Mihails Jurjevičs Ļermontovs

Demons

Pirmā un otrā daļa

 ...

1

Pār grēku zemi Demons laidās

Pilns sēru, izdzītības gars;

Tam priekšā jaucās drūzmu klaidās

No jaukām dienām ainu bars —

Tām dienām, kad viņš gaismas mājās

Kā skaidris ķerubs spīdēja,

Kad, garām bēgot, kometa

Ar viņu laipni sveicinājās

Un mīļus smaidus smaidīja;

Kad karstā zināšanas kārē

Viņš mūža miglā lūkojās,

Kur, izkaisītas debess ārē,

Pie zvaigznēm zvaigznes drūzmējās,

Kad, pirmdzimts pasaul's radībā,

Viņš ticībā un mīlā gaubās,

Ne ļauna skarts, ne sautēts šaubās,

Un viņa prātu netraucēja

Vēl garo mūžu tukšība …

Un daudz, vēl daudz… un viņa spēja

Vairs visu minēt nesniedza.

2

Sen atstumtais jau maldū gāja

Caur plašumu bez atpūtas.

Aiz mūžiem mūži laiski slāja

Kā minute aiz minutes, —

Tik allaž vienmuļīga vija.

Viņš sīkas zemes valdnieks bija,

Bez prieka ļaunu kaisīja;

Pret savas mākslas izveicību

Viņš neatrada pretestību —

Un ļaunums viņam apnika.

3

Un pāri Kaukazkalniem arī

Iz debess dzītais klaidoja,

Zem viņa it kā dimantstari

No sniegiem Kazbeks spīdēja,

Un dziļi lejā melna svīta

Kā pūķu ala izplaisīta —

Tur Darjals ločos slīdēja;

Kā dusmots tīģers niknās šutās

Tur Tereks krāca viļņu putās;

Un zvērs tur, līzdams klinšu plaisā,

Un ērglis, dzidrē vīdamies,

To uzklausījās bīdamies;

Un zelta mākonīši gaisā,

No siltām zemēm atpeldot,

Tam līdzi gāja ziemeļsniegā,

Un klintis, cieši sastājot

Kā tītas noslēpuma miegā,

Pār viņu galvām pārliecās

Un mirgu viļņos lūkojās;

Un kalnos torņi noskatījās

Caur miglu drūmiem skatieniem:

Šķiet, Kaukazam tie nostatījās

Par vārtu sargiem-milzeņiem!

Un brīvē drūmi skaista bija

Šī zeme, bet to nemanīja

Viņš lepnais gars; tas vērās lejā

Uz dieva darbu nicīgi, —

Ne trīsa viņa cēlā sejā,

Ne vaigsti nebij manāmi.

4

Un viņa priekšā citās ainās

Dzīvs daiļums ziedin izplauka:

Kā segās klājās, brīnumainās,

Caur tālām lejām Gruzija, —

Šī greznā laimes nomala!

Tur stāvas, augstas klinšu malas

Un aizritošu strautu čalas

Pa raibin raibo olāju,

Un rožu krūmos lakstīgalas,

Kas apdzied meitu skaistumu

Un velti gaida atbalsu;

Tur gobas salapoj'šas bieži

Ar zaļu apvījvaiņagu;

Tur alas, kur pret karstumu

Var atrast tvērsmi bikli brieži,

Un vizma, dzīve plašumā,

No simtām balsu kopudūsma

Un tūkstoš augu elpas plūsma,

Un kaisla vērsma pusdienā,

Un naktis, liegi veldzinātas,

No smaršu rasas valdzinātas,

Un zvaigznes it kā acis zvēras,

Kā gruzinietes skatieni.

Bet tikai skaudas, senās sēras

Tam cēla dabas greznumi.

Bezaugļu krūtīs nerietēja

Ne jaunas jūtas, spēka spars —

Un visu, ko vien vieda gars,

Viņš nicināja, ienīdēja.

5

Gan plaša sēta, augsta māja,

Ko sirmais Gudals uzcēla .. .

Daudz as'ru, sviedru maksāja

Tā vērgiem, ko viņš kalpināja.

Uz kalnu sklījumiem ik rīt

No mājas sienām ēna krīt;

Un klintī pakāpieni kalti,

No stūra torņa sniedzoties

Uz upīti; tur mirdzin balti

Ar čadru seju segusēs,

Iet ūdens smelt Jaun-Tamara, —

Krāc putojošā Aragva.

6

Aizvienu klusi vērās lejās

No klinšu gala drūmais nams;

Nu šodien troksnis sadzirdama,

Skan zurna, puto vīni, smejas:

Tur Gudals izprec Tamaru,

Pulks viesu kāzās salūgtu.

Pār lēzniem jumtiem segas klātas

Sēd meitu pulkā jaunīte,

Tiek dziesmas jautri skandinātas;

Tā aizrit laiks. Jau saulīte

Aiz tāliem kalniem laistās cēli.

Tās plaukstās sit pēc rituma

Un dzied, un tamburina spēli

Ņem kņaze, jaunā līgava —

To gaisā vīcina tās roka,

Pār galvu viņu daiļi loka, —

Drīz pēkšņi putna vieglumā

Tā laižas, — pēkšņi atkal stājas,

Un vieglie skati zibinājas

Aiz skaudīgajiem plakstieniem;

Drīz māj ar melniem uzačiem,

Uz reizi liegi drusku liecas, —

Un klīst un slīst pa sedzeņiem

Tās kājiņa, tik zemes tiecas;

Tā viņa rotaļo un dej,

Un bērna priekā jautri smej.

Un mēness vizma starus raida,

Pa brīžam velganumā mirdz,

Bet nesniedz viņas jautrā smaida:

Tik dzīve, jaunība tā spirdz.

7

Pie pusnakts zvaigznes zvērēju,

Pie vakardziesnas, rīta ausas,

Ne kungs par zelta Persiju,

Ne varenais, kam ļaudis klausās,

Nav tādu acu skūpstījis;

Un fontans, šļākdams ūdens strāvu,

Kad kvēlumu tas; dzesējis,

Nekad vēl nava slacījis

Ar pērļu rasu tādu stāvu;

Neviena roka mūžīgi

Nav mīļi glāstot raisījusi

Tik skaistu, pilnu matpīni, —

Kopš paradize pazudusi,

Nav tādu brīnumskaistuli

Pat dienvidsaule redzējusi.

