Fr Šillers Vilhelms Tells

Hermans Geslers, valstssoģis Švicē un Urijā

Verners, brīvkungs fon Atinghauzens, bannerkungs

Ulrichs fon Rudencs, viņa brāļa dēls

zemnieki no Šveices

Verners Štaufachers

Konrads Hunns

Itels Redings

Ansis Mauers

Zemnieki no Švices

Jorgs Hofs

Ulrichs Kalējs

Josts Veilers

no Urijas

Valters Firsts

Vilhelms Tells

Reselmans, mācītājs

Petermans, ķesteris no Urijas

Kuonijs, gans

Vernijs, mednieks

Ruodijs, zvejnieks

no Untervaldes

Arnolds Melchtals

Konrads Baumgartens

Meiers Sarnens

Struts Vinkelrids

Klāvs fon der Flie

Burkharts Bihels

Arnolds Seva

Pfeifers no Lucernas

Kuncs no Gersavas

Jennijs, zvejnieka zēns

Sepijs, gana zēns

Gertruda, Štaufachera sieva

Hedviga, Tella sieva, Firsta meita

Berta fon Bruneka, bagāta mantiniece

zemnieces

Armgarda

Mechtilda

Elzbete

Hildegarda

Tella zēni

Valters

Vilhelms

zaldāti

Frishards

Leitholds

Rudolfs Harass, Geslera staļļmeistars

Jānis Paricida, švabu hercogs

Stisijs, lauku sargs

Štirs no Urijas, taurētājs

Valsts sūtnis

Darbu uzraugs

Mūrnieku meistars, viņa palīgi un strādnieki

Sludinātāji jeb heroldi

Žēlsirdīgie brāļi

Geslera un Landenberga jātnieki

Pulks zemnieku, vīriešu un sieviešu no Šveices meža zemēm.

1

Firvaldštetera ezera augstais klintskrasts iepretim Švicei.

Ezers met līci krastā; netāļi no ezermalas būda; zvejnieka zēns šūpojas laivā. — Viņpus ezera var redzēt Švices novada zaļās kalnu pļavas, ciematus un mājas gaišā saulgozī guļam. - Skatītājam pa kreisai rokai parādās Hakena kalna gals, mākoņos ietīts; pa labai tāļumā redzami ledus kalni. — Vēl iekām paceļas priekškars, dzirdama ganu dziesma un govju pulkstenīšu harmoniska stinkšēšana, — tas turpinājas arī vēl kādu laiku, kad skatuve jau atklāta.

ZVEJNIEKA ZĒNS

(dzied laivā. — Ganu dziesmas meldijā)

Viz ezers smaidot, viļ velgumu tālē, —

Zēns aizmidzis krasta zaļajā zālē.

Viņš saldas skaņas

Dzird iztālim

Kā eņģeļu balsis

No debesīm.

Un laimīgā priekā viņš acis ver, —

Jau ūdeņi viņu līdz krūtīm tver,

Sauc dzīlēs: "Mans tu,

Mans, zēniņu!

Es guļošu viļu,

Šurp novelku."

GANS

(kalnā. — Ganu dziesmas variācija)

Sveiks! kalna gals, sveiks,

Ar saulainām pļavām!

Gans šķiras no gravām, —

Jau vasara bēg.

Mēs pārnāksim atkal, kad kalni būs zaļi,

Kad putniņu dziesmas modīsies skaļi,

Kad zeme ar puķēm greznosies,

Kad maijā strautiņi čalojot skries.

Sveiks! kalna gals, sveiks,

Ar saulainām pļavām!

Gans šķiras no gravām, —

Jau vasara bēg.

ALPU MEDNIEKS

(parādās iepretim klints augstumā. Dzied citu ganu dziesmas variaciju)

Dreb zeme, kā pērkoņiem augstumi krāc;

Ne bailes, ne reibons strēlnieku māc.

Pār ledus laukiem

Viņš droši iet, —

Ne ziedons tur zaļo,

Ne puķes tur zied;

Zem kājām tam miglainas jūras klīst,

Viņš cilvēku pilsētas nepazīst;

Caur mākoņu plaisām

Viņš pasauli redz

Zem ūdeņiem dziļi,

Kas klajumus sedz.

(Ainava pārvēršas; no kalnu puses dzirdama dobja dārdēšana, mākoņu ēnas pārlaižas pār apkārtni.)

Ruodijs, zvejnieks, iznāk no būdas, Kuonijs, gans, nāk ar slauceni uz pleca, Vernijs, mednieks, kāpj no klints zemē; Sepijs, gana rokas puika, seko viņam.

RUODIJS

(uz Jenniju)

Steidz aši, Jenni! tīklu malā velc.

Nāk palsais lejas soģis, kalnos dūc;

Jau Mituakmens uzvāž cepuri

Un auksti pūš no Vetterlocha aizas;

Būs auka klāt, man šķiet, pirms manīsim.

KUONIJS

Nāk lietus, laivniek, — manas aitas ēd

Ar skubu zāli, Krancis zemi kaš.

VERNIJS

Jā, zivis mirgas met, un ūdens putni

Nirst viļņos. Drīzi negaiss sagaidāms.

KUONIJS

(uz savu zēnu)

Skat, Sepi, vai nav noklīduši lopi.

SEPIJS

Es brūno Līzi pazīstu no zvana.

KUONIJS

Tad visas būs, — tā mēdz vistālāk iet.

VERNIJS

Un brangi lopiņi. — Vai jūsu, kaimiņ?

KUONIJS

Tik bagāts neesmu, — tie mana kunga

No Atinghauzes, manim pieskaitīti.

RUODIJS

Cik jauki govij lenta kaklā pieder.

KUONIJS

Tā arī zina, ka tā baru ved, —

Ja lentu atņemtu, tā stātos ēst.

RUODIJS

Eh, ko jūs niekus! — nesaprātīgs lops!

VERNIJS

Jā, to tā saka. Lopiem arī prāts:

To zinām mēs, kas kazas medījam.

Tās tur, kur ganās, gudri izstata

Sev sargus; tie tev klausās vērīgi

Un svilpjot brīdina, kad mednieks nāk.

RUODIJS

(uz ganu Kuoniju)

Vai mājās dzenat?

KUONIJS

Alpe noganīta.

VERNIJS

Tad vēlu sveikā pārnākt!

KUONIJS

Jums tāpat!

No jūsu ceļa dažkārt nepārnāk.

RUODIJS

Tur lielā steigā drāžas šurp kāds vīrs.

VERNIJS

Es pazīstu: tas Baumgarts, alcellietis.

(Konrads Baumgartens aizelsdamies ieskrien iekšā.)

BAUMGARTENS

Apžēlojaties, laivniek, dodat laivu!

RUODIJS

Nu, nu, tik steidzīgi?

BAUMGARTENS

Jel atraisat!

No nāves mani glābsat! Ceļat pāri!

KUONIJS

Kas ir jums, tautiet, ko?

VERNIJS

Kas vajā jūs?

BAUMGARTENS

(uz zvejnieku)

Ak, steidzat, steidzat, — tie uz pēdām klāt!

Man seko zemes soģa jātnieki;

Es esmu beigts, ja viņi mani grābj.

RUODIJS

Kādēļ tad dzenas jātnieki pēc jums?

BAUMGARTENS

Pirms glābjat, tad jums visu pastāstīšu.

VERNIJS

Jūs as'nīm aptriepti, — kas noticis?

BAUMGARTENS

Tas ķeiz'ra pilssoģis — tur Rosbergā —

KUONIJS

Tas Volfenšīsens! Tas jūs vajāt liek?

BAUMGARTENS

Tas nav vairs kaitīgs: es to nositu.

VISI

(izbijušies atkāpjas)

Dievs, esi žēlīgs! Ko jūs darījāt?!

BAUMGARTENS

Ko manā vietā katris goda vīrs!

Man tiesība bij gainīties pret to,

Kas aizskar manu godu, manu sievu.

KUONIJS

Vai soģis jūsu godu laupījis?

BAUMGARTENS

Ka ļauno nodomu viņš neizveda,

To aizkavēja dievs un labais cirvis.

VERNIJS

Ar cirvi jūs tam galvu pāršķēlāt?

KUONIJS

Pag, izstāstāt mums visu, — jums ir laika,

Līdz viņš no krasta laivu atraisīs.

BAUMGARTENS

Es mežā malku cirtu, — te uzreiz

Skrien mana sieva nāves izbailēs:

Pie manis mājās soģis atbraucis,

Šai licis izkurināt viņam pirti,

Tad prasījis no šīs ko nekrietnu,

Bet viņa aizbēgusi mani meklēt.

Es tūdaļ aizsteidzos, kā stāvējis,

Ar cirvi viņam pirti sakūru.

VERNIJS

Jūs labi darījāt; kas var jūs pelt?

KUONIJS

Tas negantnieks! Nu algu dabūjis!

Bij sen jau pelnījis, — kam ļaudis spieda.

BAUMGARTENS

Darbs tika zināms; manim pēdas dzen —

Es stāstu — dievs — un tikmēr paiet laiks. —

(Pērkons sāk dūkt.)

KUONIJS

Jā, aši, laivniek, — pārcel goda vīru!

RUODIJS

Nav iespējams. — Skat vien, kāds negaiss nāk.

Jums jānogaida.

BAUMGARTENS

Dievs! es nevaru.

Ikkatris kavējums man nāvi nes. —

KUONIJS

(uz zvejnieku)

Dievs sargās! — Tuvākam ir jāpalīdz;

Mums visiem līdzīgs posts var gadīties.

(Pērkons grauj, un vētra brāžas.)

RUODIJS

Jau auka trako, lūk, kā ezers viļņo;

Es stūrēt nespēju pret vētras pūgām.

BAUMGARTENS

(apkampj viņa ceļus)

Ak, glābjat mani, dievs jums palīdzēs

VERNIJS

Glāb viņu, laivniek! Esi žēlsirdīgs!

KUONIJS

Viņš nama tēvs, ar sievu un ar bērniem!

(Pērkona dūcieni atkārtojas.)

RUODIJS

Ko? Savas dzīvības man arī žēl:

Ir man tāpat ir mājās sieva, bērni, —

Lūk vien, kā bango, griežas virpuļos

Un vanda ūdeņus līdz dziļumiem!

— Labprāt es krietno vīru paglābtu, —

Bet tas nav iespējams, to paši redzat.

BAUMGARTENS

(vēl stāv, ceļos nometies)

Tad būs man ienaidnieku rokās krist,

Un tuvu, acu priekšā glābējs krasts!

— Tur guļ viņš, skatiem es to aizsniedzu,

Un pāri aizskanēt spēj mana balss.

Te laiviņa, kas mani pāri nestu,

Un man bez palīga še gulēt, izsamist…

KUONIJS

Lūk, kas tur nāk!

VERNIJS

Tas Tells no Birglenes.

(Tells parādās ar stopu.)

TELLS

Kas ir tas vīrs, kas lūdz še palīga?

KUONIJS

Viņš alcellietis; savu godu glābdams,

Tas Volfenšīsenu ir nositis,

To ķeiz'ra pilssoģi tur Rosbergā —

Un zemes soģa jātnieki to dzenā.

Viņš lūdzas laivnieka, lai pārceltu;

Tas baidās negaisa un negrib braukt.

RUODIJS

Nu te jums Tells, — tas arī stūrēt prot!

Lai teic, vai braucienu var uzņemties!

TELLS

Kur vajadzība spiež, viss jāuzņemas.

(Pērkons spēji nodārd, ezers krāc un bangojas.)

RUODIJS

Lai es tai pekles rīklē iekšā metos?

To nedarīs neviens, kam vesels prāts.

TELLS

Kas krietnis vīrs, par sevi nebēdā;

Uz dievu paļaujies, glāb vajāto!

RUODIJS

Jā, drošā krastā padoms lēti dodams.

Tur laiva un tur ezers! — Mēģināt!

TELLS

Gan ezers žēlot spēj, ne mūžam soģis.

Ej, laivniek, mēģini!

GANI UN MEDNIEKS

Glāb! glāb to! glāb!

RUODIJS

Un, lai viņš brālis man vai miesīgs bērns

Tas nevar notikt. — Šodien Simjūdi,

Tad ezers trako, meklē upuri.

TELLS

Ar liekām runām še nekas nav darāms;

Nav laika, vīram vajag palīdzēt.

Teic, laivniek, vai tu brauksi?

RUODIJS

Nē, es ne!

TELLS

Nu, dieva vārdā tad, — dod laivu šurp!

Es gribu mēģināt šiem vājiem spēkiem.

KUONIJS

Ā, krietnais Tells!

VERNIJS

Tā klājas medniekam!

BAUMGARTENS

Mans eņģels esat jūs un glābējs, Tell!

TELLS

No soģa rokām es jūs izglābšu!

No aukas briesmām vajag citam glābt.

Bet labāk ir, jūs dievam rokās krītat,

Ne cilvēkiem!

(Uz ganu Kuoniju.)

Jūs tautiet, mierināt

Ja ļauns kas manim gadās, manu sievu.

Es darīju, kas man bij jādara.

(Viņš ielec laivā līdz ar Baumgartenu.)

KUONIJS

(uz zvejnieku)

Jūs esat meistars, stūrman! To, ko Tells

Ir uzņēmies, vai jūs to nespējat?

RUODIJS

Ir krietnākie tam līdzi nevar tikt:

Nav kalnos otra tāda, kāds šis Tells.

VERNIJS

(ir pa to laiku uzkāpis klintī)

Viņš aizbrauc. Dievs lai palīdz, krietnais laivniek!

Lūk, kā pa bangām svaidās laiviņa!

KUONIJS

(krastā stāvēdams)

Pār viņu viļņi veļas. — Neredz vairs.

Bet, pag, tur atkal laiva! Spēcīgi

Caur bangām cauri laužas dižais vīrs.

SEPIJS

(atskrien)

Drāž auļos zemes soģa jātnieki!

KUONIJS

Jā, tiešām. Tas tik bija palīgs laikā.

(Parādās pulks Landenberga jātnieku.)

PIRMAIS JĀTNIEKS

Šurp vedat slepkavu, ko paslēpāt!

OTRAIS JĀTNIEKS

Šo ceļu nāca viņš, jums velti liegties.

KUONIJS un RUODIJS

Ko gribat, jātnieki?

PIRMAIS JĀTNIEKS

(ir ieraudzījis laiviņu ezerā)

Ko redzu! velns!

VERNIJS

(augšā klintī)

Vai to tur laivā meklējat? — Jāj vien!

Ja krietni jāsat, gan vēl panāksat.

OTRAIS JĀTNIEKS

Nolādēts! izbēdzis!

PIRMAIS JĀTNIEKS

(uz ganu un zvejnieku)

Jūs viņam palīdzējāt!

Par to jums atriebsim. — Drāzt viņu lopos!

Raut būdu nost un kaut, un dedzināt!

(Viņi aizsteidzas projām.)

SEPIJS

(metas tiem pakaļ)

Ak mani jēri!

KUONIJS

(seko viņiem)

Vai! mans ganāms pulks!

VERNIJS

Tie briesmoņi!

RUODIJS

(rokas lauzīdams)

Ak debess taisnība,

Kad atnāks glābējs nelaimīgai zemei?

(Seko viņiem.)

2

Šteinenē, Švices novadā. Liepas koks Štaufachera nama priekšā

pie lielceļa, netāļi no tilta.

Verners Štaufachers un Pfeifers no Lucernas

ienāk sarunājoties.

PFEIFERS

Jā, kā jau sacīju jums, Štaufacher — —

Ja varat, — nezvērat tik Austrijai,

Bet cieši turaties pie valsts kā agrāk.

Lai dievs jums sargā seno brīvību!

(Spiež viņam sirsnīgi roku un taisās iet,)

ŠTAUFACHERS

Pag, mana sieva pacienās jūs — Švicē

Jūs manim viesis, Lucernā es jums.

PFEIFERS

Daudz paldies! Šodien jābūt Gersavā.

— Lai diezcik grūtību jums arī jācieš

No saviem mantkārīgiem, nikniem soģiem,

Bet paciešaties! — Viss var vērsties, drīz

Var nākt cits ķeizars. Bet, ja esat reiz

Pie Austrijas, jūs paliksat tur mūžam.

Viņš aiziet. Štaufachers, pilns rūpju, atsēstas uz sola zem liepas. —

Tā viņu atrod Gertruda,

viņa sieva, kura nostājas viņam

blakus un kādu laiku uzlūko viņu klusu ciešot.

GERTRUDA

Tik nopietnis, mans draugs? Tu pārvērties.

Daudz dienu jau to redzu klusu ciešot,

Kā drūmas domas tavu pieri grumbo.

Tev kādas slēptas skumjas sirdi spiež, —

Teic man; es tava uzticamā sieva,

Es gribu pusi tavu rūpju nest.

(Štaufachers sniedz viņai roku un cieš klusu.)

Kas var tev sirdi nomākt, saki man?

— Tavs darbs ir svētīts, tava laime zied,

Ir pilni apcirkņi, un lopu bari

Un apaļo un smuidro zirgu pulks

No kalniem laimīgi ir atdzīti,

Lai drošās kūtīs silti pārziemotu.

— Tur stāv tavs nams, tik stalts kā kungu muiža,

No skaistiem būvkokiem nupat kā celts,

Pa godam darināts, kā pienākas;

Viss spīd no daudziem logiem, tīkams, gaišs;

Visapkārt greznots raibiem ģerboņiem

Un gudriem uzrakstiem, ko ceļotājs,

Te apstādamies, lasa apbrīnodams.

ŠTAUFACHERS

Gan nams ir krietni celts un darināts,

Bet, ak — tas pamats kust, uz kā tas celts.

GERTRUDA

Mans Verner, saki, kā tas saprotams?

ŠTAUFACHERS

Nesen zem liepas še es sēdēju,

Par dižiem panākumiem priecādamies,

Te garām jāj no pils, no Kisnachtes,

Pats soģis līdz ar saviem jātniekiem,

Šī nama priekšā brīnodamies stājas;

Es aši paceļos un pazemīgi,

Kā pieklājas, tam kungam eju pretī,

Kurš ķeizarisko augsto tiesas varu

Šai zemē izpilda. — "Kā ir šis nams?"

Viņš jautā ļaunprātīgi, labi zinots.

Bet, asi apķēries, es atbildu:

"Šis nams, kungs soģi, mana ķeizara

Un jūsu, — manim lēņos." — Tad viņš teic:

"Es valdinieks šai zemē, ķeiz'ra vietā,

Un negribu, ka zemnieks namus ceļ

Uz savu roku un tik brīvi dzīvo,

It kā vai viņš šai zemē būtu kungs;

Gan es jums zināšu to nepieļaut!"

To teicis, spītīgi viņš aizjāja;

Es paliku ar skumju pilnu dvēsli,

To vārdu pārlikdams, ko niknais teica.

GERTRUDA

Mans mīļais laulāts draugs un kungs! Vai gribi

No savas sievas taisnu vārdu dzirdēt?

Es esmu meita viņam Ibergam,

Kurš dižs un gudris slavējās. Mēs, māsas,

Tur mēdzām vērpjot sēdēt garās naktis,

Kad salasījās tautas vecākie

Pie tēva senos pergamentus lasīt

No ķeizariem un zemes labklājību

Ar saprātīgām runām apdomāt.

Tur dažu gudru vārdu dzirdēju,

Ko domā prātīgie, ko krietnie vēlas,

Un klusi sirdī es tos uzglabāju.

Tad uzklausies un vēro manu runu!

Jo sen es zināju, kas tevi spiež.

— Tev soģis dusmo, gribētu tev kaitēt,

Jo tu tam kavēklis, ka švicieši

Vēl negrib zvērēt jaunam firsta namam,

Bet uzticami, cieši pieturas

Pie valsts, tāpat kā allaž darījuši

Un turējušies cēlie sentēvi. —

Vai nav tā, Verner? Saki, ja es melšu!

ŠTAUFACHERS

Tā ir, par to man dusmo zemes soģis.

GERTRUDA

Viņš skauž, ka tu še dzīvo laimīgi,

Brīvs vīrs pats savā dzimtā tēvu mājā,

— Jo tam tā nav. No ķeizara un valsts

Šīs mājas dotas tev; tās vari rādīt,

Tāpat kā valdnieks rāda savas zemes;

Jo cits neviens pār tevi nava kungs

Kā vien pats augstākais starp kristīgiem, —

Viņš savā dzimtā tikai jaunāks dēls,

Viss, kas tam ir, ir — bruņenieka mētels;

Par to viņš katra goda vīra laimi

Ar greizām, niknām acīm uzlūko.

Grūst tevi postā sen viņš zvērējis —

Vēl esi neaizskarts. — Vai gribi gaidīt,

Līdz ļauno gribu viņš būs panācis?

Kas gudris, aizsteidz priekšā.

ŠTAUFACHERS

Ko tad darīt?

GERTRUDA

(pienākdama viņam tuvāki klāt)

Klaus' manu padomu! Tu zini, Švicē

Še visi krietnie mūžam žēlojas

Par soģa skopumu un varmācību.

Tā nešaubies, ka arī urniešos

Un Untervaldē, viņpus ezera,

Ir visiem spaids un smagais jūgs līdz kaklam —

— Jo tā kā Geslers šeit, tā Landenbergs

Tur pāri bezkaunīgi rīkojas —

Neviena laiva šurpu neatpeld,

Kas neziņotu mums par jaunām likstām

Un zemes soģu jauniem nedarbiem.

Lūk, tādēļ vaj'dzētu, ka pulks no jums,

Kas labi domā, klusi apspriestos,

Kā varētu šo spaidu nokratīt;

Es tiešām ticu, dievs jūs neatstās

Un neliegs žēlastību labai lietai —

Teic, vai tev urniešos nav paziņas,

Kam droši varētu tu sirdi atklāt?

ŠTAUFACHERS

Es krietnu vīru daudz tur pazīstu

Un cienījamus augstas kārtas kungus,

Kas man ir ticami un draudzīgi.

(Viņš pieceļas.)

Bet, sieva, kādas briesmu pilnas domas

Kā auku sacel tu man klusās krūtīs!

Ko slepus domāt es sev aizliedzu,

Tu droši izrunā ar vieglu mēli.

Vai labi pārliki, ko tu man saki?

Tu niknas ķildas, kara troksni sauc

Šais mieru paradušās ielejās —

Mums, vājai ganu tautai, uzņemties

Ar pašu pasaul's kungu cīņā stāties?

Tie tikai gaida labu ieganstu,

Lai sava kara spēka zvēru barus

Uz nelaimīgo zemi rīdītu,

Kur brīvi rīkotos kā uzveicēji

Un drīz zem taisna soda apsega

Mums izdeldētu seno brīvību.

GERTRUDA

Ir jūs tak vīri, zināt cirvjiem cirst,

Un dūšīgajiem allaž palīdz dievs!

ŠTAUFACHERS

Ak sieva! šausmīgs briesmeklis ir karš!

Viņš ganu pulkus līdz ar ganiem kauj.

GERTRUDA

Tas jāpacieš, ko uzliek debesis;

Bet netaisnību necieš cēla sirds.

ŠTAUFACHERS

Šī jauniceltā māja tevi līgsmo,

Bet neģēlīgais karš to nodedzinās.

GERTRUDA

Ja sirdi saistītu man laicīgs labums,

Es pate degli viņā iemestu.

ŠTAUFACHERS

Tu tici cilvēcībai! Nesaudz karš

Ne kusla bērniņa iekš šūpuļa.

GERTRUDA

Bet nevainībai debesīs ir draugs!

— Uz priekšu, Verner, skaties, ne aiz sevis!

ŠTAUFACHERS

Mēs, vīri, varam drošā cīņā mirt,

Bet kāds tas liktens būs, kas gaida jūs?

GERTRUDA

Pats pēdējs solis ļauts ir vājākajam.

Tik nolēkt no šī tilta, un es brīva.

ŠTAUFACHERS

(mezdamies viņas rokās)

Kas tādu sirdi sev pie krūtīm spiež,

Var līgsmi cīņā iet par dzimteni,

To nebaidīs nekāda ķeiz'ra vara. —

Es tūdaļ nobraukšu uz urniešiem,

Man krietnis draugs tur dzīvo, Valters Firsts,

Kurš par šiem laikiem domā tā kā es.

Tur satikšu ir cēlo bannerkungu

Fon Atinghauzi — kaut gan augstas cilts,

Viņš tautu mīl un senās tiesības.

Ar viņiem apspriedīšos, kā vislabāk

Pret zemes ienaidniekiem gainīties —

Ar dievu! — Kamēr esmu prom, tu vadi

Ar gudru prātu mājas valdību —

Un pilgrimam, kurš iet uz dieva namu,

Ir mūkam, kurš priekš klostra naudu lasa,

Dod bagātīgi, laipni uzņem tos.

Jo Štaufachera nams nav slēpies: redzams

Pie lielceļa tas stāv, tur pajumtes

Priekš visiem ceļniekiem, kas garām iet.

Kamēr Štaufachers un Gertruda aiziet pa skatuves dibenu, ienāk

Vilhelms Tells līdz ar Baumgartenu skatuves priekšdaļā.

TELLS

(uz Baumgartenu)

Nu es jums neesmu vairs vajadzīgs.

Šai namā iekšā ejat; Štaufachers

Tur dzīvo, — tēvs viņš visiem apspiestiem.

— Bet, lūk, tur jau viņš pats. — Nu nākat līdz!

(Viņi tuvojas Štaufacheram; skatuve pārvēršas.)

3

Atklāts laukums Altorfā.

Uz paaugstinājuma skatuves dibenā redz kādu cietoksni ceļam, kurš jau tiktālu gatavs, ka var novērot visa nama veidu. Pakaļēja cietokšņa daļa jau pabeigta, priekšējo pašulaik ceļ; vēl stāv stalažas, pa kurām strādnieki kāpj augšā un nāk lejā. Augstākā jumta galā karājas jumiķis. Viss pilnā kustībā un darbā.

Darbu uzraugs. Mūrnieku meistars. Viņa palīgi un strādnieki.

UZRAUGS

(ar koku rokā dzen strādniekus pie darba)

Nu, dzīvāk! Kustaties! Šurp akmeņus!

Un kaļķus pienesat un samaisāt!

Kad atnāks zemes soģa kungs, lai redz,

Ka darbs ir secies. — Velkas tā kā mirlas.

(Uz diviem rokas puišiem, kuri nes nastu.)

Vai tā gan nasta! Divkārt jāpiekrauj!

Lūk, kā tie slaisti pienākumu krāpj!

PIRMAIS MŪRNIEKA PALĪGS

Tas tiešām sūri, ka mums akmeņi

Ir jānes pašiem savam cietumam!

UZRAUGS

Ko kurnat vēl? Šī ļaunprātīgā tauta,

Kas citur neder kā tik govis slaukt

Un laiski bakstīties pa kalnājiem.

KĀDS VECS VĪRS

(atdusas)

Es nespēju vairs.

UZRAUGS

(rausta viņu)

Veci, ē, pie darba!

PIRMAIS PALĪGS

(uz uzraugu)

Vai jums nemaz nav sirds, ka sirmgalvi,

Kurš tikko spēj pats savus kaulus vilkt,

Šai smagā darbā dzenat?!

MŪRNIEKU MEISTARS un PALĪGI

Nežēlība!

UZRAUGS

Kas daļas jums? Es daru, ko man liek.

OTRAIS PALĪGS

Klau, uzraug, kā tad sauks šo cietoksni,

Ko mēs še ceļam?

UZRAUGS

Sauks: VeicUriju!

Jo zem šī jūga tiksat paveikti.

PALĪGI

(smejas)

VeicUriju!

UZRAUGS

Nu, kas tur gan ko smieties?

OTRAIS PALĪGS

Ar šādu nameli veikt Uriju?!

