Jānis Karkliņš

LATVIEŠU PŪCESSPIEĢELIS

KARA VĒTRAS un RĀMĀ LAIKĀ Otrā grāmata

,

—   Biedri Bindzole,— Miķelis teica,— es ožu, ka te nebūs gaisa .. .

—   Kas es par biedri, komisār?— Bindzole atcirta.— Tad jau būtu aizskrējis krievos.

—   Biedrs gan! Šanas biedrs biji un esi. Bet komisāru laiki beidzas. Par tiem, čabata, klusē. Tagad mums jāturas kopā. Jāpavācas tālāk prom. Uz frontes pusi.

—   Kāpēc?— Bindzole neizprata.— Paliksim tepat. Gan vācieši atlai­dis.

—   Prātiņ, nāc mājās!— Miķelis atsaucās.— Nu tu vairs nerunā kā Bindzole, bet kā īsts zābaks. Vai vācieši teiks tev paldies par Tīre|purvu un Nāvessalu? Vai viņi par brīvu karo? Paņems tavu māju un tevi pakārs pie priedes. Vāksimies prom! Aizdiedz pa krēslu uz muižu, izlaid tur pagrabos ieslodzītos. Rīt vai parīt ieradīsies frontes strēlnieki. Tie ir saniknoti. Var visus mūsu spekulantus apšaut bez kādiem pātariem. Lai vēl padzīvojas tās nezāles starp kviesīšiem.

Bindzolem bija līdzcietīga sirds. Nu, protams, lai vēl padzīvojas. Vai mūsdievam tik vien blēžu un grēcinieku? Ir vēl lielāki un treknāki. Visus nekad neapšaus. Viņš aizies un izdarīs.

—   Tikai neaizmirsti tās spožās poļetes pievākt no paslēptuves,— Mi­ķelis piekodināja.— Ņem visas. Varbūt vēl kādam noderēs. Kad vācieši sagūsta oficierus, tos nedzen darbos un nemērdē badā. Es apskatīšos pēc komandējuma uz Ainažiem. Nakti dosimies ceļā.

Saruna notika Uztupenes būcenī jumta kambarītī, kur abi atpaliku­šie strēlnieki bija paslēpušies no krievu garnizona ziņkārības. Uztupenei patika, ka vismaz daži blēži un spekulanti nu bija saķerti un iespundēti.

—   Man liekas, ka Dieva taisnība būs beidzot atnākusi,— viņa teica, uznesdama ciemiņiem kartupeļus un uz oglēm ceptu siļķi.— Paēdat nu, mīlīši, un tad ar dzelzs slotu to Valmieru tīru.

Kad Bindzole, paslēpies vecā Uztupa jērenīcā un puskažociņā, aizgāja savu gaitu, Miķelis brīdi iegrima pārdomās. Paliksim tepat… tā teica Bindzole. Arī sirds teica, ka simtiem nesaraujamas saites tura pie vecās mīļās Valmieras. Vai viņš kādam te bija nodarījis netaisnību? Nē — tikai pēc taisnības dzinies, kas katra cilvēka pienākums. Netais­nību vairotāji šoreiz vēl izkļūs brīvībā. Varbūs viņiem pietiks ar izbailēm, lai atmestu mantkārības vella niķus un stiķus. Miķeļa sirdsapziņa bija skaidra. Bet viņam nebija tādu draugu starp Valmieras varenajiem, kas vācu priekšā attaisnotu šo šineli ar sarkano uzšuvi. Naidnieku iztēlots, tas varēja kļūt liktenīgs. Ka otrreiz viņš vairs neies Ostaškovas purvu brist un krievu utis barot, tas bija jau izšķirts. Tagad ceļš veda uz gūstekņu nometni Vācijā, kur viņu nepazītu un noturētu par cara armijas oficieri. Tā viņi abi paglābtos un pēc kara beigām, varbūt, izdotos atgriezties savā Valmierā.

Lietderīgi izmantodams pievāktās pulka komandējuma zīmes ar uzspiestām štempelēm (tās bija pašas galvenās lasītnepratējiem krievu patruļās), Miķelis izrakstīja sev un Bindzolem propuskus uz Ainažiem. No turienes gar jūrmalu būs vieglāk un drošāk iekļūt vācu slazdā.

Drīz pēc pusnakts no klusās Jāņuvārtu stacijiņas nogāja kara vilciens uz Ainažiem. Kas nu par vilcienu — rinda šaursliežu platfor- miņu aiz lokomotīves — tējmašīnas. Tur neveda ne ieročus, ne maizi, tikai dažas kastes ar patriotu saziedoto veļu, veciem zābakiem un nodilušiem puskažociņiem. Grūti nācās uzminēt, kas tās bija devis aiz līdzcietības, kas ar veselīgu aprēķinu, lai pozīcijās nosalušie zaldātiņi atkāpdamies nepievāktu vērtīgākas mantas. Ka tur frontē vairs nešaus, tas bija skaidrs kā amen baznīcā. Krievu 12. armijas vadība vairs nespēja pavēlēt un frontes komisāri, kas stājās komandieru vietās, aģitēja pret šaušanu. Viņi aicināja brāļoties. Bet kā lai brāļojas krievu cilvēks, kad nespēj ar brāli sarunāties? Ja varētu sadzert, no sirds izlamātos un sabučotos — tad viss būtu saprotams un nokārtots. Bet dzeramā nebija. Oficieri, kuņas dēli, visu izlakuši. Vācietis — pipars, aknu desa — piedāvā savas cigaretes. Saldas kā zemenītes, ko Duņkām no lūpām nozog. Ko domā — zīda papīros ievīstītas, ne avīžu lapās, kā mūsu brāļiem. Mēs sakām: Spasibo, tovarišči! Iesim nu katrs uz savām mājām zemi sadalīt! Viņi nesaka: ņet! Tikai smejas. Tātad saprot un piekrīt…

Tā sprieda krievu zaldātiņi, kas kastes apsargāja. Viņi zināja, ka brauc atlikušo ieroču un citu pievākto mantu izvešanai uz dzimto sādžu pusi. Pāri vaļējām platformām svilpodams brāzās decembra nakts vējš, braucējiem uzsviezdams slapjas sniega šaltis. Abi dezertieri palīda zem brezenta segas, kur jau tupēja krieviņi. Kā sasildīties? Dzeramā nebija. Visi saspieda muguras cieši kopā un kūpināja machorkas ļuļķus.

Platformu rinda vilkās lēni uz priekšu. Lokomotīvīte svilpa un stenēja pie katra pakalna. Gaismai svīstot, tuvojās Aināži.

— Tur būs vēl kāda komandantūra aizķērusies,— Miķelis latviski teica ceļa biedram.— Var iznākt skaidrošanās bez skaidrības. Nolēksim tepat krūmos. Krievi nepamanīs.

Viņi piecēlās, teicās iet ūdeni nolaist, un izlīda no piepīpotās brezenta paslēptuves. Nolekt bija nieka lieta. Pakalna malā snauda lauku sēta. Pamesta? Ne suns tur ierējās, ne gailis vēstīja rītausmu. Nekūpēja skurstenis. Dārza sēta izgāzta, laikam sadedzināta. Logi izsisti. Postīšanas kāru siseņu darbs.

—   Sātani!— Bindzole ierūcās.— Priekšniek, iegriezīsimies! Varbūt uz kūtsaugšas var brīdi nosnausties.

—   Klusāk, čabata,— Miķelis apsauca.— Vai tīšu prātu līdīsim krie­viem virsū? Skaties, tur izsistās rūtis aizbāztas ar salmu vīšķiem un egļu zariem. Cīņas te nav notikušas. Paši izgāzuši, paši aizbāzuši. Viņiem pietiek ar pašapkuri. Mēs nezinām, kādi zvēri tur tagad guļ savos midzeņos. Iesim!

Viņi ievilkās krūmos un gāja tālāk uz frontes pusi, ceļu vērodami. Visur tukšums. Vai te vairs bija kāda fronte?

Ap brokasta laiku slapjdraņķis kļuva neciešams. Ne kuplāka koka, ne vientuļa šķūnīša. Tikai gar kara gados nekopto lauku grāvjiem un ežām sakuplojuši krūmāji. Jo ilgāk tie divi gāja, jo dziļāk samirka. Kaut drīzāk uzkristu krēsla — viņi domāja. Tad drošāk varētu kustēties, kādu pajumti sameklēt. Kontroles patruļām jau pietiktu ar iegalvojumu, ka viņi te meklē vācu spiegus, bet kā par nelaimi, ne vienam, ne otram nebija ieroču. Tā tukšām rokām nevajāja spiegus ne frontē, ne aizmugurē.

Ap pusdienas laiku radās glābiņš. Zemas, līdzenas pļavas vidū, kā tumša svītra, mierīgi gulēja pusaizsalusi upe. To šķērsoja tilts un no abām pusēm ceļa uzbērums, lai braucēji neiegrimtu staignumā. Kā jau kara laikā, gar abām malām puslīdz nostiprināti baļķi, uzdambējumā sagāzti zari un akmeņi. Tie būtu jāpārsedz ar dēļiem, vai blankām, bet kur sapieriem tādas ķert? Rēķinos tās bija ieskaitītas, bet vai rēķinu vedējiem bija jāzina, kas frontē notiek? Pāri upei pārmests apaļu baļķu tilts. Cauri izkrist nevar. Zem šī tilta vienā vai otrā galā jābūt kādai sausai vietai, kur palīst.

Vēl brīdi novērojuši, ka sardzes nav un ceļš, cik acis sniedz, ir tukšs, tie divi uzmanīgi līda gar uzbērumu. Staigņa bija viegli aizsalusi. Vietām zābaki bruka plānajai ledus kārtiņai cauri, bet kad pieķērās nostiprinā­juma mietiem, iegrimt nevarēja. Viņiem laimējās. Starp tilta gala nostiprinājumiem un upes krastu atradās pēdas trīs plata sausa sprauga. Tur varēja ērti ielīst. Arī vējš nevilka tik asi kā klajā laukā.. Ceļa novērošanai vieta likās lieliska. Tur varēja pat nakti pārgulēt. Dažus sucharus kabatās sataustījuši, viņi tos apēda gardām mutēm. Tad saspiedās cieši kopā un domāja katrs savu domu.

Mēmā, noslēpumaini klusā ūdens svītra, līdz kurai abi te bija nonākuši, likās kā kāda liktenīga robeža viņu ceļā. Jā, aiz muguras palika dzimtene, priekšā gaidīja vācu gūsts. Varbūt kaut kur tālu un ilgus gadus — kas to lai zina? Bindzole vēl klusībā šaubījās, vai pareizi darījis, savu māju un sievu pamezdams. Miķelis prātoja, par ko uzdoties gūstā. Izlēma — viņš būs vācietis, Bindzole — krievs. Tad uz iesma neceps, kā baidīja latviešus.

Pelēks, pelēks un vienmuļš visapkārt… Zeme un debess savijušās vienā slapjā kamolā. Tikai vējš reizēm ievīvinas ap tiltu. Savādi, ka tas neapsargāts. Varbūt sargs aizgājis savu ceļu? Varbūt tilts mīnēts, lai to no attālākas vietas uzspridzinātu? Miķelis aprāvās. Šo trako iedomu nedrīkstēja izpaust Bindzolem. Viņš nebēgs, bet mocīsies. Un ja aizmigs, pa sapņiem uzsprāgs gaisā.

īsā ziemas diena jau krēšļoja, kad dienvidu pusē ieskanējas tādas kā cilvēku balsis. Kas tie — krievi vai vācieši? Vēl brīdis — un var jau uztvert piedziedājumu. Ai, da ļuļi! Ai, da ļuļi! … Krievi gan. Viņi nāk dziedādami šurp. Tātad frontes līnija vēl patālu.

Pie uzdambējuma dziesma apklusa. Gājēju bars ierūcās kā saniknots zvērs. Sātani skrandainie — ceļu būvētāji! Tautas labumu sazaguši! Pirmie aizmukuši. Mūsu brāli te kaklu lauzt pametuši. Zari un akmeņi. Joptvojumaķ! Kuņas dēli, brāļus pārdevuši. Visus uzkārt! Ech, Vaņka! Panāc šurp! Tev, balodīt, rada gabals sapieros dien? Neliedzies! Visi viena banda. Viens jānosit!… Ko? Nedrīkst? Tu, komisāriņ, piesargi purnu! Nav tava darīšana. Tauta rīkojas… Ak tas nabadziņš tur iestidzis? Jāpalīdz izvilkt? Nu, tā pavisam cita runa. Ņemsim aiz padusēm. Nu izstiepies, pastiepies! Ak zābaki iebruka kā vella dirsā? Var gadīties. Bet kas tev tajā maisā? Tie nav suchari! Smags kā stana pristavs. Kādus labumus savāci?

—   Kas tev daļas? Velc!

—   Kad izvilksim, visu uz pusēm! Man nav nekāda nesamā. Sādžā gaida bāba un seši brēkuļi. Saprati?

Iestigušo izvilka, bet viņa zābaki palika dziļi dūņās.

—   Duraki,— viņš teica,— nepratāt zābakus izvilkt. Vai lai bosakos eju? Izvelciet, vai atdodiet savējos! •

—   Re, kur kuņas dēls! Izvelc viņu, nolādēto, no sūdu grāvja, bet viņš tev kož rokā. Atdot pusi no nastas!

—   Se tev, razbainiek! Še, nekristītais velis! Es tevi mācīšu kristīgo cilvēku aplaupīt! Še pa purnu! Še pa žaunām! Joptvoju …

Likās, ka kaušanās sākās ar kulakiem. Uzbrucējs savu pretinieku dzina arvien vairāk uz tilta pusi. Šļakstēja sitieni. Neviens tos netraucēja. Viens vēl sauca: atdod pusi, skrandainais velns! Otrs atsaucās: Ņe hujā nedabūsi! Tilta vidū viņam laikam palaimējās izraut kādu mietu. Atskanēja smags belziens, kaut kas nokrita, kaut ko pavilka, un kāds cilvēks iekrita ledainajā ūdenī. Klusums. Tad iemurdējās aizmugurē palicēji, un uzvarētājs pēkšņi iekaucās kā piekauts suns. Likās, neviens viņu neaizskāra, nesodīja. Grūti bija izšķirt, vai viņš raudāja, vai gaudoja. Un par ko? Cilvēku nogalināt karā bija ikdienišķa parādība. Par to neuztraucās: to sauca par varonību. Varbūt viņš vaimanāja par savu nespēku nest maisu? Tur bija savāktas sādžā tik nepieciešamas lietas kā durvju eņģes,mucu stīpas, nodiluši pakavi, sarūsējuši pletīzeri un citi atkritumi no pamestām latviešu sētām. Zaldātu bars pagāja viņam vienaldzīgi garām. Neviens negribēja aiztikt stipro kausli. Lai tiek pats galā ar sevi un savu maisu. Katrs te atbildēja tikai pats par sevi. Visiem bija jāsteidzas uz mājām zemi dalīt.

Pamestais aizvilkās atpakaļ pie sava saplēstā maisa un dūņās pazudušajiem zābakiem. Tur viņš joprojām raudāja. Vai par to, kas tur lejā gulēja nedzīvs, ledū iestrēdzis? Par savas atmodinātās sirdsapziņas mokām, zudušiem zābakiem, vai izsvaidīto laupījumu? Kas lai izpēta krievu cilvēka plašo dvēseli?

Pēc laba brīža tas tur augšā apklusa. Būs aizgājis — nosprieda tie divi zem tilta. Labi, ka tā jezga pāri. Slapjdraņķis nerimās. Abi vienojās, ka nakts tepat jāpavada. Nogurums tuvināja snaudai.

—   Paskat! Paskat!— Bindzole pēkšņi iečukstējās.— Tur viņš lien gar upmalu. Grib laikam vēl paglābt savu kara biedri. ..

—   Tu maldies, čabata,— Miķelis pavērās uz norādīto vietu.— Viņš grib tam novilkt zābakus . .. Bet tagad turi muti un nekusties. Tāds līdzinās zvēram.

Līdējs nometās uz vēdera, izstiepās garumā un pa piekrastes ledu lēni šļūca uz iestrēgušā liķa pusi. Miķelis nebija vīlies. Tas tur nemeklēja roku vai galvu, bet ķērās pie kājas, kas gulēja tuvāk vaļējam ūdenim. Viens, divi, trīs rāvieni — samirkušais zābaks nepadevās. Nolādētais!— krievs iestenējās un rāva ar visu spēku. Tai brīdī viņa ķermenis paslīdēja uz priekšu. Plānā ledus kārta ielūza. Līķa aplaupītājs pazuda melnajā ūdenī.

Atkal klusums. Ielūzušais virs ūdens vairs neparādījās. Iestrēgušais gulēja kā tumšs, rēgains plankums pļavas vientulīgā tukšumā.

—   Nabadziņš, neprata peldēt,— Bindzole izdvesa.

—   Varbūt krampis sarāva,— piebilda Miķelis.— Ūdens ir ledaini auksts. Vēš lien aiz šineļa. Kaut te būtu kāda siena kaudze, kur ielīst!

Siena kaudzes nebija. Trūka pat egles zara, ar ko apsegties. Abi saspiedās vēl ciešāk viens pie otra. Vējš vēl ieīdējās, tad apklusa. Sākās snauda ar murgainiem sapņiem.

—   Mosties! Vilks gaudo!— Miķelis iegrūda likteņbiedram dunku sānos. Bindzole sarāvās un brīdi ieklausījās.— Nē, tas ir pamests suns. Vilks kauc citādi. Kad biju Vitebskas guberņā, tur vilku netrūka. Bariem lauzās sādžās iekšā. Tad krievu mužiki ķēra dakšas, rungas, ragavu ilksis un turējās pretī, lai pēdējos lopiņus nesaplosa. Dažs labs pazaudēja jērenīcu un puskažoķeli. Vilki lēc no mugurpuses uz pleciem. Gulēsim.

Gaudotājs tuvojās tiltam. Viņš vilka tik žēli un izmisīgi, it kā cilvēks tur raudātu. Tad laikam pamanīja līķi, pietecēja tam, apošņāja un vēl griezīgāk ievaimanājās. Atgriezies uz tilta, suns negāja tālāk. Stāvēja un kautko gaidīja. Ko tas nozīmē?— Miķelis domāja. Kad ūpis vaidēja, ļaudis teica: tas ir uz ļaunu. Viņš māņiem neticēja, bet tāda gaudošana nemodināja labu sajūtu. Varbūt tur bija saožami viņa kunga iestigušie zābaki vai cits kas. Un nu suns sauca neatsaucamo.

Tuvojās tāda kā tāla dunoņa. Nē, tie nebija šāvieni, bet zirgu soļi un ratu graboņa. Ari dienvidu pusē. Vēl brīdis. Tad spalgs šāviens. Suns apklust. Var jau dzirdēt, ka daži jātnieki apstājas pie uzdambējuma.

—   Hans, Fric! Nolēkt no zirgiem!— kāds asi un skaidri komandēja vācu valodā.— Pirmais pārbaudīs, kas tas par melnumu upē. Otrs palīdīs zem tilta. Vai tur spridzekļi pabāzti? Vai baļķu galu nostiprinā­jumi droši? Sapratāt?

—   Sapratām, izpildīsim, leitnanta kungs!

—   Baterijai apstāties! Pievest segblankas!— atskanēja nākamās pavē­les.

—   Čabata, mosties!— Miķelis sapurināja blakusgulētāju.— Živai, Ži- vai! Kur ir cara poļetes? Rauj nost to sarkano! Vācieši ir klāt! …

Katrs brīdis varēja kļūt liktenīgs. Bet izlūki laikam tur augšā vispirms apskatīja krieviņu pamestās trofejas. Minēja ložmetējus, kas tur gulēja sasviesti. Tad zem tilta iezibējās ass kabatas laternītes stars. Pēc dažiem lēcieniem tas uzdūrās gulētājiem. Fricis pacēla revolveri šaušanai un iesaucās:

—   Hānde hoch!

Abi oficieri uzrāvās sēdus un pacēla rokas līdz baļķu segumam. Stāvus tur nevarēja izslieties. Fricis tuvāk nenāca. Viņš iesvilpās un palika savā draudošajā pozā, kamēr piesteidzās palīgi. Tie izvilka atrastos no tilta apakšas un pamatīgi apčamdīja. Tad veda pie leitnanta.

Kas šie par blandoņām? Cara oficieri. Kā te gadījušies? Dezertējuši. Paslēpušies, lai pārbēgtu pie vāciešiem. Kādas tautības? Viens krievs — poručiks Blochins. Otrs vāčietis — kapteinis fon Hāze. Bet kāpēc kļūdaini runā? Ak baltietis! Tad nav brīnums. Rīt sūtīsim abus uz aizmuguri.

Tai brīdī Fricis pieliecās leitnantam un kaut ko iečukstēja ausī. Iespīdējās laternīte.

—   Kapteiņa kungs! Kas tās jums par pagonēm uz pleciem?— leit­nants skarbi iejautājās. Miķelis pameta acis uz pleciem. Piķis un zēvele! Likteņa pirksts bija tumsā poļetes sajaucis. Uz viena pleca kapteinis, uz otra poručiks. Bindzole tāds pats. Tikai mirkli valdīja apjukums kapteiņa fon Hāzes galvā. Tad viņš mierīgi paskaidroja:

—  Tas var gadīties, leitnanta kungs! Zaldāti plēš pagones nost. Oficierus nosit un iemet upē. Lūk, tur viens guļ. Mēs paši pagones noņēmām un kopā paslēpām. Tā samainījās.

—   Vai virsnieku apliecības ir?

—   Nav, leitnanta kungs.— Līdz ar somām degradējot tās atņēma.

— Labi, labi,— leitnants konstatēja.— Pie mums valda kārtība. Jūs, kungi, sekosit mums līdz Valmierai. Pēc pāris dienām tā būs mūsu. Tur gūstekņus noskaidros un izšķiros. Pie mums jums neklāsies slikti.

Viltus oficieri saskatījās. Viņi klusēja. Bet satrauktās domās vaicāja viens otram: Kas nu būs? Kas notiks? Vai iekritīsim kā divi kāļi karstā speltē?

Tilts bija sakārtots. Vācieši virzījās tālāk.

Ko tas nozīmēja? Divi pārbaudei atvestie Valmierā nepastaigājās oficieru cienīgā telpā, bet, kā kādi noziedznieki, sēdēja cietuma karcerī. Celle, bez loga, bija trīs soļus plata, piecus gara. Sienai pieslēgta dzelzs gultiņa, koka galdiņš un divi ķeblīši. Toties augstu, pie pašiem griestiem, dienu un nakti spīdēja spilgta elektriskā lampiņa. Ar bleķi apkaltajās durvīs bija izdobta acs, pa kuru neko uz ārpusi nevarēja saredzēt.

Tie divi sēdēja šineļos. Nekādas krāsns tur nevarēja manīt. Cepures un jostas viņiem bija atņemtas. To vietā iedotas spēļu kārtis. Ienāca pazīstamais leitnants un atvainojās. Ļoti žēl, bet visas telpas pilsētā tagad vācu armijas aizņemtas. Tāpēc kungiem nāksies kādu brīdi te uzkavēties.

Brīdis ievilkās garumā. Nakts bija pārlaista. Diena tuvojās beigām. Vai visa Valmiera bija kļuvusi par kara nometni un pārpildītu cietumu?

—   Muļķīgi,— ierunājās Bindzole un piemetināja:— Ercins trumpā!

—   Kas tur muļķīgs?— atsaucās Miķelis.— Pīķis vai kāraus, kreitus vai ercins — trumpis paliek trumpis.

—   Ne trumpis, bet tas, ko izdarījām, iznāca muļķīgi. Ja es nebūtu uzdevies par poručiku Blochinu, sieva un nāburgi Bindzoli izgalvotu uz brīvām kājām. Tagad tupam, kā razbainieki, cietumā.

—  Cietumā, tu saki? Nu, spēlē laukā! Tā, tā! Es atkal ņemu ar pīķi… Tikai nesabīsties, čabata! Mēs tupam zvēru dārzā …

—   Kas par zvēru dārzu? Šitais stiķis būs mans!

—  Tā gan. Es saku: riktigs zvēru dārzs, kur lopiņus aplūko par brīvu. Vai tu neesi ieklausījies, ka koridorā visu dienu klaudz soļi? Viegli un smagi, gausi un aši. īsu brīdi apstājas pie mūsu durvju acs, tad aiziet tālāk.

—   Mūs apskata?

—   Jā, tie ir valmierieši, kas fričiem dos liecības. Tev jādala. Es esmu jau tikpat kā dimbā. Tu te svešāks, varbūt paglābsies.

Tāds mierinājums Bindzoli neapmierināja.— Nu es saprotu!— viņš iesaucās un nosvieda kārtis uz galdiņa.— Ko ar mums darīs?

—   Varbūt šaus. Varbūt kārs. Varbūt sūtīs uz nometni. Kā tie tur noliecinās.

Vakarā izsauca poručiku Blochinu. Vai būs jāatgriežas? Nē. Jāpār­ved gūstekņu šķirotavā. Tad tālāk uz nometni. Bet kur paliks kara biedrs? Tas otrais oficieris? To vedējs nezina pateikt.

Koridorā iestājās klusums. Miķelim tas likās tukšs un nedzīvs, bet kāda dīvaina, neatmināma sasprindzinājuma pilns. Gultiņu nenolaida. Tā bija diezgan droša zīme, ka nakts te vairs nebūs jāpavada. Bet kur tad? Ka kapteinis fon Hāze bija atmaskots, par to nevarēja šaubīties. Diez' vai ko būs darījuši mīļie valmierieši, kas tik daudz bija smējušies par viņa izāzētajiem neliešiem un saukuši: Bravo, Miķel! Nu atkal viens vēzis aiz ūsām izvilkts dienas gaismā … Bet tie vēži, kuriem tik gaužām patika mājot tumsā un dūņās? Nu bija situsi viņu stunda izbaudīt atmaksas saldumu. Svētā miera traucētājs atradās bīstamā slazdā.

Šinelī ciešāk satinies, lai neklabētu zobi, un nez kāpēc pārdomāja visu savu dzīvi. Kārtis bija niekošanās, smago domu atvairīšana. Ko viņš bija gribējis? Tikai liekulības un netaisnības, nepiepildāmo mantraušu un varmācīgo tautas apspiedēju atmaskošanu. Taisnīgāku un cilvēcī­gāku nākamību visiem nomāktajiem, savā nabadzībā un nelaimē pamestajiem, dzīves pabērņiem. Viņa paša dzīvei vajadzēja rast kādu jēgu. Te tā bija.

Atkal pīķa dāma un kreica kalpiņš! Vai tā Minna ar savu Kašķīti?— Miķelis viegli pasmīnēja. Ērmota sagadīšanās! Laikam aizmirsās kārtis sajaukt…

Asi noskrapstēja durvju atslēga. Sargs palika ārpus sliekšņa stāvot.

Piešiem žvadzot, karcerī ienāca švītīgs leitnantiņš. Tā kā kautkur jau redzēts. Piķis un zēvele! Miķelim galvā iesitās dzēlīga doma. Vai tik nav tas pats zelbšuca komandierītis?

—   Piecelties, fon Adlera kungs!— ienācējs komandēja. Tagad tevi sauksim par bauru vannagu. Vai vēlies dvēseļu ganu?

Miķelis brīdi apmulsa. Viņš sapratā, ko tas nozīmēja. Karstas trīsas pārskrēja visam augumam. Galvā neradās neviena doma.

—   Atbildi, sarkanais komisār! Jā vai nē?

Sarkanais komisār … Tad jau viss bija skaidrs… Ko tur atbildēt, vai taisnoties? Miķelis klusēja.

—  Tāds bezdievis, pagāns,— baronelis konstatēja un vienaldzīgi piebilda:— Tavas dienas ir skaitītas. Sagatavojies ceļam.

Viņš lepni sasita piešus un izgāja no elles. It kā dzelzs zobus griezdama, atkal noskanēja smagā atslēga.

Beigas … Tik pēkšņas un bezjēdzīgas! Kur ir vēl izeja no nāves loka? Tādas nav … Patiesību neviens neprasīja. Spriedums bija taisīts aiz notiesātā muguras. Tas nozīmēja — galīgs, nepārsūdzams. It kā pakalpodami vācu armijai, te jau otro reizi savu atriebības ģifti uz latviešiem izspļāva 1905. gadā satramdītie zilasiņu rāpuļi. Vai nu beidzot bija pienākusi vācu kolonizātoru plānu uzvara un latviešu tautas boja eja? Kas glābs, kas sargas? Strelnieku pulki klīst krievu zemes plašumos.

Šādas domas Miķeli brīdi paglāba no viņa paša nelaimes.

Brīdis nebija no garajiem. Atkal asā, griezīgā žvadzoņa. Durvis atvērās, ienāca divi vācu kareivji. Garākais nesa virvi, ar ko gūsteknim uz muguras sasēja rokas. Gali vēl palika abiem ko saturēt. īsākais no kabatas izvilka melnu drēbes gabalu. Viņš ieteica Miķelim velti nepretoties, kad viņam tūlīt aizsies acis. Tāds ir rīkojums.

—   Vai tepat šausit?— gūsteknis ievaicājās.— Man nav paziņots spriedums.

Lielais drūmi klusēja, bet mazais paskaidroja:— Frontē nav tiesu. Jārīkojas ātri. Naidnieki jāiznīcina. Vai pie jums, krieviem ir citādi? Mēs tevi nešausim.

—   Kas tad to darīs?

—   Neviens, kamrat,— pa pusei līdzcietīgi, pa pusei mierinādams, atbildēja mazais.— Mums jātaupa lodes. Tā. Tagad iesim.

Nāvei nolemtais izjuta dīvainu vieglumu kājās. Nē, ari rokās un visā augumā. Viegla trieka vai notirpums? Locekļus varēja kustināt, tikai bailes sametās, ka ejot var pakrist. To it kā atminējuši, vācieši satvēra vedamo aiz padusēm.

—   Kur mēs ejam? Un kā tā bez lodes?— Miķeļa doma atgriezās pie dzirdētā. Vai ar ģifti?

—   Neraizējies, kamrat, par sīkumiem,— mazais atkal laipni ierunā­jās.— To tev paziņos. Pie mums kārtība visur pirmā vietā. Tikai pāris simts soļus, tad būsim galā.

Iznākot uz ielas, Miķelis noģida, ka viņi tur nepagriezās pa labi, lai ietu uz kazarmju laukumu, kur varēja ērti nošaut, un krievi tā darīja. Nenogriezās arī uz Karātavu kalniņa pusi. Tas atradās aiz Dzirnavu ezeriņa un varēja būt visļaunākais pēdējās gaitas noslēgums. Viņi soļoja pa kreisi — uz tirgus laukuma pusi. Nedzirdēja neviena gājēja. Vai tik vēls? Nē, policijas stunda — Miķelis apķērās. Cik labi, ka ne draugs, ne naidnieks viņu tagad netraucē. Neviens, kaut domās, neuzsauks: Vācies nu uz elli, bezkaunīgais jokupēteril Neviens negaudīsies: Laižat vaļā to cilvēku, kas gribēja vienādu taisnību visiem! Mirkļiem likās — viņš gāja viens un atstāts. Bet vai visi apspiestie, pazemotie, noniecinātie nepār­redzamā rindā nesekoja viņam to pašu ceļu? Viens ašāk, otrs gausāk, bet visi varmācības un netaisnības dzīti. Vai krustā sistais Golgātā to nenojauta? Kāpēc viņš pamestības izmisumā sauca: Mans Dievs, mans Dievs! Kam tu mani esi atstājis? Kāpēc viņš, kam no nāves nebija jābaidās, tā izsamisa, tik cilvēcīgi šaubījās un Dievu visgrūtākā brīdī vairs nesauca par savu tēvu? …

Kaut kur noklaudzēja patruļas soļi. Kaut kur, kādā mājā, skurbas balsis vilka: O, mein līber Augustiņ — ailes kaput!… Tā mana bēru dziesma — Miķelis nodomāja. Viņš pat viegli pasmaidīja, bet vedēji to nemanīja. Viņi gāja rakstā un pamudināja arī Miķeli ievērot vācu kārtību. Eins, cvei, drei! Eins, cvei, drei!

Piepeši atskanēja komanda apstāties. Miķelis nojauta, ka te apkārt stāv vairāki cilvēki. Stāv un klusē, kā mēmas sfinksas tuksnesī. Kas tie un kāpēc te saradušies? Aha! Būs zaldāti — šāvēji. Komandas devējs nosauca viņu vārdā, noprasīja, vai protot vāciski un varot apliecināt, ka esot Miķelis Vanags? Tālāk viņš ar cietu, ledainu vienaldzību balsī paziņoja, ka pēc ievāktām ziņām sarkanais komisārs Miķelis Vanags, uzdodamies par vācu tautības krievu virsnieku, mēģinājis nokļūt vācu armijas aizmugurē, lai tur spiegotu krievu boļševiku labā, un Valmierā spīdzinājis turīgos birģeļus. Par šiem smagajiem noziegumiem vācu armijas drošības dienests nolēmis Miķeli Vanagu sodīt ar nāvi pie karātavām. Lēmums negrozāms. Sodītam atļauts pirms nāves izteikt savu pēdējo vēlēšanos.

—   Nē, nē!— Miķelis, kā dzelts, iesaucās.— Es negribu pie karāta­vām! Nošaujiet mani! Par lodi samaksāšu!…

—r Veltas bailes, komisāra kungs,— sprieduma pasludinātājs mieri­nāja.— Mēs karam viegli un humāni. Ne tā kā krievi, ar asiem vai sapuvušiem valgiem. Mūsu cilpas ir izturīgas un glumi ieziepētas. Apskauj kā brūtes rokas. Čiks! un gatavs. Ne paldies pateikt nepagūsi. Vai gribi iebaudīt svēto vakarēdienu? Dvēseļu gans ir te. Ak nelon vairs mieloties? Ģifti vēlies? Nē, tas ir cits sods! Te karājoties, no tevis daudzi varēs mācīties …

… kungs, blēžus godināt — nāvei nolemtā smadzenēs iekrita vecā dziesmiņa. Te nu no viņa, Sanas Miķeļa, tagad ļautiņi mācīsies to, ko pats viņš nemācēja un citiem nemācīja …

—  Trūkst staba, leitnanta kungs,— kāds ziņoja.

—   Nedrīkst trūkt! Vai nav ierakts? Kas vainīgs?

—  Cik pavēlēts, tik ierakts. Bet tie jau aizņemti.

—   Sasodīts! Viens te pakārts par daudz. Tā iet, kad jāsteidzas. Tūlīt ierakt vēl vienu stabu!

—   Es protestēju, ka man tik ilgi jāgaida! Tā ir spīdzināšana!— Miķe­lis sadusmojās.

Vācietis neatbildēja. Kāds ciniski iesmējās.— Vai tu, draņķi, mūs nespīdzināji?— nenocietās sievietes balss. Minna … Tātad liecinieki, kas viņu nodeva, bija te klāt… Kā izsalkuši kraukļi tie gaidīja atriebības prieku. Necilvēki! Vai tie paši, kas kādreiz kliedza: Sit viņu krustā! Kāpēc tie bija nemirstīgi?

Aiz muguras ieskanējās šķipeles. Stabu laikam netrūka. Cik te jau karājās? Cilpa ieziepēta… Vai bende paraus uz augšu? Vai liks pakāpties un izraus ķeblīti? Vienalga. Pēdējā mirklī viņš uzsauks: Paliec sveika, mīļā Valmiera! Sveiki, blēži un varmākas! Es karāšos augstāk par jums!

Kas tas par troksni? Liekas, kāds jātnieks auļo no kazarmju puses. Kur viņš tā steidzas? Nes trīscollu naglas, ar ko piesist? Nē, es negribu šūpoties! Varbūt etiķī samērcētu švammi pīķa galā?— Pastor, padod to pestīšanas sulu! Dūša ir, bet rīkle izkaltusi…

Jātnieks apstājās. Tepat pavisam tuvu. Nakts bija salta, bez vēja. Iečabējās kāds papīrs. Vai atvērs kuvēru? Elpoja zirga nāsis. Aiz muguras cēla stabu.

—   Lieciniekiem aiziet no soda vietas!— vācietis komandēja.

Soļi. Vieglāki un smagāki. Diezgan daudz. Tie attālinājās. Kad apklusa, vācietis komandēja:— Atsiet acis pakaramam!

Savāds prieks, kā karsta šalts, ielija Miķeļa sirdī. Vēlreiz viņš ieraudzīs Valmieru! Kārs vaļējām acīm …

Melno banti kāds pēkšņi norāva. Miķelis stāvēja pie laukumiņa baznīcas priekšā, ar seju uz tirgus laukuma pusi. Turpat sprieduma pasludinātājs un jātnieks. Blakus abi vedēji. Ielu laternas izdzisušas, bet kautkur augšā spīd mēness. Baltā baznīcas siena, sarkanais ugunsdzēsēju depo tornis, lejāk Māmuļas danču dārzs. Viss kā toreiz …

—   Pagriezties apkārt!— vācietis pavēlēja.

Tikko karamais apgriezās, viņš it kā sastinga no baismīgās ainas. Baznīcas priekšā, pie diviem augstiem stabiem, karājās četri pakārtie.

Viņu sejas nevarēja saskatīt, bet kakli likās izstiepušies nedabīgi gari. Tumšie, nošļukušie augumi, kā baigi rēgi, iezīmējās pret bālo svītru pie nakts debesīm. Tie četri klusēja un nekustējās. Tas bija visšausmīgākais!

Grāmatās varēja lasīt, ka aiz šausmām mati ceļoties stāvus. Miķelis to nemanīja. Viņam likās, ka ledainas tirpas izskrien pa visiem locekļiem. Drudzis? Varbūt. Skaidrs kļuva, ka šo mocību viņš ilgi neizturēs. Kliegs, plosīsies, kļūs ārprātīgs… Piektais stabs jau gaidīja. Kur bende? Šurp to ieziepēto cilpu!

Bendes nemanīja. Cilpa neieradās. Vācietis komandēja:

—   Aizvest nepakārto atpakaļ uz cietumu!

Miķelis tonakt negulēja. Viņš murgoja. Četri pakārtie pret blāvo debess svītru un tukšais stabs viņu neatstāja. Tie rēgojās turpat karcerī. Tie it kā aicināja, bet kaut kas aizturēja. Brīnums? Pārpratums? Apžēlošana? … Tā iepriecināja bērnus. Karš tādas lietas nepazina. Tā bija tikai paildzināta mocība.

Nākamā rītā viss noskaidrojās. Boļševiku atceltais pilsētas galva Dr. Apins uzzinājis Miķeļa Amālijas dēla likteni. Tagad viņš nebija nekas — rīkojās vācu militārā pārvalde. Bet viņā ierunājās godīgums. Vecie rēķini noslēgti. Un vai arī viņš nebija līdzvainīgs, ka to kropli ierāva armijā? Dr. Apins ātrumā izrakstīja apliecību, ka šis cilvēks ir garā vājš un nespēj atbildēt par saviem darbiem. Tad dabūja arī Dr. Hincinberga parakstu. Vācu kolēģa saprata, ka drošības pēc ar latviešu vadoni jāsadzīvo saderīgi. Tālāk sameklēja Henšeli. Tam bija jāaplie­cina, ka Miķelis Vanags kalpojis vācu zelbšucā. Beidzot abi principāli pievienoja savu lūgumu taupīt viņu bijušā zeļļa dzīvību.

Vācu komandants šos papīrus mierīgi turēja pie sevis. Strupi atteikt vietējiem vāciešiem bija neērti. Brīvē palaist negribējās, lai neapvainotu armijas drošības dienestu. Ziņnesi viņš izsūtīja tikai tad, kad Miķelim jau vajadzēja karāties pie staba. Tagad tas bija dzīvs un drošības dienesta leitnants paziņoja jaunu spriedumu.

Psīchiski slimo bijušo komisāru Miķeli Vanagu nekavējoties ieslodzīt Strenču vājprātīgo iestādē uz nenoteiktu laiku.

Nokļuvusi bīstamā deģenerācijas stāvoklī, un rūpēdamās par savu rītdienu, Vidzemes muižniecība bija Strenča miestā uzcēlusi kādu ievērojamu iestādi. Tai tūdaļ radās dažādi nosaukumi. Gudri vīri runāja par psīchisko slimnīcu, vēl gudrākie melsa par garīgi slimo patversmi, bet vienkāršāki ļaudis to sauca par vājprātīgo iestādi un tauta sacīja — trako māja. Tīri tā jau nu nebija. Visi tur netrakoja un māju bija daudz — vesels puduris, ar savu ūdensvadu un elektrības centrāli — kā jau kungiem pienākas. Mēs tomēr drošības pēc izvēlēsimies trako mājas nosaukumu, jo mēdz teikt, ka tautas balss esot Dieva balss.

Kad Miķeli aizveda uz Strenči un, kā jau plānprātiņu, bez kādas pieklājības ceremonijas iestūma trako mājas 13. istabā, viņš tur priekšā sastapa trīs likteņa brāļus. Ienācēju pamanījis, pirmais no tiem žēlā, gandrīz raudulīgā, balsī iesaucās:

—   Kur ir manas mājas!…

Miķelis nepaguva apdomāties, ko atbildēt, kad otrais stingri nopra­sīja:

—   Vai tev nav emurs ķešā!

—   Nav!— Miķelis droši atsaucās.

—   Varbūt akrims? Vai kāds dzelzsgabals?

—   Nav, nav! Vai kauties gribi?

—   Runā kā nepilnīgs! Vai neredzi, ka man ir glāžu miesas? Uzmanies!

—   Stoi! Ienācējam uzkliedza trešais.— Kas tu esi? Kā iedrošinies ar tiem pirmiem runāt?

, — Un kas tu esi, ka uzdrošinies tā kliegt?— Miķelis atcirta.

—   Es esmu cars Nikolajs! Un tu mani nepazīsti? Galma maršal Felkerzam! Par tādu bezkaunību ieliec to duraku kaktā!

Grafs Felkerzams neparādījās. Vecs vīrs, laikam aizsnaudies. Miķelis metās pretuzbrukumā:

—   Kas tu par sūda caru, ka nepazīsti Šanas imperātoru? Es esmu tas pats, kas ķīniešu debesdēls! Tam ir pieci simti miljoni pavalstnieku, tev tikai kāds simtiņš. Ej gulēt!

Cars saskaitās. Viņš nelabi kliedza un lamājās krieviski:

—   Tu, tu svoloč, pinkainais velis, biji tas, kas mani nogāza no svētā Krievijas troņa, iegrūda mucā un veda uz častolu kverkšķināt! Bet es tev, kuņas dēls, izskrēju pa kājstarpu, matus neapsvilinājis. Vot kā tevi piekrāpu, sarkanais sātān! Par tādu Dieva svaidītā baidīšanu nu tu, balodīt, tupēsi uz mieta un svētie tev nedos machorku ko iepīpot. Grāf Felkerzām! Cars Nikolajs otrais pavēl: Atnes to zaraino mietu! Izdur šitam vellam cauri no viena gala līdz otram. Lai galma pavārs izcepj šašliku! Tad tik es smiešos — ha, ha, ha!

—   Klusu, nabaga car!— debesdēls atkliedza, noprasdams, ka lērumu taisīt te var,, tikai ar kājām un rokām trakot aizliegts.

—   Vai tu, muļķa desa, nezini, ka velis nav nodurams? Bet cars ir izcepams. Hallo, vella puikas! Grābjait šito ērmu, stiepait uz elli un izcepait… Kā tu, majestāte, vēlies: bifštekā, strogonovā, vai asins pudiņā? Ellē ir brīva izvēle.

No tādas valodas cars tūdaļ noprata, ka jaunais ienācējs būs viltus trakais. Bet viņš negribēja padoties un sauca:— Maršal, tu vecais vācu āzi! Vai atkal ap galma kazām trinies? Tikai manu brūti Ksešinskuju liec mierā! Ja ne — izrūnīšu kā turku. Nu, ātrāk, ātrāk! Ņem teļādu un raksti amnestiju: Tam debesdēlam mana augstā majestāte augstsirdīgi dāvina dzīvību. Par to viņš man kalpos. Vai saprati? Kad es sēdēšu savā cara nužņikā, viņš stāvēs tur apužā un nolaizīs manu pakaļu. Punkts. Piespied lielo pečapti.

—   Nekā nebūs, cara tētiņ! To tu pats izdarīsi svētajam vecam Raspuķinam. Viņam ir kārpa un nopelni,— Miķelis nepalika bezkau­nību parādā.

—  Turi žaunas!— cars kliedza.— Man pašam ir kārpa! Kad strādāsi, redzēsi!

—   Parādi tūdaļ!

Cars nerādīja. Tā tad blēdis gan! Un viltus trakais. Ar to jāmēģina saprasties.— Miķelis konstatēja un pagrieza likteņa brālim muguru.

—   Nenāc par tuvu!— glāžu vīrs iesaucās.

—   Es jau nesitīšu,— Miķelis mierināja.— Tikai pajokosimies. Papro- vēsim lauzties. Es kritīšu apužā, tu virsū. Pats redzēsi, ka nesaplīsīsi.

—   Palīgā, palīgā!— glāžainais sauca, kaktā ierāvies.— Glābjiet! Traks cilvēks ienācis istabā!

Saucienam nebija atbalss. Tāpat jau klaigāja arī citās istabās, mājas abos stāvos. Miķelis saprata, ka ir iespundēts trokšņaino nodaļā. Brīžiem, kad uz ko neredzamu saskaitās, kliedza arī tas nomaldījies, kas nezināja savu māju atrast. Tad viņš pēkšņi sabruka, šņukstēja kā mazs bērns, un nemitigi atkārtoja to pašu jautājumu.

—  Te jau ir tavas mājas,— Miķelis līdzcietīgi ierunājās.

—   Nē, nav! Te nav kula un pelnu čupas!— nomaldījies atsaucās.

—   Kur ir manas mājas? …

Tai pašā dienā Debesdēls, kā tagad Miķelis saucās, uzvilka trako drēbes un izskatījās strīpains kā Āfrikas zebra. Varētu jau te kādu laiku paglābties — viņš prātoja — ja kaut cik aprimtos tā bezjēdzīgā klaigā­šana. Dakteri bija, bet nevienu te neārstēja. Vai nu neprata, vai negribēja to darīt. Reizēm piekāva gan, vai pagrūda zem ledainas dušas nomierināties. Uzraugi bija stingri un muskuļaini. Jokus tie nepazina.

Tā kā Debesdēls mazāk kliedza, viņu pēc dažām dienām izlaida mājas aptīrīšanas darbos. Tur viņš iepazinās ar mutīgo uzraugu Smerķi. Sīmanis Smerķis bija dzimis strencietis, labas dabas cilvēks. Agrākus gadus rāvies mežus cirsdams un plostus vadīdams, tad palaimējies dabūt uzrauga vietu trako mājā. Nedzerdams un taupīgi dzīvodams, sastutējis pat savu mājeli upītes malā. Katru reizi, kad kāds jautāja: Nu, kā iet? viņš atbildēja: Tā, ar Dievu uz pusēm. Bet varēja iet labāk … Tātad Smerķis ar savu pusi nebija īsti apmierināts. Par to derēja padomāt.

Nebija jau nekāda izprieca Debesdēlam platos koridorus berzt, pagrabu šķūrēt vai laukā mēzt sniegu. Bet Smerķis daudz zināja un, it kā aiz līdzcietības, pastāstīja cilvēkam, kas vēl nebija pavisam traks.

Kā tie 13. istabas trīs klaigātāji te ieradušies? Kā nu Smerķam to nezināt! Visi, tā sacīt, vēl iesācēji. Tas, kas apalojies, atvests no Nāves salas. Tas bailīgais glāzes gabals no Olaines. Laikam Rīgā nav bijis rūmes, kur iespundēt. Bet tas krievu ķeizars, var teikt, pats ieradies pēc vāciešu atnākšanas. Kādu vakaru iestupājis tepat krogū un uzsaucis dzērājiem: Stavai visi kājās! Tad izstāstījis, kas šis par putnu esot, un izsaucis visiem brandavīnu ar jaktsdesām. Šie nodomājuši, ka svešais tikai pigorus taisa. Varbūt ir kāds uzpircējs, grib iepazīties. Ēduši, dzēruši un valdnieku slavējuši. Bet kad"nācies rēķinu sableķot, izrādījies, ka šim nav ne plika graša pie dvēseles. Krodznieks Venteris tad pasaucis šucmani un tas ķeizaru iegrūdis trako mājā.

Nav dumji izdomāts — Debesdēls nodomāja.

—   Bet saki, kas tev par kaiti?— Smerķis iejautājās.— Tu runā kā saprātīgs cilvēks. Ne kliedz, ne kaujies.

—  Tā tas ir tikai atpūtas brīžos,— Debesdēls niķīgi pasmīnēja.

—    Parasti es esmu pamatīgi traks. Vai tu mani nepazīsti? Šanas valdnieks virs zemes un debesīs, ordeņu kavalieris, sarkanais komisārs, jaunckungs no Limbažiem un tā tālāk, un tā tālāk. Kam man kliegt? Visi to zin. Kur liksim šito sprāgušo žurku?

—   Noģiptēta,— Smerķis paskaidroja,— Met sūdu kastē. Runā, ka to pašu dodot arī trakajiem, kas neklausa dakterus.

—  Te nav droša dzīve,— Debesdēls nodomāja. Vēl jau varēja iztikt bez trakošanas, bet cik ilgi, ja tas dullais kaķu koncerts nerimsies?

Pastaigāties izvesti, 13. istabas klaigātāji kaut cik aprima. Šis un tas iestādes plašajā sētā laikam piesaistīja viņu uzmanību. Debesdēls soļoja blakus Glāžainim un ierunājās:

—   Kāds brīnums! Es skaidri redzu, ka pagājušā naktī tu esi pārvērties. Patausti pats — rokas siltas un mīkstas. Uz mata tādas pašas kā man. Bet glāze ir cieta un auksta.

—   Runā kā muļķis!— Glāžainis atcirta.— Vai tu nezini, ka glāze, kad pudeles pūš, ir silta un mīksta. Es esmu no tādas glāzes.

—   Kas tevi tādu izpūta?— Debesdēls neatlaidās.

—   Viens kauciens, viens blīkšķis. Viena granāta. Viņa pakrita uz sliekšņa, notikšēja un bija beigta.

—   Kas tā viņa?

—   Mana jaunā sieva. Tikko apprecēta. Es skaidri dzirdēju — viņa saplīsa kā šnaba glāze …

—   Bet tu tak neesi šnaba glāze!

—   Dumjam dumja valoda!— Glāžainis saskaitās.— Vai tu nezini, kas bībelē rakstīts? Tas vīrs un tā sieva ir viena miesa … Nu? Kā kritīšu, tā beigts būšu uz līdzenas vietas!

Miķelis nopūtās. Te bija aizķēries kaut kas dziļāks un laikam nelabojams.

Kādu dienu 13. istabā iestūma piekto iemītnieku. Viņš saucās par Gaili un nelabi kliedza: Kikerigī! Kluk, kluk, kluk … Dēj ātrāk! Dēj ātrāk! Barons atgriezies. Friči nāk pēc olām. Kikirigī!

Diezin, kas šo lauku vīru bija tā sabiedējis un satraucis? Likās, viņš nevarēja būt simulants. Izskatījās pavisam sagrauzts un klusuma brīžos raudāja.

Trako koris pieauga. Katru dienu mājas abos stāvos atskanēja vēl nedzirdētas balsis. Bija ieradušies ari vācieši. Augšējā stāvā kliedza:

Hip, hip, hurā! Ferfluchte russen! Ferfluchter krīg! Es lebe Deutsch- land und revolution!… Turpat kāds trakais dziedāja:

Vecais uz troņa virsu —

Džimlairūdirā!

Rād' vellam pliku dirsu —

Džimlairūdirā!

—   Nudien, tas ir patiesi traks!— Miķelis iedomājās. Bet tūlīt cita doma viņam iešāvās galvā.

Vai tas tik nav Veidenbaums? Bezkaunīgo peršiņu viņš atcerējās no rokrakstos izplatītām lapiņām. Nē. Veidenbaums bija jau beigts. Poruks nedziedāja, bet spēlēja pijoli un atradās klusētāju nodaļā. Tas bija kāds rūdīts bezdievis.

Debesdēla domu pavedienu pārtrauca tas pats nolāpītais Gailis. Viņš savu kliedzamo nemitīgi atkārtoja, tuvu pie auss pielīdis. Tik uzbāzīgi, it kā Debesdēls būtu pakurls.

—   Tiš, nelabais! Es neesmu no vistu kūts!— Debesdēls atkliedza un sevi nodomāja: Nudien, mani netrakie nervi to neizturēs. Jāmūk …

Ne aiz sentimentālas līdzcietības pret netrakiem nerviem, bet pavisam praktiska telpu trūkuma pamudināti, vācieši uzdeva izdarīt stingru iemītnieku pārbaudi Strenča trako mājā. Atrast simulantus un no tiem atbrīvoties. Varbūt arī kādas iztapīgas balsis bija viņiem pačukstējušas, ka trako mājā ielavījušies bīstami dezertieri no sarkanās armijas. Dakteriem uzvēlās grūts uzdevums.

Pārbaudi 13. istabā iesāka ar Glāžaini. Viņam pavēlēja nogulties uz grīdas, izstiepties taisnam kā svecei un izturēties pavisam mierīgi, lai uzraugi varētu neapskādētu iecelt gultā. Kā jau sajucis cilvēks, Glāžai­nis neapdomājās, kāpēc tā jādarās. Viņš izpildīja, ko kungi lika. Viens vīrs satvēra viņu aiz pleciem, otrs pie kājām, drusku pacēla, tad paskatījās uz dakteriem un, pēc viņu mājiena, ļāva piekrāptajam atkrist uz grīdas.

—  Tinkš!— nomestais vēl ievaidējās — un apklusa.

—   Celies augšā!— viņam uzsauca. Glāžainis nepakustējās. Dakteri saskatījās. Viens no viņiem notupās un taustīja pulsu. Pulsa nebija. Atrāva trakā jaku un kreklu. Sirds apklususi. Vaļējās acis vēl izbaiļu pilnas, raudzījās griestos. Beigts.

Direktors Hildebrands un abi dakteri, it kā sakaunējušies, ievilkās istabas kaktā. Tur viņi brīdi apspriedās. Tad direktors pavēlēja uzrau­giem līķi aiznest un pārbaudi pārtrauca.

Atkal dziedāja Gailis, Cars bārās un Apmaldījies raudāja. It kā nekas nebūtu noticis. Kaut kas tomēr bija noticis un kaut kas vēl ļaunāks te varēja notikt. Kad naktī Cars atmodies uzkliedza:— Stavai, svoloči!— Debesdēls viņu apsauca:— Klusu, majestāte! Pietiek, ka dienā izkliedzies.

—   Nepietiek!— Cars atcirta.— Tad jau es būtu tikai pustraks.

—   Un ko tu darītu, ja nemaz nebutu traks?

—   Es bēgtu,— Cars iečukstējās.— Te nebūs labi. Tikai turi muti. Tas liels noslēpums.

Viņi bija sapratušies.

Nākamā rītā Smerķis veda Debesdēlu krāsnis tīrīt. Klusākā vietā viņš uzrunāja uzraugu:

—   Es zinu, tu esi labs cilvēks. Un redzi, kas te notiek. Pats Dievs ir pavēlējis: Palīdzi savam tuvākam bēdās un briesmās. Ved mani un Caru mežā malku zāģēt. Jau rīt no rīta, ja nebūs par vēlu … Paķer līdz kādas panckas. Mums jāpārģērbjas un jāpazūd. Citādi žurku zāles. Saprati? Izdarīsi? Paldies! Es tevi grūtā brīdī neaizmirsīšu … Pag', pag'! Vēl viens sīkums. Neaizmirsti pagaru valgu. Ar to mēs tevi piesiesim. Nenodosi? Paldies!

Cilvēki vie' jau ir. Un vēl pie pilna prāta. Nevienam negribas tīšu prātu mirt. Katram savs noslēpums, sava nelaime. Kāpēc ģiptēt? Lai mūk un dzīvo …— Tā domāja Smerķis, kaut gan domas nepavisam nesaderējās ar viņa nāvīgo uzvārdu.

Naktī nekas briesmīgs 13. istabā nenotika. No rīta tie trīs aizgāja. Pievakarē sameklēja Smerķi. Viņš bija piesiets pie priedītes. Spēcīgs vīrs šo kociņu varēja nolauzt, bet uzraugs bija pacietīgi gaidījis glābējus. Abus trakos tur vairs nevarēja sameklēt. Aizbēguši. Gan tādus strīpainus kautkur noķers. Nebija jau no bīstamajiem.

—   Kurrati, lettipois!— teica igaunis, draudzīgi uzsizdams Miķeļam uz pleca.— Šādā draņķa naktī par naudu es tālāk neeju. Kad izlīdīsit no krūmiem, pa labi būs grāvis. Tas aizved purva. Jālien pāris simts soju, tad jānogriežas pa kreisi, uz upes pusi, un jānogaida rītausma. Tumsā ir bīstami sargiem tuvoties. Vakar vēl saksāpoiši tur pliukšķināja. Laikam zaķus šāva. Vai kungiem nav kāda cigarete? Esmu izmircis un nosalis. Paldies! Laimīgu ceļu!

Miķeļa ceļa biedram Suķam bija Pečoru tuvumā radu gabali — iebū­vieši. Baidīdamies atbēdzējus pie sevis slēpt, viņi tos apgādāja ar ceļā nepieciešamo pārtiku un salīga pārvedēju uz Pliskavas pusi. Igaunis nemeloja — fronte bija kustīga. Slapjdraņķa nakts melna kā ogle. Kāpēc viņam par papīra kerenkām, kuras varbūt nekur vairs nederēs, līst bīstamā cilpā?

