Fausts Johans Volfgangs Gēte

Fausts, traģēdija divās daļās

1

Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli,

Kas agri manus skatus saistījāt.

Vai tvert un turēt jūs? Vēl jūtu kvēli,

Ko dziļi sirdī jūs man iededzāt.

Jūs sliedzat klāt! Tad nākat, valdāt cēli,

Kā jūs iz miglas tvaikiem izkāpāt;

Man krūtis tvīkst un briest, kā jauns es esmu,

Jūs mani cilājat ar burvju dvesmu!

Jums seko jautro dienu raibā gaita,

Dažs mīļots vaigs man atkal parādās;

Un pirmā draugu, pirmā mīlas saita

Kā sena teika sirdī ieskanas.

No jauna sāpes, žēlabas bez skaita

Kā dzīves maldā sūrstot atmostas,

Min mīļos, kurus agri nāve ņēma,

Pirms liktens vēl tiem laimi baudīt lēma.

Vairs neklausīsies manās vēlās dzejās

Tās dvēsles, kurām toreiz dziedāju;

Zūd draugu atbalss, viņu mīļās sejās

Es mūžam nesmelšos vairs spirgtumu.

Man pūlis gavilē, — bet sirdī lejās

Tik sēras, kad tiem dziesmas skandinu;

Un, ko vien mana kokle jūsmināja,

Pa pasauli tos dzīve klīdināja.

Sen nesajustas ilgas krūtīs dzeļas:

Turp doties klusā garu valstībā;

Un mana dziesma baigās skaņās ceļas,

Ka vēja kokle žēli trīsina.

Grābj šalkas, asaras pār vaigiem veļas

Un auksto sirdi manim mīkstina.

Kā tālumā viss izgaist, kas man tuvu —

Un to, ko zaudēju, tik īsti guvu.

Priekšspēle uz skatuves

2

Direktors, Teatra dzejnieks, Jautrā persona.

DIREKTORS

Jūs abi, kas man līdzējāt arvienu,

Kad bēdas mani bija mākušas,

Kā, sakāt, apsveiks mūsu uzņēmienu?

Vai mūsu zemē tam ir cerības?

Es ļoti vēlos pielabināt tautu,

Kas pati dzīvotu un manim dzīvot ļautu.

Jau pāļi dzīti, ēka sacelta,

Un katris lielus svētkus sagaida.

Tie rātni sēd tur, acis plētuši,

Un grib, lai viņus pārņem brīnumi.

Es zinu gan, kā tautai iztikt mēdz,

Bet tādās spīlēs neesmu vēl bijis;

Tas bars gan maz no labām lugām jēdz,

Bet toties sēnalu daudz salasījis.

Kā būt, lai viss ir jauns un pievilcīgs:

I kodols labs, i gabals pieņēmīgs?

Jo, tiešām, labprāt ieraugu to baru,

Kad straumēm tas uz mūsu namu plūst,

Kā bangas viļņo, brāzdamās ar sparu,

Lai tik caur šauriem vārtiem iekšā kļūst.

Vēl mazā gaismiņā, kad citi snauž,

Ap mūsu kasi spiežas jau un kļaujas,

Kā bada cietēji ap maizēm raujas;

Par vienu biļeti vai kaklu lauž.

Šos brīnumus pie tik daudz ļaudīm dara

Tik dzejnieks; rādi, ka tev ar šī vara!

DZEJNIEKS

Ak, nerunā par viņu raibo baru,

To skatot vien, jau visas jūtas nīkst!

Jel aizsedz to, tas līdzi rauj ar varu,

Un viņa atvarā pret gribu slīkst.

Uz klusām debesīm ved mūsu garu,

Tur dzejniekam tik skaidras priecas dīgst,

Kur draudzība un mīlestība vada

Un dievurokām dvēsles laimi rada.

Ak, dzejas tēls, kas dziļi krūtīs rodas,

Kas lūpām tikko kautri izteicams,

Kas drīzi izdodas, drīz neizdodas,

To acumirklis posta aprīdams,

Un viņa pilnīgs veids, ko katris godās,

Pēc gadiem dažureiz tik sasniedzams.

Lieks spīdums tikai acumirklim dzima;

Kas īsts, tā slava pēcnākamos dima.

JAUTRĀ PERSONA

Kaut jel tiem pēcnākamiem mieru dotu!

Nu, ja es ar par viņiem pātarotu,

Kas ņemsies tagad ļaudis uzlīgsmot?

Bet to tie grib, un to būs viņiem dot,

Brašs zēns, kas tagadnē jau patīkams,

Man liekas, ar nebūt nav smādējams,

Kas omulīgi ļaudīm laiku kavē,

To visa tauta mīl un slavēt slavē;

Tas vēlas sev jo plašu publiku,

Lai viņu vēl jo drošāk aizgrābtu.

Jums jābūt tikai krietniem censoņiem,

Lai fantazija visiem līdzekļiem —

Ar garu, prātu, jūtām, kaislēm strādā,

Bet, protat, arī lai par jokiem gādā!

DIREKTORS

Vispirms būs lugā daudz kam notikties!

Jo pūlis grib vismīļāk skatīties.

Ja raibu raibas ainas norisinās,

Ka ļaudis brīnumos kā apburti, —

Jūs plašu piekrišanu guvuši,

Jūs katris savā garšā uzteikt zinās.

Jo vairums veicams tik caur vairumu,

Ikkurš sev izmeklē, kas viņam klājas,

Un daudziem tiek, ja daudz jums kukuļu;

Ikviens tad apmierināts aizies mājās.

Ja gribat gabalu jūs izrādīt,

Jūs varat to no daudziem sastādīt, —

To viegli uzvest, viegli izdomāt.

Kam visu lugu paši sacerat?

Ar to jūs publikā vēl nevilksat.

DZEJNIEKS

Jūs nesajūtat, ka šāds veikals ir par kaunu!

Cik maz tas īstai dzejai pieklājas!

Tie kungi cep no vecām lugām jaunu —

Un tas pie jums par mākslu nosaucas!

DIREKTORS

Viss tas uz mani nevar zīmēties;

Tam vīram, kas grib krietni rīkoties,

Uz noderīgām lugām jāraugās.

Jūs skaldāt malku, lūk, no mīkstas sugas!

Jel paskatāt, priekš kā jūs rakstāt lugas!

Šeit viens aiz gara laika ierodas,

Dažs meklē pēcpusdienas atdusas,

Un kas tas visuļaunākais, man šķiet,

Dažs, salasījies kritikas, turp iet.

Tiem teatris viendaudz, kas maskerāda.

Tik ziņkārība katru mudina;

Te dāmas sevi, savas kleites rāda,

Bez maksas līdzi lomas izpilda.

Ko sapņojat jūs dzejas augstumā?

No pilna nama jums nav liela prieka.

Tik skatāt labvēļus šos tuvumā!

Tie auksti ir un nesajēdz nenieka.

Viens kāršu spēli cer pēc teatra,

Cits jautru nakti prieku meitas rokās.

Vai tādam mērķim dzejnieks cenšas mokās?

Priekš tā lai cēlās muzas vārdzina?

Es saku, dodat tik, lai vienmēr jauns kas būtu,

Tik tā uz īsta ceļa paliksat,

Un raugāt lielo pūli mulsināt,

Jo viņu apmierināt ir par grūtu —

Kas ir? — Vai jums kas kaiš? Vai dzejojat?

DZEJNIEKS

Ej meklē, kur sev citu kalpu rastu!

Vai dzejnieks tevis dēļ kā lieku nastu

Lai aizsviež tiesības visaugstākās,

No pašas dabas viņam dāvātās?

Caur ko sev dzejnieks visas sirdis gūst?

Caur ko tam dabas spēki padoti? .

Vai tā nav harmonija, kas iz krūtīm plūst

Un viņa sirdī vieno pasauli?

Kad mūžugaro dzīves pavedienu

Tik vienaldzīgi daba spolē tin,

Kad visu būtņu juceklis arvienu

Tik apnicīgi klimstēt zin, —

Kas iedveš garu vienmulīgās slejās,

Ka dzīvā ritumā tās tālāk lejas?

Kas liek, lai izklīdušās skaņas saistās

Un vienā akordā lai skaidri laistās?

Kas kaislībām ar vētrām trakot vēlē?

Kas drūmo prātu apspīd liesmu kvēlē?

Kas visus sārtin jaukus ziedus šķin,

Lai mīlestībai ceļu puškotu?

Kas sīkās, zaļās lapas kronī pin

Par karstu pūļu slavas nopelnu?

Kas sargā dievus, vieno Olimpā?

Tas cilvēkspēks, kas mājo dzejniekā.

JAUTRĀ PERSONA

Tad lai šie jaukie spēki der jums lieti,

Jums dzejas darbos tāpat jāstrādā

Kā jaunie mīlestības romanā!

Tie tiekas reiz, viens otru valdzinā

Un drīzi maz pa mazām saistās cieti.

Aug laime augumā, tad likstas nāk,

Un līgsmās baudas sāpes nospiest sāk,

Vēl nespēj atjēgties, jau romans sokas.

Tik dari tā, un luga iet no rokas!

No pilnas ļaužu dzīves droši smeļat!

Ikkurš to dzīvo, retais ņem to omā,

Un pievilcīgs būs viss, ko priekšā ceļat.

Maz skaidra, raibās ainās tērpt ko domā.

Daudz maldu, dzirkstele no patiesā,

Tā vien tik īsto dziru virina,

Kas visas sirdis spirdz un remdina.

Tad visa jaunā paaudze šurp steidz,

Kā priecas vēsti jūsu lugu sveic.

Un katra jauna, aizgrābīga krūts

Iz viņas jūsmu velganumu sūc,

No viņas dvēslē aiztrīc daža stīga,

Tie redz, kas klusi viņiem sirdīs dīga.

Vēl mīksts ir viņu prāts, tie smieties spēj un raudāt,

Vēl ciena jūsmību, par māņiem priecājas.

Vai tam, kas nodibinājies, var iztapt jaudāt?

Kas tikko top, par visu pateicas.

DZEJNIEKS

Tad dod man viņus laikus arī,

Kad pats vēl tapu augšanā,

Kad dziesmu drūzmojošies bari

Kā verdošs avots plūdoja,

Kad miglas pasauli man tina,

Vēl pumpurs brīnus solīja,

Kad rokas tūkstots puķu šķina,

Kas visas lejas pildīja.

Man nebija nekā un tomēr daudz!

Pēc patiesības dziņa, prieks pie malda.

Dod atkal man šīs jūtas, kas bez valda,

To laimību, ko dziļi sāpes jauc.

Dod mīlas varu, naida dedzību,

Dod atpakaļ man manu jaunību!

JAUTRĀ PERSONA

Tev, draugs, gan vajadzētu jaunības,

Kad naidnieki tev uzbrūk kaujās

Vai daiļas, laipnas meitiņas

Ar varu tev ap kaklu skaujas,

Kad mērķi sevim tālu spraudi

Un spēki cenšoties top gurdeni,

Kad cauras naktis dzīrās pavadi

Un kaislās dejās priekus baudi.

Bet pazīstamu kokli skandināt

Ar drošas rokas izveicību

Un cenšoties ar liegu izklaidību

Uz sprausto mērķi ceļu veicināt,

Jums, veciem kungiem, labi piederas,

Neviens jums tādēļ neliegs godu, cienu.

Ne vecums bērnišķībā pārvēršas,

Tas atrod tik kā bērnus jūs arvienu.

DIREKTORS

Nu runāts jau pārlieku liekam,

Bet taisāt, ka pie darbiem tiekam!

Kamēr šos komplimentus pļāpājat,

Jau varējāt ko krietnu pastrādāt.

Ko līdz par sajūsmību gari triekt,

Kas dairās, tas to mūžam nevar sniegt.

Ja jūs reiz saucaties par dzejnieku,

Tad komandējat savu jūsmību.

Jūs zināt, kā mums vajaga,

Mēs mīlam dzērienus, kas stipri;

Nu tad ar virinājat ņipri!

Kas šodien gatavs, rīt nav jādara,

Nevienas dienas nebūs kavēties:

Ko spēj, to tūdaļ vajag uzņemties.

Tad vēlāk negribēsies darbu mest,

Tu būsi piespiests viņu galā vest.

Pie mums jau lugās, kā ikkatris zina,

It visi savus spēkus izmēģina;

Šai izrādei lai netiek taupītas

Ne dekoracijas, ne mašīnas!

Es saul' un mēnesi jums nododu,

Tik ņemat zvaigznes, pērkoņus un liesmas,

Un klintis, ūdeņus, un vētras, briesmas,

Un visu putnu, zvēru krājumu.

Jūs varat tā uz šauro skatuvi

Vest visu plašo pasauli, —

Ar apdomu, bet ātri izejat

Caur zemi, debesi un elli pat!

3

Tas kungs, debesu pulki, pēc Mefistofels.

Uznāk trīs erceņģeļi.

RAFAELS

Dimd saule seno lielo dziesmu

Ar brāļu sferām saskaņā,

Kā pērkoņos ar zibens liesmu,

Tā lemto ceļu nostaigā.

Un eņģeļiem dod spēka kvēli

Tās vara neizprotamā;

Dievs, tavi darbi mūžam cēli

Kā pirmās dienas spožumā.

GABRIELS

Bez gala straujos joņos dzīta,

Ap sauli zeme apgriežas;

Drīz paradizes gaismās tīta,

Drīz dziļu nakšu šausmībās;

Un platās strāvās jūra šķeļas

Pret klinšu sienām dziļumā,

Bet līdzi klints un jūra veļas, —

No sferām rautas straujumā.

MIĶELIS

Ar niknām šalkām šaujas vēji

Pār jūrām, zemēm plašumā

Un grauju virknē saistās spēji

Ar dabas spēkiem vienībā.

Tur liesmas zibsņo iznīcību,

Tur pērkons klintis drupās plēš;

Bet maigas vēsmas piemīlību,

Kungs, tava gaita pretim dvēš.

VISI TRĪS

Tu eņģeļiem dod spēka kvēli,

Tev vara neizprotamā,

Dievs, tavi darbi mūžam cēli

Kā pirmās dienas spožumā.

MEFISTOFELS

Kad, kungs, tu šoreiz atkal parādies

Un jautā, kas pie mums ir noticies,

Un citkārt apgājies ar mani glaimi,

Tad nācu šurpu līdz ar tavu saimi.

Tev jāatvaino: cēli nav man vārdi,

Un mani zobo ar šis ņudzeklis;

Par manu patosu tu smietos gardi,

Ja nebūtu tik smieties aizradis.

Gan maz par saulēm manim stāstīt sokas,

Es redzu tik, kā cilvēks dzīvē mokas.

Šis mazais zemes dievs, tas paliek mūžībā

Tāds savādnieks kā pirmās dienas spožumā.

Viņš drusku labāk būtu dzīvojis,

Ja tu tam debess gaismu būtu atrāvis;

Viņš to par prātu sauc, par gribu brīvo

Un tomēr lopiskāk par lopiem dzīvo.

Viņš manim šķiet, ja atļaujat tā teikt,

It līdzīgs sienaāzim zālē;

Tas lec un laisties grib, un nevar beigt,

Un tomēr mūžam dzied tik savā vālē.

Un ja vēl zālē vien tik gulētu!

Nē! — Katrā netīrumā bāž tas degunu.

TAS KUNGS

Vai citas ziņas nav tev man ko nest?

Vai mūžam sūdzības tik nāci vest?

Vai zemē tev nekas pa prātam nava?

MEFISTOFELS

Nē, kungs! Pie manis zemei ļauna slava.

Man metas gandrīz žēl šo bēduļaužu,

Daudz netrūkst, un es pats par viņiem gaužu,

TAS KUNGS

Vai pazīsti tu Faustu?

MEFISTOFELS

Doktoru?

TAS KUNGS

Jā, manu kalpu.

MEFISTOFELS

Ā, es pazīstu!

Viņš savādi jums kalpo, viņa prāti

Ar sīko pasauli nav mierināti.

Vis tāļāk, tāļāk viņu ilgas vada;

Viņš sava trakuma pus apzinās:

No debess prasa zvaigznes skaistākās,

Visaugstos priekus, kādus zeme rada.

Viņš aptver tuvumu un tāles mēro,

Bet dziļi triektās krūtis mūžam sēro.

TAS KUNGS

Kaut viņa gars vēl saistīts šaubu valgos,

Drīz mana apskaidrība viņu algos.

Jo dārznieks zin, ja kociņš aug un dīgst,

Pēc gadiem tas no smagiem augļiem līkst.

MEFISTOFELS

Uz ko jūs derat? To jūs zaudēsat.

Ja jūs tik manim atļausat,

Ka es par viņa ceļiem valdu.

TAS KUNGS

Līdz kamēr viņš virs zemes mīt,

Tu drīksti viņa pēdas dzīt.

Kas cenšas, tas ar pazīst maldu.

MEFISTOFELS

Par to jums pateicos; ar miroņiem

Es labprāt neturu vis darīšanas.

Man prieks pie pilniem, sārtiem vaidziņiem,

Es n'esmu runājams priekš ģindeņiem;

No beigtām pelēm kaķis projām manās.

TAS KUNGS

Es dodu tev par viņu varu!

Ņem atvilini nost šo garu

No pamatavota un novadi,

Ja spēji, līdzi sev uz pagari.

Un stāvi kaunā, ja tev jāatzīstas:

Labs cilvēks, kaut tas ar tik tumši cīstas,

Gan īsto ceļu apzinas.

MEFISTOFELS

Nu labi: tas vis ilgi nevelkas.

Man bailes nav par savu derību.

Bet, kad es savu mērķi sasniedzu,

Tad gan es priecāšos pārlieku.

Tam putekļus būs rīt un vēl ar prieku

Kā mana tante, čūska, viņlaiku.

TAS KUNGS

Ij še tu vari strādāt pilnā vaļā;

Tev līdzīgus nekad es nenīdu:

No visiem gariem, kuri liedz un paļā,

Vismazāk ņirga man par grūtumu.

Jo cilvēks darbībā var drīzi gurt,

Tam miers ir mīļāks nekā sūri sviedri;

Tādēļ es velnu dodu tam par biedri,

Kas to var dzīt un dzelt un liesmas kurt.

Bet jūs, kas esat īstie dieva dēli,

Jūs līgsmo dzīves skaistie, pilnie tēli!

Lai viss, kas mūžam top un ceļas, mainās,

Jūs aptver mīlas daiļā robežā,

Un, kas vēl klīst kā nenoteiktas ainas,

To liekat pastāvošu domu skaidrībā.

(Debesis aizsedzas, erceņģeļi izdalās.)

MEFISTOFELS

(Viens.)

Palaikam mīlu tā ar veco tikties

Un sargājos ar viņu sanīsties.

Tāds varens kungs — kas var to domāties? —

Un māk pret pašu velnu laipnis likties.

1

Šaura, gotiska istaba ar augstam velvēm Fausts, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes.

Esmu nu studējis prātniecību,

Tiesu zinības, ārstniecību

Un, diemžēl, ticības mācības arī —

Ar kvēlošu centību, plaši un gari.

Še, nabags ners, es stāvu nu!

Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;

Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat

Un savus skolniekus gadu no gad'

Vazāju apkārt aiz deguna gala

Augšup un lejup bez mērķa, bez gala —

Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!

Tas sirdi kā uguņiem dedzinā.

Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem,

Dakteriem, cientēviem, papīru rušķiem;

Es nemocu sevi ar šaubām un spailēm,

Pret elli un velnu es ietu bez bailēm —

Par to man ar atņemts ikkatris prieks,

Es jūtu, ka viss, ko es zinu, ir nieks,

Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu,

Cilāt un pārvērst cilvēka dabu.

Nav man arī ne mantas, ne naudas,

No pasaules goda ne mazākās jaudas;

Suns lai tur dzīvo vēl tādās mokās!

Tādēļ es nodevos maģijas rokās,

Vai man dažs noslēpums netiktu zināms,

Kurš tik caur gara spēku ir minams;

Lai to, ko pats nezinu, neklāstu

Ar ģīmi gudri saviebtu;

Lai atzīstu, kas debešus

Satura saskaņā vienkopus,

Un lūkoju dīgli un radošo spēku,

Ne tukšiem vārdiem vairs ceļu brēku.

Ak dzidrais mēnes, nolūko

Uz mani reizi pēdējo,

Kur mani dažu pusnakti

Pie pultes modru satiki!

Tu, skumjais draugs, tad lūkojies,

Kur grāmatās es apracies!

Man ilgas deg turp kalnos klīst,

Kur plaši tava gaisma līst!

Pār kalniem līdzi ar gariem līgot,

Pa pļavām tavā vizumā zvīgot;

Es tavā rasā no mācību tvaikiem

Mazgātos vesels uz mūžīgiem laikiem!

Ak, vai es aizvien vēl gūstībā?

Sasodītā, smakušā cietumā,

Kur saulītes mīļā gaismiņa

Caur krāsotām rūtīm spīd nespodra!

Te ieslodzīts grāmatu grāmatās,

Ķirpotās, putekļu pārklātās;

Gar sienām līdz velvēm tik papīri vien,

Kur kvēpušos tīklos zirnekļi lien;

Visapkārt glāzes un rieres jaucas,

Ar instrumentiem viss apstatīts,

Ar sentēvu lūžņiem vēl piebīdīts —

Tā mana pasaule! Tā par pasauli saucas!

Vai tu vēl jautā, kamdēļ sirds

Tev krūtīs baigi saraujas?

Kam sāpēs neizprotamās

No dzīves mūžam esi šķirts?

Ne dzīvā daba tevi skauj,

Kur cilvēki ir stādīti,

Ap tevi viss dūmos un tvaikos grauj

Un kauli zvalstās un gilteņi.

Prom! Bēdz! — Lūk, plešas klajumi!

Šī noslēpumu grāmata,

Ko Nostradams pats rakstīja,

Lai tevim ir par vadoni?

Tev zvaigžņu gaita atklājas,

Un, ja tu dabā mācīsies,

Tad dvēsles spēks tev raisīsies,

Kā gars ar garu runājas.

Par velti sausā prātība

Tev svētās zīmes skaidroja:

Jūs, gari, apkārt lidojat:

Tad atbildat, ja sadzirdat!

(Viņš atšķir grāmatu un ierauga makrokosma zīmi.)

Hā! kāda bezgalīga laimes jauda

Uz reizi pāri visiem prātiem līst!

Es jūtu: jauna, svēta dzīves bauda

Kā tekošs uguns man caur dzīslām klīst.

Kāds dievs šīs zīmes rakstīja,

Kas manās krūtīs vētru klusu dara,

Kas vārgo sirdi līgsmām piepilda

Un kuru noslēpuma vara

Man dabas spēkus visus atklāja?

Vai esmu dievs? Tik gaišs top manim prāts!

Es redzu šinīs skaidrās ainās,

Kā daba rada, kā viss mainās.

Tik tagad protu, kas bij sludināts:

"Nav garu valsts tev slēgta cieti, —

Tavs prāts ir slēgts, tev mēma sirds!

Ej droši, skolniek, gaismas rieti

Drīz aizkusušās krūtis spirdz!"

(Viņš aplūko zīmi.)

Kā vienībā viss kopā aužas,

Viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas!

Rit augšup, lejup debess spēki maiņus,

No rokas rokā sniedz tie zelta spaiņus!

Tie svētības pilošos spārnus cilda,

Un zemi un debesi viņi silda,

Ar saskaņām pasaules plašumu pilda!

Kāds skats! Bet ak! — no skata ko ceru?

Kur tevi, bezgala daba, lai tveru?

Jūs krūtis, jūs avots, iz kura dzīvība plūst,

No kurām debess un zeme atkaras,

Uz kurām laužas krūtis, kas vītušas —

Jūs ritat, jūs dzēšat — man salkušam iekšas lai žūst?

(Viņš sašutis pāršķir grāmatu un ierauga zemes gara zīmi.)

Cik citādi šī zīme mani saista!

Tu manim tuvāk, zemes gars;

Man spēkos rodas atkal spars

Un vaigos kā no vīna as'nis laista;

Es jūtu drošumu, lai dzīvē dotos,

Lai zemes vārgu, zemes laimi nestu,

Ar negaisiem lai karu vestu

Un, kuģim, sņirkstot, nebaiļotos.

Pār mani debess mācas —

Slēpj mēness savu gaismu —

Lampa zūd!

Kāpj tvaiki! — Spīgo liesmu stari

Ap manu galvu — it kā šausmas

No velves lejā dveš

Un mani grābj!

Es jūtu, tu ap mani lido, lūgtais gars,

Tad atklājies!

Ha! kā man sirdī graužas!

Uz jaunām jūtām

Kā visi mani prāti laužas!

Es jūtu, ka mana sirds visa rokās tev slīkst!

Tev jānāk! Jānāk! Un lai ar man dzīvība nīkst.

(Viņš paņem grāmatu un noslēpumaini bilst gara zīmi. Uzliesmo sarkana uguns, Gars parādās liesmās.)

GARS

Kas mani sauc?

FAUSTS

(Aizgriezdamies.)

Tik šausmīgs baigs!

GARS

Tu mani spēji pievilki,

Tu ilgi pie manis klauvēji

Un tagad —

FAUSTS

Ak! Nepanesams tavs vaigs!

GARS

Tu aizelsus lūdzies mani skatīt,

Manu balsi dzirdēt, manu vaigu matīt;

Mani loka tavas dvēseles varenā vaida,

Šeit esmu! — Kas nu tevi drebīgi baida,

Tu — pārcilvēks? Kur dvēsle, kas sauca,

Kas pasauli iekš tevis radīja

Un nesa — kas aiz prieka drebēja:

Mums, gariem, līdzi celties trauca?

Kur esi, Faust, kā balss man skanēja,

Kas visiem spēkiem pie manis pieslēdza?

Vai tu tas, kas nu manas dvašas svelmē

Iedrebas dzīvības dziļākā dzelmē, —

Vārīgs, bailīgi promliecies tārps!

FAUSTS

Vai saļimt man pret uguns dvesmu?

Es, Fausts, es tevim līdzīgs esmu!

FAUSTS

Kā tādam visas cerības nav liekas,

Kas mūžam ikdienībā smok,

Ar kārību pēc zelta rok

Un priecīgs ir, kad atrod sliekas!

Kā tādu balsi panes gaiss,

Kas garu parādību skatīja?

Bet šoreiz man tev paldies jāsaka,

Tu zemes bērnu visutukšākais:

Tavs nāciens mani izmisumā glāba,

Kas prātus man jau grābtin grāba.

Ak, es pret parādības milzumu

Kā sīku dvērģi sevi sajūtu!

Es, dievam līdzīgais, kas sevi šķita

Jau staigājam kā mūža patiesībā,

No kura smagais pīšļu tērpums krita,

Kas sevi bauda debess apskaidrībā;

Es, vairāk nekā ķerubs, kura griba

Jau cēlās dabas dzīslās ritēt brīvi

Un radot baudīt līdzi dievu dzīvi, —

Kā man šī pārgalvība jācieš sīvi!

Viens pērkonvārds — un mani spēki ģiba.

Tev līdzi būt ir pārgalvīga griba.

Gan spēju tevi pievilkt klāt,

Bet ne uz vietas valdzināt.

Tik lielu sevi sajutu!

Tu mani atbaidīji bārgi;

Man jānes tālāk zemes vārgi.

Kas sacīs man, no kā man jāsargas?

Vai viņai dziņai lai es klausu?

Ak, mūsu darbi, mūsu ciešanas

Tik dara dzīves gaitu gausu.

Viscēlākam, ko gara spēki sniedza,

Tik. svešas vielas klātu sliedza;

Ja mēs šīs saules labu panācām,

Mēs labāko par māņiem dēvējām.

Kas dzīvi deva mums, tās cēlās jūsmas

Drīz. stingst un mirst iekš pasaul's drūzmas.

Ja citkārt fantazijai pārdrošībā

Vēl vaļas netika ne bezgalībā,

Tad tagad mazas telpas viņai tiek,

Kad laime laiku strāvā sīk un siek.

Tev rūpes viešas dziļi sirdī,

Un smelgu sāpes tevi tirdī;

Tev miera nav, tās tvīkst un sveļ

Un simtējādos veidos dzeļ:

Drīz tavā mājā, saimē parādās,

Drīz uguns — ūdens briesmās, slimībās;

Kur briesmu nav, tev tomēr jābaidās,

Par to, kas nezūd, mūžam jāzūdās.

Es dziļi jūtu — nevis dieviem līdzinos!

Es līdzīgs tārpam zemes putekļos,

Kam pīšļos vārgā dzīve vīst,

Zem ceļinieka kājām šķīst.

Vai nava pīšļi, kas šo augsto sienu,

Ar simtiem plauktu, manim šaurina,

Tie tūkstots lūžņāju, kas mūža dienu

Še kodu valstī mani slodzīja?

Vai še lai meklēju, kā manim trūkst?

Lai lasu tūkstots grāmatās,

Ka cilvēks mūžam mokās šūkst,

Tik retais laimīgs gadījās? —

Ko, tukšais ģinden, tavas ņirgas saka?

Ka tavas smadzenes ar sajaucās,

Ka gaismu meklēja un tumsā smaka,

Pēc patiesības traucot, maldījās!

Jūs, instrumenti, mani smējāt,

Jūs, rati, valces, turbinas:

Pie vārtiem stāvu, jūs man atslēgas,

Bet vārtus vaļā slēgt jūs neiespējat.

Pat gaišā dienā noslēpumos tīta,

Sev daba neļauj noraut plīvuri,

Ja tā grib palikt nepazīta,

Tev nelīdzēs nekādi līdzekļi.

Ko man jūs derat, vecie rīki?

Mans tēvs jūs lietoja, nu stāvat dīki.

Jūs, ruļļi, ļaujat kvēpiem sevi segt,

Kopš pie šī pulta sāka lampa degt.

Tos lūžņus būtu labāk izšķērdis,

Ne, viņiem apkrāvies, sev elpu žņaugtu!

Ko tu no saviem tēviem mantojis,

Tev jāiegūst, lai to par savu sauktu;

Ko nelieto, tā nasta paliek grūta,

Tik acumirkļa spēks mums lietojamo sūta.

Bet ko mans skats pie viņas vietas saistās?

Ar burvju varu valdzina viņš trauks;

Viss top ap mani gaišs, un visums laistās

Kā mēness staros drūmais mežs un lauks.

Tu fiola, es tevi sveicinu,

Ar bijību es tevi noņemu!

Es tevī cienu pētītāju garu.

Tu maigo miega sulu kopojums,

Tu visu nāves spēku izvirums,

Nāc rādi tavam kungam savu varu!

Es redzu tevi — manas sāpes rimst,

Es tveru tevi — straujās dziņas ļimst,

Un lēni gara paisums dzelmē slīd.

Uz jūru tāli projām mani raida,

Jau viņas spoguls man pie kājām spīd —

Un jaunos krastos jauna diena gaida.

Šurp uguns rati laižas cēli!

Es gatavs jau! Es jūtu kvēli,

Lai jaunās gaitās augšup lidotu

Uz jaunu sferu skaidru centību.

Šī dievu laimība, šis augstais darbs!

Tu pelnī to, tu nesen zemots tārps!

Jā, atstāj labprāti un brīvi

Šīs maigās zemes saules dzīvi!

Ņem pārdrošību vārtus vaļā slēgt,

No kuriem katris rauga bēgtin bēgt!

Še laiks caur darbiem pierādīt,

Ka vīra spēks līdz dieviem tiecas!

Priekš tumšās pekles baiļu nepazīt,

Kurp gars tik iedomātās mokās triecas!

Uz viņu izeju ar varu cīsties,

Kur dzīvās ugunīs tu sevi šķīsties;

Tam visam līgsmā prātā pretim steigties,

Caur briesmām cauri iznīcībā beigties!

Nāc tagad, kristaldzidrais dzerams trauks,

Kas vecā segā biji paslēpies,

Daudz ilgos gados tu man aizmirsies!

Tu tēvutēvu spožo dzīru draugs,

Tu drūmos vaigus viesiem līgsmināji,

Kad viņus rindā sveikdams apstaigāji.

Šis daudzo gleznu lepnais greznojums,

Un baudītāju jautrais pienākums

Tos apdziedāt un izdzert tevi sausu —

Ved prātā dažu seno dienu kausu.

Es tagad tevi biedriem nesniegšu;

Es tavu slavu pantos neteikšu;

Šīs sulas dzērums spēkus drīzi veic.

Mans kauss, tu pildīts jau ar brūno dziru,

Šis pēdējs malks, ko pats es viru,

Ar ko no miesām dvēsli šķiru,

Lai svinīgi man rīta gaismu sveic!

(Viņš pieliek ģifts kausu pie mutes. Zvanu skaņas un kora dziesmas.)

EŅĢEĻU KORIS

Kristus jau cēlās!

Vaidi jau rimuši,

Tiem, kuri grimuši,

Vājībās dzimuši, —

Slogs no tiem vēlās.

FAUSTS

Kā zvani rūc un skaļi skan,

Ar varu glāzi velk no mutes man!

Vai dobji torņa pulksteņi jau junda,

Ka nāca Lielās dienas pirmā stunda?

Vai, kori, dziedat mieru tiem, kas noskuma?

Kā nāves naktī eņģeļi reiz dziedāja,

Kad jauno derību tie vēstīja?

SIEVU KORIS

Zāles mēs šķinām

Viņam vissmaršīgās,

Autos to tinām

Mēs, viņu ticīgās;

Mīļoto nastu,

Kas viņu ņēmis mums?

Kur mēs to rastu,

Kur mūsu cerējums?

EŅĢEĻU KORIS

Kristus jau cēlās!

Ticīgie svētīti,

Pārbaudās pētīti,

Sāpēs tie vētīti

Cerību smēlās!

FAUSTS

Ko meklējat jūs putekļos pie manis,

Jūs maigās, dziļās debess noskaņas?

Kur mīksti cilvēki, lai viļņo jūsu zvanīs!

Es vēsti dzirdu gan, bet ticēt nespēju,

Mīl ticība visvairāk brīnumu.

Līdz viņām sferām nedrīkstu es sniegties,

No kurām saldā ziņa atnāca,

Bet, jau no bērnības man parasta,

Liedz skaņa šī pret dzīvību man ziegties;

Kad citkārt zabatsvētums zemi sedza,

Man sirdī debess mīla dedza,

Un saldus noslēpumus zvans man pauda,

Un karsti dievu lūgt man bija bauda.

Tad maigas ilgas krūtīs nenorima

Pa plašiem laukiem,, zaļiem mežiem klīst;

Pār vaigiem karstas asaras man līst,

Es jutu, jauna pasaule man dzima.

No jūsu dziesmas mostas atmiņā

Man ziedons tālā, jaukā bērnībā;

Nāk senās dienas, mani mīļi skauj

Un soli pēdējo man neatļauj.

Ak saldā debess dziesma, tālāk skani!

Sirds mīksta top, tu dzīvei atdod mani!

MĀCEKĻU KORIS

Nāvē viņš bālējis,

Kapā ir braucis,

Nāvi nu galējis,

Augšup jau traucis.

Radībā briestošā

Valda viņš spēcīgi;

Centībā dziestošā

Vārgi un grēcīgi,

Ciešanās lauzdamies,

Tālāk mēs ejam,

Pēc tevis gauzdamies,

Asaras lejam!

EŅĢEĻU KORIS

Kristus jau cēlās!

Pēdējo saiti

Saraujat raiti!

Trūdu kaps šķēlās!

Jūs vārgos glauduši,

Asaras žauduši,

Modināt jauduši

Tos, kuri snauduši,

Priecu tiem pauduši, —

Meistars jums tuvu ir,

Laimi jums šķir!

2

Visvisādi ļaudis iet pastaigāties.

DAŽI AMATNIEKU ZEĻĻI

Kurp iesat pa to taciņu?

CITI

Uz medinieku namiņu.

PIRMĒJIE

Un mēs uz dzirnām gribam iet.

KĀDS AMATNIEKA ZELLIS

Uz upes muižu jaukāk būs, man šķiet.

OTRAIS

Bet ceļš ir slikts uz turieni.

OTRĒJIE

Un tu kur paliksi?

TREŠAIS

Es iešu, kur tie citi iet.

CETURTAIS

Vissmalkāk Kalna ciemā, dieva vārds!

Tur glītas meitas, alus gards

Un pirmās šķiras kaušanās, es saku.

PIEKTAIS

Tu pārgalvi, vai nerimsies?

Vai trešo reizi tevim āda niez?

Es turpu neeimu, man tur par traku.

KALPONE

Nē, nē! Man jābūt mājās, vesela!

OTRĀ

Lūk, tur viņš stāv, kurp tu tā skriedama?

PIRMĀ

Bet kas tad manim tiek no viņa?

Viņš tik pie taviem sāniem iet,

Tik tevi vedina viņš diet.

Gar taviem priekiem kāda man tur ziņa?

OTRĀ

Bet sproggalvīts jau teicās līdzi būt,

Un tas priekš tevis taču jūt.

STUDENTS

Edz, brašas meitas, tek kā paipaliņas,

Nāc, brāli, pavadīsim viņas.

Kad tik ir alus., pīpe, tabaka

Un koša meita, ko vēl labāka?

PILSOŅU MEITA

Nu paskat tādus zeņķus vien!

Vai tā nu nava kauna lieta?

Tiem smalkā sabiedrībā būtu vieta,

Un, lūk, tie tādām pakaļ skrien.

OTRAIS STUDENTS

(Uz pirmo.)

Jel pagaid', ko mēs skrienam tā kā dzīti?

Tur divi skuķi nāk, lūk, cik tie glīti!

Tā viena dzīvo manim netālu,

To meiteni es labprāt ieraugu.

Lai viņas lēniem soļiem pienāk klātu,

Tās paņems līdzi mūs ar mīļu prātu.

PIRMAIS

Nē, brāl! Es labāk esmu brīvībā.

Nāc aši, ka mums medījums tiek rokās.

Kas istabas prot izpost sestdienā,

Tai svētdien puisi apglaust arī sokas.

PILSONIS

Nē, jaunais birģermeistars manim netīkas!

Kopš amatā, tam lielas iedomas!

Ko viņš prieks pilsētas gan dara?

Vai netiek ļaunāk katru dien'?

Mums tikai klausīt, viņam jau tā vara,

Un maksāt, vairāk maksāt tik arvien.

NABAGS

(Dzied.)

Cienkungi, kundzes laipniem smaidiem,

Kas jūs tik jauki tērpusies,

Ak, klausāties uz maniem vaidiem,

Vai sirds jums neiežēlosies?

Ak, neļaujat man gausties lieki;

Tik tas ir laimīgs, kas var dot.

Šo dienu katram savi prieki, —

Mans prieks, kad vēders maizi rod.

CITS PILSONIS

Tik mīļš man nav nekas pa svētdienām

Kā gudri triekt par briesmām un par kariem,

Kad tāli turkos, tur aiz robežām,

Tie ļaudis kaujas lieliem bariem.

Pie loga atsēdies, dzer glāzīti,

Pa upi kuģi lēni slīd uz ostu;

Tad vakarā nāc mājās priecīgi

Un svētī mieru, sodi kara postu.

TREŠAIS PILSONIS

Pa manim, kaimiņ, lai tā notiekas!

Lai tie vai kaklus nolaužas

Jeb vai uz pašas galvas stājas,

Kad tik pa vecam paliek viss še mājās!

VECENE

(Uz pilsoņu meitām.)

Vai redzi, jaunkundzes! Kā uzcirtušās!

Nu, kā lai neiemīlas brūtgāni? —

Ko jūs tik lepnas? Paskati!

Viss man būs jāgādā, ko jūs sev vēlējušās.

PILSOŅU MEITA

Nāc, Agate! Mums vajag sargāties

Ar tādām burvēm kopā rādīties!

Pa jaungadu, kad taisni pusnakts bija,

Tā brūtgānu man skaidri parādīja.

OTRĀ

Man viņa to rādīja spogulī:

Es ieskatījos staltā kareivī,

Nu tik pēc viņa acis apkārt raidu,

Bet vēl es viņa nesagaidu.

ZALDĀTI

(Dzied.)

Pilis, kas stalti

Skatās pār lejām,

Skuķes ar lepnām,

Nicīgām sejām, —

Viņas sev iekarot

Laime man šķiet!

Pārdrošam nodomam

Uzvara zied!

Skanīga taure

Laukā mūs raida —

Vai nu mūs prieki

Vai nāve tur gaida.

Ta tik ir vētraina,

Kustīga dzīve!

Pilīm un meitiņām

Uzbrukt mums brīve.

Pārdrošam nodomam

Uzvara zied!

Tālāk bez rūpēm

Zaldāti iet.

(Zaldāti noiet.)

Fausts un Vagners

FAUSTS

Jau strautiņi čalo no ledus brīvi,

Caur ziedoņa smaidiem dzīvība modās;

Pa ielejām zaļo, un cerība rodas!

Un vecene ziema, apnīkstot dzīvi,

Uz kalniem un gravām atpakaļ dodas.

Gan nespēka dusmās tā tiecas brāzt

Pār zaļajām pļavām vēl krusas šalti;

Bet saulīte steidzas tās valstību gāzt

Un necieš, ka spīd kaut kur vēl sniegbalti.

Tā visu veido un dzīvību raisa,

Un ziedonim tūkstošām krāsu maisa;

Bet ziedi vēl pilnam nav plaukuši,

To vietā tai pušķoti cilvēki.

