A.S. Puškins

"Boriss Godunovs"

Drama no A. S. Puškina

1

(1598. gada 20. februara dienā.)

Kņazi Šujskis un Vorotinskis.

VOROTINSKIS Mums abiem šodien uzdots pārzināt

Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,

Kad viss ir tukšs; ar patriarku reizē

I ļaudis aizsteidzās uz klosteri.

Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?

ŠUJSKIS Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:

Vēl ļaudis drusku pabrēks, pāraudās,

Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,

Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,

Un beidzot viņš pēc savas žēlastības

Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,

Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs

Pa vecam.

VOROTINSKIS Bet jau mēness pagājis,

Kopš viņš ar māsu slēdzies klosterī

Un, liekas, metis visas pasaul's lietas.

Ne patriarks, ne domes bajāri

Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;

Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,

Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,

Viņš nevēro pat lielās saeimas.

I viņa māsu velti lūgtin lūdza,

Lai svētī Borisu uz cara godu;

Bet skumju pilnā care-mūķene —

Kā viņš — ir nepielūdzama un cieta:

Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —

Bet ko, ja nu patiesi valdniekam

Ir apnikušas valdīšanas rūpes

Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?

Ko teiksi?

ŠUJSKIS Es tik teikšu, ka par velti

Tad mazā cara asins tecējis;

Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.

VOROTINSKIS Ak briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss

Patiešām viņu nokāva?

ŠUJSKIS Kas cits?

Kas uzpirka par velti Čepčugovu?

Kas abus Bitjagovskus salīga

Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts

Uz Ugļiču, tur lietu izmeklēt

Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:

Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,

It visi liecināja vienādi;

Un pārnākot ar vienu pašu vārdu

Es spēju atklāt slēpto ļaundari.

VOROTINSKIS Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?

ŠUJSKIS Viņš toreiz mani tiešām apstulboja

Ar savu bezkaunīgo;

Kā taisnis viņš man acīs lūkojās:

Viņš izprasīja katru sīkumu,

Un viņa priekšā viņam atkārtoju

Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.

VOROTINSKIS Nav godīgi!

ŠUJSKIS Bet ko man bija darīt?

Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars

Uz visu skatījās ar viņa acīm,

Uz visu klausījās ar viņa ausīm:

Un, kaut es caru spējis pārrunāt,

To Boriss tūdaļ būtu atgriezis —

Un mani aizdzītu kur pasaul's galā,

Ja — savā laikā — klusu nožņaugtu

Kā manu tēva brāli cietumā.

Es nelielos, bet vajadzībā tiešām

Pat visubargā soda nebīstos;

Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne,

Un velti slazdā līst es neiešu.

VOROTINSKIS Ak briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa

Gan tiešām tagad moca slepkavu:

Kas cits kā nevainīgā bērna asins

Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.

ŠUJSKIS Gan sēdīsies! Tāds bailīgs Boriss nav!

Kāds gods priekš mums, priekš visas Krievijas!

Šis tatars, vakar vergs, Maļutam znots,

Znots bendem, savā sirdī bende pats,

Ņems sevim Monomacha scepteri…

VOROTINSKIS Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.

ŠUJSKIS Kā liekas gan.

VOROTINSKIS Zin Šujskis, Vorotinskis …

Tā viegli liekas sakāms.. . dzimti kņazi!

ŠUJSKIS Jā, dzimti — un vēl ruriķiešu cilts!

VOROTINSKIS Klau, kņaz, mums īsti nāktos tiesība

Pēc Feodora mantot.

ŠUJSKIS Jā, gan vairāk

Par Godunovu.

VOROTINSKIS Tiešām! Tiešām!

ŠUJSKIS Ko?

Ja Godunovs vēl tāļāk mānīsies,

Tad ņemsim ļaudis gudri musināt;

Lai viņi Godunovu mierā met. —

Ir viņiem diezgan savu pašu kņazu,

No tiem lai ceļ par caru, kuru grib.

VOROTINSKIS Ne mazums mūsu, kņazu ruriķiešu,

Bet grūti sacensties ar Borisu:

Jau tauta atsenējās lūkoties

Uz mums kā veco kungu atvasēm. —

Jau sen mums ņemtas mūsu daļu valstis,

Jau sen mēs visi cara klausībā,

Un viņš ir pratis apburt tautas prātu

Ar bailēm, mīlestību, kara slavu …

ŠUJSKIS (veras logā). Viņš dūšīgs, tas ir viss — un mēs … bet lūk!. . .

Jau ļaudis pārnāk mājā — ejma ātrāk

Un paklausāmies, vai jau izšķīries?

2

Ļaudis.

VIENS Viņš nepielūdzams! — aizraidījis prom

I bajārus, i augstos baznīckungus.

Tie velti viņa priekšā ceļos metās;

Viņš bījas jūt no troņa spožuma.

OTRS Vai dieniņ manu, kas par mums nu valdīs,

Vai dieniņ!

TREŠAIS Skat, tur iznāk virsējs djaks,

Viņš pateiks, ko tur domē nosprieduši.

ĻAUDIS Klus'! Klusāk jel! Lai runā domes djaks.

Š—š! — uzklausāties!

ŠČELKANOVS (no sarkanā lieveņa). Seimā nosprieda

Vēl reizi mēģināt, vai lūgumam

Nav spējas vērst šo sēro cara prātu.

Rīt atkal višusvētais patriarks,

Kad Kremlī lūgšanas būs turētas,

Ar svētiem karogiem un Vladimiras

Un Donas svētām bildēm ceļā dosies —

Ar viņu līdzi sinklits, bajāri

Un muižnieki, un ļaužu sūtītie,

Un visa krievu tauta Maskavā,

Mēs visi iesim cari atkal lūgt,

Lai žēlo bārenīti-Maskavu

Un Borisam dod svētību uz kroni;

Nu eita tagad dieva mierā sētās

Un lūdzat dievu, lai skan debesīs

No visiem ļaudīm karstas lūgšanas.

3

Jaunais jaunavu klosteris. Ļaudis.

VIENS Nu viņi aizgāja uz cares ceļu;

Tur iekšā arī Boriss, patriarks

Un daudzums bajāru.

OTRS Ko dzird?

TREŠAIS Viņš tiepjas

Arvienu vēl, bet ir jau cerība.

SIEVA (ar bērnu). Klus'! nevarkš! nevarkš! edz, kur ubags nāk

Ar garu pātagu, tas tevi ķers.

PIRMAIS Vai nevaru kā aizkļūt viņpus sētas?

OTRS Kur nu, kad laukā tāda spiešanās,

Kas būs vēl pašā iekšā, ko? Nav joks!

Še saspraukusēs visa Maskava.

Lūk, pilni jumti, tornis, sētmalas,

Pat kupoli un krusti baznīcās

Ar ļaudīm apsēsti.

PIRMAIS Ir gan ko redzēt!

VIENS Kas tas par troksni? Dzirdi?

OTRS Paklausies!

Ko ļaudis gaudo? Lūk, tur ceļos krīt

Kā viļņi rindu rindām … vēl un vēl…

Nu mūsu reize, brāl! Tik ašāk ceļos! —

ĻAUDIS (ceļos; brēkšana un raudāšana). Ak tētiņ, apžēlojies! Valdi jele!

Tu mūsu tēvs, tu cars!

VIENS (klusām). Par ko tur raud?

OTRS Kā mums to zināt? Bajāri to zin —

Ne mūsu daļa.

SIEVA (ar bērnu). Edz? Kad vajag raudāt,

Tad šis, re, apklusa! Bet pag tik, pag!

E ubags! varkš nu, neliet, varkš!

(Bērns raud.) Nu tā!…

VIENS Klau, visi raud, — brāl, ņemsimies ir mēs!

OTRS Es pūlos gan, bet neiet.

PIRMAIS Es tāpat.

Vai nava sīpolu, ko acīs ieberzt?

OTRS Nē, es sev ietrīšu ar siekalām.

Kas vēl tur notiek?

PIRMAIS Ej nu sazini!

ĻAUDIS Viņš pieņēma! Viņš cars! Viņš ir ar mieru! . ..

Lai dzīvo Boriss! Boriss mūsu cars!

4

Boriss, patriarks, bajāri.

BORISS Tu patriarka tēvs, jūs bajāri!

Jums visa mana dvēsle atklāta:

Jūs redzējāt, es lielo cara varu

Ar bailēm pieņēmu, ar pazemību.

Cik grūts mans augstais pienākums!

Es pēcnācējs pēc varenajiem Jāņiem, —

Es pēcnācējs pēc cara-eņģeļa! …

Tu taisnais kungs, dievs augstais, valdons — tēvs!

Ak, lūko labo kalpu asaras

Un sūti tam, ko esi iemīlējis,

Ko tu tik brīnišķi šeit godā licis, —

Uz cara varu augsto svētību!

Lai savu tautu vadu slaveni,

Lai tieku labs un taisnīgs it kā tu!

No jums es gaidu, bajāri, jūs būsat

Man līdzcensoņi; kalposat i man,

Kā viņam kalpojāt, kad darbojos

Vēl līdz ar jums no tautas neizvēlēts.

BAJĀRI Mēs nepārkāpsim doto zvērastu!

BORISS Nu ejam, paklanāmies svētiem kapiem,

Kur atdus senie krievu valdoņi,

Un tad — lai visus ļaudis dzīrēs sauc,

No lielmaņa līdz aklam ubagam,

Man visi — viesi, visiem ieiet brīv.

(Aiziet; viņam seko bajāri.)

VOROTINSKIS (Šujski aizturēdams). Tu atminēji!

ŠUJSKIS Ko?

VOROTINSKIS Nu, vakar, še —

Vai iegādā?

ŠUJSKIS Es nezinu nekā.

VOROTINSKIS Kad ļaužu bars uz Jaunavlauku steidzās

Tu teici…

ŠUJSKIS Tagad iegādāt nav laiks,

Pa reizēm vajag mācēt arī aizmirst!

Bet toreiz, zin', es tā vien izlikos, —

Es gribēju tik tevi pārbaudīt

Un izprast, kādas tavas īstās domas;

Bet klau, tur ļaudis mūsu caru sveic, —

Varbūt vēl pamana, ka manis trūkst —

Es eju līdzi.

VOROTINSKIS Viltus galmenieks!

5

(1603. gadā.)

6

Pimena tēvs, Grigorijs (guļot).

PIMENS (raksta, pie lampas sēdēdams). Vēl vienu vēstījienu, pēdējo —

Un beigta mana laiku grāmata

Un pildīts pienākums, no dieva lemts

Man, grēcīgam. Ne velti lika dievs

Par liecinieku mani ilgiem gadiem

Un deva prātu rakstu mākslu jēgt!

Šis raksts bez vārda — manu pūļu darbs, —

Varbūt to atradīs kāds rūpīgs mūks

Un aizdegs lampiņu tāpat kā es,

Un, nobīdījis mūža putekļus,

Viņš patiesīgos stāstus pārrakstīs,

Lai zina pareizticībnieku bērni,

Kāds liktens bijis viņu tēvijai;

Lai piemin savus lielos valdniekus

Par visu viņu labu, slavu, pūlēm —

Un lēnā garā pestītāju lūdz

Par viņu grēkiem, tumšiem ziegumiem. —

Uz vecumu es dzīvoju no jauna,

Man garām pagājība aizlido …

Cik ilgi gan, kad viņa, pilna dzīves,

Kā jūra viļņodamās līgoja?

Nu viņa guļ tik mēma, miera pilna:

Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,

Nedaudzi vārdi aizsniedzas līdz manim,

Un cits ir viss uz mūžiem izģindis!

Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —

Vēl vienu vēstījienu, pēdējo. —

(Raksta.)

GRIGORIJS (pamostas). Tas pats vien sapnis! Brīnums! Trešu reizi!

Sasodīts sapnis!… Lūk, un sirmgalvis

Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —

Viņš nakti nav ne acu aizlicis.

Cik mīļš man viņa klusais, cēlais veids,

Kad, domām nogremdējies pagātnē,

Viņš gadu rakstus sek, un dažu reiz

Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:

Vai gan par Ordas tumšo verdzību?

Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?

Par auku pilno Novgorodas veču?

Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!

Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs

Nav viņa slēptās domas lasāmas.

Tas pats vien veids, tik kluss un goda pilns.. .

Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,

Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos

Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,

Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.

PIMENS Vai pamodies?

GRIGORIJS Dod, godājamais tēvs,

Man savu svētību.

PIMENS Lai žēlīgs dievs

Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.

GRIGORIJS Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,

Bet manu dusu velna murgi trauca,

Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:

Man sapnī izlikās, it kā es kāptu

Pa trepēm tornī; tur no augstuma

Man šķita Maskava kā skudru pūznis;

Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās

Un rādīja uz mani ņirgādamies.

Man metās kauns un bailes uzmācās —

Un, lejup gāžoties, es pamodos …

Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.

Vai nava brīnums?

PIMENS Jaunās asinis

Tev kaisli deg; veic sevi gavējot

Un dievu pielūdzot, un viegli būs

Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,

Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,

Uz dusu ejot, garo lūgšanu —

Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs:

Tad redzas man gan trokšņu pilnas dzīres,

Gan kara nometne, gan karstas kaujas,

Šie prieki neprātīgā jaunībā!

GRIGORIJS Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!

Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,

Tu, Šujskam vadot, leišus vairīji,

Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!

Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem

Pa klosteriem tik maldos, nabags mūks!

Par ko i manim kaujās nelīgsmot

Un nedzert dzīres cara galda galā?

Uz vecām dienām es gan paspētu

Kā tu no pasaul's trokšņa atšķirties,

Dot mūku svēto mūža solījumu

Un klusā vientulībā ieslēgties.

PIMENS Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli

Pa agri atstājis, ka dievs tev šķīris

Maz kārdinājumu. Ak, tici, dēls:

Iz tāles viļina mūs slava, greznums

Un sievu mīlestība viltīgā.

Es ilgi dzīvoju, daudz baudu jutu,

Bet laimi zinu tik kopš viņa brīža,

Kad klosterī dievs mani noveda.

Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:

Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.

Kas spēj tiem atstāvēt? Neviens. Un tomēr

Nereti kronis viņiem tika smags,

Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.

