V.Šekspīrs

Karalis Lirs

Traģedija piecos cēlienos no Viljama Šekspira

.

,

,

.

.

Lirs, Britanijas karalis

Francijas karalis

Burgundijas hercogs

Kornvalas hercogs

Albanijas hercogs

Grafs Glosters

Grafs Kents

Edgars, Glostera dēls

Edmunds, Glostera ārlaulības dēls

Lira ners

Korens, pilsgalmnieks

Osvalds, Gonerilas pilsuzraugs

Ārsts

Kāds virsnieks

Edmunda pavadonībā

Kāds bruņenieks

Kordelijas galmā

Kāds herolds

Kāds vecs vīrs,

grafa Glostera klausībnieks

Kornvala apkalpotāji

Sievietes:

Gonerila

Regana karaļa Lira meitas

Kordelija

Bruņenieki karaļa pavadonībā, virsnieki, vēstneši, zaldāti un pavadoņi

Notikumu vieta: Britanija

Laiks — teiksmains notikums no pagānu ticības laikiem.

..

1

Greznas telpas karaļa Lira pilī.

Ienāk: grafs Kents, grafs Glosters un Edmunds.

KENTS Man līdz šim likās, ka karalis vairāk mīl Albanijas nekā Kornvalas hercogu.

GLOSTERS Tā mēs visi aizvien domājām; bet tagad, pie valsts izdalīšanas, nebūt nav nomanāms, ka viņš vienu no hercogiem mīlētu vairāk, jo daļas nosvērtas tik līdzīgas, ka ar smalkāko novērošanu nevar izšķirties priekš vienas vai otras.

KENTS Vai tas nav jūsu dēls, milord?

GLOSTERS Viņa audzināšanu uzņēmu uz sevi, mans kungs; man tik bieži nācās nosarkt, atzīstot viņu par savu dēlu, ka nu jau esmu pilnīgi norūdīts pret to.

KENTS Nesaprotu jūs.

GLOSTERS Toties labāk sapratāmies mēs ar viņa māti, un no šīs saprašanās iznāca viņai dēla atrašanās vēl agrāk nekā vīra ierašanās. — Vai nu saprotat, kāda še pārprašanās?

KENTS Es nebūt nevaru vēlēties, lai tā nebūtu notikusi, kad sekas tik raženas.

GLOSTERS Man gan arī ir otrs dēls, kādus gadus vecāks par šo un likumiski dzimis, bet es viņu neturu labāku par šo. Kaut gan šis šķelmis ieradās pasaulē drusku vīzdegunīgi un agrāk, nekā viņu aicināja, tad tomēr viņa māte bija skaista un viņas mīlestība man piešķīra tik daudz prieka, ka gribot negribot šis skangala bērns bija jāatzīst. — Vai pazīsti šo godājamo kungu, Edmund?

EDMUNDS Nē, mans kungs.

GLOSTERS Tas ir grafs Kents; cienī viņu arvienu, viņš ir mans godājamais draugs!

EDMUNDS (uz Kentu). Esmu gatavs pakalpot Jūsu Godībai.

KENTS (uz Edmundu). Jūs man patīkat, un es vēlētos ar jums iepazīties tuvāk.

EDMUNDS Milord, es centīšos izpelnīties jūsu labpatikšanu.

GLOSTERS Deviņus gadus viņš nav mājās bijis, un tūliņ viņam jādodas atkal prom. — Klau, karalis nāk!

(Atskan taures.) Ienāk: Karalis Lirs, hercogi: Kornvals un Albanijs, karaļa meitas: Gonerila, Regana un Kordelija līdz ar pavadoņiem. Karalim pa priekšu nes kroni.

LIRS (uz Glosteru). Ej, Gloster, saņem franču karali un Burgundijas hercogu!

GLOSTERS Jā, ser.

(Glosters aiziet līdz ar Edmundu.)

LIRS Mēs tikmēr savus senos nolūkus

Jums atklāsim. — Kur zemes kārts? —

(Viņam pasniedz zemes kārti.) Tad dzirdat:

Mēs valsti trijās daļās izdalām

Un gribam karaļvaras rūpestus

No sevis novelt nost uz jauniem pleciem;

Bez nastas vieglāk iet mums kapam pretim. —

(Pagriezdamies pret hercogiem.) Vispirms tu, Kornval, mūsu mīļais dēls,

Tad, mums ne mazāk mīļais Albanij —

Mēs gribam šeit jums darīt zināmu,

Ko savām meitām dodam pūrā līdzi,

Lai spētu nākamībā novērst ķildas; —

Un burgundu un franču valdnieki,

Kas sacenšas pēc Kordelijas rokas,

Kā viesi puškodami mūsu galmu,

Še saņems atbildi. — Nu, mīļās meitas,

— Kad mēs nu karaļvaru noliekam

Un viņas priekšrocības, — sakāt: kura

No visām trijām mūs visvairāk mīl?

Lai balva līdzinātos mīlestībai

Un īstais nopelns tiktu atalgots. —

Tev, Gonerilai, manai vecākai,

Ir pirmais vārds!

GONERILA Cik ļoti es jūs mīlu,

Mans tēvs un kungs, nav vārdiem izsakāms!

Jūs dārgāks man par acu spožumu,

Par visu, kas vien cēls un rets, un daiļš,

Par brīvību, par visām pasaul's mantām,

Par godu, laimi, pašu dzīvību!

Nemūžam tā vēl tēvs nav mīlēts ticis, —

Tur mēle pamirst, elpa aizraujas, — —

Bet vairāk vēl, daudz vairāk es jūs mīlu!

KORDELIJA (sams). Ko manim teikt? — Tik klusu ciest un mīlēt.

LIRS (uz Gonerilu, rādīdams uz zemes kārts). Šo visu novadu, no šejienes

Līdz turienei, — ar zaļiem mežiem, druvām,

Ar pilnām upēm, treknām ganībām, —

Mēs tevim atdodam un tavai ciltij

Uz augu-augumiem. —

(Uz Reganu.) Nu tevim vārds,

Tu mūsu otrā meita Regana!

REGANA Es, ser, tās pašas sugas atvase

Un manai māsai līdzi ieskaitāma.

Man sirds jūt visu to, ko viņa teica,

Bet viņa teica maz: — man katris prieks,

Pat augstākais, ir pretīgs, — dzīves laime

Man vienīgā ir un būs — mīlēt jūs,

Mans tēvs un kungs!

KORDELIJA (pie sevis). Ak, cik es nabagai

Bet nē, — es zinu, mana mīlestība

Ir vairāk vērts par viņu skaļiem vārdiem.

LIRS (uz Reganu, tāpat rādīdams uz zemes kārts). Šo otro mūsu zemju trešdaļu

Tev, Regana, par dzimtu dāvajam;

Ta vērtībā un skaistumā ir līdza

Ar pirmo trešdaļu.

(Uz Kordeliju.) Nu, mūsu prieks,

Tu pastarā, ne pēdējā! — pēc tevis

Prec reizē Francija un Burgundija,

Ar vīnu un ar pienu vilinot; —

Ko teiksi tu, lai sevim izpelnītu

Vēl bagātāku lomu nekā māsas?

KORDELIJA Neko, mans karali.

LIRS Neko?

KORDELIJA Neko.

LIRS Kā? — No nekā nekas jau neiznāks;

Jel saki vārdu!

KORDELIJA Ak, es nelaimīgā!

Pār lūpām nenāk man, ko dziļa sirds

Tik slepus glabā; es jūs mīlu, tēvs,

Kā bērnam nākas mīlēt, — vairāk ne,

Nedz mazāk.

LIRS Kā, mans bērns? Jel pārlabo

Šos vārdus, neizposti savu laimi!

KORDELIJA Jūs, labais tēvs, man devāt dzīvību,

Jūs mani audzējāt un mīlējāt, —

Pēc pienākuma es jums atmaksāju:

Es mīlu, cienu jūs, es klausu jums. —

Kam māsām vīri, ja tās apgalvo,

Ka mīlot tikai jūs? — Ir man būs reiz

Pie vīra jāiet, — tad ar manu roku

Viņš dabūs līdz pus' — manas mīlestības

Pus' — manu rūpju, manas gādības;

Es neprecētos, tikai tēvu mīlot,

Kā māsas.

LIRS Vai tu saki to no sirds?

KORDELIJA No visas sirds, mans labais karali!

LIRS Tik jauna un tik nejūtīga sirds!

KORDELIJA Cik jauna, ser, tik patiesa.

LIRS Kad tā, —

Tad patiesība lai tavs vienīgs pūrs!

Pie saules zvēru, Hekates un nakts,

Pie visiem zvaigžņu slepenajiem spēkiem.

Kas dod mums dzīvību un nāvi nes:

Es atsakos no visām tēva rūpēm,

No visas kopības, no asins saitēm!

Tu sveša man pēc dzimuma un sirds

No šodienas uz mūžiem! — Niknais skits

Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības,

Pats savus bērnus apēd, — turpmāk būs

Man tikpat mīļš un sirdī modinās

Man tādas pašas jūtas, kādas tu,

Ko reiz par bērnu saucu …

KENTS Augstais kungs .. .

LIRS Ciet klusu, Kent! — Es saku, nestājies

Starp pūķi un starp viņa niknumu! —

— Es viņu vairāk mīlēju par visām,

Es cerēju, tur būs man gādniece

Uz vecām dienām. —

(Uz Kordeliju.) Prom no manām acīm!

Lai kapā man nav miera, ja es tevi

Sev neatrauju nost no tēva sirds!

Saukt franču karali!

(Viens no pavadoņiem aizsteidzas projām.) Kurš iet? — Sauc šurp

Ir burgundieti! —

(Uz hercogiem.) Albanij un Kornval, —

Pie jūsu sievu pūra dodam jums

Vēl klāt šai trešai meitai lemto daļu. —

Lai lepnums, ko tā sauc par patiesību,

Tai atrod vīru! — Jums es nododu

Še visas tiesības un visu varu, —

Mēs paši līdz ar simtu bruņenieku

Pa mēnešam pie katra dzīvosim.

Mēs paturam tik karalisko vārdu

Un goda titulus: — jūs valdīsat,

Jums zemes ienākumus atstājam

Un visus nodokļus un rīcību,

Jums, mīļie dēli! — Tam par apliecību

Še dalāties šai kronī.

(Nodod tiem atnesto un viņa priekšā nolikto kroni.)

KENTS Ser, aizvien

Es tevi cienīju kā karali,

Kā tēvu mīlēju, tev kalpoju,

Par tevi dievu priekšā aizlūdzos …

LIRS Kad loks ir uzvilkts, bēdz, — var bulta ķert!

KENTS Lai ķer man sirdi, laid! — Pret pieklājību

Var grēkot Kents, kad karalis — pats Lirs

Pret prātu grēko. — Vecais vīrs, ko dari? —

Vai domā, pienākums tur baidās runāt,

Kur vara tikai glaimiem uzklausās?!

Gods runāt spiež, kad valdnieks kļūst bez prāta.

Jel atjēdzies! Jel neļauj pastāvēt

Šai lielai netaisnībai! — Savu galvu

Es lieku ķīlam: tava Kordelija

Ne mazāk tevi mīl par citām meitām;

Jo pilnai sirdij tikai vāja balss,

Bet toties tukšas atskan skaļos vārdos.

LIRS Kent, nerunā, — ja dzīvība tev dārga!

KENTS Tā bij man dārga: tevi sargājot

Pret tavu ienaidnieku niknumu, —

Kā es lai baidos, kad tā jāziedo,

Lai tevi glābtu?!

LIRS Prom no manām acīm!

KENTS Nē, — skaties šurpu, Lir, un ļauj man būt

Aizvien par tavu acu redzamo!

LIRS Pie Apolona-!

KENTS Jā, pie Apolona,

Tu velti dievu piesauc.

LIRS (roku pie zobena likdams). — Spītīgs vergs!

(Albanijas un Kornvalas hercogi metas starpā.) Jel stājies, ser!

KENTS Ej nokauj savu ārstu

Un kalpo savai niknai vājībai! —

— Es saku: atcel savu dalījumu,

Jeb, — līdz vēl mana rīkle spēs, — es kliegšu:

"Tu dari netaisni!"

LIRS Tad uzklausies,

Tu dumpinieks! Tev jāklausa savs kungs!

— Tu raudzīji mums ieteikt: vārdu lauzt, —

Ko mūžam nedarām, — un pārdrošībā

Tu nostājies starp mūsu spriedumu

Un mūsu varu, — tas nav pielaižams! —

Tad dzirdi, ko visžēlīgi mēs spriežam

— Par taviem agrākajiem nopelniem —:

Tev piecas dienas dodam sagādāt,

Kas vien tev vajadzīgs pret dzīves likstām, —

Bet sestā vāķies prom no mūsu valsts! —

Ja desmitā tavs novalkātais ģindens

Vēl tēvijā tiks atrasts: nāve tev!

Nu prom! Zvēru tev pie Jupitra:

Šo spriedumu es neatcelšu!

KENTS — Ser!

Tad paliec sveiks! Ja tāds tu parādies,

Tad brīvībā kļūs tas, kas trimdā ies.

(Uz Kordeliju pagriezdamies.) Tu bērns! — Kaut dievi tevi sargātu

Par cēlām domām, taisno valodu!

(Uz māsām Gonerilu un Reganu.) Bet jums es vēlu darbos pierādīt,

Ka mīla sirdīs jums, ne vārdos mīt!

(Uz hercogiem un citiem galma ļaudīm.) Jūs lepnie kungi, Kents jūs sveicina!

Viņš būs tas pats ir tālā svešumā.

(Aiziet.)

Taurēm atskanot, ienāk: grafs Glosters, līdz ar viņu Francijas karalis un Burgundijas hercogs ar saviem pavadoņiem.

GLOSTERS Še, Augstība, ir karalis un hercogs!

LIRS Jūs augstais hercog, — jūs ar karali

Pēc manas meitas rokas sacensāties, —

Pie jums vispirms es griežos, — sakāt man:

Cik jūs vismazāk pūrā vēlaties

Jeb vai jūs atkāpjaties?

BURGUNDIJAS HERCOGS Augstais kungs,

Man pietiek, ko jūs pasi solījāt, —

Un mazāk jūs jau nedosat.

LIRS Mans hercog, —

Kad pūru solījām, tā bij mums dārga, —

Nu cena kritusi.

(Uz Kordeliju rādot.) Lūk, tur tā stāv!

Ja viņas vājais, necildenais tēls,

Kam līdzi dodam savu dusmību

Un vairāk it nekā, — jums patīk, ser,

Tad ņemat viņu.

HERCOGS Man trūkst atbildes.

LIRS Ser!

Vai gribat viņu līdz ar visām vainām, — —

Tā ienīsta no mums, tai pūrā lāsts,

Caur svētiem zvērestiem tā atstumta

No mūsu sirds,-vai gribat viņu?

HERCOGS Ser!

Man tādā reizē grūti izvēlēt…

LIRS Tad atsakāties taisni; dieva vārds,

Es nepārgrozu sava sprieduma!

(Francijas karalim piegriezdamies.) Un Jūsu Augstība: — mēs nevēlētos

Sev atsvešināt jūsu draudzību,

Jums dodot meitu, kuru paši nīstam; —

Ser, ņemat cienīgāku, — atmetat

Šo nicināto būtni, kuru daba

Jau pati atmet!

FRANCIJAS KARALIS Tiešām dīvaini!

Ko tā, kas nule bij jums acuraugs

Un dārgais lolojums, un dieveklis,

Un balzams vecumam, — ko spēja gan

Tā mirklī padarīt tik briesmīgu,

Ka pēkšņi trūka visas mīļās saites?!

Te vai nu noziegums būs šausmu pilns

Un pretdabīgs, un riebīgs, — jeb vai jūs

Ne tā to mīlējāt, kā slavējāties? —

Bet ticēt to, ka viņa briesmone,

Man liedzas prāts, — tas būtu brīnums.

KORDELIJA (uz Liru). Ser,

Pēc viena tikai lūdzu: — nav man dots

Ar medus mēli teikt, ko nedomāju,

Kaut nodomāto mēdzu izdarīt,

Pirms runāju par to, — tad sakāt klaji:

Ka nav nedz noziegums, nedz kauna darbs,

Nedz kāda laža, netiklība, negods,

Kas jūsu sirdi manim laupījis, —

Nē, vainīgs trūkums, kurš man manta šķiet:

Man kāru acu, glaimas mēles trūkst!

Es lepna uz šo trūkumu, kaut viņš

Man jūsu dusmas ienesis, mans tēvs.

LIRS Tev labāk būtu bijis nepiedzimt,

Ne tādai dzīvot man par īgnumu!

FRANCIJAS KARALIS Tas viss? — Tad vainīga tik kaunība,

Kas bieži nespēj vārdos izteik to,

Ko domā darīt?! —

(Uz hercogu.) Burgundijas hercog,

Ko teiksat brūtei? — Mīla nav vairs mīla,

Kad aprēķini klāt tai piejaucas,

Kas mērķim sveši. — Gribat viņu ņemt?

Tā pati sevim pūrs.

HERCOGS Ser, augstais Lir,

Tik dodat to, ko paši solījāt,

Un tūdaļ ņemšu Kordelijas roku,

Un viņa kļūs par hercogieni.

LIRS Nē!

Ko zvērēju, — to turēšu!

HERCOGS Jā — tad-

Man žēl.

(Uz Kordeliju.) Jūs reizē tēvu zaudējat

Un vīru.

KORDELIJA Nepūlaties nožēlot!

Kam manta vien, ne mīlestība rūp,

Tam mūžam sieva nebūšu.

FRANCIJAS KARALIS Tu daiļā, —

Tu nabadzībā — vēl jo bagātāka,

Tu kaunā nolikta — vēl cienīgāka,

Vēl mīļāka! — Šo dvēsles cēlību,

Ko citi aizsviež, es sev paceļu,

Cik brīnišķi: kur citi naidā peļ,

Man sirdī iedeg karsta mīlestība!

(Uz Liru pagriezdamies.) — Ko, Lir, tu atstumi no savas sirds,

Tai skaistās franču zemes kronis mirdz!

(Uz Burgundijas hercogu.) Man neatņems vairs visa Burgundija

To dārgo mantu, ko še necienīja.

(Uz Kordeliju.) Dod mierā ardievas šai bargai saimei, —

Es tevi pretī vedu jaunai laimei! —

LIRS Nu ņem to vien, tā tava, karali;

Tā mūsu meita nav, lai mūžam tā

Mums acīs nerādās. — Lai viņa staigā

Bez tēva svētības, ar lāstu vaigā! —

Nāc iesim, cēlais Burgundijas hercogs!

(Atskan taures. Lirs, Burgundijas hercogs, Kornvals, Albanijs, Glosters un pavadoņi aiziet.)

FRANCIJAS KARALIS (uz Kordeliju). Ej, Kordelija, atvadies no māsām!

KORDELIJA (uz māsām). Jūs tēva dārgumi, — ar asarām

Jūs māsa atstāj —

(sānis) Es jūs pazīstu,

Bet jūsu kļūdas vārdā saukt man riebj

Kā māsai. —

(Dikti.) Novēlu, lai jūsu sirds

Par tēvu rūpētos, kā lielījāties!

(Sānis.) Ak, ja viņš pievērstu man mīļu prātu,

Es vēl daudz mīļāk viņu apgādātu!

(Dikti.) Nu esat abas sveikas!

GONERILA Nemāci

Mums mūsu pienākumus.

REGANA Labāk domā,

Kā vīram izpatikt, kurš tevi ņēmis

Kā laimes drumslas! — Bērna sirds tev trūka,

Par to tev arī pūrs ne visai tūka.

KORDELIJA Laiks atklās viltus segā apslēptos,

Un liekulība kaunu iemantos. —

Nu esat laimīgas!

FRANCIJAS KARALIS Nāc, Kordelija!

(Karalis un Kordelija aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.)

GONERILA (uz Reganu). Mās, man ar tevi daudz kas jāpārrunā par svarīgu lietu, kas attiecas uz mums abām. Es domāju, mūsu tēvs grib šo pašu vakaru doties projām.

REGANA Jā, un taisni pie tevis; nākošu mēnesi viņš būs pie mums.

GONERILA Redzi, cik untumains viņš uz vecumu kļuvis; to esam piedzīvojušas ne vienu reiz vien ir agrāk. Viņš aizvien mīlēja mūsu māsu visvairāk, un palūk nu, ar kādu neprātīgu pārsteigšanos viņš viņu tagad atstūma; tas jau gluži duras acīs.

REGANA Vecuma vājība; viņš arī nekad nav pratis savaldīties un pats sevi maz pazinis.

GONERILA Jau savos labākos spēka gados viņš bieži ļāvās aizrauties no ātrām dusmām; un nu mums uz viņa vecām dienam jāgaida ne tikai nepatikšanas no parašām, kas viņā sen iesakņojušās, bet arī vēl untums un stūrgalvība, kādi uznāk līdz ar slimīgu un īdzīgu vecumu.

REGANA Tādu nedibinātu ieskaišanos kā šo Kenta padzīšanu iz tēvijas mums gan vēl bieži nāksies piedzīvot.

GONERILA Jā laikam arī tādi glaimi atvadīšanās skati kā no franču karaļa būs vēl vairāk jāpieredz. — Lūdzama, turēsimies kopā. Ja mūsu tēvs ar tādiem uzskatiem grib vēl paturēt varu savās rokās, tad viņa tagadējā atsacīšanās no troņa būs mums tikai par apsmieklu un nepatikšanu.

REGANA Vajag par to lietu pārdomāt.

GONERILA Vajag šinī lietā ko nebūt darīt un tūlīt, — dzelzs jākaļ, kamēr sarkana.

(Abas aiziet.)

2

Istaba grafa Glostera pilī.

Ienāk Edmunds ar vēstuli rokā.

EDMUNDS Tu, daba, esi mana dievība,

Tik tavus likumus es atzīstu.

Par ko man parastības važas nest

Un ļaužu aizspriedumiem padoties,

Kas ņem man tiesības tik tādēļ vien,

Ka dažus mēnešus es vēlāk dzimis

Par savu brāli? — Bastards? zems? par ko?

— Es augumā tik cēls, mans gars tik spirgts,

Mans vaigs tik cildens tā kā kundzes dēlam!

Par ko mūs nievāt? Bastards? — Neīsts! zems!

Mēs taču dabas karstā zādzībā

Daudz vairāk ugunsgara saņēmām

Un dzīves drosmes, nekā laiskā, sājā

Un apnicīgā salaulāto gultā

Tiek izlietots priekš visa pulka sušķu,

Pus-nomodā, pus-miegā radītu! —

— Nu, īstais Edgar, — kādēļ tavas zemes

Lai nekrīt man? Jo tēvs mīl neīsto

Tāpat kā īsto! — "Īstais!" skanīgs vārds!

Nu labi, īstais, — ja šī vēstule

Tik dara iespaidu, tad neīstais

Vēl īsto izstums. — Edmunds zels un augs!

Nu, dievi, svētāt bastardus! —

(Ienāk grafs Glosters.)

GLOSTERS (pie sevis.) Kents izdzīts! — Dusmās gājis franču valdnieks!

Lirs naktī projām! — Kroni nolicis! —

Nu bērnu maizē! — Viss tik piepeši,

Pār galvu, kaklu!

(Ieraudzīdams Edmundu.) Edmund, ā! — Kas jauns?

EDMUNDS (iebāž vēstuli kabatā). Nekā jauna, mans kungs.

GLOSTERS Kādēļ tu lūkoji to vēstuli tik rūpīgi noglabāt?

EDMUNDS Es tiešām nezinu nekā jauna, milord.

GLOSTERS Kādu rakstu tu patlaban lasīji, kad es ienācu?

EDMUNDS Milord, es nekā nelasīju.

GLOSTERS Nekā? Kamdēļ tad tu tik bailīgi un steidzīgi iebāzi to kabatā? Ja jau nekā nebija, tad nebija arī ko slēpt. Parād' šurp, palūkosimies; ja tiešām nav nekā, tad jau man ir briļļu nevajadzēs.

EDMUNDS Atvainojat, milord, — tā vēstule no mana brāļa, neesmu vēl līdz galam izlasījis; bet, cik paspēju viņā ieskatīties, tad tā neliekas tā rakstīta, ka jūs lai viņu lasītu.

GLOSTERS Saku, dod šurp vēstuli.

EDMUNDS Es darītu netaisni, kad vēstuli paturētu un kad viņu atdotu. Cik saprotu, tad saturs peļams.

GLOSTERS (atņemdams vēstuli). Redzēsim, redzēsim.

EDMUNDS Ceru, manu brāli atvainos tas, ka viņš rakstījis šo tikai tanī nolūkā, lai mani pārbaudītu.

GLOSTERS (lasa vēstuli). "Šis paradums, šī augstā cienība pret vecākiem sarūgtina "rums visu pasauli pašos ziedu gados un atrauj mums mūsu mantu līdz tam, kamēr mēs tik veci, ka nespējam to vairs baudīt, kā pienākas. Es sāku to ieskatīt par muļķību un labsirdīgu verdzību, kad padodamies šim vecu laužu kundzības jūgam; viņi jau valda nevis tādēļ, ka viņiem būtu vara, bet tādēļ, ka mēs to paciešam. Atnāc pie manis es pasacīšu tev par to vēl vairāk. Kad mūsu tēvs gulētu tik ilgi, kamēr es viņu modinātu, tad tu baudītu pusi no viņa ienākumiem uz visiem laikiem un būtu mans mīļais, dārgais brālis. Tavs Edgars." — Ko? — Sazvērēšanās? — (Lasa vēstulē.) "Kad mūsu tēvs gulētu — kamēr es viņu modinātu— tu baudītu pusi no viņa ienākumiem—," — mans dēls Edgars! Kā gan viņa roka pacēlās to rakstīt! Kā viņa sirds, viņa smadzenes varēja ļaut ieperināties tādām domām? . .. (Uz Edmundu.) Kad tev šī vēstule nāca rokās? Kas viņu atnesa?

EDMUNDS Neviens man vēstuli netika atnesis, tas jau īsti ir tas smalkais izgudrojums: atradu viņu savā istabā pa logu iesviestu…

GLOSTERS Vai tu pārliecināts, ka tas tava brāļa rokraksts?

EDMUNDS Ja saturs būtu labs, milord, es varētu zvērēt, ka tas viņa raksts; bet tagad man labprāt gribētos šaubīties.

GLOSTERS Tas gluži viņa raksts.

EDMUNDS Jā, viņa roka, milord; bet es ticu, ka viņa sirds nav piedalījusies pie tā, ko roka rakstījusi.

GLOSTERS Vai viņš nekad agrāk nav runājis par šo lietu ar tevi?

EDMUNDS Nekad, mans kungs; bet es gan bieži esmu dzirdējis viņu apgalvojam: kad dēli nākot pieaugušu kārtā un tēvi ejot jau uz kapa pusi, tad pēc taisnības dēlam vajadzētu būt par sava tēva aizgādni un dēlam arī būtu visa manta jāpārvalda.