Jel pagriezies nu uz šo pakalnu,

Tur noskaties lejā uz pilsētu,

Kā visi tur raibā ņudzeklī jaucas,

Iz biezajiem, mitrajiem mūriem spraucas,

Ikkatris šodien pušķoties traucas;

Tie svin, ka tas kungs ir uzcēlies,

Jo paši tie līdzi modušies

Un steigušies atstāt smacīgās telpas,

Kur viņi pie vienmuļa amata

Zem zemajiem griestiem slāpa bez elpas:

No netīru ielu šauruma,

No baznīcu drūmā tumšuma

Tie atspirgst pie saulītes spožuma.

Skat vien, cik ātri ļautiņu bari

Pa dārziem un laukiem izdalās;

Cik upe vien stiepjas plati un gari,

Pa viņu laiviņas jautri šūpojas;

No krastmalas pēdējā atšķiras

Tik pilna, ka tikko pār ūdeni paceļas mala.

Un pat uz kalna tālajā gala

Vēl krāsainas drēbes redzamas.

No sādžas atskan prieka balss jo skaļa,

Kā pašās debesīs tur līgsmojas,

Pie priekiem lieli, mazi piedalās:

Še cilvēks esmu es, še tādam būt man vaļa.

VAGNERS

Ar jums tā kopā visur staigāt ietu,

Jo tas man, doktor, lielais gods un prieks;

Bet viens es nenāktu gan uz šo vietu,

Es visam prastam esmu ienaidnieks.

Pret čīgošanu šo un kliegšanu

Es sajūtu bezgala riebumu;

Tie maļas, it kā velns tos dīdītu,

Un sauc par dziesmām to un līgsmību.

ZEMNIEKI

(Liepas pavēnī dejo un dzied.)

Uz deju puisēns taisījās;

Tas svētku drēbēs izposās

Un raibas lentas sēja.

Ap liepu ļaudis čumēja

Un trakā dejā riņķoja.

Juchhe! Juchhe!

Juchheisa! Heisa! He!

Tā visur atskanēja.

Viņš drāž uz pašu ņudzekli

Un meitenei ar elkoni

Pie sāniem piegrūst manās;

Te ņiprā skuķe apgriežas

Un saka: "Rau, kāds muļķis tas!"

Juchhe! Juchhe!

Juchheisa! Heisa! He!

"Vai tā ir uzvešanās!"

Bet ātri viņš to rokās skauj

Un dejā sevim līdzi rauj,

Ka svārki vien tik skrēja.

Tā nosarka un satvīka,

Tik ciešāk viņš to pievilka,

Juchhe! Juchhe!

Juchheisa! Heisa! He!

Pie krūtīm krūtis slēja.

"Ak, laid, — ar savu laipnību!

Cik dažs jau savu līgavu

Nav beigās kaunā licis!"

Viņš tomēr viņu pieglauda, —

No liepas tālu skanēja:

Juchhe! Juchhe!

Juchheisa! Heisa! He!

Vēl troksnis neapnicis.

VECAIS ZEMNIEKS

Kungs dakter, tas no jums ir koši,

Ka jūs mūs šodien neapsmādējat;

Tāds mācīts kungs! Vai nu nav pārsteidzoši?

Un pie mums, prastiem ļaudīm, atnākat.

Tad ņemat še to brango alus kausu,

Ko mēs ar svaigo dziru piepildām.

No viņa uzdzeram jums "dieva gausu";

Bet ne vien slāpes dzēst jums novēlam:

Nē, cik vien iekšā še ir pilienu,

Tik daudz lai dievs jums piešķir dieniņu!

FAUSTS

Es dzeru to uz jūsu veselību,

Par visu saku daudzreiz pateicību.

(Ļaudis salasās ap viņu.)

VECAIS ZEMNIEKS

Patiesi labi, ka jūs atnācāt

Reiz ar uz mūsu prieku dienu,

Jo bēdu laikos jūs arvienu

Tik mīļi par mums gādājāt!

Dažs labs vēl tagad vesels dzīvo,

Ko jūsu tēvs reiz paglāba,

Kad to no drudža guļas izcēla

Un apspieda šo sērgu sīvo.

Jūs arī, toreiz vēl it pajauns vīrs,

Vai visos slimo namos iekšā bijāt,

No turienes cik līķu izvadījāt,

Bet pats jūs palikāt no sērgas tīrs.

Priekš mums jūs daudz ko izcietāt, paties'!

Kas citiem palīdz, to jau paglābj dievs!

VISI

Lai dievs jūs ilgi uztur veselu

Par sargu mums un glābēju!

FAUSTS

Tur augšā — tam tik nākas gods,

No viņa vien tiek glābiņš dots.

(Iet ar Vagneru tālāk.)

VAGNERS

Kas tevim, lielais vīrs, nav jāsajūt,

Kad pūlis tevim tādu cienu rāda!

Cik visai laimīgam tam vajag būt,

Kam gara darbs tik lielu slavu gādā!

Tēvs dēlam rāda tevi garām ejot,

Tie visi prasa, spiežas vienā blindā

Un piepeši beidz spēlēt, dejot;

Tev tuvu pienākot, tie sastāj rindā,

Un, cepurēm pa gaisu skrejot,

Daudz netrūkst, un tie ceļos nokristu,

Kā saņemdami svēto mielastu.

FAUSTS

Līdz viņam akmenim vēl vienu paņēmienu!

Tad varam atpūzdamies laiku kavēt.

Tur domās sēdēju es dažu dienu

Un ņēmos karsti dievu lūgt un gavēt.

Es cerēju tad stiprā ticībā,

Ka manas asaras un gaudas veiktu

Tur viņu debess augstībā,

Lai tas šo nikno mēri beigtu.

Un pūļa uzslava, ko tu še dzirdi,

Man ausīs skan kā izsmieklis,

Kaut lasītu tu dziļi manim sirdī,

Cik maz to tēvs un dēls ir pelnījis.

Mans tēvs bij vīrs ar saviem tikumiem,

Bet dabu tas ar viņas likumiem,

Kaut arī cītīgi to pētīja,

Tik visai savādi vēl saprata.

Viņš, devies biedrībā ar adeptiem,

Pa melno ķēķi strādāja,

Un tur pēc garu gariem receptiem

Tas zāles kopā maisīja.

Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja

Tur lilju siltā peldu laulībā,

No viena trauka otrā abus lēja

Kā kāzu gultā, uguns karstumā;

Un beigās raibās krāsās vizoša

Tad glāzē jaunā karaliene atspulgojās.

Tās bija zāles, — slimie apmira,

Kas zin, vai viens jel veseļojās?

Tā mūsu sabrūvētā elles dzira

Šī apgabala kalnos, ielejās

Daudz niknāki par mēri plosījās.

Vai tūkstoši no manām zālēm mira —

Un manim tagad jāsaka,

Ka drošos slepkavas vēl godina.

VAGNERS

Kas jums tur daudz ko jābēdājas?

Vai krietnis vīrs jau diezgan nedara,

Kad tas pie mākslas, ko tam uzdeva,

Tik uzcītīgi klātu stājas?

Kas tēvu cienī jau no jaunības,

Tas mācīties no viņa nenoliegsies;

Kas, būdams vīrs, pats vairo zinības,

Tā dēls pēc mērķa augstāka vēl sniegsies.

FAUSTS

Ak, laimīgs tas, kas vēl nav beidzis cerēt

Iz viņas maldu jūras augšām tikt!

Ko nezinām, tas īsti spētu derēt,

Kas pazīstams, to nezinām, kur likt.

Bet lai šā jaukā acumirkļa baudu

Mēs neapēnojam ar skumju jaudu!

Lūk, tur, kā Vakarsaule izlej zeltu

Pār viņām mājām zaļās ielejās.

Tā grimst un izzūd, diena nobeidzas,

Prom viņa steidz, lai jaunu dzīvi celtu.

Kaut spārni būtu man! — Es nerimtu,

Tai līdzi, vienmēr līdzi lidotu!

Es redzētu, kad mūža blāzma staro,

Ka zeme man zem kājām klusa kļūst,

Ka lejas dus un kalni liesmās garo,

Un sudrabupe zelta viļņiem plūst.

Un manā gaitā — dievišķi tā strauja —

Tad mani nekavētu kalni, klints un krauja,

Līdz kamēr jūra — saules siltos krastos

Kā brīnums manu acu priekšā rastos.

Jau beigas, liekas, dieve jūrā grimst,

Bet manī atkal jauna dziņa dzimst,

Es viņas mūža gaismā steidzos iekšā,

Aiz manis nakts, un diena manā priekšā,

Pār mani debess, viļņi man zem kājām.

Bet jaukais sapnis gaist, jau saule riet.

Ak, mūsu miesas ir par vājām

Ar gara spārniem līdzi gaisā skriet.

Bet ilga tevim iedzimta,

Tā augšup doties cilā tavu sirdi,

Kad cīruli tu skaļi dziedam dzirdi

Pār tevi zilā debess plašumā,

Kad pāri stāviem priežu augstumiem

Ar plašiem spārniem ērglis lidinājas

Un pāri laukiem, pāri ezeriem

Steidz dzērvju bari meklēt savas mājas.

VAGNERS

Cik untumains es arī dažreiz biju,

Bet tādas dziņas nekad nemanīju.

Tik mūžam laukus skatīt apniktu;

Es putnam viņa spārnus neskaužu.

Kas gluži cits, kad gara prieki smaida,

No grāmatas uz grāmatu mūs raida!

Cik jauki ziemas vakari tad ir,

Kā līgsma dzīve visas miesas silda!

Un ak! — ja retu pergamentu vaļā šķir,

Tad it kā debess laime sirdi pilda.

FAUSTS

Tev dots tik vienu dziņu samanīt;

Tu laimīgs, nepazīdams otrās varu!

Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,

Un viena ved ar otru sīvu karu;

Pie zemes viena kaisli pieķeras

Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;

No pīšļiem otra spēji paceļas,

Kur zvaigžņu sferās gari mājo brīvi.

Ak gari, ja jūs augšā esat,

Starp debesīm un zemi lidojat,

No zelta mākoņiem: tad nokāpjat

Un mani prom uz jaunu dzīvi nesat!

Jā, kad jel burvju mētelis man būtu,

Kas svešās zemēs mani pārceltu,

Par visiem dārgumiem to nedotu,

Lai man vai karaļpurpurs solīts kļūtu.

VAGNERS

Ak, nesauc pēc šī pazīstamā bara,

Kas tvaiku strāvā apkārt tevim griežas,

No visām pusēm virsū spiežas

Un ļaudīm daudzkārtīgas raizes dara.

No ziemeļiem tu jūti aukstu pūsmu,

Ka tev, kā asām bultām dzeltam, salst;

No rītiem viņi nāk ar sausu vēju grūsmu,

Un tevim, krūtīs plaušas kalst;

No dienvidiem — tie dveš iz tuksnešiem,

Ar karstu svelmi visu izdedzina,

No vakariem — kaut arī atveldzina,

Tad plūdus raida pāri tīrumiem.

Mums paklausīgi, ātri steidz tie klātu,

Lai posta tīklos tad mūs valdzinātu,

Tie teicas pašas debess sūtīti

Un melo, smaidot it kā eņģeļi.

Bet iesim! Vakars jau ir apmeties,

Top vēsi, un pār zemi migla klājas!

Cik patīkami sēdēt mājās.

Bet ko jūs stāvat tā un brīnaties?

Kas krēslā saista jūsu vērību?

FAUSTS

Lūk, melnais suns, kas tek pa laukumu!

VAGNERS

Es redzu gan, bet kas tad mums tur bēdas?

FAUSTS

Vai neko sevišķu tu nemani?

VAGNERS

Es redzu vienkārši tik pūdeli,

Kas meklē sava kunga pēdas.

FAUSTS

Skat, kā viņš lenkdams lokā ap mums skrien

Un tuvāk pienāk, tuvāk tik arvien.

Ja nemaldos, tur uguns švītra spīd,

Kas viņa tekai visur pakaļ slīd.

VAGNERS

Es varu izšķirt tikai melnu suni,

Jums laikam acis kļūdās ar to guni.

FAUSTS

Man šķiet, viņš savelk maģiski un klusi

Visapkārt cilpas, lai mūs saistītu.

VAGNERS

Es redzu skraidām to pa vienu, otru pusi

Kā nemierā, kad nerod saimnieku.

FAUSTS

Loks šaurāks top, viņš klātu nāk!

VAGNERS

Vai redzi pats, ka suns, kur te nu spoki!

Viņš lumstās klāt, kā daždien suņi māk,

Uz zemi gulstas, lec, — viss suņa joki!

FAUSTS

Nāc šurpu, pudeli, mums līdzi tec!

VAGNERS

Kāds jocīgs lopiņš, kā viņš lec!

Vai ej vai stāvi, viņš pie tevis sienas,

Kad uzrunā, tad tūdaļ augšup slienas;

Tik nomet ko, viņš pienes to tūlīt,

Pēc koka ūdenī to vari dzīt.

FAUSTS

Tev taisnība; es arī nerodu

No gara še nekā, tik dresuru.

VAGNERS

Uz suni, zināms, krietni audzinātu,

Ir mācīts vīrs var turēt labu prātu.

Viņš pelna, ka tu viņu pieņēmis;

Kāds students to būs laikam mācījis.

(Viņi ieiet pilsētas vārtos.)

Studiju istaba

1

Fausts ienāk ar pūdeli.

FAUSTS

Es atstāju nu druvas klusas,

No nakts un tumsas pārklātas,

Kas svētām šausmām ceļ iz dusas

Mums dvēslē dziņas augstākas.

Jau krūtīs kaislais nemiers rima

Ar saviem cīņu negaisiem,

Un maiga mīlestība dzima

Uz dievu un uz cilvēkiem.

(Pūdelis skraida nemierīgi šurp un turp.)

Vai nebūsi mierīgs tu, pūdel, ko skraidi?

Un durvju sliegsni tā apošņā?

Liecies aiz krāsns, ko tu vēl gaidi —

Tur vari tu. dusēt mīkstākā spilvenā.

Tu laukā uz ceļa, mums līdzi skriedams,

Mums kavēji laiku lēkdams un riedams

Un tagad par viesi vari še palikties,

Tik rātni un klusi kā tāds arī uzvedies.

Kad istabiņas šaurā telpā

Spīd lampa maigā gaišumā,

No jauna spirgtums rodas elpā,

Sirds nāk ar sevi saskaņā.

Tad domu bari spārnos ceļas,

Un cerība mums atkal zied;

Turp steigties ilgas deg un sveļas,

Kur dzīves avots mūžam riet.

(Pūdelis arvien nemierīgāks.)

Neņurdi, pūdel, kad svētas jausmības tver

Dvēseli man un caur krūtīm man lejas,

Tavas kustoņa skaņas ne visai še der.

Mēs raduši esam, ka cilvēki smejas

Par visu,, ko viņi tik nesajēdz;

Ka viņi visu jauku un labu,

Kas viņiem par augstu ir, nopaļāt mēdz;

Vai suns ar grib izrādīt cilvēku dabu?

Bet, ak! — kā spirdzinošais miers jau nīkst,

Un jausmība vairs neveldzina krūti;

Kamdēļ tik ātri dzīvais avots sīkst

Un tu no jauna slāpes jūti?

Es manīju daudzreiz tā sirdi spiežam, —

Bet lai šo trūkumu mēs novēršam;

Uz debesīm mēs savas acis griežam,

Pēc parādības tur mēs meklējam.

Un kur gan jaukāki vēl liesmo tā

Nekā še, svētā jaunā derībā?

Gars mani dzen, lai palūkoju

Es viņas grieķu pirmtekstā

Un mīļā tēvu valodā

Tad oriģinalu pārtulkoju.

(Viņš atšķir lielu grāmatu un taisās sākt.)

Stāv rakstīts: "Vārds bij sākumā!"

Še stomos jau! — Kā lai es tāļāk tieku?

Vai lai uz Vārdu tādu svaru lieku?

Kā citādi to izteikt jādomā.

Ja es no gara īsti tieku pacilāts, —

Tad rakstīts stāv, ka sākumā bij Prāts.

Bet pārdomā vēl labi iesākumu,

Ka neizdari misējumu!

Vai Prāts

ir tas, kas cēla pasaul's ēku?

Vai sākumā lai labāk neliek Spēku?

Bet, pirms vēl spalva rindu rakstīt sāk,

No jauna manim šaubas nāk . . .

Man palīdz gars, es redzu padomu:

Un "sākumā bij Darbs", es rakstīšu!

(Pūdelis rej un kauc.)

Kad gribi še istabā palikties,

Pūdeli, mierīgi izturies!

Ja tu vēl riesi, ja tu vēl kauksi,

Nopietnu darbu manim jauksi,

Es tevi ilgāk še neciešu!

Vai nu es — vai tu?

Viens lai atstāj šo istabu!

Ne labprāt kā saimnieks izraidu viesi;

Bet durvis jau vaļā, ja neklausi, iesi —

Bet ko es redzu? — Kas tad tas?

Vai tikai neviļ mani skati?

Tas izliekas tīri pēc burvības.

Kā stiepjas mans pūdelis gari un plati!

Viņš izceļas augdams augumā,

Vairs nav nemaz suņa izskatā!

Tik liels jau kā nilzirgs! Lūk, kādu ķēmu

Uz mājām es sevim līdzi ņēmu!

Griež zobus, un acis deg liesmaini!

A, tu man vaļā vis netiksi!

Priekš tāda puselles dzimuma

Der Zalamana atslēga.

GARI

(Ejā.)

Iekšā viens mūsējais tverts!

Sargaties! Paliekat nostu!

Vecais velns tur ķerts,

Laužas kā lapsa pa sprostu!

Uzmanāt! Uzmanāt!

Lidojat šurpu!

Lidojat turpu!

Vaļā tikt palīdzat.

Neatstājat to viņa saitēs,

Ja kāds izraut to var!

Viņš jau mums līdzēja ar

Visādās likstās un kaitēs.

FAUSTS

Kā nezvēru novērst, es vārdus zinu;

Lai četrus elementus pirms minu;

Zalamanders lai kaist;

Undēne lai lokās,

Zilfe lai gaist,

Rūķis lai mokās!

Dabu kas neizprot,

Kas nevar izskaidrot,

Kā viņas vara

Rada un dara,

Tam garu valstība

Mūžam nav padota.

Izgaisdams liesmās dedzi,

Zalamander!

Šļācoši kopā teci,

Undēne!

Zvaigznes krāšņumā spīdi,

Zilfe!

Palīdzi katru brīdi, —

Incubus! Incubus!

Parādies, iznāci! Diezgan būs!

Neslēpjas zvērā

Visi šie četrēji.

Mierīgi guļ viņš un neņem to vērā;

Vēl viņš nav ievainots sāpīgi.

Vai tu vēl gaidi?

Būs jālieto citādi spaidi.

Ja tu, neģēli,

No elles izbēdzi,

Šo zīmi tad skati,

Kuras priekšā krīt

Visi, kas tumsībā mīt!

(Tura krusta zīmi priekšā.)

Jau nezvēram saceļas sarainie mati.

Tu, elles dzimums, vai vari tu ciest,

Šurp savas negantās acis griezt

Uz viņu, ne mūžam dzimušo,

Uz viņu, neizsakāmo,

Caur visām debesīm plūstošo,

Pie krusta ziedzīgi caururbto?

Aiz krāsns, visšausmīgāk pieaugot,

Viņš ziloņa lielumā kļūst,

Vai visu telpu jau ieņemot,

Tas vēršas un miglā plūst.

Vai tu gribi līdz griestiem sniegties?

Tev zemē pie manām kājām būs liekties!

Par velti es nedraudu tevim, šķelmi.

Es tvīcēšu tevi ar svētuguns svelmi!

Negaidi

Trīskārtīgi kvēlošo uguni!

Nelūko

No manām mākslām visstiprāko!

(Mefistofels, miglai zūdot, iznāk iz aizkrāsns kā ceļojošs skolasts.)

MEFISTOFELS

Kam troksni celt? Kas jums par vajadzību?

FAUSTS

Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!

Kāds skolasts? Vai par to nav jāsmejas?

MEFISTOFELS

Es kungam saku savu padevību!

Jūs mani tiešām krietni sviedrējāt!

FAUSTS

Kā tevi sauc?

MEFISTOFELS

Cik sekli jautājat,

Priekš tāda, kas jau vārdus visai nonicina,

Kas visu ārišķu no sevis attālina,

Tik vielu būtnē dziļi pētīt zina.

FAUSTS

Pie jums, jūs kungi, katris prot

No vārda jūsu būtni izburtot.

Kāds jūsu darbs, var sajēgt lēti,

Ja jūs par nelabajiem, meļiem apzīmēti.

Kas tu?

MEFISTOFELS

No viņa spēka daļa es,

Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

FAUSTS

Un kāds šis mīklas atminējums būtu?

MEFISTOFELS

Es esmu gars, kas visu liedz un peļ!

Un, tiešām, viss, kas rodas un kas zeļ,

Ir vērts, ka atkal nebūtībā grūtu.

Vislabāk, ja nekas ir nerastos.

Tā viss, ko saucat jūs par ļaunu,

Par postu, grēkiem un par kaunu, —

Ir īstais lauks, kur darbojos!

FAUSTS

Tu, daļa būdams, vesels stāvi še?

MEFISTOFELS

To teicu tevim pilnā patiesībā.

Tik cilvēks, sīkā nelgu pasaule,

Par visu turas drošā pārgalvībā.

Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,

Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,

To lepno gaismu, kura, nakti mākdama,

Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.

Bet velti, — cik pēc tā ar viņa rauga dzīties,

To miesas vienumēr pie sevis sien,

No miesām plūstot, daiļa miesās vien,

Tai miesas smagums neļauj attīstīties:

Tā, ceru es, vairs ilgi nevilksies,

Un viņa līdz ar miesām bojā ies.

FAUSTS

Nu zinu tavu goda uzdevumu!

Tu maz ko iespēj postīt lielumā

Un ņemies tādēļ strādāt mazumā.

MEFISTOFELS

Maz gan ar to ir panākumu.

Šo nieku veikt, šo smieklu pasauli,

Kas nebūtībai pretim stājas,

Bij velti visi mani pūliņi,

Man vienmēr nelabi ar viņu klājas.

Ar viļņiem, aukām, trīcēm., ugunsgrēku

Es neiespēju sagrauzt zemes ēku!

Ar lopu, ļaužu sugu es pavisam slēgā,

Tai piekļūt nezinu nekādā jēgā.

Cik ar caur manu roku kapā krita,

No jauna svaigas asins dzīslās rita.

Vai trakam jātop! — Mūžam iet šī gaita,

No gaisa, zemes, ūdens dziļuma

Dzimst dzīves dīglīši bez skaita,

No silta, auksta, sausa, velgana!

Tik uguni vēl sevim paglābu,

Bez tā nekas man īpašs nebūtu!

FAUSTS

Bet spēka strāvas mūžam možas

Bez gala rietēt neapnīkst,

Un veltos draudos un bez nožas

Tev saltā roka zemē slīkst!

Tu ērmots gars, kas dzimis peklē,

Ej sevim citu darbu meklē!

MEFISTOFELS

Tas tiešām labi jāpārdomā;

Par to vēl runāsim, es ņemšu omā!

Vai šoreiz varu atvadīties?

FAUSTS

Kas tev tur sevišķi vēl jāprasās?

Es mācījos ar tevi iepazīties;

Tu vari nākt, kad tevim patīkas.

Še logs, še durvis, še ar skurstenis,

Tur vari brīvi atstāt tu šo vietu.

MEFISTOFELS

Man jāatzīst, kāds sīciņš kavēklis

Man neatļauj, ka projām ietu —

Tas krusts, ko tu uz sliegšņa uzvilki.

FAUSTS

Vai lietuvēna krusts tur tevi savaldzina?

Tad, elles dēls, jel pasaki,

Kā iekļuvi? Kas tevi šurpu dzina?

Kā varēja tāds gars tā piekrāpties?

MEFISTOFELS

Lūk, jūs to krustu vāji uzvilkuši;

Tam āra stūri — tikai skatāties —

Jūs esat drusku vaļā atstājuši.

FAUSTS

Tas laimīgs ķēriens, tiešām prieks!

Tu tagad būtu nu mans cietumnieks?

It nejauši tas atgadījies.

MEFISTOFELS

Kad pūdels ieskrēja, viņš nebij apskatījies;

Nu lieta rādās citāda,

Jo velnam aizkrustota izeja.

FAUSTS

Bet kādēļ tad tu neizej caur logu?

MEFISTOFELS

Mums, velniem, likums uzliek tādu slogu,

Ka mums tur jāiziet, kur nākuši;

Mēs nākot brīvi, ejot saistīti.

FAUSTS

Vai likumiem pat elle pārvaldīta?

Tas brangi, tad jau noslēgt varētu

Ar jums, jūs kungi, drošu līgumu?

MEFISTOFELS

Tā daļa, kura tevim apsolīta,

Tev pilnā mērā dota kļūs.

Bet neiet jau, ka to tik īsi beigtu,

Tas citā reizē jāpārrunā būs;

Bet šoreiz pazemīgi lūdzu jūs

Nu atlaist mani, lai es projām steigtu.

FAUSTS

Jel paliec drusku, kam tev jāsteidzas?

Mēs kādu vārdiņu vēl parunātu.

MEFISTOFELS

Laid tagad vien! — Es drīzi būšu klātu,

Tad vari jautāt, cik tev patīkas.

FAUSTS

Es neesmu pēc tevis medījis,

Tu pats jau līdi manos slastos.

Lai velnu tura, kas to noķēris!

Ne lēti vairs tāds atgadījums rastos.

MEFISTOFELS

Ja patiku ar to es tevim daru,

Tad drusku vēl pie tevis palikt varu.

Bet tad, lai laiks mums jautrāk paietu,

Ļauj, ka tev savas mākslas izrādu.

FAUSTS

Bet gādā ar, ka viņas jaukas būtu!

Ne visai labprāt garu laiku jūtu.

MEFISTOFELS

Mans draugs, šī īsā stundiņa

Daudz vairāk tavas jūtas saldīs

Kā visa vienmulīgā gadskārta.

Ne tukšas ēnas tevi maldīs,

Kad maigi gari tavas acis lolos

Ar vizmu ainām mirdzošām

Un ausis tev ar skaņām burvīgām.

Ir tavai osmai, garšai iztikt solos

Un beidzot jūtām, visai vēlīgām.

Mēs visi kopā še, lai tūliņ sākam,

Mēs savas mākslas sen jau mākam!

(Garu koris sāk dziedāt.)

GARI

Drūma un spiedoša

Velve, nu gaisti!

Rītausa ziedoša, —

Liegi un skaisti

Gaismiņu laisti!

Mākoņu strēles

Vēji lai klaida!

Zvaigznīšu kvēles

Atkal lai smaida!

Saulīte maigā

Laipnākā vaigā

Dienvidū staigā.

Debesu dēli,

Mirdzošie tēli

Lejup lai liecas!

Ilgas jau žēli

Aizsniegt tos tiecas.

Plīvuri spīd;

Pāri pār lejām,

Rožainām ejām

Plaši tie slīd. —

Klusi tur Milda

Mīlošos draudzē,

Sirsniņas silda,

Mīļi tos saudzē, —

Vīnogu vītas

Apkārt tiem tītas .. .

Vīnsula pilda

Spiežamos traukus,

Putoša salda,

Plūstot bez valda

Izgravo laukus,

Strautiņos šķeļas,

Dimantus skalo,

Aizkalnos čalo,

Ezeros veļas. —

Viņiem ap malām

Putniņi bariem

Slāpes sev dzeš;

Spārniņus pleš,

Saulītes stariem

Uz viņām salām,

— Jūrā kas zvīgo —

Līdzi tie līgo;

Gavilēs skaļās

Ļaudis tur smejas,

Ielejās zaļās

Līgsmojas dejās;

Pulki tur pļavās

Svabadi rīst,

Izdalās, klīst

Kalnos un gravās,

Ezeros slīst,

Lido un trauc: —

Visi tie brīvi

Tiecas uz dzīvi,

Zvaigznes kur laistās,

Mīloši saistās,

Turpu tos sauc.

(Viņiem dziedot, Fausts pamazām iemidzis.)

MEFISTOFELS

Viņš guļ! Jūs mīļie, maigie zēni,

Jūs viņu miegā iedziedājāt lēni!

Man par šo koncertu jums jātencina.

Tu n'esi vīrs, kas velnu turēt zina!

Tam saldus sapņus priekšā tēlojat

Un maldu jūrā viņu gremdējat!

Bet, lai šī sliegšņa burvību es lauztu,

Man vajag žurku, kas šo krustu grauztu.

Nav ilgi jādairās ar pesteļiem,

Tur pagrab — viena sadzird jau iz bara.

Es, kam par pelēm, žurkām, rupučiem,

Par mušām, blaktīm, utīm vara —

Es pavēlu tev, ka tu ārā nāktu

Un te šo sliegsni apkrimst sāktu,

Tiklīdz ka elju nolieku —

Te tā jau klāt ar vienu lēcienu!

Tik ātri steidzies! — Zīme, lūk, še malā,

Laid zobus iekšā pašā krusta galā!

Vēl kodienu, tad arī pietiksies! —

Nu sapņo, Faust, līdz kamēr redzamies!

FAUSTS

(Atmozdamies no miega.)

Tad atkal cerība ir pievīluse?

Un garu parādība izzuduse.

Man sapnis velnu priekšā tēloja!

No istabas man pūdels izbēga.

3

Fausts un Mefistofels.

FAUSTS

Tur klauvē? .. . Iekšā! — Kas man atkal mieru jauc?

MEFISTOFELS

Tas es!

FAUSTS

Nāc iekšā!

MEFISTOFELS

Trešoreiz vēl sauc!

FAUSTS

Tad iekšā!

MEFISTOFELS

Tā tu manim paticies.

Mēs, cerams, satiksim! Es biedris labs tev būšu!

Jo, lai es aizdzītu tev nelādzīgo dūšu,

Kā smalkais kavalieris es še ieradies

Ar sarkansamta, zeltā šūtu uzvalku;

Pār pleciem stīva zīda mētels; galvu

Sedz manim cepure ar gaiļa spalvu,

Pie sāniem nesu garu, smailu zobenu, —

Un tagad padomu tev dotu

Tik ātri tāpat ietērpties,

Lai tu, no saitēm vaļā raisījies,

Reiz brīvā dzīvē uzdzīvotu.

FAUSTS

Ko tas lai der? Ak, visos uzvalkos

Es zemes šaurās dzīves slogu jūtu.

Par vecu esmu, lai tik līgsmotos,

Par jaunu, lai bez vēlēšanās būtu.

Ko zeme man spēj dot? Pēc kā vēl dzīties?

"Tev atsacīties būs! — tik atsacīties!"

Šī ir tā mūža dziesma, kura nevar rimt

Bez apstāšanās katram ausī dimt,

Kas visā dzīvē katru brītiņu

Mums priekšā ķērc ar balsi riebīgu.

Ar šausmām vien es pamostos no rīta,

Vai rūgtas asaras man gribas liet,

Kad jāredz man, ka diena nāk un iet:

Neviena vēlēšanās netiek piepildīta,

Kas iepriekš jau ikkatru prieka jausmu

Man māc ar ietiepīgu kritiku

Un nāvē možā gara darbību

Ar tūkstoš mēdītāju ķēmu drausmu.

Kad nakts ar tumšiem spārniem zemi sedz,

Ar bailēm liekos savās cisās;

Ir tad man miera nav, — sirds iepriekš redz,

Ka baigos sapņos būs tai jāizmisas.

Tas dievs, kas dzīvi manās krūtīs rada,

Kas spēj līdz pamatiem to saviļņot,

Viņš visus manus spēkus vada,

Bet nevar tiem uz āru ceļu dot.

Tā dzīve apnīkst, man mans mūžs par nastu, —

Jo ātrāk vēlējos, lai nāvi rastu.

MEFISTOFELS

Un tomēr retam ir pie nāves patikas.

FAUSTS

Ak laimīgs, ko pēc spožas uzvaras

Tā puško asiņainiem lauru kroņiem,

Ko, pārsteidzot pēc straujas dejas joņiem,

Tā rod pie mīļas meitiņas!

Ak, kad es augsto garu skatīju,

Kam pārņemts, satriekts nāvē neslīku!

MEFISTOFELS

Bet kas gan viņu nakt' pēc kausa ķēra, —

Un tomēr brūno sulu neizdzēra?

FAUSTS

Tev spiegošana, liekas, lielais prieks?

MEFISTOFELS

Es zinu daudz, kaut neesmu viszinātnieks.

FAUSTS

Ja mani reiz no izmisuma šausmām

Ar varu kādas skaņas izrāva,

Ja krūtīs bērnu dienu atmiņa

Man atmodās no viņu saldām pausmām,

Tad visu apberu ar lāstiem,

Kas dvēsli māņu tīklos valdzina!

Šaī bēdu lejā viņu viļina

Ar maldu vizmām un ar glaimu stāstiem!

Jau iepriekš lādu augsto iedomību,

Ar kuru gars pats sevi apmānās!

Es lādu spožo maldu parādību,

Kas prātiem kairinoši uzmācas!

Es lādu tukšos sapņu vizekļus

Par vārda nemirstību un par slavu!

Es lādu visu, ko vien nosaucam par savu,

Kā sievu, bērnus, mājas, tīrumus!

Es lādu mamonu un viņa naudu,

Kas drošos darbos ved mūs uzstāties,

Vai — mudinot uz laisku baudu —

Liek mīkstos spilvenos mums slaistīties!

Lāsts vīna sulai, kuru dzeram!

Un tevim, saldais mīlestības glāsts!

Lāsts visam, ko vien ticam, uz ko ceram!

Par visu gļēvai pacietībai lāsts!

GARU KORIS

(Neredzami dzied.)

Vai! Vai!

Kam bij izpostīt

Tev daiļo pasauli

Ar spēcīgu roku?

Tā gāžas, tā krīt!

Tu, pusdievs, to sasiti!

Ar asarām

Drupas nīcībā aiznesam

Un gaužam

Par dailes zudušiem tēliem.

Spēcīgais

No zemes dēliem,

Skaistāki

To atkal uzceli,

Savās krūtīs to dzīvini!

Uzpūti dzīves liesmas,

Jauna gaita,

Straujīgi raita,

Tev atvērsies;

Rietēs no jauna dziesmas!

MEFISTOFELS

Šie maziņie

Visi manējie.

Klau, uz priekiem un darbiem mudri

Viņi aicina gudri!

Met vientuļa dzīvi,

Kur prāti un spēki rūst!

Ej pasaulē brīvi —

Tur līgsmība plūst!

Beidz sāpēm nodoties! Kur vīra drosa?

Kam ļauj, ka viņas tev kā ērglis krūtis plosa?

Ar biedriem kopā, pat vissliktākiem,

Kā cilvēks jutīsies pie cilvēkiem.

Bet tās jau arī nav manas domas,

Tevi iejaukt prastajos salašņos.

Gan nav man nekādas lielas lomas,

Bet, ja tu uzņemties vēlētos

Ar mani kopā dzīvi izbaudīt,

Es gatavs piederēt tevim tūlīt.

Kā biedrs un ceļvedis

Es esmu tev klātu,

Un, ja izpildu tavu prātu,

Esmu tavs kalps, tavs sulainis!

FAUSTS

Un kāda man tev jādod atmaksa?

MEFISTOFELS

Ko nu! Ar to tā steigties nevaj'ga!

FAUSTS

Nē, nē! Es zinu velna egoista dabu.

Aiz līdzjūtības tas vis labu

Tik lēti otram nedara.

Mums vajag lietu skaidri galā vest, —

Tāds kalps kā tu var mājām postu nest.

MEFISTOFELS

Es gribu šeitan tavā varā doties,

Bez miera, atdusas tev paklausīt;

Bet, viņā saulē atkal satiekoties,

Tev būs to pašu manim izpildīt.

FAUSTS

Maz bēdas man, kas viņā saulē gaida,

Ja reiz šī zeme pīšļos birst,

Vai cita vairs iz drupām nirst.

Tik šinī pasaulē man prieki smaida,

Šī saule vien par manām sāpēm starus raida;

Ja reizi man no viņām jāšķiras,

Kas grib un var, lai notiekas.

Par to nekā es dzirdēt negribu,

Vai mīlēs tur un pazīs ienaidu,

Un vai tur sferas viņās zvaigžņu malās

Ar apakšā un augšā dalās.

MEFISTOFELS

Ja tādi tevim uzskati,

Tad līgsim! — Šinīs dienās redzēsi

Ar prieku, kāda manas mākslas spēja.

Tev došu, ko neviens vēl neredzēja.

FAUSTS

Ko, nabags velns, tu vari dot?

Vai cilvēku un augstās dziņas viņa prātā

No tevim līdzīgiem kāds sajēgt prot?

Tev tikai barība, kas neiet sātā,

Un sarkans zelts tev, kas bez apstājas

Kā dzīvsudrabs iz rokām ritinās,

Tev laimes spēle, kura mūžam nedod laimi,

Un sievietes, kas, manim vēl pie krūts,

Jau citam skatus uzmet glaimi;

Tev gods, kas tikko debesslīgsmās gūts,

Kā meteora spīdums zūd iz gaisa.

Dod augļus, kuri nevīst, pirms tos plūc,

Un kokus, kas ik dienas lapas raisa.

MEFISTOFELS

Par tādām prasībām man nav ko bīties.

Šās mantas visas lēti dabūsi.

Bet atnāks laiks, kad beigsi tāļāk dzīties

Un mīļā mierā baudīt gribēsi.

FAUSTS

Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,

Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!

Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,

Ka es pats sevim iepatiktos,

Ja miesas baudījums man garu veiktu:

Lai tā man diena pēdējā!

Tā derēsim!

MEFISTOFELS

Nu topp!

FAUSTS

Lai notiek tā.

Ja es uz acumirkļa teiktu:

Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!

Tad vari mani saitēs siet,

Tad labprāt gribu bojā iet!

Lai atskan drūmi nāves zvanis,

Tad diezgan tu man kalpojis,

Lai rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,

Man mūža cēliens pagājis!

MEFISTOFELS

Tik labi apdomā, velns visa iegādājas.

FAUSTS

Uz to tev arī pilna vaļa.

Ne vieglprātīgi derēt ielaidos;

Ja rimstu, tad par kalpu nododos,

Vai tev vai citam, — kāda man tur daļa.

MEFISTOFELS

Vēl šovakar dos daktermielasts gadījumu,

Kā sulainim, man pildīt pienākumu, —

Bet vēl ko! — Visi esam mirstīgi —

Kaut pāris vārdiņu man uzraksti.

FAUSTS

Tu, pedant, gribi, lai vēl rakstu dodu?

Vai nekad nepazini vīra godu?

Vai tevim diezgan nav no mana mutes vārda,

Kad tas uz mūža dienām mani sien?

Kad pasaul's strāva visu grauj un ārda, —

Vai nelaužami būtu raksti vien?

Bet mums reiz iemājo šī pārliecība;

Kas gan no viņas lēti atradīs?

Tas laimīgais, kam sirdī uzticība,

Kaut ziedos visu, — vārdu izpildīs! —

Bet rakstīts pergaments ar zēģeli

Ir spoks, no kura visiem bailes.

Jau pamirst vārds, pirms vēl to uzraksti, —

Mums āda, vaskis uzliek spailes. —

Ko, ļaunais gars, no manis pieprasi?

Vai varu? marmoru? vai papīri?

Vai spalvu? kaltu? — Ko man izlietot?

Es tevim brīvi izvēlēties ļauju.

MEFISTOFELS

Tu tūliņ visu ņem par strauju!

Kam to tā pārspīlēti iztēlot?

Man pietiek ar kaut kuru lapiņu.

Tu paraksties ar asins pilienu.

FAUSTS

Nu, ja tev tiešām vairāk nevaj'ga,

Es ar šo ķēmošanos izdarīšu.

MEFISTOFELS

Jā, asins, — tā ir sula sevišķa.

FAUSTS

Tik nebaidies, es vārdu nelauzīšu!

Tā mana cenšanās, viss spēks mans ira,

Ko tagad tevim apsolu.

Es pārāk daudz no sevis domāju;

Man piekrīt tikai tava šķira.

Viņš lielais gars reiz mani atraidīja,

Priekš manis daba aizslēdzās.

Man pārtrūkusi domu vija,

Sen zinātne manim atriebās,

Bez atmaņas grimstot iekš baudību dzelmes,

Lai dzesējam degošu kaislību svelmes!

Lai brīnumi, kas vēl nav izpētīti,

Iz burvju audiem tiek mums vaļā tīti!

Lai gāžamies laikmeta šalkumā

Un rībošā gadību ritumā!

Lai dodamies sāpēs un baudās,

Un zūdībās, uzvarās,

Kas viena caur otru bez kārtības šaudās; —

Tik nerimu darbā vīrs parādās.

MEFISTOFELS

Es mēru nelieku, ne mērķi, kas jūs sietu,

No visa varat pabaudīt,

Ko, garām steidzot, spējat satvārstīt —

Kas vien jums patīk, lai jums labā ietu.

Bet nekaunaties, ņemat tik uz vietu!

FAUSTS

No priekiem runas nav, tu taču dzirdi!

Es gāžos reibonī un baudās — pilnās sāpju,

Lai mīlot nīstu, — skumjās veldzu sirdi.