8

Šī deja pēdējā tai bija …

Un otru rītu sagaidīja

Jau Gudalmeitu Tamaru,

Šo vaļas jautro radību,

Sūrs vērgu liktens, vērgu zaimi

Ar svešas zemes nomalu,

Ar svešu dzimtu, svešu saimi.

Un bieži slepu šaubīšanās

Kā migla klājas tai priekš vaiga,

Bet katra viņas kustēšanās

Tik runājoša bij, tik snaiga,

Tik mīļi vienkārša un maiga,

Ka, ja, to laiku laizdamies,

To Demons būtu skatīt spējis,

Viņš brāļus būtu pieminējis —

Un aizgriezies — un nopūties …

9

Viņš skatīja .. . Un piepeši

Viņš juta krūtīs aiztrīsamies

Un neizsakām viļņojamies.

Pār mēmās dvēsles tuksnesi

Kā svētas skaņas pārskanēja.

Viņš mīlu, labu, daiļumu

Kā svētu atkal sajust spēja…

Un ilgi ainas maigumu

Viņš baudīja — un garā virdzē

Par seno laimi atmiņas,

Kā dzīvē zvaigžņu zvaigznes mirdzē,

Gar viņu gāja klīzdamas.

Kāds slepens spēks to valgos pina,

Viņš jaunas sēras iepazina,

Un jūtas viņā runāja,

Reiz pazīstamas, mīļas skaņas.

Vai tā bij jauna dzimšana?

Viņš pavešanas viltus maņas

Vairs savā prātā nerada.

Vai aizmirst? — Dievs to nebij lēmis;

Viņš nebūtu to arī ņēmis… .

10

Skrej auļiem kumeļš, ko vien māk,

Uz kāzām, pirms vēl saule riet,

Grib aizkļūt brūtgans, joņos jājot.

Jau zaļos krastus redz viņš mājot,

Viņš aizsniedzis jau Aragvu.

Bet, nesot smago balvu nastu,

Elš, mūjoties pa stāvo krastu,

Aiz viņa rinda kamieļu;

Tie pukstenīšiem tinkšķina,

Tie kūtros soļus ātrina …

Pats patvaldnieks par Sinodalu

Ved dārgas kāzu dāvanas.

Tam smīdrās gūžas sajoztas;

Ap zobena un dunča spalu

Spīd saules stari; mugurā

Mirdz bise sudrabkalumā;

Tiek vējā svārki plivināti;

Visapkārt čuchas šuvumi

Ar zelta bārkstīm izrotāti;

Ar raibiem zīdiem rakstīti

Tā segli; pušķiem iemaukti;

Zirgs zelta spalvas, ašs un denkts,

Zem viņa vienās putās trenkts.

Viņš dārgās Karabachas ģints; —

Ceļ ausis, klausās bailīgi

Un krākdams noskatās no klints

Uz viļņu putu mutuli.

Šis ceļš tik šaurs, pilns draudu, baismu:

Pa kreisai kraujas paceļas,

Pa labai upe šļāc caur plaismu,

Jau sebu. Sārtums nodziestas

Aiz sniega kalniem; migla nāk …

Un ašāk rinda soļot sāk.

11

Pie ceļa kaps uz kalna stāva …

Kāds kņazs, kas tagad svēts, tur dus

Iekš dieva miera senlaikus;

To atriebēja rokas kāva;

Un no tā laika ceļiniekiem, —

Lai steidz uz kauju vai uz priekiem,

Bij paradums tur kavēties,

Pie svētā kapa lūdzoties;

Šī lūgšana tos pasargāja

Pret musulmaņu niknumu.

Bet drošais brūtgans nebēdāja

Par tēvu tēvu parašu —

Ar viltus domām, gleznu glaumiem

To ļaunais Demons jaucēja;

Un domās, tumsā jādams jaumiem,

Viņš līgaviņu skūpstīja.

Uz reizi tēli pažibēja,

Tad šāviens .. . Kas tur noticies?

Kņazs, skaņos kāpšļos pacēlies,

Tik papachu vēl pavāzt spēja,

Neviena vārda neminēja,

Tam zobens rokā pamirga,

Švīks nošvīkstēja nagaika —

Kā ērglis metās viņš, te šāviens;

Pār dziļo leju pārskrēja

Ir dobjis vaids, ir šausmīgs bļāviens …

Neilgi bija cīniņi:

Drīz bēga gļēvie gruziņi.

12

Viss kluss. .. Un, barā sastājuši,

Uz līķiem it kā sastinguši

Vēl nolūkojas kamieļi,

Un klusumā kā izgaisuši

Tinkš retam viņu zvaniņi.

Viss ņemts no laupītāju rokas.

Pār līķiem tāļos lokos lokas

Jau klija-asins kārībā.

Tie netiks kapa dusā vesti

Tur klostersienu sardzībā,

Kur viņu tēvu tēvi besti;

Ne mātes, māsas žēlabās,

Ar garām čadrām klājušās

Še sēros, lūgsies raudādamas,

No tālām malām atnākdamas:

Bet uzcītīga roka cels

Še ceļa malā krustu svēti,

Lai mirušie tiek pieminēti;

Un pavasaros apvījs zels,

Ap viņu glaimi apkārt vīsies

Un smaragdzaļš kā tīklis tīsies;

Tur ceļnieks bieži veldzi smels,

No grūtā ceļa nogriežoties,

Še dieva ēnā kavējoties…

13

Zirgs laižas it kā vēja straujā

Un krāc un gāžas tā kā kaujā,

Te pēkšņi skrejot apstājas,

Uz vēja dvesmas uzklausās,

Iz platām nāsīm elpu pūzdams;

Te reizē spēji zemē grūzdams

Ar skaņiem tēraudpakaviem,

Viņš, biezās krēpes izplēvējis,

Uz priekšu drāžas aumaļiem.

Un viņa jātnieks noklusējis;

Viņš reizēm seglos zvalstījies,

Ar galvu krēpēm uzgūlies.

Jau pavads tam iz rokām slīka,

Viņš kājas kāpšļos atspēris,

No asins viņa svārki mīka,

Tas straumēm pāri pārplūdis …

Gan skrējējs kumeļš kungu glāba,

To aiznesdams iz kautiņa,

Bet osetina lode grāba

To dziļā tumsā sniegdama.