GLOSTERS Ak tu nelietis, nelietis! — Gluži tās pašas domas kā šinī vēstulē! — Ak tu nolādētais nelietis! — Pretdabisks, riebīgs, lopisks nelietis! sliktāks nekā lopisks! — Ej, puis, uzmeklē, kur viņš ir! es viņu gribu grūst cietumā. Sasodītais neģēlis! — Kur viņš ir? —

EDMUNDS Īsti nezinu, milord. Ja jums, mans kungs, patiktos savu īgnumu pret manu brāli drusku savaldīt, līdz būtu dabūjuši vēl skaidrākas liecības par viņa nolūkiem, tad varētu rīkoties ar lielāku drošību. Jo, kad tūdaļ lietojat pret viņu stingrus varas līdzekļus un vēlāk izrādās, ka esat pārpratuši viņa nolūkus, tad tas nāvīgi ievainos jūsu pašu godu un gluži sadragās viņa sirdī paklausību pret jums. Es liktu savu dzīvību ķīlām, ka viņs šo tikai tādēļ vien rakstījis, lai pārbaudītu manu padevību pret jums, milord, un ka viņam nav bijuši nekādi ļauni nolūki pret jums.

GLOSTERS Vai tu tā domā?

EDMUNDS Ja Jūsu Godībai patīkas, es jūs novestu un noglabātu tādā vietā, kur jūs varētu noklausīties mūsu sarunā par šo lietu un paši savām ausīm pārliecināties; tas varētu vēl šo pašu vakaru notikt.

GLOSTERS Nē, viņš nevar būt tāds briesmonis.

EDMUNDS Un droši vien nav ar!

GLOSTERS Pret savu tēvu sacelties, kas viņu tik dziļi un sirsnīgi mīl! — Ak tu dievs debesīs! — Edmund, uzmeklē viņu; iespiedies viņa sirdī, izpēti viņu, es tevi lūdzu! Dari visu pēc saviem gudrākiem ieskatiem! Man priekš tam trūktu aukstu asiņu, esmu taču viņa tēvs.

EDMUNDS Uzmeklēšu viņu tūdaļ, milord; ierīkošu visu tik veikli, cik vien iespējams, un tad par visu jums došu ziņu.

GLOSTERS Nesenējā saules un mēneša aptumšošanās nenozīmē neko labu. Dabas zinātne var šīs parādības izskaidrot šā vai tā, nosaukdama viņas par dabiskām, bet viņas tomēr satricina dabu un atstāj dziļus iespaidus: mīlestība atdziest, draudzība izirst, brāļi sanaidojas; pilsētās iedegas dumpji, uz zemēm ķildas, pilīs nodevība; un saites starp tēvu un dēlu top sarautas. Pie mana bezdievīgā dēla piepildās pareģojums: ka dēls sacelsies pret savu tēvu; karalis iziet no dabas sliedēm un pretojas iedzimtām jūtām, — te atkal piemērs, ka tēvs saceļas pret savu bērnu! Mēs esam pārdzīvojuši savus labākos gadus. Blēdība, viltība, nodevība un visādas kaitīgas pārvērtības mūs vajā uz katra soļa līdz mūsu kapam! — Uzmeklē man šo neģēli, Edmund; nepalikšu tev pateicību parādā; netaupi savus pūliņus. — Un krietnais, godprātīgais Kents padzīts! Viņa vienīgais noziegums — taisnais prāts! — Dīvaini! Dīvaini! (Aiziet.)

EDMUNDS Tāda apmaukta ir šī pasaule! — Kad mūsu laime sāk sirguļot, — un bieži pie tam esam paši vainīgi caur saviem bezmērīgiem prasījumiem un darbiem, — tad kraujam tikai visu vainu par savām nelaimēm uz sauli un mēnesi, un zvaigznēm: it kā mēs būtu blēži caur likteņa lēmumu; muļķi caur debešķu dziņu; nedarbji, zagļi, viltnieki caur naidīgu zvaigžņu iespaidu; dzērāji, melkuļi, laulības pārkāpēji caur planetu varu — un it kā viss, ko vien ļaunu darām, notiktu caur kādu pavēli no augšienes. Branga izdevība katram palaidnim savu netiklību uzkraut zvaigznēm. — Mans tēvs ar manu māti satikās zem pūķa-asts zīmes, un mana dzimšana iekrita "greizo ratu" laikā, un tādēļ man vajaga būt negantam un palaidnim! — Blēņas! Es būtu tomēr kļuvis tas, kas esmu, ja arī cēlākā un nevainīgākā zvaigzne būtu mirdzējusi pa to laiku, kad bastards piedzima. — Ā, Edgars . .. (Ienāk Edgars.)

EDMUNDS (pie sevis). Te viņš arī klāt, — gluži kā dievi vecajās komedijās! Mana loma tagad būs: "Blēdīgs melancholiķis" ar smagām nopūtām kā trako nama Toms. (Dikti.) Ak, šīs saules aptumšošanās pasludina mums tādu ienaidību! fa, sol, la, mi . ..

EDGARS Kā iet, brāl? Kādos tu dziļos prātojumos nogrimis?

EDMUNDS Pārdomāju, brāl, par kādu pareģojumu, ko lasīju šinīs dienās, kādas tik vien briesmas nenotikšot aiz šīs aptumšošanās.

EDGARS Vai tad tu ar tādām lietām nodarbojies?

EDMUNDS Kā tad, un es galvoju tev — pareģojumi par nelaimi piepildās gluži tā, kā par tiem raksta; piemēram: nedabiska satiksme starp vecākiem un bērniem; mēris, bada gadi, vecas draudzības izjukšana, nemieri valstī, draudi un lāsti pret karali un muižniecību; nedibināta neuzticība, draugu padzīšana trimdā, kara pulku izklaidēšana, laulību šķiršana un diezin kas vēl viss par likstām!

EDGARS No kura laika tad tu skaities pie zvaigžņu reģiem?

EDMUNDS Diezgan par to! Saki labāk, kad tu pēdējo reizi redzējies ar mūsu tēvu?

EDGARS Nu, vakar vakarā.

EDMUNDS Vai tu tiki arī runājis ar viņu?

EDGARS Jā, pilnas divi stundas.

EDMUNDS Un vai jūs šķīrāties labā saticībā? Vai nemanīji no viņa vārdiem vai vaibstiem, ka viņš ar tevi kaut kā nemierā?

EDGARS Nemanīju it nekā.

EDMUNDS Padomā, vai neesi viņu tomēr kaut kā aizskāris, un nerādies, lūdzams, viņam acīs, vismaz kādu laiciņu, kamēr nebūs atdzisis viņa dusmu karstums. Viņš tagad uz tevi tik sašutis, ka pat nebaidītos tavu personu aiztikt.

EDGARS Kaut kāds nelietis būs mani apmelojis.

EDMUNDS Es arī tā domāju. Lūdzams, griez viņam tagad ceļu, kamēr viņa niknums būs aprimis. Klausies, mīļo brāl, nāc līdzi manā dzīvoklī; tur pats dzirdēsi, kā tēvs par tevi runā. Lūdzu, ej; še atslēga. — Ja kādreiz izeji, tad neej citādi kā apbruņojies.

EDGARS Apbruņojies? Kādēļ, brāl?

EDMUNDS Brāl, dodu tev padomu tava paša labā! ej apbruņojies; lai neesmu goda vīrs, ja pret tevi nav kas ļauns nodomāts. Atstāstīju tev tikai vāji, ko redzēju un noklausījos, — mani vārdi vēl ļoti tāļu no briesmīgās patiesības. Lūdzu, steidzies prom!

EDGARS Vai drīz tevi atkal redzēšu?

EDMUNDS Šinī lietā vari droši palaisties uz mani.

(Edgars aiziet.) Tēvs visu tic un brālis — goda sirds,

Tik tīrs no ļaunuma, ka aizdomas

Pat nepazīst, — tik muļķis un tik labs,

Ka darbs būs vieglis; iznākums ir drošs.

Ko dzimums liedz, ar viltu pats to ņemu, —

Nekādi līdzekļi man nav par zemu.

(Aiziet.)

3

Istaba Albanijas hercoga pilī.

Ienāk Gonerila un Osvalds.

GONERILA Vai mans tēvs sita manu sulaini tādēļ, ka tas bija viņa neru izbāris?

OSVALDS Jā, mana kundze.

GONERILA Viņš dienu nakti moca mūs; ne mirkļa

Viņš nepalaiž bez kāda untuma,

Kas visus traucē; nav vairs panesams.

Par katru nieku baras, viņa ļaudis

Tiek nekaunīgi. — Kad no medībām

Viņš pārnāk mājās, teic: es guļu slima! —

Ja, viņam klausot, topat laiskāki, —

Nekas; es atbildību uzņemšos.

OSVALDS Viņš, augstā kundze, nāk, es dzirdu taures.

(Aiz skatuves tauru skaņas.)

GONERILA Jūs varat būt pret viņu nevīži,

Tu pats un citi. Lai tad žēlojas!

Ja viņam netīk še, lai iet pie māsas.

Es zinu, viņa domā tā kā es

Un neļaus sevi muļķot. — Vecais nelga

Aizvien vēl grib to varu izrādīt,

Ko citiem aizdāvājis! Goda vārds,

Šie veči beigās pieņem bērnu dabu, —

Tie jāsoda, kad neklausa ar labu. —

Ej, ievēro, ko sacīju!

OSVALDS Jā, kundze!

GONERILA Pret viņa ļaudīm arī esat vēsi, —

Lai nāk kas nākdams; teic to citiem, ar.

Es labprāt ņemu to par iemeslu, —

Es gribu tā, — lai tiekam skaidrībā. —

Es māsai rakstīšu, lai viņa. dara

Tāpat kā es. — Liec padot pusdienu.

(Abi aiziet.)

4

Cita istaba tanī pašā pilī.

Ienāk Kents pārģērbies.

KENTS (aplūkodams savu apģērbu). Ja svešā izruna man palīdzēs

Tā īsto runu slēpt, kā rupjais uzvalks

Ir pārgrozījis manu ārieni,

Tad savu mērķi sasniegšu, bez šaubām. —

Nu, Kent, tu izdzītais, — ja spēji vēl

Tam līdzēt, kas tevi izdzinis:

— Ar dievu svētību! — nu īstais laiks,

Tad pakalpo vēl savam mīļam kungam.

(Aiz skatuves dzird atskanam mednieku taures.)(Ienāk Lirs, bruņenieki un pavadonība.)

LIRS Es negribu ne acumirkli gaidīt uz pusdienu; ejat liekat uznest!

(Viens no pavadoņiem aiziet. — Lirs uz Kentu pagriezdamies.) Nu, kas tu tāds?

KENTS Vīrs, cienīts kungs.

LIRS Kāds tavs amats? Ko tu gribi no mums?

KENTS Mans amats ir būt par to, par ko es izliekos; godīgi kalpot tam, kas man dāvā savu uzticību; mīlēt to, kas krietns; satikties ar to, kas prātīgs un maz runā; baidīties tiesu, kauties ar zobenu rokā, kad uz to esmu piespiests, un neēst zivis.

LIRS Bet kas tu tāds esi?

KENTS Esmu lāga vīrs un tik nabags kā karalis.

LIRS Ja tu kā pavalstnieks tik nabags kā viņš, par karali būdams, — tad tu diezgan nabags. Ko tu vēlies?

KENTS Dienestu.

LIRS Kam tu gribi dienēt?

KENTS Jums.

LIRS Vai tad tu mani pazīsti, draugs?

KENTS Nē! bet jūsu vaibstos ir kaut kas, ko labprāt godātu ar vārdu "kungs".

LIRS Un kas tas ir?

KENTS Augstība.

LIRS Kādus dienestus tu vari izpildīt?

KENTS Varu godīgās lietās klusu ciest, varu jāt, skriet, jautru stāstu samaitāt caur savu atstāstīšanu un viegli saprotamus ziņojumus kārtīgi nonest: īsi sakot, esmu derīgs priekš visa, ko vienkāršs cilvēks spēj izpildīt, un mana labākā īpašība ir uzcītība.

LIRS Cik vecs tu esi?

KENTS Neesmu vairs tik jauns, lai mīlētu meiteni viņas skaistās dziedāšanas dēļ; bet arī ne tik vecs, lai ne par šo, ne par to sievietē iemīlētos; man savi četrdesmit astoņi gadi jau aiz muguras.

LIRS Seko man, tu kalposi man; kad pēc pusdienas tu patiksi man tikpat labi kā tagad, tad mēs tik drīz nešķirsimies. (Uz saviem pavadoņiem.) Ē, kas ir ar pusdienu! Par ko vēl neuznes? — Kur mans puisis, mans ners? (Uz vienu no Pavadoņiem.) Tec un atved šurp manu neru!

(Viens no pavadoņiem aiziet. Ienāk pilsuzraugs Osvalds.)

LIRS Vai dzi, draugs, kur mana meita?

OSVALDS Atvainojat.. .

(Viņš aiziet.)

LIRS Ko tas lempis tur saka? Atsauc atpakaļ to nelieti! (Viens no bruņeniekiem aiziet.) Ē, kur mans ners? Ko še visi liekas kā iesnaudušies?

(Bruņenieks, kurš aizgāja pēc Osvalda, atgriežas atpakaļ.) Nu, kur tad palika tas lēlis?

BRUŅENIEKS Milord, viņš saka, ka jūsu meita esot nevesela.

LIRS Ko tas ļēpurs neatnāca atpakaļ, kad es viņu saucu?

BRUŅENIEKS Godājams kungs, viņš man taisni atcirta, ka nevēloties nākt atpakaļ.

LIRS Viņš — nevēloties!?

BRUŅENIEKS Milord, es nesaprotu, kā tas notiekas; bet man liekas, it kā pret Jūsu Augstību neizturētos vairs ar tādu pienācīgu uzmanību un mīlestību kā agrāk. Ir nomanāms, ka stipri mazinājusies pieklājība tiklab pie visiem apkalpotājiem, kā arī pie hercoga un pie pašas jūsu meitas.

LIRS Ko? Vai tu tā domā?

BRUŅENIEKS Lūdzu, piedodat man, godājamais kungs, ja alojos; bet es kā jūsu uzticams kalps nespēju klusu ciest, kad man liekas, ka Jūsu Augstību apvaino.

LIRS Tu man tikai atgādini to, ko jau pats esmu ievērojis. Pamanīju kopš nesena laika lielu nevīžību pret mani, bet domāju, ka vainīga tur būs vairāk mana pārāk uzmanīgā un viegli aizskaramā daba nekā viņu ļaunie nolūki un tīša nelaipnība. Gribu turpmāk smalkāk novērot. — Bet kur mans ners paliek? Jau veselas divas dienas viņu neesmu redzējis.

BRUŅENIEKS Ak kungs, kopš mūsu jaunā princese aizgājusi uz Franciju, ners gluži nobēdājies.

LIRS Nerunā par to; to jau esmu pamanījis. — Ejat un pasakāt manai meitai, ka gribu ar viņu runāt. (Viens no pavadoņiem aiziet.) Un jūs ejat un atsaucat manu neru!

(Kāds cits no pavadoņiem aiziet. Pilsuzraugs Osvalds ienāk atkal.)

LIRS (uz Osvaldu). Ā, tas tu esi, mans mīļais! panāc jel tuvāk! Kas es esmu, mans draugs?

OSVALDS Jūs esat cienījamās kundzes tēvs.

LIRS Cienījamās kundzes tēvs! — Ak tu cienījamā kunga blēža gabals, tu sasodītais suns! tu vergs! tu lempis!

OSVALDS Lūdzu atvainot, es nebūt tas neesmu, milord.

LIRS Kā tu drīksti tik bezkaunīgi uz mani skatīties, tu nelieti? (Viņš sit Osvaldu.)

OSVALDS Es neļauju sevi sist, milord.

KENTS Vai neļauji arī sevi zemē nosviest? tu pupukūlis! (Aizliek viņam kāju priekšā un nogāž gar zemi.)

LIRS Paldies, draugs; tu man brangi kalpo, un es tevi labi turēšu.

KENTS (uz Osvaldu). Celies augšā un taisies, ka tieci projām! Es tev mācīšu, kā pieklājīgi jāapietas; vāķies projām! Jeb vai tu, muļķis, gribi vēlreiz pamērīt savu garumu uz grīdas, tad vari palikt! Nu, ārā! Vai tu gluži negudrs? Tā! (Viņš izgrūž pilsuzraugu pa durvīm laukā.)

LIRS Mans krietnais puisi, pateicos tev. Še rokas nauda uz tavu dienestu. (Viņš dod Kentam naudu.) Ienāk ners.

NERS (uz Liru). Ļauj man arī viņu salīgt; (uz Kentu) še tev būs mana nera cepure! (Viņš piedāvā Kentam savu nera cepuri.)

LIRS A, re če, mans smuks puisīt! Ko tu dari?

NERS (uz Kentu). Klausies, draugs, vislabāk būtu, ka tu pieņemtu manu cepuri.

KENTS Kādēļ tā, neriņ?

NERS Kādēļ? Tādēļ, ka tu stājies tā vīra pusē, kurš kritis nežēlastībā. Ja neproti laipni smaidīt pa vējam, tad dabūsi drīz iesnas. Še, ņem manu cepuri! — Lūk, šis cilvēks (rādīdams uz Liru) divas no savām meitām padzinis un trešai devis svētību pret paša gribu. Ja gribi pie viņa palikt, tad tev visādā ziņā mana cepure jānēsā. (Uz Liru.) Kā sviežas, kaimiņ? Es vēlētos, ka man būtu divas cepures un divas meitas.

LIRS Kādēļ, mans dēliņ?

NERS Kad es viņām būtu aizdevis projām visu savu mantu, tomēr man vēl cepures paliktu. Še mana cepure, — otro vari izubagot no savām meitām!

LIRS Piesargies, puis, redz, kur pātaga!

NERS Patiesība ir suns, kam jālien suņu kūtī; tā jādzen laukā, — meli ir klēpja sunīts, kas drīkst pie uguns sildīties un smirdēt.

LIRS Tas man rūgts kumoss!

NĒRS (uz Kentu). Labais draugs, vai negribi gudru padomu?

LIRS Teic vien!

NERS Uzklausies, kaimiņ:

Kas tevim ir, to nerādi;

Ko zini, citiem nesaki;

Uz vēju naudu nedodi;

Jāj zirgā, kājām neskraidi;

Nevienam akli netici;

Kas citiem kait, to atmeti: —

Un kauliņus nemet bez jaudas;

Bēdz skaistules, vīru un baudas;

Sēd' mājās, tad pietiks tev naudas, —

Kas bagāts, tas nepazīst gaudas!

LIRS Tas nav nekas, ners.

NĒRS Tad tas ir līdzīgs nesamaksāta advokata runai; jūs man par to nekā nedodat. Vai varat no nekā kādu labumu izdabūt, kaimiņ?

LIRS Nē jel, mans puisīt; no nekā jau nekas nevar iznākt.

NERS (uz Kentu). Lūdzams, saki tu viņam, ka tam no viņa zemēm iznāk taisni tikpat daudz ienākumu; neram jau viņš to neticēs.

LIRS Rūgts ners!

NERS Vai tu zini, mans puisīt, kāda starpība starp rūgtu neru un saldu neru?

LIRS Nē, zēn, izskaidro to manim.

NERS Kas deva tev to padomu,

Lai savu zemi atdotu, —

To blakus manim nostādi

Vai pats to vietu izpildi!

Kurš saldais un kurš rūgtais ners,

To tūdaļ skaidri redzēsat:

Viens raibotos svārkos, mans sers,

Un otris tam blakus, tepat!

(Rāda ar pirkstu uz Liru.)

LIRS Vai tu mani sauc par neru, zēn?

NERS Visus citus savu iegūtos titulus tu esi aizdevis projām, šo tu neaizdosi, ar to tu piedzimi.

KENTS (uz Liru). Tik muļķīgi tas nemaz nav teikts, milord.

NERS Nē, jānudien nē! Lordi un lieli kungi neatļautu man vienam pilnīgu muļķību. Kad man būtu monopols uz muļķību, viņi tūdaļ gribētu būt līdzdalībnieki, un sevišķi kundzes, tās man neparko neatstātu pilnīgo nerestību, bet norautu katra sev krietnu gabalu. — Dod man vienu olu kaimiņ, došu tev divus kroņus vietā.

LIRS Kas tie būs par diviem kroņiem?

NERS Nu, pārgriezīšu olu vidū pušu, apēdīšu baltumu un dzeltenumu — un atstāšu tev abas tukšās čaulas puses par kroņiem. — Kad tu savu kroni vidū pāršķēli pušu un aizdevi abas puses projām, tad tu kā tas vīrs pasakā nesi pats uz muguras savu ēzeli caur peļķi. — Maz gudrības tev bija tavā plikā paures kronī, kad tu aizdevi projām savu zelta galvas kroni. — Ja šo reizi runāju kā ners, tad liec to izpērt, kas pirmais to teiks. (Viņš dzied.)

Priekš neriem tiešām grūts šis laiks,

Jo gudrie muļķi tika:

Tiem galvas pilda migla, tvaiks,

Un visi prāti sīka.

LIRS No kura laika tad tev tā dziesmas vedas, labais draugs?

NERS No tā laika, kamēr tavas meitas tev par māti; jo, kad tu viņām iedevi rīksti rokā un pats nolaidi bikses zemē, —

(Dzied.) Tās lielā priekā raudāja,

Un es, es dziedu bēdās:

Kad Lirs pie neriem atnāca,

Ar bērniem spēlēt sēdās.

Lūdzams, kaimiņ, turi skolotāju, kas tavu neru mācītu melot; es labprāt mācītos melot.

LIRS Kad tu melosi, blēdi, tad tevi pērs.

NERS Man brīnums, ka tu tik tuvins rads savām meitām: viņas grasās mani pērt, kad es saku patiesību, tu gribi mani pērt, kad es saku nepatiesību; un reizēm mani per, kad es it nekā nesaku. Labāk būt par visu citu nekā par neru, un tomēr es negribētu būt par tevi, kaimiņ! Tu savu veselo prātu esi no abām pusēm tik ilgi drāzis, kamēr vidū nav nekas palicis. — Lūk, tur nāk viena no tavām drostalām.

Ienāk Gonerila.

LIRS (uz Gonerilu). Tev atkal mākons pieri apēno?

Man šķiet, tu tagad bieži esi drūma.

NERS (uz Liru). Tu biji jautrs puisis, kad tev vēl nebija vajadzīgs skatīties, vai viņa nav pieri saraukusi; tagad tu esi nulle bez cipara. Es tagad esmu vairāk nekā tu: es esmu ners, tu neesi nekas! (Uz Gonerilu.) Jānudien, gribu turēt muti! Jūs gan nekā nesakāt, bet jau noredzu no jūsu ģīmja, ka jūs to pavēlat. (Viņš dzied.) Klus, klus, klus-!

Kas nicina maizes kumosus,

Tas lūgsies pēc garozas pēclaikus.

Lūk, izlobīta zirņu pākste. (Viņš rāda uz Liru.)

GONERILA (uz Liru). Ne vien šis ners, kam visu paļaujat,

Vēl dažs no jūsu nevaldāmā pulka

Uz ķildām vien tik stāv un nedarbiem,

Tik rij un plītē, ser. — Es domāju,

Kad es par to jums būšu minējusi,

Jūs viņus aprāsat, — bet nu — pēc tā,

Ko runājāt un darījāt nesen, —

Man bail: jūs paši tos vēl skubināt

Caur savu atzīšanu. Ja tā ir,

Tad stingrais sods un rājiens nesnaudīs,

Kas — gan pēc labkārtības cenšoties —

Ar saviem iespaidiem var aizskārt jūs.

Tas citādi gan kaunas, bet vajadzībā

Par gudru gādību tas pārvēršas.

NERS Jo jūs jau zināt, kaimiņ:

Ka zīlīte dzeguzi baroja,

Līdz dzeguze zīlīti norēja!

"Un izdega svece, mēs palikām tumsā."

LIRS (uz Gonerilu). Vai jūs mana meita?

GONERILA Uzklausāties!

Jums, ser, es zinu, krietnis, vesels prāts;

Es vēlētos, ka jūs to lietotu

Un mestu untumus, kas padara

Jūs citādus, kāds tiešām esat, kungs.

NERS Vai ēzels to nevar nomanīt, ka rati velk zirgu?

(Dzied.) "Heisā, Džogi, mīļākais!"

LIRS Vai mani pazīst kāds? — Nē, šis nav Lirs!

Vai Lirs tā iet? tā runā? Kur tam acis?

Vai prāts tam vājš, vai padoms iemidzis?

Ā! tiešām nomodā? — Tas nevar būt!

Kas teiks man, kas es esmu-?

NERS Lira ēna!

LIRS Man labprāt gribētos to dabūt zināt, —

Pēc manas karaļgoda nozīmes,

Pēc ieskata un prāta liktos man:

Es valdnieks! man ir meitas!

NERS Jā, kas tevi

Par paklausīgu tēvu padarīs.

LIRS Kā sauc jūs, daiļā kundze?

GONERILA Ak mans tēvs,

Šī brīnīšanās gluži saderas

Ar citiem jūsu untumiem. — Es lūdzu

Tā manas īstās domas nepārprast.

Jūs vecs un godājams, jums pienāktos

Būt arī prātīgam; jūs turat še

Simts kareivjus, tik palaidnīgus ļaudis,

Tik rupjus nekauņas, ka mūsu galms,

No viņiem samaitāts, tiek krogum līdzīgs.

Aiz palaistības un aiz dzeršanas

Še drīzāk netikļu un vīna nams,

Ne karaļpils. Nav ilgāk panesams

Tāds negods. Tādēļ, lord, es lūdzu jūs —

— Ko spēju panākt ir bez lūgšanas —

Lai savu pulku drusku pamazināt

Un atstājat sev kalpot tikai tos,

Kas jums cik necik līdzinājas gados

Un jūs un sevi neapkauno.

LIRS Velns

Un elle! — Zirgus seglot! Vīri šurp! —

Es tevi apgrūtināt negribu,

Tu bandu bērns! — Man vēl ir cita meita.

(Daži no Lira pavadoņiem aiziet.)

GONERILA Jūs sitat manus ļaudis, jūsu bars

Tos kalpina, kas augstāki par viņiem. . .

Ienāk Albanijas hercogs.

LIRS (sānis). Vai tam, kas vēlu nožēlo!

(Uz Albaniju.) Ā, jūs?

Vai jūs to likāt, ser? Ko? — Ašāk zirgus! —

(Kāds no pavadoņiem atkal aiziet.) Tu nepateicība, tu velna sirds,

Tu bērnā parādies vēl nešpetnāka

Par jūras čūsku!

ALBANIJS Lord, es lūdzu jūs! . ..

Jūs uztraucaties . . .

LIRS (uz Gonerilu). Nezvērs tu, tu melo!

Mans pulks ir izmeklēti, krietni vīri,

Kas savus pienākumus smalki zin

Un sava vārda godu ievēro

Uz visustingrāko.-Ak nieka kļūda,

Cik liela likies tu pie Kordelijas!

Kā moku rīks tu visu dvēseli

Man izvērti un visu mīlestību

Uz viņu izrāvi no manas sirds, —

Tik žulti atstāji! — Ak Lirs! Lirs! Lirs!