Šīs krūtis, brīvas zinātnības slāpju,

Vairs neraudzīšu sāpēm aizdarīt, —

Kas visai cilvēcei par daļu krīt,

Es sevī pašā gribu izbaudīt;

Kas augsts un dziļš, lai garā aptveru,

Tās laimi, nelaimi lai savās krūtīs leju,

Tā savu Es caur viņu izplešu

Un līdz ar viņu — galā bojā eju.

MEFISTOFELS

Tic' manim, kas cik gadu tūkstošu

Ir grauzis jau šo cieto garozu;

Dažs labs no šūpuļa līdz kapam kļuvis,

Bet veco raugu sagremot nav guvis!

Tu vari ticēt man, šī iespēja

Ir tikai dievam iedota!

Viņš mājo vienā mūža gaismā,

Mūs ieslēdzis viņš tumsas baismā,

Jums diena ir ar nakti biedrota.

FAUSTS

Bet es tā gribu!

MEFISTOFELS

To var uzklausīties!

Bet tikai viens man bailes dara;

Jo laiks ir īss un māksla gara.

Jūs varbūt ļaujaties no manis pamācīties?

Jums kopā ar kādu dzejnieku jāmetas,

Lai domām tas gaisos lidinās,

Un visu labo tikumu balvas

Jums sakrauj uz jūsu goda — galvas:

Gan lauvas drošsirdību,

Gan brieža ātrumu,

Gan italieša dedzību

Un ziemeļnieka izturību.

Lai viņš jums padomu ar uzmeklētu,

Kā taisnību ar viltu vienot spētu,

Un jums ar jauno dienu karstumu —

Pēc priekšraksta vēl iemīlēties liktu.

Es pats tādu kungu ar labprāt tiktu,

Par Mikrokosmu to nosauktu.

FAUSTS

Kas esmu es, ja neiespējams būtu,

Ka dzīves vaiņagu es sevim gūtu,

Pēc kura visi prāti dzinušies?

MEFISTOFELS

Tu galā esi tikai — kas tu esi.

Vai tūkstoš parukas sev uzliecies,

Vai asu augstās ķēkatās pakāpies. —

Tu vienmēr paliec tikai, kas tu esi.

FAUSTS

Es jūtu, ka par velti neapnicis

Es zinātnības mantas sevī krāju,

Un, kad es galā visu pārdomāju —

No jauna neriet spēks, mans avots sicis;

Es ne par matu augstāk netieku,

Es bezgalību aizsniegt nespēju.

MEFISTOFELS

Mans labais kungs, jūs spriežat par to lietu,

Kā daždien cilvēki jau spriež;

Mums jāprāto, kā dzīve labāk ietu,

Pirms prieki muguru mums griež.

Pie joda! Ka tev pieder locekļi

Un galva, p — —, tu sajēgt vari!

Bet viss, ko baudot satveri,

Vai tas gan nepieder tev arī?

Nu, ja es sešus zirgus samaksāju,

Kas liedz to spēkus man par saviem saukt?

Kā varens vīrs es varu auļiem traukt,

It kā man būtu divi duči kāju.

Tik braši! Visu prātošanu beidz!

Un taisni pasaulē tik iekšā steidz!

Es saku: ners, kas prāto tik un gavē!

Tas ir kā lops uz sausas atmatas,

Ko ļaunais, riņķu riņķos vezdams, savē,

Un apkārt jaukas zaļas ganības.

FAUSTS

Kā iesākt?

MEFISTOFELS

Tūliņ projām doties.

Kas šis par moku caurumu!

Vai to par dzīvi kāds gan nosauktu,

Ar puikām līdzi pašam garlaikoties?

Laid, lai to dara resnie vēderi!

Vai n'esi diezgan tukšus salmus kūlis?

Vislabāko, ko zināt iespēji,

Jau nedrīkst dzirdēt zeņķu pūlis.

Klau, pašulaik viens gaņģī sadzirdams.

FAUSTS

To tagad pieņemt man nav iespējams.

MEFISTOFELS

Bet nabags puika laikam sen jau gaida,

Vai to bez padoma lai projām raida?

Dod savus svārkus man un cepuri,

Tā maska piederēs man vareni.

(Viņš pārģērbjas, apņemdams Fausta mēteli un uzlikdams galvā viņa cepuri.)

Nu atļauj manai asprātībai vaļu!

Es beigšu jau par stundas ceturtdaļu.

Tu sataisies, bet nu tik neapsieci!

(Fausts aiziet.)

MEFISTOFELS

(Fausta garajos svārkos.)

Ņem zinātni un prātu nozaimo,

Šo cilvēcisku spēku augstāko!

Ar māņiem, kuri ņirb un spīguļo,

No melu gara sevi pievilt lieci,

Tad tu bez šaubām manos nagos tieci. —

Tam liktens deva garu, kas ar kāri,

Bez valda vienmēr laužas tālāku

Un kas ar pārsteidzīgu dedzību

Pār visiem zemes priekiem tiecas pāri.

To gribu dzīves burzmā izvazāt

Un stiept caur seklu ikdienību;

Tam nost būs rauties, alkt un lipt vis klāt!

Un, kairinājot viņa nesātību,

Lai saldi augļi tam priekš lūpām dietu;

Viņš velti slāpes dzesēt izlūgsies;

Un, ja ar nebūtu viņš velnam nodevies,

Viņš beidzot tomēr bojā ietu!

(Kāds skolnieks nāk iekšā.)

SKOLNIEKS

Es še tik īsu laiku uzturos,

Un nāku pie jums padevīgi,

Lai tādu vīru pazīt mācītos,

Par kuru visi runā godbijīgi.

MEFISTOFELS

Ar savu goddevību jūs man prieku darāt!

Kā mani — tādus daudz jūs sastapt varat.

Vai citur mācības jau baudījāt?

SKOLNIEKS

Es lūdzu jūs, jel mani uzņemat!

Es visus pūliņus nesīšu droši,

Man dūšas daudz, arī naudas pietiekoši;

Manai mātei gan grūti bij panest šķiršanos;

Es labprāt ko krietnu še mācītos.

MEFISTOFELS

Nu, tad jūs atraduši īsto vietu.

SKOLNIEKS

Taisnību sakot, labprāt atkal projām ietu:

Šo mūru un šo gaņģu spraugu

Ne acu galā neieraugu.

Tik aplam šauri saspiestas šīs mājas,

Ne zaļumu tur redz, ne koku:

Un, kad vēl zālēs tur uz soliem smoku,

Man domas, visi prāti stājas.

MEFISTOFELS

Tas tik no ieraduma atkarās, —

Ta arī bērniņš mātes krūti

No iesākuma pieņem grūti,

Bet drīzi labprāt mielojas.

Pie zinātnības krūtīm jūs tāpat

Arvienu vairāk prieku radīsat.

SKOLNIEKS

Es viņai pieķertos ar mīļu prātu,

Tik sakāt vien, kā tieku klātu?

MEFISTOFELS

Pirms tālāk ejam, lūdzu izvēlat,

Ko studēsat, jo daudz ir fakultātu?

SKOLNIEKS

Es ļoti mācīts palikt gribētu;

Ar visu zemes, debess plašumu

Es labprāt vēlos iepazīties, —

Ar zinātnību un ar dabu.

MEFISTOFELS

Tur jūs sev ceļu izvēlējāt labu;

Tik nevajag pēc blakus lietām dzīties.

SKOLNIEKS

Tur esmu klāt ar dvēseli un miesu;

Bet, zināms, arī patiktos

Man jautri padzīvoties savu tiesu

Pa brīvām dienām vasar's mēnešos.

MEFISTOFELS

Laiks ātri paiet; steidzat, ka to izlietotu, —

Bet laiku taupīt māca kārtība:

Mans mīļais draugs, es padomu jums dotu

Collegium logicum ņemt no sākuma.

Tur garu nodīda jums stingri

Un it kā spaidu klučos liek,

Ka turpmāk tas vairs ne tik vingri

Pa domu teku tāļāk tiek;

Lai krustiem un šķērsām tas nešaudās

Kā maldu uguns, kas šur tur parādās.

Tad pamāca jūs gari un plaši,

Ka pat ar pie tā, ko zinājāt paši,

Kā ēst un dzert, nu ir jāgaida,

Pirms "Viens! Divi! Trīs!" sauc komanda.

Bet ir jau ar domu fabrikā

Tāpat kā daždien audēju darbnīcā,

Kur viena pamina ceļ tūkstoš pavedienu,

Kur atspoles skraida bez apstājas

Un dzijas neredzami ritinās,

Pa tūkstošiem saistās uz vienu piesitienu;

Tur filozofs, — tas iekšā nāk

Un, ka tam tā jābūt, pierādīt sāk!

Ka pirmais esot tā un otrais tā,

Un tādēļ trešais un ceturtais tā;

Un, ja pirmā un otrā nebūtu,

Tad ar trešo un ceturto nerastu.

Šo gudrību skolnieki visur nu pauž,

Bet neba tie tādēļ paši jau auž,

Kas pūlas, lai dzīvnieku pazīt un aprakstīt jēgtu,

Tas nokauj to pirms un garu tā izraida,

Tad sagrieztās daļas gan rokās tas patura, —

Trūkst, diemžēl, garīgas saites, kas kopā tās slēgtu.

Encheiresin naturae — sauc to ķimija,

Smejas par sevi un pati to nezina.

SKOLNIEKS

Jūsu runu tā īsti vis neapķeru.

MEFISTOFELS

Tas nākošās reizās ies labāk, es ceru,

Ja mācāties visu reducēt

Un ar, kā pienākas, klasificēt.

SKOLNIEKS

Tas viss man prātus tik muļķiski jauc,

Ka galvā kā dzirnavu riteņi klaudz.

MEFISTOFELS

Pēc tam kā visu galveno lietu

Metafiziku ņemat uz vietu!

Tur jālūko, ka dziļdomīgi tver,

Kas cilvēku smadzenēm nepieder;

Tā visu, kas galvā vai lien, vai nē,

Ar skanīgiem vārdiem apzīmē.

Bet visupirms šo pusgadu

Ieturat stingrāko kārtību!

Jums piecas stundas ir katru dien';

Līdz ar zvanu esat klasē arvien!

Tik iepriekš visu krietni samācāties,

Sev paragrafus galvā iekaļaties,

Lai vēlāk jums acis atdarās,

Ka viņš saka tik to, kas jau grāmatās;

Bet pakaļ rakstāt tik no visa spara,

It kā diktēts tiktu no svētā gara!

SKOLNIEKS

Nav vaj'dzīgs, ka jūs man to otrreiz sacītu!

Cik daudz tas derēt var, pats nojēgt spēju;

Ko melnu sev uz balta piezīmēju,

To droši mājās pārnesu.

MEFISTOFELS

Bet kādā fakultatē gribat iestāties?

SKOLNIEKS

Uz tiesu zinātni es nesajūtu dziņas.

MEFISTOFELS

To es gan varu domāties,

Es zinu, kas ir jātura no viņas.

Jo likumi un tiesības

Tā izplešas kā mūža slimības:

Ikkatrā dzimumā tās parādās no jauna

Un visur lēni viesties nevar rimt.

Tur prāts top bezprātīgs un labdarība ļauna!

Vai! ka par pēcnieku tev bija dzimt!

Par tiesībām, kas ar mums dzimušas,

Par tām neviena nav, kas rūpējas.

SKOLNIEKS

Caur jums mans naids pret to vēl lielāks ceļas.

Ak, laimīgs tas, kas pamācību no jums smeļas!

Gandrīz pie teoloģijas man tiktu stāties.

MEFISTOFELS

Man maldināt jūs netīkas.

Kas uz šo zinātnību attiecas, —

Tik grūti ir no ļauna ceļa izsargāties,

Tai tik daudz nāves zāles piejauktas,

Kas ir no labām tikko šķiramas.

Ir še tik viena domas klausīt —derēs lieti;

Tik skolotāja vārdus apzvērat!

Par visu — turaties pie vārdiem cieti!

Tad jūs pa drošiem vārtiem ieiesat

Uz tiešamības svētnīcu.

SKOLNIEKS

Bet tak pie vārdiem vajag jēdzienu.

MEFISTOFELS

Jā gan! Bet kam tik daudz tur jānomokās?

Jo, kur nav jēdzienu pie rokas,

Nāk tūdaļ vārds par palīgu.

Ar vārdiem var it labi izstrīdēties,

Uz vārdiem sistemu var remt

Un vārdiem var tik jauki uzticēties,

No vārdiem nost ne krišļa nevar ņemt.

SKOLNIEKS

Ak, piedodat, ka jūs tā apgrūtinu,

Bet nevaru vēl jautāt beigt.

Vai negribētu jūs par medicīnu

Ar kādu pamācošu vārdu teikt?

Mans dievs! — Trīs gadi paiet aši,

Un zinātnību arodi tik plaši.

Ja tikai aizrādījumu kāds dod,

Gan katris tad jau ceļu tālāk rod.

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Nu sausā runa manim apnikuse,

Būs jāizrāda velna īstā puse.

(Dikti.)

Jums medicīnas garu izprast nebūs grūti;

Jūs izstudējat cilvēku un dabas būti,

Lai galā ļautu, ka viss notiekas,

Kā dievam patīkas.

Par velti būtu zinātnēs jums apkārt klīst,

Cik tāļu katra prāts iet, tiktāļ mācīšanās;

Kas acumirkli notvert manās,

Tik tas par īsto vīru jāatzīst.

No auguma jūs brangi izskatāties,

Un drošsirdības ar jums gana tiks,

Ja tikai paši sevim uzticaties,

Ir citi uz jums uzticību liks.

Pirms mācāties, kā sievietes ir apejamas,

To pastāvīgas vaimanas,

Kas tūkstoškārtīgas,

No vienas kaites visas ārstējamas.

Un, ja jūs puslīdz godīgs būsat,

Jūs viņas visas sevim gūsat.

Vispirms lai doktortituls viņas apmulsina,

Ka savā mākslā citus pārspējat;

Jau apsveicot, uz visiem niekiem uzmanāt,

Ko cits pēc gadiem tik sev piesavina;

Jums jāprot pulsu mīļi spaidīt,

Tā ugunīgus skatus raidīt

Un roku aplikt tai ap gūžu:

Vai kundze nav par cietu šņorēta?

SKOLNIEKS

Tas ir jau labāk! Tūliņ redz, kas jādara.

MEFISTOFELS

Draugs, visa teorija pelēka,

Un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu.

SKOLNIEKS

Es, jā nudien! — kā sapņos staigāju.

Ja ļaujat, es jūs vēlreiz apmeklēšu,

Lai jūsu gudrību līdz galam dzirdētu?

MEFISTOFELS

Es labprāt visu darīšu, ko spēšu.

SKOLNIEKS

Es nevaru tā projām iet, —

Šai albumā, es lūdzu, ierakstiet;

Es ceru, ka to laipni neliegsiet.

MEFISTOFELS

Labprāt!

(Viņš ieraksta un dod albumu atpakaļ.)

SKOLNIEKS

(Lasa albumā.)

Eritis sicut deus, scientes bonum et malum.

(Aiztaisa grāmatu godbijīgi cieti un atvadās.)

MEFISTOFELS

Klausi šim čūskas vārdam: pēc dieva līdzības dzīties,

Neglābs šī līdzība tevi, reiz tomēr tev vajadzēs bīties.

(Fausts ienāk.)

FAUSTS

Kurp dosimies?

MEFISTOFELS

Kurp tu tik pavēli.

Pirms mazo pasauli, tad lielo apskatīsi.

Cik jautri un cik derīgi,

Tā visu kursu cauri izbaudīsi!

FAUSTS

Ar savu garo bārdu nemāku

Starp ļaudīm glauni izturēties.

Šis mēģinājums nevar palaimēties;

Es nepazīstu pasaul's izmaņu.

Es citu priekšā niecīgs sevim liekos;

Es vienmēr kaunīgs būšu, kad ar ļaudīm tiekos.

MEFISTOFELS

Mans mīļais draugs, tas viss vēl radīsies;

Tu dzīvot mācēsi, ja pats sev uzticies.

FAUSTS

Teic, kā tad tu mūs gribi projām vest?

Kur tevim zirgi, sulaiņi? Kur rati?

MEFISTOFELS

Mēs mēteli tik izpletīsim plati,

Un tam būs mūs caur gaisiem nest.

Uz mūsu drošo braucienu

Tik lieli saiņi tev nav jāsataisa.

Es uzpūtīšu drusku uguns gaisa,

Kas tūdaļ nesīs mūs uz augstumu.

Ja viegli būsim, celsimies ar sparu;

Tev jaunā dzīvē laimi vēlēt varu.

4

Jautri zēni vito.

FROŠS

Vai neviens negrib dzert? Neviens negrib smieties?

Es rādīšu jums! — Ko tā sabozieties?

Nu nevar kā slapjus salmus jūs cilāt,

Kur vienmēr kā gaišās ugunīs svilāt.

BRANDERS

Tu vainīgs pats; tu neesi palaidis

Ne muļķību, ne cūcību nekādu.

FROŠS

(Lej viņam glāzi vīna pār galvu.)

Še abas reizē.

BRANDERS

Cūku Pēteris!

FROŠS

Ko paši gribējāt, to nu jums rādu!

ZĪBELS

Pa durvīm ārā, kas ceļ ķildu!

Tik dzert un dziedāt! Bļaut, ka noskan balss!

Ē! Hollā! Ho!

ALTMAIERS

Vai dieviņ! Nu man klāt mans gals!

Tas ausis pušu plēš, — šurp vati, lai tās pildu!

ZĪBELS

Tik tad, kad visi mūri notrīcas,

Var īsti just, kā base attīstas.

FROŠS

Tālab! — Kas ļaunā ņem, lai ārā protas!

A! Tara lara da!

ALTMAIERS

A! Tara lara da!

FROŠS

Nu rīkles sabalsotas.

(Dzied.)

Tā mīļā, svētā Romas valsts,

Kā tā vēl kopā turas?

BRANDERS

Fui! Fui! Šaī dziesmā politika iekšā pīta!

Nav lāga dziesma! Dievu slavējat ik rīta,

Ka tas par Romas valsti jums nav gādāt licis!

Es jūtos, mazākais, par to pilns prieka,

Ka ķeizars neesmu vai kanclers ticis.

Bet mums jau arī vajag pavēlnieka.

Savs pāvests jāvēl mums un jāiedzer,

Jūs zināt, kādi tikumi tam der,

Kas vīru ceļ un kas visaugstāk sver.

FROŠS

(Dzied.)

"Lakstīgala, aizlido,

Sveicini tūkstoškārt mīļāko! …"

ZĪBELS

Tai sveicienu nekādu! Cik tu ilgi kliegsi?

FROŠS

Tai sveicienu un buču! Vai tu gan to liegsi?

(Dzied tālāk.)

Atver! Klusā naksniņā!

Atver! Mīļais nomodā!

Aizver! Rīta agrumā!"

ZĪBELS

Jā, dzied' tik, dzied' un slavē to, cik māki!

Es savu reizi smiešos vēlāku.

Tā mani piekrāpa, tev neies citādāki.

Lai nelabais tai ir par brūtgānu

Un krusta ceļā2 ar to mīlinājas!

Vecs āzis, kas no ragankalna mājās trauc,

Lai, garām lēkdams, "labu nakt'" tai sauc?

Īsts zēns, kam asins dzīslās ritinājas,

Priekš tādas ir par labu daudz par daudz!

Tik vienu apsveicienu gribu ciest:

Ar akmeņiem tai logos sviest.

BRANDERS

(Uz galda sizdams ar dūri.)

Klus'!

Kungi, klus'! Jel mani arī klausat!

Jums jāatzīst, ka māku uzvesties:

Lūk, še sēd samīlējušies, —

Kā tādās reizēs deras, — jūs man ļausat, —

Ka tiem priekš nakts ko labu dzirdēt dotu.

Lūk še! Es itin jaunu dziesmu protu!

Jūs raugāt, ka man korī piebalsotu!

(Dzied.)

Reiz bija žurka pagrabā,

Tā speķi vien tik rija,

Un vēderiņa resnumā

Kā Mārtiņš Luters bija.

Nāk ķēkša, žurkai zāles liek, —

Tai pasaulē tik gauži tiek

Kā mīlestības mokās.

KORIS

(Gavilēdams.)

Kā mīlestības mokās.

BRANDERS

Tā visas peļķes tukšas dzer

Un iekšā, ārā skraida,

Tā sienas grauž un plēš, un sper, —

Bet nerimst viņas vaida.

Tā bailēs augstu palecas, —

Drīz nabags lopiņš nobeidzas

Kā mīlestības mokās.

KORIS

Kā mīlestības mokās.

BRANDERS

No lielām bailēm pārņemta,

Tā dienā ķēķī nāca;

Pie pavarda tā nokrita

Un raustījās, un krāca.

Bet ķēkša smej vēl: "Ēd, nu ēd!

Rau, nāve zobu galā sēd

Kā mīlestības mokās.

KORIS

Kā mīlestības mokās.

ZĪBELS

Nu paskat, kādi nebēdnieki!

Tiem ir vēl lielu lielie prieki,

Kad nabadziņus lopus var tie nāvēt!

BRANDERS

Redz, bruņenieks, kas grib par žurkām stāvēt!

ALTMAIERS

Tas pumpvēders ar pliku pakausi

Tiek mīksts caur sava paša nelaimi:

Viņš resnās žurkas tādēļ iegādājas,

Ka pats tai gluži līdzinājas.

Fausts un Mefistofels.

MEFISTOFELS

Par visām lietām man nu jāgādā,

Ka tieci jautru ļaužu biedrībā;

Tu redzēsi, cik viegli dzīvot sviežas;

Tiem visas dienas svētdienas,

Maz asprātības tiem, daudz jautrības, —

Tā katris šaurā riņķī griežas

Kā kaķēni, kas savu asti ķer.

Kad tiem tik galvas sāpju nav no rīta

Un krodznieks tālāk dod uz krīta, —

Bez bēdām dzīvo tie un atkal dzer.

BRANDERS

Tie gan no tālienes še ieradušies,

To viņu uzvešanās izrāda;

Ne stundas nebūs tie še apmetušies.

FROŠS

Tev tiesa! Mana mīļā Leipciga

Kā maza Parize nes smalku toni ļaudīs.

ZĪBELS

Par ko tu uzskati šos svešniekus?

FROŠS

Ļauj man! Kad tie no pilnas glāzes baudīs.

Tiem ziņas izvilkšu kā bērniem zobiņus,

Un viņi paši manim visu paudīs.

Tie ir no augsta dzimuma, kā ceru.

Cik lepni skatīties tie prot!

BRANDERS

Tie tikai švindleri, es deru!

ALTMAIERS

Varbūt.

FROŠS

Pag, pag, uz deguna tiem vajag dot.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Tie ļaudis velnu nemana nekad,

Lai tas pie apkakles tiem ķertos pat!

FAUSTS

Dievs gaus', jūs kungi!

ZĪBELS

Daudzreiz paldies sakām!

(Klusi Mefistofeli no sāniem uzskatīdams.)

Tas tēviņš klibo, kā man šķiet.

MEFISTOFELS

Vai ļaujat, ka jums nosēžamies blakām?

Kad laba vīna nav, ko kausos liet,

Lai jūsu sabiedrībā rodam prieku.

ALTMAIERS

Jūs izlutināts esat gan pārlieku.

FROŠS

No Ripachas jūs laikam vēlu izbraucāt?

Jūs gan pie Anša vakarā vēl paēdāt?

MEFISTOFELS

Mēs šodien pabraucām tam garām;

Bet viņreiz, kad mums bija saruna,

Par saviem brālēniem tas daudz ko stāstīja,

Daudz labas dienas jums no viņa pārnest varam.

(Paklanās pret Frošu.)

ALTMAIERS

Še nu! Tas prot!

ZĪBELS

Tam suns aiz ādas!

FROŠS

Gan viņu ķeršu, lai tik pagaida!

MEFISTOFELS

Mēs nupat dzirdējām, man mazākais tā rādās,

Ka jautras balsis korī dziedāja.

Paties', še dziedāšanai vajag skanēt dikti,

Šie griesti, sienas ir priekš tam, kā likti!

FROŠS

Tad laikam muzikants jūs esat?

ALTMAIERS

Tad vienu uzdziedat!

MEFISTOFELS

Ja gribat, tūkstošu.

ZĪBELS

Bet tik ko gluži jaunu priekšā nesat.

MEFISTOFELS

Mēs tikko pārnākam no Spānijas,

Šīs vīna un šīs dziesmu tēvijas.

(Dzied.)

"Reiz kādam valdeniekam

Bij blusa varena —"

FROŠS

Vai dzirdat? Blusa! — Nu patiesi! —

Tāds kukainis var būt par smalku viesi!

MEFISTOFELS

(Dzied.)

"Reiz kādam valdeniekam

Bij blusa varena —

Tas mīļu to pārliekam

Kā dēlu turēja.

Pēc skrodera tas sūta —

Te skroders atsteidzas;

Tai fraka tika šūta

Un klātu biksiņas!"

BRANDERS

Tik piesakāt, lai skroderis liek vērā,

Ka neapmisas drēbju mērā,

Jo viņš ar savu galvu atbildes,

Ja krunkas kur būs biksītēs!

MEFISTOFELS

(Dzied tālāk.)

"Tā zīdā, samtā gāja,

Ka čaukstēt čaukstēja,

Ar lentēm krūtis klāja

Un krustu apsēja;

Par ministri tā kļuva

Ar lielu ordeni, —

Pie galma godu guva

Tās brāļi, radnieki.

Nu bēdas galmam nāca,

Jo blusas kož un dur, —

Pat princeses tās māca, —

Un glābties nav nekur;

Cik blusas arī koda,

Tās nokaut neatļauj.

Pie mums tās tūdaļ soda

Un nostu spiež un kauj!"

KORIS

(Gavilēdams.)

"Pie mums tās tūdaļ soda

Un nostu spiež un kauj!"

FROŠS

Bravo! Tā dziesma manim patīkas!

ZĪBELS

Lai katrai blusai tāpat notiekas!

BRANDERS

Tik pirkstus iztaisāt, lai viņas ķertu!

ALTMAIERS

Lai dzīvo vīns! Lai dzīvo brīvība!

MEFISTOFELS

Par brīvību es labprāt glāzi dzertu,

Bet jums jau nava lāga dzēriena.

ZĪBELS

Ka jūs vairs nerunātu tā!

MEFISTOFELS

Man bail, ka saimnieks nejūt sevi apvainotu;

Es citād' saviem mīļiem viesiem dotu

No tā, kas mūsu pagrabā.

ZĪBELS

Tik šurp! Es to uz savu galvu ņemu.

FROŠS

Ja vīns būs labs, jūs gribam uzslavēt.

Tik nedodat par maz ko nosmeķēt.

Jo, kad es tādu tiesu lemu,

Man vajag muti pilnu liet.

ALTMAIERS

(Klusi.)

Tie ir no Reina, kā man šķiet.

MEFISTOFELS

Šurp svārpstu!

BRANDERS

Kur tad to jūs liktu?

Jums taču mucas nav šepat aiz durvīm?

ALTMAIERS

(Rāda aiz letes.)

Tur jābūt krodzinieka rīku kurvim.

MEFISTOFELS

(Paņem svārpstu. Uz Frošu.)

Nu sakāt, kas jums katram smeķēt tiktu?

FROŠS

Kā tā? Vai zortes jums tik daudzējas?

MEFISTOFELS

Es došu katram, ko tas izvēlas.

ALTMAIERS

(Uz Frošu.)

Aha! Tev sāk jau tecēt siekalas.

FROŠS

Ja tā, — tad man pēc reinvīna visvairāk kāres,

Jo visulabāko dod tēvu zemes āres.

MEFISTOFELS

(Ieurbj tanī vietā, kur Frošs nosēdies, caurumu galda malā.)

Šurp drusku vaska man, ko prapjus taisīt!

ALTMAIERS

Ak, jūs tik gribiet smiltis acīs kaisīt!

MEFISTOFELS

(Uz Branderu.)

Un jūs?

BRANDERS

Es šampanieti izvēlu.

Bet dzirdat, tikai labi putošu!

MEFISTOFELS

(Urbj caurumu galda malā priekš Brandera, kāds cits pa to starpu sataisījis vaska prapjus un aizbāž caurumus.)

BRANDERS

No sveša nevar vienmēr izvairīties,

Mums labais daudzreiz grūti sasniedzams.

Īsts vācu vīrs ar frančiem negrib tīties,

Bet viņu vīnus tas dzer slavēdams.

ZĪBELS

(Kura vietai Mefistofels tagad tuvojas.)

Man skābs nekad nav paticies,

Es gribu, — dodat man no īsti salda!

MEFISTOFELS

(Ieurbj atkal caurumu.)

Jums tokaijietis tūliņ būs uz galda!

ALTMAIERS

Nē, kungi, raugāt manim acīs skatīties!

Jūs jokus ar mums dzenat, kā es protu.

MEFISTOFELS

Kā es nu tādus augstus kungus izjokotu?

Tas būtu pārdroši, nudien!

Tik ātri! Sakāt ārā vien!

Ar kādu vīnu varu pacienāt?

ALTMAIERS

Ar katru! Ko tik ilgi iztaujāt?

(Kad visi caurumi galdā ieurbti un aizbāzti ar vaska prapjiem cieti.)

MEFISTOFELS

(Ērmotas zīmes gaisā taisīdams.)

"Vīna kokam ķekari,

Āži ir ragaini!

Vīns sulains, no koka ir zari,

Vīnu dod koka galdiņš arī.

Lai dabā tik dziļi ieskatās!

Ticat, še brīnumi notiekas!"

Nu velkat prapjus, baudīt iesāciet!

VISI

(Velk prapjus ārā no caurumiem, un katram tek viņa glāzē tas

vīns, kuru tas sev izvēlējies.)

Ak jaukais avots, kas mums riet!

MEFISTOFELS

Tik sargājaties pāri liet!

(Visi dzer vienā dzeršanā.)

VISI

(Dzied.)

"Mums omulīgi milzīgi

Kā piecisimti cūkām!"

MEFISTOFELS

Nu viņi īstā vaļā; cik tiem labi klājas!

FAUSTS

Man šķiet, nu laiks, ka ceļas kājās.

MEFISTOFELS

Drīz viņu lopība, — tik pacieties, —

Mums visā spožumā sāks rādīties.

ZĪBELS

(Dzer savu glāzi neuzmanīgi, vīns pārlīst pār malu uz zemi un pārvēršas par liesmu.)

Vai! Glābjat!

Uguns! Uguns! Briesmas!

MEFISTOFELS

(Apvārdo liesmu.)

Klus', draudzīgs dabas spēks, un apdziesti!

(Uguns apdziest. Uz Zībeli.)

Tā bija šoreiz tikai lāse elles liesmas.

ZĪBELS

Ko tas lai nozīmē? Pag! Tu man maksāsi!

Man rādās, ka tu mūs vēl nepazīsti!

FROŠS

Nu, otru reizi to vairs nemēģinat!

ALTMAIERS

Jūs labāk projām pošaties, vai zinat.

ZĪBELS

Ko, kungs? Ko jūs gan uzdrīkstaties īsti?

Vai re! šis nāks, lai ar mums jokus dzītu!

MEFISTOFELS

Klus', vecā vīna muca!

ZĪBELS

Slotas kāts!

Vai nu tu lamāties vēl sāc?

BRANDERS

Nu pag! Tu gaidi gan, lai tevi piedauzītu!

ALTMAIERS

(Izvelk prapi iz galda malas, un uguns šaujas viņam pretim.)

Es degu! degu!

ZĪBELS

Burvis! Viņš grib burt!

Kur nazis? Kur? To vajag zemē durt!

(Visi izvelk nažus un taisās Mefistofelim brukt ar sparu virsū.)

MEFISTOFELS

(Ar nopietniem vaibstiem.)

Acīm, kas no māņiem sietas,

Pārmainās drīz visas lietas!

Esiet tāļu un uz vietas!

(Visi stāv izbrīnījušies un skatās viens uz otru.)

ALTMAIERS

Kur esmu? Kādas jaukas lejas!

FROŠS

Še vīnkalni?

ZĪBELS

Man ķekars šepat rokā!

BRANDERS

Iz zaļām lapām manim pretim smejas,

Lūk, kādas vīna ogas šinī kokā!

(Viņš saķer Zībelim aiz deguna. Citi pārējie dara tāpat viens otram un paceļ savus nažus.)

MEFISTOFELS

(Tāpat kā augša ar nopietnu seju.)

Prom, māņi! Acs lai atkal atdarās!

Un ievērojat, kā velns jokojas!

(Viņš pazūd līdz ar Faustu. Četri draugi iztrūkušies atlecas viens no otra.)

ZĪBELS

Kas?

ALTMAIERS

Ko?

FROŠS

Vai tas tavs deguns nava?

BRANDERS

(Uz Zībeli.)

Un vai es pieķēries pie tava?

ALTMAIERS

Kas tas par sitienu! Man dreb vēl visi kauli!

Šurp krēslu! Manim jāgāžas!

FROŠS

Nē, sakāt man, kas īsti notikās?

ZĪBELS

Kur ir tas tēviņš? Ja viņš parādās,

Tas dzīvs vairs ilgi neskatīs šo sauli!

ALTMAIERS

Es redzēju, ka viņš iz pagraba

Uz kādas mucas ārā izjāja. —

Man kājas smagas, it kā pilnas svina.

(Apskatās pēc galda.)

Ko? Vai tik vīns vēl netecēs, kas zina?

ZĪBELS

Viss māņi tik un meli bija.

FROŠS

Man taču izlikās, ka vīns man mutē lija.

BRANDERS

Bet kas tur tika ar tiem ķekariem?

ALTMAIERS

Lai kāds nu saka, ka nav jātic brīnumiem!

5

Uz zema pavarda karājas liels katls pār uguni. Tvaikos, kuri no

katla kāpj uz augšu, parādās daži tēli. Mērkaķe sēd pie katla,

nosmalsta putas no tā un uzmana, Ka tas neietu pāri. Mērka

ķis ar kaķēniem sēd turpat tuvumā un sildās. Sienas un griesti

izrotāti ar visvisādiem ērmotiem raganu istabas piederumiem.

Fausts un Mefistofels.

FAUSTS

Man riebjas tāda traka pestelība!

Vai tu man soli, ka še atspirgšu,

Kur valda lūžma, tumsa, neprātība?

Vai prasīt vecai sievai padomu?

Vai tā ar savu burvju virekli

Man dzēsīs nodzīvoto mūža pusi?

Vai man! — ja labāka tu nezini!

Jau visa cerība man pazudusi.

Vai daba tukša ir? — Vai gara nav, kas zina,

Kā atrast balzamu, kas atjaunina?

MEFISTOFELS

Mans draugs, tu atkal runā prātīgi!

Ko atjaunināt, ir ar dabas līdzekļi;

Bet citā grāmatā tie meklējami,

Un ērmotas tur ira nodaļas.

FAUSTS

Es gribu zināt!

MEFISTOFELS

Līdzekļi ir dabūjami

Bez naudas, ārsta un bez burvības!

Tev vajag tūliņ brīvā laukā tecēt

Un iesākt rakt un art, un ecēt;

Tur slogi sevi, savu prātu

It šaurā dzīves aplokā;

Ēd prastu barību, ne smalcinātu;

Kā lops ar lopiem dzīvo klusā nodabā,

Pats cilās mēslus ved un panes viņu smaku;

Šī dzīve, lūk, vislabākā, es saku!

Tā daudzus gadus tevi jauninā.

FAUSTS

To radis neesmu; ar sakumiem un lāpstu

Es nezinu, kā ļaudis rīkojas.

Tik šaurā dzīvē kā bez elpas slāpstu.

MEFISTOFELS

Pie raganas tad tomēr jāgriežas!

FAUSTS

Par ko tad taisni lai ir ragana?

Vai pats tu viru izvirt nevarētu?

MEFISTOFELS

Tā būtu velta laika šķiešana!

Es labāk tūkstots tiltu uzbūvētu.

Še nepietiek vēl mākslas vien un zinātnības,

Pie šāda darba vajag pacietības.

Kluss gars tur gadiem nodarbojas;

Bet smalkais raugs pēc laika tikai gatavojas,

Un viss, kas klātu piederas,

Ir lietas visai brīnišķas!

Velns receptu tiem dod, kā zāles maisīt,

Bet pats vis nevar gatavas tās taisīt.

(Ierauga zvēriņus.)

Skat, kādas smalkas radībiņas!

Tas pavārs un tā kalpone!

(Uz zvēriem.)

Kā liekas, kundzes nava še?

ZVĒRI

Nav mājā viņas:

Ciemā to sauca;

Caur lūku projām tā brauca!

MEFISTOFELS

Cik ilgi viņa mēdz tā palikt projām?

ZVĒRI

Kamēr mēs, ķepas sildot, katlu uzlūkojam.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Kā patīk tev šie skaistie lopiņi?

FAUSTS

Tie man tik pretīgi, cik vien var iedomāties!

MEFISTOFELS

Nē, nē, — ar viņiem sarunāties, —

Man ir par visām lietām mīļāki!

(Uz zvēriem.)

Nu sakāt manim, velna drostiņas,

Kas jums tur katlā maisāms ira?

ZVĒRI

Tur nabagiem būs plāna vira.

MEFISTOFELS

Tad jums gan daudz ir publikas.

KAĶIS

(Pienāk Mefistofelim tuvāk un lumstas ap viņu.)

"Še kauliņus ņem,

Man vinnestu lem,

Lai bagāts es kļūtu!

It vāji man iet, —

Līdz ar naudu, man šķiet,

Arī prāts manim būtu."

MEFISTOFELS

Tāds mērkaķis cik laimīgs sajustos,

Ja viņam loterijā spēlēt gadītos!

(Pa to starpu jaunie mērkaķēni ir rotaļājušies ar lielu bumbu un izveļ to pašā priekšā uz skatuves.)

KAĶIS

"Skat' pasauli man;

Tā krīt un ceļas

Un mūžīgi veļas!

Kā glāze tā skan;

Var lūzt katru brīd', —

Tā tukša ir iekšā;

Drīz tālumā spīd,

Drīz acu priekšā.

Es dzīvs esmu vēl!

Ak mīļo dēl',

Liec viņu nostu!

Tā atnes postu!

Tā māls ir, kas birst

Un drupās irst."

MEFISTOFELS

(Uz sietu rādīdams.)

Ko darāt ar šo sietu?

KAĶIS

(Noņem sietu.)

Ja zaglis būtu tu, uz vietu

Es tevi pazīt iespētu.

(Pieskrien pie kaķes un liek viņai caur sietu lūkoties.)

Skaties caur sietu tu arī,

Vai zagli pazīt vari?

Vai pateikt drīkstētu?

MEFISTOFELS

(Pieiedams pie ugunskura.)

Un kam jūs turat te šo podu?

KAĶIS un KAĶE

Ak tu nepraša!

Viņš aizmirsis podu,

Viņš nepazīst katliņa!

MEFISTOFELS

Lops, proti godu!

KAĶIS

Še slotu tev dodu!

Sēdies uz krēsliņa!

(Aicina Mefistofeli sēsties.)

FAUSTS

(Kurš pa visu šo laiku stāvējis kāda spoguļa priekšā, drīz tam pieiedams klātu, drīz atkal attāļinādamies.)

Ko redzu?

Kādu ainu brīnumjauku, —

Kas pretī mirdz šaī burvju spogulī!

Ak mīlestība, mani spārniem apveltī,

Nes mani turp uz viņas debesslauku!

Ak, ja es še uz vietas nestāvu

Un iedrošinos viņai tuvināties,

Pār ainu iesāk it kā migla klāties!

Šo visumaigo sievas skaistumu!

Vai tas ir iespējams? Vai sieviete tik skaista?

Man liekas, ka šīs miesas guļošās

Vai visas debess dailes sevī saista!

Vai tiešām tā virs zemes atrodas?

MEFISTOFELS

Jā, — dievs jau ņēmās sešas dienas vienās steigās

Un pats sev bravo sauca beigās,

Tad arī vajag krietni izdoties.

Nu šoreiz tiku tikām noskaties;

Es zinu tevim atrast tādu līgaviņu,

Un laimīgs tas, kam gadīsies

Kā brūtgānam vest mājās viņu!

(Fausts skatās bez mitēšanās tālāk spogulī. Mefistofels, sēdeklī slaistīdamies un ar slotu spēlēdamies, runā tāļāk.)

Še sēdu es kā karalis uz troņa!

Es turu scepteri, tik trūkst vēl kroņa.

ZVĒRI

(Kuri pa to starpu cits caur citu visvisādi ērmoti gorījušies, atnes Mefistofelim ar lielu brēku kroni.)

Jel paklausi!

Kroni sataisi,

Ņem sviedriem un a'snīm to līmēt!

(Viņi apietas neuzmanīgi ar kroni un salauž to divos gabalos, kurus lēkādami nēsā apkārt.)

Nu noticies!

Mēs triecam un skatāmies,

Un dzirdam, un iesākam rīmēt.

FAUSTS

(Pret spoguli.)

Vai man! Vai visi prāti sajaucas!

MEFISTOFELS

(Uz zvēriem rādīdams.)

Nu sāk gandrīz man pašam galva riņķī griezties.

ZVĒRI

Un, ja mums laimējas

Un ja tā izdodas,

Sāk pantos domas ar viesties.

FAUSTS

(Kā agrāk.)

Caur krūtīm manim it kā uguns klīst!

Ved mani projām, cik vien ātri vari!

MEFISTOFELS

(Krēslā sēdēdams, kā agrāk.)