Tumsā neatskanēja neviens šāviens. Tālumā pa labi un kreisi gaisā uzšāvās pa gaismas raķetei. Viņi līda lēni un piesardzīgi. Abi nesa ceļa kules uz muguras. Grāvi saskatīt likās veltas pūles. To atrast varēja tikai ar kājām. Meklētāji saķērās rokās. Ja viens kristu vai pakluptu, otrs saturētu.

Pavirzījušies krietnu gabalu uz dienvidu pusi, bet grāvi neatraduši, viņi taustījās atpakaļ. Pēkšņi kāds putns, skaļi ieķērkdamies, uzspurdza gaisā. Gājēji apstājās. Kautkur aizdipēja soļi. Zvērs vai cilvēks? Krū­mājā smagi iešņācās vējš, pazusdams purva tumsā. Ne sauciena, ne šāviena. Varbūt stirnu buks? Vienalga. Jāiet tālāk.

—  Te kāda bedre,— Miķelis iečukstējās. Suķa Jēkaups bija lielāks un smagāks, viņš sīkāks un vieglāks, tāpēc gāja pa priekšu. Viņi mēģināja bedri apiet, bet tā izrādījās neparasti gara.

—  Jēkaup, paliec uz vietas. Turi stingri manu roku. Es ar kājām pataustīšu, vai tiksim pāri.

Abi bija gumijas stulmeņos. Miķelis slīdēja uz leju. Ūdens tur nebija. Tāds kā torfs, kā lipīgi dubļi.

—   Pasvied valga galu, kas tev ap vidu,— izlūks turpināja. Te nav vēl dibena.

Tikai pašā dibenā iečaukstējās ledains ūdens. Pretējo slīpumu sataustnis, Miķelis pusbalsī iesaucās:

—   Šļūc lejā! Te ir tas grāvis.

Nu varēja jau drošāk virzīties uz priekšu. Lai ūdens nečaukstētu, abi gāja gar labo pusi, drošības valgu paturēdami rokās. Likās pusstundu vai pat veselu stundu vilkās šis gājiens. Bet varbūt maldināja laika sajūta? Ūdens kāpa arvien augstāk, kājas grima dziļāk. Nebija vairs šaubu — viņi brida jau purvā. Tikai tad atminējās igauņa norādījumu: pēc tik un tik soļiem jānogriežas pa kreisi.

—   Mūs būs apsēdis vadātājs,— Jēkaups nopietni teica.— Purvos tie nelabie blandās. Tad neatliek nekas cits kā nogaidīt rītu.

Ziemas rīts uzausa vēlu, it kā kaut kur siltumā būtu aizgulējies. Tikai ap pusdienu abi krievu mužiki, kā nu bija jāuzdodas, pagalam noguruši un izmirkuši, aiztenterēja līdz tilta dzeloņdrāšu aizsprostam. Vācu sargkareivis izskrēja no savas būdas, nošķavojās un uzkliedza savu parasto pavēli: Stāt! Rokas augšā! Pasmaidīdams vēl piemetināja: Citādi — pif, paf, nošaušu. Savus ikdienas viesus viņš labi pazina. Tie bija krievu sādžu mužiki — maišelnieki. Pa šo veco, kara ratiem nederīgo koka tiltu tie lauzās pāri pie igauņiem, lai par salaupītām mantām tur iemainītu pārtiku. Atpakaļnācējus sargs varēja uz savu roku nomuitot. Pa vienam viņš pienācējus ielaida aiz žoga un apčamdīja, it kā ieročus meklēdams. Tad pamāja ar roku uz būdas pusi un pirmo iesauca Miķeli.

—   Pašport!— uzsauca omulīgais zemessargs, niķīgi pasmīnēdams.

—   Ņetu!— nāca atbilde.— Mužik. Bezpasportnoi.

—   Aha! Špion!— sarga gludi apaļīgā seja it kā sadusmojās. Viņš jau sniedzās pēc lauku telefona trubiņas, bet nesteidzās zvanīt. Tai brīdī notvertais spiegs pamanīja uz būdas sienas uzzīmētu alus kausu, kam putas lija pāri. Paraksts: Bairischbier und Leberwurst. Juchaidī! Juc- haidā! Turpat zemāk cits zīmējums rādīja brašu kuili, kas uzlēcis cūkai mugurā. Paraksts: So macht man Speck!. ..

—   Špek, špek!— Miķelis iesaucās, it kā brīnuma izglābts, un norā­dīja uz savu muguras kuli. Tad, lūk, par ko tāds vācietis sapņoja savā vientulībā! Mužiks izvilka jau sagatavotu speķa gabalu. Sargs pasmaidīja un nolika trubiņu.— Danke!

—   Pivobīr ņetu! Iks ņiks! Šnaps jestu! Jekaup, kom! Velc nu ļergu laukā!— Miķelis uzsauca skaidrā latviešu valodā.— Očiščennoje! Kai- zertrink! Dzer vemdams. Prozīt!

Vācietis nebija plēsīgs. Viņš vēlreiz pateica:— Danke! Tad sauca uz būdu tilta otrā galā:— Franc, pieņem šitos abus! Viņi var maksāt!

Francis izrādījās stingrāks un prasīgāks. To varēja saprast. Viņa garais, izkāmējušais augums un vēdera apmērs prasīja vairāk. Francis pievāca ceptu vistu, desas luņķi, siera šķēli un sviesta bunduli. Dieva laime, ka dzeramo neprasīja.

Atvieglotie mužiki nu varēja turpināt savu ceju. Tomēr dienas laikā viņi to nedarīja. Zināja, ka ciešas frontes tur priekšā nav, bet muguras kulēs vēl šis tas bija atlicis. To nu, sastopoties ar izsalkušo klaidoņu bandām, viegli varēja pazaudēt. Jātiek bija līdz kādai dzelzceļa stacijai. Un tad uz Maskavas pusi. Kur gan citur sameklēt latviešu streļķus?

Naktī viņi tuvojās pussagruvušai krievu sādžai. Slapjdraņķis bija mitējies. Skaudri mirdzēja tālas zvaigznes. Piesala. Garā rindā cieši satupinātas būdas, vietām šķības un sastutētas, atgadināja pelēku, spurainu tārpu. Viss ap to bija kaili nograuzts. Ne kociņa, ne krūmiņa. Pret debesīm ķēmīgi pacēlās kārtsgali no iebrukušiem jumtiem. Gad­simtu nabadzības vai laiskuma spoks?— Miķelis iedomājās. Bet, varbūt, tā bija dziļā prāta tumsa un žūpības radīta izvirtība, kas šo tautu žņaudza paaudzēm ilgi?

Tai brīdī pie tuvākās būdas iegaudojās kāds panīcis suns. Tas bija piesiets pie pakša valgā, kā teļš, kā kaza. Tiklīdz suns rāvās uz priekšu, cilpa sažņaudzās ap kaklu, rējējs iesmilkstējās un apklusa. Hātā, kā krievi sauca savas būdas, ieskanējās izbaiļu pilna sievietes balss:

—  Tēvs Ģemjan! Vai manu Dieviņ! Rausies no krāsns zemē. Noskaiti svēto lūgšanu. Nāk atkal ķērāji…

Ģemjans veikli nolēca no krāsns, bet pie svētbildes kaktā šoreiz nesteidzās. Viņš aši paķēra pelnos paslēpto pudelīti ar baltu pulveri un ieberzēja to sev gan pinkainā bārdā, gan izspūrušos matos. Tad iekrekšķinājās. Nu viņš bija sirms, sakupis vecis.

—   Prokofja Ņikolajevna, nocel durvju bomi,— viņš pavēlēja.

—   Laid kungus istabā.

Prokofja bija pati laipnība:— Mani balodīši!— viņa iesaucās.

—   Nokusuši, nosaluši. Lai tas Kungs svētī jūsu ienākšanu! (To teikusi, viņa pārkrustījās pret svētbildi.) Esat jau tikpat kā pašu bērni. Sasildīšu, apčubināšu. Ar tējiņu pabarošu. Visu būtu atdevusi, kā jau kristīgiem ļaudīm. Bet mums ar tēvu te nekas vairs nav pāri palicis. Veci un nabagi esam, mīlīši! Viss cits Dieva ziņā.

Svešinieki pateicās, zemu klanījās, un apsēdās uz sola. Suķis vāji runāja krieviski, tāpēc gudrāk bija, ka viņš klusēja. Kamēr Prokofija tupstījās ap samovāru, Miķelis apvaicājās, cik dvēseļu te mitinoties.

—   Jei Bogu!— Ģemjans iestenējās.— Kā redzat, divi vien esam palikuši. Kā kaili koki izcirtumā. Dēlus no frontes atlaida. Zemi dot solīja. Bet kad pārnāca, abus saķēra un aizveda. Vienu baltie, otru sarkanie. Nekā nedabūja! Tāda tagad tā taisnība. Kādu ļaužu tad jūs būtu?

—   Kad nav ko ķert, tad nav ko skaidroties,— Miķelis atbildēja.

—   Jakov Sergejevič, cel nu očiščennoje galdā! Un ceptu vistiņu zakuskām. Sasildīsimies. Parunāsimies.

Ģemjans kāri iekrekšķinājās.— Vot, tā ir prātīga valoda. Tūlīt var manīt, ka kungi izglītoti. Prokofja, balodīt, pasteidzies!

Prokofjai bija jau pāri sešdesmit. Viņa steidzās, cik spēja. Uzpūta ogles ka ar plēšām. Salika māla krūzītes ar apakštasītēm uz galda, un atvainojās, ka cukuriņa neesot ne tik, cik diedziņā pakārt. Lai nu baudot, ko Dievs devis.

Visi pārkrustījās pret ikonu. Lampādas sarkanā uguntiņa vienīgā apgaismoja istabu, izkārtās panckas un izžautos autus. Vistiņu sadalīja kristīgi. Karsto tēju strēba no apakštasītēm. Paštecināto iesūca pēc kārtas no pudeles. Ģemjans — kārumnieks pieņēma pilnu muti, pamirk­šķināja acis, nokrācās un uzslavēja:— Dieva dāvaniņa! Labs gan. Ilgi nav baudīts. Te jau viss izžuvis, kā sausajā gadā.

Kad kārā mute bija vairākas reizes piepildīta un iztukšota, runātājs kļuva drošāks. Pats viņš iesāka:

—   Nu varam parunāties. Jei Bogu! Te neko nesaķersit. Tizlie un kroplie vien palikuši. Ļaudis runā, ka verstes desmit no šejienes, Bogomolovu sādžā, gan esot sabēguši viltīgi broģēgas. Vēl pašos spēka gados, bet izliekoties par vectēviem. Kādai armijai jūs ķerat?

—   Iedzer, Ģemjan Semjonovič!— Miķelis pasniedza pudeli. — Mani sauc Michails Amaļjevičs. Ja tā no dvēseles, kā draugi, runājam, tad jāatzīst, ka stiprus vīrus nemeklējam armijai, bet mūsu brūžam. Mantas cik uziet. Var tecināt dienām un naktīm. Izslāpušie stāv rindā. Bet nav vīru, kas darbu dara.

—   Mani balodīši!— Prokofja iesaucās.— Tūdaļ manīju, ka esat labi ļaudis. Bet kāpēc tas otrais neko nerunā?

—  Tāda daba. Viņš gudrāks par mums visiem kopā, bet klusē. Vērtīgs cilvēks.

—  Tā jau ir, balodīt,— Prokofja saprata.— Tie muļķi vankš no rīta līdz vakaram, bet gudrie un vērtīgie klusē. Kā tā lai tiek pie gudrības?

Miķelis pateicās Ģemjanam par vērtīgo padomu un teica, ka tad jau būšot jāiet pie tiem bogomoloviem. •

—   Pag, pag!— Ģemjans iesaucās.— Kad pa draugam, tad pa drau­gam. Tā sacīt, dvēseli pret dvēseli! Sabučosimies, lai Dievmāte redz. Vot tā! Cik malaču tev vajadzīgs? Pusducis? Tas sanāks tepat. Es pats pirmais! Nedomā, brālīt, ka esmu tāds kraķis, kāds izskatos. Vodkas mucas varu kā Duņkas izcilāt!

Ģemjans izslējās taisns visā augumā. Tēvs jau atpūtās Dieva klēpī. Prokofja nebija viņa sieva, bet māte. Tādi spēka vīri, no izskata tizli un kropli, pinkainām bārdām apauguši, sādžā gulēja uz katras krāsns.

—   Vai tālu tā darba vieta?— Prokofja ievaicājās.

—  Tikai vienas nakts gājiens,— Miķelis mierināja.— Un pavisam drošs. Visapkārt plašs purvs. Sargi rītos un vakaros, ziemeļos un dienvidos. Strādā kā Dieva ausī. Vēl jāpapildina rauga un rozīņu krājumi. Jātiek līdz Pliskavai, vai līdz pašai Maskavai. Kur te tuvākā dzelzceļa stacija?

Ģemjans deva draudzīgu padomu tur nerādīties. Kungiem vēl bārdas par īsām. Stacija pilna zaldātiem un maišelniekiem. Ķer, pēta kādu [aužu, un šauj ko iepatīkas. Drošāk no pusstacijas. Tā gan krietnu gabalu tālāk. Bet, ja apsolīs tik vērtīgu darbu, tad svainis, tepat no blakus būdas, pa krūmiem aizvedis.

Kad očiščennoje pudele parādīja sausu dibenu, visi nolikās gulēt. Nu, lūk, kā — aizmigdams domāja Ģemjans. Laime nav ne jāķer, ne jākaļ. Guli mierīgi. Tā atnāk pati un atrod tevi uz krāsns.

Pusstacijiņa izskatījās kā pelēku kāpuru kamols. Vīri un sievas vīzēs, nodriskātos puskažociņos vai vatētās fufaikās, kara jērenīcās, vai lakatiem ap galvu un pleciem, tupēja, gulēja, knosījās cits pie cita. Visiem bija tukšāki vai pilnāki maišeļi uz muguras. Drošākie un uzņēmīgākie bija tikuši tuvāk sliedēm. Tur viņi tikpat pacietīgi, kā to ūdens kustināšanu Palestīnas dīķī, gaidīja vilcienu, kam kādreiz jānāk. Bet ja paiet garām? Nē, tas nevarēja notikt! Uz sliedēm gulēja lieli akmeņi.

Sala. Mūsu ceļavīriem izdevās iespiesties būdā, kur nevilka vējš. Tā pagāja diena. Naktī, smagi tosdams, no Pečoru puses tuvojās vilciens. Kāpuri sakustējās, pielēca kājās, un visiem spēkiem spiedās tuvāk uzbērumam. Pirmās rindas jau bija aizgrūztas uz sliedēm. Sacēlās mežonīga kņada — spiedza, lamājās, kāvās kā vīri, tā sievas. Bads cilvēkus bija padarījis zvēriem līdzīgus.

Velti sauca lokomotīves vadītājs, lai akmeņus noveļ. Tad pa izsistajiem vagonu logiem izlēca vairāki zaldāti un, ar šautenēm rokās, spieda izpildīt pavēli. Tas neizdevās. Pūlis viņus ielenca, sita dūrēm, apmētāja akmeņiem. Zaldāti nešāva. Beidzot viņi paši atbrīvoja ceļu.

Garais vilciens bija tumšs un it kā aplipis ar blaktīm. Maišelnieki cits pie cita tupēja uz kāpnēm, platformiņām un buferiem. Turējās pie logiem, līda zem vagoniem un uz jumtiem, zinādami, ka no turienes viegli var noraut kāds nemākulīgi salabots tilts. Visiem bija kaut kur jātiek, lai dzīvotu.

Lēni vilkās ķēmīgo vagonu rinda. Ar slapju malku kurināta lokomotīve šņāca un stenēja, virzīdamās tik uzmanīgi, it kā no kāda nelabuma baidīdamās. Vai tās bija mīnas, kas te varēja atrasties, bandītu ieraktas? Braucēji laikam drīz iemiga. Tikai buferi, uz kuriem jāteniski sēdēja Jēkaups un Miķelis, bieži ieklabējās no vilciena nevienmērīgās gaitas. Šie trokšņi neļāva iemigt un nokrist zem riteņiem.

Tā pagāja kāda stunda vai ilgāk. Tad aizmugures vagonos sacēlās ērmots troksnis. Kaut kas it kā nolēca, nobira. Skarbas balsis sauca: Spekulanti! Tautas nodevēji! Armijas pavēle — tūdaļ atdot maisus!.. . Pretsaucieni: Laupītāji! Tautas slepkavas! Sarkanie velli!.. . Kad noskanēja pāris šāvienu, tās pašas balsis turpināja: Ņemait! Aizrijaties! Mēs nomirsim badā, bet Dieva sodam jūs neizbēgsit!

Nu bija skaidrs — sarkanarmieši ķēra spekulantus. No logiem, kāpnēm, platformiņām nobira pelēkie tuntuļi un pazuda tumsā. Miķelis un Jēkaups palika savās vietās. Vairāk par kabatās sabāzto viņiem nebija. Viri ar mauzeriem rokās un sarkanām uzšuvēm viņiem vienal­dzīgi pagāja garām. Tiem sekoja konfiscēto mantu nesēji. Priekšā uz platformiņas bruņotie apstājās.

—   Nu, atdod ar labu, sievasmāt, ko esi tur ievilkusi! Un tu, kaulainais debesbrūtgān, tāpat! Maisu vai galvu!

Kaulainais sabijās un padevās liktenim. Toties sievasmāte raudāja un lūdzās. Kad tas nelīdzēja, viņa ieķērās savā maišelī un kliedza kā ārprātīga:

—   Šaujat mani! Durait mani! Saplosait un aprijait! Maizi jums neatdošu! Man pieci bērni mirst badā! Jumtu salmus grauž. Zirgu sūdus rij. Vai jūs zvēri esat?

—   Biedri, iesim tālāk!— kāds pavēlēja skaidrā latviešu valodā. Spekulantu ķērāji pazuda koridorītī.

—   Mūsu stre|ķi!— Suķis priecīgi iesaucās.— Pievienosimies!

Arī Miķelim kļuva it kā siltāk ap sirdi. Bet kā viņš varēja būt par īstu strēlnieku?

—   Rāmu garu!— viņš apsauca ceļa biedri.— Vai nemani, kas te notiek? Nerunā latviski. Nesaki nevienam, ka esi Suķis. Citādi maisā iekšā un galu ciet! Ielīdīsim koridorītī. Tur būs siltāk.

Daudzi maišelnieki bija aizbēguši. Varēja apsēsties uz grīdas, saspiest muguras kopā. Viss likās aprimis. Kaut kur šņāca mežs, ieīdējās vējš. Vilciens, kā paradis, vilkās vilcinādamies. Līdzi tam vilkās vienmuļības gurdums un caura snauda. Murgaina, it kā apspiestu saucienu, saplosītu kliedzienu un vaidu pilna snauda. Visus locekļus sasaistoša, smaga kā akmens kalns. ..

Bliukš! Bliukš! Bliukš! Vagoni pēkšņi atsitās cits pret citu. Lokomo­tīve nodrebēja un apstājās. Viens, divi, trīs rokas granātu sprādzieni. Saucieni laukā: Palikt vietās! Vilciens ielenkts! Militāra kontrole. Ieročus izmest pa logiem! Katru bēdzēju nošaus!

—   Kas tā par kontroli?— Suķis ieņurdējās, miegu no acīm izbraucī- dams.

—   Ķer dezertierus,— Miķelis mierīgi atteica.

—   Un kas tie ķērāji?

—  Čorts to zina.

—   Un mēs?

—   Tu mēms, es kurls. Ar to jāiztiek,— Miķelis mierināja.

Ausa skaudrs ziemas rīts. Asiņainas ausmas svītras iedegās pār koku galotnēm. Vilciens stāvēja mežā. Visapkārt klusums. Pēkšņi kaut kur pirmajos vagonos atskanēja šāvieni un granātas sprādziens. Atkal klusums. Dziļš un smags kā kaps.

—   Iziesim uz platformiņas locekļus izstaipīt,— Suķis ierunājās. Mi­ķelis piekrita.

Pēc pāris soļiem abi, kā sviesti, atlēca pret sienu. Tas, ko viņi sev priekšā ieraudzīja, bija kas neticami baismīgs. Uz grīdas gulēja divi līķi. Piecu bērnu māte bija kaulainajam dziļi iekodusies rīklē, bet viņai pašai tutenis līdz spalam ietriekts mugurā. Abu asins paltis saplūda kopā. Šīs šausmas nenācās grūti izprast. Naktī kaulainais bija gribējis sievietei maišeli atņemt un pazust. Tad zvēriska cīņa… Abus pārsteigtos stindzināja apziņa, ka te bija tikai viens sīks mirklis no nepārredzamā badā un haosā iegrūstās krievu zemes traģēdijas. Viņi klusu atvilkās koridorītī.

Tuvojās kontrole. Pa priekšu gāja krievu zaldātiņi kara šineļos bez kādām nozīmēm. No tautas armijas — viņi teica. Neviens nevarēja saprast, vai tie sarkanie, vai baltie. Tikai tad, kad vagonā visi bija pamatīgi apčamdīti, meklējot ieročus, ieradās cara armijas oficieri un izšķiroja braucējus.

—   Kas tu tāds? Maišelnieks? Sarkanarmietis? Ne šis, ne tas? Tā nevar būt! Ko tad braukā pa dzelzceļu? Melo, suns! Tātad sarkanarmie­tis.

Maišelniekiem pavēlēja izkāpt pa labi un stāties rindā, lai tur pārbaudītu, kas der armijā. Sarkanarmiešiem bija ierindā jāstājas kreisajā pusē, lai no turienes dotos uz gūstekņu nometni. Maišelnieku rindā ielavījās arī daži spekulantu ķērāji. Šī viltība viņus nepaglāba.

—  Te stāv tautas aplaupītāji!— kliedza krievi.— Sarkanie velli. Latyši! Šauj viņus nost!…

Latviešus aizveda. Kad pārbaudītāji nonāca līdz Suķim, tie nopra­sīja:

—   Cik tev gadu? Vai vesels? Armija dieneji?

Mēmais tikai plātīja muti — neviena skaņa nenāca laukā. Tad kāds cara oficiers piegrūda viņam degošu papirosa galu pie kakla. Suķis palēcās un ieņurdējās. Nākamais piegrūdiens ķēra tuvu pie acs. Sekoja sāpju kliedziens.

—   Simulants! Derīgs,— noteica oficiers un griezās pie Miķeļa.

Miķelis ar pirkstiem bakstīja abas ausis un kliedza, ka esot pagalam

kurls. Saņēma papirosa grūdienus uz bārdainā vaiga un kliedza vēl skaļāk, svētos par lieciniekiem piesaukdams. Citi smējās. Tad juta, ka kāds aptausta viņa skaustu un norūc:— Kroplis, lai iet!

Aiz vagonu rindas ierēcās ložmetēja rīkle. Cieti un asi klabēja tērauda zobi: Tarrr! Tarrr! Tarrr! Tarrr!…

—   Komisāru piesiet pie zirga! Pakārsim sādžā!— kāda balss pavē­lēja.

—   Sarkanie velli atgriežas elle! Lai slava Dievmātei un visiem svētajiem!— Kāds Miķeļam blakus trīsreiz pārkrustījās.

Palkavnieka Afanasjeva armijai mobilizētos sadzina atpakaļ vago­nos un tur ieslēdza. Izbrāķētie maišelnieki pielipa kur kurais. Vilciens tuvojās Pliskavai.

Pliskavā afanasjeviešus saņēma kā cāļus grozā. Viņi bija smagi vīlušies. Izrādījās, ka iepriekšējā dienā pilsētu ar strauju triecienu ieņēmuši latviešu strēlnieki. Tīrīšanai atstājuši krievus, paši aizsteigušies baltgvardus vajāt. Krievi tīrīja vispirms veikalus un noliktavas, tad lika pie sienas tos, kam tās piederēja vai kas bija simpatizējuši baltajiem. Protams, kam bija dārglietas, tie varēja paklusām atpirkties un aizbēgt. Šaujamo tomēr sanaca daudz. Kas visiem spēja acis aizsiet? Viņus nostādīja atmuguriski un lodes raidīja pakausī. Ne izmeklēja, ne tiesu sprieda. Pietika ar baumām un denunciācijām. Bija taču pilsoņu karš — karš uz dzīvību un nāvi. Niknāks un zvērīgāks, nekā starp valstīm frontē.

Neapkurinātā stacijā, līdz ar simtiem sev līdzīgu, uz grīdas gulēdams, Miķelis izjuta, ka par katru cenu jātiek prom no šīs vaimanu, lāstu un asins smakas saģiftētās pilsētas. Savā iztukšotajā ceļa kulē viņš vēl sagrābstīja kādu sasalušu cīsķenu. Par to izsalkušais lokomotīves vadītājs viņu, kā savu otro palīgu, novietoja apskaužami tuvu krāsns mutei. Vilciens bez kļūmēm aizripoja līdz Dno stacijai. No turienes, pa Petrogradas — Maskavas līniju, nebija vairs grūti aizkļūt līdz Kremļa pilsētai. Kontroļu gan netrūka, bet biļetes neprasīja. Ķēra tos pašus spekulantus. Vietām šāva baltos, vietām sarkanos. Citus izdzina no vagoniem, bet pa vilciena otru pusi -tie līda atpakaļ. Viņus dzina bads. Uz kurieni — to paši nezināja. Kaut kur vajadzēja būt maizei. Vilcienus bieži apšaudīja, bet tiltus nespridzināja ne baltie, ne sarkanie. Abiem šī satiksmes līnija likās nepieciešama.

Maskavai tuvojās nākamās dienas vakarā. Pilsētas pussagruvusī nomale līdzinājās plašai sādžai. Tikai šur tur pavīdēja kādas senlaicīgas fabriciņas skārda vai mūra skurstenis. Neviens no tiem nekūpēja, toties katrs lepojās ar galā uzspraustu sarkanu karogu. Viss likās izdzisis, sastindzis salti pelēkā letarģijā. Pilsēta atradās boļševiku varā.

Vilcienu apturēja, ielenca. Kā parasts, kliedza trīsstāvu un piecstāvu lamu vārdus, aiz kuriem pazuda pavēles. Sākās barga kontrole. Visus, kas nebija maskavieši, sarkanarmiešu pavadībā dzina laukā no priekšpil­sētas. Par baltgvardiem aizdomās turētos ieslodzīja kādā dzeloņdrātīm apvītā sētā. Tikai ar propuskām jeb caurlaidēm varēja braukt tālāk uz pilsētas centru.

Aizkavējies strēlnieks Miķelis Amālijas dēls te alrastos bīstamā strupceļā, ja aiz iedzimtas apdomības visu laiku — pie karātavām, trako un baltgvardu sietā nebūtu saglabājis komisāra Jankas izdoto apliecību. Tā atradās salocīta zem plākstera, uzlīmēta it kā pār kādu brūci kājstarpi. Janka papīrīti bija uzrakstījis latviešu valodā. Krieviņi brīnījās, bet pečapte tur bija piespiesta, tāpēc veda pie propusku rakstītāja izskaidroties.

—   Ko tu, biedri, vazājies ārpus pilsētas bez komandējuma zīmes? Vai nezini revolucionāro disciplīnu?— propusknieks bārās latviski.— Ak pie brūtes biji? Tagad, bračkiņ, par revolūciju jācīnās, ne meitiešiem pakaļ jādzenas! Man arī ir sava kara brūte. Pati atskrien, kad vajadzīgs. Vai garnizonā skaities? Labi. Še cedele. Mums Maskava jāsatura stingri. Ļeņinu no Petrogradas šurp atvedām. Viņš jāapsargā. Citādi nositīs mūs visus. Mums jāuzvar! Ļeņins saka: No Kremļa iedegsies pasaules revolūcija. Tad saņemsit savu algu!— aizrautīgais aģitātors bēra iemācītās frāzes kā grabošus oļus.

Tobrīd Maskavu nevarēja saukt par viesmīlīgu pilsētu. Šī krievu tautas jaukā īpašība tur bija izzudusi. Atbraucējus ar viņu panckām pēc pusnakts izsvieda no stacijas. Tas pats notika ar tiem, kas gribēja aizbraukt. Tur bija skrandainas sievas ar bērniem, klaidoņi — bezpa­jumtnieki, ielu meitas ar saviem sutenieriem. Atkal kliegšana, lamāšanās, dūru kaujas. Kurp iet, kur palikt? Noskaidrojušās debesis stindzināja ar austrumu salu un asajiem vējiem. Apstāties, apsēsties, aizmigt — tas nozīmētu sastingt un vairs neatmosties. Jāstaigā, jākustina locekļi līdz pēdējai iespējai — Miķelis domāja. Nogurums tomēr gulās kā kalns uz pleciem. Viņš nesoļoja, bet vilkās.

—   Stoi, zemļak!— kāda balss aiz muguras iesaucās.— Drīz tu kritīsi uz deguna. Kurp meimuro?

—  Gan šurp, gan turp. Maskava plaša. Cilvēks, kā saka, brīvs …

—   Students vai sādžinieks?

—   Kādreiz studentu pulkā cīnījos. Tagad … paši redzat.

—   Tā jau domājām! Neparasts izskats. Nāc mums līdz!

Pienācēji bija divi. Bārdaini. Demobilizēto šineļos. Balsis vēl svaigas.

—   Kur iedami?— Miķelis aizdomīgi jautāja.

—   Uz miliču iecirkni.

—   Nē, nē! Man visi papīri kārtībā. Ko es tur darīšu?

Abi krievi iesmējās.

—   Pie vella papīrus! Dziedāsim serenādes. Mums par to samaksās. Students studentu nepamet. Saprati?

Miķelis nesaprata, bet uzticējās. Pie iecirkņa visi trīs izskatījās pagalam piedzēruši. Streipuļoja un kliedza: Lai dzīvo vispasaules revolūcija! Urrā! Gods Marksam, slava Ļeņinam! Urrā! Visu zemju proletārieši, atmostaities! Brīvā Maskavā paskataities! Tad viņi uzsāka Varšavjanku:

Ienaida negaisi pāri mums krajas, Tumsības spēki mūs spaida un māc!…

—   Pilsoņi, klaigāt naktī aizliegts!— milicis pie durvīm uzsauca.

—   Nevaram klusēt, balodīt!— krievi taisnojās.— Revolūcija! Saproti? Dvēsele kāpj pa muti laukā. Vēl baltie nav nosisti! Cīņa sauc .. .

—   Un mums jāsauc,— Miķelis pievienojās.— Ak tauta, kā tu krāpta tiec, Uzmosties, miegu projām triec!…

—   Laid mūs iekšā!— krievi beidzot skaidri pateica.

—   Piesūkušies kā pēc lielā gavēņa!— milicis pukojās.— Kur lai jūs grūž? Mums te guļ divkārtām sabāzti.

—   Iztiksim ar trešo klasi, balodīt. Par tautu tev jāgādā. Kad tik pamats, kur žopu atspiest. Saproti, dvēsele kāpj laukā!

Dežurants piedzērušos ielaida. Citādi kliegs visu nakti. Iecirkņa aresta telpas, protams, nebija apkurinātas. Vairums naktsmītnieku gulēja tupus, vai sēdus. Cits pie cita cieši saspiesti cilvēku augumi attīstīja paši savu centrālo apkuri. Ienācējiem viss reibums pēkšņi pārgāja. Viņi iespraucās kur kurais, apklusa un pievienojās gulētājiem.

Agri no rīta ienesa toverīti ar siltu, brūnganu ūdeni. Celties! Tēja! Katram arī pa sucharam. Šodien svētki — trīs baltie ģenerāļi pakārti.

—   Nolādētie!— atskanēja balsis. Nevarēja saprast, uz ko īsti tās zīmējās: uz kārējiem, vai pakārtiem. Studentu pulciņš salasījās kopā. Te viņi vairs nedziedāja par revolūciju un popiem, bet — skārda krūzītes saskandinādami — uzsāka Leonida Andrejeva dziesmu:

Strauji, kā viļņi, rit mūsu mūža dienas! Jo dienas, jo tuvāk ved kapam mūsu ceļš… Jel pielej, jel pildi, draugs, smagajo kausu — Tik liktenim zināms, kas nākotnē būs.

—   Kam jūs vairs nedziedat revolūcijas dziesmas?— Miķelis ievaicā­jās.

—   Ech, nevaicā, brālīt! Neuzplēs dziļu brūci. Pats zini. Mēs iezvanījām revolūciju. Brīvu, laimīgu krievzemi gribējām radīt. Tādu, kā to tēloja narodņiki, esdeķi, eseri — kāds atsaucās.— Bet brīvības zvanu izrāva no mūsu rokām. Iegrūda huligāniem. Tie tagad dzied mūsu dziesmas par revolūciju. Ko līdzēja Kerenska runas un saprāts? Tauta nebija ar vārdiem pārliecināma un vadāma. Tai vajadzēja cara un boļševiku pātagas.

—   Un mēs nu esam te,— otrs piemetināja.— Pie baltajiem neiesim, boļševikiem nederam. Trūkst mums dūres, lai valdītu. Trūkst izcelsmes, lai kļūtu par cilvēkiem. Vienam tēvs bijis kroņa ierēdnis, otram māte ar bulkām tirgojusies. Trešam sievastēvs pops. Vārdu sakot, buržujiskā intelliģence, kas proletāriātam jāiznīcina. Ech, Koļa, Miša, Serjoža! Uzdziedāsim mūsu rekviemu:

Tu mirsi, tev' apraks, lai kāda tava dzīve. Ne celties, ne dzīvot starp draugiem tev būs ļauts — Jel pielej, jel pildi, draugs, smagajo kausu — Tik liktenim zināms, kas nākotnē būs …

Ienāca iecirkņa priekšnieks. Liels, spēcīgs vīrs, brūnā ādas kurtkā, ar pistoli pie sāniem. Viņš uzkliedza visiem salašņām tūdaļ izvākties. Pratināšanu šodien nebūs. Katrs lai steidzas uz savu māju, savā darbā. Padomju vara par visiem gādā. Un otrreiz neviens lai nerādās. Tad pie sienas …

Uz ielas abi draugi Miķeli vēl brīdi apturēja:

— Tu, kā redzam, esi te ieklīdenis. Harkovietis, vai petrogradietis? Nu, vienalga! Neviens par tevi te negādās. Darbu arī neatradīsi, atskaitot līķu novākšanu. Ļaudis krīt no bada, sala un utīm. Tās visbīstamākās. Izvazā tīfu. Kad ēst gribi, stājies pie rindām. Var laimēties kaut ko paķert un aizmukt. Naktī ej uz citu iecirkni. Vārdu sakot, vācies laukā no Maskavas! Te drīz būs liela kapsēta …

Brālīgi ap pleciem saķērušies, spēlēdami atkal iereibušos, viņi aizgāja savam liktenim pretī. Aiz stūra vēl noskanēja bezbēdīga studentu dziesma:

Pa ielām šudī tudī iet,

Kāds zvērs, tas krokodīlis šķiet.

Viņš badains, badains izskatas paties'

Kāds ķīnietis grib garām skriet,

Šis caps! pie jaičiem tūdaļ ciet.

Viņš badains, badains izskatas paties'…

īsts karātavu humors — nodomāja Miķelis. Padoms vākties drīzāk prom bija labi domāts.

Bet uz kuru pusi viņš varēja aizvākties? Ko iesākt bada un sērgu apsēstos krievos? Šurp viņš bija dzinies, lai sameklētu streļķus. Lai tiem pievienotos. Tagad klīda pa Maskavas tuksnešainajām ielām, gar aklu namu rindām, aizbultētām veikalu durvīm, izdzisušām laternām. Pat bārdainie ormaņi un ielu ubagi bija pazuduši. Tikai šur un tur pie iztukšotajām tirgotavām stāvēja maskaviešu rindas un drebinājās salā. Veči rūca, bērni raudāja, sievas skaļi lamāja Ļeņinu un boļševikus. Bija jātiek līdz Kremļa mūriem. Tur streļķi sargāja Ļeņinu.

Ahā, te jau tas laukums, par ko šis un tas bija dzirdēts! Tagad to sauca par Sarkano laukumu. Priekšā augsts, noplucis mūris atgādināja senu cietoksni. Aiz tā krievu torņi. Augstākajam galā spoža sarkana zvaigzne. Pa kreisi maza, skaista baznīciņa. Tās cēlājam Ivans Briesmī­gais pavēlēja izdurt abas acis, lai viņš vēl kur citur neuzburtu tādu skaistumu. Kremļa platajos vārtos stavēja divi braši puiši. Strēlnieki ar šautenēm plecos. Aiz viņiem trešais sēdēja pie ložmetēja un telefona. Tātad — pirmais sargpostenis.

—   Sveiki, tautieši!— Miķelis iesaucās.

Neviens neatbildēja. Tikai māja netuvoties.

—   Esmu streļķis. Man jārunā ar komandantu.

Atkal klusums. Vai nesaprata? Strēlnieka nozīmju viņiem nebija. Varbūt leiši, vai igauņi. Ložmetējnieks kaut kur piezvanīja. Vārtu priekšā iznāca garš jauneklis. Ap roku sarkana bante, pie cepures sarkana zvaigzne.

—   Kas tevi sūta?— viņš krieviski noprasīja.— Kur papīri? Aplie­cība.

Aizzīmogotais ziņojums? Nav? Ko tad vēlies? Personīgās lietās komandants nepieņem,— viņš turpināja, Miķeli vērīgi aplūkodams.— Ak sardzē gribi iestāties, lai labāk paēstu? Ha, ha, ha! Bet zini, ka sardzi nedrīkst uzrunāt! Te pieņem tikai politiski spēcīgus vīrus. Tu, kā redzu, esi škurņiks. Pieteicies miličos, vai brauc uz fronti. Te vairs nerādies!

Miķelis pagrieza Kremlim muguru un smagiem soliem, it kā ko meklēdams, apgāja baznīciņai apkārt. Tumša un tukša. Skaistums pievilka, zvēriskums stindzināja. Kādā ellē viņš bija iemaldījies! Vai tie bija tie paši strēlnieki, kas nesen vēl solījās Krievijas plašumos aizdzītos latviešus paglābt un pārvest dzimtenē? Tagad viņi paši bija sagūstīti kāda briesmīga zirnekļa tīklā, atdeva tam savas asinis un nespēja atbrīvoties.

Atkal Miķelis klīda pa Maskavas ielām. Bez mērķa, bez jēgas. Kaut kur kliedza un drūzmējās ļaudis. Kas tur notika? Bija atrasta un uzlauzta labības slēptuve. Miliči sauca:— Tā armijas manta! Prom visi! Nedrīkst laupīt! Mēs šausim!

Bars atsaucās:— Šaujiet, kuņas 'dēli! Dzīvus jūs saplosīsim! Tā ir spekulantu manta! Paši gribat to aprīt, nolādētie!

Miliči nešāva. Viņu bija maz, laupītāju daudz. Maisus saplosīja. Bēra kabatās, cepurēs, tarbās, kam tās pagadījās kaklā. Sievas aizmeta bērnus, pacēla brunčus un grāba tajos. Miķelis tur tuvumā netika. Bet garām nāca resna piegrābusies sieva un sirds viņai iežēlojās:

—   Zaldatiņ, iegrūd man roku brunčos! Pagalam jau novārdzis izskaties. Pagrāb pāris saujas sev kabatā. Visiem jādzīvo. Uz tautu nešauj! Vai maskavietis?

—   Nē, no tālienes,— Miķelis gribēja sievas sirdi vēl vairāk iežēli­nāt.— Latyšs …

Te viņš izdarīja smagu kļūdu. Sieva iepleta acis, kā pašā Nelabā skatīdamies, piesarka aiz dusmām un spiedza:— Nolādētais! Sarkanais velis! Tautas slepkava! Antikrista sargs! Ļautiņi, grābiet viņu ciet! Sitiet nost! Atdod, nešķīstais, visu līdz pēdējam graudam!

Nosist bija parasta liela. Miķelis nebūtu izņēmums. Tikai pūlim patreiz neatlika laika šai izpriecai. Katrs ķēra un grāba, lai cits nepaņemtu. Miliči pievāca Miķeli un ieteica tūdaļ pazust.

—   Kam izmuldēji, ka esi no opričņikiem!— kāds nobāra.

—   Kas tie tādi?— Miķelis nesaprata.

—   Vai krievu vēsturi nezini? Jau Ivanam Briesmīgajam bija tādi algoti slepkavas. Tagad tie kalpo Ļeņinam.

Latyšs manījās prom. Tagad viņš saprata, kāpēc Antikrista apsargā­tāji vairs nenēsāja savus nacionālos žetonus. Arī viņiem bija Maskavā jāpiesargās.

Atkal ielas, kā apburts labirints, no kura nav izejas. Baigs klusums, ģindeņu rinda, spokaini līķu nesēji… Jau krēsloja. Kur palikt? Iet un iet — kamēr pakritīs. Tad atnāks līķu novācēji un — punkts! Kāda bezjēdzīga nāve! Nav vērts pat pasmieties. Lūk, pasauli lāpīdams, tiki tiktāl… Mieru, mieru, mieru … Te var apsēsties.

Sals kniebj. Būs pāri 20 grādiem. Kaut drīzāk varētu iemigt… Bet kas tur spīd šķērsieliņā? Liekas, ugunskurs. Liesmas sprakšķēdamas raujas augšup un atblāzmojas nameļu sienās. Apkārt drūzmējas ļaudis. Vai kādu tur sadedzina? Neviens nekliedz lāstus, nespiedz atriebības priekā. Skumji ieskanas garmoška. Aizsmakusi sievietes balss dzied:

Jel pērciet bubļičkus, Karstkarstus bubļičkus! Jel sniedziet rubličkus Man drīzāk šurp!

Nebija nekā bīstama. Ļaužu pūlis tur tikai sildījās. Viņi- noplēsa kādu koka mājeli. Nesa dēļus, baļķus, dzīvokļu grabažas. Krāva tās ieliņas vidū un sadedzināja. Pa mājām kurināmo izvazāt neļāva — lai tiek visiem. Miliči nepretojās. Buržuju manta, lai tauta sasildās. Cik vēl šur tur atrada ogles, vai malkas pagales, tās konfiscēja armijas un partijas vajadzībām. Tauta to zināja, rūgtums auga, bet nespēja izraisīties graujošā spēkā. Krievu cilvēku gļēvā padevība liktenim arī te ieguva virsroku. Sieviete dziedāja:

Jau vakars krēšļojas, Laternas šūpojas, Rets spīdums parādas Nakts tumsu šķelt.

Es, sen nemazgāta. Ar skrandām greznota, Un dzīves samīta, Vēl drebu te.

Jel pērciet bubļičkus, Karstkarstus bubļičkus! Jel dzeniet rubličkus Jo drīzāk šurp!

Šo nakti pēdējo Mani, te pamesto Tirdznieci privāto Iežēlojiet!

Liesmu atspulgā iznira un pazuda daudzas svešas sejas. Dzeltenas, kaulainas ģindeņu sejas. Bet kas tas! Tur sildīdamās lēkāja, rokas uz krūtīm un muguras sasisdama, kāda pavisam pazīstama seja. Rēgs vai cilvēks? Latyšs paspiedās tuvāk. Nu arī Janka bija viņu pamanījis.

—   Michail Amaļjevič!— viņš krieviski iesaucās.— Kā tu te gadījies? Kur biji? Kā atradies?— Tad sniedza roku un savu bijušo palīgu pamatīgi sapurināja, it kā gribēdams pārliecināties, vai viņš spēj nostāvēt kājās. Svīķurbju Jankam vēl bija nags un spēks kaulos.

Miķelis stāstīja, ka gribējis organizēt partizānus, bet noķerts, vests pie karātavām, tad iespundēts trako mājā, izbēdzis un tagad meklē streļķus.

—   Par dezertēšanu tev pienāktos smags sods, bet to tu esi jau saņēmis,— Janka turpināja.— Mūsu strēlnieki tagad sit baltos pie Kazaņas un Orlas. Tur tu nederi. Sargā arī Kremli, bet Pētersons tevi nepieņems. Esi bijis pie vāciešiem. Tev būs jāpilda cits pienākums. Man ir uzdots te organizēt sarkano profesoru skolu. Svarīgs un steidzams darbs. Nav, kas iet masās un zina tām ko pateikt par mūsu jauno mācību. Nāc par lektoru. Es zinu, ka tu proti mācīt neapzinīgos.

Miķelis pateicās par uzslavu, bet atrunājās, ka daudz esot pārdzīvots, daudz aizmirsts kara briesmās. Drošāk būšot, kad pats viņš nosēdīšoties nākamo profesoru solos un atkārtošot visu to kursu. Ivans Karlovičs, kā Janka tagad saucās, gan sūrojās, ka nevarot atrast mācību spēkus, bet Michaila pazemībai, sākt vēlreiz no ābeces, beidzot piekrita.

Skumji dūdoja garmoška. Griezīgi spiedza balss par bubličkiem un lēti pērkamo mīlestību. Miķelis pamanīja, ka turpat vārtu dobumos sasilušie ģindeņi spiedās kopā un bučojās. Kas lai zina, vai viņus kopā dzina daba, kas necieš tukšumu, vai šīs tautas neapvaldītā juteklība.

Miķelis ar Janku aizgāja uz kopīgo naktsmītni. Tur pēc stingras izlases bija jau sapulcināti pāris desmit nākamo profesoru. Vajadzēja vismaz pāris simtus, bet kur tos raut? Nepieciešama lasītprasme, nabago izcelsme, kauju nopelni pilsoņu karā. Karotāji vēl atradās frontēs. Buržuju intelliģence, kā šķiras naidniece, nepieņemama. Nākamos profesorus velti meklēja pa visiem miliču iecirkņiem. Tur valdīja neapmācāmie.

Profesorus šur tur saklaušināja. Arī paši aiz bada pieteicās. Šaņav- ska tautas augstskolas bijušais kursists Anss Rebane, no frontes paglābies aiz īsta klibuma, varēja mācīt dialektisko materiālismu. Vecais pagrīdnieks rto Baltijas Ņikita Sūba mācīs boļševiku revolūcijas vēsturi. Bijušais students Ļevs-Leibovics izskaidros marksismu, jo ļeņinisms vēl nebija tiktāl nogatavojies, lai to varētu skaidrot. No garīgā seminārā par šaubīšanos izmestais Josifs Cudošvili lasīs par ateismu un Ivans Karlovičs pats rādīs partijas ģenerālo līniju. Trūka vēl profesoru politiskai ekonomijai un tekošam momentam.

Gan tie paši pieteiksies — Ivans Karlovičs domāja. Darbu nedrīk­stēja kavēt.

Sarkanā augstskola — kā vēlāk to nosauca — atradās kādā vecā Maskavas pirmskolā. Biezie mūri un velves bija mitruma piesūkušās, vietām pilēja. Varēja jau kādu būceni noplēst un reizēm iekurināt, kā to šur un tur paslepus naktīs darīja. Bet Ivans Karlovičs pretojās. Jāiztur tāpat kā tautai. Kad skurstenī kūpēs dūmi, nosalušie lauzīsies iekšā. Kam salst, lai izskrien pie kāda ugunskura sasildīties.

—  Vai Kremli arī neapkurina?— Miķelis divatā ievaicājās.

—   Kā tu tik neapzinīgi jautā, biedri?— Ivans Karlovičs brīnījās. — Vai tad mūsu vadonis Ļeņins ar cimdiem rokās var parakstīt visas tās daudzās pavēles un rīkojumus? Katrs bērns saprot, ka viņam nepiecie­šama drošība, siltums un labs uzturs.

Tā kā nākamiem profesoriem un viņu apmācītājiem neatlika laika rindās stāvēt, reizi dienā viņiem lauku virtuvē atveda zirgu kaulu buljonu un katram riku sagliemējušas maizes. Reizi nedēļā aizsūtīja kreklus izvārīt, lai cieši kopā guļot utis nesaviestos. Ļeņins bija teicis, ka jādzīvo cieši kopā. Tad cits citu iepazīs, izpētīs, zinās, ko katrs domā.

Nākamo profesoru vairums bija balto sakropļotie sarkanarmieši. Visi tie šķita neapšaubāmi uzticami un priecīgi, ka te paglābušies no bada nāves. Viņu vidū, spriežot pēc sieviešu krūšu un pakaļu tetovēju­miem uz rokām, atradās arī kāds matrozis Feģka. Manāmi bezbailīgs un izaicinošs, kad atrada kādu pretinieku.

Jau pirmajā lekcijā boļševiku revolūciju Šūba iesāka no Petrogra- das, kur pats gan nebija atradies. Toties tur Smolnijā jau sēdēja Ļeņins, nezin kad un no kurienes ieradies. Viņa vareno ideju sajūsmināti un aizrauti, kreisera Aurora varonīgie matroži izšāva pirmo lielgabala salvi uz Ziemas pili. Tad viņi steidzās pie sava skolotāja — visu zemju proletāriešu ģeniālā vadoņa — Vlaģimira Iļjiča Ļeņina pēc padomiem un tālākiem rīkojumiem. Iļjičs viņus abām rokām apkampa, skūpstīja kā tēvs savus dēlus, un viņi visi apraudājās. Lielā vispasaules revolūcija bija sākusies. Iļjičs Auroras varoņiem uzdeva padzīt Pļāpātavu (Valsts domi) un iestnrmēt Ziemas pili. Visu to mūsu pirmie varoņi uz mata izpildīja. Tad lielais, visu mīļotais Iļjičs viņus vēlreiz skūpstīja, apsolīja Sarkanās zvaigznes ordeņus, tiklīdz tos izkals, un sūtīja uz visam debespusēm sist baltos ģenerāļus un modināt vareno krievu tautu. Kā mūsu varoņi to dara, par to runāsim nākamā lekcijā.

Viss varbūt turpinātos gludi un labi, ja Ivans Karlovičs pēc katras lekcijas nebūtu noteicis debates. To viņš darīja pēc partijas sapulču parauga, ar labu nolūku, lai katrs varētu pajautāt to, kas viņam palicis neskaidrs. Krieviņi studentu solos klusēja, vai apliecināja, ka viņiem viss skaidrs kā uz delnas. Tikai Feģka bravurīgi izslēja visā garumā savu tetovēto roku un iesaucās:

—    Biedri profesor! Tā gan tās lietas, pēc taisnības runājot, nenotika. Auroras dūšīgie matroži par to lielo, garo Iļjiču toreiz neko vēl nezināja. Viņi šāva tāpēc, ka negribēja ēst tārpainu gaļu. No tārpiem tā revolūcija sākās. Lūk, tā tas bija!

—   Biedri, kā tu to zini? Kas tev tā samelojis?— Šūba stingri noprasīja.

—   Kā lai nezinu? Mani neviens ap stūri neapvedīs. Pats tur biju uz Auroras. Vai citādi te varētu par profesoru mācīties?

Šūba samulsa. Brīdi padomāja, tad teica:

—   Var jau gadīties, ka tur atradās arī daži neapzinīgie, kas iedomājās, ka šāvēji tārpus baida. Nav ģimenes bez kropļa, kā tauta saka. Viss vairums tomēr bija idejiski nobrieduši. Un viss tālākais notika tieši tā, kā jums to attēloju.

—    Nenotika tā, biedri profesor! Varu liecināt, roku uz sirds likdams. Tagad ir brīvība — jārunā taisnība. Kad pilsētā dabūjām zināt, ka Smoļnijā valda tāds Ļeņins, nosūtījām turp delegāciju. Sak, ja valda, lai dod pārtiku. Oficieri, kuņas dēli, visu labumu aprijuši. To garo Iļjiču tur trešā stāva 67. istabā apsargāja latvieši. Negribēja pielaist t— piedzēruši esot. Mēs tūlīt ar rokas granātām — lai izkūp tā būda. Tad sabijās un pielaida. Ļeņinam pārtikas nebija. Teica, lai meklējot un pievācot paši. Tā darījām. Citi mums sekoja. Pilsētu iztukšojām. Tas viss.

Profesors Šūba pietvīka aiz dusmām, bet savaldījās. Viņa aizkustino­šais, no krievu dvēseles dziļumiem paustais, tēlojums bija tik necienīgi iznīcināts. Šūba teicās ar dokumentiem pierādīt savu vārdu vēsturisko patiesību, bet tādu dokumentu viņam nebija. Feģka jutās lepns, kā jau uzvarētājs.

Tonakt Miķelis, kaut barā iegulies, sevī brīvi domāja par Ļeņinu. Kas viņš tāds bija? Redzētie uzņēmumi rādīja sīka auguma vīreli, ar it ka iespiestu galvas kausu, strupu degunu un viltīgi piemiegtām acīm. Ka viņš nebija vāciešu nopirkts tēvijas nodevējs, par kādu to izkliedza politiskie pretinieki, to nenācās grūti atskārst katram, kas kaut cik pazina šī kašķīgā frakcionāra polemikas sociālistu pagrīdes presē. Viņš droši un bagātīgi pārsolīja visus savus politiskos sāncenšus kā lielā aukcionā. Karu tūlīt izbeigt! Zemi tūlīt sadalīt tautai! Varu uz vietām! ^Mieru un darbu visiem! Kādi vareni, kaut apslēpta viltus pilni solījumi! Šo viltu sauc par politikas mākslu. Jau tagad skaidrs, ka izbeigtā frontes kara vietā nav iestājies miers, bet vēl niknāks un asiņaināks bra|u karš visā plašajā Krievzemē. Zemi nedala uz galviņām, vara paslēpusies tikai Kremli. Piedevām bads un briesmīgas sērgas. Kas par tām spēj atbildēt? Cilvēks nē, tāpēc jārada nemaldīgi gudrs un labs elkudievs, kam ticēt un ko pielūgt sarkanā stūrītī. Ticīgā krievu tauta tam kā radīta. Un lūk — Ļeņinu sāk tēlot ar viņa ziņu un pavēli tikpat varenu un dievināmu kā bijušos elkus. īstenībā viņš bija tikai varaskārs, par saviem darbiem neatbildīgs politiķis ar pavisam vienkāršu gudrību — solīt, bet nemaksāt. Kad sektantu saujiņa varu būs sagrābusi, tad to ar patvaldī­bas metodi varēs uzspiest visai krievu tautai. Ja Feģka tik droši uzstājās par patiesību, vai tad Miķelim nebija jādara tas pats?

Nākamā nedēļā profesors Ļevs skaidroja marksismu. Ģeniālais Markss savā Kapitālā smalki izpētījis un nemaldīgi noteicis sabiedrisko attīstību, ko vada un veido saimnieciskie ražošanas spēki. Rūpniecībai arvien vairāk pieaugot un lauksaimniecībai pārvēršoties par milzu latifundijām, materiālās vērtības saplūdīs nedaudzu lielkapitālistu rokās, bet tautas iegrims arvien dziļāk postā un nabadzībā — kļūs par skrandu proletāriātu. Tas nespēs organizēties un stāties pretim lielkapitā­listiem, kurus aizsargās reakcionārā valsts vara un armija. Tomēr šī ražošanas spēku attīstība un kapitālu koncentrācija, kad ta būs sasnie­gusi savu augstāko pakapi, novedīs industriāli attīstītās zemes tieša ceļā no kapitālisma uz sociālismu. Badā un izmisumā iedzītās strādnieku masas sacelsies, revolūcijas ceļā ātri pārņems no tautas darba salaupītos kapitālus un ražošanas līdzekļus savās rokās. Tad tie kalpos visai tautai, visi būs pārtikuši, brīvi un laimīgi. Nebūs vairs karu, badu un bezdarbu. Nebūs nāves sodu, ne cietumu, kurus pārvērtīs skolās. Cilvēks cilvēkam vairs nebūs vilks, bet draugs un brālis jaunā Paradīzē zemes virsū, ko sauks par komunismu. Turp ceļu nemaldīgi rāda zinātniskais marksisms. Feģkas priekšzīmes iekustināts, šoreiz debatēs vārdu pieprasīja Michails Amaļjevičs:

— Biedri profesor,— viņš teica.— Spriežot pēc nupat dzirdētā, man liekas, ka Ļeņins nav marksists. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir sadomājis varu par ātru sagrābt. Man liekas — pavisam nelaikā! Krievu zemē jau nav vēl nekādas varenas rūpniecības, ne lauku latifundiju, ne kapitālu koncentrācijas dažu miljonāru rokās. Kādus augsti attīstītus ražošanas līdzekļus mēs pārņemsim, ja tādu nav? Kā ar krievu mužika sirpi un evakuēto fabriciņu sarūsējušām mašīnām radīsim to augsto pārticību visai tautai? Ko tagad sēsim, kad viss apēsts? Ko kalsim, kad nav dzelzs, ogļu un elektrības? Tādu traku pilsoņu karu un badu arī Markss laikam nav paredzējis un nebūs pie tā vainīgs. Viens no diviem — vai nu biedrs Ļeņins, lēkdams pāri kapitālismam, ir gudrāks, vai dumjāks par Marksu — to lūdzu noskaidrot.

Tādu ķecerību Ļevs nebija gaidījis. Lai iegūtu laiku pārdomāt atbildi, viņš aicināja vēl citus izteikties. Sarkanarmieši klusēja, tikai Feģkam atkal iegribējās runāt:

—   Ja ta tās lietas, biedri,— viņš teica,— tad man jāpiekrīt priekšru- nātājam. Ļeņins nav klausījis tam Marksam. Viņš šauj pār strīpu tukšā gaisā. Revolūciju sākt vajadzēja no Vācijas un Amerikas. Es pats esmu bijis ar karakuģi Hamburgā un Ņujorkā. Redzēju, kā tur kūp fabriku skursteņi, kādas bagātības sarausuši, kuņas dēli — kapitālisti. Kas te salā un badā ko ņemt, ko ražot? Cik bija, ir pievākts un sadalīts. Pāri palicis tikai brāļu karš, bads un sērgas. Man liekas, ka tas lielais kapteinis tur Kremlī stūrē greizi! Tā domā jūras spēki.