(Viņš sit sev pa pieri.) Nu dauzies pie šiem vārtiem: ārprātu

Tie laida iekšā, prātu izdzina! —

Šurp, mani ļaudis!

ALBANIJS Ser, es nevainīgs, —

Pat nezinu, par ko jūs dusmojaties …

LIRS Varbūt, mans lord. —Ak daba, uzklausies!

Ak, dzirdi, labā dieve! Nedari

Šo būtni auglīgu — ja tas tavs prāts!

(Uz Gonerilu rādīdams.) Lai neauglība viņas klēpi slēdz!

Lai viņas miesas vīst un kalst, un izsīkst!

No viņas izvirtušām asinīm

Nekad lai nedzimst tai par godu dēls!

Bet, ja tai dzemdēt lemts, — lai dzimst tai bērns

No dusmām radīts, mocošs izdzimums,

Kas grumbas viņai jaunā pierē rok,

Kas asarām tai vaigus izvago,

Kas visus viņas mātes rūpestus

Ar zaimiem algo un ar apsmieklu:

Lai tā pie pašas miesām spētu just,

Cik vēl daudz asāk nekā čūskas zobs

Dzeļ bērna nepateicība! — Nu, projām!

(Aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.)

ALBANIJS Jūs debesis, par ko? Kāds iemeslis?

GONERILA Ko jūs pēc iemesla še taujājat?

Lai viņa untumi to ceļu iet,

Kurp ārprāts viņus dzen.

Lirs nāk atpakaļ.

LIRS Ko? Piecdesmit no maniem bruņeniekiem

Ir atlaisti! Šais divās nedēļās?

ALBANIJS Lord, kas tad, kas tad ir?

LIRS To dzirdēsat! —

(Uz Gonerilu.) Vai velns un nāve! Kauns man, ka tev vara

Tā satricināt manu vīrestību,

Ka karstas asaras, — kas negribot

Iz acīm rit man, — raudātas par tevi!

Lai mēris parauj tevi! — Tēva lāsts

Lai saēd tevi nedzīstošām vātīm

— Ikvienu dzīsliņu! — Jūs bērnišķās,

Jūs vecās acis — raudat vēl tik reiz,

Un es jūs izraušu, ko zemē sviest,

Ar visām asarām, — lai mālus miekšē!

Ā! lūk, kurp tiku? — Lai! — Man vēl ir meita;

Tai būs, bez šaubām, laipna, mīļa sirds.

Ja viņa dzirdēs šo: ar saviem nagiem

Tā tavu vilka ģīmi saplosīs. —

Tu piedzīvosi vēl, ka lepno veidu,

— Ko tu uz mūžu domā nomestu, —

Es atkal apvilkšu; tu redzēsi!

(Lirs, Kents un visi pavadoņi aiziet.)

GONERILA (uz Albaniju). Vai, milord, redzējāt un dzirdējāt? .. .

ALBANIJS Cik ļoti arī tevi mīlu, — tomēr

Es neiespēju būt tik partejīgs.

GONERILA Es lūdzu, nerunā! — He Osvald, he!

(Uz neru.) Tu suns, ne ners, ej savam kungam līdz.

NERS (pakaļ saukdams). Ē kaimiņ Lir, ē kaimiņ Lir, dzi, pagaid,

Ņem savu neru līdz!

(Dzied.) Mežā ķerta lapsiņa,

Tāda krietna meitiņa:

Kārtavās tām īstā vieta!

Valgs tām būtu branga lieta!

Neram cepure tik vien,

Ners tik iepakaļis skrien.

(Nozūd.)

GONERILA Tas vīrs nav muļķis, nē: simts bruņeniekus!

Cik gudri būtu mēs, tam atstājot

Simts bruņeniekus! — Ko? Lai viņš ikreiz

Pie katra sapņa, katra untuma,

Pie katras sūdzības un saīgšanas

Uz viņu varu spētu balstīties

Un mūsu dzīvība tā rokās būtu! —

He Osvald, he!

ALBANIJS Tu lieki baiļojies.

GONERILA Tā drošāk nekā lieki uzticēties.

Ļauj labāk noveikt to, no kā tu baidies,

Ne mūžam baidīties, ka tevi noveic! —

Es viņu pazīstu: par visu to,

Ko viņš še runāja, jau māsai rakstīts;

Ja viņa uzņem to ar visiem ļaudīm,

Kur tai viss ļaunums tēlots — — —

Ienāk pilsuzraugs Osvalds.

GONERILA Osvald, ko?

Vai manai māsai ir jau norakstīts?

OSVALDS Jā, godājamā kundze.

GONERILA (uz Osvaldu). Paņem līdz

Sev dažus kareivjus un aši zirgos!

Teic viņai visus bažu iemeslus

Un pats no sevis piemetini klāt,

Kas iespaidu vēl pavairotu. — Ej!

Un nāc drīz atpakaļ!

(Osvalds aiziet. — Uz Albanijas hercogu.) Nē, nē, mans lord,

Es jūsu mīksto sirdi nepeļu, —

Bet apdomības trūkumu pie jums

Daudz vairāk smādē, — nekā kaitīgās

Un vājās labsirdības dēļ jūs slavē.

ALBANIJS Var būt! var būt! Bet vai tas man par kaunu? —

Kas laba grib par daudz, drīz iegūst ļaunu.

GONERILA Ak, ko …

ALBANIJS Nu labi, labi, redzēsim!

(Visi aiziet.)

5

Pagalms tās pašas pils priekšā.

Ienāk Lirs, Kents un ners.

LIRS (uz Kentu). Ejat iepriekšu ar šo vēstuli uz Glostera pili; sakāt manai meitai par visu, ko zināt, bet ne vairāk, nekā viņa pati pēc šīs manas vēstules jūs jautās. Pasteidzaties, ja jūs tūļosaties, es būšu vēl agrāk tur nekā jūs.

KENTS Es negribu agrāk ne acis aizmigt, milord, iekām neesmu šo vēstuli nodevis.

(Aiziet.)

NERS Ja kādam smadzenes būtu papēžos, vai tad viņš tās kādreiz nesaaukstētu un nedabūtu tulznas?

LIRS Jā gan, puisi.

NERS Tad, lūdzams, esi jautrs: tavs prāts nekad nestaigās cauros zābakos.

LIRS Ha, ha. ha!

NERS Nu tu redzēsi, cik laipni tevi uzņems tava otrā meita. Kaut gan viņa šai ir tikpat līdzīga, cik meža ābols līdzīgs dārza ābolam, — tomēr es zinu, ko es zinu.

LIRS Un ko tad tu zini, puis?

NERS Viņa no garšas būs šai tikpat līdzīga, cik viens meža ābols otram meža ābolam. — Vai vari man pateikt, kādēļ deguns pašā ģīmja vidū?

LIRS Nevaru.

NERS Nu, lūk, tādēļ, lai acis būtu degunam gar abām pusēm un lai to varētu ar acīm saredzēt, ko ar degunu nevar saost.

LIRS (pie sevis). Vai es viņai ko pāri darīju, — —?

NERS Vai vari man pateikt, kā austere taisa savus vākus?

LIRS Nevaru.

NERS Es arī nevaru; bet varu gan pateikt, kādēļ gliemezim ir savs šķirstiņš.

LIRS Nu, kādēļ tad?

NERS Nu, tādēļ, lai tur varētu iebāzt savu galvu, nevis lai to atdotu savām meitām un atstātu savus radziņus bez paslēptuves!

LIRS Es gribu aizmirst savu dabu… Tāds mīlētājs tēvs!… Vai zirgi jau gatavi?

NERS Tavi ēzeļi aizgājuši paraudzīt tavus zirgus. — Tas iemesls, kādēļ "greizajos ratos" tikai septiņas zvaigznes, ir vareni smalks iemesls.

LIRS Tādēļ ka viņos nav astoņas zvaigznes.

NERS Atminēts! No tevis iznāktu brangs ners!

LIRS … Ar varu atņemt atpakaļ!? .. . Nezvērs, tavu nepateicību!. ..

NERS Kad tu būtu mans ners, kaimiņ, tu dabūtu pērienu, ka ka tu bez laika vecs ticis.

LIRS Kā tā?

NERS Tev nevajadzēja agrāk kļūt vecam, iekām neesi prātu pieņēmis.

LIRS … Ak debess, neļauj nākt man ārprātā!

Tik ārprātā vien ne! Ak, atstāj prātu!

Es negribu būt ārprātīgs!

Ienāk bruņenieks.

LIRS Nu, ko?

Vai zirgi gatavi?

BRUŅENIEKS Ser, gatavi!

LIRS (uz neru). Nāc iesim, manu puisīt!

(Aiziet.)

NERS (aizejot runā uz publiku). Kas še vēl jaunavas un neram smejas,

Tās izsmies ners, ja drīz tās neprecējas.

(Aiziet.)

Priekškars krīt.

..

1

Pagalms grafa Glostera pilī. Nakts.

Ienāk Edmunds un Korens, katrs no savas puses.

EDMTUNDS Sveiks, Koren!

KORENS Sveiki, mans jaunais lord! Es tikko biju pie jūsu tēva un paziņoju viņam, ka Kornvalas hercogs un hercogiene Regana viņu šo vakaru apmeklēs.

EDMUNDS Kā tas nākas?

KORENS Nezinu. Jūs taču būsat dzirdējuši jaunākās ziņas. Runāju par tām baumām, kuras ļaudis tikai klusu pačukst viens otram ausīs, jo līdz šim skaidri nekas nav zināms.

EDMUNDS Es nekā nezinu; sakāt man, lūdzami, ko tad ļaudis runā?

KORENS Vai jūs netikāt dzirdējuši, ka starp abiem hercogiem, starp Kornvalu un Albaniju, drīzumā varot karš izcelties?

EDMUNDS Ne pušplēsta vārda ne.

KORENS Nu, tad jūs vēl dzirdēsat. Paliekat sveiki, mans kungs!

(Aiziet.)

EDMUNDS Šo nakti hercogs še? — Brangs gadījums!

Tas aužas pats ar varu manos plānos!

Mans tēvs ir sargiem licis brāli tvarstīt;

Viens nepatīkams darbs vēl atliek man. —

Nu, veiklība un laime, palīdzat! —

(Viņš sauc aiz skatuves.) Brāl, nonāc šurp! viens vārds! vai dzirdi! brāl!

Ienāk Edgars.

EDMUNDS Tēvs meklē tevi. Bēdz no šenes, bēdz!

Viņš izzinājis, kur tu paslēpies;

Tu tagad tumsā labi vari bēgt. —

Vai tu pret Kornvalu ko neteici?

Tas nākot — steigšus, — šonakt būšot klāt

Un līdzi Regana. — Vai nerunāji,

Ka viņš ar Albaniju ienaidā?

Ko? atceries?

EDGARS Neviena vārda ne.

EDMUNDS Klau! tēvs! — nu atvaino, man jāizliekas,

Ka es pret tevi ceļu zobinu —

Cel arī! — izliecies, ka vairies! — Nu! —

(Dikti.) Šurp lāpas! lāpas! —

(Paklusām uz brāli.) Bēdz, pirms pienāk tēvs!

(Dikti.) Ē! lāpas! Padodies! —

(Paklusām.) Nu, paliec sveiks!

(Edgars steidzīgi aiziet.) Kāds piliens asiņu lai liecina

Par sīvu cīniņu;

(Viņš pats sevi ievaino rokā.) Dažs piedzēris

Vēl vairāk sevi ievaino.

(Dikti.) Tēvs! Tēvs!

A! turat, turat! nākat palīgā! —

Ienāk Glosters un daži sulaiņi ar lāpām rokās.

GLOSTERS Kur ir tas blēdis, Edmund, saki, kur?

EDMUNDS Viņš tumsā stāvēja ar zobenu

Un burvju vārdiem Lunu piesauca,

Lai viņu pabalstot…

GLOSTERS Bet kur viņš ir?

>

EDMUNDS Mans lord, es ievainots…

GLOSTERS Kur blēdis? teic!

EDMUNDS Viņš bēga turp, kad redzēja, ka nespēj …

GLOSTERS Ē, pakaļ! dzenaties!

(Daži sulaiņi aizsteidzas.) . . . Ka nespēj? — Ko?

EDMUNDS — Ka nespēj mani pierunāt — jūs nokaut!

Es teicu tam: uz tēvu slepkavām

Grauj dievi visus savus pērkoņus;

Es runāju par daudzām stiprām saitēm,

Kas bērnus sien pie tēva;… īsi teikts:

Viņš manīja, cik ļoti manim riebj

Šis viņa pretdabiskais pasākums, —

Te pēkšņi dusmās rauj viņš zobenu,

Man virsū brūk, — es ļauna nedomāju —

Un iecērt rokā man, bet — manīdams,

Ka viņam pretī saceļas mans gars,

Caur cīņas taisnību vēl drošināts, —

Viņš tūdaļ metās bēgt; varbūt mans sauciens

To arī izbiedēja…

GLOSTERS Lai bēg;

Šai zemē neizbēgs viņš cietumam;

Un, ja to noķer, — nāvei! — Augstais hercogs,

Mans kungs un labvēlis, būs šonakt še;

Es viņa vārdā likšu sludināt:

Ka algu dabūs tas, kas slepkavu

Mums uzrādīs un nodos kārtavām;

Kas viņu slēps, — tam pašam nāve.

EDMUNDS Kad viņa nodomiem es pretī stājos

Un viņš tos nemeta, — es draudēju,

Ka uzrādīšu; tad viņš atcirta:

"Tu, nemantotājs bastards, vai gan domā

Kad es pret tevi liecinu, — ka tev

Un taviem tikumiem un taisnībai

Kāds ticēs? Nē! — Es visu noliegšu,

Pat tad vēl, ja man paša vēstuli

Tu priekšā liktu: es to iztēlotu

Kā tavu viltību un ļaunas skolas. —

Tev visi ļaudis būtu jāapmuļķo,

Lai neredzētu, cik tev lieti der,

Ja mani notiesā; jo tikai tad,

Kad manis nav, tu vari mantot!"

GLOSTERS Blēdis!

Grib noliegt pats šo savu vēstuli? —

Klau! hercogs klāt jau!

(Aiz skatuves dzird tauru skaņas.) Ko viņš īsti nāk,

Man tomēr mīkla! — Ostas likšu slēgt;

Tam blēdim nebūs izbēgt, — to mans hercogs

Man taču pieļaus. Viņa ģīmetni

Es likšu izsūtīt pa malu malām,

Lai visi viņu pazīst. — Manas zemes,

Mans īstais, mīļais dēls, būs mantot tev,

To tiesību es izlūgšu priekš tevis.

Ienāk Kornvalas hercogs un Regana līdz ar pavadoņiem.

KORNVALS Kā iet, mans draugs? Es tikko pienācu

Un dzirdu gluži neticamas lietas…

REGANA … Ja tiešām tā, tad nav tik barga soda

Šo noziegumu atsvērt. — Kā jums iet?

GLOSTERS Ak kundze! — lauzta, lauzta mana sirds, —

Pagalam lauzta!

REGANA Mana tēva krustdēls?

GLOSTERS Ak kundze, — to aiz kauna labprāt slēptu.

REGANA Varbūt viņš tikās ar tiem palaidņiem,

Kas manam tēvam kalpo?

GLOSTERS Nezinu.

Ak kundze, posts, mans posts!

EDMUNDS Jā, hercogiene,

Viņš kopā turējās ar viņu pulku.

Tad brīnums nav, ka viņš tāds negantnieks!

Tie viņu dzina nokaut veco vīru,

Lai mantu tad jo ātrāk nodzertu.

Šovakar māsa manim rakstīja

Un iztēloja viņu nedarbus.

Ja viņi tagad nāk pie manis sērst, —

Es mājās neesmu.

KORNVALS Es arī ne. —

Tu, Edmund, savam tēvam, kā man teic,

Par īstu dēlu izrādījies.

EDMUNDS Mans lord, tas bija tik mans pienākums.

GLOSTERS Viņš nomanīja ļaunos nodomus

Un, viņu ķerot, tika ievainots.

KORNVALS Vai likāt viņu gūstīt?

GLOSTERS Jā, mans lord.

KORNVALS Ja viņu saķers, tad būs katris drošs

No viņa viltus. —

(Uz Glosteru.) Es jums atļauju

To sodīt, kā jums tīk.

(Uz Edmundu.) Jūs, mīļo Edmund,

Kas krietnus tikumus un padevību

Tik spoži izrādījāt, esat mans;

Tāds vīrs, kas uzticams, mums taisni der.

Uz jums mēs ceram.

EDMUNDS Lord, es uzticīgi

Jums kalpošu.

GLOSTERS Es līdzi pateicos

Kā tēvs.

KORNVALS Nu jāteic, kādēļ īsti nācām …

REGANA … Tik neparastā laikā, tumsumā.

Mūs, Gloster, spieda svarīgs iemesls,

Un jūsu padoms būs mums noderīgs. —

Man raksta tēvs un māsa, — viņu starpā

Nezkādas ķildas; — es nu nolēmu

Tās izšķirt ārpus mājas; abi sūtņi

Še gaida atbildes. — Tik esat mierīgs,

Jūs vecais draugs; jums būs man jāpalīdz!

Mums jūsu padoms ļoti vēlējams.

Šī lieta steidzama.

GLOSTERS Jā, augstā kundze,

Es gatavs pakalpot; — nu lūdzu jūs!

(Glosters ieaicina viesus pilī.)

2

Grafa Glostera pils priekšā.

Ienāk Kents un Osvalds, katrs no savas puses

OSVALDS Sveiks, mans draugs, vai tu še mājas cilvēks?

KENTS Jā.

OSVALDS Kur še varētu zirgus nolikt?

KENTS Tur viņā peļķē.

OSVALDS Saki jel, lūdzams, mans mīļais draugs.

KENTS Kas es tev par mīļu draugu?

OSVALDS Nu, ja tu tāds, tad man ar tevi nav nekādas darīšanas.

KENTS Kad tu man būtu Finsberijā, avju kūtī, tad tev gan iznāktu ar mani darīšanas.

OSVALDS Kādēļ tu ar mani apejies tik nejauki? Es tevi nepazīstu.

KENTS Bet es tevi pazīstu, puis.

OSVALDS Par ko tad tu mani turi?

KENTS Par ko tevi turu? — Par blēdi, nelieti, bļodu laižu; par nejēdzīgu, uzpūtīgu, tukšu, ubadzīgu, netīrīgu blēdi, kam trejas kunga livrejas mugurā un ne plika graša pie dvēseles; par lempi un nodevēju, kam aknu un žults vietā samazgas; par palaidni, spoguļa lūrētāju, saskrullētu vēja grābsli un astes luncinātāju; par plukatu, kuram nav vairāk kā sava tīne, uz kuras uzsēsties; par roku laižu, kurš aiz kalpības labprāt būtu par savedēju un kurš nav vairāk nekas kā savirums no blēža, ubaga, gļēvuļa un dvēseļu pārdevēja un bastarda netikles dēls un mantinieks; turu tevi par tādu vīru, kuru pēršu tikām, līdz tu spiegsi un kauksi visās balsīs, ja tu tik iedrīkstētos noliegt kaut vienu no šiem goda tituļiem!

OSVALDS Kas tu par nešpetnu tēviņu, kā tu tā vari lamāt cilvēku, kura tu nepazīsti un kurš tevis nepazīst.

KENTS Vai tev dzelzs piere, tu blēdi, ka izliecies, it kā manis nepazītu? Tikko divas dienas pagājušas, kopš tevi nosviedu zemē un izpēru karaļa priekšā! Velc zobenu, tu nelieti! Nakts gan ir, bet mēnesnīca spīd: es tevi sakapāšu par mēnesnīcas kapaiņiem! velc zobenu, tu satrunējušais, nolādētais bārdas skrāpētājs, velc zobenu! (Kents velk zobenu.)

OSVALDS Vāķies projām, man nav nekādas daļas gar tevi!

KENTS Velc zobenu, tu blēdi! tu atved vēstules ar sūdzībām pret karali un pats stājies šīs lelles "Lepnības" pusē pret viņas tēva Augstību. — Velc zobenu, nelieti, jeb es tavi gabalos sacirtīšu-Velc zobenu, tu lempi! stājies man pretī!

OSVALDS Palīgā! slepkavas! palīgā!

KENTS Vairies tik ar zobenu, blēdi; stāvi, tu suns, stāvi! turies pretī, tu lupata, cērt! (Sit viņu.)

OSVALDS Eidā, ļaudis! — slepkavas! slepkavas!

(Ienāk Edmunds.)

EDMUNDS Kas še notiek? Vai liksat mieru!

KENTS Nāc vien tik šurp, vīreli, ja tev tīkas! nāc, es tevi padancināšu, jaunkundziņ!

(Ienāk Glosters.)

GLOSTERS Ko? Ieroči! zobeni! Ko še darāt?

Ienāk Kornvalas hercogs un Regana līdz ar pavadoņiem.

KORNVALS Ja dzīvība jums dārga, turat mieru!

Kas pakustēs, tam nāve! Kas še notiek!

REGANA Tie karaļa un mūsu māsas sūtņi.

KORNVALS Par ko jūs ķildojaties? Sakāt! Ko?

OSVALDS Es tikko dvašu spēju atvilkt, lord.

KENTS Jā, pārpūlējās tava dūšība;

Tu gļēvuli, ko daba atmetusi,

No skrodera tu radīts!

KORNVALS Ej nu mels:

Kā skroders radīs vīru?

KENTS Jā, kungs, tiešām skroders viņu radījis; akmeņkalim vai mālderim viņš nebūtu tik slikts izdevies, kaut tie arī tik divas stundas būtu strādājuši.

KORNVALS Bet sakāt jel, kā ķilda izcēlās?

OSVALDS Šis vecais kauslis, kura dzīvību

Es saudzēju aiz viņa sirmās bārdas …

KENTS Tu sasodītais X, tu nevajadzīgais burts! — Milord, ja jūs man dodat atļauju, es šo nebīdelēto bendes maisu stampā sastampāšu un izbalināšu ar viņu mēslu dobi. — Tu manu sirmo bārdu saudzēsi, tu zvirbulis? —

KORNVALS Klus, nelieti!

Tu rupjais kalps, vai nezini, kas klājas?

KENTS Jā, kungs, bet sašutumam priekšrocības!

KORNVALS Par ko tad tu tik ļoti sašutis?

KENTS Par to, ka zobenu drīkst nest tāds lempis,

Kam kaulos goda nav. — Tie līdēji,

Tie smaiduļi kā šis nereti sagrauž

Kā žurkas svētas saites, kuras raisīt

Nav iespējams; tie katram untumam,

Kas mostas viņu kungu krūtīs, glaimo;

Kur deg — vēl eļļu lej, kur auksts — liek ledu;

Teic "jā" un "nē" un groza mēteli

Pēc katra vēja, kurš no kunga pūš;

Kā suņi tikai kunga pēdām seko.

(Uz Osvaldu.) Lai mēra vātis tavā ligas ģīmī!

Tu ņirgāsies vēl? Ko? Vai es tavs ners?

Tu zoslēns, ja tur Sarumā man būtu,

Es tevi drīz uz mājām nodzītu!

KORNVALS Ko, veci, vai tu esi negudris?

GLOSTERS Kā izcēlās jums ķilda? Saki man!

KENTS Starp abiem zemes poliem nav tāds naids

Kā te starp mani un to blēdi tur.

KORNVALS Par ko viņš blēdis? Ko viņš darīja?

KENTS Man netīk viņa sejs.

KORNVALS Varbūt ir mans

Un viņa tur, un viņas arī ne?

(Rāda uz Edmundu un Reganu.)

KENTS Kungs, esmu radis visu klaji teikt:

Es savā mūžā tiešām redzējis

Daudz godīgākus sejus nekā še

Starp dažiem pleciem sēd.

KORNVALS Nu, tas ir puisis,

Kas, reiz par vientiesību paslavēts,

Nu cenšas rādīt rupju bezkaunību,

Ta īsto vaigu viltū paslēpdams. —

"Tas nespēj glaimot, nē! — tāds goda prāts!

Tas taisni acīs saka taisnību; —

Ja patīk, — labi; nē — viņš taisnis vīrs!" —

Es zinu tādus blēžus: vientiesībā

Tie vairāk viltus, vairāk ļauna slēpj

Kā dividesmit muļķu galmnieku,

Kas vairāk, nekā prasa, klanās, lokās.

KENTS Mans lord, bez glaimiem, skaidra patiesība,

Ar jūsu vaļu spožā Augstība,

Kas spožāka par ugunsstaru kroni

Ap Feba liesmu pieri…

KORNVALS Ko tu muldi?

KENTS Gribu tikai atkāpties no savas parastās valodas, kura jums tik ļoti pretīga. — Zinu, milord, neesmu glaimotājs. Kas jūs apkrāpis ar savu rupju valodu, tas bijis rupjš blēdis; es tāds negribu būt, kaut arī saceltu jūsu nepatikšanu tik tāļi, ka jūs mani uz to uzaicinātu.

KORNVALS(uz Osvaldu). Ko tu tam darīji?

OSVALDS Nekā, mans kungs!

Tā kungam — karalim — bij paticis

Nesen aiz pārpratuma mani sist;

Šis tūdaļ klāt, vēl sakur kunga dusmas,

Grābj mani nopakaļ un zemē sviež.

Kad zemē gulēju, viņš lamājās

Un izrādījās diezkāds varonis, —

Ka karalis pat viņu uzteica,

Ka uzbrucis bij tam, kas nepretojās.

Nu, uzpūties par tādu varoņdarbu,

Viņš atkal uzbrūk še.

KENTS Lūk, gļēvums domā,

Ka viņam blakus Ajakss tikai ners.

KORNVALS(uz saviem pavadoņiem). Ē! dodat siekstus! Vecais stūrgalva!

Es tevi, Helmuti, gan mācīšu .. .

KENTS Priekš mācīšanas es par vecu, kungs;

Man siekstus nenesat; no karaļa

Es darīšanās atsūtīts pie jums.

Jūs mana kunga augstai godībai

Maz cienības, bet spīti parādītu,

Ja liktu siekstā viņa vēstnieku.

KORNVALS Šurp siekstus, goda vārds: lai viņš tur sēd

Līdz pašai pusdienai!

REGANA Kā tā? Tik vien?

Nē, — līdz pat vakaram un cauru nakti!

KENTS Ja es pat būtu jūsu tēva suns,

Jūs, kundze, nedrīkstētu tā man darīt.

REGANA Bet nu jūs viņa blēdis, — tātad drīkstam.

(Atnes siekstus.)

KORNVALS Šis īsti viens no viņiem salašņiem,

Par kuriem māsa raksta. — Siekstus šurp!

GLOSTERS Es lūdzu, augstais lord, tā nedarāt.

Viņš noziedzies, — bet labais karalis

Kā viņa kungs to sodīs pats. — Šis sods

Ir tāds, ko uzliek tikai prastiem blēžiem

Par sīkiem nedarbiem un zādzībām.

Tas apvainotu mūsu karali,

Kad viņa vēstnieku tā apsmietu

Ar kauna sodu.

