Gothols Efraims Lesings
Natans Gudrais
Gotholds Efraims Lesings (1729.-1781.) apgaismotājs, filosofs, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis. Drāmā Nātans gudrais Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Tas ir pēdējais Lesinga darbs, kas veltīta reliģiskām pārdomām un kurā reizēm ir izteikti visai ateistiski uzskati. Nātans gudrais ieņem īpašu vietu vācu apgaismības humānismā. Raiņa atdzejojums.
tulkojis un atdzejojis Jānis Rainis
Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing, 1729.-1781.) apgaismotājs, filosofs, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis.
Dzimis 1729. gada 22. janvārī Saksijas pilsētiņā Kamencā (Kamenz), luterāņu mācītāja Johana Gotfrīda (Johann Gottfried Lessing) ģimenē. 1737.-1741. gados mācījās dzimtās pilsētas skolā (Lateinschule). No 1737. gada mācījās pašmācības ceļā, līdz 1741. gada 22. jūnijā, ar tēva gādību saņēmis mācību stipendiju no fon Karlovicu (von Carlowitz) ģimenes, uzsāka mācības ģimnāzijā Meisenē (Fürstenschule St. Afra in Meißen). 1746. gada 20 septembrī uzsāka teoloģijas studijas Leipcigas universitātē. Šajā laikā sāka interesēties par teātri, viņa pirmā komēdija "Jaunais zinātnieks" guva visai lielus panākumus. 1748. gadā pameta teoloģiju, lai studētu medicīnu Vitenbergas (Wittenberg) universitātē, paralēli studējot arī fiziku, filosofiju un retoriku. Absolvēja augstskolu 1752. gada 29. aprīlī, kā septiņu brīvo mākslu (Seven Liberal Arts) maģistrs. 1752. gada novembrī devās uz Berlīni, taču 1755. gada oktobrī atgriezās Leipcigā. Nākamajā gadā viņš kā Johana Vinklera (Johann Gottfried Winkler) kompanjons devās izglītības ceļojumā pa Eiropu, taču jau Amsterdamā Septiņgadu kara dēļ ceļojumu bija jāpārtrauc. 1758. gadā atgriezās Berlīnē, kur veltīja sevi literārajai darbībai. No 1760. līdz 1765. gadam strādāja Breslavā (Breslau) kā ģenerāļa Fridriha Tauencīna (General Friedrich Bogislav von Tauentzien) sekretārs. 1765. gadā atgriezās Berlīnē. No 1767. līdz 1769. gadam bija dramaturgs un konsultants Hamburgas Nacionālajā teātrī (līdz teātra bankrotam). Strādādams teātrī, iepazinās ar savu nākamo sievu Evu (Eva King), vēl precētu ar Engelbertu Kingu (Engelbert King). 1769. gadā ievēlēts par Prūsijas karaliskās Zinātņu akadēmijas (Königlich-Preußische Akademie der Wissenschaften) ārzemju locekli. No 1770. gada 7. maija viņš ir bibliotekārs Volfenbitelas, (Wolfenbüttel) Braunšveigas un lineburgas (Braunschweig und Lüneburg) hercogistē, hercoga Augusta bibliotēkā (Herzog August Bibliothek). 14 Oktobris 1771. gada 14. oktobrī uzņemts masonu ložā "Trīs Rozes" Hamburgā (savos darbos jūsmoja par teorētisko masonismu, taču nebija sajūsmā par organizācijas reālo darbību un dalībniekiem). 1771. gadā saderinājies ar atraitni Evu Kingu. Kopā ar līgavu vairākkārt apceļoja Itāliju, apstājoties uz laiku Milānā, Venēcijā, Florencē, Dženovā, Turīnā, Romā, Neapolē un Korsikā. 1776. gada 8. oktobrī salaulājās. 1777. gada Ziemassvētku vakarā piedzima dēls Traugots (Traugott), bet 1778. gada 10. janvārī Eva mira no dzemdību komplikācijām. 1779. gadā Lesinga veselība strauji pasliktinājās, līdz viņš mira 1781. gada 15. februārī.
Filosofijā Lesings nostājās pret ortodoksālo garīdzniecību, taču pieņēma Dievu kā "pasaules dvēseli". Tomēr reliģijai, pēc viņa domām, ir tikai ētiska nozīme. Savā darbā Cilvēces audzināšana (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Ar lugu "Zāras Sampsones jaunkundze" aizsāka drāmas žanru vācu teātrī. Drāmā Nātans gudrais Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos Lāokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām (1766.) un Hamburgas dramaturģija (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra.
FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Gothols Efraims Lesings Natans Gudrais
Dramatiska dzeja piecos cēlienos no Gothola Efraima Lesinga
Sultans Zaladins
Zita, viņa māsa
Natans, bagāts žīds Jeruzalemē
Recha, viņa pieņemta meita
Daja, kristīta, bet žīda namā par Rechas biedreni
Jauns templietis
Kāds dervišs
Jeruzalemes katoļu patriarks
Kāds katoļu klostera brālis
Kāds emirs līdz ar dažādiem Zaladina mamelukiem.
Notikuma vieta ir Jeruzaleme.
Moto: Introite, nam et heic Dii sunt!
Apud Gellium. (Nākat iekšā, jo arī še ir dievi! (Iz Gellija rakstiem.))
1
Skatuve izrāda Natana mājas nama priekšu.
Natans, no ceļojuma nākdams. Daja nāk viņam pretim.
DAJA Tas viņš! Tas Natans! Mūžam paldies dievam,
Ka jūs jel reizi atkal pārnākat.
NATANS Jā, paldies dievam! Bet par ko: "jel reizi"?
Vai es gan drīzāk pārnākt gribēju?
Vai pārnākt iespēju? Jo Bābele
No šenes, kā es biju piespiests ceļu
Ņemt sānis, drīz pa kreisai, drīz pa labai,
Būs droši savu jūdžu divisimts;
Un piedzīt parādus, tas tiešām nav
Tāds veikals, kurš tik ātri paveicas,
Kurš tā no rokas iet.
DAJA Ak Natan, Natan!
Cik nelaimīgi varējāt jūs kļūt
Taī laikā šeit! Šis nams
NATANS Bij uguns briesmās.
Tā man jau tika ziņots. Lai dievs dod,
Ka viss tik man jau būtu paziņots!
DAJA Un lēti būtu gluži nodedzis.
NATANS Tad, Daja, mēs še būtu cēluši
Sev jaunu un vēl ērtāku.
DAJA Jā gan;
Bet līdz tik tikko būtu sadeguse
Ir Recha.
NATANS Recha? Sadeguse? Kas?
Tas netika man teikts. Nu tad! Tad man
Vairs nama nevaj'dzētu. Sadeguse
Tik tikko! A! tad tas gan tiešām būs!
Ir tiešām sadeguse! Teic vien, teic!
Teic brīvi! Nokauj mani: netirdi
Vairs ilgāk. Jā, tā sadega.
DAJA Ja tā,
Vai jūs no manis gan to dzirdētu?
NATANS Ko tad tu mani izbiedē? Ak Recha!
Ak mana Recha!
DAJA Jūsu? Jūsu Recha?
NATANS Vai! ja man kādreiz būtu jāatjūkst
Šo bērnu savu saukt!
DAJA Vai varat visu,
Ko turat, ar tikpat maz tiesības
Par savu saukt?
NATANS Neko ar lielāku!
Viss cits, kas mans, man ir no dabas lemts
Un laimes. Vienīgi šis īpašums
Man dots caur tikumu.
DAJA Cik dārgi man
Par jūsu labsirdību jāmaksā,
Ja labsirdību šādā nolūkā
Vēl sauc par tādu!
NATANS Šādā nolūkā?
Jā, kādā?
DAJA Man sirdsapziņa
NATANS Ak, ļauj
Vispirms tev, Daja, pastāstīt. . .
DAJA Es saku,
Sirdsapziņa
NATANS Es tevim Bābelē
Daudz košas, dārgas drēbes nopirku.
Tik lepnas un turklāt tik smalkā garšā!
Pat Rechai neatvedu skaistākas.
DAJA Jā, ko tas līdz? Sirdsapziņa, man reiz
Jums jāsaka, nav ilgāk nomācama.
NATANS Un kā tev sprādzes patiks, auskari,
Kā gredzens, ķēde, kurus Damaskā
Tev izmeklēju: to es vēlētos
Pats noskatīties.
DAJA Jā, tāds esat jūs!
Ka jūs tik dāvāt varat! Dāvāt vien!
NATANS Ņem tu tik labprāt pretim, kā es dodu:
Un klusi!
DAJA Klusi! Kas tad šaubās gan,
Ka jūs pats goda prāts un augstsirdība?
Un tomēr.. .
NATANS Tomēr es tik žīds. Vai ne?
To gribēji tu teikt?
DAJA Ko gribu teikt,
Jūs labāk zināt.
NATANS Klusi tad!
DAJA Es klusu.
Viss, kas caur to pret dievu grēkots top,
Ko aizkavēt, ko grozīt nespēju,
Ko nespēju, lai nāk pār jums!
NATANS Lai nāk!
Bet kur tad viņa ir? Kur paliek? Daja.
Ja mani māni! Vai tā zina gan,
Ka pārnācu?
DAJA To vaicāju es jums!
Vēl bailes viņai trīs caur katru nervu.
Vēl liesmas tēlo viņas fantazija
It visos murgos. Miegā gars tai možs,
Bet snauž, kad modies: zemāks drīz par lopu,
Par eņģeli drīz augstāks.
NATANS Nabags bērns!
Ak, kas mēs, cilvēki!
DAJA Tā gulēja
Šo rītu ilgi, acis slēgusi,
Kā nedzīva. Tad pēkšņi trūkstas, sauc:
"Klau! Klau! Tur atnāk tēva kamieļi!
Klau! pate viņa lēnā balss!" Un atkal
Tai acis aizveras: un galva slīgst,
No rokas nebalstīta, atpakaļ
Uz spilveniem. Pa vārtiem izsteidzos!
Un lūk: jūs tiešām nākat! Tiešām nākat!
Vai brīnums? Visa viņas dvēsele
Pie jums vien mita un pie viņa.
NATANS Viņa?
Pie kāda viņa?
DAJA Kas to izglāba
Iz liesmām.
NATANS Kas tas bija? Kas? Kur viņš?
Kas glāba manu Rechu? Kas viņš ir?
DAJA Jauns templietis, ko nesen atpakaļ
Šurp atveda kā kara gūstīto
Un Zaladins ir apžēlojis.
NATANS Ko?
Kāds templietis, kam sultans ļāva dzīvot?
Vai tiešām mazāks brīnums nespēja
Glābt manu Rechu? Dievs!
DAJA Bez viņa gan,
Kas necerēti gūto dzīvību
No jauna veda briesmās, tai bij gals.
NATANS Kur ir viņš, Daja? Kur? šis krietnais vīrs?
Ved mani turp pie viņa kājām krist.
Jūs taču devāt viņam dārgas mantas,
Ko biju atstājis? Jūs devāt visu?
Vēl vairāk solījāt?
DAJA Mēs nespējām.
NATANS Nē? nē?
DAJA Viņš nāca nez no kurienes.
Viņš atkal gāja nez uz kurieni.
Un, nama nepazīdams, tik pēc dzirdes,
Sev priekšā aizturēdams mēteli,
Caur liesmām, dūmiem traucās viņš pēc balss,
Kas sauca palīga. Jau domājām,
Viņš pazudis, kad piepeši iz liesmām
Tas atkal mūsu priekšā stāvēja
Un viņu rokās nesa. Kluss un vēss
Pret mūsu pateicības gavilēm,
Viņš nastu noliek, drūzmā iejaucas
Un pazūd!
NATANS Cerēsim, ka ne uz mūžu.
DAJA Pēc pirmās dienās mēs to redzējām,
Ka viņš zem. palmu kokiem staigāja,
Kas Kristus kapa vietu apēno.
Turp prieka jausmās steidzos, pateicos,
To saucu, lūgšus lūdzu, tikai reiz
Vēl skatīt pazemīgo radību,
Kas nespēj rimt, līdz savu pateicību
Var izraudāt pie viņa kājām.
NATANS Nu?
DAJA Viss velti! Kurls viņš mūsu lūgšanām;
Tik rūgtu izsmieklu pār mani lēja
NATANS Līdz ļāvies atbaidīties
DAJA Nē, nebūt!
Ik dienas es no jauna viņu lūdzu,
No jauna nesu viņa izsmieklu.
Ak, ko es necietu! Ko es labprāt
Vēl būtu panesusi! Bet jau sen
Viņš nenāk vairs tās palmas apmeklēt,
Kas Kristus kapa vietu apēno;
Un kas nu zina, kur viņš palicis?
Jūs domās grimuši?
NATANS Es domāju,
Cik dziļu iespaidu tam jādara
Uz garu, kāds ir Rechai. Rast, ka top
Tā atraidīts no tā, ko augsti cienīt
Tik ļoti jūtas dzīts; kļūt atstumtam
Un tomēr pievilktam tik spēji! Jā,
Tur ilgi sirdij jācīnās ar galvu:
Kas veiks vai cilvēknaids, vai grūtsirdība?
Nereti abi krīt; un fantazija,
Kas jaucas ķildā, dara muldoņus,
Pie kuriem galvai jāizrāda sirds-
Un sirdij galvas-loma. Ļauna maiņa!
Un sirdij cik es Rechu pazīstu,
Būs galvas loma; viņa muld.
DAJA Jā, muld,
Bet, ak, tik svēti, mīļi!
NATANS Tomēr muld!
DAJA Visvairāk viena iedaža, kā teikt,
Tai visai dārga: viņas templietis
Nedz esot zemes bērns, nedz zemes kalps;
Kāds eņģels, kura sardzībai tās sirds
Tik labprāt šķitās esam uzticēta
No mazām dienām, tas iz mākoņa,
Ar kuru citkārt segts, pat ugunīs
Ap viņu lidojis, kā tempļa kungs
Uz reizi iznācis. Ak, nesmejat!
Vai smejot atstājat tai aizspriedumu,
Kurš jūdiem, moslimiem un kristīgiem
Ir kopīgs, salds un mīlīgs aizspriedums!
NATANS Salds arī man! Ej, krietnā Daja, lūko,
Ko viņa dara; vai to runāt var.
Tad iešu sargeņģeli uzmeklēt,
Kurš ir tik straujš un tiepīgs. Ja tam patīk
Vēl zemes virsū staigāt; patīk vēl
Tik rupji bruņniecību izrādīt.
Es atrodu to gan un atvedu
Tad šurp.
DAJA Jūs uzņematies daudz.
NATANS Un tad,
Ja aizspriedums pret patiesību zūd:
Jo, Daja, tici manim cilvēkam
Ir cilvēks mīļāks daudz par eņģeli
Vai tad uz mani tu gan dusmosies,
Ka eņģeļmuldone būs dziedēta?
DAJA Ak, jūs tik labs un reizē ar tik ļauns!
Es eju! Klau! Tur viņa pate nāk.
2
Recha un priekšējie.
RECHA Tad jūs patiesi esat tas, mans tēvs?
Es domāju, jūs savu balsi vien
Šurp iepriekš sūtījāt. Kur paliekat?
Kas vēl pār kalniem, straumēm, tuksnešiem
Mūs šķir? Mēs elpojam zem viena jumta,
Un savu Rechu skaut jūs nesteidzat?
Ak, Rechu, kura tikmēr sadega!
Gandrīz jau sadega! Gandrīz! Tas šausmas!
A! nejauka šī nāve ugunīs.
NATANS Mans bērns! Mans mīļais bērns!
RECHA Jums bija iet
Pār Eifratu, pār Tigri, Jordanu
Un diezin vēl pār kādiem ūdeņiem.
Cik bieži trīcēju par jums, pirms uguns
Tik tuvu nāca man! Kopš uguns man
Tik tuvu nāca, šķiet man, viļņos mirt
Par veldzi, glābiņu. Bet jūs jau dzīvi,
Ne slīkuši: un es, es neesmu
Vis sadeguse. Kā mēs līgsmosim,
Kā dievu teiksim! Viņš jau lika nest
Uz spārniem neredzamiem eņģeļiem
Pār niknām straumēm jūs un laivu. Viņš,
Viņš māja manam eņģelim, kurš redzams
Uz baltiem spārniem mani iznesa
Caur uguns jūru cauri-
NATANS (Balti spārni!
Jā. jā! Tas tempļa kunga baltais segs,
No vēja plandīts.)
RECHA Redzams, redzams nesa
Caur uguni, no saviem spārniem segts.
Es esmu redzējusi eņģeli,
Es vaigu vaigā skatījusi to!
Un manu eņģeli.
NATANS Tu cienīga;
Tu nerastu pie tā ko skaistāku,
Ne viņš pie tevis.
RECHA (smaidot). Kam jūs glaimojat?
Vai eņģelim vai jums?
NATANS Bet, ja tik cilvēks
Tāds, kādus daba katru dienu dod,
Tev būtu kalpojis: priekš tevis būtu
Viņš arī eņģelis. Tam būtu jābūt.
RECHA Nē, nē! Ne tāds, bet īsts, īsts eņģelis!
Tas bija tiešām īsts! Vai paši gan
Man nemācījāt, ka ir iespējams,
Ka būtu eņģeļi, ka dievs priekš tiem.
Kas viņu mīlot, darot brīnumus?
Es viņu mīlu.
NATANS Jā, un viņš mīl tevi;
Priekš tevis un tev līdzīgiem ik stundas
Viņš dara brīnumus; jā, darījis
Tos mūžīgi.
RECHA To labprāt dzirdu.
NATANS Kā?
Par to, ka izliktos ikdienišķi,
Ka tevi izglābis īsts tempļa kungs:
Tas mazāk būtu brīnums nosaucams?
Visaugstākais no brīnumiem ir tas,
Ka īstie, lielie brīnumi var kļūt,
Tiem jākļūst tik ikdienišķiem prieks mums.
Bez šāda vispārēja brīnuma
Gan domātājs to mūžam nesauktu
Par brīnumu, kas bērniem vien tāds šķiet,
Jo tie jau īsti neparasto vien,
Visjaunāko tik vēro.
DAJA (uz Natanu). Vai tad jūs
Jau pārāk kairinātās smadzenes
Ar tādiem prātojumiem gribat vēl
Pagalam sajaukt?
NATANS Laižat! Manai Rechai
Nav diezgan brīnums, ka to izglābis
Tik cilvēks,
kuru pašu glābis pirms
Ne mazāks brīnums? Jā, ne mazāks gan!
Jo, kas ir dzirdējis, ka Zaladins
Reiz būtu tempļa kungu saudzējis?
Ka saudzēšanu būtu tempļa kungs
Reiz lūdzis? Cerējis? Par brīvību
Tam devis vairāk nekā ādas jostu,
Kur zobens pakārts, daudz, ja dunci vēl?
RECHA Tas runā man par labu, tēvs, jā gan:
Tas nebij tempļa kungs, tik likās tāds.
Ja tempļa kungs uz Jeruzalemi
Ne citādi kā tik uz nāvi nāk;
Ja brīvībā še nestaigā neviens:
Kā nakti labprātīgi viens no tiem
Lai būtu mani glābis?
NATANS Lūk, cik gudri!
Nu, Daja, runā tu! Tu stāstīji,
Ka viņš ir Šurpu gūstā atsūtīts.
Bez šaubām, tev vēl vairāk zināms būs!
DAJA Nu jā. Tā stāsta gan; bet arī teic,
Ka sultans viņu žēlojis par to,
Ka tas tik līdzīgs vienam viņa brālim,
Ko viņš par visiem vairāk mīlējis.
Bet nu jau apkārt gadu divdesmits,
Kopš nomiris šis brālis, dievs to zin,
Kā viņu sauca, kur tas palika:
Tik gluži neticams viss izklausās,
Ka laikam būs tik ļaužu melšas vien.
NATANS Skat nu! Par ko gan tas tik neticams?
Vai tādēļ vien, lai labāk, kā to mēdz,
Vēl vairāk neticamam ticētu?
Par ko gan Zaladins, kurš savus brāļus
It visus ļoti mīlē, nebūtu
No viņiem vienu vēl it sevišķi
Kopš jaunām dienām mīlēt varējis?
Vai divas sejas nemēdz līdzināties?
Vai jāzūd katram vecam iespaidam?
Tas pats to pašu nu vairs neizceļ?
No kura laika? Kas še neticams? -
Jā, gudrā Daja, tev tas nebūtu
Gan brīnums vairs; tik tavi brīnumi,
Tie vien tik prasa, pelna, ka tiem tic.
DAJA Jūs zobojat.
NATANS Tu arī. Bet ir tā
Vēl paliek, Recha, tava glābšana
Liels brīnums, tam tik spējams, kurš labprāt
Visnevaldāmos karaļnodomus,
Visstingros spriedumus kā spēli, joku
Aiz vājiem pavedieniem vadā.
RECHA Tēvs!
Mans tēvs, ja es nu maldos, nelabprāt
Es maldos.
NATANS Nē, tu ļaujies pamācīties.
Skat! piere, kura jumas tā vai tā;
Vai deguns, zīmēts šādā lokumā,
Ne citādā; vai atkal uzacis,
Kas augstā jeb vai zemā kaulā, šā
Vai tā ir liektas, kāda līnija
Kāds leņķis, grumba, zīme, pants vai vaibsts,
Kāds nieks uz rupja eiropieša vaiga:
Un tu iz liesmām glābta Azijā!
Vai tas nav brīnums, brīnumredži jūs?!
Kādēļ jūs pūlējat vēl eņģeli?
DAJA Ko kait gan Natan, ja man runāt ļauts
Ka labāk sevi domā izglābtu
No eņģeļa un ne no cilvēka?
Vai pirmam izglābšanas cēlonim,
Vēl nesaprotamam, tā nejūtas
Daudz tuvāk?
NATANS Lepnums! tikai lepnums! pods
Iz dzelzs grib labprāt, ka ar sudrablauznām
To izceltu iz kvēles, lai tad pats
Par sudrabpodu iedomātos. Pā!
Un ko tas kait, tu jautā? ko tas kait?
Ko līdz? es varētu tam pretim jautāt.
Jo, ko tu saki: "Dievam tuvāk justies"
Ir neprāts vai ar dieva zaimojumu.
Bet kait tas gan; jā, patiesi tas kait.
Nu uzklausāt! Vai ne? Tai radībai,
Kas tevi glāba, vai tas eņģelis
Vai cilvēks, tam jūs gribētu un tu
Vēl sevišķi daudz laba atdarīt?
Vai ne? Nu, eņģelim ko labu darīt,
Daudz laba darīt jūs tam varētu?
Jūs varat pateikties, to pielūgt, vaidēt;
Aiz sajūsmības gluži kustin izkust;
Jūs viņa svētku dienā varat gavēt,
Dot dāvanas viss nieks. Jo manim šķiet,
Ka jūs un jūsu tuvākais aizvien
Ar to daudz vairāk pelnāt nekā viņš.
Viņš netiek tauks no jūsu gavēņiem;
Nedz bagātāks no jūsu balvām; cēlāks
No jūsu sajūsmības; varenāks
No jūsu uzticības. Kā? Bet cilvēks!
DAJA Jā, tiešām, cilvēks būtu devis mums
Priekš tā ko darīt vairāk izdevības.
Dievs zin, cik ļoti mēs to gribējām!
Bet viņš jau negribēja, neņēma
Pagalam it nekā; tik pieticīgs
Ar sevi, sevī, kā tik eņģeļi
Spēj būt.
RECHA Un beigās, kad viņš pazuda
NATANS Kā pazuda? Kad nerādījās vairs
Zem palmu kokiem? Kā? Jeb jūs varbūt
To patiesi jau tālāk meklējāt?
DAJA To gan vēl ne.
NATANS Vēl ne? vēl ne? Nu redz,
Ko kait! Jūs nežēlīgās muldones!
Ja nu šis eņģels būtu kļuvis slims! . ..
RECHA Slims!
DAJA Slims! vai tūdaļ slims?
RECHA Auksts drebulis
Man pārskrej! Daja! Mana piere, lūk!
Tik silta citkārt, nu kā ledus.
NATANS Viņš
Ir franks, kas nava vēl šo gaisu radis!
Ir jauns vēl! smago darbu dienestā,
Ciest badu, negulēt nav radis.
RECHA Slims!
Ak, slims!
DAJA Var būt, ka slims, tik Natans teic.
NATANS Tur viņš nu guļ! bez draugiem un bez naudas,
Ar ko sev draugus algot
RECHA Ā mans tēvs!
NATANS Bez kopšanas, bez laipna padoma
Kā sāpju un kā nāves laupījums!
RECHA Kur? Kur?
NATANS Viņš, kurš priekš sveša cilvēka
Ka tas tik cilvēks
ir tam pietika,
Jau devās liesmās . ..
DAJA Natan, saudzat viņu!
NATANS Kurš nevēlējās glābto tuvāk pazīt,
Nedz vairāk redzēt to, lai pateikšanos
Tai aiztaupītu .. .
DAJA Saudzat, Natan!
NATANS Viņš
To arī nemeklēs, var tik tad,
Kad viņam nāktos to vēl otrreiz glābt
Jo pietiek, ka tas tikai cilvēks
DAJA Klusat!
NATANS Tam mirstot cita nav, kas veldzi dod
Tik darba apziņa!
DAJA Ak, klusat jel!
Jūs viņu nokaujat!
NATANS Tu nokāvi! .
Tā varēji tu nokaut to. Ak Recha!
Tās zāles ir, ne ģifts, ko sniedzu tev.
Viņš dzīvs! Jel atjēdzies! Nav laikam slims;
Ir slims pat nav!
RECHA Vai jā? Nav miris? Slims?
NATANS Nav miris, nav? Ko labu darām šeit,
Dievs arī algo šeit. Ej! Redzi nu,
Cik svēta muldēšana vieglāka
Par labiem darbiem? Ka pats gļēvākais
Tik labprāt svēti muld, kaut nolūku
Viņš laikiem neapzinās noteikti
Lai nevaj'dzētu labu darīt?
RECHA A
Mans tēvs! Ak, neatstājat Rechu vairs,
Nekad vairs vienu! Vai ne tā? Varbūt
Viņš tikai aizceļojis?
NATANS Ejta! Jā.
Es redzu, ziņkārīgi skatās tur
Kāds arabiets uz maniem kamieļiem
Ar precēm. Kas tas ir?
DAJA A! Jūsu dervišs!
NATANS Kas?
DAJA Jūsu dervišs; jūsu šacha biedris!
NATANS Al-Hafis? Tas Al-Hafis?
DAJA Sultanam
Viņš tagad mantas zinis.
NATANS Ko? Al-Hafis?
Tu atkal sapņo? Viņš! Tas tiešām viņš!
Nāk šurp Tik iekšā, aši! Ko viņš stāstīs?
(Daja un Recha aiziet.)
3
Natans un dervišs.
DERVIŠS Nu acis izplešat, cik spējat vien!
NATANS Vai tu tas? vai ar ne? Šaī greznībā
Un dervišs!
DERVIŠS Nu? Par ko tad ne? Vai gan
Iz derviša nekas nav iztaisāms?
NATANS Kā tad! Ir gan. Es tikai domāju,
Īsts, pareizs dervišs nepieļaus kaut ko
Iz sevis iztaisīt.
DERVIŠS Pie pravieša!
Ka īstais neesmu, tas var gan būt,
Bet ja ir spiests
NATANS Spiests! Dervišs! Dervišs spiests?
Neviens nav spiests būt spiests, un dervišs spiests?
Uz ko tad viņš ir spiests?
DERVIŠS Ko mīļi lūdz
Un ko par labu atzīst pats: uz to
Ir dervišs spiests.
NATANS Nudien! tev taisnība.
Ļauj apskaut sevi. Vai tu vēl mans draugs?
DERVIŠS Vai neprasi pirms, kas es esmu ticis?
NATANS Par spīti tam, kas esi ticis!
DERVIŠS Ko?
Varbūt es valstī esmu ticis vīrs,
Kā draudzība jums netiktos?
NATANS Ja sirds
Vēl derviša, tad nebaidos. Jo vīrs
Tur valstī tik tavs svārks.
DERVIŠS Kurš arī grib
Būt cienīts. Minat! Ko jūs domajat,
Kas esmu galmā?
NATANS Dervišs, cits nekas.
Bet blakus laikam pavārs vēl!
DERVIŠS Nu jā!
Lai aizmirstu pie jums šo amatu.
Skat! pavārs! Sulains ar? Nu, Zaladins
Tad mani labāk pazīst. Es pie tā
Par mantas zini!
NATANS Tu? Pie viņa?
DERVIŠS Jā:
Par mazo mantu; jo par lielāko
Vēl valda viņa tēvs, par nama mantu.
NATANS Tam nams ir liels.
DERVIŠS Jā, lielāks, nekā jūs
To domājat; jo katris nabags ir
No viņa nama.
NATANS Bet pret nabagiem
Viņš ir tik naidīgs
DERVIŠS Ka pagalam tos
Grib izskaust, lai par nabagu pašam
Ir jātop.
NATANS Krietni! Gluži manas domas!
DERVIŠS Viņš nabags tagad jau! Jo viņa krājums
Ir katru dien ar saules laišanos
Daudz tukšāks nekā tukšs. Gan paisums aug
No rītiem, bet ap pusdienu tas atkal
Jau nobēdzis
NATANS Pa daļai kanaļi
To aprij, kurus nava iespējams
Ne piepildīt, ne aizbāzt.
DERVIŠS Taisnība!
NATANS Es pazīstu to gan!
DERVIŠS Ne lieti der,
Ka maitu starpā karaļi ir ērgļi.
Bet, ka tie ērgļu starpā maitas ir,
Der simtreiz mazāk.
NATANS Nē jel, derviš, nē!
Nebūt!
DERVIŠS Jums labi runāt! Derēsim:
Ko jūs man dosat? Es jums atstāju
Šo amatu.
NATANS Cik viņš tev ienes?
DERVIŠS Man?
Ne daudz. Bet jums no tā būs varens loms;
Kad naudai bēgums, kā mēdz bieži būt,
Jūs verat vaļā slūžas: aizdodat
Un ņemat augļus, cik tik vien jums tīk.
NATANS Un augļu augļu augļus?
DERVIŠS Jā!
NATANS Līdz viss
Mans kapitas par vieniem augļiem kļūst.