PIRMAIS PALĪGS

Nezcik vēl šādu kurmju metumu

Ir viens uz otra jākrauj, līdz tiek kalns

Kā pats vissīkākais še Urijā!

(Uzraugs aiziet uz skatuves dibenu.)

MŪRNIEKU MEISTARS

Es pašā dzelmē metu āmuru,

Ko pie šī lāstu nama lietojis!

Ienāk Tells un Štaufachers.

ŠTAUFACHERS

Kaut nebūtu es piedzimis to redzēt!

TELLS

Nav labi palikt še. Nāc iesim tālāk!

ŠTAUFACHERS

Vai esmu Urijā, šai brīves zemē?

MŪRNIEKU MEISTARS

Ak kungs, ja redzētu jūs pagrabus

Zem torņiem! Jā, kas tos reiz apdzīvos,

Tas turpmāk gaili dziedam nedzirdēs.

ŠTAUFACHERS

Ak dievs!

MŪRNIEKU MEISTARS

Lūk, viņas sienas, viņus pīlarus, —

Tie stāv, kā uzcelti uz mūžību!

TELLS

Ko rokas cēla, rokas varēs gāzt.

(Uz kalniem rādīdams.)

Bet brīves namu cēlis mums pats dievs.

Dzird bungu skaņas; ienāk ļaudis, kuri nes cepuri kādas kārts galā;

viņiem seko herolds; sievietes un bērni dodas trokšņodami tiem pakaļ.

PIRMAIS PALĪGS

Ko bungas rīb? A, skatāt!

MŪRNIEKU MEISTARS

Kas tas tāds

Par kumediņu? Kam tā cepure?

HEROLDS

Ķeiz'ra vārdā! Dzirdat!

PALĪGI

Klusu! Dzirdat!

HEROLDS

Jūs redzat, urnieši, šo cepuri!

To augsta staba galā uzstādīs

Še Altorfā, visredzamākā vietā, —

Un šāds ir zemes soģa vārds un likums:

Lai cepurei dod godu kā tam pašam,

Lai viņu ciena, ceļos metoties

Un pliku galvu! — Ķeizars grib pie tā

Tos pazīt, kuri viņam paklausīgi.

Bet sodā krīt ar savu dzīvību

Un mantu tas, kas likumu šo nievā.

(Ļaudis skaļi smejas, bungas rīb, gājiens aiziet garām.)

PIRMAIS PALĪGS

Ko jaunu, nedzirdētu izgudrojis

Šis soģis! Cepuri lai godājam!

Vai tādas lietas, sakāt, dzirdētas?

MŪRNIEKU MEISTARS

Mums ceļos nomesties priekš cepures!

Vai viņš ar goda vīriem jokus dzen?

PIRMAIS PALĪGS

Ja būtu ķeiz'ra kronis! Cepure

No Austrijas. Es redzēju, tā bij

Virs troņa pakārta, kur lēņus dod.

MEISTARS

A, cepure no Austrijas! — Nu, dzirdat,

Tas viltus būs mūs nodot Austrijai!

PALĪGI

Kurš goda vīrs tam kaunam padosies?

MEISTARS

Klau, nākat aprunāties vēl ar citiem.

(Viņi aiziet skatuves dibenā.)

TELLS

(uz Štaufacheru)

Nu visu zināt. Esat sveiki, Verner!

ŠTAUFACHERS

Kurp gribat iet? Jel nesteidzaties tā.

TELLS

Mans nams bez tēva. Esat veseli!

ŠTAUFACHERS

Man sirds tik pilna parunāt ar jums.

TELLS

Caur vārdiem netiek viegla smagā sirds.

ŠTAUFACHERS

Bet vārdi spētu mūs uz darbiem vest.

TELLS

Še tik viens darbs ir: nest un klusu ciest.

ŠTAUFACHERS

Vai to lai panesam, kas neciešams?

TELLS

Kurš niknis varmāks — ilgi nevalda.

— Kad auka paceļas iz savām alām,

Tad izdzeš uguņus un kuģi meklē

Sev aši patversmi; tā bargais gars

Bez pēdām, nekaitot pār zemi pāriet.

Lai katris klusi savrup dzīvo mājās;

Jo mierīgajam labprāt mieru ļauj.

ŠTAUFACHERS

Vai tiešām?

TELLS

Čūska nedzeļ neaizskārta.

Tie beigās taču pasi apkusis,

Kad redzēs zemes mierā paliekam.

ŠTAUFACHERS

Mēs spētu daudz, ja kopā sadotos.

TELLS

Bet, kuģim grimstot, vienam vieglāk glābties.

ŠTAUFACHERS

Tik auksti atstājat jūs koplietu?

TELLS

Uz sevi vien var droši palaisties.

ŠTAUFACHERS

Bet biedrībā pat vājie vareni.

TELLS

Visvarenāks ir stiprais, kad viņš viens.

ŠTAUFACHERS

Tad nav ko cerēt dzimtenei uz jums,

Kad viņa izmistot pēc šķēpa ķer?

TELLS

(sniedz viņam roku)

Tells glābj pat jēriņu no bezdibeņa,

Un saviem draugiem lai viņš atrautos?

Tik padomē jums nebūs manis gaidīt!

Es nespēju daudz spriest un pārdomāt;

Bet, ja kur darbā varat mani raidīt,

Tad saucat Tellu, Tells būs tūdaļ klāt.

(Viņi aiziet katrs uz savu pusi. — Piepeši izceļas ļaužu drūzma ap būves stalažām.)

MŪRNIEKU MEISTARS

(steidzas turp)

Kas ir?

PIRMAIS PALĪGS

(atskrien saukdams)

No jumta jumiķis ir nokritis.

Berta fon Bruneka iesteidzas iekšā; viņai seko pavadoņi.

BERTA

Vai viņš ir sadragāts? Ak, skrienat, glābjat,

Ja var vēl līdzēt, — glābjat, — še ir zelts —

(Met savas dārgās rotas ļaužu pūlī.)

MEISTARS

Ar jūsu zeltu — viss jums pērkams šķiet

Ar zeltu! — Ja jūs atrāvuši esat

No bērniem tēvu un no sievas vīru

Un postu nesuši pār pasauli,

Jūs gribat atmaksāt ar zeltu. — Ejat!

Mēs bijām jautri ļaudis, pirms jūs nācāt,

Ar jums še izmisums ir ieviesies.

BERTA

(uz uzraugu, kurš nāk atpakaļ)

Vai dzīvs?

(Uzraugs ar zīmēm rāda, ka jumiķis beigts.)

Ak nelaimīgā pils, ar lāstiem

Tu celta, lāsti tevi apdzīvos!

(Aiziet.)

4

Valtera Firsta mājoklis.

Ienāk reizē, katrs no savas puses, Valters Firsts un Arnolds Melchtals.

MELCHTALS

A, Valters Firsts!

VALTERS FIRSTS

Ja mūs še pārsteigtu!

Visapkārt spiegi. Paliekat, kur esat.

MELCHTALS

Vai ziņas nenesat no Untervaldes?

No mana tēva? Ilgāk nepanesu

Še laiski slaistīties kā gūsteknis.

Ko padarīju es tik briesmīgu,

Ka man kā slepkavam ir jāslapstās?

Tam bezkaunīgam kalpam, kas man vēršus —

— Pats brangākais bij jūgs — no acu priekšas

Uz soģa vēlējumu dzina prom,

Es pirkstu pārsitu ar savu nūju.

VALTERS FIRSTS

Jūs bijāt ātris. Tas bij soģa kalps;

No priekšniecības viņš bij atsūtīts.

Jūs bijāt sodā krituši, un sods,

Ir grūtākais, bij klusi jāuzņem.

MELCHTALS

Vai paciest bij to vieglprātīgo runu

No bezkaunīgā: "Ja grib zemnieks ēst,

Lai pats tad arkla priekšā iejūdzas!" —

Man dvēslē iegriezās, kad mūsu vēršus,

Tos brangos lopus, kalps iz arkla jūdza;

Tie dobji māva un, kā sajuzdami

Šo varas darbu, ragiem badīja;

Tad sirds man taisnās dusmās iedegās

Un nesavaldoties es situ sūtni.

VALTERS FIRSTS

Ak, tikko savaldām mēs savu sirdi,

Kā savaldīties ātrai jaunībai!

MELCHTALS

Man tikai tēva žēl. — Tam kopēja

Tik ļoti vajaga, un dēls ir tāli.

To soģis nīst, jo tēvs priekš taisnības

Un brīvības aizvien ir cīnījies.

Tie tādēļ veco vīru spaidīt sāks,

Un kas to pasargās no pārībām? —

Lai dara man, ko grib, man jāiet turp.

VALTERS FIRSTS

Jel gaidāt vien un paciešaties vēl,

Līdz kamēr ziņa nāk no viņpus meža.

— Es dzirdu, klauvē, ejat! — Varbūt sūtnis

No soģa. — Ejat iekšā. — Urniešos

Jūs droši neesat no Landenberga,

Jo varmākas viens otram rokas sniedz.

MELCHTALS

Tie māca mūs, kas mums ir darāms.

VALTERS FIRSTS

Ejat!

Kad še būs droši, es jūs pasaukšu.

(Melchtals ieiet iekšā.)

Tas nelaimīgais, nevaru tam teikt,

Kāds ļaunums šķiet man nākam. — Kas tur klaudz?

Cik durvis ver, es gaidu nelaimi.

Pa visiem kaktiem nodevība glūn,

Jau varas kalpi bezkaunīgi spiežas

Pat māju svēteklī, drīz vajadzēs

Pie durvīm atslēgas un bultas likt.

(Viņš atver durvis un izbrīnījies atkāpjas, ieraudzīdams Verneru Štaufacheru ienākam.)

Ko redzu? Verner, jūs? — Nu, dieva vārds,

Dārgs, mīlams ciemiņš! — Tiešām labāks vīrs

Pār manu sliegsni nav vēl pārkāpis.

Daudz, daudzreiz sveiki manā pajumtā!

Kas ved jūs urniešos? Pēc kā jūs nākat?

VERNERS ŠTAUFACHERS

(viņam roku pretī sniegdams)

Pēc senās Šveices, senās brīvības.

VALTERS FIRSTS

Jūs atnesat to līdz. Man top tik labi,

Sirds silti atveras, jūs ieraugot.

— Še, Verner, sēstaties. — Vai vesela

Ir mīļā nama māte Gertruda,

Tā gudrā tēva saprātīgā meita?

No visiem ceļniekiem no Vāczemes,

Kas iet uz dienvidiem pār Meinradcellu,

Dzird jūsu viesmīlību slavējam. —

Bet vai no Flilenas jūs taisni nākat

Un citur apkārt nebijāt nekur,

Pirms savu kāju cēlāt pār šo sliegsni?

VERNERS ŠTAUFACHERS

(apsēstas)

Gan jaunu dīvainu ko redzēju,

Ko cēla tur, kas mani skumdināja.

VALTERS FIRSTS

Ak draugs, viens skats jums visu atklājis!

VERNERS ŠTAUFACHERS

Tas nav nemūžam bijis urniešos. —

No laika gala nav še cietums redzēts,

Viens vienīgs nams še bija ciets — tik kaps!

VALTERS FIRSTS

Jā, brīvībai še kaps. Pareizi teikts.

VERNERS ŠTAUFACHERS

Jā, Valter First, es negribu jums slēpt.

Ne ziņkārība mani šurpu ved;

Man smagas rūpes jānes. — Pārības

Es mājās atstāju un rodu še.

Ir gluži nepanesams, ko mēs ciešam,

Un varas darbiem gals nav paredzams.

No senām dienām šveiciets bija brīvs,

Mums parasts, ka mūs tura cienīgi.

Tāds darbs šai zemē nebij piedzīvots,

Kopš gani gana šinīs kalnājos.

VALTERS FIRSTS

Jā, nedzirdēti, kā tie rīkojas!

Ir mūsu augstais kungs no Atinghauzes,

Kurš vecos laikus ar vēl redzējis,

Teic pats, ka ilgāk nevarot vairs ciest.

ŠTAUFACHERS

Ir Untervaldē notiek briesmu darbi

Un asinīm tos atriebj. — Volfenšīsens,

Tas ķeiz'ra soģis, kas sēd Rosbergā,

Pēc augļiem aizliegtiem tam iekārojies:

Viņš sievu Baumgartam no alcelliešiem

Bij gribējis uz netiklību spiest,

Un vīrs ar cirvi viņu nositis.

VALTERS FIRSTS

Ak taisnais, neizbēgams dieva sods!

— Jūs sakāt, Baumgarts? rāms un godīgs vīrs!

Viņš taču glābts un labi noglabāts?

ŠTAUFACHERS

Jā, Tells to pārcēla pār ezeru;

Pie manis Šteinenē viņš paslēpies. —

— Vēl šausmīgāku stāstīja tas vīrs,

Kas nesen Sarnenē ir noticies,

Tur katram goda vīram jāiekaist.

VALTERS FIRSTS

(uzmanīgi klausīdamies)

Kas? kas?

VERNERS ŠTAUFACHERS

Tur Melchtalē, kur ieeja

Uz Kernsu, dzīvo taisnis, cienīts vīrs,

— To sauc par Indriķi no Haldenas,

Un viņa balsij ciematā liels svars.

VALTERS FIRSTS

Kas viņu nepazīst? Kas ir? Jel sakāt!

VERNERS ŠTAUFACHERS

Tā dēlu Landenbergers sodīja

Par mazu vainu, lika viņa vēršus,

Vēl pašus labākos, no arkla jūgt;

Šis kalpu sita un tad aizbēga.

VALTERS FIRSTS

(vislielākā nepacietībā)

Bet sakāt jel — ko tēvs? — kas ir ar to?

VERNERS ŠTAUFACHERS

To Landenbergers liek pie sevis saukt,

Lai viņš tam dēlu tūdaļ izdodot, —

Un, tā kā vecis patiesīgi zvēr,

Ka viņš nekā par bēgli nezinot,

Tad soģis liek, lai bendes kalpi nāk —

VALTERS FIRSTS

(uzlec kājās un grib viņu aizvest uz otru pusi)

Ak, klusat!

VERNERS ŠTAUFACHERS

(balsi paceldams)

"Ja man dēls ir izbēdzis,

Tad tu man paliec!" — Liek to zemē mest

Un asu dzelzi viņam acīs durt

VALTERS FIRSTS

Dievs žēlīgais!

ARNOLDS MELCHTALS

(ieskrien iekšā)

Jūs sakāt, acīs durt?

VERNERS ŠTAUFACHERS

(izbrīnījies uz Valteru Firstu)

Kas ir šis jauneklis?

ARNOLDS MELCHTALS

(sagrābj viņa roku, drudžaini un spēji)

Jūs sakāt, acīs?

VALTERS FIRSTS

Ak nožēlojamais!

VERNERS ŠTAUFACHERS

Kas viņš tāds ir?

(Valters Firsts dod viņam zīmi.)

Vai viņa dēls? Ak taisnais dievs!

ARNOLDS MELCHTALS

Un es

Še tāli projām esmu! — Abās acīs?

VALTERS FIRSTS

Jel savaldāties! Paciešat kā vīrs!

MELCHTALS

Par manu vainu, manu noziegumu!

— Tad aklis! Tiešām aklis, gluži tumšs!

ŠTAUFACHERS

Es saku. Redzes avots izplūdis,

Viņš saules gaismas neredzēs nekad.

VALTERS FIRSTS

Jel saudzat viņu!

MELCHTALS

Ak, nekad! nekad!

(Viņš aizsedz savas acis ar roku un dažus acumirkļus cieš klusu; tad viņš griežas no viena pie otra un runā klusā, no asarām ap spiestā balsī.)

Ak, augsta, cēla debess dāvana

Ir acu gaisma. — Visas būtnes dzīvo

No gaismas; katris laimīgs radījums —

Pat augs, uz gaismu līgsmi vaigu vērš,

Un viņam, — jūtošam, — ir jāsēd naktī,

Bez gala tumsā! — Viņu neveldzē

Vairs pļavu siltais zaļums, puķu krāšņums,

Viņš sārtos firnos nespēj lūkoties! —

Ak, mirt ir nieks, — bet dzīvot un bez gaismas,

Tas galējs posts! — Ko skatāties jūs manī

Tik žēli? Man ir divas spirgtas acis,

Nevienas nespēju es tēvam dot,

Ne sīkas vizmiņas no gaismas jūras,

Kas žilbin-mirdzoši man acīs plūst.

ŠTAUFACHERS

Ak, jūsu sāpes man vēl jāvairo,

Kur dziedēt vaj'dzētu: — vēl lielāks posts!

Jo visu soģis tēvam laupījis,

Tik ceļa spieķi viņam atstādams,

Ko kailam, aklam staigāt ubagos.

MELCHTALS

Tik ceļa spieķi aklam sirmgalvim!

It visu laupījis, pat saules gaismu,

Visnabagākā vispārējo mantu! —

Lai neteic man vairs: palikt, paslēpties!

Kāds gļēvuls, neģēlis es taču esmu,

Ka domāju uz savu drošību

Un ne uz tavu! — Tavu dārgo galvu

Par ķīlu atstāju tam varmākam!

Prom gļēvā saudzēšanās! — Viss mans prāts

Lai trauc uz asiņainu atriebšanos.

Es gribu iet — lai mani netura —

No soģa tēva acis atprasīt! —

Iz visiem viņa kalpu bariem laukā

Es gribu viņu raut, — ko dzīve vērts?

Es karstās, bezgalīgās sāpes gribu

Tā vīra as'nīs remdēt.

(Viņš taisās iet.)

VALTERS FIRSTS

Paliekat!

Ko jūs pret viņu spējat? Sarnenē

Viņš savā pilī sēd un drošā namā

Par nevarīgām dusmām ņirgājas.

MELCHTALS

Un, kaut viņš ledus pilī dzīvotu,

Tur "Šrekhornā" vai pat kur "Jaunava"

Kopš mūžiem plīvurota sēd, — es ceļu

Turp izlauzīšu sev; tā pili graušu

Ar dividesmits jaunekļiem, kāds es.

Un, ja neviens man nesekos, jūs visi,

Par savām būdām bīdamies, par lopiem,

Zem varmācīgā jūga lieksaties — —

Es ganus kalnos kopā sasaukšu,

Zem klaja debess jumta, tur, kur prāts

Vēl dzīvs un spirgts un sirds ir vesela, —

Tur atstāstīšu neģēlīgās šausmas.

ŠTAUFACHERS

(uz Valteru Firstu.)

Ja mērs ir piepildīts — lai pagaidām

Līdz pašam pēdējam …

MELCHTALS

Kāds pēdējais

Vēl būtu gaidāms, kad pat acu zvaigzne

Vairs nav droša savā dobumā?

— Vai mēs bez ieročiem? Kam mācījāmies,

Kā bultām šaut, kā smagās āvas celt

Uz kaujas lauka? — Katrai radībai

Ir izmisumā savi ieroči.

Kad briedis nokusis, viņš apstājas

Un suņiem pretim asos ragus griež, —

Ir kaza mednieku rauj bezdibenī, —

Jā, arams vērsis pat, — kurš cilvēkam

Rāms māju biedris, savus milzu spēkus

Tik pacietīgi viņa jūgā liek, —

Tas uzlec kaitināts, kaš nagiem zemi

Un uzsviež gaisā savu pretnieku.

VALTERS FIRSTS

Kad trijas zemes domātu kā mēs,

Tad laikam gan mēs dažko iespētu.

VERNERS ŠTAUFACHERS

Kad uriets sauc, kad palīdz untervaldiets,

Tad šviciets cienīs seno biedrību.

MELCHTALS

Man Untervaldē liela draugu ģinte,

Ar prieku katris ziedos dzīvību,

Kad viņš sev citos zinās atbalstu

Un apsardzību. — Jūs, šīs zemes tēvi!

Es tikai jauneklis še jūsu vidū,

Jūs piedzīvojuši, — un mana balss

Var tikai klusēt zemes sapulcē.

Bet nenicināt manu padomu

Un runu, ka es jauns, maz redzējis:

Ne jauna, karsta asins mani dzen,

Bet bezgalīga posta sāpju vara,

Ka jāiežēlojas pat akmenim.

Jūs paši esat tēvi, nama galvas,

Sev tikumīgu dēlu vēlaties,

Kas jūsu sirmos matus cienītu

Un acu gaismu svēti apsargātu.

Ak, kaut jūs paši arī necietāt

Vēl it nekā pie miesām un pie mantas.

Vēl jūsu acu raugi gaiši spīd,

Lai tādēļ mūsu vārgs jums nava svešs.

Jums arī varmācības zobens draud,

Jūs zemi novērsāt no Austrijas;

Tas pats bij mana tēva noziegums, —

Jūs līdzi vainīgi, būs līdzīgs sods.

VERNERS ŠTAUFACHERS

(uz Valteru Firstu)

Tad spriežat jūs, es esmu gatavs sekot.

VALTERS FIRSTS

Mēs gribam dzirdēt pirms, ko augstie kungi

No Zilinenes, Atinghauzes teiks. —

Man šķiet, ka viņa vārds mums gādās draugus.

MELCHTALS

Kur mežu kalnājos gan ir vēl vārds

Par jūsu — un par jūsu vārdu cēlāks?

Uz tādiem vārdiem tauta paļaujas.

Tiem laba skaņa visās mūsu zemēs.

Jums bagāts pūrs no tēvu tikumiem,

Jūs paši vairojat to. — Kam mums vajadzīgs

To augstmaņu? Lai vieni izdarām!

Kaut mēs jel vieni būtu šinī zemē!

Man šķiet, mēs paši prastu vairīties.

VERNERS ŠTAUFACHERS

Jā, viņus nespiež līdzīgs posts kā mūs;

Tā straume, kas še plosās ielejās,

Līdz šim tā nesniedza vēl augstumus —

Bet viņu palīdzības netrūks mums,

Kad viņi zemi redzēs ieročos.

VALTERS FIRSTS

Ja būtu virsnieks mums un Austrijai,

Tad likums izšķirtu pēc taisnības,

Bet tas, kas apspiež mūs, ir mūsu ķeizars

Un augstais soģis — tātad lai mums dievs

Caur mūsu roku palīdz! — Izpētat

(uz Štaufacheru)

Jūs šviciešus, es saukšu uriešus.

Bet ko lai sūtām mēs uz Untervaldi?

MELCHTALS

Turp sūtāt mani. — Kam tas vairāk rūp?

FIRSTS

To nepieļaušu; jūs mans viesis, man

Ir dārga jūsu drošība.

MELCHTALS

Nē, laižat!

Es slepenceļus, takas pazīstu;

Ir draugi man tur ir, kas paslēps mani

No ienaidnieka, dos man pajumti.

ŠTAUFACHERS

Lai iet ar dieva palīgu. Tai malā

Nav nodevēju. — Varmācības slogs

Tik ļoti nievāts tur, ka nerod kalpus.

Ir alcellietis savā novadā

Lai draugus pulcē, zemi uzkūda.

MELCHTALS

Kā mēs sev drošu ziņu padodam

Un mānām zemes soģa aizdomas?

VERNERS ŠTAUFACHERS

Mēs sanākt varētu vai Brunenē,

Vai Treibā, tur, kur piestāj preču kuģi.

FIRSTS

Tik atklāti mēs nevaram to darīt.

— Mans padoms tāds. — Pie ezera pa kreisai,

Kad brauc uz Bruneni — vēl Mitenšteins

Ir iepret — mežā kāda slēpta nora,

To ganu ļaudis sauc par Ritliju, —

Tur agrāk bijis, teic, kāds meža līdums.

Tai vietā mūsu zemes robežas

(Uz Melchtalu.)

Ar jūsu zemi saiet;

(Uz Štaufacheru.)

Īsā laikā

Turp laiva jūs no Švices pārnesīs.

Pa klusām tekām varam nokļūt turp,

Pa naktslaiku un slepus apspriesties.

Lai katris desmit uzticamus vīrus,

Kas vienojas ar mums, turp paņem līdz.

Tā kopā varam pārlikt kopējo

Un nolemt to ar dieva palīgu.

VERNERS ŠTAUFACHERS

(uz Valteru Firstu)

Lai notiek tā. Nu sniedzat savu roku,

(Uz Melchtalu.)

Jūs sniedzat savu šurp, un tā, kā mēs,

Trīs vīri, tagad savā starpā rokas

Še sadodamies, taisnīgi, bez viltus,

Tā mēs, trīs zemes, arī kopā stāsim

Par sargiem sev uz dzīvību un nāvi.

VALTERS FIRSTS un ARNOLDS MELCHTALS

Uz dzīvību un nāvi!

(Viņi tura rokas vēl kādu brīdi kopā salikuši un cieš klusu.)

MELCHTALS

Vecais tēvs,

Tu brīvu dienu nespēji vairs redzēt,

Tev viņu dzirdēt būs! — Kad ugunskuri

No alpes alpē celsies liesmodami,

Kad kritīs varmācības cietokšņi, —

Uz tavu būdu steigsies šveicieši,

Lai lielo prieku tevim pavēstītu,

Un tava nakts tev kļūs par gaišu rītu!

(Visi aiziet.)

1

Brīvkunga fon Atinghauzena pils.

Gotiska telpa, izgreznota ģērboņiem un bruņu cepurēm. — Brīv kungs Atinghauzens, sirmgalvis gadu astoņdesmit pieci vecs, liels un cēls stāvs, atbalstās uz zizli ar raga rotājumu; viņš ģērbies kažoka svārkos. — Kuonijs un vēl seši kalpi stāv viņam apkārt, rokās turēdami grābekļus un izkaptis. — Ienāk Ulrichs fon Rudencs bruņenieku apģērbā.

RUDENCS

Še esmu, tēvoci. — Ko vēlaties?

ATINGHAUZENS

Pirms ļaujat man pēc vecas parašas

Ar saviem kalpiem dzert šo rīta malku.

(Viņš dzer no kausa, kuru tad sniedz citiem.)

Pats citkārt līdzi biju laukā, mežā,

Mans skatiens viņus darbos rīkoja,

Mans karogs veda viņus kara gaitā;

Nu spēju būt tik nama pārvaldnieks.

Ja siltā saulīte pie manis nenāk,

Es nespēju to kalnos uzmeklēt.

Un tā mans loks aizvienu šaurāks top,

Es lēni virzos prom uz pēdējo,

Visšaurāko, kur apklust visa dzīve.

Drīz būšu sava ēna tik, savs vārds.

KUONIJS

(uz Rudencu, pasniegdams viņam kausu)

Jums, junkur, uzdzeru: sveiks!

(Tā kā Rudencs kavējas saņemt kausu.)

VILHELMS TELLS

Dzerat vien!

Iz viena kausa un iz vienas sirds!

ATINGHAUZENS

Nu ejat, bērni, kad nāks svētvakars,

Tad patrieksim par zemes vajadzībām.

(Kalpi aiziet.)

Atinghauzens un Rudencs.

ATINGHAUZENS

Tu, kā es redzu, ietērpies un jozies, —

Uz kungu pili taisies Altorfā?

RUDENCS

Jā, tēvoci, ir laiks, man jāsteidzas

ATINGHAUZENS

(atsēstas)

Vai tad tik steidzami? Vai jaunībai

Tik skopi laiks ir piedalīts, ka gribi

Pie sava tēvoča to attaupīt?

RUDENCS

Es redzu, ka jums esmu nevaj'dzīgs,

Un šinī namā tikai svešnieks esmu.

ATINGHAUZENS

(ilgāku laiku noņēmies skatās viņā)

Jā, diemžēl gan. Tev, diemžēl, dzimtene

Ir sveša tikusi! Ak Uli! Uli!

Es tevi nepazīstu vairs. Tu zīdā tērpies,

Ar staltām pāvu spalvām lepojies

Un purpurmēteli pār pleciem sedz!

Uz zemniekiem tu skaties nicīgi

Un kaunies viņu drauga sveicienu.