KORNVALS Gan es atbildēšu.

REGANA Tas māsu var vēl vairāk apvainot,

Ka viņas kalpam uzbrūk un to lamā

Tik tādēļ, ka viņš dara, ko tam liek. —

Nē, liekat viņu siekstā!

(Kentu ieliek siekstā. Uz Kornvalu.) Nākat, lord!

(Visi aiziet, paliek tikai Kents un Glosters.)

GLOSTERS Man tevis žēl, mans draugs, — bet hercogs pavēl;

Tu zini, viņš ir straujš un pretruņas

Viņš nepielaiž; bet es vēl viņu lūgšu.

KENTS To nedari! Es noguris no ceļa:

Es izgulēšos pirms, tad pasvilpošu. —

Ir krietnam vīram laime streipuļo.

Ar labu nakti, draugs!

GLOSTERS Nav pareizi,

Kā hercogs dara; Lirs to ļaunā ņems.

(Aiziet.)

KENTS Tu, labais karali, — kā ļaudis saka, —

No vilka bēgdams, uzkriti uz lāci!

(Lūkojas augšup uz mēnesi.) Spīd' gaišāk zemē, debess spīdekli;

Ļauj tavos mīļos staros izlasīt

Šo vēstuli! — Priekš nelaimīgiem notiek

Vēl brīnumi! — Es zinu, Kordelija

To sūta mums, — par mūsu likteni

Būs izdzirdusi — savā laikā nāks —

(Viņš top miegains.) Tā remdēs bēdas — vātis izdziedēs —

Dos mieru. —

(Viņš iztrūkstas.) Manas nogurušās acis

Bez miega, atpūtas, — lai nogurums

Jums palīdz aizklāt dusas vietas kaunu.

Ar labu nakti, laime! — pasmaidi

Vēl vienu reizi, pagriez savu ratu!

(Viņš iemieg.)

3

Tukšs apgabals ar tīreli.

Ienāk Edgars.

EDGARS Es dzirdēju, kāds briesmīgs sods man draud;

Un tikko caurā kokā patvēros

No gūstītājiem. Visas ostas slēgtas;

Visapkārt neparastā cītībā

Uz mani sargi glūn. — Cik ilgi spēšu,

Es gribu bēgt un savu mūžu vilkt

Kā nabagākā, zemākā no būtnēm,

Par kādām trūkums nospiež cilvēku,

To lopiem līdzinādams: — savu vaigu

Es triepšu dubļiem, skrandās jozīšos;

Lai mati saveļas un kailās miesas

Lai spītē negaisiem un aukstumam!

Mans paraugs — nabagi no trako nama,

Kas, dobji brēcot, blandās apkārtnē;

Sev kalsnās rokās naglas iedzen, ērkšus

Vai puķu kātus iesprauž, skabargas,

Tā lūkodami riebju pilnām vātīm,

Drīz burot un drīz skaitot pātarus,

Pa ciemiem, sētām, krogiem, sudmalām

Sev iegūt līdzcietību. — "Nabags Toms!"

Vai "nabags Torliguds!" — Tā esmu es

Jel ubags, — bet kā Edgars it nekas.

(Aiziet.)

4

Grafa Glostera pils priekšā. Tāpat kā otrā skatā.

Kents guļ siekstā.

Ienāk Lirs, ners un bruņenieki.

LIRS Nu dīvaini: tie paši aizbrauc projām

Un manu sūtni neatlaiž!

BRUŅENIEKS Mans kungs,

Kā dzird, tiem nebijis ne domās aizbraukt

Vēl dienu iepriekš.

KENTS Sveiks, mans karali!

LIRS Ko? vai par laika kavēkli tu nes

Šo kauna sodu?

KENTS Nē, mans augstais kungs.

NERS Ha, ha! tas nēsā cietas paķiles! Zirgus mēdz piesiet aiz galvas; suņus un lāčus aiz kakla; mērkaķus aiz josmeņa un cilvēkus aiz kājām. Kurš cilvēks ir pārāk viegls uz kājām, tam uzmauc smagas koka zeķes.

LIRS(uz Kentu). Kas varēja tā pārprast tavu kārtu,

Ka tevi siekstā lika?

KENTS Viņš un viņa:

Kungs, jūsu dēls un jūsu meita.

LIRS Nē, —

Tas nevar būt!

KENTS Bet ir.

LIRS Es saku, nē!

KENTS Pats redzi, kungs, ka ir.

LIRS Tie nedrīkstēja —

KENTS Bet darīja.

LIRS Pie Jupitera, — nē, nē!

KENTS Pie Junonas, es saku jā!

LIRS Tie nedrīkstēja to; tie nevarēja;

Tas ļaunāks nekā slepkavības darbs:

Tik rupji apsmiet cienību pret mani! —

Teic aši, bet ar prātu: kā tu spēji

Šo sodu pelnīt? Kā tie drīkstēja

Šo sodu uzlikt tevim, manam sūtnim?

KENTS Ser,

Kad viņu pilī biju nonācis

Un vēstuli no Jūsu Augstības

Tiem nodevis, uz ceļiem nomezdamies,

Te pēkšņi, pirms vēl spēju pacelties,

Cits sūtnis aizelsdamies piesteidzās,

Vēl piesarcis un sviedros, — izgrūda

No Gonerilas kundzes sveicienus

Un rakstus nodeva, — es biju pirmais —

Bet viņus pirmāk lasīja un tūdaļ

Pēc kalpiem sauca, zirgos sasēdās

Un visi projām. Aukstiem skatieniem

Man lika gaidīt atbildes vai sekot. —

Kad še to otro sūtni satiku,

Kurš manus sveicienus tā saģiftēja —

— To pašu blēdi, kas tik nekaunīgi

Pret Jūsu Augstību bij uzvedies —

Es dusmās nepārlikdams izrāvu

Pret viņu zobenu; viņš sāka brēkt;

To jūsu dēls un meita atrada

Par cienīgu tā kauna, ko še ciešu.

NERS Ziema nav pagājusi, kad meža zosis vēl skrien uz šo pusi.

(Dzied.) Kas nabadziņš, tam visur trūkst,

Tam akli bērniņi;

Kas bagāts un kam tīnes tūkst,

Tam bērni labiņi!

Tā laime bagātniekiem vien

Kā palaistuve pakaļ skrien.

(Uz Liru.) Un tu tik daudz vēl skaitīsies

Par savām meitiņām,

Ka saskaitīt, cik saskaities,

Tiks gadam atlikām.

LIRS Kā sūrstot asins man pret sirdi kāpj!

Uz leju atpakaļ, jūs smagās sāpes!

Jums vieta dziļumā! — Kur ir šī meita?

KENTS Pie grafa, iekšā, kungs.

LIRS Es eju viens;

Jūs paliekat!

(Viņš ieiet pilī.)

BRUŅENIEKS Vai neaizskārāt tos

Ar citu ko?

KENTS Nebūt. Par ko tik mazs

Tas pulks, kas līdzi nācis karalim?

NĒRS Kad tu par šo jautājumu būtu ticis ielikts siekstā, tad

tu to būtu pilnam pelnījis.

KENTS Kādēļ, ner?

NERS Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras, lai tu zinātu, ka ziemā nav darba. Visus, kas iet savam degunam pakaļ, vada acis, tikai aklo ne; un neatradīsies neviena deguna starp divdesmitiem, kurš nesaostu to, kas smird. Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko. Bet, kad lielais rats tiešas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec sevi vilkt līdzi. Kad gudrs vīrs dod tev labāku padomu, tad atdod manējo man atpakaļ; es negribētu, ka manam padomam cits klausītu kā vien muļķis, tādēļ ka to dod ners.

(Viņš dzied.) Kas kalpo tevim tik aiz naudas,

Gan liekas uzticīgs,

Bet negaisos tas bēg bez jaudas,

Tu paliec vientulīgs.

Pie nera radīsi vēl vietu,

Kad visi gudrie projām jau;

Ners būtu blēdis, ja tas ietu,

Bet blēdis — ners vis nav!

KENTS Kur tu to izmācījies, ner?

NERS Ne siekstā, ner.

(Lirs un Glosters iznāk no pils.)

LIRS(uz Glosteru). Tie negrib mani pieņemt? Neveseli?

Tie piekusuši? Naktī braukuši?

Viss blēņas! Dumpis tik un pretestība!

Ej liec, lai atbild cienīgāk!

GLOSTERS Mans kungs,

Jūs zināt, hercogam ir karsta daba;

Viņš savā prātā ciets un nelokāms,

Ja reizi noņēmies.

LIRS Lāsts! Mēris! nāve!

Ko? Karsta daba? Ciets? — A Gloster, Gloster,

Es gribu runāt hercogu un meitu!

GLOSTERS Jā, labais kungs, tā paziņoju ar.

LIRS Tu ziņoji! — Vai saproti tu mani?

GLOSTERS Ser…

LIRS … Karalis ar Kornvalu grib runāt,

Ar meitu mīļais tēvs; grib, lai tā palīdz:

Vai tā tiem ziņoji? — Mans spēks un asins!

Lūk: karsts?! — Teic iesvilušam hercogam,

Ka — ne, vēl ne — varbūt viņš tiešām slims;

Un slims jau nevēro tos pienākumus,

Kas piekrīt veselam; mēs neesam

Vairs mēs, kad slimā daba dvēsli spiež

Ar miesām līdzi ciest: — es gribu gaidīt;

Es nožēloju, ka tā pārsteidzos;

Es noturēju slimā iedomas

Par apdomātiem darbiem.

(Viņš nejauši paskatās uz Kentu.) Velns un lāsts!

Viņš siekstā sēd! Tas vien jau pierāda,

Ka hercoga un meitas izbraukums

Ir viltus vien. — Lai palaiž manu kalpu!

Ej saki viņiem, es tos gribu redzēt

Tūlīt šepat! lai nāk un uzklausās!

Ja ne — es bungošu pie viņu durvīm,

Līdz troksnis viņu miegu nositīs!

GLOSTERS Ak, kaut jel jūsu starpā būtu miers!

(Ieiet pilī.)

LIRS Ak sirds, kā sirds man kaist! — bet lejā! lejā!

NERS Uzsauc, kaimiņ, kā ķēkša uzsauca zušiem, kad viņa tos dzīvus apraka pastetē; viņa sadeva ar nūju tiem krietni pa galvām un kliedza: "Mierīgi, jūs blēži, lejā!" Viņas brālis atkal aiz pārākas mīlestības uz savu zirgu smērēja tam sviestu uz siena.

Ienāk Kornvals, Regana, Glosters un sulaiņi.

LIRS(uz Kornvalu un Reganu). Jūs abi, sveiki!

KORNVALS Sveiks, mans augstais kungs!

(Sulaiņi atsvabina Kentu no siekstas.)

REGANA Man prieks še redzēt Jūsu Augstību!

LIRS Es ticu, ka tā ir: man, Regana,

Uz to ar pamats. Ja tu nepriecātos,

Es atšķirtos no tavas mātes kapa

Kā palaistuves kapa.

(Uz Kentu.) A, tu brīvs?

Nu, labi, vēlāk!

(Uz Reganu.) Mīļā Regana,

Tev māsa nepateicīgs, briesmīgs zvērs!

Tā asiem zobiem plosīja kā vanags

Šo sirdi še; es tikko spēju runāt, —

Ā Regana, — tik samaitāta sirds!

REGANA Es lūdzu neuztraukties, kungs; man šķiet,

Ka jūs gan aizmirstu tās nopelnus,

Bet viņas pienākumus ne.

LIRS Kas tas?

REGANA Es mūžam neticēšu, ka jel kur

Tā aizmirstu, kas pienākas. — Varbūt

Tā jūsu pulkam trokšņot neļāva;

Tas notika aiz labiem nodomiem.

Tur nevar viņu pelt.

LIRS Mans lāsts pār viņu!

REGANA Mans kungs, jūs vecs; jūs dzīves robežas

Drīz atsniegsat; jums vajadzētu ļaut,

Ka gudris prāts, kas jūsu stāvokli

Zin labāk nekā jūs, jūs vadītu.

Es lūdzu jūs pie māsas atgriezties,

Jūs viņu aizskārāt-

LIRS Lūgt piedošanu?

Redz, kā tas piestāvētu dzimtas galvai:

"Es, mīļā meita, atzīstos, es vecs,

Un vecums neder: — ceļos pielūdzos —

(Viņš nometas ceļos.) Dod manim maizi, drēbes, gultiņu!"

REGANA Ak, ko nu! metat, kungs, tās muļķības!

Un ejat atpakaļ!

LIRS Nemūžam ne!

Tā pusi pulka manim atņēma;

Tā greizi skatījās; ar savu mēli

Kā čūska sirdī manim iedzēla. —

Lai debess dusmas visiem pērkoņiem

Uz viņas galvu krīt! Lai sērgas dvaša

Tai jaunās miesas pūdē!

KORNVALS Fui, ser, fui!

LIRS Tu zibens, liesmo savām kvēļu bultām

Tai lepnās acīs! Nāvīgs purvju tvaiks,

Kas saulē kaisis, viņas skaistumu

Lai ēzdams dzeš no vaiga!

REGANA Dievs un kungs!

Tā jūs ir mani dusmās lādēsat.

LIRS Nē, Regana, tev nedraud tēva lāsts.

Tev mīļā, maigā sirdī vietas nav

Priekš nežēlības: viņas acis dzeļ,

Tavs skats prot dziedēt, bet ne dedzināt.

Tu nevarētu dusmot maniem priekiem,

Man atņemt kalpus, asus vārdus dot,

Man pienācīgo daļu mazināt

Un beigās aizliegt man pat ieeju,

Un durvis slēgt! — Tu labāk pazīsti,

Kas dabas pienākums, kas dzimtas saites,

Kas pieklājība un kas pateicība;

Tu neaizmirsi, ka tev dāvāju

Pus' valstības.

REGANA Jā, tēvs; bet nu pie lietas!

LIRS Kas lika siekstā manu vēstnieku?

(Aiz skatuves dzirdamas tauru skaņas.)

KORNVALS Kas tās par taurēm?

REGANA Laikam mana māsa;

Jo viņa vēstulē man solījās

Drīz atbraukt.

(Ienāk Osvalds.)

REGANA(uz Osvaldu). Jūsu hercogiene brauc?

LIRS Tas ir tas vergs, kas aplam uzpūties,

Kad bauda kundzes mirkļa labvēlību. —

(Uz Osvaldu.) No manām acīm prom!

KORNVALS Ko gribat, kungs?

LIRS Kas lika siekstā manu kalpu?

(Uz Reganu.) Teic,

Tu nezināji to!

Ienāk Gonerila; Regana ņem viņu aiz rokas un ved klātāk

LIRS Kas tur nāk? — Dievi!

Ja vecos žēlojat, ja svētat tos,

Kas klausa jums, ja paši esat veci, —

Lai mana lieta top par jūsu lietu!

Tad liecināt par mani pērkoņiem!

(Uz Gonerilu.) Kauns, kauns tev uzlūkot šo sirmo bārdu?

(Uz Reganu.) Kā vari, Regana, tai roku dot?

GONERILA Par ko tad nedot? Ko es darīju?

Nav viss par noziegumu ieskaitāms,

Ko neprāts vien un iedomas tā sauc!

LIRS Ak sirds, cik cieta tu, ka nelūsti!

(No Gonerilas aizgriezdamies.) Kas manu kalpu lika siekstā?

KORNVALS Es;

Tam noderēja vēl daudz bargāks sods . . .

LIRS Jūs? jūs to darījāt?

REGANA Es lūdzu, tēvs,

Jūs vecs un vājš, tad rādāties jel tāds.

Līdz mēness notecēs, vēl padzīvojat

Pie manas māsas; atlaižat puspulka

Un tad pie manis nākat, ja jums tīk. ..

Es tagad ciemā še, un vēl nekas

Nav sarīkots, lai varētu jūs saņemt.

LIRS Iet atpakaļ pie tās!? Puspulka atlaist?

Tad labāk jau bez kādas pajumtes

Un cīniņā pret vētrām — negaisiem

Ar vilkiem un ar ūpjiem biedroties!

A, trūkums, ass tavs zobs! — Man iet pie tās?!

Nē — krietnais franču karalis, kas ņēma

Bez pūra manu meitu — labāk eju

Pie viņa troņa, ceļos nometos,

Kā viņa pēdējs kalps sev algu lūdzu,

Ko savu dzīvi vilkt! — Man iet pie tās!

(Viņš rāda uz pilsuzraugu Osvaldu.) Tad labāk liec man, lai tam blēdim — kalpam

Par vergu esmu, zirgu!

GONERILA Kā jums tīk.

LIRS A meita, nedzen mani ārprātā!

Es negribu tev būt par nastu, bērns,

Tu manis neredzēsi vairs: ardievu! —

Un tomēr tu mans asins, mana miesa;

Nē, manās miesās tu tik sērdzība,

Kas man par savu jāatzīst; tu trums,

Tu mēra vāts, tu augons — pūžņojums

No manām samaitātām asinīm. —

Bet pelt es negribu; lai kauns nāk pats,

Es viņa nesaucu, es nelūdzos,

Lai pērkons drupās tevi saspārda;

Es nesūdzu pie soģa Jupitera.

Ja spēji, — nožēlo un labojies.

Es paciešos: — ar simtu bruņenieku

Mēs paliksim pie Reganas.

REGANA Mans tēvs,

Ne gluži tā; tik agri netiku

Jūs gaidījusi, — nav viss sarīkots

Jūs godam uzņemt. Klausāt māsu, lord;

Kas jūsu dusmas aplūko ar prātu,

Tam jādomā: jūs vecs un tādēļ arī-

Bet viņa zin, ko dara.

LIRS Tiešām tā?

REGANA Jā, tiešām, lord: ko? piecdesmit vēl maz?

Kam vairāk vīru, kad ir to par daudz?

Šī nasta, izdevumi, nedrošība —

Viss runā pretim. Kā lai sadzīvo

Tāds naujums ļaužu mierā vienā namā,

Kur divi kungi? Vai tas iespējams?

LIRS Es atdevu jums visu-

REGANA — Īstā laikā.

LIRS Jums manas mantnieces un gādnieces;

Pats sev es atstāju tik priekšrocību

Šo simtu vīru turēt. Nu tu saki:

Tik dividesmit piecus vien? Vai tā?

REGANA Jā, tā es saku, ser, neviena vairāk.

LIRS Pat velna būtes izliekas vēl jaukas,

Kad citas ļaunākas; tā jāslavē,

Kas mazāk ļauna. —

(Uz Gonerilu.) Tev es sekošu;

Jo tavi piecdesmit ir divreiz vairāk,

Tev mīlestība divreiz lielāka.

GONERILA Lord, uzklausāties, kam jums vajadzīgs

Divdesmit piecu, desmitu, jā, piecu,

Kad divreiz lielāks skaits jau gatavs stāv

Jums kalpot?

REGANA Kam jums vajadzīgs jel viena?

LIRS Ko mini vajadzību: ubags pat,

Kas badu cieš, ir tas zin pārpilnību.

Dod cilvēkam tik to, kas vajadzīgs,

Viņš lopam līdzīgs kļūs. — Tu esi kundze, —

Ja drēbes valkā tik aiz vajadzības:

Priekš kam šis greznais tērps? Viņš nesilda,

Nav vajadzīgs. — Bet īstā vajadzība —- —

Ak, pacietību! — Tās man vajaga!

Jūs, dievi, redzat vārgu sirmgalvi,

Ko nospieduši sirdēsti un gadi!

Ja jūs šo meitu sirdis darāt cietas

Pret tēvu, — neapsmejat mani tā,

Ka liekat rāmi paciest; iededzat

Man krūtīs dusmas! sievu ieroči,

Šīs asaras lai neapgāna vīru!-

Nē, raganas, es atriebšos pie jums

Tik šausmīgi, ka visa pasaule-

Ko darīšu, vēl nezinu; bet zeme

No manām dusmām drebēs. — Es lai raudu?

Nē, raudāt negribu. —

Gan būtu še ko raudāt, bet šī sirds

Tad ātrāk sadrups tūkstoš gabalos, —

Ne raudās. — Ners, es kļūstu ārprātīgs!

(Lirs, Glosters, Kents un ners aiziet.)

KORNVALS Lai ejam labāk pilī; negaiss nāk.

(No tālienes dzirdams pērkons un vētra.)

REGANA Šis nams ir mazs, še telpu nepietiks

Priekš vecā vīra un priekš viņa ļaudīm.

GONERILA Viņš vainīgs pats, kam mierā nesēdēja?

Lai tagad cieš par saviem untumiem.

REGANA Es viņu pašu labprāt uzņemu,

Bet viņa sargus ne.

GONERILA Tās manas domas.

Kur Glosters?

KORNVALS Vecim līdzi. — Lūk, jau nāk.

(Ienāk Glosters.)

GLOSTERS Lords lielās dusmās.

KORNVALS Kur viņš palika?

GLOSTERS Viņš sauca: zirgos; kurp? es nezinu.

KORNVALS Ko viņu traucēt, lai viņš iet, kur grib.

GONERILA Jā, nelūkojat, ser, to atturēt.

GLOSTERS Ak dievs, jau tumsa nāk un asi vēji

Tik nikni pūš; uz jūdzēm apkārtnē

Ne koka nav, kur tverties.

REGANA Mīļo graf,

Lai ietiepīgiem pašu untumi

Griež asas rīkstes. — Slēdzat durvis ciet:

Tam pārgalvīgi ļaudis dienestā,

Kas var to sakūdīt, — viņš viegli tic.

Vēl nezko sadomās; mums jāuzmanās.

KORNVALS Jā, padoms prātīgs, slēdzat durvis, graf.

Būs barga nakts, — un iesim, vētra nāk!

(Visi aiziet.)

Priekškars krīt.

..

1

Tukšs klajums tīrelī.

Plosās auka; pērkons un zibens.

Sastopas Kents un kāds bruņenieks.

KENTS Kas ir še vēl bez niknā negaisa?

BRUŅENIEKS Kāds, kura dvēslē plosās līdzīgs negaiss.

KENTS A, pazīstu jūs jau; kur karalis?

BRUŅENIEKS Pret saniknotiem dabas spēkiem cīnās,

Liek vētrai zemi jūras dzelmē pūst,

Liek baltas bangas pāri sausnai šļākt,

Lai visums pārvērstos vai izģinstu.

Viņš sirmos matus plēš, un vēja šaltis

Tos aklās dusmās grābj un projām rauj.

Viņš saviem vājiem cilvēcīgiem spēkiem

Grib spītēt aukām, lietus gāzieniem.

Šai naktī, kad ne lācis nelīstu

No migas, lauva, izbaidējies vilks

Pa alām slēptos — skrien viņš pliku galvu

Un visu dabu cīņā aicina.

KENTS Kas ir pie viņa?

BRUŅENIEKS Tikai ners viens pats,

Kas viņa sāpes rauga jokiem remdēt.

KENTS Es pazīstu jūs, draugs, man teikts par jums,

Tamdēļ es nebaidos jums uzticēt

Ko ļoti svarīgu. Starp Albaniju

Un Kornvalu ir ķilda cēlusies,

Kaut abas puses to vēl gudri slēpj.

— Kā katram, ko vien liktens pacēlis, —

Tā viņiem arī viltus sulaiņi;

Tie kalpo Francijai un novēro

Jo smalki visu, kā še lietas stāv:

Ka svaiņi ķildojas, ka abas meitas

Tik grīni apspiež veco karali

Un laikam daudz ko vēl, kas dziļi slēpts

Un kam šis viss ir tikai priekšspēle-

Bet droši zināms tas: no Francijas

Nāk kara spēks šai sarežģītā valstī;

Tas ieviesies aiz mūsu bezrūpības

Jau svarīgākās ostās; drīzi vien

Tas klaji pacels karogus. — Nu, dzirdat:

Ja manim uzticat, tad steidzaties

Uz Dovri, — tur jūs pratīs atalgot,

Ja visu patiesīgi ziņosat,

Cik briesmīgi še karalim liek ciest,

Cik nedabiskas pārības tam dara. —

Es bruņenieks un augsta dzimuma;

Uz jūsu goda prātu paļaujoties,

Es dodu jums šo uzdevumu.

BRUŅENIEKS Mēs vēlāk runāsim par to.

KENTS Nē, nē;

Es vairāk nekā tas, kas izliekos, —

To liecinās šis maks; še ņemat to. —

(Dod viņam pilnu naudas maku un gredzenu.) Ja redzat Kordeliju, — un, bez šaubām,

Tas notiks, — rādāt tai šo gredzenu,

Un viņa jums tā vīra vārdu teiks,

Ko jūs vēl nepazīstat. — Kāda auka!

Es eju meklēt karali.

BRUŅENIEKS Tad sniedzat roku. Vēl jums kas ko teikt?

KENTS Ne daudz, bet tas, kas visusvarīgāks;

Mums karalis ir jāatrod: jūs ejat

Pa viņu pusi, es pa šo, un, kurš

To pirmais sastaps — otram paziņos.

(Abi aiziet katrs uz savu pusi.)

2

Cits apgabals tai pašā tīrelī.

Vēl aizvien pērkoņa negaiss.

Ienāk Lirs un ners.

LIRS Nu, pūšat vēji, līdz jums vaigi sprāgst!

Jūs sīpas, brāžat, straumes — gāžaties,

Lai plūst, līdz torņu gali viļņos slīkst!

Jūs domu ašie sēra zibeņi,

Kas skrejat iepriekš pērkoņgrāvieniem,

Šo sirmo galvu sveļat! Pērkon, trauc

Un sasper plakanu šo debess velvi!

Lai dabas veidi drūp, lai izžūst sēkla,

No kuras ļaužu niknā suga dzimst!

NERS

Ak kaimiņ, galma svētamais ūdens sausā namā labāks nekā šis lietus ūdens ārā. Ej iekšā, kaimiņ, un lūdz savas meitas pēc svētības. Tā ir nakts, kura neiežēlojas ne par gudriem, ne par neriem.

LIRS Grauj! rūc un dūc! spļauj liesmas! lietu gāz!

Ne lietus, pērkons, vējš ir manas meitas.

Es nevaru jūs pelt par cietsirdību:

Jums valsti nedevu, jūs nesaucu

Par bērniem; paklausība nesien jūs; —

Tad plosāt mani! še! es jūsu vergs:

Vecs, vājš un salauzts, nievāts sirmgalvis.

Jūs tomēr tikai padevīgi kalpi,

Jā, vienkopus ar neģēlīgām meitām

Jūs pārvarīgiem spēkiem uzbrūkat

Tik vecai, sirmai galvai. — Tas gan kauns!

NERS Kam ir māja, kur savu galvu iebāzt, tam laba mice galvai-(Dzied.) Grib plikadīda saimnieks būt,

Nav naudas galvai mici šūt,

Drīz viss no utēm apstāts tiks; —

Tā ubags prec, kaut kails un pliks, —

Kas kāju pirkstos glabā to,

Kas tikai sirdīs piemājo,

Tas drīz aiz varžu

acīm kliegs,

Tam paša acīs nenāks miegs.