14

Pie Gudala dzird vaidas, raudas,

Pilns pagalms ļaužu sanācis:

Kā zirgs, šurp atskrējis bez jaudas,

Pie vārtu stabiem saļimis?

Kas tas, ko viņš šurp atnesis?

No kaujas uztraukuma pēdas

Vēl pieres krunkās manāmas.

Ar as'nīm drēbes, zobens, rēdas;

Kā krampjos rokas ķērušās

Vēl zirga krēpēs stingdamas.

Gan līgavaini sagaidīja

Tavs daiļais skatiens, līgava.

Viņš kņaza vārdu izpildīja

Un kāzu dzīrēs atsteidza …

Bet līgavu vairs nebildinās,

Vairs stalto zirgu nedancinās.

15

Uz dzimtu, kas bez rūpēm mita,

Kā zibens dieva bargums krita.

Un raudādama Tamara

Uz savu gultu atslīka;

Riež asaras, un smagi, grūti

Krūts ceļas, dvašu elpojot…

Te viņa it kā burvju būti

Dzird klusu balsi runājot:

"Bērns, neraud', neraud' veltās sērās,

Kaut tavās as'rās mirons mirks

Kā dzīvā rasā — neatspirgs;

Tik tumsīs acis tavas zvērās,

Un vaigu sārtums nobālēs!

Viņš tālumā, viņš neredzēs,

Viņš tavu skumju nesapratīs;

Tur debess skaidras, baltas liesmas

Bezmiesas acis mūžam skatīs;

Viņš dzirdēs paradizes dziesmas …

Kas dzīves sapņu atmiņas,

Kas zemes meitas asaras

Priekš tā, kas paradizi gava?

Ne izdzisušas radības,

Ne gars, ne liktens cienīgs nava,

Ka viņu dēl tu, eņģeli,

Ir acumirkli noskumsti!

Plašā jūras gaisa selgā

Nevadītā savvaļā

Klusi staigā miglas velgā

Zvaigžņu kori saskaņā.

Pāri laukiem tāļu tāliem

Debeši bez miņām iet,

Netverami vālu vāļiem

Veļas, vijas, plok un riet.

Šķiršanās un satikšanās

Tiem ne prieks, ne skumība;

Nākotnē nav vēlēšanās,

Pagātnē nav žēluma.

Ja tu likstā vārgsti drūmi,

Nedienā tos piemini:

Bezrūpīgi zemes kļūmi

Līdzi viņiem nicini!

Līdz nakts ar savu segu klāsies

Pār kalnu galiem Kaukazā,

Līdz pasaulē dziļš klusums stāsies

Kā burvju vārda buramā;

Līdz vējš pār klintīm, vēsāk līgos,

Pa nokaltušo zāli žvīgos

Un putniņš, kas tur glabājies,

Pa krēslu drošāk pacelsies;

Līdz, vīna koka aizsargāta

Un debess rasas veldzināta,

Naktspuķe ziedus atraisīs;

Līdz zelta mēness vizma līs,

Pār kalniem klusu paceldamās

Un zagšus tevī lūkodamās-

Es šurp pie tevis atsteigšos;

Es viesošos, līdz ausa spīdēs

Un liegos, maigos audumos

Pār tevi zelta sapņi slīdēs."

16

Viņš apklusa … Un tāļumā

Pamazām skaņa gaist pēc skaņas.

Tā skatās pilna nesamaņas —

Un nesakāmā traukumā

Tai jaucas krūtīs sēras, šausmas

Un gaviles, un līgsmas jausmas;

Virst visas jūtas kaisumā.

No sevis dvēsle saites rāva,

Caur dzīslām lija uguns strāva,

Vēl viņai skanam izlikās

Šī brīnumjaukā balss arvienu,

Un vēlu, jau pret pašu dienu,

Tai acis miegā aizslēdzās.

Bet viņas sapņus trauca aina,

Tik pareģoša, brīnumaina, —

Kāds tēls kā mēms un miglā vērpts,

Nezemes dailes vizmā tērpts,

Pār viņas galvu liecās cēli,

Ar mīlas pilnu skatienu

Viņš lūkojās uz viņu žēli,

Kā juzdams dziļu skumību.

Tas nebij eņģels debess mājās,

Kas turēja to sardzībā:

Jo varavīksnas vaiņagā

Tam viļņu cirtas nerotājās;

Tas nebij ziedzīgs šausmu gars,

Ko izmetusi pekles plaisma —

Viņš bij kā skaidris novakars:

Ne tumsa, nakts, ne diena, gaisma!…

...

1

"Ak tēvs, es nepelnu šo draudu,

Tēvs, nerāj savas Tamaras!

Lūk, manas asaras. Es raudu …

Ne pirmās tās ir ritušas …

Nevienam nebūšu es sieva —

Teic precniekiem šo lēmumu:

Mans draugs ir aicināts pie dieva —

Es citam sirdi nedošu.

Kopš viņa asiņainās miesās

Es vēros, kopš tās apbedām,

Kāds ļaunais gars pie manis viesās

Ar neatvairu iedažām.

Nakts klusā mierā mani tirdī

Pulks skumju, sapņu baigumu;

Un dienu lūgties — nespēks sirdī:

Bēg domas vārdu skaņumu.

Caur dzīslām uguns liesmas lokās …

Rau, kāds tavs bērns top vājš un vārgs!

Tēvs! Sirds man sūrst šais sāpju mokās;

Tēvs! Neesi pret mani bārgs!

Ļauj svētā klostervientulībā

Man mulsu prātu mierināt:

Tur pestītāja apsardzībā

Es bēdas varu izraudāt.

Nav vairs man prieka, saules dienas …

Ar svētu mieru suminot,

Lai mani uzņem drūmās sienas

Kā kaps, pirms laika ieslogot."

2

Un klostra pasaul's attālumā

To radenieki aizveda,

Un rupju audu vienkāršumā

Tās jauno stāvu ieģērba.

Bet, vai tā mūku tērpā gāja

Vai zelta šūtos audumos,

Sirds sapņu murgos aizliegtos

Kā agrāk pukstēt nenostāja.