Cars Jānis censās mieru atrast pūlēs,

Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.

Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,

Par jaunu mūku namu veidoja:

Tur kromešnieki tafjās, villas kreklos

Par pazemīgiem mūkiem rādījās

Un niknais cars par lēnu igumeni.

Es redzēju šai pašā istabā

(Še toreiz cietējs Kirils piemita —

Svēts, taisnīgs vīrs; ir man bij tobrīd dievs

Jau lēmis atzīt pasaul's niecību) , Es redzēju še caru piekusušu

No dusmu domām un no asins sodiem.

Tik rāms un domīgs bija niknais cars!

Mēs apkārt nekustoši stāvējām,

Un klusu runas veda viņš ar mums.

Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:

"Jūs mani tēvi, drīz tā diena nāks —

Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;

Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!

Jūs visi — klausāt, ko še svēti solu:

Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,

Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,

Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs."

Tā bilda toreiz lielais valdinieks,

Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,

Viņš raudāja, un mēs ar asarām

No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt

Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —

Un viņa dēls, kņazs Feodors? Vēl tronī

Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.

Un savas greznās cara palatas

Viņš pārvērta par mūku istabu.

Tur netraucēja svēto dvēseli

Nekādas grūtas valdīšanas raizes.

Dievs iemīlēja cara zemību,

Un, viņam valdot, Rusja līgsmojās

Un saldu mieru baudīja, un galā —

Kad nāca viņa laiks — tad notikās

Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās

Tik caram redzams mirdzin skaidris vīrs;

Un cars ar viņu sāka sarunu

Un sauca to par lielo patriarku …

Un visi apkārt bija baismas pilni,

Jo debess zīmi noģida ikkurš

Un joču vairāk, ka pats patriarks

Pie cara gultas toreiz nestāvēja.

Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,

Tad telpas svētām smaržām pildījās

Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —

Nekad vairs tāda cara neredzēt,

Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!

Mēs dieva priekšā grūti ziegušies:

Jo cara slepkavu sev iecēlām

Par valdinieku.

GRIGORIJS Godājamais tētiņ,

Jau sen es tevim prasīt vēlējos

Par cara dēla nāvi: tanī brīdī

Tu bijis Ugļičā.

PIMENS Ak, atminos! Dievs lika manim redzēt grēka darbu.

Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts

Nezkādu svētu gaitu izpildīt.

Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu

Uz reizi troksni… visus zvanus rauj.. .

Sauc, kliedz … Uz cares pili visi skrien. . .

Es arī turp — jau ļaužu brazmu brazmām..

Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts gul;

Par viņu māte-care apģībuse

Un aukle izmisuse skaņi raud,

Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj

Jau ļauno nodevēju — kopēju…

Uzreiz starp ļaudīm niknis, dusmu bāls

Pats Judass Bitjagovskis parādās.

"Lūk, tur, lūk, tur ir slepkavs!" — pūlis brēc,

Un acumirklī viņš bij saplosīts.

Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;

Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,

Pie bērna siltā līķa viņus velk —

Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.

Nu ļaudis brēc un pavēl: "Atzīstaties!"

Un nāves briesmās atzīst ļaundari

Un teic, ka Boriss visa vaininieks.

GRIGORIJS Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?

PIMENS Tā gadu septiņu; viņš tagad būtu —

Nu būs jau gadu desmit atpakaļ,

Nē, vairāk, divpadsmit, — viņš tagad būtu

Ar tevi vienos gados — būtu cars,

Bet dieva padoms sprieda citādi.

Šī raudu vēsts lai ira pēdējā,

Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.

No tamēr maz par pasaul's lietām dzirdu.

Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,

Tev novēlu šo darbu turpināt.

Kad tev no svētām pūlēm atliek laika,

Tad apraksti bez gudrībām un skolām,

Ko savā dzīvē būsi redzējis:

Gan mieru, karu, caru valdību,

Gan svētu aizbildnieku brīnumus,

Gan pareģojumus no debess baigus —

Bet man jau laiks, jau laiks ir atpūsties

Un lampu dzēst… Bet rīta lūgšanā,

Man dzirdas, pulkstens sauc.. . Lai svētī dievs

Mūs, savus kalpus!… Dod, Grigorij, kruķi.

(Aiziet.)

GRIGORIJS A Boris, Boris! viss priekš tevis dreb,

Neviens tev nedrīkst pat ne vārda bilst

Par nelaimīgā bērna likteni.

Un tikmēr tumšā klostrī vientuls mūks

Pret tevi raksta briesmu liecību . ..

Un neizbēgsi tu šīs pasaul's soda,

Tāpat kā dieva soda debesīs.

7

Patriarks, Čudovas klostera igumens.

PATRIARKS Un viņš aizbēga, igumena tētiņ?

IGUMENS Aizbēga, svētais tēvs, nu jau šī trešā diena.

PATRIARKS Ak tu blēdis sasodītais! Kādas tad viņš ģintes?

IGUMENS Otrepjevu ģintes, no galiciešu bajāru bērniem. Jauns būdams, nezkur iestājies klosterī, dzīvoja Suzdaļā, Jefimjevskas klosterī; no turienes aizbēga un bokstījās apkārt pa dažādiem klosteriem un beigās atnāca uz mums, Čudovas brāļiem; es, redzēdams, ka viņš vēl jauns un muļķis, atdevu viņu vadīt Pimena tētiņam, lēnīgam un mierīgam sirmgalvim. Bet viņš bija diženliels rakstu lasītājs, skaitīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svētajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva kunga dota.

PATRIARKS Ak tu šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram vēstīt; ko par velti nemieru darīt tētiņam-valdniekam! Diezgan būs par bēgumu paziņot djakam Smirnovam vai djakam Jefimjevam. Ak tu tavu ticības zaimošanu! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana kalpu un nosūtīt Soloveckā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču ir dieva aizliegšana, igumena tētiņ?

IGUMENS Dieva aizliegšana, svētais tēvs, tīra dieva aizliegšana!

8

Divi galda pārziņi.

PIRMAIS Kur ira valdnieks?

OTRS Savā gultuvē,

Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.

PIRMAIS Lūk nu, ar ko viņš mīlē runas vest!

Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.

Viņš zīmes lemj kā jauna meitene.

Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?

OTRS Lūk, te viņš nāk. Vai tīkas paprasīt?

PIRMAIS Kāds drūms!

(Aiziet.)

CARS (ienāk). Es sasniedzu visaugsto varu.

Jau sesto gadu valdu mierīgi,

Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —

Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam

Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz

Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,

Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs!. . .

Man burvji velti sola ilgas dienas

Un ilgu, netraucētu valdību —

Ne valdība, ne dzīve mani priecē;

Es bēdas, debess sodu paredzu.

Man laimes nav. Es nodomāju tautu

Ar slavu, labklājību mierināt,

Ar devību sev viņu mīlu gūt; —

Bet visas veltas pūles atmetu:

Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —

Tik nomirušos viņi mīlēt māk.

Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi trauc

Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.

Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;

Un ļaudis brēca mokās beigdamies,

Es viņiem maizes klētis atvēru,

Es zeltu saujām bēru, devu darbu —

Bet trakumā tie mani lādēja!

Un ugunsgrēki viņu mājas rija;

Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —

Bet mani ugunsgrēkos vainoja!

Tāds ļaužu sods! Nu censies viņu mīlas! —

Es savā dzimtā šķitu priekus rast

Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —

Kā vētra nāve aizrauj brūtganu …

Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles

Par meitas atraitnības vainīgo

Teic mani, mani, nelaimīgo tēvu!…

Kas vien tik mirst, es visu slepkava:

Es esot steidzinājis cara nāvi,

Pat savai māsai, carei-mūķenei,

Es esot ģifti devis… visu es!

Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar

Še pasaul's bēdās mieru sirdij dot;

Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —

Jo, tīra būdama, tā nebēdā

Par ļaunumu, par tumšām melu runām;

Bet, tikko viņā vienīgs plankumiņš,

Viens vienīgs netīšām ir ieradies,

Tad posts: kā niknā mērī dvēsle tvīkst,

Sirds pildās kā ar šķermām indevēm,

Kā veseriem klaudz ausīs pārmetumi,

Viss riebj un īgnē, galva riņķī griežas,

Un asiņaini zēni acīs žib …

Un bēgtin bēgtu, bet nav kur … ak briesmas!

Ak vārgs, kam sirdsapziņa neskaidra!

9

Misa ls un Varlaams, vazaņķi mūku uzvalkā; Grigorijs Otrepjevs kā zemnieks; krodziniece.

KRODZINIECE Ar ko man jūs pamielot, godājamie tētiņi?

VARLAAMS Ko jau dievs devis, kroga māt! Vai nav brandvīna?

KRODZINIECE Kā nu ne, tētiņ! Tūliņ atnesīšu. (Aiziet.)

MISA?LS Ko tu, biedri, tā noskumi? Rau, te leišu robeža, līdz kurai tev tik ļoti gribējās aiztikt.

GRIGORIJS Kamēr vēl neesmu Lietavā, tamēr nevaru būt mierīgs.

VARLAAMS Ko tu tanī Lietavā tā iemelsies? Lūk, mēs, Misa?la tētis un es, grēcīgais, kā izmukām iz klostera, tā ne par ko vairs nebēdājam: vai Lietava vai Krievija, vai cepts vai vārīts —

Tas viss ir viena alga man,

Kad tik mums vīna būtu gan…

Un tur jau vīns nāk arīdzan! …

MISA?LS Tad ta brangi teikts, Varlaama tēt!

KRODZINIECE (ienāk). Se jums, mani tētiņi. Dzeriet veseli.

MISA?LS Paldies, mana mīļā, lai dievs tevi svētī!

(Dzer.)

VARLAAMS (iesāk krievu tautas dziesmu). "Kā bija Kazaņas pilsētā —"

MISA?LS (uz Grigoriju). Ko tad tu nevelc un nevelc līdzi?

GRIGORIJS Negribu.

MISA?LS Na, tava paša vaļa…

VARLAAMS Mums, ģirtiem, tur nav daļa — Misa?la tēt, — izdzersim

mēs labāk mēriņu

(dzied) Par kroga mēmiņu …

Bet vai zin', tēt Misa?l,

Kad es iedzeru,

Tad es liekuļus neciešu:

Sava lieta plītēšana,

Sava uzpūtīga švītēšana;

gribi dzīvot kā mēs — laipni lūdzam; ja ne — vāķies projām pie diviem deviņiem: cūka nav zosei biedre.

GRIGORIJS Dari ko darīdams, apdomā galu, Varlaama tēt!. .. Tu

redz', ir es māku reizēm brangi izrunāt.

VARLAAMS Kādu galu tad man apdomāt?

MISA?LS Laid viņu mierā, Varlaama tēt!

VARLAAMS Kas tad šis tāds svētuls? Pats taču mums uzbāzās par biedri; neviens nezina, kas šis tāds, no kurienes nācis — bet, lūk, vēl ko iedomājas; varbūt suņa asti.. .

(Dzer un dzied.)

GRIGORIJS (uz saimnieci). Kur aiziet šis ceļš?

KRODZINIECE Uz leišiem, manu cālīt, uz Lujas kalniem.

GRIGORIJS Vai tāļu līdz Lujas kalniem?

KRODZINIECE Netāļu; ap novakaru gan varētu aiztikt līdz turienei, kad tikai nebūtu cara šķēršu un sargu.

GRIGORIJS Kas tie par šķēršiem! — ko tas apzīmē?

KRODZINIECE Nezkas tur iz Maskavas esot bēdzis, un nu pavēlēts visus aizturēt un caurlūkot.

GRIGORIJS (zem sevis). Tebe nu bij!

VARLAAMS E draudziņ! Tu jau ap saimnieci lumsties. Zin gan! Tu negribi — šnapstīties, bet gribi knapstīties, brašs zēns, jandie, brašs zēns! Katram savs padomiņš, vienam patīk meita, otram māte, mēs ar Misa?la tēvu

— Abi žūpas,

Mums vienas rūpas:

Kad tik mēs izdzeram

Līdz pašam dibenam.

Izdzeram, apsviežam,

Dibeniņā piedauzām.

MISA?LS Tad ta brangi teikts, Varlaama tēt! —

GRIGORIJS (krodziniecei). Kā tad viņiem vajaga? Kas tāds bēdza iz Maskavas?

KRODZINIECE Ej nu tu sazini! Bij zaglis, bij laupītājs, tik jau te labi ļaudis nevar vairs godīgi garām paiet. Un kas tur viņiem liels iznāks? Ne velna neiznāks; ne raiba suņa viņi nenoķers: domāt, ka uz leišiem nav vairs cita ceļa kā tik lielceļš vien! Nu kaut no šenes pagriezies pa kreisai un ej tik caur silu pa tekai līdz tai mazai baznīciņai, kas tur pie Čekanas strautiņa, un tad griezies taisni caur tīreli uz Chlopinu, no turienes uz Sacharjevu, un tur jau katrs zeņķis tevi novedīs uz Lujas kalniem. No šiem sargiem tik vien ir tā labuma, ka viņi spaida ceļiniekus un aplaupa mūs, nabadziņus. (Dzirdas troksnis.) Kas tur vēl? Ak, tur viņi, nolādētie, iet pārlūkodami!

GRIGORIJS Saimniec! Vai nav istabā kāda cita kakta?

KRODZINIECE Nevaid, mīļais, es pate ar prieku paslēptos. Tik tā slava, ka iet apkārt pārlūkodami, liec tik vien viņiem priekšā brandvīna un maizes un, dievs zin, ko vēl, — ka viņi izputētu, tie sasodītie! Ka viņi…

(Sargi nāk.)

SARGS Sveika, krodzniec!

KRODZINIECE Veseli, veseli, mīļie viesiņi, lūgtu ienāciet!

VIENS SARGS (otram klusu). E, te jau plītē: varēs kādu grasi noplēst. (Uz mūkiem.) Kam ļaužu?

VARLAAMS Mēs dieva vecīši, nabagi mūki, staigājam pa sādžām un lasām kristīgas dāvanas priekš klostera.

SARGS (Grigorijam). Un tu?