Beigās Ļevs-Leibovics īsumā paskaidroja, ka divi biedri ir izpauduši bīstamu neapzinību. Tādai nav vietas mūsu rindās, kad cīņa iet uz dzīvību, vai nāvi. Tagad nav brāļu, bet šķiru karš, kurā kulaki, buržuji un viņu intelliģence bez žēlastības jāiznīcina, lai tie nekaitē darba ļaužu jaunajai dzīvei. Ja biedrs Michails Amaļjevičs domā, ka Ļeņins pārsteidzies — vai viņš vēlas atjaunot Pļāpātavu, valsts varu atdot eseriem un esdeķiem? Mēs varam būt lepni, ka pirmie izcīnām sociālo revolūciju! Kad Savienotās valstis un Vācija rīt vai parīt mums pievienosies, sēklas un mašīnu mums netrūks. Viņi dalīsies brālīgi, pēc vispasaules proletāriāta solidāritātes noteikuma un pateicībā par mūsu varonīgo priekšzīmi. Tā jāmāca masām.

Tonakt Miķelis ilgi neaizmiga. Smadzenes plosīja nikna doma, kurai prāts neapjauta beigas. Kur viņš bija iestrēdzis, savējos meklēdams? Te atkal runāja un prasīja tālāk paust apzinātu nepatiesību. Vai uz sarkaniem meliem uzceltā dzīve būs brīvāka un taisnīgāka par varmācī­bas un liekulības pilno pagātni? Latviešu strēlnieki, kas nesen vēl ar savām dzīvībām stutēja cara troni, tagad kaut kur svešā zemē lēja savas asinis, krievu tautai, pret viņas gribu, boļševiku revolūciju nesdami. Latviešu bēgļi, ar rupju varu svešumā- aizdzīti, tagad bija aizmirsti un pamesti savam liktenim. No vienas nāves bēgdams, viņš bija ieskrējis otrai ķetnās. Kur glābiņš? Pilsoņu karš, bads un diktātūra te turēja visu asos zvēra zobos.

Nākamā rītā sarkano profesoru skolas direktors paziņoja mācības spēku vienbalsīgo lēmumu: Feģka un Michails, abi izrādījušies nespējīgi mācībām sekot, tāpēc izslēgti no skolas un nosūtāmi uz fronti, kur viņi varēs būt noderīgāki revolūcijai.

Feģka nospļāvās un pateica, ka Aurora aplam mērķējusi. Vajadzējis šaut uz citu pusi.

Janka pasauca Miķeli pie sevis un divatā teica:

—   Muļķis tu esi, tāpēc nederēsi arī frontē. Bēdz tūlīt prom un te vairs nerādies!

Kad Miķelis sniedza roku, lai klusēdams atvadītos, Janka tomēr iežēlojās.

— Revolūcija nepazīst žēlastību un tu mani iegāzi kā ieteicēju skolā,— viņš mierīgi teica.— Bet… tu neesi šķiras ienaidnieks un esi kādreiz man palīdzējis. Padzīts aiziesi bojā. Došu tev ieteikumu. Turi muti un strādā godīgi. Sveiks!

No profesoru skolas padzītais ķeceris ilgi alojās Maskavas ielās. Viņš zināja tikai virzienu. Mērķis atradās kaut kur tālu pilsētas nomalē, aiz Maskavas upes. Ejot pa bedrainām ielām un tukšiem laukumiem, uzmācās dzirdētā doma — te ir jau kapsēta … Ne darba trokšņu, ne dzīvu cilvēku, kam ceļu pajautāt. Vai visi jau pazemē iedzīti? Vai kaut kur no sala un sērgām paslēpušies? Pat kropļu — ubagu nemana. Ko gan viņi arī te iesāktu? No izdzisušo laternu stabiem jau kapeiku neizdiedelēs. Tikai no kādas sētas pēkšņi gājējam pretim izskrien četri pusaudži. Nepiemērotās drēbēs ietuntuļojušies, netīri, neapcirpti kā četri izsalkuši zvērēni. Bezpajumtnieki! Miķelis zina — tie nesaprot jokus. Viņš apstājas ar muguru pret sienu. Aši iegrūž roku šineļa kabatā, it kā tur meklētu dunci vai revolveri.

—   Maizi, vectēv! Machorku! Velc laukā maizi! Tev ir kabatās!— kliedz zvērēni cits aiz cita, bet klāt ķerties nedrīkst. Noprasdami, ka kliedzot savu nepanāks, viņi pagrābj ielas akmeņus, atkāpjas dažus soļus un draud sviest.— Milicis. Sātans! Sitam nost!

Miķelis noprot — nu laiks viņam uzkliegt:

—   Klusu, kucēni! Akmeņus nost! Vai neredzat, duraki, kas te stāv? Tautas sargs — sarkanais zaldāts! Buržuju šāvējs! Ja jūs par bagātnie­kiem un tautas naidniekiem — visus tepat apguldīšu! Sapratāt?

Bezpajumtnieki akmeņus nometa, bet nesabijās. Viņi kļuva veikalnie­ciski:

—  Ja zaldāts esi, tad cita runa. Miliči jāsit nost, tie mūsu naidnieki. Bet bagātos liec mierā! No kā tad mēs pārtiksim? Kas pliks, to nevar izģērbt. Ja zaldats, tad tev ir machorka. Negribam par brīvu. Ienāc tepat pagrabā. Mums tur ir Ļubočka. Skaista kā saulīte. Un svaiga kā zemenīte. Tikai piecpadsmit gadiņi. Apsildies, papriecājies…

Miķelis tikpat lietišķi atrunājās. Vispirms viņam jāsteidzoties uz Ļeņina lopu kautuvi. Kremļa uzdevums — nedrīkst nokavēt.

—   Laimīgais!— visi četri reizē iesaucās.— Mēs tur nevaram ielauz­ties. Torņi, sargi, dzeloņdrātis. Kad atgriezies, neaizmirsti savus draugus! Mēs uz vienu roku ar zaldātiem …

—   Centīšos, draugi, kādu sulīgu šašļiku paķert!— Miķelis smieda­mies pasolīja.— Bet jūs pagādājiet kandžiņu. Tās tik būs dzīres! Jūsu skaistulīti nevar palaist kā zivtiņu no rokām.

Pusaudži noticēja. Pat taisnāko ceļu uz kautuvi izstāstīja. Gaļu lai bāžot biksēs, cik lien. Laimīgu ceļu!

Pēc augstās, dzeloņainās sētas un sardzes tornišiem Miķelis beidzot atrada savu nākamo darba vietu. Cietums kas cietums! Bez bezpajum­tnieku padoma viņš būtu apgājis ar likumu. Sardze pie vārtiem izkratīja, izsniedza caurlaidi. Nu viņš gāja pie paša galvenā.

Kautuves vadītājs Ņikifors Vaļerianovičs Pūziks sēdēja savā kabi­netā pie varena rakstāmgalda. Uz tā cienīgi stāvēja divas resnas, tagad jau izžuvušas tintnīcas un kāds aizvērts cūkādas rakstāmbloks. Buržuju laika kabinets te nebija izlaupīts. Pat ādas klubkrēsli palikuši nenodirāti. Pie sienām karājās vecas tabeles ar gabalos sadalītu dzīvnieku ķermeņu zīmējumiem, mēriem un skaitļiem. Tikai cara bildes vairs nebija. Tās vietā, smaga zeltaina ierāmējuma vidū, it kā tukšā telpā, pie apputējušas sienas turējās nožēlojami sīka Ļeņina ģimetnīte. Prāvāka vēl nebija iespiesta. Nez kāpēc Miķeļam šai brīdī galvā iesitās pasaules radīšanas aina, kad tā kungu Kunga gars lidinājās tukšumā.

Drukns pusmūža virs, sarkanā krievu kreklā, cienīgi paņēma Miķeļa ieteikumlapiņu, omulīgi noglaudīja savu iesirmo bārdu, un iesāka burtot. Viņš to darīja klusām, it kā rakstu pamatīgi izpētīdams. Līdz parakstam nokļuvis iesaucās:

—   Ak Ivans Karlovičs! Pazīstu, pazīstu! Lāga vīrs. Mans dēls pie viņa mācas. Kukuļus neprasa. Kā viņam klājas? Ak labi gan. Paldies Dievam! Vai jūs no vienas guberņas? Tātad zemļaki.

Pūziks, kaut ko pārdomādams, vēlreiz cienīgi noglaudīja bārdu, tad turpināja:

—   Kur tevi lai grūž? Laikam jau rados esat. Vajadzīgs būtu viens sitējs. Gavrilka, kad piesūcas, izmežģi roku — zveļ, kur pagadās. Bet tu tāds šķībs un vārgs. Neķerpīsi. Kas jāsit? Nekas bīstams, balodīt! Tikai lopiņi, kas paši nav pasteigušies aizmigt. Buržuji kāvuši ar elektrību — nelietīgi tērējuši tautas mantu. Mans izgudrojums — ar āmuru pa pieri — un gatavs! Ne lode, ne gaisma nav jātērē. Vai saproti, ko nozīmē gaiša galva? Izglītība, bračkiņ, tā arī tev tagad būs vajadzīga.

—   Priecīgs censties, biedri direktor!— Miķelis atsaucās.

Pūziks pasmaidīja. Pats viņš vēl īsti nezināja, vai bija te priekšnieks, vadītājs, vai augsti mācīts direktors.

—   Vai īstā kautuvē esi jau strādājis? Neesi. Tad labi. Es arī agrāk nebiju kautuvi redzējis. Mums tagad partijā gudra kārtība. Ja kādā vietā ielaiž tādu gudrinieku, kas visus niķus un stiķus tur pazīst, tad tāds zog uz vella paraušanu un nevar viņu noķert. Ja pieņem muļķi, tas neprot neko nozagt un tautas manta ir drošās rokās.

—  Tieši tā, direktor! Lopu lietās jau kopš dzimšanas esmu uzticams muļķis!

—   Tāpēc došu tev atbildīgu uzdevumu. Kad pie mums frontēs salasītos zirdziņus atved sasalušus, liekas — tie svaigi, kā jaunu meitu lūpiņas. Bet kad sasilda un uzšķērž — smird kā maitas un tārpiņi rāpjas laukā. Tos tu pamatīgi izkasīsi un nodīrātos gabalus krietni izmērcēsi zalpētera ūdenī. Tā, lai nekādas smakas vairs nesaostu. Turēsi mēli aiz zobiem — un tev labi klāsies.

Miķelis pateicās… Tāda kasīšanās pa sprāgušu, jau iepuvušu dzīvnieku iekšām un attīrīto gabalu mērcēšana mucās ar ledusaukstu ūdeni likās tikpat riebīga un atbaidīga, cik atbildīga. Toties katru dienu varēs strēbt gaļas zupu un naktis pavadīt vienatnē — jumta istabiņā, ka kādreiz Valmierā. Direktors atļāva istabeli iekurināt. Labs cilvēks — nodomāja nākamais kasītājs. Ap kautuvi noplēsa koka barakas. Bijušās noliktavas pārvērtās malkā.

Brīnišķīgā, sen neizjustā, labsajūtā Miķelis pēc pirmās darba dienas pie čuguna krāsniņas sasildīja zili nosalušās rokas. Drīz istabeli piepil­dīja mājīgs siltums. Laimīgais iemītnieks novilka zābakus, saritināja zaldāta virskreklu pagalvī, apsedzās ar šineli un atlaidās uz vienīgo mēbeli — lāviņu ar salmu maisu. Nu atkal varēja brīdi padomāt. Tur laukā, salā un vējā, pa Maskavas tuksnešainajām ielām spokiem līdzīgi ļaudis nesa līķus un bēra bedrēs, kā atkritumus. Vēl dzīvie klaiņoja, cits no cita baidīdamies, un drebēja kā vēlīnās lapas, kurām drīz jānokrīt trūdos. Kur ko vēl atrada, laupīja un slepkavoja kā bērni, tā pieaugušie. Bads bija padarījis cilvēkus par zvēriem. Katram, kas domāja citādi, nekā viņa pretinieks, draudēja lode pierē vai pakausī. Drausmīgi elki rēgojās pret debesīm — slepkavas slavināja un cēla uz varoņu pjedestā­liem. Tāds bija karš. Un tagad to turpināja — revolūcija. Tā pati, kas vakar vēl kliedza: Nost ar karu! Lai dzīvo brīvība, brālība, cilvēcība! Nē, nē! Ne karš, ne revolūcija nenesa cilvēcību. Tās nebija arī cara varas žņaugos. Kur izeja? Vai palikt pie tā, kuram piedzimstot eņģeļi sludinājuši:— Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!… Bet ko teica viņš pats — baznīcu slavinātais miera ķēniņš? Lūk, ko: Nedomājiet, ka es nācis mieru nest virs zemes. Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti, vedeklu ar viņas vīra māti. Un cilvēka naidnieki būs viņa paša mājas ļaudis …— Mazās grāmatiņas, ko sauca par Jauno Derību, te nebija, bet daudz no tās, kas sirdij likās tuvs, vai prātam neizprotams, bija dziļi iespiedies atmiņā. Un atkal vientuļās domās iznira neatrisināms jautā­jums: kam te taisnība? Vai nu debesu eņģeļi bija Betlehemes ganus izjokojuši, vai svētais apustulis Mateus gara diktētos Cilvēka dēla vārdus nepareizi uzrakstījis. Dziļāk padomājot likās, ka vairāk taisnības bija apustuļam. Vai Cilvēka dēla mīlestības un prieka mācība nebija izplatīta ar naidu un zobenu? Ar ticību kariem, ar ķeceru sārtiem? Vai kristītās tautas nekaroja savā starpā? Vai mīlēja savus ienaidniekus vairāk, kā nekristītās? Nē, mieram un laimei tās nebija pievestas tuvāk. Kāds spēks to izdarīs? Kas un kad to atmodinās cilvēkos? Vai tās būs ciešanas, izmisums, nāve, kas it kā bezjēdzīgi trako visapkārt? . ..

Atbildes nebija. Krāsniņa lēni dzisa. Liesmu atblāzma raustīdamās plaka pie sienas tapešu skrandām. Laukā kauca šaudīgs vējš. Cik labi bija aizmigt.

Kas lai zina, brīdis, vai stunda bija pagājusi, kad miegs pēkšņi izgaisa, kā ar roku atņemts. Kaut kas kniesa, sūrstēja, lipa ap seju, rokām, krūtīm. Tumsa aizsedza visu. Bet tiklīdz plauksta pārslīdēja kaut kam mitram un glumam, degunā iesitās asa smaka. Blaktis!… Miķelis pieleca kājās. Purināja kreklu, slaucīja seju, acis, ausis. Brrr! Viss viņš bija aplipis ar gļotainu, smirdošu masu. Likās, pat mutē tā bija iekļuvusi. Aizdegtā pagale rādīja, ka no tapešu skrandām, no griestu un sienu šķirbām bija izlīdusi vesela armija brūnu, siltumā atžirgušu, blakšu. Visas tās savā izsalkumā steidzās pēc siltām asinīm. Miķelis aiz riebuma nodrebēja. Kurp viņš varēja aizbēgt? Ko te saglābt? Izģērbās kails, norīvējās ar aukstu ūdeni. Aizmigt — tas nozīmēja atkal aplipt ar neatvairāmiem kukaiņiem. Uguns blāzmā tie bēga un paslēpās. Gausi pēc bezmiega nakts tuvojās rīta stundas.

Silto zupu pie kopgalda strebot, garais lopu sitējs Gavrilka pēkšņi visā kaklā iesmējās:

—   Ha, ha, ha! Skatiet, kāds ķēms te pie mums ieradies!— Viņš grūda ar karoti uz Miķeļa pusi un stingri noprasīja:— Kā tu te ielauzies? Ak vecais Sjcervetņiks pieņēma? Kā saucies pēc papīriem? Michails Amaļjevičs. Ērmots tēva vārds. Ak latyšs! Tad teiksim vienkārši — Miša. Man latyši patīk. Še roka! Sitējs Gavrilka. Ja nezinātu, kur nakti esi bijis, varētu nodomāt, ka masalas esi noķēris. Vecais lapsa Ņikifors Vaļeriano- vičs, mēs sakam Sķervetņiks, ir tevi, brālīt, bēniņos iegrūdis. Pats tur kādreiz biju. Krāsniņu vairs nekurini. Citādi tevi dzīvu apēdīs. Asaka tikai pāri paliks.

Miša pateicās. Gavrilkas draudzību viņš vēl neizprata, bet padoms bija labi domāts. Negribējās salt. Prātā iešāvās doma: krievu blaktis nākamā naktī izjokot. Lažiņu pavilka istabeles vidū un visas četras kājas tai iecēla vecās, ar ūdeni piepildītās, konservu burkās. Tad laukā izdauzīja salmu maišeli, izpurināja šineli, un likās uz auss. Uguns krāsniņā izdzisa. Pēc negulētas nakts, miegs drīz apņēma kā silta migla.

Rīta vēl nemanīja, kad Miša atmodās ar pazīstamo sajūtu. Tā pati smaka, tās pašas gļotas. Kā tas iespējams? Skudrām bija manīti spārni. Vai blaktīm arī tie būtu pieauguši? Izbrīnu noskaidroja aizdegtā pagale. Griesti virs lažiņas izskatījās pavisam brūni. No tiem bira lejā izslāpušās asinssūcējas. Miša sabijās. Sīkie kukaiņi izrādījās gudrāki par viņu.

Nākamā rītā Gavrilka pie galda vairs nesmējās.

—   Miša — viņš nopietni teica,— Dieva vārds, tevi nelaikā apēdīs! Žēl būtu. Tāds centīgs un pieklājīgs izskaties. Drusku paskolots laikam arī esi? Bet kādas tev zilas rokas! Drīz pirksti savilksies ragā. Neesi duraks, nepārpūlies!

Gavrilkam tobrīd nebija ko sist. Viņš ieveda Mišu Pūzika siltajā kabinetā un turpināja:

—   Vecais Sķervetņiks aizgāja politgrāmatu mācīties. Taisnību sakot — paspekulēt. Sēdies droši. Man uzdots va|as brīžos te aptīrīt. Zinu, ka viņš tev neuzticas. Grib dabūt prom, bet padzīt nedrīkst. Došu tev labu padomu — pārnāc pie mums. Guļam septiņi vienā istabā, astoto vēl var iespiest aizdurvē. Mums ir utis — tas nekas. Blakšu nav. Ak viens gribi gulēt? Nosalsi kā tarakāns sniegā. Žēl… Bet var ari paglābties, ja aprunājamies pa draugam. Paaicini pāris skaistulītes klātgulēt. Kā to izdarīt, kad netiek laukā? Lūk tā — pavisam vienkārši! Te atvilktnē vecais glabā caurlaides un pečapti. Iedošu tev un viņai. Par vienu kotleti dabūsi visskaistāko. Tā dara Sķervetņiks un mēs. Viņš piemiedz aci. Baidās no manis. Esam no vienas sādžas. Zinu, ka viņa tēvu uz Sibiriju neaizsūtīja par dumpi, bet par zirgu zādzību. Es turu muti, ja man labi klājas. Pats bija kulaks. Uzpirka sprāgušus lopus, darīja desas, dīrāja ādas, vārīja ziepes. Bet kas man jāzina. Ezi ar pliku žopu nenospiedīsi. Te var dzīvot — vēders nekauc un smēķa netrūkst. Tikai viena nelaime — kakls izkalst tā, ka dvēsele lien laukā. Jūs, latyši, esat vareni žūpas. Kad pilsētā satiec savējos — nepiemirsti mani. Saproti? Citādi jābeidzas nost. Kas tad par tevi gādās?

Šķiroties Gavrilka vēl piemetināja:

—   Atnāc rītu pie manis darbā. Paskaties, pamācies, kā te jāstrādā. Vārdu sakot — lēnāk brauksi, tālāk tiksi.

Pievakarē pie kasītāja un mērcētāja darbā ieradās pats direktors.

—   Nu ko, balodīt,— viņš izlikās pati laipnība,— viegls darbiņš, ka bērna rotaļa. Vari būt pateicīgs. Pakasies kā gailītis uz sūdu kaudzes. Paplunčājies kā līdaciņa vēsā ūdenī. Brezenta skoteli dabūsi. Tad šinelis nenogānīsies. Kur tu liec tās izkasītās radībiņas? Sūdos aizskalo? Putniem aizmet? Tūlīt redzams, ka galviņa tev nedarbojas. Tārpiņi — tīrs taukums. Tautas manta, to nedrīkst izniekot. Kāds labums no kovārņiem? Lai apsprāgst viss melnais padebess! Vistiņas, sivēniņi jāuzbaro. Priekšniecībai pienākas gardāks kumoss. Saber visu to šļuru maisā un aizsien galu. Barotājs pievāks.

Šis un tas nu kļuva skaidrāks. Naktī, zem slapjā šineļa drebināda­mies, Miša nedomāja par meitenītēm-zemenītēm. Tik tālu viņš vēl nebija atkopies. Atmiņā iznira kas cits — ceļā sastaptie bezpajumtnieki. Ar tiem saistījās kāds neapdomīgi dots solījums. Viņi noticēja — bija jāpilda. Pretim nostājās Jankas pamācība, atbildību par ieteikto uzņemo­ties: Strādā godīgi un turi muti. Ko darīt? Valmierā viņš savus principālus nekad nebija kaut par grasi apzadzis. Vienkārši — prātā neienāca tik aplam rīkoties. Te zaga visi. Kāpēc? Visiem gribējās ēst, dzert, smēķēt, pie meitām gulēt un apzogamā vairs nebija. Tauta ņēma to, kas viņai piederēja un neticēja, ka pats savu kabatu var apzagt. Tik jauku pārliecību bija iedvesusi revolūcija.

Nākamā dienā Miša aizgāja pie Gavrilkas darbā. Badā un slāpēs izvārgušos, sakropļotos zirdziņus, kuriem vēl bija kādas dzīvības pazīmes, vagonos atšķīra no sprāgušajiem. Sadzina, ar nūjām sitot, vai ar spēcīgāka zirga palīdzību, aiz kājām ievilka kaušanas hallē. Tur Gavrilka katru upuri vērīgi aplūkoja, it kā tie būtu nedzīvi, ar ādu pārvilkti kauli. Tad smaidīdams atvēzējas un ar lielo koka āmuru zvēla tik lietpratīgi katram pa pieri, lai nekad nebūtu divreiz rokas jācilā. Katru nosisto vai apdullināto dzīvnieku četri vīri uzvilka pie dzelzs stieņa, lai ķermenis karātos ar galvu uz leju. Tur to sagaidīja pāris asinīm aptašķītu vīru ar gariem dunčiem. Viņi paveica tālāko. Vēl dzīvie, kas turpat apkārt uz kula vārtījās, redzēja un dzirdēja, kā tas te notiek. Kā iekunkstas un noraustas sava moku ceļa galu sasniegušie ķermeņi, kā tie atveras, galvas atdalas un asiņu straumītes, saldeni tvanodamas, aizplūst pa kula rievām uz tādu kā iemūrētu baseiniņu. Likās, it kā viņus būtu ar apmātību sitis kāds šaušalīgs murgs. Tuvāk piegājis, pēdējā sitiena gaidītāju acīs Miša ieraudzīja tik stulbu, bet briesmīgu izmisumu, kas lika nodrebēt. Šīs acis mēmi kliedza: Mēs redzam un saprotam visu! … Varbūt, ka tur slēpās arī pelnītais lāsts divkājainajiem velliem, kuriem tie visu savu grūto mūžu bija kalpojuši. Miša novērsās. Nekad viņš nebija iedomājies, cik daudz spēj izteikt dzīvnieku klusās acis. Tās iedūra dziļāk, nekā kāds no tiem uzšķēržamiem dunčiem.

Gavrilka iemeta āmuru kaktā un teica:

— Pasauli neapsitīsi. Lai tie citi vēl padzīvojas. Aiziesim pie krāsniņas sapīpot. Te būs machorka. To iemainam. Sķervetņiks reizēm atnes Pravdu kur cigaretes ietīt. Paņem sev puslapiņu. Arī tā dārga manta. Un nekavējies pie savējiem aiziet. No latyšiem vecais lapsa baidās. Uz Kremli nosūta visgardākos gabalus. Lūk, maisos ar lielo sarkano zvaigzni. Komandantūrai iet ar mazo zvaigznīti. Miličiem ar krustu — trešā zorte. Tautai — bez kādas zīmes, atkritumi. Gudra galviņa mūsu vecajam! Nekā nepadarīsi. Tauta te iekšā netiek. Bet ar mani ir tā: kad slāpes moca — rokas dreb un izmežģījas. Nav, kas pažēlo. īsts draugs nepieciešams dvēseles glābšanai. Tāds tu izskaties. Bet ja piekrāpsi — slapjums pāri paliks. Mani nedrīkst kaitināt. Saprati, balodīt?

Miša jau pavisam skaidri saprata, kas guļ pamatā Gavrilkas mīlestībai. Tagad tai pievienojās arī draudi. Bet par tiem viņš nedomāja. Visu nakti, bez miega valstoties viņu tirdīja izmisuma pilnās dzīvnieku acis. Tumsā tās iznira tepat pavisam tuvu, spokaini lielas, dziļas un dzīvas. Tumšas, kā baigi bezdibeņi, kuros nedrīkst ieskatīties cilvēka sirdsapziņa. Snaudas sapņos šīs acis uzmācās kā divi smagi lietuvēni, kaut ko pārmeta, kaut ko lūdza un draudēja. Kāds zvērs bija cilvēks, paslēpies aiz liekulīgās tikumības maskas! Nomoda domas atkal atgrie­zās pie tā, ko sauca par Pestītāju. Tikko piedzimis, viņš gulēja kūts silē, un lopiņi klusi stāvēja tur apkārt, it kā jauno dzīvībiņu aizsargādami.

Tie neizstūma bērniņu no savas siles, paciesdami savas slāpes, kuras tur pienācās veldzēt. Kāpēc šis bērniņš savus pirmos patiesos draugus aizmirsa? Pameta nepestītus, nesolīja nekādu gandarījumu par cieša­nām, kuras viņiem tik bezsirdīgi sevis labā sagādāja atpestītais cilvēks? Vai tiešām visa dzīvnieku pasaule dzīvoja bez savas jēgas un taisnības — bija tikai ēsma plēsīgā cilvēka zobiem, vai pati sev? Visi tie nomocītie, sakropļotie nabaga zirgi bija dzīvojuši, jutuši, domājuši, bez savas vainas nesuši cilvēku noziegumu nastu karos, smagumu ikdienas darbos. Kur te taisnība? Liekulīgie cilvēki taisnojās: Viņiem nav dvēseles!… Meli, meli! Plēsoņu meli, kādu nav dzīvniekiem. Tie neapzināti pilda kādas ļaunas varas doto likumu: Tev būs dzīvot, citas dzīvības iznīcinot! Tev būs ciest un likt citiem ciest. Bet kam gan tik miermīlīgie zirgi bija ciešanas radījuši?

Brokastu zupa šķita rūgta, gaļa — nebaudāma. Ēdāju ieradās maz. Tie izskatijās sadrūmuši un klusēja. Beidzot parādījās Gavrilka. Viņš pavilka Mišu sānis un pačukstēja:

—  Uzmanies. Sķervetņiks šorīt skābs kā gurķis. Mūs piecstāvu vārdiem izlamāja. Sūdaini staigājot. Gaļu piegānot. Pirti ierīkot pavē­lēja. Ech, nu tik būs pēršanās. Divus gadus jau niez un gnīdas krājas. Kad tu pēdējo reizi pēries?

Miša padomāja. Trako māja bija tikai vanna, te — norīvēšanās blakšu briesmās.

—  Neatminos,— viņš pasmaidīja,— bet mans krekls izpērās tepat Maskavā.

Darbā pie Mišas patiesi ieradās Sķervetņiks. Viņš izskatījās saīdzis, bet nelamājās. Balss skanēja kā pavēle:

—   Nu sarauj, sarauj! Neaizsnaudies! Te nedrīkst slaistīties, kā sādžā gar pakšiem! Izmērcē pamatīgāk katru gabalu. Izspaidi un izknaibi ūdenī. Kad smaka paliek — uzbrūk man. Par ko? Par tavu laiskumu! Par manu labo sirdi, ka tevi te pieņēmu, kā grēcinieku paradīzē. Rokas stingst? Nenosals! Pieradīs. Un es, kā tēvs dēlam, palīdzēšu. Lūk, te būs šļirce, asa kā adata, ar gumijas maišeli otrā galā. Pievelc to pilnu ar zalpētera ūdeni, sadursti krietni dziļi biezākos gabalus, lai izskalojas no iekšpuses. Tā, lai nekāda smaka tur vairs nepaliek. Saprati? Tas mans izgudrojums. Tagad katram kaut kas jāizgudro. Bet ja šā, vai tā pagadās — atbildība tava. Es nekā nezinu. Tu pats izmēģināji. Saprati?

Pavēles likās neizpildāmas. Pirksti bija jau savilkti stīvi, rokas kļuvušas zilas, muskuļi sāpīgi. Piedevām šī atbildība ar neapzināmām sekām. Viss liecinaja, ka Sķervetņiks grib no viņa atkratīties. Tad jau labāk to izdarīt drīzāk, nekļūstot par reumatisma, vai nozieguma upuri.

Par šādu nodomu padzirdējis, Gavrilka nopietni brīdināja:

—  Neesi duraks, tev saku! Kur iesi, kur paliksi? Visur bads un sērgas. Pļauj kā ar sirpi. Darbu vairs nedabūsi. Tagad visiem jāejot caur kādu kadru partiju. Kur tāda atrodas, to vēl nezin. Paliec tepat. Pastaigā medībās. Tev suņa oša. Saprati?

Tai vakarā Miša beidzot aizgāja pie bezpajumtniekiem. Uzticamais draugs bija viņam piebāzis pilnus zābaku stulmus un kabatas ar bezmaksas šašlikiem. Vārtu sargi dabūja savu tiesu. Ne sētā, ne pagrabā pusaudži šoreiz neaicināja. Toties laipni sagaidīja turpat, kur kādreiz gribēja uzbrukt. Jau no pirmā acu uzmetiena esot sapratuši, ka noķēruši godīgu cilvēku, ne milici. Tāpēc, lūk, šitos nav laiduši darbā. Tie bija bārdas skujamie asmenīši. O, kāds varens ķēriens! Ko dot pretim? Ļubka iepriecina zaldātus. Gredzenu, pulksteņķēdi, krustiņu, vai kāda svētā ikonu? Pašbrūvēto? Tā dārga manta. Grūti atrast, vēl grūtāk izbrūvēt. Kuņas dēli visu izlakuši. Vairs tikai viena pudelīte, ar zilo sajaukta, atlikusies. Bet ja pa draugam, nav mums žēl. Nākamā reizē atnes vēl vairāk. Tagad viss pieder mums — tautai. Neizrij visu uzreiz — dzer pamazām, lai vēders nesadeg! Uz redzēšanos.

Miša ar savu guvumu pārnāca priecīgs. Nu reiz draugam varēs pakalpot. Tovakar viņš Gavrilku vairs nesastapa.

Griestus pār lažiņu saslapinājis un krāsniņu iekūris, pēkšņi atcerējās kaktā nosviesto Pravdas lapiņu. Ko gan tur raksta? Cik daudz cietokšņi ir atkal iešturmēti, cik baltie apšauti? Pagadījusies bija pati pirmā lappuse. Jau pēc pirmā skata Miša aizdomīgi izberzēja abas acis. Rēgs vai patiesība? Uzraksts kliedz lieliem burtiem:

Mūsu neuzvaramā Sarkanā Armija uzvaras gājienā tuvojas Rēvelei un Rīgai! Vācu spēki, sakauti un dezorganizēti, bēg uz Faterlandi. Slava Ļeņina partijai! Slava Krievzemes varoņiem! Revolūcija maršē uz Rietumiem!…

Nu vairs nebija divu domu par to, kas darāms. Atpakaļ, atpakaļ uz dzimteni! Prom no šīs elles! Kaut vai kājām … Bet ja nu tur iespiesta tikai reklāma badā mirstošās tautas mierināšanai? Tādu melu pilna bija katra avīžu lapa, katrs aicinājums un uzsaukums. Tas jau rīt jāno­skaidro. Jātiek laukā, jārunā ar Janku, vai kādu citu latvieti. Satrauktais prāts visu nakti neļāva iemigt. Doma dzina domu, izdoma sekoja izdomai. Uz caurlaižu zīmēm bija uzspiests prāvs zīmogs. Ar to pietika, lai tām noticētu. Pats varēja pierakstīt, ka tas ir Ļeņina kautuves komandējums lopu iepirkšanai Baltijas guberņās. Tad tieši uz staciju, lai pārliecinātos, cik tālu var dabūt ceļa zīmes vilcienos. Ar drošu uzstāšanos varēja daudz panākt.

Negaidīta un nenojausta uzausa melnā diena.

Tā atnāca ar tatāru ziņām, ar drausmīgiem notikumiem. Saņēmis sengaidīto atspirdzinājumu, Gavrilka apkampa Mišu, nobučoja trīs reizes uz vaigiem un turpat pateicās Dievam par savas dzīvības izglābšanu.

— Te ir ielauzies pats Nelabais!— viņš teica.— Aizviņnakt aiznesti divi no dīrātāju mājas. Viņnakt tiem sekoja trīs no mūsu istabas.

—   Apcietināja? Par ko?— Miša brīnījās.

—   Galviņa, galviņa! Kā tu neapķer, kādas lietas te notiek? Aizstiepa taisnā ceļā uz bedri. Paši nobeidzās. Čukst, ka mēris, vai ātrais tīfs. Neviens nezina. Sķervetņiks nobijies. Pavēlēja klusēt. Šitās zālītes — vienīgais glābiņš!

Nepagāja pusstunda, kad uz sistuvi no visām pusēm skrēja ļaudis. Tur kliedza, lamājās, vaimanāja. Kad ieradās Miša, viņš klona vidū starp nosistiem zirgiem un diviem uz kula notriektiem uzšķērdējiem ieraudzīja Gavrilku bezprātā plosāmies. Viens notriektais likās jau beigts, otrs vēl durstīja gaisu, nespēdams piecelties. Uzvilcēji bija aizbēguši. Gavrilkas lielais āmurs nemitīgi zvēla uz visām pusēm, it kā gribētu kādu briesmīgu rēgu, vai pašu Nelabo nosist.

—   Mēri situ! Karu situ! Antikristu nolādēto!— viņš kliedza, raudāja un smējās, stiklainām, izbaiļu pilnām acīm meklēdams savus ienaidnie­kus. Iztukšotā pudele bija sasista šķembās.

Dzēruma trakums, asa doma Mišām iesitās galvā. Vai tiešām Gavrilka bija pēkšņi sajucis prātā, kļuvis akls? Sajaukts ar zilo — bezpa­jumtnieki teica. Ar koka spirtu. Ieņemt pamazām … Bet viņš nebrīdi­nāja. Aizmirsa. Bez ļauna nolūka bija kļuvis vainīgs. Atzīties? Ļaut saniknotiem krieviem sevi nosist? Vai Gavrilkam ar to būtu kas līdzēts? Palikt ar savu noslēpumu? Sērga bija jau te un rīt, vai parīt ieraus bedrē. Prom, prom — tā vienīgā cerība palikt dzīvam!

Laiks negaidīja. Izplānotās atvadas bija jāsagatavo, kamēr Sķervet­ņiks nav ieradies un ļaudis aizdzinis atpakaļ viņu darba vietās. Ie­steidzies savā mērcētavā, Miša paķēra izkasīto tārpu kuli, aizjoza uz sagatavotās gaļas noliktavu un savu nastiņu tur ielēja maisā ar lielo sarkano zvaigzni. Maisa galu atkal cieši aizsējis, viņš pasmaidīja un, it kā kādu uzrunādams, teica:

—   Tas te nu ir mans izgudrojums, vecais blēdi!

Sētā viņš pamanīja Sķervetņiku. Direktors izskatījās pagalam satraukts. Divu bruņotu miliču pavadīts, viņš lamādamies devās uz kautuves pusi. Lieliski! Miša neatskatīdamies aizskrēja līdz kantorim. Tur pie durvīm viņš piesprauda jau izgatavoto pavēli:

Revolūcionārās Valdības Ārkārtējā komisija (Čeka) pavēl b. Ļeņina lopkautuves direktoram, biedram Ņikiforam Vaļeriano- vičam Pūzikam rit pīkst. 6 no rīta ierasties Kremli, Čekas kaitnieku daļā svarīgu jautājumu noskaidrošanai.

Michails Amaļjevičs, Čekas aģents.

—  Tas nu ir mans otrais izgudrojums,— Miša piebilda.— Tagad esam abi vienlīdz gudri un kārtīgi norēķinājušies. Šodien arī tu aizmuksi. Laimīgu ceļu, biedri Sķervetņik!

Ar caurlaidi un komandējuma zīmi kabatā, Michails Amaļjevičs izgāja pa Ļeņina kautuves vārtiem, lai turp nekad vairs neatgrieztos. Sardzes nemanīja. Abus miličus Sķervetņiks bija aizvedis Gavrilku pieveikt. Tagad rikšiem vien uz Baltijas vakzāli. Brīnums — kājas nesa tik viegli, it kā tām būtu pieauguši neredzami spārni. Dziļi un kāri elpojot, gribējās dzert un neatdzerties tīro, dzedro ziemas gaisu. Dzert tā, lai no plaušām, miesas audiem un drēbju vīlēm izzustu visas riebīgās smakas, kas tur bija dziļi iesūkušās pamestā maitu ligzdā. Kāds senaizmirsts prieks iespīdēja sirdī. Prom, prom no šīs padziļinātās revolūcijas elles! Uz dzimteni! Uz Valmieru!

Stacijas zāle izskatījās kā plašs, ciņains, netīrām sūnām pārklāts purvs. īstenībā tie bija cieši cits pie cita sablīvēti, skrandaini, ar dzeltenu ādu pārvilkti cilvēku ģindeņi. Vairums vēl vilka dzīvību mata galā, pārējie turpat klusi izdvesa pēdējo elpu. Sastingušos tādi paši skrandaiņi, kurus sauca par sanitāriem, uzmeta uz nestuvēm un aizvāca prom. Par slimiem un izsalkušiem neviens nelikās zinis. Kas gan tiem varēja palīdzēt, kad bads un sērgas bez žēlastības plosījās mirstošā pilsētā? No rīta šīs cilvēku ēnas ielaida sasildīties, vakarā izdzina laukā. Neviens nezināja, kāpēc un kas tādu rīkojumu devis un kāda tam jēga. Neviens neprotestēja un nepretojās ieročiem. Tādu rīkojumu jau bija daudz un tos nedrīkstēja apšaubīt. Veselie vienaldzīgi brida slimajiem pāri, steigdamies katrs savās darīšanās. Šur un tur dirnēja garas rindas pēc ceļa zīmēm, lai tiktu kādreiz vilcienos. Katra tāda aste gliemeža gaitā nonāca vispirms līdz Čekas galdam, Tur kāds pārpūlējies ierēdnītis ietinamā papīra anketās rakstīja garus un plašus biogrāfiskus atklāju­mus. Par sevi un saviem radiem, dzīviem un mirušiem, katram nācās visos sīkumos atzīties. Turpat sēdēja kāds augstāks čekists ar revolveru pie sāniem, katru novērodams un papildus izprašņādams. Par vienu pašu melīgu vārdu viņš piesolīja drošu lodi. Teicās katru jau agrāk pazīstam, kas gan te spēja ko aizmirst vai noslēpt?

Michailam Amaļjevičam nenācās grūti atrast savu rindu. To rādīja uzraksts: Moskva-Dvinsk. Patiesi tik tālu gāja vilcieni! Ja līdz Daugavpi­lij, tad jau tikpat kā Rīgā un Valmierā. Kāda laime pēc tikdaudz nelaimēm! Steigšus viņš ieņēma savu vietu. Varbūt līdz vakaram sasniegs bīstamo galdu. Bet kas viņam ko bīties?

Lakatos satuntuļojusies, priekšā stāvēja kāda sieviete. Aiz muguras nostājās garš, ar bārdu apaudzis un salīcis klibiķis. Mugurā sarkanar­mieša šinelis, galvā jērenīca ar sarkano zvaigzni, kreisā kāja cieši notīta, padusē kruķis. Pilsoņu kara upuris. Viens no daudziem.

Plašās telpas vienmuļo murdēšanu piepeši pārtrauca skaļi kliedzieni. Tie nāca no vienas mutes, brīžiem skanēja tīri, brīžiem aizsmaka līdz asai ķērkšanai. Kāds aizrautīgs puisis bija uzrāpies uz finiera kastes. • Šineli atrāvis, garas matu pinkas šad un tad no pieres atsisdams, viņš gaisā vicināja dūres, kā kūlēju spriguļus. Sarkanais, pāri biksēm izlaistais, krievu krekls lieliski saderējās ar viņa liesmainajiem vārdiem:

Klausies,

mosties,

nodrebi,

svētā Krievzeme!

Tavas lūgšanas šodien izkliedz Sarkanarmieša komanda: — Pie sienas, noziedznieki! Tavas serenādes par godu visiem nabagiem, apspiestiem, vajātiem dzied ložbērēju rējieni: trr, trr, trr! No liesmām un līķu kaudzēm

dzejnieka balsī —

pravieša balsī —

ar tevi runā

Vispasaules revolūcija!

Šodien es esmu

utains krievs,

lepojos ar to

un spļauju uz Eiropu!

Krīti ceļos, sapuvusi maita! Rīt tu bučosi

manas dubļainās vīzes! Tavas lepnās katedrāles es pārvērtīšu prieka mājās, utis zem tavu dižmaņu parūkām šūposies pie karātavām un tavas bagātības izplēnēs svētās atriebes liesmās! Dzejnieka balsī —

pravieša balsī — To sola Vispasaules Revolūcija! Šodien es esmu badā,

riju žurkas.

lepojos ar to un kliedzu: Sit baltos, kā trakus suņus!

Bet rīt tu,

Amerikas kviešu bušeli,

cepsi man gardākos pīrāgus barotu bifeļu taukos un bučosi manu pliko pakaļu, jo es tevi atbrīvošu no kapitālisma važām! To sludina Vispasaules revolūcija! Šodien es esmu skrandās, aplaupīts, pazemots

līdz pēdējam lopam un lepojos ar to, jo drošāk par visiem varu kliegt: Atrieb! Sit apspiedējus un izsūcējus! Sit kulakus, muižniekus, kapitālistus! Rīt staigās tie pliki,

pliki un badā, visdārgākos zīdus un briljantu kaudzes nolikuši pie tavām kājām — Priecājies, tauta! To sola Vispasaules revolūcija!

Uz priekšu!

Uz barikādēm!

Urrā!…

Briukš! Oratora palēcienu neizturēdama, kaste ielūza. Gan te, gan tur gaidītāju rindās ieskanējās apspiesti smiekli. Tikai kaimiņš aiz muguras pievienojās čekistu aplausiem. Michailu Amaļjeviču sagrāba īgnums par tik aklu iztapību.

—   Vai tas klaigātājs no kādas trako mājas izmucis?— Viņš spītīgi ievaicājās kaimiņam.

—  Nē, tas mūsu slavenais dzejnieks. Aizdedzina armiju un tautu. Lielisks!

—   Kā viņu sauc?

—   Aizmirsies. Liekas, Majovskis, yai Jakovskis. Varens dzejnieks. Zaldāti uz rokām nēsā.

Tā ievijās saruna. Pjotrs Semjonovičs, kā kaimiņš saucās, bija tepat Maskavas apkaimē kāvies ar balto bandām. Nikni kāvies. Pat kādu cara palkavnieku sagūstījis un pats to pie pirmā zara pakāris. Latvieši palīdzējuši. Tad nolādētā ienaidnieka rokas granāta sadragājusi kāju. Frontē tāds neder, bet dvēsele laužas cīņā par tautu un Ļeņinu. Brīdi jāpaārstējas dzimtajā sādžā, pie Sebežas. Tad atpakaļ frontē, vai sarkanos partizānos.

Padzirdis, ka Michails Amaļjevičs arī latvietis, Pjotrs kļuva ij priecīgs, ij draudzīgs. Slavēja sarkanos latviešu strēlniekus kā īstus revolūcijas varoņus. Kur tie ejot, tur ļaudis drebot un paslēpjoties. Kā tatāru laikos. Minēja savus cīņu biedrus, bet viņu vārdus, kā jau sādžiniekam, grūti nācās izrunāt un atcerēties. Michailam tāda tuvība un atzinība iepatikās. Kaut apstulbis krievs, likās kā savs cilvēks šādā ellē. Pēc brīža Pjotrs teica:

—   Nogurstu, biedri. Grūti nostāvēt uz vienas kājas. Apsēdīsimies te pie sienas.

—  Tur jau kāds guļ,— Michails atrunājās.

—  Tas nekas, biedri. Aptaustīju. Ir jau stīvs un auksts. Pasildīsim nabadziņu. Pašiem būs mīkstāk nekā uz kula.

Viņi apsēdās. Tur varēja mierīgāk aprunāties. Pagalam noguris, kaimiņš vairs nerunāja citu ausīm. Ja latvietis, tad laikam no Kremļa. Kā tur tagad klājas? Ak, no citurienes. Lopu piegādātājs. Ļeņina kautuve arī svētīga iestāde. Valdība un tauta jāpaēdina. Cik garnizons un miliči dabū? Gaļas jau laikam netrūkst? Labs piegādātājs tagad zelta vērts.

Michailam tāda saruna nepatika. Nebija jau viņš nekāds īstais lopu piegādātājs, kas ar savu darbu varētu drošāk palielīties. Negribēja arī pamesto maitu ligzdu atcerēties un par to runāt. Viņš izvilka no šineļa kabatas kaltētās maizes riku un pārlauza to uz pusēm.

—   Ņem, pagrauzīsiml Lai vēders negaudo. Līdz Lielajiem Sīpoliem vēl tālu.

Pjotrs Semjonovičs apklusa. Vai tas notika aiz pārsteiguma, vai kāruma, to grūti bija uzminēt. Prosas saslauku sausiņš no viņa pirkstiem pazuda naskāk, nekā ilgi gaidītā konfekte bērna mutē.

—   Piedod,— Pjotrs pēc brītiņa ierunājās.— Aizmirsu pateikties. Kauns pašam no sevis.

—  Tas sīkums. Galvenais, ka cilvēki esam, ne zvēri.

Kaimiņš neatbildēja. Kaut ko domāja, bet tas palika viņa noslēpums. Šur un tur ieskanējās bērnu nevarīgās raudas, sajaukdamās ar pratinā­tāju stingrajām balsīm. Tad atkal murgaina murdēšana, it kā no pazemes nākdama. Laiks šķita apstājies. Apstājies bija arī augstu pie sienas novietotais pulkstenis. Neviens uz šo bijušo laiku atlieku vairs neskatījās. Nekas jau tagad nenotika pēc laika rādītāja. Viss bija jāgaida, ar visu jāsamierinās.

Krēslai tuvojoties, lakatainā nokļuva līdz kontroles galdam. Abi sēdētāji atkal nostājās savā vietā. Nabaga skrīverītis izskatījās tik sarāvies, kā gaisu izlaidis pūslis. Viņš tikko pīkstēja. Bet vienu jautājumu atkārtoja tik izmisīgi, ka to varēja pavisam skaidri sadzirdēt:

—   Kas par nodarbošanos, es prasu!

—  Teicu jau. Manikīre, pedikīre. Ko vēl gribat?— lakatainā spītīgi atcirta.

Skrīverītis pagalam apjuka. Tad vaicāja priekšniecībai:

—   Biedri komisār, kā to lai ierakstu?

Čekista platajai sejai pārslīdēja pašgudrs smīns:

—   Kam tev, biedri, vāciski skribelēt? Raksti vienkārši: mauka.

Kā ievainota, lakatainā spēji sarāvās. Varbūt aiz dusmām, varbūt aiz

kauna. Bet neizdvesa ne pušplēsta vārda. Komisārs izspļāva smēķi un atmeta ar roku. Lai iet! Tādas nav politiskas. Nelon pratināt.

Tai brīdī pie galda nostājās kāds cits čekists. Viņš paziņoja, ka visas vietas jau braucējiem izdotas. Vairāk vilcienā nevar sabāzt. Citi jāraida mājās. Lai atnāk pēc nedēļas, vai dažām dienām. Kad ies nākamais vilciens, nav vēl noskaidrots.

—   Stop, biedri!— Michails Amaļjevičs iesaucās tik skaļi un droši, it kā dotu pavēli.— Lūk, te ir svarīgs komandējums. No paša biedra Ļeņina iestādes. Lielā pečapte! Lopu lietā. Valdībai, armijai un tautai steidzīgi jāgādā svaiga gaļa. Baltijas apgabalā vēl tāda ir. Un šis sarkanās armijas varonis zina, kur sasodītie kulaki ragaiņus paslēpuši Lielo Sīpolu mežos. Viņš būs mans palīgs. Kautuve iztukšota. Mums jāsteidzas. Maskavu nedrīkst badā mērdēt!

—   Vai Baltijas apgabalu pazīsti?— pircējs noprasīja.

—   Kā savu dzimteni lai nepazīstu? Latvietis esmu!

—   Un tomēr muļķis!— pienācējs iesmējās.— Ko tad stāvi te rindā? Ar komandējumiem jāiet tieši pie kases. Bet palīgam būs jāpagaida.

—   Biedri, Ļeņins tā neteiktu. Viņš tautas labumu stāda vispirmā vietā. Kā es viens tos lopus atradīšu? Kulaki paši aprīs. Šis varonis mīl tautu. Šķībs un greizs iekliboja mūsu kautuvē. Ziņoja, ka grib palīdzēt.

—   Kāpēc komandējuma zīmi neizņēma? Steigā aizmirsa? Arī auns. Žēl, ka ta. Bet… kas tev liedz viņa vardu te apakša parakstīt? Ar to pietiks. Pasveicini dzimteni!

Čekisti aizgāja. Skrīverītis stenēdams aizstiepa pierakstītos papira žūkšņus. Tad aizdzina ļaudis. Apklusušajā telpā, kā plašā kapsētā, palika tikai tie, kam bija laimējies tikt pie braucamām zīmēm. Viņu vidū atradās arī Michails un Pjotrs. Pēc pusnakts viņus līdz ar ceļa biedriem izlaida uz platformas.

Pāri Maskavai plētās salta, zvaigžņota debess. Tālu vējainā tumsā plaiksnījās ugunsgrēki. Maskavieši tur sildījās ap aizdedzinātām mājām. Te par viņiem vairs nedomāja. Klupdami, krisdami, cits citu sānis pagrūzdami, ļaudis skrēja un rāpās sarkanajos lopu vagonos. Dzina bailes palikt uz buferiem, jumtiem, vai turpat uz perona. Garās rindas vidū bija iestarpināts viens vienīgs pasažieru vāģis. Tanī brauca vilciena apsardze. Pjotru un viņa kruķi ierāva pāris līdzcietīgo. Viņš nolikās uz grīdas. Michailam palaimējās uzrāpties plauktā. Vagoni iečīkstējās un saskandināja Savas metalla delnas. Riteņi sāka griezties. Michails pievēra acis. Kam lai pateicas? Dievs vagonus nevilka, komandējumu pats izrakstīja. Pats droši uzstājās, zinādams, ko ar to var panākt. Ar bada un tīfa uzsutīšanu Dievs ari, jācer, nenodarbojas. Viss tas vel jāpārdomā klusajā jumtistabiņā.

Klak — klak — klak — vienmuļi skaitīja sarāvušās sliedes. Viņš bija jau Valmierā.

Cik ērmoti… Pa Rīgas ielu nāk pretī veči pastalās un prasa, kas viņš tāds? Tādi kā dzīvi, kā miruši. Latvieši, bet jautā kā muļķi! Vai Šanas virsaiti nepazīstat? Kur ir Velēnu nams? Man jātiek mājās. Te priekšā kapi. Būšu apmaldījies. Kam jūs neatbildat?

Gulētājs izraujas no miega. Kādi nejēdzīgi murgi! Tik dzīvi un satraucoši, kā pati īstenība. Muļķības! Rīgas iela neved uz kapiem un Valmierā nav tādu veču. Tikai māņticīgie tic sapņu grāmatām.

Vienmuļā ritmā klabēja sliedes. Tumsā krāca, stenēja, gārdza un reizēm, kā žņaugti, iekliedzās svešie ceļa biedri. Ari viņi murgoja. Laikam gaiss bija kļuvis par biezu.

Nervi pamazām norima. Pārtrūka neskaidrais domu pavediens. Nu viņš turējās pie tāda kā aizlauzta zara. Rokas stinga, mugura tirpa. Apkārt bija tāds kā mežs un zaros tur karājās vēl citi rēgaini tēli. Bet lejā, zobus atvāzis, augšup raudzījās izsalcis tīģeris. Uz kuru pusi viņš leks? Zars iebrikšķējās un lūza. Tai pašā mirklī vagons nodrebēja, abos galos spēcīgi atsisdamies. Gulētāji pielēca kājās. Katastrofa? Vilciens nekustējās. Klusums. Blāva krēsla iespiedās pa augstā, ar mašu aizbāztā, lodziņa spraugu. Vai tas bija rīts, vai vakars. Neviens nezināja, cik ilgi te gulēts.

Tad uzreiz no vilciena vidus rīstīdamies ierējās ložmetējs. Abās pusēs tam atbildēja tādi paši klakšieni. Baltie!… Braucēji klusēdami saskatījās un atkal pieplaka grīdai. Tā pagāja piecas, desmit vai piecpadsmit minūtes. Laiks tādos brīžos nav ar pulksteni mērojams. Vilciena ložmetējs apklusa. Tur sprāga viena … divas … trīs .. . četras rokas granātas. Atkal klusums. Tad kāda balss sauca visiem sarkanajiem iznākt laukā pa labi un nomest ieročus. Vilciens ielenkts. Neviens lai nedomā dzīvs aizbēgt.

Cik iznāca, cik bija jau saplosītu, to klausītāji nezināja. Šāvieni vairs neatkārtojās. Tikai sardzes vāģī norībēja vēl viena granāta. Laikam pēdējā. Kāda pašnāvnieka rokās. Pēc brīža kāds atrāva sarkano vagonu durvis. Prasīja pēc ieročiem.

Neviena neievērots, ievainotais Pjotrs bija piecēlies un tāpat bez kruķiem aizkļuvis līdz durvīm.

—   Man tūlīt jātiek laukā!— viņš uzsauca rīkotājam.

—   Kāds bezkaunīgs kroplis!— tas atsaucās.— Turi žaunas un iztai­sies turpat iekšā! Neviens netiks laukā. Dokumenti jāpārbauda.

—   Vai mani, jefreitor, vairs nepazīsti? Ar tevi runā Baltās bultas kapteinis Ščukins.

—   Patiesi! Gods Dievam augstībā!— jefreitors atsaucās un pārkrustī­jās.— Pazemīgi lūdzu piedot, jūsu augstlabdzimtība! Mēs visi jūs gaidījām kā saulīti uzlecam! Vai esat smagi ievainots?

—   Blēņas! Norauj to lupatu man no kājas! Vai palkavnieks Boiņevs ir te? Es gribu pats savu kravu izrevidēt. Jārīkojas ātri. Būs brangs ķēriens.

Viņi aizgāja.

—   Sātans!— kāds iešņācās.— Nožņaugt, ellē iemest vajadzēja!

—   Kas to varēja iedomāties?— cits piebilda.— Kā vilku nosistu! Bet galvā cepure ar sarkanu zvaigzni. Kādam nošautajam atņēmis. Ech, Krievzeme, Krievzeme! Divi vilku bari tevi apēdīs!

Vairums klusēja. Klusēja arī pārsteigtais valmierietis. Bet sirds krūtīs kliedza un plosījās, kā baigā klusumā izsprāgusi granāta. Čūsku viņš bija atvedis savā azotē. Varbūt plēsīgu tīģeri, kas viņu un citus saplosīs. Ko nozīmēja — brangs ķēriens? Tava vaina!— dzēla sirds. Vai tā bija tā pati sirds, kas Maskavā mudināja slimo paglābt, cietējam palīdzēt? Vai cilvēcība bija noziegums?

Kapteinis Ščukins vagonā neatgriezās. Jefreitora pavadīts, dokumen­tus rūpīgi pārbaudīja kāds praporščiks. Jauniņš, gandrīz vēl zēna gados. Viņš atgādināja tikko no kadetu skolas izlaistu frantiņu, kas nevienu kauju nav apodis. Kur te tāds radies? Valoda neliecināja par īstu krievu. Vai kāds baronu dēliņš? Visus viņš izprašņāja par dzimšanas vietu un tautību. To atzīmējis, pases un citas apliecības atdeva atpakaļ.

Atkal klusums un neziņa. Ļaudis nemierīgi raugās cits citā, it kā padomu prasīdami. Kas nu būs? Kas notiks? Tad jaukā atskan Ščukina balss:

—   Palkavnieks pavēl pabraukt pāris verstes uz priekšu! Tur atšķirt sarkanarmiešus, latviešus un žīdus no pārējiem. Turēt stingrā apsar­dzībā un gaidīt turpmākos rīkojumus. ,

Kad pavēle bija izpildīta, pa divi rindā nostādīti, savu likteni gaidīja kāds pussimts atšķirto. Sadursmē ievainotie un noasiņojušie tikko noturējās kājās. Beidzot praporščikiņš nostājās rindas galā, izstiepās kā parādē un ciniski uzsauca:

—   Nu, malači! Tagad taisnā ceļā uz vilku bedrēm! Sādžas mužiki par jums parūpējušies. Es palīdzēšu boļševiku kungiem tikt ātrāk Ļeņina paradīzē. Iet solī — raz, dvā! raz, dvā! …

—   Pagaidiet, pagaidiet, Kurt Viļgeļmovič!— no granātu saskram­bātā vagona atskanēja kapteiņa Ščukina balss.— Man tur daži vēl jāpapaijā!—

Pēc īsa brīža viņš bija klāt un turpināja:

—   Ziniet, praporščik, man tāda kaislība. Krāju zvēru zobus. No tipiskākiem eksemplāriem. Vēlāk nodošu kara mūzejam, vai medicīnas institūtam. Lai apbrīno un izpēta. Pēc kārtas atvediet pie manis, lūk, to un to. Un vēl tos divus ar meža kuiļu žokļiem. Šoreiz pietiks. Gaidīšu vagonā.