Šie dzejnieki, tas manim jāatzīst, —

Tie savu nespējību neliedz arī.

(Katls, uz kuru kaķe visu šo laiku nav griezuse nekādas vērības. Iesāk iet par malu pāri; izceļas liela liesma, kura šaujas laukā pa skursteni.

Ragana noskrej zemē caur liesmu ar negantu kliegšanu.)

RAGANA

Au! Au! Au! Au!

Nolādēts lops! Ko dīkā stāvi?

Pārlaidi katlu, man nosvilt ļāvi!

Sasodīts lops, vai kauna nav!

(Ierauga Faustu un Mefistofeli.)

Ko redzu še?

Kas tie tādi te?

Nolādēti peklē!

Ko tie še meklē?

Uguns izverdums

Lai grauž kaulus jums!

(Iegrūž putu karoti katlā un lej uguni uz Faustu, Mefistofeli un zvēriem. Zvēri smilkst aiz sāpēm.)

MEFISTOFELS

(Apgriež slotu, kuru viņš rokā turējis, otrādi un dauza glāzes un podus.)

Še tev! Lai šķīst!

Lūk, putra līst!

Lūk, glāzes plīst!

Es tikai jokoju

Un takti piedodu

Uz tavu meldiņu!

(Ragana atlecas, dusmu un šausmu pārņemta.)

MEFISTOFELS

Vai mani pazīsti? Tu ģinden, biedēkli!

Vai redzi savu meistaru un kungu?

Kad ņemšu es un zvelšu ar šo rungu,

Tad tu ar visiem saviem kaķiem sadrupsi!

Vai tu vairs sarkanajos svārkus necieni?

Tu gaiļa spalvu laikam nepazīsti?

Vai manu vaigu neredzi?

Vai man tev jāteic, kas es esmu īsti?

RAGANA

Kungs! N'esat ļauns, ka jūs tik rupji apsveicu!

Es nepamanu pie jums zirga kāju

Un arī abus kraukļus neredzu.

MEFISTOFELS

Lai šoreiz tiek, ka tevi tikai rāju, —

Jo tiešām gan daudz laika pagājis,

Kopš redzēties mums nava iznācis.

Un kultura, kas visus apmuļina,

Ir velnu laika garam līdzi dzina;

Kur ziemeļnieku spoks vairs apkārt skrien?

Kur ragus redzi vairs? Kur nagus? asti?

Tik nepieciešama man zirga kāja vien,

Bet tā man kaitētu, jo izskatītos prasti;

Tādēļ sev esmu kā dažs jauneklis

Jau ilgi liekus ikrus pielicis.

RAGANA

(Lēkdama.)

Vai trakai jāpaliek! Ak tavu prieku!

Ka sātanjunkuru še atkal tieku!

MEFISTOFELS

Šo vārdu, sieva, minēt aizliedzu!

RAGANA

Par ko? Vai viņš jums riebīgs kļuvis?

MEFISTOFELS

Tas sen jau palicis par pasaku;

Bet cilvēks nav caur to nenieka laba guvis.

Nu ļaunais prom, bet palikuši ļaunie.

Sauc mani vienkārši par baronu;

Es kavaliers kā citi kavalieri glaunie.

Un nešaubies par manu augsto dzimumu;

Raug, ar šo vapeni to pierādu!

(Taisa nepieklājīgas zīmes.)

RAGANA

(Smejas pilnā kaklā.)

Ha! Ha! Tā jūs jau paraduši!

Jūs tas pats šķelmis vis vēl palikuši!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nu, draugs, tu vari mācīties!

Ar raganām ta vajag apieties.

RAGANA

Ar ko es, kungi, jums lai pakalpotu?

MEFISTOFELS

Mēs nākam, lai tu pazīstamo sulu dotu,

Bet, lūgtu, tikai visuvecāko;

Jo gadi sulas spēku divkārt pavairo.

RAGANA

Lūk, še, kur butelīti paglabāju;

Es allaž pate iebaudu no tās,

Tai smakas nava vairs ne mazākās;

Jums glāzīti es labprāt piedāvāju.

(Paklusi uz Mefistofeli.)

Bet, ja šis nesagatavots to izdzertu,

Jūs zināt, tas pēc stundas nomirtu.

MEFISTOFELS

Tas ir mans draugs, lai viņam dzēriens labā iet;

No labākā tam vēlu, ko vien ķēķī turi.

Velc savus riņķus tik un buri

Un pasteidz viņam glāzi pilnu liet!

(Ragana, visvisādi ērmoti rīkodamās, velk riņķi un saliek tanī brī

numainus priekšmetus; pa to starpu glāzes sāk skanēt un katli sīkt,

tā ka iznāk savāda muzika. Pašās beigās viņa atnes lielu grāmatu,

sastāda mērkaķus riņķī, kur tie viņai noder par pultu, un tura

ķepās lāpas. Ragana pamāj Faustam, lai tas pienāktu klāt.)

FAUSTS

(Uz Mefistofeli.)

Nu saki, kam to ērmu vajaga?

Ko vecene tā ālējas un viebjas?

Tā muļķiskākā krāpšana!

Tas viss man pazīstams un aplam riebjas.

MEFISTOFELS

Tas tik pa jokam! Vai tad nenoskārsti?

Kam tev tik stingri tūdaļ nosmādēt?

Tā taisa kumēdiņus kā jau daždien ārsti,

Lai sula spētu labāk palīdzēt.

(Viņš pierunā Faustu, lai tas stātos raganas uzvilktajā riņķi.)

RAGANA

(Ar pārlieku svinīgumu sāk iz lielās grāmatas skaitīt.)

"Tev jāsaprot!

Viens desmit dod.

Ņem divus dzēst,

Trīs līdzi lēst,

Tikt bagāts var

Bez četriem ar!

Iz piec', sešiem tiek —

Tā burve liek —

Septiņi, astoņi!

Skaitļi pabeigti!

Un deviņi ir viens

Un desmit neviens.

Tas ira raganu vienreizviens!"

FAUSTS

Tā vecā drudzī muld, man šķiet.

MEFISTOFELS

Nav sen, ka pats to visu izstudēju,

Tā visā grāmatā tas tāļāk iet;

Daudz laika es pie viņas pazaudēju,

Jo vienmēr paliek pilna pretruna

Tik gudriem, kā ar muļķiem noslēpumaina;

Šī vecā māksla jauna vēl šo dienu.

No laika gala tāda paraša,

Ka vienu ņem par trīs un trīs par vienu,

Tā melus tie par patiesību izplata.

Tie pļāpā vien un māca netraucēti;

Kas grib gan nodoties ar tādiem, kam nav omas?

Kad cilvēks vārdus dzird, viņš tic jau lēti,

Ka vārdos arī būtu kādas domas.

RAGANA

(Skaita tāļāk.)

"Šai zinībai,

Visaugstākai

Ne katris tiek uz pēdām.

Kas nedomā,

Tam piekrīt tā,

Tas tura to bez bēdām."

FAUSTS

Kas tās par muļķībām, ko viņa saka?

Man galva tiks vai gluži traka.

Man šķiet, ka korī vienkopu

Simts tūkstoš neru runātu.

MEFISTOFELS

Nu, krietnā burve, dari vārdiem galu!

Dod šurpu savu virekli

Un aši pildi kausu līdz ar malu,

To baudīt manam draugam nebūs kaitīgi;

Viņš ira vīrs, kas ieņem augstu šķiru,

Tas panes dažu labu dziru.

RAGANA

(Ar daudz ceremonijām ielej dziru kausā; tiklīdz Fausts kausu liek

pie mutes, tam šaujas viegla liesma pretim.)

Nu, dzer tik droši! N'esi kautris!

Tu paliksi uz vietas jautris.

Ko? Tu ar velnu tutinies

Un nu no liesmām sabīsties?

(Ragana atbur riņķi vaļā. Fausts iznāk ārā.)

MEFISTOFELS

Nu žigli laukā! Mierā nestāvi!

RAGANA

Daudz veselības vēlu rast šai malkā!

MEFISTOFELS

(Uz raganu.)

Un, ja es tevim varu nākt kur talkā,

Tad valpurģos man tikai pasaki.

RAGANA

Še dziesma vēl, ja jūs to dziedāsat,

Jūs dziras iespaidu vēl dziļāk jutīsat.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc nu tik ātri! Nekavējies!

Tev vajag, ka tu labi izsviedrējies!

Lai spēks caur iekšu var uz āru spiesties.

Tad tevi mācu cienīt cēlo laiskumu,

Un drīz tu jūti ar sirdspatiku,

Ka mīlestība sāk tev krūtīs viesties!

FAUSTS

Ļauj vienu skatu vēl uz spoguli!

Lai tēlā lūkotos tik brīnummaigā!

MEFISTOFELS

Nē! Nē! Tu visu sievu priekšzīmi

Drīz dzīvu ieraudzīsi vaigu vaigā.

(Klusu.)

Jo pēc šā brangā dzēriena

Tev katra sieviete būs Helena!

6

Fausts, pēc burvju dzēriena pilnīgi pārgrozījies, uznāk jauna,

stalta kavaliera veidā.

MARGARIETA

(Garām iedama.)

FAUSTS

Vai ļaujat, daiļā jaunkundze, ka piedāvāju

Jums savu roku, — pavadīt uz māju?

MARGARIETA

Ne mani sauc par jaunkundzi, ne daiļu;

Man vienai mājās iet nav baiļu.

(Viņa aizgriežas no viņa un iet projām.)

FAUSTS

Tu debess tēvs! Šo skaistumu!

To savu mūžu redzēj's neesmu.

Tā ir tik tikla, tikumīga,

Un tomēr tā kā paskabrīga.

Šie vaidziņi, šīs sārtlūpiņas, —

Man mūžu dienu būs prātā viņas!

Kā kaunīgi tā skatījās —

Man sirdī dziļi tas iespiedās;

Un, ka tā vēl strupi atcirta,

Tas mani burtin apbūra!

(Mefistofels uznāk.)

FAUSTS

Vai dzirdi, gādā man šo meiteni!

MEFISTOFELS

Nu, kuru?

FAUSTS

To, kas tikko garām gāja.

MEFISTOFELS

To tur? Tā nāk no sava mācītāja;

Tai tikko visi grēki atlaisti.

Pie biktskrēsla es tuvu pielīdu:

Ak tavu nevainīgu bērniņu!

Ko tāds iet biktēt? Ko tas grēka dara?

Pie viņas nobeidzas mana vara!

FAUSTS

Bet viņai četripadsrnit taču pāri!

MEFISTOFELS

Tu runā jau kā gatavs palaidnis,

Kas katru mīļu puķi uzskata ar kāri,

Kam gods un tikums, itin viss

Ar drošu roku plūcams šķiet;

Bet neba tas jau ik reizes iet.

FAUSTS

Mans augsti cienīts maģistri,

Laid mani mierā ar morali!

Un to es tev saku strupi un īsi,

Ja jauno, saldo skuķīti

Vēl šonakt manās rokās nevedīsi,

Tad šķirti ļaudis mēs ap pusnakti.

MEFISTOFELS

Kā to gan var? Vai tev maz apdomas?

Vismaz man vajag četripadsrnit dienu,

Lai izlūkotu tikai gadījienu.

FAUSTS

Ja man tik būtu stundas septiņas,

Nekāda velna man nevaj'dzētu,

Pats tādu meiteni pavest spētu.

MEFISTOFELS

Jūs runājat kā francuzis, nudien!

Bet, lūgtu, jele paciešaties:

Ko palīdz tikai pati bauda vien?

Jūs vēl daudz vairāk priecāsaties,

Ja, iepriekš garus riņķus mezdami

Un skuķi aiz deguna vezdami,

Sev beigās to itin mīkstu darāt,

Kā franču romanos to lasīt varat.

FAUSTS

Man apetits ar tā, bez kairekļa.

MEFISTOFELS

Bet tagad nopietni, bez visu joku!

Es saku, pie šī skaistā skuķēna

Nekas nav panākams uz ātru roku.

Kas skrej kā vējš, kā miets tas atduras.

Mums ir pie viltus jāķeras.

FAUSTS

Dod no šā eņģeļa man kādu lietiņu!

Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!

No viņas krūts man pagādā autiņu

Vai prievītu, kas viņai bij ap kāju sieta!

MEFISTOFELS

Lai redzat, ka es gribu jūsu mokas dzest,

Es visu, ko vien spēju, izdarīšu,

Ne acumirkli nezaudēsim tīšu,

Vēl šodien gribu viņas istabā jūs vest.

FAUSTS

Vai man viņu redzēt? Viņu gūt?

MEFISTOFELS

Nē! Tā pie kaimiņienes tad mēdz būt.

Bet es jūs atstāšu tur vienu pašu,

Tad varat nākamības priekus iztēloties

Un pilniem malkiem elpot viņas dvašu.

FAUSTS

Vai varam iet?

MEFISTOFELS

Vēl agri turpu doties.

FAUSTS

Tev vajag dāvanu priekš viņas paraudzīt!

(Fausts aiziet.)

MEFISTOFELS

Jau dāvāt? Brangi! Tur būs panākums tūlīt!

Es zinu dažu slēptu kaktu,

Daudz vecu mantu, dziļi zemē raktu!

Man vajag tikai drusku apskatīt.

(Aiziet.)

7

Maza, tīraistabiņa.

MARGARIETA

(Bizes pīdama un uzsprauzdama uz galvas.)

Es dotu daudz, ja spētu izzināt,

Kas bij tas kungs, kas pienāca man klāt!

Tik stalts viņš likās un tik izvedīgs!

Viņš laikam ieņem augstu kārtu, —

To es jau no viņa vaiga skārtu;

Vai citād' viņš būtu bijis tik pārgalvīgs.

(Aiziet.)

Mefistofels, Fausts.

MEFISTOFELS

Šurp, nākat iekšā, tikai paklusu!

FAUSTS

(Pēc brīža klusuciešanas.)

Ļauj, ka es viens še palieku!

MEFISTOFELS

(Visu izokšķerēdams.)

Ne katris meitēns apkopj istabu tik glīti

(Noiet.)

FAUSTS

(Apskatās visapkārt.)

Tu saldā krēsla, tevi sveicinu,

Kas šinī svētnīcā tu mīti.

Ak saldās mīlas ilgas, sirdi tverat,

Kas alkstot jūs cerības rasu dzerat!

Kā dvašo še visapkārt klusība

Un kārtība, un pieticība!

Šaī nabadzībā kāda pārpilnība!

Šais šaurās telpās kāda laimība!

(Atzveļas ar ādu pārvilktā atzveltnē, kura atrodas pie gultas.)

Tu vecais krēslis, uzņem mani arī,

Kā senčus priekos, bēdās apskāvi!

Cik bieži ap šo tēvu sēdekli

Gan nepulcējās jautru bērnu bari!

Varbūt par ziemas svētku balvām nopriecājās

Kā apaļš bērns še mīļā meitiņa

Un dēdim kalsno roku skūpstīja.

Es jūtu, mīļā, ka ap mani lidinājas

Tavs gars, kas kārtībā un tīrībā še valda —

Kā māte tevi nebeidz visur pamācīt,

Liek tīrīgi tev autu klāt uz galda,

Pat smiltis tev zem kājām pakaisīt.

Ak mīļā roka, dieviem līdzīga!

Caur tevi būda pat ir debess valstība.

(Viņš paceļ gultas aizkaru.)

Un še! Kā sagrābj mani karsta prieka šausmas!

Še stundām spētu kavēties bez gausmas.

Tu, daba, vieglos sapņos loloji

Še debess dzimto eņģeli;

Še bērniņš gulēja, un silta dzīves strāva

Tam blāvās krūtis pildīja,

Še svētā cēlumā tā veidoja

Un debess tēlam attīstīties ļāva!

Un tu? Kas tevi šurpu dzina?

Man žēlums sirdi dziļi aizkustina!

Ko gribi še? Sirds skumst? To pārņem dairs?

Ak nabags Faust! Es tevi nepazīstu vairs.

Vai burvība še kavē manu gaitu?

Es taisni baudīt vien tik kaitu,

Un sirdī pārplūst šķīstu sapņu jūsmas!

Vai atkarīgi mēs no katras gaisa pūsmas?

Ja tā šo acumirkli ienāktu,

Kā tu par savu grēku maksātu!

Tu lielais vīrs, tavs lepnums nīktu!

Tu pārņemts tai pie kājām slīgtu!

MEFISTOFELS

Prom! Ātri! Es to nākam ieraugu.

FAUSTS

Jā, prom! Nekad es šurp vairs nenākšu!

MEFISTOFELS

Es ņēmu līdzi mazu nesumiņu,

Šo kastīti, to kaut kur citur ķēru, —

Nu ņemat, liekat vien tik šķirstā viņu!

No prāta izies skuķītis, es zvēru;

Es lietiņas tur tādas ieliku,

Ka kuru katru ar tām iegūtu.

Jo bērns ir bērns, tam vajag rotu.

FAUSTS

Es nezinu, vai likt?

MEFISTOFELS

Kas tur ko nezināt?

Vai gribat to priekš sevis uzglabāt?

Tad labāk padomu jums dotu

Par velti dārgo laiku netērēt

Un mani tāļāk lieki nepūlēt.

Es taču nedomāju, ka jūs skopuļotu!

Es kasu pakausi un rokas trinu —

(Viņš ieliek kastīti šķirstā un aizgriež atkal atslēgu. Sadzird troksni.)

Nu, projām, nu! —

Kā saldo, jauno bērniņu

Pēc jūsu iegribas lai savaldzinu,

Un jūs tik īdzīgi,

It kā taisni uz auditoriju iedami,

It kā rēgotos priekšā jums pelēka

Fizika un metafizika!

Tik prom! —

(Aiziet.)

MARGARIETA

(Ienāk ar lampu.)

Kāds še ir sūtošs, spiedīgs gaiss —

(Viņa atdara logu.)

Un laukā taču tik karsts nemaz nav.

Man ir tā savādi, kā baiss —

Kaut māte būtu mājā jau.

Pār miesu man it kā šalkas skrien —

Es esmu bailīga muļķīte vien!

(Noģērbdamās viņa iesāk dziedāt.)

Bij karalis Tules salā;

Tam viņa mīļākā,

Kad jutās mūža galā,

Zelta kausu dāvāja.

Kauss dārgāk par visu tam svēra,

Pie katra mielasta,

Kad viņš to tukšu dzēra,

Tam asaras ritēja.

Uz savām nāves cisām

Tas valstību dalīja,

No dārgām mantām visām

Tik kausu sev atstāja.

Ar galmu viņš dzīru priecās

Sēd pilī pie jūrmalas;

Pret pili viļņi triecas

Un putās sašķeļas.

Vēl pēdējo dzīves svelmi

Viņš dzer — tam asaras riež, —

Tad tāļu prom uz dzelmi

Viņš svēto kausu sviež.

Viņš redzēja, kā tas grima

Un jūrā noslīka.

Tam acis tumsa, viņš ļima,

Nekad vairs nedzēra.

(Viņa attaisa šķirstu, lai drēbes noliktu, un, ierauga rotas kastīti.)

Kā košā kastīte še gadījās?

Vai tad es šķirstu neaizslēdzu? Vai man vīlās?

Tas tīri brīnums! Kas gan ir iekš tās?

Varbūt kāds atnesa to ielikt ķīlās,

Un māte naudu uz to aizdeva.

Lūk, te pie lentītes ir atslēga;

Kā būtu, kad es viņu attaisu?

(Attaisa kastīti un ierauga rotu.)

Kas tas? Kungs debesīs? Nu, skat,

Nekad es neredzēju vēl tai līdzīgu!

Šī rota lielmanīšai pat

Uz augstākajiem svētkiem noderētu.

Nezkā šī ķēdīte man piestāvētu?

Kam gan var piederēt šie greznumi?

(Viņa izrotājas ar tiem un nostājas spoguļa priekšā.)

Kaut man būtu tik Šie auskari!

Tūliņ pavisam citāds izskatās.

Ko skaistums, meitiņas, jums laba dara?

Tas visiem itin brangi patīkas,

Bet vairāk viņš ar nav no svara;

Pus' slavē jūs, pus' nožēlo.

Uz zeltu laužas,

Pēc zelta gaužas

It visi. Kas dos nabadzītēm to!

8

Fausts, domās nogrimis, staigā šurpu un turpu; viņam pieiet klāt Mefistofels.

MEFISTOFELS

Pie visas atraidītas mīlas! Elles viras!

Kaut būtu kas ļaunāks, lai lādēt man šķiras!

FAUSTS

Kas tevim kaiš? Vai tevi kāds kniebj?

Ko tu tādu briesmīgu ģīmi viebj?

MEFISTOFELS

Nudien, es velnam nodotos uz reizi,

Ja nebūtu tik pats par velnu gadījies!

FAUSTS

Vai tevim galvā sagriezies kas greizi?

Tev brangi stāv kā trakam ālēties!

MEFISTOFELS

Ko domā, rotu, ko es biju gādājis,

Kāds mācītājs priekš sevis nogrābis! —

Nāk māte, ierauga tās lietas,

Un slepu bailes viņu ņem uz vietas:

Tā sieva tev brīnum smalki ošņā,

Pa dziesmu grāmatu vien tik ložņā,

Ikkatru mēbeli aposta,

Vai svēta tā vai nesvēta;

Un pie tās rotas tā skaidri jūt,

Tai klātu nevar daudz svētības būt,

Mans bērns! — tā teic, ja mantas ir nepatiesas,

Tās apņem dvēseli, sagrauž miesas.

Labāk tās dieva mātei dosim,

Par viņām mēs debesu mannu iemantosim!

Gan Grietiņa lūpas uzmeta;

Sak, dāvana paliek dāvana,

Un tiešām, vai tas nu bezdievis,

Kas tādu dāvanu atnesis.

Bet māte sūta pēc dvēseļu gana;

Tas tūliņ šo trekno kumosu mana,

Viņa acis šāds uzskats mieloja.

Viņš saka: ta jūs darāt lāga!

Kas pārspēj sevi, tam ir uzvara.

Mūsu baznīcai, tai tikai laba māga,

Tā veselas valstis jau zemē rija,

Bet vai par daudz tai kādreiz ar bija?

Jā, mīļais, tik baznīca, tā īsti ņemot,

Var arī netaisnības mantu gremot.

FAUSTS

Vispārim jau to katris paradis,

To dara žīds tāpat kā karalis.

MEFISTOFELS

Tas sprādzes, ķēdes un gredzenus

Sabāza ķešā kā kreņģeļus,

To visu turēja tik maz paldies vērtu,

It kā tam riekstus saujā bērtu,

Tas solīja debess valsti tām viņpus kapa —

Un tās no tā aplam aizgrābtas tapa.

FAUSTS

Un Grietiņa?

MEFISTOFELS

Tā tik nemieru jūt,

Tā nezina ne ko darīt, ko būt,

Tai rota dien' un nakti neiziet no prāta,

Vēl mazāk tas, no kā tā dāvināta.

FAUSTS

Man mīļās bēdu ļoti žēl.

Ej gādā viņai otru rotu vēl!

No pirmās tā jau nebija nekas.

MEFISTOFELS

Jā, kungam viss tik nieka lieta izliekas!

FAUSTS

Un zinies tik, ka man pa prātam strādā!

Pie viņas kaimiņienes pielavies!

Jel esi velns kā velns! Ko tūļojies!

Un jaunu rotu šurpu gādā!

MEFISTOFELS

Jā, cienīgs kungs, būs viss, kā pavēli!

(Fausts noiet.)

MEFISTOFELS

Tāds iemīlējies ners tev iegribētu

Vai noraut sauli, zvaigznes, mēnesi,

Lai tikai mīļai laiku pakavētu.

(Noiet.)

9

MARTA

(Viena.)

Dievs, nesod' manu mīļo vīriņu,

Viņš nebij vis man tāds, kā vajadzēja!

Tas platā pasaulē diezin kur skrēja

Un mani atstāja uz salmiem guļošu.

Es viņam taču pāri nedarīju,

Es viņam., dievs pats zin, tik laba biju.

(Iesāk raudāt.)

Varbūt, ka viņš pavisam — miris jau!

Un manim viņa nāves zīmes nav!

(MARGARIETA ienāk.)

MARGARIETA

Ak Marta!

MARTA

Grietiņ, kas tad tev ir ticis?

MARGARIETA

Man izbailes vai ceļus loka!

Man šķirstā atkal kāds ir licis

Šo kastīti no melna koka,

Un rotas tur ir iekšā saliktas

Par pirmējām daudz skaistākas.

MARTA

Tās tikai mātei nevaj'ga parādīt,

Tā aiznestu viņas uz bikti tūlīt.

MARGARIETA

Ak, paskat, paskat vien, cik koši!

MARTA

(Izrotā viņu.)

Ak radība, tu laimīgā!

MARGARIETA

Es, diemžēl, nevaru rādīties droši

Ne uz ielām, ne arī baznīcā.

MARTA

Pie manis tik allažiņ atteci

Un slepu še rotu sev aplieci;

Priekš spoguļa tad vari pastaigāties,

Mums būs par to ko papriecāties.

Mēs gaidīsim līdz kādai svētku dienai,

Tad rotas vari rādīt pamazām, pa vienai.

Pirms ķēdīti, tad auskariņu;

To māte neredzēs, var arī mānīt viņu.

MARGARIETA

Kas gan šo kastīti man nes jau otra reizi?

Man liekas, te viss nav pareizi!

(Pie durvīm kāds klauvē.)

Ak dievs, kad tā tik māte nebūtu.

MARTA

(Caur priekškaru raudzīdamās.)

Tas ir svešs kungs — tik nākat iekšā!

(MEFISTOFELS ienāk.)

MEFISTOFELS

Še ienākt es sev ņēmos brīvību,

Man jāatvainojas ir kundžu priekšā.

(Atkāpjas godbijīgi pret Margarietu.)

Vai Martas Švertlein kundze še nepiemīt?

MARTA

Es esmu tā, kas kungam man ko pasacīt?

MEFISTOFELS

(Klusām uz viņu.)

Mēs esam tagad pazīstami tikuši;

Jums pašulaik ir augsti ciemiņi.

Vēl reizi lūdzu piedot manu pārdrošību,

Es nākšu pēcpusdien ar savu vajadzību.

MARTA

(Dikti.)

Ko domā, bērns! Vai nu nav jāsaka!

Tas kungs par augstu dāmu tevi notura.

MARGARIETA

Es nabags bērns, kas man dos augstu kārtu?

Tas kungs to teic tik tā aiz laipnības.

Šīs rotas — manim nepieder nemaz.

MEFISTOFELS

Ak, es jau ne no rotas vien to skārtu;

Jūs iznesaties tā, tā uzskatāt!

Man prieks, ka varu palikties šepat!

MARTA

Jums kāda vēsts? Es nemierīga palikt sāku —

MEFISTOFELS

Es labprāt teiktu jums ko priecīgāku!

Es ceru, uz mani nekritīs pārmetums:

Jūsu vīrs ir miris un sūta labdienas jums.

MARTA

Viņš miris? Vai! Tu manu nabadziņu!

Mans vīriņš beigts! Nu mana stundiņa ir klātu!

MARGARIETA

Ak, neesat tik izmisušu prātu!

MEFISTOFELS

Nu uzklausāties tālāk bēdu ziņu.

MARGARIETA

Es tādēļ nemīlētu savu mūža dienu,

Par zaudējumu es līdz nāvei noskumtu.

MEFISTOFELS

Pie priekiem bēdas, prieks pie bēdām, ir arvienu.

MARTA

Tad stāstāt man par viņa miršanu!

MEFISTOFELS

Tur tālu Paduā to apbedija;

Viņš guļ pie svētā Antonija.

Tā vieta godam svētīta,

Kur viņa miesām mūža atdusa.

MARTA

Vai cita it nekā viņš neatsūta?

MEFISTOFELS

Viņš gan vēl runāja no uzdevuma — grūta;

Lai viņam trīs simts mišas tiktu dziedātas!

Bet citād' — tukšas manas kabatas.

MARTA

Ko? It ne nieks? Ne rota? Neviens greznumiņš?

Tak katris amatnieķels — nabadziņš

Sev somā sievai kukuļiem ko taupa

Un labāk cieš, sev kumosu no mutes laupa!

MEFISTOFELS

Ak madam, tas ir mani skumdina;

Bet viņš jau tiešām naudu neaizsvieda projām;

Ir viņš par savu postu vaidēja,

Es redzēju to savus grēkus nožēlojam.

MARGARIETA

Ak, kādēļ cilvēce tik nelaimīga!

Es aizlūgšu no sirds par viņu dievu.

MEFISTOFELS

Jūs būtu vērta tūdaļ tapt par sievu:

Tik laipna kā jūs esat un tik piemīlīga.

MARGARIETA

Nē, tas vēl tagad nevar notikties.

MEFISTOFELS

Līdz vīram var ar mīļotāju pieciesties.

Tā manim tīri debess laime šķietas

Tik mīļu meitiņu pie krūtīm spiest.

MARGARIETA

Pie mums gan tādas lietas nemēdz ciest.

MEFISTOFELS

Vai cieš vai nē! To tomēr dara visās vietās.

MARTA

Bet stāstāt jel!

MEFISTOFELS

Pie viņa nāves cisām

Es stāvēju, tās bija nejaukas pavisam:

Pussapuvuši salmi; bet viņš svēti mira,

Jo rūgti nožēlodams grēku daudzumu.

Viņš sauca: "Man vai sevis jānīst ira,

Tā atstāt mājas, savu sieviņu!

Ak! mani māc vai nostu atmiņas.

Kaut tā man piedotu priekš miršanas!"

MARTA

(Raudādama.)

Mans labais vīriņš! Sen tev piedots tapa.

MEFISTOFELS

Bet dievs zin! Tā par mani vairāk vainīga.

MARTA

Tas melkulis! Ko! Melot vēl pie paša kapa!

MEFISTOFELS

Viņš gan uz savu galu murgoja,

Ja man, tā spriežot, nemisas.

"Vai man," — viņš teica, "nebij lielas raizes

Pirms gādāt bērnus, tad tiem raudzīt maizes

Un visu, kas tur klāt vēl piederas!

Bet neba pats to mierā baudīt spēju."

MARTA

Vai tā viņš manu uzticību aizmirsa,

Ka dienu, nakti priekš tā plēsos, skrēju!

MEFISTOFELS

Ak nē! No sirds viņš pie jums domāja.

Viņš teica: Kad no Maltas izbraucu,

Par sievu, bērniem dievu piesaucu;

Un tādēļ debess laipna bij, man šķita,

Mums rokā kāda turku briga krita,

Kas veda dārgumus priekš sultana.

Tur drošsirdība tapa apalgota,

Un man, kā nākas, arī tika dota

No zelta sava dalība.

MARTA

Kur? Kā? Vai viņš to zemē paglabāja?

MEFISTOFELS

Kas zin, kur tā pa vēju izgaisa!

Bet pašu kāda dāma mīļi pieņēma,

Kad svešs tas viens pa Neapoli gāja;

Un tā tik labi viņu uzturēja,

Ka viņš līdz kapam pat to pieminēja.

MARTA

Tas palaidnis, viņš savus bērnus apzadzis!

Viss posts un nelaime vēl nepadūga

To atpestīt no grēku jūga!

MEFISTOFELS

Kā redzat, viņš par to nu nomiris.

Ja es nu tagad jūsu vietā būtu,

Es godīgi pēc viņa gadu pasērotu

Un pastarpām sev citu izlūkotu.

MARTA

Ak dievs! Tik lēti es vairs tādu nedabūtu

Kā savu pirmo vīriņu!

Tik mīļu muļķīti, tik labiņu.

Tik svešumā tas labprāt mita,

Uz svešu vīnu, svešām sievām krita

Un nolādētās trumpas kāva.

MEFISTOFELS

Nu, nu, tā taču iztikt varēja,

Ja puslīdz visu, ko pats darīja,

Viņš jums no savas puses arī ļāva.

Es zvēru jums, ar tādu līgumu

Pats labprāt mītu ar jums gredzenu!

MARTA

Ak, ko nu! Kungam jokot dara prieku!

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Nu tikai jātaisās, ka projām tieku!

Tā pašu velnu varētu pie vārda siet.

(Uz Grietiņu.)

Nu, un ar jūsu sirsniņu kā iet?

MARGARIETA

Kā jūs to domājiet?

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Ak, tādu bērniņu!

(Dikti.)

Tad sveikas, kundzes!

MARGARIETA

Sveiki!

MARTA

Pag, es gribēju

Dēl nāves apliecības vēl ko prasīt!

Kā? Kad viņš miris? Kur to rakuši?

Es mīlu, ka viss būtu kārtīgi,

Par nāves ziņu tiktos avīzēs ar lasīt.

MEFISTOFELS

Jā, labā kundze, kā jūs varbūt zināt,

Priekš tā jums vajag divu liecnieku.

Man ir labs draugs, ja viņu atvestu,

Tas spētu to pie tiesas apliecināt.

MARTA

Ak, darāt to, es ļoti lūdzu jūs!

MEFISTOFELS

Un vai šī jaunkundze tad arī būs?

Viņš ir brašs zēns! Daudz ceļojis,

Pret jaunkundzēm tam izvešanās glauna.

MARGARIETA

Man būtu priekš tā kunga jānosarkst aiz kauna.

MEFISTOFELS

Ak nē! Un lai tas vai pats karalis!

MARTA

Rau, tur aiz mājas manā dārziņā

Mēs gaidīsim kungus šaī vakarā.

10

FAUSTS un Mefistofels.

FAUSTS

Kas ir? Vai drīz? Kā lieta sokas?

MEFISTOFELS

Ā! Bravo! Uguns kāpj jau pavālā.

Jums drīzā laikā Grietiņa būs rokās.

Pie Martas redzēsat to vakarā:

Šī sieva, es jums saku, tā tik prot

Kā čigāniete pārus sakumpot!

FAUSTS

Tad brangi!

MEFISTOFELS

Bet tā prasa arī ko no mums.

FAUSTS

Nu, katram darbam jau savs algojums.

MEFISTOFELS

Mums jādod liecība, ka baumas ir patiesas

Un tiešām viņas vīra atdzisušās miesas

Tur Paduā guļ svētā zemē apraktas.

FAUSTS

Cik gudri! Tad mums turpu jādodas!

MEFISTOFELS

Sancta Simplicitas! Es to jau neprasu;

Kas tev daudz jāzin, tikai apliecini.

FAUSTS

Tad nodoms beigts, ja tik vien padoma tu zini.

MEFISTOFELS

Ak svētais vīrs! Lūk, te tu esi nu!

Vai pirmā reize? Tu jau bieži mēdzi

Dot savā mūžā viltus liecību.

Tu tak par dievu, pasauli un visu slēdzi,

Par cilvēku, tā domu, jūtu kustību,

Ar pilnu muti, lielu drošību

Bez kautrēšanās spriedumu sev ļāvi!

Un vai tev sirdī nava jāatzīstas,

Tur tavas ziņas tikpat maz bij īstas

Kā še par Švertlein kunga nāvi?

FAUSTS

Tu melo un kā sofists vārdus sagrozi.

MEFISTOFELS

Jā, kad tik nepaskatām drusku dziļāki.

Ar visu godu vai jau rīt tu neiziesi,

Lai nabadzīti apmānītu

Un visu dvēsles mīlu viņai apsolītu?

FAUSTS

Jā, un no visas sirds!

MEFISTOFELS

Tas jauki gan patiesi!

Tad tiks no mīlas un no mūža uzticības,

No vienīgās jūtas visu pārvarības —

Vai tad no sirds ar teiksi taisnību?

FAUSTS

Ak, laid! No sirds! — Jo, kad es sajūtu

Un tad šo jūtu drūzmojošos grauju

Par velti izteikt meklēju,

Kad visu pasauli ar saviem prātiem skauju,

Sev ņemu visu augsto vārdu segu

Un jūsmu svelmi, kurā degu,

Par mūžam nebeidzamu nosaucu,

Vai tad gan velnišķi es meloju?

MEFISTOFELS

Man tomēr taisnība!

FAUSTS

Nu, paklausi —

Un, lūdzams, manas plaušas pietaupi —

Kas taisnību grib dabūt un kam veikla mēle,

Tam tas ir viegla spēle.

Bet nāc, man jau šīs runas apnika:

Man vajag, tādēļ tev ir taisnība.

11

Margarieta Faustam zem rokas. Vēlāk Marta ar Mefistofeli, šurpu un turpu staigādami.

MARGARIETA

Es jūtu gan, ka kungs ir tikai žēlīgs

Un negrib mani apkaunot.

Jo ceļinieks jau nava vēlīgs,

Ar visu laipni paciesties viņš prot.

Kā gan lai mana muļķa valoda

Tik gudram vīram patikšanu dara?

FAUSTS

Tavs vārds, tavs skatiens vairāk man no svara

Kā visas pasaul's gudrība.

(Viņš skūpsta Margarietai roku.)

MARGARIETA

Ak, nepūlaties! Kā tas izskatās!

Man roka ir tik rupja un tik asa!

Pie kāda darba tai gan nebij jāķeras!

No manis māte visu smalki prasa.

(Aiziet abi pa dārza taku.)

MARTA

Un jūs, kungs, ceļojat no viena laida?

MEFISTOFELS

Ak, pienākums un veikals mūs jau projām raida!

Ar cik daudz sāpēm atstājam mēs dažu vietu

Un tomēr nedrīkstam vis palikties!

MARTA

Nu, jaunos gados gan vēl ietu

Pa pasauli tā brīvi blandīties;

Bet, kad nu nāk tā ļaunā diena,

Kā vecam puišam līst uz kapsētu, —

Kam gan tas tiktu, nebūs jau neviena.

MEFISTOFELS

Ar šausmām es to iepriekš paredzu.

MARTA

Nu, tādēļ gādājat, kungs, priekšlaiku.

(Aiziet abi garām.)

MARGARIETA

Jā, kas iz acīm, tas iz prāta!

Jūs glaimot esat raduši:

Jums draugi ir daudz saprātīgāki,

Es neesmu tik smalki audzināta.

FAUSTS

Ak mīļā, tici man, tā sauktā saprātība

Ir daudzreiz; neprāts tik un uzpūtība.

MARGARIETA

Kā?

FAUSTS

Ak, kā nevainība, bērna prāts arvienu

Maz sevi apzinās un savu svēto cienu!

Ka zemums, pieticība ira dāvanas

Visaugstās, mums no laipnās dabas piešķirtas —

MARGARIETA

Ja kādu brīdi mani minēs jūsu domas,

Jūs visu mūžu neiziesat man iz omas.

FAUSTS

Jūs laikam bieži esat vientuļa?

MARGARIETA

Jā, mūsu saimniecība ir tik sīciņa,

Bet tomēr arī viņu vaj'ga vadīt.

Mums nava kalpones, viss manim jādara:

Man vaj'ga vārīt, mēzt un šūt, un adīt,

Un mana māte stingri pakaļ skata,

Ka viss uz mata!

Sak, vai nu viņai skopot vajadzētu,

Mēs plašāk nekā citi dzīvot spētu:

Tēvs atstāja mums brangu sētu

Pie pilsētas ar glītu dārziņu.

Bet manas dienas tagad aiztek klusu;

Mans brālis ir par zaldātu,

Un māsiņa man aizgāja uz mūža dusu.

Ak, cik es ap to bērnu pūlējos;

Bet labprāt vēlreiz visas raizes uzņemtos, —

Tāds mīlams bērns!

FAUSTS

Mazs eņģels, ja tev līdzīgs bija!

MARGARIETA

Es viņu audzēju, viņš mani mīlēja.

Pēc tēva nāves bērns tik piedzima;

Par mirēju jau katris māti uzskatīja,

Tik grūti kā tā toreiz sirga,

Un lēnām tik un pamazītēm viņa spirga.

Tur viņa nu ne domāt nevarēja

Šo mazo dzīvībiņu pate zīdināt,

Un tā es viena ņēmos viņu dzirdināt

Ar pien' un ūdeni; tā man viņš piederēja.

Un manā klēpī, man uz rokas

Bērns smējās, spārdījās un auga priecīgi.

FAUSTS

Tu tiešām šķīstu laimi baudīji.

MARGARIETA

Bet bij man arī savas sūras mokas.

Pie manas gultas mazā šūplis piestumts kļuva,

Un nakti, tikko bērniņš pakustēties guva,

Es pamodos tūlīt;

Drīz vaj'dzēja to pieņemt klāt, drīz padzirdīt

Un, kad vēl neklusēja mazais brēķis,

No gultas celties, viņu aijāt, panēsāt

Un rītā agri jau pie baļļas stāt;

Tad tirgū jāiet bij un jāzin ķēķis, —

Un tā tas vienmēr, šodien tā kā rītu iet.

Tas nav tik viegli, kungs, kā domājiet;

Totiesu miegs un ēdiens gardāks šķiet.

(Abi atkal aiziet.)

(Mefistofels ar Martu atkal parādās.)

MARTA

Mums, nabadzītēm sievām, vāji klājas;

Tāds vecpuisis ir grūti atgriežams.

MEFISTOFELS

No jums jau vienīgi tas atkarājas,

Kā es uz īsta ceļa uzvedams.

MARTA

Nu sakāt, kungs, vai n'esat jau ko atraduši?

Un savu sirdi kaut kur saistījuši?

MEFISTOFELS

"Jā, paša māja," — tā jau saka paruna —

"Un krietna sieva ir par zeltu dārgāka."

MARTA

Es prasu, vai nekad jums nebij patikšana?

MEFISTOFELS

Jā, manim visur pretī nāca draudzīgi.

