogrūdi nost,

Jupiter-Parricida!

I tevi pazīstu, lepnā Here!

Tik greizsirdīgas bij tavas bailes,

Un tomēr cita ieguva ceptri,

Un vairs tu neesi debesu karaliene,

Tavas lielās acis ir sastingušas,

Un tavas liliju rokas bez spēka,

Un mūžam tava atriebe neskars

Dievaapaugļoto jaunavu

Un brīnumdari dievadēlu.

I tevi pazīstu, Pallada Atene!

Ar vairogu, gudrību nespēji tu

To dievupostu vērst?

I tevi es pazīstu, i tevi, Afrodite,

Reizi zeltaino, tagad tik sudrabaino!

Gan jostas mīlīgums tevi vēl rotā,

Bet tava skaistuma slepu man bail,

Kad gribētu aplaimot mani tavs mīļais augums

Kā citus varoņus, bailēs es mirtu —

Līķudieviete tu man šķieti,

Venus Libitina!

Ne vairs ar mīlu lūkojas tevī

Tur briesmīgais Aress.

Tik skumji Febs Apolons skatās,

Mūžīgais jauneklis. Klust viņa lira,

Kas dievumielastā skanēj' tik līgsmi.

Vēl skumjāks ir Hefaists.

Tiešām! Klibotājs neies nekad

Izpildīt Hebes vietu

Un sapulcei kausos liet

Saldo nektaru. — Nu dzisuši sen

Dievu neizdzešamie smiekli.

Nekad es jūs nemīlēju, jūs dievi!

Jo pretīgi ir manim grieķi

Un romiešus, tos es pat nīstu.

Bet svēta žēlība, šalkaina līdzcietība

Man sirdī plūst,

Kad es jūs tagad tur augšā skatu,

Atstātie dievi,

Nedzīvas, naktī klīstošas ēnas,

Miglasvājas, ko aizdzen vējš —

Kad apdomāju, cik niecīgi, gļēvi

Tie dievi, kas uzveica jūs,

Tie jaunie, valdošie bēdudievi,

Zemības aitaskažokā tērptie, tie skauģi —

Ā, drūmas dusmas tad mani grābj,

Un lauzt es gribētu jaunos tempļus

Un karot priekš jums, jūs vecie dievi,

Priekš jūsu ambroziskām tiesībām,

Un jūsu augsto altaru priekšā,

Atkaluzcelto, upurkūpošo,

Gribētu pats es ceļos mesties un lūgt,

Un pacelt rokas —

Jo, skatāt, jūs vecie dievi,

Kad senāk jūs arī cilvēku cīņās

Vienmēr stāvējāt veicēja pusē,

Tad cilvēks ir augstsirdīgāks par jums,

Un dievu cīņās es tagad stāvu

Uzveikto dievību pusē.

* *

*

Tā es teicu, un redzami sarka

Augšā tie bālie mākoņu tēli

Un mani uzlūkoja kā mirēji,

Sāpju apstaroti, un piepeši zuda;

Mēness aizslēpās pašulaiku

Aiz mākoņiem, kas uznāca tumšāk;

Augsti uzšalca jūra,

Un uzvaroši debesīs stājās

Mūžīgās zvaigznes.

7

Pie jūras, tukšās jūras nakti

Stāv jauneklis-vīrs,

Krūts pilna skumju un galva šaubu,

Un drūmām lūpām viņš jautā viļņus:

"Ak, atrisināt man dzīves mīklu,

Senseno tirdošo mīklu,

Gar kuru lauzītas daudz-daudzas galvas,

Galvas ar cepurēm hieroglifu rakstos,

Galvas ar turbaniem, melnām baretām,

Perikugalvas un tūkstots citu

Nabaga svīstošu cilvēku galvu —

Sakāt, ko nozīmē cilvēks?

No kurienes nācis? Kurp aiziet?

Kas dzīvo tur augšā uz zeltītām zvaigznēm?"

Savu mūžīgo šņākoņu viļņi šņāc,

Pūš vēji pūšot, un debeši klīst,

Mirdz zvaigznes auksti un vienaldzīgi,

Un ners tik uz atbildi gaida.

8

Laižas putnis no vakariem,

Viņš laižas pret rītiem

Uz rītzemes dārzudzimteni,

Kur smaršuaugi smaršo un aug,

Kur palmas šalc un avoti veldzē —

Un laižoties brīnumputnis dzied:

"Viņa mīl viņu! mīl viņu!