RUDENCS

To godu, kas tiem nākas, es tiem dodu,

Bet tiesības, ko ņem sev, liedzu tiem.

ATINGHAUZENS

Uz visas zemes ķeizariskās dusmas

Guļ smagā slogā — katris goda vīrs

Ir sirdī rūpju pilns par varmācību,

Kas mums ir jācieš — tikai tevi vien

Šīs vispārējās sāpes negrauž — tevi redz,

No saviem atšķīrušos, stājoties

Uz zemes ienaidnieku pusi; mūsu vārgs

Tev smejams šķiet, pēc viegliem priekiem dzenies,

Pēc kungu labvēlības, — tēvu zeme

Zem smagiem šaustiem tikmēr asiņo.

RUDENCS

Jā, zemi smagi spiež. — Bet kādēļ, tēvoc?

Kas vainīgs, ka tā postā iegrūsta?

Viens vienīgs niecīgs vārds bij vajadzīgs,

Lai acumirklī būtu noņemts slogs

Un būtu iegūts žēlīgs valdinieks.

Vai tiem, kas tautai acis aiztura,

Ka viņa īstam labam pretojas.

Aiz sava labuma tie aizkavē,

Ka mūsu draudzes nezvēr Austrijai,

Kā visas zemes apkārt darījušas.

Tiem tīkas sēdēt kungu sēdeklī

Ar muižniekiem. — Tie tikai ķeizaru

Par kungu grib, lai tā bez kunga būtu.

ATINGHAUZENS

Vai tas man jādzird — un no tavas mutes?

RUDENCS

Jūs likāt runāt, ļaujat tad ar beigt.

— Kas tā par lomu, tēvoci, ko jūs

Še izrādāt? — Vai nav jums augstāks lepnums

Kā būt še landamans un bannerkungs

Un valdīt līdz ar zemniekiem un ganiem?

Kā? — Vai nav slavenāka kungu gaita

Dot godu karaliskam valdniekam

Un viņa spožam galmam piebiedroties,

Ne būt par kungu sava paša kalpiem

Un tiesu turēt līdz ar zemniekiem?

ATINGHAUZENS

Ak Uli! Uli! — Gan es pazīstu

Šo kārdinošo balsi! Viņa vīla

Tev ausis, sirdi tevim sazāļoja!

RUDENCS

Jā, es to neslēpju — man dziļi dvēselē

Sāp svešo ļaužu izsmieklis, kas mūs

Sauc: bauru muižnieki! — Es nepanesu,

Ka visur apkārt jaunie muižnieki

Sev slavu gūst zem habsburdziešu ērgļa,

Bet es še, dzimtā muižā, laiski guļu

Un zemā darbā dzīves ziedoni

Še iztērēju. — Diži darbi notiek

Tur tālumā, tur slavas pasaule

Aiz viņiem kalniem viļņo vizoši

Man mājās šķēps un vairogs sarūsē;

Tur kara tauru droša dārdēšana,

Tur herolds skaļi sauc uz turniru, —

Tās balsis mūsu lejās nenonāk;

Tik ganu dziesmas, lopu pulkstenīšus

Še dzirdu vienmuļīgi atskanam.

ATINGHAUZENS

Tu apstulbušais! Lieka greznuma

Tu pievilts, nievā savu dzimteni!

Tu kaunies tēvu seno tikumu!

Ar karstām asarām tu ilgosies

Reiz atkal savu tēvu zemes kalnu

Un mūsu ganu dziesmu saskaņu,

Ko tagad lepnā apnicībā paļā, —

Ar sāpju ilgām viņas tevi grābs,

Kad svešā malā tevim atskanēs.

Ak, varens tēvu zemes dzineklis! —

Tā svešā viltus zeme nav priekš tevis;

Tur lepnā ķeiz'ra galmā būsi tu

Sev mūžam svešs ar savu krietno sirdi!

Tā pasaule grib citus tikumus,

Ne tos, ko tu šais lejās ieguvi.

— Ej pārdod savu brīvo dvēseli,

Ņem zemi lēņos, tiec par firstu kalpu,

Kaut spēji būt še pats savs kungs un firsts

Uz sava paša dzimtas, brīvas zemes.

— Ak Uli! Uli! paliec še pie mums!

Met pili Altorfā! — Ak, neatkāpies

No savas tēvu zemes svētās lietas!

— Es savā ciltī pēdējais. — Mans vārds

Ar tevi izbeidzas. Tur šķēps un vairogs,

Tos viņi kapā manim līdzi dos.

Vai pēdējs dvašas vilciens liks man domāt,

Ka tu tik gaidi, līdz šīs acis dziest,

Lai ietu turp uz jauno firstu galmu

Un manas muižas, kas man brīvi dotas

No dieva, saņemtu no Austrijas?!

RUDENCS

Mēs velti pretojamies ķeizaram;

Tam pieder pasaule. Vai mēs lai vieni

Tik iedomīgi, sīksti tiepjamies

Tam viņu zemju dižo virkni pārtraukt,

Ko viņš visapkārt mums jau apvilcis?

Tam pieder tirgi, tiesu iestādes,

Tam tirdzniecības ceļi, katris vezums,

Kas iet pār Gothardu, tam meslus dod.

No viņa novadiem it kā no tīkla

No visām pusēm esam ieslēgti.

— Vai valsts mūs apsargās? Vai viņa spēj

Pret Austriju jel pate aizsargāties?

Ja dievs mums nelīdz, ķeizars jau nemūžam.

Vai ķeiz'ra vārdam te jel maz kāds svars?

Kad viņi karā, naudas trūkumā

Var zemes, kas zem viņu ērgļa tveras,

Par ķīlām likt vai pārdot ārpus valsts?

— Nē, labdarība, gudra gādība

Ir, tēvoc, šinīs grūtos ķildu laikos

Pie stipra kunga tuvu pieslieties.

No cilts uz cilti staigā ķeiz'ra kronis,

Tas labus darbus netur piemiņā,

Bet stipram dzimtam kungam būt pa prātam

Ir nākamības sēklu sēt. —

ATINGHAUZENS

Vai tu tik gudris?

Par saviem dižiem senčiem gaišāk redzi,

Kas cīnījās par brīves dārgakmeni

Ar varoņspēku, sevis netaupot?

— Jel brauc uz Lucerni un jautā tur,

Kā savas zemes apspiež Austrija.

Tie nāks un skaitīs mūsu avis, lopus,

Tie mūsu alpu pļavas izmērīs

Un aizliegs stirnas medīt, putnus šaut

Pa mūsu brīviem mežiem, — šķērskokus

Pie mūsu tiltiem liks, pie mūsu vārtiem;

Par mūsu nabadzību zemes pirks,

Ar mūsu as'nīm savus karus vedīs. —

— Nē, ja mēs gribam savas as'nis liet,

Tad lai priekš mums,— mēs lētāk nopirksim

Sev brīvi nekā vērdzību.

RUDENCS

Ko spējam

Mēs, ganu tauta, pretī ķeiz'ra spēkam?

ATINGHAUZENS

Zēn, mācies pazīt tu šo ganu tautu!

Es pazīstu, es kaujās viņu vedu

Un cīņā redzēju pie Favencas.

Lai viņi nāk un jūgu uzliek mums,

Ko esam noņēmušies nepaciest!

— Ā, mācies sajust, kādas cilts tu esi!

Tev sava goda īsto pērli nebūs

Par lieku greznumu no sevis mest! —

Būt vadonis un galva brīvai tautai,

Kas tev aiz mīlestības padodas,

Kas cīņā, nāvē droši stāv pie tevis, —

Tas lai tavs lepnums ir un bruņniecība!

Sien ciešāk saites, kas tev iedzimtas,

Pie tēvijas, pie dārgās, pieslēdzies,

To turi ciet ar visu savu sirdi!

Še tavam spēkam stipras saknes aug;

Tur svešā pasaulē tu stāvi viens

Kā loka niedra, kuru vēji lauž.

— Nāc, sen tu neesi mūs redzējis,

Tik vienu dienu pabaudi pie mums, —

Tik šodien neej turp — tik šodien — dzirdi?

— Šo vienu dienu dāvā savējiem!

(Viņš satver viņu aiz rokas.)

RUDENCS

Es devu vārdu. — Laižat. — Esmu saistīts.

ATINGHAUZENS

(palaiž viņa roku vaļā, nopietni)

Tu esi saistīts. — Jā, tu nelaimīgais,

Tu saistīts, tik ne vārdiem, zvērestiem,

Bet mīlestības neraisāmiem valgiem.

(Rudencs aizvēršas.)

Slēp vaigu, cik tu gribi. — Jaunkundze

Berta fon Brunek tā, kas tevi velk

Uz pili, sien pie ķeiz'ra dienesta.

Tu muižnieci sev gribi gūt par sievu,

No tautas atkrizdams. — Bet nevilies!

Tik tevi pievelkot, tev brūti rāda,

Bet tevim, vientiesītim, nav tā lemta.

RUDENCS

Nu diezgan esmu klausījies. Ardievu!

(Viņš aiziet.)

ATINGHAUZENS

Jel paliec, neprātīgais! Ak, viņš aiziet,

Es nespēju to atturēt un glābt. —

Tā Volfenšīsens tika atkritis

No savas zemes, — tā vēl citi sekos.

Šī svešā burvība viļ jaunekļus,

Aiz viņiem kalniem spējā dziņā rauj. —

— Ak nelaimīgā stunda, kad šie svešie

Šais klusās, laimes pilnās lejās nāca,

Lai grautu senos krietnos tikumus!

Ar varu jaunais iespiežas, un vecais

Un cēlais aiziet, citi laiki nāk,

Un dzīvo citāddomājoša cilts! —

Ko es še daru? Visi aprakti,

Ar kuriem kopā cītos, dzīvoju.

Jau apakš zemes atdusas mans laiks;

Tam labi, kam nav jādzīvo ar jauno!

(Viņš aiziet.)

2

Pļava, kurai visapkārt augstas klintis un mežs.

Klintīs redzamas takas, gar karam paroči, arī trepes, pa kurām vēlāk redz zemniekus lejā kāpjam. Tālumā ezers, kuram pāri sākumā redzama mēnesnīcas varavīksna. — Skatuvi noslēdz augsti kalni, pār kuriem paceļas vēl augstāk ledus galotnes. — Uz skatuves pilnīga nakts, tikai ezers un baltie ledus šļūdoņi viz mēness gaismā.

Melchtals, Baumgartens, Vinkelrids, Meiers Sarnens, Burkharts Bihels, Arnolds Seva, Klavs Flie un vēl četri citi zemnieki, visi apbruņojušies.

MELCHTALS

(vēl aiz skatuves)

Še kalna ceļš, tik naigi manim līdz!

Es klinti pazīstu un krustu virsū;

Pie mērķa esam, še ir Ritlijs.

(Ienāk ar lāpām rokās.)

VINKELRIDS

Klau!

SEVA

Viss tukšs.

MEIERS

Neviena tautieša vēl nava.

Mēs, untervaldieši, še pirmie esam.

MELCHTALS

Vai ilgi vēl līdz rītam?

BAUMGARTENS

Uguns sargs

Nupat vēl Zelisbergā sauca divus.

(Tālumā dzird zvanām.)

MEIERS

Klus'! Dzirdi!

BIHELS

Tas meža kapličiņas pulkstenīts

No Švicu zemes skaļi pāri skan.

Fon der FLIE

Ja gaiss ir skaidrs, tāli skaņas nes.

MELCHTALS

Lai daži iet un uzkur uguni,

Kas gaiši liesmotu, kad atnāk biedri.

(Divi zemnieki aiziet.)

SEVA

Cik jauka mēnesnīcas nakts! Un ezers

Guļ rāmi it kā gludens spogulis.

BIHELS

Būs viegli viņiem braukt.

VINKELRIDS

(rāda uz ezera pusi)

A! Paskatāt!

Lūk turpu! — Neredzat?

MEIERS

Jā, ko tad? — Tiešām!

Nakts vidū redzams varavīksnas loks!

MELCHTALS

Tā mēness gaisma, kas to attēlo.

FLIE

Tā dīvaina un brīnumaina zīme!

Maz dzīvo tādu, kas to redzējuši.

SEVA

Loks divkāršs; bālāks, skat, tam pāri stāv.

BAUMGARTENS

Patlaban laiva zem tā cauri brauc.

MELCHTALS

Tas, šķiet man, Štaufachers ar savu laivu, —

Tas krietnais vīrs uz sevi neliek gaidīt.

(Iet uz ezera krastu līdz ar Baumgartenu.)

MEIERS

Visilgāk kavējušies urnieši.

BIHELS

Tiem tāļi apkārt jāapiet pa kalniem,

Lai zemes soģa spiegus mānītu.

Pa to laiku divi zemnieki pļavas vidū sakūruši uguni.

MELCHTALS

(pie krasta)

Kas atnāk? Sakāt vārdu!

ŠTAUFACHERS

(lejā)

Zemes draugi.

Visi aiziet uz skatuves galu saņemt atnākušos. No laivas izkāpj Verners Štaufachers, Itels Redings, Ansis Mauers, Jorgs Hofs, Konrads Hunns, Ulrichs Kalējs, Josts Veilers un vēl četri citi zemnieki, visi tāpat apbruņojušies.

VISI

(sauc)

Sveiks! sveiks!

(Kamēr pārējie uzkavējas skatuves galā un apsveicinājas, tikmēr Melchtals ar Štaufacheru panāk uz priekšu.)

MELCHTALS

Ak Štaufacher! Es redzēju

To, kurš nekad vairs manis neredzēs!

Es roku uzliku uz viņa acīm,

Un kvēlu atriebību sūcu es

No viņa skata izdzisušās saules.

ŠTAUFACHERS

Lai atriebība, lai! Ne atriebties, —

Mēs gribam novērst nākamības postu.

— Nu sakāt, ko jūs labu panācāt

Tur untervaldiešos priekš mūsu lietas?

Ko domā tautieši? Un kā jūs paši

No spiegu valgiem esat glābušies?

MELCHTALS

Pa briesmīgajiem kalniem, Surenām,

Pa tāļiem, tukšiem ledus laukumiem,

Kur tikai ērgļi aizsmakuši ķērc,

Es nonācu līdz kādai alpu pļavai,

Kur Urijas un Engelbergas gani

Viens otram uzsauc: sveiks! un kopā gana;

Ar ledus pienu slāpes dzesēju,

Kas putodams tur plūst no šļūdoņiem.

Tur tukšās ganu būdās iegriezos,

Pats saimnieks sev, pats viesis, — kamēr beigās

Līdz pulkā dzīvojošiem ļaudīm tiku.

— Tais lejās bij jau baumas nākušas

Par jauno vardarbu, kas noticis,

Un manu likstu katris cienīja,

Kur pieklauvēju, durvis atvērās.

Šīs taisnās dvēseles bij sašutušas

Par jauno, varmācīgo valdību;

Jo tā, kā viņu alpēs gadu gadā

Tās pašas zāles aug, kā avoti

Rit vienmuļi, pat debeši un vēji

Bez maiņas seko saviem virzieniem,

Tā vecie tikumi no dižiem senčiem

Uz dēliem negrozāmi pārgāja.

Tiem pārdrošs jauninājums nepanesams

Sen parastā un gludā dzīves gaitā. —

— Tie cietās rokas manim pretim sniedza,

No sienas ņēma rūsējušos šķēpus,

Tiem acīs jautra drosma zibsnīja,

Kad viņiem cēlos vārdus minēju,

Ko kalnos svētus tura zemnieki,

Kā jūsējo un Firsta vārdu. — Visu,

Ko nolemsat, tie darīt apņēmās

Un nozvērēja jums ir nāvē sekot.

— Tā droši steidzos es no sētas sētā

Zem viesmīlības svētās patvērsmes —

Un, kad es tiku savā dzimtenē,

Kur visur apkārt dzīvo mani radi,

Un tēvu aklu, kailu atradu

Uz svešiem salmiem, tikko pārtiekot

No ļaužu žēlsirdības

ŠTAUFACHERS

Kungs un dievs!

MELCHTALS

— Es neraudāju! Nevarīgās as'rās

Es karstu sāpju spēku neizlēju,

Nē, dziļi krūtīs it kā dārgumu

To ieslēdzu, uz darbiem domādams.

Pa visām kalnu dangām ložņāju,

Visapslēptākās lejas izmeklēju;

Līdz ledus pārklātajiem šļūdoņiem

Es meklēju un radu ļaužu būdas,

Un, kurp vien kājas mani aiznesa,

Es naidu sastapu pret varmākiem;

Jo pat līdz viņai gala robežai,

Kur beidzas dzīva radība, kur zeme

Vairs augļus nedod, soģu kārums sniedz. —

Es visas sirdis šinī krietnā tautā

Ar dzeldējošiem vārdiem sacēlu,

Tie pieder mums ar sirdi, dvēseli.

ŠTAUFACHERS

Jūs īsā laikā daudz ko panācāt.

MELCHTALS

Vēl vairāk pūlējos. — Tur Rosberga

Un Sarnena; to piļu ļaudis baidās;

Jo viņu klinšu vaļņos ienaidnieks

Var droši slēpties, zemi apspiezdams.

Ar savām acīm gribēju tās pētīt:

Es biju Sarnenē un zinu pili.

ŠTAUFACHERS

Jūs pašā zvēra alā iegājāt?

MELCHTALS

Es pārģērbts biju tur kā svētceļnieks,

Pie galda zemes soģis plītēja —

Nu spriežat, vai es spēju sirdi valdīt;

Es viņu redzēju un nenositu.

ŠTAUFACHERS

Nu, tiešām laime bija tavai drosmei.

(Pa to laiku citi zemnieki panākuši uz priekšu un tuvojas abiem draugiem.)

Bet tagad sakāt man, kas jūsu biedri

Un krietnie vīri, kas jums sekoja!

Lai iepazīstamies un uzticīgi

Še, kopā nākot, sirdis atklājam.

MEIERS

Kas, kungs, jūs nepazīst šais trijās zemēs?

Es Meiers, sarneniets; un tas, lūk, še

Mans īstens māsas dēls, Struts Vinkelrids.

ŠTAUFACHERS

Jūs minat vārdu, kas man pazīstams.

Jo Vinkelrids bij tas, kas pūķi kāva

Tur tīrelī pie Veileras un krita

Tai cīņā.

VINKELRIDS

Tas mans sentēvs bija, kungs.

MELCHTALS

(rāda uz diviem zemniekiem)

Šie dzīvo tur aiz meža, klostra ļaudis

No Engelbergas. — Jūs to nenievāsat,

Ka viņi dzimti ļaudis, nesēd brīvi

Uz sava īpašuma tā kā mēs. —

Tie mīlē dzimteni, stāv labā slavā.

ŠTAUFACHERS

(uz abiem)

Nu dodat roku. Laimīgs ir tas vīrs,

Kurš nav ar savām miesām kungam atdots;

Bet krietnis tikums katrā šķirā zeļ.

KONRADS HUNNS

Še Redings, mūsu bijis landamans.

MEIERS

Es viņu pazīstu. Viņš ir mans pretnieks,

Ap vecu dzimtas zemi tiesājamies.

— Mēs, Reding, tiesas priekšā pretnieki,

Še esam draugi.

(Krata viņa roku.)

ŠTAUFACHERS

Tas bij krietni teikts.

VINKELRIDS

Klau! viņi nāk. Tur taurē urnieši.

Pa labai un kreisai rokai redz no klintīm zemē kāpjam apbruņotus vīrus ar lāpām rokās.

ANSIS MAUERS

Lūk, vai tur nenāk dieva svētais kalps,

Pats cienīgs baznīckungs? Viņš nebaidās

Ne ceļa grūtību, ne briesmu naktī,

Par tautu gādājot kā labais gans.

BAUMGARTENS

Tam seko Petermans un Valters Firsts,

Tik Tella vien es pulkā neredzu.

Ienāk Valters Firsts, mācītājs Reselmans, ķesteris Petermans, gans Kuonijs, mednieks Vernijs, zvejnieks Ruodijs un vēl pieci citi zemnieki. Visi kopā, pēc skaita trīs desmit trīs vīri, panāk uz priekšu un sastājas ap ugunskuru.

VALTERS FIRSTS

Tā vajaga mums savā dzimtenē

Un tēvu mājās slepus kopā nākt,

Kā slepkavas un laupītāji lodā, —

Un naktī, — kura savu melno segu

Tik noziegumiem, sazvērībām dod,

Kas saules baidās, — savas tiesības

Sev gūt, kas taču skaidras ir un gaišas

Kā dienas starojošais gaismas klēpis.

MELCHTALS

Lai, lai! Kas naktī slepen, tumši vērpts,

Tiks brīvi saules gaismā jautri tērpts.

RESELMANS

Klau, biedri, ko man dievs ir sirdī licis!

Mēs esam še kā zemes saeima

Un varam skaitīties par visu tautu.

Tad spriedīsim pēc vecām parašām,

Kā mēs to darīt mēdzām miera laikos.

Kas nav pēc likuma šai sapulcē,

To laika spaids lai atvaino. Bet dievs

Ir visur tur, kur godā taisnību,

Un mēs zem viņa debesīm še stāvam.

ŠTAUFACHERS

Jā, spriedīsim pa vecai parašai;

Lai nakts, bet gaiša mūsu taisnība.

MELCHTALS

Lai skaits nav pilns, bet visas tautas sirds

Un visi krietnākie še mūsu vidū.

KONRADS HUNNS

Lai arī nav še veco grāmatu,

Tās mūsu sirdīs dziļi ierakstītas.

RESELMANS

Nu, lai tad loku tūdaļ noslēdzam.

Lai iesprauž zobenus kā varas zīmi!

ANSIS MAUERS

Lai savu vietu ieņem landamans,

Un viņa palīgi lai stāv tam blakus!

ĶESTERIS PETERMANS

Mēs trijas tautas; kurai pienākas

Šai zemes sapulcei dot vadoni?

MEIERS

Lai Urija vai Švice ņem šo godu,

Jo Untervalde brīvi piekāpjas.

MELCHTALS

Mēs piekāpjamies, mēs jau lūdzēji,

Kas prasa palīgu no stipriem draugiem.

ŠTAUFACHERS

Lai Urija ņem zobenu; tās karogs

Jau Romas gājienos iet priekšgalā.

VALTERS FIRSTS

Nē, Švicei lai mēs dodam zobenu,

Jo Švices cilts mēs visi skaitāmies.

RESELMANS

Es šķiršu cēlo sacensību: Švice

Lai vada domē, karā Urija.

VALTERS FIRSTS

(pasniedz zobenus Štaufacheram)

Še ņemat!

ŠTAUFACHERS

Vecākajam lai tas gods.

JORGS HOFS

Visvairāk gadu skaita Ulrichs Kalējs.

ANSIS MAUERS

Tas vīrs ir krietnis, bet nav brīvas kārtas,

Dzimts cilvēks Švicē nevar tiesu spriest.

ŠTAUFACHERS

Vai nav še Redings, bijis landamans?

Ko mēs vēl cienīgāku meklējam?

VALTERS FIRSTS

Lai viņš ir amans, sēdes vadītājs,

Kas viņam balsi dod, lai paceļ roku.

(Visi paceļ labo roku.)

REDINGS

(nostājas loka vidū)

Nav grāmatu, uz kurām roku likt,

Tad zvēru tur, pie mūža zvaigznēm augšā:

Nekad no taisnības es neatkāpšos.

(Viņa priekšā iesprauž divus zobenus, ap viņu noslēdz loku: Švice turas viducī, pa labi nostājas urieši, pa kreisai untervaldieši. Redings paceļas, atspiezdamies uz savu kaujas zobenu.)

Kāds nolūks ir mūs, trejas kalnu tautas,

Še neauglīgā ezerkrastmalā

Un spoku stundā kopā savedis?

Kāds saturs būs tai jaunai biedrībai,

Ko mēs zem zvaigžņu telts še noslēdzam?

ŠTAUFACHERS

(ieiet lokā iekšā)

Mēs nenoslēdzam jaunu biedrību;

Tā veca biedrība no sentēviem,

Ko atjaunojam še! — To zināt, biedri!

Kaut šķir mūs ezeri un augsti kalni,

Un katra tauta sevi savrūp valda, —

Mēs tomēr vienas asins, vienas cilts,

No vienas dzimtenes mēs nākuši.

VINKELRIDS

Tad taisnība, ko dziesmās dzied, ka mēs

No tālienes šai zemē atnākuši?

Ak, stāstāt man par to, lai stiprina

Tā vecā biedrība šo mūsu jauno.

ŠTAUFACHERS

Tad klausāties, ko stāsta vecie gani.

— Bij liela tauta tāli ziemeļos,

Ko bada gadi grūti piemeklēja.

Šais bēdās saeimā tie nosprieda,

Ka katris desmit's pilsonis, pēc lozes,

Lai atstāj dzimteni. — Tā notika!

Un vaimanājot gāja vīri, sievas, —

Liels kara spēks uz dienvidiem, ar šķēpiem

Sev ceļu izcērtot caur Vāciju,

Līdz pat šo mežu kalnu augstumiem;

Un agrāk lielais gājiens nerima,

Līdz viņi nonāca tai tukšā lejā,

Kur tagad Muota caur pļavām rit —

Tur ļaužu pēdas nebij redzamas,

Tik krastā bija vientulīga būda.

Tur sēdēja kāds vīrs, uz laivu gaidot, —

Bet niknos viļņos ezers trakoja

Un pāri nelaida; tad apskatīja

Tie zemi tuvāk, redzēja: tur meža

Liels bagāts pilnums, skaisti avoti —

Un šķitās esam mīļā dzimtenē.

— Tad viņi nosprieda tur apmesties

Un cēla veco Švices pilsētu.

Tiem dažu sūru dienu nācās mežu

Ar plašām, sarežģītām saknēm plēst. —

Kad vēlāk zemes nepietika vairs

Priekš ļaužu skaita, daži pārgāja

Uz Melno kalnu, jā, līdz baltai zemei,

Kur, paslēpta aiz mūža ledus vaļņiem,

Ar svešu runu sveša tauta mīt.

Pie Kernvalda tie Stancu uzcēla

Un Reisas upes lejā Altorfu. —

Bet savas cilts tie mūžam atminējās.

No visām svešām tautām, kas pēc tam

Ir viņu zemes vidū apmetušās,

Aizvien vēl Švices vīri savus pazīst,

Jo sirds un asins sevi neaizliedz.

(Sniedz roku uz labo un kreiso pusi.)

ANSIS MAUERS

Jā, vienas sirds mēs esam, vienas asins!

VISI

(viens otram rokas sniegdami)

Kā viena tauta kopā stāvēsim!

ŠTAUFACHERS

Tās citas tautas svešu jūgu nes,

Un uzvarētājiem tās padevušās.

Pat mūsu zemes robežās daudz tādu,

Kas uzņēmušies svešas klausības,

Un viņu vērdzība uz bērniem pāriet, —

Bet mēs, kas vecās Švices īstā cilts,

Mēs mūžam sargājam sev brīvību,

Ne firsta priekšā ceļus locījām,

Mēs brīvi ķeiz'ra apsardzībā stājām.

RESELMANS

Jā, brīvi uzņēmām valsts apsardzību,

Tā ķeiz'ra Fridericha rakstā teikts.

ŠTAUFACHERS

Jo ir pats brīvākais bez kunga nav.

Ir jābūt galvai, augstākajam soģim,

Kur ķildās taisnība ir smeļama.

Tā mūsu sentēvi par savu zemi,

Ko noņēmuši senai postažai,

Ir ķeiz'ram godu devuši, kurš saucas

Par kungu romiešu un vācu zemēm, —

Un, līdzi citiem brīviem ļaudīm valstī,

Tie solījušies tikai karā iet.

Jo tāds ir brīvo vienīgs pienākums:

To valsti sargāt, kas tos pašus sargā.

MELCHTALS

Kas pāri ir par to — ir vērgu zīme.