MARTA

Bet vai nekad sirds nejuta jums nopietni?

MEFISTOFELS

Dievs pas', ar kundzēm nav nekāda jokošana!

MARTA

Jūs manis nesaprotat!

MEFISTOFELS

Ļoti nožēloju!

Bet, ka jūs gauži laipna, to gan ievēroju.

(Atkal aiziet.)

FAUSTS

Tu, eņģelīti, mani tūliņ pazini,

Tikko pa dārzu nākam redzēji?

MARGARIETA

Jūs manījāt? Es acis nolaidu aiz kauna.

FAUSTS

Bet tu par brīvību, ko ņēmos, n'esi ļauna,

Ka es pret tevi izturējos nekaunīgi

Un vadīt solījos tik uzbāzīgi?

MARGARIETA

Es sajuku, tas man vēl nebij noticis;

Par mani ļauna teikt neviens nav varējis.

Es vaicājos, vai manā skatā kaut kas bija,

Ko viņš par nekaunīgu uzskatīja?

Viņam, kā liekas, tūliņ prātā šaujas,

Tā ir skuķe, kas runāties ļaujas.

Bet, jāatzīstas, nezin kas tūliņ ar sāca

Uz reizi jums par labu iebilsties.

Tik to es zinu, ka man īsti dusmas nāca,

Ka uz jums nevarēju dusmoties.

FAUSTS

Mīļ' meitiņ!

MARGARIETA

Ļaujat!

(Viņa kādai puķītei izplūc lapiņas citu pēc citas.)

FAUSTS

Vai tu vīsi vaiņadziņu?

MARGARIETA

Nē, tā tik spēle.

FAUSTS

Ko?

MARGARIETA

Jūs smiesaties par viņu.

(Viņa plūc lapas un čukst pie tam.)

FAUSTS

Ko čuksti tur?

MARGARIETA

(Pusdikti.)

Viņš mani mīlē — nemīlē.

FAUSTS

Tu saldo debess daiļaviņu!

MARGARIETA

(Tālāk skaitīdama.)

Viņš mani mīlē — Nē — Viņš mīlē — Nē —

(Pēdējo lapiņu izraudama, līgsmi.)

Viņš mani mīlē!

FAUSTS

Jā, mans bērns! Šis puķes vārds

Lai ir tev dievu atbilde! Viņš tevi mīlē!

Vai proti, ko tas nozīmē? Viņš tevi mīlē!

(Viņš saķer viņas abas rokas.)

MARGARIETA

Man pāriet šalkas!

FAUSTS

Nebaidies! Šis skatiens,

Šis rokas spiediens lai tev saka,

Kas vārdiem neizsakāms:

Tā visu sevi nodoties un sajust

Kā pārlaimi, kam jābūt mūžīgai! Mūžīgai! — Izmisums tik būtu viņas gals.

Nē, gala nē! Mūžam gala nē!

(Margarieta spiež viņam rokas, tad atraisās un aizskrej pa labo pusi. FAUSTS paliek kādu acumirkli domās stāvot, tad viņš viņai seko.)

MARTA

(Atkal tuvodamās.)

Jau tumst.

MEFISTOFELS

Jā, nu mēs gribam projām doties.

MARTA

Es labprāt lūgtu, lai jūs vēl še paliktu,

Bet mūsu pilsētiņā tik daudz mēlnešu,

Tiem, domāt, cita nava ar ko nodarboties

Un tik vien bēdas

Kā smalki izošņātu otra pēdas.

Še tiekam valodās, lai diezkā sargājušies.

Bet mūsu jaunie kur?

MEFISTOFELS

Pa taku aizlaidušies

Kā vasarsputniņi!

MARTA

Tā viņam tīk, man šķiet.

Un viņš tai arī. Ta jau pasaulē tas iet.

(Noiet. Sāk palikt tumšs.)

12

MARGARIETA ielec iekšā, paslēpjas aiz lapenes, tur pirksta galu

pie lūpām un skatās caur lapām.

MARGARIETA

Viņš nāk!

FAUSTS

(Nākdams.)

Tu, šķelme, mani ķircini!

Es tevi!

(Viņš viņu saķer un skūpsta.)

MARGARIETA

(Viņu apķerdama un skūpstu atpakaļ atdodama.)

Mīļākais, no sirds es esmu tava!

MEFISTOFELS

(Dod zīmi pieklauvēdams.)

FAUSTS

(Ar kāju piesizdams.)

Kas tur?

MEFISTOFELS

Labs draugs.

FAUSTS

Tu lops!

MEFISTOFELS

Vairs tērzēt laika nava.

MARTA

(Nāk.)

Jau vēlu, kungs.

FAUSTS

(Uz Margarietu.)

Vai pavadīt man neļausi?

MARGARIETA

Ak, māte bārtu. — Sveiki!

FAUSTS

Vai man jāiet jau?

Ar dievu tad!

MARTA

Ar dievu!

(Ieiet savā mājā.)

MARGARIETA

(Kaunīgi, ātri.)

Mēs drīzi redzamies!

(Fausts un Mefistofels abi noiet pa labo pusi.)

MARGARIETA

Tāds gudris vīrs, tu mīļais dievs!

Ko tāds gan visu, visu izdomājis nav!

Es apkaunota eimu viņam blaku

Un visās lietās "jā" tik saku,

Es esmu nabags muļķa skuķītis,

Nesaprotu, ko viņš pie manis atradis.

(Aiziet iz dārza.)

13

FAUSTS

(Viens.)

Tu, cēlais gars, man devi, devi visu,

Ko vien tik lūdzu. Ne par velti tu

Man savu vaigu liesmās piegriezi.

Tu grezno dabu devi man par valstību

Un spēku viņu sajust, baudīt. Ļāvi

To ne vien auksti apbrīnot kā viesim,

Tu neaizliedz manim, viņas dziļās krūtīs

Kā uzticamam draugam lūkoties.

Tu vadi dzīvo radījumu rindu

Gar mani garām, māci manim pazīt brāļus

Tur klusā mežā, gaisā, ūdenī.

Un, kad caur mežu auka šalc un brāž,

Kad milzu priede krītot blakus zarus

Un blakus kokus spiežot zemē rauj

Un gāzienam dun dobja atbalss kalnos, —

Tu mani vadi drošā alā, rādi

Man mani pašu, mana paša krūtī

Visdziļie brīnumi man atklājas.

Un, ja priekš mana skata dzidrais mēness

Slīd lēni garām, manim atlido

No klinšu sienām miglas pilnā mežā

Kā vizošs sudrabs pagājības tēli

Un vaira vērojuma stingro prieku.

Ak, nekas pilnīgs cilvēkam nav dots,

To tagad jūtu. Pie šīs pārlaimes,

Kas mani dieviem tuvu nes un tuvāk,

Tu devi man šo biedru, kuru vairs

Es paciest nespēju, kaut auksts un grīņš

Viņš mani pazemo priekš manis paša,

Ar vārda dvašu gaisē tavas balvas.

Viņš manās krūtīs trakas ugunis

Pēc viņas daiļā tēla veikli kur.

Tā kaislas kārē dzenos es pēc baudas,

Un baudā alkstu es pēc kaisles kāres.

(Mefistofels uznāk.)

MEFISTOFELS

Nu, vai jums no šīs dzīves diezgan netika?

Kā tā jūs spēj vēl ilgāk savaldzināt?

Ir labi reiz to pamēģināt;

Bet tad ko jaunu jārauga!

FAUSTS

Kaut tev jel citur darba būtu,

Tu man šo jauko dienu nedarītu grūtu!

MEFISTOFELS

Nu, nu! Es nebūšu par traucēkli,

Nemaz man neteic to tik nopietni.

Pie tevis, tāda gremžas, untumnieka,

Man nav ko zaudēt it nenieka.

Te cauru dienu nezini, kā galā tikt!

Kas kungam tīk, ko ņemt, ko likt —

To viņam nenoredzēsi no deguna.

FAUSTS

Nu, tur tik īsti jāsaka!

Vēl tencināt, ka mani esi garlaikojis,

MEFISTOFELS

Teic, nabags zemes dēls, kā būtu tu

Šo dzīvību bez manis nodzīvojis?

Es tavu iedomības slimību

Uz ilgiem laikiem esmu izārstējis:

Ja manis nebūtu, tad no šīs pasaul's malām

Tu sen jau būtu aizcierējis.

Ko tu pa klinšu plaisām un pa alām

Tur slapstoties kā ūpis dēdi?

Un akmeņu un sūnu mitrumu

Tu iesūc it kā krupis barību.

Tā tu tik brango laiku šķēdi.

Vēl tevī nomanīt var doktoru.

FAUSTS

Vai jēdzi, kādu jaunu spēku krūtīs dveš

Šī vientulība man, šis klusais mežs?

Un kad tu to no visas tiesas: jaustu,

Tu būtu diezgan velns, lai manu laimi skaustu.

MEFISTOFELS

Cik pārdabīgi līgsmi, debešķi!

Kad nakti tu uz kalniem rasā slopi

Un priekā skauji zemi, debesi,

Kad savās domās vai par dievību jau topi,

Kad rocies zemes smadzenēs ar jausmu dziņu,

Sešu dienu radību krūtīs sajūti

Un baudi nezin ko ar spēka pašapziņu,

Drīz mīlaslīgsmīgi par visu pārplūsti,

Pavisam nokratīdams zemes dēlu, —

Lai tad šo jūsmību tik cēlu —

(Izrāda ar vaibstiem.)

Es sacīt nedrīkstu — kā beigtu.

FAUSTS

Fui tu!

MEFISTOFELS

Jā, tas jums negrib patikties;

Jums tiesība, lai tikli "fui tu!" teiktu.

Par to jau šķīstām ausīm nedrīkst iebilsties,

No kā ir šķīstas sirdis nespēj atrauties.

Nu labi, es to prieku paļauju tev arī,

Kad šad un tad pats sev ko priekšā melot vari;

Bet vai tu drīz to neapniksi?

Jau tevi citas domas vilina,

Un, ja tā tālāk iet, tu sagrauzts tiksi

No šausmām vai no trakuma.

Bet diezgan! Tavai mīļai, sēžot vientulei,

Viss izliekas par šauru un par sēru,

Nemaz iz prāta tu tai neizej,

Tā tevī iemīlējusies pār mēru.

Pirms tava mīla nāca, pāri plūstot,

Kā strautiņš iet pār malām, sniegam kūstot;

Tu viņai sirdī viņu ielējis,

Nu ir tavs strautiņš atkal izsicis.

Man šķiet, ko tā pa mežiem dziļdomīgi klaidot, —

Tev, lielam kungam, būtu labāki,

Ka nabadzīti jauno skuķīti

Par viņas mīlu arī atmini.

Tai laiks top nežēlīgi garš, tā gaidot.

Tā stāv pie loga, skatās mākoņos dažubrīd,

Kā tie pār veciem pilsētas mūriem slīd.

"Kaut būtu putniņš, kaut spārniņi būtu man!"

Tā augu dienu, pusnakti tās dziesmiņa skan.

Reizēm tā jautra, vairāk skumīga,

Reizēm labi noraudājusēs,

Tad atkal, kā liekas, mierīga

Un vienmēr iemīlējusēs.

FAUSTS

Ak čūska, čūska tu!

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Pag! gan es tevi noķeršu!

FAUSTS

Nolādēts! es saku, atkāpies!

Un skaisto sievu nepiemini.

Pustrakā prātā, kas ir iededzies

Pēc viņas saldām miesām, kāri nemodini!

MEFISTOFELS

Priekš kam tad ar? Tā domā, ka tu aizbēdzis,

Un pus' pa pusei tas jau noticis.

FAUSTS

Es tuvu tai, cik tāļu arī nebijis;

Es neiespēju aizmirst, zaudēt viņu;

Jā, es pat skaužu svēto vakariņu,

Kad viņas lūpas to tik skāra.

MEFISTOFELS

Jā gan, mans draugs, es jūs dēļ dvīņu pāra,

Kas rozēs ganās, bieži apskaudis.

FAUSTS

Prom, savedēj!

MEFISTOFELS

Jūs lamājat, man ir ko smieties.

Tas dievs, kas puisēnus un skuķus radīja,

Tūliņ par pirmo amatu atzina

Dot gadījumu, kā tiem kopā ieties.

Tik projām, te nu lielas gaudas!

Jums jāsteidz mīļās skuķes rokās

Un nevis nāves mokās.

FAUSTS

Ko līdz man viņas rokās debess baudas?

Kaut ar pie viņas krūts es sasiltu!

Vai tādēļ viņas vārgu vienmēr nejūtu?

Vai bēglis n'esmu, kas nekur vēl nenorima,

Bez mērķa necilvēks, bez atdusas,

Kā ūdensgrāvums, kura dima

Uz dzelmi niknā priekā šļācot nogāžas?

Un sāņus viņa, bērniņš šaura prāta,

Tur būdiņā uz kalnu laukuma,

Un visa viņas mājas darība

Tek sīkā pasaulītē iespraugāta.

Un dieva nolādētam man

Vēl nebija gan,

Kad klintis es cēlu

Un drupās šķēlu!

Kam līdzi viņu, viņas mieru izpostīt?

Tu, pekle, viņu manim nenovīdi!

Velns, palīdz īsināt man baiļu brīdi!

Kam jānotiek, lai notiekas tūlīt!

Lai viņas liktenis pār mani grauj,

To līdz ar mani pazušanā rauj!

MEFISTOFELS

Kā atkal verd, kā atkal kvēlo!

Ej labāk, nelga, turp un viņu žēlo;

Kur tāda galviņa vairs neredz izejas,

Viņš tūliņ galu domājas.

Lai dzīvo tas, kas galvu augsti tura!

Tu taču citkārt dūšu nezaudē.

Nav nekā muļķiskāka pasaulē

Kā velns, kas izmisumā gura.

14

GRIETIŅA

(Sēž viena pie ratiņa.)

Man miera nav,

Sirds sēras jūt;

Es nevaru mūžam

Vairs miera gūt.

Kur viņš nav mans,

Dūc kapa zvans,

Viss pasaulē

Man nobālē.

Mana nabaga galviņa,

Nabaga prāts,

Kā sajaukts un plosīts,

Un mulsināts.

Man miera nav,

Sirds sēras jūt;

Es nevaru mūžam

Vairs miera gūt.

Pēc viņa tik skatos

Pa logu kasdien,

Iz namiņa eimu

Pēc viņa tik vien.

Viņa gaita tik cēla

Un augums tik slaids,

Viņa acu vara,

Viņa lūpu smaids.

Un viņa runas

Burvīgums,

Viņa rokas spiediens

Un skūpstījums!

Man miera nav,

Sirds sēras jūt;

Es nevaru mūžam

Vairs miera gūt.

Manas krūtis uz viņu

Trauktin trauc.

Kaut tvert to un turēt

Man būtu ļauts.

Un skūpstīt un skūpstīt,

Un rokās slīkt,

Aiz viņa skūpstiem

Vai nāvē nīkt!

15

Margarieta, Fausts.

MARGARIETA

Vai solies, Indriķi?

FAUSTS

Cik iespēju!

MARGARIETA

Nu teic, kā ir ar tavu ticību?

Lai tu cik mīļš un labs ar būtu,

No viņas tu daudz neturi, es jūtu.

FAUSTS

Lai, bērns! Ka es tev labs, vai man vēl jāsaka?

Priekš mīļiem nespētu es savas as'nis taupīt.

Bet citam negribu tā pārliecību laupīt.

MARGARIETA

Tas nav pareizi, pašam ticēt vajaga!

FAUSTS

Vai vaj'ga?

MARGARIETA

Kaut es iespētu uz tevi ko!

Tev ar pret svētiem sakramentiem cienas nav.

FAUSTS

Es cienu tos.

MARGARIETA

Bet pēc tiem nekāro.

Tu biktē n'esi bijis diezcik ilgi jau,

Vai dievam tici?

FAUSTS

Kas drīkst, mīļaviņa,

To teikt: es ticu iekš viņa?

Tu priesterus un gudros vari izprasīt,

Un tevim liksies, viņu atbilde

Ar prasītāju grib tik smieklus dzīt.

MARGARIETA

Tu netici?

FAUSTS

Jel klausies, mīļā dvēsele!

Kas viņu drīkst izrunāt?

Un liecināt:

Es ticu viņu.

Kas drosu ņemt

Un spriedumu lemt,

Un sacīt: Es neticu viņu?

Viņš visa aptvērējs,

Visa turētājs,

Vai viņš netver un netura

Tevi, mani un sevi pašu?

Vai debess nejumas tur augšā?

Vai zeme neguļ še apakšā cieti?

Un, laipni mirdzot, vai nekāpj augšup

Mūžīgās zvaigznes?

Vai es tevī neskatos acis acīs?

Un vai netraucas viss

Uz galvu un sirdi tevim

Un plūdo mūžīgā noslēpumā,

Neredzot — redzot, ap tevi apkārt?

Pildi ar to savu sirdi pāri pilnu,

Un, ja šinīs jūtās tu laimes pārņemta,

Sauc tad to, kā tu gribi,

Sauc laimi! sirdi! mīlu! dievu!

Man nava vārda

Priekš tā. Viss tikai jūtas;

Vārds ir skaņa un dūmi,

Kas apmiglo debesu kvēli.

MARGARIETA

Tas viss ir it jauki un cēli;

Tam līdz ko dzirdēju arī no priestera,

Tik citos vārdos viņš to izsaka.

FAUSTS

Pa visām malām to dzirdēt vari,

To visas sirdis mīļā saules gaismiņā

Ikkatra izteic savā valodā;

Kam es ne savā arī?

MARGARIETA

Kad to tā dzird, tad viss it labi šķietas,

Bet tomēr greizi stāv tās lietas;

Jo tu pie kristīgās ticības neturies.

FAUSTS

Mans bērns!

MARGARIETA

Tas sen jau manim sirdī duras,

Ka tu ar tādiem biedrojies.

FAUSTS

Kā tā?

MARGARIETA

To cilvēku tur, kas pie tevim turas,

No visas dvēseles es nīstu;

Cik atceros, pa visu savu dzīvību

Neko, kas man tā dūšu sagriež, nepazīstu

Kā tā cilvēka riebīgo izskatu.

FAUSTS

Sirdsmīļā, tev no viņa nav jābaidās.

MARGARIETA

ikko viņš nāk, man asins saskrejas,

Man ne pret vienu citkārt nava naida,

Bet, tiklīdz sirds man ilgodamās tevi gaida,

Man no tā cilvēka šalkas caur kauliem iet,

Turklāt viņš arī blēdis man vēl šķiet.

Ja pāri tam daru, lai dievs mani nesoda!

FAUSTS

Arī tādu pasaulē vajaga.

MARGARIETA

Neparko ar tam līdzīgiem nemistu vienkopus!

Kad viņš reizi pa durvīm iekšā nāk,

Viņš tūliņ tā nicīgi smīnēt sāk

Un sapīcis pus';

Var redzēt, ka tam ne pie kā nav līdzdalības;

Viņš nes uz pieres nozīmi,

Ka pret dzīvu dvēseli nevar just mīlestības,

Man top tik labi, kad tu mani apskauji,

Tik brīvi, tik silti un maigi,

Un viņa klātbūtnē sirds sažņaudzas baigi.

FAUSTS

Ak tu mans paredzētājs eņģeli!

MARGARIETA

Tas man tā pārņem prātu,

Un, ja viņš tik kur piesitas man klātu,

Man šķiet, ka pat tevi vairs nemīlu.

Un, ja viņš še, es dievu pielūgt nespētu,

Tad man tā, it kā gribētu sirdī man griezt;

Tev, Indriķi, vajaga būt tāpat.

FAUSTS

Tu nu reiz viņu nevari ciest!

MARGARIETA

Man jāiet prom.

FAUSTS

Ak, vai nekad

Pie tavām krūtīm mierā pamist nespēju,

Lai sirdij sirdī, dvēslei dvēslē pārplūst ļautu?

MARGARIETA

Ak, kaut es viena gulētu!

Es šonakt labprāt durvis neaizšautu;

Bet māte ir tik visai modrīga,

Ja tā mūs kopā ierauga,

Es tūliņ būtu nost uz vietas.

FAUSTS

Nav, eņģelīt, tik ļauni, kā tev šķietas.

Še butelītē. Tik trīs pilieni…

Ja tos pie dzēriena tai piemaisi,

Tie dabu dziļā miegā apņemt spēs.

MARGARIETA

Ko visu nedaru priekš tevis!

Tas taču viņai nekaitēs?

FAUSTS

Vai citādi es, mīļā, to tev būtu devis?

MARGARIETA

Kad tevi, mīļais, uzskatu, kas tā par varu,

Kas mani dzen, lai tavu gribu daru?

Tik daudz priekš tevis esmu darījusi jau,

Ka vairs gandrīz nekā, ko darīt, nav.

(Noiet.)

Pēc tam uznāk Mefistofels.

MEFISTOFELS

Vai pērtiķis jau prom?

FAUSTS

Tu atkal klausījies?

MEFISTOFELS

Jā, manim viss it smalki dzirdams bija,

Kā dakterkungu katķismā pamācīja;

Es ceru, ka tas jums ar labā ies.

Tie skuķi taču ļoti ziņkārīgi,

Vai kāds pa vecam turas lēni, dievbijīgi.

Sak, ja tik klausa tur, gan mums ar padosies.

FAUSTS

Tu, negantais, sajēgt nespēji

Šo mīļo, labo dvēseli,

Kā tā pilna savas ticības spēka,

Kas vienīgi šķiet tai pestot no grēka,

Svēti nomocas ciešanās,

Ka mīļotais vīrs tai pazudis izliekas.

MEFISTOFELS

Iz tevis melš kaisles pārdabīgs samulsums,

Tas skuķis tevi aiz deguna vazā.

FAUSTS

Tu ņirdzīgs uguņu un dubļu izdzimums!

MEFISTOFELS

Un vaibstus nojaust brīnum brangi saprot mazā,

Manā klātbūtnē tai tiek — viņa nezina, kā,

Tā jauš ko noslēpumainu manā izskatā;

Un droši manī lielu garu mana,

Varbūt vēl pašu nelabo.

Nu, šonakt gan —!

FAUSTS

Nav tava darīšana!

MEFISTOFELS

Bet manim taču prieks par to!

16

Grietiņa un Līziņa ar traukiem.

LĪZIŅA

Par Barbu nekā n'esi dzirdējuse?

GRIETIŅA

Nekā. Es maz ko izeimu uz klajuma.

LĪZIŅA

Kā tad! Man Bille tikko stāstīja:

Tā nu ar reizi ietikuse.

Te bij tev lepnība!

GRIETIŅA

Kā tā?

LĪZIŅA

Drīz visi zinās,

Ka viņa baro divus, kad tā ēd un dzer.

GRIETIŅA

Ak!

LĪZIŅA

Tā tai vajadzēja, tas tai der.

Cik viņa ar to tēviņu tā tinās!

Tā tikai bija cierēšana,

Uz ciemu un deju vadāšana!

Visur pirmā būt gribēja,

Ar vīnu un pastetēm viņš to cienāja;

Tā iepūtās liela uz sava skaistuma.

Tik maz goda prāta, ka neaprāvis,

No viņa dāvanas doties ļāvās.

Tie tik ilgi smējās un skūpstījās,

Līdz kamēr vaiņadziņš noņēmās.

GRIETIŅA

Ak nabadzīte!

LĪZIŅA

Tev gan viņas žēl!

Kad mēs pie ratiņa sēdējām vēl

Un nakti māte mūs nelaida lejā,

Ar mīļāko kopā tā sēdēja;

Uz sola pie durvīm un tumšajā ejā

Tiem laiks kā skriešus aizskrēja.

Lai nu tā skrej, nu viņai laužņi likti,

Nu grēku kreklā jāiet tai uz bikti!

GRIETIŅA

Viņš to taču ņems par laulātu draudzeni.

LĪZIŅA

Tāds mundris zēns! Viņš muļķis būtu,

Tas citur sev daudz ko labāku gūtu.

Viņš ir jau projām ar.

GRIETIŅA

Cik nekrietni!

LĪZIŅA

Ja tā to dabūtu, tai neietu labāki,

Tai puiši vaiņadziņu saplosītu,

Un mēs pie sliegšņa tai spaļus pakaisītu.

(Noiet.)

GRIETIŅA

(Uz māju atgriezdamās.)

Cik brangi agrāk veicās pelt, kad kāda cita

No nabaga meitiņām vainā krita!

Ak, kā pie citu grēkiem man

Vēl mēlei vārdu netika gan!

Cik melns man likās, es vēl vairāk pēlu,

Man tomēr diezgan melns vēl nebija,

Es dižojos un sevi cēlu,

Nu pate grēkam esmu padota!

Bet viss, kas mani uz to novadīja,

Ak dievs, cik mīļš, cik labs tas bija!

17

(Kādā mūru iedobumā atrodas Mater dolorosa, svētās dieva

mātes bilde. Trauciņi ar puķēm tai nolikti priekšā.)

GRIETIŅA

(Noliek svaigas puķes.)

Vērs vaigu,

Vēl vārgā maigu,

Uz manim žēlīgi, sāpju māt!

Tev sirdī šķēpi,

Uz tavu klēpi

Tev mirušo dēlu nes guldināt.

Uz tēva krūti

Tu nopūtas sūti,

Lai viņa nu tavam vārgam stāv klāt.

Kam jaudas,

Kā šaudas

Man sāpes caur dvēseli?

Kas še sirdi manim baida,

Ko tā trīsē, ko tā gaida,

Vienīgā tu pazīsti!

Kur esmu agri, vēli,

Cik žēli, žēli, žēli

Še krūtīs man kļūst!

Kur vien es stāvu, eju,

Es asaras leju, leju,

Sirds man vai pušu lūst.

Ar asarām rasināju

Pie loga puķes šorīt,

Kad, dienai austot, gāju

Priekš tevis viņas šķīt.

Kad agri spīd no rīta

Man saule istabā,

Es, savu sāpju dzīta,

Jau sēdu nomodā.

Glāb! Stāv man kaunā, nāvē klāt!

Vērs vaigu,

Vēl vārgā maigu,

Uz mani žēlīgi, sāpju māt!

18

Iela Grietiņas durvju priekšā. Valentins, zaldāts, Margarietas brālis.

VALENTINS

Kad es tā sēdēju pie dzīru galda,

Kur dažkārt prieka troksnis valda,

Un biedriem par meitenēm runa nāca,

Ikkatris dikti savu uzteikt sāca,

Ar vīnu slavu skaloju uz leju,

Elkoņos atspiedis sarkušo seju;

Es mierīgs sēžot palikos,

Uz lielmutībām klausījos

Un smīnot brauku sevim bārdu,

Un, glāzi ķerdams, salai savu vārdu:

Jā, katra ir jau pēc savas dabas,

Bet tā kā manas Grietiņas tik labas

Nav otras pa visu novadu,

Kas vērta, lai viņai ūdeni pienestu?

Te troksnis cēlās, glāzes skanēja:

Jā, kliedza vieni, viņam taisnība,

Viņa ir visu meiteņu rota!

Nu slavētājiem bij mācība dota.

Un tagad! — Es varētu izplēst sev matus

Un stāvu gar sienu uz augšu skriet!

Rauc degunu, uzmet man nicīgus skatus,

Ikkatris blēdis var mani smiet!

Kā noziedzniekam man vajaga zagšus līst,

Pie katra nejauša vārdiņa bailēs svīst,

Kaut arī kaklus aprautu tiem,

Tos nespētu saukt par melkuļiem.

(Fausts ar Mefistofeli iet pāri pār baznīcas laukumu.)

Kas nāk? Kas slapstoties tuvojas?

Tie divēji ir, kā man šķietas.

Ja viņš, tad tūliņ pie apkakles jāķeras,

Viņš dzīvs vairs netiks man no vietas!

Fausts un Mefistofels.

FAUSTS

Lūk, tur uz baznīcģērbkambari,

No lampiņas tur logā atspīd vāji stari,

Jo tālāk nost, jo vājāki tie plūst,

Līdz beidzot visur apkārt tumsa kļūst!

Tā nakts ar manās krūtīs iestājas.

MEFISTOFELS

Un manim tā kā runcim, kad nāk auri,

Kad tas pa trepēm viegli izlokās

Un žogu žogiem ložņā cauri;

Pie tam man prāts ir itin nevainīgs,

Tāds drusku kārīgs, drusku zādzelīgs.

Tā manim sprigst jau visos locekļos

Uz jauko nakti valpurģos.

Tā nāk mums atkal parītu,

Tad taču zinu, kādēļ neguļu.

FAUSTS

Vai nauda pacelsies ar pa šo laiku,

Ko redzu kaltējamies tur pa miglas tvaiku?

MEFISTOFELS

Tu drīz vien pie tā prieka nāksi,

Ka katliņu iz zemes ārā vāksi.

Es drusku acis iekšā pametu:

Tur pulks bij jauku dālderu.

FAUSTS

Vai gredzenu, vai sprādžu nebij tur nekādu,

Ar ko es savu mīļo izpušķotu?

MEFISTOFELS

Es redzēju gan tur ar kaut ko tādu,

Tam līdzīgu kā pērļu rotu.

FAUSTS

Tā labi! Sāpīgi man atduras,

Kad man bez balvām turpu jādodas.

MEFISTOFELS

Jums nevaj'dzētu ņemt pie sirds

Pa reizēm baudīt ar tāpat.

Kur debess tagad pilna zvaigžņu mirdz,

Jūs īsti smalku dziesmu dzirdēsat:

Mēs tai ko moralisku dziedāsim,

Tad drīzāk viņu rokā dabūsim.

(Dzied pie Grietiņas durvīm ar citeras pavadību.)

Tev nepiekrīt,

JaunKatrinīt,

Kur mīļais mīt,

Še nākt no paša rīta!

Lai paliek viņš!

Jauns meiteniņš,

Zaļš vaiņadziņš,

Kad iznāci, — jau vīta. —

Ak, sargāties!

Kad noticies,

Tad žēlīgs dievs

Lai augumiņu glabā,

Lai meitiņa

Tik nedara

Bez gredzena

Nevienam kaut ko labā!

VALENTINS

(Gāžas uz priekšu.)

Ko tu še vilini? Kad tevi peklē!

Sasodīts žurku ķērājs, ko tu meklē?

Pie velna citeri papriekšu!

Tad pašu pakaļ ellē triekšu!

(Sacērt Mefistofelim citeri.)

MEFISTOFELS

Pagalam citere! Kas lauzts, tas lauzts.

VALENTĪNS

Nu jāskalda tik pašam skausts!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Uz priekšu, doktor, ņipru dūšu!

Pie manis klāt, kā es jūs vadīšu!

Iz makstīm ārā zobenu!

Tik durat vien! Es atvairītājs būšu.

VALENTINS

Nu, atvairi man šo!

MEFISTOFELS

Jā, tas vēl ies.

VALENTINS

Ar šo!

MEFISTOFELS

Kā tad!

VALENTINS

Vai velns te iekšā maisās!

Kas tas? Jau roka pagurt taisās.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Dur nost!

VALENTINS

(Nokrizdams.)

Ak vai!

MEFISTOFELS

Nu nelgam pietiksies!

Nu tikai prom! Mums tūliņ pazust vaj'ga:

Jau ceļas nežēlīga klaiga.

No policijas maz ko bīties,

Ar kakla tiesu, to man netīk tīties.

(Abi ar Faustu ātri noiet.)

MARTA

(Pie sava loga.)

Šurp! šurp!

GRIETIŅA

(Pie sava loga.)

Ar uguni šurp steidzaties!

MARTA

(Vēl augšā pie loga.)

Tur kaujas, kliedz un ķildojas.

(Sanāk daži pilsoņi ar savām sievām un daži amatnieki ar lāpām rokās.)

ĻAUDIS

Še viens jau guļ pie zemes beidzies!

MARTA

(Iznāk un apskatās.)

Vai aizbēguši slepkavas?

GRIETIŅA

(Arī iznāk.)

Kas guļ še?

ĻAUDIS

Laikam tas tavs brālis būs.

GRIETIŅA

Kungs, debess tēvs! Ak, žēlo mūs!

(Nokrīt uz trepēm blakus brālim.)

VALENTINS

Es mirstu! Tas ir ātri izsacīts

Un ātrāki vēl padarīts.

Ko stāvat, sievas, velti gaudojat,

Šurp nākat, mani uzklausāt!

(Visas pienāk un apstāj riņķī ap viņu.)

Mīļ' Grietiņ, lūk! Tu vēl par jaunu,

Vēl neesi diezgan prātīga,

Tev tavi darbi nes tik kaunu.

Man tas tev klaji jāsaka.

Tu taču netikle reiz esi:

Tad savu godu ar uz tirgu nesi,

GRIETIŅA

Ak brāli, dievs! Es nesaprotu?

VALENTINS

Kaut tu jel dievam mieru dotu!

Kas noticies, tas noticies,

Un, kā tas sācies, tā tas tālāk ies.

Ar vienu slepus iesāki,

Bet drīz būs arī vairāki,

Un darbs tik ducim pilnam kļūt,

Tad ar viss pilsēts varēs tevi gūt.

Kad kauns ir tikko piedzimis,

To sargā, ka tik nesaredz,

Un gādā, ka nakts plīvuris

Tam acis, ausis un galvu sedz;

Jā, viņu tad labprāt vai nokautu.

Bet, ja tas aug, tas atmet baili,

Pat dienas laikā staigā kaili,

Un taču nav pieņēmis jaukāku izskatu.

Jo vairāk viņš saceļ riebas un baismu,

Jo vairāk viņš meklē dienas gaismu.

Tas laiks man jau priekš acīm tēlojas,

Kur visi godīgi pilsoņi,

Kā ieraugot lipīgu spitali,

No tevis, netikle, aizvēršas.

Tev sirds iekš krūtīm izmisis,

Kad viņi tevi uzskatīs!

Tu zelta ķēdi vairs nenēsāsi!

Tu baznīcā nestāvēsi pie altara!

Tu jauku spiču krāgu sev neapklāsi,

Uz deju netiksi vadīta!

Pa tumšu bēdu nomalīti

Starp kropļiem, nabagiem tu slapstīsies!

Un, ja tev pēcgalā ar piedod dievs,

Tu lāstu nēsāsi, kamēr virs zemes mīti!

MARTA

Jūs labāk dvēseli dievam ļaujat

Nekā vēl lāstus uz sevi kraujat.

VALENTINS

Kaut spētu samalt tevi, kalsnais sakārni,

Tu savedēja, bezgodīgā sieva!

Es ceru, visi grēki man no dieva

It bagātīgi tiktu piedoti!

GRIETIŅA

Mans brāli! Kādu elles sodu!

VALENTINS

Es. saku, ko tu raudi nu!

Ar to, ka aizmirsi tu savu godu,

Tu devi manim nāves dūrienu.

Caur nāves miegu, savu grēku tīrs,

Pie dieva aizeimu kā godīgs karavīrs.

(Mirst.)

19

Mišas, ērģeles un dziedāšana.

GRIETIŅA ļaužu vidū,Ļaunais gars aiz Grietiņas.

ĻAUNAIS GARS

(Cieši Grietiņai pie auss.)

Kā citādi, Grietiņ, tev bija,

Kad tu vēl pilna nevainības

Šurpu pie altara nāci,

No apdilušas grāmatiņas

Lūgšanas skaitīji —

Pus bērnu spēles,

Pus dievu sirdī!

Grietiņa!

Kur stāv tava galva?

Tavā sirdī

Kāds grēcīgs darbs?

Vai priekš savas mātes dvēsles lūdzies,

Kura caur tevi miga uz ilgām ilgām mokām?

Uz tava sliegšņa kā asins tur?

— Un tev zem sirds

Vai nemostas briestot jau

Un biedē tevi un sevi

Ar nojausmu pilnu būti?

GRIETIŅA

Vai! Vai!

Kaut es kļūtu šīs domas vaļā,

Kas man šurpu un turpu šaudās

Pretī mani!

KORIS

(Ērģeļu pavadībā.)

Dies irae, dies illa

Solvet saeclum in favilla.

(Grietiņa, nonākuse līdz baznīcas sāņu durvīm, grib ieiet, bet ļaudis no viņas bailīgi atkāpjas, viņa neuzdrošinājas ieiet un nometas

ceļos starp ubagiem.)

ĻAUNAIS GARS

Bārdzība tevi grābj!

Bazune dārd!

Kapi dreb!

Un tava sirds

Kā dzirkstele pelnos

Uz liesmu mokām

Atkal uzcelta,

Aizdrebas visa!

GRIETIŅA

Kaut es būtu projām!

Man ir, it kā ērģeles

Man aizņemtu dvašu,

Dziedāšana man sirdi

Dziļumos plēstu.

(Pieceļas, lai ietu uz māju, bet ļaunais gars aizkrusto viņai ceļu.)

KORIS

Judex ergo cum sedebit,

Quidquid latet adparebit,

Nil inultum remanebit.

GRIETIŅA

Mani māc!

Mūru stabi

Mani iežņaudz!

Griestu velves

Mani spiež! — Gaisa!

ĻAUNAIS GARS

Noslēpies! Grēks un kauns

Nepaliek apslēpts.

Gaisa? Gaismas?

Vai tevim!

KORIS

Quid sum miser tunc dicturus,

Quem patronum rogaturus,

Cum vix justus sit securus?

ĻAUNAIS GARS

Savu vaigu novērš

Apgaismotie no tevis,

Rokas tevim sniegt

Riebjas tīrajiem!

Vai!

KORIS

Quid sum miser tunc dicturus?

GRIETIŅA

Kaimiņiet! ožamo butelīti!

(Noģībst.)

20

Harca kalnājs

Elendes un Širkes ciematu apkārtne.

Fausts un Mefistofels.

MEFISTOFELS

(Pa kalnu augšup kāpdams.)

Vai tu sev nevēlētos slotas kātu?

Es tagad labāki uz krietna āža jātu.

Šā grūti cerams, ka pie mērķa nonāktu.

FAUSTS

Kamēr vēl kājās jūtu ņipru sparu,

Man pietiek ar šīs nūjas pabalstu.

Kam ceļu īsināt, viņš manim nav par garu!

Pa leju lejām locīties,

Tad uz šīm, klintīm uzrāpties,

Kur avots mūžam verd iz akmens plaisas,

Tas tik ir prieks, kā dēļ der pūlēties!

Jau bērziem pumpurīši raisās,

Un pat i priedei zaļo zari;

Kādēļ mums līdzi kaulos nejust pavasari?

MEFISTOFELS

Patiesi, es no tā nenieka nejūtu!

Man ir, it kā vēl ziema miesās mājotu;

Es labāk sniegā staigātu un salā.

Cik drūmi nepilns mēness paceļas

Ar sebu kvēli sarkans debess malā

Un vāji spīd, ka ik uz soļa jātaustās,

Pret kokiem un pret klintīm jāatduras!

Ļauj, ka es atsaucu šurp kādu spīgaini.

Tur redzu vienu, kas it jautri kuras.

E draugs! Vai drīkstu palūgt tevi tuvāki?

Tā velti degt, tas tīri tev par skādi;

Nāc, laipni mums uz augšu ceļu rādi!

SPĪGAINIS

Iz godbijības, ceru, izdosies

Man savu izklaidīgo dabu valdīt;

Mēs, krustām šķērsām skrejot, mēdzam citkārt maldīt.

MEFISTOFELS

Edz! Edz! Viņš cilvēkiem grib pakaļ ķēmoties!

Pie velna! Pielūko, ka taisni noturies!

Es citād' izpūšu tev dzīvību!

SPĪGAINIS

Es manu gan, jūs esat kungs še mājās,

Un visu jums pa prātam darīšu.

Bet zināt, šodien kalnā visi velni kājās,

Un, ja vēl spīgainim jums ceļš ir jārāda,

Tad to tik stingri ņemt vis nevaj'ga.

Fausts, Mefistofels un Spīgainis.

(Pārmaiņus dziedot.)

(Mefistofels.)

Sapiņu un burvju sfērā,

Liekas, esam iegājuši.

Ved mūs labi, ņemi vērā,

Ka mēs ātri sekojuši

Šinīs telpās, plašās, kailās!

(Spīgainis.)

Lūk, kā koki ailu ailās,

Ātri rauti, garām šaujas,

Gub un lokās kalnu kraujas;

Garās klinšu nāsis šņāko,

Kā tās dvašo, kā tās krāko!

(Fausts.)

Skat, pār sienām strauti šļāko,

Cauri mauriem lēni lejas!

Vai tur čalo? Dzied vai smejas?

Vai tās maigas mīlas raudas?

Viņu debess dienu skaņas,

Kad vēl mīlējām bez maņas?

Vai kā seno laiku paudas

Strautiņš atbalsu šurp raida?

(Spīgainis.)

Ūpis ūkšo savas gaudas;

Apogs, samels, sīlis skraida, —

Vai vēl nedus putnu bari?

Vai tur kaupji lien caur ceriem?

Garām kājām, resnvēderiem!

Un kā čūskas sakņu zari

Tur iz smilts un klintīm lokās,

Izstiepj brīnumainas rokas

Un mūs baida, un mūs tvārsta,

Un iz dzīvas, rupjas krījas

Ceļiniekam pretim kārsta

It kā polips garas vījas.

Tūkstoš krāsās bariem traucas

Peles cauri sūnām, pļavām!

Spigulīšu pulki jaucas,

Zib un viz, un ņirb pār gravām,

Maldina mūs, līdzi skrejot.