Viņa nes viņa tēlu mazajā sirdī

Un nes to saldi un slepus slēptu,

Un pati nezina to!

Bet sapnī viņš stāv viņas priekšā,

Viņa lūdzas un raud, un skūpsta tā rokas,

Un sauc viņa vārdu,

Un saucot tā atmostas, izbailēs guļ

Un brīnoties berzē sev skaistās acis —

Viņa mīl viņu, mīl viņu!"

* *

*

Pie masta slējies, uz augstā virsus

Es stāvēju, klausījos putna dziesmā.

Kā melnzaļi zirgi ar sudraba krēpēm

Lēkāja baltiputotie viļņi;

Kā gulbju bari aizbrauca garām

Helgolandieši mirdzošām burām,

Drošie nomadi ziemeļu jūrā!

Pāri man mūžīgā, zilajā tālē

Plīvojās baltas mākoņu skaras

Un greznojās mūžīgā saule,

Debesu roze, ziedošā uguns,

Līgsmi spoguļojoties jūrā;

Un debess un jūra, un mana sirds

Atskanot skan:

"Viņa mīl viņu, mīl viņu!"

9

Pelēkie pēcpusdienpadebeši

Sveļas dziļāki lejā uz jūru,

Kas viņiem tumša pretī kāpj

Un starpā starp abiem kuģis šaujas.

Jūrslims aizvien es vēl sēdu pie masta

Un nododos apcerēm pats par sevi,

Sensenām, pelnu-pelēkām domām,

Kādas jau bija sentēvam Latam,

Kad viņš par daudz bij baudījis vīna

Un pēc tam tik nelabi jutās.

Pa starpām nāk prātā i veci stāsti:

Kā senlaiku krustzīmju-svētceļnieki

Ticīgi skūpstīja aukainā jūrā

Svētās jaunavas glābēju-tēlu;

Kā slimi bruņnieki tādās ūdensbriesmās

Savas dāmas mīļoto cimdu

Pie lūpām spieda, tūdaļ glābti —

Bet es še sēdu un saīdzis kožu

Vecu siļķi, sālīgo glābi

Paģiru bēdās!

Tikmēr cīnās un cīkstās kuģis

Ar traki viļņojošām bangām;

Kā kaujaszirgs saceļas tagad

Uz pakaļgala, ka stūre brakš,

Nu galvup gāžas atkal lejā

Kaucošā ūdensrīklē;

Tad atkal kā bezrūpju mīlasvājš

Viņš nolikties vēlas

Pie melnām krūtīm milzubangai,

Kas vareni atšļāc,

Un piepeši kaucošs jūrūdenskritums

Baltos mutuļos sakrīt kopā

Un mani pašu ar putām klāj.

Kā šūpojas, svārstās un svaidās —

Tas nepanesams!

Par velti lūkojas acis un meklē

Pēc vācu krasta. Bet, ak! tik ūdens

Un atkal tik ūdens, kustošais ūdens!

Kā vakarā ilgojas ziemas ceļnieks

Pēc siltas, sirsnīgas tējas tases,

Tā tagad man tevis ilgojas sirds,

Mana vācu tēvija!

Kaut ar tava saldā zeme ir klāta

Ar ārprātu, huzariem, nelāga pantiem

Un remdeni šķidriem sirdsuztaises rakstiem;

Kaut ar tavas cebras

Ar rozēm barojas, ne ar dadžiem;

Kaut ar tavi augstdzimtie mērkaķi

Liekā greznībā uzpūšas lepni

Un labāki šķietas par visiem citiem

Banaušiem, smagsoļu ragotiem lopiem;

Kaut ar tava gliemežu dome

Tura sevi par nemirstīgu,

Tādēļ ka rāpjas tik lēni,

Un kaut ikdien tā balsis lasa,

Vai sieratārpiem gan pieder siers!

Un vēl ilgu laiku pārspriež un lemj,

Kā uzlabot Ēģiptes aitas,

Lai viņu vilna lielāka taptu

Un gans tās varētu cirpt kā citas,

Bez izšķirības —

Kaut ar, kaut netaisnība un neprāts,

Ak Vācija! tevi pilnīgi klāj —

Es tomēr ilgojos pēc tevis:

Jo tu vismaz esi cietazeme.