DERVIŠS Tas neviļna jūs? Tad draudzība
Drīz beigta mūsu starpā! Patiesi
Es ļoti cerēju uz jums.
NATANS Kā tā?
Kā tā?
DERVIŠS Ka jūs man manu amatu
Pa godam palīdzēsat vest! Ka jūs
Aizvien man kasi vaļā turēsat.
Jūs kratāt galvu?
NATANS Saprotat pareizi!
Še vaj'ga izšķirt. Tu? Par ko ne tu?
Al-Hafis dervišs ir vienmēr man mīļš
Uz visu, ko vien spēju. Bet Al-Hafis,
Kurš tagad Zaladina defterdars
Tas tam
DERVIŠS Vai neatminēju? Jūs vēl
Tāds pats: i labs, i saprātīgs, i gudrs!
Bet, pag! Ko jūs pie manis izšķirat,
Drīz atkal dalīts būs. Lūk, goda svārks,
Ko manim deva sultans Zaladins,
Pirms viņš vēl nodils un par skrandām kļūs,
Kas īsti labi pieder dervišam,
Viņš karāsies še vadzī un es pats
Pie Ganga raits un basām kājām mīšu
Pie saviem skolotājiem karstās smiltis.
NATANS Pēc tavas dabas!
DERVIŠS Šachu spēlēšu.
NATANS Tavs baudījums!
DERVIŠS Kas mani paveda?!
Lai vairs man nevaj'dzētu ubagot?
Lai būtu bagātnieks starp nabagiem?
Lai pēkšņi bagātāko nabagu
Par sīku bagātnieku spētu vērst?
NATANS Tas gan nu ne.
DERVIŠS Vēl daudz kas muļķiskāks!
Es jutos pirmo reizi paglaimots
Caur viņa labsirdīgo iedomu.
NATANS Nu, kā?
DERVIŠS - Kā nabagiem ap dūšu esot,
Tik nabags zinot; tāds tik mācījies,
Kā mīļi, laipni jādod nabagiem.
Tavs priekšgājējs, viņš teica, bij tik auksts,
Tik stingris, un, kad deva nelaipnis;
Viņš iepriekš mēdza cieti iztaujāt,
Kas balvu ņem, viņš mierā nedevās,
Ka redz tik trūkumu, viņš gribēja
Ir vainu zināt, lai tad dāvanu
Vēl skopi apsvērtu pēc cēloņa.
Tāds nebūs Hafis! Nemīlīgi mīļš
Lai neparādās sultans Zaladins!
Al-Hafis nav kā aizsprostotas rieres,
Kas skaidru, rāmu ūdens ritumu
Tik sprauslojoši lej, tik neskaidri.
Al-Hafis domā, sajūt tā kā es!
Tik saldi putnu ķērājs svilpoja,
Līdz putniņš kļuva tīklos. Ak, es ners!
Es nera ners!
NATANS Mans derviš, rāmāki!
Jel rāmāki!
DERVIŠS Ko?! Vai nav ģeķība?
Te ļaudis spiest pa simtiem tūkstošiem,
Tos izsūkt, tirdīt, žņaugt un aplaupīt
Un atsevišķiem gribēt būt par draugu?
Nav ģeķība visaugstā laipnība,
Kas izplatās pār ļauniem kā pār labiem
Bez izvēles, pār pļavām, tuksnešiem,
Gan saulgozā, gan lietū, pakaļdarīt,
Ja nav visaugstā mūžam pilnās rokas?
Nu, ko? Vai nav tā ģeķība
NATANS Jel beidz!
Lai pietiek!
DERVIŠS Ļauj par manu ģeķību
Tev taču arī minēt! Kā? Vai nav
Gan ģeķība pie tādām ģeķībām
Vēl tomēr labo pusi atrakņāt,
Lai ņemtu tad šīs labās puses dēļ
Vēl dalību pie šādas ģeķības?
Nu? Ko?
NATANS Al-Hafi, taisi, ka tu drīz
Tiec atkal tuksnesī. Man jābaidās,
Tu taisni ļaužu starpā aizmirsīsi
Būt cilvēks.
DERVIŠS Jā, to baidos arī es.
Sveiks!
(Aiziet.)
NATANS Kurp tik ātri? Hafi, pagaid jel!
Vai tuksnesis tev aizbēgs? Pagaid jel!
Viņš negrib dzirdēt! He Al-Hafi! šurp!
Viņš projām jau; un es tik labprāt vēl
Pēc tempļa kunga būtu jautājis.
Varbūt viņš pazīst to.
4
Daja steidzīgi ienāk.
DAJA Ak Natan!
NATANS Nu?
Kas ir?
DAJA Viņš atkal tur! Viņš parādās
Tur atkal!
NATANS Kas tad, Daja, kas?
DAJA Viņš! Viņš!
NATANS Viņš? Viņš? Kad tas gan nerādās! Ja tā,
Tik jūsu viņš ir viņš. Tā neklājas!
Un, ja viņš arī eņģels būtu, nē!
DAJA Viņš atkal šurp un turp zem palmām staigā
Un laik' pa laikam plūc sev dateles.
NATANS Un ēd? Kā tempļa kungs?
DAJA Ak, ko nu jūs
Tā mocat mani? Viņas acis jau
Aiz palmu biežņas viņu atminēja
Un seko viņam. Viņa liek jūs lūgt,
Jūs cieši lūgt tūlīt pie viņa iet.
Ak, steidzat! Viņa jums iz loga mās,
Vai viņš uz augšu iet vai nogriežas
Uz citu pusi. Steidzat!
NATANS Tā tūlīt
No ceļa nākdams? Kā tas klātos? Ej
Un ziņo tu tam, ka es pārnācis.
Tas goda vīrs tik nebūs gribējis
Nākt šurpu, manim mājās neesot;
Viņš labprāt nāks, kad viņu aicinās
Pats tēvs. Ej teic, es lieku viņu lūgt,
It mīļi lūgt
DAJA Viss velti! Viņš pie jums
Vis nenāks. Viņš pie žīda negrib nākt.
NATANS Tad ej vismazākais to uzkavēt,
Ar acīm pavadīt vismazākais.
Ej vien, es tūdaļ tevim sekošu.
(Natans steidzas namā iekšā un Daja ārā.)
5
Uz skatuves redzams: laukums ar palmām. Zem palmām staigā šurpu turpu tempļa kungs. Kāds klostra brālis seko viņam no attālienes, iesānis, aizvien tā izlikdamies, it kā gribētu viņu uzrunāt.
TEMPĻA KUNGS Tas seko man jau kādu brīdi! Lūk,
Kā viņš uz rokām skatās! Labo brāli:
Es varu jūs par tēvu saukt vai ne?
KLOSTRA BRĀLIS Tik brālis. Laju brālis, jūsu kalps.
TEMPĻA KUNGS Jā, brāli, kaut man pašam būtu kas!
Nudie! nudie! man nav nekā.
KLOSTRA BRĀLIS Ir tā
Daudz paldies! Dievs lai dod jums tūkstotskārt,
Ko gribējāt man dot. Jo griba vien,
Ne balva pate dara devēju.
Es šurpu arī tiku atsūtīts
Ne balvas pēc.
TEMPĻA KUNGS Bet taču atsūtīts?
KLOSTRA BRĀLIS Jā gan, iz klostera.
TEMPĻA KUNGS Es cerēju
Tur atrast pusdienu pie pilgrimiem?
KLOSTRA BRĀLIS Gan galdi bij jau ieņemti, bet kungs
Lai nāk tik līdzi, atpakaļ.
TEMPĻA KUNGS Kāpēc?
Gan sen jau gaļas ēdis neesmu:
Bet kas? Lūk, dateles jau gatavas.
KLOSTRA BRĀLIS Lai kungs ar šitiem augļiem piesargās.
Daudz baudīti, tie neder: aizsprosto
Drīz liesu, grūtsirdīgu padara.
TEMPĻA KUNGS Ja es nu labprāt jūtos grūtsirdīgs?
Bet vai šis brīdinājums iemeslis,
Kādēļ jūs sūtīti?
KLOSTRA BRĀLIS Ak, nē! Man teikts
Par jums ko izzināt, ko iztaujāt
No jums.
TEMPĻA KUNGS Un jums to paši sakāt man?
KLOSTRA BRĀLIS Par ko tad ne?
TEMPĻA KUNGS (zem sevis). Tāds gudris brālis! Ko?
Vai klostrī tādu daudz kā jūs?
KLOSTRA BRĀLIS Kas zin.
Man jāpaklausa, mīļais kungs.
TEMPĻA KUNGS Un jūs
Tad klausāt ar un negudrojat daudz?
KLOSTRA BRĀLIS Vai citādi tā būtu klausīšana?
TEMPĻA KUNGS (zem sevis). Jā vientiesībai vienmēr taisnība!
Jūs varat man gan teikt, kas vēlējas
Tik ļoti mani pazīt? Ka jūs pats
Tas neesat, var zvērēt.
KLOSTRA BRĀLIS Vai man klātos?
Vai derētu!
TEMPĻA KUNGS Kam klājas gan un der,
Ka viņš tik ziņkārīgs? Kam sakāt, kam?
KLOSTRA BRĀLIS Gan patriarkam, kā man jātic. Viņš
Šurp mani sūtīja.
TEMPĻA KUNGS Kā? Patriarks?
Vai nepazīst viņš krustu sarkano
Uz baltā sega?
KLOSTRA BRĀLIS Es pat pazīstu.
TEMPĻA KUNGS Nu? Esmu tempļa kungs un sagūstīts.
Turklāt vēl: sagūstīts pie Tebninas,
Pie pils, ko labprāt ieņemt gribējām,
Pirms pamiers nobeidzas, lai ietu tad
Pret Zidonu; ja saku vēl turklāt:
Ar divdesmitiem reizē sagūstīts
Un viens tik apžēlots: tad patriarks
It visu zina, kas tam vajadzīgs
Pat vairāk vēl, ne to.
KLOSTRA BRĀLIS Bet vairāk ne,
Kā viņš jau zina pats. Viņš zinātu
Vēl labprāt, kādēļ kungs ir apžēlots
No sultana, viens pats.
TEMPĻA KUNGS Vai es to zinu?
Jau kaklis atsegts, ceļos nometies
Uz sava sega, gaidu cirtienu:
Te sultans tuvāk piesteidzas un māj.
Tie mani pieceļ; saites atraisa;
Es gribu pateikties; tam asaras
Mirdz acīs; mēmi stāvam; tad viņš iet,
Es palieku. Ko viss tas nozīmē,
Lai pats sev atmin patriarks.
KLOSTRA BRĀLIS Viņš slēdz,
Ka dievs uz lielām lielām lietām jūs
Ir pataupījis.
TEMPĻA KUNGS Jā, uz lielām gan!
Iz uguns izglābt žīdu meiteni;
Uz Zinai kalnu valdīt pilgrimus
Un tam ko līdzīgu.
KLOSTRA BRĀLIS Gan nāks vēl, nāks!
To starpu arī tas tik ļauni nav.
Varbūt jau pašam patriarkam ir
priekš kunga vairāk svarīgs uzdevums.
TEMPĻA KUNGS Tā? Vai jūs domājat? Varbūt viņš jums
Jau lika manīt ko?
KLOSTRA BRĀLIS Kā tad! Jā gan!
Man teikts tik kungu izdibināt pirms,
Vai jūs tas īstais.
TEMPĻA KUNGS Izdibināt vien!
(Zem sevis.) Kā viņš gan mani izdibinās! Nu?
KLOSTRA BRĀLIS Visīsākais gan būs, ka atklāju
Tam kungam taisni to, ko patriarks
Ir vēlējies.
TEMPĻA KUNGS Nu, labi!
KLOSTRA BRĀLIS Viņš labprāt
Caur jums grib vēstulīti nodot.
TEMPĻA KUNGS Kā?
Vai es gan ziņnesis? Tad tas tas darbs,
Kurš cēlāks nekā žīdu meitenes
Iz uguns glābt?
KLOSTRA BRĀLIS Tā laikam būs! Jo teic
Pats patriarks šai vēstulītei svars,
Jo dižens svars priekš visiem kristītiem.
Šīs vēstulītes nodošanu tā
Teic patriarks dievs vēlāk debesīs
Ar īsti greznu kroni algošot.
Un šitā kroņa tā teic patriarks
Neviens nav cienīgāks par jums.
TEMPĻA KUNGS Par mani?
KLOSTRA BRĀLIS Jo šito kroni nopelnīt tā vēl
Teic patriarks neviens tik izveicīgs
Ar nebūs kā mans kungs.
TEMPĻA KUNGS Kā es?
KLOSTRA BRĀLIS Jūs šeit
It brīvs; visapkārt varot izlūkot;
Jūs saprotot, kā pilsēts aplencams,
Kā aizstāvams; jums saka patriarks
Vislabāk apsverams, kur ciets, kur vājš
Tas otrais, iekšējs valnis, ko nesen
No jauna cēlis Zaladins, Visgaišāk
Tas dieva karotājiem aprakstāms
Teic patriarks.
TEMPĻA KUNGS Ja kad es zinātu,
Kas viņā vēstulītē rakstīts stāv?
KLOSTRA BRĀLIS Ja to to gan es lāga nezinu.
Bet raksta saņēmējs būs karals Filips.
Un patriarks Es dažai brīnījos,
Kā taču svētais, kurš jau citādi
Tik debesīs vien dzīvs, nolaižas
Par pasaul's lietām reizē ar tik daudz
Ko zināt. Sūri viņam nākas gan.
TEMPĻA KUNGS Nu, ko tad? Patriarks?
KLOSTRA BRĀLIS It smalki zina,
It droši, kā un kur, cik kareivjiem,
No kuras puses sultans Zaladins
Sāks kara gājienu, kad atkal karš
Ies vaļā.
TEMPĻA KUNGS To viņš zina?
KLOSTRA BRĀLIS Jā, un grib,
Lai labprāt to arī ziņot Filipam:
Lai tas tā puslīdz apsvērt varētu,
Vai briesmas tiešām ir tik bīstamas,
Ka pamiers, kuru jūsu ordenis
Tik krietni pārkāpis pret sultanu,
Bez runas būtu atkal noslēdzams
No jauna.
TEMPĻA KUNGS Tas tik patriarks! Ja tā!
Tas lāga varonis, grib mani ņemt
Par spiegu, ne par prastu vēstnesi!
Nu, sakāt patriarkam, mīļais brāli:
Cik daudz jūs mani spējat izpētīt,
Tas neesot mans darbs. Man vajagot
Vēl sevi uzskatīt par gūstītu;
Un tempļa kungu vienīgs uzdevums
Tik esot cirst ar zobenu un ne
Par spiegiem būt.
KLOSTRA BRĀLIS Nu, to jau domāju!
Es kungam negribu to ļaunā ņemt.
Bet labākais vēl nāk. Lūk, patriarks
Ir izošņājis, kā sauc cietoksni
Un kur tas Libanonā atrodams:
Tur esot milzums naudas noglabāts,
Ko Zaladina apdomīgais tēvs
Priekš kara spēka algām aiztaupot
Un kara izdevumiem. Zaladins
Pa laikiem jājot uz šo cietoksni
Pa sāņu ceļiem, tikko pavadīts,
Jūs nomanāt?
TEMPĻA KUNGS Neko!
KLOSTRA BRĀLIS Kas būtu gan
Nu vieglāk nekā saķert sultanu?
Un viņu nomaitāt? Jūs šausmas ņem?
A, pāris dievbijīgu maronitu
Jau piedāvājās mums to izdarīt,
Ja vien kāds krietnis vīrs tos vadītu
Pie šāda darba.
TEMPĻA KUNGS Tā, un patriarks
Par šādu krietnu vīru atzinis
Nu mani?
KLOSTRA BRĀLIS Viņš ar tic, ka karals Filips
Iz Ptolemaidas vislabāk spētu
Uz to sniegt roku.
TEMPĻA KUNGS Man? Kā, brāli? Man?
Man! Vai jūs nedzirdējāt? Vēl nupat
Vai nedzirdējāt, kāds man pienākums
Pret Zaladinu?
KLOSTRA BRĀLIS Dzirdēju.
TEMPĻA KUNGS Un tomēr?
KLOSTRA BRĀLIS Jā domā patriarks tas labi gan:
Bet dievs un ordens
TEMPĻA KUNGS Negroza neko!
Man blēža darbu nepavēl.
KLOSTRA BRĀLIS Nē, nē,
Bet domā patriarks ka blēdība
Pie ļaudīm nav vēl blēdība pie dieva.
TEMPĻA KUNGS Man sultans glāba dzīvību: un es
Lai viņam laupu to!?
KLOSTRA BRĀLIS Fui! tomēr vēl
Tā domā patriarks šis Zaladins
Ir Kristus ienaidnieks un nevar gūt
Sev tiesību būt jūsu draugs.
TEMPĻA KUNGS Mans draugs?
Es tikai negribu par blēdi kļūt
Pie tā, kam jāpateicas!
KLOSTRA BRĀLIS Jā, nu jā!
Bet pateicība domā patriarks
Ir dzēsta cilvēku un dieva priekšā,
Ja labums darīts mums ne mūsu dēļ.
Un tā kā dzirdams domā patriarks
Ka sultans jūs tik tādēļ žēlojis,
Ka viņam jūsu vaibstos, izskatā
Kas līdzīgs viņa brālim rādījies. ..
TEMPĻA KUNGS Ir to pat zina patriarks; un tomēr?
Ā! Kaut tas būtu tā! Ā Zaladins!
Kā? Daba būtu manim likuse
Kaut vienu vaibstu tava brāļa veidā:
Un dvēslē nebūtu man līdzības?
Jeb vai es spētu apspiest līdzību,
Lai kādam patriarkam patiktu?
Tā daba nemelo! Tā nenoliedz
Dievs sevi savos darbos! Ejat vien!
Un nekaitināt mani! Ejat vien!
KLOSTRA BRĀLIS Es eju līgsmāks nekā atnācu.
Lai kungs man piedod. Mēs jau, klostra ļaudis,
Reiz spiesti klausīt savus priekšniekus.
6
Tempļa kungs un Daja, kura jau kādu laiku tempļa kungu bija uzlūkojuse no iztālēm, nu tuvojas viņam.
DAJA Gan klostra brālis viņu, kā man šķiet,
Nav labā dūšā pametis. Bet man
Ir tomēr jārunā.
TEMPĻA KUNGS Nu, brangi! Lūk,
Vai melo sakāms vārds? ka sieviete
Ir abas ķetnas sātanam?
Tas mani šodien met iz vienas otrā.
DAJA Ko redzu? Augstais kungs! Jūs? Dievam gods!
Un tūkstoš paldies! Kur tad bijāt jūs
Šo visu laiku? Vai jūs nebijāt
Tik slims.
TEMPĻA KUNGS Nē.
DAJA Vesels taču?
TEMPĻA KUNGS Jā.
DAJA Mēs gluži bēdās bijām jūsu dēļ,
Patiesi.
TEMPĻA KUNGS Tā?
DAJA Jūs laikam projām bijāt?
TEMPĻA KUNGS Jā!
DAJA Šodien tikai pārnācāt?
TEMPĻA KUNGS Nē, vakar.
DAJA Ir Rechas tēvs ir šodien pārnācis,
Un nu gan Recha varēs cerēt?
TEMPĻA KUNGS Ko?
DAJA Ko viņa jūs tik bieži lika lūgt.
Nu viņas tēvs ar pats jūs aicina
Jo sirsnīgi. Viņš nāk no Bābeles
Ar dividesmits preču kamieļiem,
Kas atnes smalkas smaršas, audumus
Un dārgakmeņus, kas vien Indijā,
Kas Persos, Siriešos un Zinā pat
Ir greznis atrodams.
TEMPĻA KUNGS Es nepērku.
DAJA Kā firsts viņš savā tautā cienīts top.
Bet, ka to sauc par gudro Natanu
Un ne par bagāto, tas bieži man
Bij brīnums.
TEMPĻA KUNGS Viņa tautai bagāts ir
Varbūt tas pats, kas gudris.
DAJA Visupirms
Par "labo" vaj'dzeja to saukt. Jo to
Ne iedomāties nevar, cik viņš labs.
Kad teicu, ka jūs Rechu izglābāt: .
Ko viņš šai acumirklī nebūtu
Jums visu devis, darījis!
TEMPĻA KUNGS Lūk! lūk!
DAJA Nu nākat redzēsat!
TEMPĻA KUNGS Ko ta? cik drīz
Ir acumirklis pagājis?
DAJA Vai es,
Ja nebūtu viņš labs, tik ilgi gan
Pie viņa paliktu? Es sajūtu
Gan savu vērtību kā kristīga!
Ir manim šūplī nebij pareģots,
Ka es tik tādēļ savam vīram šurp
Uz Palestinu līdzi atnākšu,
Lai audzinātu žīdu meiteni.
Mans mīļais vīriņš karā dienēja
Pie ķeizara, pie Fridricha
TEMPĻA KUNGS Un bij
Dzimts šveiciets, kuram tika lielais gods
Ar viņa ķeizarisko augstību
Iekš vienas upes noslīkt. Sieva, klau!
Cik reižu jūs man to jau stāstījāt?
Vai nebeigsat nemaz jūs mani vajāt?
DAJA Kā? Vajāt? Mīļais dievs!
TEMPĻA KUNGS Jā, vajāt, vajāt!
Es reiz nu negribu jūs redzēt vairs!
Ne dzirdēt! Atgādināts tapt no jums
Aizvien pie darba, kuru izdarot
Nekā sev nedomāju; kurš man kļūst
Par mīklu, kad to apceru. Gan es
Nelabprāt nožēlotu to, bet, lūk,
Ja gadās atkal līdzīgs notikums:
Tad jūsu vaina, ja es nesteidzos:
Ja iepriekš apprasos un ļauju degt,
Kas deg.
DAJA Dievs pasarg!
TEMPĻA KUNGS Darāt man vismaz
To patikšanu, ka no šodienas
Vairs manis nepazīstat. Lūgtu. Tēvs
Lai arī liek man mieru. Zīds ir žīds.
Es esmu rupjis švabs. Tās meitas tēls
Ir sen iz manas dvēsles, ja jel maz
Tur bija reiz.
DAJA Bet viņā jūsu tēls
Nav zudis.
TEMPĻA KUNGS Ko viņš tur? Priekš kam?
DAJA Kas zin?
Nav vienmēr ļaudis tie, kas izliekas.
TEMPĻA KUNGS Bet reti gan kas labāks.
(Viņš aiziet.)
DAJA Pagaidāt!
Ko steidzaties?
TEMPĻA KUNGS Jel neatriebjat man
Šīs palmas, kur tik labprāt staigāju.
DAJA Ej, vācu lāci, ej! Bet jāraugās,
Ka zvēra sliedes manim nepazūd.
(Viņa seko viņam no iztālēm.)
1
Skatuve izrāda sultana pili.
Zaladins un Zita spēlē šachu.
ZITA Kur esi, brāli? Kā tu šodien spēlē?
ZALADINS Ko? Liekas, labi.
ZITA Jā, priekš manis; ņem
Šo atpakaļ.
ZALADINS Par ko?
ZITA Tavs lēcējs tur
Top nesegts.
ZALADINS Jā. Nu tā!
ZITA Tad ievelku
Še vidū!
ZALADINS Atkal taisnība. Nu, tad
Lai: šachs!
ZITA Ko līdz tev? Priekšā aizceļu:
Un tu, kā bijis.
ZALADINS Iz šī sprosta gan,
Es redzu, netikšu bez saukuma.
Nu lai! Ņem lēcēju!
ZITA Es negribu.
Es eju garām.
ZALADINS Tu vis nemēdz dāvāt:
Šī vieta tev gan vairāk rūp, ne lēcējs.
ZITA Var būt.
ZALADINS Tik nepriecājies priekšlaiku.
Skat vien! Ko? Šādu vilcienu, man šķiet,
Tu negaidīji?
ZITA Nē. Kā varēju
Jau domāt, ka tu būsi apnicis
Pats savas karalienes?
ZALADINS Es? Kā tā?
ZITA Es redzu gan: man tūkstots dinaru,
Ne nazerina mazāk, šodien vinnēt!
ZALADINS Kā?
ZITA Tu vēl jautā: tu ar skubu vien,
Ar varu gribi pazaudēt. Bet man
No tā maz peļņas; pirmkārt tiešām man
Tik pievilcīga tāda spēle: tad
Vai man vislielāks vinnests nebija,
Kad pazaudēju? Vai tu nedevi
Man pazaudēto divkārt atpakaļ,
Lai es par zaudējumu neskumtu?
ZALADINS Vai re! tad tu to tīšām darīji,
Kad, māsiņ, pazaudēji spēlējot?
ZITA Vismaz var būt, ka tava devība
Ir vainīga, tu mīļo brālīt,
Ka labāk spēlēt es vēl neprotu.
ZALADINS Mēs spēli aizmirstam. Nu nobeidz to!
ZITA Tā paliek? Labi: šach! un divkārt šach!
ZALADINS Šo "šach!" es nebiju gan gaidījis,
Kas reizē manu karalieni arī
Ņem projām.
ZITA Vai tur varēja vēl līdzēt?
Ļauj palūkot.
ZALADINS Nē, nē; ņem viņu, ņem!
Ar to nekad man laimes nebija.
ZITA Vai tik ar figuru?
ZALADINS Ņem viņu nost!
Ne liela vaina. Tā būs atkal viss
No jauna segts.
ZITA Cik smalki jāapietas
Ar karalienēm, mani mācīja
Mans brālis.
(Viņa atstāj karalieni savā vietā.)
ZALADINS Ņem vai neņem! Manim nav
Vairs karalienes.
ZITA Kādēļ viņu ņemt?
Šach! Šach!
ZALADINS Tik tāļāk!
ZITA Šach! un šach! un šach!
ZALADINS Un mat!
ZITA Ne gluži; tu vēl lēcēju
Velc starpā jeb vai dari citu ko.
Viss viens!
ZALADINS Pareizi! Tava uzvara,
Un Hafis maksā. Liec to saukt! Tūlīt!
Tev, Zita, taisnība: es nebiju
Vis uzmanīgs, man domas izklaidā.
Un tad: kas dod mums gludos kauliņus
Aizvien? Kas neatgādina neko
Un neapzīmē. Vai ar imanu
Es spēlēju? Bet ko gan? Zaudējums
Grib iemeslu. Ne rupjie kauliņi
Man lika pazaudēt: nē, tava māksla,
Tavs drošais, ātrais skats .. .
ZITA Ir tā tu gribi
Tik nolauzt zaudējuma dzeloni,
Tu biji izklaidīgs un vairāk vēl,
Ne es.
ZALADINS Ne tu? Kas tevi izklaidē?
ZITA Ne tava izklaidība! Zaladin,
Kad mēs tik naski atkal spēlēsim!
ZALADINS Tā spēlējam totiesu kārāki!
A! tādēļ ka iet atkal vaļā? Lai!
Lai atkal, lai! Es pirmais nevilku;
Labprāt es būtu tālāk turējis
Šo pamieru; es Zitai jo labprāt
Vēl labu vīru būtu gādājis.
Tam vaj'ga brālim būt no Rikarda:
Viņš ir tā brālis.
ZITA Kad tu Rikardu
Tik vari teikt!
ZALADINS Kad brālim Melekam
Vēl liktens būtu lēmis iegūt māsu
No Rikarda: kāds vienots nams! Starp pirmiem,
Starp cēlākiem vispirmais pasaulē!
Tu dzirdi, es ir sevi slavēju.
Es šķietos cienīgs esam savu draugu
Tur būtu iznākuši cilvēki!
ZITA Vai tūdaļ jaukā sapņa nesmējos?
Tu diezgan nepazīsti kristītos.
To lepnums: kristība, ne cilvēcība.
Pat to, kas vēl kopš viņu Mācītāja
Ar cilvēcību viņu māņus sedz,
Tie mīl ne tādēļ, ka tas cilvēcīgs:
Nē: Kristus māca tā, tā darīja!
Vēl labi, ka viņš bij tik teicams cilvēks!
Vēl labi, ka tie viņa tikumu
Var pieņemt aklā ticībā? Bet ko?
Ko tikums gan? Ne tikums: viņa vārds
Ir tas, kas visur izplatāms; kas celts
Likt kaunā visu labu ļaužu vārdus,
Tos visus aprīt. Tikai vārds tiem rūp,
Tik vārds.
ZALADINS Tu domā: kādēļ citādi
Gan viņi prasītu, lai arī jūs,
Lai tu un Meleks sauktos kristīti,
Pirms kristītus jūs mīlat laulībā?
ZITA Jā gan! It kā no kristītiem kā tādiem
Vien būtu mīlestība gaidāma,
Ko dievs ir devis abiem dzimumiem!
ZALADINS Daudz vairāk niecību tic kristītie,
Par ko gan viņiem neticēt ir šo?
Tu tomēr alojies. Jo templieši,
Ne kristītie ir vainīgi; tiem vaina
Nevis kā Kristus, bet kā Tempļa kalpi.
Caur viņiem vien viss jūk. Tie negrib Akku,
Ko Rikardam ir māsai jādod līdz
Kā pūru mūsu brālim Melekam,
Iz rokām laist. Lai bruņenieku labums
Ir drošs, tie nu par mūkiem izvedas,
Par muļķiem mūkiem. Un, lai padotos
Varbūt labs ķēriens, viņi nespēja
Gandrīz ne nogaidīt, kopš pagājis
Būs pamiers, Jautri! Nu tik tāļāk tā!
Jūs, kungi, tikai tāļāk! Man viss viens!
Ja cits tik būtu viss, kā vaj'ga.
ZITA Nu?
Kas cits tev dara raizes? Kas gan spēj
Tā tevi uztraukt?
ZALADINS Kas jau vienumēr
No laika gala mani uztraucis.
Pie mūsu tēva biju Libanā.
To rūpes nomāc . ..
ZITA Vai!
ZALADINS Viņš nespēj vairs
Ne cauri tikt; it visur kļūmējas;
Trūkst šur, trūkst tur
ZITA Kas kļūmējas? Kas trūkst?
ZALADINS Kas cits kā tas, kas nav ne minēt cienīgs?
Kas, ja to rokās turu, man tik lieks,
Ja neturu, tik nepieciešams šķiet.