Pat altarpriekšā, svētumā,

Kad slava dievam atskanēja.

I lūgšanās to iztraucēja

Tā pate runa dīvainā.

Zem drūmā tempļa juma klīda

Nereti pazīstamais tēls,

Bez skaņas un bez miņas slīda;

Kad viegli cēlās vīraksvēls,

Viņš kluss kā zvaigzne vizēja

Un sauca to un gaidīja …

3

Starp diviem kalniem vēsā lejā

Svēts, vientuļš klosters glabājās,

Un slaikās ulmās, činarās

Tas bija tīts — un zaļā slejā,

Kad nakts pār kalnu aizu klājās,

Iz loga uguns zibinājās, —

Tad Tamara vēl aizlūdzās.

Visapkārt mandeļkoku ēnā,

Kur krusti, kapu sargi, rēnā

Un sērā pulkā stājušies,

Dzied putnu kori cēlušies;

Pār kalniem brāžoties, ar rāvu

Dzen dzestrus viļņus avoti —

Tie salejas par draugu strāvu

Un tāļāk rit caur krūmājiem,

Ar puķu sarmu apbērtiem.

4

Pret ziemeļpusi kalni ceļas.

Kad rītos gaismas viļņi veļas,

Kad pāri dziļām ielejām

Kūp zili dūmi, vijās klīstot,

Un muλcini, saulei svīstot,

Sauc ticīgos uz lūgšanām

Un zvanu skaņas tālumā

Trīs, kluso klostri modrēdamas,

Šās miera stundas svinībā;

Kad gruzinietes soļodamas

Uz pleciem garo krūzi nes,

Pēc ūdens kāpj no augšienes —

Tad kalnu ailas tālin tāli

Kā ledus siena zilibāli

Pret skaidro gaisu rēgojas;

Bet saules rietā pārklājas

Blāv-sārtais segs pār vizmo gāli.

Tiem vidū pāri mākoņiem

Bij vienam lepnā galva celta:

Tas Kazbeks, cars starp milzeņiem, —

Tam čalma zīda, svārki — zelta.

5

Bet, grēku domu pārņemta,

Pie dabas dailes Tamara

Vairs nejūt prieka. Viņai šķietas

Viss plašums drūmā miglā tīts;

To īgnē viss, šīs skaistās vietas,

Ir tumšā nakts, ir saules rīts.

Līdz krēsla atnāk vēsin-maiga

Un zeme viņas rokās grimst,

Jau Tamara priekš dieva vaiga

It kā bez prāta ceļos ļimst

Un raud, un kluso mieru traucē

Tās izmisušās vaimanas

Un ceļenieka prātu jaucē;

Tur vaidam viņš sev domājas

Pie klintīm kaltu kalnu garu

Un bailēs ciešāk uzklausās,

Dzen zirgu aulekšot ar sparu.

6

Sirds Tamarai mirkst vienās bēdās —

Pie loga viņa allaž sēdās,

Un, domās dziļi grimusi,

Tā vērās tālē vērīgi,

Ar ilgām gaidot augu dienu…

"Viņš nāks!" tai teic kaut kāds aizvienu.

Ne velti sapņi viņu glauda,

Ne velti viņš tai rādījās,

Tā acis slēptas sēras pauda,

Uz lūpām glaimi laistījās.

Daudz dienu viņa tā jau mokās

Un pate nezina, par ko;

Tā svēto priekšā ceļos lokās, —

Sirds pielūdz viņu vienīgo;

Kad, ilgas cīņas pagurusi,

Tā savā gultā miegā slīkst, —

Tai baisi, grūti, — spilvens tvīkst,

Dreb visa viņa uzlēkusi;

Un pleci, krūtis kaist kā ceras,

Milst acis, tik tā elpu gūst,

Kā alkstot apskāvieni veras,

Uz lūpām skūpsti kūstot kūst…

- - - - - - - - - -

- - - - - - - - - -

7

Pleš vakarmigla gaisa autu,

Lai gruziniešu kalnus skautu.

Pēc savas saldās parašas

Uz klostri Demons nolaižas.

Bet ilgi šaubījās viņš bījās

Šai svētā mierā ielauzties —

Un brīdis bij, kad izrādījās,

Ka viņš ir gatavs atteikties

No nežēlīgā vēlējuma.

Pilns domu viņš gar sienu klīst;

No viņa soļu lidojuma

Bez vēja lapas trīs un vīst…

Viņš paceļ acis, — spožums līst,

Ko viņas logā lampa raida;

Tā, liekas, sen jau, sen ko gaida.

Un klau, caur kluso nakti plūst

Kā liegas čingarstīgu skaņas,

Un dziesmu balsis rit bez maņas —

Un rit un rit, un plūst, un kūst

Kā asaras — tik lēni, klusi;

Bij dziesma šī tik mīlīga,

It kā priekš zemes dzimuma

Iz debesīm tā skanējusi.

Vai eņģels kāds ar vecu draugu

Še atkal tikties vēlējās

Un slepu šurpu nolaidās

Tam dziedāt skaņās agrākās,

Tā mokām kā par saldu džaugu? …

Un mīlas sēras, ilgas, kvēlas

Jūt Demons mūžam nejustas …

Viņš baismā projām doties vēlas,

Bet viņa spārni nekustas!

Un brīnums! acis top tam velgas,

Riež asara aiz sāpju smelgas …

Vēl tagad pie tās istabas

Guļ akmens caurdedzis no regas,

Viņš izgrauzts liesmu as'ras degas,

Ne cilvēciskas asaras!…

8

Viņš ienāk — viņa dvēsle brīvi

Priekš mīlas, laba atvērta;

Viņš domā, ka uz jaunu dzīvi

Tam ataususi cerība.

Un trīsas, neizprastas gaidas

Un mēmas nesaziņas baidas

It kā pie pirmās tikšanās

Se lepnā dvēslē iezagās;

Tas tikai ļaunu nozīmēja …

Viņš ienāk — redz tur ķerubu,

No paradizes sūtītu,

Lai grēcinieci sargātu, —

Tā skati spožus starus lēja,

Un smaidot viņš no naidnieka

To baltiem spārniem aizsedza .. .

No debesgaismas spējas ausas

Kā satriekts Demons apžilba,

Nevis tam mīļa uzruna,

Bet pārmetums bij jāuzklausa:

9

"Tu ļaunais gars bez mūža rimas,

Kas tevi tumsā atsaucis?