Otrais, uz ko norādīja kollekcionāra pirksts, bija Michails Amaļje­vičs. Kāds riebeklis — viņš nodomāja. Čūska azotē. Kāpēc man nedzeļ pirmām? Bet varbūt no trako mājas -izbēdzis zadists?

Kad aizveda pirmo, pēc izskata sīku žīdiņu, nākamais vērīgi klausījās. Kas tur notiks? Vagons atradās pāris simtus soļu atstatumā. Klausījās arī citi nāvei nolemtie. Vēl mirklis — tad viņu ausis plosīja lamas, lāsti, klaudzieni, kliedzieni'. Vai tur viens sita, vai divi cīnījās? Nē, tas sīkais nebija pretinieks. Plosījās Ščukins — vaimanāja žīdiņš. Trako- tāja dusmu upuri izvilka pusdzīvu. Asinis plūda pa muti. Rīstīdamies viņš sabruka sniegā. Praporščikiņš paspēra ar kāju un pavēlēja rāpties līdz rindai.

Izsauca Michailu Amaļjeviču. Grūšus iegrūda vagonā. Ščukins tur streipuļoja nosvīdis, piesarcis, rokas dūrēs sažņaudzis. Acis zvēroja kā ērglim, kas metas uz laupījumu. Vai viņš bija piedzēries, vai asinis to padarīja traku? Sadragātos solus spārdīdams, Ščukins kliedza:

—   Kas tu esi, skrandainais maita! Nāc tuvāk! Es tevi nepazīstu … Ahā, nu atceros — latviešu velns! Svēto Krieviju apgāni! Tavus strēlnie­kus — slepkavas un laupītājus — pie karātavām! Blīkš! viņš sita pa vagona sienu. Tavu draņķa tautu — mēslu bedrē! Blīkš! Kliedz, sātan! Zemē iedzīšu! Muti vaļā! Kliedz!

Bijušais ceļa biedrs iekliedzās. Kāpēc viņš nesita pa īstam? Kaut ātrāk visam beigas! Lai šauj par patiesību!

—   Strēlnieki sargāja dzimteni un caru, bet jūs, tresainie, tos nodevāt! Slavēdami nāvē dzināt! Nu viņi jums atmaksā! Šaujiet!…

—   Klusu, suns!— Ščukins izdvesa.

Viņš izrāva revolveri. Paceltā roka brīdi drebēja, tad atkrita kā notēmēta. Lūpas pusbalsī dvesa:

—   Ne tev te komandēt. Tu paglābi mani. Krievu muižnieka un cara oficiera gods neļauj man parādā palikt. Kad šaušu pakausī, tevi lode neķers. Saķer galvu un krīti bedrē. Par tālāko zini pats… Lūk, tur ir peļķe. Notriep muti asinīm. Izvelies! Marši

Uz rindas beigām meimurodams, nesamaltais valmierietis tur nevi­ļus pamanīja kaut kur redzētu seju. Kur un kad? Šoreiz atmiņa iznira kā saukta. Tas taču brašais Juris, kas rekrūšu vagonā kāvās ar Breksi! Kā sadilis un apaudzis! Savu cerību gribējās iedot arī viņam. Garāmie- dams pačukstēja latviski:

—  Juri, negaidi lodi pakausī. Noliec galvu un krīti. Laimēsies…

Kad atlikušie divi sarkanarmieši bija sazilināti un padarīti mīksti, atnāca Ščukins. Pietvīcis un nosvīdis. Praporščikiņam līdzjūtīgi teica:

—   Kurt Viļgeļmovič, jums vienam te sanāks par daudz. Izdalīsim uz pusēm. Es arī gribu roku pavingrināt.

Gājiens jau virzījās uz eglāja pusi, kad pieskrēja jefreitors.

—   Jusu labdzimtība, ko darīsim ar to lakataino latvieti? Vai vest šurp?

—   Lai paliek! Krievu virsnieki bābas nešauj. Paturiet sev. Lai apakščinas papriecājas. Tad aizdzeniet mežā pie vilkiem. Ja lūgs Dievu — izglābsies.

Aizmaskotās bedres atvēra. Tās nebija platas, bet garas un dziļas, ar dibenā iedzītiem asiem mietiem. Izraudzīja divas. Kad apsargātāji bija upurus sadalījuši, rindas beigu daļu atstājot Ščukinam, praporščiks ierunājās:

—   Ach, kā tagad noderētos kāds konjaciņš! Man tāds talants — vis­noteiktāk trāpu pēc trešās glāzītes.

—  To trešo un trīsdesmito dzersim, kad svinēsim uzvaru. Tagad pietiks ar šito pulverīti. Iešņauc! Palkavnieks iedāvināja. Piedevām ordeni pasolīja. Viņam ir svars galmā un pie Judeniča.

Kurts Viļgeļmovičs pateicās.

—   Vai pavēlat man iesākt?

—   Izlozēsim! Lai Visuvarenais izšķir,— Ščukins iesmējās.— Tā. Man vienā saujā amerikāņu cigarete. Izvēlieties! Kas to aizsmēķēs, šaus pirmais.

Cigarete palika Ščukinam. Praporščikiņš aizgāja pāris simtus soļu tālāk, savus otrās bedres vilkus sakārtot. Kad Ščukina palīgi pirmos divpadsmit aizgrūda pie viņu dziļā kapa, nostādot ar mugurām pret šāvēju, tie neizdvesa ne lāstus, ne lūgšanas. Tikai, cieši saspiesti, pieķērās cits pie cita, it kā baidīdamies nelaikā iekrist. Varbūt tie neapzināti atvadījās. Ko runāja viņu sirdis un domas — neviens nema­nīja. Sargi uzkliedza rokas nolaist gar sāniem. Viņi pavēli izpildīja. Ščukins deva pēdējo padomu:

—   Varat pārmest krustu un noskaitīt Mūsu Tēvs … ,

Klusums. Cilvēki nāves priekšā "stāvēja kā ledū sastinguši. Brīdi nogaidījis, Ščukins mierīgi skaitīja:

—   Viens, divi, trīs … Tad pacēlās bendes roka ar ieroci. Klakš! Klakš! Klakš! …

Michails Amaļjevičs stāvēja to vidū, kuri noskatījas drāmas pirmo skatu. Arī tie klusēja kā skolēni saistošā mācības stundā. Kamēr viņus sakārtoja, Ščukins iesaucās:

—   Kurt Viļgelmovič, tagad jūsu kārta!

Vācietēns iedomājās krievu pārspēt patriotismā. Viņš uzsauca:

—   Pavēlu visiem pie bedres kopīgi nodziedāt: Dievs, sargi ķeizaru!

Klusums.

—   Vai kurli esat, sarkanie salašņas? Kas nepaklausīs, to dzīvu apraks!

—   Cars ir jau apsargāts,— kāds atrūca.— Tagad sargājies pats, kuņas dēls!

Tādu bezkaunību labdzimušais virsnieks nebija gaidījis. Spējās dusmās viņš neapdomīgi pieleca pārdrošniekam, lai iespertu ar kāju kā suņam un tad aizšautu iegrūstu bedrē. Tas neizdevās. Spēcīgā auguma vīrs pēkšņi apsviedās pret savu bendi, izsita revolveru no rokas, sagrāba pie rīkles un žņaudza. Tikpat viegli viņš varēja praporščikiņu iemest uz iesmiem, bet satraukumā to laikam neiedomājās. Apkārt saklupa sargi. Kliedza, sita, dūra un pārdrošnieks pazuda bedrē. Tāda apjukuma brīdī atmodās nāves gaidu letarģijā sastingušie. Tie necīnījās, bet pa galvu pa kaklu muka uz visām pusēm. Klupa, cēlās, slēpās aiz tuvākiem kokiem. Velti! Cilvēku mednieku lodes viņus panāca. Medījumus savilka atpakaļ bedrē.

Kurts Viļgeļmovičs šo traci nekomandēja. Paklausīdams savas kungu tautas lielā filozofa Nīčšes padomam: Pasper ar kāju krītošam! viņš bija bez vainas žņaugts un pazemots. Gārdza, staipīja kaklu un it kā vēl pretojās uzbrucējam, nespēdams piecelties. Kauns plosīja vairāk nekā sāpes.

Ščukins strādāja ar īsta miesnieka aukstasinību. Varbūt pat ar dīvainu vienaldzību, aiz kuras pazuda viņa krievu dvēseles pārdzīvo­jums. Savu solījumu viņš turēja. Valmierietis ievēlās, lodes neskarts, savā vilkiem nolaupītajā kapā. Bija iespiests starp siltiem, mīkstiem līķiem, kā tikko izgatavotā konservu bundžā. Šur tur kāds klusi iekunkstējās. Tiem nevarēja līdzēt. Bija vērīgi jāklausās, kas notiks tur augšā. Vai bedri tūlīt aizbērs? Nē, viņi vēl novilks zābakus un šineļus. Tās ir vērtības. Aizbērt nav viegli,— zeme sasalusi. Tik ilgi te neķēpā- sies. Varbūt uzdos sādžas zemniekiem to izdarīt. Tad tie nāks nākamā rītā un izģērbs līdz ādai.

Sargzaldāti augšā sapīpoja. Kāds ievaicājās:

—   Jūsu augstdzimtība, vai drīkstam zināt, kad būsim Maskavā?

Kaptienis iesmējās.

—  Vārti vaļā. Ceļš brīvs līdz pašam Kremļam. Bet ko tur iesāksim? Bads, sērgas, saniknoti ļaudis. Nespēsim līdzēt. Lai sit boļševikus.

Nu arī vācietēns bija atģeņģerējis pie priekšnieka. Viņš ziņoja:

—  Uzdevums izpildīts. Žēl, ka šinelis novārtīts. Vīrs kā lācis, bet neprata cīnīties. Visus zobus izsitu.

—   Lūdzu man kādu kollekcijai,— Ščukins pasmaidīja.

—   Vainīgs! Pārsteidzos. Bedrē sabēru. Lai ņem savu mantu.

—  īstam varonim jādomā arī par sevi. Jācīnās ar redzamām sekmēm,— kapteiņa balsī izskanēja neslēpta ironija.

Nu iespiedzās kāda aizelsusies balss:

—  Jūsu augstlabdzimtība! Steidzos ar svarīgu ziņojumu! Tā sterva nogrieza …— Balss it kā aizrāvās.

—   Runā skaidri! Ko nogrieza?— Ščukins uzsauca.

—.. .jefreitora kungam huju, jūsu augstlabdzimtība! Nožņaudzām raganu! Štiku iespraudām! Vai pavēlat atnēst šurp?

—   Tas ir kas nedzirdēts!— Ščukins iestenējās.— Sviediet bedrē! Ech, draņķīgs gadījums! Jāziņo palkavniekam. Ārsta mums nav. Jefrei- tors bija uzticams kā labs suns. Kas lai izpēta, kādā izskatā piezogas vilku māte? Iesim!

Kurtam Viļgeļmovičam ieniezējās mēle. Viņš noprata, ka kapteinis jūtas līdzvainīgs ar savu atļauju apakščinām papriecāties. Ne vilku māte, bet no vāciešiem palienētās asinis un lepnums — viņš gribēja pateikt, atmaksādams par kapteiņa ironiju, bet norija skaņas un savaldījās.

Augšā iestājās klusums. Tikai egļu galotnēs brīžiem iešalcās vējš. Sabiezēja tumsa. Varbūt kāds atstāts sardzē? Tas nestāvētu uz vietas, kā piekalts. Dzirdētu soļus. Sniegs iegurkstētos, ieklepotos. Ne mazākās skaņas. Vēl brīdi nogaidījis, dzīvais iečukstējās:

—   Juri… Juri, vai tu dzirdi? Te Miķelis. Atbildi …

Klusums. Vai tiešām nav laimējies? Varbūt ausis vai mute aizspiesta,

grūti atsaukties? Jāatkārto drošāk. Atkal bez atbalss.

Visi beigti… bet kas tas? Kāds tikko dzirdami ieņurkstējās. Tas bija kaut kur dziļāk.

—   Pagaidi! Drīz izvilkšu!— atsaucās dzīvais.

Tuvojās soļi. Nāk viens vai vairāki? Liekas, ka divi. Viņi klusē. Vai taisni šurp? Jā… Nē, nogriežas pa kreisi. Tagad apstājas. Bukš!… Kas smagi iekrīt bedrē. Tie ir viņi.. . Viens nospļaujas.

—   Sterva nolādētā! Tādas apgāna Krievzemi. Nu vilki aprīs. Vai lakatus pievāci?

—   Pievācu, Grigorij Ģeņisovič!

—   Vienu dod man. Pārvedīšu Marusjai. Būs priecīga. Paleposies.

—   Ņem abus.

—   Kāpēc?

—   Man bail no Dieva dusmām …

—   Muļķis! Karā Dieva nav.

—   Kas tad palīdz stiprākajiem? •

—   Nu, lūk! Tie jau esam mēs. Mums palidz.

Abi gudrinieki aizgāja. Dzīvais bedrē kļuva drošāks.

—   Kur tu esi?— viņš sauca.— Ņurdi vēl! Es klausos. Nevari? Vai uz iesmiem guli? Nē. Tad ir labi. Es rakšos dziļāk.

Krustis šķērsis sakritušos nenācās viegli pastumt sānis. Tie spieda cits citu un negribēja vairs kustēties. Miers bija viņu ieguvums. Ko tas kurmis te rokas?

—   Elpo. Iekrācies. Saprotu, sega nav viegla. Var nospiest, nosmacēt. Atkārto. Ahā! Te jau galva. Šitais uzvēlies virsū. Atsperšos un paspiedīšu. Tā. Seja vaļā. Ievelc gaisu un ķepurojies pats.

—   Ai! Nespēju. Lode plecā. Roka neklausa. Dzeļ kā uguns.

—  Čābiski… Bet kā tev palaimējās?

—   Padzirdēju tavu padomu. Esmu no Anniņmuižas. Laukā netieku …

— Jātiek, čomiņ. Citādi — āmen. Vilki aprīs. Pēc smakas atnāks. Vilkšu aiz padusēm. Palīdzi ar kājām. Tā, tā! Nerausties. Vai tik vien sāpju pasaulē? Sakod zobus, čabata! Mums jātiek dzimtenē!

Mēness vēl nebija pārkāpis tumšo eg|u mūri, kad divi nāvei nodotie klusu izrāpās virspusē. Viņi turējās viens pie otra, katru soli uzmanīgi celdami uz rietumu pusi. Michaila Amaļjeviča ausīs nemitīgi skanēja šausmu pilnie šāvieni bedres malā: klak … klak … klak … Likās, kāds šāva tepat aiz muguras. Prom, prom!

Vācijas monarchijai zaudējot karu rietumos un līdz ar to sabrūkot, Sabiedrotie piespieda uzvarētās valsts armijas izvākt arī no austrumu apgabaliem. Baltvācu muižniecība un priviliģētais virsslānis negribēja bez cīņas Baltijas telpu atstāt sabrukušajai Krievijai, vai pamest to bauru tautām — latviešiem un igauņiem. Reakcionārie spēki steidzīgi organizēja savu landesvēru, vervēja krievu un valstsvācu algotņus fon der Golca un Bermonta-Avalova bruņotām vienībām. Latviešu politis­kie nogrupējumi tai pašā laikā Rīgā nodibināja savu demokrātisku pagaidu valdību. Tās aizsardzības spēki bija vēl sīki, kase tukša, zeme b.adā un chaosā. No krieviem nebija jābaidās — tie vārījās paši savā revolūcijas katlā. Spēcīgāki izrādījās uz Krieviju aizrautie latviešu strēlnieki. Viņu vairums atgriezās dzimtenē, līdzi atvezdami Stučkas valdību. Tā bija skaidri latviska, bet tikpat boļševistiska, un savā diktātūras reibumā neatzina nekādu sadarbību ar demokrātijas ceļā radīto tautas valdību.

Neaizsargātajā Valmierā latviešu strēlnieku 1. pulks iemaršēja 1918. gada 22. decembrī. Vācu birģeļi un dvēseļu gani bija aizmukuši kopā ar okupantiem. Citkārt pārtikušie, bet tagad vācu noplicinātie latviešu pilsoņi un zemnieki arī neko labu neparedzēja. Rijīgos vāciešus klusībā nīzdami un politiskus grēkus neapzinādamies, viņi tomēr palika savās vietās. Valmierā nu vairs nedzirdēja ne krievu, ne vācu valodu. Strēlnieku kolonnas soļoja braši un disciplinēti cauri visai pilsētai. Tikpat skaļi un vīrišķīgi kā agrāk plūda viņu iemīļotā dziesma:

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros Tauru skaņas kad viļņojas šurp, Cauri pilsētas vecajiem vārtiem Ienāk latviešu strēlnieku pulks …

Šur un tur pavērās logi. Klausītājiem kļuva pavisam silti ap sirdi. Mūsu pašu zēni. Pārnāk nesalauzti. Sveiki! Sveiki! Kā lai nedzied? Atkal dzimtenē. Gribētos nomest pa ziedam, bet laukā putenis griežas. Kā kādreiz pār Tīre|a purvu …

Vilku neapēsts, Miķelis Amālijas dēls pārnāca viens un vēlā stundā. Ceļa biedrs nespēja sekot. Plecs satūka, miesa dega, spēki saplaka. Palika pirmā aizsila sādžā, kur patreiz valdīja sarkanie.

Nevienas pazīstamas sejas nepamanījis, pagalam noguris un izsalcis, Miķelis uzmanīgi pieklauvēja pie savas bēniņu istabeles durvīm. Kas gan tur tagad būs ievilcies? Nekādas atbalss… Jau drošāks pieklauvējums. Klusums. Aizmidzis, vai aizgājis? Muļķīgi. Durvis būs aizslēgtas. Nē! Viegls piespiediens rokturim — un tās atvērās. Viss kā bijis, kā atstāts. Auksts, drēgns. Neviens te nav uzlīdis un apmeties. Ērmoti. Vai pilsētā par daudz telpu saradies, vai par maz ļaužu atlicies? Domas nevijās tālāk. Gandrīz nedēļu nebija gulēts. Šausmīgie klakši nemitējās. Naktīs rāva no miega augšā. Kā smags akmens pārnācējs iekrita savā gultiņā uz izgulētā salmu maisa un tūdaļ aizmiga.

Kad pēkšņi kāda nekautrīga roka raustīja aiz pleca un kāds pavēlēja:— Celies, pilsoni! Uzrādi ieroci un dokumentus!— Miķelis vēl īsti neaptvēra, kur viņš atrodas. Varbūt nelāgs sapnis? Klakt, klakt, klakt… Ieknieba lūpā — sāp. Patiesi, te viņa istabiņa. Galdiņš, krēsls, mazgāšanās bļoda. Pie sienas bārdains āzis, mērkaķis ar sarkanu asti. Un tur stāv divi vīri ar šautenēm plecos. Kā tie te gadījušies?

—   Ātrāk, ātrāk, pilsoni! Dod papīrus! Tevi pašu apčamdīsim.

—   Kas es jums par pilsoni!— Miķelis saīga.— Vai neredzat? Strēl­nieks esmu. Tāds pats, kā jūs! Mani te visi pazīst.

—  Pazīst vai nepazīst, nav mūsu darīšana. Tev jānāk mums līdz. Kur aizvedīsim, tur noskaidros.

Laukā bija krēsla. Tukšas ielas. Rīts, vai vakars? Cik ilgi bija nogulēts? Vedēji neatbildēja. Viņi gāja Rīgas ielā pa pašu vidu. Tā veda cietumniekus. Ne uz cietuma pusi, kur tagad vajadzēja atrasties milicijai, bet uz krievu baznīciņas pusi. VaJ uz kazarmēm vedīs? Nē. Pie baznīciņas nogriezās šķērsieliņā pa kreisi. Tur ieplēties dārzs ar augstu dēļu sētu. Tagad tā pārvilkta ar trim dzeloņdrātīm. Pie vārtiem sardze. It kā te būtu cietums, vai municijas noliktavas. Tādu nav. Tikai dārza vidū noplukuši vienstāva māja. Aizslēģoti logi. Atkal bruņota sardze. Sagūstīto ieved priekšnamā. Uz sola jau sēd trīs gaidītāji. Ko viņi gaida? Pietiek saskatīties, lai atbildētu. Visi vienu un to pašu — savu likteni. Tādā brīdī nav ko prašņāt. Vārdi lieki. Tikai klusums no blakus telpas atnes zābaku soļus un kādu balsi:

—   Sasmēķēsim, biedri. Tātad jūs abi šonakt no pilsētas izpildkomite­jas. Biedri sekretār, ieprotokolējiet apliecības. Vai biedrene pirmo reizi? Tad neaizmirstiet, ka mīkstčaulība bija jāatstāj mājās. Te būs darīšana ar rūdītiem noziedzniekiem, strādnieku šķiras un padomju varas ienaidniekiem. Darba pietiks līdz rītam. Ieņemiet vietas. Biedri kaprāl, ieved pirmo!

Tas bija apa|igs, bet stīvs večuks. Seja Miķeļam likās kaut kad agrāk manīta. Vai tik viņam nepiederēja pārtikas bodīte Pārgaujā, čigāna Marcinkēviča mājeles piebūvē? Ko tad tas nodarījis?

Trīs gaidītāji pārvērtās sasprindzinātā ziņkārē. Kas tur nu notiks?

Jau dzirdētā balss turpināja cieti un noteikti:

—   Pilsoni Pēter Pupa! Tā tevi sauc? Te tu stāvi Padomju varas Revolūcionārā tribunāla priekšā. Izstāsti visu, ar ko esi noziedzies pret darba tautu un padomju valdību. Nemēģini neko noslēpt. Mēs zinām visu. Ar savu galvu atbildi par katru teikto un apslēpto vārdu. Runā!

Večuks laikam bija tā pārbijies, ka nespēja neko pateikt.

—   Vai mēms esi? Neatceries? Tad es palīdzēšu,— turpināja pratinā­tājs.— Kratīšanā pie tevis atrastas, gultas maisā paslēptas, divas mārci­ņas cukura. Bēniņos, smiltīs iekasīts, maišelis rudzu miltu. Ar šiem produktiem tu spekulē, kad darba tauta mirst badā. Kur vēl esi paslēpis pārtiku?

—   Tā notika. Bet to cukuru un miltiņus, cienīgs tiesas kungs, tikai pats sev uzglabāju. Nevienam nepārdevu. Dzīvot gribēju. Kas cits par mani, vecu buržuli, tagad gādās? Dieva vārds, vairāk man nav,— ve­čuka balss drebēja. Viņš reizē lūdzās un taisnojās.

—   Nemelo, vecais! Mēs tevi pazīstam kā raibu suni. Vai zini, ko ar šito dara? Zvirbuļus tagad nešauj. Runā! Atzīsties!

—   Biju zem paviļas pabāzis arī ķūlīti žāvētas gaļas un tauku bundulīti. To tur vairs nav. Nezinu, zagļi izzaguši, vai žurkas aprijušas. Dieva vārds, vairāk nekā man nebija nobēdzināts.

—   Kam tu pārdevi? Cik iespekulēji?

—   Varu apzvērēt! Nevienam nepārdevu. Nespekulēju. Naudu nevar

ēst.

—   Melo, suns! Mums ir drošas ziņas. Vai šito pazīsti? Gribi, lai papaijā? Tavi kundes ir atzinušies. Runā!

—   Dievs žēlīgais!— vecais iešņukstējās.— Viņi melo. Esmu nabags un bez vainas. Apžēlojiet!

—   Pietiek! Revolūcionārā tauta savus naidniekus neapžēlo. Apdomā­jies līdz rītam. Tribunāls spriež bargi un taisnīgi. Biedri, ieved nākamo!

Iegāja darbos salīcis lauku vīrs. Pašausts, pelēks praķis, saņurcītas bikses, pastalas kājās. Sakrupušie pirksti knaiba jērenīcu. Pratinātājs noskaita ievadvārdus, tad saka:

—   Nu, papu. Ko teiksi? Tavi brāļi, zilasiņu baroni, jau aizlaidušies lapās. Līdzi vācu armijas bendēm. Ko tu vēl te maldies?

—   Es nemaldos. Te mana dzimtene un māja. Vācu baroni nav latviešu zemnieka brāļi, bet senseni naidnieki.— Atbilde skanēja gausi, droši un mierīgi.

—   Ak tā gan? Kāpēc tad līdi uz vēdera vāciešu priekšā? Dāvināji viņiem teļu, barotu sivēnu un divus maisus graudu. Aiz kristīgas mīlestības?

—   Neko nedāvināju. Ar varu atņēma. Bez samaksas rekvizēja.

—   Pretoties neproti? Plintes, vai cūku kaujamā dūča nebija? Ak tad būtu beigas! Visi, kā vienā balsi, tagad kladzina to pašu. Kas tad notiktu, ja mēs frontē tāpat drebētu par savu ādu? Kur slēpjas tavs dēls? Nu, protams, ka nezini. Bet mēs zinām — tepat krūmos pie baltajo bandām! Mans tēvs nebija tāds zaķapastala kā tu. Droši pateica, ka dēls cīnās sarkanā armijā. Viņu pēra, mocīja, nošāva. Ko darīt ar tevi, pelēkais baron?

Lauku vīrs klusēja. Laikam pēdējie vārdi viņam iedūrās sirdī, kā nokaitēts asmens. Par zemīti smilšainā līdumā viņš jaunības gados bija muižai dārgi samaksājis. Pats savām rokām ēkas uzcēlis. Katru uzplēsto vagu saviem sviedriem slacinājis. Bez saules darbos gājis, tāpat kā citi iebūvieši. Izsūcis tikai savu ģimeni, lai tai vairāk tiktu, vieglāk klātos. Un nu — pelēkais barons …

—   Klusēšana šoreiz neglābs. Mēs zinām, ko tu, nelieti, klusībā dari! Apgādā bandītus! Spiego viņu labā. Neliedzies! Ir noķerti liecinieki. Vai zini, ko pelnījis nodevējs? Lūk, šito! Tā! Bet lai paliek. Tevi mēs liksim darbos. Ko domājat biedri, piesēdētāji? Vienis prātis. Vari iet. Rīt dabūsi šķipeli un stāsies komandā. Nākamo!

Izvestais noslaucīja piedurknē pieri un atvilka elpu. Toties ievestais piedzīvoja smagākus brīžus. Viņš bija vēl zaļš, tikko no zēna gadiem izkūņojies, jauneklis. Kabatā atrasts vācu armijas revolveris. Apvaino­jums — ieroču slēpšana, lai ar to uzbruktu padomju varas sargiem. Tēvs aizmucis ar vāciešiem. Devis žandarmiem pajumti savā mājā. Tur atrasts fotoaparāts un kāds saraksts ar nepazīstamiem vārdiem.

—   Ak vācu žandarmi steigā aizmirsuši. Nemelo, draņķi! Žandar­miem nebija jāsteidzas. Tie ir bandas dalībnieku segvārdi. Kur viņi slēpjas? Runā, piena puika! Neproti? Es palīdzēšu. (Bliukš, bliukš, nodunēja trīs smagi sitieni). Šitos memmes dēliņus mēs pazīstam. Vai vēl neteiksi? Papaijāsim sirsnīgāk. Tā, tā, tā! Vai zobi vēl turas? Runā! Ko domā — iespītējies! Pulveri vēl nav odis. Biedri, nostādiet viņu pie sienas. Viens, divi… būs, vai nebūs? Runā, ja gribi rītu sagaidīt! Ja atzīsies, būsi atkal brīvs. Droši vien brūte un mutere mājā gaida …

Moceklis pēkšņi iešņukstējās.

—   Ļaujiet man dzīvot! Es nemeloju. Revolveri atradu, saraksts nav mans. Vairāk nezinu.

—   Lai notiek. Liksim tevi darbos. Pārbaudīsim. Rīt dabūsi šķipeli. Vai biedri piekrīt?

Piesēdētāji klusēja. Kad aizveda nopratināto, aiz plānajām durvīm Miķelis saklausīja klusāku sarunu:

—   Biedri Ošleja,— sievietes balss ierunājās.— Varbūt zēns tiešām nav vainīgs. Vajadzētu pamatīgāk izmeklēt.

—  Tas jūsu padoms mūsu dienās nav plika vērdiņa vērts, biedrene Vētra. Mums jārīkojas ātri un nesaudzīgi. Aci pret aci, zobu pret zobu!

Neiznīcināsim mēs — mūs iznīcinās. Naidnieki glūn no visiem kaktiem. Tāpat kā Krievijā. Tie jāiebiedē, jāsavalda ar dzelzs dūri. Kādas jūsu domas, biedri Adaml Atturaties? Arī sentiments? Ak taisnība! Krievos esam iemācījušies, kā pie taisnības tikt. Tātad skaidrs: viena balss par, otra pret, izšķir tribunāla priekšsēdis. Biedri, ieprotokolējiet. Nākamo!

Miķe|a Amālijas dēla pirmais skats tribunāla istabā meklēja Ādamu. Vai būs tas pats Purbekas sētas puisis, kas nāca pēc proklamācijām? Bārda pazudusi, bet piere, acis, deguns — tie paši. Viņš izliekas it kā Miķeli vairs nepazītu. Nav sveša arī biedrene Plūme-Vētra. Noliec galvu, lai ievesto neredzētu. Viņu vidū sēd slaids puisis, tumšiem matiem. Acis kā vanagam. Plecos strēlnieka šinelis ar sarkanām uzšuvēm. Galvā cepure ar piecstaraino zvaigzni. Priekšā uz galda varens Nagana revolvers. Sardze, griestu lampa, caurumi tapetēs.

—   Kas esi? Kā sauc? Ko te meklē?— nober priekšsēdis, Miķeli aplūkodams. Viņš smīn tā, it kā peli slazdā būtu noķēris.

—   Neko nemeklēju, biedri. Mani te atveda. Parasti saucos Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas virsaitis. Tagad — sarkanais strēlnieks.

—   Kāpēc nepieteicies komandantūrā?

—   Aizgulējos.

—   Kur papīri?

—   Lūdzu, biedri! Te būs komandējums no pašas Maskavas. Lopu lietā.

—  Tas nav no armijas. Un te rakstīts Kārlis Konrāds. Cita persona. Strēlnieki nestrādā lopu kautuvē. Neblēņojies!

—   Lūdzu biedri! Tā nav nekāda vienkārša kautuve. Lasi melns uz balta: paša Ļeņina kautuve. Mans vārds tur ierakstīts pēc vecajiem baznicas protokoliem. Tādus es, apzinīgs cilvēks, vairs neatzīstu.

Ādams pasmaidīja.

—   Vai šitais ir muļķis, vai slīpēts spiegs?— pratinātājs pagriezās pret viņu.

—   Turpiniet vien,— Ādams atteica.— To noskaidrosim.

—   Kur tava strēlnieka apliecība?

—   Divgalvainā ērgļa rīklē. Ceļā noknāba.

—   Kāpēc tevi nenošāva?

— Šāva, bet naktī izrāpos no bedres.

—   Un kur tas Pjotrs, kas te klāt pierakstīts?

—   Pārvērtās par balto. Nodeva.

—  Tu, čomiņ, esi vieglā svara blēdis. Kādā burlaku romānā to visu izlasīji?

—   Pats savā, biedri. Bet nav vēl uzrakstīts. Daudz citu šepšu. Lopi jāpievāc.

—   Vai te Maskavai kāda lopu krātuve? Nauda tev ir, ar ko nopirkt?

—   Nav. Rakstīšu rekvizīcijas zimes.

—   Tad esi nokavējies. Te tagad latviešu strādnieku valdība. Bez tās atļaujas neko nedrīkst ne pirkt, ne rekvizēt. Vai arī šito komandējumu pats neesi uzrakstījis? Biedri sekretār, padod spalvu un papīra lapu. Lai viņš raksta. Salīdzināsim rokrakstus, tad redzēsim.

Nu gan var iekrist ķezā pāri bikšu skrotei — Miķelis domāja, izkropļotus burtus uzmanīgi vilkdams. Tas tribunālists nav no muļķa mājām. Piesiesies.

Biedrs Ošleja paņēma lapu un iesmējās.

—   Tīši sakricelējis. Tā neraksta pat vistrakak iebaidītie. Paskatieties, biedri. Gribi ķert uz mušpapīra. Tagad mums viss skaidrs. No Maskavas dezertējis. Divgalvainie palaiduši brīvā, lai strādā viņu labā. Ar to pietiek. Rīt dabūsi šķipeli. Izvest! Vai biedriem kas piebilstams?

Tālāko sarunu nopratinātais nedzirdēja. Gribēja teikt:— Pateicos par jauko sarunu, biedri!— bet vārdi aizķērās kaklā. Priekšnamā jau sēdēja nākamie četri. Turpat pavērās kāda lūka grīdā. Kāpnes uz pagrabu. Plaša mūra telpa. Laikam kādreiz augļu noliktava, vai vīna raudzētava. Tagad naktsmāja bez soliem un lāviņām. Ļaudis sēd uz kula. Liekas noguruši, pat kārtis nespēlē. Tās atņemtas. Maizes kuli neatver. Arī tā atņemta. Kas tie rīt būs par racējiem?

Brīdi smags klusums. Tad kāds ierunājas:

—   Vai vācieši jau tik tuvu, ka tranšejas jārok?

Atkal klusums. Kaktā kāds īgni norūc:

—   Vai tu no mēness esi nokritis? Kas par tranšejām? Grāvi raksim. Tik platu, ka neviens nevar pārlekt…

It kā kas smags un mēms noguļas uz visiem. Kāds glābdamies piebilst:

—   Nieki. Tad to darītu naktī…

Ar to saruna izbeidzās. Katrs gribēja tik svarīgam iebildumam noticēt un citu neko nedomāt. Pārgurums pamazām nomāca satrauktos nervus. Piesmakušajā gaisā šur un tyr iezāģējās pirmie krācieni. Tiem sekoja murgaina murmināšana.

Puteņoja ari nākamajā dienā. Dārzs balts, uz jumtiem čaganas kupenas. No saules ne vēsts. Tikai sajūta saka, ka var jau būt tuvu pusdienas laikam. Izvestos vīrus sargi nostāda komandā pa diviem blakus. Sanāk ta ap trīsdesmit. Ne solītās šķipeles, ne stangas viņiem nedod. Tās laikam sakrautas trijās apsegtās ķerrās. Gabaliņu aiz gājējiem pie tām stāv dzinēji — Miķelis un divi bardaini streļķi. Kāpēc nedeva brokastis? Varbūt dabūsim pa ceļam — virsaitis sevi mierināja. Galva viegli reiba. Kājas drebēja. Notirpušas, vai aiz nespēka? Dīvaina vienaldzība dzēsa domas. Kad jāiet — ies. Rindā stāvēja daudz pelēko. Ko šie no laukiem sabraukuši? Pavīdēja arī Pupas Pētera un tā jaunā pinkšķētāja seja. Nav laimējies. Apkārt kāds ducis šineļu ar šautenēm rokās. Kam nenes plecos? Ko grasās šaut? Vienalga.

Nu rindas priekšgalā nostājās varens vīrs. Augums kā lāčam. Balss rēcoša, aizsmakusi. Bet stāja kareivīga. Rokā ierocis. Viņš komandē un gājiens iziet šķērsieliņā. Tikko pagriežas uz Rīgas ielu, atskan divi šāvieni. Tas lācis šauj. Laikam ceļš jāatbrīvo. Lai šauj. Bet iela uz baznīcas pusi tukša. Tikai pa logiem skatās. Tie nebīstas. Būs pieraduši. Lai skatās. Purbekas traktieris aizklapēts. Pie Trēziņa konditorejas uz dēļa rakstīts: Pilsētas pirmā maiznīca. Tur stāv sievas. Gara rinda. Kā Maskavā. Lai stāv. Bet viena iesaucas:

—   Sveiks Miķeli! Žaņi atkal Valmierā .. .

Pauk! Pauk! Šāvējs iesaucas:— Klusu, pilsones! Aizliegts ar ko­mandu sarunāties!

Lācaram ar dēliem aiznagloti logi. Eliasam tāpat. Cietums jau bija aizkastots. Henšels ciet. No tilta puses skrien puikas. Paukš! Paukš! Balss:

—   Prom, knēveļi! Citādi lode biksēs!

Puikas smejas.— Karsē vēl, Runcīt! Mums patīk!

Lode atsitas pret mūra sienu. Lai šauj. Pie bijušās Muses stāv streļķis. Lai stāv. Tālāk viss ciet, ciet, ciet. Baznīca, pažarnieku tornītis, Māmuļa, Dzirnezera tiltiņš. Viss kā bijis. Un tomēr citāds. Nu nogriežas uz Valmiermuižas pusi. Vecā nabagmāja un Ķeburu Pēteris. Jaukas atmiņas.

Pusceļā uz muižu lāčainis uzsauc:

—   Stoi! Te būs jārok. Aiz grāvja, pa labi, tīrumā. Nošķipelēt sniegu. Tad ar stangām. Visi malači pie darba!

No vienas ķerras izcēla šķipeles, no otras stangas. Trešā palika apsegta. Racējiem norādīja tranšejas garumu un platumu, kas nepār­sniedza paprāvu grāvi. Visi strādāja klusēdami. Arī domāja laikam visi vienu: tranšeja vai …

—   Strēlniekpuikas, ievilksim ļuļķi! Machorka vēl turas,— lāčainis ierēcās.— Lai iekšas neizdziest. Tāds draņķīgs laiks, kā toreiz …— viņš brīdi aprāvās — kad strādājām krievos. Tur bija ko rauties. Tas Ģeržīmorda, vai Ģeržinskis — kā viņu sauc?— pavēl, bet krievi laiski, kā pussprāguši. Negrib sevis pēc pastaipīties. Tūļājas, sten un puņķo- jas . .. Cik dziļi rakt? Vīra augumā! Vēl galvas tiesu klāt. Tad izmērīsim.

Pēc brīža:— Strēlniek Konrād, panāc šurp! Tāds sienāzis jau nevar stangu dancināt. Aprunāsimies. Tātad tu esi tas Amālijas Miķelis? Liels šiška esot bijis. Tāds kā komisārs. Kāda vella pēc nošļūci lejā?

—   Sevis pēc un par pasaules grēkiem. Biju un izbiju.

—   Nav dumji teikts. Tev, čomiņ, ir smekalka. Še ļuļķis. Ievelc aknās.

Pār klajo lauku sagriezās vēja virpulis. Tas brāzās šurp, iešņācās

ceļmalas kailajos kokos un, it kā kam asam uzdūries, ar garu vaidienu aizskrēja tālāk. No muižas puses kāds vīrs brauca ragavās.

—   Atpakaļ! Atpakaļ!— sauca Runcis un izšāva gaisā.

Braucējs laikam nesadzirdēja. No puteņa vairīdamies, jēreni bija uzmaucis dziļi uz ausīm.

—   Dullais! Laikam kurls. Negribas zirgu maitāt. Amālijas dēls, parādi, ko vari! Skrej pretī, griez atpakaļ! Sadod tam večam!

Kad Miķelis Amālijas dēls, braucēju izbāris, pagriezās atpakaļ, ausis viņam pēkšņi iesitas pazīstamās skaņas. Klak, klak, klak, klak!… Karstas trīsas pārskrēja visam augumam. Viņš it kā atmodās. Ložme­tējs … Patiesi! Trešā ķerra atsegta un piestumta tranšejai. Šauj iekšā! Klak, klak, klak!.. . Bēgt! Bet kurp? Viss apkārt klajš. Dziļi piesnidzis. Tur apklusa. Beiguši? Tas lielais jau māj ar roku:

—   Šurp! Šurp! Ko brīnies? Ko stomies? Neesi zaķa pastala! Miķelis gāja. Varbūt tikai vilkās uz priekšu. Kājas kā nolēmētas.

Rokas kļuva aukstas. Piere sviedraina. Vai tās bailes? Nē! Muļķības. Bet paiet nevar. Tas tur skatās šurp un ņirdzīgi smīn:

—   Kas tu par streļķi? Nestreipuļo! Būs jāiet uz mājām.

—   Uz kādām mājām?— Miķelis brīnās.

—   Šoreiz vēl tepat. Saprati? Uz debesmājām tiksi, kad vēlreiz iekulsies tādā šļurā. Ceļu tad zināsi… Puikas, savāc šķipeles. Aizbērs rit. Un tu, Amālijas dēls, nelieni komandantūrā. Kur tādu liks? Aizej uz Izpildkomiteju. Dabūsi maizes karti un ieskaitīs kadros. Tāds ir rīkojums.

Maize bija aizmirsusies. Kadri. Kas tie tādi? Klak, klak, klak . .. Vēlreiz, bet jau klusāk. Tad viss izzuda. Miķelis gulēja otro murgaino nakti savā jumtistabeles lažiņā.

Strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomes Izpildu komiteja darbojās pilsētas valdes namā. Maizes kartīšu rindā nostājies, Miķelis pamanīja Ādamu. Viņš it kā to gaidīja. Šoreiz nāca droši klāt, sniedza roku un smaidīdams teica:

—   Virsaiti, ienāc manā kabinetā. Saņemsi apliecību, ka esi īsts valmierietis. Bez tādas neko nedabūsi.

Atklājās, ka Ādams vada tautas milicijas dalu.

—   Miķel, Miķel, vella puika!— viņš iesmējās.— Pagalam traks tu biji aizviņnakt. Vai tā drīkst uzvesties tribunālā? Biedrs Ošleja jokus nepazīst. Var mūs pārbalsot. Tava galva karājās mata galā. Paglāba tikai Piektā gada nopelni. Tagad piesargies. Nemuldi par to Sanu. Otrreiz bedrei nepārleksi.

Miķelis pateicās un, apliecību saņēmis, atkal nostājās maizes rindā. Šausmīgi gribējās ēst. Rinda noveda pie biedrenes Vētras. Tā pati pamācība, piedevām kartīte, ar kuru var saņemt pusmārciņu maizes dienā, ja ir ko dalīt.

—   Vai nebūs par daudz, lai nomirtu, par maz, lai dzīvotu?— Miķelis brīnījās.

—   Tautas maize — gausīga maize,— biedrene atsaucās.— Pateicies padomei par to pašu. Kur vairāk lai ņem? Vācieši izlaupījuši, saimniek- papi apslēpuši. Kad dabūsi darbu, nebūs rindā jāgaida. Varēsi iet ēdnīcā un piestrēbt auzu tumi. Ar to pat zirgs var dzīvot un strādāt.

Miķelis pateicās. Tās bija vilinošas izredzes.

Kadru daļā reģistrēja bezdarbniekus un gādāja darbu. Biedrenīte sekretāre iedeva garu anketu, uz kuras turpat bija jāuzraksta viss bezdarbnieka dzīves gājums, neko nenoslēpjot. Grūts, bet nepieciešams uzdevums. Kā citādi padomju vara lai garantē, ka bezdarba vairs nebūs? Miķelis rakstīja. Iznāca tomēr diezgan jocīgs stāsts. Šanu noklusēt nevarēja. Bet ja visu gribētu godīgi un vaļsirdīgi uzrakstīt, ar desmit tādām lapām nepietiktu. Kad viņš palūdza otru lapu, biedrenīte aizrādīja, lai neizplūst sīkumos. Kad griezās pēc trešās, viņa saskaitās, uzmeta deguntiņu un pašapzinīgi pavēlēja nemuļķoties. Te neesot lubu romānu rakstītava, bet nopietna padomju iestāde. Tinte un papīrs esot jātaupa.

—   Štrunt par tinti un papīru, biedrenīt! Man sava āda jātaupa …

Par laimi tajā brīdī kancelejā ienāca pats kadru daļas vadītājs. Zirņu

Jānis! Tas pats puisis, kas kādreiz Kauguru vērī palīdzēja gūstīt vella vajātājus.

—   Ak Šana malā izskalots? Bez darba palicis. Beidz to romānu. Ienāc kabinetā. Apskatīsimies, kur tevi noenkurot.

Zirņu Jāņa kabinetā sarakstītās anketes gulēja kaudzēm uz galda un grīdas. Skapītis bija jau pilns. Reģistrējās itin visi, kas spēja noturēties kājās, lai tiktu tuvāk tai auzu putrai. Biedrs Zirnis saprata, ka ar anketām nekādā galā netiks. Kur tikdaudz darba lai sagādā ziemas laikā? Ko iesāks ar zīdaiņiem un večiem, kuri jau salīkuši ragā? Viņš paņēma no galda kādu garu lapu un teica:

—   Te ir nacionālizēto uzņēmumu saraksts pilsētā un apriņķī. Tagad tu, virsaiti, kalposi tautai, ne buržujiem. Vella milti. Visi kakti jau pilli. Vai gribi braukt uz Brenguļmuižu par pārvaldnieku? Neesi mācījies? Tagad buržuju laika mācības vairs neder. Pašiem viss jāizmācās. Jāstrādā pēc plāna un grafiķa. Ielikām muižas kalpu. Politiski uzticams, bet nezina, ko ar papīriem iesākt. Rēķini arī sajūk kā Mikāju kūtsaugšā. Pag, pag! Te ir otrs tāds pats. Godīgs sētnieks. Ielikām aizbēgušā Kašķīša zārķu rūpalā par direktoru. Bet nevar un nevar izprast, kas tas par plānu un grafiķi. Katru dienu bāžas virsū pēc padomiem. Tā neiet. Man nav laika izmācīt tādu, kam pašam trūkst saprašanas. Zinu, ka tev ir galva uz pleciem. Liksim tevi par direktoru un viņu par agronomu BrenguJos. Bijušais tagad ir pirts pārzinis. Diezgan pa baronu laukiem izsalies, tika cilvēciņš beidzot siltā vietā. Iepazīsties ar bodi un darbnīcu, ko tagad sauc par rūpalu. Parīt notiks Ražošanas komitejas sēde. Iztaisi darbības plānu un, pats galvenais, aprēķini ražošanas kāpinājumu skaitļos. Tad visi būs apmierināti.

Kad Miķelis iznāca uz ielas, rinda pie pirmās maizes ceptuves bija jau izbeigusies. Dienas deva sadalīta. Otru ceptuvi vēl tikai plānoja.

Miķeli mocīja vilka ēstgriba. Kur atrast kādu spekulantu? Ko tam piesolīt? Varētu atdot kroņa zābakus. Bēniņos būs paslēpušās vecās kamašas. Diemžēl, ne zābakus, ne kamašas ēst nevarēja. Glābēja-speku- lanta nebija. Būs vēl viena nakts jāiztura.

Tā domājot, kāds klusu pieklauvēja aiz Miķeļa Amālijas dēla istabeles durvīm. Viņš pietrūkās kājās. Klak, klak, klak! … it kā no galvas iesitās ausīs. Kas nu? Vai atkal bruņotie? Kāds nelabums tos dzenā? Varbūt pēc tām kamašām un zābaksmēru kārbas Vulkan? Nē. Lai slavēti visi godkārīgie tur augšā! Šoreiz tas bija vecais friziermeis- tars Ķiploks. Pa krēslu atnācis apciemot. Tagad jāpiesargās no visām pusēm. Nav cilvēks drošs ne gultā, ne pagultē. Ciema kukuļam cepurē paslēpis pāris pankūkiņas. No rudzu miltiem, bet garšo kā medus. Matilda māk izcept. Pat cira pietu kāpostos izvārīs. Viņa tagad raujoties ielu slaucītāju komandā.

Amālijas dēls apkampa veco un nobučoja. Lūk, kāda izskatā bija ieradies tas glābējs eņģelis! Cilvēka ģīmis, pļāpas mute, zelta sirds. Vecais Ķiploks turpināja:

—   Traki kas traki. Gribēja jau to manu šeptīti arī noņemt. Cik zeļļu es izsūcot? Saku — jeibogu, nevienu! Tad jau laikam pats savu sievu? Tas nu bija par daudz. Iezviedzos un atcirtu: Vai jums acis pierē, vai kur citur? Paskataities uz to valzivi un uz mani — putnu biedēkli. Kurš kuru ir izsūcis? … Tad atlaidās. Bet noteica augstāko maksu no kundēm — rubli par bārdu, rubli par matiem. Prasu, ko par tādu rubli var nopirkt. Viena spička maksā divus rubļus. Adata — desmit. Ja nepatīkot, sūtīšot kūdru griezt un sūnu skūt mežā. Kur lai sprūk? Jāpaciešas kāds brītiņš. Ilgi šitā šļura nedūrēs. Lai tik angļi saved plintes un duramos. Tad riktīgā valdība nāks no Liepājas atpakaļ un to Stučkas kučku aiztrieks ratā. Cik ilgi tā var iet? Strādā kā slaktūzī. Ķieģelnieks Degums beigts, Grasmanis, Ķiegalis, Purbeka, Vuška, Frišenbrūders — visi nobendēti. No Limbažiem atveda un nošāva grāmatnieku Stumpi, Bukavu, Zelmeni un citus progresīvos, kuri gribēja caru gāzt. Te nu bija! Mellie aizbēga un nāks atpakaļ. Tad šaus sarkanos. To viņi pelnījuši. Vācieši arī šāva un kāra, bet šeptes un namus viņi lika mierā. Mūsējie trako kā negudri…

—   Pag, pag, meistar!— Miķelis pārtrauca runas straumi, kas plūda no pārpilnas sirds. Zelts tajā bija pēkšņi pazudis zem rūgtuma ligātū- ras.— Pasaki man, kas tos strēlniekus savāca kopā un ar viņu asinsupu- riem lielījās? Kas viņus dzina bezjēdzīgā nāvē un sarūgtināja tāpat, kā tagad tevi? Vai to nedarīja tautiešu nami un šeptes verdziskā iztapībā krievu cara patvaldībai? Dots pret dotu. Tagad viņi pēc krievu modes ievāc savu ražu.

Vecais aiz pārsteiguma brīdi klusēja. Tad iesaucās:

—   Ak tāds tu esi izmācījies! Vakar vēl soļoji Runča komandā, šodien attaisno slepkavas un laupītājus! Kā mana Matilda pārsteigusies.

— Ne te ko tiesāt, ne attaisnot. Tāda ir patiesība,— Miķelis palika pie sava.— Pankūkas tavai Matildai atdot vairs nevaru. Pasaki paldies. Bet tev, vecais draugs, došu vērtīgu padomu: valdi mēli un nestaigā ļaudīs par pasta iznēsātāju. Tagad — kas klusāks, tas gudrāks.

Friziermeistars aizgāja vīlies, bet ar mierīgu sirdi. Viņš atkal vienam bija pateicis to, kas derdzās neizteikts.

Tajā naktī Miķelis domāja par cilvēku rūgtumu un atriebību. Piektajā gadā viņš bija līdz ar citiem dziedājis: Cīņa sauc, atriebības pērkons grauj… neko nedomādams par šā vārda patieso nozīmi. Tikai no skaisto sapņu plīvuriem atkailinātā revolūcija to parādīja drausmīgā īstenībā. Atriebība bija kā asiņaina ķēde, kurai nav gala. Kā bantes tārps, kas izaudzis no netaisnības, barojas ar sarūgtinājumu un naidu, žņaudz ar varmācību un necilvēcību.

Vecais bībeles despots draudēja ar atriebību līdz septītam augumam. Kā viņš, Dievs būdams, nezināja, ka atriebības nezvērs nav ierobežo­jams un savaldāms, kad tas ielaists cilvēka dvēselē? Naids rada naidu, atriebība — atriebību. Kur glābiņš? Pusbībelītē bija atrodams tāds padoms: Mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu tiem, kas jūs nicinā un vajā … Skaists padomsl Tas derētu eņģeļiem, ja tie te būtu, bet nepavisam neder cilvēkiem. Viņi to nespēj izpildīt. Un ja gribētu tā darīt, tad stipro varmācība varētu netraucēti augt un valdīt virs zemes. Ne naids un atriebība, ne padevība un mīlestība, bet visiem vienāda taisnība un cilvēcība jāsniedz šinī dzīvē. Kāds spēks to spēs?

Mikus Kašķīša zārķu bodē izskatījās kā īstā postažā. Neviena vesela zārķa. Ielauzti sāni, vāki, izgāzti dibeni, nosistas pumpiņas. Dārgie bleķa kroņi, apzeltītie eņģelīši un pestītāji aizvākti, kaut kur noslēpti. Dar­bnīcā dēļi saskaldīti. Pirmajā dienā tiešām grūti nācās saprast, ko te ievest inventūrā, ko ieskaitīt apkurei. Miķelis visu ierakstīja rubrikā: Malka — piezīmēdams: Sausa, pirmās zortes, ātri izdeg.

Rūpalā slaistījās pāris galdniekzeļļu. Tur jaunais direktors dabūja zināt, ka aizbēgusi arī Zeltradža Minna un izdarījusies tāpat. Lielo bluķi pati ievēlusi āliņģī. Skārnī atstājusi tikai savus dvīnīšus un kanārijputni­ņus. Tāpat rīkojušies arī citi aizniucēji.

Ko ar šiem zeļļiem iesākt? Galvenais — neizdzīt, nesakaitināt. Pietiks, ja pirmā dienā salabos vienu zārķi, otrā divus jeb 100 procentes vairāk, trešā — četrus, atkal 100 procentes vairāk, ceturtā — astoņus un tā vien droši uz priekšu. Bet tik daudz jau nebūs ko salabot. Materiālu jauniem zārķiem nav. Un cik tad procentu liels tāds ražošanas kāpinājums sanāktu gada laikā? Ja skaita 300 darba dienas un katrā 100 procentes klāt, tad ražošana pieaugtu par 300.000 procentiem. Nē, tas tomēr par traku! Kur tikdaudz dārgo nelaiķu raus, kaut vai uz papīra — prātoja rūpala direktors, savu plānu ar aukstu prātu apsvērdams. Jāraksta 100 procentes mēnesī. Iznāk vēl 1200 procentes kāpinājuma gadā. īstenībā tas nozīmē, ka pirmā mēnesī jāražo viens zārķis, otrā — divi, trešā — četri. Būs tā kā par maz, bet par to jau nav jāziņo. Jāplāno kāpinājuma procenti un tā ir pavisam cita valoda. Bet vai citi direktori nekļūs nenovīdīgi par to 1200 procentu izlēcienu? Cilvēki vien jau ir. Tas sētnieks Brenguļu muižā netiks līdzi. Kāpēc sarūgtināt godīgu darba rūķi? Ierakstīs 600 procentes kāpinā­jumu ar piezīmi: Ja mirēju skaits pieprasīs, ražošanu varēs kāpināt līdz 1200 procentiem. Protams, tad rūpals būs jāpārvērš par fabriķi, jāiegādājas elektriskais zāģis un ēvelmašīna, jāuzceļ tik garš skurstenis, lai kontrrevolūcionāri tur nevar savu karogu uzvilkt.

Tautsaimniecības padome deva krāšņas izredzes nākamībā. Tās bija neapšaubāmi pamatotas ar plānotāju skaitļiem un procentiem. Ko tas grafiķis īsti nozīmē, par to skaidrība līdz Valmierai vēl nebija nokļuvusi. Tā gan pavēlēja strādāt, bet arī bez tā izdarīts bija jau krietni daudz. Apriņķī zeme piešķirta pāri par 3000 kalpiem, pusgraudniekiem un vaļiniekiem. Vēl tikai tie hektāri jāizmēro, jāuzmet kupicas, tad jaunie darba zemnieki varēs sākt ražot pilnā sparā. Rudenī vairs maizes netrūks. Visi viņi būs uzticami padomju varas sargi. Kāds večuks ievaicājās:

—   Kur mēs, kungi, ņemsim sēklu un darba rīkus? Ar pirkstiem jau zemīti neuzkasīsim un no vārpatām būs maz prieka.

Citi iesmējās. Kāds neapzinīgs deputāts pagadījies. Viņam paskaid­roja:

—   Muižas tukšas, nav liela bēda. Ņemsim no saimniekiem un rentniekiem. Tie diezgan sarausuši. Tikai pamatīgi jāizpēta, kur viņi sēklu un darba rīkus apslēpuši.

Pilsētā 75 namos jau strādniekiem sagādāti ērti, mēbelēti dzīvokļi. Gada laikā lūkos sagādāt vēl divreiz tik daudz.

—   Kā tos uzbūvēsim un kur tās mēbeles rausim?— kāds vientiesis šaubījās. Atkal smiekli.

—   Ir jau uzbūvēti ar visām mēbelēm, biedri! Tikai uz papīra jāuzraksta, jānacionālizē,— priekšsēdis paskaidroja.

Tālāk viņš ziņoja, ka gada laikā ierīkos jaunu ūdensvadu, paplašinās par 100 procentiem pirti, kanālizāciju un elektrības centrāli. Skolnieku skaitu pamatskolās pavairos no 1200 līdz 3600, vidusskolās — no 360 līdz apaļam tūkstotim.

—   Kā tikdaudz bērnu varēs savairoties gada laikā?

Priekšsēdis saīga. Viņš bija no strēlniekiem, paradis ātri rīkoties.

Tāpēc atcirta:

—   Kāds dumjš jautājums, biedri! Izglītība jāceļ ar augstiem procen­tiem. Būtu biedrs bijis krievos un ar savām acīm redzējis, kas tur par bardaku, tad tā nerunātu. Ērtos, siltos dzīvokļos strādniekiem piedzims div un trīsreiz vairāk bērnu. Nost vairs ņemies — dakteri būs par brīvu dabūjami, tāpat visa izglītība. Kā tad var mazāk ieplānot?