(Fausts.)

Bet jel saki, kā tev šķietas,

Vai mēs stāvam še uz vietas

Jeb vai tālāk tiekam ejot?

Viss mums apkārt zvalstās, šķiebjas,

Klints un koki vaigstos viebjas,

Maldu gunis sprikst un žvīgo,

Aug un ceļas, šaudās, spīgo.

MEFISTOFELS

Tev pie manis jāturas!

Še, kur augstums paceļas,

Brīnumi tev būs ko vērot,

Kad sāks Mamons kalnā zvērot

FAUSTS

Cik burvīgi tur laistās lejās

Kā sārta rīta dzesna dzejās!

Un pat vistumšā bezgala

Tā dziļi iekšā zibinā.

Tur ceļas birga, velkas vāli,

Še bulā, tvaikā svelme Sveļas,

Tad it kā blāva švītra veļas,

Kā avots tad caur klintīm šķeļas.

Pār leju viņa tāļu tāļi

Ar simtām dzīslām aizstiepjas;

Te viņu ieslēdz šaura plaisa,

Un kopā viņa satekas.

Tur sprikst un dzirkstes augsti kaisa,

Kas zelta smiltīm birst no gaisa,

Bet lūk! Uzreiz, cik tāli redz,

Kā uguns klinšu sienas sedz.

MEFISTOFELS

Vai Mamons savu valstību

Nav svētkiem izpušķojis greznu?

Tu laimīgs redzējis šo gleznu;

Jau trakos viesus braucam nomanu.

FAUSTS

Kā viesulis tur augšā brāžas!

Pret mani gaisa šaltis per!

MEFISTOFELS

Tev klinšu vecās ribas jāsaķer,

Jo citādi tev aizās jānogāžas.Naktstumsa ar miglāju kopā plūst.

Klau! Kā caur mežiem brākš un grūst!

Pūces trūkušās skraida.

Mūžam zaļošām pilīm šķaida

Vērpata palodas.

Švīkst zari un lūst, un bārstās,

Koki, vareni grandot, svārstās,

Saknes dziļumos nostenas.

Un šausmīgā juceklī brāstot un dārdot

Krīt tie un sašķīst, kā negaisam spārdot,

Bet aizām cauri, kur gruveši jaucas,

Kaucot un aurējot aukas spraucas.

Vai dzirdi balsis augstumā?

Tāļumā un tuvumā?

Kā straume pār visu kalnu šļāc,

Tur negantā raganu dziesma krāc!

RAGANAS

(Korī.)

Uz Bluķu kalnu laumas drāž,

Iz zemes jau asni galviņas bāž.

Tur lielais pūlis salasās,

Kungs Urians augšgalā nosēstas.

Tā galvu pa kaklu iet aumaļām;

Smird āži ar laumām un raganām.

KĀDA BALSS

Lūk, vecā Bauba nāk savurup;

Tā grūtai cūkai mugurā tup.

KORIS

Kam nākas gods, lai gods ar ir!

Lai Bauba papriekšu! Un ceļu mums šķir!

Kad brangā cūkā še māte trauc,

Viss raganu bars tai iepakaļ šmauc.

BALSS

Kur nākdams?

BALSS

Pār Ilzes akmeni!

Tur raudzīju pūces perēkli.

Tā izplēta acis!

BALSS

Pie velna, vej!

Ko aplam tā skrej!

BALSS

Man tā saplēsa ģīmi;

Skat, vien tik zīmi!

RAGANAS

(Korī.)

Mums ceļš ir garš, mums ceļš ir plats;

Kā trakā burzmā mainās skats!

Tur sakums dur, tur slota skrāpē,

Te pārsprāgst māte, te bērnu slāpē.

RAGANU MEISTARS. PUSKORIS

Mēs lienam it kā gliemeži,

Lūk, priekšā visi sievišķi.

Jo, kad uz ļaunā namu steidz,

Par tūkstots soļiem sieva veic.

OTRAIS PUSKORIS

Nu ko tur lieku runājiet:

Ar tūkstots soļiem sieva iet.

Bet, lai tā steidz sev steidzamo,

Ar lēcienu vīrs panāk to.

BALSS

(Augšā.)

Jūs, kas tur dzelmē, nākat šurp!

BALSS

(No apakšas.)

Mums arī labprāt gribētos turp;

Mēs mazgājoties tīri paliekam,

Bet mūžam arī augļus nesam.

ABI KORI

Pamazām vētras bārgums rimst,

Bēg zvaigznes, mēness lejā grimst.

Bet burvju koris dūkoņā

Daudz tūkstots dzirksteļu spridzinā.

BALSS

(No apakšas.)

Pagaidi! Palīdzi man!

BALSS

(No augšas.)

Kas tur iz aizas skan?

BALSS

(No apakšas.)

Ņem līdzi! Neļauj man velti kliegt!

Es kāpju jau trīssimts gadus

Un nevaru kalngalu sniegt.

Es gribu pie jums būt, jūs esat man radus.

ABI KORI

Uz nūjas jāj, uz čaukstures,

Un sakums ar un āzis nes;

Kas šodien pacelties nepagūst,

Tam mūžam apakšā jāsapūst.

PUSRAGANA

(Apakšā.)

Es teku pakaļ jau tik sen;

Tie priekšā lielu gabalu!

No mājas mani nemiers dzen, —

Un še es līdzi netieku.

RAGANU KORIS

Tik burvju zalvi ietrinat, —

Jums buras būs i lupats pat!

Labs kuģis katra silīte,

Nemūžam neskries, kas neskrien še.

ABI KORI

Ap kalna galu lidojam,

Visgarām zemi aplencam.

Un klājam tāli klajumu

Ar raganības drūzmāju.

(Nolaižas zemē.)

MEFISTOFELS

Skat, kā tie spiežas, grūstās, parkš!

Kā šņāc un verd, kā bļauj un tarkš!

Kā sprikst un deg, un ceļas smaka!

Tā tik ir īsta elles slaka!

Tik turies manim klāt, ka nenoej no taka.

Kur tu?

FAUSTS

(Tālu prom no viņa.)

Es še!

MEFISTOFELS

Ko? Tur jau aizrāva!

Reiz nu, kas saimnieks mājā, jārāda.

Ē! junkurs Folands nāk! Ē! ceļu griez,

Še, doktor, klāt man pieķeries!

Ar vienu lēcienu mēs izbēgsim iz drūzmas;

Man pašam tiek par traku iekš šīs dūzmas.

Lūk, sāņus spīd kaut kas it savādi,

Turp mani velk, kur viņi krūmāji.

Nāc, nāc! Lai mēs tur iekšā šmaucam.

FAUSTS

Tu pretruņas gars! Ved mani, kā tev prāts!

Nu, tas tik bija gudri izdomāts:

Uz valpurģiem mēs Bluķu kalnā braucam

Un nu še nomalītē gribam krūmos līst.

MEFISTOFELS

Skat' tur, kā raibas liesmas šķīst!

Tur jautris klubs ir kopā sanācis.

Ir mazā pulkā nejutīsies vientulis.

FAUSTS

Es labāk būtu augšā tur!

Jau dūmi mutuļo, jau guņus kur.

Ap ļauno visi pulki krājas;

Tur arī daža mīkla risinājas.

MEFISTOFELS

Bet daža mīkla arī sarežģās.

Lai lielā pasaule sev trokšņojas,

Mums noderēs šī klusā vieta.

Tā taču ir it pazīstama lieta,

Ka lielā pasaulē daudz mazas nošķiras.

Redz, itin plika jauna raganele

Un vecene, kas gudri segties prot.

Es lūdzu, esi laipnis jele!

Mazs pūliņš, nebūs tev ko nožēlot.

Es dzirdu, tur sāk instrumenti dūkt!

Nolādēts troksnis! Jā, pie viņa vaj'ga jūkt.

Nāc līdz! Nāc līdz! Ko tur lai dara?

Es pieiešu un tevi iekšā vedīšu,

Un viņiem pazīstamu darīšu.

Ko saki, draugs? Vai nav šī pļava plata, gara?

Skat vien! Tu tikko galu saredzi.

Tur rindā deg vai simtiem uguņu;

Tur lēkā, pļāpā, ēd un dzer, un mīlinājas;

Nu saki, kur gan labāki vēl klājas?

FAUSTS

Bet — kā tu domā mums še uzstāties?

Vai tu par burvi vai par velnu rādīsies?

MEFISTOFELS

Gan esmu ieradis būt nepazīts arvienu;

Bet ordenis jau jārāda uz goda dienu.

Es nu gan ceļa lentu40 nenēsāju,

Pie mums to tiesu ciena zirga kāju.

Vai redzi gliemezi? Lūk, tur viņš lien;

Ar saviem tausteklīšiem vien

Viņš ir pie manis kaut ko saodis.

Es sevi neaizliegtos šeit, kaut gribējis.

Nāc vien! No vienas uguns mēs uz otru iesim;

Es būšu ceļavedis tev kā viesim.

(Uz dažiem, kas sēd pie kvēlošām oglēm.)

Jūs vecie kungi, ko jūs šeitan darāt?

Jums vajadzētu būt tur pašā viducī,

Kur skan un dūc, un jaunie griežas viesulī;

Jo vieni sēdēt jūs jau mājās tāpat varat.

ĢENERALIS

Kā lai uz tautām vēl ir uzticība?

Lai diezin cik priekš tām ir darījis!

Tā sievietēm, kā tautām mīlestība

Tik ir priekš tā, kas jauneklis.

MINISTRS

Nu tagad viņi vai bez jēgas tīri!

Man tīk tik vecie, labie ļautiņi;

Jo tad, kad mēs vēl bijām lieli vīri,

Bij īstie zelta laiciņi.

PUSKOKA LĒCĒJS

(Parvenijs.)

Mēs tiešām nebijām ar plānprāti

Un daudz, ko nevaj'dzēja, padarījām;

Bet tagad jau it viss iet ačgārni,

Kad tikko nokārtojuši to bijām.

RAKSTNIEKS

Kam tagad tīkas lasīt grāmatu

Ar puslīdz saprātīgu saturu?

Un, kad no jaunās paaudzes ir ruņa,

Tur ir tik vīzdeguns aiz vīzdeguņa.

MEFISTOFELS

(Kas uzreiz izskatās ļoti vecs.)

Jā, ļaudis sāk uz pastargalu vecēt!

Es pēd'jo reizi valpurģos, man šķiet;

Ka mana muciņa vairs negrib tecēt,

Tādēļ ar pasaule uz galu iet.

KRĀMU RAGANA

Jūs, kungi, neeita tā garām!

Jūs labu gadījienu palaižat:

Uz manām precēm acis pametat!

Mēs daž' ko piedāvāt jums varam.

Un tomēr viss iekš manas bodes, —

Kam līdzīgas vairs nav virs zemes lodes, —

Ir savu reiz jau krietni derējis

Un pasaulei un ļaudīm kaitējis:

No katra dunča še ir asins verdums skrējis,

Ik kauss še sveikā ķermenī

Ir sūrstin karstas nāves zāles lējis,

Ik rota pavedusi meiteni,

Ik zobens derību ir pārkāpt ļāvis,

Ir savu pretinieku slepu kāvis.

MEFISTOFELS

Tu laikus nesaproti, viņu māt!

Kas bijis, bijis! — gājis, gājis!

Tev vajag jaunu kaut ko iegādāt!

Mūs tagad jauns tik būtu valdzinājis.

FAUSTS

Vai tīri galva riņķī griežas!

Tas tik ir tirgus, pilns, ka lūst!

MEFISTOFELS

Viss ņudzeklis uz kalnu augšā spiežas;

Grūž tevi, kur tu domā viņus grūst.

FAUSTS

Kas tā?

MEFISTOFELS

Tik uzmanies tu labi uz šīs sievas!

Tā Lilita.

FAUSTS

Kas?

MEFISTOFELS

Ādamam tā bij pirms Ievas.

No viņas skaistiem matiem pasargies,

Šīs rotas, kurai līdzīgas vairs nava!

Ja viņa jaunu puisi ar tiem gava,

Tad ne tik lēti no tiem raisīsies.

FAUSTS

Lūk, vecene ar jauno atsēdušās;

Tās ir jau savu tiesu lēkājušas!

MEFISTOFELS

Te tiešām miera nav; lec, kamēr var.

No jauna vaļā iet, nāc, sāksim ar!

FAUSTS

(Ar jauno raganu dejodams.)

Reiz jauku sapni sapņoju:

Es ābelīti redzēju,

Div' ābolīši pazaros, —

Man ietikās — es pakāpos.

SKAISTULE

Jūs ābolīšu kārojat —

Un jau no paradizes pat.

Es līgsma, ka mans dārziņš ar

Jums tādus augļus pasniegt var.

PROKTOFANTASMISTS

Nolādētie! Kas jums gan prātā nāca?

Vai sen nav pierādīts? Vai mēs jums nerunājām,

Ka gari nestaigā uz īstām kājām?

Nu šie kā cilvēki vēl dancot sāca!

SKAISTULE

(Dancojot.)

Ko tas uz balli atvilcies!

FAUSTS

(Dancojot.)

Jā, pras', kur tas nav bokstījies!

Kur citi dej, tam vaj'ga gudri spriest.

Ja viņš par cita soli nava papļāpājis,

Tad cits tiklab kā soli nava gājis.

Ka tālāk tiek, vismazāk viņš var ciest.

Ja jums tā riņķī griezties neapniktu

Kā viņam savās vecās sudmalās,

Tas viņam galā varbūt tiktu:

Tik viņš vēl grib, lai tam ar paklanās.

PROKTOFANTASMISTS

Jūs vis vēl še? Nē, tādu nekaunību!

Jel zūdiet! Mēs tak izplatījām attīstību!

Tā velna suga! Vai gan to kāds likums baida?

Cik mēs ar gudri, Teģelē vēl spoki skraida.

Cik sen jau n'esmu laukā dzinis māņticību!

Un vēl nav tīrs; ak, tādu nekaunību!

SKAISTULE

Nu beidzat jel mūs garlaikot!

PROKTOFANTASMISTS

Es to jums, gariem, acīs saku!

Šī gara varmācība ir par traku!

Mans gars to nevar sagremot.

(Visi dejo netraucēti tālāk.)

Es redzu, šodien maz man sokas;

Bet tomēr ceļa apraksts manim rokās,

Un, cerams, man pirms manas stundiņas

Vēl dzejniekus un velnus pieveikt izdodas.

MEFISTOFELS

Viņš tūdaļ peļķē iesēdīsies,

Tā viņš jau mierināties mēdz,

Un, ja tam dēles d— piezīdīsies,

Tad viņš no gariem un no gara izdziedēts.

(Uz Faustu, kas izgājis laukā no dejotāju rindām.)

Kam skaisto skuķi atstāji,

Kas dejā dziedāja tik mīlīgi?

FAUSTS

Ak, pašu laiku, kad tā dziedāja,

Tai sarkana pele iz mutes izlēca.

MEFISTOFELS

E, ko nu! Kas tev tur daudz jābēdājas?

Nu, pele taču nebij pelēka.

Kas to lai ievēro, kad mīlinājas?

FAUSTS

Tad redzēju vēl…

MEFISTOFELS

Ko?

FAUSTS

Vai redzi stāvam tālu

Tur skaistu bērnu, vientuļu un bālu?

Tā tikai lēnām kust no vietas,

Tā iet, it kā tai kājas būtu sietas.

Man jāatzīstas, kad to uzskatu,

Es redzu līdzību ar Grietiņu.

MEFISTOFELS

Lai stāv! Tur nav nekam vēl labi klājies.

Tā ir tik aina, nedzīvs burveklis.

Vai tam, kam tas ir ceļā stājies;

No stīvā skata sastingst asinis,

Un cilvēks vēršas vai par akmeni;

Par Meduzu tu taču dzirdēji?

FAUSTS

Patiesi, tās miroņa acis man šķiet,

Ko mīloša roka nav vērusi ciet.

Tās krūtis ir, ko Grietiņa man sniedza,

Tās saldās miesas, kas pie manis sliedza.

MEFISTOFELS

Tu ners, tik burvju māņi tevi maldina!

Jo katram viņa liekas viņa mīļākā.

FAUSTS

Ak, kādas sāpes, kādas baudas prieks!

Mans skats ar varu tik no viņas raujas.

Cik savādi ap skaisto kaklu skaujas

Kā rota tik viens vienīgs sarkans diegs,

Ne platāks daudz par naža muguru!

MEFISTOFELS

Jā gan! Es ar to redzu.

Tā galvu arī var zem rokas nest,

Jo Persejs tai jau nocirtis ir viņu. —

Nu vajag reiz šiem māņiem mieru mest!

Nāc taču uz šo pakalniņu!

Še iet kā Praterī tik priecīgi;

Un man tā gluži priekšā nākas,

It kā še sarīkotu teatri.

Ko uzved še?

SERVIBILIS

Tūliņ jau atkal sākas.

Jauns gabals, tas no septiņiem ir pēdējais;

Tik daudzus uzvest paradums mums vēlē.

Kāds diletants ir viņa rakstītājs,

Un diletanti arī spēlē.

Jūs, kungi, piedodat, ka pazūdu;

Es diletants, kas uzvelk priekškaru.

(Ātri nozūd.)

MEFISTOFELS

Ka es jūs še uz Bluķu kalna rodu,

Tas itin brangi; te jūs gūsat godu.

21

Intermezzo

TEATRA MEISTARS

Šodien atdusamies mēs,

Mīdinga krietnie dēli.

Kains un leja vieni spēs

Pušķot skatu spēli.

HEROLDS

Lai būtu zelta kāzas jums,

Vaj'ga piecdesmitā gada!

Vecas ķildas nobeigums,

Tas še zelta kāzas rada.

OBERONS

Gari, kas man padodas,

Steidzat šurp šo brīdi:

Karaļpāris vienojas,

Beigti visi strīdi.

PUKS

Atskrej Puks un dejot sāk,

Niekot, rotaļāties;

Simti viņam pakaļ nāk

Līdzi palīgsmoties.

ARIELS

Ariels ar dziesmām trauc,

Debess skaņas laistās;

Riebīgu daudz seju sauc,

Atsauc arī skaistās.

OBERONS

Kas pēc miera sajūt kāri,

Lai tas dara kā mēs abi!

Šķirat vien tik laulu pāri,

Tie viens otram labi.

TITANIJA

Sieva, vīrs ja dusmotos,

Ņem to stingrā skolā:

Sievu aizved dienvidos,

Vīru ziemeļpolā.

ORĶESTRIS

(Tutti fortissimo.)

Oda deguns, mušas purns,

Onkulis ar tanti,

Varde, sienāzītis durns —

Tie tie muzikanti!

SOLO

Lūk, kur atnāk dūdumaiss.

Tas ir ziepju burzguls.

Degunā tam šņāko gaiss,

Dūdo viņa urskuls!

GARS

(Kurš tikko vēl attīstās.)

Krupja vēders, zirnekļa kājas,

Spārni mazajam vēl klājas!

Gan tur zvēriņš nebūs vis,

Būs kaut kroplis dzejolis.

PĀRĪTIS

Sīki soļo, augsti lec,

Medus rasā niries;

Tekalēt tev sektin sec,

Lidot velti dziries.

ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS

Vai nav maskerādes skats?

Gluži neticami!

Skaistais Oberons še pats

Staigā saredzami!

STINGRTICĪGAIS

Redz, šim astes, ragu nav!

Tomēr to es saku:

Tā kā grieķu dievi jau —

Šis ar velna smaku.

ZIEMEĻNIEKU MĀKSLINIEKS

Skice katris pasākums,

Ko es šodien tveru;

Italijas ceļojums

Labos to, es ceru.

PURISTS

Es nācu sev par nelaimi!

Kā šie te palaidušies!

Un par visu ņudzekli

Divi tik pūdrojušies.

JAUNĀ RAGANA

Pūders, svārki, sedzene

Vecām der no tiesas;

Es uz āža kaila še

Rādu pilnas miesas.

VECENE

Man pārāk ir tā smalkuma,

Lai pretim lamājuse,

Bet, ceru, kaut tu jauniņa,

Drīz būsi sapuvuse.

KAPELMEISTARS

Oda deguns, mušas purns,

Ko kailo apriņķojat!

Varde, sienāzītis durns,

Takti ievērojat!

VĒJLOKS

(Uz vienu pusi.)

Cik smalka sabiedrība še!

Kā brūtes — cielaviņas!

Un puiši — tīrā izvēle

No "tautas cerībiņas"!

VĒJLOKS

(Uz otru pusi.)

Un, ja vēl zeme nešķelas,

Lai viņus visus rautu,

Es tūdaliņ bez apdomas

Vai pašā ellē grautu.

KSENIJAS

Kā kukaiņi šurp atskrejam, —

Mums dzirkļi asi trīti, —

Še savam papum sātanam

Par svētku goda svīti.

HENINGS

Skat, kā tie ciešā pulciņā

Tur tērzē nevainīgi!

Varbūt tie teic vēl pēcgalā,

Ka viņi labsirdīgi.

MUZAGETS

Es še pie jaunām raganām

Sev labprāt vietu rastu;

Es tās par Klijām, Talijām

Daudz labāk vadīt prastu.

IZBIJUŠAIS LAIKA ĢENIJS

Tik krietni ļaudis līdzēt var,

Nāc turies manim klātu!

Uz Bluķu kalna un Parnasa ar

Daudz dažādu salašņātu.

ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS

Sak, kā to stīvo vīru sauc?

Viņš lepniem soļiem staigā.

Viņš izošņādams šur tur šmauc:

Pēc jezuitiem klaigā.

DZĒRVE>

Man tīkas skaidrā ūdenī,

Bet arī dumbrā zvejot;

Tā gadās dažai svētuļi

Ar velniem kopā ejot.

PASAULES BĒRNS

Jā, svētu vīru nolūkiem

Var derēt visas lietas;

Pat Bluķu kalnā iznāk tiem

Vēl svētas draudžu vietas.

DEJOTĀJS

Tur laikam vēl jauns koris nāk?

Es dzirdu, bungo tāli.

Nē, tur tik dumpji dūkāt sāk

Pa dūņām un pa zāli.

DEJAS MEISTARS

Kā katris kājas izmētā

Un dej pēc savas vaļas!

Lec līkais, depšis tantarā, —

Kā izskatās, kam daļas?

SPĒLMANIS

Viens otru nīst šie lupatas,

Vai aprītos ar varu;

Še dūdas visus veikušas

Kā Orfejs zvēru baru.

DOGMATIĶIS

Lai bļauj un kliedz vien kritikas,

Es šaubu nesajūtu:

Velns taču ir un ir kaut kas;

Vai citād' velns maz būtu?

IDEALISTS

Man šodien īsta trakule

Ir prāta iedomība;

Ja esmu viss, ko redzu še,

Tad tā jau ārprātība.

REALISTS

Mana būtne še par riebumu, —

Gandrīz vai jālamājas;

Es pirmo reizi nestāvu

Še cieti savās kājās.

SUPERNATURALISTS

Man prieks, ka es še ieradies,

Šiem līdz es līgsmis arī:

Kad velni ir, var domāties,

Ka ir ar labi gari.

SKEPTIĶIS

Tie spīgainīšam pakaļ skrien

Un šķietas naudai klātu.

Pie velniem vieta šaubām vien;

Še es ar veselu prātu!

KAPELMEISTARS

Varde, Sienāzītis durns,

Velna diletanti!

Oda deguns, mušas purns,

Jūs tak muzikanti!

IZVEICĪGIE

Še esam klāt, mēs nebēdas!

Mēs jautrā barā skrejam;

Kad kājas paliek gurdenas,

Mēs ar uz galvas ejam.

NEVEIKĻI

Mēs citkārt daž' ko paguvām,

Nu viss "ar dievu" gāja!

Mēs lecot kurpes noplēsām,

Nu paliek basa kāja.

SPĪGAIŅI

Mēs piemājojam purvājā,

Kur tikko laukā līdām;

Bet še mēs dejas priekšgalā

Kā kavalieri spīdam.

KRĪTOŠA ZVAIGZNE

Iz augstumiem es nošāvos,

Kā uguns novizēju;

Še tagad guļu putekļos

Un celties neiespēju.

PLECĪGIE

Ceļu griežat platāki!

Zāle zemē lokās;

Atnāk gari plecīgi,

Stingri kājās, rokās.

PUKS

Ko tik smagi eita jūs

Kā elefantu kājām!

Par visiem neveiklākais būs

Pats Puks pa savām mājām.

ARIELS

Kam spārni ļauj vai paša gars

Pār zemi celties pāri,

Lai seko man viss vieglais bars

Uz viņu rožu āri.

ORĶESTRIS

(Pianissimo.)

Migla gaisā skaidrojas,

Pirmais ausums svīdīs.

Niedrēs vēji šūpojas —

Viss uz reizi klīdis.

22

Fausts, Mefistofels.

FAUSTS

Vārgā! Izmisuse! Sāpēs viņa ilgi klaidoja pa zemes virsu

un tagad gūstīta! Kā noziedzniece cietumā slodzīta uz šaus

mīgām mokām, šī maigā, nelaimīgā radība! Tik tāļi nācis!

Tik tāļi! — Nodevīgais, necienīgais gars, un to tu man esi

slēpis! — Stāvi tik, stāvi! Boli velnišķās acis dusmu cerās!

Stāvi un spītē man ar savu nepanesamo klātbūtni! Gūstīta!

Nenovēršamā vārgā! Ļauniem gariem nodota un sodošai,

nejūtīgai cilvēcei! Un tu mani to brīdi gribi iemidzināt ne

jēdzīgiem laika kavēkļiem, slēpi man viņas augošo postu

un ļauji viņai bez glābiņa bojā iet! —

MEFISTOFELS

Viņa nav vis pirmā.

FAUSTS

Suns! Riebīgais nezvērs! — Pārvērti viņu, tu bezgala

gars! — Vērti to tārpu atkal viņa suņa izskatā, kā viņš

dažai pa nakts laiku staigāt mēdza, manā priekšā tekāt,

ceļiniekam, kas nekā ļauna nedomāja, zem kājām velties

un, ja tas krita, viņam uz pleciem kārties. Vērti viņu atkal

viņa mīļotā veidā, ka viņš manā priekšā smiltīs uz vēdera

rāptos, es viņu kājām mītu, to nolādēto! — Nav vis pirmā!

— Ak šis posts! šie sirdēsti! nevienas cilvēka dvēseles

neaptverami, ka vairāk nekā viens radījums grimis šī

vārga dziļumā, ka nevis pirmais gandarījis par visu pārējo

vainu, locīdamies nāves šausmās priekš mūžīgi visapiede

vēja acīm! — Man smadzenēs grauž, līdz dzīvam kaulos

šīs vienīgās vārgs; tu mierīgi grīņē pāri par tūkstošu likteni!

MEFISTOFELS

Nu mēs atkal esam pie mūsu sajēgsmes robežām, tur,

kur jums, cilvēkiem, aizkrīt prāts. Ko tu kopojies ar mums,

ja tu mūsu kopību nevari cauri izvest? Gribi gaisā laisties

un neesi drošs, ka nereibtu galva? Vai mēs uzbāzāmies

tev vai tu mums?

FAUSTS

Nešiep man tā pretim savus rijīgos zobus! Man der

dzas! — Lielais, brīnišķīgais gars, tu mani turēji cienīgu

skatīt tavu vaigu, tu pazīsti manu sirdi un manu dvēseli,

par ko mani piekalt pie šī gānekļa, kas pie saukuma smejas un pie posta veldzējas?

MEFISTOFELS

Vai tu drīz beigsi?

FAUSTS

Glāb viņu vai trīci! Visšausmīgo lāstu pār tevi uz gadu tūkstošiem!

MEFISTOFELS

Es soģa valgus nevaru raisīt, viņa bultas nevaru vērt. —

Glāb viņu! — Kas bija, kas viņu postā grūda? Es vai tu? —

FAUSTS

(Kvēlošām acīm skatās visapkārt.)

MEFISTOFELS

Vai tu ķersi pēc pērkoņa? Labi, ka viņš netika dots

jums, nožēlojamiem mirstīgiem! Nevainīgo pretrunātāju

sadragāt, tāds varmāku paradums, lai izrautos iz spailēm.

FAUSTS

Ved mani turp! Viņai jābūt brīvai!

MEFISTOFELS

Un briesmas, kādās tu dodies? Piemini, ka pilsētā tevi

gaida nāves sods par tavas rokas slepkavību! Pāri nokautā

dusas vietai lido atriebēji gari un glūn uz atpakaļ nākošo slepkavu.

FAUSTS

Ir tas man no tevis jādzird? Visas pasaules grēks un

nāve pār tevi, neganto! Ved mani turp, es tev saku, un

atsvabini viņu!

MEFISTOFELS

Es tevi vedīšu, — uzklausies, ko es iespēju darīt! Vai

gan man visa vara debesīs un virs zemes? Sargu prātus

es gribu mulsināt; paķer tu atslēgas un izved viņu laukā

ar cilvēka roku! Es būšu nomodā! Burvju zirgi stāv gatavi,

es jūs aizvedīšu. To es iespēju.

FAUSTS

Tūliņ! Turpu!

23

Fausts un Mefistofels, uz melniem zirgiem garām auļojot.

FAUSTS

Ko tie tur ap kāķi tā plivinās?

MEFISTOFELS

Kas zin, ko tie virina, darina tur.

FAUSTS

Lido šurp, lido turp vijoties, mijoties.

MEFISTOFELS

Tas ir raganu bars.

FAUSTS

Tās svētī un vētī.

MEFISTOFELS

Lai stāv! Nāc līdz!

24

FAUSTS

(Ar atslēgām un lampu stāv priekš dzelzs durtiņām.)

FAUSTS

Kā šalkas mani grābj iz senām dienām

Viss cilvēciskais posts un vārgs.

Še viņa mājo aiz šīm mitrām sienām,

Un viņas ziegums bij tik mīļš un dārgs!

Pie viņas iet tu kavējies!

Tu baidies ar viņu redzēties!

Tavas gaidas nes nāvi, pasteidzies!

(Viņš sagrābj atslēgu.)

(Iekšpusē dzird dziedam Grietiņas balsi.)

Mana ragana māt'

Mani nokāva!

Mans nelietis tēvs

Mani apēda!

Maza māsiņa nāk,

Manus kauliņus vāk

Uz saltu saltu vietu.

Es tiku silā skaists mazputniņš,

Lai skrietu, lai skrietu!

FAUSTS

(Durvis atslēgdams.)

Tā nemana, ka mīļais uzklausās

Un dzird, ka salmi čaukst un važas iežvadzas.

(Viņš ienāk iekšā.)

MARGARIETA

(Savās cisās slēpdamās.)

Vai! Vai! Tie nāk, lai mani kautu!

FAUSTS

(Klusu.)

Klus! Klus! Es nāku, lai iz saitēm tevi rautu!

MARGARIETA

(Viņa priekšā zemē locīdamās.)

Ja esi cilvēks, jūti manu nelaimi!

FAUSTS

Iz miega sargus uzkliegsi.

(Viņš saķer važas, lai tās atslēgtu.)

MARGARIETA

(Uz ceļiem nokritusi.)

Kur, bende, tev par mani tāda vara!

Kas tev to vēl

Jau tagad mani vest? Vēl nakts tik gara!

Ļauj manim dzīvot! Vai tev nav žēl?

Vai nebūtu diezgan laika rītu?

(Viņa paceļas stāvu.)

Es vēl tik jauniņa, jauniņa!

Lai kapā jau krītu!

Es biju skaista, tas manim kaitēja.

Ak, tālu ir mans draugs, kas tuvu bija!

Mans vaiņags plosīts, izbārstīti ziedi.

Negrāb tik spēji, tu rokas man spiedi!

Saudzi, kas ļauna tev nedarīja!

Es lūdzu! Vai velti lai asaras lija?

Es tevi tak neredzēju ne mūža dienu!

FAUSTS

Šī vārgu nasta nepanesama!

MARGARIETA

Es tavā varā visa nodota.

Ļauj tikai, lai bērnam vēl sniedzu pienu.

Man visu nakti bērniņš bija klātu;

Tie viņu atņēma, lai mani rūdinātu,

Un saka tagad, ka es viņu nokāvu.

Nekad es priecīga vairs netieku.

Tie mani apdzied, aprunā, ak, tādus meļus!

Tā beidzas veca pasaka,

Kam tie uz mani norāda?

FAUSTS

(Nometas Grietiņas priekšā ceļos.)

Tavs mīļais tev apskauj ceļus,

Tevi no verdzības brīvina!

MARGARIETA

(Nometas viņam blakus ceļos.)

Lai krītam zemē! Lai svētos saucam ar sāpēm!

Lūk! Tur zem viņām kāpēm,

Pasliegsnē

Vārās kā pagarā!

Tur ļaunā vara

Ņirdzošā niknumā

Troksni dara!

FAUSTS

(Dikti.)

Grietiņa! Grietiņa!

MARGARIETA

(Uzmanīgi.)

Tas likās sauciens no mīļākā!

(Viņa uzlec augšā, važas nokrīt nost.)

Kur viņš? Man bija, it kā viņa balsi justu?

Es svabada, kas man var liegt

Tam pretim skriet, pie kakla sliegt,

Lai krūtis pie krūtīm glaustu!

Viņš stāvēja durvīs, viņš "Grietiņa" sauca!

Elle visapkārt dūca un kauca,

Bet cauri caur velnišķo ņirgumu

Es saldo, mīļoto skaņu pazinu!

FAUSTS

Es še!

MARGARIETA

Tu še! Vēlreiz tev jāsaka!

(Viņu satverdama.)

Viņš še! Viņš še! Kur visas mokas gaisa?

Kur, cietums, tava drausmība?

Tu še, kas manas važas raisa!

Es glābta! Brīva!

Priekš manām acīm atkal it kā dzīva

Stāv iela, kur mēs toreiz tikāmies,

Un dārziņš, lapene ar vījām,

Kur mēs ar Martu tevi sagaidījām.

FAUSTS

(Arvien uz promiešanu mudinādams.)

Nāc līdz! Nāc līdz!

MARGARIETA

Ak, nesteidzies!

Man tīk tik labprāt pie tevis kavēties!

(Mīlinādamās ap viņu.)

FAUSTS

Nāc ātrāki!

Ja tu negribi steigties,

Mums abiem vajadzēs postā beigties.

MARGARIETA

Kā? Tu skūpstīt vairs nemāki?

Mans draugs, cik maz tu projām biji

Un neproti skūpstīt vairs?

Par ko pie tava kakla man top dairs?

Kad citkārt mani uzrunāji, uzskatīji,

Kā visa debess pār mani pārplūda,

Tu mani skūpstīji, vai aizņemdams dvašu.

Tev mani jāskūpsta!

Citād' es skūpstu tevi pašu!

(Viņa apkampj viņu.)

Ak vai! Ko tavas lūpas sastinga,

Stāv klusi!

Kur tava mīla

Ir palikusi?

Kas mani tā vīla?

(Viņa atgriežas no viņa nost.)

FAUSTS

Nāc seko, mīļā! Saņem dūšu!

Es skūpstīšu, tūkstoškārt mīļāks būšu;

Tik seko man! Tik pasteidzies!

MARGARIETA

(Pret viņu atgriezusies.)

Vai tad tu esi tas? Vai tu paties'?

Es esmu tas! Nāc līdz!

MARGARIETA

Tu saites raisi,

Tu mani klēpī ņemsi tā kā viņlaiku.

Sak, kā tas nāk? Tev nav no manis baisi?

Un vai tu zini, draugs, kam dodi brīvību?

FAUSTS

Nāc līdz! Nāc līdz! Jau paiet nakts ar tumsību.

MARGARIETA

Es savu māti nāvē midzināju,

Es savu bērnu slīcināju.

Vai nebij dots viņš tev un man?

Tev ar — tu še! Cik neticami tas man skan!

Dod savu roku! Tas tak sapnis nav!

Tava mīļā roka! — Bet, ak, viņa slapja, rau!

Noslauki viņu! Kā manim šķietas,

Ar to asins ir lietas.

Ak dievs! Ko tu esi padarījis!

Iebāz ieroci nāvīgo!

Es tevi lūdzu to!

FAUSTS

Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāvē iedzīsi.

MARGARIETA

Nē, nē! Tu pāri paliksi!

Ļauj, lai es tev sīki izstāstītu:

Trīs kapi tev jāapkopj rūpīgi,

Jau rītu:

Mātei dod labāko vietu,

Tūliņ blakus tai brāli.

Mani iesāņus mazu lietu,

Tik ne par daudz tāli!

Un man pie labās krūts bērniņu.

Kas cits pie manis lai gulētu? —

Pie taviem sāniem glausties, sliegties

Man bija par neizsakāmu laimību!

Es nevaru vairs pēc viņas sniegties;

Man tā, it kā es gribētu pret tevi ziegties,

It kā tu mani atbīdītu pats;

Un tomēr tu tik labs, tik maigs tavs skats!

FAUSTS

Ja mani nojaudi, nāc man tad līdzi!

MARGARIETA

Kurp lai es ietu?

FAUSTS

Uz brīvību.

MARGARIETA

Ja gūšu kapa vietu,

Ja nāve tur glūn, es eimu līdzi!

No šenes uz dusu smiltainē —

Un tāļāk ne soļa nē!

Tu tagad ej? Ak, ja es tev sekot spētu!

FAUSTS

Tu spēj! Tik nāc! Stāv durvis atvirā.

MARGARIETA

Es nedrīkstu; man cerēt nav nekā.

Ko līdz man bēgt? Tie manim uzglūnētu.

Cik sūri ir ubagos staigāt pēc maizes,

Ja ļauna apziņa vēl dara raizes!

Cik sūri ir svešos ļaudīs klaidīt

Un taču vienmēr, vienmēr gūstītājus gaidīt!

FAUSTS

Es esmu pie tevis.

MARGARIETA

Ak, ātrāki! Ātrāki!

Savu nabaga bērniņu paglābi!

Steidz! Pa taciņu vien,

Gar upmali,

Pa stigu skrien

Mežiņā iekšā,

Laipas pa kreisai priekšā,

Dīķī.

Aiz drēbītēm grāb!

Lūk, pacēlās!

Nupat vēl raustījās.

Glābj viņu, glābj!

FAUSTS

Ak, jel atjēdzies!

Tik soli, tu brīva jutīsies!

MARGARIETA

Kaut kalnam garām mēs varētu aizzagties,

Kur mana māte uz akmeņa sēd, —

Auksts šalkums man mugurā ķeras!

Tur mana māte uz akmeņa sēd.

Un galva tai svārstās un sveras.

Tā nemāj, tā nerāj, un galva tai smagi grimst;

Tā gulēja ilgi, tā mūžam rimst.

Tā gulēja mums par prieku.

Bij laimīgi laiki pārlieku!

FAUSTS

Ja nespēj lūgšanas tevi projām vest,

Es ņemšu tevi nešus nest.

MARGARIETA

Laid mani! Nē, es neciešu varu!

Kam man tik neganti rokas lauzt!

Es taču tev visu pa prātam daru.

FAUSTS

Mīļā! Sirdsmīļā! Jau diena aust!

MARGARIETA

Jā, diena! Nāk pēdējā diena — pamaziņām.

Manas kāzas uz viņu bij noliktas!

Nesak' nevienam, ka biji pie Grietiņas.

Vai manam vaiņadziņam!

Ak, noticis ir!

Mēs redzēsimies, kaut mūs šķir;

Bet ne, kur dejā griežas.

Jau ļaudis bariem klusu spiežas.

Pilns laukums, ielas visgarām,

Un vēl nāk bars pakaļ baram.

Lūst spieķis, kaukā zvani.71

Kā tie grābj un saista mani!

Jau esmu aizrauta pie asins vietas,

Katris sev kaklā asmini šķietas,

Kas manam kaklam nolemts tapa.

Viss pamirst klusu kā iekš kapa!

FAUSTS

Ak, nebūt dzimušam ir labi!

MEFISTOFELS

(Parādās no ārienes.)

Prom! Citādi jūs pazuduši abi!

Ko velti gaidījis! Velti tērzējis!

Mani zirgi jūt šausmas

No rīta ausmas.

MARGARIETA

Kas tur iz zemes izkāpis?

Tas! Tas! Liec, lai viņš ietu!

Ko tas nāk uz šo svēto vietu?

Viņš manis grib!

FAUSTS

Tu dzīvosi!

MARGARIETA

Tev, dieva tiesa, es nododu sevi!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc! Nāc! Es citād' atstāju viņu un tevi!

MARGARIETA

Es esmu tava, tēvs! Ak, atpestī!

Jūs svētie eņģeļu pulki, esat man klātu!

Stāvat ap mani, lai mani pasargātu!

No tevis, Indriķi, mani baismas māc!

MEFISTOFELS

Viņa ir sodīta!

BALSS

(No augšas.)

Ir glābta!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc!

(Abi nozūd ar Faustu.)

BALSS

(Iz cietuma, tālumā noskanēdama.)

Indriķi! Indriķi!

Iepriekšējais Sākt no sākuma Nākamais

© Tilde, 2011. Visas tiesības aizsargātasAbonēšana | Atbalsts

Piemīlīgs apvidus

Fausts guļ uz puķaina mauriņa, noguris, nemierīgi pēc dusas ilgodamies.

Krēsla.

Garu koris, šur tur lidodams, mazas, patīkamas būtnes.

ARIELS

(Dziedāšanu pavada vēja kokles.)