ŠTAUFACHERS

Tie sekoja, kad karā lika iet,

Valsts karogam un kāvās visās kaujās.

Uz Romu līdzi gāja ķeizaram,

Lai Romas kroni viņam galvā liktu.

Bet mājās paši sevi valdīja

Pēc senām parašām un likumiem;

Un tikai virstiesa bij ķeizara.

Priekš tās bij iecelts atsevišķis grafs,

Kam ārpus zemes bija sēdeklis.

Kad bij kāds asins noziegums, to sauca.

Zem klajas debess skaidri, vienkārši

Viņš lēma tiesu, ļaužu nebaidoties,

Vai še jel zīme, ka mēs esam vērgi?

Ja citādi kāds domā, lai tad teic!

JORGS HOFS

Nē, viss ir tiešām tā, kā sacījāt,

Pie mums nekad nav varmācība ciesta.

ŠTAUFACHERS

Mēs pašam ķeiz'ram liedzam paklausību,

Kad priest'ru dēļ viņš šķieba taisnību.

Kad Einzidelnas dieva nama ļaudis

Mums mūsu alpes noņemt tīkoja,

Kur mēs kopš tēvu laikiem ganījām,

Un abats rādīja mums grāmatas,

Kas viņam dāvā brīvās postažas. —

— Jo bija slēpts, ka mēs tās īpašnieki; —

Mēs sacījām: "Tās grāmatas ir viltus!

Kas pieder mums, to ķeizars nevar dāvāt;

Ja taisnība mums liegta tiek no valsts,

Mēs savos kalnos valsti varam pieciest."

— Tā mūsu tēvi runāja! Vai mēs

Lai jaunā jūga kaunu panesam?

No sveša kalpa ciešam to, ko mums

Pats ķeizars savā varā neuzspieda?

— Šos tīrumus mēs sevim radījām!

Caur mūsu roku darbu senos mežus,

Kur citkārt lāčiem vien bij miteklis,

Mēs ļaudīm mājas vietās pārvērtām,;

Mēs izskaudām še pūķu dzimumu,

Kas, ģifti tūkdams, izkāpa no purviem;

Mēs miglas segu pārrāvām, kas stiepās

Pār tukšām blāksnām mūžam pelēka;

Mēs cietās klintis šķēlām, ceļniekus

Pār bezdibeņiem vedām drošās takās,

Caur tūkstots gadu valdīšanu pieder

Šī zeme mums! — un svešais kungu kalps

Lai drīkstētu šurp nākt, mums važas kalt

Un apsmiet mūs uz mūsu pašu zemes?!

Vai palīga pret tādu spaidu nav?!

(Zernnieku starpā manāma stipra kustība.)

Nē, varmācībai savas robežas!

Ja spaidītais nekur vairs nerod tiesas,

Ja nasta neciešama top, — viņš grābj

Ar drošu roku augšup debesīs,

Rauj lejā savas mūža tiesības,

Kas neatņemamas tur karājas

Un nesalaužamas kā pašas zvaigznes! —

Tad dabas pirmatnība atgriežas,

Kur cilvēks pretim stādīts cilvēkam —

— Kā pēdējs līdzeklis, kad cits neviens

Vairs nelīdz, rokās viņam zobens dots! —

Mēs augstāko starp mantām drīkstam pārstāt

Pret varu! — Mēs par savu zemi stāvam,

Par savām sievām stāvam, saviem bērniem!

VISI

(zobenus žvadzinādami)

Par savām sievām stāvam, saviem bērniem!

RESELMANS

(ieiet loka vidū)

Pirms šķēpus tverat, labi pārliekai!

Jūs varat mierā līgt ar ķeizaru.

Viens vārdiņš tik no jums, un varmākas,

Kas tagad smagi spiež jūs, glaimos jums,

— Tik pieņemat, kas bieži piedāvāts,

Un metat valsti, zvērat Austrijai. —

ANSIS MAUERS

Ko viņš tur teic? Mums zvērēt Austrijai!

BIHELS

Ko viņu klausīt!

VINKELRIDS

To teic nodevējs

Un zemes pretnieks!

REDINGS

Klusu, klusu, biedri!

SEVA

Mums zvērēt Austrijai pēc tāda kauna?

FLIE

Lai nu ar varu piespiež mūs uz to,

Ko mēs ar labu liedzam?

MEIERS

Tad mēs būtu

Tik vērgi, pelnītu par vērgiem būt!

MAUERS

No Šveices tiesībām lai izstumts top,

Kas ieteic padoties zem Austrijas!

— Es, aman, pastāvu uz to, lai šāds

Ir pirmais zemes likums, ko mēs dodam.

MELCHTALS

Jā, jā! Kas ieteic zvērēt Austrijai,

Lai ir bez tiesībām un visa goda,

Neviens lai nepieņem to savās mājās.

VISI

(paceļ labo roku)

Mēs gribam to par likumu!

REDINGS

(pēc starpbrīža)

Ir pieņemts!

RESELMANS

Jūs tagad brīvi par šo likumu.

Lai Austrija ar varu neizspiež,

Ko nedabūja, laipni glaimojot

JOSTS VEILERS

Pie dienas kārtības un tālāk!

REDINGS

Biedri!

Vai visi miera ceļi izbaudīti?

Varbūt to ķeizars nezina; varbūt

Viņš to pat nevēl, ko mēs ciešam Še?

Mums vaj'ga raudzīt ir šo pēdējo,

Pirms ziņot viņam mūsu sūdzības,

Tik tad grābt zobenu. Jo briesmīga

Aizvien, pat taisnā lietā, paliek vara.

Dievs palīdz tikai tad, kad ļaudis nespēj.

ŠTAUFACHERS

(uz Konradu Hunnu)

Nu nākat jūs sniegt ziņas. Runājat!

KONRADS HUNNS

Es biju ķeiz'ra pilī, Reinfeldē,

Pret soģu spaidiem sūdzēties un dabūt

Uz mūsu seno brīvi grāmatu,

Ko citkārt deva katris jaunais ķeizars.

Daudz sūtņu bija tur no pilsētām,

No Švabu zemes un no Reina upes,

Tie visi dabūja sev grāmatas

Un jautri savās mājās atgriezās,

Tik mani, jūsu sūtni, noraidīja

Pie domniekiem, kas deva tukšus vārdus:

"Ka ķeiz'ram šoreiz laika neesot,

Viņš citreiz pieminēšot arī mūs."

— Un, kad caur karaļtelpām bēdīgs gāju,

Es redzu: švabu hercogs Jānis stāv

Pie loga raudādams un brīvkungi

No Vartas un no Tegernfeldes sānis.

Tie teica manim: "Palīdzat sev paši!

No ķeiz'ra negaidāt sev taisnības.

Pats savu brālēnu viņš aplaupa

Un aiztura tam taisno mantojumu.

Pēc mātes mantas hercogs viņu lūdz,

Jo viņš nu pilnos gados, būtu laiks

Pār zemi un pār ļaudīm pašam valdīt.

Un ko tam atbild? ķeizars vainadziņu

Tam uzliek: še būs rota jauneklim!"

MAUERS

Jūs dzirdat: nesagaidāt taisnību

No ķeizara, bet palīdzat sev paši!

REDINGS

Cits nepaliek mums pāri. Sakāt nu,

Kā būs to gudri labā galā vest.

VALTERS FIRSTS

(ieiet lokā)

Mēs nīsto jūgu gribam nokratīt;

Un senās tiesības, ko mantojām

No saviem tēviem, gribam sargāt sev,

Ne nevaldāmi pēc kā jauna tvert.

Lai paliek ķeizaram, kas ķeizara,

Kam ir savs kungs, lai kalpo tam, kā nākas.

MEIERS

No Austrijas man īpašums uz klaušiem.

VALTERS FIRSTS

Jūs turpinājat klausīt Austrijai.

JOSTS VEILERS

Es meslus dodu Rapersveilas kungiem.

VALTERS FIRSTS

Jums jāturpina savus meslus dot.

RESELMANS

Es pazvērējis Cirches klosterim.

VALTERS FIRSTS

Jums jādod klosterim, kas klostera.

ŠTAUFACHERS

Man citu lēņu nav kā vien no valsts.

VALTERS FIRSTS

Kas pienākas, to darāt, vairāk ne.

Mēs soģus padzīsim un viņu kalpus

Un viņu stiprās pilis lauzīsim;

Bet, ja ir iespējams, bez asins. Ķeizars

Lai redz, ka mēs tik spiesti nometam

No sevis godbijības pienākumus.

Un, ja viņš redz, ka netiek pārkāpts mērs,

Varbūt viņš gudri valda savas dusmas!

Jo īstu cienību tā tauta gūst,

Kas tura mēru, kaut tai zobens rokās.

REDINGS

Bet sakāt, kā mums būs to galā vest?

Jo ienaidnieks še nav bez ieročiem

Un tiešām neatkāpsies mierīgi.

ŠTAUFACHERS

Viņš atkāpsies, ja ieročos mūs redzēs.

Mēs pārsteigsim to, pirms viņš bruņojies.

MEIERS

Tas viegli teikts, bet grūti izdarāms.

Mums zemē divas pilis rēgojas,

Kur naidnieks tversies; tās tiks briesmīgas,

Kad ķeizars uzbruks mums ar kara spēku,

Mums jāveic Rosberga un Sarnene,

Pirms trijās zemēs ķeram zobenus.

ŠTAUFACHERS

Ja gaidām, ienaidnieks tiks brīdināts;

Par daudzi zina mūsu noslēpumu.

MEIERS

Nav nodevēju mūsu novados.

RESELMANS

Ir pārāk karstais dažreiz kaitēt var

VALTERS FIRSTS

Ja gaidām, pabeigs pili Altorfā,

Kur soģis apcietināsies.

MEIERS

Jums rūpes

Par sevi vien.

PETERMANS

Jūs esat netaisni.

MEIERS

(uztraukdamies)

Mēs netaisni! Kā uriets drīkst to teikt?

REDINGS

Jūs zvērējuši! Klusu!

MEIERS

Jā, kad Švice

Ar Uriju ir biedros, mums tad jāklus.

REDINGS

Man jānorāj jūs zemes saeimā,

Ka iekarsdami mieru traucējat!

Vai visi nestāvam par vienu lietu?

VINKELRIDS

Ja mēs līdz ziemas svētkiem atliekam,

Tad visi klaušu ļaudis ies, kā parasts,

Uz pili soģim nonest dāvanas.

Tad varēs vīri desmit, divpadsmit

It nemanāmi pilī pulcēties;

Tie slepus līdzi asus dzelžus ņem,

Kas būtu aši kātos uzspraužami,

Jo apbruņotus pilī neielaiž.

Netāļi mežā gaida lielāks pulks,

Un, tiklīdz vārtus apsēst laimējas,

Tiks skaļi ragā pūsts, un pārējie

No meža paslēptuves laukā brūk.

Tā vieglā kārtā pils mums piekritīs.

MELCHTALS

Un ieņemt Rosbergu es apņemos;

Man pilī kāda meita draudzīga,

To lēti pierunāšu, lai tā sniedz

Man nakti apsērsumam virvju trepes,

Kad būšu augšā, draugi pakaļ nāks.

REDINGS

Vai visi vēlas, lai mēs atliekam?

(Vairākums paceļ rokas.)

ŠTAUFACHERS

(skaita balsis)

Divdesmit balsis ir pret divpadsmitām.

VALTERS FIRSTS

Kad pilis krīt, kā noteikts, vienā dienā,

No kalna kalnā zīmi padosim

Ar uguņiem! Tad aši kara spēks

Tiek sasaukts katras zemes pilsētā!

Kad soģi tad mūs redzēs ieročos,

Tad, ticat man, tie cīņu atmetīs

Un labprāt pieņems, ka tiem paļaujam

Ar mieru atstāt mūsu robežas.

ŠTAUFACHERS

Tik Gesleru, es baidos, grūti veiksim,

Tam apkārt kara vīru briesmīgs pulks;

Bez asins neatkāpsies viņš, ja pat

Ir padzīts, vēl viņš zemei ir par briesmām.

Jo grūti, bīstami pat viņu saudzēt.

BAUMGARTENS

Kurš darbs ir briesmu pilns, to dodat man!

Es Tellam pateicos par dzīvību

Un labprāt dodu to priekš tēvijas,

Mans gods ir sargāts, remdināta sirds.

REDINGS

Nāks laiks, nāks padoms. Tikmēr pagaidāt.

Uz laiku arī vaj'ga paļauties.

— Bet, palūk, kamēr mēs še pārspriežam,

Jau augstākajos kalnu galos rīts

Liek kvēļu austrai kaist. — Tad šķirsimies,

Pirms dienas gaišums mūs vēl pārsteidzis.

VALTERS FIRSTS

Bez rūpēm! nakts iz lejām lēni bēg.

(Visi nevilšus noņēmuši cepures no galvas un klusā bijībā nolūkojas rīta blāzmā.)

RESELMANS

Pie jaunās gaismas, kura apsveic mūs

Kā pirmos tautu starpā, kas zem mums

Tur, smagi elšot, dzīvo pilsētstvaikos,

Lai jaunās sabiedrības zvērus zvēram,

— Mēs gribam brīva brāļu tauta būt,

Nekādās bēdās, briesmās nešķirties,

(Visi runā viņam pakaļ, pacēluši trīs pirkstus.)

— Mēs gribam brīvi būt kā mūsu tēvi,

Mirt labāk! nekā dzīvot verdzībā.

(Tāpat kā augšā runā pakaļ.)

— Mēs gribam paļauties uz augsto dievu,

Nekādas ļaužu varas nebīties!

(Tāpat. Zemnieki apskauj viens otru.)

ŠTAUFACHERS

Lai tagad katris savu ceļu iet

Pie saviem radiem, draugiem klusībā.

Kas gans, tas mierīgi lai lopus kopj

Un slepus draugus lasa biedrībai.

— Kas vēl ir jāpanes, lai panesam

Līdz savam laikam! Varmācības mērs

Lai pieaug pilns, līdz viena diena dzēsīs

Tā sīkos, kā ir lielos parādus.

Lai katris taisnās dusmas savalda,

Priekš kopības lai atriebšanos taupa,

Kas pats pie sevis meklē palīgu,

Tas vispārības lietai daļu laupa.

(Visi aiziet uz trim dažādām pusēm; tikmēr orķestrī atskan skaļas, svinīgas skaņas. Tukšā skatuve paliek vēl kādu laiku atklāta un izrāda saules uzlēkšanu pār ledus kalniem.)

Trešais cēliens

1

Pagalms Tella nama priekšā.

Tells nodarbojas ar cirvi namdara darbā, Hedviga aizņemta ar kādu mājas darbu. Valters un Vilhelms dziļāk skatuvē rotaļājas ar mazu stopu.

VALTERS

(dzied)

Plecos stops un bultas,

Strēlnieks kalnos klīst,

Agri jau no gultas,

Līdzko gaisma svīst.

Karals gaisa tālēs,

Ērglis, stalti skrien, —

Kalnos, ledus gālēs

Valda strēlnieks vien.

Tam pār visu vaļa,

Ko tas bultām grābj.

Viss ir viņa daļa,

Kas vien skrej un rāpj.

(Lēkšus pieskrien pie tēva.)

Man aukla pušu. Sasien man to, tēt.

TELLS

Nē, nē. Īsts strēlnieks pats sev palīdzas.

(Zēns atkal aiziet.)

HEDVIGA

Par agri zēni mācās stopiem šaut.

TELLS

Kas grib kļūt meistars, agri vingrinās.

HEDVIGA

Dievs dod, ka tie to mūžam nemācītos.

TELLS

Tiem viss ir jāmācās. Kas dzīvē grib

Uz priekšu tikt, tam jābūt bruņotam,

Lai spētu vairīties.

HEDVIGA

Neviens, ak, mājās

Sev miera neradīs.

TELLS

Es arī ne.

Par ganu daba mani neradīja;

Bez miera jāsec ir man bēgošs mērķis.

Tik tad es dzīvi īsti izbaudu,

Kad es ik dienas to no jauna gūstu.

HEDVIGA

Un nama mātes bažas maz tev rūp,

Kas tikmēr, tevis gaidot, baiļojas,

Jo šausmas saceļ man, ko kalpi stāsta

Par jūsu briesmu pilniem gājieniem.

Ik reizi atvadoties sirds man trīs,

Ka tu nemūžam mājās nepārnāksi.

Es garā redzu, ka tu nomaldies

Pa ledus kalniem, nokriti no klints,

Tev kāja misas jeb vai kalnu kaza

Rauj lecot tevi bezdibenī līdz,

Vai sniegu kraujas tevim uzveļas,

Vai tev zem kājām truslais ledus lūst

Un tu kā dzīvi aprakts nogāzies

Tur lejā šausmu pilnā kapa dobē

Ak, pārgalvīgo alpu mednieku

Grābj nāve simtējādos maiņu veidos!

Tas nelaimīgais amats ļaudis ved

Gar pašu bezdibeņa malu garām!

TELLS

Kas mundru prātu, acis vaļā tura,

Uz dievu paļaujas un vingro spēku,

Tas visas briesmas lēti pārvarēs;

Tas kalnu nebaidās, kas viņos dzimis.

(Viņš, savu darbu pabeidzis, noliek rīkus.)

Nu, šķiet man, vārti stāvēs mūžu dienu.

Kad cirvis mājā, namdaris tad lieks.

(Paņem cepuri.)

HEDVIGA

Kurp taisies iet?

TELLS

Uz Altorfu pie tēva.

HEDVIGA

Vai tevim nav kāds bīstams nodoms? Teic!

TELLS

Kas nāk tev prātā?

HEDVIGA

Ir kas nodomāts

Pret zemes soģiem. — Ritlijā, es zinu,

Bij sapulce, tu arī esi pulkā.

TELLS

Es pulkā nebiju, bet neliegšos

Nākt palīgā, ja zeme mani sauks.

HEDVIGA

Tie tevi stādīs tur, kur briesmas draud;

Tev kā aizvien būs darbs visgrūtākais.

TELLS

Nu, nastas uzliek pēc ikviena spējām.

HEDVIGA

To untervaldieti tu arī glābi,

Pa vētru pārceldams. — Man brīnums vien,

Kā sveikā palikāt. — Vai nedomāji

Par sievu, bērniem?

TELLS

Mīļā, domāju

Un tādēļ bērniem tēvu briesmās glābu.

HEDVIGA

Braukt trakā vētrā! Tā nav paļaušanās

Uz dievu! Nē, tā dievu kārdina!

TELLS

Kas apdomā par daudz, maz izdara.

HEDVIGA

Jā, tu gan labs un visiem palīdzīgs:

Pats būsi likstā, kas tev palīdzēs?

TELLS

Dievs pas', — lai palīga man nevajadzētu!

(Viņš paņem stopu un bultas.)

HEDVIGA

Kam stopu līdzi ņem. Lai paliek še!

TELLS

Kad stopa nav, man it kā rokas trūktu.

(Zēni atnāk atpakaļ.)

VALTERS

Tēt, kur tu ej?

TELLS

Uz Altorfu, mans bērns,

Pie vectēva. — Vai gribi līdzi?

VALTERS

Gribu.

HEDVIGA

Tur tagad soģis. Neej Altorfā.

TELLS

Viņš šodien aizbrauc.

HEDVIGA

Pagaidi līdz tam.

Kam atgādināt sevi? Viņš mums dusmo.

TELLS

Man viņa dusmas maz ko padarīs.

Es taisnis cilvēks, nebaidos neviena.

HEDVIGA

Kas taisnis cilvēks, to viņš nīd visvairāk.

TELLS

Jo nevar pietikt tam. Bet mani gan

Šis bruņenieks, man liekas, mierā liks.

HEDVIGA

Tā? Kā tu zini?

TELLS

Nav vēl. diezcik sen —

Es Šechenlejas briesmu pilnās plaisās

Pa ļaužu tukšām takām medīt gāju,

Un, kad es, Vientuls, stigu sasniedzu,

Kur klintīs nebij spējams ceļu griezt,

Jo manim pāri kārās krauja siena

Un lejā Šechens šņāca šausmīgi.. .

(Zēni no labās un kreisās puses piespiežas pie viņa un pilni ziņkārības lūkojas uz viņu.)

Man soģis pretī nākot gadījās, —

Viņš gluži viens pret mani arī vienu,

Pret vīru vīrs un blakus — bezdibens,

Un, kad tas kungs nu mani ieraudzīja

Un pazina kā to, ko vēl nesen

Aiz sīkas vainas bargi sodījis,

Un mani redzēja vēl apbruņotu

Tam pretī nākam, — tad viņš nobāla,

Tam ceļi saļima, es noģidu,

Ka viņš pret klinti slīks un nokritīs.

— Man kļuva viņa žēl; es piesteidzos

Pie viņa, laipni teicu: "Kungs, tas es."

Bet viņš ne pušuplēsta vārdiņa

No mutes izdvest nespēja; — ar roku

Tik klusu māja manim tāļāk iet!

Es aizgāju un sūtīju tam kalpus.

HEDVIGA

Viņš tevis priekšā drebējis. — Vai tev!

Nemūžam viņš to tevim nepiedos.

TELLS

Es tādēļ izvairos no tā, un manis

Viņš nemeklēs.

HEDVIGA

Ej labāk medīt! Neej

Tik turp!

TELLS

Kas nāk tev prātā?

HEDVIGA

Neej! Bail man.

TELLS

Ko tu tā baiļojies bez iemesla?

HEDVIGA

Jā, tādēļ ka nav iemesla — Tell, paliec!

TELLS

Es, mīļā sieva, apsolījos iet.

HEDVIGA

Ja vajaga, tad ej, — lai paliek bērns!

VALTERS

Nē, māmiņ, tētiņam es eju līdz.

HEDVIGA

Vai, Velti, gribi atstāt māmiņu?

VALTERS

Es atnesīšu tevim kukuļus.

(Viņš iet tēvam līdz.)

VILHELMS

Es palieku pie tevis, māt.

HEDVIGA

(apskauj viņu)

Jā, tu,

Mans mīļais bērns, tu viens man paliec!

(Viņa iet uz vārtiem un ilgi noskatās aizejošos.)

2

Drūma, no visām pusēm noslēgta meža nomale; no kalniem gāžas miglu metēji strauti. Ienāk Berta mednieku uzvalkā. Tūdaļ pēc tam ienāk Rudencs.

BERTA

Viņš seko; nu tam visu izteikšu.

RUDENCS

(ienāk steidzīgi)

Es, jaunkundze, jūs beidzot vienu tieku.

Visapkārt bezdibeņi ieslēdz mūs,

Šai mežā nebaidos esliecinieku,

Še sirds no mēmā spaida brīva kļūs.—

BERTA

Vai tiešām medības mums neseko?

RUDENCS

Turp viņas aiziet.—Tagad vai nekad!

Man dārgo acumirkli vajag tvert—

Lai tūdaļše mans liktens izšķiras,

Kaut mūžam mani šķirtu viņš no jums!

Ak, nebruņojat savus laipnos skatus

Ar drūmu stingrību!—Kas esmu es,

Ka savas acis paceļu uz jums?

Vēl slava nemin manis; nedrīkstu

Tiem bruņeniekiem līdzās nostāties,

Kas, vareni un spoži, prec pēc jums.

Man nav nekā,—tik uzticama sirds.—

BERTA

(nopietni un stingri)

Vai jūs par uzticību varat runāt,

Kad pirmos pienākumus aizmirstat?

(Rudencs atkāpjas.)

Jūs vērgs, kas Austrijai ir pārdevies,

Tiem svešniekiem, kas jūsu tautu spaida.

RUDENCS

No jums šos pārmetumus dzirdu, kundze?

Komeklēju tai pusē, ja ne jūs?

BERTA

Tai pusē mani atrast cerējāt,

Kur nodevība?—Labāk savu roku

Vēl pašam apspiedējam Gesleram,

Ne Švices nedabīgam dēlam dodu,

Kurš pats grib varmākam par kalpu būt!

RUDENCS

Dievs, kas man jādzird?

BERTA

Kā? Vai krietnam vīram

Vēl ir kaut kas tik mīļš kā savējie?

Kur cēlai sirdij skaistāks pienākums

Kā nevainībai būt par aizstāvi?

Kā sargāt apspiestos un taisnību?

—Par jūsu tautu sirds man asiņo,

Es līdzi ciešu tai, man viņa jāmīl,

Kas ir tik spēcīga, bet pazemīga;

Man visa dvēsele uzviņu trauc,

Ar katru dienu es to vairāk cienu.

—Bet jūs, ko bruņenieka gods un daba

Par dzimtu aizstāvi tai devuši

Un kas to atstāj, bēg kā nodevējs

Pie ienaidnieka, zemei važas kaļ, —

— Jūs esat tas, kas mani aizskar. Sirds

Man jāsavalda, lai jūs nenīstu.

RUDENCS

Vai es gan tautai laba negribu?

Zem Austrijas visvarenākā sceptra

Tai mieru gādāt? —

BERTA

Nē, tik vērdzību!

Jūs gribat padzīt brīvību iz pils,

Kas tai ir pēdējā še zemes virsū.

Bet tauta labāk saprot savu laimi,

Tās prātus māņu spožums nepievils.

Jums viņi tīklu pārmeta pār galvu.

RUDENCS

Jūs, Berta, nīstat mani, nicināt!

BERTA

Tā man gan vieglāk būtu— —Bet ka tas,

Ko labprāt mīlētu, tiek nicināts

Un pelna nicību …

RUDENCS

Ak Berta! Berta!

Jūs debess laimi augstāko man rādāt

Un reizē bezdibenī nogāžat!

BERTA

Nē, cēlums sirdī jums vēl nenoslāpis,

Tik dus! Es gribu viņu modināt!

Jums jālieto pret sevi pašu vara,

Lai dzimto tiklu sevī nokautu!

Bet viņa spēcīgāka nekā jūs,

Jūs esat labs un cēls pret savu gribu!

RUDENCS

Jūs ticat manī? Berta, jūsu mīla

Spēj mani vērst, kā gribat!

BERTA

Esat tas,

Par ko jūs radījuse skaistā daba!

To vietu izpildāt, kur esat likts,

Par savu tautu stāvat, savu zemi,

Un cīnāties par svētām tiesībām!

RUDENCS

Vai man! kā iegūt jūs, par savu saukt,

Kad karaļvarai pretim uzstājos?

Vai radu stingrā pavēle nav tā,

Kas jūsu roku bārgi pārvalda?

BERTA

Še Šveicē manas muižas atrodas, —

Kad šveiciets brīvs, es arī esmu brīva

RUDENCS

Ā, kādu skatu jūs man atverat!

BERTA

Caur Austriju jums manis neiegūt,

Pēc manas zemes viņi rokas izstiepj,

To grib ar lielo valsti savienot.

Tā pate zemju kārība, kas jums

Rij brīvību, tā arī manim draud.

— Ak draugs, par upuri es izredzēta,

Ko dot kā algu kādam galmniekam —

Tur, kur tik viltība un skolas dzīvo,

Uz karaļpilsgalmu grib mani vest,

Tur mani gaida nīsta laulība;

Tik mīla — jūsu — spētu mani glābt!

RUDENCS

Jūs spētu dzīvot šinī nomalē?

Še manā tēvu zemē mana būt?

Ak, manas ilgas turp, uz tālumu,

Kas bij tas cits kā dziņa tik uz jums?

Es slavas ceļā meklēju tik jūs,

Un mana godkārība bij tik mīla.

Ja iespējat man līdzi ieslēgties

Šai klusā lejā, atmest spožumu —

Ak, tad ir manu dziņu mērķis rasts!

Tad aukās bangojošās pasaul'sstraume

Lai mūsu kalnu krastā atsitas —

Man apklust katris klīstošs vēlējums,

Ko laukā dzīves tālumos lai sūtu —

Tad lai šīs augstās klintis apkārt mums

Ceļ cietoksni, kas neieņemams būtu,

Un mūsu slēgtā laimes ieleja

Tik debesīm ir vērta, gaismota!