Kur paliek Hafis? Vai neviens pēc tā
Nav gājis? Jā, šī nolādētā nauda!
Al-Hafi, labi, ka tu nāc.
2
Dervišs Al-Hafis, Zaladins, Zita.
AL-HAFIS Kā šķiet,
Iz Ēģiptes būs nauda atvesta.
Kaut bijis labi daudz.
ZALADINS Tev ziņas?
AL-HAFIS Man?
Man nē. Es domāju, ka saņemšu
Tās šeit.
ZALADINS Ej maksā tūkstots dinaru
Še Zitai!
(Staigā domās šurpu turpu.)
AL-HAFIS Maksā! nevis saņem! Brangi!
Tas nav kaut kas, bet mazāk ne nekas.
Un Zitai? Atkal Zitai? Pazaudēts?
Un atkal šacha spēlē pazaudēts?
Tur stāv tā spēle vēl!
ZITA Vai laimi man
Tu nenovīdi?
AL-HAFIS (aplūkodams šacha spēli). Nenovīdēt? Jūs
Gan zināt.
ZITA (viņam ar acīm mādama). Cit!
AL-HAFIS (vēl aizvien uz spēli lūkodamies). Pirms novīdat jel sev!
ZITA Cit! Hafi, cit!
AL-HAFIS (uz Zitu). Šie baltie bija jūsu?
Jūs sakāt "šach"!?
ZITA Klus! Labi, ka viņš nav
Vēl dzirdējis.
AL-HAFIS Nu viņam jāvelk?
ZITA (viņam tuvāki klāt pienākdama). Teic,
Ka varu dabūt savu naudu.
AL-HAFIS (saviem skatiem aizvien vēl kavēdamies pie spēles). Jā,
Jūs dabūsat, kā vienmēr dabūjat.
ZITA Ko? Negudrais?
AL-HAFIS Vēl spēle beigta nav!
Jūs, sultan, uzvarēti neesat.
ZALADINS (tikko pa pusei uz viņu klausīdamies). Ir! ir! Tik maksā! maksā!
AL-HAFIS Maksā! maksā!
Tur jūsu karaliene stāv.
ZALADINS (tāpat kā augšā). Nē, nē!
Vairs neder spēlē.
ZITA Beidz jel drīz un teic,
Ka varu likt sev naudu izmaksāt.
AL-HAFIS (aizvien vēl nogremdējies spēlē). Nu, protams, kā aizvien. Bet lai ar tā;
Lai arī neder karaliene: jūs
Jau tādēļ neesat vēl mat.
ZALADINS (pienāk klāt un apgāž spēli apkārt). Es mat,
Es gribu tā.
AL-HAFIS Ja tā! Nu, vinnests tāds
Kā spēle! Vinnēts tā, kā maksāts.
ZALADINS (uz Zitu). Ko?
Ko viņš tur saka?
ZITA (laiku pa laikam Al-Hafim mādama). Tu to pazīsti.
Viņš labprāt strīdas; ļaujas lūgties; skauž
Pa druskai arī.
ZALADINS Tevi? manu māsu?
Ko dzirdu, Hafi? Skaudīgs tu?
AL-HAFIS Var būt!
Var būt! Man pašam tiktos viņas prāts,
Tik labam būt kā viņa.
ZITA Tomēr viņš
Aizvien vēl pareizi ir maksājis.
Un aizmaksās ir šodien. Laižat vien!
Ej, Hafi, ej! Es naudu likšu sev
Gan atnest.
AL-HAFIS Nē, es ilgāk nedaru
Šos māņus līdzi. Viņam vajaga
To reizi zināt dabūt.
ZALADINS Kas?
ZITA Al-Hafi!
Vai tāds tavs solījums? Vai tā tu turi
Man vārdu?
AL-HAFIS Vai es domāju, ka ies
Tik tāļu?
ZALADINS Nu? vai drīz man pateiksi?
ZITA Es lūdzu, Hafi, esi saudzējošs.
ZALADINS Tas dīvaini! Ko Zita varētu
Tik silti, svinīgi no svešnieka,
No derviša sev aizlūgt mīļāk nekā
No manis, sava brāļa. Tagad es
Tev pavēlu, Al-Hafi. Derviš, teic!
ZITA Ak manu brāli, neļauj uztraukties
No nieka vairāk, nekā viņš ir cienīgs.
Tu zini: es no tevis vairākkārt
To pašu sumu šachā vinnēju.
Un, tā kā man šī nauda tagad lieka,
Bet Hafim nauda kasē šolaikus
Nav pārāk bieži: tad šīs izmaksas
Ir palikušas. Bet jūs varat būt
Bez rūpēm! Es tās negribu ne tev,
Nedz Hafim, nedz ar kasei dāvāt.
AL-HAFIS Jā,
Ja tas tik būtu! tas!
ZITA Un tā vēl dažs.
Ir tas ir kasē stāvam palicis,
Ko tu man lēmi izdevumiem; ir
Kopš nedaudz mēnešiem vēl kasē.
AL-HAFIS Vēl
Nav viss.
ZALADINS Vēl nav? Nu, vai tu runāsi?
AL-HAFIS Kopš naudu gaidām mēs iz Eģiptes,
Tā
ZITA (uz Zaladinu). Ko to klausīt?
AL-HAFIS Ne tikvien nekā
Nav dabūjuse . ..
ZALADINS Labā meitene!
Pat aizdevuse?
AL-HAFIS Visu galmu jums
Ir uzturējuse, un viena vien
No savas naudas.
ZALADINS Tā! tā mana māsa!
(Apskauj Zitu.)
ZITA Kas mani darīja tik bagātu,
Ka spēju to? Tu, brāli, vien!
AL-HAFIS Gan viņš
Jūs atkal padarīs tik nabagu
Kā pats.
ZALADINS Es nabags? brālis nabags? Kā?
Kad man ir vairāk bijis? Kad gan mazāk?
Viens svārks, viens zirgs, viens zobens un viens dievs!
Kas vairāk vaj'dzīgs? Kad man tas var trūkt?
Un tomēr, Hafi, gribas tevi rāt.
ZITA Ak, nerāj, brāli. Kaut es mūsu tēvam
Tā arī spētu rūpes atvieglot!
ZALADINS Ā! Ā! Uz reizi manu līgsmību
Tu atkal sadragā! Priekš manis man
Nenieka netrūkst, nevar trūkt. Bet viņam
Gan trūkst; un līdz ar viņu visiem mums.
Ko darīt man? Iz Eģiptes varbūt
Vēl ilgi nenāk nauda. Dievs to zin,
Kas vaina? Vēl tur taču valda miers.
Labprāt es gribu noraut, pietaupīt,
Labprāt ko pieciest, ja tik mani vien
Tas aizņem; ja es viens un cits nekas
Caur to ko zaudē. Bet ko viss tas līdz?
Man taču vaj'dzīgs zobens, svārks un zirgs,
No dieva ar nekas nav nokaulējams.
Jo tā jau pietiek tam ar mazumu;
Ar manu sirdi. Es uz atlikumu
No tavas kases ļoti cerēju,
Al-Hafi.
AL-HAFIS Atlikums? Nu, sakāt jel,
Vai neliktu jūs mani pīķiem durt
Vai žņaugt vismazākais, ja noķertu,
Ka man ir atlikums! Jā, noblēdīt!
To varēja varbūt.
ZALADINS Nu, saki tad,
Ko mēs gan darīsim? Vai tu vispirms
Pie cita nevarēji aizņemties
Kā vien pie Zitas?
ZITA Vai šo priekšrocību
Es ļautu sevim ņemt? No viņa ņemt?
Ir tagad prasu to. Es neesmu
Vēl gluži bešā.
ZALADINS Tikai: gluži nē!
Tā trūka vēl! Al-Hafi, ej tūlīt!
Un aizņem, kur un kā tik vari vien!
Ej aizņem, soli. Tikai neaizņem
Pie tiem, ko bagātus es darīju.
Tur aizņemt būtu prasīt atpakaļ.
Pie sīkstākajiem ej, tie aizdos tev
Vismīļāk. Viņi zina: manās rokās
Tiem nauda īsti brangus augļus nes.
AL-HAFIS Es nepazīstu tādus.
ZITA Pašulaik
Man prātā nāk, ka dzirdēju, tavs draugs,
Al-Hafi, esot pārnācis.
AL-HAFIS (satrūcies). Mans draugs?
Kas tas?
ZITA Tavs augsti daudzinātais žīds.
AL-HAFIS Kā? Daudzinātais žīds? No manis?
ZITA Dievs
Tam devis, es vēl labi atceros
Tā vārda, ko par viņu teici pats,
Tam dievs no visām mantām pasaulē
Ir devis mazāko un lielāko
Tik pilnā mērā.
AL-HAFIS Tā? Ko gribēju
Ar to gan teikt?
ZITA Ka: nauda mazākā
Un gudrība vislielākā.
AL-HAFIS Bet kā?
Par žīdu es to būtu sacījis?
ZITA Tu nebūtu par savu Natanu
To sacījis?
AL-HAFIS Ja tā! par Natanu!
Man tas ne prātā nebija. Tā, tā,
Tas tiešām atkal pārnācis? Vai re!
Tad tam jau gan tik vāji neklājas.
Jā: to par gudro reizi ļaudis sauca
Un bagāto.
ZITA Par bagāto to tagad
Vēl vairāk sauc. Viss pilsēts dimdēt dimd:
Ko viņš ir atvedis par dārgumiem,
Par mantām.
AL-HAFIS Ja ir viņš atkal bagātais:
Tad gan jau arī gudrais atkal būs.
ZITA Ko domā, Hafi? palūko pie tā!
AL-HAFIS Ko tur? Vai aizņemt? Maz jūs pazīstat
To vīru! Aizdot! Viņa gudrība
Ir taisni: neaizdot.
ZITA Tu tēloji
Man agrāk viņu gluži citādi,
Ne tā.
AL-HAFIS Viņš aizdos preces vēl var būt.
Bet naudu? Naudu mūžam nē. Viņš žīds,
Kaut arī tādu žīdu pasaulē
Nav daudz. Tam ira prāts: viņš dzīvot prot;
Viņš krietni šachu māk. Bet ļaunumā
Ne mazāk nekā labos darbos viņš
Par visiem žīdiem pārāks. Tik uz to,
Uz to tik neskaitāt. Gan nabagiem
Viņš dod un dod kā sultans Zaladins;
Kaut arī ne tik daudz, bet tik labprāt;
Bez izšķirības. Zīds vai kristīgais
Un moslems jeb vai persiets, viņam viss
Ir viens.
ZITA Tāds vīrs ..,
ZALADINS Kā nākas gan, ka es
Par viņu nebiju vēl dzirdējis?
ZITA Tas negribētu aizdot Zaladinam?
Tam, kuram vaj'dzīgs tik priekš citiem vien,
Ne sevis?
AL-HAFIS Te nu tūdaļ redzams žīds!
Tāds gluži nelāgs žīds! Nu, ticat man!
Viņš ir uz došanu tik greizsirdīgs,
Tik skaudīgs! Katru "paldies!" pasaulē,
Ko ļaudis izteic, viņš vismīļāki
Viens pats sev ievilktu. Viņš tādēļ neaizdod,
Lai pašam pietiktu aizvien, ko dot.
Tam likums pavēl: žēlsirdīgam būt,
Bet: laipnam būt nav pavēlēts, un tā
Aiz žēlsirdības viņš tik nelaipnis
Kā reti kāds. Kopš laba laika jau
Es gan ar viņu drusku sanīdies;
Bet tādēļ jums vēl nava jādomā,
Ka es pret viņu būtu netaisnis.
Viņš visās lietās labs, tik šinī nē;
Tik šinī tiešām nē. Es gribu iet
Tūlīt pie citām durvīm pieklauvēt
Nupat man taisni prātā nāk kāds mors,
Kurš bagāts ir un skops. Es eju, eju!
(Viņš aizsteidzas projām.)
ZITA Ko steidz, Al-Hafi?
ZALADINS Lai jel, lai!
3
Zita, Zaladins.
ZITA Viņš steidz,
It kā no manis labprāt aizbēgdams!
Ko tas lai nozīmē? Vai tiešām viņš
Ir tanī vīlies, jeb vai viņš tik grib
Mūs mānīt?
ZALADINS Kā? Tu manim jautā? Es
Pat labi nezinu, par ko bij runa;
Par jūsu žīdu, jūsu Natanu,
Man pirmā dzirdēšana.
ZITA Kā tas nāk,
Ka tev nav zināms vīrs, par kuru teic,
Ka Davida un Zalamana kapus
Viņš izpētījis; viņu zieģeļus
Ar stipriem burvju vārdiem zinot atslēgt?
Iz tiem viņš tad pa laikiem iznesot
Pie dienas gaismas neskaitāmas mantas,
Kas nevar plūst iz sīka avota.
ZALADINS Ja viņa bagātība nāk iz kapiem,
Tie tiešām nebija ne Davida,
Ne Zalamana kapi. Neri guļ
Tur apbedīti.
ZITA Jeb vai ļaundari!
Un viņa mantas avots arī ir
Daudz bagātāks, nav izsmejams kā kaps
Ar mamonu.
ZALADINS Kā dzird, viņš tirgojas.
ZITA Tā kamieļi pa visiem ceļiem iet,
Caur visiem tuksnešiem,; tā kuģi guļ
Pa visām ostām. To man stāstīja
Al-Hafis pats, un sajūsmības pilns
Viņš slavēja, cik krietni viņa draugs,
Cik cēli lietojot, ko gudri, naski
Sev iegūt neskaitot par niecīgu;
Vinš slavēja, cik aizspriedumu brīvs
Tā gars, tā sirds cik tiklai atvērta,
Cik jauki līdzskaņota daiļumam.
ZALADINS Un tagad Hafis runāja par to
Tik sveši, vēsi.
ZITA Vēsi nu gan nē;
Kā kaunēdamies, bīdamies to lielīt
Un negribēdams arī velti pelt.
Kā? jeb vai tiešām būtu tā, ka pat
Vislabākais no tautas savai tautai
Nav spējīgs gluži izbēgt? Ka patiesi
Al-Hafim sava drauga jākaunas
Šai vienā ziņā? Bet lai ir kā būdams!
Lai arī žīds ir vairāk nekā žīds
Vai mazāk, ja viņš bagāts: pietiek mums!
ZALADINS Tu taču viņam mantu negribi
Ar varu atņemt, māsa!
ZITA Jā, ko tu
Par varu sauc? Ar zobenu? Nē! nē!
Vai cita vara vaj'dzīga pie vājiem,
Ne viņu vājība? Bet tagad nāc
Ar mani haremā, lai klausītos
Tur dziedātāju, kuru vakar pirku.
Var būt, ka man tai laikā izdodas
Ko sadomāt pret Natanu. Nu, nāc!
(Abi aiziet.)
4
Skatuve izrāda pagalmu Natana nama priekšā, kur nams saiet kopā ar palmu gatvi.
Recha un Natans iznāk iz nama. Vēlāk Daja.
RECHA Jūs ilgi kavējāties, tēvs. Kas zin,
Viņš gan vairs nebūs sastopams.
NATANS Nu, nu;
Var būt, ja še, zem palmām, arī nē,
Tad citur. Esi mierīga. Lūk, tur!
Vai nenāk Daja?
RECHA Tiešām viņa ir
To pazaudējusi iz acīm.
NATANS Bet var būt,
Ka nē.
RECHA Tad viņa nāktu ātrāki.
NATANS Vēl laikam neredz mūs
RECHA Nu viņa jau
Mūs redz.
NATANS Un tūdaļ ātrāk steidzas. Lūk!
Jel esi mierīga!
RECHA Vai gribat jūs
Gan meitu, kas lai še ir mierīga?
Un nerūpējas, kas ir atdevis
Tai dzīvību? Šo dzīvību, ko tā
Tik tādēļ mīl, ka jūs to pirmais devāt.
NATANS Es tevi gribu tādu, kāda esi:
Ir kad es zinātu, ka dvēselē
Tev mostas gluži citas jūtas.
RECHA Kas,
Mans tēvs?
NATANS Tu vaicā man? Tik kaunīgi?
Kas vien tik notiek tavā dvēselē,
Ir daba, nevainība. Neskumsties
Par to. Man, man tas skumjas nedara.
Tik solies man: kad diktāk tava sirds
Sāks runāt, tad tu savus vēlējumus
Man neslēp.
RECHA Ieceroties vien, ka es
Jums savu sirdi spētu slēpt, es trīsu.
NATANS Par to ne vārda vairs! Tas nobeigts ir
Uz visām reizēm. Tur jau Daja. Nu?
DAJA Viņš staigā vēl zem palmām še un drīz
Aiz viņa mūra iznāks. Paskatāt,
Tur nāk viņš!
RECHA Ā! un liekas nezinis,
Kurp iet? vai tāļāk? lejup? vai pa labai?
Vai kreisai?
DAJA Nē; viņš bieži gan vēl ies
Uz klosteri šo ceļu, un tad tam še
Ir garām jāiet. Ko?
RECHA Jā! jā! Vai tu
Jau runāji? Kāds ir viņš?
DAJA Kā aizvien.
NATANS Tad taisāt tik, ka viņš jūs nemana.
Tur tālāk stāvat. Labāk ieejat
Iekš nama.
RECHA Tikai skatu vēl! Ā! Žogs
Man laupa viņu!
DAJA Nākat! nākat! Tēvs
Pareizi saka. Ja viņš redzēs jūs,
Viņš var uz vietas aiziet.
RECHA Ā! tas žogs!
NATANS Un, ja viņš pēkšņi aiz tā parādās,
Viņš katrā ziņā tūdaļ redzēs jūs.
Jel ejat labāk!
DAJA Nākat! tur ir logs;
Iz tā mēs viņus varam redzēt.
RECHA Jā?
(Abas ieiet namā.)
5
Natans, drīz pēc tam tempļa kungs.
NATANS Gandrīz šī savādnieka baidos. Man
No viņa skarbā tikuma gandrīz
Ir jāapjūk. Kā cilvēks cilvēku
Var apkaunot! Ā! tur viņš nāk! Nudien!
Kā vīrs tāds jauneklis. Viņš manim tīk,
Šis labais, drošais skats! šī stingrā gaita!
Tik čaula rūgta būs, bet kodols pats
Būs gards. Kur redzēju tamlīdzīgu?
Ak, atvainojat, augstais franks
TEMPĻA KUNGS Ko?
NATANS Ļaujat
TEMPĻA KUNGS Ko, žīds? Nu, ko?
NATANS Ka es še uzdrīkstos
Jūs uzrunāt.
TEMPĻA KUNGS Kā to lai novērsu?
Teic īsi!
NATANS Atvainojat, nesteidzat
Tik lepni, nicinoši secen vīram,
Kurš kļuvis mūžam jūsu parādnieks.
TEMPĻA KUNGS Kā tā? Ā, atminu. Vai neesat. ..
NATANS Es Natans saukts un tēvs tai meitenei,
Ko jūs iz uguns glābāt žēlīgi;
Es nāku . ..
TEMPĻA KUNGS Pateikties? nu pataupāt!
Tā nieka dēl man bija jāpacieš
Par daudz jau pateicības. Un nu jūs!
Ko jūs man parādā?! Vai zināju,
Ka tur tā meitene bij jūsu bērns?
Mums, templiešiem, ir likums palīdzēt
Ikkuram katram, ko vien nelaimē
Mēs redzam. Mana dzīvība turklāt
Šo brīdi bij man nevērta. Labprāt,
Labprāt es gadījumu lietoju:
To briesmās vest par cita dzīvību,
Par citu kaut tā arī bijusi
Tik žīda dzīvība.
NATANS Cik liels šis darbs!
Cik liels un riebīgs! Bet ir saprotams
Šāds kopojums. Jo lielums kaunīgi
Aiz riebīguma slēpjas, vairoties
No apbrīnošanas. Bet ja viņš tā
No sevis atraida šo upuri!
Teic, kādu upuri tad nicina
Viņš mazāk? Bruņeniek, ja nebūtu
Jūs svešnieks šeit un gūstīts, es jūs gan
Tik droši nejautātu. Pavēlat:
Kā var jums pakalpot?
TEMPĻA KUNGS Nekā.
NATANS Es vīrs,
Kam manta.
TEMPĻA KUNGS Bagātākais žīds nekad
Man nebija ir labākais.
NATANS Vai jūs
Gan tādēļ lietot nevarat, kas tam
Ir labākais? tā bagātību?
TEMPĻA KUNGS Jā,
Es negribu jau gluži pretoties,
Lūk, mētels, viņa dēļ. Tiklīdz tas būs
Pagalam saplīsis un neturēs
Ne ielāps vairs, ne diegs: es atnāku
Un aizņemos vai drēbi jeb vai naudu
No jums priekš jauna. Neskatāt tik drūmi;
Vēl varat droši būt; ar viņu vēl
Tik tālu nav. Jūs redzat, puslīdz viņš
Vēl turas. Tikai vienam galam tur
Ir nejauks plankums: viņš ir apsvilis,
Viņš dabūja to tad, kad jūsu meitu
Caur liesmām nesu.
NATANS (tver pēc šī mēteļa gala un aplūko to). Tiešām savādi,
Ka nelāgs plankums, ka tāds apsvilums
Par vīru labāku dod liecību
Ne viņa mute. Es to skūpstītu
Šo plankumu! Ā! piedodat! Nelabprāt
Tas darīts.
TEMPĻA KUNGS Kas?
NATANS Tur as'ra uzlija.
TEMPĻA KUNGS Nekas! Viņš lāses panes.
(Zem sevis.) Es sākšu
Šī žīda priekšā apjukt.
NATANS Esat jel
Tik laipni, atsūtāt šo mēteli
Ir manai meitenei!
TEMPĻA KUNGS Priekš kā?
NATANS Ir tā
Lai savas lūpas spiež uz plankumu.
Jo patei apķert jūsu ceļus, to
Gan velti viņa tagad lūdz.
TEMPĻA KUNGS Bet, žīds
Jums Natans vārdā, jā? Bet, Natan jūs,
Jūs vārdus labi izvēlat un asi
Es apjucis. Jā gan man pienācās
NATANS Ja, izliekaties vien, cik gribat. Es
Jūs uzminu. Jūs bijāt pārāk krietnis,
Lai būtu laipnāks bijis. Meitene
Tik vienas jūsmas; sūtne-sieviete
Tik pakalpīga; tāļi projām tēvs:
Jums viņas labā slava rūpēja;
Lai nebūtu jums jāuzvar, jūs bēgāt.
Par to daudz paldies.
TEMPĻA KUNGS Jāatzīst, jūs zināt,
Kā īsti nākas domāt templiešiem.
NATANS Tik templiešiem? tik nāktos? Tādēļ vien,
Ka ordensregulās tas pavēlēts?
Es zinu gan, kā labi ļaudis domā,
Ka visās zemēs labi ļaudis mīt.
TEMPĻA KUNGS Ir taču, cerams, starpība?
NATANS Jā gan:
Tā krāsā, drēbēs, kā ir izskatā.
TEMPĻA KUNGS Ir še drīz vairāk nekā tur, drīz mazāk.
NATANS Ne pārāk liela ir šī starpība.
Daudz zemes visur vaj'ga lielam vīram.
Un, tuvu sadēstīti, vairāki
Tik lauž sev zarus. Vidus mērs kā mēs
Turpret visapkārt lieliem pulkiem aug,
Tik vienam otru nebūs apsmādēt.
Tik zaram vaj'ga panest atzaru,
Tik galotnītei nebūs ieņemties,
Ka viņa vien nav cēlusies no zemes.
TEMPĻA KUNGS Pareizi! Bet vai pazīstat to tautu,
Kas pirmā sāka smādēt cilvēkus?
Vai zināt, Natan, kura tauta ta,
Kas pirmā dēvējās par izraudzīto?
Ja nu es šo tautu ne ienīstu,
Bet nespētu aiz viņas lepnuma
To nenicināt? Viņas lepnuma,
Kurš mīt nu kristītos un moslimos:
Ka viņu dievs tik īsts! Jūs brīnāties,
Ka es kā kristīts tempļa kungs to saku?
Kad, kur šis svētais trakums: ka to dievs
Ir labāks; ka viņš kā vislabākais
Ar varu visam zemēm jāuzspiež,
Vistumšākajā veidā rādījies
Gan vairāk nekā tagad šeit? Kam tagad,
Kam še no acīm nekrīt zvīņas Bet
Lai aklis ir, kas grib! Un aizmirstat,
Ko teicu; laižat!
(Grib aiziet.)
NATANS A! Jūs nezināt,
Ka nu jo ciešāk turēšos pie jums;
Mums jābūt, jābūt draugiem! Nicināt,
Cik gribat, manu tautu. Abi mēs
Sev tautu neizvelējām. Vai gan
Mēs esam tauta? Ko par tautu sauc?
Vai žīds un kristīts pirms ir žīds un kristīts,
Ne cilvēks? Ā! Ja būtu atradis
Nu jūs kā otru, kuram pietiek būt
Par cilvēku!
TEMPĻA KUNGS To tiešām atradāt!
Jā, tiešām! Jūsu roku! Manim kauns,
Ka jūs ir acumirkli pārpratu.
NATANS Es lepojos ar to. Tik tas, kas zems,
Tiek reti pārprasts.
TEMPĻA KUNGS Ja, un retais tiek
Ne lēti atkal aizmirsts. Natan, jā,
Mums jābūt, jābūt draugiem!
NATANS Draugi mēs
Jau esam. Ā, kā Recha priecāsies!
Kāds jautris tāļskats plaši atveras
Man acu priekšā! Pazīstat to vien!
TEMPĻA KUNGS Es karsti ilgojos. Kas traucas tur
Iz jūsu nama? Vai tā Daja nav?
NATANS Jā gan. Tik bailīgi?
TEMPĻA KUNGS Vai Rechai vien
Nav noticis kas ļauns?
6
Priekšējie un Daja, steidzīgi pienākdama.
DAJA Ak Natan, Natan!
NATANS Nu?
DAJA Atvainojat, bruņeniek, ka jūs
Tā traucēju.
NATANS Nu, kas tad ir?
TEMPĻA KUNGS Kas ir?
DAJA Pats sultans sūtījis. Pats sultans grib
Jūs runāt. Dievs, pats sultans!
NATANS Mani? sultans?
Viņš kāros redzēt, ko es atvedis
Sev jaunu līdzi. Ej un saki vien,
Ka maz vēl vai nekas nav izpakāts.
DAJA Ne preces redzēt, nē, viņš grib jūs runāt,
Jūs pašu, un cik ātri iespējat.
NATANS Es aiziešu. Ej tagad atkal, ej!
DAJA Tik neņemat man ļaunā, cienīgs kungs
Dievs, tādas raizes mums, ko sultans gan
Var gribēt.
NATANS Redzēsim. Ej tikai, ej!
(Daja aiziet.)
7
Natans un tempļa kungs.
TEMPĻA KUNGS Jūs Zaladinu nepazīstat vēl
No regas?
NATANS Nē. Es neesmu nekad
Nedz vairījies, nedz meklējis to pazīt.
Vispār par to tik labi runāja,
Ka manim labāk ticēt gribējās,
Ne redzēt. Bet ja tiešām ir, kā teic
Viņš dzīvību jums atdāvādams . . .
TEMPĻA KUNGS Jā;
Tā ir. Šī dzīvība, ko dzīvoju,
Ir viņa dāvana.
NATANS Caur ko viņš man
Ir devis divkārt, trejkārt dzīvību.
Tas mūsu starpā visu pārvērtis;
Man saiti apmetis tas piepeši,
Uz mūžu saista savā klausībā.
Es tagad tikko varu sagaidīt,
Ko viņš man pavēlēs. Es esmu gatavs
Uz visu; esmu gatavs atzīties,
Ka visu daru jūsu dēļ.
TEMPĻA KUNGS Es pats
Vēl spējis neesmu tam pateikties,
Cik bieži viņam arī ceļā stājies.
Tas iespaids, ko es atstāju uz viņu,
Kā aši nācis, aši izgaisis.
Kas zin, vai viņš vēl manis atceras.
Un tomēr viņam, vienreiz mazākais,
Vēl manis jāatceras, galīgi
Par mani nolemjot. Vēl maz, ka esmu
Uz viņa pavēli, ka dzīvoju
Ar viņa gribu, vēl man jāgaida
No tā: pēc kādas gribas būs man dzīvot.
NATANS Jā, tiešām; man jo vairāk jāsteidzas.
Var būt, ka runā man ir gadījums
Jūs minēt. Atvainojat, atļaujat
Es steidzos. Kad, bet kad mēs redzam jūs
Pie sevis?
TEMPĻA KUNGS Kad vien ļaujat.
NATANS Kad vien gribat.
TEMPĻA KUNGS Vēl šodien.
NATANS Jūsu vārds? es lūdzu jūs.
TEMPĻA KUNGS Mans vārds bij ir Kurds Staufens,
Īsi Kurds.
NATANS Ā, Staufens? Staufens? Staufens?
TEMPĻA KUNGS Kādēļ jūs
Tas pārsteidz?
NATANS Staufens, Staufens? No šīs cilts
Gan vairāki
TEMPĻA KUNGS Jā, jā! še bija jau,
Še trūd jau vairāki tās pašas cilts.
Mans tēvocis es gribu teikt, mans tēvs
Bet ko gan jūs uz mani skatāties
Aizvienu asāk?
NATANS Ā, nekas! nekas!
Vai varu apnikt redzēt jūs?
TEMPĻA KUNGS Tad es
Jūs pirmais atstāšu. Nereti pētnieks
Daudz vairāk atrod, nekā atrast grib.
Es viņa baidos. Lai pamazām laiks,
Ne ziņkārība, vēstis atnes mums.
(Tempļa kungs aiziet.)
NATANS (pilns brīnumu nolūkojas viņam iepakaļ).
NATANS "Nereti pētnieks atrod vairāk, nekā
Viņš vēlas atrast." Taisni it kā viņš
Man dvēs'lē lasītu! Jā, tiešām, tas
Ir man var gadīties. Ne tikai vien
Kā Volfa augums, gaita: arī balss.
Tā Volfs pat mēdza galvu atmest; Volfs
Tā nesa rokā zobenu; tā Volfs
Ar roku glaudīja sev uzacis,
Kā savu skatu liesmas apslēpdams.