Pavasara ziedu lietus

Visiem pāri lidina,

Druvas raisa zaļus dzietus,

Zemes bērnus sveicina:

Mazo elfu mīļie bari,

Steidzat vājam veldzi sniegt!

Lai viņš svēts, lai ļauns ir arī,

Nelaimīgam nevar liegt.

Jūs, viņam apkārt klīstot vieglu dabu,

Kā cēlie gaismas elfi darāt labu!

Sirds niknai cīņai krūtīs liekat klust;

Un raujat pārmetumu kvēļu bultas,

No dzīves riebām skaidrojat nu žultas;

Nakts četrām posmam neļaujat tā zust,

Lai laipnā darbā visas rokas kust:

Pirms guldāt to iekš mīkstas sūnu gultas,

Tad rasā viņu mazgājat iz Letas;

Drīz miesas spirgst, kas stinga vēl nupat,

Un rītā mostas, miega atveldzētas.

Visdaiļo elfu darbu izpildāt

Un svētai gaismai viņu atdodat!

KORIS

(Pa vienam, pa diviem un daudziem, maiņus un kopā.)

Gaiss no liegas vakardzēsmas

Zaļos mauros kūstin kūst,

Miglu segas, saldas vēsmas

Krēslai līdzi lejā plūst;

Dvašo lēni, dvašo klusi,

Miers tam dziļi sirdī riet;

Viņa sirds ir piekususi,

Slēdzas dienas vārti ciet!

Nakts jau nolaižas pār druvu,

Zvaigzne pakaļ zvaigznei slīd,

Spīgo tālu, spīgo tuvu,

Lielas, mazas dzirkstes spīd;

Spoguļojas ūdens vaigā,

Vizē dzidrā augstumā,

Dziļam mieram pāri staigā

Mēness visā greznumā.

Stundas pagājībā dzisa,

Prieki, sāpes gaisuši;

Jūti, tavas saites risa,

Jaunai dienai uztici!

Lejas zaļo, kalni ceļas,

Koki kuplo atdusai;

Sudrabviļņos kvieši veļas

Pretim pļaujai bagātai.

Savu mērķi lai tu gautu,

Lūko turp — uz spožumu!

Liegi tevi tura skautu,

Nomet miega apsegu!

Nekavējies, ņemies drosu,

Pūlis baidās, tūļojas;

Vīram cēlu, gudru rosu

Ir visaugstais izdodas.

(Lieliska dimdēšana pasludina saules tuvošanos.)

ARIELS

Klausāt! Horu vētras grausma!

Tikai gariem dzirdēt jausma:

Skanot piedzimst dienas ausma.

Klinšu vārti veras kaucot,

Norīb Feba rati braucot;

Trokšņos gaisma atzibsno!

Bazuņu un tauru skaņas!

Acīm, ausīm nava maņas

Panest nepanesamo.

Puķu kausos ielienat,

Paslēpjaties klusās malās,

Apakš lapām, klinšu alās;

Dzirdot kurli paliksat.

FAUSTS

Plūst dzīves sula, spirgti ritēdama,

Lai aiterisku krēslu sveiktu maigi;

Ir šonakt, zeme, tu sev uzticama,

Tu man pie kājām atkal dvašo svaigi,

Ar prieku manim apkārt iesāc vīties

Un spējā gribā rosies, kusties naigi

Uz visuaugsto būti vienmēr dzīties. —

Iz krēslas daba vaļā risinājas,

Ar tūkstots balsīm mežs sāk piepildīties,

Pār plašām pļavām miglas švītras klājas;

Bet debess dzidrums liegi laižas lejās,

Un lapiņas, kas nakti veldzinājās,

Iz smaršu pilnās gravas laukā dzejas;

Pēc krāsām krāsas druvās izšķirt jauda,

Kur rasu pērlēm puķes ievizējās

Un manim apkārt paradizi auda. —

Skat' augšup! — Kalnu milži citiem pāri

Jau pirmie augsto stundu pauda;

Tie agri veldz pēc saules savu kāri,

Kas lejā mums tik vēlāk raida gaismu.

Un tagad jau uz Alpu zaļo āri,

Pār gravu vizmu lej, pār klinšu plaismu

Un pakāpienos lejāk, lejāk veļas; —

Lūk, saule nāk! — Bet, ak! tā nes tik baismu!

Es nogriežos, kā dzelons acīs dzeļas.

Tā ir, kad ilgojoties lielās cerās

Visaugsto mērķi aizsniegt celtin ceļas,

Un piepildoties mērķa vārti veras;

Bet tad iz viņas mūžu dziļās dzelmes

Kā liesmu pārmērs pēkšņi pār mums sveras;

Mēs gājām dzīves lāpu degt pie svelmes, —

Nu visa ugunsjūra ap mums vijas!

Vai mīla tā? Vai naids? Kā liesmu zelmes

Tā prieks un sāpes viens caur otru mijas;

Mums acis blenž, mēs zemi uzlūkojam,

Un slēpjas skats kā jaunu dienu bijās.

Es aizgriežos no saules atkal projām!

Tur ūdens gāzums granda klinšu kraujās,

Es aizgrābts redzu viļņus aizbangojam.

Tie šļācot tūkstots strauju straujās

Un atkal tūkstots straujās daļās grūstot,

Un augsti gaisos putu šaltis šaujas.

Bet brīnum cēli, pāri vētrai plūstot,

Viz maiņus raiba dardedze iz gaisa,

Drīz skaidri mirdzot un drīz gaisā kūstot,

Un apkārt vieglu, vēsu rasu kaisa!

Lūk, cilvēciskā dziņa šinīs ainās!

To pārdomā, tas tevim mīklu raisa:

Šai krāsu vizmai līdzi dzīve mainās.

Ķeizariska pils

2

Troņa zāle.

Valsts padome, ķeizaru sagaidot.

Tauru skaņas.

Visādi galma ļaudis,lepni ģērbušies, uznāk.

Ķeizars uzkāpj uz troņa; viņam pa labo roku nostājas astrologs.

ĶEIZARS

Es apsveicienu galmam saku,

Kas še ir kopā sanācis. —

Jā, — gudro es sev redzu blaku,

Bet ners, kur tas ir palicis?

JUNKURS

Tūliņ aiz tava mēteļa

Viņš trepju kāpēs saļima;

Vai piedzēries, vai ņēmis galu.

Jau vepri aiznesa gar malu.

OTRAIS JUNKURS

Ar brīnumīgu ātrumu

Jau cits ir viņa vietā stājies;

Tas vareni ir izrotājies,

Bet nejauks kā par riebumu.

Uz sliegšņa sargi viņam priekšā

Stiepj šķēpus, lai tas netiek iekšā —

Ak, viņš jau še! To nekauņu!

MEFISTOFELS

(Pie troņa ceļos nometies.)

Ko nolād un ko vienmēr gaida?

Ko kāro un ko projām raida?

Ko katrā laikā apsargā?

Ko apsūdz, bārgi nolamā?

Kas tik ar bailēm ataicinams?

Kas tomēr katram mīļi minams?

Kas tavam tronim tuvojas?

Kas sevi pašu aizdzinās?

ĶEIZARS

Šo reizi vārdus pietaupi!

Še tavām mīklām nav vis vieta,

Tā ira tur to kungu lieta. —

Man tīk, ja mīklas atmini.

Mans vecais ners būs aizgājis caur nāvi;

Nāc, viņa vietā še pa kreisai stāvi.

MEFISTOFELS

(Uzkāpj augšā un nostājas ķeizaram pa kreisai rokai.)

ĻAUDIS

(Paklusu murmina.)

Jauns neris klāt — posts nebeidzas —

Kur nākdams — kas to iekšā laida? —

Tas vecais krita — nostiepās —

Tas bij kā muca — šis kā skaida.

ĶEIZARS

Tad vēlreiz "sveiki", mīļie padomnieki,

No tālienes šurp nākuši!

Jums zvaigznes atspīd žēlīgi;

Tur augšā rakstīts: — laime tik un prieki.

Bet sakāt, kam šo dienu svinībā,

Kur mēs no rūpēm brīvi esam,

Kur maskeradē liekas bārdas nesam

Un baudīt gribam jautrībā, —

Lai nomokāmies, spriežot dziļdomīgi?

Bet, kad jums šķietas, ka tā vajadzīgi,

Un mēs še kopā, tad jau jāstrādā.

KANCLERS

Visaugstais tikums it kā svēta rota

Mirdz galvā ķeizaram; tam spēja dota

Tik vienam izpildīt še taisnību!

Ko visi ļaudis mīl ar dedzību,

Ko visi prasa, vēlas, piecieš grūti, —

Viss nāk no tevis, tu to tautai sūti.

Bet, ak! ko līdz, ja prāts ar ir pie gara,

Ja laba sirds, ja rokai griba, vara,

Kad it kā drudzis valstis satricina

Un ļaunums ļaunumu tik izperina?

Kas no šīs augstās vietas noskatās

Uz valsti, tam kā sapnis izliekas,

Kur ķēmu veidi ķēmu veidus rada,

Kur pretlikumība kā likums vada,

Un īsta maldu valsts vai izceļas.

Tas sevim lopus, tas sev sievu laupa,

Ne biķeri, ne altarkrustu taupa.

Ar to vēl gadiem lielās kā ar godu

Un staigā vesels sveiks un nerod sodu.

Tur sūdzētāji stāv ap tiesas namu,

Un augstā krēslā tiesnesis ar spriež,

Bet tikmēr nemierība pieaugdama

Jau, nikni postot, visu apkārt griež.

Ne kauna, grēka nevajag tam bīties,

Kas var uz līdzvainīgiem atbalstīties,

Un "vainīgs!", klau, tur nosaka,

Kur nevainību sargāt vajaga.

Tā visa pasaule vai plēšas pušu

Un posta to, kas piederas;

Kā tur lai godprātība attīstās,

Kas labu rāda, vaira netikušu?

Ir krietnis pilsonis uz galu

Pret glaimotājiem, kukuļniekiem lokās;

Un tiesnesis, kam reti sodīt sokas,

Tas beidzot stāj uz noziedznieka malu.

Es tumši tēloju, jo tumšāku

Es ainai segu priekšā aizkārtu.

(Brīdis klusuma.)

Bez kavēšanās še ir jānospriež;

Ka visi posta, visi cieš,

Tas majestatei pat nes saukumu!

KARA VADONIS

Šos niknos laikos kā viss plosās, grūst!

Ikkatris sit un nosists kļūst,

Kur vairs tev klausīs pavēli?

Aiz saviem mūriem pilsoņi,

Un klinšu ligzdās bruņenieki

Ir sazvērējušies mums saspītēt

Un savus spēkus negaisina lieki.

Mums algots kara spēks sāk paskundēt,

Ar varu kliedz, ka viņam nākas alga,

Un, ja mēs parādā tiem nebūtu,

Tie visi aizbēgtu kā suns no valga.

Liedz vien, ko visi grib ar kārību,

Tas it kā piedūries pie siršu pūžņa;

Tā valsts, ko viņam sargāt vaj'dzētu,

Guļ tukša, izpostīta tā kā lūžņa.

Tiem plēst un trakot atļauj pilnu vaļu,

Tie aplupuši jau puspasauli!

Vēl taču ira karaļi,

Bet katris domā: kas tur man par daļu!

MANTU PĀRZINIS

Lai kāds vēl cer, ka kara biedri balstīs!

Jo solīts palīgs tāpat izpaliek,

Kā daždien rierēs ūdens siek.

Un palūk, kungs, kur tavās plašās valstīs

Ir palicis viss īpašums?

Kurp tikai ej, jauns saimnieks mājās,

Kas dzīvo neatkarīgi no mums;

Un, kā viņš grib, tā jāapmierinājas.

Mums tik daudz tiesības jau aizdotas,

Ka ne uz ko mums nav vairs tiesības. —

Ir partijas tā saucamās —

Mēs velti paļauties uz tādām raugām;

Lai viņas naidā ir vai ar pa draugam,

Tās vienaldzīgas tikušas.

Tā gibelini, velfi10 paslēpjas,

Lai nomalītē atdusētu!

Kas savam kaimiņam lai palīdzētu?

Ikkatris tik priekš sevis darbojas.

Mums zelta vārti aizšķērsoti tiek,

Ikkatris kaš un rauš, un krāj sev naudu,

Un mūsu kasēm tukšām jāpaliek.

MĀRŠALKS

Ak, kādu postu es ar neizbaudu!

Mēs taupīt gribam katru dienu

Un vairāk izdodam arvienu,

Dien' dienā rodas jaunas spīles.

Gan pavārus vēl trūkums saudzē;

Mums mežs vēl zaķus, stirnas audzē;

Ir cūkas, brieži, vistas, zosis, pīles,

Un netrūkst drošu rentu, deputatu, —

Ar to jau visu var vēl mierā būt;

Bet vīns, tas beigās iesāk žūt.

Mums citkārt pagrabs pilns bij vātu, vātu

No visulabā gada gājuma,

Bet tagad — vai tad kungi zina sātu? —

Bez gala dzerot, visu izsūca.

Ir pilsētai savs krājums jāizķer,

Viens kausiem, otris spaiņiem dzer

Un ēdienu zem galda sper.

Nu man būs maksāt visus izdevumus;

Vai žīds gan mani taupīt ies?

Tas apķīlā jau iepriekš ienākumus,

Uz gadiem tā jau viss ir aizcēlies.

Mums netiek treknas stallī cūkas,

Jau aizliktas ir gultā pēļu pūkas,

Uz galda dod mums asnos ēstu maizi.

ĶEIZARS

(Pēc brīža apdomāšanās uz Mefistofeli.)

Ners, vai tu nezini ar kādu raizi?

MEFISTOFELS

Es nē. Kur viss tā mirdzēt var un spīdēt —

Tu, kungs, un šie!

(Rāda uz apkārtstāvošiem grezniem galma ļaudīm.)

Kā tur lai šaubas malda,

Kur patvaldībā ķeizars valda,

Kur gatavs pulks stāv ienaidniekus klīdēt?

Kur laba griba, vadīta no prāta,

Ar plašu darbību vēl spēcināta?

Kas tur lai salasās uz nelaimi,

Uz tumsu, — kur spīd tādi spīdekļi?

ĻAUDIS

(Murmina.)

Tas tik ir šķelmis — tas tev prot —

Ar gludu mēli — pamelot —

Es zinu gan — tā nodomu —

Nu, ko tad? — Viņš cep projektu! —

MEFISTOFELS

Kam nav savs trūkums, savas gaudas?

Šim tas, tam tas trūkst, še trūkst naudas.

No ielas gan to nevar celt;

Bet gudrība ir dziļāko zin smelt.

Vēl kalns iekš sava tumšā klēpja

Daudz neizkalta zelta slēpja;

Jūs prasāt, kas jums dos no tāda laba:

Tik gudra vīra gara spēks un daba.

KANCLERS

Ko? Daba, gars? — Mēs ticīgi iekš Kristus!

Par to jau sadedzina ateistus,

Ka tādās runās liela bīstamība.

Jo gars ir velns un daba — apgrēcība.

Un abu bērns ir šaubu nešpetnība,

Kas nejauki tiem klēpī valstās.

Tas nav priekš mums! — Kopš valda ķeizari,

Še cēlušies tik divi dzimumi,

Uz kuriem viņu tronis droši balstās:

Tie svētie ir un bruņenieki,

Kas vaira negaisus kā aizsardznieki,

Par algu valsti ņem un baznīcu.

Bet ļaužu pūlī sajukuši gari,

Kas rada pret mums pretību:

Tie burvju, atkritēju bari,

Kas maitā tautu ciemos, pilsētās.

Tu saviem nekaunīgiem jokiem vadi

Tos tagad mūsu augstās aprindās;

Jums samaitātas sirdis patīkas,

Bet bezdievji ir neram tuvi radi.

MEFISTOFELS

Pie tā šos kungus pazīstu uz vietas!

Ko netaustāt, jums jūdzēm tālu šķietas;

Ko nesajēdzat, noliedzat uz reizi;

Ko neizrēķināt, tas ira greizi;

Ko nesverat, vai tas jums maz ko sver?

Ko nekaļat, kam tāda nauda der?

ĶEIZARS

Caur to tu trūkumu mums nemazini;

Ko tagad līdz tavs gavēņsprediķis?

Tik tiešām: ko un kā, man atriebis;

Mums naudas trūkst, nu gādā, ja tu zini!

MEFISTOFELS

Es viegli, ko vien gribat, gādāšu;

Bet vieglais nāk ar grūtumu.

Viss ir šepat, bet, kā tas kopā vākams,

Tā ir tā māksla, tas ir mākams!

Lai tik tos briesmu laikus apdomā,

Kur bari zemes plaši pārņēma,

Kur katris bailēs projām skrēja

Un mantas zemē raka, ja vēl spēja;

No Romas laikiem jau tā bij arvienu

Un tā ar tālāk iet līdz šo baltdienu.

Tas viss tur zemē klusu guļ bez ziņas,

Bet zeme ķeizara un kas iekš viņas.

MANTU PĀRZINIS

Priekš nera viņa runa nav tik slikta,

Šī daļa tiešām ķeizaram ir likta.

KANCLERS

Jums sātans zelta cilpas liek,

Ar svētu būšanu tas nenotiek.

MARŠALKS

Ja viņš tik galmam gādā labas balvas,

Var drusku grēka ņemt uz savas galvas.

KARA VADONIS

Ners gudris, sola to, kas katram der;

Vai zaldāts prasa, kā kas ir, tik ķer.

MEFISTOFELS

Jūs domājat, ka es jūs apmānu!

Lūk, tur stāv vīrs, var jautāt prātnieku.

Tam zināms katris riņķis, nams un stunda;

Tad saki, ko mums debess junda?

ĻAUDIS

Tie divi šķelmji — sazinās —

Ners, melsons — tronim pielavās. —

Mēs veco dziesmu — pazīstam —

Ners iepūš vārdus — gudrajam. —

ASTROLOGS

(Runā, Mefistofels tam iečukst ausīs.)

Pats īstais zelts ir saule, kas mums lēc,

Un Merkurs, sūtnis, kalpo algas pēc;

It visus valdzina jūs Venera,

Kas agri, vēli mīļi sveicina;

Bet šķīstā Luna maiņus dusmo, smaida,

Un Marss ar savu spēku baida;

Vismīļāk Jupitri redz spīguļojam.

Gan Saturns liels, bet tāļu projām,

Kā metalu mēs viņu necienām,

Maz vērtīgs, tikai smags ir pārliekam.

Jā, kad ar Solu Luna biedrojas,

Ar zeltu sudrabs, tad sirds priecājas.

Tad ar viss cits būs jums it naigi:

Gan nami, dārzi, krūtis, sārti vaigi.

To visu augsti mācīts vīrs var dot,

Neviens ko nespēj, to viņš prot.

ĶEIZARS

Ko viņš tur saka, dzirdu otru kārtu,

Bet tomēr, ka tam tiesa, nenoskārtu.

ĻAUDIS

Ko palīdz tas — tik muļķības —

Tāds laikreģis — tāds ķimiķis

Tas dzirdēts sen — tik jokus dzen —

Ja ar kas nāk — tik mānīt māk. —

MEFISTOFELS

Tur viņi stāv un dodas brīnumiem,

Uz augsto atradumu nepaļaujas;

Viens pļāpā tur par alrauņiem,

Un citam melni suņi prātā šaujas.

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,

Cits burvju mākslu ož un zūdās,

Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,

Kad pašam drošie soļi kļūdās!

Jūs visi jūtat, slepenas

Tur zemē dabas varas aužas,

Un vēl iz pašas dziļas apakšas

Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.

Kad visos locekļos sāk lauzt,

Kad it kā slepeni kāds baida,

Tad tikai ņemat droši rakt un raust!

Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

ĻAUDIS

Kā svina svars pie kājām likts —

Man rokas knaiba — tā ir ģikts —

Man lielā pirkstā grabina —

Man sāp vai visa mugura —

Ja grib no tādām zīmēm lemt,

Tad še var riekšām naudu ņemt.

ĶEIZARS

Nu aši! Tu man projām netiksi;

Tev jāmēģina savi māņi

Un jārāda mums cēlie zelta slāņi.

Es likšu kroni nost un scepteri

Un pats vēl savas augstās rokas sniegšu,

Ja nemelo, — lai darbs iet sekmīgi,

Ja melo, — tevi tūliņ ellē triekšu!

MEFISTOFELS

To ceļu zinu, bez kā raida —

Bet diezgan nevaru to daudzināt,

Kas visur zemē guļ un kunga gaida.

Tur zemnieks iziet zemi irdināt

Un izceļ zelta podu laukā,

Viņš cerēja, ja daudz, uz salpetri

Un atrod tīru zeltu traukā —

Pus bailīgi, pus priecīgi.

Caur kādām klintīm vaj'ga cauri lauzties,

Caur kādām plaisām, kādām ejām sprausties

Tam, kas pēc slēptām mantām zemē meklē

Un dziļi dziļi nonāk vai jau peklē!

Tur plašos slēptos pagrabos

No skaidra zelta kausi, trauki, bļodas

Jo garās rindu rindās rodas;

Tur pokali mirdz rubinos,

Un, ja viņš dzert iz tiem grib pamēģināt,

Tur vecu vecie vīni guļ pa roki.

Bet — to jums vajaga vēl zināt —

Sen sapuvuši mucu koki,

Un vīna akmens dara jaunu vāti, —

Šie vecie vīni līdzīgi

Kā zelts un dārgi akmeņi,

Ar nakti un ar baismu klāti.

Še gudrie pēta tikuši;

Pie dienas pazīt nav vis grūti,

Tik tumsa sarga noslēpumu būti.

ĶEIZARS

Tie paliek tevim! Ko man tumsa der?

Tam vaj'ga klajā nākt, kas cenā sver.

Kas naktī šķelmi novēros tik cieti?

Pa tumsu visus kaķus melnus šķieti.

Tur zemē podi pilni guļ ar zeltu,

Dzen arklu, lai tos laukā celtu.

MEFISTOFELS

Ņem lāpstu pats un parocies,

Jo zemes darbs ir tevi lielu dara,

Un zelta teļu bars pēc bara

Iz tīruma tev izcelsies.

Uz reizi prieki tevim sirdi pilda,

Tu rotā sevi, savu mīļāko;

Tāds starains krāsu dimants visu cilda

Un skaistumu un cienu pavairo.

ĶEIZARS

Nu ašāk! Ašāk! Ko tik garlaicīgi?

ASTROLOGS

(Mefistofels tāpat kā agrāk viņam iečukst.)

Kungs, nesteidzini pārmērīgi!

Laid iepriekš palaist raibo karnevalu;

Kas izklaidīgs, tas mērķim tālu.

Pirms vajaga mums garā sataisīties.

Caur augšējo sev zemo izpelnīties.

Ja labu gribi, pats labs tieci,

Ja prieku — as'nīm aprimt lieci;

Ja vīna alksti, spaidos ogas beri

Un tici stipri, ja tu brīnus ceri.

ĶEIZARS

Tad lai ar laiku līgsmi pavadām!

Mēs pelnu dienu labprāt sagaidām.

To starpu svinēsim, lai nāk kas nāk,

Tik aizgavēni vēl jo priecīgāk.

(Trompetes. Aiziet.)

MEFISTOFELS

Ka nopelns ir ar laimi savienots,

To ģeķiem pārdomāt par grūtu;

Ja gudro akmens viņiem tiktu dots,

Tad akmens tiem bez gudrā būtu.

Plaša zāle ar sāņu telpām, uzposta un izrotāta uz masku svētkiem.

HEROLDS

Jums nava jādomā, še sapulcējas,

Lai grieztos velnu, neru, nāves dejās:

Šurp nākat svētkos līgsmā garā.

Kad kungs pret Romu gāja karā,

Viņš sev par labu, jums par patiku

Pār augstiem Alpiem pārceļoja

Un jautru valsti iekaroja.

Pirms ķeizars svētās kurpes nobučoja,

Uz varu izlūdzās sev tiesību

Un, kad sev kroni iegūt gāja,

Jums neru cepuri līdz iegādāja.

Mēs tagad kā no jauna dzimuši;

Ir veiklis pasaul's vīrs to ņem ar kāri,

Velk omulīgi galvai, ausīm pāri;

Tā neriem visi līdzīgi uz āri,

Bet iekšā, cik kurš spēj, ir prātīgi.

Es redzu jau, kā šur tur pulkos lasās,

Kā nāk un jūk, un pāros stāties grasās;

Pie kora koris klātu sliedz.

Tik nākat, eita brīvi, nav kas liedz!

Jo beigās visa mūsu dzīvība,

Kas simtu tūkstoš joku perina,

Ir tikai liela liela muļķība.

DĀRZNIECES

(Dziesma mandolinu pavadībā.)

Lai jums būtu patīkamas,

Jūs mūs redzat rotātas;

Vācu galmam sekodamas,

Atnācām no Florencas.

Jautrin jautru puķu balvas

Brūnās cirtās nēsājam;

Zīžu lentas, raibas spalvas

Viņās gudri savijam.

Uzteikt mūs un cildīt klājas

Mūsu darbi jāatzīst!

Mākslas puķes, mirdzētājas,

Cauru gadu nenovīst.

Raibus margu dzīpariņus

Savienojam saskaņā;

Smejat gabalgabaltiņus —

Kopu pušķīts valdzina.

Daiļas esam dārzkopējas,

Kas jums jautri biedrojas;

Mātes meitu dabas spējas

Daiļai mākslai līdzinās.

HEROLDS

Paļaujat, lai puķēs veras,

Kas jums galvā kurvjos glītos,

Kas pie rokām raibi sveras;

Ļaujat, lai mēs izlasītos!

Aši! Zaļās lapu ejās

Lai tiek dārzā raibas ailas!

Velti gan še nedrūzmējas:

Dārznieces un preces daiļas.

DĀRZNIECES

Rādiet puķes jautrā vietā,

Tikai visai nekaulēt!

Īsus vārdus liekat lietā

Savu preci apzīmēt.

OLIVU ZARS AR AUGĻIEM

Puķi neskaužu nevienu,

Bēgu katru vārdu mienu;

Tā man dabai pretīga:

Es tik zemes spēks un rota,

Miera zīme druvai dota,

Droša ķīla nolikta;

Šodien es sev laimi ceru,

Skaistu galvu pušķot deru.

VĀRPU VAIŅAGS

(Zelta.)

Dieves rogu pārpilnība

Mīlīgi jums piederēs:

Citkārt lietums, noderība,

Tās jūs tagad izdailēs.

FANTAZIJAS VAIŅAGS

Raibas puķītes kā malvas,

Brīnumvaiņags rādās jums!

Daba nedod tādas balvas,

Tas ir modes ražojums.

FANTAZIJAS PUŠĶIS

Kas man vārdu uzminētu?

Vai pat Teofrasts to spētu?

Tomēr, ja ne visu baru,

Dažu sevim saistīt varu.

Glīta skuķe vēl jo glīta,

Ja es viņai matos pīta,

Ja man būtu vaļa ļauta

Glausties tai pie krūšu auta.

IZAICINĀJUMS

Lai sev raibas fantazijas

Zied kā dienas modes mijas —

Pārdabīgas, brīnumainas,

Dabā nerod tādas ainas;

Zelta ziedi, zaļi kāti

Kuplās cirtās spraudināti.

ROŽU PUMPURI

Klusu ziedam, slepeni,

Kas mūs rod, tie laimīgi!

Siltas vēsmas plūst iz gaisa,

Rožu pumpurīšus raisa, —

Kas šo laimi negrib baudīt?

Solīt, liegt un dot un gaudīt,

Floras valstī laistin laistās,

Skati, prāti, sirdis saistās.

(Zaļās lapu ejās dārznieces izkravā un uzstāda koši savas puķes.)

DĀRZNIEKI

(Dziesma teorbu pavadībā.)

Puķes augam, ziedam skatāt,

Galvu rotājam jums koši;

Augļi nespīd pavedoši,

Baudot tikai viņus matāt,

Brūnu seju, saldu miesu

Ķezberes un glomas auga!

Pērkat! Lai tās mēle rauga,

Acis nespēj spriest še tiesu.

Augļi gatavi jums priekšā,

Baudāt līgsmi un ar garšu;

Dzejot var par rožu smaršu,

Ābolos tik jākož iekšā.

Ļaujat, ka mēs biedrojamies

Jūsu puķu kuplumam,

Kaimiņos jums nomezdamies,

Zelta augļus uzpošam.

Zaļās lapenēs un vījās

Sakopoti greznumi,

Reizē viss še sagadījās:

Puķes, augļi, pumpuri.

(Pārmaiņus dziedot, ģitaru un teorbu pavadībā abi kori turpina

savas preces savos pakāpienos uz augšu uzpost un piedāvāt.)

Māte un meita.

MĀTE

Rūpes bij, kad ieradies,

Kā lai tevi pošu;

Balta miesās izlikies,

Vaidziņu jo košu.

Tūliņ sevim domājos:

Preciniekos bagātos

Tevi projām došu.

Ak! Nu gads jau gadiņā

Neizlietots gāja,

Tautas raibā pulciņā

Aši garām jāja;

Gan tu naski dancoji,

Elkonīti ticīgi

Dažam kūtram māji.

Gan par svētkiem gādājām, —

Negribēja doties,

Gan par ķīlām, rotaļām —

Ej nu zin', kā proties!

Šodien neru maskerads,

Meitenīt, varbūt tev kāds

Paliek karājoties.

Biedrenes, jaunas un skaistas, nāk un viņām piebiedrojas;

iesākas draudzīga saruna.

Zvejnieki un putnu ķērāji ar tīkliem, makšķerēm un

citiem ķeramiem rīkiem uznāk un biedrojas ar skaistajiem bērniem.

Mēģinājumi no abām pusēm sagūt, ķert, bēgt un turēt dod gadījumu patīkamām sarunām.

MALKAS CIRTĒJI

(Uznāk trokšņaini un neveikli.)

No ceļa! Projām!

Lai mums pa ērtam!

Mēs kokus cērtam

Un zemē zveļam

Un grēdas ceļam

Un sakopojam.

Šī mūsu slava,

To ņemat omā;

Ja rupju nava

Še savā lomā,

Tad nav ar smalku.

Kā vieni paši,

Kaut diezcik braši,

Tiks smalkie galā?

Jūs beigtos salā, —

Mēs dodam malku.

PULČINEĻI

(Nejēdzīgi, palaidnīgi.)

Jūs nesajēgas,

Kas smok zem slēgas;

Mēs gudri esam,

Vai mēs ko nesam!

Mūs mūsu mices,

Jakas un lices

Gan nespiež lieki;

Mumsvieni prieki,

Mēs slinkotāji,

Mēs tupeļkāji,

Patirgiem bokstām,

Skraidāmun okstām,

Un pažāvojam,

Un kikerkojam;

Uz tādu skaņu

Ar zuša maņu

Caur drūzmu šmaucam

Un lecam, traucam

It klibu klabu.

Vai teiksat labu

Vai arī paļas,

Kas mums tur daļas.

PARAZITI

(Glaimīgi, kārīgi.)

Jūs malkas neši

Un ogļu dzeši —

Tie radenieki —

Mums darbenieki!

Jo klanīšanās

Un laizīšanās,

Un glaimu plūsma,

Un mutes pūsma,

Kas saldē, kvēlē —

Kā kurais vēlē —

Ko labu dara?

Lai uguns vara

No debess nāktu,

Ko viņa sāktu?

Ja neatrastu

Ne pagalīti,

Ne ogļu nastu,

Ko kurēt plīti?

Tur cep un Spurkšē,

Un verd, un murkšē!

Mēs, garšotāji

Un laizītāji,

Drīz ceptu ožam,

Mēs zivis ceram;

Mūs sauc, lai ķeram

Un sniegto kožam.

DZĒRĀJS

(Neapzinīgi.)

Šodien man nekas nav pretī!

Brīvu sevi sajūtu;

Prieks un dziesmas skan kā reti

Pats es viņas atradu.

Un tā es pēc glāzes ķeru!

Nākat piesist, lai es dzeru!

Tu tur pakaļā, ko bliet?

Piesit, lai tad iet kā iet.

Vecā brēca man ar sparu,

Raibos svārkus mēdīja,

Kaut es uzposies par varu,

"Koka vīriņš" lamāja.

Bet es tik pēc glāzes ķeru!

Pieskandināt, lai es dzeru!

Koka vīri, piesitiet!

Kad tik skan, lai iet kā iet.

Nesakiet, es noalojies!

Še man tīk, es esmu še.

Ja ir krodznieks apskopojies,

Aizdod pate, kalpone.

Vienmēr es pēc glāzes ķeru!

Jūs tur sveiki! Lai es dzeru!

Katris katram! Kausus lieti

Tā tik vajag, lai tik iet!

Kur un kā es deju priekos,

Kam tur iekšā jāmaisās?

Ļaujat gulēt, kur es liekos.

Stāvēt man vairs netīkas.

KORIS

Brāļi, lai pēc glāzēm ķeram!

Braši veselību dzeram!

Sēdat tik uz soliem ciet!

Krīt zem galda — iet kā iet.

HEROLDS pieteic dažādus poetus, dabas dzejniekus, galma un

bruņenieku dziesminiekus, jūsmīgos un entuziastus. Visādi līdz

censoņi burzmā viens otram neļauj tikt pie vārda. Viens ar maz vārdiem aizlien garām.

SATIRIĶIS

Kas prātu ielīgsmotu

Visvairāk dzejotājam?

Kad dziedāt vaļu dotu,

Kas netīk klausītājam.

Nakts un kapa dzejnieki liek atvainoties, tādēļ ka viņi atrodoties

pašlaik vispievilcīgākā sarunā ar kādu nupat izcēlušos vampiru,

no kura varētu varbūt attīstīties jauns dzejas veids; Heroldam va

jaga ar to apmierināties, un viņš pa to starpu izsauc grieķu mito

loģiju, kas pat modernā maskā nezaudē neko no sava rakstura un piemīlīguma.

GRACIJAS, AGLAJA

Dzīvē nesam piemīlību;

Laipnu darāt labdarību!

HEGEMONE

Laipni esat saņemdami!

Mērķi sasniegt patīkami.

EIFROZINE

Dienām klusi noraisoties,

Esat laipni pateicoties.

PARCES, ATROPA

Vecākā, par vērpējiņu

Šoreiz liktens aicināta;

Dzīves gaita tik ar ziņu

Vērīgi tiek tecināta.

Pavedienu vērpu slaidu,

Ņēmu smalku smalko linu,

Mīkstu, gludu, līdzu laidu,

Gudriem pirkstiem izplūkt zinu.

Ja jūs svētkos mūžu dienu

Dejās, dzīrēs priecājaties,

Atminaties pavedienu!

Viņš var pārtrūkt, sargājaties!

KLOTOA

Manās rokās dzirkles lika,

Mana tagad griešana;

Liktenim vairs nepatika

Tā, kā vecā darīja.

Vērpjot stiepa ilgi, gari

Nevaj'dzīgas dzīvības;

Kur bij jācer saules stari,

Nogrieza bez apdomas.

Ir es jauna pārsteidzoties

Maldījos vai simtkārtu;

Bet nu šodien savaldoties

Dzirkles makstī iebāzu.

Tā es labprāt esmu sieta,

Laipni uz jums noskatos;

Brīvas stundas, jautra vieta —

Lai jūs ilgi līgsmotos.

LACHEZISA

Es tik viena saprātīgā,

Manim visu kārtot liek;

Gaitā dzīvā, vienlīdzīgā

Nekas pārsteigts nenotiek.

Pavedieni nāk un jaucas, —

Katram ceļu norādu,

Neļauju, ka pāri traucas,

Kopu lokā iegriežu.

Ja es reizi pārskatītos,

Kas tad spētu ļaudis glābt?

Stundas rit, lai gados tītos,

Audējs steidzas virkni grābt.

HEROLDS

Kas tagad atnāk, tās jūs nepazītu,

Kaut vecos rakstus jums gan dziļi māca;

Tās uzskatot, no kā daudz ļauna nāca,

Jūs vēl kā mīļus viesus sagaidītu.

Ka tās ir furijas,44 jūs neticēsat, —

Tik skaistas, slaikas, laipnas un vēl jaunas;

Bet Ielaižaties tik — un cik tās ļaunas. —

Ka dūjas dzeļ kā čūskas, — nojēgt spēsat.

Tās viltīgas, bet šodienai par godu,

Kur katris ners ar savām lažām lielās,

Par eņģeļiem ir viņas neuztielās

Un atzīstas, ka zemei ir par sodu.

ALEKTOA

Ko līdz? Jūs ticat mums, kaut gribat bīties!

Mēs skaistas, jaunas, saldi mūsu glaimi.

Ja kāds pie līgaviņas bauda laimi,

Mēs nemitoši sākam ap to tīties,

Līdz galā mēs tam acīs sacīt varam,

Ka viņa arī tam un citam laba,

Ka kliba, līka, ka tai ļauna daba

Un ka par brūti neder jau visgarām.

Tāpat mēs zinām mocīt arī brūti:

Ka draugs, kas tikko viņu bildinājis,

Pie tās tur viņu atkal aprunājis!

Kaut salīgst, dzelons mūžam dzeldakrūti.

MEGERA

Tie tikai joki! Kad tie kopā sieti,

Es uzņemos un katrā vietā zinu,

Kā laimi jaukāko lai sarūgtinu;

Jo cilvēks mainās, stundas nestāv cieti.

Ikviens, kam iekārotais rokas pilda,

Vēl ilgojas pēc vairāk iekārota,

No laimes aprastās, kas viņam dota;

Viņš sauli bēg un ziemas salu silda.

Šo visu itin ātri pastrādāju,

Man tikai Asmodijs47 ir jāpavēsta,

Lai īstā laikā posta sēklu dēsta;

Tā cilvēkus es pāriem samaitāju.

TIZIFONE

Indi maisu, trinu dagu,

Maz man ir ar ļaunu mēli;

Mīli citu — agri, vēli

Sūtu tevim postu smagu.

Rūgtās žultās pārveidojas

Visu saldās laimes baudas!

Nelīdz tielas, nelīdz raudas,

Katris cieš, ko apgrēkojas.

Nelūdzies, lai piedod vainas!

Klintīm sūdzu, — tiesu rodu;

Atbalss atskan pretī: sodu!

Nedzīvot, kas mīlā mainas!

HEROLDS

Es lūdzu, šķirat ceļu plašāki;

Kas tagad nāk, tie nav jums līdzīgi.

Jūs redzat, kalns ir šurpu atvirzījies,

Ar raibām segām lepni apkārstījies;

Ar lieliem zobiem, snuķi, čūskas glumu,

Bet es jums atklāšu šo noslēpumu.

Tam kaklā sieviete sēd mīlīga,

Ar smalku stiebriņu to izvada,

Un augšā otra stāv tik mirdzin cēla,

Ka acis blenž no spulgā gaismas tēla.

Gar malām važās staltas sievas iet,

Tās — viena drūma, otra jautra šķiet;

Šī vēlas brīva būt, tā brīva rādās.

Lai katra teic, par ko tā priekšā stādās.

BAISMA

Lāpu, lampu gaisma lejas

Birgaini caur drūzmāju;

Važas šinīs māņu sejās

Tura mani saistītu.

Prom,jūs grīņu mēdītāji!

Man uzņirgām aizdoma:

Visi mani vajātāji

Šonakt mani apstāja.

Lūk, tur naidnieks tiek iz drauga,

Viņa masku pazīstu;

Tas tur mani nokaut rauga,

Atklāts aizlien paslepu.

Es iz pasaules bez jaudas

Bēgtu, kur vien izeja!

Tikai iznīcības draudas

Mani lūzmā attura.

CERĪBA

Sveikas, mīļās māsas, esat!

Šonakt tīk jums jokus dzīt,

Raibas masku segas nesat,

Tomēr, zinu, jūs jau rīt

Redzēs atkal atklājamies.

Un, ja lāpu pusgaismā

Omulīgas sajūtamies,

Gaišas dienas līgsmībā

Brīvi izdzīvoties varam,

Vienas, pulkos, pavaļām

Jaukās pļavās staigājam,

Atdusam vai šo to darām,

Gatavas pēc visa sniegties,

It nekā sev neaizliegties.

Visiem patīkami viesi

Droši iekšā ienākam:

Ir vislabāko patiesi

Taču kaut kur atrodam.

GUDRĪBA

Divus ļaužu ienaidniekus

Tura cieti manas saitas,

Tā tik glābju maskeniekus:

Bēgat nost no viņu gaitas.

Aptorņoto milzu zvēru

Še jums priekšā atvadīju,

Soli solī viņš ar mēru

Staigā ir pa kalnu skliju.

Bet uz paša torņa kraujas

Dieve izpleš spārnus plati,

Visu iegūt viņa šaujas,

Ko vien aizsniedz viņas skati.

Viņai slavas staru vīja

Tālu apkārt gaismu rada,

Tā ir dieve Viktorija,

Kura visus darbus vada.

COILO TERZITS

A! A! Es laikā atnākti!

Jūs visus kopā norāju!

Bet sev par mērķi izlasīju

Šo reizi augšā Viktoriju.

Tā baltiem spārniem lepojas

Vai ērgļiem līdzi domājas,

Un, kurp tik viņas acis iet,

To zemi tā jau savu šķiet;

Bet, kur kāds slavu iemanto,

Tas mani tūdaļ sadusmo.

Ka zemais pārvar, augstais nīkst,

Tiek līkais taisnis, taisnais līkst,

Tas dara mani veselu,

Tā pasauli es gribētu.