BERTA

Tu tagad esi tāds, kā savā sirdī

Par tevi sapņoju, — es nevīlos!

RUDENCS

Prom, liekā cerība, kas mani krāpa!

Man laimi atrast savā dzimtenē.

Te, kur tik līgsmijautri auga zēns,

Kur tūkstoš prieku atmiņas man smaida,

Ik strauts, ik koks kā draugi mani gaida,

Še dzimtenē tu gribi mana tapt!

Ak, es aizvien to mīlēju! Es jūtu,

Tās trūka man, lai es še laimīgs kļūtu.

BERTA

Kur laimes sala būtu rodama,

Ja ne šai nevainības dzimtenē?

Še, kur vēl mājo vecā uzticība,

Kur nav vēl viltus spējis ieviesties,

Nedz skauģa acis mūsu laimi jauc

Un mūžam spožas mūsu stundas trauc?

— Tur redzu tevi īstā vīrestībā

Kā pirmo brīvos vīros, līdzīgos,

Tie ciena tevi skaidrā goddevībā,

Tu liels kā karals savos novados.

RUDENCS

Tur redzu tevi, visu sievu rotu,

Kā daiļi, sievišķi tu rīkojies,

Lai mājās debesis man gatavotu,

Un it kā ziedons puķēm mētājies,

Lai mūžu puškotu man maigi, glaimi,

Visapkārt modinātu dzīvi, laimi!

BERTA

Lūk, dārgais draugs, kādēļ es sērojos,

Kad tevi pašu postām redzēju

Šo dzīves laimi augstāko. — Vai man!

Ja manim nāktos sekot bruņeniekam

Uz drūmo pili zemes varmākam!

Še nava pils. Ne vaļņi mani šķir

No tautas, kuru spēju aplaimot!

RUDENCS

Bet kā man glābties?—Kātos valgus raisīt,

Ko, nelga, pats sev galvā uzliku?

BERTA

Rauj pušu valgus vīra drošībā!

Lai nāk kas nākdams,—tautas pusē stāvi!

Tur tava dzimta vieta.

(Tālienē dzird atskanam mednieku taures.)

Medības

Nāk tuvāk,—prom, mums jāšķiras.—Tad cīnies

Par dzimtes zemi un par mīlu cīnies!

Viens ienaidnieks, no kā mēs visi trīsam,

Un visus brīvo viena brīvība!

(Abi aiziet.)

3

Pļava Altorfas tuvumā.

Skatuves priekšā redzami koki, dziļāk cepure kārts galā. Skatuvi noslēdz kalni, aiz kuriem rēgojas ledus kalni. Frishards un Leitholds stāv par sargiem.

FRISHARDS

Mēs velti stāvam. Nenāk it neviens,

Lai godu parādītu cepurei.

Un citkārt taču še kā tirgus bij;

Nu visa pļava it kā izmiruse,

Kopš kārtī pakārts putnu baidēklis.

LEITHOLDS

Tik salašņi vien nāk un vicina

Kā kaitinot ar drisku cepurēm.

Kas krietni ļaudis, tie tev labāk iet

Puspilsētiņai apkārt līkumā,

Neše priekš cepures liec muguru,.

FRISHARDS

Tiem jāiet pāršo laukumu; ja nāk

Ap pusdienu no sava domes nama.

Tad, domāju es,ķēriens palobsies,

Jo neliecas neviens priekš cepures.

Te mācītājs to redz,—tas pašulaik

No slima nāca,—viņš tev nostādās

Ar svēto sakramentu še pie kārts,—

Un ķesters skandina arzvaniņu:

Tad visi ceļos metās, pats es līdz,

Par godu svētumam, ne cepurei.—

LEITHOLDS

Kļaus', biedri, manim šķiet, mēs stāvamše

Pie cepures it kā pie kauna staba;

Tas krietnam zaldātam ir taču kauns

Pie tukšas cepures uz vakti stāvēt—

Un katris krietnis vīrs mūs nicinās.

Ka cepurei ir jāparāda gods,

Tā taču muļķa pavēle!

FRISHARDS

Par ko tad ne šai tukšai cepurei?

Tu taču lokies tukšas paures priekšā.

Ienāk Hildegarda, Mechtilda un Elzbete ar bērniem un apstājas ap kārti.

LEITHOLDS

(zem sevis)

Tu arī viens no pakalpīgiem blēžiem,

Kas krietnus ļaudis labprāt postā grūž.

Lai iet kas iedams garām cepurei,

Es acis aizmiedzu un neredzu.

MECHTILDA

Tur soģis pakārts — zēni, sveicināt!

ELZBETE

Dievs dod, ka ietu pats un pamestu

Še cepuri, — mums ļaunāk neklātos.

FRISHARDS

(aiztrenc viņas)

No ceļa! Nolādētie sievieši!

Kas jūs gan saucis? Sūtāt vīrus šurp,

Kad viņiem dūša nievāt pavēli!

(Sievas atiet nost.)

Ienāk Tells ar stopu pār pleciem, zēnu pie rokas vezdams; viņi paiet cepurei garām, panākdami skatuves priekšā, un negriež vērību uz cepuri.

VALTERS

(rāda uz tuvējo kalnu)

Tēt, vai tā taisnība, ka viņā kalnā

Tur koki asiņo, kad viņus cērt

Ar cirvi— —?

TELLS

Kas tev stāstīja to, bērns?

VALTERS

To teica meistars gans. — Tie koki esot,

Viņš saka, svēti: kas tos maitājot,

Tam roka izaugot no kapa laukā.

TELLS

Tie koki svēti, tas ir taisnība.

— Vai redzi sniegus tur, tos baltos ragus,

Kas augsti rēgojas pret debesīm?

VALTERS

Tie šļūdoņi, kas naktīm ducina

Un lejā sūta smagas sniegoņas.

TELLS

Tā ir, un sniegoņas jau būtu sen

Zem savas nastas ciemu aprakušas,

Ja nebūtu tur augšā viņa meža,

Kurš pretī nostājies kā zemes sargs.

VALTERS

(brītiņu apdomājies)

Vai, tēt, ir zemes, kurās kalnu nav?

TELLS

Kad lejā kāpj no mūsu augstumiem,

Aizvien ar upēm lejāk laižoties,

Tad nonāk lielā, plašā klajumā,

Kur strauti nešņāko vairs putojot

Un upes mierīgi un rāmi rit;

Tur brīvi vērties var uz visām pusēm,

Aug plašās druvās skaista labība

Un visa zeme skatāma kā dārzs.

VALTERS

Vai, tēvs, par ko tad nenokāpjam mēs

Turp ātri lejā tanī skaistā zemē?

Ko še mums baiļoties un mocīties?

TELLS

Tā zeme skaista, dāsna tā kā debess;

Bet tie, kas viņu kopj, tie nebauda

To svētību, ko sēj.

VALTERS

Vai viņi nemīt

Uz savas zemes brīvi tā kā tu?

TELLS

Tie lauki biskapa un karaļa.

VALTERS

Tad viņi mežos brīvi medīt var?

TELLS

Nē, kungam pieder zvēri līdz ar putniem.

VALTERS

Bet upēs viņiem brīvi zvejot ļauts?

TELLS

Nē, upes, jūras, sāls ir karaļa.

VALTERS

Kas ir tas karalis, ka visi baidās?

TELLS

Tas ir tas viens, kas visus sargā, baro.

VALTERS

Vai pasi nevar droši sargāties?

TELLS

Tur neuzticas kaimiņš kaimiņam.

VALTERS

Tēt, manim šaurs viss šķiet tur plašā zemē;

Tad labāk dzīvoju zem sniegoņām.

TELLS

Jā, labāk, bērns, ka mums aiz muguras

Ir šļūdoņi, ne ļauni cilvēki.

(Viņi taisās iet garām.)

VALTERS

Vai, lūk to cepuri tur kārtī, tēt!

TELLS

Kas daļas mums gar to! Nāc, iesim vien!

(Kad viņš grib aiziet, Frishards stājas viņam ceļā, šķēpu priekšā turēdams.)

FRISHARDS

Ķeizara vārdā! Stāvi, apstājies!

TELLS

(sagrābj šķēpu)

Ko gribat? Ko jūs mani aizturat?

FRISHARDS

Jūs esat noziegušies, nākat līdz.

LEITHOLDS

Jūs godu nenodevāt cepurei.

FRISHARDS

Nē, projām cietumā!

VALTERS

Ko? Tēvu cietumā? — Ē, palīgā!

(Kliedz, pret skatuvi atgriezies.)

Šurp vīri! labi ļaudis, palīdzat!

Še notiek vara! cietumā to ved!

Ienāk Reselmans, baznīckungs un ķesteris Petermans līdz ar vēl trim vīriem.

PETERMANS

Kas ir?

RESELMANS

Ko ķeries tu šim vīram klāt?

FRISHARDS

Viņš pretnieks ķeizaram, viņš nodevējs!

TELLS

(sagrābj viņu spēji aiz rokas)

Ko? Es tev nodevējs?

RESELMANS

Tu maldies, draugs,

Tas Tells; viņš goda vīrs, labs pilsonis.

VALTERS

(ierauga Valteru Firstu un steidzas viņam pretim)

Nāc, vectēt, palīdz'! Varu dara tēvam.

FRISHARDS

Prom cietumā!

VALTERS FIRSTS

(klāt piesteigdamies)

Es galvoju par viņu!

Tell, dieva dēļ, teic, kas ir noticis?

(Ienāk Melchalts un Štaufachers.)

FRISHARDS

Viņš zemes soģa varu nicina

Un negrib atzīt viņa valdību.

ŠTAUFACHERS

Un Tells to darījis?

MELCHTALS

Tu melo, blēdi!

LEITHOLDS

Viņš godu nenodeva cepurei.

VALTERS FIRSTS

Un tādēļ viņu cietumā? Klaus', draugs,

Ņem manu galvojumu, atlaid viņu!

FRISHARDS

Tu galvo tikai pats par savu galvu!

Mēs darām, ko mums liek. — Nu, taisies prom!

MELCHTALS

(uz zemniekiem)

Tas negants varas darbs! Vai paciest mums,

Ka viņu aizrauj mūsu acu priekšā?

PETERMANS

Mums pārspēks. Draugi, necietīsim to!

Mēs citos rodam drošu atbalstu.

FRISHARDS

Kas soģa pavēlei še pretojas?

VĒL TRĪS ZEMNIEKI

(atskriedami)

Mēs palīdzam. Kas ir? Sit viņu nost!

Hildegarda, Mecthilda un Elizabete nāk atpakaļ.

TELLS

Es pats sev palīdzēšos. Ejat, ļaudis,

Ja es tik spēku lietot gribētu,

Vai domājat, es bītos viņu šķēpu?

MELCHTALS

(uz Frishardu)

Tik mēģini to vest no mūsu vidus!

VALTERS FIRSTS un ŠTAUFACHERS

Jel klusāk! mierā!

FRISHARDS

(kliedz)

Dumpis! Pretestība!

(Dzird atskanam mednieku taures.)

SIEVIETES

Tur soģis atnāk!

FRISHARDS

(kliedz vēl diktāk)

Dumpis! Sacelšanās!

ŠTAUFACHERS

Kliedz, līdz tu pārsprāgsti, tu blēdis!

RESELMANS un MELCHTALS

Klusi!

FRISHARDS

(kliedz vēl skaļāk)

Ē! Palīgā šurp likumības kalpiem!

VALTERS FIRSTS

Pats soģis nāk! Vai mums, kas notiks še!

Ienāk Geslers, jāšus, medības vanagu rokā, Rudolfs Harass, Berta un Rudencs, pavadoņos daudz apbruņotu vīru, kuri lokā sastājas ar saviem pīķiem ap visu skatuvi.

RUDOLFS HARASS

Ē! Ceļu soģim!

GESLERS

Dzenat viņus prom!

Ko ļaudis saskrien? Kas sauc palīgu?

— Es gribu zināt, kas tur bij?

(Uz Frishardu.)

Nāc šurp!

Kas esi tu un ko šo vīru turi?

(Viņš vanagu atdod kādam sulainim.)

FRISHARDS

Mans žēlīgs kungs, es esmu jūsu zaldāts

Un še par sargu likts pie cepures.

Šo vīru noķēru uz karstām pēdām,

Ka cepurei viņš liedzās godu dot.

Es viņu apcietināt gribēju,

Bet ļaudis to ar varu lūko izraut.

GESLERS

(pēc kāda starpbrīža)

Tell, vai tu savu ķeizaru tā nievā?

Un mani, kas še valda viņa vietā,

Ka liedzies godu dot šai cepurei,

Ko kāru, paklausību pārbaudīdams.

Tu savas ļaunās domas atklāji.

TELLS

Kungs mīļais, piedodat, aiz nevērības

Tas noticis, nevis aiz nievāšanas.

Es neapdomīgs, vārds man taču Tells,

Es lūdzu žēlot, nedarīšu vairs.

GESLERS

(brīdi klusējis)

Tu meistars esot, Tell, ar loku šaut,

Teic, katru strēlnieku tu pārspēšot?

VALTERS

Un tas ir tiesa, kungs, tēvs ābolu

No koka nošauj nost uz simtu soļiem.

GESLERS

Vai tas tavs puika, Tell?

TELLS

Jā, mīļais kungs.

GESLERS

Vai bērnu tev ir vairāk?

TELLS

Divi, kungs.

GESLERS

Un kuru tu no tiem visvairāk mīli?

TELLS

Kungs, abi man ir līdzi mīļi bērni.

GESLERS

Nu, Tell, jaābolu tu šauj no koka

Uz simtu soļiem, izrādi tad man

Še savu mākslu.—Paņem rokā stopu—

Viņš tev jau līdzi ir—un sataisies

No zēna galvas nošaut ābolu.—

Bet toes saku tevim: mērķē labi,

Lai ābols nokristu uz pirmo reizi!

Ja aizšauj garām, tava galva krīt.

(Visi iztrūkstas.)

TELLS

Kungs—kādas briesmas nodomājāt jūs

Priekš manis?— Es—no sava bērna galvas—

Nē, nējel, mīļais kungs, tas nenāk jums

Ne prātā.—Pasarg' dievs!—To nevarat

Jūs nopietni no tēva prasīt, nē!

GESLERS

Tu šausi ābolu no zēna galvas!—

Es prasu to un gribu.

TELLS

Vai man būs

Uzsava bērna mīļo galvu mērķēt

Ar savu stopu?—Labāk gribu mirt!

GESLERS

Tu šausi jeb vai mirsi līdz ar zēnu!

TELLS

Lai pats es savu bērnu nokauju!

Kungs, jums nav bērnu—jūs jau nezināt,

Kas tēva sirdī baigi iedrebas.

GESLERS

Ē Tell, tu piepeši tik apdomīgs!

Man tika teikts, tu esot sapņotājs.

No ļaužu parastības atturoties.

Tu mīli savādo,—un tādēļ es

Tev izmeklēju šādu drosmas darbu.

Cits apdomātos vēl,—tu aizmiedz acis

Un tūdaļ uzdevumam ķeries klāt.

BERTA

Kungs, nejokojat ar šiem ļautiņiem!

Tie bāli drebot stāv.—Tiem neparasts

No jūsu mutes dzirdēt jokošanos.

GESLERS

Kas teic jums, ka es jokoju?

(Norauj ābolu no zara, kas karājas viņam pāri.)

Še ābols.

Dot vietu, lai, kā parasts, noskaita

Sev soļus, — astoņdesmit es tam dodu,

Ne mazāk un ne vairāk. — Teicās viņš

Uz simtu soļiem garām neaizšaut. —

Nu, strēlniek, šauj un raugi mērķi ķert!

RUDOLFS HARASS

Dievs, nu top nopietni. — Krīt' ceļos, zēn,

Un soģi lūdz par savu dzīvību!

VALTERS FIRSTS

(sānis uz Melchtalu, kurš tikko spēj savaldīt savu nepacietību)

Jel valdāties! Es lūdzu, esat mierīgs!

BERTA

(uz zemes soģi)

Būs diezgan, kungs! Nav cilvēcīgi vairs

Tā jokoties ar tēva izbailēm.

Ja nabags vīrs par savu vieglo vainu

Ir nāvi izpelnījies, dieva vārds!

Viņš tagad desmitkārt ir nāvi jutis.

Lai neaizskārts viņš mājās atgriežas,

Viņš tagad pazīst jūs! šo stundu viņš

Un viņa bērnu bērni pieminēs.

GESLERS

Dot vietu! — Aši, ko tu kautrējies?

Tu noziedzies, es varu tevi nokaut,

Un, lūk, es žēlīgs, tavu likteni

Tev lieku tava paša veiklās rokās.

Tas nevar, sūdzēties, ka spriedums bargs,

Ko liek par meist'ru paša liktenim.

Tu slavējies ar asu skatienu,

Nu, strēlniek, rādi tagad savu mākslu!

Te mērķis cienīgs, alga dižena!

Uz matu mērķī iešaut, to jau spēj

Ir citi strēlnieki; bet meisters tas,

Kas katrā vietā valda savu mākslu,

Kam sirds nedz roku trauc, nedz aci viļ.

VALTERS FIRSTS

(nometas viņa priekšā ceļos)

Kungs, jūsu augstību mēs atzīstam;

Bet liekat žēlastībai notikt; ņemat

Pus manas mantas, ņemat visu sev!

Tik atlaižat šo briesmu darbu tēvam!

MAZAIS VALTERS

Nē, nekrīt' ceļos ļaunā vīra priekšā!

Teic, kur man stāties. Es jau nebīstos.

Tēvs taču nošauj putnu laižamies,

Uz bērna sirdi viņš gan nemisēsies.

ŠTAUFACHERS

Kungs, vai nav žēl jums nevainīgā bērna?

RESELMANS

Jel apdomājat, dievs ir debesīs,

Tam būs jums jāatbild par saviem darbiem!

GESLERS

(rāda uz zēnu)

Tur piesiet to pie liepas!

MAZAIS VALTERS

Mani siet?!

Nē, negribu, ka mani sien. Kā jērs

Es klusu stāvēšu, pat nedvašošu.

Kad mani sienat, nē, tad nevaru,

Tad es pret savām saitēm raustīšos,

RUDOLFS HARASS

Tik acis, puisīt, ļauj sev cieši siet!

VALTERS

Kam acis? Vai jūs domājat, es baidos

No tēva bultas? Droši stāvēšu

Ne acuplakstiņi man nemirkšķēs.

— Tēt, droši, rādi, ka tu esi strēlnieks!

Tas varmāks netic, grib mūs postā grūst —

Par spīti viņam nošauj ābolu!

(Viņš nostājas pie liepas, viņam uzliek uz galvas ābolu.)

MELCHTALS

(uz zemniekiem)

Ko? Vai šis nedarbs mūsu acu priekšā

Lai piepildās? Kamdēļ mēs zvērējām!

ŠTAUFACHERS

Viss gluži velti. Mums nav ieroču.

Jūs redzat, šķēpi apkārt mums kā mežs.

MELCHTALS

Kaut būtu tūdaļ ticis izdarīts!

Dievs, piedod tiem, kas lika kavēties!

GESLERS

(uz Tellu)

Nu, Tell! — Ne velti nēsā ieročus.

Ņemt loku sevim līdz ir bīstami,

Jo bulta reizēm ķer ir strēlnieku.

Šī lepnā tiesība, ko zemnieks kāro,

Tā aizskar augsto zemes valdnieku.

Jo tikai kungam brīv būt bruņotam.

Ja prieks jums nēsāt loku līdz ar bultām, —

Nu labi, es jums gribu mērķi likt.

TELLS

(uzvelk loku un uzliek bultu)

Tad pašķiraties! Ceļu!

ŠAUFACHERS

Ko, Tell Jūs gribat. — Mūžam ne — jūs trīsat,

Jums rokas dreb, un jūsu ceļi ļimst. —

TELLS

(ļauj lokam atkal noslīgt)

Man tumšs priekš acīm metas!

SIEVIETES

Dievs un kungs!

TELLS

(uz zemes soģi)

Ak, laižat mani, kungs. Še mana sirds!

(Viņš atrauj svārkus uz krūtīm vaļā.)

Lai jūsu kalpi nāk un nodur mani!

GESLERS

Ne tavas nāves, — šāviena es gribu.

— Tu taču visu spēj un neaizmirsti;

Tu laivu stūrēt proti, ne vien šaut,

Tu vētras nebaidies, kad vajag glābt.

Nu, glābējs, palīdz' sev! — tu visus glāb!

Tells stāv briesmīgā cīņā: viņa rokas saraujas un acis draudoši skatās drīz uz zemes soģi, drīz uz debesīm. — Piepeši viņš grābj makstī, izņem vēl otru bultu un iebāž to azotē. Zemes soģis ievēro visas viņa kustības.

VALTERS TELLS

(zem liepas)

Tēt, šauj tik vien! Es nebaidos!

TELLS

Jā, jāšauj!

(Viņš saņemas un sāk mērķēt.)

RUDENCS

(kurš visu laiku stāvējis vislielākā nepacietībā un tikai ar varu savaldījies, panāk uz priekšu)

Kungs, tāļāk bārdzībā jūs neiesat,

Jūs neiesat. — Tas bij tik pārbaudījums. —

Nu sasniegts jūsu nolūks. — Pārāk ass

Ir stingrums gudro mērķi nepanāk,

Un, pārāk pievilkts, beigās pārsprāgst loks.

GESLERS

Jūs klusat, līdz jūs sauc.

RUDENCS

Es gribu runāt!

Es drīkstu runāt. — Ķeiz'ra gods man svēts;

Bet šāda valdība tik naidu ceļ.

Tā ķeiz'ra griba nav — to varu teikt —

Un šādu varmācību nepelna

Šī mana tauta; tas jums nebij ļauts.

GESLERS

Ā, ko jūs uzdrīkstat?!

RUDENCS

Es klusēju

Uz visiem vardarbiem, ko pieredzēju;

Es savas acis visam aizslēdzu,

Un pārkūsošo dusmu pilno sirdi

Es dziļi krūtīs spiedu atpakaļ.

Bet ilgāk klusēt būtu nodevība

Pret tēvu zemi un pret ķeizaru.

BERTA

(metas starp viņu un zemes soģi)

Dievs, ko jūs kaitināt jau saniknoto?

RUDENCS

Es savu tautu atstāju, no ģintēm

Es atsacījos, radniecības saites,

— Lai saistītos pie jums, — es sarāvu, —

Priekš visiem labu sekmēt cerēdams,

Kad stiprināju ķeizarisko varu —

No acīm krīt man saišķis. — Šausmās redzu,

Ka es pie bezdibeņa malas vests. —

Jūs maldinājāt manas brīvās domas

Un taisno sirdi. — Es jau gatavs biju

Pret gribu savu tautu postā gāzt.

GESLERS

Ak pārdrošnieks, tu tā pret kungu runā!?

RUDENCS

Man ķeizars kungs, ne jūs. Es esmu brīvs

Tāpat kā jūs, ar jums es mērojos

Jebkurā bruņnieciskā tikumā.

Ja jūs še nestāvētu ķeiz'ra vārdā, —

Ko cienu pat ir tur, kur viņu pulgo, —

Es izaicinātu jūs cīņā un jums būtu

Man jādod atbilde kā bruņeniekam.

Jā, mājat kalpiem, — es še stāvu

Bez ieročiem kā tie —

(Viņš rāda uz ļaudīm.)

Man ir savs zobens,

Un kurš nāks par tuvu— —

ŠTAUFACHERS

(sauc)

Ābols kritis

Kamēr visi bija piegriezušies šai ķildai un Berta metusies starp Rudencu un zemes soģi, Tells ir šāvis un bulta ābolu ķērusi.

RESELMANS

Zēns sveiks!

VAIRĀK BALSIS

Ābols kritis! Ābols kritis!

(Valters Firsts grīļojas un grib paģībt, Berta viņu tura.)

GESLERS

Viņš tiešām šāvis? Ko? Tas ārprātīgais!

BERTA

Zēns vesels! Atjēdzaties, labais tēvs!

VALTERS TELLS

(lēkšus atskrien ar ābolu)

Tēt, še ir ābols. — Es jau zināju,

Ka savam zēnam kaites nedarīsi.

Tells ir stāvējis, uz priekšu paliecies, it kā sekodams bultai, — tad loks izslīgst viņam no rokām. — Kad viņš redz zēnu atskrejam, viņš izplestām rokām steidzas tam pretim un spējā sajūsmībā paceļ to sev pie krūtīm; tad viņš bez spēka saļimst. Visi stāv apkārt, dziļi sakustināti.

BERTA

Ak žēlīgs dievs!

VALTERS FIRSTS

(uz tēvu un dēlu)

Jūs bērni! mani bērni!

ŠTAUFACHERS

Lai slavēts dievs!

LEITHOLDS

Nu, tas tik bija šāviens!

To vēl pēc laiku laikiem daudzinās.

RUDOLFS HARASS

Par Tellu strēlnieku tiks ļaudīs runāts

Tik ilgi, cik šie kalni pastāvēs.

(Pasniedz soģim ābolu.)

GESLERS

Nudien, caur pašu vidu ābols pāršauts!

Jā, tiešām jāsaka, tas meistaršāviens!

RESELMANS

Tas šāviens gan bij labs, bet vai tam! vai!

Kas viņu dzina dievu kārdināt.

ŠTAUFACHERS

Tell, ceļaties, jūs sevi vīrišķi

No soda brīvējāt, nu varat iet.

RESELMANS

Jā, nākat, nākat, vedat mātei dēlu!

(Viņi grib to aizvest projām.)

GESLERS

Klau, Tell!

TELLS

(panāk atpakaļ)

Ko teiksat, kungs?

GESLERS

Tu paņēmi

Vēl otru bultu sev iz makstīm — jā,

Es labi redzēju. — Priekš kam tev tā?

TELLS

(apjucis)

Kungs, tāds ir paradums pie strēlniekiem.

GESLERS

Nē, Tell, — tās atbildes man nepietiek;

Tas gan ko citu nozīmējis būs!

Teic, Tell, man skaidri visu taisnību;

Lai ir kas būdams, dzīvība tev droša.

Kam bija otrā bulta?

TELLS

Labi, kungs,

— Kad jūs man neaizskārsat dzīvību,—

Es gribu taisnību jums krietni teikt.

(Viņš izvelk bultu iz azotes un uzlūko zemes soģi ar briesmīgu skatu.)

Šī otrā bulta bij, ko — nošaut jūs,

Ja bērniņu es būtu ievainojis,

Bet jūs mans šāviens tiešām būtu ķēris.

GESLERS

Nu, Tell, es dzīvību tev neaizskāršu,

Tev vārdu devu, to ar turēšu —

Bet nu, kad atklājies tavs ļaunais prāts,

Es likšu tevi vest un paglabāt,

Kur tev nedz saule spīdēs, nedz ar mēness,

Lai es no tavām bultām būtu drošs.

Ē kalpi, grābjat, sienat to!

(Tells tiek saistīts.)

ŠTAUFACHERS

Kā, kungs!

Vai tā tam vīram darīsat, pie kura

Tik gaiši parādījies dieva pirksts?

GESLERS

Nu, redzēsim, vai dievs to otrreiz glābs?

Lai viņu tādēļ manā kuģī met,

Es pats to gribu vest uz Kisnachti.

RESELMANS

Nē, to jūs nedrīkstat, pats ķeizars nedrīkst,

Tas pretī mūsu brīvestības rakstiem.

GESLERS

Kur ir tie? Vai tos ķeizars atzinis?

Viņš nav tos atzinis. — Šī labvēlība

Caur paklausību jums vēl jāiegūst.

Jūs visi dumpīgi pret ķeizaru,

Un pārdrošs nemiers jūsu starpā aug.