Kā tādas ainas, sirdī iespiestas,
Pa laikiem dus iekš mums, līdz tās kāds vārds
Vai skaņa uzmodina! Staufens, Staufens!
Pareizi, jā! pareizi: Filneks Staufens.
Es drīz to gribu skaidrāk zināt, drīz,
Bet pirms pie Zaladina. Ko? vai tur
Tik Daja neklausās? Nāc tuvāk, nāc!
8
Daja, Natans.
NATANS Kas ir? Nu jums jau abām sirdī rūp
Ko gluži citu dzirdēt nekā to,
Ko sultans grib.
DAJA Vai jūs tai ļaunā ņemat?
Jūs taisni sākāt runāt draudzīgāk
Ar to, kad vēstnesis no sultana
No loga aizbaidīja mūs.
NATANS Nu teic,
Ka viņa katru acumirkli var
To sagaidīt.
DAJA Vai jā? vai jā?
NATANS Vai varu
Uz tevi paļauties? Jel uzmanies,
Es tevi lūdzu, Daja. Nebūs tev
To nožēlot. Turklāt sirdsapziņa
Tev arī bešā nepaliks. Tik vien
Man nesamaitā manu nodomu.
Tik stāsti, jautā apdomīgi, runā
Ar atturību
DAJA Kam to sakāt vēl?!
Es eju; ejat droši arī jūs.
Jo lūk! man šķiet, tur nāk no sultana
Ar otru ziņu Hafis, jūsu dervišs.
(Daja aiziet.)
9
Natans, Al-Hafis.
AL-HAFIS Ha! ha! Es atkal pie jums atnāku.
NATANS Vai ir tik steidzams? Ko viņš prasa gan
No manis?
AL-HAFIS Kas?
NATANS Nu, Zaladins. Es nāku.
AL-HAFIS Pie kā? Pie sultana?
NATANS Vai nesūta
Viņš tevi?
AL-HAFIS Nē. Tad viņš jau sūtījis.
NATANS Jā, viņš jau sūtījis.
AL-HAFIS Nu, tad ir tiesa.
NATANS Kas? kas ir tiesa?
AL-HAFIS Ka nav mana vaina?
Dievs zin, nav mana vaina. Kādus melus,
Ko neteicu, lai novērstu!
NATANS Ko novērst? Kas ir tiesa?
AL-HAFIS Ka nu jūs
Par viņa defterdaru tikuši.
Man jūsu žēl. Es negribu to redzēt.
Es tūdaļ eju. Jūs jau dzirdējāt,
Uz kurieni, un zināt ceļu. Sakāt,
Ja jums kas ceļā izdarāms: labprāt
To daru. Tik tas nedrīkst vairāk būt
Kā tik, cik pliks sev iespēj līdzi nest.
Es eju, sakāt drīz.
NATANS Jel apdomā,
Al-Hafi, es nekā vēl nezinu.
Ko tu tur mels?
AL-HAFIS Jūs taču paņēmāt
Jau makus līdzi?
NATANS Makus?
AL-HAFIS Naudu, nu,
Ko jums būs Zaladinam jāaizdod.
NATANS Un tas ir viss?
AL-HAFIS Vai man būs skatīties,
Ka viņš jūs dien' no dienas iztukšos
Līdz pirkstu galiņiem? Būs skatīties,
Ka šķiešana iz gudras žēlsirdības
Nemūžam citkārt netukšotam klētīm
Tik ilgi aizņem, aizņem vienumēr,
Līdz nabadzītes pašu pelītes
Mirst badu? Jūs gan laikam domājat,
Ka tas, kam jūsu naudas vajadzīgs,
Ies klausīt jūsu padomu? Ja viņš,
Viņš klausīt padomu! Kad Zaladins
Ir klausījis? Ko, Natan, domājat,
Kas man ar viņu gadījās?
NATANS Nu?
AL-HAFIS Lūk,
Es nāku, kad viņš tikko pabeidzis
Ar māsu šachu spēlēt. Zita spēlē
It brangi; spēle, kuru Zaladins
Jau šķita zaudējis un atmeta,
Turpat vēl stāvēja. Es paskatos
Un redzu, spēle nav vēl zaudēta,
Nebūt.
NATANS Re! tas tik tev bij atradums!
AL-HAFIS Tam bij ar karali pret zemnieku
Tik pastumt uz tās šachu. Kad es jums
To spētu parādīt!
NATANS Es ticu tev!
AL-HAFIS Tā viņš bij atkal brīvs: un viņa bij
Pagalam. To nu gribu parādīt
Un saucu viņu nu!
NATANS Viņš nepiekrīt?
AL-HAFIS Nemaz i neklausās, bet spēli ņem
Un sasviež gubā.
NATANS Vai tas iespējams?
AL-HAFIS Un nosaka: viņš gribot paspēlēt;
Viņš gribot! Vai tā spēlē?
NATANS Protams, ne;
Ar spēli spēlējas.
AL-HAFIS Bet zaudējums
Vis nebij nieks.
NATANS Ko nauda šur vai tur!
Tas ir tas mazākais. Bet tevi pat
Ne uzklausīt! Par lietu, kura ir
Tik svarīga, ir pat ne uzklausīt!
Un tavu ērgļa skatu neapbrīnot!
Tas, tas pēc atriebšanas brēc; vai ne?
AL-HAFIS Ak, ko? Es saku to tik tā, lai jūs
Se redzat, kas tas ir par stūrgalvi.
Nē, es ar viņu neizturu vairs.
Pie visiem sīkstiem moriem skraidīju
Un prašņāju, kurš viņam aizdot grib.
Nekad es nabagojis nebiju
Priekš sevis: nu lai aizņemu priekš citiem.
Nav labāk aizņemt nekā ubagot,
Kā aizdot, augļiem aizdot tikpat daudz
Kā zagt. Starp maniem devējiem pie Ganga
Man abu nevaj'ga
Par ieroci būt abiem. Tik pie Ganga,
Pie Ganga tik ir cilvēki. Se jūs
Vēl vienīgais, kas diezgan cienīgs būtu
Pie Ganga dzīvot. Vai jūs gribat līdz?
Ar reizi tam to nieku atstājat,
Kas viņam rūp. Viņš maz pamazām jums
To tomēr atņems. Tā jūs rūpestus
Uz reizi vaļā.
Nu, nākat!
NATANS Man gan domāt, ka tas mums
Vēl vienmēr pāri paliek. Bet es gribu
To pārdomāt. Tik pag
AL-HAFIS Ko? Pārdomāt?
Tur nav nekā, ko pārdomāt.
NATANS Tik kamēr
Es būšu atpakaļ no sultana;
Tik kamēr atvados
AL-HAFIS Kas pārdomā,
Tas meklē iemeslus, lai izvairītos.
Kas neiespēj uz vietas apņemties:
Sev pašam dzīvot, mūžam citu vērgs.
Kā patīk! Sveiki! Kā jums labāk šķiet.
Mans ceļš ir še un tur jūsējais.
NATANS Tu taču pats pirms samaksāsi to,
Ko parādā?
AL-HAFIS Ko niekus! Manā kasē
Nav tik daudz iekšā, ka to skaitīt vērts;
Un parādus man apgalvos vai jūs,
Vai Zita. Veseli!
(Aiziet.)
NATANS (viņam pakaļ nolūkodamies). Es galvoju!
Ak straujais, labais, cēlais kā to saukt?
Īsts nabags vien ir īstais karalis!
(Aiziet uz citu pusi.)
1
Natana namā. Recha un Daja.
RECHA Kā, Daja, tevim sacīja mans tēvs?
"Viņš katru acumirkli varot nākt?"
Tas izklausās vai ne? it kā viņš jau
Jo drīzi nāktu. Bet cik acumirkļu
Jau pagājuši! A; kas domā gan
Uz to, kas pagājis? Es gribu dzīvot
Tik katram acumirklim nākotnē.
Reiz nāks ir tas, kurš viņu atnesīs.
DAJA Šī nolādētā vēsts no sultana!
Bez viņas Natans tiešām būtu to
Sev līdzi atvedis.
RECHA Un, ja viņš nu
Būs atnācis šis acumirklis; ja
Nu manu vēlējumu karstākais
Būs piepildīts: kas tad? kas tad?
DAJA Kas tad?
Tad ceru, arī manu vēlējumu
Viskarstākais būs piepildīts.
RECHA Kas tad
Gan viņa vietā stāsies manās krūtīs,
Kas neprot elpot vairs bez vēlējuma,
Kurš visus citus pārvalda? Nekas?
Man bailes uznāk. . .
DAJA Mans, mans vēlējums
Tad piepildītā vietā stāsies, mans!
Mans vēlējums, lai tieci Eiropā
Un rokās, kuras tevis cienīgas.
RECHA Tu maldies: kas tev liek to vēlēties,
Tas pats man liedz to vēlēties jelkad.
Tu ilgojies pēc savas tēvijas:
Un mani tēvija lai neturētu?
Vai tavā sirdī veids no tavējiem,
Kurš vēl nav izdzisis, lai vairāk spētu
Par tiem, ko varu redzēt, dzirdēt, tvert,
Par manējiem?
DAJA Ak, ko nu pretojies?!
Jo dieva ceļi ira dieva ceļi!
Un ja tavs glābējs būtu tas, caur kuru
Tā dievs, priekš kā tas cīnās, gribētu
Vest tevi tanī zemē, tanī tautā,
Priekš kuras esi dzimusi?
RECHA Ak Daja!
Ko tu tur atkal runā, mīļā Daja!
Tev taču savādi ir ieskati!
Kā?! "Viņa, viņa dievs! priekš kā tas cīnās!"
Kam pieder dievs? Kas tas par dievu ir,
Kurš pieder vienam? Dievs, kam vajaga,
Lai cīnītos priekš tā! Un kā lai zin,
Priekš kura zemes stūra cilvēks dzimis,
Ja ne priekš tā, uz kura viņš ir dzimis?
Ja tevi tēvs tā dzirdētu! Ko viņš
Tev darījis, ka tu man laimi tēlo
Aizvien no tā, cik tāļu iespējams?
Ko viņš tev darījis, ka prāta sēklu,
Ko viņš man skaidru sējis dvēselē,
Tu labprāt jauc ar savas zemes puķēm
Vai nezāli? Ak mīļā, mīļā Daja,
Ka nu viņš negrib tavas raibās puķes
Se manā zemē! Un man jāteic tev,
Es pate jūtu, mana zeme kļūst,
Kaut tās to skaisti tērpj, tā vājināta,
Tā izsūkta no tavām puķēm! jūtos
No viņu smaršas, saldi-sūrās smaršas
Tik apreibusi! Tavas smadzenes
To vairāk radušas. Es nepeļu
Tos nervus, kuri stiprāki to panest.
Tik man tas neder; jau tavs eņģelis,
Daudz netrūka: viņš būtu padarījis
Par ģeķi mani? Vēl no tēva kaunos
To blēņu dēļ!
DAJA Kā? blēņu? It kā prāts
Še vien tik būtu rodams! Blēņas! Blēņas!
Kad man tik ļautu runāt?
RECHA Kas tev liedz?
Kad es gan neuzklausījos, ja tev
Par taviem varoņiem iekš ticības
Man stāstīt tikās? Vai vienmēr to darbus
Es neapbrīnoju, to ciešanas
Labprāt es neapraudāju? Nekad
Gan ticība man nelikās pie tiem
Visvaronīgākais. Daudz mīļāka
Man bija mācība, ka paļāvība
Uz dievu atkarīga nav nebūt
No mūsu uzskatiem par dievu. Daja,
To mums mans tēvs tik bieži sacījis;
Par to tu pate bieži vienojies
Ar viņu: kādēļ gribi viena gāzt,
Ko jūs ar viņu kopā uzcēlāt?
Ak mīļā Daja, tās nav sarunas,
Ar kādām jāsagaida mūsu draugs.
Priekš manis, protams, jā! Jo man tas ir
Bezgala daudz no svara, ka ir viņš
Klau! Vai tur nenāk kāds pie mūsu durvīm?
Ja viņš tas būtu! Klau!
2
Recha, Daja un tempļa kungs, kuram kāds no ārienes atver durvis un saka:
Tik iekšā, še!
RECHA (satrūkstas, tad atkal saņemas un grib viņam pie kājām krist). Tas viņš, mans glābējs, ā!
TEMPĻA KUNGS To aizkavēdams,
Tik vēlu nāku; tomēr
RECHA Es jau gribu
Tik pie šī lepnā vīra kājām krist,
Lai dievam vēlreiz pateiktos, ne viņam.
Viņš negrib "paldies", viņš tik maz to grib,
Tikpat maz, kā to ūdensspainis grib,
Kurš čakli darbojies pie dzeršanas.
Kas ļāva lieties pilns un tukšīties,
Tam viss bij viens: tā arī vīrs. Ir tas
Tā vien tik liesmās iekšā tika grūsts;
Es netīšu tam rokās iekritu;
Es netīšu kā dzirkste mētelī
Tam rokās karājoties paliku;
Līdz atkal nezin kas tāds abus mūs
Iz svelmes izsvieda. Kas te nu ir
Ko pateikties? Jo Eiropā jau vīns
Uz vēl daudz pārdrošākiem darbiem dzen.
Un tempļa kungiem tā reiz jādara;
Tiem it kā labāk iedīdītiem suņiem
Iz uguns, kā iz ūdens jāvelk laukā.
TEMPĻA KUNGS (viņu visu to laiku aplūkojis ar izbrīnēšanos un nemieru). Ak Daja! Daja! Kad es sirdēstu
Un saīguma mirkļos biju ļauns
Pret tevi: kādēļ katru muļķību,
Kas mutei paspruka, tai atstāstīt?
Tu pārāk skarbi, Daja, atriebies!
Kaut jel tu tagad mani labāki
Pie viņas aizstāvētu.
DAJA Bruņeniek,
Es nedomāju, ka šie dzeloņi dzeloņi
Pret viņas sirdi griezti, būtu jums
Kur pārāk kaitējuši.
RECHA Sirdēstus
Jūs cietāt? Kā? Un saudzējāt tos vairāk
Par savu dzīvību?
TEMPĻA KUNGS Ak maigais bērns!
Kā mana dvēsle dalīta starp redzi
Un dzirdi! Ā, tā nav tā meitene,
Nē, nē, tā nebij tā, ko izglābu.
Jo kurš gan to lai būtu pazinis
Un neglābis iz liesmām? Kurš gan būtu
Uz mani gaidījis! Gan pārvērš bailes.
(Starpbrīdis; viņš it kā bez samaņas nogrimst viņas uzlūkošanā.)
RECHA Bet es jūs atrodu vēl tādu pašu.
(Viņa stāv, tāpat viņu uzlūkodama, līdz turpina savu runu, lai pārtrauktu viņu aizgrābtību.) Nu, sakāt, bruņeniek, kur bijāt jūs
Tik ilgi? Es gandrīz pat jautātu:
Kur tagad esat?
TEMPĻA KUNGS Es, kur manim gan
Būt nevaj'dzētu.
RECHA Kur jūs bijāt? Arī
Kur nevaj'dzētu jums būt bijušam?
Tas labi nav.
TEMPĻA KUNGS Uz uz kā saucās kalns?
Uz Zinaja.
RECHA Uz Zinaja? Ā, jauki!
Nu varēšu reiz droši izzināt,
Vai taisnība
TEMPĻA KUNGS Kas? kas? Vai taisnība,
Ka tur vēl vieta redzama, kur Mozus
Priekš dieva stāvējis, kad
RECHA To gan ne.
Jo, kur viņš stāvēja, viņš stāvēja
Priekš dieva, un par to man diezgan zināms.
No jums es zināt gribētu, vai tiesa,
Ka it nebūt tik grūti neesot
Šai kalnā augšā uzkāpt nekā pēc
Kāpt lejā? Cik es kalnos kāpusi,
Ik reizes pretējo es atradu.
Nu, bruņeniek? Jūs aizvēršaties nost?
Jūs manis redzēt negribat?
TEMPĻA KUNGS Es gribu
Jūs dzirdēt.
RECHA Gribat, lai es nemanu,
Ka jūs par manu vientiesību smīnat;
Ka smīnat, ka man svarīgāka nav,
Ko par šo svētāko no visiem kalniem
Jums prasīt? Vai nav taisnība?
TEMPĻA KUNGS Tā man
Jums taču atkal acīs jāskatās.
Ko? Jūs nu acis nolaižat? Nu jūs,
Jūs smieklus valdāt? pirms es vaibstos vēl,
Tik maldinošos vaibstos gribu lasīt,
Ko es tik gaiši dzirdu, jūs tik skaidri
Man sakāt slēpjat? Recha! Recha! Ā!
Cik patiesi viņš teica: "Pazīstat
To pirms!"
RECHA Kas teica to? uz ko?
TEMPĻA KUNGS To teica
Man jūsu tēvs par jums: "Tik pazīstat
To pirms!"
DAJA Vai es to arī neteicu?
Vai es gan ne?
TEMPĻA KUNGS Bet kur viņš palicis?
Kur jūsu tēvs? Vai viņš arvienu vēl
Pie sultana?
RECHA Bez šaubām.
TEMPĻA KUNGS Vēl, vēl tur?
Es aizmāršīgais! Nē; viņš tur nu gan
Vairs nebūs. Lejā, tur pie klostera
Viņš mani sagaidīs, jā, tiešām. Tā,
Man šķiet, mēs norunājām. Atļaujat!
Es eju atvest to . ..
DAJA Tas piekrīt man.
Jūs paliekat. Es viņu atvedīšu.
TEMPĻA KUNGS Ne tā, ne tā! Viņš mani pašu gaida,
Ne jūs. Turklāt viņš lēti varētu
Kas zin? . . . pie sultana Jūs sultanu
Vēl nepazīstat lēti klizmā tikt.
Ak, ticat man, draud briesmas, ja es pats
Drīz neeju.
RECHA Kā? Briesmas? kas par briesmām?
TEMPĻA KUNGS Draud briesmas manim, viņam, jums, ja drīz,
Es neeju jo drīz.
(Aiziet.)
3
Recha un Daja.
RECHA Kas tas ir, Daja?
Tik ātri? Kas tam prātā ienāca?
Kas viņu dzen?
DAJA Ak, lai! Es domāju,
Nav ļauna zīme.
RECHA Zīme? Un no kā?
DAJA Ka viņa sirdī notiek kas. Tur verī,
Lai pāri tikai neverd. Laižat to.
Nu jūsu reize.
RECHA Mana? Tu tāpat
Kā viņš man neizprotama.
DAJA Nu drīz
Jūs spēsat atriebt visu nemieru,
Ko viņš jums darījis. Bet neesat
Tik pārāk stingra, pārāk atriebīga.
RECHA No kā tu runā, zināms tikai tev.
DAJA Un vai tad jūs tik mierīga jau esat?
RECHA Jā, mierīga
DAJA Vismazāk atzīstat,
Ja jums par viņa nemieru ir prieks,
Ka viņa nemieram jūs parādā
Par mieru, ko nu baudāt.
RECHA Nezinu!
Jo augstākais, ko spētu tevim atzīt,
Tas būtu: ka man pašai jābrīnās,
Kā gan pēc tādas vētras manā sirdī
Tik piepeši tāds klusums iestājies?
To uzskatot, to dzirdot runājam,
Es
DAJA Gan jau atēdies?
RECHA Nē, atēsties,
To nevaru vis teikt; nē it nebūt
DAJA Tik pirmās slāpes remdēji?
RECHA Nu jā,
Ja tu tā gribi.
DAJA Es nu nē.
RECHA Mūžam viņš
Man paliks dārgs, man mūžam dārgāks būs
Par manu dzīvību: ja arī pulss
Vairs nemainās pie viņa vārda vien;
Ja arī sirds, cik pie tā domāju,
Man ātrāk nepukst. Ko es muldu? Nāc,
Nāc, mīļā Daja, atkal pie tā loga,
Caur kuru palmas redz.
DAJA Tad taču vēl
Nav pilnam remdētas šīs karstās slāpes?
RECHA Tā arī palmas atkal redzēšu:
Ne viņu vien zem palmām.
DAJA Gan šis aukstums
Būs tikai jauna drudža iesākums.
RECHA Ko? Aukstums? Auksta neesmu. Es redzu
Ne mazāk labprāt to, ko redzu mierā.
4
Audiences zāle pie sultana Zaladina palatās.
Zaladins un Zita.
ZALADINS (Ienākot iekšā, runā, pret durvīm pagriezies.) Šurp žīdu ievedat, tiklīdz viņš nāk.
Viņš neliekas vis pārāk steidzamies.
ZITA Viņš laikam nebij atrodams tūlīt
Pie rokas.
ZALADINS Māsa! Māsa!
ZITA Liekas gluži,
It kā tev kaujā būtu jāiet.
ZALADINS Jā,
Un vel ar ieročiem, kas sveši man.
Man jāizliekas; jāliek bažīties;
Man jāliek slazdi, jāved maldībā.
Kad es gan to lai būtu pratis? Kur
To mācījies? Un visu to priekš kā?
Priekš kā? Lai naudu zvejotu! Lai naudu
No žīda izspiestu? Ā, naudu, naudu!
Pie tādām sīkām skolām būtu man
Nu jāķeras, lai niecīgāko nieku
Sev iegūtu?
ZITA Ikkatris nieks, kas pārāk
Kļūst nicināts, var atriebties.
ZALADINS Diemžēl.
Un ja šis žīds nu ira prātīgais
Un krietnis vīrs, kā dervišs agrāki
Tev viņu iztēloja?
ZITA A, kas tad!
Kas tad par bēdu! Slazdi izlikti
Tik skopajam un bažīgajam žīdam,
Tik bailīgajam: nevis gudrajam,
Un goda vīram. Tas jau arī tā
Bez slazdiem ira mūsējs. Baudījums
To dzirdēt, kā tāds vīrs prot izgrozīties;
Ka viņš ar drošu spēku vai nu ņem
Un aši valgus pušu rauj, jeb vai
Ar gudru apdomību aizlokās
Gar tīkliem garām: tev šis baudījums
Vēl arī gaidāms.
ZALADINS Jā, tas tiesa gan.
Es priecājos uz to.
ZITA Tad taču tev
Cits arī raizes nedarīs. Ja viņš
Ir tikai viens no bara; tikai žīds
Kā visi žīdi: tad pret tādu tu
Gan nekaunēsies izrādīties tāds,
Par kādiem viņš sev domā cilvēkus?
Kas labāks izrādās priekš tā, tas šķiet
Tam ģeķis, ners.
ZALADINS Tā man vēl vajadzēs
Pat ļaunu darīt, lai no manis ļaunais
Nav ļaunās domās?
ZITA Ja tu: ļaunu darīt
Sauc to, ka katru lietu lieto tā
Pēc viņas dabas.
ZALADINS Sievu iedomām
Ir vienmēr izrunas!
ZITA Kā? Izrunas!
ZALADINS Es baidos tikai: smalkais, asais daikts
Man rupjās rokās salūzīs! Tāds nodoms
Tā jāizved, kā ticis izdomāts:
Ar manību, ar viltību. Bet lai!
Lai vien! Es dancošu kā iespēdams;
Un labprāt vēlētos to vājāk spēt,
Ne veiklāk.
ZITA Neuztici sev par maz!
Par tevi galvoju! Tik gribi vien!
Ka taču tādi vīri tā kā tu
Tik labprāt grib mūs pierunāt, ka šķēps,
Tik šķēps tos vien tik tāli aizvedis!
Gan lauva kaunas, ja viņš medīt iet
Ar lapsu: lapsas, bet ne viltības.
ZALADINS Un sievietes kā taču grib, lai vīrs
Tām līdzi pazemotos! Ej tik, ej!
Es, domāt, protu savu uzdevumu.
ZITA Man iet?
ZALADINS Tu taču negribēji palikt?
ZITA Ja nu ne palikt. .. neredzot palikt
Tad taču blakustelpās-
ZALADINS Klausīties?
Nē, māsa, nē, ja manim pastāvēt.
Ej projām! priekškars čaukst; viņš nāk!bet, klau
Tik nepaliec tur vien! Es raudzīšos.
(Kamēr Zita aiziet pa vienām durvīm, Natans pa otrām ienāk iekšā, un Zaladins tamēr ir apsēdies.)
5
Zaladins un Natans.
ZALADINS Nāc tuvāk, žīds! Tik tuvāk! gluži klāt!
NATANS Tās lai taviem naidniekiem!
ZALADINS Tu saucies Natans?
NATANS Jā.
ZALADINS Un gudrais Natans?
NATANS Nē.
ZALADINS Tu gan ne, tā tauta tevi sauc.
NATANS Var būt, ka tauta!
ZALADINS Nedomā, ka es
To nicinu, ko saka tautas balss!
Es sen to vīru pazīt vēlējos,
Ko tā par gudro sauc.
NATANS Un ja nu tā
To sauc tik izsmieklam? Ja tautai gudris
Tas pats, kas prātīgs? prātīgs tikai tas,
Kurš savu labumu prot ievērot?
ZALADINS Tu domā: savu īsto labumu?
NATANS Tad tiešām savtīgākais būtu gan
Jau gudrākais. Tad būtu: prātīgs, gudrs
Viss viens.
ZALADINS Es dzirdu tevi pierādām
To, ko tu gribi noliegt. Cilvēku
Īsts labums, kuru tauta nepazīst,
Tev zināms, tu vismaz to meklēji;
Tu domāji par to: tas vien jau dod
Tev gudrā vārdu.
NATANS Katris šķietas pats
Tāds esus.
ZALADINS Nu būs diezgan kaunības!
Jo dzirdēt viņu vien, kur sagaidām
Tik kailu prātību, tas beigās riebj.
(Viņš uzlec kājās.) Pie lietas! Bet, bet esi patiesīgs,
Žīds, esi patiesīgs!
NATANS Jā, sultan, es
Patiesi gribu tā tev pakalpot,
Ka tu ir turpmāk griezīsies pie manis.
ZALADINS Kā? Pakalpot?
NATANS Es došu labāko
No visa tev; es došu tev par cenu
Vislētāko.
ZALADINS Par ko tu runā? ko?
Par savām precēm? Kaulēties ar tevi
Var mana māsa. (Zem sevis.) Se! kam klausījies!
Ar tirgoni man darīšana nav.
NATANS Tad tu, bez šaubām, zināt gribēsi,
Ko es uz sava ceļa manījis
No ienaidnieka, kurš patiesi sāk
No jauna kustēties? Ja taisni teikt
ZALADINS Nē, es uz to nu arī neizgāju
Ar tevi. Es par to jau zinu pats,
Cik manim vaj'dzīgs. Īsi:
NATANS Pavēli!
ZALADINS Man tevi citā lietā jāprasa,
Pavisam citā. Tā kā tu nu esi
Tik gudris: tad nu saki taču man
Kāds likums tevim, kāda ticība
Pār visiem labāks šķitis?
NATANS Sultan, es,
Es esmu žīds.
ZALADINS Nu jā, es muselmans
Un kristītais starp abiem mums. No šīm
Trim ticībām tik viena taču var
Būt īstā! Vīrs kā tu, tas nepaliek
Tur stāvot, kur to licis gadījums
Caur dzimšanu; vai, ja viņš paliek tur,
Tad tik pats pārlikdams, aiz iemesliem.
Nu, saki tad man savus uzskatus.
Laid manim noklausīties iemeslos,
Par kuriem manim pašam pārdomāt
Nav laika. Ļauj man zināt izvēli
Pēc šādiem iemesliem viss, protams, paliks
Starp mums, lai es to arī pieņemu.
Tu brīnies? Kā? Tu mēro mani acīm?
Var gan jau būt, ka esmu pirmais sultans
Kurš tādu untumu ir ieņēmies,
Kas tomēr nešķiet man vis necienīgs
Priekš sultana. Vai ne? Nu, runā jel!
Teic! Jeb vai gribi kādu acumirkli,
Lai pārdomātu? Labi, pārdomā.
(Zem sevis.) Vai viņa klausās gan? Es palūkošos;
Tad dzirdēšu, vai labi turējos.
Nu, aši pārdomā! Es atnākšu
Tūlīt.
(Viņš ieiet blakusistabā, uz kuru bija devusēs Zita.)
6
Natans viens pats.
NATANS Hm! brīnišķi! Kā saprast to?
Ko sultans grib? Es biju sataisījies
Uz naudu, un viņš patiesību grib!
Un grib to tā tik spožu, apaļu,
It kā kad patiesība būtu nauda!
Jā, kaut vēl senā nauda, svariem svērta! -
Tas ietu vēl! Bet nu tik jauna nauda,
Kam tikai kalums piedod vērtību,
Kas tā tik skaitāma, tā taču nav!
Kā naudu maisā, tā ir patiesību
Lai galvā bērtu? Kurš gan še ir žīds?
Vai es vai viņš? Bet kā? Ja patiesību
Viņš patiesībā neprasītu? Gan,
Gan aizdomas, ka patiesību viņš
Tik slazdam lieto, būtu maziskas!
Kā? maziskas? Kas lielam maziskis?
A, protams, protams: viņš bez aplinkiem
Tā uzmācās! Pirms taču pieklauvē,
Pirms taču klausās, ja kāds nāk kā draugs.
Man jāuzmanās ir! Bet kā? bet kā?
Būt gluži apmaukts žīds, tas neietu.
Un nepavisam žīds, vēl mazāk iet.
Jo, ja ne žīds, viņš mani prasītu:
Par ko ne muselmans? Pag! Tas gan mani
Var glābt! Ne bērnus vien tik mierina
Ar pasakām. Viņš nāk. Nu, lai viņš nāk!
7
Zaladins un Natans.
ZALADINS (zem sevis). Tā, lauks še skaidris!
(Dikti.) Vai es nenāku
Par ātri? Vai tu tiki galā jau
Ar pārdomāšanu? Tad runā nu!
Neviens mūs nedzird.
NATANS Lai jel klausītos
Vai visa pasaule!
ZALADINS Tik drošs ir Natans
Par savu lietu? Ha! Tas jāsauc gan
Par gudro! Patiesību neapslēpt
Nekad! Par viņu visu upurēt!
Ne naudas netaupīt, ne dzīvības!
NATANS Jā! jā! kad vajadzīgs un der.
ZALADINS Nu tagad
Es varu cerēt savu tituli
Kā likuma un pasaul's pārlabotājs
Ar pilnu tiesu nest.