Tādam paskaidrojumam vajadzēja visus pārliecināt, tomēr kāds mazticīgais iejautājās:

—   Kas viņus visus paēdinās?

Par to viņu uz vietas pārliecināja apriņķa muižu ražas celšanas plāni. Arī tur bija laikus apjēguši, kā tagad jāražo. Tāpat kā Miķelis sāka no viena zārķa, viņi savu kāpinājumu klusībā pamatoja uz vienu pudu labības. Tā procentuālais lēciens uz augšu ar nākamo ražu iznāca lielisks. Rudenī jau kaut kas bija iesēts.

Cūkkopības farmu ierīkos mācītāja muižā. Tā tuvāk kautuvei, nebūs tie bekoni jāpārvadā. Elektrība tur jau ievilkta — gaismā un siltumā ātrāk izaugs. Pareizāk sakot, cūku tur nemaz nebūs. Daudz aprij, nav ko iekšā grūzt. No Rīgas pienācis rīkojums audzēt tikai sivēnus. Kūts pārzine ir ieradusies.

—   Biedrene Baba, tagad jums vārds!

—   Kamēr sivēnu sēkla no Rīgas nav pienākusi, es neko nevaru izrēķināt. Kā tad, biedri, bez cūkas tos sivēnus dabūsim gatavus?

—   Tūlīt var dzirdēt, ka neapzinīga valoda,— apspriedes vadītājs Babu apsauca.— Ja pats zemkopības komisārs Roziņš-Azis dod tādu rīkojumu, tad viņš arī zina, kā tas izdarāms. Jūs, biedrene, papriekš pamācāties polītgrāmatu, tad ķeraties pie lietas un sivēnu būs atliku likām.

Arī tirgotavas vēl nevarēja noteiktāk aprēķināt savus apgrozības procentus. Nekā jau nebija, ar ko tirgoties. Neviens arī nezināja, kad un kas būs dabūjams.

Vienīgais izņēmums izrādījās Miķeja Amālijas dēla vadītā zārķu bode. Plānā aprēķinātais ražošanas kāpinājums visus iepriecinātu, ja produkcija pēc savas noderības nebūtu tik bēdīga. Deputāti domāja: Kā lai aplaudē tik daudz zārķiem, ja skaidri nezini, vai kāds no tiem tevi pašu neieraus bedrē. Direktors neapvainojās. Viņš jau kautcik pazina cilvēku īsto dabu un zināja veco mācību: gudrais nogaida, lai laiks pierāda viņa taisnību.

Rūpalā abi zeļļi gurķojās. Salaboja vienu zārķi dienā. Bija ar savu direktoru apmierināti. Lielā Runča komandām zārķu nevajadzēja. Dzīvie vēl gribēja izķepuroties, sagaidīt labākus laikus. Ar pusmārciņu pelavmaizes dienā un Gaujas ūdentiņu vien būtu maz cerību. Paglāba spekulanti. Savas galvas ķīlā likdami, viņi plēsa deviņas ādas. Tomēr strādnieki tos nenodeva. Jaunajos dzīvokļos ievietotajiem tagad bija padzīto pilsoņu mantas un mēbeles, ko iztirgot. Pircēji un pārdevēji uz kopēju interešu pamata klusībā tīri labi sapratās.

Kādā zvaigžņotā vakarā Lauskis sirdīgi spēra Valmieras koka nameļu pakšos. Sprakšķēja un knakšķēja tāpat, kā Runča trokšņainos gājienos pa Lielo ielu. Bodes papilddurvis noslēgdams, Miķelis Amālijas dēls pamanīja, ka sētā kāds tupstas un rakņājas pie atkritumu kastes. Ko viņš tur meklēja? Kartupeļu mizu, vai sprāgušu žurku? Jāpārliecinās, kas tas par savādu ubagu. Laukā bija jau dziļa krēsla. Tā tomēr neapslēpa, ka ubags ietinies netīrās skrandās, apaudzis ar izpūrušu bārdu. Drebošām, zili nosalušām rokām, viņš turējās pie kastes malas. Kruķis gulēja nokritis turpat pie kājām. Laikam nespēja noliekties, lai to paceltu. Tātad kāds kroplis. Bet no kurienes? Uzrunāts, ubags neatbildēja. Varbūt valodu zaudējis? Kur tāds aizģeņģerēs šādā Sibirijas naktī? Pakritīs tepat uz ielas un nosals. No bodes krāsniņas sētas puses priekšnamiņā vēl būs kāds siltumiņš atlicis. Tur novietoti divi vēl nesalabotie zārķi. Lai liekas vienā iekšā un pārguļ līdz rītausmai. Bet spītīgais ubags turas pie kastes, nenāk līdz. Varbūt kurls, nesaprot. Miķelis izvelk no kabatas vakariņām pataupīto pelavmaizes riciņu. Pasniedz uz spītnieka pusi, pačāpstina lūpas. Nu tas saprot, sniedzas pretī. Miķelis paceļ kruķi, vilina uz ieeju. Ubags brīdi vēl šaubas. Maizes magnēts tomēr spēcīgāks par viņu. Miķelis parāda guļvietu, iedod maizes gabaliņu, kas ēdot, kā adatām dursta muti. Tad noslēdz durvis un aiziet. Vismaz viens cilvēks paglābts — viņš nodomā. Kļūst viegli ap sirdi.

Nākamā rītā neapvaldāma ziņkāre izcēla zārķu direktoru nelaikā no lažiņas. Naktī ilgi bija prātojis, ko iesāks ar svešo ubagu, ja viņš pats vairs netiks prom. Ziņot padomei? Bet nepazīstamais varēja būt kāds no baltajiem, kam tagad jāslēpjas. Nelikās jau tik vecs, lai būtu nekaitīgs. Par tāda pieturēšanu savā pajumtē draudēja Runča komanda. Kā viņš to vakar neiedomājās, tikai nelaimīgu cilvēku redzēdams.

Ielas vēl tumšas un klusas. Dzird tikai kādas patruļas soļus. Tie attālinās. Tātad vēl milicijas stunda. Miķeļa gaita kļūst tramīgāka. Nav jau tālu ko diegt. Tepat sētas vārti. Neaizslēgti. Par to jaunais sētnieks zaudētu maizes karti veselai nedēļai. Nav brīnums, ka aizmirsis. Savā namā nebija pašam jāslēdz. leklaudzas smagā durvju sprādze. Tur jau viņš guļ, kā pats savā mūžamājā. Maizi apēdis. Aizmidzis. Jāmodina, lai manās prom. Paraustīs aiz kājas. Stīva. Roka tāpat. Auksta. Un elpa? Nav vairs! Tātad … miris. Acis neaizvērtas. Piere, zods, deguns … Vai patiesi! Svētā Lestene! Tas taču ir viņš … Jāgan! Nesen vēl bagātākais, slavenākais un varenākais Valmierā. Birģermeistars un brandmajors maršala uniformā. Lēdijas Ketijas kavalieris angļu aristokrātu jātniek- kostīmā. Skaistais, ļaužu apskaustais un Šanas izāzētais Henšels… Nu dzīve tevi ir vissmagāk izāzējusi — domāja Miķelis — un mani arī nav aizmirsusi. Zinu, ka no kara baidīdamies, tu visu pārdevi un zeltu noguldīji visdrošākā vietā — Krievijas valsts bankā. Tagad tas beigts un pagalam. Kā gribētos tev iedāvināt šo paša izraudzīto zārķi. Nu tāpat pa draugam, aiz vecām atmiņām. Bet.. . līdzi nāktu smags apvainojums par vācu kontrrevolūcionāra slēpšanu, atbalstīšanu. Viena līķa vietā tad nodrošināti divi.

Visu dienu Henšels mierīgi nogulēja iedragātajā zārķi, uz mīkstām ēveļskaidām. Tikai tad, kad ielas durvis bija atkal noslēgtas, sēta tumša un tukša, Miķelis paņēma sastingušo birģermeistaru kukuros un iznesa pie mēslu kastes. Tur viņu tik saudzīgi, it kā dzīvu, nolika uz ledainās zemes. Tā, kruķi pagalvī. Bija tā kā kauns par savu nevarību. Cik skumjas izvadas — iznira smeldzīga doma. Pat asinssuns Vāravs te varētu lepoties ar savu bēru gājienu. Miķelis klusu noņēma cepuri izcietuša cilvēka priekšā.

Tonakt viņš ilgi domāja. Par ko? Par bagātību un greznību šaja dzīvē. Kāds upuris spieda par to domāt, meklēt vainīgo. Vai cilvēka bagātība pati par sevi bija kāds ļaunums, vai noziegums? Vai spožais, bezjūtīgais zelts sev līdznesa kādu lāstu? Nē. Bagātība par ļaunumu kļuva tikai tad, kad cilvēks pats pārdevās tās verdzībā. Kad padarīja to par savas dzīves mērķi, nesaprasdams, ka zelta vara ir tikai līdzeklis viņa rokās kādu augstāku vislabuma mērķu tuvināšanai. Viņa paša dvēseles miera un prieka iegūšanai. Ja atrastos kaut viens tāda saprāta bagāt­nieks, vai tad būtu taisnīgi viņam visu ar varu atņemt? Revolūcija nepētīja cilvēku dvēseles, bet rīkojās pēc savas nedzīvās šablonas.

Bet kāpēc tas Nācaretes pravietis, kas daudz runāja par cilvēka dvēseli, pavēlēja bagatajam jaunekļam visu pārdot, izdalīt nabagiem, un tikai tad viņam sekot? Vai tāds lēmums nebija pārāk bargs un vienpusīgs? Kas gan to, atskaitot dažus ubagotājus — mūkus, tūkstots gados ir pildījis? Vai klosteri, katedrāles un bīskapu pilis ir pārdevušas savas bagātības un izdalījušas tās nabagiem? Ja šo pavēli pildītu, tad tikai ubagi varētu būt kristīgie. Visiem viņiem nāktos pārtikt no pagānu žēlastības — ko gan tie cits no cita varētu saubagot? Nemaldīgās baznīcas sava Kunga kļūdu izlaboja. Kas par to, ka kristīgie vairs neizskatījās tādi, kādus viņš tos bija gribējis redzēt.

Tad notika kaut kas plānos neparedzēts. Krievos neapvaldīts un līdz apnikumam izplosījies, Latvijā bija ielavījies tīfs. Izturīgie krievi to panesa diezgan viegli, ja vien nebija gluži badā. Nomērējušie latvieši mira kā mušas. Vai Valmierā varēja būt kāds izņēmums? Vai dakteri un feldšeri, tāpat kā citur, šo nikno sērgu spēja apkarot tukšām rokām? Brīnumi nenotika. Padome iecēla Ādamu par līķu apstāvētāju. Viņš drīz. vien aizsmaka. Kapraču skaitu trīskāršoja. Zārķu ražošanu nācās steidzīgi kāpināt par apsolītajiem 600 procentiem. Galdnieku amata pratējus neatrada, toties rūpalam piekomandēja četrus skolas puikas par mācekļiem. Bodē ielika divus pārdevējus, divas kasieres un grāmatvedi. Apgrozījumam nu vajadzēja kāpt mākoņos un naudai krāties maisos. Tāda konjunktūra! Direktoram pat piesolīja palīgu, bet viņš no tā atteicās. Laikam viens pats jau saprata, ka nupat ir tādās sprukās, kādās bez plāna un grafiķa nekad nebūtu iekūlies.'

Pirmā dienā zeļļi prasīja: Kur ir dēļi? Zārkus no papīra netaisa. Direktors četrus mācekļus uz karstām pēdām aizsūtīja dēlīšus izlauzt no sētām un pieliekamā šķūnīšiem. Līdz ar viņiem atnāca milicis. Direkto­ram jānāk uz Izpildu komiteju. Kas atļāvis postīt pilsētu?

—  Tā, biedri, nav postīšana, bet nacionālizēšana. Plāns jāpilda. Ražošana jākāpina. Kundes stāv rindā.

Lai pildot kā zinot. Viss jau reiz nacionālizēts. Otrreiz to darīt aizliegts.

—   Nu ja tā, biedri, tad tautai pašai pa nakts mellumu būs jāzog sava manta. Bet kas atbildēs par tiem 600 procentiem?

Otrā dienā zeļļi klāt atkal:

—   Kur ir naglas? Zārķis nav pastmarka, ko ar siekalām var līmēt.

—   Salaižiet stūrus ar zobiņiem kopā.

—   Nevar. Dēlīši satrunējuši. Neturas.

—  Tad lai tie četri malači izvelk Valmierai visas vecās naglas. Tikai lai miličiem nelien acīs. Būdas var sagāzties? Neatbildam. Plāns jāpilda. Par to atbildam.

Zārķu direktors atcerējās, ka koku tirgotājam Dimantam kādreiz Karlovkā bija savs spīķeris. Tur viņš uzglabāja finiera plāksnes, parketa dēlīšus un citas dārgākās preces. Varbūt viss vēl nebūs izvazāts, izkurināts iekuros. Viņš aizgāja uz Izpildu komiteju. Tā zavada jāpārmeklē.

—   Pareizi, biedri!— Nākamā dienā komisija aizgāja uz Karlovku.

Ceļā sadūrās ar Runča komandu. Tur soļoja kāds ducis nāvei nolemto.

—   Prom, pūces sūdi, no ceļa, kad kungi iet špacierēt!— varenais uzkliedza.— Paukš, paukš! noskanēja gaisā.— Ak zārku meistars te vazājas apkārt! Tavas kastes mums nevajag. Šmauc aiz vārtiem! Marš!

Sētā ieskrējis, Miķelis palūrēja uz ielu. Kas tur šoreiz gāja? Varbūt kāds paziņa saķerts? Ai, ai! Nudien, tas ir vecais Ķiploks! Šķībs un greizs streipuļo blakus kādam lauciniekam. Nav spējis savaldīties, nabadziņš. Mute jau allaž bija viņa nelaime. Kā gribētos tagad atvadīties. Klusi roku paspiest vecajam draugam …

Pats no sevis sakaunējies, zārķu direktors šineļa piedurknē izslaucīja acis.

Kā tad! Dimanta spīķerī finieri, dēlīši, ozola bluķi, pusapstrādāti mēbeļkoki. Lieliski! Kādreiz viss tas noderēs strādnieku šķirai. Pagai­dām lai guļ. Kad būs brīvs laiks, kāds darbinieks atradumu ierakstīs aktīs.

Brīvs laiks atlika tikai vienam smagajam ormanim un zārķu direktoram. Reti nodarbināts, ormanis mitinājās Karlovkā, bet no zirģeļa un ratiem vēl negribēja šķirties. Nu viņš tik vientuļā vietā varēja netraucēts ratos iekraut finieri, pārklāt to ar žagariem, un vest zārķu rūpala apkurināšanai. Tur direktors plāksnes ieveda savās aktīs, lai neuzskatītu par zagtām. Zeļļi no tām veicīgi salīmēja mūžamāju vākus. Laucinieki, negribēdami bez kādas aizsargčaulas līst aukstā zemē, labprāt piemaksāja graudā. Tie nebija pieprasīti kukuļi, bet labprātīgas dāvaniņas, lai nebūtu ilgi jāgaida. Godīgi daloties, tā katram darbinie­kam iznāca savs labums. Maizīte, speķltis, cimdiņi, zeķītes, pašbrūvētais un auzu sieciņš. Jādzen tik ražošana dūšīgi uz augšu, tad pieaugs ari tas klusais ienākums. Zeļļi strādāja, stundas neskaitīdami. Kā divi zirgi, kas velk auzu vezumu savām ķeselēm. Produkcija auga ar katru dienu. Vai cilvēkam kādreiz ir gana?

Viss gāja kā smērēts. Biedri Izpildu komitejā jau apspriedās par goda raksta un sarkanā vimpelīša piespriešanu zārķu rūpalam. Par sasniegumiem rūpniecības atjaunošanā ziņoja uz Rīgu komisāriātam un augsto procentu publicēja avīzēs. Ne Cēsis, ne Valka, ne Limbaži netika līdzi valmieriešiem dzīves atjaunošanā.

Tad, ne lūgta, ne aicināta, atnāca nelaime. Visi to gan nesauca tik nepatīkamā vārdā. Daudzi klusībā nodomāja — laime. Kaut ko nelāgu nomurmināja un atvilka elpu. Tīfs bija nogāzis vareno Runci. Tāds iznākums vispirms nozīmēja pavisam nepierastu klusumu Valmieras ielās. Tad spožas, īsti kaujinieciskas bēres. Bija taču kritis rosīgs cīnītājs, ar izciliem nopelniem frontē un aizmugurē.

Zārķu direktors tūdaļ aicināja abus zeļļus apspriesties. Šoreiz ar parasto kasti nepietiks. Tam lielajam kājas līdīs laukā. Vāku nevarēs uzspiest virsū. Kā tas tad izskatīsies? Nūja, pēc gatava ķēma. Tāpēc tā kaste jātaisa kādu pēdu garāka un platāka. Pats galvenais — jābūt nevainojami sarkanai! Kur raut tādu krāsu? Ja ne citur, iemainīsim slimnīcā pret pašbrūvēto. Bet ko uzlīmēsim eņģelīšu vietā?

—  To Pēteri Štukdari!— vecākais iesaucās.

—   Miroņgalvu!— jaunakais iesmējās.

i— Tā nevar,— direktors pamācīja.— Mūsu Pēteris Rīgā nav vēl svētais. Miroņgalvu sanāks tik daudz, ka vāks neizturēs. Būs kaut kur jāpameklē tas mazais ar bārdeli, ko krievi kar sarkanos kaktiņos. Viņš tagad ir tas pats, kas neapzinīgajiem bija Pestltāš.

Runča izvadīšanas dienā sals neatlaidās. Skolas bija slēgtas. Skolēni stāvēja špalerās gar ielas malām un klabināja zobus. Ilgi viņi gaidīja, kamēr gājienā sakārtojās karaspēks, miliči, orķestrs un daudzas runā­tāju delegācijas ar karogiem, skuju un sūnu kroņiem. Slēgti bija arī visi rūpali, maizes ceptuve un slimnīca. Zārķu direktoram un viņa darbinie­kiem bija ierādīta cienīga vieta skaistā zārķa tuvumā. Visa Valmiera bija mobilizēta parādīt pēdējo godu savam slavenam cīnītājam.

Beidzot karabiedri pacēla zārķi uz saviem pleciem. Par upuriem kritāt jūs cīnīdamies…, skumji pūta ragi. Garais gājiens sakustējās. Rindas soļoja atsegtām galvam. Uzņēma dziesmu: Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ar karstām sirdīm kritāt jūs … Dziesma skanēja turpat, kur nelaiķis tik daudz reižu valmieriešus bija tramdījis ar savu šaudīšanu …

un pilis kritīs, troņi grūs … Kāds savāds bukšķis! Dziesma turpinājās, bet gājiens pēkšņi apstājās. Kas noticis? Ziņkārīgākie pameta rindas, skrēja uz priekšu pārliecināties. Kāds tur bargi uzsauca:

—   Atpakaj! Visi paliek savās vietās!

To vairs nevarēja izdarīt. No mugurpuses lauzās vēl citi nepacietīgie uz priekšu. Tie, kā mūris, aizsprostoja atgriešanos.

—   Direktor, nu ir ziepes,— vecākais zellis pačukstēja Miķeļam ausī.— Runcis izkritis uz ielas.— Balss drebēja.

—   Kam tu, trakais, zārka dibenā siti finieri?

—   Nezināju, ka tik tālu nesīs. Vieglākie nav žēlojušies. Bēgsim!

—   Nē. Tu paliec, es iemukšu barā. Saki, ka liku tā darīt. Viena galva atliks uz pleciem. Sveiks!

Kopš tā brīža Miķelis Amālijas dēls bija kā āliņģī iekritis.

—  Virsmācītāja kungs, no mana trauciņa ir izzudušas trīs lopu biešu mizas. Es tās tur paglabāju supē laikam.

—   Mans cienītais pirmās ģildes draugs. Jums blakus negul lopu biešu, bet dvēseļu sargs un gans.

—   Kamēr es biju pagriezies uz otriem sāniem, jūs tās mizas esat apēduši.

—   Un to saka vācietis vācietim tik smagā pārbaudījumu brīdī? Tas nav mūsu slaveno senču cienīgi. Tas nav bruņinieciski.

—   Lai senči guļ. Man gribas ēst. Atdodiet tās trīs mizas!

—   Kas jums nieka mizas, tik bagātam patricietim? Vai es neiesvētīju jūsu desu fabriku, Marienfelda kungs?

—   Vai es par to nesamaksāju simtnieku? Vai nesēdināju blakus pašam gub'ernātoram, kur vajadzēja sēdēt skaistākai dāmai, pie mana dzīru galda? Vai tāda ir vācu krustneša pateicība?

—   Mani kungi, izbeidziet ķildu! Te ir svarīgāka lieta. Divas naktis jau esmu nogulējis starp lāvu dēļiem, uz dubļaina kula. Tagad laiks apmainīties. Man ir tiesība tikt sausā vietā, kur citi nekāpj virsū.

—   Kur ir tāds likums, slepenpadomnieka kungs?— atrūca kāds kaulains uz dēļiem gulētājs.

—  Tam jābūt, kungi! Cietumā nav privilēģiju!— kā ar cirvi atcirta resnais vīrs, kas tikko spēja gaiteņa spraugā iesprausties.— Ja jūs nezināt, pavaicāsim šveicaram.

—   To mēs neatļaujam!— iesaucās vairākas balsis.— Prasīt padomju durvju sargam, tas apvaino visu vācu dižciltīgo godu. Kur katrs iekļuvis, tur tam jāpaliek.

—  Cik ilgi?

—   Kamēr ieradīsies barons fon Manteufels ar mūsu landesvēru un pakārs visus šos latviešu salašņas.

—   Kur viņi kavējas? Mūs te tura kā lopus. Mēs esam apdraudēti.

—   Ticību, cerību un pacietību, mani kungi,— virsmācītājs mieri- naja savu dižciltīgo draudzi.— Paša visuvarenā Dieva sūtīti, nāks atriebt ar uguni un zobenu. Mūsu baznīca svētīs katru cilpu, ko tie uzmetis slepkavām un laupītājiem kaklā.

—   Kungi, uzmanīgi! Mēs te neesam ar visiem pazīstami! Vilki staigā avju drēbēs.

Saruna notika vācu valodā, guberņas cietumā, Rīgā. Brīdinājums nāca no aizdurves puses, kur gandrīz nepamanīts kaktā bija iespiests Miķelis Amālijas dēls. Viņam tur neatlika vietas ne sēdēt, ne gulēt. Kaimiņš ievaicājās:

—   No kādas muižnieku dzimtas? No Volfiem vai Hāniem?

—   No Adleriem,— Miķelis pačukstēja.— Bet labāk par to ne puš­plēsta vārda. Papīri pazuduši. Lai meklē.

Papīru — paša galvenā — Miķelim patiesi nebija. Bez tiem viņu noķēra, noturēja par dezertieri tepat aiz Slokas rajona frontes un iegrūda guberņas cietumā. Uzdot pareizo vārdu, tas viņam nozimēja stāties Valmieras revolūcionārā tribunāla priekšā par lielo blamāžu Runča bērēs. Tā bija neapšaubāmi kontrrevolūcionāra sabotāža, kas solīja lodi pakausī. Lai meklē Jorģi Adleru no Liepājas apriņķa. Tur tagad baltie.

Naktī visus uzmodināja atslēgu žvadzoņa, skaļas balsis:

—   Celties, aši apģērbties visiem, kuru vārdus izsauks! Vedīs uz nopratināšanu. Mantas lai paliek kamerās.

Pa šaurajām, aizrestotajām lūciņām varēja manīt, ka laukā aiz biezajiem mūriem vēl dziļa tumsa. Kamera iestājās smags klusums. Visi klausījās vienu un to pašu balsi cietuma koridorā. Tā skanēja tik auksta un cieta kā āmura sitiens pa laktu. Reizēm aplam izrunāja vāciskos uzvārdus, ko kāda cita balss tūlīt izlaboja. Kameru tā atstāja pāris desmit ieslodzīto ar vācu Rīgas patriciešu vārdiem. Tikai tituli bija pazuduši. Aizgāja viņi pavisam apjukuši — samainītos zābakos, svešās žaketēs, pensnejus pagalvjos atstājuši.

Kas tā par pratināšanu nakts vidū?— domāja Miķelis. Un kāpēc tik daudzi vienā reizē? Virsmācītājs, slepenpadomnieks, miesniekmeistars, kaulainais baronelis un citi. Deviņi vīri no vienas kameras. Viņi neatvadījās no palicējiem. Tātad cerēja atgriezties.

Atkal iežvadzējās šīs briesmīgās atslēgas. Tur lejā kāds izmisis kliedza:

—   Dieva dēļ, nevediet mani! Atstājiet vēl līdz rītam. Tad visu jums atklāšu. Visu, visu! Par mūsu plāniem, par sazvērestībām. Es visu zinu …— Balss pazuda saraustītos šņukstos.

—   Nolādēts nodevējs!— kāds iešņācās ar samītas odzes niknumu.— Traips vācu godam. Netīras asinis. Nošaujams kā traks suns.

Neviens neatbildēja. Pēc stundas ieveda jaunus apcietinātos. Visi runāja vāciski, bet sastāvs šķita dažāds. No vecajiem rātskungiem un lieltirgotājiem līdz sīkiem bodnieciņiem un savu kungu uzticamiem kalpiem. Katrs jau skaidri saprata, ka te nebūs paliekama vieta. Tāpēc vairs neslēpa indīgo žulti, kas visos vārījās pret latviešiem un viņu pašu tautas brāļiem. Kāpēc tie karā neiznīcināja visus slepkavīgos latviešu strēlniekus? Kāpēc muižniecība laikā neizdarīja kolonizāciju, bet bruņi­nieku iekaroto zemi pārdeva latviešiem un neaizdzina tos krievos? Tagad viņi iedomājušies pat dibināt savu valsti. Tauta bez savas bruņniecības un kultūras. Kāda bērnišķīga iedoma? Tā pazudīs kā dūmi gaisā, kad amatā stāsies Berlīnē izraudzītais Austrumjūras provinču pārvaldnieks, princis Joachims. Viņš beidzot ar stingru roku ievedīs Manteufeļa kolonizāciju, aicinot šurp vācu zemniekus. Bet kur viņi vēl kavējās, it kā mēs te nebūtu vācieši, bet kaujami lopi. Kautuvē jāpazūd tiem, kas vācu zemi un pilsētas grib nolaupīt…

Miķelis nepaguva visas vaimanas un draudus līdz galam noklausīties. Viņu izsauca uz kantori. Kas tad tur lēcies? Kāpēc viņu grib vienu šaut? Varbūt kāds pazinis, atklājis? Beigas šā, vai tā. Pamanījis pārvedamā apjukumu, cietumsargs ievaicājās:

—   Par ko tevi apvaino? Par spekulāciju vai kukuļu ņemšanu? Ak dezertieris! Tad nav liela bēda. Nost nešaus. Sūtīs atpakaļ uz fronti. Trūkst zaldātu. Baltie mācas virsū.

No kantora Miķeli aizveda uz Citadeles cietumu. Tas līdzinājās otrai siļķu mucai, kas pieslodzīta ar latviešiem. Kamerās tomēr bija vairāk gaismas, mazāk netīrības. Maija saule jau kāpa pār namu jumtiem debesu zilgmē. Līdz ar Daugavas lediem frontei vajadzēja sakustēties uz vienu vai otru pusi. Tuvojās it kā kāda loterija, kurā var palaimēties izvilkt dzīvības lozi.

Miķeli ieslēdza kādā vieninieku kamerā, otrajā stāvā, pret Daugavu. Tur priekšā viņš sastapa jau divus ieslodzītos. Cik ilgi jau gavē? Viens piecas dienas, otrs divas nedēļas. Vai no šejienes uz smilšu kalniem neved? Ved gan. Katru nakti. Vairāk tur lejā, no kopējām kamerām. Te laikam vēl kaut ko izmeklē.

Abi bārdām apsūnojušie kameras iemītnieki pret pienācēju izturējās ļoti atturīgi. Varētu teikt — aizdomīgi. Vai mazums dažādu spiegu vazājas pa cietumiem. Tie izlikās it kā būtu smagi noziedznieki, kontrrevolūcionāru organizāciju dalībnieki, un daudzus neuzmanīgos iegrūda nelaimē. Klusēt trijatā tomēr nenācās viegli. Kaut kas aizturēts žņaudza, smacēja, lauzās uz āru. Sakāmā bija tik daudz, sirdis un prāti tik nemierīgi. Diez kā tas beigtos, ja jau nākamā dienā aizdomu elle nesabruktu. Kā saukts un aicināts, to sagrāva cietumsargs:

—   Šani, kā tu te ieķēpājies?— viņš vaicāja.— Vai mani vairs neatceries? Biju Valmierā cietumsargs, kad tevi, kopā ar studentiem, iespundēja pēc lielā mītiņa.

—   Nē, nēl— Miķelis sabijās.— Tas būs bijis kāds cits. Mani nesauc par Žani. Esmu no frontes atklīdis. Papīri pazuduši — Un, zīmīgi pametis ar acīm, nobeidza:— Valmiera man sveša. Dzīvoju Liepājas tuvumā.

—  Tad būšu pārskatījies,— uzraugs pasmaidīja.— Kas tagad lai izpēta, kā kuro sauc. Toreiz tā Šana bija tāda štuku biedrība.

Viņš saprata un aizgāja. Nu ierunājās kaktā sēdētājs:

—  Tā jau man likās. Runāju reiz kādā partijas sapulcē Valmierā. Tur man rādīja Šanas virsaiti. Tad jums bija liels ordenis ar banti pie krūtīm, mazas ūsiņas un ciķelītis pie zoda. Izskatās jau jocīgs — valmie­rieši teica — bet pēc dabas nopietns un progresīvs cilvēks, kas atpakaļrā­puļus velk no alām laukā. Nudien, jūs esat tas pats.

Kā lai noraida tik skaidru un patīkamu liecību? Miķelis atzinās, bet lūdza klusēt. Neuzticības ledus bija salauzts. Izrādījās, ka abi Miķeļa kameras biedri iekrituši par aplamu politiku. Viens bijis klāt 18. novembra valdības proklamēšanas aktā, otrs nevietā izteicis savas simpātijas Andrieva Niedras sadarbībai ar vāciešiem. Miķelim interesēja abi uzskati, kas nu bija kļuvuši par vienlīdz smagiem apvainojumiem. Pa krievu biezputru mīcīdamies, viņš bija attālinājies no notikumiem Latvijā.

—   Aiz 18. novembra valdības stāv mūsu tautas demokrātiskais vairākums, atskaitot saujiņu Niedras reakcionāru un krievos saindēto strēlnieku,— skaidri un neatlaidīgi savu uzskatu atkārtoja kreisais politiķis.— Diemžēl, šīm aprindām pieskaitāmi arī visi Lutera baznīcas kalpi. Latvijas valsts dibināšanā piedalījās tikai viens katoļu garīdznieks, goda vīrs, vecais Francis Trasūns. Neviens luterietis nebija pat publikā manāms. Toties tie, kopā ar saviem vācu amata brāļiem, no kancelēm jau aizlūdza par Berlīnē izraudzīto mūsu zemes kolonizātoru. Iet šo ļaužu pavadā aicina Andrievs Niedra.

—   Kur ir tagad tā jūsu 18. novembra valdība?—ironiski vaicāja niedrists.

—   Liepājā, uz Latvijas zemes.

—   Un kā tiks atpakaļ Rīgā?

—   Ar sabiedroto valstu atbalstu.

—   Kur tas ir? Nē, tikai ar vācu ieroču uzvaru tiksim vaļā no boļševiku jūga. Nav cita spēka, kas viņus aiztriektu atpakaļ krievos. To saprot Niedra un viņa piekritēji. Bez vāciešiem mēs esam pazuduši.

—   Ar vāciešiem — tāpat! Vienīgais glābiņš ir mūsu pašu tautas spēks. Tas cīnīsies pret Austrumiem un Rietumiem par savu brīvību, tiklīdz būs piegādāti Sabiedroto ieroči pietiekamā daudzumā.

—   Ak jūs, naivie sapņotāji! Kam angļiem, vai amerikāņiem mēs vajadzīgi? Tautas zemākie slāņi ir saindēti ar pustrakā krieva Ļeņina noziedzīgiem solījumiem. Tie pagriezis ieročus pret jūsu nevarigo valdību. Ko tad?

—   Latvietis nav tumšais sādžas krievs. Ar muļķu ķeršanu viņu nepiekrāps. Visu to, kas taisnīgi, viņam pašam lemjot, iegūstams uz svešu varu atstātām drupām mūsu zemē, viņš dabūt pats, bez kādiem paradīzes solījumiem.

Šī domu izmaiņa turpinājās tik aizrautīgi, it ka tā nenotiktu nāves ēnā, bet kādā politiskā sapulcē. Pēc krievos un guberņas cietumā piedzīvotā, Miķeļa Amālijas dēla simpātijās varēja nosvērties tikai 18. novembra pusē.

Dienas gāja ar un bez pratināšanām. Pavasara saule pa šauro lodziņu no Daugavas puses arvien ilgāk iespraucās trijotnes kamerā. Katru nakti, tā ap pulksten trijiem, lejā iežvadzējās durvju atslēgas, skanēja cilvēku balsis, izsauktos smagās mašīnās aizveda uz smilšu kalniem. Kas gan spēja aizmigt pirms šāda Rekviema? Satrauktie gaidītāji nespēja acis aizvērt ari pēc pārciestās nervu pārbaudes. Tikai retais brīžiem iegrima murgainā snaudā, baigākā par nomodu. Līdz­svaru zaudējušos, kuri kliedza pēc katras atslēgas ieskanēšanās, it kā tā būtu viņu nāves spriedums, aizvāca kaut kur citur. Tie vairs neatgriezās. Ilgi jau nebija nevienam jāgaida. Tad katru pievāktu bads. Paciest to varēja tikai divas, trīs nedēļas. Dažas runkuļu mizas remdenā ūdeni un plānā riciņa pelavmaizes ar zāģu skaidu piejaukumu. Tā dienu pēc dienas. Ieslodzītajiem nācās pārtikt pašiem no sevis. Kameras trijotne kļuva ar katru dienu nespēcīgāka, vienaldzīgāka pret visu. Reiboņi neļāva ilgāk nostāvēt kājās. Neaicināts klusums atkal iezagās kamerā.

Tad kādu rītu, sen nedzirdēta, pār Daugavu ieskanējās lidmašīnas dūkoņa.

Tas kaut ko nozīmē — prātoja Miķelis.

—   Izšķirošais brīdis ir klāt!—jau noteiktāk atsaucās 18. novembra aizstāvis.

—   Viņi nāk!— pareģoja niedrists, it kā savus glābējus būtu jau ieraudzījis.

Ar to bija viss pateikts. Trīs ieslodzītie pārvērtās dzirdē. Tikai krūtīs viņiem kāds sita it kā ar kalēja āmuru. Locekļi drebēja kā drudzī. Dūkoņa laukā turpinājās. Bet neviena šāviena. Ko tas nozīmē?

Pēkšņi skaļa pavēle koridorā:

—   Partijas biedriem, dezertieriem un padomju kalpotājiem tūlīt iznākt sētā un saņemt ieročus! Citi paliek ieslēgti.

Iet, vai neiet?— doma kā bulta, izšaujas caur Miķeļa smadzenēm. Skan jau atslēgas. Aizdip trauksmīgi soļi. Sargs paver durvis.

—   Nav gājēju!— viņam atbild.— Nevar kājās nostāvēt. Nespēj šautenes pacelt. Lai notiek kas notikdams, jāpaliek te.

Noklaudz atslēga. Viņi ir ieslēgti. Klusums.

Kas ar mums notiks?— pasprūk niedristam.

Viņš paliek bez atbildes. Visi trīs domā vienu un to pašu domu: mūs nošaus … Bet tāda vārda nav, tas apdziest uz lūpām. Liekas, nervi ieskaņās, kā pāri mēram uzvilktas stigas. Gaidās katrs mirklis izstiepjas bez mēra. Nupat, nupat atskanēs pirmie šāvieni kaut kur kamerās. Kā gan citādi? Politiskos dzivus neatdos. Brīnumi nenotiek . ..

Pēkšņi cits aiz cita norīb trīs rokas granātu sprādzieni. Šķindēdamas izbirst logu rūtis. Vēl divi tādi paši sprādzieni. Viens sētā, otrs tepat lejā, koridorā. Atkal klusums. Bezgala ilgs klusums. Pulkstenis to izmērotu ar dažām minūtēm. Bet ko tas zina par cilvēka dvēseles norisēm? Nu lejā ieskanas balsis. Kas tie? Runā vāciski . ..

—   Mēs esam glābti!— iesaucas niedrists.— Ko es jums teicu?

—   Šodien gan paglābti, bet ritu, kopā ar tautu, būs jāstājas jaunā cīņā,— atsaucās kreisais.— Vai vilks no rietumiem ir labāks par lāci no austrumiem? Abi plēsoņas grib mūs iznīcināt.

—  Tā ir nepateicība glābējiem. Mūsu netikums.

—   Klusu, draugi!— pārtrauca Miķelis.— Tāds brīdis ir lielāks par vārdiem un ķildām. Tas pieder dzīvībai.

Kareivis atslēdza durvis. Lejā jau pulcējās ieslodzītie. Cits cita nepazīdami, tie prieka skurbumā apkampās un skūpstījās. Nevienam neienāca prātā prasīt, kā kuro sauc, kādas viņš tautības, vai ticības. Liktensbrālība bija visu iznīcinājusi. Karavīri noņēma savas metalla kaskas un sastinga. Pussagrautā, šķembām piebārstītajā telpā atskanēja kopīgi dziedātais korālis Dievs Kungs ir mūsu stipra pils . .. Vīriem acīs iemirdzējās asaras un viņi nekaunējās no tām.

Spēcīgais aizkustinājums ierāva arī neizlīdzināto trijotni savā vilnī. Ielās skanēja šāvieni, gaisā dūca lidmašīna, bet kas to vairs dzirdēja. Viss nespēks bija kā ar roku atņemts. Izdēdējušie, sirmie vīri līdzinājās maziem bērniem, kas brīžiem smejas un raud, paši nezinādami par ko. Viss pagājušais pēkšņi šķita kā baigs murgs, kā smags lietuvēns, kas izzudis saulainā rītā.

Saulainā rītā? Laukā gan spīdēja jaunas dzīvības pilnā pavasara saule, un vējš atnesa plaukstošo lapu smaržas, bet Rīgas ielās un namos nāve un iznīcība plosījās vēl drausmīgāk, vēl necilvēclgāk, nekā visus pārciestos mēnešus. Manteufels bija kritis uz Daugavas tilta. Toties viņa vīri, kamēr latviešu karaspēka daļas vēl nebija pilsētā, ievāca neierobe­žotu asinsražu. Latviešus pļāva indīgā naidā un atriebībā mērcēta nāves izkapts. Cik denuncētie latviešu strādnieki un iestāžu kalpotāji nolika savas galvas par katru izglābto, to laikam nāksies tikpat grūti saskaitīt, kā Stučkas valdības briesmu darbus mūsu tautā.

Tikai tad, kad citadeles gūstekņiem paziņoja, ka vēl viena nakts tiem būs jāpavada sava aizrestotajā sprostā, lai ielās nepakluptu uz nenovāk­tajiem līķiem, viņi atcerējās, ka ir izsalkuši. Kaut kur te vajadzēja būt pārtikai, ko sev gatavoja cietuma personāls. Tas nepazina trūkuma. Šos krājumus atrada pagrabā. Tur bija ierīkota arī kopēja virtuve. Milti, putraimi, auzu pārslas, kartupeļi. Sen neredzēta bagātība! Pat iesālīta gaļa. Vienā kaktā runkuļu kaudze. Pa pusei sažuvusi, pa pusei sapuvusi. Tā jau pazīstama. Bet kas tur tajās mucās? Jāpaceļ vāki. Ahā, vienā ābolu biezenis. Gandrīz pilna. Otrā … kas tas par ērmu! Deviņi pērkoni! Cilvēks lien laukā. Viss aptašķījies ar brūkleņu ievārījumu. Kāds viņš izskatās! Lai nāk augšā.

—   Sanāk, ļaudis! Atradām sarkano. Ko ar šo iesāksim?

—   Žēlojiet, žēlojiet! Nešaujiet! Neesmu sarkanais. Nabaga pavāriņš. Pārlieku sabijos. Paslēpos mucā. Neko neesmu nozadzis. No tām sapuvušām bietēm neko labāku nespēju izvārīt. Sāli nedeva. Žēlojiet! Ko ēdīs sieva un bērni, ja manis vairs nebūs …

Sīkais vīriņš raudzījās bailēs ieplestām acīm visapkārt. Viņš izskatī­jās tik izmisis un nožēlojams, it kā iekritis plēsīgu zvēru bedrē. Bet lauvas tikai smējās un beidzot izlēma: Pavāram pamatīgi jānomazgājas, pēc tam lielajā katlā jāizvāra pamatīgs borščs no visa, kas tur pagrabā vēl atlicis.

Kad pavāriņš visiem pateikdamies aizgāja, uz kula, kur viņš bija stāvējis, palika sarkana peļķīte.

—   Labi gan, ka tās nav cilvēka asinis, bet brūkleņu sula,— Miķelis pačukstēja savam līdzās stāvētājam.

Zirga astei piesiets, tas bija atdzīts no Jelgavas cietuma Rīgā. Pilns pārdzīvoto šausmu un rūgtuma, viņš aizdomīgi paskatījās uz savu mīkstčaulīgo likteņbiedru, un atteica:

—   Bez varoņu asinīm mēs visi būtu noslīkuši varmācības sula …

Saruna pārtrūka. Tajā vakarā, pēc varenā mielasta, Miķelis Amāli­jas dēls nepalika barā, lai tur klausītos pārdzīvoto briesmu stāstus. Tukšajā kamerā, uz salmu maišeļa "atlaidies, viņš domāja par tām varoņu asinīm. Tās gulēja uz nevaroņu asinīm, kā plāna krējuma kārtiņa uz dziļa piena trauka. Vai karā vispār bija tādi cilvēki, ko ar tīru sirdsapziņu varēja saukt par varoņiem? Vai tāds joprojām bija Kozma Kručkovs ar saviem vienpadsmit nokautajiem? īsts varonis taču bija tas, kas dzīvības pašaizliedzīgi glābj un sargā. Nevis tas, kas tās grūž ciešanās un nežēlīgi iznīcina. Cilvēku, kas cilvēku nogalina, sauc par slepkavu. Bende ir godīgāks — viņš nogalina par vainīgu atzīto un saņem par to sabiedrības nicinājumu. Kara varonis iznīcina varas dzītu, bezvainas pretinieku, iegūdams par šo noziedzību pūļa slavu un priekš­niecības ordeņus. Reiz revolūcionāri tos noplēsa. Tagad sāk atkal cits citam kārt kaklā ne pa jokam, kā Šanā, bet visā nopietnībā un pārākuma apziņā. Cilvēks nav mainījies.

Nākamā rītā agri, kad Rīga vēl oda pēc svaigām asinīm, Miķelis Amālijas dēls neatskatīdamies steidzās atpakaļ uz savu Valmieru.

Nolēkdams no drezīnas, Miķelis Amālijas dēls tūdaļ pamanīja, ka Valmieras dzelzceļa stacijas vecā koka ēka stāv kā stāvējusi savā vietā. Ne sagrauta, ne nodegusi. Iekšā gan nelaiž. Tur drūmējās tādi kā karavīri. Dažs šinelī, dažs pelēkā lauku praķī, vai pilsētnieka lietus mētelī. Kājās zābaki, kamašas, pastalas. Galvā — kāda nu kuram ta cepure pagadījusies, bet pie visām saulītes zīme. Jauniesauktie. Varbūt brīvprātīgi sanākušie. Gaida vilcienu — nodomāja atbraucējs. Viņš nebija vēl platformu atstājis, kad kāda balss tur iesaucās:

—   Šana! Vai tu vēl dzīvs?

Kāds muļķīgs jautājums! Kurš nelaiķis nāks te pastaigāties dienas laikā! Miķelis atskatījās. Svešs cilvēks šinelī. Ko viņš piesienas?

Svešais pienāca un sniedza roku. Laikam neatceroties. Lai padomā­jot. Cik ilgi, kad kopā maršējuši no čekas uz Valmiermuižas ceļu. Viņš tobrīd bijis sarkanais streļķis. Manījis arī, kā Miķelis aizmucis no Runča bēru gājiena. Vai uz pilsētu iedams? Tad pa ceļam.

Viņi soļoja blakus. Nu bija kārta Amālijas dēlam izjautāt, kā tas gadījies, ka streļķis palicis te un ticis uz brīvām kājām. Ar ko tagad karos?

—   Neesmu jau nekāds svešinieks,— nāca atbilde.— Mani sauc Degumu Dāvis. Rentnieks. Tepat no Kauguriem. Palikām jau daudzi Valmierā. Negribējās vairs otrreiz brist krievos. Lai mīcās paši pa saviem māliem. Baltie mūs mobilizēja. Aizgājēji vēl knakstas pa Latgali, bet Ļeņins viņus sauc sev palīgā. Citādi tam vīrelim cilpa kaklā. Mums būs atkal jākaro ar vācieti. Baroneļi tuvojās Cēsīm.

—   Kā krita Valmiera?— Miķelis ieinteresējās.— Vai braši turējā­ties?

—  Tur nebija ne ko krist, ne ko turēties,— Deguma Dāvis atmeta ar roku.— Stučkas valdība bija jau aizsaukta krievos. Streļķiem pavēlēja tai sekot. Kad no ziemeļiem tuvojās igauņi kopā ar Rūjienā un Verava saformētajiem latviešu pulkiem, streļķi jau laikus pārcēlās uz Pārgauju. Priekšniecība teica, ka tur esot izdevīgākas aizstāvēšanās pozicijas.

—   No kā tie divi pulki radās, kad kontrrevolūcionāri bija nošauti, vai aizbēguši?— Miķelis brīnījās.

—   No kalpiem un vaļiniekiem, graudniekiem un rentniekiem. No visiem, kam solīja zemi dot. Kad viņi redzējuši, ka saimniekiem atņemtos lopus un inventāru sadzen muižās, tad sapratuši, ka ir piekrāpti. Negribējuši vēlreiz muižās kalpot. Tā sapratušies ar igauņiem. Mēs, kas bijām pilsētā paslēpušies, redzējām kā tas dūšīgais igauņu palkavnieks Peders un tas latvietis uz baltā zirga, ar pīpi zobos — nu ka viņu sauc? Zemturis vai?— tik lepni kā pats Skobeļevs iejāja Valmierā. Valmierieši viņus sagaidīja kā kādā parādē, Sveiki! un Elagū! saukdami.

īstu paradi tomēr vēl nevarēja sarīkot. Stučkas puišiem pie stacijas bija divi lielgabali. Viņi šāva, kur pagadījās. Tad igauņi izdomāja mazu viltību. Viņi aizsūtīja puikas ar ziņu, ka pie Jāņuvārtiem ierīkota karaspēka nometne. Granātas nu aumaļām bira tur tukšā laukā, kamēr viss krājums bija iztukšots. Lielgabali palika tepat. Kam gan patika tos bez lādiņiem krievos vilkt?

—   Kas notika ar maniem galdniekzeļļiem?

—   Nenošāva. Tribunāla abi apliecinaja, ka direktors pavēlējis zārkiem piesist finiera dibenus. Tagad ir jau iestājušies saulītes armijā. Nesmuks tracis izcēlās. Meklēja tevi pa visiem kaktiem kā mazo adatu. Bedrē būtu, ja atrastu. Patiesību sakot, nebija jau tas Runcis tik briesmīgs zvērs, kāds viņš izskatījās. Cilvēks jālūko saprast. Vācieši viņa māti pēruši, tēvu nošāvuši par to, ka dēls strēlnieks. Pašu ļaudis nodevuši. Piedevām samelojuši, ka dēls tepat meža brāļos slēpjoties. Kā tad lai sirdī neplosās naids un atriebības kare?

Saule smaidīja tik gaiši pār Pārgaujas mājeļu pelēkajiem jumtiem un ka sidraba zaķīšiem piebarstītaja attakā rotaļājās tik priecīgi it kā visu laiku te būtu valdījis kluss, idillisks miers. Vecie ļaudis atkal rosīgi rušinājās savos sakņu dārziņos, logos ziedēja puķes, uz auklām žāvējās izmazgātā veļa. Vai viss pārdzīvotais un pārciestais bija tikai ļauns sapnis? Baigs, asiņains murgs, kas nekad vairs neatkārtosies šajā mīļajā pilsētā?

Nē, tas nebija māns. Aiz mānīgās čaulas Valmieras kodols izrādījās dziļi pārmainījies. Šis kodols bija cilvēki. Daudzu trūka. Tie gulēja pazemē, vai neatgriezās, savu nedarbu biedēti. Viņu vietās stājās citi. Dzīves straume neapstājas un necieš tukšumu. Tā pārvar mērus, karus, revolūcijas. Nāk jauna maiņa, jauni ļaudis un turpinās pamestais darbs. Pazuduši bija krievi, vācieši un prāvs skaits Māmuļās omulīgo alusveču. Viņsaulē, kā ļaudis teica, bija pārcēlies arī vecais fotogrāfs Sarkanbār­dis, pie kura savā laikā mācījās vēlākais gaišreģis Finks.

Fotogrāfā darbnīcu tagad atvēra jauns, uzņēmīgs veikalnieks Dūnis, ar drošu roku un vērienu ierīkodams arī grāmatu spiestuvi un grāmatnīcu. Tur Miķeļam izdevās atrast tādu kā pārvaldnieka vietu. Dūnis Šanas virsaiti labi pazina. Daudzreiz bija nopriecājies par viņa āzēšanos un zināja arī, ka aiz jokdara maskas ir čakls, saprātīgs darbinieks. Pats viņš turējās pie progresīviem uzskatiem, ne dzēra, ne smēķēja. Tādas lietas tomēr likās nepieciešamas, izkaulējot no pagastu večiem darbus. Miķelis to bija iemācījies jau Lācara bodē.

Kaut pamalēs vēl manīja negaisa mākoņus, visi izjuta, ka drīz sāksies jauna dzīve — rāms laiks pēc kara vētrām. Reakcionāro spēku atliekas satrieca latvieši un igauņi pie Cēsīm. Kurzemē gan vēl pulcējās Bermonta-Avalova krievu-vācu algotņi un Latgalē, lēnām atvilkdamies, atgaiņājās Ļeņinam uzticīgie strēlnieki, bet ne vieni, ne otri vairs nelikās bīstami. Uz Liepāju aizbēgusi Ulmaņa pagaidu valdība ar kuģi Saratovu atgriezās Rīga un sāka enerģiski darboties.

Kādu ritu Dūnis uzrunāja Miķeli:

—   Vai Ziņas izlasīji? Nepaguvi. Nu tad lasi te un brīnies, kādā varoņa godā ticis mūsu Ulis!

Latgalē rikojās galvenokārt landesvērs, bet presē par varoņiem bija jau izpūsti pārbēdzējs Goldfelds-Zeltiņš, zviedru dēkainis Vallins un Lubānas ezera flotes admirālis Puķits. Benjamiņa lapa Miķelis atrada plašu, jūsmīgu rakstu par ministru prezidentu, kas vaļēja mašīnā varonīgi apbraukājis fronti, mudinādams karavīrus ātrāk atbrīvot dzimteni. Kādā vietā sarkanie mežabrāļi pāri ceļam nogāzuši zarainu priedi un gribējuši prezidentu nošaut vai sagūstīt. Šis tomēr nesabijies. Licis adjutantam izvilkt revolveri un izšaut gaisā. Tad pats, ar šofera piepalīdzību, ķēries pie priedes un novilcis to grāvi. Kad tas bijis padarīts, sveiki un veseli braukuši tālāk. Sarkanie neuzdrošinājušies tuvoties. Turpat ievietotais uzņēmums liecināja, ka rakstītais nav no zila gaisa grābts. Priede, mašīna un prezidents priekšplānā.

—  Jā, tas ir mūsu Ulis. Kā izspļauts!— Miķelis piemetināja.— Tas pats vecais godkārības velis nebeidz viņu dīdīt. Tā tālu tiks un vēl daudz štukus iztaisīs.

—  Tad tavai biedrībai beigas,— Dūnis ķircinājās.— Izkonkurēs.

Tas nu Amālijas dēlam lāgā nepatika. Šana visā dullajā laikā bija nomākta dīkā. Bet izkonkurēt, vai iznicināt neviens to nespēja. Tā taču bija viņa ideja, ko nevar ne nošaut, ne aprakt. Brīžiem tā slēpās kā sakne zemē un gaidīja tur savu dīguma laiku.

Bet kāpēc principāls atgādināja Šanu un tā ka aplinkus pamudināja kaut ko darīt? Viņš bija valsts prezidenta Čakstes piekritējs, bet starp abiem prezidentiem trūka labas saskaņas. Ulmani Valmierā necienīja. Laucinieki izjuta viņa čaklo darbu, bet pilsētnieki par darītāju bieži smīnēja. Tās pašas goda un varas kāres dēļ, kas brīžiem izlauzās šā enerģiskā cilvēka raksturā. Varbūt arī Čakstes vērīgais skats bija laikus pamanījis nelāgās īpašības un tās atzinis par bīstamām valsts darbā.

Bet darba bija tik daudz, un saprātīgu darītāju tik maz, ka Miķelis klusībā izlēma Dūņa mājienu nesaprast. Nebūtu jau grūti arī Valmierā izvilkt baļķi uz ielas, piebraukt ormanī, nofotografēties, izšaut gaisā un pasludināt, ka pret Šanu rīkots neveiksmīgs atentāts. Pilsētā tad runātu, smietos un katrs saprastu, kam te uzmīts uz varžacīm. Pāri pagātnes drupām modās tik daudz gaišu cerību, un ticības ciešanu elli izbriduša- jiem cilvēkiem, ka nevienu jauno asnu negribējās dārznieka dzirklēm aizskart. Vēl. nebija pienācis laiks Šanai mosties.

Kad Ivande Kaija nāca ar ierosinājumu no ziedojumiem radīt Zelta fondu, kā pamatu mūsu pašu naudai bezvērtīgo rubļu un marku vietā, laulību gredzeni, kabatu pulksteņi un citas dārglietas, cik to bija atlicies, ceļoja uz valsts banku Rīgā. Turp aizgāja arī bēniņu smiltīs paslēptais

Miķeļa pulkstenītis ar resno greznumķēdi. Kādreiz, gar jaunatvērto pulksteņa veikalu ejot, Dūnis ierunājās:

—   Miķeli, es manu, ka tev grūti notrāpīt veikala atvēršanas laiku. Reizēm atnāc par agru, reizēm par vēlu. Ieiesim un nopirksim tev modinātāju. Es samaksāšu. Vēlāk pamazām atvilksim no algas.

—   Nē, tāds bleķa gabals man neder,— Amālijas dēls protestēja.— Tad jau labāk bēniņos uznesu gaili. Bet ja tu man par savu naudu nopērc to vareno veķeri, kas tur pie izkārtnes karājas, es to pieņemu ar pateicību.

Dūņām tāds joks iepatikās. Reklāmas pulkstenis, kas bija divreiz lielāks par modinātāju, kļuva Šanas virsaiša īpašums. Viņš to neturēja ļaužu acīm apslēptu. Vecie niķi paākstīties lika sevi manīt. īpašnieks reklāmas veķeri uzkāra kaklā un nēsāja kā Alpu govs savu zvanu. Dūņām tas patika. Arī viņš bija krustis šķērsis izkarojies un tagad meklēja kaut ko jautru, lai pagātni vieglāk aizmirstu. Kad pašgudrie onkuļi uz ielas, vai veikalā ievaicājās:

—   Priekšniek, ko tu apzvanīsi?

Miķelis nebija uz mutes kritis. Viņš pavīpsnāja un atteica:

—   Vecus laikus, vecus vīrus. Lai nestājas jaunajiem ceļā.

Tiem, kas aiz paraduma tielējās, viņš piebikstīja:— Nesteni! Tavā vietā sten pulkstenis. Maksā ragā.

Kad Ļeņins, savu ādu glābdams, nolēma izbeigt karu Baltijas frontē, lai savus glābējus — latviešu strēlniekus — sūtītu pret uzmācīgajiem baltgvardu ģenerāļiem austrumos un ukraiņu brīvības cīnītājiem dienvi­dos, viņš noslēdza mierlīgumus ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republikām, svinīgi apliecinādams šo jauno, neatkarīgo valstu atdalīšanu uz mūžīgiem laikiem no Padomju Krievijas. Tāds dokuments iedvesa atbrīvotajās valstīs nepieciešamo drošības sajūtu un rosmi jo drīzāk pacelties no ilgā kara drupu kaudzēm jaunā dzīvē.

Kā straume, kas salauzusi gadsimtu aizsprostu, visapkārt modās spraiga dzīve, jaunus asnus dzīdama pat no sausām smiltīm. Cilvēki gribēja dzīvot un strādāt.

Ātri satumsa decembra vakars pār Valmieru. Drēgns, akls, bez vējiem un zvaigznēm. Vēl smagāks lietuvēns ir uzgūlies valmieriešiem. Acīm neredzams, bet sirdīm dziļi izjūtams, tas spiež, žņaudz, nomāc līdz asarām. Ļaudis, katrs savā kaktā ievilkušies, sarunājas čukstēdami, it kā baidīdamies no kaut kā ļauna, briesmīga. Pilsēta murgo.