Es pazīstu jūs visus — jūsu domas —

Šo tagad izgrābju no jūsu pulka;

Bet visi jūs tam līdzi vainīgi.

Kas gudris, zinās paklausīt un klusēt.

(Viņš aizjāj; Berta, Rudencs, Harass, zaldāti viņam seko, Frishards un Leitholds paliek turpat.)

VALTERS FIRSTS

(dziļās sāpēs)

Viss beigts; viņš ieņēmis sev prātā mani

Ar visu manu namu samaitāti

ŠTAUFACHERS

(uz Tellu)

Ak, kam jūs kaitinājāt varmāku!

TELLS

Lai savaldās, kas manas sāpes jutis!

ŠTAUFACHERS

Ak, nu gan viss, it viss ir beigts! Ar jums

Mēs visi līdzi važās saistīti!

ZEMNIEKI

(apstājas ap Tellu)

Ar jums mums izgaist visas cerības!

LEITHOLDS

(tuvojas Tellam)

Tell, žēl man ir, — bet man ir jāklausa.

TELLS

Ardievu!

VALTERS TELLS

(straujās sāpēs viņam pieglauzdamies)

Tēvs! ak tēvs! mans mīļais tēvs!

TELLS

(paceļ rokas pret debesīm)

Tur augšā ir tavs tēvs! To piesauc, bērns!

ŠTAUFACHERS

Tell, ko būs jūsu sievai teikt par jums?

TELLS

(paceļ dziļā sirsnībā bērnu sev pie krūtīm)

Zēns neaizskārts, un man dievs palīdzēs.

(Aši izraujas un seko zaldātiem.)

1

Ezera austrumu krasts.

Dīvaina veida kraujas klintis rietumos noslēdz skatuvi. Ezers viļņojas, dzirdama stipra šņākšana un rūkšana, pa starpām atskan pērkona dārdieni un nožib zibeņi.

Kuncs no Gersavas. Zvejnieks un viņa zēns.

KUNCS

Pats skaidri redzēju, jūs varat ticēt;

Viss tā ir noticis, kā stāstīju.

ZVEJNIEKS

Tells važās likts un novests Kisnachtā,

Pats krietnākais un dūšīgākais vīrs,

Kad nāktos sacelties priekš brīvības!

KUNCS

Pats soģis ved to pāri ezeram,

Pašlaik tie taisījās jau kuģī kāpt,

Kad devos prom no Flilenes; bet vējš,

Kas taisni paceļas un kurš ir mani,

Lūk, spieda steidzīgi še malā nākt,

Būs aizkavējis viņu aizbraukšanu.

ZVEJNIEKS

Tells važām saistīts, soģa varā dots!

Ak, tas to diezgan dziļi noglabās,

Lai dienas gaismu neredzētu vairs!

Jo atriebšanās viņam jābaidās

No brīvā vīra, ko viņš aizskāris!

KUNCS

Ir vecais landamans, teic, augstais kungs

Fon Atinghauzens slims uz miršanu.

ZVEJNIEKS

Tad nīkst mums cerība vispēdējā!

Tas bija vienīgais, kas drīkstēja

Vēl uzstāties par tautas tiesībām!

KUNCS

Aug vētra augumā. Nu, esat sveiki!

Es ciemā mājas vietu meklēšu,

Jo šodien nav ko domāt tālāk braukt.

(Viņš aiziet.)

ZVEJNIEKS

Tells važās likts, un vecais brīvkungs miris!

Nu, varmācība, drošu pieri cel,

Met kaunu nost! Jo patiesības mute

Ir mēma, acis izdurtas un roka,

Kas būtu glābuse, ir saistīta!

ZĒNS

Drāž liela krusa, tēvs, nāc būdiņā,

Nav labi kavēties še klajā laukā.

ZVEJNIEKS

Nu, vēji, graujat! Sperat, zibeņi!

Jūs plīstat, mākoņi! un gāžat, straumes,

No debess! slīcinājat zemi! Postāt

Jau dīglī nedzimušās paaudzes!

Jūs trakie dabas spēki, uzvarat!

Jūs lāči, vilki, senie nezvēri,

Nu nākat atpakaļ! jums pieder zeme.

Kas lai še dzīvo vairs bez brīvības.

ZĒNS

Klau, bezdibens kā dūc, kā virpuls rēc,

Tā vēl nekad nav ezers trakojis!

ZVEJNIEKS

Uz sava bērna galvu mērķēties!

Nevienam tēvam tas vēl nebij likts.

Kā daba tur lai dumpī nesaceltos

No niknām dusmām! — A, es nebrīnētos,

Ja klinšu gali liektos ezerā,

Ja viņu leduskalnu virsotnes,

Kas mūžam neatkūst kopš radīšanas,

No saviem augstumiem šurp lejā plūstu.

Ja kalni lūztu, aizas sagrūtu

Un ātri grēku plūdi izgāztos,

Lai dzīves mītnes visas rautu līdz!

(Dzird tālienē zvanām.)

ZĒNS

Vai dzirdat? kalna galā zvanīts top.

Tur tiešām būs kāds kuģis briesmās redzēts,

Nu zvanus belž, lai skaita pātarus!

(Viņš pakāpjas uz kādu pakalniņu.)

ZVEJNIEKS

Vai! kuģim, kurš šai brīdī, ceļā būdams,

Tiek svaidīts šinī šausmu šūpolī!

Tur stūre lieka, lieks pats stūrētājs,

Tur negaiss meisters, vējš un viļņi rotā

Ar cilvēku kā drāztelēm — visapkārt

Nav drauga krūts, kas dotu patversmi!

Tam stāvi pretim bārgi rēgojas

Tik nedraudzīgās klintis, rāda tam

Tik savas akmeņainās, kraujās krūtis.

ZĒNS

(rāda uz kreiso pusi)

Tēt, kuģis, lūk! viņš nāk no Flilenes.

ZVEJNIEKS

Dievs pasarg' nabagus! Kad auka reiz

Šīs ūdens aizas sprostā tikusi,

Tad trako tā kā bailēs plēsīgs zvērs,

Kurš dzelžu spieķus dauza krātiņā!

Tā kaucot velti meklē izeju;

Visapkārt klintis viņu ievaļņo,

Kas debessaugsti šauro ceļu slēdz.

(Viņš uzkāpj pakalnē.)

ZĒNS

Tas kungu kuģis, tēt, iz Urijas.

Es redzu: sarkans jumts un soģa karogs.

ZVEJNIEKS

A, dievs ir taisnis! Jā, tas ir viņš pats,

Pats soģis, kas tur brauc. — Tur peld nu viņš.

Ved kuģī līdzi savu noziegumu!

Drīz atriebējs ir viņu panācis.

Nu jūt viņš kungu, kurš ir spēcīgāks!

Šie viļņi viņa balsi neklausa.

Šīs klintis savas galvas negrib liekt

Priekš viņa cepures. — Zēn, nelūdz dievu,

Tu traucē soda roku tiesnesim!

ZĒNS

Es nelūdzos priekš soģa. — Es tik lūdzos

Priekš Tella, kurš ir līdzi viņa kuģī.

ZVEJNIEKS

Ak aklā dabas spēku neprātība!

Vai tev, lai tvertu vienu vainīgo,

Viss kuģis jāsagrauj ar stūrmani!

ZĒNS

Lūk, lūk, tie laimīgi jau garām bij

Gar Buģisgratu; bet šīs vētras spars,

Kurš atsitās no Velnaminstera,

Met viņus atpakaļ uz Aksenbergi.

— Es neredzu tos vairs.

ZVEJNIEKS

Tur Hakmesers,

Un tur jau vairāk kuģi sašķelti.

Ja tie tam veikli garām nepabrauc,

Tad kuģis klintī tur tiks sadragāts,

Kas krauji nolaižas tur dziļumā.

Tiem kuģī gan ir krietnis stūrētājs;

Ja kāds vēl spētu glābt, tas būtu Tells;

Bet tam jau rokas važām saistītas.

Ienāk Vilhelms Tells ar loku.

(Viņš nāk ašiem soļiem, lūkojas izbrīnējies visapkārt un izrāda strauju iekšēju kustību. Skatuves vidū viņš nometas ceļos, rokām aizskārdams zemi un tad paceldams tās pret debesīm.)

ZĒNS

(viņu pamanīdams)

Tēvs, kas tas vīrs tur, lūk, kurš ceļos meties?

ZVEJNIEKS

Viņš savām rokām cieto zemi skauj,

Bez maņas uztraukts liekas— —

ZĒNS

(panāk uz priekšu)

Ko redzu! Tētiņ! Nākat, paskatāt!

ZVEJNIEKS

(tuvojas)

Kas ir tas? Ko? Dievs debesīs! Tas Tells?

Kā jūs še nākat? Sakāt?

ZĒNS

Vai ne jūs

Tur kuģī gūstīts bijāt, važās siets?

ZVEJNIEKS

Vai neaizveda jūs uz Kisnachti?

TELLS

(paceļas no zemes)

Es tiku brīvs.

ZVEJNIEKS un ZĒNS

A, brīvi! Dieva brīnums!

ZĒNS

Kur nākdami?

TELLS

No viņa kuģa.

ZVEJNIEKS

Ko?

ZĒNS

(reizē)

Kur zemes soģis?

TELLS

Viļņos šūpojas.

ZVEJNIEKS

Vai tiešām? Ā! Bet jūs? Kā tikāt šurp?

Kā vētrai izbēgāt un savām saitēm?

TELLS

Caur dieva žēlastību. — Uzklausāt!

ZVEJNIEKS un ZĒNS

Ak, sakāt! sakāt!

TELLS

Kas tur Altorfā

Ir noticis, jūs zināt!

ZVEJNIEKS

Zinu visu —

TELLS

Ka soģis mani lika tvert un siet

Un novest gribēja uz Kisnachti —

ZVEJNIEKS

Un Flilenē ar jums ir kuģī sēdies.

Mēs zinām. Sakāt, kā jūs izbēgāt?

TELLS

Es kuģī gulēju, ar virvēm siets,

Bez ieročiem, bez glābiņa. — Nemūžam

Vairs necerēju saules gaismu redzēt,

Nedz sievas, bērnu mīļās sejiņas;

Pilns skumju vēros ūdens tuksnesī —

ZVEJNIEKS

Ak nabags vīrs!

TELLS

Tā mēs nu kuģojām,

Pats soģis, Rudolfs Harass, kalpu pulks.

Bet stops un makstis bij man nolikti

Pie stūres tuvu, kuģa pakaļgalā. —

Kad bijām sasnieguši līkumu

Pie mazā Aksena, tad deva dievs,

Ka negants šausmu negaiss sacēlās

Un pēkšņi izbruka no Gothardaizas,

Ka visiem airētājiem dūša plaka

Un visi šķita, ka nu jāiet bojā.

Tad dzirdēju, ka viens no sulaiņiem

Pret soģi griezās, šādi runādams:

"Jūs redzat savu postu, kungs, un mūsējo,

Ka nāve visiem mums jau zobu galā —

Bet stūrmaņi aiz lielām izbailēm

Vairs nezin padoma un braukšanā

Bez krietnas prašanas. Bet, lūk, tur Tells,

Tas spēcīgs vīrs un kuģi stūrēt prot.

Kā būtu izlietot to šinīs briesmās?"

Tad soģis teica man: "Tell, ja tu ņemtos

Mums izpalīdzēt Šinī negaisā,

Tad es tev važas liktu atraisīt."

Es teicu: "Kungs, ar dieva palīgu

Es apņemos mūs paglābt šinī likstā."

Tā tiku brīvs no važām, nostājos

Pie kuģa stūres un tad sāku braukt.

Bet sānis lūkojos, kur guļ mans loks,

Un krastu izlūkoju vērīgi,

Kur būtu malā lēkt labs gadījums.

Un, līdzko ieraudzīju klintsragu,

Kas plakans iestiepās uz ezervidu —

ZVEJNIEKS

Es zinu: rags pie lielā Aksena,

Bet neiespējams šķiet man viņu sniegt,

No kuģa lecot — pārāk viņš ir stāvs —

TELLS

— Es kalpiem saucu krietni saņemties,

Līdz būsim sasnieguši klintsragu,

Tur, teicu, briesmas būs tad pārciestas —

Un, kad to ašiem irkļiem sasniedzām,

Es dievu piesaucu un piegriežu,

Ar visiem saviem spēkiem saņemdamies,

Pret klinti kuģa pakaļējo daļu.

Nu, aši stopu grābdams, uzlecu

Ar lielu lēcienu uz kraujo klinti,

Un, atpakaļ ar kāju atsperdams,

Es kuģi dzelmē atkal iegrūžu —

Lai tur pēc dieva prāta viļņos līgo!

Tā esmu še no vētras varas glābts

Un vēl no negantākas ļaužu varas.

ZVEJNIEKS

Tell, Tell! Dievs brīnumu ir darījis,

Jūs glābdams; tikko savām acīm ticu. —

Bet sakāt, kurp jūs tagad gribat iet?

Jo nav jums drošības, ja vien tik soģim

No vētras dzīvam izbēgt laimējas.

TELLS

Es dzirdēju, kad kuģī siets vēl biju,

Ka Brunenē viņš gribot malā kāpt,

Caur Švici mani vest uz savu pili.

ZVEJNIEKS

Vai viņš pa zemes ceļu grib turp iet?

TELLS

Jā gan.

ZVEJNIEKS

Tad paslēpjaties steidzīgi!

Ne divreiz dievs no viņa rokām glābs.

TELLS

Kā ātrāk tikt uz Kisnachti un Artu?

ZVEJNIEKS

Turp lielceļš ved, kas iet pār Šteineni;

Bet īsāku un slepenāku ceļu

Mans zēns pār Lovercu jums parādīs.

TELLS

(sniedz viņam roku)

Tad esat sveiki! Dievs jums atmaksās!

(Iet un griežas atkal atpakaļ.)

— Vai līdzi nezvērējāt Ritlijā?

Jūs minēja, man šķiet.

ZVEJNIEKS

Es biju klāt

Un līdzi apzvērēju sabiedrību.

TELLS

Tad, lūdzams, steidzaties uz Birglenu!

Pēc manis sieva gaužas; sakāt tai,

Ka esmu glābts un drošā patversmē.

ZVEJNIEKS

Bet kā lai saku, kurp jūs bēguši?

TELLS

Jūs manu svaini sastapsat pie viņas

Un citus, kuri līdzi zvērējuši —

Lai viņi krietni turas, nenoskumst,

Tells atkal brīvs un rokas lietot spēj;

Drīz viņi vairāk ko par mani dzirdēs.

ZVEJNIEKS

Kas ir jums nodomā? Man varat teikt.

TELLS

Gan, gan jau teiks, kad darbs būs padarīts.

(Viņš aiziet.)

ZVEJNIEKS

Ej, Jenni, rādi ceļu. — Dievs ar jums!

Viņš galā izvedīs, ko apņēmies.

(Aiziet.)

1

Atinghauzena pilī.

Brīvkungs atzveltnē guļ uz miršanu. Valters Firsts, Štaufachers, Melchtals un Baumgartens stāv viņam apkārt. Mazais Valters Tells viņa priekšā nometies ceļos.

VALTERS FIRSTS

Nu viņš ir miris, viņš ir pārcietis!

ŠTAUFACHERS

Viņš neguļ tā kā mirons. — Skatāt, spalva

Pie viņa lūpām kustas! Viņa miegs

Ir mierīgs, rāmi smaida viņa vaibsti.

Baumgartens pieiet pie durvīm un ar kādu sarunājas.

VALTERS FIRSTS

(uz Baumgartenu)

Kas tur?

BAUMGARTENS

(atnāk atpakaļ)

Ta jūsu meita Hedviga —

Ar jums grib runāt — savu zēnu redzēt.

(Valters Tells paceļas.)

VALTERS FIRSTS

Kā man to mierināt, kad pašam bēdas?

Viss posts pār manu galvu izgāžas!

HEDVIGA

(ar varu ienākdama)

Kur ir mans bērns? Es gribu viņu redzēt!

ŠTAUFACHERS

Jūs esat nāves namā, savaldāties!

HEDVIGA

(metas uz zēnu)

Mans Velti! dzīvs!

VALTERS

(pieskaujas viņai)

Ak māmiņ, nabadzīte!

HEDVIGA

Vai tiešām? tiešām? Tu man neaizskārts?

(Aplūko viņu bailīgā rūpībā.)

Vai iespējams? Viņš mērķēja uz tevi?

Kā viņš to spēja? Tam nav sirds. — Viņš bultu

Uz savu paša bērnu spēja šaut!

VALTERS FIRSTS

Viņš bailēs darīja to, dvēsles sāpēs,

Jo viņu spieda: nāve draudēja!

HEDVIGA

Ak, ja tam būtu tēva sirds, viņš būtu

Daudz labāk nāvē gājis tūkstoškārt!

ŠTAUFACHERS

Jums dieva prātu slavēt pienāktos,

Kas labi galā vedis —

HEDVIGA

Kā man aizmirst,

Ka varēja būt citāds gals? — Dievs tēvs!

Kaut simtu gadus dzīvot man, — es zēnu

Aizvien tur sietu redzu, tēvu šaujam

Un mūžam bulta manim sirdī skrien.

MELCHTALS

Vai zināt ar, cik ļoti viņš bij aizskārts?

HEDVIGA

Cik cieta vīriem sirds! Ja apvaino

Kāds viņu lepnumu, tie visu aizmirst;

Tie aklā niknumā tad nežēlo

Nedz bērna dzīvības, nedz mātes sirds!

BAUMGARTENS

Vai Tella liktens nav vēl diezgan sūrs,

Ka smagām paļām jūs to apkraujat?

Priekš viņa ciešanām jums jūtu nav?

HEDVIGA

(apgriežas pret viņu un uzskata viņu platām acīm)

Un tev tik asaras priekš drauga likstas.

— Kur bijāt jūs, kad krietno vīru sēja?

Kur tad bij palīgi? Jūs skatījāties,

Jūs ļāvāt negantībai notikties;

Jūs rāmi pacietāt, ka aizveda

No jūsu vidus draugu! — Vai gan tā

Tells darīja ar jums? — Vai nožēlodams

Viņš arī stāvēja, kad soģa kalpi

Tev pakaļ dzinās un kad trakoja

Tev pretī ezers? — Nevis lieki lēja

Viņš asaras, nē, laivā lēca, sievu

Un bērnus aizmirsdams, un tevi glāba —

VALTERS FIRSTS

Kā būtu spējuši mēs viņu glābt?

Mazs pulciņš un turklāt bez ieročiem!

HEDVIGA

(metas tēvam pie krūtīm)

Ak tēvs! Tu arī viņu zaudējis!

Šī zeme, visi mēs to zaudējuši!

Mums visiem trūkst viņš, ak, mēs trūkstam

Dievs, viņa dvēsli glāb no izmisuma!

Līdz viņam lejā nesniedz drauga balss

Tai cietumā.— — Ja viņš nu sasirgtu!

Ak, tanīs mitros, tumšos pagrabos

Tam jāsasirgst.—Kā alpu roze bāl

Un vīst, un nonīkst purvu niknā gaisā,

Tāviņš tik saules gaismā dzīvot spēj

Un brīva gaisa balzamiskā plūsmā.

Viņš gūstā!—Viņa dvēsle—brīvība!

Viņš nevar dzīvot mitrā kapu pūsmā.

ŠTAUFACHERS

Jel rimstat. Visi gribam cīnīties,

Lai atdarītu viņa cietumu.

HEDVIGA

Ko spējat jūs bez viņa?—Kamēr Tells

Vēl brīvā bij, jā, tad bij cerība,

Tad bija nevainībai vēl savs draugs,

Tad bija palīgs visiem vajātiem,

Jūs visus glāba Tells.—Jūs visi,

Jūs viņa važas raisīt nespējat!

(Brīvkungs pamostas.)

BAUMGARTENS

Viņš kustas, klus!

ATINGHAUZENS

(paceldamies krēslā)

Kur ir viņš?

ŠTAUFACHERS

Kas?

ATINGHAUZENS

Viņš nenāk,

Viņš atstāj mani šinīs acumirkļos!

ŠTAUFACHERS

Viņš prasa junkura.—Vai to jau sauca?

VALTERS FIRSTS

Pēc viņa aizgāja.

(Uz Atinghauzenu.)

Kungs, nebēdājat!

Viņš savu sirdi atradis, viņš mūsējs.

ATINGHAUZENS

Vai viņš par tēvu zemi runāja?

ŠTAUFACHERS

Kā vīrs un varons.

ATINGHAUZENS

Kādēļ nenāk viņš

No manis saņemt tēva svētību?

Es jūtu, ka man ātri pienāk gals.

ŠTAUFACHERS

Nē, nē, mans augstais kungs! Šis īsais miegs

Jūs spirdzinājis; gaišs ir jūsu skats.

ATINGHAUZENS

Ak, ciest ir dzīvot, — es vairs neciešu.

Man galā ciešanas un cerība.

(Pamana zēnu.)

Kas ir tas puisīts?

VALTERS FIRSTS

Svētat viņu, kungs!

Viņš ir mans dēla dēls un nu bez tēva

(Hedviga līdz ar zēnu nometas ceļos mirēja priekšā.)

ATINGHAUZENS

Un visus jūs es atstāju bez tēva —

Vai! vai man! Ka mans pēdējs acu skats

Redz tēvu zemes bojā iešanu!

Vai dzīves pilno mēru bij man sasniegt,

Lai mirtu viss ar visām cerībām!

ŠTAUFACHERS

(uz Valteru Firstu)

Vai viņam mirt šais drūmos sirdēstos?

Vai neapgaismosim tam nāves stundu

Ar cerību kā skaistu staru? — Augstais kungs!

Lai neskumst jūsu gars! Mēs neesam

Pagalam atstāti, nedz pazuduši.

ATINGHAUZENS

Kas lai jūs glābj?

VALTERS FIRSTS

Mēs paši! Uzklausāt

Trīs zemes jau ir vārdu devušas,

Ka mūsu varmākas ir jāpadzen.

Jau biedrība ir noslēgta; svēts zvērests

Mūs visus saista. Cīņā stāsimies,

Vēl iekām jaunu gaitu uzņems gads,

Un brīvā zemē dusēs jūsu miesas.

ATINGHAUZENS

Ā, sakāt! Biedrība jau noslēgta?

MELCHTALS

Jā, vienā dienā visi novadi

Uz reizi sacelsies. Viss sagatavots,

Un noslēpumu krietni sargā katrs,

Kaut daudzi simti viņu līdzi zin.

Jau varmākiem ir pamats izdobots

Un viņu varas dienas skaitītas.

Drīz viņu pēdas še būs zudušas.

ATINGHAUZENS

Bet stiprās pilis mūsu novados?

MELCHTALS

Tās visas kritīs vienā dienā.

ATINGHAUZENS

Vai muižnieki ir līdz šai biedrībā?

ŠTAUFACHERS

Mēs ceram gan uz viņu pabalstu,

Bet tagad zemnieki vien zvērējuši.

ATINGHAUZENS

(paceļas lēni krēslā, ļoti izbrīnējies)

Ja zemniekam uz to ir drosmas bijis

Un paša dzinuļa, bez augstmaņiem, —

Ja tik daudz uzticas tas paša spēkiem —

— Nu, tad mēs neesam vairs vajadzīgi,

Tad varam mierā kapā dusēt iet.

Pēc mums nāks dzīvība—un citi spēki

Glābs augsto varenību cilvēcei!

(Uzliek roku uz galvas bērnam, kurš viņa priekšā nometas ceļos.)

Šī galva nesa ābolu,—no tās

Jums jaunā brīvība zels diženāka;

Viss vecais zemē grūst, un laiki mainās,

No drupām ceļas jaunas dzīves ainas.

ŠTAUFACHERS

(uz Valteru Firstu)

Lūk, kāda vizma plūst no viņa acīm!

Tā nav vairs dabas lēna izdzišana,

Tas ir jau jaunās dzīves rīta stars.

ATINGHAUZENS

No senām pilīm muižnieks lejā kāpj

Un zvērē uzticību pilsētām;

Tas sākās Ichtlandē un Turgavā,

Kā valdniece ceļ galvu cēlā Berne,

Freiburga brīvajiem ir droša pils,

Un savas cunftes naskā Ciricha

Uzkaru bruņo—ķeizariskā vara

Pie viņas mūža vaļņiem salaužas—

(Turpina sekošo pareģoņa balsī, — viņa runa saceļas līdz sajūsmībai.)

Es redzu valdniekus un augstus kungus

Šurp nākam tēraudbruņās iekaltus,

Lai rāmu ganu tautu nomāktu.

Uz dzīvību un nāvi cīnās,—slavu

Dod dažai aizai asiņainas kaujas.

Tur kailu krūti zemnieks brīvprātīgs

Kā upurs metas ienaidnieku šķēpos,

Viņš šķēpus lauž, krīt muižniecības zieds,

Un savu karogu ceļ brīvība.

(Saņemdams Valtera Firsta un Štaufachera rokas.)

Tad stāvat cieši kopā—mūžam cieši—

Lai visas brīvas zemes vienojas—

Uz kalniem ugunskurus aizdedzat,

Lai aši sabiedrības pulcētos,—

Un stāvat kopā—kopā, kopā —

(Viņš atslīgst spilvenos; viņa rokas vēl pēc nāves tura pārējās Firsts un Štaufachers vēl kādu laiciņu noskatās mirējā klusu ciezdami, tad atkāpjas, katrs nododamies savām sāpēm. Pa tam kalpi, klusi ienākuši, tuvojas mirējam, klusākas vai straujākas sāpes izrādīdami, daži nometas ceļos un raud pie viņa rokām; pa šī mēmāskata laiku atskan pils zvans.)

Ienāk Rudencs.

RUDENCS

(aši piesteigdamies)

Vai dzīvs? Vai viņš vēl mani dzirdēt spēj?

VALTERS FIRSTS

(rāda uz nomirēju, novērsdams seju)

Jūs tagad mūsu kungs un sargātājs;

Šo pili tagad citā vārdā sauc.

RUDENCS

(ierauga nelaiķi un stāv, pārņemts no dziļām sāpēm)

Ak dievs!—mans nožēlojums nāk par vēlu?

Kaut dažus mirkļus viņš vēl dzīvojis,

Lai redzētu, ka pārvērsta man sirds!

Esviņa dārgos vārdus nievāju,

Kad viņš vēl gaismā staigāja,—viņš mirst,

Uz mūžiem aiziet prom un atstāj man

Šo nedeldēto parādu!—Ak, sakāt!

Vai mira viņš, uz mani sašutis?

ŠTAUFACHERS

Viņš mirstot dzirdēja par jūsu darbu

Un jūsu drošos vārdus svētīja.

RUDENCS

(nometas ceļos pie nelaiķa)

Jā, dārgā vīra svētās atliekas!

Es, atdzisušās miesas, zvēru jums

Šai aukstā nāves rokā: — pārrāvis

Uz mūžu esmu visas svešās saites

Un savā tautā nāku atpakaļ,

Es šveiciets esmu, tāds es gribu būt

No visas dvēsles! —

(Pieceldamies.)

Sērojot pēc drauga,

Pēc visu tēva, tikai neizmistat!

Ne vien tā mantojums man piekritis:

Uz mani nokāpj viņa sirds un gars,

Un mana ņiprā jaunība jums dos,

Ko viņa sirmais vecums solīja.

(Uz Firstu, tad Štaufacheru un Melchtalu.)

— Jūs godājamais tēvs, man dodat roku!

Jūs savu dodat! Melchtal, arī jūs!

Ak, nešaubāties, nevēršaties nost!

Še ņemat pretī manu zvērestu.

VALTERS FIRSTS

Jel sniedzat roku. Uzticību pelna

Šī atgriezīgā sirds.

MELCHTALS

Jūs nicinājāt mūs,

Ko, sakāt, lai mēs sagaidām no jums?