NATANS Jauks titulis!
Bet, sultan, pirms tev pilnam uzticos,
Tu atļausi, ka es tev pastāstu
Vēl stāstiņu?
ZALADINS Par ko gan ne? Es draugs
No stāstiņiem, kad tikai veikli tos
Man atstāsta.
NATANS Jā, veikli atstāstīt,
To gan es neprotu.
ZALADINS Nu, atkal jau
Tik lepni kaunīgi? Jel stāsti vien!
NATANS Sen senos laikos austrumos bij vīrs,
Kam bija gredzens, nesakāmi dārgs,
Dots mīļas rokas. Akmens bij opals,
Kurš simtām skaistām krāsām laistījās,
Ar slepu spēku: darīt patīkamu
Pie dieva un pie cilvēkiem, kurš to
Šaī pārliecībā nesa. Kāds tur brīnums,
Ka austrumos tas vīrs to it nekad
No pirksta nelaida un nolēma
To mūžam savam namam paglabāt?
Lūk, tā. Viņš atstāja šo gredzenu
No saviem dēliem visumīļākam;
Un nolika, lai tas to atstātu
No saviem dēliem atkal tikai tam,
Kurš viņam mīļākais; tā mīļākais,
Ne pirmdzimtais, caur gredzenu tik vien
Lai kļūtu nama galva, pavēlnieks.
Tu saproti.
ZALADINS Es saprotu, tik tāļāk!
NATANS Tā gredzens nu no dēla iet uz dēlu,
Līdz beigās nāk uz tēvu no trim dēliem,
Kas visi trīs tam līdzi klausīja
Un kurus tādēļ visus līdzi mīlēt
Viņš jutās piespiests. Tik pa laikiem tam
Drīz viens, drīz otris izlikās, drīz trešais,
Kā kurais atradās ar viņu viens
Un viņa pārplūstošā sirds bij slēgta
Tiem abiem pārējiem, būt cienīgāks
Šī gredzena, ko vājā labsirdībā
Viņš arī apsolīja katram dēlam.
Tas gāja tā, cik ilgi iedams. Bet
Tad nāca nāve, un nu labais tēvs
Tiek klizmā. Viņam žēl tiem diviem dēliem,
Kas viņa vārdam bija ticējuši,
Tā darīt pārestību. Kā nu būt?
Viņš slepus aizsūta pēc mākslenieka,
Kam divus gredzenus liek pataisīt
Pēc pirmā parauga un nežēlot
Ne pūliņu, ne naudas, lai tie kļūst
Tam īstajam uz matu līdzīgi.
Tas izdodas. Kad mākslenieks tos atnes,
Pats tēvs vairs nespēj īsto gredzenu
No citiem izšķirt. Priecīgs viņš nu sauc
Pie sevis dēlus, katru savurup!
Ikkatram savurup dod svētību
Un savu gredzenu mirst. Tu dzirdi?
ZALADINS (pārsteigts aizgriežas no viņa projām). Es dzirdu, dzirdu! Beidz tik ātrāki
Šo pasaku. Vai drīz?
NATANS Es esmu galā,
Jo, kas vēl nāk, tas saprotams par sevi:
Tikko kā miris tēvs, ikkatris nāk
Ar savu gredzenu un grib būt kungs
Par namu. Sāk nu pētīt, ķildoties,
Sāk sūdzēt. Velti; īstais gredzens vairs
Nav pierādāms;
(Pēc starpbrīža, kurā viņš gaida uz sultana Zaladina atbildi.) Tāpat nav pierādāms,
Kā mums še īstā ticība.
ZALADINS Kā? Tā
Ir atbilde uz jautājumu? .. .
NATANS Tas
Tik atvainojums man, ka neņemos
Pats izšķirt viņus gredzenus, ko tēvs
Bij licis pataisīt taī nolūkā,
Lai nebūtu tos izšķirt iespējams.
ZALADINS Kā? Gredzeni! Tu jokojies ar mani?
Man šķiet, ka ticības, ko minēju,
Var taču izšķirt. Pat jau apģērbā,
Pat ēdienos un dzērienos!
NATANS Jā gan,
Un tikai viņu pamatos vien ne.
Jo vai gan visas viņas nebalstās
Uz vēsturi? tā rakstos, kā ir stāstos?
Un vēsture ir taču jāpieņem
Tik vien uz ticību? Vai nava tā?
Un kuru ticamība liekas mums
Visdrošāka? Gan taču savējo?
Gan to, kā asins esam? kuri mūs
Ir mīlējuši no pat mazotnes?
Nekad mūs nevīluši kā vien tad,
Kad mums bij derīgāk kļūt pieviltiem?
Kā man būs mazāk ticēt saviem tēviem,
Ne tevim tavējiem? Vai otrādi:
Kā varu prasīt, lai tu savus senčus
Par meļiem sauc, lai tikai manējiem
Nav pretim jārunā? Vai otrādi.
Tāpat ar kristītiem. Vai nava tā?
ZALADINS (zem sevis). Pie dzīvā dieva! Viņam taisnība.
Man vaj'ga apklust.
NATANS Bet nu atpakaļ
Pie mūsu gredzeniem! Kā sacīts, dēli
Sāk sūdzēties; ikkurš zvēr tiesnesim:
Ka gredzenu viņš taisni saņēmis
Iz tēva rokas, kā patiesi bija!
Un viņam sen jau bijis apsolīts,
Ka viņš šo priekšrocību baudīšot.
Kas arī tā patiesi bija! Tēvs,
Tā katris teic, pret viņu nevarot
Būt bijis viltīgs; pirms viņš aizdomas
Pret tēvu turot, tādu mīļu tēvu:
Viņš esot piespiests apsūdzību celt
Pret saviem brāļiem, kaut viņš citādi
Vislabāko par viņiem domājot;
Un viņš jau nodevējus pratīšot
Gan izdabūt; gan atriebties pie tiem.
ZALADINS Un nu, ko tiesnesis? Man gribas dzirdēt,
Ko tiesnesim tu liksi sacīt. Teic!
NATANS Tas sacīja; ja jūs man drīzumā
Šurp tēvu nevedat, es raidu jūs
No tiesas galda nost. Vai domājat,
Man mīklas jāmin? Jeb vai gaidāt gan,
Līdz īstais gredzens muti atdarīs?
Bet, pag! Es dzirdu, īstais gredzens ir
Ar brīnumspēju darīt patīkamu
Pie dieva un pie cilvēkiem. Tam būs
Se izšķirt! To jau taču nevarēs
Tie neīstie! Nu, kuru brāli divi
No jums mīl vairāk? Sakāt! Apklusāt?
Vai gredzeniem ir spēks uz pašiem vien?
Uz āru ne? Ikkatris sevi pats
Visvairāk mīl? A, tad jūs visi trīs
Tik krāpti krāpnieki! Šie gredzeni
Ir visi neīsti. Un īstais gredzens
Būs laikam pazudis. Lai saukumu
Nu segtu, līdzinātu, lika tēvs
Trīs vienā vietā kalt.
ZALADINS Ā, brangi! brangi!
NATANS Un tā, teic tiesnesis, ja negribat,
Ka dodu padomu, ne spriedumu:
Tad ejta! Bet mans padoms ir šāds:
Jūs ņemat lietu tā, kā viņa ir.
Ja katram viņa gredzens ir no tēva:
Lai katris droši tic, ka viņa gredzens
Ir īstais. Tēvs varbūt nav gribējis
Vairs ilgāk ciest no viena gredzena
Šo varmācību dzimtā! Un patiesi,
Viņš visus trīs jūs mīlējis un vienlīdz
Jūs mīlējis: par labu vienam dēlam
Nav divus apspiest gribējis. Tad nu!
Lai katris cīstās savā nepērkamā,
No aizspriedumiem brīvā mīlestībā!
Lai visi viens pār otru sacenšas
Ka savā gredzenā var parādīt,
Kāds akmens spēks! lai pabalsta šo spēku
Ar lēnību, ar mīļu saticību,
Arlabiem darbiem, padevību dievam!
Un, ja tad vēlāk spēks šais akmeņos
Pie jūsu bērnu-bērniem parādās:
Tad es par tūkstots tūkstots gadiem jūs
No jauna tiesā aicināšu. Tad
Šai krēslā vīrs par mani gudrāks sēdēs
Un tiesās. Ejat nu! Tā sacīja
Tas pazemīgais tiesnesis.
ZALADINS Dievs!
NATANS Sultan,
Ja jūties esam tu šis gudrākais
Un apsolītais vīrs .. .
ZALADINS (steidzas viņam klāt un satver viņa roku, kuru viņš līdz skata beigām neizlaiž iz savas rokas). Es pīslis? Nieks?
Ak dievs!
NATANS Kas ir tev, sultan?
ZALADINS Natan, mīļais Natan!
Tie tūkstots tūkstots gadi nav vēl klāt,
Kā teica tiesnesis. Tā tiesas krēslis
Nav manējais. Ej! Esi tik mans draugs.
NATANS Un vairāk Zaladinam nebūtu
Ko manim teikt?
ZALADINS Nē.
NATANS Nē?
ZALADINS Nekā. Par ko?
NATANS Es labprāt vēlētos vēl gadījumu,
Ko lūgt no tevis.
ZALADINS Vai priekš lūguma
Ir vaj'dzīgs gadījums? Tik runā vien!
NATANS Es pārnāku no tāļa ceļojuma,
Kur biju piedzīt parādus. Gandrīz
Man skaidras naudas pārāk. Laiki sāk
Kļūt atkal šaubāmi; es nezinu,
Kur viņu īsti droši noglabāt.
Man prātā ienāca, vai tu varbūt,
Jo gaidāms karš jau prasa vienumēr
Daudz naudas, varētu to lietot.
ZALADINS (taisni Natanam acīs lūkodamies). Natan!
Man netīk jautāt, vai Al-Hafis jau
Pie tevis bijis; netīk izmeklēt,
Vai tevi piespiež citas aizdomas
Man brīvi solīt to
NATANS Kā, aizdomas?
ZALADINS Es pelnu viņas. Piedod! ko nu līdz?
Man tevim jāatzīstas, pašulaik
Es gribēju
NATANS Vai par to pašu lietu
Ar mani runāt?
ZALADINS Jā.
NATANS Nu tad jau mums
Ir abiem līdzēts! Bet, ka nevaru
Tev visu savu skaidro naudu dot,
Tur vainīgs jaunais tempļa kungs. Tu viņu
Jau pazīsti. Man viņam jāmaksā
Vēl iepriekš liela suma.
ZALADINS Tempļa kungs?
Vai ļaunākos no maniem ienaidniekiem
Ar savu naudu gribi pabalstīt?
NATANS Es runāju par vienu vien, kam tu
Pats pataupīji dzīvību
ZALADINS A! Ko
Tu atgādini man! Šo jaunekli
Es biju aizmirsis! Kur viņš? Vai tu
To pazīsti?
NATANS Kā? Vai nezini,
Cik manim plūdis tavas žēlastības
Priekš viņa? Netaupīdams dzīvību,
Viņš izglāba iz uguns manu meitu.
ZALADINS Viņš? Izglāba? Ha! tāds viņš izlikās.
Tāpat gan būtu darījis mans brālis,
Kam viņš tik līdzīgs! Vai viņš ir vēl še?
Tad atved viņu šurp! Es savai māsai
No šī tās brāļa, ko tā nepazina,
Tik daudz jau stāstīju, ka manim nu
Tā līdznieks arī viņai jārāda!
Ej atvest! Kā iz viena laba darba,
Kaut tas ir cēlies tik iz kaislības,
Tik daudzi citi labi darbi dzimst!
Ej atved!
NATANS (palaiž vaļā Zaladina roku). Tūdaļ! Un ar pārējo,
Kā runājām, tā paliek?
(Aiziet.)
ZALADINS Ā! Kam māsai
Es neļāvu še klausīties! Pie viņas!
Kā lai nu visu viņai atstāstu?
(Aiziet pa otru pusi.)
8
Skatuve rāda eju zem palmām klostera tuvumā, kur tempļa kungs gaida uz Natanu.
TEMPĻA KUNGS (staigā šurpu turpu, pats ar sevi cīnīdamies; beigās nespēdams savaldīties). Še stāv nu nogurumā upuris.
Nu labi! Netīk man to tuvāk pazīt,
Kas manī notiek; netīk iepriekš jaust,
Kas notiks. Diezgan, ka es velti bēdzis,
Tik velti! Tur es tomēr nespēju
Ko citu kā vien bēgt! Lai nāk, kam jānāk!
Pār-ātris sitiens bij, lai vairītos
No viņa spēka; kuram ceļā nākt,
Tik daudz tik ilgi liedzos. Viņu redzēt,
Ko redzēt pārāk maz es kāroju
To redzēt, un šis apņēmums to vairs
Nekad iz acīm neizlaist. Apņēmums?
Kā? Apņēmums ir nodoms, darbs: un es,
Es ciestu vien. To redzēt, un šīs jūtas:
Pie tās kā siets, ar to kā saausts būt,
Bij viens. Un paliek viens. No viņas šķirts
Es dzīvot nespēju; tas būtu man
Kā nāve, un, kur vien pēc nāves mēs
Vēl esam, nāve man. Vai tā ir mīla:
Tad templietis gan mīl, tad kristīgais
Gan žīda bērnu mīl. Hm! Kas par to?
Es esmu šinī izredzētā zemē,
Ir manim tā uz mūžiem izredzēta!
Jau vairāk aizspriedumu atmetis.
Ko gan mans ordens grib? Kā tempļa kungs
Es miris; no tā brīža viņam miris,
Kad kļuvu Zaladina gūstītais.
Tā galva, ko man sultans dāvāja,
Vai tā ir vecā? Nē, tā jauna ir;
Tā nezina, kas vecai iestāstīts,
Kas veco saistīja; ir labāka;
Tā vairāk noder tēva debesīm.
Es manu to. Ar šo tik iesāku
Tā domāt, kā būs laikam domājis
Mans tēvs; ja manim tikai pasakas
Par viņu nemelsa. Kā? Pasakas?
Bet gluži ticamas; kas ticamākas
Nekad man nešķita kā nu, kad es
Tik paklupt baidos, kur viņš krita. Krita?
Es labāk līdz ar vīriem gribu krist,
Ne līdz ar bērniem stāvēt. Viņa piemērs
Man atzinība. Un kā atzinība.
Man vēl gan rūp? Vai Natana? No tā
Pat mudinājums, ne vien atzinība
Man nevar trūkt ne tik. A, kāds tas žīds!
Un kurš par žīdu vien grib izrādīties!
Tur nāk viņš; nāk ar skubu; priekā kaist.
Kurš citādi no Zaladina nācis?
E Natan!
9
Natans un tempļa kungs.
NATANS Kā? Vai jūs tas?
TEMPĻA KUNGS Ļoti ilgi
Jūs uzkavējāties pie sultana.
NATANS Tik ilgi nu gan ne. Es tiku kavēts,
Turp ejot. Tiešām, Kurd; tas vīrs ir vērts
Tās lielās slavas. Slava tik tā ēna,
Bet ļaujat visupirms jums ātrumā
Tik teikt. ..
TEMPĻA KUNGS Ko?
NATANS Viņš grib runāt jūs; viņš grib,
Ka tūdaļ jūs pie viņa nonāktu.
Tik mani mājās pavadāt, kur man
Priekš viņa vēl kas cits ir jārīko:
Un tad mēs iesim.
TEMPĻA KUNGS Natan, jūsu namā
Es agrāk atkal neiešu
NATANS Tad jūs
Tur taču bijāt jau? tad taču jau
Jūs viņu runājāt? Nu? Sakāt: kā
Jums Recha tīk?
TEMPĻA KUNGS Nav vārdos izsakāms!
Bet viņu atkalredzēt nē, nekad!
Nekad! Jeb jūs uz vietas solāties: -
Ka to uz mūžiem redzēt varēšu, -
Uz mūžiem.
NATANS Kā jūs gribat, lai man būs
To saprast?
TEMPĻA KUNGS (pēc īsa starpbrīža krīt piepeši viņam ap kaklu). Tēvs!
NATANS A jaunekli!
TEMPĻA KUNGS (tikpat piepeši kā augšā viņu atkal palaizdams vaļā). Ne dēls?
Es lūdzu, Natan!
NATANS Mīļo jaunekli!
TEMPĻA KUNGS Ne dēls? Es lūdzu, Natan! Lūgtin lūdzu,
Pie dabas pirmām saitēm lūdzu jūs!
Kam citām saitēm dodat priekšroku?!
Ak, esat tikai cilvēks! Nestumjat
Ta mani nost!
NATANS Mans mīļais draugs!
TEMPĻA KUNGS Un dēls?
Dēls ne? Ir tad pat ne, kad pateicība
Uz jūsu meitas sirdi būtu jau
Priekš mīlestības ceļu lauzusi?
Ir tad pat ne, kad abi kopā kūst
Uz jūsu mājienu tik gaidītu?
Jūs klusat vēl?
NATANS Jūs mani pārsteidzat.
TEMPĻA KUNGS Es pārsteidzu jūs? Natan, pārsteidzu
Ar jūsu paša domām? Vai jūs gan
Tās manā mutē nepazīstat vairs?
Jūs pārsteidzu?
NATANS Es pat vēl nezinu,
Kāds Staufens tad gan īsti jūsu tēvs
Ir bijis?
TEMPĻA KUNGS Ko jūs sakāt, Natan? Ko?
Vai jūs šai brīdī cita nejūtat
Kā ziņkārību?
NATANS Lūk! Es arī pats
Reiz pazinu gan kādu Staufenu,
Kurš saucas Konrads.
TEMPĻA KUNGS Nu ja nu mans tēvs
Tāpat ir saucies?
NATANS Tiešām?
TEMPĻA KUNGS Es jau pats
Pēc sava tēva saucos: Kurds, jo Kurds
Ir Konrads.
NATANS Nu mans Konrads tad jau gan
Nav bijis jūsu tēvs. Mans Konrads bija,
Kas jūs; bij tempļa kungs; bij neprecēts.
TEMPĻA KUNGS Ā, tādēļ!
NATANS Kā?
TEMPĻA KUNGS Ā, tādēļ viņš mans tēvs
Vēl var būt bijis!
NATANS Kā? Jūs jokojat!
TEMPĻA KUNGS Un jūs to tiešām pārāk stingri ņemat!
Nu kas tad būtu? Tā, kāds bandu bērns!
Tā suga arī nicināma nav.
Bet atlaižat man manus radu rakstus.
Es atkal atlaidīšu jūsējos.
Kaut arī man ne mazums šaubu nav
Par jūsu ģintu rindu. Aizšķir dievs!
Jūs spējat locekli pa loceklim
Līdz Ābramam to aizvest. Un tad tāļāk
Es pats to zinu: varu apzvērēt.
NATANS Jūs zobojat. Vai pelnu to? Vai es
Jums jau ko liedzu? Es tik negribu
Tā acumirklī jūs pie vārda turēt.
Un tas ir viss.
TEMPĻA KUNGS Patiesi? Tas ir viss?
Tad piedodat!
NATANS Nu nākat, nākat!
TEMPĻA KUNGS Kurp?
Nē! Līdzi jūsu namā? Nē! To nē!
Tur deg! Es še jūs gaidīšu. Tik. ejat!
Ja man to atkalredzēt: tad es vēl
To diezgan redzēšu. Ja ne: tad jau
Par daudz to redzēju . . .
NATANS Es steigtin steigšos.
(Aiziet.)
10
Tempļa kungs un drīz pēc tam Daja.
TEMPĻA KUNGS Jau vairāk nekā diezgan! Smadzenes
Tik daudz spēj aptvert; un ir tomēr reizēm
Tik pēkšņi pilnas! ir no sīkuma
Tik pēkšņi pilnas! Neder, neder, nē;
Lai pilnas, ar ko grib. Bet paciesties!
Gan uztūkušo vietu dvēsele
Drīz savaldīs, sev telpu gādās; gaisma
Un kārtība nāks atkal. Vai jūtu es
Gan mīlu pirmo reizi? Jeb vai tas, ko es
Kā mīlu pazīstu, nav mīla? Mīla
Tik tā, ko tagad jūtu? . . .
DAJA (no sāniem slapstīdamās pienākusi klāt). Bruņeniek!
TEMPĻA KUNGS Kas sauc? A Daja, jūs?
DAJA Es aizmanījos
Gar viņu garām. Bet viņš varētu
Vēl redzēt mūs, kā jūs tur stāvat. Nākat
Pie manis tuvāk, aiz tā koka, šurp.
TEMPĻA KUNGS Kas ir? Kāds noslēpums? Kas tāds?
DAJA Jā, jā,
Tas gan ir noslēpums, kas mani ved
Pie jums; un divkārts viņš vēl ir turklāt.
To vienu zinu tikai es; to otru
Tik jūs. Kā būtu, ja mēs mainītos?
Jūs uzticat man savējo: tad teikšu
Jums manu.
TEMPĻA KUNGS Ā, ar prieku. Ja tik vien
Pirms zinu, ko par manu ieskatāt.
Bet tas iz jūsējā gan rādīsies.
Tik iesākat.
DAJA Vai re! Nē, bruņeniek!
Pirms jūs; es sekoju. To ticat man,
Mans noslēpums nekā jums nederēs,
Ja pirms man nava jūsējā. Nu drīz!
Jo, kad es noprasu: tad jūs nekā
Man neuzticējāt. Mans noslēpums
Tad paliek noslēpums; un jūsējais
Ir beigts. Jūs nabags! Ka jūs, vīrieši,
Ir domāt varat, ka tāds noslēpums
Jums paliks mūsu, sievu, priekšā!
TEMPĻA KUNGS Mēs
To bieži paši nezinām.
DAJA Var būt.
Man tādēļ vaj'ga būt tik laipnai: jūs
Ar to pirms iepazīstināt. Nu sakāt:
Ko apzīmē gan, ka tik piepeši
Jūs lapās laidāties? ka atstājāt
Mūs vienas? ka nu līdzi Natanam
Vairs nenākat? Vai Rechas iespaids bija
Uz jums tik mazs? vai jā? jeb vai tik liels?
Tik liels! Tik liels! Vai jūs gan mācīsat
Man pazīt to, ka nabags putniņš sitas,
Kad tīklos satinies! Nu, atzīstat
Tūlīt, ka mīlat to līdz neprātam;
Un es jums teikšu
TEMPĻA KUNGS Neprāts? Tiešām; jūs
To brangi protat.
DAJA Neliedzat nu vien
Tik mīlestību; es jums neprātu
Tad atlaižu.
TEMPĻA KUNGS Viņš saprotams par sevi?
Kā tempļa kungs var mīlēt žīdieti!
DAJA Tur, tiešām liekas, prāta nav vis daudz.
Bet reizēm arī kādā lietā prāta
Ir vairāk, nekā domājam; un vai
Tik nedzirdēti gan, ka Pestītājs
Mūs tādā ceļā pievilktu, pa kādu
Gan gudrais neies pats tik lēti.
TEMPĻA KUNGS Tas
Tik svinīgi!
(Zem sevis.) Ja Pestītāja vietā
Es lieku likteni: tai taisnība!
Es tieku ziņkārīgāks, nekā citkārt
Gan mēdzu būt.
DAJA Ā! še jau īstā zeme
Priekš brīnumiem!
TEMPĻA KUNGS (zem sevis). Nu! gan priekš brīnišķā.
Vai citādi var būt? Še drūzmējas
Jau visa pasaule. Jā, mīļā Daja,
Lai tas ir atzīts, ko jūs prasījāt:
Ka es to mīlu, ka es nesaprotu,
Kā dzīvošu bez viņas; ka . ..
DAJA Vai jā?
Vai jā? Tad zvērat manim, bruņeniek,
Ka viņu apņemsat, ka glābsat viņu:
Še glābsat laicīgi, tur mūžīgi.
TEMPĻA KUNGS Kā? Kā to spēju? Kā lai apzvēru,
Kas nestāv manā varā?
DAJA Jūsu varā
Tas stāv. Caur vienu vārdu nododu
To jūsu varā.
TEMPĻA KUNGS Ka pat tēvam vairs
Nekas nav pretim?
DAJA Tēvs! ak, ko nu tēvs?!
Tēvs gan jau piespiests būs.
TEMPĻA KUNGS Kā piespiests, Daja?
Vēl viņš nav kritis laupītāju rokās.
Nav spiests būt spiests.
DAJA Nu, tad būs gribēt spiests;
Vēl labprāt gribēt spiests.
TEMPĻA KUNGS Kā spiests? un labprāt!
Bet Daja, ja es jums nu pasaku,
Ka pats šo stīgu viņā iekustināt
Jau raudzīju!
DAJA Kā? vai viņš neatsaucās?
TEMPĻA KUNGS Viņš atsaucās ar neskaņu, kas mani
Tikai aizskāra.
DAJA Ko sakāt? Kā? Jūs būtu
Pēc Rechas tikai vēlējuma ēnu
Tam rādījuši: un viņš nebūtu
Aiz prieka uzlēcis? viņš būtu auksti
Vēl vairījies? viņš būtu grūtības
Vēl cēlis?
TEMPĻA KUNGS Liekas gan.
DAJA Tad negribu
Ne acumirkli ilgāk apdomāties.
(Starpbrīdis.)
TEMPĻA KUNGS Jūs tomēr šaubāties?
DAJA Tas vīrs ir citkārt
Tik labs! Es pate tam daudz parādā!
Kā viņš tik neklausās nemaz! Dievs zin,
Sirds manim asiņo tā viņu spiest.
TEMPĻA KUNGS Es lūdzu, izklīdināt aši man
Šo neziņu. Bet, ja jūs pate esat
Vēl neziņā: vai tas, ko domājat,
Ir labs vai ļauns, ir neģēlīgs vai teicams:
Tad klusat vien! Es gribu aizmirst to,
Ka jums kas slēpjams ir.
DAJA Tas mudina,
Ne attura. Nu; zināt tad, ka Recha
Nav žīdiete; bet ir ir kristīga.
TEMPĻA KUNGS (auksti). Tā? Vēlu laimes! Grūti nācās gan?
Bet lai jūs mātes sāpes nebaida!
Ar skubu pildāt tikai debesis,
Kad zemi nespējat!
DAJA Kā, bruņeniek?
Vai pelna mana vēsts šo apsmieklu?
Ka Recha kristīga: vai jūsu prieks
Par to kā kristīgam, kā tempļa kungam,
Kas viņu mīl, nav lielāks?
TEMPĻA KUNGS Sevišķi
Ka viņa kristīga caur jūsu pūlēm.
DAJA A! Tā jūs saprotat? Nu, labi! Nē!
To gribu redzēt, kurš to piegriezīs!
Tās laime: būt sen tā, par kādu kļūt
Tā samaitāta.
TEMPĻA KUNGS Sakāt skaidrāki,
Vai ejat!
DAJA Tā ir kristīts bērns; tā dzima
No kristīgiem; ir kristīta
TEMPĻA KUNGS (ātrā uztraukumā runādams). Un Natans?
DAJA Nav viņas tēvs!
TEMPĻA KUNGS Nav viņas tēvs? Vai jūs
Gan zināt, ko jūs sakāt?
DAJA Taisnību,
Kas bieži asiņainas asaras
Man lika raudāt. Tēvs nav viņš. ..
TEMPĻA KUNGS Viņš to
Tik būtu turējis kā meitu? Būtu
Par žīdieti sev izaudzējis bērnu,
Kurš kristīts?
DAJA Tiešām tā!
TEMPĻA KUNGS Tā nezinātu,
Kas viņa dzimusi? Ta nebūtu
Vēl dzirdējusi, ka ir kristīta,
Ne žīdiete?
DAJA Nekad!
TEMPĻA KUNGS Šai maldū viņš
Ne vien kā bērnu audzējis? viņš tanī
Vēl meitu atstājis?
DAJA Diemžēl!
TEMPĻA KUNGS Kā? Viņš,
Šis gudrais, labais Natans, varējis
Tā dabas balsi viltot? novirzīt
Sirds plūsmu, kura, brīvā atstāta,
Pa citiem ceļiem ritētu? A Daja,
Jūs tiešām uzticējāt man kaut ko
Kas svarīgs, kam var sekas būt,
Tas mani pārsteidz, tūdaļ nezinu,
Kas man ir darāms. Dodat laiku. Ejat.
Viņš atkal atnāks šurp. Viņš varētu
Mūs pārsteigt. Ejat!
DAJA Ak, es nāves bailēs!
TEMPĻA KUNGS Es tagad esmu gluži nespējīgs
Ar viņu runāt. Ja to satiekat,
Tad sakāt, ka mēs redzēsimies gan
Pie sultana.
DAJA Bet tā ka neliekat
Nekā tam manīt! tas tik lietai dos
Vēl lieku uzsvaru; tas Rechas dēļ
Jums visas šaubas varēs izkliedēt!
Bet, ja tad jūs to projām vedīsat
Uz Eiropu: tad taču mani šeit
Jūs neatstājat?
TEMPĻA KUNGS Redzēsim. Tik ejat.
1
Skatuve izrāda klostra gaņģus.
Klostra brālis un drīz pēc tam Tempļa kungs.
KLOSTRA BRĀLIS Jā, jā! tā ir, kā saka patriarks!
Man, tiešām gan, nav daudz vēl palobies
No visa tā, ko viņš man uzdevis.
Bet kādēļ tad viņš arī uzdod man
Tik tādus darbus vien? Man netīkas
Būt veiklam; pārrunāt; man netīkas
Bāzt katrā lietā savu degunu,
Jaukt katrā savu roku. Vai tad es
No pasaules gan tādēļ šķīros, es
Priekš sevis, lai priekš citiem saistītos
Ar pasauli vēl vairāk?
TEMPĻA KUNGS (skubīgi piesteidzas viņam klāt). Labo brāli!
Nu te jūs esat. Es jūs meklēju
Jau sen.
KLOSTRA BRĀLIS Vai mani?
TEMPĻA KUNGS Nepazīstat vairs?
KLOSTRA BRĀLIS To gan! Es tikai domāju, ka kungu
Man savā mūžā nenāksies nekad
Vairs redzēt. Es to cerēt cerēju
No mīļā dieviņa. Jo dievs, tas zin,
Cik sūri manim nācās priekšlikums,
Kurš man bij kungam jāvēsta. Viņš zin,
Vai vēlējos, lai jūs man klausītu;
Viņš zin, cik ļoti esmu priecājies,
No visas sirds, ka jūs tik apaļi,
Bez apdomas, to visu atraidījāt,
Kas īstam bruņeniekam neklājas,
Nu taču nākat! iespaids palicis!