Miķelis nespēj ilgi palikt viens savā bēniņu istabelē. Paķer mēteli, izskrien uz ielas. Tur tukšs. Ir jau vēls. Veikali slēgti. Šur tur blāv pa vājai spuldzītei. Kurp iet? Kur palikt? Cilvēku vajag. Dzīvu cilvēku, kam krūtīs sirds un galvā saprāts. Nav kur meklēt. Varbūt tomēr kāds iegriezīsies Latviešu biedrībā?

—   Nu jau iet kā pēc bērēm,— bufetnieks ierunājās.— Kopš tiesas kungi aizbrauca, visi citi arī pazuduši. Met līkumu. Nav jau te nekāda sērga iemetusies. Vai ieliet?

—   Jā. Viens derētu.

—   Uz otru kāju arī?

—   Lai iet! Bet tad gan pietiek. Jāsteidzas tālāk.

—   Kur tad nu tā jājož?

—   Vienalga kur. Nav laika …

Miķelis atkal atradās uz ielas. Pats neapjauzdams kāpēc, viņš pagriezās pa labi, pārsoļoja pazīstamo tiltiņu un gaja pa taciņu uz priekšu gar Dzirnezeru. Kāda savāda iedoma — gājējs pats sevi pārbau­dīja. Bija taču sausākas, gaišākas ielas. Bet kāda tām tagad nozīme? Nemiers dzina. Kaut kur bija jāiet, kaut kas jādara.

Ezeriņš vēl neaizsalis. Vietām gar krastmalu ieguldzās ūdens. Melis kā piķis. Tālumā ierējās suns un apklusa. Viss kā liķautā. Varbūt griezties atpakaļ? Tūlīt pats no sevis sakaunējās. Nē. Viņš bija kādreiz krievu vilku bedres izbridis atpakaļ neskatīdamies.

Tuvojās Karātavu kalniņam. Gar to tecēja Dzirnupīte. Gājējs atkal apstājās un vērīgi klausījās. Likās, ka tur kaut kas tumsā guldz. Bet kas? Odens šķita jau izsīcis. Pagāja vēl dažus soļus tuvāk. Izskatījās it kā lēzenā krastmalā kāds kūkums būtu izaudzis no zemes. Ne koku, ne krūmu tur nebija. Guldzieniem cauri iedrebējās tādi kā cilvēka šņuksti. Vai tiešām?

īsu brīdi gājējs šaubījās. Aiziet vai palikt? Tomēr palikt. Silts vārds var palīdzēt, var glābt cilvēku. Uzmanīgiem soļiem tuvodamies, Miķelis klusi ierunājās:

—   Neraudiet…

Laikam gan tas bija visnederīgākais vārds tajā brīdī. Guldzošais kūkums pēkšņi sarāvās. Izmocīta sievietes balss, izbaiļu dzelta, iekliedzās:

—   Prom! Ejiet prom! Kas jūs esat? Spiegs? Policists?

—   Nē. Tikai cilvēks, kas grib palīdzēt,— sekoja pavisam mierīga atbilde.

—   Palīdzēt! Kāds izsmiekls! Kur bijāt, kad to vajadzēja darīt? Vai tagad varat likt zemei atvērties un atdot slepkavu upurus? Cilvēki ir ļauni un nejūtīgi. Ejiet savu ceļu. Man nevajag jūsu palīdzības. Nevajag …

Mellais kūkums atkal pieplaka saltai, izmirkušai zemei. Tas bija naida un atriebes saplosīts cilvēks. Kāda sieva gulgdama raudāja. Par ko? Kas tad bija noticis?

Pa tukšām ielām izklaiņojies, Miķelis vēlu pārnāca mājās. Tur viņš vēlreiz visu pārdomāja. Pēc valmieriešu valodām izveidojās šāda aina.

14. decembra pievakarē pa vienam vai diviem Kocēnu kapsētai uzma­nīgi tuvojās pāris desmit jauniešu. Daži no tiem varēja būt jau maizes darbos, citi skolas gados. Aiz kapsētas vārtiem viņus sagaida drošības postenis. Atnācēji jautā: Ko šodien glabās? Viņiem atbild: Zālīti. Tad tie var iet tālāk uz kapliču. Tā pati romantika, kas cara laikos piesaistīja slepenām meža sapulcēm. Kapličā jānotiek Vidienas komjauniešu kon­ferencei. Tā vēl nav sākusies, kad sievietes balss iekliedzas: Policija!

Mājās arestēja arī vairākus tādus, kas konferencē nav piedalījušies. Kad apvainotie neatzīstas, apsūdzību uzraksta pēc pratinātāju uzskata. Apcietinātie gribējuši aplaupīt banku, noslepkavot valsts darbiniekus, gāzt ar ieroču varu pastāvošo iekārtu. Astoņi apzīmēti par sacelšanās organizētājiem, astoņpadsmit par līdzzinātājiem. Pēc piecu dienu izmek­lēšanas kara tiesa slēgtā sēdē pasludina vienpadsmit nāves spriedumus. Apsūdzēto lieciniekus nepielaiž, pat skolotājiem neļauj liecināt par saviem audzēkņiem. Asiņainais cara režīms liekas pārsniegts. Un tomēr — likuma vergi netiesā pēc Latvijas likuma, jo tāda vēl nav, bet pēc krievu slepkavīgā burta.

22. decembri, gaismai tikko austot, Karātavu kalniņa pakājē atskan vienpadsmit spalgi šāvieni. Šāvieni uz cilvēcību. Tie izdzēš vienpadsmit bērnu un jauniešu dzīvības. Valmiera apklust. Tik viena sieva raud dziļa naktī. Viņā raud visas mātes — dzīvības devējas. Pati to neapzinādamas, viņa raud par dzīviem un mirušiem. Par zvēru, kas grib bezjēdzīgi iznīcināt sapņotāju cilti. Par bezskaita dzīvībām, kas izdzēstas naida un atriebības stulbumā. Par to, ka šo zemi vēl nepārstaigā cilvēka vārda cienīgas būtnes ar siltu sirdi krūtīs, ar skaidru domu galvā.

Vai tāda būs ta jaunā tautas valsts Latvija?-^- domāja Miķelis savu domu. Vai ir nošaujams sapņotāja sapnis? Vai ar lodi ir iznīcināms komūnisms? Sarkanā asinspirts izbeidzās, sākās baltā. Kāda tam star­pība? Kur paliek cilvēcība, cilvēka vērtība, viņa dabīgā tiesība brīvi domāt un spriest? Ko vienpadsmit "nošautie bija izdarījuši? Nevienu šāvienu tie nebija izšāvuši, nevienu banku nebija aplaupījuši, ne pretvalstisku puču sarīkojuši. Valmieras jaunie, naivie sapņotaji bija izkāruši dažus sarkanus karogus, izkaisījuši uzaicinājumus cīnīties par darba ļaužu tiesibām. To brīvi varēja darīt visās demokrātijas, bet vai tiesnešiem tas bija jāzina? Kas nedomā tā, kā es — tam galvu nost! Šo gudrību krieviem bija iedresējis Džingishans tatāru jūga laikā. Manto­jumā no krieviem to pārņēma latvieši. Pievienojās bībeles mācība: atrieb līdz septītam, vai septiņreiz septītam augumam. Saukdamies par kristīgiem un neapjēgdami, ka atriebība rada atriebību, kas asiņaina cilpā nožņaudz savus radītājus, šie paštaisnie ļaudis varēja mazgāt rokas Pilāta bļodā — pienākums pret kadu nedzīvu burtu bija izpildīts.

Smagās domas neatkāpās. Kas tad ir cilvēka pienākums? Vai pienākums nav dzīvību glābt un aizstāvēt, negods — to vajāt un iznīcināt? Kur bija tas, kas to mācītu un atgādinātu? Tikai viena sieva tur nakti un salā raudaja par atriebtiem un atriebējiem. Pati to neapjauzdama, satriekta, saplosīta, sāpēs un rūgtumā. Par karos un revolūcijās samito cilvēcību, aiz kuras rēgojās tikai zvērs.

Kā kādreiz Ģedzemenes dārzā, arī Kocēnu kapsētā atklājās savs Jūdass. Viņa vārds bija Krauklis. Vārds tikpat melis ka darbs. Savu padarījuši, tiesas kungi bija Valmieru atstājuši. Nodevējs vēl klaiņoja un dzēra turpat. Viņš bija apbruņots, izlikās drošs un bez vainas. Iesaukts sarkanos, izbēdzis, iekļuvis nometnē, no turienes brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Kas drīkstēja celt aizdomas pret patriotu? Valmiera cieta no neaizskaramā netīruma.

Kas notika šā cilvēka dvēselē?— domāja Miķelis. Varēja būt, ka par savu labumu gādādams, viņš nebija paredzējis tik briesmīgu iznākumu. Varēja būt, ka tagad trīsdesmit asinsgrašus zaļajam pūķim upurēdams, viņš gatavojās sekot savam izslavētam priekštecim. Cilvēka dvēsele ir dziļš noslēpums. Tajā nedrīkst iebrist svešinieks ar garāmgajēju zāba­kiem. Kas pats sevi soda, to citam neklājas traucēt.

Tā tas gāja līdz Lieldienām. Ciešanu laikā Krauklis centigi apmek­lēja baznīcu, vakarā sēdēja krogū. Visur viens. Kāda pašmocība pēc krievu noziedznieku parauga,— domaja Miķelis. Pārspējis riebumu, viņš kādreiz piegāja Krauklim, kas dziļdomīgi skatījās alus glāzē.

—   Ko pētī? Vai muša iekritusi?

—   Kas tev par daļu?

—   Kas nu par daļu, bet reizēm cits labāk pamana. Var palīdzēt izvilkt.

—   Man paligu nevajag,— Krauklis vēl īgnāk atcirta.— Ko piesie­nies? Vai izspiegot gribi?

Kāds rūgtums un saltums! Kāda noslēgtība un aizdomība. Cilvēks, kas cieš, nav no akmens. Te bija kaut kas norūdīts, sevi iesalis, neatverams. Varbūt nedziedējama dvēseles kaite, kas nepazīst jēdziena noziegums? Kad sieva naktī raudādama noraidīja pasniegtu roku, tā bija dvēseles sāpju un izmisuma balss, kas brūci sargā no katra pieskāriena. Pie dzērāja glāzes atbalsojās tikai atbaidīgs saltums.

Lieldienas dievvārdos Krauklis sēdēja ar zīmīti uz muguras. Ar spraudīti tā bija piestiprināta plecu augstumā. Pauda vienu vienīgu vārdu: Jūdass! Baznīcēni izlikās šo brīdinājumu nemanam. Viņi jau bija pieradināti izlikties. Neviens nepiegāja savam tuvākam palīdzēt, vai kaut ko pačukstēt ausi. Dievu pielūdzis, Krauklis aizgāja uz bērnu svētkiem Latviešu biedrībā. Tur izrādija dažus skatus no Zelta zirga. Ieejas biļeti viņš bija piesūtījis arī savai iecerētai un domaja viņu pavadīt uz mājām. Bet cilvēks domā, kučiers brauc. Zīmīti pamanījuši, savā vientiesībā patiesie bērni priecīgi sasita plaukstas. Viņi lēkāja ap ienācēju un cits aiz cita sauca:

—   Onkuli Jūdass! Onkuli Jūdass! Ko tu mums spēlēsi? Ko rādīsi?

Krauklis apstājās. Bridi apstulba. Tad piesarka aiz dusmām. Kraut tiem sakūdītiem draņķiem pa purnu? Pēkšņi viens no tiem iesaucās: — Paraug', kas tev pie muguras piekārts!

Nu bija viss skaidrs. Jūdass klusi pagriezās uz durvju pusi un izgāja. Asinstīrumā viņu neatrada. Tur nebija koka. Valmierieši uzelpoja kā pēc lietuvēna nakts.

Vienpadsmit šāvieni uz cilvēcību atbalsojās ari Tautas padomē. Sociāldemokrāti prasīja Valmieras drāmu izmeklēt un vainīgos saukt pie atbildības, bet augstajam namam nebija laika pie tāda sīkuma kavēties. Pietika ar vārdiem.

Valmieriešiem viņu jauniešu asiņainā drāma neaizmirsās. Daudzos tā atstāja nedzīstošas brūces. Tur čūloja šaubas, vai jaunā valsts būs taisnīgāka un cilvēcīgāka par bijušo. Sapņotāju cilts nebija iznīcināta. Vienpadsmit lodes tai iedvesa jaunus spēkus. Līdzi tie nesa veco, briesmīgo indi. Uz nošauto kapiem parādījās vainags ar uzrakstu:

Lai, brāļi, ceļamies uz atriebību Pret visiem, kas mūs kāvuši un kauj!

Dzīve plūda tālāk. *

Vientuļie brīži ar nopietnām sejām sekoja līdztekus izāzēšanas dēkām Miķeļa Amālijas dēla pēckara dzīvē. Dēkām netrūka līdzgait­nieku, pamudinātāju, aplaudētāju un smējēju — nopietnībai viņš nebija atradis jaunus draugus. Viņam likās, ka visas karā un revolūcijā pārdzīvotās ciešanas, briesmas un šausmas nevarēja būt tikai kāda drausma dēka, kāds bezjēdzīgs murgs." Ja vispār šajā pasaulē pastāvēja kāda taisnība, tad tādām ciešanām jābūt savam attaisnojumam, jānāk maiņām uz kaut ko jaunu, labāku cilvēku sadzīvē. Smagu operāciju izdara tāpēc, lai cilvēks atveseļotos. Tiesa, izgriezti bija divi ļaundabīgi augoņi latviešu tautas miesās — padzītas divas svešas apspiedēju varas. Vienlīdz rijīgi bija austrumu lācis un rietumu vilks. Abi tie gribēja saplosīt, aprīt trīs mazās tautiņas savā karu ceļā pie Baltijas jūras. Nu tās bija brīvas un varēja augt. Bet pirmajai sajūsmai izgaistot, dzīve arvien vairāk ieslīdēja vecajās sliedēs. Skaistā sapņa vietā stājās skarbā īstenība. Sapņotājus pastūma sāņus, pašaizliedzīgo ideālismu nomāca patmīlīgs materiālisms, grupu morāle. Vecais vīns pildīja jauno trauku — cilvēks nebija ciešanās atjaunojies, sevī un sadzīvē dziļāk ieskatījies. Ar skudrai iedzimto čaklību un neatlaidību, bet bez šī kukainīša izpalīdzības un kopsajūtas, viņš cēla jaunu mājokli uz veciem, izdegušiem pamatiem. Uz veco patmīlību, mantkārību, godkārību, censdamies aizvietot padzītos kungus. Kāda jēga tad bija karam, revolūcijai, brīvībai — par ko tas viss, ja cilvēks nekļuva labāks, cilvēcīgāks?

Sludinātājs Podiņš bija gandrīz brīnišķīgi izglābies. Pēc purva ledainā akacī pavadītās diennakts viņš atgriezās droši pārliecināts, ka glābējus atsūtījušas viņa lūgšanas. Mēģināja vēl savu draudzīti modināt, bet drīz pietrūka spēku. Reumatisma savilktais vīrs gulēja savā istabā, dienas vadīdams vientuļās lūgšanās, naktis — bezmiega sāpēs. Ar ko gan citu Miķelis varēja pavisam vaļsirdīgi izrunāties par to, kas viņu tirdīja?

—   Neprasi to, kas mums nav dots,— Podiņš laipni, bet noteikti paskaidroja.— Kāpēc kaut kas notiek tā vai citādi, to zina tikai Dievs. Viņam ir savi noslēpumi. Mums jātic, ka tā ir labi un taisnīgi.

—   Bet kāpēc viņš man un daudziem nav devis spēju ticēt?— viesis turpināja.— Kāpēc viņš cilvēkiem ir devis prātu, kas jautā, meklē notikumu jēgu un taisnību? Vai Dievs nezina, ka atbildes nesaņēmis cilvēks mocās un šaubas par viņu?

—   Dievs zina visu,— Podiņš uzsvēra. Viņš zina ari to, ka cilvēkiem viss nav jāzina un jājautā. Prāts ir vella ierocis. Ar to nelabais mūs vēl šodien kārdina zināt aizliegto tāpat, kā kādreiz Paradīzes dārzā. Nedomā, nevaicā, bet tici, ka viņš tev un visiem ticīgiem dara tikai labu. Dari arī tu labu citiem un nesaki kā tas Luters, ka darbi nav nekas. Tad labais atgriezīsies pie tevis un tu būsi laimīgs.

Ticēt radītāja mīlestībai un taisnībai Miķelis nevarēja. Viņš redzēja, ka visa radība, tāpat bez ābola zagšanas un grēkos krišanas bija piepildīta ar nežēlību, varmācību, ar brutālu netaisnību, bez kuras dzīvība nespēja pastāvēt. No Labā pirmavota nevar izplūst Ļaunais. Ja Dievs būtu labs, viņš neizvēlētos savam darbam tādu plānu, pēc kura visai dzīvai radībai nenovēršami jācieš tikai tāpēc, lai pildītu viņa gribu — lai dzīvotu. Par ļaunu un grēcīgu dēvētais cilvēks tā nebūtu darījis, atskaitot ar mocību kāri slimos.

Taisnība bija vecajam modinātājam, ka labus darbus darot, labais izaug cilvēkā par lielu, gaišu spēku. Izaug pats no sevis, bez Dieva, Vella, vai kāda pestītāja iejaukšanās. Bez lūgšanas, zemošanās, grēku nožēlas, tā Kunga slavēšanas. Vai cilvēks, kas dzīvo normālu dzīvi, sajuta vajadzību pēc kāda pestītāja, pēc glābēja no baznīcu sludinātās grēku nastas? To viņam uzvēla, lai būtu no kā glābt.

Ne darbus, ne ticību šoreiz meklēja Podiņa viesis. Viņš pats nespēja atrast jēgu tām neizmērojamām ciešanām, kas karā un revolūcijā tik briesmīgi plosīja cilvēkus, nepadarīdamas tos cilvēcīgākus. Ciešanas arī miera laikā ar kādu negrozāmu gribu bija ieguldītas visā dabā, visā dzīvībā. Kur bija ciešanu attaisnojums, ja tās neveda uz ko labaku? Podiņš zināja, ka ciešanas ir grēku auglis, ko cilvēks saviem spēkiem nespēj iznīcināt — viņam jānomazgājas Pestītāja asinīs. Bet ko nogrēko­juši bija augi, dzīvnieki, visa dzīvā daba, kas cieta un mira? Kur bija tās pestītājs? Šaursirdīgi aklais cilvēks sajuta tikai pats sevi, noziedzīgi iedomādamies, ka viss ir dots viņa labā, viņa verdzība. Viņam vienīgam sāp, viņu vienīgo nedrīkst nokaut un aprīt. Kāda liekuļu morāle!

Citu reizi neapmierinātais ierunājās principālam:

—   Nu iet atkal viss pa vecam. Stiprākais apēd vājāko, gudrākais iedzīvojas uz muļķa rēķina. Runā skaistus vārdus par tautas labumu, taisnību un brīvību, bet raujas katrs par sevi, par savu maku.

Dūnis pasmaidīja:

—   Miķel, tu runā kā sociālists. Bet mēs vēl nedzīvojam tādā sabiedrībā, kur visi gādā par vienu un viens par visiem. Mēs, demokrāti, atzīstam brīvu sacensību, kurā rosīgākie un uzņēmīgākie ceļ sadzīvi visātrāk uz augšu. Tiem jādod iespējas rīkoties.

—   Vai cara laika nebija tāpat?

—   Bija. Tikai kukuļu nasta tad spieda smagāk, mūsu darba augļus noplūca krievu un vācu kaklakungi. Tagad nopelnītais paliek mums pašiem. Mums ir sava valsts, valdība, latviešu uzņēmumi.. .

—… uz bezdarbnieku vairāk nekā agrākos laikos,— Miķelis pār­trauca.— Paraugies kā mūsu ļaudis tagad dzīvo Pārgaujas nabadzīgajās mājās.

—  Tas tāpēc, ka uzņēmīgu labklājības cēlāju mums vēl arvien par maz. Lieliem pasākumiem nepieciešamais kapitāls nekoncentrējas diez­gan ātri,— Dūnis paskaidroja.

—   Un šim kapitālam jārodas no strādnieku algām?

—   Nē, draugs. No darba, ko daram mēs abi, tu un es.

—  Tad kapitālam būtu jāpieder mums abiem, tev un man. Rastos kooperātīvu uzņēmumi, bet tos nemana. Ir tāpat-ka agrāk.

Arī šī tautsaimniecisko domu izmaiņa Miķeli neapmierināja. Viņš nolēma izpētīt bijušā cīņu biedra Dr. Horna uzskatus. Grūtos laikos viņi abi bija kalpojuši revolūcijai, pārliecināti, ka tā atnesīs jaunu dzīvi. Vai arī viņš jutās vīlies?

—   Miķeli, neprasi uzreiz visu vai neko!— Radziņš pamācīja. Pats viņš nebija velti cīnījies. Pilsētas galva, augstā nama deputāts.

—   Paskaties, kādā elles purvā mīcās tie tur aiz robežas, kas gribēja stāvus ielekt paradīzē!— Radziņš turpināja.— Mums tagad jāiet evolūci­jas ceļš, ko diktē demokrātija, ne diktātūra. Kad iegūsim vairākumu parlamentā, valdība ies pa sociālās taisnības ceļu. Latvju baskāji nav velti cīnījušies pie Daugavas.

Radziņam bija sava taisnība. Bet baskāju cīņa līdzinājās pašam pēdējam asiņu strautiņam, kas ieplūda tajā dziļajā ciešanu jūrā, no kuras iznira Latvijas valsts. Bez ilgā lielvalstu kara, bez latviešu strēlnieku asinīm dārgi samaksātās palīdzības Ļēņinam iegrūst krievu impēriju badā un chaosā, bez Rietumsabiedroto upuriem, nospiežot rijīgo Vāciju uz ceļiem, bez vācu un citu tautu ciešanām jauno valstu pie Baltijas jūras nebūtu. Tās maksāja daudz, daudz vairāk citu tautu upuru, neka mūsu skolu grāmatas zināja un pagasta patrioti redzēja, meklēdami tikai katrs savus varoņus un savus nopelnus. Par tik dārgu cenu pienācās iegūt kādu jaunu, drošu vērtību visiem. Tāds varēja but ciešanās pārkausētais, no vecajiem sārņiem attīrījies jaunais cilvēks.

Kur tas kavējas?— beidzot neapmierinātais pats sev jautaja. Vai revolūcija nebija pietiekami padzi|ināta — ka sludināja austrumos. Vai valsts nepareizi uzcelta? Tā domāja tie, kas baidījās no tautas gribas. Nē — jaunais neatnāca tāpēc, ka cilvēks bija palicis tas pats vecais. Ne ciešanas, ne zaudējumi viņu nebija padarījuši labāku, gudrāku. Ja tā, kada tad jēga, kāds attaisnojums visam pārdzīvotam?

Atkal viņš stāvēja to aizslēgto durvju priekšā, pie kurām tik daudzi jau velti bija klauvējuši. Divi, kas teicās šīs durvis atslēguši, deva tikpat vientiesīgas, cik līdzīgas atbildes. No kancelēm sludināja: Ciešanas ir grēku sekas. No tām mūs izpircis pēc Dieva gribas nomocītais Pestītājs. Viņam ticēdami un žēlastību lūgdamies, ieiesim debesu laimē. Boļševiki sludināja: Ciešanas ir kapitālisma sekas. No tām mūs atpestīs Ļeņins, pēc Marksa pareģojuma iznīcinādams buržuāziju. Viņam ticēdami un sekodami, ieiesim komūnisma laimē. Vieniem vecais Dievs un Nācarietis, otriem Markss un Ļeņins. Tie visu nemaldīgi zina uņ ir jau pateikuši. Nevienam nav vairs pašam jādomā, tikai jātic, jāpaklausa, jāizpilda. Jāslavē nemaldīgie un jāsludina viņu mācības. Abiem pie makšķeres auklas piesiets laimes vizulis. Kas gan to negribētu ierīt? Vajag tikai ticēt, ka vizulis ir patiesa laime. Ticēt, nedomāt, nešaubīties. Cik līdzīgas šīs gleznas .. . Vedamam nedrīkst būt savas gaitas, sava sprieduma. Tam jāturas pie vedēja svētā striķa, lai nekļūtu par nolādētu ķeceri, vai iznīcināmu nodevēju. Abi cieš, kamēr nav tikuši pie varas, bet kad to iegūst — liek citiem ciest uz sārtiem, mietiem, moku ratiem, čekas pagrabos, nāves nometnēs. Dara to kadas dīvainas mīlestības vārdā. Cik līdzīgi darbi un darītāji!

Kur ir, kas teiktu un aicinātu: No ciešanu okeāna iznirušais cilvēk, celies pats, domā pats, meklē labo, taisnīgo, cildeno pats savī, rūdi to pats stipru un tīrskanīgu, nes to pats saviem spēkiem dzīvē, izjūti savu ciešo vienību ar visu un visiem, savu atbildību par katru un visu. Mazini ciešanas — vairo prieku visā dzīvībā. Tikai tad atnāks tā jaunā dzīve. To nedos ne vara, ne likumi, ne miljoni īstās ticībās iedresēti papagaiļi. Tai dzīvei jāizaug no patiesi brīva, pavadā nevedama, patstāvīga cilvēka, kas ar savu atnākšanu vismaz daļēji attaisnotu visu pārciesto. Viņš nenāca. Tāpat kā agrāk valdīja un vadīja vecais Ādams.

Šanas dziesminieks Omuliņš ar savu vispusīgi piekļāvīgo dzīves gudrību bija saglabājis galvu uz pleciem, Rīgā iestājies kādā centra partijā, kur droši stūrēja arvien tuvāk saeimai. Viņam bija politiķa talants un nākamība, bet biedrībai pietrūka dzejdara. Pēc tik drūmām pārdomām Miķeli kaut kas urdīja uzrakstīt tādu ka dzejoli par papagailīšiem. Tas nu bija jālūko izdarīt paša spēkiem. Jau pēc pirmajām rindām virsaitis pārliecinājās, cik grūti būt dzejniekam pat tad, ja atmet atskaņas un pantmērus. Viņš tomēr neatlaidās, kamēr divās naktīs kaut kas ieradās piezīmju grāmatiņā.

Mellais papagailīt,

sarkanais papagailīt —

katrs savā būrī ieslēgti,

ar visskaistākām balsīm pasaulē —

kad jūs beigsit

tik nelabi čērkstēt

un Jausit cilvēkiem

katram savu domu domāt?

Jūs daudz, daudz zināt — katrs savu iemācīto dziesmu no A līdz O.

Jūs daudz, daudz varat — vara ir jūsu glābēja un barotāja, bet apklust jūs nevarat.

Cik lieki un nabagi abi jūs justos,

ja cilvēks atmostos garā brīvs, pats savs un redzīgs — pats savā ceļā uz pilnību.

Pie lielā, krāšņā cilvēces koka

ar vienu aci

katrs jūs redzat

tik vienu ziedu —

vienu nemaldīgu elku —

Bet koks plaukst laikmetiem pāri bezskaita ziedos, pāri elku trūdiem un pāri jums, sīkie papagailīši.

Kad Miķelis šīs kroplās rindiņas kādreiz nolasīja Podiņam atsauk­smei, slimais modinātājs nopūtās un teica:

— Draugs, tu esi nomaldījies uz pagānu ceļa. Cilvēks ir pīšļi un niecība. Neko viņš pats nevar izdomāt, nedz izdarīt. Viss jāizlūdzas no augšienes. Viss jādara, kā svētajos rakstos teikts un pavēlēts. Atgriezies pie tiem, tad kļūsi atpestits un laimīgs …

Veca dziesma, tukšas skaņas mūsdienu cilvēkam,— nodomāja pamā­cības saņēmējs.

Dūnis draudzigi uzsita jaunatrastajam dzejdarim uz pleca, iesaukda­mies:

—   Miķeli, perša par tiem putniņiem tev labi izdevusies! Un patiesa. Mums vajadzīgs vairāk brīvības, uzņēmības, patstāvības. Uzraksti vēl par citiem papagailīšiem, tad izdosim tavu pirmo peršu grāmatu, piespriedīsim tai Šanas godalgu.

Hm … Miķelis apjuka. Tā viņš nebija domājis.

Kad jaundarbu noklausījās Radziņš, viņš jutās vīlies.

—   Miķeli, tu esi anarchists! Vai Krapotkinu salasījies? Ja katrs savu domās un sludinās, tad iestāsies chaoss. Tu, spēkos vārgāks, dabūsi smagākos belzienus.

Hm . .. domāja Miķelis. Vai patiesi cilvēka pamatos slēpās kaušanās, iznīcināšanas kāre. Viņam likās, ka labais, cildenais. Ja tā nav, tad atliek tikai zvērs, kura zīmē radīta visa daba, ko nekas nespēj atpestīt …

Kas tad īsti bija, ko darīja viņš pats — ar citiem neapmierinātais? Pagāns, papagaiļu ķērājs vai anarchists, kaut gan par Krapotkina mācību bija dzirdējis tikai sarkano profesoru skolā. Ar savu izāzēšanas prieku viņš izravēja nezāles, pareizāk sakot — dūra ušņas, kuru saknes tomēr palika zemē. Kā spēja un prata, viņš atmaskoja savtību un liekulību, izsmēja muļķību, uzpūtību, tukšu iedomību. Centās mazināt sadzīvē kaitīgo, bet nebija padomājis ka atbrīvot, kā audzināt noderīgo sevī un citos. Var jau būt, ka tam bija jāizaug pašam no sevis, kā kvieša stiebram, starp ušņām. Var arī būt, ka apzināti bija japalīdz sēklas graudam uzdīgt, lai ātrāk izaugtu tā jaunā dzīve no pašiem cilvēkiem.

Miķelis nolēma par to pats sevi klusībā parbaudīt. Valmieriešiem, kuriem patika vēžu vilkšana aiz ūsām, viņš bija un palika tas pats agrākais Pūcesspieģelis.

— Šanas Miķel, nāc nu palīgos taisnā lietā,— teica Ķelderu Ješka, kad kādā vakarā neviļus sastapa virsaiti uz Gaujas tilta kaut ko pārdomājot.

Ješka bija gados jau pavecs gadījuma darbu strādnieks. Taupīgu dzīvi dzīvodams, ne dzerdams, ne pīpodams, viņš Pārgaujā par savu varēja saukt kādu pelēku būceni un sakņu dārziņu, ko apkopa sieva Krista. Dēls bija pazudis karā, meita vēl iestrēgusi kautkur krievos. Būdams lielāks un spēkos pārāks, Ješka saturēja Amālijas dēlu aiz kņopes un turpināja savu bēdu stāstu.

—   Tu jau būsi pa ausu galam dzirdējis. Viens bībeles ērzelis atkal ieklīdis Valmiera. Ālējas ka pats nelabais. Mana vecene, cik nu sievišķiem tā prāta, skrien katru vakaru uz tām pestīšanām un gavilēšanām. Un katru reizi jāmaksā kerenka. Kur tas var ārā nākt? Kā dulla muša! Satramdīta ar velliem un boļševikiem, naktis kliedz un krīt no gultas laukā. Bet nu man pietiek! Iemetu kociņu ribās un savu Kristu tiltam pāri nelaidīšu. Tas vīrs ir tās sievas galva un dresētāš — tā rakstos sacīts.

Ješka izskatījās tik dūšīgs, ka sievu varētu uz vietas nopērt. Miķeli tik kauslīgs izskats nesajūsmināja. Drusku padomājis, viņš deva savu padomu:

—   Kāpēc tu, Ješka, gribi taisīt tadu lērumu publiskā vietā? Tas likumos aizliegts. Pats iekulsies ķezā. Tu viņu nopērsi ar plaukstu un stiepsi unājā. Viņa kliegs kā aizkauta. Saskries ļaudis, atsauks kārtības sargus. Bus jakaujas vienam pret daudziem. Kā tas izskatīsies? Darīsim gudrāk — aiziesim tavai Kristai līdz un pavērosim, ka viņi tur pestas.

:— Kerenku es tam blēžam rīklē negrūdīšu!— Ķelderu Ješka preto­jās.— Tā ir nauda, kas nekrīt no debesīm.

—   Es tavā vietā arī to nedarītu,— Miķelis piekrita.— Bet man te ķešā ir aizķēries kāds vērtīgāks papīrs. Ar labu nenāk laukā. Likšu, lai izvelk par abiem grēciniekiem.

Tā bija pavisam cita runa. Ješka piekrita. Kristu sagaidījuši, viņi gāja trijatā. Drusku pārsteigta par tik jauku vienprātību, sieva teica:

—   Paldies Dievam, ka tu, vecais, arī beidzot esi nācis pie prāta. Tas ir svēts cilvēks. Viņš runā un spēlē tā gara apmāts. Pie kā cita lai turamies tik briesmīgos laikos, kad cits citam griež galvu nost? Viņš saka, ka las pravietis Eliazers esot uzbraucis debesīs, ka rati vie' nograbējuši. Šito arī eņģeļi uzraus, kad nabagi būs paēduši un elles lielkungam tā galva samīta dubļos. Viņš zina brīnuma lietas.

Sašķobījies šķūnis, kur kādreiz uzglabaja malku, bija jau ziņkārīgo pilns. Solos sēdēja rāmas, pelēkas večiņas, aizmugurē drūzmējās aizdomīgi jaunieši. Viņus varēja saprast. Valmierā nekādas izrādes nenotika, neviens nesportoja. Te varēja izsmieties un izālēties. Telpas otrā galā atradās uz vecām kastēm izklāts dēļu paaugstinājums. Kaut kas līdzīgs mazai estrādei. Tur jau stāvēja sludinātājs Ermoņiku Polis. No izskata viņš atgādināja kādu lauku amatnieku, kas aiz lepnības apvilcis garo svārku un iekāpis kalašas. Ermoņikas kaklā, bībele rokā. Kuplie, rūzganie mati piešķīra viņa gludi noskūtajai sejai cienīgu vainagojumu. Paša iztēles aizrauta, balss brīžiem kļuva kliedzoša, brīžiem saldsērīgi glaudīja klausītāju ausis. Likās, ka šis cilvēks savu draudzīti pazina labāk par dažu studētu mācītāju. Viņš veikli pabāza bibeli kreisajā pusē aiz svārka, paklanījās un teica:

«Latviešu Pucesspieģelis». Pirmizdevums, 1965. gads, 2. daļa, apvaks.

Kārlis Konrāds—grafs Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas valsts virsaitis.

Sanie.ši brīvdabas konferencē Valmierā, Lucas leja 20. gs. sakuma. Virsaitis aizmugurē 2.

Jāņa Dūna grāmatu izdevniecības un spiestuves darbinieki, 1932. g.

Šanas biedrības Strenču nodaļas priekšnieks, fotogrāfs Dāvis Spunde, 20. gs. sakums.

Strenču psihiatriskā slimnīca.

«Latviešu Pūcesspieģcļa» autors, Šanas vecbiedrs, rakstnieks un «Jaunāko Ziņu» redaktors Jānis Kārkliņš, 20. gs. sakums.

Šanas biedrības karoga autors mākslinieks Eduards Brencēns ap 1920.

Emma un Jānis Dūņi ar dēlu Romānu, 1927. g.

Šanas virsaitis ar vecbiedriem Jāni Sprižu (Zigfnds no Borneo), Priedi (Pežo) un biedrības dāmām-veicinātājām ap 1930.

Šanas biedrības priekšnieks ar «Jaunāko Ziņu» un «Atpūtas» redaktoriem Jāni Kārkliņu (no kr.) un Ernestu Arni Dūņa vasarnīcas dārza ap 1930. g.

Sanas virsaitis ar Šanas biedrības «lopiņu» Kabi un šanieti Voldemāru Duni ap 1934.

Šanieši dodas apsveikt vecbiedru Pēteri Puriņu, kinoteātra «Splendid» īpašnieku, 1936. g.

Jānis Dūnis ar dēlu Jāni pie sava grāmatu veikala Valmierā, 1937.

Bez vārdiem.

Šanas liste Ng 7 pilsētas domes vēlēšanam, 1931. g.

Pavisam parastā sestdienas vakarā, kad nekas svarīgāks par slaidu nopēršanos nemēdz notikt, Šanas Miķelis tikpat parastos ormaņa ratos piebrauca pie Valmieras stacijas. Ar pati piebraukšana nebija nekas neparasts. Stacijas ierēdņi jau zināja, kas virsaišam tur meklējams. Ne jau pirmo reizi, drusku par vairāk ieķēris, viņš brauca uz staciju, lai tur iekāptu Rīgas-Valkas naktsvilcienā un kārtīgi izgulētos. Vilciens vilka nesteigdamies un brīvu vietu bija atliku likām. Kad pavadoni pacienāja ar kočiņu, vai kaut ko iespieda saujā, tad droši varēja ar trešās klases biļeti kabatā izlaisties visā garumā uz polstēta sola otrajā klasē. Vai tur rādījās jaukāki sapņi kā bēniņos, vai pagājušo laiku trauksmainais nemiers riteņu dunoņā vilka pie sevis, par to dīvainais pasažieris klusēja. Viņu pamanījis, stacijas dežurants uzsauca:

—   Šana, neaizmirsti nopirkt biļeti! Citādi izsēdinās Strenčos!

Strenču atgādinājums Miķeļam lāga nepatika. Tas bija tēmēts uz

trako mājas pusi. Viņš neatbildēja, bet no krūšu kabatas izvilka papirosu un ar šķiltaviņām to aizdedzināja. Tad mierīgi pastaigajās pa platformu, izpūsdams pa dūmam gaisā.

Dežurants kļuva uzmanīgs. Šana reti kad smēķēja. Bet tas jau nebija tas galvenais. Labi domātais, bet Miķeļa noraidītais padoms ari neierosināja viņa vērību. Pats pievilcīgākais dežurantam tobrīd likās tikko izdotais valdības rīkojums.

Tas noteica, ka tīrības un higiēnas labā par katru publiskā vietā nomestu sērkociņu, papirosu, papīrlapu, vai cita veida piemēslojumu, spļāvienu un puņķus ieskaitot, pie vainas pieķertai personai jāsamaksā viens rublis sodanaudas. Savs procentiņš no tās atlēca iekasētājam. Dežurants aptaustīja kabatu. Viss kārtībā. Tur atradās blociņš, no kura kvitēja par iekasēto. Ļaudis runāja, ka krievi Maskavā tā ieņemot lielas summas no saviem spļāvējiem. Nu arī mūsējie bija apķērušies, kā viegli naudu nopelnīt. Šitais svētdienas smēķētājs — papirosa galu saujā neturēs. Tikai jāseko un jānovēro — domāja dežurants.

Vilciens, kā parasti, nokavējās. Pirmskara gulšņi sapuvuši, sliedes izlocījušās, malka neizžuvusi. Kur tā aizsteigsies? Līdz rītam jau Valkā tiks. Miķelis staigāja pavisam lēni un mierīgi no viena platformas gala līdz otram. It ka sagatavojies vilcienu pieņemt, dežurants turējās gabaliņu iepakaļ. Papirosa gals nekrita. Tikai tad, kad dežurants pavicināja fladziņu un vilciens uzņēma gaitu, Šana uzlēca uz vagona kāpnītēm un nometa savu smēķi. Dežurantam viņš uzmauca:

—   Paliec sveiks, čaba! Nepārpūlies ar rakstu darbiem. Tev nav talanta.

Lūk, kāds bezkauņa — nodomāja uz platformas palicējs. Ar manu talantu tu vēl iepazīsies.

Stacijā iegājis, viņš piezvanīja amata biedram uz Valku. Tā un tā:— Izraksti kvīti par rubli. Varbūt sanāks divi. Šana brauc. Te nometa papirosu un aizmuka. Apskaties vēl vagonā uz grīdas. Varbūt atradīsi otru. Raženu ķērienu!

Valmieras tīrības sargs nebija maldījies. Valcēnietis Miķeļa guļamā vāģī atrada veselus divus izbirušus papirosus. Gulētājs izberzēja acis un iesaucās:

—   Ak tu debesu brīnumi! Kur tie te radušies? No manas paciņas nevarēja izkrist.

—   Tā nu tomēr būs noticis bez kāda brīnuma,— Valkas dežurants mierīgi atteica.— Te ir kvīts par divi rubļiem. Maksā ciet. Otru kvīti dabūsi par Valmierā nomesto. Kopā iznāk trīs rubļi.

—   Pag', pag'. Tavu traku mantkārību! Tā jau godīgs pilsonis var bez biksēm palikt,— Miķelis pretojās.— Parādi man, kādi tie smēķi izskatas. Nu, tā jau domāju! Tie ir Maikapara Dzimtene, bet manējie saucas Rīga. Paskaties te uz paciņu. Tikai viens izpīpēts. Kas nu maksās par tiem diviem?

Jā, kas nu maksās? Kvīts izrakstīta un izplēsta. Divi rubļi būtu jūtams robs ierēdņa niecīgajā aldziņā. Vismaz tas viens jāiekasē.

—   Nekā nebūs,— Miķelis ietiepās. Kur tas dzirdēts, ka par zaudē­jumu Valmierā zaudētājs saņem rubli Valkā? Man tas pienāktos, bet tāda likuma nav. Met vai cietumā — nepieņemšu!

Dežurants saskaitās. Cietumā iemest bez tiesas nevarēja. Viņš nosūtīja darba biedram uz Valmieru abas kvītis un pavadrakstu, ka vainīgais atteicas maksāt.

Tad sākās tiesas darbi. Prāvas dienu un stundu Miķelis pats izziņoja Vidzemniekā. Pats arī aizstāvējās. Saradās pilna zale ziņkārīgo. Šanas cirks. Būs ko pasmieties.

Tiesnesis izskatījās gaužām nopietns. Naudas lieta. Valdības notei­kumi visiem jāpilda. Kāpēc šis negrib maksāt? Traucē tiesu, rada izdevumus.

Pēc civilprasības nolasīšanas un paziņojuma, ka prāvā pielaisti pieci liecinieki, apvainotam deva vārdu aizstāvēties. Nolicis sev priekšā lielo veķeri un vairākas biezas grāmatas, Miķelis iesāka:

—   Augsti godātā tiesa un brīvie valmierieši, kas ar savu klātbūtni esat mani pagodinājuši ciņā par taisnu lietu. Es centīšos būt īss, lai visi laikā tiek vakariņās. Tagad mans veķeris rāda trīs. Ja vajadzēs, es to pagriezīšu atpakaļ un trinkšķināšu tikai tad, kad kāds iesnaudīsies.

Tiesnesis:

—   Lūdzu turēties pie lietas!

Miķelis:

—   Atvainošanu! Tas tikai tāds mazs ievads. Tagad grābsim vērsim aiz ragiem. Katrs zīdainis mūsu apgaismotos laikos zina, ka taisnībai jābūt. Lai pie tās tiktu, jālaiž darbā tiesas kungi un likumu grāmatas. Reče, šitās pašas. Tur jābūt taisnībai iekšā, bet kas tam tic?

Tiesnesis:

—  Otrreiz atgādinu apsūdzētam turēties pie lietas!

Miķelis:

—   Pavisam pareizi teikts, tiesas kungs. Es saku to pašu. (Smiekli klausītājos.) Paldies Dievam, mums nav nekādu domstarpību. Kā tad bez lietas es būtu te iemaldījies? Lieta ir pamatīga. Tā jāapskata no visām pusēm. Sāksim no resnā gala. (Smiekli.) Es domāju — no Valkas. Kā gan, vispārpazīstams patriots būdams, es tur varēju svaidīties ar neizkūpinātu Dzimteni? Lūdzu nopratināt manus trīs lieciniekus. Lai dzird tautas balsi no sienas līdz sienai. Sarkanais Radziņš ir kreisais, Dūnis vidū un Dieva kalps Podiņš reizēm tura labo spārnu uz augšu. Visi viņi zina, ka pat tumšajos krievu cara laikos es neaizdedzināju Dzimteni, bet stingri turējos pie Rigas.

Tiesnesis:

—   Lieciniekus noklaušināsim vēlāk. Vai tajā kupejā bija vēl kāds cits braucējs?

Miķelis:

—   Kā nu nē, tiesneša kungs. Izskatījās pavisam dzeltens nopīpojies. Izkāpa Strenčos. Vai nu kāds nepilnīgais, vai trako dakteris. Kas to vēl redzēja? Mans ceturtais liecinieks — vagona šafneris. Viņš pats to ķēmu izlaida pa durvīm un gatavs apzvērēt katrā laikā.

Kā gan Valkas dežurantam tas nebija iešāvies prātā. Tagad viņa liecība sūdzētāja labā izgaisa kā papirosa dūmi gaisā. Miķelis turpināja:

—   Kas īsti notika te Valmieras stacijā, nu dien, vairs lāga neatceros. Jutos tik mīksts kā lūks. Tas ir — pārpūlējies, noguris. Miegs mācās virsū. Liecinieku nav ne man, ne sūdzētājam. Bet ja lietišķais pierādī­jums būtu mana marka — no manas papirosu paciņas — tā paša mīļā miera labā es to atzītu par savu.

Tāda pierādījuma nebija. Vai nu dežurants ies papirosu galus uzlasīt un ķešā bāzt. Neizskatītos smuki. Pats var smēķi nopirkt.

Liecinieki neko vairāk nespēja pateikt. Parti lūdza: viens — piedzīt, otrs attaisnot.

Suverēnās tautas vārdā tiesnesis pasludināja spriedumu: divi lati atlaisti, viens jāmaksā. Papirosa gala nometējs bijis noguris un miegains, bet stacijas ierēdnis atradies pie skaidras apziņas, modrīgi izpildījis valdības rīkojumu. Tātad labāk atminas notikumu.

Ar tādu iznākumu Miķelis nevarēja samierināties. Viņš turpat vēl gribēja pašķirstīt cara likumu grāmatas, bet tas varenais aiz tiesu galda vairs nedeva vārdu. Kas tā par taisnību, kas par demokrātiju? Aizlie­gums aizlieguma gala. Gluži kā pie krieviem, kuri jau likās pārspēti un aizmirsti. Nē, tik viegli nenācās no viņu dzīves veida atbrīvoties. Tautas varai vajadzētu atnest vairāk saprāta un brīvības, mazāk birokrātisku aizliegumu un sodu. Kā to panākt — ar piemēriem, lūgumiem, pamācī­bām, vai pienākuma atgādinājumiem — to arī Miķelis vēl nezināja. Birokrātisma atmaskošanai viņš šo spēlīti bija iesācis, tādēļ arī nolēma turpināt. Spriedumu pārsūdzēja.

Nākamā tiesas dienā Valmieras stacijas dežurants pieteica lietišķo pierādījumu. Tas nebija nomestais papirosa gals, bet vīrs ar slotu rokā — platformas uzslaucītājs. Viņš skaidri atminējās, ka pēc ap­sūdzētā aizbraukšanas akurāt tajā vietā, kur piestājas Valkas vilciens, atradis papirosu Rīga, to pacēlis un izpīpējis līdz galam. Nu arī Miķeļam skaidrāk atausa atmiņas gaisma. Viņš jau — kā saka — pēc labākās sirdsapziņas — neko negribēja slēpt vai noliegt. Tā tas tiešām bijis:

—   Tajā diena es Jaunākās Ziņās izlasīju Barloti ziņojumu, ka laiks būs rāms, silts un saulains. Metroloģiskais birojs ir valsts iestāde, tāpat kā tiesa. Kā lai nenotic un neņem nopietni? Tādos dabas apstākļos papiross nav jāsaņurdzā. To var vaļīgāk turēt pirkstos. Bet kas notika? Nez' no kurienes pūzdama, pēkšņi atdrāzās vēja brāzma un aizrāva smēķi, ka ne apskatīties nepaguvu. Tātad, augsti godātā tiesa, vainigie šoreiz ir valsts iestādes neparedzēti dabas spēki. Kā likumos rakstits — forš mažori Kurš cilvēks, kam bēniņos viss kārtībā, tīšu prātu zaudēs neizpīpotu papirosu? Vai tiesas kungi ta darītu? Es zinu, ka pēc likuma atradējam pienākas trešā daļa no zaudējuma vērtības. Tiesa to zin vēl labāk. Esmu ar mieru mēzēja kungam to izmaksāt, bet to daļu viņš ir jau pats nopīpējis. Tātad esam kviti. To rubli lūdzu man atlaist. Pēc taisnības tas jamaksā Barloti kungam, vai valstij. No vēja nekā neiekasēsit. Bet ja valsts maksās un pati iekasēs, tad skādi neviens necietīs. Visi būs apmierināti.

Spriedums liecināja, ka Miķeļa vērtīgais padoms nav pieliekami izprasts. Apsūdzētam bija jāmaksā rublis un piedevām visi tiesas izdevumi.

Tā nevar palikt un nepaliks — liktens piemeklētais domāja. Kaut- kāda taisnība japanāk. Brīdi padomājis, viņš pasmīnēja tā, il kā viss vēl nebūtu zaudēts.

Vasara bija pagadījusies neparasti lietaina. Lāgiem gāza tā, kā kad lielās debesu slūžas kāds nerātnieks būtu atrāvis vaļā. Slapjums nodarīja postu no augšas un apakšas. Aizlija pļavas un tīrumi, pārplūda upes un ezeri. Lauku ļaudis vairs nespēja samaksāt savus nodokļus. Tad nāca valdības rīkojums: plūdos cietušiem nodokļus sadalīt vairākos termiņos. Te pavīdēja Šanas Miķeļa gaišais skals uz nākamību. Viņam tepat pilsētas luvuinā bija piešķirti linu mārki. Par ko? Tapat kā visiem citiem — par karošanu brīvās Latvijas labā. Pats jau neprasīja. Draugi tā puspajokam bija visu nokārtojuši.

—   Neesi muļķis,— viņi teica.— Vai mazums tev Šanas nopelnu? Vai mitruma var būt tev kādreiz par daudz? Ja nebūs linu ko mērkt, audzē plekstes un brētliņus. Ja nav žēl sāli piebērt, vari arī dzīvas siļķes izaudzināt.

Kā gan varēja noraidīt tik lieliskas izredzes? Tagad šie mārki bija neapšaubami pārplūduši. Lini būtu aizskaloti, brētliņi aizbēguši, siļķītes nobeigušās tik saldā ūdenī. No plūdiem cietušais mārku īpašnieks iesniedza tiesai lūgumu viņam piespriesto maksājumu sadalīt piecos termiņos, katru mēnesi piedzenot 20 kapeikas.

Kaut sadalāms bija tikai viens rublis, tādu lūgumu nevarēja bez pamatojuma noraidit. Tiesa nolēma apstākļu pārbaudīšanai uz vietas izsūtīt trīs ekspertus, kas ko saprot no plūdiem, liniem un zivīm. Tiem maksāja ce|us un speciālistu komandējuma algas. Sanāca smuka naudiņa. Cilvēki nopelnīja. Lieta ieilga. Galu galā arī speciālisti nespēja izrēķināt, cik liels vai mazs zaudējums mārku īpašniekam. Ne linu, ne zivju tur vairs nemanīja. Daži aculiecinieki teica, ka kaut kādas zivis mārkos plunkšķinājušās. Citi nekaunējās apgalvot, ka tās bijušas vardes. Pēc cietušā paša vērtējuma posts sniedzās simtiem rubļos. Tiesa netika gudrāka, tāpēc nedeva sadalījumu.

Kad pienāca rēķins, piedzenamais maksājums bija jau uztiesāts līdz 30 rubļiem. Miķelis nostenējās.

—   Lustes maksā naudu,— Dūnis viņu mierināja. Iesniedz jaunu lūgumu. Es pielikšu apliecību, ka tu nopelni tikai 20 rubļus mēnesi. Bez biksēm staigāt nav atļauts. No svaiga gaisa vien neizdzīvosi. Ja netic, lai pārbauda tavas darba spējas. Lai ierodas gara un miesas eksperti. Tad būs jaunas lustes.

Miķelis zināja, ka viņam pašam rēķins nebūs jāmaksā. Bet visi slepenie filantropi nebija tik čakli maksātāji kā Dūnis. Tos nedrīkstēja ar smagu summu sabaidīt.

—   Labs ir,— viņš atbildēja.— Uzrakstīsim jaunu lapu. Bet ar tiesu nav ko piņķēties. Iesniegsim pašam ministram. Beigās es lūgšu man piesūtīt viņa partijas biedra karti. Tai jāvelk.

Miķelis nebija vīlies. Maksājumu samazināja uz pusi. Atlikušos 15 rubļus varēja samaksāt sešos termiņos. Partijas biedra karte atnāca piedevām. Visi jutās apmierināti.

, Vecajam sludinātājam Podiņam. neklājās viegli. Purvā mirkstot iegūtais reumatisms arvien vairāk nolēmēja kājas, savilka augumu čokurā, radīja asas muskuļu sāpes. Modināšanas darbu nācās pavisam izbeigt. Līdz ar to zuda pēdējās mīlestības dāvaniņas. Saiešanas tempļa celšana bija jāatstāj nākamām paaudzēm. Ilgus gadus šis templis, kur katrs varēs brīvi ticēt un savu Dievu pielūgt, šķita viņa dzīvības mērķis un piepildījums. Nevienu rubli no ievāktām dāvaniņām viņš nebija izlietājis savā labā. Tie gulēja bankā un revolūcijas gados visi aizgāja bojā. Varbūt Dievs pats tā bija gribējis. Viņa dēls jau mācīja: Kad tu Dievu pielūdz, tad nedari tā, lai citi redz un apbrīno, bet ieej savā kambarī un aizslēdz durvis. Maldīties bija cilvēcīgi. Podiņam tomēr palika tīra apziņa, ka viņš labu gribējis un mācījis tā, kā Dieva dēls pavēlējis — bez maksas. Tagad viņš bija slims un nabaga vīrs. Vecā koka māja Gaujas krastā ar katru gadu vairak satrūdēja un sašķobījās. Jumts laida ūdeni cauri. īres naudas tikko pietika nepieciešamākiem remontiem.

Podiņš kuva arvien vientulīgāks. Viņa kādreizējā draudzite tagad bija izklīdusi visos debesu vējos, vai domāja vairāk par sevi un savu labklājību, mazāk par Dievu un viņa brīnumiem. Podiņu ttas dziļi sāpināja. Viņš gribēja palikt patiess, savai pārliecībai uzticīgs līdz galam. Ne kā tie algotie varizeji un rakstu mācītāji, kas maizes karā viņu gadiem ilgi bija vajājuši. Slimiem tik mācīja lūgt veselību no Dieva, bet paši staigāja pa dārgiem dakteriem. Podiņš tā nedarīja. Viņš ticēja, ka Tas, kas savu kalpu bija izvilcis no purva akača, viņu izglābs arī šoreiz no |aunās kaites. Ticēja un lūdza, bet glābējs kavējās. Muskuļu sāpes kļuva jo dienas nepanesamākas. Tās koda kā vilka zobiem, neatlaizda- mās pat nakts mierā.

Šajā laikā Miķelis biežāk aizstaigāja pie vecā ticīgā vīra, kas nebija liekulis. Mazāk reliģisku šaubu dzīts, vairāk pavisam vienkāršas un saprotamas cilvēcīgas līdzjūtības mudināts. Kad cilvēku moca sāpes, viņš nespēj mierīgi domāt un citus par kaut ko pārliecināt. Podiņš nespēja pat dienišķās maizes doniņu no veikala pārnest. Viņš nežēlojās un negaudās, bet kāda cilvēka balsi klausīdamies, brīžiem it kā aizmirsa savu nelaimi. Vienu dienu slimais ieminējās:

—   Draugs Miķeli, ko tu doma par Slapjumu? Ļaudis runā, ka viņam esot dots spēks slimos dziedināt.

—   Neticu,— Miķelis vaļsirdīgi atbildēja.

—   Nu tur jau ir tā nelaime, ka tu netici. Es neticu dakteru savārītajām žurgām, tāpēc man no tām nevar nakt nekāds labums. Ar spēku no augšienes pats Dieva dēls dziedināja tizlos un kroplos. Es tam ticu. Viņš savus mācekļus arī sūtija slimos dziedināt. Kas patiesi tādi ir, tie to spēj. Kāpēc viņu spēks no augšienes nevarētu arī man palīdzēt?

Draugs noprata, ka šoreiz nebūs gudri pretoties. Tā taču bija Podiņa pēdējā cerība. Slīcēja pieķeršanās paša izdomātai glābšanas saitei. Skroderzelli Ernestu Slapjumu pazina visi vecākie valmierieši. Čugun- zelli viņš, kopā ar citiem puikām, tolaik kaitināja ar pašsacerētu pantu:

Čugunzelli, Brauc uz elli, Atved manim Koka lelli!

Slapjums bija viens no tiem apķērīgajiem puikam, kuri visādos apstākļos ātri iemācās tikt dzīvē uz augšu. Kad Ernests atrada savu īsto darba lauku, skrodera amats viņu vairs nevilināja. Kādu laiciņu gan vēl izskata pēc turējās pie meistara, tad apmetās pats savā dzīvokli. Mēdz teikt, ka katrs sākums esot grūts. Jaunais censonis iesāka no pareizā gala, tāpēc pirmie izdevumi drīz atmaksājās. Te viens, te otrs un trešais tēvainis, gan Pārgaujā, gan pilsētā, pie alus glāzes sāka paust brīnuma lietas. No izskata viņus par slimiem noturēt nevarēja, tomēr atklājās, ka vienam bijusi veca delamā kaite, otram aizdusa pakrūtē, trešam kaut kas vīvelēm līdzīgs jau no bērna kājas. Izstaigājušies pie dakteru dakte­riem — viss velti. Nu beidzot Slapjums kā ar roku atņēmis. Tavu labu cilvēku! Viņam tādas zināšanas, kādu nav nevienam citam. Kas netic, pats var pārliecināties.