MISA?LS Mūsu biedris …

GRIGORIJS Zemnieks iz pilsētiņas, pavadīju večus līdz robežām; no šenes eju atpakaļ uz mājām.

MISA?LS Tātad tu apdomājies …

GRIGORIJS (klusu). Klusi!

PIRMAIS SARGS Krodzniec, uzliec vēl brandvīna, mēs te ar večiem kopā padzersim un patrieksim.

OTRS SARGS (klusu). Puisis — tas liekas pliks, no viņa nav ko ņemt, bet tie veči —

PIRMAIS SARGS Klus', gan mēs viņus dabūsim. Nu, tētiņi mani, kā vedas ar lasīšanu?

VARLAAMS Vāji, dēls, vāji! Šinīs laikos kristīgie šautīgi palikuši; mamonu mīlē, mamonu glabā. Maz dievam dod. Un uznāca liels grēks par tām zemēm to ļaužu. Visi ir gājuši starp tiem tirgotājiem, tiem grēciniekiem un muitiniekiem, domā uz pasaules bagātību, ne uz tās dvēseles paglābšanu. Staigā, staigā; lūdzies, lūdzies; reizēm pa trejām dienām trejus grašus nesalūgsies. Tāda grēka būšana! Paiet viena nedēļa, paiet otra, paveries maciņā, bet tur ir tik maz iekšā, ka ir kauns klosterī rādīties; ko darīt? Aiz bēdām ir atlikumiņu nodzeri; posts vien ira. — Ak, grūti laiki, nu gan pienāca mūsu pastara diena …

KRODZINIECE (raud). Dievs kungs, apžēlojies un pasargi!

(Kamēr Varlaams runā, pirmais sargs noskatās uz Misa?lu.)

PIRMAIS SARGS Aļecha! Vai pie tevis cara ukazs?

OTRS SARGS Pie manis.

PIRMAIS SARGS Dod šurpu.

MISA?LS Ko tu uz mani tā noņēmies skaties?

PIRMAIS SARGS Ko skatos? Lūk še: iz Maskavas bēdza kāds ļauns dieva zaimotājs, Griška Otrepjevs. Vai tu to dzirdēji?

MISA?LS Nedzirdēju.

PIRMAIS SARGS Nedzirdēji? Labi. Un to bēgli dieva zaimotāju cars lika saķert un pakārt. Vai tu to zini?

MISA?LS Nezinu.

PIRMAIS SARGS (uz Varlaamu). Vai tu māki lasīt?

VARLAAMS Jaunos gados mācēju, bet nu jau piemirsu.

PIRMAIS SARGS (uz Misa?lu). Un tu?

MISA?LS Nav devis dievs tās gudrības.

PIRMAIS SARGS Tad še tev cara raksts.

MISA?LS Ko man ar viņu darīt?

SARGS Man liekas, ka tas bēgušais bezdievis, blēdis, krāpnieks — tas tu.

MISA?LS Es? Vai traks?

SARGS Paga! Turat durvis cieti. Mēs to tūliņ izzināsim.

KRODZINIECE Ak, tie nolādētie tirdītāji! I veci, i to mierā nelaiž!

SARGS Kurš te ir grāmatnieks?

GRIGORIJS (panāk uz priekšu). Es māku lasīt.

SARGS Vai redz nu. . . Pie kā tad tu izmācījies?

GRIGORIJS Pie mūsu zvaniķa.

SARGS (dod viņam rakstu lasīt). Na, lasi dikti.

GRIGORIJS (lasa). "Čudovas klostera necienīgais mūks, Grigorijs iz Otrepjevu cilts, ieslīga bezdievībā un uzdrošinājās, no velna pamācīts, musināt svētos brāļus uz visādiem kārdinājumiem un apgrēcībām. Un pēc aptaujāšanām ir izrādījies, ka šis nolādētais Griška ir bēdzis uz leišu robežām."

SARGS (uz Misa?lu). Kas ta cits kā tu?

GRIGORIJS "Un cars pavēlēja viņu saķert…"

SARGS "Un pakārt!"

GRIGORIJS Te nav sacīts "pakārt".

SARGS Mels! Ne katru vārdiņu redzami raksta. Lasi: "Ķert un pakārt."

GRIGORIJS "Un pakārt. Un gadu tam biežam Griškam.. . (skatās uz Varlaamu) pāri par 50, vidējs augums, paure plika, bārda viņam sirma, vēders nokāries."

(Visi skatās uz Varlaamu.)

PIRMAIS SARGS Puiši! Šekur Griška! Turiet, sieniet viņu! Tad ta gan ne domāt nedomāju, ne mīklā neminēju.

VARLAAMS (izraudams papīru). Laidiet mierā, blēži! Kāds es jums Griška, ko? 50 gadu vecs, sirma bārda, vēders nokāries! Nē, brāl, par jaunu tu vēl ar mani jokus dzīt. Es sen neesmu lasījis un tik vāji skaitu, bet te jau saskaitīšu, kad cilpa kaklā.

(Lasa burtodams.) "U-n g-a ga, d-u du gadu vi-ņam… 20." — Ko, brāl, kur te 50? Raug še — 20?

OTRAIS SARGS Jā, man ar tā ir prātā, 20 — tā mums ar bija teikts.

PIRMAIS SARGS (uz Grigoriju). Tu jau, brāl, kā liekas, jokupēters.

(Kamēr Varlaams lasa, Grigorijs stāv, galvu nodūris, roku azotē.)

VARLAAMS (lasa tālāk). "Un no auguma viņš mazs, krūtis platas, viena roka īsāka par otru, acis zilas, mati sarkani, uz vaiga kārpa, uz pieres otra karpa." E draudziņ, vai tas tik neesi tu pats?

(Grigorijs piepeši izrauj dunci; visi no viņa atkāpjas; viņš lec pa logu laukā.)

SARGI Turi, turi!

(Visi skrien mistru mistram.)

10

Šujskis, pulks >viesu; vakariņas.

ŠUJSKIS Vēl vīna šurp!

(Pieceļas, pēc viņa visi citi.) Nu, mani dārgie viesi,

Šo beigu kausu! Puis, sāc lūgšanu.

ZĒNS Dievs kungs, tu mūžīgi un visur esošs,

Uz saviem kalpiem mīļi uzklausies:

Lai lūdzamies par savu valdnieku,

No tevis celto, dievabijīgo

Un visu Kristus ļaužu patvaldoni.

Kungs, sargā viņu kaujā, palatās

Un ceļa tālumā, un dusas vietā.

Lai ienaidnieki trīs priekš viņa rokas,

Lai viņa slava dimd pār zemju zemēm;

Lai viņa ģinte veselībā zied.

Lai viņas dārgie zari ēnu plata

Pār visu pasauli; mums, saviem vergiem,

Lai viņš kā senāk ira labvēlīgs,

Pilns apžēlošanas un pacietības;

Lai viņa neizsmeļam-gudrā prāta

Dziļ-dziļais avots mūžam rit pār mums.

Uz to šo carakausu paceļot,

Mēs tevis lūdzamies, tu debess kungs!

ŠUJSKIS (dzer). Lai dzīvo mūsu augstais valdinieks!

Nu esiet sveiki, mani dārgie viesi;

Paldies, ka neliedzaties iebaudīt

Ar mani sāl' ar maizi. — Labu nakti!

(Viesi aiziet; viņš pavada viņus līdz durvīm.)

PUŠKINS Tik tikko projām aizdabūji; nu, kņaz Vasilij Ivanovič, es jau domāju, ka mums neizdosies i ne vārdiņu parunāt.

ŠUJSKIS (sulaiņiem). Ko jūs te slaistāties, mutes atplētuši? Jums tik gribas noklausīties, ko kungi runā. Noņemat galdu un vāķaties laukā! — Ko labu teiksi, Afanasij Michailoič?

PUŠKINS Tīri brīnumi vien ir!

Mans brāļa dēls Gavrila atsūtīja

Man šodien skrējēju iz Krakavas.

ŠUJSKIS Nu?

PUŠKINS Brīnumziņas raksta brāļa dēls.

Ka niknā Jāņa … paga …

(pieiet pie durvīm un apskata) mantnieks Dmitrijs,

Kas bij ar Godunova ziņu nokauts …

ŠUJSKIS Jā, tā jau veca lieta!

PUŠKINS Pagaidi —

Šis Dmitrijs dzīvs.

ŠUJSKIS Vai re! Jā, tā tik vēsts!

Tad Dmitrijs dzīvs! Nu, tiešām brīnums, brīnums!

Vai tas ir viss?

PUŠKINS Pag, paklausies līdz galam:

Lai viņš sev ir kas būdams, glābtais bērns

Vai cara dēla veidā tikai spoks,

Vai arī blēdis, viltnieks-bezkauņa,

Bet viens ir tiesa, Dmitrijs parādījies.

ŠUJSKIS Tas nevar būt.

PUŠKINS Pats Puškins redzējis,

Ka Dmitrijs poļu galmā ieradies

Un leišu paniem cauri taisni gājis

Uz karaliskām slepenpalatām.

ŠUJSKIS Bet kas viņš ir, kur cēlies?

PUŠKINS Dievs to zin;

Tik zināms tas, ka viņš pie Višņevecka

Par kalpu bijis; grūtā vājībā

Viņš esot garīdzniekam atklājies;

Pēc pans šo noslēpumu izzinājis

Un viņu kopis, kājās pacēlis

Un līdzi aizvedis pie Zigismunda.

ŠUJSKIS Ko runā ļaudis par to ņipro zēnu?

PUŠKINS Kā daudzina, viņš gudris, laipnis, veikls

Un visu mīluls. Maskaviešu bēgļus

Viņš apbūris. Ar Romas priesteriem

Viņš pirmais draugs. Pats karals viņu glauž,

Un dzird, ka solījies tam palīdzēt.

ŠUJSKIS Nu, brāl, tas viss tāds mistru mistreklis,

Ka neviļus vai galva iesāk griezties.

Bez šaubām, tas tik būs kāds viltnieks vien,

Bet, jāatzīstas, briesmas nava mazas.

Vēsts svarena! Un, ja tā ļaudīs nāks,

Tad niknis negaiss joņiem sacelsies!

PUŠKINS Tāds negaiss, ka, dievs zin, vai Boriss pats

Spēs gudrā galvā kroni noturēt.

Bet tā tam vaj'ga ar: viņš valda mūs

Kā niknais Jānis (nakti neminēts). Kāds labums mums, ka klaju sodu nav,

Ka asiņainā laukā ļaužu priekšā

Mēs Jezum slavas dziesmas nedziedam,

Ka mūs uz sārta necepina vairs

Un cars ar savu nūju nerauš ogles?

Vai gan ir droša mūsu dzīvība!

Kazdien mūs gaida cara nemīlība,

Gan cietums, klosters, važas, Sibirija,

Gan bads vai cilpa kādā nomalē.

Kur mūsu lielās ciltis palika?

Kur kņazi Sicki, kņazi Šestunovi,

Kur Romanovi, mūsu cerība? —

Tie tāļi trimdā likti, nomocīti.

Nāks laiks, i tevim liktens būs tāds pats.

Ko saki: mēs visapkārt apsēsti

No neticamiem kalpiem kā no leišiem:

Visapkārt pārdevēju ausis, mēles,

Visapkārt cara pirkti izlūki.

No katra verga esam atkarīgi,

Ja tikai gribam viņu pārmācīt.

Skat — Jura dienu iedomāja atcelt.

Mēs kungi savās muižās neesam,

Ne sliņķi nedrīkst padzīt! Negribot

Viņš jābaro! Nav brīv tev strādnieku

No citiem atvilkt! Tūliņ — kalpu tiesā!

Nu, vai tas dzirdēts kaut pie cara Jāņa?

Tāds posts? Un kāds tur vieglums zemniekiem?

Ej prasi. Lai tik jaunais viltus cars

Tiem sola atdot seno Jura dienu,

Viss buru burām ies.

ŠUJSKIS Tev taisnība.

Bet zini ko? Par visām šādām lietām

Mēs klusēsim vēl kādu laiku.

PUŠKINS Protams,

Tas noslēpums. Tu esi prātīgs vīrs;

Vienmēr es gatavs parunāt ar tevi,

Un, ja kaut kas man dara nemieru,

Es nenociešos, tevim nesacījis;

Turklāt tavs medus, saldais alutiņš

Man šodien pārāk mēli atraisījis …

Sveiks paliec, kņaz.

ŠUJSKIS Sveiks, brāl, uz redzēšanos.

(Pavada Puškinu.)

11

Cara dēls zīmē ģeografisku karti. Carene Ksenija, carene aukle.

KSENIJA (skūpsta ģīmetni). Mans mīļais brūtgans, daiļais karaļa dēls, ne manim tu tiki ne savai līgaviņai, bet tumšam kapa slogam, sveša nomalā: nekad neapmierināšos, mūžīgi raudāšu pēc tevis.

AUKLE I ko nu, carene! Vai meitiņa raud, vai rasa rit. Uzlēks saulīte, nožūs rasa. Būs tevim cits brūtgans — i daiļš, i mīlīgs. Tu viņu iemīlēsi, mūsu mīļo, dārgo bērniņ, aizmirsīsi karaļa dēlu Jāni.

KSENIJA Nē, māmuliņ, es viņam i mirušam būšu uzticīga.

(Ienāk Boriss.)

BORISS Ko, Ksenija? Ko, mana mīļā meitiņ?

Vēl vaiņagā tu sēra atraitne!

Vienmēr tu raudi mīļā aizgājušā.

Man, mīļo bērniņ, liktens nebij lēmis

Būt jūsu abu laimes nesējam.

Es laikam iedusmoju debesis,

Es neiespēju tevi aplaimot;

Tu bezvainīgā! Kādēļ tevim ciest?

Un tu, mans dēls, kāds tevim darbs? Kas tas?

FEODORS Te maskaviešu zeme uzzīmēta,

It visa valsts. Te, paskat, Maskava,

Ne Novgoroda, tāļāk Astrachana.

Te jūra, te, lūk, Permas tumšie meži

Un te, lūk, Sibirija.

CARS Kas tas tāds,

Kas te tā līču ločiem iet?

FEODORS Tā Volga.