Še nava tavu kalpu ģimas;

Še ļauns nekad nav dvašojis!

Še mīla! še mans svēteklis!

Ko šurpu grēku ceļu mini?

Kas tevi sauca?" Tikai grīni

Tam pretī smējās ļaunais gars;

Skats dedza greizsirdības kvēlās,

Un atkal senais naida spars

No jauna viņa dvēslē cēlās.

"Tā mana! — balss tam bargi skan, —

Liec viņu mierā! Tā ir mana!

Par vēlu tava sargāšana,

Ne viņai soģis tu, ne man!

Uz sirdi, pilnu lepnas drosmas,

Es savu zīmi uzspiedu;

Še nedzird tavas svētās trosmas;

Es valdu še un mīlēju!"

Un eņģels sirdī dziļām sērām

Uz grēcinieci lūkojās,

Un lēni prom uz debess sferām

Tas, spārnus plešot, pacēlās …

10

TAMARA Teic, kas tu? Tava runa baiga!

Vai pekles tu vai debesu?

Ko gribi tu?

DEMONS Tu skaistin maiga!

TAMARA Bet teic, kas tu? … Kas esi tu?

DEMONS Es esmu tas, kā vārdi vēlas

Nakts klusumā tev skanēja,

Kā doma tevim čukstēja,

Ko sapnī redzēji, ka žēlas

Sirds tev kā miglā nojauta;

Es tas, no kura uzskatiena

Vēl ziedos cerība jau vīst;

Es tas, ko visi dzīvie nīst,

Kas mīlēts nav vēl ne no viena.

Nekas man laiks un plašums nav;

Es savu zemes vērgu šausma,

Es zinātnes un brīves jausma,

Es ļaunums dabā, dievam drausma,

Un es pie tavām kājām — rau!

Es atnesu ar jūsmām sirdī

Tev mīlas sāpes, lūgšanas,

Kas pirmo reizi mani tirdī,

Un savas pirmās asaras.

Ak, uzklausies aiz līdzcietības!

Priekš laba, debess līdzdalības

Tu mani atkal atdot spētu;

Es tavas mīlas svētumā

Kā segā segts tur atspīdētu —

Jauns eņģels jaunā vizumā.

Ak, klausi! Manim runāt vēli!

Tavs vergs es, tevi mīlēju!

Līdzko es tevi redzēju —

Tu slepu naidu manī cēli

Pret manas varas mūžību.

Bez savas vaļas dziļi skaudu

Es zemes sīko līgsmju baudu;

Tā nedzīvot kā tu, mans gars

Jūt sāpes, — šķirts no tevis — baismu.

Bet asins sirdī — saules stars

Nu aizdedzās ar jaunu gaismu

Un skumjas brūču dziļumos

Kā čūskas vījas vijumos.

Bez tevis — kas šī nemirstība?

Kas manas varas bezgalība?

Tik tukšu vārdu noskaņas,

Plašs svēteklis bez dievības!

TAMARA Ak, atkāpies no manis, grēku

Un ļauna gars! Tev neticu!

Kungs, pestītājs! … Ak, nav man spēku

Vairs tevis lūgt… es sajūtu,

Man vājie prāti pagurst… žēlo!

Tu mani bojā grūdīsi;

Tavs vārds kā ģifts un uguns kvēlo …

Kam mani mīli, atbildi?

DEMONS Kam mīlu? Nezinu! Es esmu

Tā pilns ar jaunas dzīves dvesmu, —

No ziegu galvas norāvu

Es lepni ērkšķu vaiņagu,

Es pagājību pīšļos grūdu, —

Šais acīs dzīvoju un zūdu!

Tu mūžam mīlēt nespēji

Kā es — ar pekles kaislu svelmi:

Tik spēji un tik dedzīgi,

Ar nemirstamas domas dzelmi.

Tavs vaigs man dvēslē ierakstīts

Jau līdz ar pirmo pasaul's dienu,

Man priekšā klīda viņš arvienu

Kā mūžu tukšās tālēs tīts.

Sen, manas domas jaucot drūsmās,

Tavs saldais vārds man skanēja;

Un viņās debess laimes jūsmās

Tik tevis vien man nebija.

Ak, ja tev spēja būtu mērot

Šo rūgto sāpju dziļumu:

Caur augu dzīvi, mūžību

I priecāties, i ciest, i sērot,

Nedz cerēt slavas ļaunumā,

Nedz labam darbam atlīdzības;

Priekš sevis dzīvot garlaikā —

Pats sevī un šai cīniņā

Bez uzvaras, bez samierības!

Tik nožēlot, ne vēlēties,

It visu sajust, redzēt, zināt

Un visu ienīst pūlēties,

Kas vien virs zemes, — nonicināt!…

To brīdi, līdz kā izlējās

Pār mani dieva smagie lāsti,

Man dzisa dabas karstie glāsti,

Uz mūžu tā man aizvērās …

Priekš acīm plašums zili klājās,

Tur kāzu rotās lidinājās

Man pazīstamie spīdekļi…

Tie zeltā mirdzēja caur tāli,

Bet, ak, — tie savu seno brāli

Vairs nesveica kā agrāki! —

Tad tos, kas līdzi izraidīti,

Es izmisumā sasaucu,

Bet vaigus, ļaunos skatus, spīti —

Es pats vairs pazīt nespēju.

Un spārnos mani dzina šausmas,

Es bēgu projām kā bez jausmas …

Bet kurp? kādēļ? … Es atraidīts,

No seniem draugiem vairs ne pausmas,

Viss mēms un kurls, viss aizdarīts.

Pēc viļņu brīva ritējuma

Tā lauzta laiva viena klīst,

Kad stūre šķelta, buras rīst —

Bez mērķa un bez noteikuma;

Tā agrumā, kad gaisma riet,

No debess atrauts mākons iet,

Pār dzidri tumši pārlaizdamies,

Viens Vientuls, piestāt baidīdamies;

To vējš bez ziņas, miņas nes,

Dievs zina, kurp, no kurienes!