10

Laimīgs tas vīrs, kas sasniedzis ostu,

Aiz sevis atstājis jūru un vētras

Un tagad silti un mierīgi sēd

Labā rātspagrabā Bremenē.

Cik pasaule omulīgi un mīļi

Atspoguļojas romiešu glāzē

Un kā plūstošais mikrokosms

Saulaini lejā tek slāpušā sirdī!

Visu es ieraugu glāzē,

Tautu vēsturi, veco un jauno,

Turkus un grieķus, Hegeli, Gansu,

Citronu mežus un vaktsparādes,

Berlini, Šildu, — Tunisu, Hamburgu,

Bet visupirmo mīļākās ainu,

Eņģeļgalviņu reinvīna zeltainā fonā.

Cik skaista! cik skaista tu, mīļākā, esi!

Tu esi kā roze!

Ne kā Širasas roze,

Hafisa slavētā lakstīgalbrūte!

Ne kā Zarones roze,

Svētsarkanā, praviešusuminātā:

Tu esi kā roze rātspagrabā Bremenē!

Tā ir rožu roze,

Jo vecāka top, jo daiļāka zied,

Viņas debešķā smarša, tā aplaimo mani,

Tā sajūsmina, tā reibina mani,

Un, mani neturējis aiz sekstes cieti

Rātspagraba meistars Bremenē,

Es būtu kritis.

Tas lāga vīrs! mēs sēdējām kopā

Un dzērām kā brāļi,

Mēs apspriedām augstas, slepenas lietas,

Mēs nopūtāmies un apskāvāmies,

Uz ticību mīlai viņš piegrieza mani, —

Es uzdzēru niknākiem ienaidniekiem

Un sliktākiem dzejniekiem piedevu grēkus,

Kā reizi man pašam lai piedots top;

Sirdspacilāts raudāju, un beigās

Man atvērās glābšanas vārti,

Kur divpadsmit apustuļi, tās svētās mucas,

Sprediķo mēmi, bet saprotami

Visām tautām.

Tie tik ir vīri!

No ārpuses niecīgi, svārciņi koka,

Bet iekšā tie spīdošāki un skaistāki

Par visiem lepnajiem levitiem templī,

Par Heroda trabantiem, pilsgalma ļaudīm,

Zelta rotātiem, purpurā tērptiem —

Es taču allaž esmu teicis,

Ne pašos zemākos ļaudīs,

Nē, vislabākā sabiedrībā

Dzīvoja allaž debesu karals!

Halleluja! Cik mīlīgi dveš

Ap mani Beth-Elas palmas!

Kā smaršo Hebronas mirras!

Kā Jordans šalc un no prieka svalstās! —

I mana nemirstamā dvēsele svalstās,

Un es viņai līdzi, un svalstoties

Ved mani augšup pa trepēm uz dienas gaismu

Lāga rātspagraba meistars Bremenē!

Tu lāga rātspagraba meistars Bremenē!

Palūk, uz namu jumtiem tur sēd

Eņģeļi un ir piedzēruši, un dzied;

Tur augšā kvēlošā saule

Ir tikai sarkans, piedzēris deguns,

Pasaulesgara deguns;

Un ap sarkano pasaulesgara degunu

Visa skurbusi pasaule griežas.

11

Līdzi kā druvā kviešu stiebri

Tā aug un viļņo cilvēku garā

Domas aiz domām.

Bet mīlas maigās domas

Ir kā priecīgi starpā ziedošas

Zilas un sarkanas puķes.

Zilas un sarkanas puķes!

Īdzīgais pļāvējs jūs atmet kā liekas,

Ņirgājot koka spriguls jūs dauza,

Pat trūcīgais ceļnieks,

Ko veldzē un līgsmina jūsu skats,

Krata galvu,

Par skaistām nezālēm sauc jūs.

Bet lauku jaunava,

Vaiņagu vījēja,

Tā ciena jūs, plūc jūs

Un puško ar jums savus skaistos matus,

Tā rotāta steidzas uz dejas vietu,

Kur svilpes un vijoles priecīgi skan,

Vai uz kluso liepu,

Kur mīļākā balss vēl mīlīgāk skan

Par visām vijolēm un svilpēm.