CARS Cik brangi! Saldi augļi mācībai!

It kā no debešiem tu pārredzi

Uz reizi visu valsti, pilis, upes…

Dēls, mācies: zinātne tik īsina

Mums straujās dzīves garo pamācību.

Reiz atnāks laiks, varbūt jo drīzi vien,

Šīs zemes, kuras tagad papīrā

Tu gudri uzzīmēji, visas nāks

Zem tavas rokas, tavas valdības.

Dēls, mācies vien, un gaišāk tu un vieglāk

Tad noģidīsi valdīšanas pūles.

(Ienāk Simons Godunovs.) Redz, Godunovs pie manis nāk ar vēsti.

(Uz Kseniju.) Ej, mīlulīt, uz savu istabu;

Ar dievu, meitiņ, dievs lai dod tev mieru.

Ardievu.

(Ksenija līdz ar aukli aiziet.) Ko teiksi, brāli Simon?

SIMONS GODUNOVS Šorītu,

Kopš ausa, manim slepen vēsti nesa

Viens Šujska kalps un otris Puškina.

CARS Nu, ko?

SIMONS GODUNOVS Pirmkārt par Puškinu man ziņoja,

Ka vakarrīt pie viņa atjājis

Iz Krakavas kāds skrējējs un pēc stundas

Bez raksta ticis sūtīts atpakaļ.

CARS Lai saķer skrējēju.

SIMONS GODUNOVS Jau viņu gūsta.

CARS Un Šujskis?

SIMONS GODUNOVS Šujskis vakar mieloja

Pie sevis draugus: abus Miloslavskus

Un Buturļinus, kņazu Saltikovu

Un Puškinu, un dažus citus vēl;

Jo sebu viņi šķīrās, tikai Puškins

Vēl palika viens pats ar saimnieku,

Un ilgi viņi abi runājās.

CARS Tūliņ lai sūta man pēc Šujska.

SIMONS GODUNOVS Car,

Viņš te jau klāt.

CARS Tad iesaukt viņu iekšā.

(Godunovs aiziet.)

CARS Ar leišiem saites? Ko tas nozīmē?

Man riebjas Puškini, šie dumpinieki,

Un Šujskim arī nevar uzticēt:

Viņš lokans, bet ar drošs un skolupilns…

(Ienāk Šujskis.) Man, kņaz, ar tevi ir ko parunāt.

Bet liekas, pats tu nāci vajadzībā,

Papriekšu gribu tevī klausīties.

ŠUJSKIS Jā, kungs, mans pienākums tev pavēstīt

Ko visai svarenu.

CARS Es klausos tevī.

ŠUJSKIS (klusām, uz Feodoru rādīdams). Bet, kungs …

CARS Var zināt cara dēls, ko zina

Kņazs Šujskis. Runā.

ŠUJSKIS Car, iz Lietavas

Mums ziņa atnāca.. .

CARS Vai nav tā pate,

Ko skrējējs vakar nesa Puškiniem?

ŠUJSKIS (zem sevis). Viņš visu zina!… Un es domāju,

Tu, car, vēl nezināsi slepuvēsti.

CARS Lai paliek vien; es gribu salīdzināt

Šīs vēstis, citādi mēs netiksim

Pie taisnības.

ŠUJSKIS Es zinu tikai to,

Ka Krakavā kāds viltus cars ir radies

Un karals līdz ar šļachtu iet pa viņam.

CARS Kā daudzina? Kas ir šis viltus cars?

ŠUJSKIS Es nezinu.

CARS Bet… kādēļ viņš man bīstams?

ŠUJSKIS Gan, car, ir stipra tava valstība!

Ar žēlsirdību un ar devību

Tu iemantoji savu vergu sirdis.

Bet pats jau zini, neprātīgais bars

Ir grozīgs, dumpīgs, māņticības pilns

Un viegli ļaujas tukšām cerībām;

Tas klausa acumirkļa iespaidam,

Pret patiesību vienaldzīgs un kurls

Un barojas tik blēņām vien un tenkām.

Tam patīk bezkaunīga pārdrošība;

Ja tagad nezināmais klaidonis

Pār leišu robežu tik pārnāk pāri,

Ap viņu nelgu pūļus salasīs

Viens vienīgs vārds: iz kapa cēlies Dmitrijs.

CARS Ko? Dmitrijs! … Ko? Šis puisēniņš viņš esot?

A, Dmitrijs! .. . Dēls, ej savā istabā!

ŠUJSKIS (zem sevis). Viņš nosarka, būs negaiss!

FEODORS Car, vai ļauji? …

CARS Nē, nevar, nevar, dēls, ej istabā.

(Feodors aiziet.)

CARS A, Dmitrijs!…

ŠUJSKIS (klusu). Tad viņš nezināja vēl.

CARS Klau, kņaz: tūliņ lai šķersuvartus liek,

Ka Krievija pret leišiem būtu slēgta;

Lai nepārietu pāri robežai

Ne dzīva dvēsele; lai nepārskrietu

Ne zaķis šurp iz poļiem, lai pat krauklis

Iz Krakovas lai nepārlaistos. Ej!

ŠUJSKIS Es eju.

CARS Pagaid'. Vai nav tiesa, vēsts

Ir jocīga? Vai kādreiz dzirdēji,

Ka miroņi iz kapa cēlušies

Se tirdīt carus, likumīgus carus,

Kas vēlēti un celti visas tautas,

Kas lielā patriarka kronēti?

Vai nava joki? Ko? Kam nesmejies?

ŠUJSKIS Es, augstais valdon? …

CARS Klau, kņaz Vasilij,

Kad zināt dabūju, ka cara dēlu…

Ka cara dēls nezkā ir galu ņēmis,

Tu tiki sūtīts lietu izmeklēt, —

Nu tevi apzvēru pie svētā krusta,

Pēc sirdsapziņas teic man taisnību:

Vai tiešām bērna līķi pazini?

Vai viņš tik nebij pārmainīts? - Nu - runā!

ŠUJSKIS Es zvēru tev …

CARS Nē, Šujski, nezvēri,

Bet saki: tas bij Dmitrijs?

ŠUJSKIS Tas viņš bij.

CARS Kņaz, apdomā. Es žēlastību solu,

Par seniem meliem sodīt negribu,

Bet, ja tu arī šoreiz mani vil,

Es zvēru tev pie sava dēla galvas —

Tad tevi aizsniegs briesmīgs moku sods,

Tāds sods, ka briesmupilnais Jānis pats

No šausmām savā kapā nodrebēs.

ŠUJSKIS Ne soda, — tavas nelaipnības baidos!

Kā drīkstu tavā priekšā izlikties?

Un vai es varēju tik akli vilties?

Kā cara dēlu manim nepazīt?

Trīs dienas viņa līķi apmeklēju,

No visas Ugļičas turp pavadīts.

Ap viņu gulēja vēl trīspadsmit

No ļaudīm saplosītu ķermeņu.

Jau trūdums viņos stipri bija manāms,

Bet skaidrin skaidris bija bērna vaigs.

Tik svaigs un mierīgs it kā gulētājam;

Vēl dziļais griezums nebij aizretējis,

Un sejā nebij mainījies ne vaibsts.

Nē, car, tur nav ko šaubīties, ka Dmitrijs

Guļ tagad kapā.

CARS Diezgan, vari iet!

(Šujskis aiziet.) A, grūti … Kaut jel elpu atgūtu!

Es jutu: visa mana asins metās

Man vaigā un tad smagi atkritās . ..

Nu noģiedu, kāpēc jau ilgus gadus

Vienmēr man sapnī redzas nokauts bērns!

Bet kas viņš ir, mans baigais pretinieks?

Kas draudot uzbrūk man? —Tukšs vārds un ēna

Vai tiešām ēna manim kroni noraus?

Vai skaņa laupīs troni maniem bērniem?

Es neprātīgais! Ko es izbijos?

Tik dvašas pūsma — un šā spoka nav.

Mans apņēmums: — es nerādīšu baiļu;

Bet arī nieka nevar nicināt…

Ak Monomacha cepure, tu smaga! —

12

Viltus cars un paters Čerņikovskis.

VILTUS CARS Nē, tētiņ, kavēkļu nekādu nebūs!

Es savas tautas garu pazīstu; —

Tas dievabijīgs, bet bez iekarsuma,

Un cara piemērs ir priekš viņa svēts.

Labprāt viņš cietīs citas ticības.

Es galvoju, ka divos īsos gados

Jau visa tauta, visa baznīca

Par galvu atzīs Romas pāvestu.

PATERS Lai tevim palīdz svētais Ignatijs,

Kad būs mums citi laiki atnākuši!

Līdz tam, car, glabā savā dvēselē

Šī debess balvojuma svēto sēklu.

I lieku vaigu rādīt atklātībā

Mums dažreiz pavēl svētais pienākums:

Jo tavus vārdus, darbus — ļaudis tiesā;

Viens dievs tik lūko tavus nodomus. —

VILTUS CARS Āmen! Kas tur?

(Ienāk sulainis.) Ej teic: mēs pieņemam.

(Durvis atdarās, ienāk bars krievu un poļu.) Jūs mani biedri! Rīt mēs izjāsim

Iz Krakavas. Es, Mņišek, piestāšu

Pie tevis Samborā uz trijām dienām.

Es zinu, tava viesmīlīgā pils

Stāv, mirdzēdama smalkā greznumā,

Un lepojas ar jaunu saimnieci.

Tur ceru satikt skaisto Marinu.

Bet, mani draugi, Lietava un Rusja,

Kas sacēluši brāļu karogus

Pret mūsu ienaidnieku Borisu,

Pret mana troņa nekaunīgo zagli,

Drīz — slavu dēli — jūsu bargos pulkus

Es sengaidītā cīņā vedīšu;

Bet jūsu starpā redzu jaunas sejas.

GAVRILA PUŠKINS Šie atnāca pie tavas žēlastības

Lūgt tava dienasta.

VILTUS CARS Paldies jums, bērni,

Šurp, mani draugi! Puškin, teic, kas vārdā

Šim skaistulim?

PUŠKINS Kņazs Kurbskis.

VILTUS CARS (uz Kurbski). Skanošs vārds!

Vai esi radus viņam varonim?

KURBSKIS Es viņa dēls.

VILTUS CARS Vai viņš vēl ir starp dzīviem?

KURBSKIS Nē, jau miris.

VILTUS CARS Tas bija vīrs! Drošs kaujā, gudris domē!

Bet no tā laika, kad viņš aizgāja

Par sūrām pārestībām atriebties

Un apsēda ar leišiem Oļginu,

Par viņu nedzirdas ne vēsts.

KURBSKIS Mans tēvs

Uz mūža galu mita Volinijā

No Batorija viņam dotās muižās,

Tik rāmi, vientulīgi, zinātnēs

Sev prieku meklēdams: bet klusais darbs

Tam neiespēja sirdi mierināt.

Aizvien viņš pieminēja dzimteni

Un sērojās pēc tās līdz kapa malai.

VILTUS CARS Ak nabags varons! Viņa straujā dzīve

Kā skaidra saule koši uzausa!

Es priecājos, mans augstais bruņeniek,

Ka viņa asins mieru der ar mums;

Lai tēvu vainas netiek minētas,

Miers viņu pīšļiem! Dod man roku, Kurbski!

Vai nava dīvaini, ka Kurbska dēls

Uz troni ved? Un ko? — Jā, Jāņa dēlu! —

Pa manim visi: cilvēki un liktens.

Un tu kas tāds?

POLIS Brīvs šļachtičs Sobaņskis.

VILTUS CARS Gods, slava tevim, brīvestības bērns!

No algas trešdaļu tam iepriekš izdot.

Kas šie tur? Tēvu zemes uzvalkā?

No tā es redzu: tie ir mūsu ļaudis.

CHRUŠČOVS (pazemīgi klanīdamies). Tā tiešām, tētiņ car, tie esam mēs,

Daudz vajātie, tev uzticamie kalpi.

Mēs bēgam, padzīti iz Maskavas

Pie tevis, car, un esam gatavi

Par tevi galvu nolikt, mūsu miesas

Lai tevim ir par kāpieniem uz troni.

VILTUS CARS Tik dūšu, nevainīgie cietēji,

Lai tikai tieku savā Maskavā,

Gan Boriss mums par visu atmaksās.

Kas tu?

KARELA Es kazaks, atsūtīts no Donas,

No brīviem pulkiem, drošiem atamaniem,

No kazakiem gan zem-, gan augšgalā,

Lai redzu tavas dzidrās cara acis

Un klanos tevim mūsu ļaužu vietā! —

VILTUS CARS Es Donu pazīstu, es nešaubījos,

Ka manos pulkos mirdzēs bunčuki.

Mēs pateicamies saviem Donas pulkiem.

Mēs zinām labi, tagad kazaki

Tiek netaisnīgi vajāti un spiesti; —

Bet augstais dievs lai tikai palīdz mums

Sēst tēva tronī, tad mēs žēlosim

Pa senam paradumam brīvo Donu.

DZEJNIEKS (tuvojas, dziļi klanīdamies un Grišku aiz svārku stūra ķerdams). Visaugstais princi, visužēlīgs karal!

VILTUS CARS Ko gribi?

DZEJNIEKS (padod Griškam papīru). Paņemat jel žēlīgi

Šo manu pūļu nabadzīgo augli.

VILTUS CARS Ko redzu? Tās jau latiniskas dzejas!

Lai simtreiz sumināta derība

Starp zobenu un liru: vieni lauri

Ap abiem vijas. Dzimis ziemeļos,

Es tomēr protu Romas muzas balsi

Un mīlu ziedus, plūktus Parnasā.

Es ticu nākotnei, ko dzejnieks junda.

Nē, ne par velti viņa liesmu krūtīs

Deg cēlas jūsmas: svētīts ir tas darbs,

Ko dzejnieks ir jau iepriekš daudzinājis! -

Nāc tuvāk, draugs. Šo balvu ņem

Par piemiņu!

(Dod viņam gredzenu.) Kad piepildīsies reiz

Mans laimes nolēmums, kad senču kroni

Es galva likšu, ceru, skanēs man

No jauna saldā balss un cēlā himna.