Ne ilgi ļaudis pārvaldīju,

Tos grēka mākslā mācīju;

Un visa cēla pēlējs biju

Un visu daiļu smādēju,

Ne ilgi… Skaidrās liesmu kvēles

Bij viegli viņos izdzēstas …

Tur pūles bija izšķēstas:

Tik muļķi vien un lišķu mēles. —

Es slēpos kalnu plaisumos,

Kā meteors tur šaudījos,

Kad pusnakts tumsa zemi klāja …

Un Vientuls ceļinieks vēl jāja,

To tuvā uguns maldīja,

Viņš bezdibenī pazuda

Un velti sauca, — asins līja

Pār klintīm it kā sārta vīja…

Bet ļaunā drūmās rotaļas

Drīz bija manim riebušas.

Ar spējo sīpu cīkstot sīvi,

Es gaisus jaucu putekļos,

Ar miglu, zibšņiem tērpies, spīvi

Es trosmā traucos debešos,

Lai man iekš dabas spēku dūsmas

Sirds nerimtība noslābtu,

Ne neatgaiņu domu drūzmas

Lai glābtos, visu aizmirstu!

Kas skumjais stāsts par ļaužu baru,

Par bēdām, pūlēm, sirdēstiem

No pagājušiem augumiem

Pret viena acumirkļa svaru

No manu moku dziļumiem?

Kas ļaudis? Viņu dzīve, darbi?

Tie paies vēl, kā pagāja!

Tiem paliek viena cerība:

Dievs piedot spēj, kaut tiesā skarbi.

Bet manas sāpes nebeidz krimst,

Tāpat kā man, tām gala nava,

Tās pašā nāvē nenorimst!

Kā čūskas viņas mani skava —

Te dzeld kā liesmas, ceļas, ļimst,

Te domas spiež kā klinšu krava —

Ka kapa slogs uz cerībām

Un kaislēm, sen jau zudušām!

TAMARA Kam tavas sāpes jāzin man?

Ko man par viņām žēlojies?

Tu grēcnieks …

DEMONS … Vai pret tevi gan?

TAMARA Mūs dzirdēs …

DEMONS Kluss viss. Nebaidies.

TAMARA Bet dievs?

DEMONS Uz zemi nelūkojas,

Ar debesīm viņš nodarbojas.

TAMARA Bet sods? Tu pekles mokās kļūsi?

DEMONS Nu lai! Tur tu pie manis būsi.

TAMARA Mans draugs, lai tu kas būdams būtu,

Es, mūžam mieru zaudējot,

Pret gribu tevim līdzi jūtu,

Sirds raujas tevi nožēlot.

Bet ja tie bij tik viltus glaimi,

Bet ja tu mani mānīji…

Ak, žēlo! … Kas tev gan par laimi,

Ja gūtu manu dvēseli?

Vai dievam dārgāka es esmu

Par citām zemes jaunavām —

Varbūt par mani skaistākām? —

Ir viņu nevainības dvesmu

Nav ļauna vara kliedusi!…

Nē! Zvēri manim, svēti zvēri!…

Ak, saki! … lūk, es lūdzos sēri…

Tu redzi vāju meiteni!

Tu dvēsle bailes iemidzini …

Bet tu jau visu jūti, zini:

Tu mani tiešām žēlosi!

Tad zvēri… ļauna vēlējuma

Vairs mūžam sirdī neturēt!

Vai gan vairs nava solījuma,

Nedz zvēresta, kam uzticēt?

DEMONS Es zvēru tev pie pirmās dienas,

Es zvēru tev pie pastarās,

Pie kauna tumšās ziedzībās,

Pie mūža patiesības cienas;

Pie smagā grēku kritiena,

Pie uzvaras, ko iegūt šķitu;

Pie brīžiem, kad pie tevis mitu,

Pie šķiršanās, kas biedina;

Es zvēru tev pie garu saimes,

Pie savu pavalstnieku laimes,

Pie debess sargu zobeniem,

Pie maniem modriem naidniekiem;

Cik debess aptver zvaigžņu sferu,

Pie pekles un pie zemes zvēru,

Pie tavas pirmās asaras,

Pie pēdējā no taviem skatiem,

Pie lūpu saldās dvešanas,

Pie taviem mīkstiem zīda matiem,

Pie baudas un pie ciešanas,

Pie savas mīlas kaislības, —

Es atteicos no senā naida,

No dvēsles lepnās iedomas;

Nav viltus glaimu vairs, kas smaida

Un prātus jauc bez samaņas.

Es gribu miera salīgumu

Ar dievu, gribu pielūgties

Un mīlēt, labam paļauties.

Ar asarām un nožēlumu

Es pieri tevis cienīgu

No uguns zīmes skaidrošu:

Lai zemei neapziņas gaitā

Bez manis pārzied ziedonis!

Viens visu radījumu skaitā

Es tikai tevi sapratis.

Tu svētums mans! Es savu varu

Pie tavām kājām noliku.

Par vienu tavu acu staru

Es došu visu mūžību;

Kā mīlā, tici, tā ir naidā

Es esmu liels un nelokāms.

Es gaisu dēls, es nesaistāms,

Es celšu tevi zvaigžņu laidā,

Tu būsi pasaul's carene,

Tu — mana pirmā biedrene.

Tu lūkosies bez līdzjūtības

Šai pasaulē, bez žēluma,

Kur nav ne laimes īstenības,

Ne ilga mūža skaistuma;

Kur tikai ziegumi un sodi,

Kur lielas kaisles nepazīst,

Kur tu neviena neatrodi,

Kas māk bez bailēm mīlēt, nīst.

Jel saki, vai tev nava jausmas,

Ka ļaužu mīla mirklī dzimst

Un nīkst? — Tās tikai asins trausmas! —

Bet dienas iet — un asins rimst.

Kas šķiršanos gan izturētu,

Pret jaunām kairēm atstāvētu,

Pret riebām un pret garlaiku

Un fantazijas savvaļu?

Ne tev, — ak, tici, liktens lēma,

Ne tev, tu mana biedrene,

Ka šaurā lokā vīsti mēma

Un rupjam esi vērdzene,

Starp remdeniem un mazticīgiem,

Starp viltus draugiem, naidniekiem,

Starp bailēm, darbiem neauglīgiem

Un cerībām, un grūtumiem!

Aiz augstas sienas sēri, bāli

Tev neizdzist bez kaislības

Starp lūgšanām, kas līdzi tāli

No ļaudīm kā no dievības.