RUDENCS

Ak, nepieminat jauno dienu kļūdas!

ŠTAUFACHERS

(uz Melchtalu)

Iet kopā! bija tēva pēdējs vārds.

To ielāgojat!

MELCHTALS

Še ir mana roka!

Kad zemnieks roku dod, tas, augstais kungs,

Ir vīra vārds! Kas muižnieks gan bez mums?

Un mūsu kārta vecāka par jūsu.

RUDENCS

Es cienu to, mans šķēps to apsargās.

MELCHTALS

Tā roka, kungs, kas cieto zemi pārvar

Un viņas klēpi dara auglīgu,

Spēj arī vīra krūti sargāt.

RUDENCS

Jums

Būs manu krūti sargāt, manim jūsu,

Tā viens caur otra spēku būsim stipri.

— Bet ko līdz runāt, vēl jau tēvija

Ir svešās varmācības laupījums?

Kad zeme tīra būs no ienaidniekiem,

Tad savā starpā mierā izlīgsim.

(Pēc brītiņa.)

Jūs klusat? Jums nekā man nav ko teikt?

Vai vēl es uzticības nepelnu?

Tad pretī jūsu gribai jālaužas

Man jūsu sabiedrības noslēpumā.

— Jūs bijāt Ritlijā — tur zvērējāt —

Es zinu visu, kas tur pārrunāts.

Un, kas man nebij uzticēts no jums,

Es tomēr glabāju kā svētumu.

Es zemes naidnieks nebiju nekad,

Nedz būtu, ticat, uzstājies pret jums.

—Bet nebij gudri darīts: kavēties,—

Jo laiks ir steidzams, jārīkojas ātri—

Šīs kavēšanās upurs ir jau Tells.

ŠTAUFACHERS

Mēs zvērējām līdz ziemas svētkiem gaidīt.

RUDENCS

Es nebiju tur, nezvērēju līdz.

Jūs gaidāt, bet es sākšu.

MELCHTALS

Ko? Jūs gribat—

RUDENCS

Es tagad pieskaitos pie zemes tēviem,

Jūs sargāt—tas mans pirmais pienākums.

VALTERS FIRSTS

Šīs dārgās miesas guldīt zemes klēpī

Jums pirmais pienākums un svētākais.

RUDENCS

Kad zemi izglābsim, tad uzliksim

Tākapam svaigu brīvīb's vaiņagu.

— Ak draugi! nevis jūsu lieta vien,

Man pašam sava lieta jāizkaro

Ar varmāku.—Tad dzirdat! Pazuduse

Ir mana Berta, slepen aizrauta

No mūsu vidus drošā vardarbībā!

ŠTAUFACHERS

Kā zemes soģis tādu nedarbu

Pret brīvu muižnieci ir uzdrīkstējies?

RUDENCS

Ak draugi! palīgu jums solīju,

Un nu man pirmam jālūdzas no jums.

Man nolaupīta mana līgava,

Kas zin, kur varmāka to apslēpis?

Pie kādas varas noziedzīgi ķēries

To spiest uz ienīdēto laulību!?

Ak, neatstājat mani, palīdzat

Man viņu glābt.—Tā mīl jūs! Viņa pelna,

Ka visas rokas bruņojas priekš tās— —

ŠTAUFACHERS

Ko gribat darīt?

RUDENCS

Vai es zinu? Ak,

Šai naktī, kādā viņas liktens segts,

Šais šaubu bezgalīgās izbailēs,

Kur droša nezinu nekā, ko tvert,

Tik vienas domas spīd man gaiši dvēslē:

Zem lielkundzības varas drupām vien

Mēs varam viņu izvilkt vēl pie gaismas,

Mums visas pilis vajag graut,

Ja to iz cietuma vēl gribam raut!

MELCHTALS

Tad nākat, vedat mūs! Mēs sekosim,

Kam gaidīt rītu, ja to šodien spējam?

Vēl brīvs bij Tells, kad tolaik zvērējām,

Vēl negantība nebij notikusi.

Ar laiku līdzi grozās likumi:

Kas ir tik gļēvs vēl tagad kautrēties!

RUDENCS

(uz Štaufacheru unValteru Firstu)

Jūs apbruņojušies un gatavi

Tik ilgi gaidāt kalnos liesmu zīmes,

Jo ašāk, nekā sūtņa laiva skrien,

Jūs sasniegs vēsts par mūsu uzvaru,

Un, kad jūs redzat spīdam liesmu vēstis,

Tad brūkat naidniekos ar zibens spēku

Un graujat drupās varmācības ēku!

(Visi aiziet.)

2

Dobjā gatva pie Kisnachtes.

Ceļš iet starp klintīm uz leju, un ceļniekus, pirms viņi nonāk uz skatuves, var augstumā jau saredzēt. Skatuvei visapkārt klintis; viena no tām, skatuves priekšdaļā, apauguse krūmājiem un rēgojas uz priekšu.

TELLS

(ienāk ar loku)

Te viņam jānāk caur šo dobjo gatvu!

Uz Kisnachti nav cita ceļa. — Še

Tam jānotiekas. — Gadījums ir labs.

Aiz viņa ogu krūma paslēpšos,

No turienes var bulta viņu sniegt,

Un pakaļ dzīties neļaus šaurais ceļš.

Nu, soģi, noslēdz rēķinus ar dievu,

Tavs pulkstens notecējis, laiks tev iet!

Es mierā, klusi dzīvoju, — šīs bultas

Uz meža zvēriem vien es mērķēju;

Mans prāts bij skaidris, tīrs no slepkavības —

Tu mani iztrauci iz klusā miera,

Tu manas domas, rāmas tā kā piens,

Par izrūgstošu pūķu ģifti vērti;

Tu mani radināji negantībās — —

Kas sava bērna galvā mērķējās,

Tas spēj ir ienaidnieka sirdī šaut.

Man kuslie, nevainīgie bērniņi,

Man mīļā sieva, soģi, jāsargā

No tava niknuma!—Kad loku vilku

Un roka neviļus man drebēja—

—Kad velnišķā un nežēlīgā priekā

Tu spiedi mani šaut uz bērna galvu—

Kad ceļos bezspēkā es tevi lūdzos,—

Tad sirdī briesmīgākā zvērestā,

Tik dievs to dzirdēja, es nozvērējos,

Ka pirmais mērķis otram šāvienam

Būs tava sirds.—Ko toreiz zvērēju,

Kad elles mokas metās mani dzeldēt,

Tas parāds svēts,—es gribu viņu deldēt.

Tu ķeizariskais soģis un mans kungs,

Bet ķeizars nebūtu to iedrīkstējies,

Ko tu.—Viņš šurpu tevi sūtīja

Mums tiesu nest—jo stingru, viņš ir niknis,—

Bet nevis slepkavīgās iegribās

Še darīt vardarbus bez kauna, goda;

Vēl dzīvo dievs, kas atriebj un kas soda.

Nāc, bulta, rūgtu sāpju nesēja,

Mans dārgums tagad, manta augstākā—

Es gribu dot tev mērķi, kurš līdz šim

Bij nesasniedzams svētām lūgšanām—

Pret tevi neatstāvēs viņš.—Un tu,

Mans uzticamais loks, kas tu tik bieži

Man priekos kalpojis, ak, neatstāj

Še mani briesmu pilnā nopietnībā!

Tikše vēl cieti turi, jestrā cinksla,

Kas bieži bultas spārnos sūtīji—

Ja tagad skrienot tā bez spēka būtu,

Man otras nav, ko tai lai pakaļ sūtu.

(Ceļinieki iet pār skatuvi.)

Šai akmeņsolī gribu atsēsties,

Kas ceļniekiem uz īsu dusu likts. —

Jo še nav dzimtene. — Ikkatris steidz

Gar otru aši, sveši garām iet

Un neprasa pēc viņa sāpēm. — Še

Iet tirgons, rūpju pilns, un svētceļotājs

Ar vieglu nastu — dievbijīgais mūks,

Ir drūmais laupītājs, ir jautrais spēlmanis,

Ir preču vedējs smagiem vezumiem,

Kas tāli nāk no svešu ļaužu zemēm,

Jo katris ceļš līdz pasaul'sgalam ved.

Tie visi steidzas, sava darīšana

Ikkuram katram ir, un nokaut — mana!

(Atsēstas.)

Kad citkārt, mani mīļie bērniņi,

Tēvs mājās pārnāca, tad prieks bij liels;

Jo viņš aizvien jums pārnesa kaut ko,

Vai skaistu alpu puķi, retu putnu,

Vai kādu amonragugliemezi,

Ko daždien ceļinieki atrod kalnos —

— Viņš tagad seko citam medījumam,

Sēd slepkavības domām ceļmalē;

Uz ienaidnieka dzīvību viņš glūn.

— Un tomēr tik uz jums viņš domā, bērni,

Ir tagad: — aizstāvēt jūs, nevainību,

Pret varmācības dusmām apsargāt,

Viņš loku uzvilkt grib uz slepkavību.

(Pieceļas.)

Es dārgam medījumam uzglūnu. —

Jo mednieks dienām cauri neapkūst,

Klīst apkārt bargā ziemas stingrumā,

No klints uz klinti drošā prātā lēkt,

Pa gludām stāvusienām augšā rāpt,

Un kājas as'nīs plēst, lai neslīdētu,

— Un viss, lai kādu nieka kazu gūtu.

Še svarīgāka alga gūstama:

Mans niknais ienaidnieks, kas mani vajā.

(No tālienes dzird jautru muziku, kura nāk tuvāk.)

Es visu mūžu loku valdīju,

Kā strēlnieks vingrinājos savā mākslā;

Nereti mērķa vidū iešāvu

Un dažu skaistu algu iemantoju

Pa sacīkstēm. — Bet šodien gribu es

Šaut meist'ra šāvienu un iegūt sev

Viscildenāko algu mūsu kalnos.

Kāzu gājiens iet pār skatuvi un pa šauro gatvu uz augšu. Tells nolūkojas viņā, atbalstīdamies uz loku. Stisijs, lauku sargs, piebiedrojas viņam.

STISIJS

Tas, lūk, ir Merlišachas klostra muižkungs,

Kas iet še kāzu gaitā, — bagāts vīrs,

Tam savi desmit ganu pulki alpēs.

Viņš tagad brūti ved no Imizejas,

Un šonakt Kisnachtē būs lielas dzīres.

Klau, nākat līdzi! viesos katris lūgts.

TELLS

Drūms viesis neder kāzu mielastā.

STISIJS

Ja skumjas spiež jūs, nometat tās nost!

Kas nāk, to ņemat, laiki tagad grūti;

Lai tādēļ cilvēks prieku viegli tver.

Še kāzas dzer un citur kapu rok.

TELLS

Un bieži abi kopā sagadās.

STISIJS

Tā iet reiz pasaulē, un nelaimes

Visapkārt diezgan. — Glarniešos nupat

Bij kalnu gruvums, visa viena puse

No Glerniša ir iebrukusi.

TELLS

Ko?

Pat kalni grūst? Kas zemē pastāvīgs?

STISIJS

Ir citur brīnumus dzird notiekam.

Man stāstīja kāds vīrs no Badenes:

Tur jājis bruņenieks pie karaļa,

Bars lapseņu tam ceļā gadījies;

Viss pūznis viņa zirgam uzkritis,

Zirgs sariets mokās pakritis pie zemes,

Pats kājām nonācis pie karaļa.

TELLS

Savs dzelons arī vājam ira dots.

Armgarda ienāk ar vairākiem bērniem un nostājas ceļa vidū.

STISIJS

Uz lielu zemes nelaimi to zīmē,

Uz smagiem pretdabiskiem nedarbiem.

TELLS

Ik diena atnes tādus nedarbus;

Tie nav caur brīnumzīmēm sludināmi.

STISIJS

Jā, labi tam, kas mierā laukus kopj

Un netraukts mājās sēd pie savējiem.

TELLS

Bet mierā nepaliks pats rāmākais,

Kad ļaunam kaimiņam tas nepatīk.

(Tells bieži lūkojas, nemierīgi gaidīdams, uz ceļu augstumā.)

STISIJS

Nu, esat sveiki! — Jūs še gaidāt kādu?

TELLS

Jā.

STISIJS

Vēlu līgsmi mājās atgriezties!

— Jūs esat urniets? — Žēlīgs soģa kungs

Vēl šodien nākšot šurp no Urijas.

KĀDS CEĻNIEKS

(ienāk)

Nē, šodien soģi negaidāt. Jo straumes

No lietus pārplūdušas krastmales

Un visus tiltus strāva norāvusi.

(Tells pieceļas.)

ARMGARDA

(panāk uz priekšu)

Viņš nenāks?

STISIJS

Vai jūs gribat ko no tā?

ARMGARDA

Ak, jā!

STISIJS

Nu, kādēļ tad jūs stājaties

Še dobjā gatvā viņam ceļā?

ARMGARDA

Še

Tas neizvairīsies, tam jāuzklausās.

FRISHARDS

(steidzīgi nāk pa ceļu lejā un sauc)

No ceļa ejat nost! — Mans žēlīgs kungs,

Pats zemes soģis, seko man uz pēdām.

(Tells aiziet.)

ARMGARDA

(uztraukta)

Nāk soģis!

(Viņa ar saviem bērniem panāk skatuves priekšā. Gesleru un Rudolfu Harasu redz ceļa augstumā; abi jāšus.)

STISIJS

(uz Frishardu)

Kā jūs upei pārkļuvāt?

Jo straume tiltu aizrāvusi prom.

FRISHARDS

Ar ezeru mēs cīnījāmies, draugs, —

Mēs nebaidāmies tavu Alpu straumju

STISIJS

Jūs bijāt kuģī tādā negaisā?

FRISHARDS

Jā. Mūžu dienu es to pieminēšu.

STISIJS

Pag, stāstāt!

FRISHARDS

Laižat, man ir jāsteidzas,

Man pilī jāziņo, ka soģis nāk.

(Viņš aiziet.)

STISIJS

Būt' labi ļaudis kuģī bijuši,

Tas nešaubāmi būtu nogrimis;

Bet šiem ne ūdens spēj, ne uguns kaitēt.

(Viņš lūkojas apkārt.)

Kur mednieks, kas ar mani runāja?

(Viņš aiziet.)

Ienāk Geslers un Rudolfs Harass jāšus.

GESLERS

Jūs varat daudz ko teikt: es ķeiz'ra kalps,

Man jādomā, kā viņam patiktu.

Viņš mani nesūtīja šinī zemē

Šai tautai glaimot, viņu paglaudīt —

Viņš paklausību grib. — Ap to še runa:

Vai zemnieks jeb vai ķeizars ir še kungs?

ARMGARDA

Nu īstais brīdis! Tagad palūgšos!

(Bailīgi tuvojas soģim.)

GESLERS

Ne jokam uzcēlu es cepuri

Tur Altorfā, ne sirdis pārbaudīdams

Šai tautai; sen jau es tās pazīstu.

Nē, es to uzcēlu, lai tie man mācās

Liekt savas galvas, ko tik stalti nes.

Es nepatīkamo tiem noliku

Uz paša ceļa, kur tiem garām jāiet,

Lai viņi acīm atduras pret to

Un piemin kungu, ko tie aizmirsuši.

RUDOLFS HARASS

Bet tautai taču savas tiesības.

GESLERS

Tās apsvērt tagad nav še īstais laiks!

— Daudz lielām lietām drīz būs jānotiek;

Grib mantā pieaugt ķeiz'ra nams, ko tēvs

Tik diži sācis, dēls grib galā vest.

Šī mazā tauta mums ir akmens ceļā —

Vai šā vai tā — tai vajga padoties.

(Grib aizjāt garām; Armgarda nometas viņa priekšā ceļos.)

ARMGARDA

Kungs soģi! žēlastību! žēlastību!

GESLERS

Ko še uz klajas ielas stājaties

Man ceļā? — Nost!

ARMGARDA

Mans vīrs smok cietumā!

Pēc maizes bērni brēc. — Ak, žēlojat!

Kungs, uzlūkojat mūsu lielo vārgu!

RUDOLFS HARASS

Kas jūs? kas jūsu vīrs?

ARMGARDA

Ak labais kungs,

Viņš nabags siena pļāvējs Rigi kalnā,

Kas pāri bezdibenim zāli pļauj

No stāvām klinšu sienām, kurās baidās

Pat kalnu lopi uzkāpt ganoties.

RUDOLFS HARASS

(uz zemes soģi)

Patiesi briesmu pilna, vārga dzīve!

Es lūdzu, atlaižat to nabagu!

Lai ir viņš nezcik smagi noziedzies,

Tas briesmu amats viņam diezgan sods.

(Uz Armgardu.)

Jums notiks taisnība. — Tik jāpalūdz

Jums augšā, pilī, — še nav īstā vieta.

ARMGARDA

Nē, nē, es neeju no šejienes,

Līdz soģis vīru man nav atdevis!

Jau sesto mēnesi tas tornī smok

Un velti gaida savu spriedumu.

GESLERS

Vai varu gribat lietot, sieva? Nost!

ARMGARDA

Kungs, dod mums taisnību! Tu tiesnesis

Šai zemē ķeizara un dieva vietā.

Tad dari, kas tavs pienākums! Ja ceri

No debess taisnību, tad dod to mums!

GESLERS

Nost! Dzenat bezkaunīgo tautu prom!

ARMGARDA

(ieķeras zirga iemauktos)

Nē, nē, nekā man vairs ko zaudēt nav.

— Tu netiksi no vietas, soģi, dzirdi,

Līdz dosi spriedumu! — Rauc pieri, rauc

Un valbi acis, cik tev tīk. — Mēs esam

Pār mēru sagrauzti, ka nebēdājam

Vairs tavu dusmu —

GESLERS

Sieva, vāķies nost,

Ja ne, mans zirgs zem kājām tevi samīs.

ARMGARDA

Lai samin arī! — Lūk! —

(Viņa parauj savus bērnus gar zemi un nometas līdz ar viņiem ceļa vidū.)

Še guļu es

Ar saviem bērniem! — Lai šie bāreņi

Tiek samīti no tavu zirgu kājām!

Tas nebūs tavu darbu ļaunākais— —

RUDOLFS HARASS

Ko, vai jūs ārprātā?!

ARMGARDA

(turpina vēl straujāk uztraukdamās)

Tu sen jau mini

Zem savām kājām mūsu dzimteni!

— Ā, es tik sieviete. Ja būtu vīrs,

Es zinātu ko labāku — ne pīšļos

Še nomesties —

(Muziku dzird atkal ceļa augstumā, tikai klusāk.)

GESLERS

Kur mani sulaiņi?

Lai rauj to prom no šejienes, jeb es

Vēl aizmirstos un padaru ko lieku.

RUDOLFS

Kungs, kalpi nevar šurpu cauri tikt,

Jo ceļš no kājiniekiem aizsprostots.

GESLERS

Es pārāk lēnīgs valdnieks esmu vēl

Šai tautai — mēles vēl ir svabadas,

Vēl nav, kā pienākas, tā savaldīta —

Bet citādi tas tiks, to zvēru es!

Es gribu lauzt šo patvaļīgo prātu,

Es gribu locīt drošo brīves garu,

Šai zemē gribu jaunu likumu

Tiem uzlikt. — Gribu tiem —

(Bulta ieurbjas viņam krūtīs; viņš grābj ar roku pēc sirds un taisās krist. Vājā balsī.)

Dievs, esi žēlīgs!

RUDOLFS

Kungs soģi! — Dievs! — kas tas? — No kurienes?

ARMGARDA

(uzlēkdama)

Ā! nokauts! nokauts! Grīļojas! — Viņš krīt!

To pašā sirdī bulta ķērusi!

RUDOLFS

(nolec no zirga)

Kāds šausmīgs notikums — dievs — bruņenieks!

Jums dieva žēlastība jāpiesauc!

Jūs nāves upurs!

GESLERS

Tā Tella bulta.

(Viņš noslīdējis no zirga zemē Rudolfam Harasam rokās, kurš to nosēdina uz sola.)

TELLS

(parādās augšā klintī)

Tu zini strēlnieku, tas tiešām es!

Nu būdas brīvas, nevainība droša,

Tu tagad zemei nekaitēsi vairs!

(Viņš nozūd no klints augstuma. Saskrien ļaudis,)

STISIJS

(ieskrien pirmais)

Ko? kas tas ir? Kas ir še noticis?

ARMGARDA

Ar bultu nošauts mūsu zemes soģis.

ĻAUDIS

(saskrienot)

Kas nošauts? kas?

(Kamēr kāzu gājiena priekšējā daļa uznāk uz skatuves, pakaļējāvēl atrodas augstumā un muzika turpinājas.)

RUDOLFS HARASS

Viņš notek asinīm.

Pēc palīga! Prom! Ķerat slepkavu!

— Tu pazudušais vīrs, tāds tevim gals;

Tu neklausījies, kad es brīdināju!

STISIJS

Nudien, tur guļ viņš bāls, bez dzīvības,

VAIRĀKAS BALSIS

Kas ir to darījis?

RUDOLFS HARASS

Vai tauta traka,

Ka spēlē slepkavības vietā? Klusat!

(Muziku piepeši pārtrauc, pienāk vēl vairāk ļaužu klāt.)

Kungs, runājat, ja spējat. — Vai jums nav

Man vēl ko sacīt?

(Geslers dod ar roku kādas zīmes un atkārto tās dusmīgi,kad viņu tūdaļ nesaprot.)

Kurp būs man iet?

Uz Kisnachti? — Vai tā? — Ak, netopat

Jel nepacietīgs. — Metat pasaul'srūpes:

Ar debesīm jums izlīgt jālūko!

(Viss kāzenieku bars apstājies ap mirēju un aplūko viņu bezjūtīgās šausmās.)

STISIJS

Lūk, kā viņš nobāl. — Tagad nāve nāk,

Jau stājas pukstēt sirds — jau acis lūst —

ARMGARDA

(paceļ bērnu gaisā)

Še, bērni, paskatāt, kā varmāks mirst!

RUDOLFS HARASS

Vai ārprātīgas sievas? jūtu nav jums,

Ka šinīs šausmās acis mielojat?!

Šurp — palīdzat! — Vai nepalīdz neviens

No krūtīm viņam izvilkt sāpju bultu!

SIEVIETES

(bailīgi atkāpjas)

Kā aizskārt to, ko sitis ir pats dievs?

RUDOLFS HARASS

Lai lāsts pār jums u!n nāve!

(Izrauj zobenu.)

STISIJS

Rimstat, kungs!

Nu jūsu varai gals, un kritis ir

Šīs zemes varmāks. Nu mēs neciešam

Vairs vardarbus. Mēs esam brīvi ļaudis!

VISI

(trokšņaini)

Nu zeme brīva!

RUDOLFS HARASS

Ā! jūs iedrīkstat?

Tik aši bailes zūd un paklausība?

(Uz zaldātiem, kuri izspiežas caur baru.)

Jūs redzat slepkavības briesmu darbu,

Kas še ir noticis — Še palīgs lieks,

Un velti pakaļ dzīties slepkavam.

Mums citas rūpes. — Prom uz Kishachti,

Lai glābjam cieto pili ķeizaram!

Jo šinī acumirklī sarautas

Ir kārtības un pienākumu saites;

Nevienam vīram nevar uzticēt.

Kamēr viņš līdz ar zaldātiem aiziet, ienāk seši žēlsirdīgie brāļi.

ARMGARDA

Ē, ceļu! Žēlsirdīgie brāļi nāk!

STISIJS

Kur upurs guļ, tur kraukļi vākties sāk.

ŽĒLSIRDĪGIE BRĀĻI

(sastājas ap nelaiķi puslokā un dzied dobjā balsī)

Mūs nāve aši projām rauj,

Ne acumirkli neuzgaida;

Jau pašā gaitas vidū pļauj,

No pilnas dzīves projām raida.

Laiks, nelaiks — nav kad apdomāties,

Mums soģa priekšā vajag stāties!

(Pēdējiem pantiem atkārtojoties, priekškars nolaižas.)

1

Laukums Altorfas tuvumā.

Skatuves dibenā pa labai rokai jaunais cietoksnis ar vēl nenoņem

tām stalažām kā pirmā cēliena trešā skatā; pa kreisai rokai redz

vairāk kalnus, uz kuriem visiem deg vēstamas ugunis. Pašulaik

diena aust, no dažām pusēm tālienē atskan pulksteņu skaņas.

Ruodijs, Kuonijs, mūrnieku meistars un daudz citu zemnieku, arī sievas un bērni.

RUODIJS

Vai redzat liesmu zīmes kalnu galos?

MŪRNIEKU MEISTARS

Vai dzirdat viņpus meža pulksteņus!

RUODIJS

Ir padzīts ienaidnieks.

MŪRNIEKU MEISTARS

Un pilis lauztas.

RUODIJS

Un mēs še Urijā vēl paciešam

Uz savas zemes varmācības pilis?

Vai mēs lai pēdējie, kas brīvi top?

MŪRNIEKS

Vai jūgs lai paliek, kas bij celts mūs spiest!

Nost plēšat viņu! nost!

VISI

Nost! nost! nost! nost!

RUODIJS

Kur mūsu taurētājs?

ŠTIRS NO URIJAS

Es še. Ko gribat?

RUODIJS

Šurp! Kāpjat tornī, pūšat savā taurē,

Lai tāli dārdoši pār lejām: skan!

Lai klinšu aizās atbalss pamostas

Un aši kopā visus vīrus sauc

No kalnājiem!

(Štirs no Urijas aiziet. Ienāk Valters Firsts.)

VALTERS FIRSTS

Pag, draugi! Pagaidāt!

Vēl nav mums ziņu, kas ir Untervaldē,

Kas Švicē noticis. Lai nogaidām

Pirms ziņnešus.

RUODIJS

Ko gaidīt? Varmāka

Ir miris, brīves diena atnākusi.

MŪRNIEKS

Vai nepietiek šo liesmu ziņnešu,

Kas mums visapkārt visos kalnos spīd?

RUODIJS

Ē, nākat visi! nākat, vīri, sievas!

Lauzt balstus! spraišļus plēst un vaļņus graut!

Lai akmens nepaliek uz akmeņa!

MŪRNIEKS

Šurp, biedri! nākat! Mēs to uzcēlām;

Mēs protam noplēst.

VISI

Nākat plēšat nost!

(Viņi no visām pusēm metas uz būvi.)

VALTERS FIRSTS

Bars traucas. Aizturēt es nespēju.

Ienāk Melchalts un Baumgartens.

MELCHTALS

Ko? Pils vēl stāv, un Sarnene jau pelnos,

Un stiprā Rosberga jau salauzta?

VALTERS FIRSTS

Jūs, Melchtal? Jūs mums nesat brīvību?

Vai zeme brīva jau no ienaidnieka?

MELCHTALS

(apskauj viņu)

Jā, zeme skaidra. Līgsmo, vecais tēvs!

Šai acumirklī, kad mēs runājam,

Neviena varmāka nav Švices zemē.

VALTERS FIRSTS

Kā, sakāt, jūs tās pilis uzveicāt?

MELCHTALS

Mums Rudencs stipro pili Sarneni

Caur drošu varoņdarbu ieņēma,

Es nakti iepriekš guvu Rosbergu.

— Bet klausāties, kas notika. Kad pili,

No ienaidnieka tukšu, aizdedzām

Un liesmas sprakstot gaisā pacēlās,

Uz reizi Dithelms, kalps pie Geslera,

Skrien kliegdams, Brunekiete sadegot!

VALTERS FIRSTS

Dievs žēlīgais!

(Stalažas dzird sabrūkam.)

MELCHTALS

Tā tiešām bij. Tā slepus

No zemes soģa bij tur ieslēgta.

Kā ārprātībā Rudencs traucās — liesmās.