Musa gloriam coronat gloriaque musam.

Nu, draugi, veseli, uz redzēšanos!

VISI Uz kauju, kauju! Slava Dmitrijam!

Lai dzīvo Dmitrijs, krievu lielais kņazs!

13

14

Marina, Rusja viņu rotā, kalpones.

MARINA (spoguļa priekšā). Kas ir? Vai gatavs drīz? Vai nevar pasteigties?

RUSJA Papriekšu lūdzu, lai jūs palūkotu,

Vai gribat smaragdpusmēnesi aplikties,

Vai labāk izvēlētos pērļu rotu?

MARINA Dod manu dimantvaiņagu.

RUSJA Ā, jauki! Atminat, viņš pušķoja jums matus,

Kad ballē braucāt jūs uz pilsgalmu?

Kā saule, teic, jūs saistījāt tur visus skatus.

Kā kungi nopūtās un dāmas sačukstējās .. .

Tad pirmo reizi ar jums satikās,

Kā liekas, Chotkevičs, kurš vēlāk nonāvējās! —

Nudien, daudz patiesības ļaužu valodās:

Kas jūs tik redzēja, tas iemīlējās.

MARINA Vai nevar ātrāk?

RUSJA Tūdaļ pabeigšu.

Šovakar jūsu tēvs no jums cer uzvaru,

Jo cara dēls jau nespēj apslēpt savu jūtu,

Par velti nebij viņa lūkojums;

Viņš ievainots — lai gluži jūsu varā kļūtu,

Tik vajadzīgs vēl beigu uzbrukums.

Viņš, pana, iemīlējies ir patiesi;

Jau mēness, kā viņš prom no Krakavas

Un karš un tronis tam iz atmiņas.

Pie jums viņš dzīrēs vien vēl mīt par viesi,

Kaut krievi, poļi sen jau piktojas.

Ak dievs, kad sagaidīšu gan to dienu!…

Vai ne? Kad Dmitrijs savā galvaspilsētā

Jūs vedīs krievu cares godībā,

Jūs mani neatstāsat tad še vienu?

MARINA Tu domā, ka es būšu Maskavā par cari?

RUSJA Kas cits? Kas skaistumā jums pāri?

Kas drīkst ar manu kundzi mēroties?

Vai Mņišku cilts pret citām piekāpsies?

Pret jūsu prātu nobālst katra slava …

Tas laimīgs, kuru ievēroja jūsu skats,

Kas jūsu mīlestību guva? —

Lai tas kas būdams ir, — ne mūsu karals pats,

Ne franču princis jums par augstu nava .. .

Ne tik šis ubags cars, diezin no kurienes

Diezin ka atmaldījies šurpu ciemā!

MARINA Viņš tiešām cars un atzīts visas pasaules.

RUSJA Bet tomēr viņš vēl pagājušā ziemā

Pie Visņeveckiem bija dienderos.

MARINA Viņš slēpās.

RUSJA Es tur nestrīdos.

Bet jums tik būtu jāpajautā,

Ko visu dzird par viņu tautā!

Viņš esot mūks iz Maskavas, kurš izbēdzis,

Un savā draudzē zināms nedrēbis.

MARINA Ko muļķības!. ..

RUSJA Es nelieku uz viņām svara!

Tik to es saku, ka viņš liktens laipnību

Var slavēt, ka tam devāt priekšroku

No visa precinieku bara …

KALPONE (ieskrien ātri iekšā). Jau viesi klāt!

MARINA Vai redzi nu!

Tu vai līdz rītam pļāpāt nenostātu,

Un es pa tam lai neapģērbta palieku.

RUSJA Tūlīt!

(Kalpones steidzas šurp un turp rīkodamās.)

MARINA (pie sevis). Es raudzīšu, ka visu izzinātu.

15

Višņeveckis, Mņišeks.

MŅIŠEKS Ar manu Marinu tik vien viņš runā,

Ar Marinu tik vienu nododas …

Tas gluži izskatās it kā pēc kāzām.

Nu, Višņevecki, vai tu domāji,

Ka mana meita tiks par cari, ko?

VIŠŅEVECKIS Jā, brīnums gan!… Un vai tu domāji,

Ka krievu tronī sēdīsies mans kalps?

MŅIŠEKS Bet kas par skuķi mana Marina!

Es tikai iebildu: nu, pielūko,

Ka nepalaistu Dmitriju!… Un skat,

Viņš beigts, viņš sapinies jau viņas tīklos.

(Muzika spēlē poļu deju. Dmitrijs iet ar Marinu pirmajā pārī.)

MARINA (klusu Dmitrijam). Jā, vakarā ap pulksten vienpadsmitiem

Tur liepu gatvā, rīt pie fontanas.

(Aiziet, cits pāris.)

KAVALIERS Ko Dmitrijs viņā atrod sevišķu?

DĀMA Ko? Viņa skaistule.

KAVALIERS Jā, marmornimfa;

Vaigs, acis, viss bez dzīvības, bez smaidiem …

(Cits pāris.)

DĀMA Viņš nava skaists, bet toties pievilcīgs,

Un cara daba viņā parādās.

(Cits pāris.)

DĀMA Kad karā dosaties?

KAVALIERS Kad vēlēs cars.

Mēs gatavi, bet, redzams, pana Mņišek

Mūs līdzi Dmitrijam še tura gūstā.

DĀMA Tāds gūsts ir tīkams.

KAVALIERS Zināms, ja tik jūs …

(Viesi sāk izklīst, istabas paliek tukšākas.)

MŅIŠEKS Mums, večiem, nav tie laiki vairs, lai dietu,

Mūs neviļina jaukā muzika,

Mēs skaistu rociņu vairs neskūpstām .. .

Ak, man vēl prātā senās nerātnības!

Nav vairs tie laiki, nē, ne tie, kas senāk!

I jaunie ļaudis nav tik droši vairs,

Un skaistules nav arī vairs tik jautras;

Draugs, atzīsties: viss ticis skumīgāks.

Lai viņi paliek, ejam, biedri, mēs

Un liekam atrakt vecā ungarvīna

Sen zāles apzēlušo buteli

Un sūksim abi kādā nomalē

No medusbiezās, smaršu pilnās strāvas,

Pa starpām spriezdami par šo un to.

Nāc iesim, brāli.

VIŠŅEVECKIS Iesim arī, draugs.

16

Viltuscars, Marina.

VILTUS CARS (ienāk). Te fontana; šurp viņa teicās atnākt.

Es gan no dabas bailīgs neesmu

Un nāvei tuvu acīs lūkojos —

Un dvēsle netrīsēja nāves priekšā.

Man mūža nevaļība draudēja,

Man pakaļ dzinās — tomēr neapmulsu,

Ar bezkaunību gūstam izrāvos.

Bet kas man tagad krūtīs elpu žņaudz?

Ko apzīmē šīs nevaramās trīsas?

Vai mani kaislas gaidas drebina?

Nē, tās ir bailes. Cauru dienu jau

Es gaidīju šo slepu tikšanos

Un visu pārdomāju, ko tai teikšu,

Kā viņas lepno prātu kārdināšu,

Par krievu cari viņu nosaukdams.

Bet brīdis klāt — nekā es neatminu

Un iemācīto runu nerodu;

Man mīla visus prātus samulsina . ..

Bet kas tur mirdzēja … klau, kas tur čaukst.. .

Nē, tā tik mēness gaisma mānītāja,

Un tikai vējiņš lapās šalca.

MARINA (ienāk). Car!

VILTUS CARS Tā viņa!… Visas asin's manim stingst.

MARINA Vai, Dmitrij, jūs?

VILTUS CARS Ā, burvjusaldā balss!

(Tuvojas viņai.) Vai reiz tu nāci? Vai es tevi redzu

Vienu ar mani zem klusās nakts segas?

Cik lēni vilkās garlaicīgā diena!

Cik lēni saule laidās vakarā!

Cik ilgi gaidīju es tumšā naktī!

MARINA Drīz stundas bēg, un laiks ir manim dārgs.

Es noteicu ar tevi tikšanos

Ne mīļotāja glaimurunu dēļ.

Mums lieku vārdu nevaj'ga. Es ticu,

Tu mani mīli; lūk, es apņēmos

Ar tavu aukupilno likteni

Uz mūžu manu laimi savienot.

Man tiesība no tevis visu zināt:

Es prasu, ka tu savas dvēseles

Visslepenākās cerības man teiktu

Un savus nodomus un bailes pat,

Lai droši varētu es dzīvē iet

Ar tevi roku rokā, ne kā bērns,

Nedz ar kā vīra vaļas verdzene,

Kā tavas gultas mēma dalītāja,

Bet vien kā tevis cienīgs laulāts draugs,

Kā krievu cara īstā biedrene.

VILTUS CARS Ak, ļauj jel acumirkli aizmirst man

Šo manu nemieru, šīs manas rūpes!

Ak, aizmirsti, ka tavā priekšā cars,

Un lūkojies uz mani, Marina,

Kā mīļotāju, tevis izvēlētu,

Ko laimo vienīgs tavu acu skats.

Ak, klausies mīlestības lūgšanās!

Ļauj visu izteikt, kas man sirdi pilda!

MARINA Nav laika, kņaz! Tu kavējies, un tamēr

Var atdzist tavu draugu padevība;

Diendienā darba bailīgums un grūtums

Tiek bailīgāks un grūtāks; ļaudīs dzird

Jau dažnedažas šaubu pilnas runas,

Jau viena jauna bauma otru dzen,

Un Godunovs to starpu rīkojas …

VILTUS CARS Ko Godunovs? Vai vara Borisam

Par tavu mīlestību, manu laimi?

Nē. Tagad vienaldzīgi lūkojos

Uz viņa troni, viņa cara varu.

Tik tava mīla… ko bez viņas der

Man dzīve, slava, visa krievu valsts?

Jo tāļā stepē, zemes būdiņā

Tu būsi manim cara valstība,

Ja mani mīli…

MARINA Kaunies, neaizmirsti

Jel sava augstā, svētā uzdevuma;

Viņš tev par visu dārgāks jātura,

Par visiem priekiem, visām dzīves baudām,

Nekam tu nedrīksti to līdzināt.

Ne kaislam, bezprātīgam jauneklim,

Kas ticis apburts mana daiļuma,

Es svinīgi šo savu roku dodu

Tik krievu carakrēsla mantniekam,

Tik laipna liktens glābtam cara dēlam.

VILTUS CARS Ak, nemoki jel mani, Marina,

Un neteic man, ka manu augsto godu,

Ne mani mīli! Tevim jausmas nav,

Cik sāpīgi tas sirdi ievaino.

Kas būtu — briesmu pilnā šaubība!

Ja aklais liktens, teic, man būtu lēmis

Ne caru tronī piedzimt, ja es būtu

Ne mazais Dmitrijs, niknā Jāņa dēls,

Ko visa pasaule sen aizmirsuse;

Vai tad. . . vai tad tu mani mīlētu?

MARINA Tu Dmitrijs esi, nevari būt cits;

Es cita mīlēt nespēju.

VILTUS CARS Nē, diezgan!

Man netīk sacensties ar mironi

Ap mīļāko, kas viņam nolemta —

Būs diezgan liekuļots! Es teikšu visu!

Tad zini, sen tavs Dmitrijs nomiris,

Guļ dzestrā zemē — viņš vairs necelsies.

Bet vai tu gribi zināt, kas es esmu?

Nu uzklausies: es esmu nabags mūks!

Man mūka nevaļība apriebās,

Un klosterī es klusi apdomāju

Šo drošo nedarbu, man gribējās

Dot ļaudīm pabrīnēties — tad es bēdzu

Iz cellas ukrainiešu brīvos pulkos.

Tur visās kara mākslās mācījos;

Tad nācu šurp, teicos Dmitrijs esus —

Un apmānīju nesajēgas poļus.

Ko teiksi, augstprātīgā Marina?

Vai tu ar manu atzīšanos mierā?

Par ko tu klusu ciet?

MARINA Ak kauns! Ak bēdas!

(Cieš klusu.)

VILTUS CARS (klusu). Kurp mani dusmu ceras noveda!

Es savu grūtām pūlēm celto laimi

Varbūt uz visu mūžu postīju.

Ko, nelga, padarīju es?

(Dikti.) Nu redzu:

Tu kaunies necariskas mīlestības;

Tad bildi arī izšķirošo vārdu,

Mans liktens tagad tavās rokās stāv;

Es gaidu, spriedi!

(Nometas ceļos.)

MARINA Celies, nabags mūks!

Varbūt tu domā, ceļos mezdamies,

Kā vājai, lētticīgai meitenei

Man goda kāro sirdi kustināt?

Tu pārskatījies, draugs, pie savām kājām

Es bruņeniekus un grafus redzēju,

Bet viņus visus dzestri atraidīju

Ne tādēļ, lai kāds bēglis, viltnieks mūks …

VILTUS CARS (pieceļas). Nē, nenicini jauno viltus caru;

Varbūt viņš sevī glabā tikumus,

Kas cienīgi pat troņa Maskavā,

Ne tikai poļu panas lētās rokas .. .

MARINA Jā, cilpas cienīgi, tu pārdrošais!

VILTUS CARS Es vainīgs; lepna prāta apstulbots,

Pret cariem, meloju, pret pašu dievu —

Es vīlu pasauli. Bet, Marina,

Ne tevim mani sodīt; tavā priekšā

Es taisns; es tevi nevarēju vilt.

Tu biji manim viss un vienīgs svētums,

Es tevim nedrīkstēju liekuļot.

Tik mīlestība, akla, greizsirdīga,

Tik mīlestība mani aizrāva

Tev visu teikt.

MARINA Ko lielies, bezprātīgais!

Kas lika tevim kaunu atzīties?

Ja reiz jau, nezināmais pasaul's klaidon,

Tu divas tautas apburt iespēji,

Tad tevim arī vaj'ga būt vismaz

Šī sava pienākuma cienīgam

Un savu drošo viltu noglabāt

Kā dziļu, cietu mūžanoslēpumu.