Nē, cits ir tevim liktens spriedums,

Tu visudaiļā radība!

Un tevi citu sāpju ģiedums,

Cits līgsmju dziļums sagaida!

Ko agrāk vēlējies ar kāri,

Met nost šīs zemes niecību:

Es lepnās zināšanas āri

Tev priekšā plaši atvēršu.

Es pūlim garu kalpojošu

Pie tavām kājām likšu stāt;

Un tevim, daiļā, izdabāt

Es vieglas burvju būtes došu.

Es zelta rotu raušu nost

No vakarzvaigznes tevi post;

No puķēm pusnakts rasas līju

Tev bēršu mirdzot vainagā

Un vīšu blāzmas sārtu vīju

Ap tavu stāvu vakarā;

Un gaiss ar skaidru aromatu

Ap tevi dvašos plūdojot!

Tev brīnumskaņas lolos prātu,

Ik brīdi saldi atskanot!

Es greznas pilis tevim celšu,

Kā rubins, dzintars spīguļos!

Iz jūras dzelmes pērles smelšu,

Aiz debešiem es laidīšos, —

Viss tavs, kas pasaul's plašumos —

Tik mīli mani!

11

— Un viņš maigi

To karstiem skūpstiem aizskāra;

Un viņa nodrebēja baigi.

Bet pavedošā valoda

Drīz vājās žēlas slāpēja.

Tā spējais skats kā karstā degā

Tās acis kveldēja, nakts segā

Pār viņu taisni liesmodams,

Kā zobens ass un nevairāms.

Un ļaunā vara uzvarēja!

Viņš savu skūpstu nāvekli

Tai dziļi jaunās krūtīs lēja .. .

Un klusumā caur pusnakti

Kā moku kliedziens atskanēja …

Tur bija viss, gan mīla, sāpes,

Gan pārmetums un lūgšanās,

Vēl neremdētas dzīves slāpes,

No jaunām dienām šķiršanās .. .

- - - - - - - - - -

- - - - - - - - - -

12

To laiku sargs vēl nakti vēli

Gar klintājiem pie klostera

Viens klusi apkārt staigāja

Pēc parašas ar čugundēli.

Pie jaunās meitas istabas

Tas saviem soļiem aprimt lika,

Tā dvēsli jauca aizdomas,

Un rokā dēlis smags tam tika.

Visapkārt valdot klusumam,

Viņš dzirdēja, — tā likās tam —

Kā mīļu lūpu skūpstīšanu,

Kā kliedzienu un vaidēšanu …

Un ļaunas domas sirmgalvim

Pret gribu prātu kustināja…

Bet brīdis vēl pēc brīža gāja —

Viss bija kluss; tik iztālim

Vēl lēni šalca sīkie krūmi,

Vējš lapās pūta žūžinot,

Ar krastu sačukstējās drūmi

Starp kalniem upe aizritot.

Sargs pasteidzās, lai noskaitītu

Jo ātrāk svētiem lūgšanas,

Lai ļauno garu projām dzītu,

Kas saceļ grēku iedažas.

Tam metās bailes, bālums vaigā,

Viņš krustus pārmet drebēdams,

Tad klusu, ātrāk soļodams,

Viņš savu veco ceļu staigā…

13

Kā maigā miegā perija

Tā savā zārkā dusēja;

Par segām bālāka no krāsas

Tās piere bij, bez asins lāsas.

Uz mūžu acis slēgušās …

Bet, ak, ikvienam izlikās,

Ka miegs tik viņas slēdzis cieti

Un vaļā vērties gaida tās,

Lai skārtu skūpsts vai gaismas rieti.

Bet velti gaisma ausdama

Pār viņām zelta lījā lija;

To radinieces skūpstīja,

Bet veltas mēmās sāpes bija, —

Ko nāves roka apzīmē,

Neviens tā miegu netraucē!

14

Jaun-Tamarai pat prieku dienās

Nav bijis ģērbs tā izrotāts,

Tik krāšņās krāsās šūdināts.

Un puķes, plūktas klinšu sienās

(Pēc vecas bēru parašas),

Pār viņu izlej smaržojumu.

Tās, jūtot nāves sažņaugumu,

It kā no zemes atvadās. —

Tik mierīgs viņas ģīmis bija,

Ne zīme viņā nevēstīja

Par nāvi kaislu reibumā.

Un raudzījās tās vaibsti salti —

Tai brīnumainā skaistumā

Bez dzīvības, kā marmorkalti:

Ne prāts, ne jūtu trīsējums,

Viss auksts kā nāves noslēpums.

Tai savāds smaids pār lūpām auda,

Tas bija stindzis piepeši;

Daudz dziļu sēru viņš tam pauda,

Kas viņā vērās vērīgi;

Un bija smaids pilns aukstu nievu

Kā dvēslei, kas jau ziedēt beidz,

Un zemei kluss un drūms: ardievu!

No domas, kas jau projām steidz.

Velts senās dzīves atspulgojums —

Šis smaids bij nāvei tuvāk vēl.

Kā dzisu acu nostarojums, —

Un sirdij top tik žēlāk žēl.

Tā vakarā, kad, cēli plūstot,

Pamazām zelta jūrā kūstot,

Jau saules māte aizlaižas,

Uz acumirkļiem kalnu sniegi

Vēl blāvā blāzmā sārtojas

Un tumšā tālē laistās liegi.

Bet pusdzīvs stars iz tālienes

Vairs atspīduma neatradīs,

Neviena ceļā nepavadīs

No savas ledus virsotnes!.. .

15

Bars ļaužu, kaimiņu un radu

Jau sanācis par sēru vadu;

Un Gudals kā bez samaņas

Sit krūtis, mēmi matus plēsdams,

Un, savā sirmā zirgā sēzdams,

Uz bēru ceļu sataisās;

Un gājiens traucas. Trijas dienas

Un trijas naktis tiem ko jāt,

Kur senčus mēdza guldināt,

Tur viņai cirta kapa sienas.