Slimnieki nāca no pilsētas un laukiem. Tie līdzinājās pavasara urdziņām, kas kopā saplūzdamas rada arvien plašāku straumi. Latvijas sākuma gados naudas bija maz, dakteri šķita dārgi, par zālēm arī jāmaksā. Slapjums neprasīja ne plika graša. Tiesa — ja kāds pats, uz drīzāku izveseļošanos cerēdams, labprātīgi pasniedza dāvanas naudā vai graudā, viņš tās aiz pieklājības nenoraidīja. Katrs liktens piemeklētais savukārt saprata, ka tāds cilvēks neēdis un nedzēris nevar tikt pie brīnumainā veselības spēka. Slapjums pieņēma kalponi. Viņa kārtoja slimnieku rindu un pievāca dāvaniņas graudā. Lai kalpone nezagtu, brīnumārsts to apprecēja.

Kuram apdāvinātam cilvēkam, kaut viņš būtu paša Dieva sūtīts, ir trūcis skauģu un nelabvē|u? Kādreiz Slapjums bija cīnījies Šanas puiku barā un vēlāk, cik spēdams, uzslavēja Miķeli. Mēģināja arī paklusām atbalstīt viņa dēkas, bet Šana pretojās:

— Pagaidi zutiņ! Drīz pienāks tava kārta, ja nebeigsi tautu mānīl.

Miķelis draudēja, bet nesteidzās. Pirmie pret Slapjumu sacēlās Valmieras dakteri. Viņi savāca lieciniekus, kas vēl nebija paguvuši izārstēties. Brīnumārstu iesūdzēja par ļaužu krāpšanu mantkārīgos nolūkos. Arī apsūdzētais sagādāja savus lieciniekus. Tie visi kā vienā mutē apgalvoja, ka ar tautas daktera palīdzību esot izveseļojušies. Neviens neņēmās apgalvot, ka Slapjums būtu prasījis kādu atlīdzību par padomiem, zālēm vai roku uzlikšanu. Visi teicās saņēmuši tikai tās zāles, ko paši atnesuši. Cukuru, sali, un kādu mazumiņu sadedzināta papīra pelnus. Par veselībai tieši kaitīgu šādu maisījumu nevarēja apzīmēt. Slapjums tika cauri ar tiesas brīdinājumu. Toties prāva viņam sagādaja plašu reklāmu. Par to runāja ļaudis, rakstīja laikraksti. Kas varēja noliegt, ka liecinājuši izdziedētie? Daudzi nodomāja: nav dūmu bez uguns.

Brīnumārsts pats saprata, ka Valmierā tomēr nebūs ilga palikšana. Jāpameklē vientulīgāka vieta, kur retāk ieskātās skauģu acs. Viņam laimējās. Uzņēmīgais skaņradis Emīls Melngailis, no Rīgas pa tālruni saimniekodams, bija izmēģinājies ij vistkopībā, ij cūkkopībā, ij teļu barošanā, bet stāvus bagāts netika. Pavisam cita lieta bija Taškentā — tur pat līdz cāļiem netika. Olas laikus apēda kadeti un vēl pieklājīgi samaksāja. Melngailis izlēma savus Priekuļu Eicēnus pārdot un nopirkt namu Rīgā. To padzirdējis, Slapjums nāca kā paša liktens sūtīts. Aprunājās, patielējās par dzīvo ij nedzīvo inventāru, tad sapratās. Drīz noskaidrojās, ka jaunajam saimniekam tādi sīkumi nemaz nav vajadzīgi. Tos mierīgu prātu varēja laist ūtrupē. Par tukšu māju Slapjums samaksāja skaidrā vienu miljonu divsimttūkstošus rub|u. Viņš to spēja un zināja, ko dara.

Podiņš viens līdz Eicēniem nevarēja aizbraukt. Sarunāja to izdarīt nākamā sestdienā, kad Miķelis atbrīvosies no darba. Laiks pagadījās kā aicināts. Sausās, saulainās dienas nelabums tā ka pielaidās — slimnieks varēja noturēties uz kruķiem. Pavadonis katram Slapjuma pacientam nepieciešamo kilo cukura un kilo sāls bija laikus iegādājies. Tur klāt pienācās loksne rakstāmpapīra. Ari tās netrūka. Podiņš neaizmirsa kabatā ieguldīt pusbībelīti. Visu nakti viņš bija lūdzis Pestītāju savu kalpu no ļaunās kaites atpestīt. No rīta neko neiebaudīja, kā kad postos pie Dieva galda. Vagonā iecelts, tomēr jutās diezgan spirgts un spēcīgs, lai visu ceļu nosēdētu uz cietā sola. Vilciens vilkās uz Cēsim. Aiz loga manīja vasarīgas druvas, zaļas birztalas, ziedošas pļavas. Pilnplaukumā smaidīja Latvijas rāmā daba, leknās ainavas.

—  Cik skaista ir Dieva pasaule, ko viņš sagādājis mums, nabaga grēciniekiem,— Podiņš ieminējās, par visu skatīto priecādamies, kā bērns pie svētku eglītes.— Skat', putni lido gaisā un lopiņi ganās pa krūmiem — visi veseli. Kāpēc? Putni ar jaukām dziesmām slavina savu Radītāju. Puķes mūs iepriecina, un zāle baro kustoņus. Tie dod mums pienu un gaļu. Tik liela ir Dieva gudrība. Tikai mēs, cilvēki, esam viņam parādnieki. Tāpēc mums viss jāizlūdzas, visas sodības jāpieņem bez kurnēšanas.

Vēl viens salmiņš, pie kā slīcējam turēties — nodomāja pavadonis. Savā nelaimē grimdams, cilvēks jūtas nevarīgs un niecīgs. Viņš meklē kādu stipro, drošo, kam pieķerties. Vai pats nekad neiemācīsies peldēt?

Klusēdami viņi iebrauca Cēsīs. Diemžēl, šī pilsēta tikpat smalkjūtīgi nesagaidīja ciemiņus. Ap veco pilstorni, kā sodrēju mākonis, griezās kovārņu bars. Brīžiem aiz kāda satraukuma vai domstarpībām tas pašķīda pāri visai pilsētai un ķērca tik skarbi, tik sirdīgi, ka pieaugušie cēsnieki aizturēja ausis, puikas svieda ar akmeņiem. Miķelis pavīpsnāja. Podiņš šos slavinājumus likās nedzirdam. Sameklējuši ormani, viņi brauca uz Eicēniem.

Tavu brīnumu! Vai tur notika ūtrupe, vai gada tirgus? Gatvei aizvilkts bomis, kā dzelzceļa pārbrauktuvēm. Tālāk tikt nevar. Pagalms pārredzams. Pa vidu tam izvilkta gara slite. Abās pusēs stāv zirgu un ratu rindas. Cilvēki sēd, staigā, sarunājas pulciņos. Ko nu?

—   Palūk, tur pie vecā oša karājas zvana kloķis,— ormanis pamā­cīja.— Kungs, pievelc! Tad attecēs sētas puisis.

Kad stingrāk pievilka, klāt bija. Pēc kā šurp braukuši? Cukurs, sāls un zāļu tējas bodē vēl turas. Siļķes, maize, žurku un prusaku zāles izpārdotas. Aka izsmelta sausa. Āre, cik tur jau dirnētāju priekšā! Atbraucait rīt gaiļos. Tad tiksit rindas sākumā.

—  Nepūt pekstiņus!— Miķelis saerrojās.— Kas mums gar tavu bodi? Pie kunga atbraucām.

—   Kungs nokusis. Ar darbiem pārrāvies. Šodien nav runājams.

Podiņš smagi nopūtās. Miķelis no kabatas izvilka vizītkarti. To, uz kuras lasāms:

Grafs

MIĶELIS AMĀLIJAS DĒLS VANAGS sv. Miķeļa armijas feldmaršals Gaujas flotes admirālis u tt u tt

Viņš pasniedza to cerberam un pamācīja:

—   Iespied šito savam kungam saujā. Ar to pietiks.

Puisis aizgāja. Nudien, apdāvināts cilvēks — Miķelis nodomāja par Slapjumu. Pat no ūdens prot naudu taisīt. No žurkām un prusakiem vien jau varētu pārtikt. Šanu viņš nedrīkstēs noraidīt.

Ta notika. Kungs aicināja aprunāties. Ormani ar Podiņu ielaida pagalmā.

—   Miķeli, ko tu te vazājies?— Slapjums strupi noprasīja.— Nejau­cies manās darīšanās. Vai naudas pietrūcis? Cik vajag? Dabūsi. Tad izkūpi.

Miķelis pasmējās. Vai cilvēks ar tik daudz augstiem tituliem varēja tā uzreiz izkūpēt, kā tūļīgs priekšnieks kādas biedrības gada sapulcē? Viņš apsēdās slimnieku krēslā un teica:

—   Rāmu garu, Ernest. Ne naudu ņemšu, ne došu. Veco Podiņu atvedu. Grūti iet laga virām. Tev jāsalāpa.

—   Ja noticēs, salāpīšu. Bet ne šodien. Pillā sēta latgaļu. Nositīs, ja ņemšu bez rindas. Limbažnieki arī nikni. Atbrauciet rīt, vai parīt,— Slapjums tielējās.

—  Tad būs par vēlu. Vai nezini, ka šurp nāk zinātnes vīru ekspedīcija? Uz Sietiņiezi, Cēsupils pagrabiem un Priekuļu Eicēniem. Vairāki veci profesori no Rīgas. Ir jau Cēsīs. Man uzdeva paziņot. Rīt būs te. Grib gruntīgi ar visu iepazīties.

—  Tu esi traks!— Slapjums iesaucās.— Te ir mana māja. Nevienu nelaidīšu iekšā. Lai iet ratā!

—   Neies,— Miķelis mierīgi turpināja.— Veselības ministrija uzde­vusi revidēt. Apriņķa priekšnieks iet līdzi un raksta pratināšanas protokolus.

Slapjums brīdi zaudēja valodu. Tad uzsita dūri uz galda:

—   Sasodīts! To izdarījis tas plikadīda — būdinieks. Tepat kaimiņos, aiz aklas skaudības. Viņš arī vingrinās ārstēšanā, bet nav panākumu. Ko nu darīt?

—   Iegrūd tur pagalmā katram pa šņaucienam un dzen projām. Māja tev jādabū tīra,— Miķelis pamācīja.— Es pačukstēšu, ka Aglūnas Dīva mote dzīdina dūšeigok, nekā Ļurdā.

Pāris stundās sēta bija tukša. Puisis pievāca zirgu renkuļus, lai neviens nemanītu, kāds tirgus tur bijis. Ormanis garlaikojās pie tukšās akas. Klusībā viņš prātoja, cik kungiem noprasīt par ilgo nīkšanu. Podiņš jau sēdēja slimnieka krēslā, kur varēja ērti atlaisties uz muguras.

Brīnumārsts izskatījās satraukts, rīkojās steidzīgi, izklaidīgi. Nepra­sīja ne sāli, ne cukuru. Aizmirsa pat, ka neviena lieka persona nedrīkst atrasties viņa kabinetā. Kad apķērās, lūdza iziet Miķeli priekšnamā. Baltā ķitelī, gumijas kurpēs, gludi apskuvies, papīri uz galda — Slap­jums tā izskatījās cienīgs un atgādināja parasto dakteri. Podiņam tāds lāga nepatika. Viņš bija iedomājies, ka brīnumaino dziedināšanu iesāks ar kādu lūgšanu, izvilka savu pusbībelīti un raudzījās apkārt.

—   Es te nemanu ērģelītes,— slimnieks ierunājās.

—   Kam mums tās?— Slapjums atjautāja. Viņš sēdēja pie galda un uz baltas papīrlapas vilka noslēpumainas zīmes ar korķī iestiprinātu šujmašīnas adatu.

—   Es domāju, kopā nodziedāsim kādu garīgu dziesmiņu, noskaitīsim Tēvareizi,— Podiņš turpināja.

—   Liekas pūles, mīļo mācītāj,— brīnumārsts atsmaidīja.— Jātic. Tikai jātic. Kas tic un paļaujas, tas taps dziedināts. Tā ticība ņem pretī veselības spēku. Bez ticības to lej kā caurā mucā. Tas caurums katram pašam jāaizbāž.

Viņš piecēlās, palīdzēja Podiņam atpogāties. Tad iegāja tumšā sānistabiņa. Tur kaut kas tā kā šņāca, kā švīkstēja. It kā pirkstu galus gar biksēm vai gurniem strauji berzētu. Bet varbūt tā bija kāda steidzīga sačukstēšanās? Podiņš ausījās, tomēr pie skaidrības netika. To laikam nevienam citam nevajadzēja zināt. Bet kāpēc tie gaismas gari savu ārstu uzpildīja tumsā? Podiņš bija lasījis, ka pielādētiem svētajiem izaugot spīdīgs riņķis ap galvu. Redzēts tāds nebija. Arī šitam trūka Dieva greznības. Tas sīkums. Galvenais — nedrīkstēja šaubīties.

Oi, oi, oi, kā viņš spaidīja un knaibīja sāpīgās vietas! Pirksti šķita karsti, dzēlīgi, it kā ar adatām kāds miesu durstītu. Sāpes kļuva tik asas, ka trīsas skrēja pa dzīslām, dvēsele leca pa muti laukā.

—   Nekliedz! Paciet! Tici! Vājums turas pretī. Ar varu jāizdzen!— Slapjums reizi pa reizei murmināja.

Beidzot pamanīdams, ka slimnieks kļūst gļēvs, viņš atlaidās. Podiņš ieslīga tadā kā snaudienā. Pēc briesmīgās mocības, viņš laikam pēkšņi jutās kā Dieva klēpī. Krampjaini savilktā seja izlīdzinājās, noskaidrojās. Lūpas šad tad iekustējās, balss klusēja. Augums pieplaka krēslam. Kas lai zina, varbūt slimnieks jutās tik labi, ka negribēja vēl atmosties.

Šoreiz izdevās — Slapjums nodomāja. Atstādams Podiņu mierā, viņš uz paplātes sadedzināja sasvītroto papīra lapu. Tikai tad atminējās, ka trūkst sāls un cukura, kur piejaukt pelnus. Viņš izgāja priekšnamā pie gaidītāja.

— Tagad zāles jāsataisa. Kur ir tās mantiņas? Naudu neņemšu. Būs labi. Vecais turējās kā lauva. Pašreiz noguris, bet laimīgs. Ved drīzāk mājās.

Kad Miķelis un sētas puisis Podiņu iznesa ratos, viņš izskatījās pavisam gaudens. Neko nerunāja — ne žēlojās, ne priecājas. Miegaini nokāra galvu, meklēja kur pieturēties. Likās, ka veselības spēks no viņa izgājis, nevis ienācis. Vagonā nolikās guļus. Miķelis aptaustīja pulsu — tikko samanāms. Sirds pārguruši.

Otra dienā pēc spēcīga seansa Podiņš nomira. Kas lai zina, no kadas kaites. Katram jau vienreiz jāmirst. Ārsts uz apliecības uzrakstīja: Sirds vājums. Viņš nezināja to, ko zināja Miķelis. Runāt vai klusēt — bija grūti izšķirties. Tev nebūs par savu tuvāku ļaunu slavu celt, bet viņam palīdzēt un visas lietas par labu griezt … pavēlēja baznīca. Ja arī to ļauno slavu celtu — nekas Podiņam nebūtu līdzēts, teica saprāts. Kas varēja skaidri pierādīt, ka Slapjums viņa sirdi pārmocījis? Varbūt tā varga bija jau kopš piedzimšanas? Miķelis klusēja.

Modināšanas draudzīte tomēr nebija aizmirsusi savu sludinātāju. Ta salasījās kopā un nabagu ļaužu sirsnīgā vienkāršība izvadīja veco, ticīgo vientuli uz Valmieras kapu kalniņu. Ev. lut. baznīcai vairs nebija tiesības viņu izraidīt ārpus sētas.

—   Graf, brauksim uz elli!

—   Kam mums pašiem braukt? Pagaidīsim, lai vellēni aizved.— Mi­ķelis atjautāja.

Pauka neatlaidās. Viņš vēlreiz -izmeta makšķeres āķi. Laiva lēni slīdēja Dīveliņa puslokā. Airi bija ievilkti. Miķelis sēdēja pie stūres.

—  Tā ir pavisam cita elle, par ko es runāju,— makšķernieks turpināja.— Spēļu elle. Saproti?

Kā nu nesaprast! Arī Šanas virsaitis bija izlasījis Rīgas laikrakstos jaunākās ziņas. Nodibināts jauns, mūsu valsts saimnieciska dzīvē daudzsološs uzņēmums. Spēļu kazino Bulduros. Valdības atļauja jau iegūta. Uzņēmums sekmigi konkurēs ar Montekarlo, Monako un citiem slaveniem spēļu klubiem. Bagatie ārzemnieki brauks ar valūtu. Akcio­nāri maksās lielus nodokļus valstij un pašvaldībai, tā dodami iespēju mūsu jūrmalai izbūveties par pirmklasīgu kūrortu. Atbalstīs latviešu zinātni, rakstniecību, visu kultūras dzīvi. Tikai jāpasteidzas, lai leiši vai igauņi neaizskrien priekšā. Bulduru viesnīca jau pārbūvēta par luksusho- teli. Spēļu galdi un miljonāru gaumei piemērotas mēbeles saņemtas no ārzemēm. Kvalificēts personāls angažēts no Montekarlo. Atklāšanas svinībās piedalījušās augstu stāvošas personas. Ēsti hummeri, plūdis šampānietis.

— Esmu novērojis,— Pauka turpināja,— kad tu esi klāt, zivis naskāk ķeras uz āķa. Kāpēc lai tur neķertos? Makšķerēšana vien ir.

Pauka bija vēl gados jauns, uzņēmīgs, bet paklusām māņticīgs cilvēks. Veikals gāja samērā labi, bet krievu izlaupītie laucinieki un pilsētnieki neko daudz vēl nevarēja nopirkt. Peļņa nepieauga tik strauji kā veikalnieks vēlējās. Tāpēc Paukam bija padomā Cēsīs atvērt otru veikalu, pēc tam Jelgavā trešo, Liepājā ceturto un beidzot sadales centrāli Rīgā. No turienes ar vairumā iepirktu vai pašražotu manufak­tūru un galantērijām varētu iekarot visu Latvijas tirgu. Vārdu sakot, iegūt monopolu valsts apmēra un tad diktēt cenas pēc patikas. Trūka tikai naudas otra veikala atvēršanai un uzticības valsts aizdevuma iegūšanai. Šo mezglu Pauka bija nolēmis pārcirst ar naudas spēli, pieaicinot Miķeli kā paša Likteņlēmēja izraudzītu laimes pievilcēju.

Ko virsaitis tur varēja iebilst? Pauka atbalstīja Šanas akciju sabiedrību, viņam vajadzēja ari kādu nieku nopelnīt. Ja augstāki spēki Miķeli patiesi bija apbalvojuši ar tādu pievilcību — tos neklājās apvai­not. Makšķernieks tanī vakarā izvilka divas līdaciņas siļķu garumā. Tātad viņam taisnība. Sarunāja braukt nākamā sestdienā.

Pauka izplānoja, ka lieku naudu līdzņemt nebūtu prāta darbs. Var pazaudēt, iztērēt, krist nagos kabatu zagļiem, kuri pa laikam ložņā ap bagātiem ļaudīm. Ņems tikai visnepieciešamāko. Amālijas dēlam nebija vairāk pie dvēseles. Tā viņi, neviena nepavadīti, lai skaudība nenāktu līdz, aizbrauca savai laimei pretim.

Ko lai sadara visu garo ceļu līdz Rīgai? Paukam precēšanās prieki vēl priekšā. Nav tikai laika. Viņš izvelk no kabatas romānu un Pēdējo Brīdi. Tas ziņojumu veidā iespiež Bulduru kazino sludinājumus un sniedz visplašāko informāciju par spēļu kluba darbību. Te jau ir. Visā drīzumā grezni iekārtotajā hotelī atvērs fešenablu naktsklubu ārzemju viesu izpriecām. Izlutinātiem gārdēžiem netrūks visas pasaules delika­tešu. Varēs apmierināt visus pieprasījumus pēc skotu viskija, zviedru punša, franču šampānieša un mūku liķieriem. Mākslās programmās uzstāsies Parīzes rēviju zvaigznes un Indijas faķīri. Rudeni pēc spāņu architekta plāniem izbūvēs plašu ziemas dārzu ar mākslīgo sauli, ziedošām palmām un zelta zivju dīķiem. Viss būs darīts, lai lielo valstu miljonāri mūsu jaunā republikā justos kā savās mājās. Var droši teikt, ka kazino ienesīs valstij daudz vairāk valūtas neka viegli nokārtojamās laulību šķiršanas prāvas, kas pievilka vairākkārt precēties kāros ārzem­niekus.

Lieliski! Tik patriotiska rīcība bija katram cilvēkam saprotama un atbalstāma.

Šanas virsaitis arī šoreiz nešķīrās no amata svārka, cilindra un monokļa. Pat ellē viņš gribēja ierasties kā oficiāla persona. Aiz tās pašas ierastās taupības abi nebija iekāpuši vagona otrās klases nodalījumā, apmierinādamies ar tautas soliem. Jau pie Lodes, tikko ierausies, kāds vientiesīgs lauķis apvaicājās, vai tik švītīgs kungs no Salamonska cirkus būšot? Dumjš kas dumjš!

—   Nepūt vāverītes, papiņ!— Miķelis lepni atcirta.— Vai cirku esi kādreiz apostījis? Tur nestaigā grāfi, bet klauni ar pūsli degungalā. Še, lasi un proties.

Lodes onkulis saņēma vizītkarti ar grāfa kroņa nospiedumu. To,kas tur rakstīts, viņš vāju acu pēc neizlasīja, bet tādam drukātam dokumen­tam bija jānotic.

—   Saki nu viens cilvēks, grāfi vēl saglabājušies!— vecais brīnējās.— Tad jau gan manam dēlam tā jaunsaimniecība būs jāceļ uz ratiem, kā mūsu pagastā baida.

Saruna pievilka citus braucējus. Kāds piebilda:

—  Kur tu kreimu dabūsi dibenā. Tas Siguldas kņazs arī tepat Rīgā mācot dančus. Dancināt viņi prot.

—   Bet maki gan tukši. Trešā klasē jābrauc,— kāds nenovīdīgs sievišķis iekrita valodā.

—   Neplukš, neplukš, man mīl meitin,— grāfs atsaucās, Goldfeldu- Zeltiņu atdarinādams.— Man tā kariet Rīgā gaid*. Kas kāpj iekšā, to velis parauj. Es ir first fon Pešavar …

—   Ļautiņi mīļie! Dziržat nu paši. Šitais jau ir no Strenča izmucis. Sienait ciet, lai nenodara skādi!

Braucēji iesmējās, bet siet nedomāja. Ne mūsu cūka, ne mūsu druva. Lai izdaras kārtībnieks.

Kārtībnieka vagonā nebija. Pešavarietis mierināja, ka neesot kārs uz zemas kārtas sieviešiem. Ceļa biedrs piepalīdzēja, kā ārsts ņemdams viņu savā aizbildnībā.

Tagad jāuzmanās — Miķelis nodomāja. Tauta grāfus vairs neciena. Notura par dulliem.

Pauka bija atradis interesantu ārzemju ziņu no Monako. Pēdējā Brīža speciālkorespondents telegrafēja, ka visa pilsēta karogota, jo kads vienkāršs kazu gans no kalniem kājām atnācis uz spēļu kazino un tur vienā naktī kļuvis par miljonāru. Jau nākamā dienā vareni uzcirties un saņēmis vairāku aristokrātisku dāmu, starp tām dažu padzīvojušu princešu, precību piedāvājumus. Bijušais baskājis turpinot spēlēt ruleti un jūtoties laimīgākais cilvēks pasaulē. Lai nu vēl kāds saka, ka dzīvē neiet tāpat kā pasakā.

Rīgā nebija ko kavēties. Sāks jau sestdienā, lai līdz svētdienas pievakarei var piepildīt kabatas. Veca lokomotīve, slapju malku rīdama, šņākājās piecu lopuvāģu priekšgalā. Iekāpšanai pieslietas trepītes. Brau­cēju stāvgrūdām. Virziens uz jūrmalas pusi. Iepūšas, ieklabas un aiziet.

Pie Lielupes apstājas. Konduktors kliedz:

—   Visiem izkāpt! Tālāk neies!

Kas noticis? Ceļš izskalots? Lokomotīve sagājusi dēlī?

—   Runā kā bez acu!— konduktors pukojas. Vai pirmo reizi braucat? Redzat, ka tilts iegāzies. Nav vēl salāpīts. Līdz otram krastam jāiet pa pontoniem.

Pa ātrumā sadiegto pontonu tiltu ļaudis negāja, bet skrēja. Savu stundu jau kājās nostāvējis, katrs gribēja tikt pirmais un apsēsties. Vieglais tilts turējās ar Dievu uz pusēm — vietām grima, vietām cēlās.

—   Kā tie ārzemju grāfi un miljonāri te tiek pāri?— Pauka domīgs ievaicājās.

—   Nebaidies! Viņi brauc ar savām luksus laivām. Kapteinis priekšā, motors pakaļā,— Šanas grāfs paskaidroja.

Otrpus Lielupes stāvēja tikai trīs lopvāģi. Nebija sliežu platformas.

Te jau iekāpt nācās pa garākām trepēm. Kad glaunais valmierietis uzmanīgi rāpās augšup, kāda aizkavējusies zemeņu sieva iesaucās:

—   Nu šitais laikam būs riktīgs ārzemnieks! Rausies, rausies žiglāk! Bānis tūdaļ jozīs tālāk.— Ar savu plato plaukstu viņa paspieda kāpēju pie pakaļas.

Applukusī un sagrabējusī Bulduru stacija vēl turējās pakšos. Atbrau­cēji ātri izklīda pa savām pažobelēm. Valmierieši brida pa šaurām smilšainām ieliņām uz Bulduru viesnīcas pusi. Tagad to sauca par Bulduru Casino. No ārpuses skatoties — veca koka ēka. Divi stāvi, vaļējās verandas, stīpiņām izrotātas, šur un tur pielāpīts jumts. Sens krāsojums apbirzis tapat ka citām vasarnīcām. Tikai mastā uzvilkts Latvijas karogs, auklās izkārtas citu zemju fladziņas. Tās pauž jautru noskaņu kā zaļumballē.

Kur tie ārzemnieku limuzini? Būs garažās iebraukti, lai putni neaptaisa. Toties pie ieejas stāv cienīgs šveicars. Uniforma ar zeltainām tresēm. Paceļ cepuri, zemu paklanas. Neteic ne vārda, tikai atver durvis, norāda iet pa labi. Tur sēd kāds kungs aiz rakstāmgalda.

—   Vai kartes ir?— viņš vaicā skaidrā latviešu valodā.

—   Kādas kartes? Vai spēļu?— Miķelis brīnās.

—   Mēs gribam likt uz ruleti,— Pauka piemetina.

—   To varēs. Bet ieejas kartes jāizpērk. Tāds noteikums. Vienai reizei maksā 25 rubļus. Der 24 stundas. Par nedēļu 100, par mēnesi 300 rubļu. Spēlēt drīkst tikai ārzemnieki. Kas jūs, kungi, būtu un kā sauktos? Tas ir — kā ierakstīt jūsu godātos vārdus? Ārzemniekiem nekādus dokumentus neprasam.

Ak tad tādas tās lietas! Valdības rīkojums latviešus nepielaist. Ko lai dara? Jāizpilda. Pauka saņēma karti uz marķīza Žana Žaka Paukē vārda. Miķeli ierakstīja par poļu grāfu Mičislavu Šanovski. Abi saņēma norādījumu zālē nerunāt latviski.

Tāda nu bija tā elle! Pelēka, zili piepīpota telpa. Agrākus laikus kalpojusi vācu un krievu kungiem ēšanai, dzeršanai, dancošanai. Labi, ka pār galvu nav griesti, bet spraišļi. Citādi noslāptu, kaut gan hazardistu nav daudz. Tā ap pussimts galviņu, vairums sievietes. Sēd ap garu, platu galdu pašā elles vidū. Uzcirtušās kā galma dāmas, izkrāsoju­šās kā raganas. Klusē, pīpē, sasprindzinātiem skatiem it kā piekaltas mazai bumbiņai. Tā ripo pa spožu, galda vidū iedobtu, metalla b|odu. Kāds vīrs sēd augstāk krēslā kā elles tronī. Viņš vērīgi seko bumbiņai un, tikko tā apstājas, sauc svešā valodā laikam kādus skaitļus. No tiem grāfa Šanovska auss atšķir tikai vienu — zero! Tad elles lielkungs ar tādu kā slotiņu biljarda nūjas galā piemēž uz galda noliktas naudas čupiņas laimīgajiem vinnētājiem. Kas par to, ka laime ellē neatspoguļojas ne mirkļa smaidā. Neviena smiekla, neviena joka. Visas acis, drudžaini iekaisušas, gaida nākamo slaucījumu.

Marķīzs Paukē uzgrūda veselu simtnieku uz savu laimes skaitli 13. Tajā viņš bija dzimis, iesvētīts un atvēris pirmo veikalu. Grāfs lika 50 uz diviem pusskaitļiem. Piķis un zēvelei Pusīte ienācās, marķīza simtnieku aizmēza citam. Zaudētājs brīdi padomāja, tad lika nākamo simtnieku uz 31. Varbūt ellē lasa tāpat kā žīdu bībelē — no labās uz kreiso pusi. Grāfs savu daļu uzlika uz ceturtdaļu skaitļiem. Bumbiņa ripoja, elles lielkungs — krupjē sauca un mēza. Atkal tas pats! Simtnieks vējā, trīs ceturtdaļas nāk atpakaļ. Labāk tā, nekā nekā.

Marķīzs piesēdās grāfam blakus. Bumbiņa ripoja, krupjē mēza. Trīs simti atpakaļ! Grāfs tukšā. Aiz pēkšņa prieka, vai sirdsapziņas pārmetu­miem, francūzis iežēlojās par poli, kas bradāja tik seklos ūdeņos. Vienā rāvienā marķīzs bija pakampis 300. Nākamā gājienā liks tos visus galdā un iegūs vismaz 600. Bet iepriekš jāpasūta krietnas vakariņas sev un laimes nesējam. Marķīzs pamāja vienam no sargiem vai apkalpotājiem, kas stāv aizmugurē:

—   Ekt ober aus restorant!

Atskrēja mazs vīriņš, gludi pieglaustiem matiem, šotelīti ap vidu, dvielīti uz rokas.

Kā jau franču marķīzs, Paukē droši nodiktēja:

—   Aranžē! Supē! Samb separē!— Parādīja divus pirkstus un piebilda:— Markīz Paukē.

Cilvēks saprata.

Ja laime pati nāk virsū, tad pasteidzies, nelaid to garām. Tā domādams, Paukē uzsvieda trīs simtniekus galdā. Deviņi nāks atpakaļ. Trrr … bumbiņa apstājās. Kas tas? Tukšs!… Viņš aizmēza uz otru pusi. Šanovskis pievāca pāris banknotītes.

—  Tagad tu nopasē,— marķīzs pačukstēja ceļa biedram.— Nav labi, ka divi liek reizē. Laime var pārskatīties.

Pazaudēto vajadzēja atdabūt. Paukē lika nākamos 300. Tas pats! Kā lauvas rīklē — beigts un pagalam. Lai velis par mazu puiku paliek! Taisnībai jābūt! Spers visus sešus galdā. Tik daudz vēl iznāks? Jā, ir! Marķīzam dreb pirksti, tā domājot un skaitot. Kāds it kā biksta, uztrauc, apmāj, spiež iet vabank! Tā būs laime. Marķīzs piemiedz acis, aiztura elpu, viss sastingst gaidās. Tas tur augšā kaut ko izsauc. Švīks — šviks — šviks .. . Alver acis. Tukšs!. .. Tāds kā elles trulums bridi nolēmē nelaimīgo marķīzu. Kāds pagrūž pudelīti zem deguna.— MersI! Mersī bakū!— viņš izdveš un atdzīvojas. Pirmā doma iesitas galvā — blēdības! Te notiek šmuguļi. Cilvēkus apzog. Jārīkojas.

Restorānā sagaida tas pats ar šotelīti apjoztais vīriņš. Ieved nevēdi- nātā istabelē, kas ož pēc pelējuma. Galds, vecs dīvāns, paris krēslu. Pie sienām bildes — briedis bauro, nāras peldas. Viriņš paklanās, nosit ar dvielīti putekļus no galdauta, tad latviski apvaicājas, ar ko kungi grib iesākt. Nu, protams, ar siļķīti un šņabīti. Otrā var dabūt jēra cepeti, šašļiku un akniņas. Viss svaigs, vakar slaktēts. Tad vēl pāris kausu alutiņa.

—   Mēs esam ārzemnieki. Latviski neprotam,— grāfs atrunājas.

—   Zinu, zinu. Tas nekas. Te visi drīz iemācās latviski. Tūdaļ būs gatavs.

Tikko viņš izgāja, valmierieši sarunājās viņu par naudu iztaujāt. Kas te īsti notiek un kā var tikt pie bagātības? Šurp nākot viņi bija pamanījuši, ka šveicars pie ieejas stumj atpakaļ kādu vīru mellā mētelī, enerģiski saukdams:— No, no sēr! No, no!

Kad jēra cepetis bija notiesāts un divkāršā dzeramnauda samaksāta, Pauka apvaicājās vai te ar sevišķu laipnību nevarot drīzāk tikt uz augšu. Kā būtu iespējams iegūt tā kunga labvēlību, kas tur sēd augstajā krēsla uti rīkojas ar garo slotu? Latviski jau viņš laikam nerunā?

Vīriņš ar dvielīti iesmējās.

—   Kā nu nerunā! Viņu sauc Upenieks. Copotā bijis. Tur iemanījies krupa amatā. Dzeramnaudas viņš ņem. Vai palīdzēt var, to, kungs, es skaidri nezinu.

—   Man likās, ka vienam, kas ap savu brūti berzējās, bija lieka bārda,— Miķelis ieminējās.— Vai te būs masku balle?

—  Cst! Tas ir kāds augstāks bankas ierēdnis. Par to, kungs, nevar runāt.

—   Bet kas tas bija par sēru, ko šveicars neielaida pa durvīm?— Mi­ķelis tincināja.

—   Ahā, par to var. Tas bija mācītājs. Tādus jau ellē neielaiž,— vī­riņš iesmējās.

—  Kāpēc neielaiž?— Miķelis neatlaidās,

—   Nav nekāda labuma. Nespēlē, bet svētas. Viens luteris te paslepus velk un uzliek pa pieciniekam. To piecieš. Bet kad baptists tiek iekšā, tad sprediķis tūdaļ iet vaļā. Tas bija baptists.

—   Nu es saprotu,— Miķelis pielika punktu.

Pauka pa to laiku bija pārskaitījis naudu. Mielasts izmaksāja tikpat dārgi kā Švarca restorānā, Rīgā. Ceļa nauda jāatliek citā makā, lai tiktu mājā. No niecīgā atlikuma vairs neiznāca ko spēlēt. Vai te nav kādas bankas nodaļa atvērta?

—  Tādas, kungs, nav. Bet naudu pret vekselīti var dabūt pie barona Tankeļa. Tepat hoteļa trešā apartamentā. Viņš labprāt izpalīdz.

Valmierieši pieklauvēja pie izpalīdzīgā barona durvīm. Atvēra sulainis, īsts milzis. Apprasījies krievu valodā kas par ļaudīm, viņš abus ielaida priekšistabā. Pateica, ka barona kungs arī runājot krieviski, un aizgāja pieteikt.

Barons sēdēja aiz masīva ozola rakstāmgalda, ko no ienācējiem atdalīja finiera nožogojums. Izskatījās gandrīz kā īstā bankā. Baronam sirmi deniņi, galvas vidus kails, raga brilles uz līkā deguna. Abus valmieriešus vērīgi aplūkojis, viņš palūdza īstos dokumentus. Jā, var dabūt katrs vienu tūkstoti. Termiņš pēc mēneša. 30 procenti. Tos tūlīt atvilks no izmaksājamās summas. Nav pieprasīti, bet maksāti pēc pašu vēlēšanos. Žirēs viens otram. Vai ir ar mieru?

Sulainis turpat sēd un klausas. Miķelis atteicas. Pauka pieņem. Barons atvainojas, ka augsto procentu spiežot ņemt dažādi nodokļi un novēl laimi spēlēt. Tad sulainis abus izvada pa durvīm.

—   Man liekas, tas barons ir Tankelvics,— Miķelis ierunājās.

—   Var jau būt,— Pauka nepretojās.— Noplēsa trīsdesmit ādas vienā rāvienā. Bet ko lai dara? Plīst vai lūzt — man jāvinnē.

Kad kazino slēdza, marķīzam vairs nebija plika graša pie dvēseles. Viņš bija darījis visu iespējamo. Augsto vellu ar dzeramnaudām kukuļojis, laimes Miķelim pie rokas turējies, kājas salicis krustis, uzminis kaimiņienei uz kurpītes — viss veltil Laime kā speltē ielīdusi. Nu bija jādomā kur nakti pavadīt. Arī grāfam neiznāca ar ko apartamentu samaksāt. Abi augstie kungi pēkšņi atradās uz ielas.

—   Blēžu banda,— teica Pauka, nopietni saskaities.— Dzīvam cilvē­kam pēdējās bikses novelk.

—   Čābiski,— piemetināja Miķelis.— Bet neizsamisti. Nakts ir jauka. Mēness spīd un jūrmalā bikšu nevajag. Iesim uz kāpām. Man stāstīja, ka te kaut kur dzīvojot pavisam pliki.

Pauka neatbildēja. Viegli runāt tam, kas tikai kādu simtiņu pazaudē­jis. Kas nu būs ar Cēsu veikalu? Kā atspēlēt pazaudēto? Žīds vairāk neaizdod. Nelaimīgais sekoja Miķelim.

Viņi gāja pa liedagu uz Lielupes pusi. Gāja bez mērķa, bez steigas. Tukšs un kluss. Tikai sidrabaina lāma līst pār ūdeņiem un sīki vilnīši saplok baltajās smiltīs. Šur un tur kāds pārītis, pēdējo vilcienu nokavējis, snauž cieši kopā salipis zem priedes.

—   Mācies daba,— Miķelis ierunājās.— Darīsim tāpat. Nakts ir silta. Lietus nebūs. Saspiedīsim muguras kopā, galvu viens otram uz pleca. Rīts nav vairs tālu.

Abi aizsnaudās. Pamodušies tūlīt pārrunāja sapņos redzēto. Pauka bija iemaldījies istā ellē. Tur lielais vellu tēviņš no augšas viņu durstījis ar zelta pīķi un raganas smējušās. Pliks bēdzis, ceļā pazaudējis visu naudu un mājā ēdis jēlu cepeti.

— Patiess sapnis,— Miķelis apstiprināja.— Ir jau piepildījies. Es gan nebēdzu, bet ķēru. Redzēju kā nāras peldas, gribēju kamstīt ciet. Šās, kādas Dievs devis, bēg un ķiķinājas. Skatos, esmu ieskrējis pašā Paradīzes dārzā. Ieva tur ir, kļavlapas nav. Tad tik sāku bēgt un laimīgi nolecu zemē.

Abi iesmējās. Viņi gāja uz pirmo vilcienu. Miķelis draugu tikai pavadīja. Viņš teicās kazino karti aiz taupības vēl izmantot — līdz vakara vilcienam izmēģināt savu laimi. Tā bija tikai izruna. Padomā iezagās kāda cita dēka.

Miķelis spēju ellē neatgriezās. Pietika. Stacijā apēda sviestmaizīti ar lucīšiem, ieņēma vienu kraukšķi aknu izskalošanai, tad mierīgi soļoja uz Majoru pusi. Svētdiena bija padevusies silta un saulaina. No katra pienākušā vilciena izbira simtiem saspaidītu un aizslāpušu rīdzinieku. Vispirms tie pievilka pilnas krūtis priežu aroma, kaut cik sakārtoja saburzītos apģērbus, tad jautri trallinādami pārīšos devās uz kāpu pusi. Pēc patukšotā maka un izniekotās nakts, Miķeļam tāda jautrība šķita nevietā. Smiedamās pretim joza divas vīzdegunīgas skuķes, īsos bruncīšos.

—  Jaunkundzītes,— valmierietis viņas apturēja.— Jūs droši vien zināt, kur te tie plikie ganas?

—   Zinām! Nometiet bikses, tad atradīsit.— Skaļi iespurkdamās, viņas paskrēja garām.— Dullais! Gribēja' ķert mūs uz āķa.

Nav uz mutes kritušas,— Miķelis nodomāja. Valmierā tādas varētu laist raženā darbā. Te atskrien un aizskrien kā vēja bultas. Aha, tur nāk viens saāķējies pārītis.

—   Atvainojiet! Kur te var sastapt nūdistus?

—   Kas tie par zvēriem?

—  Tie nav zvēri, bet pliki cilvēki. Kādus Dievs devis.

—  Tad šļūciet uz kāpām. Labu gabalu tālāk. Kur nav tik biezs, tur daudzi peldas bez kostīmiem. Mums jāsteidzas.

—   Paldies! Paldies!

Miķelis dzird kā jaunskungs drošina savējo. Šitādi subjekti izbrauc no Rīgas, lūrē kāpās, krēslā piesienas peldētājām. Drošs var būt tikai tad, kad pie rokas uzticams kavalieris, kas gaž pa skaustu.

Samuldēja gan štucers. No tādas sugas Miķelis nebija. Viņš meklēja ko citu, kas sensāciju avīzē bija tik pievilcīgi aprakstīts. Nūdistu nometni.

Pašā kāpas malā zem priedes sēdēja cienīgs pāris. Apaļīgs, nopietns, lidz kaklam apģērbies. Uz avīžu lapas izlikti ēdieni un dzērieni. Blakām koferītis un mušu sitamais. Pamatā varētu būt kāda tirgotava vai kāds nams. Meitiņa laikam pelžas jūrā.

—  Atvainojos!— Miķelis paklanas un uzrunā sēdētājus.— Es mek­lēju plikos. Vai varat izpalīdzēt?

—  Mans kungs, pievaldiet mēli!— viņš pikti atcērt.— Vai gribat, lai mēs te izģērbjamies?

—  Tā ir bezkaunība!— viņa ieķērcās.— Vai policijas te nav? Rozā- lij, nenāc! Te ir huļigāns.

Policijas nav. Viņa dusmās pakampj Vectēva kvasa pudelīti un grasas sviest uzbrucējam.

—   Man ir tas gods!— Miķelis paklanas un pasniedz vizītkarti.— Grāfs Šana.

—   Ak grāfs?— viņa apjūk.— Maksi, parādi to karti! Nūja. Neņemat ļaunā. Visādi blandas. Var jau misēties. Ejat, lūk, tur. Tie jaunie cilvēki zinās.

Grāfs novēl labu apetiti un iet. Aiz muguras dzird sievietes balsi:

—  Augstas kārtas kungs, bet piedzēries kā cūka. Laikam meitas meklē.

Viņš neiet pie jaunajiem. Tie vāļājas smiltīs, kutina savas svētdienas brūtes un kļūst nikni, kad kāds viņus traucē. Miķelis apstājas pie saldējuma pārdevēja. Tas, kā jau parasts, spēcīgs vīrs ar krievu bārdu, nošmulētu šoteli priekšā, smagu kasti plecos. Pa liedagu viņš izstaigā garus gabalus. Samaksājis ar karoti pagrābto un papira tūtiņā iesmērēto saldējumu, glaunais pircējs izsaka savu patieso vajadzību.

—   Jā, kungs, tādi ir gan manīti. Dzīvo pudurā. Tur — aiz Buļļu ciema. Pats aizgāju ar savu kasti, bet apģērbtus nelaiž iekšā. Tirgojos pie vārtiem. Ir gan ko noskatīties. Braucait līdz Lielupei, tad kājām pa priedēm.

Kas tie par zeļļiem tanī Pēdēja Brīdī — Miķelis nopukojas. Raksta ka vai mati ceļas stāvus, bet nesaka kur jāiet. Domāju, ka būs te kaut kur klusākā vietā aiz Lielupes loka.

Tikko lokomotīve ar lopu vāģiem apstājās pie pontona tilta, konduk­tors braši uzkliedza:

—   Kungi buļļi! Izkāpt!

—   Ko tas cilvēks lamājas svētdienas dienā?— Miķelis brīnījās.

—   Nelamājas,— kāds paskaidroja.— Tepat jau tuvumā ir Buļļu stacijiņa. Viņš to domā.

Pliko paradīzes meklētājs nogriezās pa kreisi. Drīz sākās mežs. Priedulājs pletās līdz pašai Lielupei un tur sakrūmoja. Nevienas ielas. Tikai kāds dziļām grambām izbraukts līčloču ceļš un sīkas taciņas pa viršu laukumiem. Kurp nu iet? Uz jūras vai upes pusi? Kur tas nikno lopu ciems varētu atrasties?

Gabaliņu pagājis, Miķelis pamanīja kādu pretimnācēju. Tas soļoja pa mežu un jau attālinājās, kad valmierietis sasita plaukstas:

—   Kur te ceļš uz Buļļiem?

Svešais panācās tuvāk, ieskatījās ciešāk:

—   Šana, ko tu te blandies?

—  Ivan Ivanovič!— Miķelis atsaucās.— Kā paša Debesstēva sūtīts! Vai tu no plikajiem?

Ivans bija skolotājs. Sarakstījis arī kādu ticības mācības grāmatu.

Tāpēc nebūtu nekāds brīnums, ja viņš interesētos par paradīzi zemes virsū. Bet Ivans atbildēja:

—   Nē. Es te sēņoju. Ko tu tur meklēsi?

—  Jāapsveic. Jāuzņem tieši sakari ar pliko padarīšanām. Biedribai tādas vajadzīgas. Laika garam nedrīkst palikt pakaļā. Atminies Val­mieru. Gaujas krācītes kā uz delnas. Nevienas niedres, kur kaunīgiem aizslēpties.

—   Tev taisnība,— Ivans piekrita.— Es drusku pazīstu Dalbiņa jaunkundzi. Ja tu nopietni domā, varu aizvest pie viņas uz Saules bērnu nometni, ko ļaudis dēvē par pliko paradīzi. Viņa ir idejiskā vadītāja. Iepazīstināšu.

Domāšana, protams, bija nopietna. Viņi gāja uz jūrmalas pusi, Buļļu ciema pussagruvušās būdeles nešķērsodami. Pa gabalu varēja manīt, ka tās ir jau apsūnojušas, iznīcībai padotas, nabago zvejnieku pajumtes.

—   Ko tā Dalbiņa māca?— Miķelis ievaicājās.

—   Vai avīzē neesi lasījis? Ak ko tuvāk gribi zināt? To nu papēti pats. Vilma Dalbiņa jaunkundze ir pirmā kailkultūras praviete Latvijā. Pusmūža gados. Uzņēmīga, reliģioza. Atzīst rīta un vakara lūgšanas. Noderīga sieviete.

Tas bija vērtīgs ieteikums. Nūdistu nometnē, ar Ivana gādību, Valmieras delegātu uzņēma augstākas laipnības apdvestu. Kad Ivans aizgāja, teikdams «uz redzēšanos!» Miķeli veda uz garderobes telti. Tur viņam bija jāpārvēršas par cilvēku, kādu Dievs radījis. Nu gan derēja kāds temperamenta nodzīšanas līdzeklis — Miķelis domāja — bet tāda nebija pie rokas. Dalbiņa jaunkundze gaidīja blakus telts priekšā, lai no turienes dotos pirmā pastaigā ar jauniegūto mācekli. Miķeļa vērtējumā viņa nebija no skaistulēm. Gurni resni, kājas īsas, gūžas kā divi maišeļi. Augšējais stāvs arī vairs neizskatījās no svaigajiem. Ta kā vieglāk kļuva par savu kuprīti.Pameta skatu sāņis. Tur kāds ducis skraidīja un svaidīja bumbu. Vīrieši un sievietes juku jukām. Neviena īsti jauna un skaista radījuma. Likās, ka tas Kungs būtu saražojis brāķi, kas tagad viņam grib parādities saules gaismā. Sak', skaties nu uz saviem nedarbiem!

—   Skataities, Šanas kungs, ko nozīmē atbrīvošanās no liekām lupatām,— Dalbiņa teica, paņemdama Miķeli zem rokas.— Tikai dabā cilvēks spēj atjaunoties. Jādzīvo kā Dievs radījis. Vai cilvēks, kas tinas un slēpjas panckās, ir gudrāks par radītāju? To es mācījos Dānijā un Zviedrijā. Vecās kultūras zemēs, kur pat augstu stāvošas personas dzīvo plikas pa salām. Mēs esam pakaļā palikuši. Kad mums būtu Roņsala vai Sāmsala, varētu darīt tāpat. No kailuma nav jākaunas.

Miķelis centās nedomāt par plikni sev blakus. Skatījās prom un fantazēja:

—   Es arī uz tām salām biju aizbraucis stūdiju nolūkos. Daudz interesanta un pamācoša. Viena jaunkundze lika jūs sveicināt. Vārdu vairs neatceros.

—   Aha! Zinu, zinu. Tā būs Velēn vai Dirsēn jaunkundze. Abas ļoti laipnas un sirsnīgas. Liekas, ka attālas tautietes. Brauks pie mums ciemos. Ai! …

Ejot pa krūmainu taku, saules bērnu pravietei kaut kas bija pēkšņi iedūries kājā. Kāda skuja, vai aizkaltis zars. Ne pēdā, bet augstāk. Viņa nogūlās zālē un lūdza kavalieri to ērkšķi izvilkt.

Nupat nav labi — Miķelis domāja. Aizbēgt — kā Jāzeps darīja, kad Potivāra sieva viņu kārdināja? Kur pliks skriesi, kur paliksi? Aizvēra acis un mēģināja ar pirkstiem.

—   Neuztraucaities, Šanas kungs!— Dalbiņa pamācīja. Kur jūs grab- staities? Jums jau pirksti dreb. Mums citam pie cita jāpierod. Ja nevar — jāskrien jūrā atvēsināties. Atļaujiet, šoreiz es izvilkšu pati.

—   Žēl,— Miķelis sakaunējās.— Kāpēc te nav nevienas kļavlapas, ar ko apsegties?

—   Tādas nav vajadzīgas. Mēs negrēkojam, kā tā Ieva ar Ādamu darīja. Nakti gulēsim cits citam blakus un ari nekritīsim kārdināšanā. Jānorūdās ar gribas spēku. Darait Valmierā tāpat.

Hm … māceklis apjuka. Tas jau bija pret dabu. Kad tā rūdīsies, kā tad tiks pie pēcnācējiem? Tādam rūdījumam Miķelis nenoticēja. Dal­biņa aicināja palikt pa nakti. Tad Valmieras nometnes lietas varēs tuvāk pārrunāt. Rīt no rīta viesi iepazīstinās, kā visi te, rindā nostājušies, paceltām rokām apsveic saules lēktu. Saules bērni tad korī dzied:

Saule, mūsu māte,

Dod mums staru drānas —

Skaistākās virs zemes!…

Miķelis piekrita, bet teicās jau itin braši nosalis un lūdza atļauju apģērbties. Vilmai nebija iebilduma. Kas šā vai tā slims, var kaut ko apvilkt. Saules bērniem jābūt veseliem, izturīgiem, dzīvespriecīgiem.

—  Jāapskatas, vai balanžu zupa jau izvārīta,— Dalbiņa piebilda, uz kāršu namiņu iedama-— Mēs te parasti ēdam zaļbarību, tikai vēsākos vakaros šo to uzsildām.

Jābūt dzīvespriecīgam — valmierietis ģērbdamies domāja. Nakts vidū jāskrien jūrā nomierināties. Nē, viņš sevi pazina. Paldies par laipnību! Ne atvadījies, ne atskatījies, Miķelis pazuda aiz Pliko paradīzes vārtiem. Atpakaļ uz Buļļiem!

Rīgā viņš iegriezās sensāciju lapas redakcijā dot interviju par Šanas virsaiša inspekcijas braucienu pie latviešu nūdistiem. Augsto viesi tur uzņēma ar pienācīgu godu un interesi. Reportieri tūlīt saprata, ka te ož pēc speķa. Iesēdināja paša redaktora krēslā, izprašņāja, pacienāja ar glāzi Josta dāvātā alus. Beigās nofotografēja. Viss būs tip-top kā teikts un sacīts. Ne raksta galiņš no piedzīvotā neies bojā. Tie tik ir redaktori!— Miķelis nopriecājās. Kaut vairāk tādu būtu mūsdievam! Viņš bija sirdi izkratījis un atvieglojis uz patiesības rēķina. Lai tauta nu lasa un zina, kādās alās vēži mājo.

—   Miķeli, ko tu te esi samuldējis?— Dūnis pirmdienas pēcpusdienā savam veikalvežam pasniedza tikko saņemto Pēdējā Brīža numuru.— Liegties nemēģini. Te ir arī tava bilde iespiesta. Tikai klāt piezīmētas tādas kā Vilhelma II ūsas. Ciķelis kā skroderam Misiņbārdam, uzacis kā vecam Benjamiņam. Lasi nu pats savu briesmu stāstu.

Miķelis lasīja. Visa pirmā daļa, kurā viņš stāstīja par patiesiem brīnumiem Bulduru viesnīcā un drusku piefantazēja kā bez biksēm no turienes izkļuvis uz ielas — bija pazudusi. Sākās tā, ka divi huļigāni, ar Jaunāko Ziņu numuru kabatā, viņam bija uzbrukuši sēnes lasot. Atņēmuši maku ar visu Kazino novinnēto naudu, pašu piekāvuši un beidzot vēl novilkuši vienīgās bikses. Lūk, kādu iespaidu atstājusi Benjamiņa lapas kriminālkronika uz mūsu jaunatni! Ka nu Valmieras grāfs tādā stāvoklī varējis rādīties ļaudīm? Viņš nošķinis kļavlapu, apsedzies un gājis uz jūras pusi slīcināties. Dieva laime, ka kāpās uzdūries pavisam kailiem ļaudīm. Sabijies un laidis ļekas vaļā. Gabaliņu paskrējis, paslēpies aiz priedes un apdomājies, ka arī viņš varētu uzstāties vectēva Ādama kostīmā, ja dāmu nebūtu klāt. Pa to laiku kailās dāmas par ērmoto pusnūdistu pasteigušās ziņot savai priekšniecei. Dalbiņa jaunkundze ērmu bez biksēm, ar cilindri galvā, laimīgi noķērusi, izģērbusi kā nākas, un vienā naktī piegriezusi saules bērnu ticībai. Valmieriešus gaida atdzimšanas prieka dienas. Grāfs nozvērējies saules bērnus savairot savā pilsētā. Tad trūcīgākajiem ļaudīm atkritīs lieki izdevumi par drēbēm un apaviem. Vēlam sekmes!

—  Tā tu, draugs, nedari,— Dūnis pamācīja.— Tad Pauka bankro­tēs un pazaudēs arī visas tās summas, ko sakās Bulduros iekārsis.

—  Tie tik ir redaktori!— Miķelis nostenējās.— Viss iespiests kā teikts un sacīts. Tikai ačgārni. ..

Pa šauru, nebruģētu ieliņu melns auto spiedās izmirkušās smiltīs. Aiz zemajām sētiņām vai dzīvžogiem rudenīgā tumsā iegrima salapojušie dārzi ar sīkām mājelēm. Ne guns tur iemirdzējās, ne suns ierējās — tik klusu slīdēja auto. Jau pēc brīža pāri apvarsnim vajadzēja pacelties mēnesnīcai. Tās blāvajā gaismā kā koki, tā puķes gūst spokainas ēnas, teiksmainu gaisotni. Dabu bija pārņēmusi mierīga rudens skumjā burvība.

Auto apstājās. Uzmanigi, cits aiz cita, no ta izkāpa trīs vīri. Slaidi, spēcīgi, aizmaskotām sejām. Kūkumus uzmetuši, viņi so|oja pa šauro blanku ietvi uz priekšu. Pa labi aiz krūmāja atklājās iekopts dārzs ar jaunām ābelēm un koka mājiņu. Tumsā to aiz kokiem tikko varēja samanīt. Gājēji apstājās.

—   Logi tumši,— teica pirmais.— Palieciet te aiz krūma. Gaidiet zīmi. Tad paķeriet pie sētas paslēptās trepes un sekojiet man.

Viņš gāja tālāk, gar koka sētiņu turēdamies. Tik uzmanīgi, it kā ar katru soli varētu sacelt elles trauksmi. Pietuvojoties mājelei, zem ābeles iznira balti nokrāsots galds ar pāris krēsliem. Vārtiņi neaizslēgti. Rokturis drusku iedžinkstējās. Tas nekas. Suņa te nav. Nu pa iepriekš apskatīto celiņu tieši uz ieejas durvīm. Zem kājām nav akmens, bet smilšu uzbērums. Tas labi. Iet var tikpat klusi kā pa zāli.

Durvis neveras. Tātad slēgtas. Jāpaskatās, kas ar jumtistabas logu. Parasti to atstāja pusatvērtu. Tagad tāpat. Lieliski! Tad viss kārtībā.

Izlūks nostājās pie sienas, sataustīja elektrisko kabatas laternīti un divas reizes pazibsnīja uz krūma pusi. No tā klusi atdalījās divi aizslēptie. Viens izvilka aiz atvasēm paslēptās trepes, neņēma tās uz pleca, bet nesa pie rokas. Tā viņi tuvojās aicinātājam. Tālāk visam bija jānotiek pēc sīkumos izstrādāta plāna.

—   Tu paliec pie ieejas durvīm,— pirmais komandēja otro. — Nevienu neizlaist un neielaist. Kad durvis atslēgšu no iekšpuses, skriešus seko man. Vai ierocis ir rokā? Rādi, bet nešauj.