Vai varu, saki, tevim atdoties

Un, savu cilti, godu aizmirsdama,

Ar tavu laimi saistīt savējo,

Kad tu jau pats ar tādu vaļsirdību

Tik lēti savu kaunu izteici?

Aiz mīlas viņš ir šoreiz izpļāpājies!

Man tikai brīnums, ka tu manam tēvam

Aiz draudzības vēl arī neatklājies

Un mūsu karalim aiz liela prieka,

Un vēl varbūt i panam Višņeveckam

Aiz uzticama kalpa cītības.

VILTUS CARS Es tevim zvēru, ka iz manas sirds

Tu viena spēji izraut atzīšanos,

Es tevim zvēru, ka nekur, nekad,

Ne jautrās dzīrēs, vīna mulsumā,

Ne vaļsirdīgā sarunā ar draugu,

Ne nāves briesmās, niknās mocībās

Šos noslēpumus mana mēle neteiks.

MARINA Tu zvēri! Tad man, zināms, jātic būs.

Ak, es jau ticu ar! Bet saki, lūdzams,

Pie kā tu zvēri? Vai pie dieva vārda

Kā ticīgs, jezuitu pieņemts bērns?

Jeb vai kā bruņenieks pie sava goda,

Vai laikam vienkārši ar cara vārdu

Kā īstens cara dēls? Teic, vai ne tā?

VILTUS CARS (lepni). Pats niknā cara gars ir mani saucis,

Par Dmitriju iz kapa uzcēlis,

Visapkārt manim tautas dumpī jaucis

Un Borisu man rokā nodevis.

Es cara dēls. Nu diezgan! Manim kauns

Priekš lepnas poļu panas zemoties.

Ardievu mūžam; asiņainais karš

Un mana liktens plašais uzdevums,

Es ceru, aizdzīs manas mīlas skumjas.

Kā tevi ienīdēšu, kad būs dzisis

Šīs necienīgās kaisles zvērojums!

Es eju nu — lai kronis jeb vai posts

Tur krievu zemē manu galvu gaida;

Vai goda nāvi kaujā atradīšu,

Vai beigšos kartavās kā noziedznieks,

Nekur tu nebūsi man biedrene,

Tu nedalīsies manā liktenī.

Bet pēc varbūt tu pate nožēlosi

To laimi, kuru tagad atstumi. —

MARINA Bet ko, ja tavus bezkaunīgos melus

Es visiem atklāt priekšlaik pasteidzos?

VILTUS CARS Vai domā gan, ka es no tevis baidos?

Ka vairāk ticēs poļu jaunavai

Par krievu cara dēlu? Tikai dzirdi,

Ne karalis, ne pāvests nedomā

Par manu izteikumu patiesību.

Vai Dmitrijs es vai ne — kas viņiem daļ

Es viņiem iemeslis, ko karu celt;

Tas vien tiem vajadzīgs, un tici man,

Gan tevi darīs klusu, dumpiniece.

Ardievu!

MARINA Pagaid', cara dēls! Nu reizi

Es dzirdu vīra, nevis zēna runu.

Tā tevi manā priekšā atvaino.

Es tavas trakās ceras aizmirstu

Un redzu atkal Dmitriju. Bet klausies:

Jau laiks! Nu celies, nekavējies ilgāk,

Ved ātrāk pulkus savā Maskavā,

Ņem Kremli, sēdies Krievu cara krēslā —

Tad sūti šurp pēc manis precniekus;

Bet — dievs to zina — kamēr tava kāja

Nav stājusies uz troņa kāpieniem,

Līdz kamēr Godunovs vēl nava gāzts,

Es mīlestības runās neklausīšos.

(Aiziet.)

VILTUS CARS Nē! Vieglāk man pret Godunovu karot

Vai viltū mēroties ar jezuitu,

Bet ne ar sievietēm. Rauj viņas velns;

Tās mulsina, tās vijas, lokās, lien

Un slīd iz rokām, biedē, šņāc un dzeļ —

Ak čūska!… Ne par velti trīsēju.

Tik tikko mani neiegrūda postā.

Bet nospriests: rītu pulkiem jāiziet.

17

(1604. gada 18. oktobra dienā.)

Kņazs Kurbskis un Dmitrijs, abi jāšus; pulki tuvojas robežai.

KURBSKIS (pirmais piejājis). Lūk, te, lūk — krievu robeža, lūk, te!

Tu svētā Rusja! Tēvija! es tavs!

Es svešas zemes pīšļus nokratu

No kājām nicīgi; es kāri dzeru

Šo jauno gaisu; viņš man radniecīgs!

Mans tētiņ! tagad tava dvēsle rims

Un tavi kauli kapā līgsmosies!

Nu atkal mūsu dzimtas zobens mirdz,

Šis slavas zobens — kazaniešu posts,

Šis labais zobens — krievu caru kalps!

Viņš tagad līgos kara asins dzīrēs

Par savu cerību, par valdinieku ..

DMITRIJS (jāj klusi, nodurtu galvu). Cik laimīgs viņš! Kā viņa skaidrā sirds

No prieka un no slavas pacilāta!

Mans varon, kā es tevi apskaužu!

Tu Kurbsku dzimums, svešā zemē audzis,

Kas tēvam pāri darīts, aizmirsdams

Un izpirkdams pie kapa viņa vainu,

Tu tagad steidzies savas as'nis liet

Par Jāņa dēlu, likumīgo caru,

Tu caru atdod tēvijai, tu taisns,

Jā, tavai sirdij priekā jāliesmo.

KURBSKIS Vai tevim prāts nav arī pacilāts?

Lūk, mūsu Rusja — viņa tava, car! —

Tur tevis gaida tavu ļaužu sirdis,

Tavs tronis, Kremlis, tava Maskava.

DMITRIJS Ai Kurbski, Kurbski, krievu asins līs!

Jūs tīri, jūs par caru ceļat šķēpus,

Es jūs pret brāļiem pulcinu; es leišus

Uz krieviem atsaucu, un ceļu rādu

Es naidniekiem uz skaisto Maskavu!. . .

Bet lai šie grēki ne uz mani krīt,

Bet nāk pār tevi, Boris — cara kāvējs!

Uz priekšu! priekšu!

KURBSKIS Nāvi Borisam!

(Aulekšo. Pulki pāriet pār robežu.)

18

Cars, patriarks un bajāri.

CARS Vai tas ir domājams? Kāds bēglis mūks

Pret mums drīkst noziedzīgos pulkus vest,

Mums draudus rakstīt! Pilns ir viņa mērs,

Nu laiks šo neprātīgo pārmācīt!

Jums jāiet, Trubeckoj un Basmanov,

Jo palīgs vaj'dzīgs mūsu vadoņiem.

Jau Čerņigovu dumpons apsēdis,

Jums pilsēta un ļaudis jāpaglābj.

BASMANOVS Mans car, trīs mēneši vēl nepaies —

No dumpinieka nebūs vairs ne miņas;

Mēs viņu atvedīsim Maskavā

Kā kādu brīnumzvēru dzelzu būrī,

To zvēru tevim, car.

(Aiziet abi ar Trubeckoju.)

CARS Man zviedru valdnieks

Caur sūtņiem piesolīja palīdzēt;

Bet sveša palīga mums nevaj'ga:

Mums savu kara ļaužu diezgan būs,

Ko vairīt dumpiniekus līdz ar poļiem.

Es liku atteikt.

Sūti, Sčelkalov,

Visapkārt ukazus pie vojevodiem,

Lai zirgos sēžas un lai ļaudis rīko

Pa vecam ieradumam kara gaitās.

Kas klosteros pie dievkalpības pieder,

Tos atšķir visus nost. Gan agrāki,

Kad tēvu zemei briesmas draudēja,

Ir mūki paši gāja kautiņā;

Bet tagad viņus traucēt negribam,

Lai viņi klusi dievu lūdz par mums. —

Tā pavēl cars un visi bajāri.

Mums jāizšķir nu svarīgs jautājums:

Jūs dzirdējāt, ka drošais viltus cars

Visapkārt melu baumas izplatījis

Un viņa izsūtītās grāmatas

Ir izsējušas nemieru un šaubas.

Uz ielām dzirdams dumpīgs kurnējums,

Jau prāti virtin verd — tos vajag dzesēt!

Es nāves sodus labprāt atturētu,

Bet kā? To tagad gribam pārrunāt.

Teic, svēto tētiņ, pirmais savas domas.

PATRIARKS Lai slavēts ir visaugstais, kas tev sirdī

Ir licis pacietībai piemājot

Un mīlestības garam, lielais car! —

Tu grēcinieka posta negribi,

Tu lēni gaidi, kamēr pāries maldus.

Un maldus pāries, patiesības saule

Pār visiem mirdzēs.

Es, tavs dieva kalps,

Ne gudris spriedējs esmu pasaul's lietās,

Tev šoreiz drīkstu izteikt savas domas:

Tas velna dzimums, nelietīgais mūks,

Par Dmitriju ir pratis izslavēties;

Viņš cara vārdā bezkaunīgi tērpies

Kā zagtā, svētā baznīcuzvalkā:

Bet lai tik saplēš svārkus — un viņš pats

Būs kaunā gāzies savā kailumā.

Pats dievs uz to mums sūta līdzekli:

Būs tagad kādi seši gadi, car,

To pašu gadu, kad visaugstais dievs

Tev deva svētību uz cara godu —

Pie manis reizi pavakarē nonāk

Kāds labi pasirms vecis, vienkāršs gans,

Un brīnumnoslēpumu viņš man bilda:

"Vēl jaunos gados," tā viņš stāstīja,

"Es tiku aklis, un līdz vecumam

Ne nakts, ne dienas es vairs nezināju.

Gan velti zāļojos daždažādi,

Gan burvjiem liku acis aprunāt,

Es velti izstaigājos lūgdamies

Pa svētekļiem, pie lieliem brīnumdariem;

Es velti tumšās acis slacināju

Ar ūdeni iz svētiem avotiem; —

Dievs nebij vēlējis man izdziedēties.

Ta beigās pazaudēju cerību

Un apradu ar tumsu, un pat sapņos

Nekas man redzams nerādījās vairs,

Bet tikai skaņas vien vēl dzirdējās.

Reiz dzirdu dziļā miegā — bērna balss

Man saka: celies, tētiņ, celies augšā,

Ej Ugļičmiestā, svētā dieva namā,

Pie mana kapa dieva pielūdzies,

Dievs žēlsirdīgs — un es tev piedošu.

Bet kas tu tāds? es prasu bērna balsi.

Es Dmitrijs, cara dēls. Dievs debess kungs

Ir mani ieskaitījis eņģeļos,

Un tagad esmu es liels brīnumdaris.

Ej, vecīt! — Pamodies es nodomāju,

Kas zin, varbūt ar tiešām debess tēvs

Kaut vēlu atdod manim redzes spēju.

Būs jāiet — un es laidos tālumā.

Nu nonācu es Ugļičā un eimu

Uz dievanamu mišas klausīties

Un pacilātā sirdī iekarsies

Tik saldi raudu, it kā neredzība

Iz acīm lītu līdz ar asarām.

Kad ļaudis sāka iziet, saku zēnam,

Kurš mani vadīja: nāc, Jānīt, iesim

Re kapa, kurā mazais Dmitrijs dus.

Zēns mani noveda — un, tikko guvu

Tur svētus dieva vārdus noskaitīt,

Man acis atdarījās; — un es redzu,

Visapkārt gaišs, tur dēlēns stāv, tur kaps."

Lūk, car, ko vecis manim pavēstīja.

(Visi iztrūkušies. Kamēr patriarks runā, Boriss vairākas reizes slauka vaigu ar lakatu.) Es toreiz ļaudis turpu sūtīju,

Kas visu izzinātu, un patiesi

Daudz gaudeņu tāpat kā sirmgalvis

Pie cara dēla kapa izdziedēti.

Lūk, tāds mans padoms: pārvest svētos kaulus

Uz Kremli Archangela dievnamā;

Tad visi ļaudis skaidri noredzēs,

Ka bezdievīgais blēdis melojis,

Un velna vara gaisīs it kā dūmi.

(Klusums.)

ŠUJSKIS Kas zina, svētais tēvs, tā kunga ceļus?

Ne man par viņiem spriest. Dievs augstākais

Var bērna atliekām dot netrūdību

Un spēku, darīt lielus brīnumus.

Bet ļaužu runas vajag izpētīt

Bez iekarsuma un ar uzcītību.

Bet vai mēs šinīs nemierīgos laikos

Uz tādu lielu lietu varam domāt?

Vai ļaudis nesacīs, ka to, kas svēts,

Mēs gānām savas pasaul's vajadzībās.

I tā jau tauta bezprātīgi šaubās,

Un tā jau diezgan trokšņa, valodu.

Ne tagad laiks, lai ļaudis uztrauktu

Ar tādu lielu, negaidītu ziņu.

Es redzu pats, ka vajag apslāpēt

Šī bēgļa mūka izplatītās baumas;

Bet tur var līdzēties daudz vienkāršāk.

Es, augstais car, ja dosi pavēli,

Pats steigšos lielā tirgus laukumā

Un ļaudis aprāšu un pierunāšu,

Un bēgļa ļauno viltu atklāšu.

CARS Lai notiek tā! Tu, valdon patriark,

Es lūdzu, atnāc manās palatās,

Es vēlos šodien runāties ar tevi.

(Aiziet; ar viņu līdzi visi bajāri.)

VIENS BAJĀRS (klusām otram). Vai manīji, ka valdnieks nobālēja

Un sviedri lielām lāsēm sāka plūst?

OTRS BAJĀRS Es taisni acis nedrīkstēju pacelt,

Ne elpu vilkt, ne tik vēl pakustēt.

PIRMAIS BAJĀRS Kņazs Šujskis paglāba. Nu, krietnis vīrs! —

19

(1604. gada 21. decembra dienā.)

20

KAREIVJI (bēgdami mistru mistram). Posts, posts! Carevičs! poļi! Edz, kur viņi!

Edz, kur nāk!

(Uznāk kapteiņi Maržerets un Valters Rozens.)

MARŽERETS Kur eit', kur eit'? Allons (Nu eita.) … Marš atpakaļ!