Kāds ciltstēvs vecam Gudalam,

Kurš citkārt ciemos laupīt mēdza,

Kad slimība to važās slēdza

Un grēkus atzīt nācās tam,

Par sava soda izpirkšanu

Celt baznīcu tur solījās,

Kur augsti klintis pacēlās,

Kur dzird tik auku gaudošanu,

Kur ērgļi reti maldījās. —

Un drīz starp Kaukazkalnu sniegiem

Bij uzcelts vientuļš svēteklis, —

Tur laupītājs pēc smagiem ziegiem

Bij mūža mieru atradis;

Un tā par kapa vietu tapa

Klints, radniecīga mākoņiem:

It kā tur tuvāk augstumiem

Jau būtu siltāk snaust iekš kapa;

It kā no ļaudīm atstatā

Tur dusa netraucēta būtu …

Ak, velti! mirušiem nav jūtu

Priekš bēdām, priekiem dzīvībā.

16

Caur zilo tāli lidinājās

Svēts eņģelis pilns cēluma,

Tam zeltā spārni zibēja —

Un dvēsli, gūtu zemes mājās,

Viņš, silti skautu, turēja.

Viņš remdināja viņas bēdas

Un šaubas klaidīja, un pēdas

No ziega un no ciešanām

Viņš mazgāja ar asarām. —

No tālienes iz paradizes

Jau skaņas liegi dzirdējās —

Kad pēkšņi ceļā aizstājās

Tiem Demons, vīdamies iz īzes …

Viņš varens bij kā vētras grauja,

Kā zibens, kad tas gaisu šķir,

Un pārgalvībā lepni strauja

Balss sauca: "Viņa mana ir!"

Pie sargātāja krūtīm sliedzās

Un šausmas slēpa lūgšanās

Šī dvēsle, kas tik smagi ziedzās.

Un liktens lēmums izšķīrās:

Viņš atkal viņas priekšā stājās.

Bet kas to būtu pazinis!?

Cik ļauni skats tam zibinājās!

Cik naida pilns kā nāveklis

Tā dziļā naida, kam nav gala!

Un dvesa it kā kapa sala

No vaiga, kas bij sastindzis.

"Bēdz, tumsas gars, ar šaubu dabu!"

Tam debess sūtnis atteica:

"Še beidzas tava uzvara;

Reiz soda stunda atnāca,

Un dieva lēmums lemj tik labu!

Ir pagājušas pārbaudes;

Un ļauna važas kritušas

No viņas līdz ar pīšļu tērpu,

Mēs viņu sen jau gaidījām;

Jo viņas dvēsle ir no tām,

Kam dzīve — mirklis sāpju, šērpu,

No izciešamu ciešanu,

Ne sasniedzamu līgsmību;

Dievs viņu dzīvās stīgas vija

Iz smalku audu etera;

Ne zemei viņas dzimtas bija,

Ne zeme viņām radīta!

Par savām šaubām šausmu, dārgu

Tā izpirkumu maksāja …

Tā mīlēja un cieta vārgu —

Un mīlai debess atvērta!"

Un viņa stingrie skati dzēlās

Un pavedējā gremdējās,

Viņš līgsmi spējos spārnos cēlās,

Drīz debess vizmā nonirās.

Un Demons pārveikts lāstus grāva

Par savām trakām iedomām;

Kā agrāk spītei sevi ļāva,

Viens klaidodams caur tukšībām

Bez mīlas un bez cerībām!…

Uz krauja kalna klinšu kupas

Pār Koišaόras ieleju

Vēl ieraugāmas šolaiku

Pils sabirzušās torņa drupas.

Par viņām baismu nostāsti

Vēl tagad ļaudīs dzirdami. . .

Kā mēmas paliekas, kā spoki,

Kā seno dienu liecnieki

Tās stāv — un apkārt zaļo koki.

Un lejā ciemi izplešas,

Viss apkārt zied un asnus raida,

Tur simtām balsis dzirdamas,

Iet karavanu gara laida,

Un pulkstenīši noskanas.

Un, laužoties caur miglu birgām,

Šļāc upe putās mirgu mirgām.

Un saulē, ēnā, vasarā

Pa mūžam jaunās dzīves pēdām

Iet daba jautrā ražībā

Kā bērns, kas rotaļo bez bēdām.

Bet tornis sērīgs, nokalpojis

Reiz savu lemto laikmetu,

Kā sirmgalvis, kas pārdzīvojis

Sen draugus, bērnu pulciņu.

Un mēnesi tik lecam gaida

Tā noslēpušies dzīvnieki:

Tad tiem ir svētki nākuši,

Un dūcot tie visapkārt skraida.

Tur, noslēdzies kā vientulis,

Vērpj tīklus sirmais zirneklis;

Pulks ķirzaku uz jumta malas

Tur omulīgi rotājas,

Un čūska zagšus izvīstas

Iz savas tumšās mūra alas

Un veco trepju kāpieniem:

Te vijas trijiem vijumiem,

Te pēkšņi stiepjas garā starā

Un spīd kā tēraudasmenis,

Ko varonis, kas nokauts karā,

Iz slābās rokas izlaidis …

— Ne miņas vairs, viss izģindis

Guļ postā: — rinda gadu simtu

Sen visas pēdas izdzēsa,

Neviens ne ziņā nezina

Par Gudalu un viņa dzimtu —

Un aizmirsta ir Tamara!

Bet baznīciņu, uzbūvētu

Uz klints, kas senču kaulus sedz,

Kā svētas varas pasaudzētu,

Starp mākoņiem vēl tagad redz;

Ap viņu stāv par sargusētu

Visapkārt melni graniti;

Tiem virsū biezi sniega vāli,

Ar spiguļošu ledus gāli

Kā bruņām viņi apsegti.

Un sniegi lielām, laiskām kravām

Guļ pārkāru pār klinšu gravām

Kā ūdeņgāzes stingušas,

No salas pēkšņi pārsteigtas.

Iet apkārt putenis un auka,

No sirmiem mūriem pērslas slauka,

Te savu garo dziesmu kauc,

Te aurēdami sargiem sauc.

Un, sadzirduši attālumā

Par brīnumaino svētnīcu,

No rītiem dodas ceļojumā

Turp mākoņi, lai pielūgtu;

Sen nav neviena vairs, kas sēro,

Uz klinšu kapiem atnākot.

Tik Kazbeks, drūmi lūkojot,

Uz savu turtu kāri vēro,

Un ļaužu nemiers pasaulē

Tur mūža mieru netraucē.