Jau cietos stabus krītam dzirdējām,

Caur dūmiem skanēja tās saucieni

Pēc palīga —

VALTERS FIRSTS

Vai nelaimīgā glābta? —

MELCHTALS

Te ātras drošsirdības vajadzēja!

— Ja tikai mūsu kungs viņš būtu bijis,

Mēs nebūtu gan briesmās gājuši,

Bet viņš bij līdzi sazvērnieks un Berta

Pie ļaudīm cienā. — Tātad nebēdājām

Par savu dzīvību un gājām liesmās.

VALTERS FIRSTS

Tad viņa izglābta?

MELCHTALS

Jā. Jaunais muižnieks

Un es no liesmām viņu iznesām,

Un brakšķot baļķi sagāzās aiz mums.

— Un nu, kad viņa glābta, atjēdzās,

Kad acis atvēra uz debesīm,

Tad brīvkungs Rudencs metās man pie sirds,

Un klusi draudzību mēs apzvērējām,

Kas tagad, liesmās cieti rūdīta,

Caur visām liktens klizmām pastāvēs. —

VALTERS FIRSTS

Kur Landenbergs?

MELCHTALS

Jau viņpus Briniga.

Ne es tam acu gaismu atstāju,

Kas manu tēvu aklu padarīja.

Es viņam dzinos pakaļ, panācu

Un zemē norāvu pie tēva kājām.

Pār viņa galvu bij jau zobens pacelts,

No aklā, žēlsirdīgā sirmgalvja

Tas lūgšus izlūdzās sev dzīvību

Un nozvērējās nenākt atpakaļ

Nemūžam vairs; viņš nenāks; mūsu roku

Viņš jutis.

VALTERS FIRSTS

Labi, ka jūs uzvaru

Ar as'nīm neaptriepāt!

BĒRNI

(ar stalažu drupu gabaliem skrien pār skatuvi)

Brīvi! Brīvi!

(Urijas taure atskan spēcīgi.)

VALTERS FIRSTS

Lūk, kādi svētki! Bērni pieminēs

Šo skaisto dienu vēl kā sirmgalvji.

Meitenes nes cepuri kārts galā; visa skatuve pildās ļaudīm.

RUODIJS

Še cepure, priekš kuras locījāmies.

BAUMGARTENS

Nu, sakāt, ko ar viņu darīt?

VALTERS FIRSTS

Dievs!

Zem viņas stāvēja mans dēla dēls!

VAIRĀKAS BALSIS

Nost! Saplēst varmācības piemiņu!

Mest ugunī!

VALTERS FIRSTS

Nē, labāk uzglabāt!

Tā varmācībai bij par līdzekli,

Lai nu tā mūža zīme brīvībai!

(Zemnieki vīrieši, sievietes un bērni stāv un sēd visapkārt uz nolauzto stalažu drupām lielā puslokā, māksliski pulcēti un sadalīti grupās.)

MELCHTALS

Tā mēs uz varmācības gruvekļiem

Nu līgsmi stāvam, — grezni galā vests,

Ko, biedri, nozvērējām Ritlijā!

VALTERS FIRSTS

Darbs iesākts gan, bet nav vēl galā vests.

Mums tagad dūšas vajag, vienprātības;

Jo, zināt, ķeizars neies kavēties,

Bet gribēs atriebt sava soģa nāvi

Un padzīto vest atkal atpakaļ.

MELCHTALS

Lai viņš ar savu kara spēku nāk:

No zemes vidus padzīts ienaidnieks;

No ārienes gan viņu atgainīsim.

RUODIJS

Tik nedaudz aizas atver viņam zemi,

Tās mēs ar savām miesām aizsprostosim.

BAUMGARTENS

Mēs mūža saitēm esam vienoti.

Un viņa kara spēks mūs nebaidīs!

(Ienāk Reselmans un Štaufachers.)

RESELMANS

(ienākdams)

Tas tiešām debess briesmu pilnais sods.

ZEMNIEKI

Kas ir?

RESELMANS

Ā, kādos laikos dzīvojam!

VALTERS FIRSTS

Jel sakāt, kas tad ir? A, jūs, kungs Verner?

Ko labu vēstīsat?

ZEMNIEKI

Kas ir?

RESELMANS

Tad dzirdat

Un brīnāties!

ŠTAUFACHERS

No lielām bailēm mēs

Nu brīvi— —

RESELMANS

Ķeizars nokauts.

Žēlīgs dievs!

(Zemnieki saceļas kājās un drūzmējas ap Štaufacheru.)

VISI

Kas? Nokauts? ķeizars? Dzirdat! Nokauts ķeizars!

MELCHTALS

Tas nevar būt! No kurienes šī vēsts?

ŠTAUFACHERS

Jā, tiešām, ķeizars Albrechts Brukā kritis

No slepkavām — no Šafhauzenas nes

Šo vēsti ticams vīrs Johaness Millers.

VALTERS FIRSTS

Kas izdarījis tādu šausmu darbu?

ŠTAUFACHERS

Caur darītāju darbs vēl šausmīgāks,

Jo viņa brāļa dēls ir slepkava, —

To švabu hercogs Jānis nositis.

MELCHTALS

Kas dzina to uz rada slepkavību?

ŠTAUFACHERS

Tam ķeizars dzimtu zemi neatdeva,

Kaut nepacietīgi viņš lūdza tās;

Teic, pat pavisam atraut gribējis

Un vietā dot tam kādu biskapību.

Lai kā, bet jaunais hercogs klausījās

Uz savu biedru ļauniem padomiem,

Un līdz ar bruņenieku Ešenbachu,

Fon Tegernfeldu, Palmu un fon Vartu

Viņš ņēmies, neatrazdams taisnības,

Pats savām rokām nikni atriebties.

VALTERS FIRSTS

Kā, sakāt, briesmu darbs gan noticis?

ŠTAUFACHERS

No Šteinas, badeniešos, ķeizars jājis

Uz Reinfeldu, kur uzturējās galms,

Tam līdzi firsti, Anss un Leopolds,

Un augstu bruņenieku pavadoņi.

Un, kad pie Reisas viņi nonāca,

Kur pāri jāceļas ar celtuvi,

Tad laivā aši spiedās slepkavas,

Lai ķeizaru no pavadoņiem šķirtu.

Kad ķeizars jāja nu pār arumiem, —

Zem tiem vēl sena, liela pilsēta

No pagānlaikiem guļot gruvešos —

Un redzama bij vecā Habsburga,

No kuras izcēlusies viņa cilts —

— Tad hercogs Anss tam dunci rīklē dur,

Rudolfs fon Palms ar šķēpu virsū brūk

Un Ešenbachs tam galvu pušu šķeļ,

Ka viņš tur saļimst savās asinīs,

No savējiem uz savas zemes nokauts.

To otrā krastā visi redzēja,

Bet, atšķirti caur straumi, viņi spēja

Tik bezspēcīgi kliegt un vaimanāt.

Pie ceļa vecenīte sēdēja,

Tās klēpī ķeizars mira, as'nīm plūstot,

MELCHTALS

Tā paša raktā agrā kapā brauca,

Kas visu sevim grābt bez sāta trauca!

ŠTAUFACHERS

Bez gala izbailes pār zemi valda;

Ikkatra aiza kalnos aizslēgta,

Ikkatris sargā savas robežas;

Pat vecā Circha slēdza savus vārtus,

Kas vaļā stāvēja trīsdesmit gadu!

No slepkavām un atriebējiem baidās.

Jo karaliene, stingrā Agnese,

No Ungarijas nāk; tā žēlsirdības,

Kas sievas maigi grezno, nepazīst,

Tā tēva karaļas'nis atriebt grib

Pie slepkavām un visas viņu cilts,

Pie viņu kalpiem, bērniem, bērnu bērniem,

Jā, pat pie viņu piļu akmeņiem.

Tā zvērējusi augu augumus

Grūst lejā sava tēva kapa bedrē

Un as'nīs mazgāties kā maja rasā.

MELCHTALS

Vai zināms ir, kur bēga slepkavas?

ŠTAUFACHERS

Tie tūdaļ aizbēga pēc sava darba

Pa pieciem ceļiem, katrs uz savu pusi.

Un šķīrās, lai nekad vairs neredzētos —

Firsts Jānis klīstot apkārt kalnājos.

VALTERS FIRSTS

Tad nedarbs augļus tiem nav atnesis —

Nav atriebībai augļu! Pate tā

Sev briesmu pilna barība, tās bauda

Ir slepkavība, remdinājums — šausmas.

ŠTAUFACHERS

Jā, nedarbs nenes laba slepkavam;

Bet mēs ar skaidru roku varam plūkt

No asiņainā darba laimes augļus.

Jo mēs no lielām bailēm svabadi;

Pats negantākais pretnieks kritis brīvi,

Un, saka, scepters tagad pāriešot

No Habsburgas uz citu cilti, — valsts

Grib lietot vēlēšanas tiesību.

VALTERS FIRSTS un VAIRĀKAS BALSIS

Vai jūs to dzirdējāt?

ŠTAUFACHERS

Grafs Luksemburgs

No balsu vairākuma minēts top.

VALTERS FIRSTS

A, labi, ka pie valsts mēs turējāmies;

Nu varam cerēt vēl uz taisnību!

ŠTAUFACHERS

Jo jaunam ķeizaram gan draugi derēs,

Un viņš mūs pasargās no Austrijas.

(Zemnieki apkampjas.)

Ienāk Petermans ar valsts sūtni.

PETERMANS

Še kopā zemes cēlie priekšnieki.

RESELMANS un VAIRĀKI CITI

Kas ir?

PETERMANS

Valsts sūtnis še mums rakstu nes.

VISI

(uz Valteru Firstu)

Jūs lasāt priekšā, Valter!

VALTERS FIRSTS

"Goda vīrus

No Švices, Urijas un Untervaldes

Sveic laipni karaliene Elzbete."

VAIRĀKAS BALSIS

Ko karaliene grib? Tās vara beigta.

VALTERS FIRSTS

(lasa)

"Šais lielās sāpēs, atraitnības sērās

Pēc sava kunga asiņainās nāves

Vēl karaliene tura piemiņā

Sen seno Švices zemju uzticību."

MELCHTALS

Bet laimē nedarīja to nekad.

RESELMANS

Klus'! Ļaujat noklausīties!

VALTERS FIRSTS

(lasa tāļāk)

"Un viņa cer no uzticīgās tautas,

Ka taisnu riebumu tā sajutīs

Pret viņiem nolādētiem ļaundariem;

Tā tādēļ sagaida, ka trijas zemes

Nemūžam nepabalstīs slepkavas,

Turpretim uzticīgi palīdzēs

Tos visus nodot atriebēju rokās,

Jo atcerēsies visas labdarības,

Ko saņēmušas tās no Habsburgas."

(Zemnieku starpā dzirdams sašutums.)

VAIRĀKAS BALSIS

Jā, brangas labdarības!

ŠTAUFACHERS

Gan dažu labu saņēmām no tēva;

Bet ko par dēlu varam labu teikt?

Vai mūsu brīvības viņš apzvērējis!

Ko visi ķeizari ir darījuši?

Vai viņš pēc taisnības ir tiesu spriedis

Un nevainībai bijis sargātājs?

Vai viņš jel vēstnešus ir uzklausījies,

Ko bailēs mēs pie viņa sūtījām?

No visa tā nav ķeizars darījis

Priekš mums nekā! Ja pasi drošu roku

Mēs iegādājuši sev taisnību —

Kas viņam mūsu posts? — Šim pateikties?

Ne pateicību sējis viņš šais lejās.

Viņš augstā vietā stāvēja, viņš spēja

Būt savai tautai tēvs; bet viņam tikās

Par savu saimi vien tik rūpēties.

Tā arī var pēc viņa sēroties!

VALTERS FIRSTS

Mēs nepriecāsimies, ka viņš ir kritis,

Nedz ciesto ļaunu tagad minēsim,

To negribam! Bet, lai mēs atriebtu

Tā nāvi, kas mums laba nedarījis,

Tos vajātu, kas mūs nav aizskāruši,

— Tas nepiederas, tas mums nenākas.

Jo mīlestība brīvi ziedojas.

Bet līdz ar viņa izdzisušo dzīvi

Dziest mūsu spaidu pienākums, — mēs brīvi.

MELCHTALS

Un, ja pēc viņa karaliene raud

Un straujās sāpēs kliedz pret debesīm,

Tad še jūs redzat baiļu brīvu tautu,

Kas tādēļ debesis tik slavēt spēj —

Kas asaras grib pļaut, lai mīlu sēj.

(Valsts sūtnis aiziet.)

ŠTAUFACHERS

(uz ļaudīm)

Kur Tells? — Vai tas lai trūkst, kas brīvību

Mums dibinājis? Viņš vislielāko

Ir izdarījis, grūtāko ir cietis.

Lai visi steidzamies uz viņa māju

Un sveicam viņu, mūsu brīvētāju.

(Visi aiziet.)

2

Tella nams.

Ugunskurā deg uguns. Caur vaļā atvērtām durvīm var redzēt laukus.

Hedviga, Valters un Vilhelms.

HEDVIGA

Tēvs atnāks šodien. Bērni, mīļie bērni!

Viņš dzīvs, ir brīvā, mēs nu visi brīvi!

Un jūsu tēvs ir tas, kas zemi glābis.

VALTERS

Es arī esmu līdzi bijis, māt!

Es arī līdzi minams. Tēva bulta

Gar dzīvību man tuvu garām gāja, —

Es nedrebēju.

HEDVIGA

(apskauj viņu)

Jā, no jauna mans,

Mans dēls! Es divkārt tevi dzemdējusi!

Par tevi divkārt mātes sāpes cietu!

Viss pārciests — abi jūs man dāvāti!

Un šodien mājās pārnāks mīļais tēvs!

(Namdurvīs parādās mūks.)

VILHELMS

Lūk, māt, — tur stāv kāds dievabijīgs mūks,

Viņš laikam lūgsies kādas dāvanas.

HEDVIGA

Ved viņu iekšā, lai to atspirdzinām;

Lai jūt viņš, ka ir nācis līgsmes mājā.

(Ieiet istabā un tūliņ atkal iznāk ar kausu rokā.)

VILHELMS

(uz mūku)

Nāc, labais vīrs. Tev māte pasniegs dzert.

VALTERS

Nāc atpūties, lai stiprāks dotos ceļā.

MŪKS

(bailīgi apkārt lūkodamies, uztrauktu seju)

Kur esmu? Kādā zemē, sakāt man?

VALTERS

Vai aizmaldījāties, ka nezināt?

Jūs esat urniešos, kungs, Birglenē. —

Un te, lūk, ceļš uz Šechenieleju.

MŪKS

(uz Hedvigu, kura nāk atpakaļ)

Jūs esat viena? Jūsu kungs nav mājās?

HEDVIGA

Es viņu gaidu, — bet kas kait jums, vīrs?

Jūs neliekaties labu atnesam.

— Bet lai, jūs trūcīgs esat, ņemat šo!

(Pasniedz viņam kausu.)

MŪKS

Kaut arī sirds pēc veldzējuma slāpst,

Neko es neņemu, līdz nesolāt —

(Lūko skūpstīt viņas drēbes.)

HEDVIGA

Nē, neskarat man drēbes, nenākat,

Tur paliekat, ja gribat, lai jūs klausos.

MŪKS

Pie uguns, kas še viesmīlīgi deg,

Pie jūsu bērnu galvām, kuras es

Še apskauju —

(Grib apskaut bērnus.)

HEDVIGA

Vīrs, ko jūs gribat? Nost

No maniem bērniem! — Mūks jūs neesat!

Jūs neesat! Šais drēbēs mājo miers,

Bet jūsu vaibstos miers gan nemājo.

MŪKS

Es nelaimīgākais starp cilvēkiem!

HEDVIGA

Uz sirdīm spēji runā nelaime,

Bet jūsu skats man sirdi cieti žņaudz.

VALTERS

(uzlēkdams)

Māt, māt, lūk, atnāk tēvs!

(Izskrien laukā.)

HEDVIGA

Mans dievs!

(Grib steigties zēnam līdzi, iedrebas un paliek stāvot.)

VILHELMS

(izsteidzas laukā)

Tēvs! Tēvs!

VALTERS

(aiz skatuves)

Tu esi atkal še!

VILHELMS

(aiz skatuves)

Tēvs, mīļais tēvs!

TELLS

(vēl aiz skatuves)

Es esmu atkal še. — Kur jūsu māte?

(Viņi ienāk iekšā.)

VALTERS

Tur durvīs viņa stāv un nespēj paiet;

Tā viņa dreb aiz bailēm un aiz prieka.

TELLS

Ak Hedviga, tu manu bērnu māte!

Dievs glābis mūs — mūs varmāks nešķirs vairs.

HEDVIGA

(krizdama viņam ap kaklu)

Tell, Tell! Cik baiļu izcietu par tevi!

(Mūks sāk vērīgāk klausīties.)

TELLS

Tās tagad aizmirsti un dzīvo priekam!

Es atkal še! Še mana būdiņa!

Es atkal stāvu savā īpašumā!

VILHELMS

Bet kur tu savu stopu liki, tēt?

Es neredzu to.

TELLS

Neredzēsi vairs.

Tas svētā vietā tagad paglabāts;

Nekad to medībās vairs nelietošu.

HEDVIGA

Ak Tell!

(Atkāpjas no tā un palaiž viņa roku vaļā.)

TELLS

Kas baida tevi, mīļā sieva?

HEDVIGA

Kāds — kāds tu atkal pārnācis? — Šī roka

— Vai varu viņu ņemt? — Šī roka — dievs! —

TELLS

(sirsnīgi un cienīgi)

Jūs sargājusi, zemi glābusi!

Es brīvi ceļu to uz debesīm.

(Mūks sakustas. Tells ierauga viņu.)

Kas ir šis brālis?

HEDVIGA

Ak, es aizmirsu!

Tu parunā ar viņu, man ta bail.

MŪKS

(pienāk tuvāk pie Tella)

Vai jūs tas Tells, kas soģi nošāva?

TELLS

Tas esmu un nekam to neslēpju.

MŪKS

Jūs esat Tells! Ak, tā ir dieva roka,

Kas mani jūsu namā vedusi.

TELLS

(nolūkojas viņā)

A, jūs ne mūks? Kas tad?

MŪKS

Par aizskārumu

Jūs soģi nositāt. — Es ienaidnieku,

Kas taisnību man liedza, nositu

Tāpat. — Viņš ienaidnieks bij jums kā man —

Nu zeme brīva būs no tā.

TELLS

(atkāpdamies)

Jūs esat —?

Ak šausmas! Bērni, bērni, ejat iekšā!

Ej, mīļā sieva, ej! — Ak nelaimīgais!

Jūs esat —?

HEDVIGA

Dievs, kas ir viņš?

TELLS

Nejautā!

Ej projām, ej! To bērniem nebūs dzirdēt!

No mājas ej — ej, ej. — Tu nevari

Zem vienas pajumtes ar viņu mājot.

HEDVIGA

Vai man! kas ir tas? Nākat līdz!

(Aiziet līdz ar bērniem.)

TELLS

(uz mūku)

Jūs — hercogs

No Austrijas. — Tas jūs! — Jūs ķeizaru

Un tēva brāli nositāt.

JĀNIS PARICIDA

Bet viņš

Man mantu nolaupīja.

TELLS

Tēva brāli

Un savu kungu nosist! Un jūs nes

Vēl zeme! Saule jums vēl spīd!

PARICIDA

Ak Tell!

Jel uzklausāt, pirms—

TELLS

As'nīm aptriepies

No tēva un no karaļslepkavības,

Tu uzdrīkstēji skaidrā mājā nākt?

Šo vaigu rādīt labam cilvēkam

Un viesmīlību prasīt?

PARICIDA

Tell, pie jums

Es žēlsirdību atrast cerēju;

Jūs arī atriebāties.

TELLS

Nelaimīgais!

Kā vari godkārības asins grēku

Ar tēva taisno gainīšanos sajaukt?

Vai bērnu galviņas tu sargāji?

Vai nama svētumu? Vai šausmīgāko,

Vai nāvi novērsi no savējiem?

Uz debesīm es ceļu skaidrās rokas,

Lāsts tev un tavam darbam! — Svēto dabu

Es esmu atriebis, tu apgānījis! —

Kas kopīgs mums? — Tu esi slepkava,

Es aizstāvēju savu dārgāko.

PARICIDA

Jūs mani atstumjat uz izmisumu?

TELLS

Man šausmas uznāk, runājot ar tevi.

Nost! Staigā savu briesmu ceļu! Skaidris

Lai ir tas nams, kur nevainība mīt!

PARICIDA

(aizgriežas uz promiešanu)

Tad negribu un nevara vairs dzīvot!

TELLS

Un tomēr man ir tevis žēl — dievs tēvs!

Tik jauns, tik augstas cilts un dēla dēls

No mana pavēlnieka Rudolfa.

Kā bēglis — slepkava pie mana sliegšņa,

Pie zema vīra, — lūgdams, izmisdams— —

(Aizklāj savu vaigu.)

PARICIDA

Ak, ja jūs raudāt spējat, lai mans liktens

Jūs kustina; — ā, briesmīgi! — Es firsts —

Es biju firsts — es spēju laimīgs kļūt,

Ja būtu savaldījis savu vaļu.

Bet skaudība man sirdi grauza, — redzot,

Ka brālēns Leopolds, vēl jauneklis,

Ar godiem tika apkrauts, zemēm balvots,

Un es, — ar viņu vienā vecumā, —

Kā mazgadens, kā vērgs es tiku turēts —

TELLS

Tu nelaimīgais, tevi pazina

Tavs tēvocis, tev liegdams tavas zemes!

Tu pats caur ātru ārprātības darbu

Tā gudro apdomību attaisno.

— Kur tavu asins darbu palīgi?

PARICIDA

Turp, kurp tos dzina atriebšanās gari;

Kopš viņas dienas es tos neredzēju.

TELLS

Vai zini, ka tu izstumts? vajāts tieci?

Ka katram tevi nosist pavēlēts?

PARICIDA

Es tādēļ atturos no lielceļiem;

Pie būdām neiedrīkstos pieklauvēt —

Uz tuksnesi es griežu savus soļus;

Un kalnos klīstu, pats sev biedēklis,

Un drebot pats no sevis iztrūkstos,

Kad savu seju redzu kādā strautā.

Ak, kad jūs spējat līdzcietību just— —

(Nometas viņa priekšā ceļos.)

TELLS

(novērsies)

Ā, paceļaties!

PARICIDA

Nē, nē, līdz apsolāt man palīdzēt.

TELLS

Kā līdzēt? Kā lai cilvēks līdz pret grēku?

Bet pieceļaties jel — kaut šausmu pilns

Ir jūsu darbs, jūs cilvēks. — Es tāpat;

Ikviens no Tella šķiras mierināts —

Ko spēšu, to es darīšu.

PARICIDA

(uzlēkdams un strauji satverdams viņa roku)

Ak Tell,

Jūs dvēsli glābjat man no izmisuma.

TELLS

Nē, laižat manu roku. — Jums ir jāiet.

Še drīz jūs atradīs, un, reiz jūs atrasts,

Kas še jūs sargās? Kurp jūs gribat iet?

Kur cerat mieru rast?

PARICIDA

Vai zinu? Ak!

TELLS

Klau, ko man dievs liek sirdī. — Ejat jūs

Uz Italiju, svēto Romas pili;

Tur pāvestam pie kājām metaties

Un sūdzat grēkus, dvēsli atpestāt.

PARICIDA

Vai nenodos viņš mani atriebējiem?

TELLS

Jums viss ir jāpieņem, ko piešķirs dievs.

PARICIDA

Kā lai es nonāku tai svešā zemē?

Es ceļa nezinu un nedrīkstu

Ir citiem ceļotājiem piebiedroties.

TELLS

Jums ceļu pateikšu, tik uzmanāt!

Jūs ejat augšup, pretī Reisas upei,

Kas straujos kritienos no kalniem rit —

PARICIDA

(iztrūkdamies)

Ā! Reisa manu darbu redzēja!

TELLS

Gar bezdibeni aiziet ceļš, daudz krustu

To apzīmē; tie celti piemiņai

Tiem ceļniekiem, kas sniegā aprakti.

PARICIDA

Ar straujām mokām sirdī cīnoties,

Es nebaidos no visām dabas briesmām.

TELLS

Pie katra krusta ceļos nokrītat

Un karstām as'rām grēkus nožēlojat. —

Un, ja pa briesmu ielu laimīgi

Jūs tiekat cauri, savas sniegoņas

Kalns negrauj virsū jums no ledus kraujām,

Tad tiltu sasniegsat, kur putas šļaksta;

Ja tas zem jūsu grēka nesagrūst,

Ja laimīgi jūs viņam pāri tiekat,

Tad melni klinšu vārti vaļā sprāgst,

— Tie mūžam dienas neredz, — tur jums jāiet,.

Tie novedīs jūs jautrā priecas lejā, —

Bet ātriem soļiem steidzat garām tai;

Jūs palikt nedrīkstat, kur mājo miers.

PARICIDA

Ak Rudolf! Rudolf! karalisko senci!

Tā tavā valstī nāk tavs dēla dēls!

TELLS

Tā, vienmēr augšup kāpjot, nonāksat

Pie Gotharda, kur mūža ezeri,

Kas paši piepildās no debess straumēm.

Tur jūs no vācu zemes atvadāties, —

Un cita upe jautrā gaitā vedīs

Jūs Italijā, apsolītā zemē— —

(No daudz pusēm dzird ganu taures pūšam.)

Es dzirdu balsis. Prom!

HEDVIGA

(iesteidzas aši iekšā)

Kur esi, Tell?

Nāk tēvs! Un jautrā barā tuvojas

Liels gājiens šveiciešu— —

PARICIDA

(aizklādams savu vaigu)

Ak, vai man! vai!

Es nedrīkstu starp laimīgajiem palikt.

TELLS

Ej, mīļā sieva. Pacienā šo vīru,

Dod viņam bagātīgu aizgādu,

Jo tāļš tā ceļš un mājvietas tam nebūs.

Ej, ej! Tie nāk.

HEDVIGA

Kas ir viņš?

TELLS

Nejautā!

Un, kad viņš iet, tad novērs savas acis,

Lai neredzētu, kurp to aizved ceļš!

Paricida aizkustināts aši pieiet pie Tella; bet tas dod viņam zīmi ar roku un aiziet. — Kad abi aizgājuši katrs uz savu pusi, skatuve pārvēršas.

3

Tella mājas priekšā redzama visa ieleja līdz ar pakalniem, kuri viņu ierobežo; ieleja pilna ar zemniekiem, kuri sadalījušies skaistās grupās. Citi nāk pa augstu kalnu stigu, kura aizved pār Šechenu.

Valters Firsts līdz ar abiem zēniem, Štaufachers un Melchtals nāk gājiena priekšgalā, citi drūzmējas aiz viņiem. — Kad Tells iznāk no sava mājokļa, visi viņu saņem skaļām gavilēm.

VISI

Lai dzīvo strēlnieks Tells! Tells mūsu glābējs! Kamēr priekšējie drūzmējas ap Tellu un viņu apskauj, parādās Rudencs un Berta, — viņš — apskaudams zemniekus, viņa — Hedvigu. — Muzika kalnos pavada šo mēmo skatu. — Kad muzika apklususi, Berta nostājas ļaužu vidū.

BERTA

Jūs, tautieši un biedri! Uzņemat

Pie sevis mani, pirmo laimīgo,

Kas brīves zemē atrod apsardzību.

Jums nododu es savas tiesības,

Vai mani sargāsat kā līdzpilsoni?

ZEMNIEKI

Līdz nāvei aizstāvēsim, pilsone!

BERTA

Tad roku dodu es un mīlestību

Šim brīvam vīram, brīva šveiciete!

RUDENCS

(saņemdams viņas roku)

Un kalpiem dāvāju es brīvestību.

(Muzikai no jauna atskanot, priekškars krīt.)