HEROLDS

Lai tad ar tevi, lupatu,

Šis svētais zizlis krietni ķer!

Un lokies, staipies, tas tev der!

Lūk, dubultkrupja radījums

Jau savelkas kā sakumpums! —

Bet brīnums! Tas par olu kļūst,

Tā uzpūšas, un čaula lūst,

Un izkrīt dvīņu pārītis,

Tie odze ir unsikspārnis;

Pa putekļiem tur pirmā lien,

Un melns pret griestiem otrais skrien;

Pie citiem ārā aizsteidzas,

Tur pulkā būt man netīkas.

ĻAUDIS

Iesim! Lūk, tur dejo jau—

Nē!Še manim prieka nav—

Vai tu mani, ka ap mums

Tinas spoku perējums?—

Manim kāpār matiem švīkst—

Manim kā pie kājām čīkst—

Gan mēs esam veseli,

Bet no bailēm pārņemti—

Mums viss joks nu samaitāts—

Tas jau bij šo spoku prāts.—

HEROLDS

Kopšu man pie masku priekiem

Jāgādā par dalībniekiem,

Cieši vārtus apsargāju,

Visu ļaunu atgaiņāju,

Ka jūs līgsmi būtu, zūdos;

Neatraujos, nenokļūdos.

Bet es baidos, ka pa gaisu

Spoki nāk caur loga plaisu,

Un pret spoku, burvju varu,

Nezinu, ko es lai daru.

Jau ar krupi bij tā greizi,

Tagad straujo tur uz reizi.

Labprāt tēlus paskaidrotu,

Cik no priekšrakstiem es protu;

Bet, ko izprast neiespēju,

Kālai to jums apzīmēju?—

Esat visi talkā lūgti!

Skatāt, kas tur klīst pa baru!

Rati, četriem zirgiem jūgti,

Visam cauri laiž ar sparu:

Bet tie nešķeļ ļaužu gūzmu,

Neredz it nekādu drūzmu.

Tāli ņirb un zaigo krāsas,

Klaida raibas liesmu lāsas,

It kā burvju vizmas jaucas;

Šurp kā vētra šņācot traucas.

Bēgat! Briesmas!

ZĒNS—RATU VADĪTĀJS

Norimstat!

Zirgi, spārnus nolaižat,

Grožu varu sajūtat!

Valdāties, kad savaldzinu,

Šaujaties, kad sajūsminu!—

Mums šīs telpas godāt nākas

Skatāt, kā tie kopā vākas,

Pulks pie pulka brīnīdamies!

Herold! Pildi pienākumu,

Kamēr vēl še atronamies,

Tēlo mūs, teic nosaukumu!

Alegorijās parādāmies,

Tev mūs pazīt vajadzētu.

HEROLDS

Nosaukt tevi nezinu;

Drīzāki gan tēlot spētu.

ZĒNS—VADĪTĀJS

Mēģini!

HEROLDS

Es atzīstu

Pirms tavu jaunumu un skaistumu.

Tu pusauģis tik; bet pie kundzēm gūtu

Daudz vairāk patikas, ja gados būtu.

Es tevī paredzu jau lakstotāju,

Tā īstu pavedēju mīļotāju.

ZĒNS—VADĪTĀJS

To var gan uzklausīties! Turpini!

Un mīklas jautro vārdu atmini!

HEROLDS

Kā nakts tev cirtas, skatos zibens šķeļas,

Ar juveļiera tev piere rotāta!

Un kāda blāva apsega

No pleciem tev līdz zokiem51 veļas,

Ar vizuļiem un purpuru!

Par skuķi tevi labprāt nosauktu!

Bet puslīdz tu jau tagad arī

Pa prātam skuķēm iztikt vari;

Tās deva tevim pirmo mācību.

ZĒNS—VADĪTĀJS

Nu apraksti tur viņu grezno tēlu,

Uz ratu troņa sēdošu, tik cēlu!

HEROLDS

Viņš bagāts, mīlīgs karals izliekas;

Tas laimīgs, kam viņš laipni piegriežas!

Tam nav ko censties vairs; tas zin tik pētīt

Ar savu skatu, kur var rūpes lētīt,

To skaidrie prieki, balvas izdalīt,

Par laimi, zeltu vairāk apmierina.

ZĒNS—VADĪTĀJS

Ar to vien nepietiek, tev jāturpina!

Tev sīki vajag viņu aprakstīt.

HEROLDS

Kā aprakstot lai īsto cienu glezno?

Bet veselīgas sejas apaļums

Un lūpu pilnums, vaigu iesārtums,

Ko kupli tītais turbans grezno, —

Un plašos svārkos ērtā izlaidība!

Kur vēl tā staltā iznesība?

Man liekas, it kā pazīstams viņš būtu.

ZĒNS—VADĪTĀJS

To sauc par bagātības dievu Plutu.

Viņš pilnā krāšņumā še ierodas;

Pēc viņa ķeizars ļoti ilgojas.

HEROLDS

Kā tevi pašu lai es apzīmēju?

ZĒNS — VADĪTĀJS

Par izšķērdību un par dzeju;

Es esmu dzejnieks, kas tik pilnīgs tiek,

Kad savai mantai plūdiem izplūst liek.

Ir es bez mēra bagāts sajūtos,

Es pašam Plutam līdzinos,

Es viņam dejas, dzīres pušķoju,

Un, kas tam trūkst, es izdalu.

HEROLDS

Tev jauki pieder lielīties;

Bet ļauj man tavās mākslās lūkoties!

ZĒNS—VADĪTĀJS

Es knipjus situ tik — un skati! —

Visapkārt viz un ņirb jau rati.

Te pērļu virkne birst no pirksta.

(Vienmēr ar pirkstiem knipjus sizdams.)

Tur auskari un sprādzes dzirksta;

Tik ņemat; ķemmes, kronīšus

Un dārgakmeņu gredzenus;

Ir liesmiņas palaikam raidu

Un, lai kāds iedegtos, ar gaidām gaidu.

HEROLDS

Cik kāri grābj šie mīļie ļautiņi,

Ka pašam devējam tiek bīstami!

Viņš dārgumus kā sapnī ber,

Un visi apkārt pēc tiem ķer.

Bet tie ir jauni māži vien:

Pēc kā ikkurais tver un skrien,

Tas viņam ļauni atalgo,

Jo balva projām aizlido.

Kā gaisā pērles izklīda,

Tam rokā knauši grabina;

Viņš, nabadziņš, tos projām sviež,

Bet tie ap galvu viņam knieš.

Un citi gūst ne dārgumus,

Bet nederīgus tauriņus.

Cik daudz tas šķelmis solīt prot

Un tukšus spīdekļus tik dot!

ZĒNS—VADĪTĀJS

Es redzu, maskas sludināt tu māki,

Bet kodolu iz čaulas izlobīt,

Tas heroldam pie galma nepiekrīt;

Tur vajag novērot daudz nopietnāki.

Bet katru ķildu labprāt izbēgu;

Ļauj, pavēlnieks, ka tevi jautāju.

(Uz Plutu pagriezies.)

Vai neesi man uzticējis

Šo četrujūgu aukaino?

Vai labi neizvadu to?

Vai neesmu, kur pavēlējis?

Vai droši spārnus neceļu,

Lai palmu tevim iegūtu?

Cik es priekš tevis cīnījies,

Man laimīgi viss izdevies!

Kad lauri tev ap pieri vīti,

Vai tie nav manas rokas pīti?

PLUTUS

Ja vajag, ka še liecinu priekš bara,

Es atzīstu: tu gars no mana gara.

Tu manu prātu izdari,

Vēl mani mantās pārspēji.

Lai atalgotu tavu gaitu,

Par kroņiem augstāk zaļo zaru skaitu,

Lai patiess vārds top visiem sludināts:

Mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts

ZĒNS—VADĪTĀJS

(Uz pūli.)

Lūk, manu roku dāvanas —

Vislielākās jums kaisītas;

Pār galvām liesmiņas tur spīd,

Kas man iz pilnām rokām slīd;

Drīz šur, drīz tur tās spridz un sprēg,

Drīz uzturas, drīz ātri bēg,

Tik reti gaiši uzliesmo

Un īsā vizmā nozaro;

Bet daudziem, pirms tie nomana,

Dziest izdeguse liesmiņa.

SIEVU PĻĀPAS

Tas četrujūgā dižojas, —

Pēc krāpnieka vien izskatās;

Ners, iepakaļu uztupis,

No bada gluži izkaltis;

Vēl pasaulē nav redzēts tāds,

Tas nejūt gan, ja iekniebj kāds.

NOLIESĒJUŠAIS

Prom, riebīgs sievu izdzimums!

Es, zināms, nepatīku jums.

Kad sievas vēl ko strādāja,

Es saucos Avaricija;53

Tad zelta laikus baudījām:

Daudz ieņēmām, maz izdevām!

Par kastēm, tīnēm es gādāju;

To gan vēl sauc par ļaunumu!

Bet, kad šie jaunie laiki sācās, —

Vai nu vairs sievas taupīt mācās?

Tās sliktam maksātājam līdzinās,

Kam naudas maku pārspēj kārības.

Nu vīram daudz ir jāizcieš:

Tik parādi, kurp acis griež;

Tā izdod, ko vēl sagrābā,

Priekš bantēm un priekš mīļākā;

Tā vīnu dzer un gardi ēd,

Un apkārt lakstotāji sēd!

Jo lielāks zelta kaireklis:

Es, skopums, esmu vīrietis!

SIEVA—VEDĒJA

Kā pūķis lai nu nesīkstītu?

Viss galā tikai mānekļi!

Viņš nāk, lai vīrus uzkūdītu,

Tie tā jau diezgan nejauki.

SIEVAS

(Lielā pulkā.)

Tas salmu vīrs! Dod, nekaunies!

Lūk, ģiltens mums vēl draudēt ies!

Vai bīties mums no tāda spoka?

Šie pūķi papīra un koka;

Lai ņipri virsū gāžamies!

HEROLDS

Pie mana zižļa! Netrokšņot! —

Bet — palīdzēt še šķietas lieki;

Lūk, kā šie pūķi — negantnieki,

Sev aši telpas iegūstot

Jau dubultspārnu pārus plata!

Tie sadusmoti zvīņas krata,

Iz mutes uguns vērsma līst,

Jau laukums svabads, pūlis klīst.

(Plutus nokāpj no saviem pūķa ratiem.)

HEROLDS

Viņš zemē kāpj — cik cienīgi!

Viņš māj, un kustas nezvēri;

Lūk, tīnis top no ratiem celts,

Tam skopums virsū, iekšā zelts;

Jau viņš tam priekšā atrodas:

Kā viss tas notiek, jābrīnās.

PLUTUS

(Pret zēnu — vadītāju pagriezies.)

Tev ņemta nasta, kas tik smagi svēra,

Tu svabads, brīvs; steidz turp, kur tava sfera!

Še viņa nav! Še raibas samaisās,

Kā ķēmu veidi ap mums drūzmojas.

Tur, kur tu skaidri skaidrā lūkojies,

Sev piederies, sev vienam uzticies.

Kur daiļais, labais tīk, — uz turieni,

Tur, vientuls, radi savu pasauli!

ZĒNS—VADĪTĀJS

Kā skaitos tev par labu vēstinieku,

Tā mīlu tevī pirmo īstenieku.

Kur vien tu mīti, pilnība jau plūst,

Kur es, tur katris jaukas balvas gūst;

Un dzīves spaidos bieži šaubas rodas:

Vai viņš lai tevim vai lai manim dodas?

Kas tevim, kalpo, var gan dīkā iet,

Kas manim seko, tiem būs sviedrus liet,

Ne slepeni es savu darbu daru;

Kad dvešu vien, jau nojauš manu garu.

Tad sveiks! Tu laimi ļauji man labprāt;

Bet čuksti tik, es esmu atkal klāt.

(Aizsteidzas atkal projām, kā nācis.)

PLUTUS

Jau laiks, ka dārgās mantas laižu laukā!

Ar heroldzizli man tik jāpieskaras,

Un lūk! — Kā atslēga jau vaļā darās,

Verd, viļņo zelta asins vara traukā;

Kāpj kroņi, gredzeni un rotas plūstot

Un ceļas, tūkst un aprīt draudē kūstot.

ĻAUDIS

(Kliegdami cits caur citu.)

Lūk šur, lūk še, kā rit un milst

Un tīnis līdz ar malām pilst. —

Kā zelta trauki sakustas,

Kā naudas ruļļi izveļas —

Kā lēkā jauni dukāti,

Man sirds pukst krūtīs priecīgi —

Lūk, viss, pēc kā man kāro prāts,

Pa grīdu apkārt izmētāts!

Nu ņemat vien, jums priekšā liek,

Tik jālokās, lai bagāts tiek. —

Un mēs ar zibens ātrumu

Tik stiepjam tīni nomaļu.

HEROLDS

Jūs nelgas, ko jūs domājat?

Vai masku jokus neprotat?

Ko vairāk gribat šovakar?

Vai jums gan zeltu dāļāt var?

Pat skārda gabali priekš jums

Šai spēlē būtu izšķēdums.

Ar jums grib drusku jokus dzīt,

Jūs ņemat nopietni tūlīt.

Ko nopietnums jums līdzētu? —

Jūs visur maldus saķertu —

Ņem, Plutus, masku varoni,

Šos ļaudis projām aizdzeni!

PLUTUS

Tavs zizlis īsti noder tam,

Ļauj man to īsam brītiņam!

To mērcu liesmās kvēlošās. —

Nu, maskas, jums ir jāsargās!

Kā zib un sprēg un dzirkstis birst!

Jau zizlis gaišā kvēlē zvirst.

Kas tikai soli tuvāk spers,

To tūdaļ zižļa liesmas ķers —

Es sāku tagad apstaigāt.

KLIEGŠANA UN DRŪZMĒŠANĀS

Ak vai! Nu mūsu gals ir klāt! —

Lai glābjas, kas var paglābties! —

Bēdz projām, projām, atkāpies! —

Man karsta svelme vaigu sveļ —

Pret mani kvēļu zizli ceļ —

Mūs visus nokaus karstais gars. —

Bēdz projām, projām, masku bars! —

Vai, nelgu pūli, bēgsi gan!

Kaut būtu spārni laisties man!

PLUTUS

Jau ļaužu pūlis izklīdis,

Neviens, man šķiet, nav apsvilis.

Bars projām dzīts,

Viņš sabaidīts. —

Šai kārtībai par drošību

Es slepu saiti apvelku.

HEROLDS

Caur tevi slavens darbs ir veikts;

Par gudro varu paldies teikts!

PLUTUS

Vēl paciesties, draugs, vajaga;

Dažs nemiers mūs vēl sagaida.

SKOPUMS

Tā īsti var pēc patikšanas

Šo raibo pūli apskatīt;

Jo sievietes jau vienmēr priekšā manās,

Kur ir ko redzēt vai ko palaizīt.

Vēl n'esmu ierūsējis tā pārlieku!

Jo skaista sieva skaista ir arvien!

Un, tā kā nava jāmaksā šo dien,

Es ar sev ļaušu lakstošanās prieku.

Bet, kad nu ļaužu pūlī lēti

Var palikt mani vārdi nedzirdēti,

Pilns cerības es laimi paraudzīšu

Un pantomimēm visu izsacīšu.

Tur kāju, roku, vaibstu nepietiek,

Man būs kāds īpašs joks vēl jāpieliek.

Ar zeltu kā ar māliem jārīkojas,

Šis metals visā ātri pārveidojas.

HEROLDS

Tas liesais ners, ko tas tur sāk?

Vai badmirs arī jokot māk?

Viņš zeltu mīklā samaiga;

Lūk, tas tam rokās izmīka.

Bet, cik viņš ar to nemiedzis,

Tas tomēr paliek bezveidis.

Viņš tur pret sievām pagriežas,

Tās visas kliedz un aizvirzās,

Un vaigstās itin apriebīgi;

Tas šķelmis turas nelādzīgi.

Tas priecājas, cik nomanu,

Ka var še aizskart tiklību.

To nevar atstāt nesodītu;

Dod zizli, lai to projām dzītu!

PLUTUS

Viņš nejauš briesmas, kas pār mums vēl nāks;

Ļauj neram jokus, vai par tiem nu rāsies?

Drīz nebūs vietas tiem, tie paši stāsies;

Gan likums varens, posts vēl varenāks.

TROKSNIS UN DZIEDĀŠANA

Ar troksni bars nāk aumaļām

No kalniem, lejām, mežmalām,

Kas pretī stāv, to zemē min:

Tie savu lielo Panu svin.

Tie jauš, ko citi nejaudā,

Un spiežas tukšā laukumā.

PLUTUS

Es jūs un lielo Panu pazīstu!

Jūs kopā spērāt soli pārdrošu.

Es zinu to, ko katris nejaudā,

Un ielaižu jūs šaurā laukumā.

Lai laime tiem par pavadoni!

Visbrīnišķais var notikties;

Tie nezina, kurp steidz ar joni,

Tie nevīžoja rūpēties.

TRAKĀ BARA DZIEDĀŠANA

Jūs postie, raibie ļautiņi!

Šie atnāk rupji, nerātni,

Tie skrienot, augsti palecot,

Un tie tur, smagi soļojot.

FAUNI

Mēs faunu bars,

Mūs dejā redz, —

Zaļš ozolzars

Mums galvu sedz;

Mums smalkas, smailas austiņas

Iz matu cirtām lūkojas;

Strupdeguntiņš un plakans vaigs,

Tas sievietēm nekait, nav tām baigs,

Un faunam, kad viņš ķetnu sniedz,

Pat skaistākās dejā klātu sliedz.

SATIRS

Skrien pakaļ satirs palēkšis,

Tam āža kāja, stilbs izdilis;

Un liess un dzīslains tas ir viss.

Kā kaza uz kalniem viņš uzrāpjas,

Tur lūkot apkārt tam patīkas.

Un brīvības gaiss viņu spirdzina,

Viņš cilvēku bērnus nicina,

Kas lejas tvaikos elpot var

Un domā, ka tie dzīvo ar, —

Kur skaidra brīve satiram,

Tam pasaule pieder vienīgam.

GNOMI

Tek pulciņš sīkos solīšos,

Tie neiet labprāt pārīšos;

Ar sūnu svārkiem, lampiņām

Tie kustas ātri samistrām,

Kur katris tik priekš sevis vien

Kā skudras pūznī čum un skrien;

Un tek un rauš ar steidzību,

Ved nerimstošu darbību.

Mēs rada māju rūķīšiem,

Mūs sauc par klinšu ķirurģiem;

Mēs kalniem as'nis nolaižam,

Iz pilnām dzīslām izsmeļam;

Mēs kaudzēm kraujam metalus,

Iz kalna raidām sveicienus.

Mēs labu vēlam sirsnīgi

Un labiem ļaudīm draudzīgi.

Bet zeltu ar mēs ejam rakt,

Ar ko var savest, ko var zagt;

Še lieliem vīriem dzelzs un varš,

Lai tautu tautas kautu karš.

Kas šos trīs baušļus nicina,

Tas citus arī nepilda.

Ne mūs par to var apvainot;

Tik paciest var un nožēlot.

MILŽI

Šie meža vīri saucami,

No Harcu kalniem nākdami;

Tie kaili vecā spēkā iet,

Kā ozoli šie milži šķiet.

Tiem rokā koks, ar saknēm rauts,

Ap gurniem viņiem kuplis auts,

No zariem un no lapām vīts;

Pat pāvestam nav tādas svīts.

NIMFAS

(Korī; visapkārt apstājušās lielajam Panam).

Še nāk viņš pats!

Viss pasaul's skats

Ir savienots,

Iekš Pana dots.

Jūs jautrākās, jūs līgojat,

Ap viņu dejā zvīgojat!

Viņš nopietnis, bet labs turklāt,

Viņš līgsmu pulku redz labprāt.

Zem zilā debess apjuma

Vis nomodā viņš stāvēja;

To strauti liegi apčalo,

To vēsmas dusā iežūžo.

Kad dienvidū viņš aizmiegas,

Ne lapa zarā nekustas;

Tad puķu smarša kūstin kūst,

Pa kluso gaisu balzams plūst;

Ir nimfa nav tad nomodā,

Kur stāvējusi, aizmieg tā.

Bet, kad ar varu, negaidot,

Tā balss tad atskan, nodārdot

Kā jūras krāciens, pērkoņgaiss,

Tad katram piepeši tiek baiss,

Drošs kara pulks sāk pēkšņi klīst,

Pat varons bailes iepazīst.

Gods tam, kas godu pelnījis!

Tam slava, kas mūs vadījis!

GNOMU DEPUTACIJA

(Pie lielā Pana.)

Tur, kur mirdzot švītras lokās,

Zelts pa alām zvērojas, Tam, kam burvju rīkste rokas,

Labirinti66 atdarās.

Tumšā alā, klinšu plaisā

Ceļam mēs sev mājokli, —

Skaidrā, svaigā dienas gaisā

Mantības tu izdali.

Nu šepat mēs klātu rodam

Brīnumainu avotu,

Kas mums viegli solās dodam

Tikko sasniegt spējamu.

Tev to iegūt izdevība;

Ņem to savā sardzībā!

Tavās rokās bagātība

Pasaulei nāk lietumā.

PLUTUS

(Uz Heroldu.)

Mums augstā garā vajag cietināties

Un atļaut notikumiem risināties;

Tu citkārt stipru dūšu nezaudē.

Tūliņ šo brīdi šausmas piepildīsies;

To pēcnieki ar varu noliegt dzīsies,

Tu visu smalki noprotokolē.

HEROLDS

(Satver zizli, kuru Plutus patur rokā.)

Lūk, dvērģi Panu aizvada

Pie naudas uguns avota;

Uz augšu tas ar versmu virst,

Tad atkal dziļi dzelmē nirst,

Un plati mute žāvājas;

Drīz atkal avots aizsveļas.

Tur jautri lielais Pans stāv klāt,

Tāds brīnumdaiks tam tīk labprāt;

Visapkārt pērļu putas šķīst.

Kā viņš šīm būtnēm ticēt drīkst?

Viņš pieliecas to apskatīt. —

Lūk, viņam bārda iekšā krīt! —

Kas ir gan tāds šis plikžodis?

Viņš ģīmim roku aizlicis. —

Deg bārda — un par nelaimi

Lec atpakaļ ar uguni,

Sveļ krūtis, galvu, vaiņagu,

Par bēdām pārvērš līgsmību. —

Nu saskrien bars, lai apdzēstu,

Bet visus viņus liesmas ķer;

Un kā tie plēš un kampj, un tver,

Tas tikai liesmas uzpūst der;

Tā, uguns strāvā ietinies,

Viss masku pūlis bojā ies.

Bet ko, kas manim ausīs nāk?

Viens otris diktāk runāt sāk!

Ak nakts, tu ļaunā, negantā,

Mūs grūdi dziļā skumībā!

Ko jaunā diena pajundēs,

Neviens to labprāt nedzirdēs,

Dzird visur brēcam, klaigājam,

Ka jācieš pašam ķeizaram.

Kaut viss tik būtu izdomāts!

Ka galms un ķeizars liesmām klāts.67

Tā pavedēji — lāsts pār tiem, —

Tie tērpās zariem sviķainiem,

Lai trokšņotu un aurotu

Un visus postā iegrūstu.

Ak jaunība, vai tu nekad

Ar mēru priekus nebaudīsi?

Ak augstība, vai tu nekad

Ar gudru varu nevaldīsi?

Jau visu mežu liesmas skauj,

Uz augšu smailas mēles šauj,

Pie koka griestiem būs tūlīt;

Vispārīgs uguns draud mūs rīt.

Pilns bēdu mērs, posts visus grābj,

Es nezinu, kas mūs lai glābj.

Kā maza pelnu kopiņa

Guļ rītu dižā godība.

PLUTUS

Diezgan viņi izbaidīti,

Lai nu top tie atpestīti! —

Svētais zizli, spēcīgi

Zvel, ka norīb pamati!

Svaigais gaiss lai iekšā plūst,

Plašās telpas vēsas kļūst.

Miglas švītra, pāri platies,

Smagie tvaiki, nolaižaties,

Liesmu drūzmu steidzat segt!

Ritat, līstat,

Pūtas, klīstat

Slāpēdamas vaļā rīstat,

Dzešat, neļaujat vairs degt.

Nākat maigā valganumā

Pārvērst rūsas atspīdumā

Veltās liesmas vizumu!

Nes mums gari saukumu,

Izlietojam maģiju.

Izpriecāšanās dārzs

3

Rīta saule

Ķeizars, viņa galms, vīrieši un sievietes. Fausts un Mefistofelis,

pieklājīgi, ne uzkrītoši, pēc modes ģērbušies; abi priekš ķeizara nometušies ceļos.

FAUSTS

Vai augstība šiem māžiem nedusmos?

ĶEIZARS

(Māj ar roku, lai tie pieceltos.)

Es daudz vēl tādu skatīt vēlētos. —

Uz reizi redzu sevi liesmu svelmē.

Es šķitos Plutons apakšzemes dzelmē.

Iz nakts un oglēm klintis rēgojas,

No liesmām kūstot. Plaisas atveras,

Un tūkstoš trakas liesmas augšup slejas,

Tās steidzot vienā jumā kopā lejas,

Kā milzu doma uzkāpjot,

Te dzimstot un te apslāpstot.

Caur tāļu garu uguns stabu viju

Es aizgrābts tautu pulkus ieraudzīju,

Tie plašā lokā mani vidū slēdza

Un deva godu, kā tie vienmēr mēdza.

Bij pazīstams viens otris galmenieks,

Es šķitos zalamandru valdenieks.

MEFISTOFELS

Tu, kungs, tas esi; visa radība

Bez runas majestatei paklausa,

Tu uguns padevību redzēji,

Lec jūrā, kur tā šļāc visniknāki,

Un, tikko pērļu dzelmeni tu sniedz,

Ap tevi ūdens cēli lokā sliedz;

Tur mirdzin zaļi viļņi ceļas, laistās,

Ap purpuršvītru, mājoklī tie saistās.

Kurp vien tu ej, tev pilis līdzās iet.

Pat sienas apkārt priecājamies šķiet, —

Kā visi čum un mudž un rosās dzīvi.

Uz jauno gaismu spiežas jūras dīvi,

Tie atsteidzas, bet ienākt neuzdrīkst.

Tur jūras zvēri rotājas un klīst,

Un raibās krāsās zelta zvīņas mirdz,

Tur haizivs šaujas, tu tai acīs ņirdz.

Bez visudaiļākā ar nepaliksi,

No nereidām tūlīt aplenkts tiksi

Tu greznā mītnē, bangās vēsajās.

Kā zivis kāras, biklas jaunākās,

Bet gudras vecākās; jau Tetida

To dzird un sliedz pie otra Peleja.

Tad sev par mājokli tu Olimpu…

ĶEIZARS

Šīs gaisa telpas, tās tev atstāju;

Šai tronī kāpt tik visai steidzams nav.

MEFISTOFELS

Visaugstais kungs, nu zeme tava jau!

ĶEIZARS

Kāds labais liktens tevi devis man?

Kā stāsts no tūkstoš vienas nakts tas skan.

Kā Šeherezadei76 tev iedomība,

Lai notiek tevim mana žēlastība.

Nāc jautrināt, kad jūsu pasaule,

Kā bieži notiek, ir man riebuse.

MARŠALKS

(Uznāk lielā steigā.)

Visžēlīgais, pa visu mūžu cita

Tik liela laime man vēl nepiekrita

Kā vien tev ziņot tikai šo,

Kas mani ielīgsmo un aplaimo:

Nu visi rēķinumi līdzināti

Un augļotāji mierināti,

No elles mokām brīvu sevi jūtu;

Man tā, it kā es debess priekā būtu.

KARA VADONIS

(Seko steidzīgi.)

Nu samaksāts ir algojums,

Viss pulks no jauna klausa mums,

Ir atkal dūša zaldātam

Un labi meitām, krodzniekam.

ĶEIZARS

Kā krūts jums atkal brīvi dveš,

Kā prieks no ģīmja krunkas dzeš!

Cik jūsu gaita steidzīga!

MANTU PĀRLŪKS

(Kas tāpat atsteidzas.)

Tiem prasi, kas šo darbu darīja!

(Norāda uz Faustu un Mefistofeli.)

FAUSTS

Tur kancleram tik klājas izskaidrot.

KANCLERS

(Kas lēnām tuvojas.)

Šo laimi vecumā man piedzīvot! —

Lai vēsta jums šī liktens smagā lapa,

Kā nelaime par laimi vērsta tapa. —

(Viņš lasa.)

"Lai katris, kas grib dzirdēt, uzklausās

Šai zīmei tūkstots kronu vērtības.

Jo ķeizars dod kā ķīlu drošību

Daudz dārgu mantu, zemē apraktu,

Nu gādāts ārā rakt šo bagātību,

Lai dotu to par atlīdzību."

ĶEIZARS

Es manu, noziegums ir noticis!

Kas manu parakstu še viltojis?

Vai tāda blēdība vēl nesodīta?

MANTU PĀRLŪKS

No tevis paša zīme parakstīta

Šo nakt! Kā Pans tu bija pārģērbies,

Uz tevi kanclers teica klanoties:

"Pats sevim augstu svētku prieku dari,

Maz vārdiem visu tautu laimot vari."

Tu rakstīji un šonakt vēl šo zīmi,

Ko burvju māksla vairoja par dzīmi.

Lai visiem kopā spētu izlīdzēt,

Mēs vairāk reizē likām štempelēt.

Ar desmit, piecdesmit un simts tur krautas.

Var domāties, kāds labums tas priekš tautas.

Lūk, pilsēti, kas citkārt nāvē trūd,

Kā tagad kust un bauda, bēdas zūd.

Kaut sen tavs vārds jau zemi aplaimo,

Nu laipnāk kā jebkad to uzlūko.

Tik tagad lieks ir tapis alfabēts,

Šai zīmē tiek ikkatris iepriecēts.

ĶEIZARS

Un maniem ļaudīm tā par zeltu sver?

Par algu karaspēkam, galmam der?

Man jātic, kaut tas diezgan neticami.

MARŠALKS

Vēl saķert bēgļus nav vairs iespējami;

Tie izklīda ar zibens ātrumu.

Stāv mainītāju durvis atviru,

Ar zeltu katru lapu atlīdzina —

Tik, zināms, rabatu sev norēķina.

No turienes tad bodēs, krogā iet;

Pus pasaules tik domā dzert un diet

Un citi staigāt grezniem uzvalkiem.

Nu darba bodniekiem un drēbniekiem.

Tur slavē ķeizaru, kur prieki valda,

Un cep un vāra, šķīvji skan uz galda.

MEFISTOFELS

Kas tur pa terasēm iet vientuļi,

Redz grezni izrotātu skaistuli,

Ar lepnu vēdekli tāģīmi klāj;

Pēc tādas zīmes lūko un mums māj,

Un ātrāk nekā saldi vārdi, glaimi

Dod zīme bagātību, mīlas laimi.

Ar naudas makiem nebūs jāmocās,

Uz krūtīm zīmes viegli nēsājas,

Ar saldām vēstulēm tās satiek lēti;

Pat priesters nēsā bībelē tās svēti,

Un zaldāts, lai var ātrāk pagriezties,

No gurniem zuteni sev raisīsies.

Lai piedod augstība, ka sīkumos

Es darbu pazemojam izliekos.

FAUSTS

Lūk, mantu pārmērs stingst un smok,

Tur dziļi zemē gaida, lai to rok.

Cik tāli domas arī lidinājas,

Šobagātību aptvert viņas vājas.

Visaugstā fantazijas iedoma,

Kaut pūlas, sasniegt to nav spējīga.

Bet gari, kuri dziļāk skatīs,

Ir bezgalīgam ticēt pratīs.

MEFISTOFELS

Tāds papīrs ērtāks zelta, pērļu vietā,

Tu zini, kas tev ir, to var likt lietā;

Tur nevajag pirms kaulēties un mīt,

Kāgrib, var vīnu, mīlu pabaudīt.

Grib metala, te mainītājs ir klāt,

Ja viņu trūkst, var zemē parakņāt.

Tad izūtrupē ķēdes, pokalus

Un tūliņ deldē papīrus,

Un kaunā paliek, kas mūs zaimojuši.

Vairs cita negrib, tā jau paraduši.

Tā paliek, un pa visu valstību

Mums diezgan zelta, mantu, papīru.

ĶEIZARS

Par augsto laimi jāpateicas jums;

Lai darbam līdzīgs arī algojums.

Es jums par apakšzemi gādāt lieku,

Nav mantām cienīgāku apsardznieku.

Jūs zināt, tur ir slēpti dārgumi,

Ja rok, lai klausa jūsu pavēli.

Jūs, mantas pārziņi, nu vienojaties,

Ar prieku savās vietās rīkojaties,

Kur apakšpasauli ar augšējo

Kā saite vienprātība aplaimo.

MANTU PĀRZINIS

Lai mēs no strīdus nekā nezinātu,

Es burvim biedrojos ar mīļu prātu.

(Noiet kopā ar Faustu.)

ĶEIZARS

Ikkurš no manis ticis apbalvots,

Lai atzīst nu, kur liks, kas viņam dots?

PAŽS

(Dāvanas saņemdams.)

Es jautri, braši, zaļi uzdzīvošu.

OTRAIS

(Tāpat.)

Es mīļai gredzenus un ķēdes došu.

KAMBARKUNGS

Nu dzeršu tikai no vislabākā.

CITS

(Tāpat.)

Man kauliņi sāk niezēt kabatā.

MUIŽNIEKS

No muižas parādus es nomaksāšu.

CITS

(Tāpat.)

Šo mantu es pie citas mantas krāšu.

ĶEIZARS

Es šķitu jauniem darbiem dūšu rast;

Bet, kas jūs pazīst, var jūs viegli prast.

Jo, cik jūs arī mantu neiegūtu,

Tie paši agrākie jūs vienmēr būtu.

NERS

(Klāt pienākdams.)

Tu dali mantas, man ar novēli!

ĶEIZARS

Vai tu vēl dzīvs? Tu viņas apdzersi.

NERS

Tās burvju lapas!81 Es tās nesaprotu.

ĶEIZARS

To ticu, tu tās slikti izlietotu.

NERS

Tur citas krīt; nez kas man jādara.

ĶEIZARS

Ņem viņas vien, tās tevim piekrita.

(Noiet.)

NERS

Piectūkstoš kronu manim radušies!

MEFISTOFELS

Divkāju maiss, tu atkal piecēlies?

NERS

Mēdz būt, bet ne ikreiz tik labi iet.

MEFISTOFELS

Aiz prieka sāksi pat vai sviedrus liet.

NERS

Lūk, vai tas te tikpat kā nauda sver?

MEFISTOFELS

Par to tev viss, kas rīklei, žokļiem der.

NERS

Es varu nopirkt zemi, mājas, pļavas?

MEFISTOFELS

Nu protams! Soli tik! Būs visas tavas.

NERS

Un pili, mežu, zvejas tiesību?

MEFISTOFELS

Man tiktos redzēt tādu lielkungu.

NERS

Par zemturi jau būšu šovakar!

(Aizsteidzas projām.)

MEFISTOFELS

(Viens.)

Kas nu vēl neram prātu noliegt var!

Tumša galerija

4

Fausts, Mefistofels

MEFISTOFELS

Ko vadi mani šinīs tumšās ejās?

Vai iekšā diezgan prieku nerodi

Pa jautro, raibo galma ņudzekli,

Kur joko, ķircinājas, smejas?

FAUSTS

Kam stāsti? Tu šo garlaicību zini,

Pats senās dienās galma grīdu mini;

Un tagad šā tā mētājies,

No atbildes man izvairies.

Un es nu tieku nomocīts,

Es maršalka un kambarkunga dzīts.

Jo ķeizars grib un tūdaļ liek,

Lai Helena82 un Pariss83 atvests tiek.

Viņš viņus abus, priekšzīmīgi cēlos,

Grib redzēt savā priekšā skaidros tēlos.

Man jātur solījums, ej sāc tūlīt.

MEFISTOFELS

Kā var tik neprātīgi apsolīt!

FAUSTS

Tu neesi to vērā licis,

Kurp tavas mākslas aizvada;

Pirms viņš caur mums ir bagāts ticis,

Nu grib, lai viņu priecina.

MEFISTOFELS

Tu domā, tas tik viegli izdarāms;

Nē, še daudz augstāk kalns ir pakāpjams,

Še grābji itin svešos iecirkņos,

Vēl, nelga, nāksi jaunos parādos;

Vai izsaukt Helenu tu šķieti joku —

Tāpat kā gulžu naudas papīrspoku?

Ja gribi, baigu biedēkli jebkuru

Vai pekles dvērģus tūdaļ šurpu buru,

Bet velnu mīļākās, kaut nevar pelt,

Par heroīnām tomēr nevar celt.

FAUSTS

Viņš atkal veco dziesmu sāk!

Pie tevis vienmēr neskaidrībā nāk,

Tu esi tēvs it visiem kavēkļiem,

Par visu prasi, lai tev samaksātu.

Es zinu, darīts ir maz vārdiņiem;

Pa acumirkli viņa jau ir klātu. —

MEFISTOFELS

Man daļas nav gar viņiem, pagāniem,

Tie paši savā peklē mīt;

Bet ir viens līdzeklis.

FAUSTS

Tad teic tūlīt!

MEFISTOFELS

Nelabprāt atklāju šo noslēpumu.

Sēd troņos dieves cēli, vientulīgi,

Ne laiku nepazīst, ne izplatumu;

Jau iebilst vien par tām nav omulīgi.

Tās — mātes!

FAUSTS

(Sabijies.)

Mātes!

MEFISTOFELS

Tev top bailīgi?

FAUSTS

Kā? Mātes! Mātes skan tik brīnišķi!

MEFISTOFELS

Tā ira. Dieves nepazīstamas

Jums, ļaudīm, mūsu labprāt nesauktas.

Pēc viņām dziļi meklējies ar dziņu;

Tu vainīgs pats, ka vajaga mums viņu.

FAUSTS

Kurp ceļš?

MEFISTOFELS

Nav ceļa! Ne ietā,

Ne ejamā; nav ceļa nelūgtā,

Ne pielūdzamā. Vai tu gatavs iet? —

Ne atslēgas, ne bultas tur ko skaldīt,

Starp tukšām vientulībām būs tev maldīt.

Vai vientulību jēgt tev spēja šķiet?

FAUSTS

Lai tādas runas labāk pataupās;

Tās ož pēc raganķēķa tvaikiem,

Pēc senu seniem māņu laikiem.

Vai pasaulē man nebij jāskatās?

Tik tukšais jāmāca un jāmācās? —

Ja teicu to, ko rada prāta spēja,

Jo pretruna vēl skarbāk atskanēja;

Vai nevaj'dzēja manim pašā galā

Bēgt vientulībā, meža alā

Un velnam nodoties, lai nebūtu

Man jābūt vienam, kopš vēl elpoju?

MEFISTOFELS

Un, kaut tu jūru pārpeldējis būtu,

Tur bezgalību lūkojis,

Tur tomēr viļņus mati, vēja pūtu,

Kaut tu no iznīcības drebējis;

Tu tomēr mati ko, — tur zaļganbāli

Caur kluso jūru peldam delfinus

Un klīstam sauli, zvaigznes, debešus; —

Nekā tu neredzēsi caur šo tāli,

Ne soli nedzirdēsi, viss tik klusi,

Ne cieta neradīsi, kur tu dusi.

FAUSTS

Tev īsta mistagogu valoda,

Kad viņi neofitus vilina;

Tik otrād'. Tukšumā tu mani raidi,

Lai tur man mākslu, spēku pavairo;

No manis, kā no viņa kaķa gaidi,

Lai kastaņas iz uguns izzvejo.

Uz priekšu! Pētīt! Vēl es neizmisu,

Es nebūtībā ceru atrast visu.

MEFISTOFELS

Man tevi jāslavē, pirms aizeji:

Es redzu gan, tu velnu pazīsti.

Šo atslēdziņu ņem.

FAUSTS

Šo mazo nieku!

MEFISTOFELS

Pirms aizskar to un neturi par lieku.

FAUSTS

Tā aug man rokā, zibeņo un laistās!

MEFISTOFELS

Vai jēdzi nu, kāds spēks pie viņas saistās?

Šī atslēga tev ceļu norādīs;

Tai seko! Tā pie mātēm novedīs.

FAUSTS

(Nodrebēdams.)

Pie mātēm! It kā sitiens mani skar!

Kas ir tas vārds, ka viņš tā satriekt var?

MEFISTOFELS

Vai prāts? No jauna vārda tieci traucēts?

Tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucēts?

Lai tevi netraucē nekas,

Tev brīnišķākas lietas parastas.

FAUSTS

Es laimi nemeklēju stingumā.

Vai kauns, ka šalkas krūtis sadrebina?

Kaut pasaule mums jūtas sarūgtina,

Mēs bezgalīgo jūtam — šalkumā.

MEFISTOFELS

Tad nogrimsti! vai celies! — no šīs vietas,

Viss viens. No tā, kas tapis, aizvirzies,

Kur veidu valstis tevim vaļā sietas!

Pie sen vairs neesoša paģaubies!

Kā debeši tur virknēs klaido ainas;

Ar atslēgu no viņām jāatgainas!

FAUSTS

(Aizgrābts.)

Es, viņu tverdams, jūtu jaunu varu,

Krūts plešas, prom, lai lielo darbu daru!

MEFISTOFELS

Tev beigās vēstīs kvēlošs trijkājis,