TEMPĻA KUNGS Jūs zināt, ko es nāku? Un es pats
Tikko to zinu.
KLOSTRA BRĀLIS Jūs nu pārdomājāt;
Nu atradāt, ka patriarkam gan
Būs tomēr taisnība; ka nauda, gods
Caur viņa priekšlikumu iegūstams;
Ka naidnieks paliek naidnieks, lai viņš mums
Vai septiņkārt ir eņģels bijis. To,
To jūs nu savā sirdī apsvērāt
Un nākat atkal piedāvāties. Dievs!
TEMPĻA KUNGS Mans lāga vīrs! Jūs varat mierīgs būt.
Es tādēļ nenāku; es negribu
Vis tādēļ patriarku runāt. Vēl
Es šinī lietā domāju tāpat,
Un manim negribētos neparko
Tās labās domas zaudēt, kuras jūs,
Tāds taisnis, dievabijīgs, lāga vīrs,
Par mani turējāt. Es nāku tik
Pie patriarka prasīt padoma
Par kādu lietu
KLOSTRA BRĀLIS Jūs pie patriarka?
Kā? bruņenieks pie baznīcnieka?
(Viņš bailīgiem skatiem lūkojas visapkārt.)
TEMPĻA KUNGS Jā;
Tā lieta baznīciska.
KLOSTRA BRĀLIS Bet vai kad
Gan baznīcnieks pie bruņenieka iet,
Kaut lieta bruņnieciska?
TEMPĻA KUNGS Viņam ir
Tā priekšrocība noziegties; ko mēs
Tam neskaužam nemaz, Ja būtu man
Priekš sevis jādara; ja atbildēt
Man nāktos tikai sevis priekšā vien:
Ko vaj'dzētu man jūsu patriarka?
Bet dažas lietas labāk izdaru
Pēc citu gribas ļauni, nekā viens,
Pēc savas, labi. Tad, es redzu gan,
Bet ticība ir partija; un, kurš
Pats sevim nezcik bezpartejīgs šķiet,
Tas tomēr pabalsta, kaut nezinot,
Tik savējo. Kad tā tas reizi ir:
Tad tā gan labi.
KLOSTRA BRĀLIS Labāk ciešu klusu.
Es lāga nesaprotu.
TEMPĻA KUNGS Tomēr gan!
(Zem sevis.) Nu palūkosim, kas man īsti rūp!
Vai pavēle vai padoms? Vientiešs padoms
Vai mācīts? Brāli, es jums pateicos
Par labo mājienu. Ko patriarks?
Jūs pats mans patriarks! Jo patriarkā
Es vairāk gribu jautāt kristīgo,
Ne kristīgajā patriarku. Lūk,
Tā lieta šāda
KLOSTRA BRĀLIS Nē, ne tāļāk, kungs!
Kamdēļ? Ne es tas vīrs. Kas daudz ko zin,
Tam daudz ir rūpju; un es nodevies
Tik vienām rūpēm. Ā, cik laimīgi!
Klau! lūk! Tur nāk par laimi man viņš pats.
Tik stāvat še. Viņš jūs jau redzējis.
2
Patriarks ar lielisku garīgu greznību un svinību atnāk pa vienu no klostra gaņģiem un priekšējie.
TEMPĻA KUNGS Es labāk aizietu. Viņš netīk man!
Tāds resnis, sarkans, laipnis baznīckungs!
Un kāda greznība!
KLOSTRA BRĀLIS Kad jūs tik vēl
To redzētu uz galmu dodamies.
Viņš nu nāk tik no slimnieka.
TEMPĻA KUNGS Kā gan
Lai Zaladins tur nekaunas!
PATRIARKS (tuvāk pienākdams, māj klostra brālim). Nāc šurp!
Tas taču laikam tempļa kungs. Ko viņš
Gan grib?
KLOSTRA BRĀLIS Es nezinu.
PATRIARKS (pienāk klāt tempļa kungam, kamēr klostra brālis un patriarka pavadonība paliek iepakaļis). Nu, bruņeniek!
Man prieks, ka redzu krietno jaunekli!
Kāds jauniņš vēl! Ar dieva palīgu
Tur var kas iznākt.
TEMPĻA KUNGS Vairāk, cienīts kungs,
Gan nekļūs, nekā ir, un drīzāk jau
Vēl mazāk.
PATRIARKS Nu, es vēlos mazākais,
Lai ilgi vēl tāds goda bruņenieks
Mums, visiem kristītiem, un dieva lietai
Par slavu un par labu zied un zeļ!
Tas pašķirsies jau arī, ja tik vien
Grib jaunā drošsirdība klausīties
Uz veca vīra gudru padomu!
Ar ko var citkārt pakalpot?
TEMPĻA KUNGS Ar to,
Kas jauniem gadiem trūkst: ar padomu.
PATRIARKS Labprāt! Tik padoms arī jāklausa.
TEMPĻA KUNGS Bet akli ne?
PATRIARKS Kas saka to? Jā gan,
Nevienam prāts, ko viņam devis dievs,
Nav jāliek novārtā, ja vien tik prāts
Tur piederas. Bet vai viņš piederas
Gan visur? Nē! Par piemēru: ja dievs
Caur kādu eņģeli, tas nozīmē:
Caur sava vārda kalpu tura mūs
Par cienīgiem mums jundīt līdzekli,
Kā Kristus draudzi, svētu baznīcu
It īpatnējā kārtā pabalstīt
Vai nostiprināt: kas tad varēs vēl
Gan iedrīkstēties viņa savvaļu,
Kurš pats ir prātu radījis, pēc prāta
Vēl izmeklēt? un debess greznības
No mūžiem liktos likumus vēl pētīt
Pēc lieka goda sīkiem priekšrakstiem?
Bet diezgan par šo lietu. Kas tas ir,
Par ko kungs prasa mūsu padomu
Šai reizē?
TEMPĻA KUNGS Cienīts tēvs, mēs pieņemsim,
Ka žīdam vienīgs bērns, un teiksim: tā
Ir meitene, ko viņš ar rūpību
Uz visu labu uzaudzējis, ko
Viņš vairāk mīl ne savu dvēseli,
Kas viņu atkal mīl no visas sirds.
Un nu tiek ziņots kādam kristīgam:
Šī meita neesot tā žīda bērns;
Viņš bērnībā to esot atradis
Vai pircis, zadzis, kā jūs gribat; bērns,
Tas zināms, piedzimis no kristīgiem
Un kristīts; žīds to tikai audzējis .
Kā žīdieti; kā žīdieti to vēl
Kā savu bērnu tura: sakāt nu,
Jūs cienīts tēvs, kas būtu iesākams
Šai lietā?
PATRIARKS Briesmīgi! Bet visupirms
Lai kungs man pateic, vai šāds gadījums
Ir fakts jeb vai tik hipoteza vien.
Es gribu teikt: vai kungs to tikai tā
Sev iztēlo jeb vai tas noticis
Un pastāv turplikam?
TEMPĻA KUNGS Es domāju,
Ka tas viss viens, lai tikai dzirdētu,
Kā domā jūsu godība.
PATRIARKS Viss viens?!
Lūk, kungs, kā lepnais cilvēciskais prāts
Var dieva lietās maldīties. Nē, nē!
Jo, kad šis priekšā celtais gadījums
Tik asprātības spēle: tad nav vērts
Par viņu nopietnībā pārdomāt.
Caur šo es kungam gribu aizrādīt
Uz teatri, kur tādas lietas pro
Et contra var ar lielu piekrišanu
Tikt apstrādātas. Bet, ja mani kungs
Ar teatraliem niekiem nejoko:
Ja gadījums ir fakts; ja viņš varbūt
Pat mūsu draudzē būtu noticis,
Šaī mūsu mīļā Jeruzalemē:
Ja tad-
TEMPĻA KUNGS Un kas tad?
PATRIARKS Nu, tad steidzīgi
Pie žīda būtu jāizpilda sods,
Ko pāvests un ko ķeizars likumos
Par tādu grēka darbu noteic.
TEMPĻA KUNGS Tā?
PATRIARKS Un, proti, noteikts viņos likumos
Par žīdu, ja tas paved kristīgu
Uz apoztaziju, kļūt dedzinātam
Uz uguns, sārtā
TEMPĻA KUNGS Tā?
PATRIARKS Jo vairāk vēl,
Ja žīds ar varu Kristus bērniņu
Iz kristīšanas saitēm izrāvis!
Jo vai nav viss, ko bērnam dara: vara?
Es saku: izņemot, ko baznīca
Pie bērniem dara.
TEMPĻA KUNGS Bet, ja nu šis bērns,
Ja žīds tā iežēlojies nebūtu,
Var būt, ka postā būtu aizgājis?
PATRIARKS Nekas! Zīds sadedzināts top. Jo labāk,
Ka bērns šeit postā būtu aizgājis,
Ne sev par kaiti visā mūžībā
Tā kļuvis glābts. Bez tam, kas žīdam gan
Ir dieva lietās jāmaisās! Jo dievs
Spēj, kuru vēlas, ir bez viņa glābt.
TEMPĻA KUNGS Pret viņu, šķiet ir uzņemt debesīs.
PATRIARKS Nekas! Zīds sadedzināts top.
TEMPĻA KUNGS Tas man
Ir žēl! Vēl sevišķi, jo teic: šis žīds
To meiteni ne savā ticībā,
Bet it nekādā esot audzējis
Un tai par dievu mācījis ne vairāk,
Ne mazāk, nekā prasa prāts.
PATRIARKS Nekas!
Zīds sadedzināts top Jā, tādēļ vien
Viņš pelnījis, ka taptu dedzināts,
Un trejkārt vēl! Kā? Bērnu audzināt
Bez ticības? Kā? Lielo pienākumu,
Ka jātic, bērnam nemācīt nemaz?
Tas ir par traku! Manim brīnums, kungs,
Jūs paši
TEMPĻA KUNGS Cienīts kungs, par pārējo,
Ja dieva griba, biktē.
(Taisās aiziet projām.)
PATRIARKS Kā? Nu vēl
Pat neatbildēt man? To ļaundari,
To žīdu manim neteikt? negādāt
Man šurp uz vietas? Ā, man padoms ir:
Es eju steidzoši pie sultana.
Viņš, ievērojot kapitulaciju,
Ko apzvērējis, spiests ir, spiests mūs sargāt!
It visās tiesībās un mācībās
Mūs sargāt, ko pie mūsu ticības,
Pie visusvētākās tik varam skaitīt!
Mums, paldies dievam, rokās oriģinals.
Mums viņa rokraksts, viņa zieģels. Mēs!
Nav arī grūti viņam paskaidrot,
Cik bīstami tas ir priekš pašas valsts,
Ka netic! Visas pilsoniskas saites
Ir pušu pārrautas, ja cilvēks vairs
Ne niekam nedrīkst ticēt. Projām! Nost!
Ar šādu grēku!
TEMPĻA KUNGS Žēl, ka nevaru
Šo brango zermonu tā izbaudīt
Pa brīvai vaļai! Jo es esmu saukts
Pie sultana.
PATRIARKS Jā? Nu nu tā tad gan
TEMPĻA KUNGS Es gribu sagatavot sultanu,
Ja jūsu godībai tā patīkas.
PATRIARKS Ā, ā! Man teikts, kungs žēlastību radis
Pie sultana! Es lūdzu mani gan
Pie viņa tikai labā pieminēt.
Tik cītīgums priekš dieva mani dzen.
Ko daru pārāk, daru viņam. To
Lai prātā apsver kungs! Un ko? vai ne,
Mans bruņenieks, tas agrāk minētais
Par žīdu bija tikai problema?
Tā sacīt-
TEMPĻA KUNGS Problema.
(Aiziet.)
PATRIARKS (runādams zem sevis). Ko tomēr vēl
Man jārauga līdz galam izpētīt.
Te atkal būtu tā kāds uzdevums
Priekš brāļa Bonafida.
(Atkal dikti runādams.) Šurp, mans dēls!
(Patriarks, projām aiziedams, runā ar klostra brāli.)
3
Skatuve izrāda istabu Zaladina palatās. Istabā vergiem tiek ienests liels daudzums naudas maku, kuri tiek uz grīdas rindā viens pie otra sakārtoti.
Zaladins un drīz pēc tam Zita.
ZALADINS (pienāk klāt pie nesējiem vērgiem). Nu tiešām! vēl nav galā. Daudz vēl ir
To daiktu pāri?
KĀDS VERGS Gan vēl puse būs.
ZALADINS Tad nesat Zitai pārējos. Un kur
Al-Hafis paliek? Šo lai tūdaļ ņem
Al-Hafis sev. Jeb vai es labāk to
Pie tēva sūtu? Se tas taču man
Caur pirkstiem izbirst vien. Gan tiešām kļūst
Uz beigām cietsirdīgs; un nu, jā, nu
Būs vaj'dzīgs skolu man ko izkaulēt.
Līdz visumazākais būs nauda klāt
Iz Eģiptes, lai nabadzība zin,
Kā galā tiek! Ja dāvanas pie kapa
Tik turpinās! Ja Kristus pilgrimi
Ar tukšām rokām tikai neaiziet!
Ja vien tik
ZITA Kas nu tas? Ko nozīmē
Šī nauda manim?
ZALADINS Ņem sev atmaksu!
Un pārējo liec aizgādā.
ZITA Vai Natans
Ar tempļa kungu vēl nav še?
ZALADINS Viņš to
Visapkārt meklē.
ZITA Palūk vien, ko es,
Pa vecām rotas lietām rakņājot,
Se atradu.
(Rāda kādu mazu ģīmetni.)
ZALADINS Ā! tas mans brālis! Ā!
Tas ir viņš, ir viņš! Bija! bija reiz!
Ak krietnais, mīļais zēns, kam zaudēju
Tik agri tevi! Ak, pie taviem sāniem
Cik daudz es vairāk būtu paspējis!
Dod man šo ģīmetni. Es zinu: viņš
To deva vecākajai māsai Lillai,
Kas kādu rītu kautrēt kautrējās
Iz rokām viņu laist. Viņš izjāja
To rītu pēd'jo reizi. Ā, ka es
Tam ļāvu jāt un vienam! Lilla mira
Aiz žēlabām un nepiedeva man
Nekad, ka es tam ļāvu vienam jāt.
Viņš nepārnāca!
ZITA Nabags brālis!
ZALADINS Ak,
Ak, lai! Mēs visi reizi nepārnāksim!
Un tad, kas zina? Nav jau nāve vien,
Kas aizvērš mērķi tādam jauneklim
Kā viņš. Tam vairāk ienaidnieku ir;
Un bieži stiprākais kā vājais klūp.
Nu, lai sev ir kā būdams! Ģīmetne
Man jāsalīdzina ar templieti;
Man jālūko, cik mana iedoma
Ir vīlusi.
ZITA Es tādēļ atnesu!
Bet dod tik manim! Es tev teikšu to;
To sieviete prot labāk redzēt.
ZALADINS (uz kādu durvju sargu, kurš ienāk iekšā). Kas
Tur ir? vai tempļa kungs? Lai nāk!
ZITA Es jūs
Še netraucēšu: nelikšu tam samulst
Aiz manis-
(Viņa aiziet iesānis, apsēstas uz sofaja un nolaiž plīvuru vaiga priekšā.)
ZALADINS Labi! jā!
(Zem sevis.) Un viņa balss!
Kā ta man skanēs! Balss no Asada
Kaut kur gan dus vēl manā dvēselē!
4
Tempļa kungs un Zaladins.
TEMPĻA KUNGS Es še, tavs gūstītais
ZALADINS Mans gūstītais?
Kam atdāvāju dzīvību, vai tam
Es nedošu ir brīvību?
TEMPĻA KUNGS Kas klājas
Tev darīt, klājas man pirms uzklausīt,
Ne pašam pieņemt. Bet tev pateikties,
Tik visai pateikties par dzīvību,
Tas nesader ar manu stāvokli
Un raksturi. Tā katrā ziņā stāv
No jauna tavās rokās.
ZALADINS Lieto to,
Tik ne pret mani! Pāri roku gan
Es ienaidniekam vairāk novēlu.
Bet tādu sirdi viņam novēlēt
Man nākas grūti. Krietno jaunekli,
Es tevī nevīlos! Tu dvēselē
Un miesās esi Asads. Gribētos
Vai jautāt tevi: kur tu paslēpies
Šo laiku? Kādā alā dusēji?
Vai Ginistanā kāda laba diva
Šo puķi visu laiku turējusi
Tik svaigu? Atgādināt gribētos
Tev darbus, ko mēs kopā darījām
Gan tur, gan tur. Jā, bārties gribētos,
Ka tomēr vienu noslēpumu tu
No manis turēji! man neteici
Par vienu gādību: Jā, gribētos
Ja tevi vien, ne sevi redzētu.
Nu lai! No saldiem: sapņiem tomēr vēl
Ir tik daudz patiesa, ka Asads man
No jauna ziedēs manā rudenī.
Tu, bruņeniek, tā mierā?
TEMPĻA KUNGS Viss, kas nāk
No tevis, lai kas būdams, dusēja
Kā vēlējums man dvēslē.
ZALADINS Lūkosim
Tūlīt. Vai tu pie manis paliktu?
Man klāt? kā kristīgs vai kā muselmans.
Vai baltā mētelī vai jamerlonkā;
Vai turbanā vai cepurē: kā vien
Pats gribēsi! Viss viens! Es neprasu,
Lai visiem kokiem viena miza augtu.
TEMPĻA KUNGS Tu citādi tas nebūtu, kas esi:
Tas varonis, kurš labāk gribētu
Būt dieva dārznieks.
ZALADINS Nu, ja nedomā
Par mani ļaunāk: tad mēs kārtībā
Tā puslīdz?
TEMPĻA KUNGS Pilnam!
ZALADINS (viņam savu roku sniegdams). Vārds un vīrs!
TEMPĻA KUNGS (savu roku pretim dodams). Jā, vārds
Un vīrs! Caur šo te vairāk iegūsti
Par to, ko spēji atņemt. Pilnam tavējs!
ZALADINS Par daudz šaī vienā dienā gūts! par daudz!
Viņš līdzi nenāca?
TEMPĻA KUNGS Kas?
ZALADINS Natans.
TEMPĻA KUNGS (vēsi). Nē.
Es nācu viens.
ZALADINS Cik liels tavs darbs! Un laime
Cik gudra, ka tāds darbs ir pašķīries
Par labu tādam vīram!
TEMPĻA KUNGS Jā!
ZALADINS Par ko
Tik auksti? Nē jel, jaunekli! ja dievs
Caur mums ko labu dara, nevaj'ga
Tik aukstam būt! iz pazemības pat
Tik aukstam nelikties!
TEMPĻA KUNGS Ka pasaulē
Ikkatrai lietai vairāk puses ir!
Par kurām bieži nav ne izprotams,
Kā viņas kopā der!
ZALADINS Tik turies vien
Aizvien pie labākās un slavē dievu!
Tas zin, ka viņas kopā der! Bet, ja
Tu gribi būt tik stingris, jaunekli:
Tad arī manim gan vēl vajadzēs
Ar tevi piesargāties? Diemžēl man
Tāpat ir vairāk puses, kuras šķiet
Nereti īsti kopā nederam.
TEMPĻA KUNGS Tas sāpīgi! Jo citkārt aizdomas
Nav manā dabā
ZALADINS Nu, tad teic, uz ko
Tas zīmējas? Kā šķiet, uz Natanu?
Uz to tev aizdomas? Kā? Runā! teic!
Nāc rādi nu, ka manim uzticies.
TEMPĻA KUNGS Man nav nekas pret Natanu. Tik sev
Es dusmoju
ZALADINS Par ko?
TEMPĻA KUNGS Ka sapņoju,
Žīds spētu arī aizmirst būt par žīdu;
Ka varēja man uznākt nomodā
Tāds sapnis.
ZALADINS Teic, kāds sapnis nomodā!
TEMPĻA KUNGS Tu dzirdēji par viņa meitu. Ko
Priekš tās es darīju, es darīju
Par to, ka darīju. Par lepnu gūt
Tur pateicību, kur to nesēju,
Es liedzos vēlreiz redzēt meiteni.
Tēvs tālumā; viņš nāk; viņš dzird; viņš meklē
Pēc manis; pateicas man; vēlas, lai
Man meita patīk; triec par cerībām,
Par jautru nākotni. Es pieļaujos;
Es nāku, redzu, tiešām atrodu
Tur meiteni. .. Man, sultan, jākaunas!
ZALADINS Tev jākaunas? Ka žīdu meitenei
Uz tevi iespaids bijis: to gan ne?
TEMPĻA KUNGS Ka, klausot tēva saldai valodai,
Man ātru liesmu sirds šim iespaidam
Tik maz ir iespējusi pretoties!
Es nelga! lēcu liesmās otru reiz.
Jo es nu lūdzu, es nu apsmādēts.
ZALADINS Kā apsmādēts?
TEMPĻA KUNGS Nu jā, gan gudrais tēvs
Vēl taisni neatteic. Bet gudrais tēvs
Pirms taču grib vēl lietu pārdomāt,
Grib apjautāties. Jā! Vai arī es
Tā nedarīju? Apjautājos vēl,
Vēl pārdomāju, kad tā liesmās kliedza?
Nudien! patiesi! Brīnum jauki gan
Tik gudram, apdomīgam būt!
ZALADINS Nu, nu!
Pret veci jel tik stingris neesi!
Cik ilgi tomēr viņa liegšanās
Var ilgt? Vai viņš no tevis pieprasīs,
Lai pirms par žīdu tieci?
TEMPĻA KUNGS Kas to zin?
ZALADINS Kas zin? kas labāk pazīst Natanu.
TEMPĻA KUNGS Tā māņticība, kurā uzaugām,
Kad mēs to atzīstam, vēl nezaudē
Pār mums jau varu. Jo ne visi tie,
Kas smejas savu važu, ir jau brīvi.
ZALADINS Tas gudri teikts! Bet Natans, tiešām Natans
TEMPĻA KUNGS Visļaunākā no māņticībām: savu
Par vairāk panesamu skaitīt. . .
ZALADINS Var
Gan būt! Bet Natans .. .
TEMPĻA KUNGS Viņai vienīgai
Tik aklo cilvēci vēl uzticēt,
Līdz tā ar gaišo patiesības dienu
Spēs aprast; viņai. . .
ZALADINS Jā! Bet Natans! Natans
Ir brīvs šīs vājības.
TEMPĻA KUNGS Tā domāju
Ir es! Ja tomēr nu šis ļaužu zieds
Tāds būtu aklis žīds ka raudzītu
Sev bērnus sagādāt no kristīgiem,
Lai tos par žīdiem audzētu: kā tad?
ZALADINS Kas teic par viņu to?
TEMPĻA KUNGS Tā meitene,
Ar ko viņš mani viļ, uz ko, kā šķiet,
Dod cerības par atmaksu, lai es
Priekš tās ne velti būtu pūlējies:
Šī meitene, tā viņa meita nav!
Ir pārdots kristīts bērns!
ZALADINS Ko tomēr vēl
Viņš negribēja tevim dot?
TEMPĻA KUNGS (ātrās dusmās). Vai grib
Vai negrib arī! Nu viņš atklāts ir!
Nu pag, es mācēšu šim žīdu vilkam,
Kurš filozofa jēra ādā tērpts,
Gan suņus uzrīdīt, kas to lai plēš!
ZALADINS (nopietni). Klus, kristīgais!
TEMPĻA KUNGS Klus, kristīgais? Kad žīds
Un muselmans ir žīds un muselmans:
Vai kristīgais viens pats tad nedrīkstēs
Būt kristīgais?
ZALADINS (vēl nopietnāk nekā augšā). Klus, kristīgais!
TEMPĻA KUNGS (apmierinājies). Es jūtu,
Cik smags ir pārmetums, ko Zaladins
Šaī vārdā izteic! A, kaut zinātu,
Kā Asads Asads manā vietā še
Gan būtu turējies!
ZALADINS Daudz labāk ne!
Tāpat gan iekarsdams! Bet kas tad, teic,
Ir tevi mācījis, tāpat kā viņš,
Ar vienu vārdu mani apburt? Jā,
Kad viss tā ir, kā tu man sacīji:
Tad pats es nesaprotu Natanu.
Bet Natans ir mans draugs, un mani draugi
Lai nedusmo viens otram. Klausi man!
Tev jābūt apdomīgam! Nenodod
To tūdaļ savas tautas muldoņiem!
Un neteic to, ko tavi garīdznieki
Pie viņa atriebt manim prasītu!
Ne žīdam neesi, ne muselmanim
Par spīti kristīgs!
TEMPĻA KUNGS Drīz par vēlu būtu!
Bet paldies patriarka asins kārei,
Man riebās būt par viņa kalpu!
ZALADINS Kā?
Pie patriarka gāji pirms, tik tad
Pie manis?
TEMPĻA KUNGS Kaisles vētrā, virpuļots
No šaubām! Piedodi! Ak, tagad tu
No sava Asada es baiļojos
Nekā vairs manī nepazīsi!
ZALADINS Ja
Šo tavu baiļu nebūtu! Es zinu,
Man šķiet, iz kādām lažām tikla dīgst.
Kop tikai šo, un viņas tevim maz
Pie manis kaitēs, Ej! Tev jāmeklē
Nu Natans, kā viņš tevi meklēja;
Ved viņu šurp. Man taču abi jūs
Ir jāsamierina. Ja meitene
Tev tiešām rūp: tad nebēdā. Tā būs
Drīz tava! Un ir Natanam būs just,
Ka viņš ir Kristus bērnu drīkstējis
Bez cūkas gaļas audzēt!
(Tempļa kungs aiziet, un Zita atstāj sofaju.)
5
Zaladins un Zita.
ZITA Dīvaini!
ZALADINS Ko saki, Zita? Vai gan nebija
Mans Asads skaists un krietnis jauneklis?
ZITA Jā, tāds viņš bija, un ne tempļa kungs
Šai ģīmetnei ir raksta raudzis! Bet
Kā tu tā gluži aizmirst varēji
Pēc viņa tēva mātes uzprasīt?
ZALADINS Pēc viņa mātes gan it sevišķi?
Vai nav tā tikai bijusi jelkad
Šaī zemē? Ko?
ZITA Tā tiešām vaj'dzēja!
ZALADINS A, ļoti iespējams! Jo Asads bij
Pie daiļām kristīgām tik iecienīts,
Uz daiļām kristīgām tik ieēdies,
Ka reizi bija runa pat-Nu, nu;
Nelabprāt min par to Bet lai nu! Man
Viņš atkal ir! ar visām viņa lažām,
Ar mīksto sirdi un ar untumiem
Lai viņš ir atkal mans! Un meiteni
Lai Natans viņam dod. Ko saki?
ZITA Dot?
Nē: ļaut!
ZALADINS Jā, tiesa! Kas gan Natanam,
Tiklīdz viņš nav tās tēvs, uz Rechu ir
Par tiesībām? Kas viņai dzīvību
Tā glāba, tam tās pašas tiesības
Kā tam, kurš deva dzīvību.
ZITA Nu kā?
Ja tu nu tūdaļ ņemtu meiteni
Pie sevis? Neīstajam īpašniekam
To atraudams?
ZALADINS Vai tas ir vaj'dzīgs?
ZITA Nē,
Tik vaj'dzīgs ne! Tik ziņkārība vien
Dzen mani dot tev šādu padomu.
Par dažiem vīriešiem es gribētu
Jo labprāt ātrāk zināt, kāda ir
Tā meitene, ko viņi mīl.
ZALADINS Nu, tad
Liec viņu atvest.
ZITA Vai es varu, brāli?
ZALADINS Tik saudzē Natanu! Lai Natans vien
Tik nedomā, ka grib ar varu to
No viņa atšķirt.
ZITA Nebēdā.
(Aiziet.)
ZALADINS Un man
Būs pašam jāraugās pēc derviša.
(Aiziet.)
6
Skatuve izrāda Klajo priekšnamu Natana mājā, pret palmu pusi; kā pirmā cēliena pirmajā skatā.
Kāda daļa preču un dārgumu, par kuriem ir runa šinī skatā, izņemta iz saiņiem un izlikta visapkārt.
Natans un Daja.
DAJA Ak, viss tik skaists! tik grezni izraudzīts!
Ak, viss kā jūs tik vien to spējat dot.
Kur gan šo sudrabaino drēbi auž
Ar zelta stīgām? Dārga gan? Nu tas
Tik brūtes tērps! ka karalienei pat
Nav labāks.
NATANS Brūtes tērps? Kā? brūtes tērps?
DAJA Nu jā! Jūs tiešām nedomājāt to,
Kad pirkāt. Bet, patiesi, Natan, tas
Tas vienīgais var būt! Viņš ir kā likts
Priekš brūtes tērpa. Baltais paaudums:
Ir nevainības zīme; zelta straumes,
Kas visur līču loču izlokās:
Ir bagātības zīme. Lūk? Cik daiļš!
NATANS Ko tu tur joko? kam tas brūtes tērps,
Par ko tu runā līdzībās? Vai tu
Gan esi brūte?
DAJA Es?
NATANS Nu, kas tad?
DAJA Es?
Mans dievs!
NATANS Kas tad? Par kādu brūtes tērpu
Tu runā? Tas viss tavs, ne cita kā.
DAJA Tas mans? Viss mans? Nevis priekš Rechas pirkts?
NATANS Ko es priekš Rechas atvedu, tas guļ
Vēl citā sainī. Taisi, ka nu ņem!
Nes projām savus daiktus!
DAJA Kārdinātājs!
Nē, ja tie arī būtu dārgumi
No visas pasaules! Es neaiztieku!
Ja pirms jūs nezvērat, ka lietosat
Šo izdevību, ko jums debesis
Vairs nedos otru reizi.
NATANS Lietot? Ko?
Un izdevība? Jā, uz ko?
DAJA Kam jūs
Tā izliekaties? Īsiem vārdiem teikts:
Nu, tempļa kungs mīl Rechu; dodat to!
Tad taču jūsu grēkam reizi gals,
Par ko vairs ilgāk klusēt nespēju.