KĀDS IZ BĒGĻIEM Pats marš, ja tev tā gribas, sasodītais sumpurns tāds!

MARŽERETS Quoi? Quoi? (Ko? Ko?)

OTRS Kva! kva! tīk tev, spranču rupuci, kvarstēt pret krievu cara dēlu; bet mēs, redz, esam pravoslavni. (Pareizticīgi.)

MARŽERETS Qu'est-ce a dire pravoslavni? … Sacrιs gueux, maudite canaille! Mordieu, mein Herr, j'enrage: on dirait que ?a n'a pas de bras pour frapper, ?a n'a que des jambes pour fuire. (Kas tas ir "pravoslavni"? … Svēti ubagi, nolādēti maitas gabali! Ka viņus deviņi velni, mans kungs, tur trakam jāpaliek: teiks ļaudis, ka viņiem nav roku, ko kauties, bet tikai kājas, ko bēgt.

ROZENS Es ist Schande. (Tas ir kauns.)

MARŽERETS Ventre-saint-grist! Je ne bouge plus d'un pas; puisque le vin est tirι, il faut le boire. Qu'en dites-vous, mein Herr? (Zili, zaļi zibeņi! (Vēders svēts pelēks.) Es neviena soļa neatkāpšos: kad zirgs iejūgts, groži rokās, tad jābrauc (ja vīns attaisīts, tad jādzer). Ko jūs sakāt, mans kungs?

ROZENS Sie haben Recht. (Jums taisnība.

MARŽERETS Tudieu, il y fait chaud! Ce diable de Samozvanetz, comme ils l'appellent, est un brave ? trois poils. (Velns, bet ir gan silti! Tas velna "samozvaņets", kā viņu sauc, kaujas kā pats nelabais.

ROZENS Jā.

MARŽERETS Hι! Voyez donc, voyez donc! L'action s'engage sur les derri?res de l'ennemi. Ce doit ?tre le brave Basmanoff, qui aurait faire une sortie. (E, skatāties tak, skatāties tak! Kauja griežas uz pakaļējiem ienaidniekiem. Tas gan būs dūšīgais Basmanovs, kas viņiem uzbrucis.

ROZENS Ich glaube das. (Es to ticu.)

(Ienāk vācieši.)

MARŽERETS Ha, ha! voici nos Allemands. Mein Herr, dites-leur donc de se raillier et, sacrebleu, chargeons! (A, a! Re, kur mūsu vācieši. Mans kungs, sakāt tak viņiem, lai sapulcējas; un — ka viņus deviņi velni, lai saņem lietas.)

ROZENS Sehr gut. Halt! Marsch! (Ļoti labi. Stāvat! Marš!)

(Vācieši sarindojas.)

VĀCIEŠI (iet). Hilf Gott! (Dievs palīdz!)

(Kauja. Krievi atkal bēg.)

POĻI Uzvara! uzvara! Slava caram Dmitrijam!

DMITRIJS (jāšus). Sist bungas uz rimšanu! Mēs uzvarējuši. Diezgan; saudzējat krievu asinis. Rimstat!

(Taurē un bungo.)

21

22

Ļaudis.

VIENS Vai drīz cars iznāks iz baznīcas?

OTRS Mišas jau beidzas, tagad nāk aizlūgšanas.

PIRMAIS Ko, vai to jau nolādēja?

OTRS Es stāvēju baznīcas priekšā un dzirdēju, ka djakons iebrēcās: Griška Otrepjevs — lai nolādēts!

PIRMAIS Lai lād sev': kas par daļu cara dēlam gar Otrepjevu.

OTRS Bet cara dēlam tagad dzied dvēsles mišas.

PIRMAIS Dvēsles mišas dzīvam! Nu, gan jau viņiem būs par to, bezdievji tādi.

TREŠAIS Kuš! troksnis! Vai tik nav cars?

CETURTAIS Nē, tur nāk muļķis.

(Ienāk muļķis, dzelzs cepure galvā, apkārstījies dzelzs valgiem, viņam apkārt pulks zeņķu.)

ZEŅĶI Dzelža mice, dzelža mice! … Stinkš!…

VECENE Nost no viņa, suņa gabali. Lūdz, svētīgais, par mani, grēcnieci.

MUĻĶIS Dod, dod,dod kapeiciņu.

VECENE Še tev kapeiciņa; bet piemini mani.

MUĻĶIS (nosēžas turpat zemē un dzied). Mēness brauc,

Kaķēns raud,

Muļķīti, celies,

Pielūdzi dievu!

(Zēni apstāj viņu atkal.)

Viens no zēniem.

Sveiks, muļķīt, ko tad tu cepures nenoņem?

(Piesit pie viņa dzelžu cepures.) Edz, kā skan!

MUĻĶIS A, reče, man ir kapeiciņa.

ZEŅĶIS Melo — nu parādi.

(Izrauj muļķim kapeiciņu un aizbēg ar to prom.)

MUĻĶIS (raud). Atņēma man kapeiciņu, muļķītim pāri dara.

ĻAUDIS Cars, cars nāk!

(Cars iznāk iz baznīcas: bajārs, pa priekšu iedams, izdala dāvanas. Bajāri.)

MUĻĶIS Boris, Boris! zēni pāri dara muļķītim!

CARS (uz bajāra). Dod viņam dāvanas! Ko viņš raud?

MUĻĶIS Mazie zēni man pāri dara. .. Liec viņus nokaut, kā tu nokāvi mazo cara dēliņu.

BAJĀRI Ej nost, muļķi! Ķerat muļķi!

CARS Laidiet viņu mierā. Lūdz par mani dievu, muļķi.

(Aiziet.)

MUĻĶIS (no pakaļas iesaucas). Nē, nē! nevar dievu lūgt par caru-Erodu: dievmāte nevēl.

23

Viltus cars savējo vidū.

VILTUS CARS Kur gūstītais?

POLIS Šepat.

VILTUS CARS Saukt viņu šurp!

(Ienāk krievu gūstītais.) Kas esi?

GŪSTĪTAIS Rožnovs, maskaviešu muižnieks.

VILTUS CARS Vai ilgi dienestā?

GŪSTĪTAIS Drīz mēnesi.

VILTUS CARS Kā, Rožnov, varēji tu zobenu

Pret mani celt?

GŪSTĪTAIS Tā nava mūsu vaļa.

VILTUS CARS Vai kāvies līdz pie Novgorodas?

GŪSTĪTAIS Nē.

Es nonācu iz Maskavas pēc tam.

VILTUS CARS Ko Godunovs?

GŪSTĪTAIS Viņš ļoti iztrūkās,

Ka kauja zaudēta, un ievainots

Kņazs Mstislavskis. Viņš Šujsku nosūtīja

Par kara vadoni.

VILTUS CARS Bet teic, kāpēc

Viņš Basmanovu projām aizsaucis?

GŪSTĪTAIS Cars atmaksājis viņa nopelnus

Ar zeltu un ar godu. Cara domē

Viņš tagad sēd.

VILTUS CARS Še viņš bij vairāk vaj'dzīgs.

Kas liekas Maskavā?

GŪSTĪTAIS Viss, paldies dievam,

It klusi.

VILTUS CARS Ko? Vai mani sagaida?

GŪSTĪTAIS Dievs zin, par tevi tur i runāt nedrīkst —

Te citam mēli atgriež, citam galvu.

Mums parasts katru dienu nāves sods,

Un visi cietumi kā bāztin pilni.

Kur ielas vidū sanāk divi trīs,

Tur, skat, jau apkārt lumstas slepens spiegs.

Un valdinieks, ja viņam atliek laika,

Pats pienesējus nopratināt mēdz.

Drīz vien var iestigt, labāk klusu ciest.

VILTUS CARS Jums jauka dzīve gan pie Borisa!

Kā ir ar kara spēku?

GŪSTĪTAIS Kā lai ir?

Viņš apģērbts, paēdis, ar visu mierā.

VILTUS CARS Vai liels?

GŪSTĪTAIS Dievs zin.

VILTUS CARS Būs tūkstoš trīsdesmit?

GŪSTĪTAIS Nu, sanāks arī tūkstoš piecdesmit.

(Viltus cars apdomājas; apkārtējie skatās viens uz otra.)

VILTUS CARS Kā spriež par mani jūsu apmetnē?

GŪSTĪTAIS Par tavu žēlastību saka ļaudis,

Ka tu, kaut blēdis — neņem manim ļaunā, —

Bet krietnis zēns.

VILTUS CARS (smiedamies). To gribu pierādīt.

Mēs, draugi, negaidīsim Šujski nākam;

Daudz laimes vēlu: rītu kauja būs.

(Aiziet.)

VISI Lai slava mūsu caram — Dmitrijam!

POLIS Rīt kauja! Viņu tūkstoš piecdesmit,

Un mums pat tūkstoš piecpadsmit nav pilnu —

Vai traks!

OTRS Nekas, brāl, nieki! Polis viens

Var izaicināt simtu maskaļu.

GŪSTĪTAIS Jā, izaicināt, bet, kad pienāks kauties,

No viena paša bēgsi, lielmuti.

POLIS Ja, nekauņa, tev zobens būtu klāt,

Es tevi lūk, (uz zobena rādīdams) Ar šito pārmācītu.

GŪSTĪTAIS Es — krievu zēns, bez viņa iztikšu:

Vai negribi tu šito baudīt (dūri rādīdams), vēplis!

(Polis lepni uz viņu paskatās un tad atiet klusu nost. Visi smejas.)

24

Viltus cars un Puškins.

(Netāļu guļ zirgs nodvesdams.)

VILTUS CARS Mans nabags zirgs! cik ņipri aulekšoja

Viņš šodien beidzamajā kautiņā

Un ievainots cik aši mani nesa!…

Mans nabags zirgs!

PUŠKINS (zem sevis). Edz, atradis ko gaust,

Tam zirga žēl, kad visi mūsu pulki

Pagalam sakauti.

VILTUS CARS Klau, viņš varbūt

Tik drusku paguris no savas vāts

Un atkal atspirgs.

PUŠKINS Kur nu atspirgs! Beigts.

VILTUS CARS (iet pie zirga). Mans nabags zirgs!… Ko darīt? Atlaist jost

Un noņemt iemauktus, lai vaļā beidzas.

(Atbruņo zirgu. Ienāk vairāk poļu.) A, sveiki, mani kungi! Kur ir Kurbskis?

Par ko es viņu neredzu starp jums?

Es redzēju, viņš šodien iecirtās

Visniknākajā kaujā; viņam pretim

Pulks zobenu kā vārpas pacēlās,

Bet viņa zobens visus pārvizēja,

Un visus pārskanēja viņa balss.

Kur ir mans varons?

POLIS Nāves laukā guļ.

VILTUS CARS Gods drošumam, un viņa dvēslei miers!

Cik maz ir atlicis no mūsējiem!

Šie nolādētie blēži, kazaki,

Mūs postā iegrūda, šie nodevēji!

Ne acumirkļa pretim neatstāvēt!

Bet pag! Ik desmitais pie kartavām!

Tie bendes kalpi!

PUŠKINS Lai tur vainīgs kurš,

Bet tomēr mēs pagalam sakauti,

Mums pēdējs posts.

VILTUS CARS Bet uzvara bij mūsu;

Es būtu pieguldījis priekšējos,

Bet vāci mūs ar sparu atgainīja;

Nudien, tie krietni zēni! Tas man tīk.

Es vēlāk katrā ziņā sastādīšu

No viņu pulkiem sevim goda sargus.

PUŠKINS Bet kur lai mēs šonakti pārguļam?

VILTUS CARS Se mežā. Vai tās nava naktsmājas?

Rīt agri kājās; Riļskā azaidosim.

Ar labu nakti!

(Apgulstas, paliek seglus zem galvas un aizmieg.)

PUŠKINS Saldu dusu, car!

Pagalam pieveikts, bēgšus glābdamies,

Viņš drošs un bezrūpīgs kā muļķis bērns.

Gan pate dieva roka viņu sargā,

Un, draugi, arī mums nav jānoskumst.

25

Boriss. Basmanovs.

CARS Viņš pārvarēts, kāds labums mums no tā?

Mēs velti gavilējam uzvarā.

Viņš, salasījis izkaisītos pulkus,

Iz Putivļas mūs atkal apdraudē.

Ko dara mūsu varoņi to laiku?

Pie Kromām stāv, kur pulciņš kazaku

Aiz sapuvušas sētas viņus zobo.

Edz slava! Nē, man tādu nevaj'ga!

Es tevi sūtīšu par vadoni —

Lai prāts ir pavēlnieks, ne augsta cilts;

Lai viņi tur sev gauž pēc cilšu kārtas!

Laiks augstā pūļa brēkas nicināt

Un iznīcināt posta parašu.

BASMANOVS Ak, simtreiz, car, tā diena svētīta,

Kad kārtu grāmatas ar viņu ķildām,

Ar uzpūtīgo ģintu lepnību

Reiz uguns rīs!

CARS Tā diena tāļu nav;

Tik ļauj man vaļu iepriekš apspiest dumpi,

Kas tautā izcēlies.

BASMANOVS Ko tautas raudzīt?

Vienmēr tai slepen prāts uz nemieru.

Tā kumeļš kodā savus iemauktus,

Tā zeņķis-dēls pret tēva gribu kurn:

Bet kas par to? Lūk, jātnieks zirgu valda,

Un dēlam jāklausa, ko pavēl tēvs.

CARS Bet kumeļš dažreiz nomet jātnieku,

Un dēls ne visu mūžu tēva vaļā:

Tik nemitoša stingrība var ļaudis

Vēl saturēt. Tā Jānis domāja,

Šis gudrais valdnieks, auku klusinātājs,

Tā viņa nežēlīgais dēla dēls:

Nē, ļaudis žēlastības nesajūt:

Ej dari labu — paldies tevim neteiks;

Ej laupi, sodi — nebūs ļaunāki.

(Ienāk bajārs.) Ko?

BAJĀRS Svešas zemes viesus atvedām.

CARS Es eju pieņemt; paliec, Basmanov,

Man vēl ar tevi vajag parunāt.

(Aiziet.)