Jo vēl nav bijuša neviena skaista sievišķa, kas nebūtu

vaibstījusies spoguļa priekšā.

LIRS Es gribu pacietības paraugs būt;

Es nesaku nekā.

(Ienāk Kents.)

KENTS Kas še tādi?

NERS Āre, — še ir godība un plikadīda; tas ir gudrs vīrs un ners.

KENTS Jūs, lord? — Pat radības, kas nakti mīl,

Šo nakti nemīlēs; jo debess dusmas

Pat tumsas meklētājus sabiedē

Un dzen tos alās. Kopš es pieaudzis,

Vēl neatceros tāda pērkona

Un tādu liesmu strāvu, vētru pūgu

Un lietus gāzienu. Šīs briesmas panest

Nav spējīgs mirstams cilvēks.

LIRS Lielie dievi,

Kas pāri mums tik nikni grandīja,

Lai grābj nu savus ienaidniekus. — Trīci,

Tu ļaundari, kam slepens noziegums,

Vēl soģa netiesāts, uz krūtīm spiež!

Nu slēpies, slepkava un vārda lauzējs,

Un liekuļotājs, asinsligatnis!

Lai, grēcnieks, tavi kauli drebot dūst, —

Tu viltus smaidiem kāvi dzīvības! —

Iz tumsas ārā brūkat, neģēlības,

Un bargiem soģiem kliedzat: "Apžēlo!"

Pret mani vairāk grēkots, nekā es

Pret citiem grēkojis.

KENTS Dievs! Pliku galvu!

Mans labais kungs, netāļu še ir būda;

Tā dos jums patversmi, — tur atdusat.

Es tikmēr atkal iešu tanī namā,

Kur ļaudis cietāki par akmeņiem,

No kuriem nams ir celts; tur pašulaik,

Kad prasīju pēc jums, man liedza ieiet, —

Bet es tos piespiedīšu laipniem būt.

LIRS Mans gars sāk klaidot. — Mīļo puisīt, nāc;

Ko dari? Vai tev salst? Man pašam salst. —

Kur cisas, bērns? — Jā, brīnumaina māksla

Šim trūkumam: pat niecīgākās lietas

Caur viņu dārgas top. Nāc iesim būdā. —

Tu nabags ners; man atlika no sirds

Tik gabaliņš: un tam ir tevis žēl.

NERS (dzied). Kam atliek vēl prāta kāds gabaliņš, —

— Hei! lietus līst, vēji tie šņāc —

Lai nāk vien kas nākdams, daudz nebēdā viņš;

Jo lietus ik dienas jau šļāc.

LIRS Tev taisnība, manu labo zēn —

(Uz Kentu.) Nāc ved mūs tanī būdā.

(Lirs un Kents aiziet.)

NERS Tā tik ir varena nakts atdzisināt netikles.-

Es gribu vēl ko pareģot, pirms eju:

Kad priest'ri darbos spīdēs, ne vārdos;

Kad krodznieks žulgotu alu pārdos;

Kad skroders būs muižniekam parādnieks;

Kad neticīgs nedegs, bet kārumnieks;

Kad soģi spriedīs taisnību;

Kad lielmaņiem nebūs vairs parādu;

Kad meli uz mēlēm nedzīvos;

Kad blēži zagt vairs nevīžos;

Kad augļotājs neņems procentus

Un netikles būvēs dievnamus-

Tad bēdas Albionai būs,

Tā lielās likstās un jukās grūs;

Tad atnāks laiks, kad pieredzēs,

Ka visi kājām staigāt spēs.

Šo pareģojumu pasludinās burvis Merlins; jo es dzīvoju pirms viņa laika. (Aiziet.)

3

Istaba grafa Glostera pilī.

Ienāk Glosters un Edmunds.

GLOSTERS Ak Edmund! šī nejaukā satikšanās starp meitām un tēvu man nepatīk. Kad lūdzu hercogienes, lai atļauj man par karali gādāt, viņas noliedza man sava paša māju brīvi lietot un pavēlēja, piedraudot savu mūžīgu nežēlastību, nedz par karali runāt, nedz lūgt par viņu, nedz kaut kādā kārtā viņu pabalstīt.

EDMUNDS Ļoti nežēlīgi!

GLOSTERS Labi; neliecies neko zinis; starp abiem hercogiem ir domstarpības un varbūt kaut kas vēl ļaunāks. Vakar vakarā dabūju vēstuli; — par to bīstama lieta runāt. — Vēstuli turu ieslēgtu savā istabā. Tās pārestības, kādas karalim tagad jācieš, tiks krietni atriebtas; viena daļa kara spēka jau izkāpusi malā; mums vajaga turēties uz karaļa pusi. Gribu viņu uzmeklēt un slepen pabalstīt. Ej tu un runājies ar hercogu, lai viņš nekā nemanītu no maniem pakalpojumiem karalim. Ja hercogs pēc manis vaicā, tad saki, ka esmu slims un guļu gultā. Un, lai tas man maksātu vai pašu dzīvību, — tā jau man tika piedraudēts, — tomēr man jāpalīdz karalim, manam kungam. — Dīvainas lietas notiek, Edmund; lūdzu, esi uzmanīgs. (Aiziet.)

EDMUNDS Par tavu neatļauto līdzjūtību

Lai hercogs dzird; tāpat par vēstuli. —

Tas svarīgs nopelns šķiet, un alga droša:

Ko zaudē tēvs, to saņem dēls tūlīt;

Tā jaunais ceļas, tiklīdz vecais krīt.

(Aiziet.)

4

Cita vieta tīrelī; redzama būda. Negaiss vēl plosās.

Ienāk Lirs, Kents un ners.

KENTS Še ir tā būda; ejat iekšā, lord.

Tik neganta šī nakts, ka cilvēks nespēj

To panest.

LIRS Atstāj mani.

KENTS Ejat iekšā,

Mans kungs.

LIRS Vai gribi manu sirdi lauzt?

KENTS Tad labāk savu lauztu. — Nākat, kungs.

LIRS Tev šķiet tas briesmīgi, ka niknā auka

Mums iet caur kauliem; tev tas ir kas liels.

Bet tur, kur lielāks ļaunums ieviesies,

Tur nejūt mazāko. Tu lāča bēdz;

Bet, ja tev jūra pretī rēgotos,

Tu lācim rīklē skrietu. Ja tev gars

Ir brīvs, tad miesas jutīgas. Bet man

Šī vētra dvēslē slāpē visas jūtas,

Tik viena kremt. — Tu bērnu cietā sirds!

Vai mute kostu gan to pašu roku,

Kas viņai maizi sniedz? — Es gribu sodīt!

Nē, raudāt ne! — No mājas mani dzīt

Šai naktī! Pūšat vien, es paciešu! —

Šai naktī! — Regana un Gonerila!

To sirmo tēvu, kura labā sirds

Jums visu deva! — Nē, tur ārprāts glūn; to ne, lai paliek-

KENTS Nākat, labais kungs!

LIRS Ej, lūdzams, pats un rūpējies par sevi.

Šī auka neļauj pārdomāt par to,

Kas manī vairāk gremž; — es iešu iekšā.

(Uz neru.) Ej iepriekš, ej, tu bērns bez pajumtes.

Es dievu pielūgšu, tad iešu gulēt.

(Ners ieiet būdā.) Jūs kailie nabagi, kur vien jūs esat,

Šīs bargās vētras varai padoti,

Kā vārgās miesas, neapsegtā galva,

Kā caurās skrandas lai jūs aizsargā

Pret tādu negaisu? — Man citkārt maz,

Par maz tas rūpēja! Ņem zāles, lepnums,

Un jūti to, ko nabadzība jūt:

Lai tu no savas pilnības tiem dotu

Un glābtu dievu debess taisnību!

EDGARS (būdas iekšienē). Pusotras asis dziļi! pusotras asis dziļi!-nabaga Toms!

NERS (izskriedams no būdas). Nenāc iekšā, kaimiņ, še spoko. Palīgā! palīgā!

KENTS Dod man savu roku. — Kas tur ir?

NERS Spoks, spoks; viņš saka, ka to saucot par nabaga Tomu.

KENTS Kas tu tāds esi, kas tur cisās ņurd? Nāc laukā!

(Edgars iznāk laukā, pārģērbies par ārprātīgu.)

EDGARS Projām! Ļaunais mani vajā! —

(Dzied.) "Caur asiem ērkšķiem ziemas vēji pūš-

Ū, liecies aukstā gultā, sasildies!"

LIRS Vai arī meitām visu atdevi?

Un nu tik tāļi tiki?

EDGARS Kas dos ko nabaga Tomam; tas ļaunais ienaidnieks viņu vedīs caur uguņiem un liesmām, caur brasliem un ūdens atvariem, caur dūkstēm un purviem; tas viņam licis nažus zem spilvena un cilpas zem viņa krēsla; tas viņam bēris žurku zāles bļodā; tas viņu darījis tik pārgalvīgu kāpt sirmā zirgā un jāt pār četrus collus platām laipām un sava paša ēnai dzīties pakaļ kā kādam nodevējam. —

Lai dievi pasargā tavus piecus prātus! Tomam ir auksti. — (Aiz aukstuma trīcēdams.) O, du, du, du, du. — Lai dievi tevi pasargā no viesuļiem, no ļaunām zvaigznēm, no lipīgām slimībām! Apžēlojaties par nabaga Tomu, kuru vajā ļaunais ienaidnieks: te es viņu tagad varētu saķert, — un tur, — un atkal še, un tur-

(Negaiss vēl aizvien nerimst.)

LIRS Jā, meitas viņu noveda tik tāli! —

(Uz Edgaru.) Tev nav nekā? Tu visu atdevi?

NERS Viņš paturēja sev vēl palagu; jo citādi mums būtu jākaunas.

LIRS Lai visas mocības, kas gaisā slēpjas,

Uz grēkiem glūnot, krīt uz manām meitām!

KENTS Ser, viņam meitu nav.

LIRS Klus', viltnieks! cietsirdīgas meitas vien

Tik tāli cilvēku spēj pazemot. —

Vai tagad paradums, ka padzīts tēvs

Tik maz no savas miesas saudzēts tiek?

Cik taisnis sods! — Šīs miesas bija tās,

Kas radīja šīs pelikana meitas.

EDGARS (dzied). "Pilikoks Pilikokkalnā sēd;" —

"Halū, halū, lu, lu!"

NERS Šī aukstā nakts mūs visus padarīs

Par neriem vai par ārprātīgiem.

EDGARS Sargies no ļaunā ienaidnieka, paklausi saviem vecākiem; turi savu vārdu godīgi; nelādies; neiekāro sava tuvākā brūtes; neliec savu sirdi uz lepnu greznību. — Tomam auksti.

LIRS Kas tu biji tāds?

EDGARS Biju sulainis, lepns sirdī un prātā; savus matus saskrullēju; nēsāju cimdus aiz cepures aizbāztus, kalpoju savas pavēlētājas iegribām un dzinu ar viņu tumsības darbus. Es zvērēju tik daudzkārtīgi, cik vārdu runāju, un lauzu visus zvērestus debess svētītā vaiga priekšā; iemigu ar kārumnieka domām prātā un cēlos augšā, lai tās izpildītu. Mīlēju vīnu ļoti, kārtis pārlieku un mīlestībā pārspēju turku sultanu. Valšķīgs sirdī, vaļējām ausīm, ātrs uz kaušanos, cūka slinkumā, lapsa zagšanā, rijīgs kā vilks, traks kā suns, uz laupīšanu kā lauva. — Sargies, ka kurpju čīkstēšana, ka zīda čaukstēšana nenodotu tavu nabaga sirdi sieviešu varā; atturi savas kājas no netikļu namiem, savas rokas no priekšautiem, savu spalvu no parādu rakstiem un spītē ļaunajam ienaidniekam. —(Dzied.) "Aizvien vēl ērkšķos ziemas vēji pūš;"

(Pakaļdarīdams vēja kaukšanai.) Sauc: summ, mum, noni.

Dofins, mans dēls, mans dēls, sesā! Laid garām!

LIRS Nu, — tev būtu labāk kapā gulēt nekā savām kailām miesām izturēt šo negaisu bardzību! — Vai cilvēks nav vairāk nekā tas tur? — Aplūkojat viņu labi; tu neesi parādā tārpiņam zīdu, lopiem ādas, aitai vilnas, bizamkaķim bizama. — Ā! treji no mums ir samāksloti! — (Uz Edgaru rādīdams.) Tu esi būtne pati par sevi; dabīgais, nesamākslotais cilvēks nav vairāk nekas kā tāds nabags, kails, divstakļu dzīvnieks, kāds tu esi. (Viņš rauj sev drēbes no miesām nost.) Nost, nost, jūs liekās grabažas! Nākat šurp! Pogājat vaļā!

NERS Lūdzams, kaimiņ, liecies mierā; šī ir nelāga nakts peldēšanai. — Tagad būtu mazs uguntiņš tukšā tīrelī kā veca kārumnieka sirds: viena sīka dzirkstele un visa pārējā miesa auksta. — Lūk, tur nāk maldu uguns! —

EDGARS Tas ir ļaunais gars Flibertidžibets; viņš nāk līdz ar vakara zvanīšanu un spokojas līdz pirmiem gaiļiem; viņš uzsūta nagus un mieža graudus acīs un padara acis greizas, un uzliek zaķu lūpas; viņš baltos kviešus nosvilina melnus un maitā nabaga zemes radības. (Dzied.) Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus:

Te lietons jāj deviņus kumeļus;

"Kāp nost!" viņš sauc,

"Ej, peklē brauc!

Un vāķies, tu neputnis, vāķies!"

KENTS Kā jūtaties, Jūsu Augstība?

(Ienāk Glosters ar lāpstu rokā.)

LIRS Kas tas tāds?

KENTS Kas nāk? Ko meklējat?

GLOSTERS Kas esat tādi? Kā jūs sauc?

EDGARS Nabaga Tomu mani sauc; nabaga Toms, kurš ēd peldošo vardi, krupi, zalkti, rupuci un ķirzatu; kurš savas sirds apskaišanā, kad ļaunais ienaidnieks viņā plosās, ēd govju mēslus par salatām, rij zemē vecas žurkas un no-sprāgušus suņus. Kurš dzer zaļās gļotas, kas guļ stāvoša dīķa virsū; kuru pātagām aizper no viena novada uz otru, siekstā liek, šausta un cietumā met; bet agrāk viņam bija treji svārki plecos, seši krekli mugurā, zirgs jāšanai un zobens, ko pie sāniem kārt. (Dzied.) "Bet peles un žurkas, un nedrēbņus

Ēd Toms jau septiņus gadiņus …"

Sargaties no mana vajātāja! Mierā,

Smolkins, mierā, tu ļaunais ienaidnieks!

GLOSTERS (uz Liru). Vai, kungs, nav labākas jums sabiedrības?

EDGARS (atbild dziedādams). "Tas tumsības valdnieks ir augstmanis,

Viņš saucas: Modo un Mahu."

GLOSTERS Ser, mūsu bērni ir tik samaitāti,

Ka paši savus radītājus nīst.

EDGARS Nabaga Toms salst.

GLOSTERS (uz Liru). Ser, nākat līdzi; mana uzticība

Nav klausījusi niknām pavēlēm,

Ko jūsu meitas deva: durvis slēgt

Un atstāt jūs šai bargā negaisā.

Es tomēr apņēmos jūs uzmeklēt

Un novest siltumā un pabarot.

LIRS Pirms ļauj man iztaujāt šo prātnieku:

Kāds cēlons pērkonim?

KENTS Mans labais kungs,

Jel klausāt lūgumam un ejat līdzi.

LIRS Viens vārds ar augsti gudro tebanieti:

(Uz Edgaru.) Kas jūsu studijas?

EDGARS Dzīt laukā pesteļus un tārpus kaut.

LIRS Man gribas vienam parunāt ar jums.

KENTS (uz Glosteru). Lord, lūdzat viņu vēlreiz, lai viņš iet;

Jau viņa gars sāk klaidot.

GLOSTERS Brīnums nav,

Jo meitas grib to nokaut. — Labais Kents!

Viņš iepriekš teica to. — Tas nabags vīrs! —

Tu saki, karalis tiks ārprātīgs;

Es pats gandrīz jau ārprātīgs, mans draugs.

Man bija dēls — nu viņš man svešs — šis dēls

Pēc dzīvības man tīkoja nupat;

Es viņu mīlēju, — tā reti mīl, —

Ak, man šīs sāpes garu nomākušas.

(Aizvien vēl plosās negaiss.) Kas tā par nakti!

(Uz Liru.) Lūdzu, dārgais kungs-

LIRS Draugs, atvainojat!

(Uz Edgaru.) Nākat, filozof!

EDGARS Toms salst.

GLOSTERS (uz Edgaru). Ej būdā, puisi, sasildies!

LIRS Mēs visi ejam!

(Grib Edgaram līdzi iet būdā.)

KENTS Šurp, mans lord!

LIRS Nē, šurp!

Es palieku pie sava filozofa.

KENTS Ser, lai jau ir; lai nāk tas cilvēks līdz.

GLOSTERS Lai nāk tad.

KENTS (uz Edgaru). Labais draugs, nāc līdz ar mums!

LIRS Nāc, labais atenieti!

GLOSTERS Klusu! klusu!-

EDGARS (dziedādams). "Kungs Rolands pie torņa nonāca;

Viņš mēdza teikt: "Klusu! nerunā!

Es ožu: še britiešu asins…"

(Visi aiziet.)

5

Kāda istaba grafa Glostera pilī.

Ienāk Kornvals un Edmunds.

KORNVALS Gribu atriebties, iekām atstāju viņa namu.

EDMUNDS Mans lord, kad tikai padomāju, kā mani nopels un liks novārtā, tādēļ ka aizliedzu radniecības jūtas par labu savam pienākumam, tad man gluži kā šalkas iet caur kauliem.

KORNVALS Tagad redzu, ka jūsu brālis ne vien aiz ļaunas dabas tīkoja pēc tēva dzīvības; nē, viņu dzina uz to tēva neģēlība.

EDMUNDS Cik negants mans liktens; tas man liek nožēlot to, ka esmu taisns! — Še tā vēstule, par kuru viņš runāja un no kuras redzams, ka viņš slepens franču partijas piekritējs. — Ak debesis! kaut nebūtu šī nodevība, kaut es nebūtu viņas atklājējs!

KORNVALS Nākat man līdz pie hercogienes.

EDMUNDS Ja tā taisnība, kas šinī vēstulē rakstīts, tad jums būs daudz rūpju un pūliņu.

KORNVALS Taisnība vai ne, šī vēsule tevi darījusi par Glosteras grafu. Uzmeklē savu tēvu, lai varam viņu saukt pie atbildības.

EDMUNDS (sānis). Ja veci atrodu pie karaļa, tad tas vēl pavairos aizdomas. (Dikti.) Gribu palikt nelokāms savā uzticībā, lai arī būtu diezcik sīva cīņa starp pienākumu un manu sirdi.

KORNVALS Gribu dāvāt tev savu labvēlību un paļaujos uz tevi, manā mīlestībā tu atradīsi sev otru, labāku tēvu.

(Abi aiziet.)

6

Istaba kādās lauku mājās netālu no Glostera pils.

Ienāk Glosters un Kents.

GLOSTERS Še būs labāk nekā zem klajām debesīm; pieņemat ir to ar pateicību. Gribu katrā ziņā darīt visu, ko vien spēju, lai atvieglinātu jūsu stāvokli, drīz būšu atkal atpakaļ.

KENTS Visas viņa gara spējas griezušas ceļu viņa nepacietībai. — Lai dievs jums atmaksā par jūsu gādību. (Glosters aiziet.)

Ienāk Lirs, Edgars un ners.

EDGARS Frateretto sauc man un saka, ka Nerons esot zvejotājs tumsības ezerā. — (Uz neru.) skaiti lūgšanas, tu nevainīgais, un sargājies no ļaunā ienaidnieka.

NERS (uz Liru). Lūdzams, saki man, kaimiņ, vai ārprātīgs ir muižnieks vai pilsonis.

LIRS Karalis! Karalis!

NERS Nē, tas ir pilsonis, kam dēls par muižnieku; jo tas ir ārprātīgs pilsonis, kurš redz, ka viņa dēls tiek pirms viņa par muižnieku.

LIRS Lai tūkstots sarkan-kvēlojošu šķēpu

Tiem virsū bruktu-!

EDGARS Man ļaunais ienaidnieks kož mugurā —

NERS Tas traks, kas paļaujas uz vilka rātnību, uz zirga veselību, uz jaunekļa mīlestību un uz netikles zvērestiem.

LIRS Lai notiek; es tās tiesai nododu.

(Uz Edgaru.) Nāc sēsties šurp, tu likumpratējs soģis!

(Uz neru.) Tu gudrais, sēdi tur. — Nu, lapsas, jūs!

EDGARS Skat, kā tas stāv un acis bola!

Vai tiesas priekšā jāmet acīm, kundze?

(Dzied.) "Nāc, Besi, pār upi pie manis šurp!"

NERS (dzied tālāk). "Ar caurumu viņai ir laiviņa,

Bet viņa nevienam to nesaka,

Par ko tā nenāk pie tevis turp."

EDGARS Tas ļaunais ienaidnieks vajā nabaga Tomu ar lakstīgalas balsi. Hopdancis brēc Toma vēderā pēc divām siļķēm. Neķērc, melno eņģei; man nav tev barības, ko dot.

KENTS (uz Liru). Kā jums iet, milord? Nestāvat kā tēls; vai neatgulsaties uz spilveniem?

LIRS Lai noklaušina pirms. — Saukt lieciniekus!

(Uz Edgaru.) Tu, soģis goda tērpā, atsēsties!

(Uz neru.) Un tu sēd' blakus viņam, tiesnesi

Pēc amata!

(Uz Kentu.) Jūs tiesas piesēdētājs.

Jūs sēstat tur.

EDGARS Mēs spriedīsim pēc tiesas.

(Dzied.) "Vai guli, vai nomodā, ganiņš mans daiļais? —

Pa labību aitiņas.

No tavām saldajām lūpām tik skaņa: —

Un sveikas tās atgriežas."

Purr! Kaķis ir pelēks.

LIRS Apsūdzu viņu pirmo; tā ir Gonerila. Zvēru šīs godājamās sapulces priekšā, ka viņa ir padzinusi nabaga karali, savu tēvu.

NERS Šurp, kundze; jūsu vārds ir Gonerila?

LIRS To viņa nevar noliegt.

NERS A, tā: es domāju jūs esat soliņš.

LIRS Un še vēl otra, kuras greizais skats

Jau rāda, kāda sirds. — To turi cieti! He! šķēpus,' šķēpus, liesmas! — nodevība! —

Tu nopirkts soģis! Kam to palaidi?

EDGARS Lai dievi uztur tavus piecus prātus!

KENTS Ak posts! — Kur ir nu pacietība, kungs,

Ar ko tik bieži agrāk slavējāties?

EDGARS (sānis). Es tikko spēju turēt asaras, —

Vēl mani nodos!

LIRS Klau, tur mazie suņi

Un visi: mopši, dukši mani rej!

EDGARS Toms savu galvu metīs viņiem virsū. — Se! nost, jūs suņi!

(Dzied.) Lai tu esi balts vai melns,

Lai tu nikni kod kā velns;

Lai tu pūdels, kurts vai kveksis,

Taksis, duksis, krancis, peksis;

Lai tev purns ir garš vai īss-

Atnāk Toms, tie visi trīs;

Toms met galvu, virsū brūk:

Visi suņi muktin mūk.

Ū, ū, sē, sē! sesā, nāc man līdzi uz gadstirgiem un miestiņos, un pilsētiņās. — Nabaga Toms, tavas smadzenes ir izžuvušas.

LIRS Nu, lai viņi sagraiza Reganas miesas, un palūkojat, kas viņas sirdī perinājas; vai ir kāds spēks dabā, kas spēj radīt tik cietas sirdis? (Uz Edgaru.) Mans kungs, pieņemu jūs par vienu no saviem simts bruņeniekiem; tikai jūsu apģērbs man nepatīk; jūs gan sacīsat, ka tas persiešu apģērbs, bet tomēr labāk apvelkat citādas drēbes.

KENTS Ser, noliekaties, atdusat jel drusku!

LIRS (nolikdamies). Tik netrokšņojat! netrokšņojat! Nolaižat logu priekškarus: tā, tā, tā; rīt agri ēdīsim vakariņas. Tā, tā, tā.

NERS Un es ap pusdienu gribu iet gulēt.

(Ienāk Glosters.)

GLOSTERS (uz Kentu.) Nāc, labais draugs; kur karalis, mans kungs?

KENTS Se ser, bet klusu; viņa gars jau muld.

GLOSTERS Tu labais vīrs, ņem viņu savās rokās;

Es dzirdu, viņu gribot nonāvēt. —

Tur ārā nestavas; nes viņu turp,

Un aši prom uz Dovri; tur būs draugi

Un patversme. Nes savu kungu, nes:

Kad še pusstundiņas tik kavējies,

Tad viņa dzīvībai nav glābiņa

Un tev un katram, kas to apsargā.

Ņem viņu, nes un seko man, es došu

Par drošību tev dažus vedējus.

KENTS (uzlūkodams guļošo karali). Te atdusas nu izmocītais gars. —

Tev dusa varēja vēl balzams būt

Priekš saplosītiem prātiem, — grūti nāksies

Tos dziedēt, ja šī veldzējuma trūks.

(Uz neru.) Nāc palīdz' savu kungu nest; nāc līdz,

Tu nevari še palikt.

GLOSTERS Iesim, iesim!

(Kents, Glosters un ners aiznes karali nestavās.)

EDGARS (viens palicis). Kad redz, ka tie, kas labāki, tā cieš,

Tad pašu vārgs un bēdas mazāk spiež.

Kas vientuļš cieš, tam sāp visvairāk sirds:

Aiz viņa laimība un līgsme mirdz.

Jau pusi grūtuma tas pārcietis,

Kas skumjās biedri sevim atradis.

Cik niecīgs šķiet mans vārgs: viņš spēj tik grauzt, —

Bet karali tā vārgs jau guvis lauzt;

Viņš ir bez bērniem, es bez tēva, — Tom!

Uz laika zīmēm skaties: bēdz nu prom,

Līdz kritīs viltība un kauns un sods

Būs noņemts nost un tevi algos gods. —

Lai nāk kas nākdams, ja tik karalis

Spēj glābties! Glūni, glūni!

(Aiziet.)

7

Istaba Glostera pilī.

Ienāk Kornvals, Regana, Gonerila, Edmunds un pavadoņi.

KORNVALS (uz Gonerilu). Steidzaties tūdaļ pie milorda, jūsu laulātā drauga, un parādāt viņam šo vēstuli: franču kara spēks izcēlies malā mūsu valstī. (Uz sulaiņiem.) Meklējat nelieti Glosteru!

(Daži sulaiņi aiziet.)

REGANA Liekat viņu uz vietas pakārt.

GONERILA Izraujat viņam acis.