Tā meitene nāk atkal kristīgos;
Kļūst atkal, kas tā ir; ir atkal tā,
Kas bijusi: un jūs ar visu labu,
Par ko jums diezgan pateikt nespējam,
Tad neesat sev galvā krājuši
Tik ugunīgas ogles.
NATANS Veca dziesma!
Tik jaunā meldiņā, kurš, kā man šķiet,
Nedz labi pieder klāt, nedz skan.
DAJA Kā tā?
NATANS Man tempļa kungs pa prātam gan. Es tam
Par visiem mīļāk Rechu atdotu.
Bet Tikai pacieties.
DAJA Tā? Pacieties?
Nu "pacieties" tā veca dziesma nav
Pie jums?
NATANS Tik nedaudz dienas pacieties!. . .
Lūk vien! Kas tur gan nāk? kāds klostra brālis?
Ej prasi, ko viņš grib?
DAJA Ko tāds nu gribēs?
(Viņa iet pie klostra brāļa un jautā viņu.)
NATANS Dod vien! pirms viņš vēl lūdz.
(Zem sevis.) Kaut zinātu.
Kā tempļa kungam pietikt, nesakot
Par manas ziņkārības cēloni!
Jo, kad es saku to un aizdomas
Ir nepamatotas: tad velti vien
Es tēvu varu zaudēt.
(Dikti.) Nu, kas ir?
DAJA Viņš grib jūs runāt.
NATANS Nu, tad lai viņš nāk:
Tu tikmēr ej.
(Daja aiziet.)
7
Natans un klostra brālis.
NATANS (zem sevis). Es labprāt paliktu
Vēl Rechas tēvs. Un vai es nevaru
Tas palikt, kaut tā nesaucos. Jo viņai,
Es viņai gan aizvien vēl saukšos tā,
Ja viņa redz, cik labprāt es tas būtu.
(Dikti.) Ar ko jums, labo brāli, pakalpot?
KLOSTRA BRĀLIS Ar nedaudzu. Es priecājos, mans kungs,
Jūs sveikus redzēdams.
NATANS Jūs pazīstat?
KLOSTRA BRĀLIS A; kurš jūs nepazīst? cik dažam jau
Jūs savu vārdu rokā iespiedāt.
Viņš ir kopš gadiem arī manējā.
NATANS (savu naudas maku izņemdams). Nu, ļaujat man to uzspodrināt.
KLOSTRA BRĀLIS Paldies!
Es nabagiem zagtu neņemu
Nekā. Ja jūs tik gribat atļaut man
Jums manu vārdu atgādināt. Jo
Es varu lepoties, ka ielicis
Ir jūsu rokā ko, kas nebija
Vis nosmādējams.
NATANS Piedodat! Man kauns
Jel sakāt, kas? un ņemat septiņkārt
Tā vērtību no manis.
KLOSTRA BRĀLIS Uzklausāt
Vispirms, ka pats es atgādināts tiku
Pie šīs jums uzticētās ķīlas vēl
Tik šodien.
NATANS Man uzticētās ķīlas?
KLOSTRA BRĀLIS Nesen es sēdēju kā eremits
Vēl Karantanā tuvu Jerichai.
Te nāca arabiešu laupītāji,
Man kaplicu un cellu sagrāva
Un rāva mani līdz. Par laimi vēl
Es spēju izbēgt šurp pie patriarka,
Lai izlūgtos sev citu vietiņu,
Kur spētu vientulībā savam dievam
Līdz mūža galam kalpot.
NATANS Brāli, es
It kā uz oglēm stāvu. Izstāstāt
Jel īsāk! Ķīla! Kāda mana ķīla?
KLOSTRA BRĀLIS Tūlīt, kungs Natans. Nu, tad patriarks
Man vietu solīja uz Tabora,
Tiklīdz būs kāda tukša; tamēr man
Viņš lika še par laju brāli būt.
Te es nu esmu, kungs; un vēlējos
Ikdien vai tūkstošreiz uz Taboru.
Jo patriarks man bieži darbus dod,
Pret kuriem lielas riebas sajūtu.
Par piemēru
NATANS Es lūdzu, ašāk!
KLOSTRA BRĀLIS Nu
Jau būs! Tā šodien tam kāds papūtis:
Ka esot še kur apkārtnē kāds žīds,
Kurš bērnu kristītu sev audzējot
Kā paša meitu.
NATANS (satrūkdamies). Kā?
KLOSTRA BRĀLIS Nu, uzklausāt!
Viņš uzdod man šo žīdu tūdaļiņ,
Ja spējams, uzdabūt un vareni
Par tādu grēka darbu dusmojas,
Kurš viņam izrādās kā īstais grēks
Pret svēto garu; tas, lūk, ir tāds grēks,
Kurš mums ir visu grēku lielākais;
Tik, paldies dievam, īsti nezinām,
Iekš kā viņš pastāv: tā uz reizi nu
Sirdsapziņa man atmostas; un man
Nāk prātā, ka sen laikus vai es pats
Uz šādu nepiedodam-lielu grēku
Vēl būšu devis izdevību. Sakāt:
Vai jums priekš gadiem astoņpadsmitiem
Kāds jātnieks nenodeva bērniņu?
NATANS Kā tā? Nu gan patiesi
KLOSTRA BRĀLIS Uzskatāt
Jel mani labi! Nu, tas jātnieks es!
NATANS Tas jūs?
KLOSTRA BRĀLIS Tas kungs, no kura atnesu,
Bij ja es nemaldos fon Filneks. Volfs
Fon Filneks.
NATANS Tiešām!
KLOSTRA BRĀLIS Īsi tik priekš tam
Bij māte mirusi, un tēvs man šķiet
Bij piespiests piepeši uz Gacu doties,
Kurp bērnu nevarēja līdzi ņemt:
Tā viņš to nosūtīja jums. Un es
Jūs tiku Darunā?
NATANS Jā.
KLOSTRA BRĀLIS Nebūtu
Jau brīnums, ja es alotos. Jo man
Daudz labu kungu bijuši; un šim
Es tikai īsu laiku kalpoju.
Viņš drīz pēc tam pie Askalonas krita;
Bij citkārt mīlams kungs.
NATANS Jā gan! jā gan!
Daudz daudz man nākas viņam pateikties!
Ne vienreiz viņš no nāves mani glābis!
KLOSTRA BRĀLIS Ak, jauki! Tad jūs viņa meitiņu
Jo mīļāk būsat uzņēmuši.
NATANS To
Jūs varat domāt.
KLOSTRA BRĀLIS Nu, kur viņa ir?
Tā taču nebūs vai jau mirusi?
Lai labāk dzīva vēl! Ja tikai vien
Cits nezina par to: tad jums vēl nav
Ko bēdāt.
NATANS Tiešām?
KLOSTRA BRĀLIS Ticat, Natan, man!
Jo, lūk, es domāju: ja labumam,
Ko gribu darīt, pārāk tuvu klāt
Ir negants ļaunums: tad es labāk jau
Šo labu nedaru; jo ļaunumu
Mēs gan tā puslīdz droši pazīstam,
Bet labumu ne tā. It dabiski
Jau ir; ja tiešām Kristus bērniņam
No jums bij krietni uzaudzētam kļūt:
Ka jūs to bērniņu tad audzējāt
Kā savu. To jūs darījāt nu arī
Ar visu mīlestību, un, lūk, kas
Ir alga? Saprast to man liedzas prāts.
Jā, gudrāk gan jūs būtu darījuši,
Kad būtu likuši šo kristīgo
Kā kristīgo no sveša uzaudzēt;
Bet tad jūs mīlējuši nebūtu
Šo drauga bērniņu. Un mīlestība,
Kaut meža zvēra mīlestība vien,
Šaīs gados bērniem vairāk vaj'dzīga
Par Kristus ticību, tai laiks aizvien.
Ja citādi tik bērniņš rātnis, sveiks
Ir jūsu acu priekšā uzaudzis,
Tas dieva priekšā paliek tas, kas bijis.
Un vai tad visa Kristus ticība
Nav balstīta uz žīdu ticību?
Es bieži dusmojos un raudāju,
Kad kristīgie tik ļoti spēja aizmirst,
Ka mūsu kungs pats taču bija žīds.
NATANS Jums, labo brāli, mani jāaizstāv,
Ja naids un liekulība gribētu
Pret mani sacelties, par kādu darbu
Par kādu darbu! Ā! Tik jums, tik jums
To zināt būs! Bet ņemat līdz to kapā!
Nekad es netiku no lepnības
Vēl kārdināts to citam atstāstīt.
Jums vien to saku. Taisnai vientiesībai
Tik vien to saku. Tā vien sapratīs,
Uz kādiem darbiem dievam padots cilvēks
Spēj sevi pārvarēt.
KLOSTRA BRĀLIS Jūs uztraukti,
Un jūsu acis pilnas asaru?
NATANS Jūs bērnu nodevāt man Darunā.
Bet jūs gan nezināt, ka kristīgie
Bij Gatā tikko vēl kā visus žīdus
Ar sievām, bērniem apkāvuši; jūs
To nezināt, ka līdzi mana sieva
Ar septiņiem tik spēka pilniem dēliem,
Es viņus toreiz biju paglābis
Pie sava brāļa, visi sadega
Līdz pēdējam.
KLOSTRA BRĀLIS Vistaisnais dievs!
NATANS Un, kad
Jūs nācāt, es priekš dieva pelnos, pīšļos
Trīs dienas, naktis biju gulējis
Un raudājis. Ko raudājis? Ar dusmām
Pret dievu cēlies, visu nolādējis;
>Un nedzešamu naidu zvērējis
Pret kristīgiem-
KLOSTRA BRĀLIS Ak! Es jums ticu gan!
NATANS Bet tad pamazām nāca atkal prāts.
Tas teica lēni: "Tomēr ira dievs!
Ir tas ir dieva lēmums! Celies tad!
Nāc! dari, ko tu sen jau aptvēris;
Kas darīt tiešām nebūs grūtāki
Ne aptvert, ja vien gribi. Celies! Nāc!"
Es cēlos, saucu: "Jā, es gribu, dievs!
Tik gribi tu, lai gribu!" Te jau jūs
No zirga nokāpāt un nodevāt
Man bērnu, tītu mētelī. Ko jūs
Man toreiz teicāt, ko es jums: to es
Jau aizmirsis. Tik zinu: bērniņu
Es ņēmu, nesu gultā, skūpstīju
Un metos ceļos, raudādams: Ak dievs!
Uz septiņiem jel vienu!
KLOSTRA BRĀLIS Natan! Natan!
Jūs kristīgs vīrs! Nudien, jūs kristīgs vīrs!
Nav bijis labāks kristīgs!
NATANS Labi mums!
Caur ko es kļūstu jums par kristīgu,
Jūs kļūstat man par žīdu! Bet nu ilgāk
Vairs nejūsmošu. Se ir vaj'dzīgs darbs!
Kaut mani mīlestība septiņkārt
Pie viņa svešā bērna saistīja;
Kaut mani nokauj domas, ka man būs
Ar viņu savus dēlus pazaudēt
No jauna: ja iz manām rokām ņem
To liktens atpakaļ es paklausu!
KLOSTRA BRĀLIS Nu pilnīgi! Es pārdomāju daudz,
Kā taisni to jums ieteikt! Un nu jums
To ieteicis jau jūsu labais gars!
NATANS Tik kuram katram nebūs atraut to
No manis!
KLOSTRA BRĀLIS Tiešām ne!
NATANS Kam tiesības
Uz to nav lielākas par manējām,
Tam lai vismaz ir agrākas
KLOSTRA BRĀLIS Jā gan!
NATANS Ko viņam daba dod un asins.
KLOSTRA BRĀLIS Tā
Es arī domāju.
NATANS Tad sakāt drīz
To vīru, kas tai brālis, tēvocis
Vai brālēns, jeb vai cits kāds radenieks:
Es tam to neliegšu šo meiteni,
Kas katram namam, katrai ticībai
Par rotu radīta un audzēta.
Par savu kungu un tā ģimeni
Jūs, ceru, vairāk zināsat, ne es.
KLOSTRA BRĀLIS To, labo Natan, gan nu ne! Jo jūs
Jau taču dzirdējāt, ka sabiju
Pie tā tik īsu laiku.
NATANS Vai vismaz
Jūs nedzirdējāt, kādas ģimenes
Bij māte? vai tā nebij Staufene?
KLOSTRA BRĀLIS Var būt! Man šķiet.
NATANS Vai nebij brālis tai
Konrads fon Staufens? un bij tempļa kungs?
KLOSTRA BRĀLIS Ja neviļos. Bet pag! Lūk, prātā nāk,
Man grāmatiņa ir no nelaiķa.
Es to iz azotes tam izņēmu,
Kad aprakām to Askalonā.
NATANS Nu?
KLOSTRA BRĀLIS Tur iekšā lūgšanas. Mēs saucam to
Par breviru. To kristīts cilvēks vēl,
Tā domāju, var lietot. Es gan ne
Es lasīt neprotu
NATANS Nekas! Tik tāļāk.
KLOSTRA BRĀLIS Šaī grāmatiņā, abās iekšpusēs,
Ir ierakstīts, tā manim tika teikts
Ar kunga paša roku radnieki
No viņa un no viņās.
NATANS Teicami!
Nu ejat, skrienat pēc tās grāmatas!
Drīz, drīz! Ar zeltu es to atsvēršu;
Un tūkstoš paldies klāt! Drīz! Drīz!
KLOSTRA BRĀLIS Labprāt!
Bet tas ir arabiski, ko tas kungs
Tur ierakstījis ir.
(Aiziet.)
NATANS Viss viens! Tik šurp:
Dievs! ja es meiteni vēl paturēt
Un tādu znotu sevim varētu
Ar viņu iepirkt! Grūti ticams! Nu,
Lai nāk, kā grib! Bet kas gan varēja
Tas būt, kurš patriarkam pienesis
Šo ziņu? Manim nava jāaizmirst
Par to vēl apjautāties. Ja nu tas
No Dajas nāktu?
8
Daja un Natans.
DAJA (ienāk steidzīgi un apjukusi). Ak, ko domājat!
NATANS Nu?
DAJA Nabags bērns gan ļoti izbijās!
Te sūta
NATANS Patriarks?
DAJA Nē, Zita māsa
No sultana
NATANS Ne patriarks?
DAJA Nē, Zita!
Vai nedzirdējāt? Zita, princese,
Pēc viņas sūta, liek to aizvest.
NATANS Ko?
Liek Rechu aizvest? Zita aizvest liek?
Nu, ja tik Zita liek to aizvest un
Ne patriarks
DAJA Kā nākat jūs uz to?
NATANS Nekā nupat par viņu nedzirdēji?
Vai jā? Tam neteici nekā?
DAJA Es? tam?
NATANS Kur sūtņi?
DAJA Priekšnamā.
NATANS Es labāk pats
Ar viņiem runāšu. Nāc! Ja tik vien
No patriarka tur kas neslēpjas.
(Aiziet.)
DAJA Un es es baidos gluži citu ko.
Ā! tāda bagātnieka žīda meita
Un vienīgā, vai tā gan nebūtu
Priekš muselmaņa arī laba? Ko?
Mans tempļa kungs būs bešā. Bešā: ja
Es arī otru soli nesperu;
Ir viņai neatklāju, kas tā ir!
Tik droši! Pirmo acumirkli pat,
Kad viņu vienu rodu, lietošu!
Un tas man nāks varbūt nupat, kad es
To pavadu. Tāds pirmais pamājiens
Neko vismazāk ceļā nekaitēs,
Jā! Nu tik vien! Vai tagad vai nekad!
(Seko Natanam.)
1
Skatuve izrāda Zaladina palatās istabu, kurā tika sanesti naudas maki pagājušā cēlienā; naudas maki ir vēl turpat redzami.
Zaladins un drīz pēc tam vairāki mameluki.
ZALADINS (iekšā ienākot). Tur nauda guļ nu vēl! Un dervišu
Neviens nav zinājis, kur atrast; viņš
Gan būs kur šacha spēlē iestidzis,
Kas viņam sevi pašu aizmirst liek;
Par ko ne mani? Jāgaida! Kas ir?
KĀDS MAMELUKS Vēsts! Laba vēsts tev, sultan! sultan, prieks!
Nāk karavane tev no Kahiras;
Ir še! ar septiņgadu tributu
No lepnā Nila.
ZALADINS Brangi, Ibrahim!
Tu tiešām patīkams man vēstnesis!
Ha! taču reizi! taču! Paldies tev
Par labo ziņu.
MAMELUKS (paliek stāvot gaidīdams. Zem sevis). Nu, nu dod tik šur!
ZALADINS Ko gaidi? Ej tik atkal.
MAMELUKS Tas ir viss par vēsti?
ZALADINS Ko tad vēl?
MAMELUKS Un kukulis
Par labo vēsti? Tad es pirmais gan,
Ko Zaladins ar vārdiem atalgot
Ir taču mācījies! Ir arī slava!
Es pirmais, kur viņš sīkstojas.
ZALADINS Tad ņem
Sev vienu maku!
MAMELUKS Nē, nu nē! Nu tu
Man vari dot vai visus!
ZALADINS Spītīgais!
Nāc! Se tev divi. Tiešām? ko? viņš iet?
Viņš mani godprātībā veic? Jo viņam
Ir droši grūtāk balvu atraidīt,
Ne manim dot. Nāc, Ibrahim! Kas man
Gan arī prātā nāk tik tuvu jau
Priekš nāves; palikt gluži citādam?
Ja negribi vis mirt kā Zaladins,
Ko tad kā Zaladins gan dzīvoji?!.. .
OTRAIS MAMELUKS Nu, sultan!
ZALADINS Ja tu manim vēstīt nāc
MAMELUKS Ka transports atnācis iz Eģiptes!
ZALADINS Jau zinu.
OTRAIS MAMELUKS Tad par vēlu nācu!
ZALADINS Kā
Par vēlu? Ņem par savu labo gribu
Tur maku vienu, divus.
OTRAIS MAMELUKS Kopā trīs!
ZALADINS Jā, kad tu māki skaitīt! Ņem tik vien!
OTRAIS MAMELUKS Vēl laikam trešais nāks, ja vien tik viņš
Spēs atnākt.
ZALADINS Kā tu domā?
OTRAIS MAMELUKS Jā, nu tā!
Viņš laikam būs sev kaklu nolauzis!
Mēs trīs, tiklīdz kā droši cerējām,
Ka transports pienāks, katris auļoja
Ko spēdams. Pirmais krita; tā nu es
Tad nācu priekšā un tā paliku
Līdz pašai pilsētai; kur Ibrahims
Zin labāk ielas.
ZALADINS Ak, un kritušais!
Draugs, kritušais! Jel jāj tam pretim, jāj!
OTRAIS MAMELUKS To gan jau darīšu! Un, ja viņš dzīvs,
Tad puse no šiem makiem viņa.
(Aiziet.)
ZALADINS Lūk!
Kāds labs un krietnis vīrs ir arī tas!
Kas spēj ar tādiem vīriem lepoties?
Un vai man nebūtu gan domāt brīv:
Mans piemērs līdzējis tos attīstīt?
Nost domas, tos uz beigām radināt
Pie cita piemēra!
TREŠAIS MAMELUKS Es, sultan . ..
ZALADINS Tu
Tas pats, kurš krita?
TREŠAIS MAMELUKS Nē. Es vēstu tik,
Ka emirs Manzors, kurš ir vadījis
Šo karavanu, kāpj no zirga
ZALADINS Ved
To šurp! Viņš te jau!
2
Emirs Manzors un Zaladins.
ZALADINS Sveiks, mans emir! Nu,
Kā gājis? Manzor, Manzor, ilgi mums
Tu liki gaidīt!
MANZORS Te šī vēstule
Tev ziņos, kādus Abulkasemam
Vēl dumpjus nācās apspiest Tebaοdā:
Pirms šurpu ceļā doties drīkstējām.
Bet tad es steidzināju gājienu,
Cik vien bij iespējams.
ZALADINS Es ticu tev!
Un ņem nu, labais Manzor, ņem tūlīt
Tu taču dari to labprāt? ej ņem
Sev jaunu kara spēku. Tev tūlīt
Būs tālāk iet; šīs naudas vairumu
Ir tēvam jāved Lībanā.
MANZORS Labprāt!
Labprāt!
ZALADINS Un kara spēks, ko līdzi ņem,
Ka vien tik nav par vāju! Lībanā
Vairs viss tik droši nav. Vai netika
Tev sacīts? Templieši sāk atkal celties.
Tev jāuzmanās! Nāc! Kur transports stāv?
Es gribu redzēt to; un visu pats,
Ko vaj'dzīgs, rīkot. Jūs! es pēc pie Zitas.
(Aiziet.)
3
Skatuve izrāda palmas Natana nama priekšā.
Tempļa kungs staigā šurpu turpu.
TEMPĻA KUNGS Iet namā es nu reizi negribu.
Viņš taču beigās iznāks! Citkārt jau
Tik drīz, tik labprāt mani redzēja!
Vēl piedzīvošu, ka viņš izlūgsies,
Lai es tik bieži nestaigāju vairs
Ap viņa namu. Hm! bet esmu es
Gan saniknojies. Kas tad mani tā
Pret viņu sacēlis? Viņš taču teic:
Ka neatraidot vēl. Un Zaladins
Pats apsolījies viņu pārrunāt.
Kā? Vai gan manī tiešām kristīgais
Vēl dziļāk ieēdies, ne viņā žīds?
Kurš sevi pazīst?! Kā es spētu gan
Tam sīko laupījumu nenosliekt,
Ko viņš sev guvis šādā nolūkā,
No kristīgajiem notvert? Tiesa gan;
Nav sīks šis laupījums tāds radījums!
Jā, radījums? un kā? ne verga nē!
Kurš dzīves tukšā krastā klinti met
Un pats tad aiziet? Taču dailnieka,
Kurš pamestajā klintī domāja
Sev tēlu dievišķo, ko izcirzdams
Tad veidoja? Ā! Rechas īstais tēvs,
Ne kristīgais, kurš viņu radījis,
Nē, mūžam paliek žīds. Kad meiteni
Es domāju tik vien kā kristītu,
Es domāju bez visa tā, ko tai
Tik vienīgi šāds žīds bij spējīgs dot:
Teic sirds, kas viņā būtu, kas tev tīk?
Nekas! Vai mazums! Jā, pat viņas smaids
Tik būtu maiga vaibstu kustība;
Ja tas, kas liek tai smaidīt, necienīgs
Tās tīksmes, kāda tērpjas tai uz lūpām:
Nē; viņas smaids pat ne! Es redzēju
Vēl skaistākus pie niekiem izšķiežam,
Pie ņirgāšanās, lišķiem, netikļiem!
Vai tur tie arī mani apbūra?
Vai arī izvīla man vēlējumu
To saules staros mūžu aizlidot?
Nē, nē! Un es vēl nenosliecīgs tam,
Kurš devis tai šo augsto vērtību?
Par ko? Ja es nu pelnu izsmieklu,
Ar kādu sultans mani atlaida!
Jau ļauni, ka viņš varēja to domāt!
Cik maziskis gan viņam izlikos!
Cik nicināms! Un viss dēl meitenes?
Kurd! Kurd! tas neiet tā. Tev jāvēršas!
Ja nu vēl Daja man ko samelsa,
Kas grūti būtu pierādāms? Lūk, tur
Viņš dziļā sarunā jel reizi nāk
Iz nama laukā! Ha! ar ko! Ar to?
Ar manu klostra brāli? Ha! tad viņš
Jau droši visu zina! ir gan pat
Vai patriarkam nodots! Ha! Ko es,
Es, karstgalvis, nu esmu darījis!
Kā viena dzirkstele šīs kaislības
Spēj sadedzināt mūsu smadzenes!
Drīz apņemies, kas nu ir jādara!
Še sāņus gribu uzgaidīt uz viņiem:
Vai klostra brālis drīzi neaizies?
(Paiet iesāņus.)
4
Natans un klostra brālis.
NATANS (viņam klātāk pienākdams). Vēl, labo brāli, daudzreiz pateicos!
KLOSTRA BRĀLIS Es jums tāpat!
NATANS Jūs manim? jūs? par ko?
Par manu untumu jums uztiept to,
Kas jums nav vaj'dzīgs? Jā, kaut jūsējais
Tai ļāvies! kaut jūs negribētu būt
Par mani bagātāks!
KLOSTRA BRĀLIS Tā grāmata
Jau arī tā nav mana; arī tā
Tik meitai pieder; grāmata, lūk, ir
Pēc tēva vienīgais tās mantojums.
Bet jūs jau viņai esat lai dievs dod,
Nekad jums nenožēlot, ka tik daudz
Jūs darījāt priekš tās!
NATANS Kā to lai spēju?
Nekad! Bez bēdām varat būt!
KLOSTRA BRĀLIS Nu, nu!
Šie patriarki un šie templieši. . .
NATANS Tik daudz man nespēj ļauna padarīt,
Ka man jelkad ko nāktos nožēlot:
Ne tik vēl šo! Un vai tad tiešām gan
Tik droši zināt, ka tas tempļa kungs,
Kas patriarku uzrīda?
KLOSTRA BRĀLIS Kāds cits
Gandrīz jau nevar būt. Viens tempļa kungs
Ar viņu iepriekš runāja; un, ko
Es dzirdēju, tā izlikās.
NATANS Bet tagad
Viens vien tik atrodas šaī pilsētā,
Un to es pazīstu. Tas ir mans draugs.
Labs, krietnis, atklāts jauneklis!
KLOSTRA BRĀLIS Jā gan;
Tas pats! Bet, kas mēs esam un kam mums
Ir jābūt pasaulē, tas nesader
Ik reizes.
NATANS Diemžēl nē. Lai dara katris
Tik savu ļaunāko vai labāko!
Ar jūsu grāmatu pret visiem stājos:
Un eju taisni tik uz sultanu.
KLOSTRA BRĀLIS Daudz laimes! Tad es atstāšu jūs še.
NATANS Un neredzējāt Rechu! Atnākat
Jel drīz, jel biežāk. Kad tik patriarks
Vēl šodien zināt nedabū! Bet ko?
Ja gribat, sakāt šodien.
KLOSTRA BRĀLIS Es gan ne.
Ar dievu!
(Aiziet.)
NATANS Neaizmirstat mūs! Ak dievs!
Ka nevaru tūlīt še ceļos krist
Zem klajām debesīm! Kā režģeklis,
Kurš man tik bieži lika baiļoties,
Nu pats no sevis atrist! Dievs! kā man
Top viegli, ka nu manim pasaulē
Nekā vairs nav ko slēpt! ka varu nu
Ir ļaužu priekšā tikpat brīvi staigāt
Kā tavā priekšā, kas tu vienīgais
Mūs, cilvēkus, pēc darbiem netiesā,
Kas ir tik reti mūsu darbi, dievs!
5
Natans un tempļa kungs, kurš no sānu puses pienāk viņam klāt.
TEMPĻA KUNGS Ē! Natan, ņemat mani līdz!
NATANS Kas sauc?
Vai jūs tas, bruņeniek? Kur bijuši,
Ka nesatiku jūs pie sultana?
TEMPĻA KUNGS Mēs esam pārmijušies. Neņemat
Man ļaunā!
NATANS Es jau ne; bet Zaladins
TEMPĻA KUNGS Jūs nenācāt
NATANS Bet jūs gan runājāt?
Nu, tad ir labi.
TEMPĻA KUNGS Jā viņš runāt grib
Ar abiem reizē.
NATANS Vēl jo labāk. Nu,
Tad ejam. Man jau tā turp iešana.
TEMPĻA KUNGS Vai drīkstu jautāt, Natan, kas tas tāds,
Kas jūs tur atstāja?
NATANS Vai nepazīstat?
TEMPĻA KUNGS Vai nebij laju brālis, lāga vīrs,
Tas, kuru patriarks tik labprāt lieto
Par spiegu?
NATANS Var gan būt! Viņš tiešām ir
Pie patriarka.
TEMPĻA KUNGS Brangi izdomāts:
Tā vientiesību iepriekš izsūtīt
Pirms blēdības.
NATANS Jā muļķo; nevis svēto.
TEMPĻA KUNGS Nē, svētai netic patriarks.
NATANS Par šo
Es galvoju. Tas savam patriarkam
Ko netaisnu gan nepalīdzēs darīt.
TEMPĻA KUNGS Viņš tā gan izliekas. Bet vai viņš jums
Par mani neteica nekā?
NATANS Par jums?
Par jums nu sevišķi gan ne. Vai viņš
Jel maz ir jūsu vārdu zin?
TEMPĻA KUNGS Gan ne.
NATANS Par kādu tempļa kungu tomēr viņš
Man sacīja.
TEMPĻA KUNGS Un ko?
NATANS Ar ko viņš jūs
Nekādā ziņā nebūs domājis!
TEMPĻA KUNGS Kas zin? Nu, sakāt vien.
NATANS Ka mani kāds
Pie viņa patriarka sūdzējis
TEMPĻA KUNGS Jūs sūdzējis? Tie ir, lai atvaino
Tik meli. Dzirdat, Natan! Neesmu
Tāds cilvēks, kurš to noliegt gribētu.
Ko esmu darījis, to darījis!
Bet neesmu ir tāds, kas visu to,
Ko darījis, par labu aizstāvētu.
Ko es lai kļūdas kaunētos? Vai man
Nav cieta nodoma to pārlabot?
Un vai es nezinu, cik tāļi spēj
Ar viņu cilvēks kļūt? Jel dzirdat, Natan!
Es tiešām laja brāļa tempļa kungs,
Kurš esot sūdzējis par jums jā es.
Jūs zināt, kamdēļ tiku saniknots!
Ka dzīslās asinis man vārījās!
Es nelga! Es ar miesu, dvēseli
Jums rokās mesties nācu. Natan, kā
Jūs mani saņēmāt! Cik remdeni
Un auksti, jā, vēl ļaunāk jūs
No manis izvairīties raudzījāt;
Ar kādiem gaisā grābtiem jautājumiem
Jūs izlikāties gribam atbildēt:
To nedrīkstu ir tagad padomāt,
Ja gribu mierīgs palikt. Dzirdat, Natan!
Šaī juceklī nu Daja pienāca,
Man savu noslēpumu uzstiepjot;
Tas likās izskaidrojam, kādēļ jūs
Tik auksti izturējāties.