BASMANOVS Šis augstais, cēlais valdinieka gars!

Dievs dod, lai viņš ar nolādēto Grišku

Drīz galā tiek! Un daudzi daudzi vēl

Viņš laba darīs plašā Krievijā.

Viņš lielu domu prātā ieņēmis,

Tik jāsargā, ka viņa neatdzistu.

Kāds varens ceļš man atveras, kad cars

Reiz ragus lauzīs dzimtai bajārībai!

Man pretinieku kaujas laukā nav;

He troņa es kā pirmais nostāšos …

Varbūt vēl… bet kas tur tāds ērmots troksnis?

(Nemiers. Bajāri, pils sulaiņi skrien mistru mistram; satiekas un klusi runā.)

VIENS Pēc ārsta!

OTRS Aši, asi patriarku!

TREŠAIS Pēc jaunā cara, jaunā cara sauc!

CETURTAIS Pēc garīdznieka!

BASMANOVS Kas tur notikās?

PIEKTAIS UN SESTAIS Cars noģība, cars mirst, cars mirst!

BASMANOVS Ak dievs!

PIEKTAIS Viņš tronī sēdēja, uz reizi krita,

Pa muti, ausīm sāka asins plūst.

(Caru iznes uz krēsla; visa cara ģinte, visi bajāri.)

CARS Jūs visi ejat — lai pie manis paliek

Tik jaunais cars.

(Visi aiziet prom.) Es mirstu, apskauj mani!

Ardievu, mīļais dēls: tu tūliņ būsi cars. . .

Un sāksi valdību… ak dievs, mans dievs!

Es tavā priekšā stājos — nava laika

Vairs dvēsli šķīstīt grēku sūdzībā!

Bet jūtu, mīļais dēls, tu manim dārgāks

Par dvēsles glābšanu… lai paliek tā!

Es dzimis pavalstnieks, man pienāktos

I mirt kā pavalstniekam tumsībā;

Bet es sev cara varu ieguvu —

Caur ko, kam velti klaušināt, lai pietiek:

Tu katras vainas brīvs; tu sāksi valdīt

Pēc likumīgas tiesas; dieva priekšā

Es viens par visu gribu atbildēt.

Mans mīļais dēls, ak, neapmānies lieki

Un labprātīgi acis neaizver.

Tu varu uzņem auku pilnos laikos:

Šis brīnumainais viltus cars ir bīstams —

Viņš ir ar briesmu vārdu bruņojies.

Es, ilgus gadus valdīt iepratis,

Vēl spēju nospiest jucekļus un dumpi;

Priekš manis viņi bailēs drebēja;

Tad nodevība balsi nepacēla.

Bet tu vēl jauns un nepārbaudīts valdons,

Kā spēsi valdīt tādā negaisā,

Kā dumpi slāpēt, nodevību tvert?

Bet dievs ir liels! Viņš bērnus gudrina

Un spēku vājiem dāvā … Klausies, dēls:

Vispirms sev padomnieku izmeklē

Jo uzticamu vīru, vēlos gados,

Ko tauta mīlē, kas starp bajāriem

Stāv cienā augstas cilts vai slavas dēļ —

Kaut kņazu Šujski. Kara spēkam tagad

Trūkst veikla vadoņa: lūk, Basmanovs —

Lai bajāri sev kurn — tu paliec ciets.

Es tevi ņēmu līdzi domes sēdēs

No mazām dienām, valstsgaitas tu proti:

Lai darbi tek pa vecam. Ieradums —

Ir valstu dvēsele. Es biju spiests

Šimbrīžam sodus, trimdas atjaunot —

Tu vari viņus atmest: tevi svētīs,

Kā caru Feodoru svētīja,

Kad viņš uz niknā Jāņa krēsla sēdās.

Ar laiku savelc atkal pamazām

Jo cieši rokās valdīšanas grožus.

Nu atlaid maģ, bet nepalaid pavisam.

Dēls, esi žēlīgs, katram pieietams;

Sauc droši ārzemniekus savos kalpos.

Pār visu sargā stingri ticību;

Dēls, esi kluss! Nav labi cara balsij

Par velti tukšā gaisā tērēties;

Lai tā kā dieva nama svētais zvans

Tik lielus svētkus, lielas bēdas junda.

Mans mīļais dēls! Tu tanīs gados nāc,

Kad meitu vaigs mums as'nis trausmās dzen;

Ak, sargā, sargā svētu šķīstību

Un lepnu kaunību un nevainību!

Kas jaunās dienās radis gremdēties

Ar savām jūtām netiklības baudās,

Tas vīra gados drūms un asins kārs,

Un viņa prāts bez laika tumšojas.

Vienmēr par savu dzimtu esi galva;

Gan cienī māti, tomēr valdi pats:

Tu vīrs un valdnieks; mīli savu māsu —

Tu paliec viņas vienīgs aizstāvis.

FEODORS (ceļos). Nē, nē — ak, dzīvo, valdi ilgu mūžu —

Bez tevis mums un tautai vajag gaist.

CARS Viss beigts — ap acīm manim tumsa metas,

Es nāves salu jūtu …

(Ienāk patriarks, biskapi; aiz viņiem visi bajāri. Carieni ved zem rokas, cariene vaimanā.) Kas tur nāk?

A! labi, shima — svētā iecirpšana …

Mans laiks ir klāt! Nu mūkos stājas cars —

Un tumšais kaps būs mana mūku cella.

Vēl gaidi drusku, augstais patriark,

Vēl esmu cars … tad klausāt, bajāri:

Se tas, kam rokās dodu cara varu;

Nu zvērat Feodoram… Basmanov,

Jūs, mani draugi! … kapa malā lūdzu,

Tam cītīgi un taisni kalpojat! —

Viņš ir tik jauns vēl un tik nevainīgs.

Vai zvērat?

BAJĀRI Zvēram.

CARS Tagad esmu mierā.

Es lūdzu, piedodat man manus grēkus,

Kur zinot noziedzos vai nezinot…

Nāc tuvāk, svētais tēvs, es esmu gatavs.

(Sākas iecirpšana mūkos. Sievas paģībušas,tiek nešus iznestas.)

26

Basmanovs ieved Puškinu.

BASMANOVS Nāc šurp, še tu vari runāt droši.

Un tātad viņš pie manis tevi sūta?

PUŠKINS Viņš savu draudzību tev piedāvā

Un Maskavā pēc troņa pirmo vietu.

BASMANOVS Bet Feodors jau mani augsti cēlis:

Viss kara spēks stāv manā vadībā;

Viņš manis dēļ i kārtu nicināja,

I bajārus. Es viņam zvērēju.

PUŠKINS Tu troņa mantiniekam zvērēji,

Kurš likumīgs; bet ja vēl cits ir dzīvs,

Kas likumīgāks?

BASMANOVS Klausies, Puškin, diezgan;

Kam velti blēņas runāt? Kas viņš ir —

Es labi zinu.

PUŠKINS Lietavā un krievos

Viņš sen par Dmitriju ir atzīts;

Bet lai nu kā; ap to es netiepjos.

Varbūt viņš tiešām īstais Dmitrijs ir,

Varbūt viņš arī tikai viltus cars;

Bet to es labi zinu, rīt ne rīt

5im vīram troni atdos Feodors.

BASMANOVS Nē, kamēr es par jauno caru stāvu,

Viņš sava troņa citam neatdos;

Mums, paldies dievam, kara pulku diezgan!

Ar uzvarām es viņus drošināšu,

Un ko gan jūs pret mani sūtīsat?

Vai Karelu ar kazakiem, vai Mņišku?

Un cik tad jūsu? Tūkstoš astoņi.

PUŠKINS Nē, pārskaitījies, tik daudz arī nav.

Es saku pats, ka mūsu pulki — nieks,

Ka kazaki prot tikai ciemos laupīt,

Ka poļi tikai dzer un bramanē

Un krievi, tie… bet ko tur runāt daudz —

Es tavā priekšā melot neiešu;

Bet klausies, Basmanov, kas mūsu spēks?

Ne kara pulks, ne poļu palīgi,

Bet ļaužu domas, visas tautas domas.

Tu atmini, kā Dmitrijs tika saņemts,

Kā mierā iekaroja novadus,

Kad notaļ paklausīgi cietokšņi

Bez viena šāviena jau padevās

Un tiepšas vojevodus ļaudis sēja?

Tu pats jau redzēji: vai jūsējie

Ar prieku kavās? Kad? Zem Borisa!

Vai tagad? Nē, par vēlu tīšot, draugs,

Un aukstos kaujas pelnos liesmas pūst;

Ar visu savu gudro, stingro prātu

Tu neatturēsies; vai labāk nav

Dot pirmam sapratīgu piemēru, —

Par caru klaji izsaukt Dmitriju

Un tā uz mūžiem viņam pakalpot?

Ko domā?

BASMANOVS Rītu teikšu.

PUŠKINS Apņemies.

BASMANOVS Ardievu!

PUŠKINS Pārliec labi, Basmanov.

(Aiziet.)

BASMANOVS Jā, viņam tiesa, visur nodevība.

Ko man darīt? Vai man gaidīt būs,

Lai dumpinieki arī mani sien

Un nodod Griškam? Vai gan labāk nav,

Ka trakai strāvai priekšā aizsteidzos,

Un pats … bet savus svētos zvērus lauzt! —

Bet iegūt negodu uz bērnu bērniem!

Un jaunā patvaldnieka uzticību

Ar briesmu nodevību atmaksāt!

Jā, viņam, nemīlībā kritušam,

Ir viegli dumpi celt un sazvērības,

Bet manim, manim, cara mīlulim. ..

Bet nāve … vara… tautas kara posts…

(Aizdomājas.) Nāc šurpu!

(Svelpj.) Zirgu! Taurēt salasā!

1

Puškins nāk, ļaužu apstāts.

ĻAUDIS Mums cara dēls ir sūtni atsūtījis.

Lai paklausāmies, ko mums bajārs teiks.

Šurp! Šurpu!

PUŠKINS(uz runājamās vietas). Maskavieši, pilsoņi!

Man licis cara dēls jūs sveicināt.

(Paklanās priekš ļaudīm.) Jūs zināt, visužēlīgs dieva prāts

No ļaunām rokām cara dēlu glābis;

Viņš gāja sodīt savu vaidenieku,

Bet dieva sods to iepriekš aizsteidzis.

Jau Rusja padevusēs Dmitrijam;

Pats Basmanovs ir dziļā žēlumā

Ar saviem pulkiem viņam zvērējis.

Ar miera prātu Dmitrijs nāk pie jums.

Vai jūs par labu Godunova ģintei

Pret savu caru rokas pacelsat,

Pret lielā Monomacha dēla dēlu?

ĻAUDIS Nemūžam.

PUŠKINS Maskavieši! pilsoņi!

To visi zina, cik jūs izcietāt

Zem niknā atnācēja smagās rokas.

Gan sods, gan trimdas, tirdi, nodokļi,

Gan darbs un bads — jūs visu baudījāt.

Bet Dmitrijs dod jums visiem žēlastību,

Viss viens, vai bajārs, muižnieks, tiesas vīrs,

Vai kareivs, tirgotājs, vai zems, vai augsts.

Vai gan jūs bezprātīgi tīšosat

Un lepni atraidīsat žēlastību?

Bet viņš ar nāk uz tēvu-tēvu krēslu,

Uz carību no bargas varas vests.

Nu zvērat likumīgam valdniekam;

Šobrīd vēl nosūtāt pie Dmitrija

Uz nometni, kur arī metropolits,

No djakiem, bajāriem un ļaudīm sūtņus,

Lai sveicinātu cara tētiņu.

(Nokāpj, ļaudīs troksnis.)

ĻAUDIS Ko daudz vēl runāt? Bajāram ir tiesa.

Lai dzīvo Dmitrijs, mūsu tēvs un cars!

ZEMNIEKS(uz runas vietas). E ļaudis! Prom uz Kremli! caru pili!

Lai sienam Godunova kucēnus!

ĻAUDIS(steidzas mistru mistram). Siet! Slīcināt! Lai dzīvo tētiņš Dmitrijs!

Lai izģinst Godunovs un viņa cilts!

2

Sargi pie durvīm, Feodors pie loga.

NABAGS Dodat dāvanu nabadziņam, Jēzus Kristus dēļ!

SARGS Ej pa ceļu; nav vēlēts runāt ar ieslodzītiem.

FEODORS Ej, vecīt, es nabagāks par tevi: tu esi savā vaļā!

(Ksenija aizsegusies arī pienāk pie loga.)

KĀDS IZ ĻAUDĪM Brālis un māsa — nabaga bērniņi, kā putniņi būrītī!

OTRS Atrada ko žēlot! Nolādēta cilts!

PIRMAIS Tēvs bij blēdis, bet bērniņi nevainīgi!

OTRS Ābols nekrīt tāļi no ābeles.

KSENIJA Brālīt, brālīt, liekas, bajāri uz mums nāk.

FEODORS Tie ir Goļicins, Mosaļskis. Citi man sveši.

KSENIJA Ak brālīt, sirsniņa aiz bailēm pamirst.

(Goļicins, Mosaļskis, Molčanovs un Šerefedinovs; aiz viņiem trīs strēlnieki.)

ĻAUDIS Ceļu, ceļu: bajāri iet.

(Viņi ieiet namā.)

KĀDS IZ ĻAUDĪM Ko viņi atnāca?

OTRS Laikam taču Feodoru Godunovu apzvērināt.

TREŠAIS Tiešām. Klau, kāds troksnis namā . .. dumpis … kaujas! …

ĻAUDIS Spiedz!… Tā ir sieviešu balss … Uziesim augšā .. .

Durvis aizdarītas; brēcieni apklusa — vēl dzirdams troksnis.

(Atdarās durvis. Mosaļskis iznāk lievenī.)

MOSAĻSKIS Ļaudis! Marija Godunova un viņas dēls Feodors noģiftējās. Mēs redzējām viņu līķus.

(Ļaudis, briesmu pārņemti, cieš klusu.) Ko jūs klusat? Kliedzat: lai dzīvo cars Dmitrijs Ivanovičs!

(Ļaudis cieš klusu.)