KORNVALS Atstājat viņu manām dusmām. — Edmund, pavadāt mūsu māsu; sods, kādu esam piespiesti izlietot pret jūsu tēvu, neatļauj, ka jūs še esat klāt. Piesakāt hercogam, pie kura jūs tagad ejat, lai viņš, cik ātri iespējams, gatavotos uz kara gājienu; mēs arī pasteigsimies bruņoties. Mūsu sūtņi būs ātri ziņu nesēji un uzturēs sakaru starp mums. (Uz Gonerilu.) Dzīvojat sveika, dārgā māsa! (Uz Edmundu.) Sveiks, graf Gloster!

Ienāk pilsuzraugs Osvalds.

KORNVALS Kur karalis? nu, ko?

OSVALDS Grafs Glosters viņu projām aizvedis.

Trīsdesmit pieci, seši viņa vīri —

To meklējot pie vārtiem sastapa

Un līdz ar citiem grafa vasaļiem

Uz Dovri steidzās prom; tur sacījās:

Tiem draugi.

KORNVALS Zirgus jūsu hercogienei!

GONERILA Nu sveiki, mīļo lord un mana māsa!

KORNVALS Sveiks, Edmund!

(Gonerila, Edmunds un Osvalds aiziet.)

KORNVALS (uz sulaiņiem). Grābt to veco nodevēju,

Kā zagli viņu siet un atvest šurp!

(Daži sulaiņi aiziet. Uz Reganu.) Bez tiesas sprieduma gan nedrīkstam

Tam atņemt dzīvību, — bet mūsu vara

Lai palīdz mūsu dusmām; pelt tās var,

Ne aizkavēt. — (Uz sulaiņiem.) Kas tur nāk? — nodevējs?

(Ienāk sulaiņi ar Glosteru.)

REGANA A, viltnieks! lapsa!

KORNVALS Siet tam kalsnās rokas!

GLOSTERS Ko darāt, lord? — Jel apdomājat, draugi,

Jūs mani viesi; negrēkojat tā!

KORNVALS Siet! siet!

(Kalpi sien Glosteru.)

REGANA (uz kalpiem). Sien cietāk, cietāk!

(Uz Glosteru.) Nodevējs!

GLOSTERS Es neesmu tas, nežēlīgā sieva.

KORNVALS Sien še pie krēsla! Pag, tu blēdi tāds!

(Regana plēš Glosteram sirmo bārdu.)

GLOSTERS Pie dieviem! Tas ir pārāk neģēlīgi,

Man bārdu plēst!

REGANA Tik sirms un, lūk, kāds blēdis!

GLOSTERS Špetnā sieva,

Šie mati, ko tu manim izrāvi,

Tie atdzīvosies tevi apsūdzēt!

Es jūsu saimnieks: laupītāju rokām

Jums neklājas šo vaigu plēst!

(Uz Kornvalu.) Ko gribat?

KORNVALS Kas jums par vēstulēm no Francijas?

REGANA Bet sakāt taisnību, mēs visu zinām-

KORNVALS — Un kāds jums sakars ar tiem nodevējiem,

Kas izkāpuši mūsu piekrastē?!

REGANA — Kam atstājāt jūs trako karali?

Nu, sakāt! —

GLOSTERS Man vēstule, — tur runa tik par baumām; —

To raksta tāds, kas nav nevienā pusē;

Nav ienaidnieks.

KORNVALS Tās izrunas!

REGANA Tu melo!

KORNVALS Kurp aizsūtīji karali?

GLOSTERS Uz Dovri.

REGANA Par ko uz Dovri? Vai tev nebija

Ar nāves sodu aizliegts-?

KORNVALS (uz Glosteru). Par ko uz Dovri?

(Uz Reganu.) Laid, lai teic to pirms.

GLOSTERS Kā kauna stabā siets, es tieku tirdīts-

REGANA Par ko uz Dovri?

GLOSTERS Lai es neredzētu,

Ka tavi niknie nagi izplēstu

Tam vecās acis; tava zvēra māsa

Tam karaliskās miesas zobiem kostu!

Tāds negaiss plosījās: viņš pliku galvu!

Tāds elles tumsums! jūra saslietos,

Un zvaigznes izdzistu! — viņš, nabags, lēja

Vēl lietiem līdzi asaras. — Ja vilks

To nakti būtu gaudojis pie vārtiem,

Tu būtu teikusi: "Ej ielaid, sargs!"

Kas citkārt šausmīgs, toreiz likās maigs. —

Bet vēl es redzēšu, ka piepešs sods

Pār tādiem bērniem nāks!

KORNVALS Nē, neredzēsi!

(Uz sulaiņiem.) Ē, turat krēslu ciet! Es viņa acis

Ar kājām izsperšu.

(Glosteru pagāž gar zemi un notura, kamēr Kornvals izmin viņam vienu aci.)

GLOSTERS Kas dzīvot grib

Līdz vecumam, lai palīdz man! — Ak briesmas!

Ak dievi!

REGANA Viena puse otru smies;

Min otrai arī!

KORNVALS Redzi sodu nu!-

KĀDS KALPS Ser, stājaties! Es kalpoju jums sen,

No mazām dienām, — bet mans pakalpojums

Nekad tik svarīgs nebija kā šoreiz,

Kad saucu: "Stājaties!"

REGANA Ko drīksti, suns!

KALPS Kad jūs tur zodā bārdu nēsātu,

Es viņu izplūktu. — Ko gribat darīt?

KORNVALS (izraudams zobenu). Tu vergs!

KALPS Nu, tad še saņemat, ko dusmas dos!

(Viņš izrauj zobenu, viņi kaujas, Kornvals tiek ievainots.)

REGANA (uz citu sulaini). Dod zobenu. — Ko, kalps grib dumpoties!

(Viņa izrauj no rokām otram sulainim zobenu un nodur ar to pirmo sulaini no muguras puses.)

SULAINIS Ak, nāve!

(Uz Glosteru.) Lord, jums atliek viena acs,

Ko redzēt, kā tos panāks sods; — ā!

(Viņš mirst.)

KORNVALS Par to tiks gādāts.

(Viņš izmin Glosteram otru aci.) Ārā, recekli

Sasodītais! Kur nu tavs spožums? Ko?

GLOSTERS Visapkārt nakts un briesmas! — Kur mans

Edmunds?

Dēls, aizdedz sevī katru dzirksteli,

Kas bērnu jūta; atrieb mani!

REGANA Blēdi!

Tu savu ienaidnieku sauc; viņš bija tas,

Kas tavu nodevību atklāja;

Viņš ir par krietnu tevi nožēlot.

GLOSTERS Es nelga, nelga! Padzīt Edgaru!

Ak dievi, piedodat! un svētat viņu!

REGANA (uz sulaiņiem, rādīdama uz Glosteru.) Mest viņu laukā! lai sev ošņā ceļu

Uz Dovri!

(Uz Kornvalu.) Kungs, kā jūtaties? Kas kait?

KORNVALS Viņš mani ievainoja! nākat, kundze! —

(Uz sulaiņiem, rādīdams uz Glosteru un nokauto sulaini.) Šo aklo blēdi ārā grūst, to suni!

Uz mēslu dobi! —

(Uz Reganu.) Vāts man asiņo;

Tas nāk man nelaikā; dod savu roku.

(Kornvalu Regana izvada pa vienām durvīm, kamēr Glosteru izved sulaiņi pa citām durvīm.)

PIRMAIS SULAINIS Es nebēdāšos daudz, ka grēkoju,

Ja tam iet labi.

OTRAIS SULAINIS Ja šī ilgi dzīvos

Un liktā nāvē mirs kā cilvēki,

Tad visas sievas izvirs nezvēros.

PIRMAIS SULAINIS Nāc pakaļ vecam grafam; dosim tam

Par vedēju to trako, lai tas viņu ved.

Tāds trakums lietojams uz visu.

OTRAIS SULAINIS Ej vien; es ņemšu olas baltumu

Un linus apsiet viņa jēlās acis!

Lai dievs tam palīdz!

(Abi aiziet katrs uz savu pusi.)

Priekškars krīt.

..

1

Tīrelis.

Ienāk Edgars.

EDGARS Tā labāk: klaji lai mūs nicina,

Ne klusām nicina un klaji glaimo!

Pats pēdējs laimes atmests vārgulis

Vēl dzīvo cerībā un nebaidās,

Jo ļauna maiņa grābj tik laimīgos,

Kas bēdās, to var pārsteigt tikai prieks.

Tad sveiks, tu tukšais gaiss, ko apskauju!

Tas nabags, ko tu postā iegrūdi,

Vairs tavu vētru nebēdā! — Kas tur?

Ienāk Glosters,

kuru kāds vecs zemnieks pie rokas ved.

EDGARS Mans tēvs, kā ubags vests? Ak pasaule!

Ja tevi nīdēt tavas pārgrozības

Mūs nespiestu — kas vēlētos kļūt vecs?

VECIS (uz Glosteru). Mans labais kungs, es sabiju pie jums

Un jūsu tēva astoņdesmit gadus

Par nomnieku.

GLOSTERS Ej mājās, atstāj mani, labais draugs!

Tavs palīgs manim nespēj palīdzēt,

Bet gan tev kaitēt.

VECIS Ceļa neredzēsat.

GLOSTERS Man ceļa nav un acu nevajaga;

Es, redzīgs būdams, klupu. Laime mūs

Tik lutina, bet trūkums nāk par labu.

Mans dēls, mans Edgars! apmānītais tēvs

Tev dusmoja bez vainas! Ak, kaut dievi

Man lemtu, tevi rokām taustot, redzēt,

Es atkal redzīgs justos.

VECIS Ē! Kas še?

EDGARS (sānis). Dievs! Kas var sacīt: "Es visnelaimīgāks!"

Šis posts vēl lielāks.

VECIS Tas ir trakais Toms.

EDGARS (sānis). Un vēl var lielāks kļūt! kur viņam mērs?

Kur ļaužu nelaimei ir robežas?

VECIS (uz Edgaru). Ē, kur tu iesi, draugs?

GLOSTERS (uz veci). Vai tas ir ubags?

VECIS Jā, ārprātīgs un ubags.

GLOSTERS Vēl prāta būs, ja iespēj ubagot.

Es šonakt vētrā satikos ar tādu,

Un cilvēks izlikās man tikai tārps.

Man prātā nāca dēls, un tomēr toreiz

Es viņu ienīdu. Bet kopš tā laika

Es daudz ko pārcietis: mēs dieviem rokās

Kā bērniem mušas, — mocīt, nokaut mūs,

Tas viņiem tikai prieks.

EDGARS (sānis). Kā tas var būt? —

Ļauns amats bēdās nera lomu spēlēt;

Tik sev un citiem dusmas aizdod.

(Dikti.) Sveiki!

GLOSTERS (uz veci). Vai šis tas kailais ubags?

VECIS Jā, mans lord.

GLOSTERS Tad, lūdzams, ej! Un, ja tev tīk mūs sastapt,

— Tā jūdzi, divas tāļāk pa šo ceļu

Uz Dovri, — nāc aiz vecas draudzības

Un atnes kādu drēbes gabalu

Šai kailai dvēselei; viņš būs mans vedējs.

VECIS Bet, kungs, viņš traks.

GLOSTERS Tāds jau šo laiku lāsts,

Ka traki aklus ved. Ej dari tā,

Kā teicu, — vai kā zini pats; tik ej?

VECIS Es atnesīšu pašus goda svārkus,

Lai nāk kas nākdams-

(Aiziet.)

GLOSTERS Kailais puisi, klau —!

EDGARS Toms salst. —

(Sānis.) Es nespēju vairs izlikties-

GLOSTERS Nāc šurpu, draugs.

EDGARS (sānis). Un tomēr vajaga!

(Dikti.) Dievs, svētī tavas acis! Ak, no tām

Tek asins!

GLOSTERS Vai tu zini Dovres ceļu?

EDGARS Es zinu stigas un sētmaļus, lielceļu un kāju takus. Nabaga Toms pazaudējis savus veselos prātus. Lai dievi pasargā visus godīgus ļaudis no ļaunā ienaidnieka! Pieci nešķīsti gari uz reizi ieviesušies nabaga Tomā: kārības gars Obidikuts, Hopdancis — mēmuma virsnieks, Mahu — zagļu priekšnieks, Modo — slepkavu kungs un Flibertidžibets — ākstīšanās velns, kurš tagad apstājis visas istabu un ķēķu meitas. Lai debesis tevi pasargā, mans kungs!

GLOSTERS Še, ņem šo naudu; tevi debess slogs

Tik smagi nospiedis; lai manas bēdas

Tev laimi nes. — Tā, dievi, pareizi!

Kas priekos skurbis, baudās nogrimis,

Min jūsu likumus un negrib redzēt, —

Jo jutis nav, — lai tāds jūt jūsu varu!

Tā, līdzi dalot, tiktu novērsts pārmērs

Un katram būtu diezgan. — Zini ceļu?

EDGARS Jā, kungs.

GLOSTERS Tur klints ar augstu, stāvu virsotni,

Kas šausmu pilna lejā lūkojas;

Ved mani turp, pie paša bezdibeņa.

Tur es tev došu greznus dārgumus,

Kas tavu postu novērsīs; un tāļāk

Tad vedējs man vairs nebūs vajadzīgs.

EDGARS Dod roku, tevi vedīs nabags Toms.

(Abi aiziet.)

2

Albanijas hercoga pils priekšā.

Ienāk Gonerila un Edmunds no vienas, pilsuzraugs Osvalds no otras puses.

GONERILA (uz Edmundu). Graf, sveiki manā pilī! — Kam nav nācis

Mans lēnais vīrs mūs saņemt?

(Uz Osvaldu.) Kur tavs kungs?

OSVALDS Viņš, kundze, še; bet gluži pārvērties.

Es ziņoju, ka franči ielauzušies, —

Viņš pasmējās; es teicu, ka jūs nākat, —

Viņš atteica: "Jo ļaunāk;" — stāstīju,

Ka Glosters nodevējs, bet viņa dēls

Ir bijis uzticams, — viņš mani sauca

Par muļķi: greizi vien es saprotot.

Kas netīkams, tas, liekas, viņam tīk, —

Kas tīkams — riebj.

GONERILA (uz Edmundu). Tad tāļāk nenākat.

Tā viņa dvēsles gļēvība, kas baidās

Ko uzņemties. Viņš nejūt aizskāruma,

Kurš spiež, lai gainās. Ko mēs runājām

Pa ceļu, tas var iznākt. — Ejat, Edmund,

Nu atpakaļ! Jums mājās kara spēks

Būs aši jāsapulcē, jāvada.

Man jāpārmaina ieroči un vīram

Ir jādod vārpsts. — Šis uzticamais kalps

Būs mūsu vēstnieks. Drīz jūs dzirdēsat, —

Ja paša labā būsat drošsirdīgs, —

Ko jūsu kundze grib. — Še ņemat! Klusu!

(Dod tam kādu piemiņu.) Šurp tuvāk!

(Skūpsta to.) Ja šis skūpsts tik spētu runāt,

Viņš jūsu garu gaisā paceltu; —

Vai saprotat? nu, esat sveiki!

EDMUNDS Līdz nāvei jūsējs!

GONERILA Mīļo, dārgo Gloster!

(Edmunds aiziet.) Cik nevienāds ir vīrs un vīrs! Tev piekrīt

Kā īpašniekam sieviete; mans ners

Kā zaglis mani ņem.

OSVALDS Nāk hercogs, kundze!

(Osvalds aiziet.) Ienāk Albanijs.

GONERILA Vai neesmu vērta vairs, ka saņem?

ALBANIJS Nē,

Ne smilšu vērta neesat, ko vējš

Jums ģīmī pūš! — Man jūsu dabas bail:

Kas savus radītājus necieni,

Tam nav vairs sevī droša pamata;

Kā zars, kas atrāvies no mātes celma,

Viņš vīst, bez žēlastības nīkst un kalst

Un aiziet bojā …

GONERILA Diezgan; muļķības!

ALBANIJS Viss labs un teicams ļaunam liekas ļauns;

Tik dubļi dubļiem tīk. — Ko darījāt?

Jūs tīģerienes, bet ne meitas, — sakāt!

Ak, savu tēvu, laipnu sirmgalvi,

Kam niknais lācis rokas laizītu,

Jūs, necilvēki, dzināt ārprātībā!

Kā brālis Kornvals varēja to ļaut?

Viņš tik daudz laba tam ir parādā! —

Ja debess savus garus nesūtīs,

Kas pēkšņi atriebtu šos šausmu darbus,

Tad pienāks laiks,

Ka ļaudis paši sevi saplosīs

Kā zivi zivs!

GONERILA Tev krūtīs piens, ne žults!

Tik pļaukām der tavs vaigs un galva kaunam.

Tev pierē acu nav, kas atšķirtu,

Kas gods, kas kauns! Vai nezini: tik nelgas

Var žēlot ļaundari, kas nosodīts,

Pirms spēja kaitēt. — Teic, ko bungas klus?

Jau franču karogs plandās mūsu zemē

Un lepnās bruņās uzvarētājs draud, —

Tu, tikumības ners, še sēd' un brēc:

"Ak! kam viņš dara tā?"

ALBANIJS Velns, apskat' sevi!

Pat elles garos nekrietnības veids

Tik riebīgs nav kā sievietē.

GONERILA Tu ners!

ALBANIJS Tu izvirtums, pats sakropļojies, — kauns

Tā ķēmot savu ģīmi. Ja šai rokai

Tik klātos klausīt manām asinīm,

Tā tevi saplosītu gabalos,

No kauliem miesu tevim norautu. —

Bet, kaut tu velns, tev noder sievas veids

Par aizsargu.

GONERILA Lūk, dūša!

Ienāk vēstnieks.

ALBANIJS (uz vēstnieku). Kas tev jauns?

VĒSTNIEKS Ser, hercogs Kornvals nomiris.

Kāds kalps

To nosita, kad Glosteram patlaban

Viņš rāva otro aci.

ALBANIJS Glost'ram acis!

VĒSTNIEKS Tas kalps, — vēl paša audzēts, — metās starpā,

No līdzcietības dzīts, — rauj zobenu

Pret pašu lielu kungu; hercogs dusmās

Brūk virsū, citiem palīdzot, to nodur,

Bet pats pie nāves tika ievainots

Un vēlāk mira.

ALBANIJS Tad jūs valdāt vēl,

Jūs soģi augšā: atriebt noziegumu

Še zemes virsū! — Ak mans nabags Glosters!

Un abas acis bojā?

VĒSTNIEKS (uz Albaniju). Abas, kungs!

(Uz Gonerilu.) Te, kundze, jums no māsas vēstule;

Lūdz ātru atbildi.

GONERILA (pie sevis). Vēsts puslīdz laba.

Bet māsa atraitne, mans Edmunds tur:

Tā mana gaisa pils var lēti sabrukt

Uz manu nīsto galvu. — Vēsts nav ļauna. —

(Uz vēstnieku.) Es lasīšu un došu atbildi.

(Aiziet.)

ALBANIJS Kur bija dēls, kad tēvam acis rāva?

VĒSTNIEKS Ar jūsu kundzi še.

ALBANIJS Še viņa nav.

VĒSTNIEKS Nē, kungs; viņš atgriezās, — es tikos ceļā.

ALBANIJS Viņš zināja šo neģēlību?

VĒSTNIEKS Jā;

Viņš pats jau tēvu nodeva, mans kungs,

Un tīšām aizgāja, tiem vaļu ļaudams,

Lai sodītu.

ALBANIJS Es, Gloster, dzīvošu:

Tev atmaksāt par padevību Liram

Un tavas acis atriebt!

(Uz vēstnieku.) Nāc, mans draugs;

Teic, ko tu zini vēl.

(Abi aiziet.)

3

Franču kara nometne pie Dovres.

Ienāk Kents un kāds bruņenieks.

KENTS Ko franču karalis tik steidzīgi

Uz mājām devās? Nezināt?

BRUŅENIEKS Viņš valsti atstājis ne gluži drošu;

Nu nemiers izcēlies, un jābaidās

Par lielām briesmām, tā ka karalim

Bij pašam jābrauc gribot negribot.

KENTS Un ko viņš atstāja par ģenerali

Še mūsu zemē?

BRUŅENIEKS Franču maršali

Monsieur Le-Fer.

KENTS Un jūsu vēstules —

Vai karalieni skumdināja arī?

BRUŅENIEKS Jā, kungs, man klātesot, tā lasīja,

Un šad un tad pa pilnai asarai

Tai ritēja pār vaigiem; lielās sāpes,

Kas centās viņu mākt, tā savaldīja

Kā karaliene.

KENTS Ā, tā uztraucās?

BRUŅENIEKS Ne spēji. Sāpēm līdzi pacietība

Tās vaibstos tēlojās. Jūs redzējāt,

Kā saule spīd un reizē lietus līst:

Tās smaids caur asarām bij maija diena.

Šis maigais smaids ar pilnām lūpām, likās,

Tos viesus viņas acīs nezinām,

Kas steidzās projām, it kā pērles rit

No dimantiem. — Ak, sāpes būtu mīļas,

Ja mūs tā greznotu.

KENTS Vai teica ko?

BRUŅENIEKS Tik kādas reizes elsoja: "Tēvs, tēvs!"

Tik grūti, it kā sirds tai sažņaugtos,

Tad iesaucās: "Ak māsas, māsas! Kauns!

Kents! māsas! tēvs! — Kā? naktī? negaisā?

Kur žēlastība?" — Tad no debesacīm

Ar joni lauzās svētais valganums, —

Tā raudot aizsteidzās, lai vienatnē

Ar savām sāpēm būtu.

KENTS Debess zvaigznes,

Jūs esat mūsu likteņvērsējas!

Kā rastos gan tik nevienādas būtnes

No vienām miesām? — Pēc vēl runājāt?

BRUŅENIEKS Nē.

KENTS Karals bij vēl še?

BRUŅENIEKS Nē, projām.

KENTS Tā.

Nu labi; tagad nabags slimais Lirs

Ir pilsētā. Viņš reizēm, gaišos brīžos,

Gan sajēdz, kādēļ mēs šurp atnācām,

Bet liedzas meitu redzēt.

BRUŅENIEKS Kādēļ tā?

KENTS Liels kauns to grauž. Tā bardzība, ar kādu

Viņš meitai liedza tēva svētību,

To izstūma un viņas tiesības

Tām vilku meitām atdeva, — tas viss

To dzeļ tik nāvīgi, šis kvēlošs kauns

Tam neļauj meitu redzēt.

BRUŅENIEKS Nabags vīrs!

KENTS Kur abi hercogi ar saviem pulkiem?

BRUŅENIEKS Teic, viņi steidzoties mums uzbrukt.

KENTS Tā.

Nu labi; es jūs vedīšu pie Lira;

Viņš paliks jūsu rokās; man tagad

Aiz dažiem iemesliem vēl jāslēpjas.

Kad atklāšos, kas esmu, — gan jums nebūs

Ko nožēlot, ka satikāmies še.

Nu nākat manim līdz!

(Abi aiziet.)

4

Telts nometnē pie Dovres.

Ienāk Kordelija,

kāds ārsts un virsnieki.

KORDELIJA Ak dievs, tas viņš: viņš redzēts vēl nupat

Kā jūra trakojam un skaļi dziedam,

Ap galvu vaiņags, — smilgas, kokaļi

Un rudzu puķes, svēres, lēcas, nātres

Un visas mūsu druvu nezāles. —

Lai steidzas vesels pulks, lai nomeklē

Visapkārt izaugušos tīrumus

Un atved viņu šurp!

(Kāds virsnieks aiziet.)(Uz ārstu.) Vai zinātne

Spēj atdot viņam pazaudētos prātus? —

Ņem visus dārgumus, tik viņu glāb.

ĀRSTS Jā, Jūsu Augstība, ir līdzekļi.

Pats pirmais dabas dziedētājs ir miegs, —

Tā viņam trūkst; mums daudz ir labu zāļu,

Kas miegu dod, kas bēdu gurdās acis

Tam dusā slēgs.

KORDELIJA Jūs svētie brīnumi,

Jūs visi neatklātie zemes spēki,

Ar manām asarām ritat, veldzējat

To vārgo sirmgalvi! — Nu, meklēt, meklēt!

Pirms aklais ārprāts izdzeš dzīvību,

Kas ir bez vada.

(Virsnieks aiziet.) Ienāk vēstnieks.

VĒSTNIEKS Kundze, jauna vēsts:

Nāk šurpu britieši ar kara spēku.

KORDELIJA Jau zinām to, mēs gatavi uz kauju

Un viņus sagaidām. — Mans dārgais tēvs,

Tik tevi pārstājot, es eju cīņā,

Un lielais karalis

Tik manu sirdēstu ir iežēlojies.

Ne godkārības dēļ mēs atnācām, —

Aiz mīlestības vien uz sirmo tēvu,

Par viņa tiesībām. — Ak, kaut es drīz

To dzirdētu un atkal redzētu!

(Visi aiziet.)

5

Istaba Glostera pilī.

Ienāk Regana un pilsuzraugs Osvalds.

REGANA Tad hercogs licis kaujā iet?

OSVALDS Jā, kundze.

REGANA Pats līdzi?

OSVALDS Grūti nācās pierunāt:

Tad jūsu māsa labāks zaldāts.

REGANA Hercogs

Ar Edmundu pie sevis tikās?

OSVALDS Nē.

REGANA Ko māsa vēstulē var viņam teikt?

OSVALDS To, kundze, nezinu.

REGANA To svarīgs darbs

Gan tiešām spieda aiziet. — Negudri

Bij acis izdurt Glosteram un tad

To dzīvu atstāt: kurp viņš iet, viņš saceļ

Pret mums tik naidu. Tādēļ, liekas, Edmunds

Aiz līdzcietības gājis darīt galu

Šai tumsas dzīvībai un izlūkot

Pie reizes Pretniekus.

OSVALDS Tad esmu piespiests

Tam pakaļ doties ar šo vēstuli.

REGANA Mēs rīt jau kaujā iesim; paliec še;

Ceļš nedrošs.

OSVALDS Hercogiene, nevaru:

Man mana kundze stingri pieteica.

REGANA Kas viņai Edmundam ir jāraksta?

Vai vēsti nevarēja vārdos pateikt?

Var būt — es nezinu — es pateikšos,

Dod palasīt.

OSVALDS Nē, drīzāk tad-

REGANA Es zinu,

Ka tava kundze vīru neieredz;

Še būdama, tā lūkojās uz grafu

Tik laipnīgiem un nozīmīgiem skatiem.

Tu viņas uzticību baudi.

OSVALDS Es?

REGANA Es saku, ko es zinu; neliedzies,

Bet klausies, ko tev teic: mans vīrs ir miris,

Un es un Edmunds esam vienojušies;

Viņš arī vairāk man par vīru der,

Ne viņai. Pārējo pats piedomā.

Kad grafu satiec, nodod viņam šo.

Bet savai kundzei, visu pārstāstīdams,

Teic, lai tā turpmāk būtu prātīgāka.

Un nu ej vesels!

Ja dzirdi kur par aklo nodevēju,

Tad zini: godā kļūs, kas viņu nobeigs.

OSVALDS Es vēlētos to sastapt, lai tad redz,

Uz kuru pusi turos.

REGANA Vesels, draugs!