NATANS Kā tā?
TEMPĻA KUNGS Jel dzirdat tāļāk! Es sev domāju:
Jūs labprāt negribat, ko kristīgiem
Tā reizi atņēmuši, atkal atdot
Man kristīgam. Un tā man prātā nāca
Jūs aši, krietni piespiest, nazi likt
Pie kakla.
NATANS Aši, krietni? krietni? Kur
Se krietnums?
TEMPĻA KUNGS Dzirdat, Natan! Tiešām gan:
Es ļauni darīju! Jo laikam jūs
Bez vainas, muļķa Daja nezina,
Ko runā, ir jums naidīga grib jūs
Ar to tik kādā ļaunā likstā vest
Var būt! var būt! Un es vēl jauniņš ners,
Kurš vienmēr reizē abās pusēs muld;
Drīz dara daudz par daudz, drīz daudz par maz
Ir tas var būt! Jel piedodat!
NATANS Tad jūs
Man šādā kārtā . ..
TEMPĻA KUNGS Nu, es aizgāju
Pie patriarka! Bet jūs nesaucu
Pie vārda. Tas ir samelots, kā teikts!
Es gadījumu tik vispārīgi
Tam teicu, lai tā domas dzirdētu.
Ir tā man nevaj'dzēja darīt: jā!
Jo vai gan patriarku nepazinu
Par blēdi? Vai es nevarēju jūs,
Jūs pašu tūdaļ prasīt? Vai man gan
Bij meiteni vest briesmās, ka tāds tēvs
Tai būtu jāzaudē? Nu, ko nu tur?
Jo patriarka neģēlīgums, kurš
Aizvien sev līdzīgs paliek, mani drīz,
Drīz atveda pie pilnas samaņas.
Jo dzirdat, Natan; dzirdat tāļāk vēl;
Nu, ja viņš jūsu vārdu zinātu:
Kas tad par to? Viņš var jums meiteni
Tik atņemt, kad tā citam nepieder,
Bet jums. Viņš tik iz jūsu nama var
To klostrī vest. Tad dodat viņu man!
Tik dodat man; un lai tas nāk tad. Ha!
Gan viņš tad atstās domas manu sievu
Man atņemt. Dodat man! Lai viņa ir
Vai jums, vai citam meita! Kristīga
Vai žīdiete, jeb vai ne tā, ne tā!
Viss viens! viss viens! Nedz tagad, nedz jelkad,
Jelkad jūs savā mūžā prasīšu
Pēc tā! Lai ir kā būdams!
NATANS Jūs gan pat
Vēl domājat, ka patiesību slēpt
Man vajadzīgs?
TEMPĻA KUNGS Lai ir kā būdams!
NATANS Es
Jau jums vai citam, kam tas jāzina
Vēl liedzis neesmu, ka viņa ir
Gan kristīta un man tik audžu meita.
Bet kādēļ viņai es to neteicis?
Par to man atvainoties pienākas
Tik viņas priekšā.
TEMPĻA KUNGS To jums nevaj'ga
Ir viņas priekšā. Ļaujat jel, lai tai
Nekad jūs citādi nav jāuzlūko!
Ak, aiztaupāt tai atklājumu! Vēl
Par viņu nospriest varat jūs viens pats.
Es lūdzu, Natan, dodat viņu man!
Es esmu vienīgais, kurš otru reiz
To izglābt spēj un grib.
NATANS Jā spēja! spēja!
Bet nu vairs ne. Ar to par vēlu ir.
TEMPĻA KUNGS Kā tā? Par vēlu?
NATANS Paldies patriarkam
TEMPĻA KUNGS Kā? Patriarkam? Paldies? Tam? Par ko?
Tas mūsu paldies būtu pelnījis?
Par ko? par ko?
NATANS Ka mēs nu zinām, kam
Tā radus: zinām, kura rokām to
Var droši izdot.
TEMPĻA KUNGS Lai tam pateicas
Par to, kas pateiksies par vairāku!
NATANS Iz tām jums viņa arī jāiegūst
Un ne iz manām.
TEMPĻA KUNGS Nabags bērns! Kas viss
Tev uzbrūk, nabadzīte Recha! Kas
Priekš citiem bāriem būtu laime, tev
Tiek nelaime! Ak Natan! Un kur ir
Šie radi?
NATANS Kur tie ir?
TEMPĻA KUNGS Un kas tie ir?
NATANS It īpaši ir brālis atradies,
Pie kura jums nu jāgriežas.
TEMPĻA KUNGS Kāds brālis?
Kas tāds šis brālis? Vai viņš kareivis?
Vai garīdznieks? Jel sakāt, ko man būs
No viņa sagaidīt.
NATANS Man šķiet, viņš nav
Ne kurš no tiem vai abi. Nepazīstu
Vēl to.
TEMPĻA KUNGS Un citādi?
NATANS Ir krietnis vīrs!
Pie kura Rechai neklāsies nebūt
Tik ļauni.
TEMPĻA KUNGS Kristīgs, vai? Es nezinu
Pa laikiem, ko lai domāju no jums:
Bet ļaunā neņemat, vai kristīgos
Tai nebūs jārādās par kristīgu?
Vai pēc tā nekļūs vēl par to, par ko
Tik ilgi rādījusēs? Tīros kviešus,
Ko esat sējuši, vai nezāle
Tos nenomāks? Un tas jums rūp tik maz?
Jūs tomēr spējat sacīt Natan, jūs?
Ka viņai vis tik ļauni nebūšot
Pie brāļa?
NATANS Ceru! Domāju! Ja vien
Pie tā kas viņai trūktu, vai tad mēs,
Vai jūs un es lai nepaliekam?
TEMPĻA KUNGS A!
Kas viņai gan pie brāļa varēs trūkt?
Vai tas ar ēdienu un apvalkiem,
Ar saldumiem un rotām māsiņu
Papilnam neapgādās? Un kas gan
Vēl vairāk vaj'dzīgs māsiņai? Ak, jā:
Vēl vīru arī! Nu; ir to, ir to
Tai brālīts savā laikā apgādās;
Kāds tikai vien virs zemes atrodams!
Viskristīgākais! labākais! Ak Natan!
Kāds eņģels, ko jūs bijāt audzējuši,
Un to lai citi jums nu samaitā!
NATANS Par to nav bēdas! Mūsu mīlestības
Viņš būs aizvien vēl cienīgs.
TEMPĻA KUNGS Nesakat
To vis! No manas mīlestības ne!
Tā neļauj atraut sev neko; neko,
Lai būt nezcik mazs! Ir vārdu ne!
Bet pag! Vai viņa nojauš jau, kas še
Ar viņu notiek?
NATANS Var jau būt; kaut gan
Es nezinu, no kā?
TEMPĻA KUNGS Viss viens. Tai būs
No manis pirmā dzirdēt, kas tai draud
Šaīs abos gadījumos. Savas domas:
To agrāk neredzēt un nerunāt,
Pirms spētu viņu saukt par savēju,
Es atmetu. Es steidzos . . .
NATANS Kurp?
TEMPĻA KUNGS Pie viņas!
Man jāredz, vai šī bērna dvēsele
Būs diezgan vīrišķa to apņemties,
Kas vienīgi tās cienīgs!
NATANS Kas?
TEMPĻA KUNGS Pēc jums
Un sava brāļa tāļāk netaujāt,
Un
NATANS Un?
TEMPĻA KUNGS Un sekot man; kaut būtu vai
Caur to tai muselmanim jāpaliek
Par sievu.
NATANS Paliekat! Tās mājā nav;
Tā ir pie Zitas, Zaladina māsas.
TEMPĻA KUNGS Vai sen? Par ko?
NATANS Un, ja jūs vēlaties
Tur reizē brāli atrast: nākat līdz!
TEMPĻA KUNGS Kā? brāli? kuru? Zitas jeb vai Rechas?
NATANS Var būt, ka abus. Nākat, lūdzu, vien!
(Viņš aizved viņu sev līdz.)
6
Skatuve izrāda Zitas harema telpas.
Zita un Recha dzīvā sarunā.
ZITA Kā priecājos par tevi, mīļo meitiņ!
Jel neesi tik nospiesta! tik baiļa!
Jel esi runīgāka! jautrāka!
RECHA Ak princese
ZITA Nē, nē! ne princese!
Sauc mani Zitu, māsu, draudzeni,
Sauc mani savu māmiņu! Gandrīz
Es varētu tā būt. Tik jauna! gudra!
Ko visu tu jau zini! cik tu daudz
Jau lasījusi!
RECHA Lasījusi! Zita,
Tu smejies savas mazās muļķes māsas.
Es tikko lasu.
ZITA Tikko lasi? Mels!
RECHA Tik drusku tēva roku! Manim šķita,
Tu runāji par grāmatām.
ZITA Jā gan.
RECHA Nu, grāmatas man tiešām grūti lasīt!
ZITA Vai tiešām?
RECHA Tiešām. Nemīļo mans tēvs
To auksto grāmatgudrību, kas mums
Ar sastingušām zīmēm smadzenēs
Vien iespiežas.
ZITA Lūk, lūk! Bet tomēr tam
Būs laikam taisnība! Un viss, ko vien
Tu zini?
RECHA Zinu tik iz viņa mutes
Un vēl pa lielai daļai spētu teikt,
Kā? kur? viņš mani mācījis.
ZITA Jā, tā
Viss tiešām labāk Piesliedzas. Tā mācās
Ar reizi visa dvēsle.
RECHA Droši Zita
Tāpat maz lasījusi vai nekā!
ZITA Kā tā? Ar pretējo es nelepojos.
Bet kādēļ tā? Tavs iemeslis? Teic vien?
RECHA Tā ir tik vienkārša! tik nemākslota,
Tik sevim līdzīga
ZITA Nu?
RECHA Grāmatas
Tik reti mums to atstājot: tā teic
Mans tēvs.
ZITA Tavs tēvs, ā, cik viņš ražens ir,
Šis vīrs!
RECHA Vai ne?
ZITA Cik tuvu vienumēr
Viņš mērķim tiek!
RECHA Vai ne? Un šo, šo tēvu
ZITA Kas kait tev, mīļā?
RECHA Man šo tēvu
ZITA Dievs!
Tu raudi?
RECHA Šo, šo tēvu Ā! man tas
Ir jāteic! Sirds pēc elpas laužas
(Metas, asaru pārmākta, Zitai pie kājām.)
ZITA Bērns,
Kas kait tev? Recha?
RECHA Man šo tēvu būs
Būs zaudēt!
ZITA Zaudēt? Viņu? Tevim būs?
Kā? Aprimsti! Nekad! Jel piecelies!
RECHA Tev nebūs velti solījušai būt,
Ka būsi māsa man un draudzene!
ZITA Es esmu tā! Jel celies! Citādi
Man palīgs jāsauc.
RECHA (saņemas spēkiem un pieceļas). Ā! nu piedod man!
Man manas sāpes lika aizmirst, kas
Tu esi. Zitas priekšā nelīdz gaust,
Nedz izsamisties. Auksts un mierīgs prāts
Tik vienīgais par viņu iespēj visu.
Ko prāts pie viņas aizstāv, tas tik veic!
ZITA Nu tad?
RECHA Nē; māsa, mana draudzene,
To nepieļauj! Nekad to nepieļauj,
Ka man ar varu uztiepts kļūst cits tēvs!
ZITA Ar varu uztiepts kļūst cits tēvs? Tev, tev?
Kas var to? Kas to var ir gribēt, mīļā?
RECHA Kas? Mana labā, ļaunā Daja var
To gribēt, grib to varēt. Jā; tu gan
Šo labo, ļauno Daju nepazīsti?
Nu, dievs lai piedod tai! lai atmaksā!
Tik daudz man laba, un tik daudz man ļauna
Tā darījusi!
ZITA Ļaunu tev? Tad laba
Ir viņā tiešām maz.
RECHA Nē, tomēr daudz!
Jo daudz!
ZITA Kas viņa ir?
RECHA Ir kristīga,
Kas mani kopa bērnībā; tā kopa!
Tu netici! Tik maz man lika just,
Ka mātes nav! Dievs viņai atmaksā
Par to! Bet kā tā mani baiļoja!
Kā mani mocīja!
ZITA Un kādēļ? kā?
Par ko?
RECHA Tā, nabadzīte, es jau teicu
Ir kristīga: tai mīlot jāmoka;
Ir viena no tām muldonēm, kas šķiet,
Ka zina vispārīgo, vienīgo
Un taisno ceļu nākt pie dieva!
ZITA Jā,
Nu saprotu!
RECHA Un jūtas spiesta katru,
Kas noiet no šī ceļa, vadīt turp,
Tie citādi jau nespēj. Jo, kad šis
Ir ceļš, kurš vienīgi pareizi ved:
Kā tie lai rāmā garā noskatās,
Ka viņu draugi citu ceļu iet,
Kurš viņus postā, mūža postā grūž?
Tad būtu iespējams, ka cilvēku
Tai pašā laikā iemīļo un nīst.
Un tas jau arī nav, kas mani spiež
Par viņu beigās skaļi sūdzēties.
Tās draudus, nopūtas un lūgšanas
Labprāt es ilgāk panestu; labprāt!
Tas viss man tomēr domas aizdeva,
Kas labas, derīgas. Un kuram tad
Gan neglaimo, kad jūt, ka mīļš un dārgs
Tik ļoti viņš tiek turēts no kaut kā,
Ka tas jau nespēj panest domas pat,
Ka reizi būs mūs mūžam jāpiecieš!
ZITA Jā, tiesa!
RECHA Bet bet tas par tāļu iet!
Es nespēju neko tam pretim likt;
Ne pacietību un ne prātu
ZITA Kas?
Un kam?
RECHA Ko tā nupat man atklāja.
ZITA Tev atklāja? nupat?
RECHA Tik tagad pat!
Mēs, šurpu nākot, tuvojāmies kādai
Pus-sagruvušai Kristus svētnīcai.
Te pēkšņi viņa stāv; šķiet cīnāmies;
Ar asarām drīz skatās debesīs,
Drīz manī. "Nāc," tā beigās teic, "lai še
Caur svētnīcu vistaisnāk izejam!"
Tā iet, es sekoju; man acis klīst
Ar šaušalām caur tempļa gruvekļiem.
Nu viņa atkal stāv! es redzu, mēs
Pie altara jau iegrimušiem kāpiem.
Ak, kā man kļuva dīvaini, kad tā
Ar karstām asarām un rokas laužot
Pie kājām manim krita! .. .
ZITA Labais bērns!
RECHA Un pie tās dievišķās, kas citkārt tur
Daudz darījusi lielu brīnumu,
Nu mani zvērināja, skatieniem,
Kas pilni līdzcietības, lai es jel
Par sevi apžēlotos! Lai vismaz
Tai piedodot, ka jāatklājot man,
Kas viņas baznīcai par tiesībām
Uz mani.
ZITA (zem sevis). Nabaga bērns! To bījos!
RECHA Es
No Kristus dzimtas; esot kristīta!
Ne meita Natanam! ne viņš man tēvs!
Dievs! Dievs! Ne viņš man tēvs! Ak Zita! Zita!
No jauna es pie tavām kājām .. .
ZITA Recha!
Ak, nē jel, celies! Brālis nāk! jel celies!
7
Zaladins un priekšējie.
ZALADINS Kas notiek še?
ZITA Ak, viņa nerimst! Dievs!
ZALADINS Kas ta?
ZITA Tu zini.. .
ZALADINS Mūsu drauga meita?
Kas viņai kait?
ZITA Bērns, saņemies! Lūk, sultans . . .
RECHA (uz ceļiem aizrāpjas pie Zaladina kājām, galvu uz zemi nodūrusi). Nē, nē, es neceļos! es negribu
Pirms vaigu vaigā skatīt sultanu!
Pirms apbrīnot to mūža taisnību,
To labsirdību, kura viņa acīs,
No viņa pieres atspīd
ZITA Celies jel!
RECHA Pirms viņš man nesolās. ..
ZALADINS Nāc! solos tev
Lai ir kas būdams!
RECHA Ak, es lūdzu tik,
Lai manu tēvu atstāj man un mani
Pie viņa! Vēl es nezinu, kas cits
Grib būt mans tēvs var gribēt. Nevēlos
To izzināt. Bet vai tad asins vien
Tik dara tēvu? asins vien?
ZALADINS Nu manu!
Kas bij tik nežēlīgs tev pašai tev
Šīs domas galvā iedot? Vai tad jau
Tas tiešām izzināts? jau pierādīts?
RECHA Tā laikam būs! Jo Dajai teikusi
To mana aukle.
ZALADINS Aukle?
RECHA Kura mirstot
To gribējusi tai vēl uzticēt.
ZALADINS Pat mirstot! Vai ne muldot jau? Un lai
Tas tiesa! Jā; tad asins, asins vien
Nebūt vēl tēvu nedara! tikko
Vēl zvēru tēva dara! dod, ja daudz,
Tik pirmo tiesību sev nopelnīt
Šo vārdu! Nebaidies jel veltīgi!
Un zini ko? Ja divi tēvi sāk
Ap tevi strīdēties: met abus; ņem
Sev trešo! Mani ņem par savu tēvu!
ZITA Ak, dari, dari to!
ZALADINS Es būšu tev
Labs, īstens tēvs! Bet pag! man prātā nāk
Vēl kas daudz labāks. Ko tev vajaga
Vispārini tēvu? Ja nu viņi mirst?
Pie laika mums pēc kāda jāraugās,
Kas mūžam kopā dzīvot grib ar mums!
Vai kādu nezini?
ZITA Tu liec tai sarkt!
ZALADINS Jā, manim tiešām tas ir nodomā.
Jo sarkstot nedaiļie jau daiļi kļūst:
Vai daiļie nekļūtu vēl daiļāki?
Es tavam tēvam Natanam un vēl
Vēl kādam citam liku šurpu nākt.
Vai tu to atmini? Šurp! Tu jau man
To atļauj, Zita?
ZITA Brāli!
ZALADINS Ka tu nu
Priekš viņa krietni sarksti, mīļais bērns!
RECHA Priekš kā? lai sarkstu?
ZALADINS Mazā liekule!
Tad bālsti labāk! Ja tu gribi tā
Un vari!-
(Ienāk vērdzene un tuvojas Zitai.) Vai tad viņi ir jau še?
Jā! lai tie ienāk. Tie ir viņi, brāli!
(Verdzene aiziet.)
8
Natans, tempļa kungs un priekšējie.
ZALADINS Ā mani labie, mīļie draugi! Tev,
Tev, Natan, man vispirms ir jāsaka,
Ka tagad tu, cik drīzi vēlies vien,
Pēc savas naudas vari sūtīt!
NATANS Sultan!. ..
ZALADINS Nu arī es tev varu līdzēt. . .
NATANS Sultan!
ZALADINS Nu karavane klāt. Es atkal nu
Tik bagāts esmu, kā sen nebijis.
Nāc teic man, ko tu uzņemt gribētu
Tā īsti lielisku! Jo arī jums,
Jums, tirgoņiem! nekad jau nevar būt
Par daudz tās baltās naudas!
NATANS Un par ko
Par sīkumiem vispirms! Es redzu, tur
Mirkst acis asarās; tās žāvēt man
Daudz vairāk rūp.
(Viņš tuvojas Rechai.) Tu raudāji, mans bērns?
Kas kait tev? tu jau mana meita vēl?
RECHA Mans tēvs!. . .
NATANS Mēs saprotamies. Mitējies!
Nu, esi jautra! Ja tik tava sirds
Ir citādi vēl tava! Citādi
Tev nedraud zaudējums! Tavs tēvs tev ir
Vēl nepazudis!
RECHA Cits nekas, nekasi
TEMPĻA KUNGS Nekas? Nu! tad es esmu pievīlies.
Ko zaudēt nebaidāmies, to nekad
Mēs turēt nedomājām un nekad
To negribējām! Labi! labi! Natan,
Tas visu pārgroza! Mēs, sultan, nācām
Uz tavu pavēli. Bet velti vien
Es tevi traucēju; nu nepūlies!
ZALADINS Cik straujš tu atkal, jaunekli! Vai viss
Lai tevim pretim nāk? lai uzmin tevi
Kā mīklu?
TEMPĻA KUNGS Nu, tu dzirdi! redzi, sultan!
ZALADINS Nu, tiešām! Vāji, ka tu skaidrāki
To nezināji!
TEMPĻA KUNGS Tad es zinu nu!
ZALADINS Kas tā uz labdarību tielējas,
Ņem viņu atpakaļ. Ko izglābi,
Vēl tādēļ nav tavs īpašums. Jo tad
Jau laupītājs, ko skopums liesmās dzen,
Tāds varons kā ir tu!
(Tuvojas Rechai, lai viņu pievestu klāt tempļa kungam.) Nāc, mīļo meitiņ,
Nāc! Nepieskaiti viņam to. Jo, kad
Viņš būtu citāds, mazāk lepnis, straujš:
Viņš būtu kautrējies vēl tevi glābt.
Viens darbs lai otru atlīdzina. Nāc!
Nāc, viņu apkauno! un dari to,
Ko viņam klājas darīt! Atzīsties
Tam mīlestībā! piedāvājies tam!
Un, ja viņš smādē tevi; aizmirst spēj,
Cik daudz ar to tu vairāk darīji
Priekš viņa nekā viņš priekš tevis Ko
Tad viņš ir darījis priekš tevis? Drusku
Tik apkvēpojies? liela manta! tā
Tam nav nekā no mana Asada!
Tā tam ir viņa teika, bet ne sirds.
Nāc, mīļā . . .
ZITA Ej! ej, mīļā, ej! Tas nav
Priekš tavas pateicības vis vēl daudz;
Vēl nav nekas.
NATANS Pag, Zaladin! pag, Zita!
ZALADINS Ir tu?
NATANS Še vēl kam nākas līdzrunāt.. .
ZALADINS Kas to gan liedz? Bez šaubām, pienākas
Tev, tādam audžu tēvam, arī balss
Šai lietā! Pirmā pat, ja gribi. Lūk,
Es zinu apstākļus.
NATANS Ne pilnīgi!
Es ne par sevi runāju, par citu;
Par gluži citu, Zaladin, ko pirms
Es lūdzu arī uzklausīt.
ZALADINS Kas tas?
NATANS Tās brālis!
ZALADINS Rechas brālis?
NATANS Jā!
RECHA Mans brālis?
Tad man ir brālis?
TEMPĻA KUNGS (uztrūkdamies iz izsamisušas, mēmas izklaidības). Kur tad? Kur viņš ir,
Šis brālis? Vēl nav še? Jūs teicāt, es
To tikšot še.
NATANS Tik paciesties.
TEMPĻA KUNGS (sīvu rūgtumu balsī). Viņš tai
Ir tēvu uztiepis: vai brāli nu
Viņš neatradīs tai?
ZALADINS Nu, tā tik trūkst!
Tu kristīgais! Tik zemas aizdomas
Mans Asads nebūtu vis izteicis.
Nu, labi! tā tik tāļāk!
NATANS Piedod tam!
Es labprāt piedodu. Kas zin, ko mēs
Tā vietā un tā gados domātu!
(Draudzīgi tuvojas bruņeniekam.) Lūk, bruņeniek! Uz neuzticību
Nāk aizdomas! Ja savu īsto vārdu
Jūs būtu manim teikuši.. .
TEMPĻA KUNGS Kā?
NATANS Jūs
Ne Staufens!
TEMPĻA KUNGS Kas tad es?
NATANS Jums vārds nav Kurds
No Staufenes!
TEMPĻA KUNGS Kas tad?
NATANS Jūs esat Leons
No Filnekas.
TEMPĻA KUNGS Kā tā?
NATANS Jūs brīnāties?
TEMPĻA KUNGS Patiesi! Kas to teic?
NATANS Es; kas jums var
Vēl vairāk teikt. Bet es jūs nevainoju
Nemaz par meliem.
TEMPĻA KUNGS Nē?
NATANS Var tiešām būt,
Ka otrais vārds jums arī pienākas.
TEMPĻA KUNGS Nu, taču gan! (Tā dievs tam lika runāt.)
NATANS Jo jūsu māte bija Staufene.
Un viņas brālis, kurš jūs audzējis,
Kam tikāt atstāti no vecākiem,
Kad tie, no vācu aukstā gaisa bēgot,
Še atkal ieradās: tas saucās Kurds
No Staufenes; varbūt tas pieņēmis
Jūs sava bērna vietā! Vai jūs sen
Ar viņu kopā šurpu pārnācāt?
Vai viņš vēl ira dzīvs?
TEMPĻA KUNGS Ko lai es nu
Te saku? Natan! Tiešām gan! Tā ir!
Viņš pats ir miris. Es šurp pārnācu
Ar pēdējo no ordenspulkiem. Bet,
Bet kas gar visu šo par daļu ir
Gan Rechas brālim?
NATANS Jūsu tēvs
TEMPĻA KUNGS Kā? To
Jūs arī pazināt?
NATANS Viņš bij mans draugs.
TEMPĻA KUNGS Bij jūsu draugs? Ā Natan! . . .
NATANS Saucās: Volfs
No Filnekas; bet nebij vācietis .. .
TEMPĻA KUNGS Ir to jūs zināt?
NATANS Bija vācieti
Tik precējis, bij jūsu mātei līdzi
Uz īsu laiku Vācijā
TEMPĻA KUNGS Ne tāļāk!
Es lūdzu jūs! Bet Rechas, Rechas brālis?
NATANS Tas esat jūs?
TEMPĻA KUNGS Es? Es tās brālis?
RECHA Viņš
Mans brālis!
ZITA Brālis!
ZALADINS Māsa brālis!
RECHA (grib tuvoties tempļa kungam). A!
Mans brālis!
TEMPĻA KUNGS (atkāpjas atpakaļ). Viņas brālis!?
RECHA (paliek stāvot un griežas pie Natana). Nevar būt!
Nē! Viņa sirds to nejūt! Viltnieki
Mēs esam! Dievs!
ZALADINS (uz tempļa kungu). Kā? Viltnieki? To tu,
Tu spēji domāt? Viltnieks pats! Jo viss
Pie tevis melots: vaigs un balss, un gaita!
Viss svešs! Šo māsu neatzīt! Ej, ej!
TEMPĻA KUNGS (pazemīgi Zaladinam tuvodamies). Ak, nepārproti, ka es iztrūkstoši
Un acumirklī, kādā Asadu
Nekad tu neredzēji, nenosodi
Mūs abus!
(Natanam klāt piesteigdamies.) Natan! Jūs man atņemat
Un dodat! Pilnām rokām! Nē! Jūs dodat
Man vairāk, nekā ņemat! Tūkstoškārt
(Rechai ap kaklu krizdams.) Ā mana māsa! mana māsa!
NATANS Blanda
No Filnekas!
TEMPĻA KUNGS Ā Blanda? Recha ne?
Ne jūsu Recha vairs? Jūs atstumjat
To! Dievs! tai dodat iekristīto vārdu!
Un manis dēļ to atstumjat! Ā Natan!
Kam viņai liekat atmaksāt? Kam viņai!
NATANS Un ko? Ak mani bērni! mani bērni!
Vai manas meitas brālis nav mans bērns
Tāpat? tiklīdz viņš grib?
(Kamēr Natans ļaujas tempļa kunga un Rechas apskāvieniem, Zaladins nemierīgā izbrīnējumā tuvojas savai māsai Zitai.)
ZALADINS Ko saki, māsa?
ZITA Es jūtos aizgrābta . ..
ZALADINS Un es, es baidos
No jūtu aukām, kas vēl lielākas!
Tik sagatavojies, ka spēji.
ZITA Kā?
ZALADINS A Natan, Natan! tik viens vārds; viens vārds!
(Kamēr Natans pienāk viņiem klāt, Zita atkal piebiedrojas brālim un māsai, lai viņiem izrādītu savu līdzjūtību; tikmēr Natans un Zaladins sarunājas klusākā balsī.)
ZALADINS Klau! Klau jel, Natan! Vai tu neteici
Nupat ?
NATANS Ko?
ZALADINS Viņas tēvs iz Vācijas
Vis nebijis, nedz dzimis vācietis?
Kas tad viņš bija? un no kurienes?
NATANS To viņš nekad man pats nav sacījis.
Iz viņa mutes nezinu neko.
ZALADINS Bet franks viņš nebija? ne rietumnieks?
NATANS Ka viņš tas nav, to gan viņš atzinās.
Vismīļāk persiski tam tīkās
ZALADINS A!
Ko gribu vairāk? Tas ir viņš! Tas viņš
Ir bijis!
NATANS Kas?
ZALADINS Mans brālis! Jā! Mans Asads!
Patiesi!
NATANS Nu, ja pats to uzmini;
Še apstiprinājums šai grāmatā!
(Pasniedz Zaladinam breviru.)
ZALADINS (kāri grāmatu atšķirdams). Ā! viņa roka! Es to pazīstu!
NATANS Vēl viņi nezina nekā! Vēl viss
Stāv tavā varā, ko tiem zināt būs!
ZALADINS (arvien vēl grāmatu šķirstīdams). Man sava brāļa bērnus neatzīt?
Man savus bērnus savus brālēnus?
Tos neatzīt? Kā? Tevim viņus ļaut?
(Atkal diktā balsī runādams.) Tie viņi! viņi! Zita! viņi ir!
Ir abi mana tava brāļa bērni!
(Viņš metas viņu apskāvienos.)
ZITA (viņam sekodama). Ko dzirdu! Tā jau vaj'dzēja ar būt!
ZALADINS (uz tempļa kungu). Nu, stūrgalvi, tev taču mani jāmīl!
(Uz Rechu.) Nu esmu tas, par ko tev solījos?
Vai gribi nu vai nē!
ZITA Es arī! arī!
ZALADINS (atgriezdamies atpakaļ, uz tempļa kungu). Mans dēls! Mans Asads! mana brāļa dēls!
TEMPĻA KUNGS Es tavu asiņu! tad viņi sapņi,
Ar ko man nošūpoja bērnību,
Bij vairāk ne tik sapņi!
(Mezdamies Zaladinam pie kājām.)
ZALADINS (viņu augšā paceldams). Ļaundaris!
Viņš zināja par to un spēja mani
Vai padarīt par slepkavu! Pag, tu!
(Mēmi atkārtojoties apskāvieniem kā agrāk, priekškars krīt.)