(Abi aiziet.)

6

Apvidus Dovres tuvumā.

Ienāk Glosters un Edgars zemnieku apģērbā.

GLOSTERS Vai drīzi būsim kalna virsotnē?

EDGARS Mēs kāpjam jau; lūk vien, cik grūti kāpt!

GLOSTERS Man liekas, ceļš ir līdzens.

EDGARS Brīnum stāvs;

Klau, dzirdat jūru?

GLOSTERS Nedzirdu.

EDGARS Nu, tiešām,

Jums arī citi prāti atslāba

Aiz acu sāpēm.

GLOSTERS Var jau būt; man šķiet,

Tev balss ir pārvērtusies, — valoda

Rit veiklāk nekā agrāk, — prātīgāk.

EDGARS Jūs alojaties; viss tāpat, kā bijis,

Tik drēbes citas.

GLOSTERS Nē, tu runā labāk.

EDGARS Kungs, še tā vieta! stāvat; — šausmīgi!

Reibst galva, skatoties šai dziļumā!

Pusaugstumā jau kraukļi izskatās

Kā vaboles; starp mums un bezdibeni

Kāds vīrs, lūk, zāles lasa; — briesmīgs amats!

Viņš liekas mazāks nekā paša galva;

Bet krastā zvejnieki — kā pelītes.

Lūk, liela barka, domāt, laiviņa,

Un laiva — tikko saredzama buja.

Še nedzirdam vairs dūkoņu no bangām,

Kas šķeļas neskaitāmos akmeņos. —

Es ilgāk neskatos, man acis žilbst,

Sāk galva griezties, reibt, — ka negāžos

Uz kakla lejā!

GLOSTERS Stādi mani turp!

EDGARS Še roka: jūs par pēdas platumu

No pašas malas. — Lai man diezko dotu,

Es tagad nepalēktos.

GLOSTERS Laid man roku! —

Še, draugs, vēl maks un viņā dārgakmens,

Labs nabagam. — Lai dievi, labie gari

Nu svētī tevi! Ej nu tālāk prom

Un teic vēl "sveiks!", lai dzirdu, ka tu ej.

EDGARS (izliekas aizejam). Sveiks, labo milord!

GLOSTERS Sveiks, no visas sirds!

EDGARS (sānis). Es spēlējos ar viņa izmisumu

Tik tādēļ, lai to dziedētu.

GLOSTERS (ceļos nometies). Ak dievi!

Es atsakos no dzīves jūsu priekšā

Un lielās sāpes rāmi nolieku, —

Ja spētu ilgāk ciest un nekurnēt

Pret jūsu lielo, negrozāmo prātu,

Tad mana dzīvība, šis gurdais deglis,

Gan izkvēlotu pats. — Ja Edgars dzīvs,

Tad svētat viņu!

(Uz Edgaru.) Draugs, nu sveiks!

EDGARS Ser, sveiks!

(Glosters lec un pakrīt gar zemi, kur paliek kādu brīdi guļot.)

EDGARS (pie sevis). Bet iedomas, kas zin, patiešām spēj

Ņemt, laupīt dzīvību, kad viņa pati

Dod sevi laupīt? — Viņš vairs nedomātu,

Ja būtu tur, kur domāja.

(Dikti, pārgrozītā balsī uz Glosteru.) — Vai dzīvs,

Vai miris? — Dzirdat, draugs? — Nu, runājat! —

(Pie sevis.) Ka nav patiesi beigts? — Nē, — atjēdzas.

Kungs, kas jūs esat?

GLOSTERS Projām, ļauj man mirt!

EDGARS Vai esi spalva, gaiss vai tīmeklis? —

Tik dziļi zemē krizdams, katris būtu

Kā ola sašķīdis, — tu dvašo vēl,

Tu runā, asins netek tev, tu sveiks!

Ne desmit mastu koki nesniegtu

Tik augsti, cik tu kriti. Brīnums vien

Tev glābis dzīvību; nu, runā vēl.

GLOSTERS Vai esmu nokritis vai ne?

EDGARS Lūk, tur —

No viņas šausmu pilnās krīta klints.

Skat vien, — tai augstumā pat cīruļi

Ne saredzēt, ne dzirdēt var. — Skat pats!

GLOSTERS Ak dievs, man acu nav. —

Man pēdējs mierinājums bēdās ņemts,

Caur nāvi beigties. Tomēr gandarījums —

Slēpt savu vārgu ienaidnieka dusmām

Un jaukt tā nodomus.

EDGARS Šurp, dodat roku. —

Nu, augšā! — Tā. — Kā iet? vai jūtat kājas?

Jūs stāvat.

GLOSTERS Diemžēl gan.

EDGARS Nu brīnišķi!

Uz klinšu kraujas, tur, — kas bij tas tāds,

Kas atstājās no jums?

GLOSTERS Kāds jucis ubags.

EDGARS Man, lejā stāvot, viņa acis likās

Kā divi mēneši, un degunu

Tam vesels tūkstots bij un līki ragi;

Viņš šņākdams it kā jūra saslējās:

Tas bij pats velns. — Tu vari ticēt, tēvs,

Ka dievi sev par slavu darīja

Mums neiespējamo un tevi glāba.

GLOSTERS Jā, tagad atceros; — es turpmāk gribu

Nest savas bēdas, līdz tās pašas sauc:

"Nu diezgan, mirsti!" — Tas, par ko tu runā,

Man cilvēks izlikās; viņš bieži sauca:

"Velns, nelabais!" Viņš mani veda turp.

EDGARS Nes klusi savu krustu. — Bet kas tur?

Ienāk Lirs, fantastiski puķēm pušķojies.

EDGARS Nē, tas nav vesels prāts, kas savu kungu

Tā izpuškojis.

LIRS Nē, viņi man naudas kalšanas dēļ nekā nevar darīt; es

esmu pats karalis.

EDGARS (pie sevis). Ak, sirdi lauzošs skats!

LIRS Daba šinī ziņā mākslu pārspēj. — Še jums būs rokas nauda. — Tas puisis apietas ar loku kā ar putnu baidekli; ņem labāk rokā skrodera olekti! — Lūk, lūk, pele! — Klus, klus, ar šo gabaliņu sakaltuša siera pietiks. — Še nometu savu bruņu cimdu, — es izaicinu milzeni. — Atnesat man norūdītos šķēpus. Ā, tu laidies skaisti, putniņ! (Uz Edgaru.) Kāda ir parole?

EDGARS Saldais majorans.

LIRS Laist cauri.

GLOSTERS Es pazīstu šo balsi.

LIRS Ha Gonerila, — baltu bārzdu! — Viņas glāstīja mani kā suni un stāstīja, ka man esot bārzdā sirmi mati, iekām vēl melnie bija uzauguši! — "Jā" un "nē" teikt uz visu, ko es sacīju! — "Jā" un "nē" vienā reizē nav laba dievvārdu mācība! — Kad lietus reiz nāca mani slapināt un vējš mani sadrebināja; kad pērkons uz manu pavēli negribēja klusēt, tad es viņas izpratu, tad es viņu sirdis pārbaudīju! — prom, prom, tie nav ļaudis, uz kuru vārdu var paļauties; viņas man teica: es esot viss;

— tie ir meli; es nespēju

drudzim atturēties pretī.

GLOSTERS Es atceros šo balsi; vai tas nav tik karalis?

LIRS Ik sprīdis karalis:

Es acis paceļu, un kalpi trīc!

To tur es žēloju. — Kāds viņa grēks?

Laulības pārkāpums? —

Tev nebūs mirt: tik vien tā grēka?! Nē:

To dara stērstiņš, — zelta mušiņa

Man acu priekšā lakstās.

Lai netiklība zeļ! jo Glost'ra bastards

Bij tēvam labāks bērns, ne manas meitas

Iz likumiskas gultas.

Tik drošāk, palaidņi, — vēl mazs mans pulks!

Lūk, smalkā, jūtelīgā kundze —

Tās vaigs liek domāt, ka tai krūtīs sniegs, —

Tā pati nevainība: nogriežas,

Kad piemin kaislību, —

Un tomēr nav ne ērzeļi, ne seski

Tik nevaldāmi kaislumā kā viņa.

No jostas vietas lejup centauri,

Kaut augšāk sievietes:

Līdz viducim tās dieviem līdzinās,

Bet lejāk — viss ir velns:

Tur elle ir, tur tumsa, sēra zaņķis,

Tur deg un verd, un smird, un pūst; — fui, fui!

Pā! pā! dod man unci ožamo zāļu, labais aptieķniek, lai savas domas ar smaršu saldinātu: še nauda.

(Viņš izstiepj roku, it kā naudu dodams.)

GLOSTERS Ak, ļauj šo roku skūpstīt!

LIRS Es pirms to noslaucīšu; viņa ož

Pēc mirstības.

GLOSTERS (pie sevis). Ak, sapostītais tēls! Tā pasaule

Reiz drupās grūs.

(Uz Liru.) Vai mani pazīsti?

LIRS Es ļoti labi atceros tavu acu. Vai tu mirkšķini uz mani? Nē, dari, ko māki, aklais Kupidon; es negribu mīlēt. Palasi šo izaicinājumu; ievēro tikai labi šo rokrakstu.

GLOSTERS Es neredzu to, un lai vai saule

Tur katris burts!

EDGARS (pie sevis). Es baumām neticēju,

Bet viss ir taisnība, un sirds man lūst.

LIRS (uz Glosteru.) Še, lasi!

GLOSTERS Kā? Ar acu dobumiem?

LIRS Oho! vai tā ar tevi stāv? Galvā nav acu? makā nav naudas? Tavas acis ir grūtos, tavs maks vieglos apstākļos. Tomēr tu redzi, kā pasaulē iet.

GLOSTERS Es redzu taustīdams.

LIRS Ko? Vai tu esi negudrs? Ir bez acīm var redzēt, kā pasaulē iet. Skaties ar savām ausīm: lūk, kā tur tas tiesnesis rāj to muļķa zagli. Klausies, pateikšu tev vārdiņu ausīs: — pārmaini tikai vietas kā bērni, kad "kurpniekos" iet, un tu nezināsi, kurš tiesnesis un kurš zaglis. — Vai esi redzējis saimnieka suni, kā tas ubagu rej?

GLOSTERS Jā, kungs.

LIRS Un tas nabags bēg? — Tur tu būtu varējis redzēt lielu ainu, kāds svars ir autoritatei: arī sunim paklausa, kad tas rej amata darīšanās. — Tu blēdis — bende, nest šo asins roku: ko šausti netikli? sit sevi pats!

Tev kāre deg to izlietot uz tām,

Kā dēļ to siti. — Augļotājs kar blēdi.

Caur skrandām redzas sīkie misekļi,

Dārgs kažoks visu sedz. Tērp grēku zeltā —

Un atdrups taisnības tik asais šķēps,

Sedz skrandās — pundurs to ar salmu pārdurs. -

Neviens nav vainīgs, saku tev, neviens;

Es viņus sargāju. Man, draugs, ir vara

Siet muti pēlējam. Ņem stikla acis

Un izliecies, — kā lielie prātvēderi, —

Ka redzi lietas, kuras neredzi. —

Nu, nu, nu, nu! — še, novelc zābakus! —

Velc stiprāk, stiprāk, — tā!

EDGARS (pie sevis). Kā trakums jaucas še un gudrība!

Prāts neprātībā!

LIRS (uz Glosteru). Ja gribi mani apraudāt, — še acis!

(Rāda uz savām acīm.) Es tevi pazīstu: tavs vārds ir Glosters. —

Tik pacieties. Mēs raudot atnācām:

Tu zini: pirmoreiz, kad dvašu velkam,

Mēs brēcam, raudam. — Klaus', es sprediķošu!

GLOSTERS Ak bēdu diena!

LIRS Kad piedzimstam, tad raudam: uznākuši

Šai neru skatuvē.-Kāds varens plāns!

Brangs kara viltus: visam pulkam zirgu

Maukt tūbas kurpes kājās! Raudzīsim;

Un, ja tā iet, ja znotus pārsteidzam,

Tad sitat viņus nost! nost! nost! nost! nost!

Ienāk kāds bruņenieks ar sulaiņiem.

BRUŅENIEKS (uz sulaiņiem). A, še viņš ir; nu turat viņu, turat!

(Uz Liru.) Ser, jūsu mīļā meita-

LIRS Kur palīgs? Ko? Es sagūstīts? — Aizvien

Tā liktens mani muļķo. — Apejaties

Ar mani labi; mani izpirks; dodat

Man ārstu: smadzenes man ievainotas.

BRUŅENIEKS Jums visu dos.

LIRS Nav palīga? Es viens?

Tur vīrs gan izkust varētu kā sāls

Un savas acis ņemt par dārza kannām,

Ko laistīt putekļainus ceļus.

BRUŅENIEKS Kungs-

LIRS Es droši gribu mirt kā brūtgans. Ko!

Es jautris; iesim vien; es karalis.

Vai, kungi, zināt to?

BRUŅENIEKS Jau gluži klāt;

Viņš ātri tuvojas, un izšķiršana

Var nākt ik brīdi.

EDGARS Paldies; tas ir viss.

BRUŅENIEKS Aiz dažiem iemesliem gan karaliene

Vēl še, bet pulki izgājuši.

EDGARS Paldies.

(Bruņenieks aiziet.)

GLOSTERS Jūs labie dievi, ņemat man šo mūžu,

Lai mani atkal nedzen ļaunais gars:

Mirt, pirms jums tīk!

EDGARS Tā labi lūgts, mans tēvs.

GLOSTERS Bet sakāt, labais kungs, kas esat jūs?

EDGARS Es — nabags vīrs, ko liktens šautis smagi,

Kas, bēdas redzēdams un izciezdams,

Ir kļuvis līdzcietīgs. — Nu, dodat roku,

Es vedīšu jūs pajumtē.

GLOSTERS Daudz paldies!

Lai dievi dod jums savu svētību

Ar bagātīgu roku!

(Ienāk pilsuzraugs Osvalds.)

OSVALDS (pie sevis). Man alga rokā, laimīgs gadījums!

Šī bezacainā galva radīta

Kā manai laimei.

(Uz Glosteru.) Vecais nodevējs,

Steidz grēkus nožēlot! jau zobens izvilkts,

Kas tevi nodurs.

GLOSTERS Dur tik spēcīgāk,

Ar drauga roku!

(Edgars stājas starpā.)

OSVALDS (uz Edgaru). Nekaunīgais zemnieks!

Kā drīksti nodevēju aizstāvēt?

Nost; piesargies, ka viņa likteņ'mēris

Tev arī nepielīp. Laid viņa roku!

EDGARS Nāā, kungs, nalaizšu; par ko man laist?

OSVALDS Laid vaļā, blēdi, jeb tev jāmirst!

EDGARS Ej pa ceļu, jaunkundziņ; laižat mierā gūdīgus ļaudis. Kā as ļautos tā kumandierēties iz pasaul's laukā no lielmutes, ta mana dzeivieba būtu jau četrpadsmit dīnas eisāka. Nanāc pa tuvu tam vecam veiram! Es' mierā, tev soku, ja ne, tad redzēsim, kurš cītāks, tovs paurs vai muna ķūza. — Es tev soku taisnim vordim.

BRUŅENIEKS Jūs esat karalis, mēs klausām jums.

LIRS Tad še vēl dzīvība. — Bet, ja jūs gribat

To gūstīt, tad jums jāgūsta tas skriešus. —

Sa, sa, sa, sa!

(Viņš aizskrien; sulaiņi tam pakaļ.)

BRUŅENIEKS Jau žēlums redzot, — ja tas pēdējs nabags,

Bet karalis, — ak posts! — Bet tev vēl meita,

Kas dabu atpestīs no lielā lāsta,

Ko divas uzlikušas tai.

EDGARS (uz bruņenieku). Ser, sveiks!

BRUŅENIEKS Ko gribat: sakāt īsi, ser.

EDGARS Vai drīz

Būs kauja, kungs? vai nezināt varbūt?

BRUŅENIEKS Tas visiem zināms; katris var to dzirdēt,

Kam tikai ausis.

EDGARS Kungs, — bet atļaujat, —

Cik tuvu ienaidnieks?

OSVALDS Nost, tu mēslu čupa!

EDGARS Nā-ā, as gribu paprīkšu tam kungam zūbus pabakstīt; nāc šu, nāc! voj man bails no tova duramā?

(Viņi kaujas; Edgars pasit Osvaldu gar zemi.)

OSVALDS Tu, blēdi, mani nokāvi! — Še, vergs,

Mans maks; ja gribi, ka tev labi iet,

Tad mani apbedī un atdod rakstus,

Kas ir pie manis, grafam Glosteram;

Viņš angļu pulkos! — Ak, par agru mirt!

(Viņš nomirst.)

EDGARS Es pazīstu šo pakalpīgo blēdi;

Tas savas kundzes grēkiem iztapa

Tik labprāt, cik vien ļaunam tīk.

GLOSTERS Vai miris?

EDGARS Nu atsēstaties, tēvs, un atdusat! —

Mēs palūkosim kabatās; tie raksti

Var noderēt. — Viņš miris; tikai žēl,

Ka es to nositu. — Nu, lūkosim! —

Ļauj, mīļais vaskis, nepel, pieklājība;

Mēs pretniekam vai sirdi uzplēstu:

Tā domas izzināt, — tad labāk vasku, —

(Viņš lasa vēstuli.) "Paturat prātā, ko viens otram esam zvērējuši. Jums bieži ir gadījums viņu aizgādāt no ceļa; ja Jums netrūkst labas gribas, tad laiks un vieta Jums allaž būs izdevīgi. Ja viņš pārnāk mājās kā uzvarētājs, tad nekā neesam panākuši; tad esmu viņa gūstekne un viņa gulta ir mans cietums; atsvabināt mani no šīs gultas riebīgā siltuma un ieņemat viņa vietu par Jūsu pūliņiem.

Jūsu — sieva, gribētu teikt — padevīgā kalpone Gonerila."

Ak, sievas prāta neizprotams kaislums! —

Grib savu krietno vīru nonāvēt!

Un vietā — manu brāli! — Smiltīs še

Lai ir tavs kaps, tu neģēlības vēstnieks Priekš netikļiem un slepkavām. — Nāks laiks:

Šo apgānīto lapu dabūs hercogs,

Kam nāvi nospriedāt; būs viņam prieks,

Ka biju tavas nāves liecinieks.

(Edgars aizvelk līķi projām.)

GLOSTERS Mans karals ārprātīgs; cik sīksts mans gars,

Ka es vēl sveiks un dziļi sajūtu

Šīs smagās sāpes! Kaut es būtu jucis!

Mans gars no manām bēdām būtu šķirts;

Un manas sāpes tukšos murgojumos

Drīz pašas sevi aizmirstu.

(Edgars nāk atpakaļ.)

EDGARS Šurp roku!

(Tāļumā dzird bungu dūkšanu.) Man liekas, tālumā kur bungas dūc;

Es vedīšu jūs, tēvs, pie kāda drauga.

(Abi aiziet.)

7

Telts franču kara nometnē.

Lirs guļ gultā aizmidzis; ārsts, kāds bruņenieks un citi stāv ap viņu. Ienāk Kordelija un Kents. Aiz skatuves dzirdama maiga muzika.

KORDELIJA Tu labo Kent, kā tev lai atmaksāju

Par tavu labo sirdi? Ak, mans mūžs

Ir pārāk īss, par sīku katris mērs.

KENTS Kad tāda atziņa, tad algas diezgan.

Viss, ko es teicu, skaidra taisnība;

Nedz pārāk, nedz par maz.

KORDELIJA Ģērb citas drēbes;

Šīs atgādina viņas ļaunās stundas.

Ak, velc tās nost!

KENTS Nē, dārgā kundze, nē;

Ja mani pazītu — viss nodoms vējā.

Es ļoti lūdzu mani nepazīt,

Līdz laiks un es to atrodam par labu.

KORDELIJA Lai notiek, lord!

(Uz ārstu.) Ko dara karalis?

ĀRSTS Viņš guļ vēl, karaliene.

KORDELIJA Labie dievi,

Ak, dziedināt šo gara lūzumu

Un rautās stīgas atkal sasienat

Šim sirmgalvim, kurš kļuvis bērns!

ĀRSTS Vai, kundze,

Mums necelt karali? viņš guļ jau ilgi.

KORDELIJA Ak, darāt vien pēc sava ieskata,

Kā pašam tīk.

(Uz pavadoņiem.) Vai viņu pārģērbāt?

KĀDS BRUŅENIEKS Jā, kundze, kad viņš cieti gulēja,

Mēs viņu jaunās drēbēs ieģērbām.

ĀRSTS (uz karalieni). Jūs varat palikt, kad viņš uzmostas;

Bez šaubām, kundze, viņš būs mierīgs.

KORDELIJA Labi.

ĀRSTS (uz karalieni). Es lūdzu tuvāk.

(Saukdams pa durvīm laukā.) Skaļāk, muzika!

(Sulaiņi ienes guļošo Liru uz krēsla iekšā.)

KORDELIJA Mans dārgais tēvs! — Ak atžirgums, šīm lūpām

Dod spēku dziedināt! Šis skūpsts lai remdē

Tos asos sirdēstus, ko nodarīja

Tev māsas vecumā!

KENTS Tu labā kundze!

KORDELIJA Un, lai tu nebūtu tām, tēvs, tad tomēr —

Šī sirmā galva bija jāžēlo.

Vai tā bij vētru varā dodama?

Kad grautin grāva briesmīgs pērkons, negaiss,

Kad šāvās šausmu pilni zibeņi

Un lietus šļāca! Plānā uzvalkā

Bez pajumtes! — Pat ienaidnieka suns,

Kaut mani kodīs, taptu tomēr

Pie manas uguns pielaists. Nabags tēvs, —

Ar cūkām kopā mitrās pakaisēs,

Pie klaidoņiem. . . ! Ak dievs, ak dievs! Vēl brīnums,

Ka līdz ar prātu arī dzīvība

Tam nebeidzās.

(Uz ārstu.) Viņš modies, — runājat!

ĀRSTS Jūs kundze, runājat: tā labāk būs.

KORDELIJA Kā iet jums, Augstība? mans karalis,

Vai esat sveiks?

LIRS Man sāp, ka jūs no kapa mani ceļat. —

(Uz Kordeliju.) Tu esi svētīgs gars, es esmu saistīts

Uz uguns rata, kurš kā kvēlošs svins

Sveļ manas asaras.

KORDELIJA Vai pazīstat

Jūs mani, ser?

LIRS Tu gars; es zinu gan, —

Kad miri?

KORDELIJA (uz ārstu). Ak, vēl tāļi, tāļi projām-

ĀRSTS Viņš tikko modies; lai vēl drusku dus!

LIRS Kur biju? Kur nu esmu? — Gaiša diena?

Vai māņi? — Es aiz līdzcietības mirtu,

Tā citus redzot. — Nezinu, ko teikt;

Es nezvēru, ka šitā mana roka; —

Pag, lūkosim: es jūtu dūrienu. —

Kaut zinātu — !

KORDELIJA Ser, uzlūkojat mani,

Uz galvu rokas liekat svētījot!

(Lirs nometas ceļos Kordelijas priekšā.) Ser, nemetaties ceļos.

LIRS Nesmej manis!

Es vājš un bērnišķis, vecs sirmgalvis,

Man astoņdesmit gadu mugurā. —

Un, sakot taisnību,

Man bail, vai esmu tik pie pilna prāta.

Jūs, — šķiet man, — pazīstu un arī viņu, —

(Rāda uz Kentu.) Bet šaubos; jo es nesaprotu vēl,

Kur īsti esmu; cik es minēt minos, —

Šīs drēbes svešas man; ar nezinu,

Kur gulēju šo nakti. — Nesmejaties, —

Tik tiešām, kā es dzīvs, man šķiet, šī kundze

Ir mana Kordelija.

KORDELIJA Es, tēvs, es!

LIRS Tev as'ras valgas? — Tiešām! Lūdzama,

Jel neraud': ja tev ģifts, es dzeršu, dod.

Zinu jau: tu man ļauna; tavas māsas,

Cik atceros, man pāri darīja.

Tev iemeslis, tām nav.

KORDELIJA Man ne, man ne!

LIRS Vai esmu Francijā —?

KENTS Jūs savā valstī.

LIRS Bet nemānāt.

ĀRSTS (uz Kordeliju). Jūs varat, augstā kundze,

Būt mierā, trakošana izdziedēta:

Bet būtu bīstami tam. izskaidrot

Tā pazaudēto laiku; vedat viņu

Sev līdz, lai dus, līdz vairāk atpūšas.

KORDELIJA (uz Liru). Vai iesim, ser?

LIRS Jel pacieties ar mani

Un piedod man, — es vecs un bērnišķis.

(Lirs, Kordelija, ārsts un pavadoņi aiziet.)

BRUŅENIEKS Kungs, ko, vai tiešām Kornvalas hercogs ticis tā nodurts?

KENTS Jā, tiešām, kungs.

BRUŅENIEKS Kas tagad vada viņa kara spēku?

KENTS Kā ļaudis saka, Glost'ra bastards.

BRUŅENIEKS Teic, Edgars, viņa dēls, kurš ticis padzīts, ar grafu Kentu esot Vācijā?

KENTS Tās baumas šaubāmas. — Ir laiks palūkoties apkārt;

valsts kara spēks ātri tuvojas.

BRUŅENIEKS Izšķirošā kauja būs laikam ļoti asiņaina. Sveiki, kungs!

(Aiziet.)

KENTS Mans darbs un uzdevums drīz beigsies arī — nāks labs

vai ļauns, — kā svērsies kaujas svari.

(Aiziet.)

Priekškars krīt.

..

1

Britiešu kara nometne pie Dovres.

Ienāk, bungām dūcot un karogiem plivinoties, Edmunds, Regana, virsnieki, zaldāti un citi.

EDMUNDS (uz kādu virsnieku). Ej izzini, vai hercogs paliek vēl

Pie tā, ko teica, jeb vai nodomu

Tas atkal grozījis; viņš nepastāvīgs

Un nedrošs pats; nes skaidru atbildi.

(Virsnieks aiziet.)

REGANA (uz Edmundu). Ka māsas sūtnis nav tik likstā kritis?

EDMUNDS Es arī bīstos, kundze.

REGANA Dārgo lord,

Jūs paši zināt, cik es laba jums. —

Nu sakāt man — pēc tiesas, taisnības —

Vai mīlat manu māsu?

EDMUNDS Godā, cienā.

REGANA Bet vai jūs negājāt, kur atļauts iet

Tik viņas vīram vien?

EDMUNDS Jūs alojaties.

REGANA Es baidos, ka ar to jums slepens sakars,

Tik tuvs, ka jūs jau viņai piederat.

EDMUNDS Nē, kundze, nē, mans goda vārds.

REGANA Es nevaru tā ciest. Mans dārgais lord,

Jel neesat tai draugs!

EDMUNDS Nē, nebaidāties!

Tur viņa līdz ar hercogu-

(Ienāk Albanijas hercogs, Gonerila un zaldāti, bungām dūcot un karogiem plandoties.)

ALBANIJS (uz Reganu). Es priecājos jūs redzēt, dārgā māsa.

(Uz Edmundu.) Teic, karalis pie savas meitas bēdzis

Ar citiem, kas ar mūsu valdību

Ir nemierā. Kur nevaru būt godīgs,

Tur dūšīgs neesmu. — Mēs karojam

Par to, ka franči ielauzušies zemē,

Un ne par to, ka tie par karali

Ar citiem reizē, kuriem, — kā es baidos, —

Ir taisni iemesli, lai dumpotos.

EDMUNDS Jums cēlas domas, lord.

REGANA Ko tās še der?

GONERILA Lai kopā apkarojam ienaidnieku;

Par atsevišķām, māju ķildām še

Nav runas.

ALBANIJS Lai tad apspriežam, kas darāms,

Ar veciem lietpratējiem kareivjiem.

EDMUNDS (uz Albaniju). Es tūdaļ jūsu teltī nonākšu.

REGANA (uz Gonerilu). Jūs nāksat līdzi, māsa?

GONERILA Nē.

REGANA Tā pieklājas; es lūdzu, nākat līdzi.

GONERILA (pie sevis). A, atminu šo mīklu.

(Dikti.) Labi, iešu.

(Kamēr viņi taisās aiziet, ienāk Edgars pārģērbies.)

EDGARS (uz Albaniju). Ja, kungs, ar zemiem ļaudīm runājat,

Tad uzklausāt.

ALBANIJS (uz aizejošiem). Es sekošu.

(Uz Edgaru.) Nu, teic!

(Edmunds, Regana, Gonerila līdz ar pavadoņiem aiziet.)

EDGARS Pirms sākat kauju, lasāt, kungs, šo rakstu!

Ja uzvarat, tad aicināt caur tauri

To, kurš šo nodeva. Kaut liekos zems, —

Es varu bruņenieku piegādāt,

Kas stāv par to, kas še ir teikts: ja kauju

Jūs zaudējat, — tad jūsu gaita beigta

Un viltus klust. — Lai laime smaida jums!

ALBANIJS Pag, — tūdaļ izlasīšu.

EDGARS Nē, man aizliegts.

Kad laiks, tad liekat taurēt heroldam, —

Es atkal parādīšos.

(Aiziet.)

ALBANIJS Tad sveiks; es pārlasīšu vēstuli.

(Ienāk Edmunds.)

EDMUNDS Jau pretnieks redzams; sarīkojat pulkus!

Še pārskats būs par viņa stiprumu —

(Pasniedz viņam papīra lapu.) Pēc drošām ziņām. — Bet nu steidzaties,

Tas nepieciešami.

ALBANIJS Mēs klausām laikam.

(Aiziet.)

EDMUNDS Es abām mīlestību zvērēju.

Tās viena otru nīst, kā sadzeltais

Nīst odzi. — Kuru ņemt? — Vai abas? vienu?

Jeb vai nevienu? Kamēr abas dzīvas,

Neviena netiks man. — Ņemt atraitni, —

Aiz dusmām Gonerila traka kļūs;

Un grūti būs man tikt pie sava mērķa,

Līdz viņas vīrs ir dzīvs. — Mēs lietosim

Tā svaru kautiņā; kad tas būs garām,

Lai viņa, kas grib vaļā tikt no vīra,

Tad pateic, kā to darīt.-Apžēlot

Viņš domā Liru līdz ar Kordeliju-?

Kad kautiņš beigts un viņi mūsu varā, —

Tiem žēlastības neredzēt! — Nav vieta

Daudz gudrot, jāvairās: tā mana lieta.

(Aiziet.)

2

Laukums abu kara nometņu starpā.

Aiz skatuves dzirdami kara saucieni. — Lirs, Kordelija un zaldāti paiet garām ar bungām un karogiem un aiziet; tad ienāk Edgars un vecais Glosters.

EDGARS Še dusat, tēvs, šai pavēnī un lūdzat,

Lai dievi taisnībai dod uzvaru.

Ja es jel maz vēl nāku atpakaļ,

Tad man būs labas vēstis.

GLOSTERS Palīdz dievs!

(Edgars aiziet.) (Kara saucieni: tad taurē uz atkāpšanos. Edgars nāk atpakaļ, steigšus.)

EDGARS Prom, veci! dod man roku, aši prom!

Lirs pārvarēts un gūstā līdz ar meitu,

Dod šurpu roku, nāc!

GLOSTERS Es tālāk neeju; ir še var sapūt.

EDGARS Ko? atkal izmisums? — Ne mūsu vaļā

Stāv mūsu miršana, ne piedzimšana;

Tik gataviem mums jābūt. Nāc!

GLOSTERS Tev tiesa.

(Abi aiziet.)

3

Britiešu nometne pie Dovres.

Ienāk Edmunds kā uzvarētājs; ar bungām un karogiem, Lirs un Korelija kā gūstekņi. Virsnieki, zaldāti un citi.

EDMUNDS (uz virsniekiem). Vest viņus projām, stingri apsargāt,

Līdz mums nāks zināma tā augstā griba,

Kam piekrīt sodīt.

KORDELIJA Neesam mēs pirmie,

Kas ļaunu cieš par labiem nolūkiem.

Man tevis žēl, tu nabags karali;

Es valšķās laimes kaunu spēju nest. —

Vai redzēsim šīs meitas un šīs māsas?

LIRS Nē, nē, nē, nē! Mēs iesim cietumā,

Kā divi putniņi dzied būrītī;

Tu lūdzies svētības, — es ceļos metos

Un lūdzu piedot; tā mēs dzīvosim:

Mēs dievus lūdzam, dziedam, stāstām teikas

Un pasmaidām par zelta tauriņiem,

Mēs klausāmies, kā kalpu ļaudis tērzē

Par galma dzīvi, līdzi tērzējam:

"Tas kāpj, tas krīt, tas mīlams un tas ne,"

Un novērojam visus noslēpumus

Kā dievu pareģi. Tā cietumā

Mēs pārdzīvosim galma kungu ķildas,

Kas paist un atplūst līdz ar mēnesi.

EDMUNDS Vest viņus projām!

LIRS Uz tādiem upuriem, mans mīļais bērns,

Pat dievi kaisa vīraku. — Tu mana!

Kas mūs grib šķirt, — lai debess liesmas ņem

Un izsveļ mūs kā lapsas. — Žāvē acis. —

Lai spitālība saēd viņu miesas,

Pirms tie mūs raudāt spiež; lai badā mirst!

Nāc!

(Liru un Kordeliju sargi aizved.)

EDMUNDS (uz virsnieku). Virsniek, panāc šurpāk, klausies!

Še, ņem šo rakstu. Ved tos cietumā.

Es tevi dienestā jau pacēlu;

Ja dari, kā še teikts, tev vērsies ceļš

Uz augstiem godiem. — Ievēro, ka cilvēks

Ir tāds, kāds laiks; tas neder zobenam,

Kas mīkstsirdīgs. — Tavs augstais uzdevums

Nav pārspriežams: tev jāsaka: "Es gribu" —

Vai laime citur jāmeklē!

VIRSNIEKS Es gribu.

EDMUNDS Tad steidz, — un raksti, kad ir padarīts.

Bet steidz, es saku. — Dari gluži tā,

Kā to še rakstīju.

VIRSNIEKS Es nevaru vilkt ratus, auzas ēst;

Ko cilvēks iespēj, to jau darīšu.

(Aiziet.)

Atskan taures. Ienāk Albanijs, Gonerila, Regana, virsnieki un zaldāti.

ALBANIJS Jūs kaujā izrādījāt dūšu, ser;

Jums laime smaidīja! Tie jūsu gūstā

Kas šodien bija mūsu pretnieki.

Mēs prasām tos no jums, lai apietos

Ar tiem, kā reizē mūsu drošība

Un viņu nopelns liek.

EDMUNDS Man likās, ser,

Vislabāk veco, vājo karali

Likt drošā cietumā un sardzībā.

Tā vecums, vairāk vēl tā karaļgods

Kā burvju spēks tam pievelk ļaužu sirdis

Un mūsu šķēpus pret mums pašiem griež,

Kas pavēlam; un viņam līdzi meitu,

Kas arī bīstama. Tie gatavi

Vai rīt, vai vēlāk, kad jūs tiesāsat,

Nākt jūsu priekšā. — Tagad mūs vēl sviedri

Un asins klāj; draugs draugu zaudējis;

Jo karstumā pat slavenāko cīņu

Tas lād, kas sajūt viņas asumu. —

Par Liru un tā meitu pārrunāt

Būs vēlāk labāks laiks.

ALBANIJS Ser, atļaujat, —

Jūs šinī karā tikai pavalstnieks,

Ne brālis man.

REGANA Tas atkaras no mums.

Man šķiet, pirms teicāt tā, jums pienācās

Vēl mani jautāt. Viņš mans kara vadons,

Viņš manis pašas vietā stāvēja;

Tāds pilnvarnieks gan drīkstēs uzstāties

Un jums par brāli saukties.

GONERILA Ne tik karsti;

To paša nopelns godā pacēlis,

Ne tava vaļa.

REGANA Manās tiesībās

Caur mani celts — visaugstākiem viņš līdzīgs.

GONERILA Visaugstākais, — kad viņš jūs precētu.

REGANA Dažs smējējs — pravietis.

GONERILA Ā, hollā, hollā!

Tā acs, kas jums to teica, drusku šķiel.

REGANA Es jūtos slima, citādi es dotu

Jums asu atbildi!

(Uz Edmundu.) Mans kara vadon,

Ņem manus pulkus, gūstekņus un zemes, —

Tu kungs par tiem un mani: viss tas tavs!

Tu būsi, — lai tas visiem zināms top —

Mans vīrs un kungs!

GONERILA Tu domā, viņš ir tavs?

ALBANIJS (uz Gonerilu). No tevis neatkaras: liegt vai ļaut.

EDMUNDS (uz Albaniju). No tevis arī ne, mans lord.

ALBANIJS Tu bastards!

REGANA (uz Edmundu). Lai bungas junda tavas tiesības!

ALBANIJS (uz Reganu). Pag, klausies!

(Uz Edmundu.) Graf, es tevi apcietinu

Par nodevību!

(Uz Gonerilu rādīdams.) Tur to zelta čūsku

Tev līdzi.

(Uz Reganu.) Māsa, jūsu nodomam

Es pretojos par labu savai sievai.

Ta saderējusies ar to, lūk, kungu.

(Uz Edmundu rādīdams.) Un es, tās vīrs, pret jūsu laulību.

Ja gribat precēties, tad ņemat mani, —

Man sieva aizprecēta.

GONERILA Kas par jokiem!

ALBANIJS (uz Edmundu). Tu, Gloster, apbruņots: — lai taures pūš:

Ja neiznāk neviens tev pierādīt

Daudz klaju, neģēlīgu viltību, —

Te mana ķīla! —

(Viņš nomet Edmunda priekšā savu bruņu cimdu.) Es šos noziegumus, —

Pirms ņemu mute maizes kumosu, —

Tev gribu pierādīt.

REGANA Es slima, slima!

GONERILA (pie sevis). Ja nebūtu, es ģiftij neticētu.

EDMUNDS Te mana pretķīla!

(Viņš nomet arī savu cimdu.) Kas mani sauc

Par viltnieku, tas melo nelietīgi.

Lai taures pūš: kam dūša pretī nākt, —

Vai jums, vai citam, — savu taisnību

Un godu stingri gribu aizstāvēt.

ALBANIJS Šurp, herold, hē!

EDMUNDS Hē, herold, herold, hē!

ALBANIJS Bet ceri tik uz sevi; tavi ļaudis,

Uz manu vārdu derēti, ir tagad

No manis atlaisti.

REGANA Man nelabāk.

(Ienāk herolds.)

ALBANIJS (uz kādu no pavadoņiem). Ved viņu teltī, — viņa nevesela.

(Reganu izved.)

ALBANIJS (uz heroldu). Nāc šurpu, herold! liec, lai taurē pūš,

Un nolasi te šo!

VIRSNIEKS Pūst taurē!

(Aiz skatuves atskan taure.)

HEROLDS (nolasa). "Ja kaut kāds vīrs augsta dzimuma un cilts mūsu kara pulkos gatavs caur zobenu cīņu pierādīt, ka Edmunds, kurš dēvējas par grafu Glosteru, ir daudzkārtējs nodevējs: lai iznāk, kad atskanēs trešais taures pūtiens! Glosters ir gatavs aizstāvēties."

EDMUNDS Pūt taurē!

(Atskan pirmoreiz taure.)

HEROLDS Vēl reizi!

(Atskan otrreiz taure.)

HEROLDS Vēl reizi!

(Atskan trešoreiz taure.) (Aiz skatuves atbild cita taure; tad ienāk Edgars pilnās bruņās, — viņam pa priekšu iet taurētājs.)

ALBANIJS Lai vaicā viņu, ko viņš grib? Ko nāk

Uz taures saucienu?

HEROLDS Kas esat jūs?

Kas vārdā? Kādas kārtas? Ko jūs nākat

Uz jundījumu?

EDGARS Zudis ir mans vārds,

No viltus zoba grauzts un saplosīts.

Bet — līdzi pretniekam, pret kuru stājos —

Es dižas cilts.

HEROLDS Kas pretnieks?

EDGARS Teic, kas stāv

Par grafu Edmundu no Glosteras?

EDMUNDS Viņš pats; — ko gribi?

EDGARS Pacel zobenu!

Ja mani vārdi cēlu sirdi aizskar:

Tev roka — gādāt taisnību; še mana!

(Paceļ savu roku ar zobenu.) Lūk še, tā mana goda priekšrocība

Un manas cilts un zvēresta: es saku, —

Kaut gan tu augstos godos, stipris, jauns,

Kaut gan tu uzvarētājs, jaunā laimē,

Kaut dūšīgs, drošs; — tu esi nodevējs

Pret savu dievu, savu brāli, tēvu;

Tu sazvērējies pret šo augsto princi,

Un, iesākot no paša galvas virsus

Līdz putekļiem, ko tavas kājas min, —

Tu blēdis, ģiftīgs krupis! — Ja tu liedzies,

Šis zobens, roka un mans drošais prāts

Pret tavu sirdi, — klausies, — pierādīs:

Tu melo!

EDMUNDS Man būtu jāprasa pēc tava vārda,

Bet izskats tev tik kareiviski dižs,

Tik daudz tev runā smalka tikuma,

Ka man šī apdomība lieka šķiet,

Uz ko man tiesība kā bruņeniekam: —

Tu pats tas nelietis! Lai pekles meli

Tev pašam atpakaļ uz sirdi krīt!

Tie, mani neaizķerot, paskrēja

Man garām, — drīz šis zobens noraidīs

Tos mūža dusā. — Herold, taurē pūst!

(Atskan taures; viņi kaujas; Edmunds krīt.)

ALBANIJS A, glābjat, glābjat!

GONERILA Tu caur viltu kriti.

Pēc likuma tev nebij jāiet cīņā

Ar nepazīstamu. — Ne uzvarēts,

Bet pievilts esi.

ALBANIJS Turat muti, kundze,

Jeb jums to aizbāzīs šis raksts!

(Uz Edmundu.) Lūk šurp!

Tu nekrietnais, še lasi savu kaunu!

(Uz Gonerilu, kura grib izraut viņam lapu no rokas.) Nē, nerauj! — redzams, tu to pazīsti.

(Viņš pasniedz vēstuli Edmundam.)

GONERILA Un ja tā būtu; vara man, ne tev.

Kas mani tiesāt drīkst?

ALBANIJS Tu briesmone!

Vai šo tu pazīsti?

(Rāda viņai tās vēstuli.)

GONERILA Kas tev ko jautāt?

(Aiziet.)

ALBANIJS (uz kādu virsnieku). Ej pakaļ, uzraugi to; viņa trako.

(Virsnieks aiziet.)

EDMUNDS Es visu nodarīju, ko jūs teicāt;

Un vairāk, vairāk vēl: laiks atklās to.

Viss beigts, tāpat kā es.

(Uz Edgaru.) Bet tu kas esi,

Kam laime smaidīja? Ja dižciltīgs,

Es tevim piedodu.

EDGARS Es tevim arī.

Pēc cilts es zemāks neesmu par tevi, —

Ja augstāks: toties lielāks aizskārums —

Mans vārds ir Edgars, tava tēva dēls.

Jo dievi taisni: mūsu kārības

Tie vērš par ieroci, ko sodīt mūs.

Tā tumsa, kur viņš tevi radīja,

Tam ņēma acu gaismu.

EDMUNDS Tev ir tiesa.

Rats apkārt apgriezies, es guļu še.

ALBANIJS (uz Edgaru). Man šķiet, jau tava gaita sludināja

Par karaļasinīm; ļauj tevi apskaut!

Lai bēdās sirds man lūst, ja esmu tev

Vai tavam tēvam naidīgs bijis!

EDGARS Lord,

Es zinu to.

ALBANIJS Kur bijāt slēpušies?

Kā dabūjāt par tēva postu zināt?

EDGARS Es kopu tēvu. — Nostāsts nebūs garš.

Un, kad tas atstāstīts, lai lūst šī sirds! —

Lai izbēgtu tam asins spriedumam,

Kas manim sekoja, — cik saldi dzīvot,

Ka labāk šķiet mums nāves mokas ciest

Ik stundu, ne uz reizi mirt! — Es slēpos

Zem ārprātīga skrandām, — suņiem pat

No manis derdzējās. Tā satiku

Es tēvu asiņainām acu dobēm,

No kurām dimants izrauts! — Es to vedu,

Tam maizi ubagoju, glābu to

No izmisuma, — tomēr neatklājos,

— Diemžēl, — nekad; tik nu, kad bruņojos,

— Ne drošs, bet cerēdams uz labu veiksmi, —

Un lūdzu viņa svētības, es visu

No gala izstāstīju. Ak! tā sirds

Bij vāja: reizē sāpes nest un priekus, —

Tā smaidot lūza.

EDMUNDS Aizgrābjošs tavs stāsts,

Viņš labu panākt spēj; bet runā tāļāk;

Man liekas, tev vēl vairāk kas, ko teikt.

ALBANIJS Ja vairāk kas, vēl bēdīgāks, — tad klusi!

Es gatavs raudāt jau par to, ko tu

Še stāstīji.

EDGARS Tas tādam diezgan šķiet,

Kas baidās bēdu: nāca citas bēdas;

Šīs vairojot, vēl vairāk nekā pārāk,

Un pārmērs tika pārspēts. —

Es skaļi gaudoju, te nāca vīrs,

Kas, mani kaunā redzot, bija bēdzis

No manis riebdamies, bet, atrazdams,

Kas esmu, kas tā cieš, — viņš stiprām rokām

Man kaklu skāva, iekliedzās, ka debess

Vai pārsprāga, pār manu tēvu krita,

Par Liru un par sevi stāstīja

Tik žēlu stāstu, kāds vēl dzirdēts nav;

Bet stāstot sāpes tam tik spēji auga,

Ka dzīves saites sāka trūkt. — Te taure

Jau otrreiz sauca, un es aizgāju, —

Pusdzīvs viņš palika.

ALBANIJS Kas tas tāds bij?

EDGARS Kents, padzītais, kas pārģērbts, pavadīja

Pats savu padzinēju, karali,

Tam kalpodams, kā vērgs pat nekalpotu.

Kāds bruņenieks atskrien steigšus ar asiņainu dunci rokā.

BRUŅENIEKS Ak, glābjat! palīgā!

EDGARS Ko glābt?

ALBANIJS Jel teic!

EDGARS Tev duncis asinīs?

BRUŅENIEKS Vēl silts, vēl kūp,

Viņš taisni nāk iz viņas sirds — tā mira!

ALBANIJS Kas? teic!

BRUŅENIEKS Ser, jūsu kundze! Savai māsai

Tā ģifti devusi! tā atzinās

Vēl pati.

EDMUNDS Es ar abām saderēts;

Šis acumirklis laulā visus trīs.

ALBANIJS (uz pavadoņiem). Šurp atnesat tās mirušas vai dzīvas!

Šis debess sods liek manim nodrebēt,

Bet neceļ žēlumu.

(Bruņenieks aiziet ar dažiem pavadoņiem. Ienāk Kents.)

EDGARS Lūk, Kents!

ALBANIJS A, viņš!

Laiks neļauj saņemt tevi, mīļo Kent.

Kā pienāktos.

KENTS Es nāku savam, kungam

Un karalim vēl labu nakti teikt.

Vai viņš še nav?

ALBANIJS Pats svarīgākais aizmirsts! —

Kur Lirs? Kur Kordelija? Edmund, teic!

(Ienāk bruņenieki ar Gonerilas un Reganas līķiem.)

ALBANIJS Lūk, Kent, kāds skats!

KENTS Ak, kā tas noticis?

EDMUNDS Tik ļoti Edmunds mīlēts ticis: māsa

Aiz manis māsai ģifti iedeva;

Tad pati nodūrās.

ALBANIJS (uz Kentu). Tā tiešām ir. —

(Uz kādu no pavadoņiem.) Sedz līķiem segu pāri.

EDMUNDS Ar nāvi cīnos. Pretī savai dabai

Es gribu labu darīt. Sūtāt drīz —

Uz pili — steidzaties! es pavēlēju,

Lai Liru līdz ar Kordeliju nokauj —

Bet ašāk, kopš vēl laiks!

ALBANIJS Ak, skrien, ak, skrien!

EDGARS Pie kā? Kam uzdots, ser? Un dodat zīmi,

Ka abi apžēloti.

EDMUNDS Labi teikts.

(Uz kādu virsnieku, iedodams tam savu zobenu.) Še, ņem šo zobenu un nodod to

Tur virsniekam!

ALBANIJS (uz virsnieku). Ak, steidzies, cik vien spēj!

(Virsnieks aiziet.)

EDMUNDS (uz Albaniju). Tam likts no jūsu sievas un no manis,

Lai Kordeliju pakar cietumā,

Un vēlāk teic: ka vainīgs izmisums,

Ka pati pakārusies.

ALBANIJS Lielie dievi

Lai sargā to!

(Uz pavadoņiem; uz Edmundu norādīdams.)

LIRS Šo tikmēr nesat prom!

(Edmundu aiznes.) Ienāk Lirs, Kordeliju rokās nesdams.

LIRS Ak, gaudat, gaudat, gaudat! — jūs no akmens!

Kad manim būtu jūsu mēles, acis,

Tad debess velve sprāgtu! — A, tās nav! —

Es zinu, kad kāds miris, kad vēl dzīvs.

Tā nedzīva kā zeme.

(Uz pavadoņiem.) Spoguli!

Kad viņas dvaša stiklu rasinās,

Tad viņa dzīva.

KENTS Vai mēs pastaros?

EDGARS Vai briesmu dienas skats?

ALBANIJS Lai krīt un gaist!

LIRS (no pavadoņiem saņēmis kādu spalvu, tura to Kordelijas mutes priekšā). Vēl spalva kust; tā dzīva! — A, ja dzīva,

Tad laime visas manas bēdas dzeš,

Ko pārcietu.

KENTS (ceļos nometies). Mans labais kungs!

LIRS Ak, ej!

Es lūdzu.

EDGARS (uz Liru). Tas ir Kents, — Kents, jūsu draugs!

LIRS Mans lāsts jums, nodevēji, slepkavas!

Vēl būtu glābis, nu tās mūžam nav! —

Kordelij, Kordelij, kavējies vēl. — Ha!

Ko saki — ? viņas balss aizvien bij maiga

Un lēna: grezna rota sievietei. —

To nelieti, kas tevi nožņaudza,

Es nositu.

VIRSNIEKS (uz Albaniju). Jā, tiešām, lord.

LIRS (uz virsnieku). Vai ne? —

Reiz bija laiks: — mans labais zobens lika

Tiem visiem lēkt. Es tagad esmu vecs,

Šīs bēdas mani sagrauž. —

(Uz Kentu.) Kas jūs esat?

Mums acis vājas top. — Pag, tūdaļ teikšu.

KENTS Ja liktens lielās: divus mīlējis

Un nīdis, — viens ir še!

LIRS Man acis nespodras. Tu — Kents?

KENTS Jā, kungs.

Tavs sulains Kents; kur ir tavs sulains Kajs?

LIRS Tas bija ražens vīrs, es saku jums;

Un drošs un ašs! — Nu miris, sapuvis.

KENTS Nē, nē, mans dārgais kungs, — es pats tas esmu.

LIRS To tūdaļ redzēšu.

KENTS Kopš sākās jūsu vārgs, es sekoju jums sūrā gaitā.

LIRS Esat nu še sveiks!

KENTS Kas ir še sveiks? — Viss miris, tumšs un drūms. —

Jums abas pirmās meitas nokāvušās

Un izmisumā mirušas. —

LIRS Man liekas.

ALBANIJS Viņš nezina, ko runā; lieki būtu

Tam izskaidrot.

EDGARS Jā, gluži veltīgi.

(Ienāk kāds virsnieks.)

VIRSNIEKS Ser, Edmunds miris.

ALBANIJS Tā ir blakuslieta. —

Jūs lordi, draugi, dzirdat manu vaļu:

Kas vien spēj veldzēt lielo mocekli, —

To darīšu: no valsts mēs atsakāmies

Par labu sirmai Augstībai, cik ilgi

Tas dzīvos vien.

(Uz Edgaru un Kentu.) Es jūsu tiesībās

Jūs atkal ieceļu ar piedevām,

Kā jūs to pelnāt. — Visi mūsu draugi

Lai bauda labā algu, ienaidnieki

Lai rūgto ļaunā kausu. — Lūk, ak, lūk!

LIRS Mans nabags bērniņš nožņaugts! Nē, nav dvašas!

Suns, zirgs, pat pele — tiem ir dzīvība —

Un tev ne elpas? — Tu vairs nemodīsies!

Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad!

(Uz pavadoņiem, uz savu sirdi rādīdams.) Es lūdzu, atpogājat še! Ser, pateicos. —

Vai redzat še? lūk viņa — lūk — šīs lūpas! —

Lūk, lūk! ā, lūk!

(Viņš mirst.)

EDGARS Viņš saļimst! — Lord, mans lord!

KENTS Sirds, lūsti, lūsti!

EDGARS Paskaties, mans kungs!

KENTS Ko moci? Ļauj tā garam mierā iet!

Nav draugs, kas nīgrās pasaul's moku soli

To ilgāk tirdītu.

EDGARS Ak, viņš ir miris.

KENTS Vēl brīnums, kā viņš izcieta tik ilgi;

Jau sen bij laiks.

ALBANIJS Nu nesat viņus prom! —

Mums atliek tagad vispārējas sēras.

(Uz Kentu un Edgaru.) Jūs, mani draugi, valdāt nu šo valsti,

Līdz stiprināsies viņas lauztie balsti!

KENTS Ser, man drīz jāiet tālā tālienē;

Mans kungs man' sauc, — kā es lai saku: "Nē."

ALBANIJS Mums sūrā laika smagums jāpacieš;

Lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež.

Šim sirmgalvim visgrūtākā bij gaita,

Mēs, jaunie, nesniegsim tā dienu skaita.

(Sēru muzika. Visi aiziet.)

Priekškars krīt.