Divi ar trepēm aizzagās līdz mājiņas galam, kur atradās jumtistabas logs. Nebija jau augstu ko kāpt. Pirmais tomēr likās nedrošs vai satraukts. Viņš pačukstēja nastu nolikt zemē, atvilkās aiz stūra un teica:

—   Iedod man vēl šļuku baltā. Jāiestiprinās.

Klunkš, klunkš, klunkš… viņš turēja plakanās blašķes kaklu mutē.— Ech, tas tik būs ķēriens! Tu seko man, tiklīdz iekāpšu pa logu. Te laukā nav nekā aizdomīga. Iekšā jārīkojas ātri.— Klunkš, klunkš, klunkš..,,

Trepju augšgals pieslienot noskarkšēja gar sienu. Dārzam pārlija pirmais mēnesstars. Abi aizslēpās aiz stūra. Piespiežoties pie sienas, tur viņus no iekšpuses nevarēja pamanīt.

—   Uzmanīgāk!— iečukstējās pirmais, manāmi saīdzis.

—   Tā nebija mana puse, uz ko trepes nosvērās,— otrais atrūca.

Iekšā nekādu troksni nesagaidījuši, abi atgriezās mājiņas galā.

Mēness patreiz bija aizlīdis aiz mākoņa. Brīdis īsti piemērots. Viens kāpa, otrs pieturēja trepes. Lidz palodzei nonācis, kāpējs iezibsnīja istaba.

—   Vecais guļ,— viņš pačukstēja lejup.

Logs tālāk nevērās. Bija jāpakāpjas līdz galam, jāsasniedz aizvēris iekšpusē. Vēl viens pakāpiens un — skrr … bukš! Trepes sa|odzījās, nobruka uz sāniem. Kāpējs, kā smags maiss, novēlās zālē. Tai pašā bridi kaimiņos nikni ierējās suņi.

—   Nolādēts!— nokritušais iestenējās.

Pats laikam neapjauda, uz ko tas zīmējās. Augšējā loga atspīdēja gaisma un tūlīt atkal nodzisa. Tur iekšā vēra durvis, sarunājās. Tikai tagad neveiksminiekiem iešāvās galvā doma, ka aizmirsts pārgriest telefona vadus.

—   Palīdzi piecelties, nokritušais izdvesa.— Plecs neganti sap. Mums jāsteidzas. Ātrāk, ātrāk! Tā. Atbalstiet mani no abām pusēm. Ek, zobi jāsakož! Drīz var ierasties policija. Prom, prom! …

Tonakt Rīgas pilsētas pirmā slimnīcā kāds šoferis ieveda ievainoto cilvēku. Nelaimes gadījums. Drusku vairāk ieķēris, kritis uz līdzenas ielas. Nejēdzīgas sāpes. Laikam plecs būs lauzts.

Ārsta apskatē aizdomas apstiprinājās. Slimnieks dabūja iešļircinā­jumu. Viņu pārģērba un ielika slimnīcas gultā. Ar bezmiegu kaudamies, vadpūķis atcerējās, kā viss tas bija sācies.

Kādu dienu lielais pūķis — kas tur ko slēpt, pats Pone — Akas ielas ligzdā saaicināja piecus izraudzītos.

—  Jūs visi bezdarbnieki,— viņš teica.— Vai gribat darbu?

—   Kādu darbu?— pūķi atsaucās.

Viņi gaidīja savu valdību. Tad tiks augstās vietās un varēs sākt strādāt. Tā solīja priekšniecība.

—  īsu un ienesīgu. Jāpievāc kāds vecis. Mums ir mecenāti. Liek tūkstoti galdā. Puse jums par pakalpojumu. Nav peļama nauda.

—   Vai jānolaiž no kājas?— kāds ievaicājās.

—   Pagaidām nē. Paturēsim gūstā. Politiska lieta. Tuvojas vēlēšanas. Mums jāuzvar. Zociķi jādabū pie malas. Galotnes jāapgriež. Sapratāt? Lai netiek uz listes. Mūsu klubs strādās ar dzelzs roku. Mēs uzvarēsim. Vai esat ar mieru?

Ja bez asins izliešanas, tad nieka lieta. Simtnieks katram ka no debesim. Jautrs piedzīvojums piedevām. Kāpēc gan ne? Lielpūķa pavēles īstenībā bija izpildāmas bez ierunām. Smagākos gadījumus izšķīra ar lozi. Klusēšanas zvērests bija jādod par katru noziedzīgo norīkojumu. Tad atbildību par citiem līdzdalībniekiem nesa vadpūķis. Tie bija kukluksklana atdarinātāji Latvijā. Viņu organizācija atklātība saucās par Nacionalo klubu. Jā, viņi bija varas kāro bagātnieku algotņi, par kuru darbiem bagātnieki neatbildēja. Atklātībā dižojās ar patrio­tismu, slepenībā veica moru darbus. Visu to redzēja un saprata arī vadpūķis pilsētas slimnīcā, tomēr cerības tikt ātri un viegli augstā vietā viņu savaldzināja kā klabarčūska trusiti. Salauztais plecs pārstāja sāpēt, bet errastības par pazaudēto simtnieku mocīja visu nakti.

Nākamā diena bija svētdiena, avīzes neiznāca. Pievakarē tomēr uz ielām parādījās Sociāldemokrātā izlaistās ekstrātelegrammas ar sensācio- nālu ziņu. Pagājušā nakti izdarīts vairāku ļaundaru uzbrukums lielā dzejnieka Raiņa dzīvoklim Torņkalnā, Dīķa ielā 11, ar politisku nolūku dzejnieku pēc Amerikas gangsteru parauga nozagt un paturēt gūstā, lai viņš nākamās vēlēšanās nevarētu kandidēt uz sociāldemokrātu listes. Ka politiskie huļigāni nākuši no zelta jaunības aprindām, par to liecina džimmī kurpju iespiedumi zemē un vairāki staigātāji klusajā Dīķa ieliņā ar studentu cepurītēm galvā, kurus kaimiņiene dienā redzējusi. Noziedzī­gais darījums nav izdevies tikai tādēļ, ka uzbrucēji laikā iztraucēti un aizbēguši. Visi aizdomu pavedieni ved uz tā saucamo Nacionālo klubu. Mūsu partija prasa lietu steidzīgi izmeklēt un naciķu gangsterus nesaudzīgi sodīt.

Zagļu vai huļigānu iebrukums Raiņa dzīvoklī?— jautāja Jaunākās Ziņas 1925. gada 26. oktobra numurā. Avīze rakstīja:

Sestdienas naktī ap pulkstens vieniem vairāki jauni, nepazīstami cilvēki mēģinājuši ielauzties Raiņa dzīvoklī, bet izbiedēti un aizbēguši. Dzejniece Aspazija mūsu līdzstrādniekam paskaidroja, ka uzbrukums bijis iepriekš sagatavots. Kada kaimiņiene ap pl. 10 vakarā uz ielas redzējusi vairākus vīriešus. Viens no tiem sēdējis uz zirga, ar kabatas laternīti rokā. Ap pl. 11 Raiņa mājiņā izdzēstas ugunis, bet uzbrucēji nogaidījuši pāri pusnaktij. Trepes bijušas pievāktas no kaimiņa nama sētas un sasietas trīs posmos. Izdzirdis suņus rejam, Rainis atmodies, ieraudzījis pieslietās trepes un sapratis, ko tas nozīmē. Tūlīt iegājis blakus istabā par to pastāstīt. Aspazija domā, ka vienam uzbrucējam izdevies iekļūt pa logu, iziet cauri Raiņa istabai un nokāpt lejā, lai tur atvērtu durvis no iekšpuses. Kalpones iztraucēts, tas aizbēdzis atpakaļ.—

Avīze piezīmēja: Kā domājams, uzbrukums vērsts pret Raini, ko nepazīstamie gribējuši sagūstīt un uz zirga aizgādāt projām. Cerēsim, ka iestādes izlietos visus līdzekļus, lai d^iļi nožēlojamo gadījumu drīzāk izmeklētu un vainīgos nodotu nesaudzīgam sodam.

Fortočņiki pie Raiņa — rakstīja labā spārna konservātlvais Latvis. Nav konstatēts, ka kāds būtu iekāpis pa otrā stāva logu Raiņa dzīvoklī. Notikuma laikā Rainis atradies savā guļamistabā un viņš nekā nav dzirdējis. Izmeklēšanas vadība nodota kriminālpolicijas priekšniekam .Tifentālam, kurš mums paskaidro sekojošo: Izmeklēšana vēl nav galīgi nobeigta, tāpēc nevaru noteikti konstatēt, kādi nolūki bijuši uzbrucējiem. Pieļaujamas divas varbūtības. Pirmā — ka nav vis noticis uzbrukums, bet Raiņa dzīvokli mēģinājuši apzagt tā saucamie fortočņiki (kap­lodziņa zagļi). Tie novēro, kur kādā mājā ir atvērts logs, tad pa to naktī iekāpj dzīvoklī un iztīra to. Ja fortočņiks uzduras uz dzīvokļa iemītnie­kiem, kaut vai gulošiem, tas veikli laižas projām. Šinī gadījumā iespējams, ka fortočņiks būs sabijies no gulošā dzejnieka. Otra varbū­tība — ka Rainim mēģināts uzbrukt aiz politiskiem motīviem, liekas, pilnīgi izslēgta. Tādā gadījumā uzbrucēji nebūtu baidījušies no dzej­nieka pamošanās, bet turpinājuši izvest savu nolūku.

No izziņas konstatēts, ka Raiņa mājas tuvumā nav redzēta neviena persona ar studenta cepuri galvā. Manīts gan kāds jātnieks, kas ar elektrisko lampiņu apgaismojis ielu un vairākus pretimnācējus. Kas jājis uz zirga, kādi viņa nolūki, nav noskaidrots.

Kur vēl gangsteri varēja atrast labāku aizstāvi? Tifentāla kunga kriminālpolicija turpināja lietas noskaidrošanu, bet neko nenoskaidroja un fortočņikus neatrada. Pēdas veda uz to pusi, par kuru izdevīgāk bija klusēt. Kāpēc iegūt spēcīgus naidniekus un satricināt savu amata posteni? Neviena policija nekad nav bijusi neatkarīga.

Rainis līdzi nerunāja. Tai naktī viņu bija piemeklējusi pirmā no liktenīgajām lēkmēm.

Rīgas laikrakstus izlasījis, Šanas virsaitis klusībā pārdomāja, kas viņam tur būtu darāms. Noķert tos džimmīkurpju varoņus arī viņš nespēja un nepieklājīgi būtu aizsteigties galvas pilsētas policijai priekšā. Bet, teiksim, uzcelt tādu mazu piemineklīti viņu varoņgaram — to varētu.

Pēc pāris dienam pie Miķeļa linudīķīša parādījās dīvains putnu biedeklis. Pret garu mietu bija atslietas trīs kopa sasietas trepītes.

Uz tām nostādīts aizmaskots džentlmenis. Lapseņpūznis uz galvas, banderole pār krūtīm, džimmijas kājās. Viena roka rāda uz augšu, otra uz leju. Kaklā pakārts plakātiņš:

Hip, hip, onkulīt!

Padod Pones granapipku!

Viņš guļ tur augšā aiz mākoņmalas.

Ir jau tikpat kā rokā.

Atdari maku!

Veselu nedēļu valmierieši apbrīnoja šo Rīgas kungu godam uzcelto putnubiedēkli.

Visi cilvēki mūsdievain nav izdevušies vienādi. Ja vecais Pūriņš soli pa solītim bija ar darbiem kāpis uz augšu, tad gados krietni jaunākais Spruksts par tik garlaicīgu ceļu tikai pasmējās. Darbs ir priekš zirgiem un muļķiem,— viņš teica.— Kam bēniņos viss kārtībā, var papunktierēt kā ātrāk un vieglāk tikt pie bagātības. Vismaz vienreiz mūžā katrs var izvilkt lielo vinnestu. Kas manīgāks, izvelk vairākus.

Diženajo Bernhards ar šo laimes gaidītāju Miķeli iepazīstināja Cēsīs. Tāds mazs laimes pamatnis — tēva atstātais namelis — Sprukstam jau bija. Bet gribējās vairāk, daudz vairāk. Tikt priekšā citiem, kuri lauztin lauzās uz augšu. To varēja izdarīt ar laimes lozēm, vai šā un tā uz to pusi. Kāpēc kaut ko mācīties, ar sīkumiem nokausēt vērtīgās smadzenes? Laime bija kā tauriņš, kas pats nolaižas uz rokas, lai to saķer.

Diženo Bernhards bija Sprukstu kādreiz nosaucis par laimes ģēģeri, kas allaž šaujot greizi. Izteiciens ieguva spārnus, aplidoja Cēsis. Spruk­stam tas nepatika. Par sodu viņš atteicās parakstīt vainīgā vekselīšus, Dižs kā tautas darbinieks jutās apvainots un pazemots. Tā to nevarēja atstāt. Kad virsaitis iebrauca kadu sestdienas vakaru Cēšanu parevidēt, viņš tam izstāstīja savas nepatikšanas.

— Cilvēk, tā nav viegla lieta,— Miķelis atsaucās.— Tādu Sprukstu nav mazums. Lai viņi stāv un gaida kā stārķi uz vardi, bet par tautas darbiniekiem jagadā katram, kam kāds pamats zem kājām. Padomāsim, kas tur darāms.

Tonakt Miķelis pārgulēja pie Dižā uz vecām avīzēm. Viņi dzēra aukstu ūdeni, lai pacilatība tik drīz neizgarotu. Grozījās no vieniem sāniem uz otriem un noprātoja lidz pirmajiem gaiļiem.

Pēc pāris dienām Cēsu Avizes redakcija ieradās kāds zēns un pieprasīja pēc paša redaktora. Ar to viņš ielaidās plašākā sarunā, kas iespiesta 1927. gada 31. numurā ar šādu virsrakstu: Cēsu pilsdru­pas slēpjas milzu bagātības. Seko teksts: Mūsu avīzes redakcijā ieradās kads skolnieks Grīnbergs no Rīgas. Viņš Cēsīs pie radiem pavada vasaras brīvlaiku. Šā gada Lieldienās, kopā ar kādu citu zēnu, viņš pamatigi izložņājis Cēsu pilsdrupas un atklājis brīnišķas lietas. Grīnbergs jau izdarījis ekskursijas pa drupu apakšzemes telpām vairā­kus gadus no vietas, bet bez sevišķiem panakumiem. Tagad pavisam nejauši uzgājis milzīgas bagātības. Pa kādu spraugu, ko G. tura noslēpuma, zēni ar elektriskām kabatas laternām rokās nokļuvuši apakšzemes velvētā telpā. Pie sienas tur karājušies krustā salikti mirdzoši zobeni. G. apgalvo, ka zobeni bijuši no zelta, bet aiztikt tos nav uzdrošinājies. No velvētās telpas uz visām pusēm vedušas šauras ejas. Pa vienu no tām uz vēdera lienot, zēni nonākuši pie lielām dzelzs durvīm. G. nejauši pieskaries kādam kloķīšam un smagās durvis pašas atvērušās. Nākošā mirklī zēni bijuši spiesti atkāpties, jo pretī plūdusi smacīga gāze. Pagaidījuši, kamēr tā izklīst, drošsirdīgie pētnieki pārkāpuši dzelzs durvju slieksni. Tas, ko viņi ieraudzījuši, izliekas kā pasaka. Plašas zāles vidū atradušās vairākas aprūsējušas, aizslēgtas dzelzs kastes. Pie dažām karājušās atslēgas, citas bijušas ar nāves galvas attēliem uz vāka. Zāles kaktos manījuši samestus cilvēku ģindeņus un atsevišķus kaulus. Zēni tuvojušies kastēm un gribējuši tās atvērt. Šai bridī no kādas paslēptuves izšāvusies zaļa, spīdīga čūska un šņākdama uzbrukusi zēniem. Viņi briesmīgi pārbijušies, un metušies no zāles arā. Atpakaļ lienot, sastapuši arī āpšus, bet tie bailes nav iedvesuši.

Cēsniekos tāds ziņojums sacēla ilgi nepiedzīvotu pārsteigumu. Avīzes numuru izpirka lielā steigā. Ļaudis jutās lepni un priecīgi. Tādas bagātības mūsu pilsētai! Kastes var būt pilnas zelta. Vai nav dzirdēts? Tad pāris paaudzēm nebūs vairs nodokļi jāmaksā.

Kāpēc pilsētai?— prātoja Spruksts, kad tik kārdinošo rakstu bija klusībā izlasījis. Kas puikām nelaimējās, man var laimēties. Ceļš jau tagad zināms. Pats galvenais — pasteigties citiem priekšā. Līdzi jāņem laternite vienā rokā, lauzne otrā. Būs ar ko kastes atlauzt, čūsku un āpšus nosist. Bet zobos cigārs — ar dūmiem aizpūtis slikto gaisu. Naktis augusta beigās jau diezgan tumšas, lai nepamanīts iekļūtu neapsargāta­jās pilsdrupās.

Cēsnieki nebija uz muti krituši. Pasakaino bagātību medinieku apturēja drupās norīkotais sargs. Divi noķertie jau gaidīja, kad tos vedīs uz policiju. Viņi nebija ne nobijušies, ne nokaunējušies. Katrs pats sev tas tuvākais un aizlieguma drupas pētīt nav. Tie divi drīz sametās uz vienu roku. Spruksts nedomāja apmierināties ar nieka trešdaļu. Policijā sēdēja labi paziņas. Gan sapratīsies.

Saprasties nelaimējās. Aizturētiem paskaidroja, ka bez pieminekļu valdes atļaujas, kas pieprasāma Rīgā, nekādu rakšanu pilsdrupās nedrīkstot izdarīt. Hm … Trīs jaunekļi ar saviem darba rīkiem aizgāja mājās. Divi tai pašā dienā aizsūtīja lūgumu atļaut viņiem uz sava rēķina Cēsu pilsdrupas pamatīgi izpētīt, apsolīdamies par iznākumu sniegt pieminekļu valdei izsmeļošu ziņojumu. Velti viņi gaidīja atbildi. Spruksts kļuva neparasti kustīgs. Pats aizbrauca uz Rīgu. Tur prātīgi aprunājās ar kādu ierēdnīti. Inspektors tik sīkās lietās nepieņēma. Noskaidrojās, ka rakt un pētīt drīkst tikai pieminekļu valde. Tai nav līdzekļu. Ekspedīcija izmaksātu vismaz 1000 latus. Kas grib to ierosināt un finansēt, tam nauda iepriekš jāiemaksā. Pašu tur klāt nelaidīs, bet ja kādas vērtības atradīsies, tās sadalīs uz pusēm.

Spruksts parbrauca domīgs. Pēc puikas nostāstā tā manta sniedzās desmitiem vai simtiem tūkstošos latu. Arī uz pusēm dalot iznāks krietns ķēriens. Bet kā zināt, cik un kas atrasts? Kāpēc klāt nelaiž? Var notikt šmugules. Bet viņš būs gudrāks — uzpirks kādu racēju. Tikai, kur ķert tos 1000 latus? Cēsīs nav tāda, kas aizdos. Būs jāieķīlā tēva celtā būda kādā banciņā. Dārga loze! Nē, tā nav loze, bet laimīgs ķēriens. Un tik drošs kā amen baznīcā. Te nevar zaudēt.

Nameli ieķilāja. Naudu izmaksāja ierēdnim Rīgā. Nu varēja sākties. Un sākās. Par to Cēsu Avīze raksta: Otrdien, 23. augustā Cēsīs ieradās pieminekļu valdes ekspedīcija ar inspektoru Štālu priekšgalā. Ekspedī­cija stadijās priekšā apriņķa priekšniekam un tai pašā dienā uzsāka rakšanas darbus. Vakarā pilsētā jau izplatījās baumas, ka atrastas dažādas lietas, starp tām zelta biķeris un kumode ar visu spoguli. Otrā rītā izrakumu vietā ieradās Cēsu Avīzes līdzstrādnieks, kam Štāla kungs laipni paskaidroja, ka baumām neesot nekāda pamata. Ekspedīcijas galvenais uzdevums — izpētīt ziemeļu torņa un sakristejas mūru atlie­kas. Zēna aizrādījumus, ciktāl tie saderoties ar ticamību, pēc iespējas ievērošot. Varot jau gadīties, ka šo to atrokot. Rakšanu izdarot septiņi strādnieki.

Cēsnieki atkal bija spārnos. Re' kā puikam taisniba! Uz zila gaisa šurp nebrauktu mācīti cilvēki un netaisītu tādus izdevumus. Spruksts dziļdomīgi klusēja. Ko tie vientiesīši zina? Kad nāks gaismā resnais gals, pārsprāgs aiz skaudības. Lai sprāgst! Visiem uzreiz laime nevar iekrist kā cepts cālis mutē. Racējs, kas uzmanīs, ir salīgts uz dienām. Nu tikai īss brīdis vēl jāpaciešas. Tad Spruksts būs bagāts un slavens. Avīzes Rīgā iespiedīs viņa ģimetni, sniegs iztaujas. Cēsu galva aicinās mielastos, apriņķa priekšnieks teiks: Zdrastu! Mācītājs sveicinās pirmais. Tā tas būs.

Viss ritēja kā pa diedziņu. Dižs bija tas mūsu līdzstrādnieks, kas rakstīja garu garos ziņojumus Cēsu Avīzē. Tādus labprāt pieņēma ari metropoles prese. Dienā rakstīja, vakarā apgarojās. Kādā omulīgā brīdī sastapa Sprukstu.

—  Cilvēk, tagad es esmu vīrā!— turīgais žurnālists uzsauca.— Vai varu tev kādu vekselīti pažīrēt?

Spruksts augstprātīgi novērsās, viņš atjautāja:

—   Kas tev teica, ka esmu naudas sprukās?

—   Izskats! Tas ir drošs liecinieks. Nepiekrāpsi.

Uzrunātais patiesi izskatījās par kaut ko norūpējies. Rakšanas darbiem vēl neredzēja beigu. Tie nedeva neko no cerētā. Vai tik grūti nācās atrast to, kas jau skaidri zināms? Tāda vilcināšanās tirdīja Sprukstu. Dižs iežēlojās par dzīvu cilvēku. Nebija tik ciets kā viņa resnā nūja, ko sauca par piebaldzēnu ratu spieķi. Pēdējās dienās, kad par Cēsīm neatradās ko rakstīt, viņš bija aizlidojis tālu prom kādreiz lasītos vai dzirdētos nostāstos par apslēptām bagātībām. Nākamā numurā nu nācās sniegt kaut ko nelaimīgajam gaidītājam. Cēsu Avīze ziņoja sekojošo:

Jau vairāk kā nedēļu turpinās rakšanas darbi. Visu šo laiku ieeja pilsdrupas stingri aizliegta it kā tur norisinātos diez' kādi brīnumi. Rakšanu izdara tik lielā slepenībā, ka netiek pielaisti pat preses pārstāvji. Naktīs izrakuma vietā stāv sargs, uz mata kā zelta raktuvēs. Saprotams, ka tāda noslēpumainība rada auglīgu zemi dažādām valodām. Tā, piemēram, 3 dienas atpakaļ cēsnieki runāja, ka naktī no pils drupām vairāki vīri iznesuši smagu dzelzs kasti un iestiepuši to policijas iecirknī. Mūsu līdzstrādniekam izdevās kādu vakaru sarunāties ar vienu no racējiem, kurus ekspedīcija pieņēma tepat uz vietas. Viņš apgalvoja, ka aizpagājušu piektdien, sekojot zēna aizrādījumiem, atrasta kāda apakšze­mes eja, kuras neesot nevienā Cēsu pils plānā. Ekspedīcijas vadītājs uzlicis pretgāzu masku, apbruņojies ar vajadzīgajiem rīkiem, un ielīdis pa izrakto eju kādā pagrabā. No turienes pretim plūdusi stipra trūdu smaka. Kad ekspedīcijas vadītājs atgriezies, viņš bijis ļoti uzbudināts. Tai brīdī izrakuma vietā ieradušies daži vietējie senatnes pētnieki un pieminekļu valdes korrespondenti. Tos viņš aizraidījis projām. Pēc tam kopā ar dažiem strādniekiem otrreiz ielīdis pagrabā. No ta uz visām pusēm vedušas aizbirušas ejas, pie kuru atrakšanas bez panākumiem nostrādājuši vairākas dienas. Iztīrīt šīs ejas pagaidām nav izdevies. Rokot atrasts neredzēti liels cilvēka zobs, kas pavedina domāt, ka seno bruņinieku vidū bijuši daži īsti milži. Tas ir viss, ko šis strādnieks varēja pastāstīt mūsu līdzstrādniekam. Sarunā bija manāms, ka viņš daudz ko pūlas noslēpt. Tas pilnīgi saprotams, jo racējiem stingri noliegts izpaust noslēpumus. Zīmīgi, ka ekspedīcija jau vairākas reizes nolēmusi rakšanu izbeigt, bet vēl arvien to nav darījusi.

Kad Spruksts šo ziņu izlasīja, viņš pats sev teica: Tas nu beidzot ir par daudz! Kasti iznes, zobu atrod. Viss par manu naudu, bet man neko neziņo. Jāpapēta pakaļ.

Vispirms viņš ieradās policijas iecirknī. Kur tā dzelzs kaste* un kas tur iekšā? Kancelejā visi iesmējās:

—   Nevar izpaust. Noslēpums,— viens pa jokam ieminējās.

—   Tukšas tenkas!— otrs vaļsirdīgi piebilda.

—   Kas tev par daļu gar tādām kastēm?— trešais ieinteresējās.

—   Kā? Kas man par daļu?— Spruksts vairs nenocietās. Nebija jau ko slēpt.— Par manu naudu rok un meklē, bet man nebūs daļas? Atdodiet kasti!

Kastes, ko atdot, nebija. Ziņojums nepatiess. Meklētāju noraidīja uz redakciju, kas tādu pīli palaidusi. Redaktors nesabijās. Kādu pili? Vai tur nestāv melis uz balta, ka kaste atrasta ļaužu valodās? No tām jāprasa, cik tur patiesības, cik izdomas. Ja to nevar izdarīt, jāgriežas pie ekspedīcijas vadītāja. Viņš zinās vislabāk.

—   Kas tur ko zināt, jaunais cilvēk,— paskaidroja darbu vadītājs.— Līdz šim nekas prātīgs nav atrasts. Par baumām neatbildam. Ja kas atradīsies, ziņosim pieminekļu valdei un tā infftrmēs tālāk. Tas viss.

Spruksts brīdi nomierinājās. Ja tādi noteikumi, ko tur lai dara? Jāpaciešas. Pagāja vairākas dienas. Tad Cēsu Avīzes 10. septembra numurā parādījās šāds ziņojums:

Vēl arvien rok. Neskatoties uz to, ka izrakumi pie ziemeļu torņa nav devuši nekādus panākumus, ekspedīcija iesākusi rakšanu atkal jaunā virzienā. Tagad jau var droši teikt, ka apakšzemes telpas, par kurām stāsta Grīnbergs, paliks neatklātas. Bez tam liels jautājums, vai tādas telpas maz īstenība atrodamas. Nav izslēgta varbūtība, ka zēns šādas telpas ar pasakainām bagātībām redzējis tikai sapnī, kuram pats noticējis. Tādi gadījumi nāk diezgan bieži priekšā. Pieņemama arī iespējamība, ka zēns redzējis hallucinācijas vai murgus. Pieminekju valdei jau pašā sākumā vajadzēja likt pārbaudīt zēna gara spējas. Varbūt, ka tad būtu atkritusi visa tā rakņāšanās, kas tagad sāk palikt smieklīga.

Nākamā rītā Spruksts aizbrauca uz Rīgu. Pieminekļu valdē viņš laipno ierēdni nesastapa. Kā sauc — īsti nezināja. Uz naudas pieņemša­nas kvīts paraksts bija nesalasāms. Kā jau pie augstākiem ierēdņiem parasts. Beidzot sameklēja inspektoru.

—   Nerunājiet niekus! Tādas iemaksas mēs nepieņemam. Ekspedī­ciju finansē no pieminekļu valdes budžeta. Tā nav mantu meklētāja, bet veic zinātnisku uzdevumu,— Sprukstam paskaidroja.

—   Bet kvīts?

—  Tā ir bez zīmoga un kasiera paraksta. Nederīga. Tādu var katrs uzrakstīt. Te īsu laiku bija kāds vietas aizpildītājs. Izlikās aizdomīgs. Atlaidām. Pazuda. Būs laikam pie krieviem aizbēdzis. Man ļoti žēl, bet…

No kabineta Spruksts iznāca kā smaga sitiena apdullināts. Visdār­gākā laimes loze … tukša. Vai tas bija liktenis vai muļķība, kas viņu vajāja? Vieglāk būtu pieņemt, ka liktenis, bet kur tāds bija? Ne dzīvē, ne ticības gabalos to nevarēja sastapt. Daudz grūtāk jau atzīties, ka kritis paša muļķībai par upuri. Tad būtu jāgroza visa pierastā dzīve,— do­māja krastā izmestais laimes meklētājs, vagonā sēdēdams. Apaļš tūksto­tis latu nu bija vējā. Mājele jāglābj, citādi jāiet krūmos pie čigāniem. Kur izeja? Jāsāk pelnīt un bankai atmaksāt. No vārda strādāt vēl tā kā kauns. Ko gan viņš varētu strādāt? To pašu, ko zirgs. Spruksts neviļus iesmējās. Jāpamēģina.

Drīz pēc tam ekspedīcija darbus izbeidza. Līdz ar to izbeidzās arī Diženā turīgās dienas. Viņš nekurnēja^ Garīgi cilvēki ir dzīvē pieticīgi. Spruksts, acis nolaidis, izstaigājās gan šur, gan tur. Viņam nebija vieglas dienas. Kad nenovēršami tuvojās bankas termiņš, paglābās koku zāģētavā. Jauns, spēcīgi noaudzis puisis tur noderējās. Pirmo reizi, kad Dižs viņu ieraudzīja darba drēbēs, viņš trīs reizes piesita ar savu piebaldzēna ratu spieķi un iesaucās:

—   Apsveicu! Apsveicu! Nu tu, cilvēk, esi izvilcis lielo laimes lozi.

—   Kā tā?

—  Tā nekad nav tukša. ..

Mājā Dižs aizrakstīja pastkartiņu uz Valmieru:

Virsaiti! Tev pienākas PD ordenis. Ne tas, ko tu domā. Par nopelniem Pedagoģijā. Kar klāt! Kad satiksimies, iesvētīsim!

Diženo Bernhards.

Dāvis Spunde — kas tas par slavenu vīru? Strenču miestiņā slaveni bija krodznieks Venters, aptieķnieks Poškus un jaunieceltais trako mājas direktors Sukurs. Spundēm nācās apmierināties ar otro katego­riju — pazīstamais. Par spīti sīkajam augumam un klusai balsij, viņu tīri labi pazina kāzās, kristībās, iesvētībās un bērēs. Neviens nesauca par vīru, bet nesaukāja arī par vīreli. Spundes Dāvis ar savu fotografējamo aparātu uz trijkāju statīva bija gaidits viesis visos godos. Kad viņš pabāza galvu zem mellās sedziņas un uzsauca bērniem:— Skat', skat, tūlīt izlidos putniņšl— pieaugušie smaidīja kā saulītes. Bilde tad iznāca tik priecīga it kā no amerikāņu reklāmām izgriezta un smaidītāji to atzina par meistardarbu.

Dievs to zina, aiz trakas taupības vai sagandētas māgas, Strenču fotogrāfs bija jau brašos gados pagalam sadilis. Deguns izkaltis plāns kā skangals, vaigi ierāvušies sīkā zodbārdiņā, mati tik reti, ka vējainā laikā jāsasaucas, lai cits citu atrastu.

Vieni teica:— To jauno namu celdams, viņš uzkārsies.

Otri iesmējās:— Koste par knapu. Taupas kā pats nelabais.

Jātaupas bija, bet uzkārties Spundes Dāvis negribēja. Šā vai tā, pirms nāves vēl jāapprecas. Tāpēc jāgādā par veselību, jānorūdās, lai var izturēt. Rūdījums sākās ar cepures noliegšanu, ar vaļēju kaklu, tad noslīdēja līdz pašķidrām biksēm un basām kājām. Tāds viņš staigāja augas vasaras, līdz dubļainam rudeņam. Krekla apkaklīti aizpogaja un mīkstās naktstupeles uzmauca tikai tad, kad nācās sēsties pie kāda dzīru galda, vai notupties pie svētā vakarēdiena. Veselības kopšanu papildināja ar peldēšanu, skriešanu, lēkšanu un kūleņu mešanu Gauj- malā. Tur meistars sacentās ar savu mācekli Krauklītenes Janku un ar tik daudzām sportošanām, pašam nemanot, iestūrēja Šanas biedros. Atbrauca virsaitis Miķelis ar saviem sportošanas meistariem. Prātīgi aprunājās un atzina — miestam nepietiek tikai ar trakošanu. Lai dabīgi attīstītos, nepieciešamas visas cilvēcīgās šanas. Jādibina Strenčošana ar prezidentu Spundes Dāvi priekšgalā. Tas nenieka nemaksās, sava veselība nāks no visām šanām. Ko Dāvis tur varēja iebilst? Strenčos vēl nebija neviena prezidenta. Viņš nu būs pirmais un vienīgais. Tikai divi vairs priekšā — valsts un ministru prezidents. Spundes Dāvi — rāmu un pieticīgu cilvēku — nejāja godkāres velis, bet ja tā labi apdomāja — brūtgānā gaitās katrs uzspodrinājums skaistā dzimuma savaldzināšanai varēja noderēt.

Ka sievu ņemt nav joku spēle, to Strenčošanas prezidents zināja jau no vecu ļaužu nostāstiem. Viņš domāja ilgi un uz visām pusēm. Cik tāda sieva diendienā apēdīs, cik pratīs lētāk iepirkt un ietaupīt? Cik brunču un zeķu gadā noplēsīs, cik varēs atpelnīt, bikses un kreklus pielāpīdama, izmazgādama, appogādama? Ja pats tura suķi, govslopu apkopj un sakņu dārželi uzrušina — tie ir sieviešu uzdevumi — arī tad savs grasis paliek makā divstāvu nama izbūvei. Spundes Dāvis nebija iedzimts skopulis, bet no mazām bildītēm lielu namu uzcelt nav nieka lieta. Domāja un apdomājās, līdz beidzot piecdesmit gadu vecumā šaubām pielika punktu. Viņš bija atradis īsto.

Kopš tā laika, kad pāri Gaujai uzcēla drošu betona tiltu, uzņēmīgā­kās trikātietes iebrauca trako namā ar pienu, sviestu un olām patirgoties. Starp tām atradās viena, kas gudri teica:— Fotogrāfa kungam vai nakts vidū es dodu par 5 kapeikam lētāk. Viņš mani uzņēma par 10 gadiem jaunāku.

Mutīga jau šī bija, bet laipna izskatījās. Prezidents izpētīja, ka mājas Trikātē ir kārtīgi apkoptas, vecais vēl valda, strādā viens brālis un divas māsas. Tātad tā muiža jāsadala uz trīs daļām. Pūrā līdzi nāks raibaļas, aveni, sivēni un savs grasis skaidrā. Lopus varēs pagaidām atstāt turpat, lai nepostītu saimniecību, un saņemt gatavu gaļu, pienu, sviestu un paniņas. Skaidrais nepieciešams tūlīt uz karstām pēdām. Viss augšstāvs vēl nepabeigts. Amatnieki izlaisti, algu pieprasa katru nedēļu.

Kad Spundes Dāva nolūki paklīda ļaudīs, tie neteica ne a, ne o. Pieaudzis cilvēks nav vairs mācāms. Tikai māceklis izsacīja pāris nelūgtus padomus.

—   Neņem trikātieti! No turienes nāk pulkveži, ģenerāļi un visādi komandieri.

Nieki — Dāvis nodomāja. No kanceles viņš bija dzirdējis, ka tas vīrs ir tās sievas galva. Viss taču notiek tā, kā galva izlemj, nevis kā citas miesas daļas iedomājas. Kādas lauvu mātītes nav savaldītas, ja tik saņem stingri. Krista no tām nebija — viņa nerēca, tikai smējās un mēļoja.

—   Lai apprecētos, vajaga trakoti iemīlēties,— māceklis turpināja.— Tā iemīlēties, ka miegs nenāk, ēst negribas un cauru dienu jāraksta dzejoļi. Pa kuru laiku tad tu, meistar, fotografēsi?

—   Nieki! Tā īstā mīlestība nāk pēc laulībām,— meistars noraidīja arī šo padomu.

Viņš pazina vientiesīgo zēnu, kas daudzreiz jau bija bez panāku­miem tik traki iemīlējies, izcieties, dzejoļus izrakstījies un aiz mīlestības grasījies Gaujā ielekt. Tāda ākstīšanās Spundes Dāvam nepatika. Viņš darīja tāpat kā citi. Kad brauca pie nākamā sievas tēva nolīgt par meitu un pūru, kabatā iebāza ķimeļa pudelīti, velosipēda aizmugurē uzsēdi­nāja Krauklītenes Janku par liecinieku. Tas nebija vieglais brauciens. Māceklis garš kā kārts, kauli sver kā elefantam, bet vellapēdu pamīt neprot. Dēlus pa vecam paradumam kara skolās aizsūtījuši, Trikātes veči paši nespēja ceļus salabot. Divritenis grima grambās un smiltīs, meistars mina svīsdams kā siena pļavā. Jau trešā kilometrā uzbruka Kauču niknie suņi. Vienam bikšu gals palika zobos, otrs leca uz muguras un ieskrāpēja Jankam jauno žaketi. Atgaiņādamies abi brau­cēji aiz bailēm pamatīgi nosvīda.

Bija sestdienas vakars. Lauku ļaudis nopērušies, sēd baltos linu kreklos. Istabas izslaucītas, smaržo pēc kalmēm un svaigas maizes. Meistaram šoreiz krekls aizpogāts, pat kaklasaite apsieta. Viņš nobrauka sviedrus no pieres, jūt, ka mati peld pa galvas virsu, krekls līp pie muguras. Kur tāds sušķis lai rādās? Nelaime nenāk viena — mutautiņš aizmirsies mājās. Ne pirts, ne dīķa kur ieskriet. Ne cita krekla ko uzvilkt. Jāiet vien istabā.

Paspārnē ieperinājušās lapsenes. Džngs!… Vēl nav sliegsnis pār­kāpts, kad viena jau brūtganam aiz apkakles. Vella spindzele! Dāvis spiež, nešpetnā dzeļ. Nu gaisā pajūk arī citas. Brūtgāns atlec, plāta rokas, tad mūk uz cūkkūtiņas pusi, lai ielīstu pakaišu salmos. Janka stāv gabaliņu nostāk — viņš arī nav drošs. Viesus pamanījuši, mierīgi iznāk mājinieki.

—   Labvakar Krauklīt! Kur tad Spundes kungs?— saimnieks vaicā.

—   Aizskrēja aiz cūkkūtiņas,— naivais atbild.

Visi iesmejas.

—   Nesmejaities,— Vīburu saimnieks apsauc savējos.— Tā nopietna lieta. Var gadīties aiz uzbudinājuma. Bet tur gan nav tīrs. Sabridīsies. Varam jau pagaidīt.

Visi atgriezās istabā. Janka nez' kāpēc kautrējās patiesību atklat. Viņu tūlīt aplidoja abas mātesmeitas. Zināja jau, kas par putnu. Dzejnieks Ziemeļnieks. Bija kalendārā un avīzēs lasīts. Kas cits pēc Poruka prata tik jūsmīgi dzejot par mīlestību. Strencietis jau bija tikpat kā trikātietis — pašu dzejnieks. Tik daudz ko jautāt.

Kad meistars iemanījās istabā, viņš tiešām nelāgi oda, likās kā sabijies, kā sakaunējies. Stāsta par lapseņu briesmām, bet katrs saprot, ka tā tikai tāda izrunāšanās.

—   Kā ta nu tā atgadījies?— saimniece brīnās.— Viņas jau mums rāmas kā kamenītes.

Vīburene nošķaudas un atvelkas kaktā. Saimnieks aizkūpina pīpi, iesauc Krauklīti un visu norunā. Nu būtu jāsēžas pie galda, jāsadzer pirmais brandavīns. Ienāk vecaistēvs un vecāmāte, vecākā meita Mare, dēls Andrejs. Sauc Kristu — kā ūdenī iekritusi. Aizgājusi teļus dzirdīt? Aizskrien ganuzēns — kūtī nav. Sivēnu māti apraudzīt? Cūkkūtiņā arī nav.

—   Debesu brīnumi! Kur tas meitēns iesprūdzis?— saka saimniece.— Sēžaities vie pie galda. Gan jau pārnāks.

Pēc pāris stundām Krista pārnāk, bet pie galda nesēžas. Šiverējas pa ķēķi, it kā izdota būtu kāda cita.

—   Neņem, znotiņ, pie sirds,— saka brūtes māte.— Viņai jau tāda daba. Kaunīga. Gan pieradīs pie vīra sāniem.

Ķimelītis aši iedarbojas. Vecaistēvs kaut ko murmina un piegrūž savējai pie sāniem, saimnieks sāk lielīties, saimniece smejas. Māte grib dziedāt, bet apklust — Zieme|nieks sadūšojies un skaita savus dzejoļus. Vecāmāte apraudas. Mare nopūšas, saimnieks piemetina:

—   Vella mitriķis! Uzrakstījis akurāt kā Dziesmu grāmatā.

Kad pienācis laiks atvadities, bēdīgais un reizē priecīgais brūtgāns kā caur migliņu grib savējo saķert, palēkties uz augšu un varonigi nobučot. Velti! Šī izraujas, veikla kā zebiekste, nošķaudas un aizskrien.

—   Kristēn, kam tu tā aušojies?— māte uzrunā, kad precinieks jau prom.— Divstāvu nams, savs veikals. Būs vieglāk nekā lauku dubļus brist. Princi jau nesagaidīsi.

—   Negaidu un nesagaidīšu!— Krista atcirta.— Bet pie šitā gan neiešu. Vai tu nesaodi? Smird kā seskis. Diez' kad pēdējo reizi pēries? Māja būs kā cūku midzenis. Negribu!

Negriba ievilkās turpat veselu gadu. Krista kritās svarā, kļuva sapņaina, rakstīja Ziemeļniekam mīlestības vēstulītes. Dzejnieks neprata tās noslēpt, meistaru grauza greizsirdības tārps. Viņš netika vairs īsti skaidrībā — kam tā brūte pieder. Sekoja nopietna izskaidrošanās:

—   Ko tu pliks ar sievu iesāksi? Ar peršām nepabarosi. Nekrāp godīgu sievišķi. Man viss jau notaisīts. Raksti, ka atsakies!

Ziemeļniekam tobrīd bija cita sirdsdāma. Viņš meistara pavēli izpildīja šķiršanās dzejā, par tādu glābšanas darbu nenieka nenopelnī­dams. Krista apraudājās, apdomājās un beidzot deva jāvārdu. Tiesa gan, mīlestība tik drīz nepārgāja, bet kas par to? Dienu dienā viņš būs tepat tuvumā, bet naktīs, kad ar vīru jāmeņģējas, aizvērs acis un iedomāsies to īsto. Runā, ka sievietes esot reizē mātes un diplomātes. Galvenais — gro­žus paturēt rokas.

Kāzas nolika rudenī — cūku kaujamā laikā. Kristu aizveda ar divjūgu. Pavadīja visa famīlija, pat vecaistēvs ar savējo, kaut abiem jau bija pāri astoņdesmitiem. Tādas godības vēl gribējās šaisaulē piedzīvot. Saimnieks veda miestiņa mučeli, saimniece — veselu krāsnī ceptu suķi kāzu galdam. Spundes Dāvis no savas puses ielūdza Ēveles mācītāju, kas apkalpoja arī nelielo Strenču draudzīti, un acu ārstu Sukuru, kas bija iecelts par trako mājas direktoru. Zinādams, ka trakie nav ārstējami, Sukurs pavēlēja nemierīgajiem uzvilkt sasienamos kreklus, mierīgos laist laukā brīvi staigāt, pats augas dienas medīja zaķus un bukus apkārtējos silos. Dāvi aicināja ievērojamākos medījumus fotografēt zinātniskam albumam. Krodznieks Venters apdzirdīja plostniekus, bet fotogrāfs bija atturībnieks. Aptieķeris plēsa lielu naudu par nieka zālēm. Tos abus nevarēja aicināt. Frizieris, beķeris, bodnieķeļi lāgā neiederējās Strenču prezidenta sabiedrībā, toties Centrošanas virsaitis un viņa adjutants Jūras Lauva bija gaidīti viesi.

Kad kāzu dienas rītā abi valmierieši izkāpa Strenču stacijā, Jūras Lauva apsegtā kurvītī nesa trušu pāri, Miķelis soļoja, svinīgi ordeņots, parādes svārkā. Sliedes šķērsodams, ceļš veda uz trako majas pusi. Miķeļam prātā iešāvās paša piedzīvojumi — Smerķis, Suķis, tas stikla vīrs, kas sasitās tur trešajā mājā. Viss tas tagad likās kā no nesenas pagātnes izniris murgs. Tālāk pa sānceliņu nācās nogriezties uz baznīcas pusi. Tiktāl abi vēl nebija tikuši, kad kāds pretimnācējs māja ar roku un iesaucās:

—   Nelaid kaķi laukā! Sit nost! Ne soli tuvāk!

—   Kāpēc?— Jūras Lauva atsaucās.

—   Runā kā no trako mājas izsprucis!— strencietis errojās.— Vai neredzi, ka esmu reņģe. Ja kaķis tiks laukā, uz vietas apris.

—   Ko nu āksties, pilsoni,— Miķelis mierināja.— Mēs skaidri redzam un zinām, ka tu neesi reņģe, bet cilvēks. Nāc droši šurp!

—  Jūs to zināt, bet vai kaķis arī zina?— pašizdomātā reņģe neatlaidās.

—   Mums te kaķa nav. Grozā tup truši. Atsedz, Lauva!

—   Nē, nē, nē! Dievs žēlīgs! Nesedz vaļa! Tad būs laukā, man virsū! Glābjiet, ļautiņi! Trakie atnesuši kaķi!— strencietis iesaucās un aiz­skrēja atpakaļ uz iestādes pusi.

Ap pelēko koka baznīciņu pulcējās ziņkārīgas sieviņas un večuki. Dievvārdi bija jau beigušies, kāds iekšā spēlēja kajmināmās ērģelītes, lai baznīcēniem būtu patīkamāka iziešana. Tikko abi valmierieši pienāca, garš vīrs pusmūža gados nostājās Miķeļa priekšā:

—  Vai tu esi tas pasaules pestītās?— viņš stingri noprasīja.— Nemelo! Te nak visādi blēži. Neko tie nevar izdarīt.

—   Mans dēls, no kā tu gribi pestīties?— virsaitis laipni atjautāja, noprasdams, ar kadu vīru saticies.

—   To gan tev vajadzēja labāk zināt par mani,— garais turpināja.— Dumiķiem jau inedāļus nedod. Vai Sukurdakteri nepazīsti? Kad saskaišas, mauc kristītiem cilvēkiem trako kreklus mugurā. Sasien un iegrūž auksta ūdenī. Dieva dēls tādu mocību nedrīkst pielaist! Gaidu te jau otro gadu. Baznīca vaļā, bet viņš nenāk. Diez'kur aizķēries?

Miķelis pavilka garo sānis.

—   Neviens tevi nepestīs! Ne baznīcā, ne krogū. Pesties pats! Izaudzis līdz padebešiem. Garāks par Dieva dēlu. Vai tev spēku trūkst? Kad tas trakais dakteris nāks šovakar iesilis no kāzām, novelc kādam to kreklu, uzšauj viņam mugurā un papeldini. Sukurs tad izkusīs mīksts un maziņš.

—   Kā es, muļķa desa, to nebiju iedomājies!— garais iesaucās.— Ale­lūjā! Tu maki pestīt!

—   Klusu, mans dēls!— Miķelis apsauca.— Ne vārda par padomu no augšienes. Citādi ellē iekšā un korķis priekšā!

Pie altāra jau stāvēja jaunais pāris. Līgava kupla kā ievu krūms. Balts plīvuris, miršu vainadziņš, puķu pušķis rokā. Blakām Dāvis — sī­ciņš, maziņš, izkaltis kā sienāzītis. Kad pastiepjas uz pirkstgaliem, tiek izredzētai līdz plecam. Kājās jaunas kamašas, bikses izgludinātas, kravate un kakla saite ar rozā puķītēm. Seja tik nopietna kā nāves spriedumu gaidot. Vecās strencietes vairs nepazīst savu putugrāpu.

Mācītājs atver pusblbelīti un lasa Dieva vārdus:

—   Jēzus Kristus teica un sacīja … Kur jūs lienat!?— Pēdējie vārdi ir domāti Krauklītenes dēlam, kas ar savu aparātu patreiz lien uz altāra, lai meistaru ar nākamo saimnieci no priekšpuses uzņemtu. Janka sabīstas, atlec un klūp. Jaunākie iespurcas, vecākie nopūšas. Ak tu rezgalis! Dieva kalps nomierinās, sāk vēlreiz no gala un pasaka savu sakāmo. Nu jāuzmauc gredzeni. Dāvis iegrūž roku vienā, otrā, trešā kabatā — nav! Vecenītes lūrē šurp, lai nepalaistu garām vissvinīgāko brīdi. Ķezā līdz ausīm — Dāvis uztraucas. Viņš zina, ka viena vestes ķeša ir caura. Vai nu akurāt tajā būs iegrūdis? Ka neveicas, ta neveicas! Vai pats nelabais apsēdis? Izgrābstas vēlreiz. Tukšs. Ko nu? Bet tur jau nāk Šanas virsaitis! Nes divus gredzenus. Kur atradis? Cst! Nomaucis senčiem.

Paldies nepateicis, Dāvis pagrūž gredzenus mācītājam. Glābts! Ceremonija Dieva priekšā beidzas laimīgi.

Mājā gaida mielasts. Kā jau cūku kaujamā laikā, galdā celts ceptais veprēns visā auguma. Izgreznots kā Jāņu dienā. Kad visi apsēdušies, mācītājs svēta visu labu dāvanu, ko Dievs tur devis. Laimīgais veprēn!— Miķelis domā. Kas gan tevi dzīvu būtu kūtiņā svētījis? Tā svētība nāk pār tevi tikai pēc slaktēšanas. Arī lielās cūkas to nedabū no šņukura līdz astes galam — viņas liek galdā tikai pa gabaliņam.

Reizē ar garīgo iestiprināšanos un augsto laimju uzsaukumiem, balsis kļuva arvien skaļākas. Šķindēja glāzes, klakšķēja šķīvji, Dāva plānais deguns kļuva sarkans, piere mitra, galva griezās riņķī.

Zaļais pūķis uzticīgo atturībnieku bija pavisam nemanot un nelaikā pieveicis. Virsaitis saprata, ka oficiālo runu laiks jau nokavēts. Jūras Lauva piesēja trušu pāri pie jaunā pāra krēsliem, pieklājīgi aizrādīja, ka mīlestības lietās arvienu jāseko šo čaklo dzīvnieciņu piemēram un uzsauca:

—   Rūgts! Rūgts!

Dāvis, Kristai pie rokas pieķēries, mēģināja pastiepties uz augšu, lai atrastu salduma vietu, bet izredzētā nenoliecās pretim. Medus lācītis atkrita krēslā. Sievas tēvs, jau krietni ietempis, pa jokam iesaucās:

—   Krist', ņem Spundīti klēpī! Ņem klēpī!

Citi iesmējās. Krista nelikās dzirdis. Tā tas palika. Ziemeļnieks bija nepacietīgi gaidījis ar meistara kāzām sacerēto dzīru dziesmu. Viņš bija izlēmis pats to nolasīt un uzsākt meldiņu. Nu bija pēdējais laiks. Viss gāja gludi līdz vietai, kur dzejnieks saka:

Cepuri cel smiedams — Katrs ceļš ir labs! Ej pa kuru iedams — Visur priekšā kaps . ..

—   Stoi, puis! Liec to kapu mierā!— sievas tēvs uzkliedza.— Tagad jāgaida šūpulis!

Ziemejnieks neapjuka.

—   Bez kapa nevar,— viņš mierīgi atteica.— Mans meistars ir kapsētas priekšnieks. To nedrīkst aizmirst.

lesilušie sasmējās. Dāvis, pa ausu galam padzirdējis, pamāja ar galvu. Tas viņš bija — kapu priekšnieks, divstāvu nama īpašnieks, Šanas prezidents, dzīvo un mirušo fotogrāfs. Liels virs ar sasodīti sīku augumiņu. Vai tā viņa vaina? Galva šūpojas, Krista pavelkas tālāk. Ahā, domā, ka brūtes kleita nav vairs droša … Viņa pamāj Jankam. Abi ar Jūras Lauvu tie saņem Dāvi aiz padusēm un ved uz drošāku vietu. Spundīte nepretojas. Lai ved! Nav jau te viegli. Mazā mājiņa, kāzu gulta vai klusais kaps — tagad viss liekas viens un tas pats …

Izturīgākiem nu iesākās lielīšanās laiks. Vīburs apgalvoja, ka jaunībā, kad dzirnavās braucis, divus rudzu maisus kā spajus uzmetis plecos, trešo vēl zobos iekodis. Tagad to cirkū nevar dabūt gatavu. Kad meitās gājis, septiņus ar vienu mietu aiz klēts pakša nogāzis. Kas tagad tā cīnās par mīlestību? Neviens neapšaubīja — neradās par ko ķildoties. Bet Sukurdakteris parādā nepalika. Viņš kādreiz viens pats nošāvis tik daudz zaķu, ka no tiem varējis samest īstu siena kaudzi. Tas atgadījies tīri pa jokam. Savā kabinetā izmeklējis kādu lauku mammu. Spiedējs pakrūtē, lauzējs kaulos, pa reizei nāk atpaka|. Iebāzis termometru padusē, šlauku vēderā un, tikko sienu spiediena mērotāju ap roku — ve­cais Birķis aiz durvīm sauc:— Kungs, žagaru čupā spīd!— Viņš tāds pustraks, bet acīgāks par katru medību suni. Tūlīt sapratu — tās spīdētājas ir zaķa acis. Ķēru bisi, man tas mednieka gars. Izskrienu laukā, karsēju virsū. Ko domājat — baltais! Pamūk, sātans. Tadu nevar palaist va|ā. Birķis dzen, es paka|. Baltais ieskrien īstās zaķu ganībās. Lieli un mazi, balti un pelēki. Es tikai — paukš! paukš! paukš pa labi un kreisi. Ticat vai ne — ap pusdienas laiku izskatījās kā kara laukā. Biju tā aizrāvies, ka tikai tad atcerējos, ka lāga mamma gaida uz kušetes. Skrēju uz māju. Paldies Dievam! Dziva gan vēl. Lauku sievas var daudz izturēt. Prozīt, jokupēteri

—   Prozīt!— virsaitis atsaucās un saskandināja.— Tas bija labs joks, dakter! Kad es praktizējos pie Slapjuma, mums pacientos nāca kāds ārsts, kas slimoja ar kāršu spēli un lielīšanos. Devām iekšā tikai rīcineļļu. Arī viņš izturēja. Prozīt!

Vecais tēvs ar veco māti pēc pāris saldajiem šnabiem bija jau saķildojušies. Kurš kuram gredzenu nomaucis? Skaties kā gribi — pirk­sti ir savās vietās, bet laulājamo riņķu vairs nav un nav.

—  Cik gadus jau esat nodzīvojuši svētā laulības kārtā?— Miķelis iejaucās strīdū.

—   Luk še, kungs, būs jau tuvu pie simta,— vecais tā nedrošāk ierunājās.

—   Ūja, ūja, trakais tēvaini!— vecā pretojās.— Nav jau vēl pilli sešdesmit.

—   Vai zelta kāzas nodzērāt? Vai pārlaulājāties?

—   Kas nu to deva!— veca nopūtās.— Es jau par mākti gribēju, bet šis te nē un nē!

—   Ko tad brīnāties, ka gredzeni pazuduši? Svētā laulība ilgāk par piecdesmit gadiem netura kopā. Vai mācītāji pa jokam vecos no jauna salaulā?

—  Tā gan, tā gan, kungs!— vecā māte piebalsoja.— No jūsu mutes Dieva ausī! Kāzas mums, vecīt, jārīko,— plīst vai lūzt!

Abus vecos ielika mācekļa gultiņā atpūsties. Šauri jau bija, bet saritinājās. Tāds kā mulsums mācās virsū. Pēc tik daudz uztraukumiem miegs tomēr nenāca. Brīžiem pieš|upstēdams, vecais tēvs iesāka tādas kā atmiņas, kā amizieri:

—   Kas nu mīļā, tagad par kāzām? Kā sacīt jāsaka, tāda špāse vie' iraid. Pieļurbājas, pabļaustas un lečkā iekšā, čap, čap… sūt nost. Bet kā mēs kreicinpolku lēcām! Ak kurā vietā? Esi gan tu aizmāršīga uz vecuma galu, sirdspuķīti Nu toreiz, kad jauni bijām. Trīs naksniņas negulējām. Khe, khe. Mātes meitas, ka gubanas, pie visiem pirkstiem Iiptin lipa. Kas tās tādas bija? Hi, hi, hi! Made, Līze, Grieta, Trīna un … kā tad tevi sauc?

—  Ak tu grēka gabals!— vecā māte iesaucās.— Savu sievu vairs nepazīst! Pie tada es neguļu!

—   Kuš, kuš, Trīnīt! Nebļausties nakts laikā.

—   Kas es tev par Trinīti? Mani sauc par Madi. Marš pie mācītāja! Ar svešu veci es negulēšu …

Vecā māte izkūņojās no gultiņas, bet mācītājs bija jau aizbraucis.

Sukurdakteri nakamā rītā atrada upītē, sasietām kājām un ar trakā kreklu mugurā. Varēja domāt, ka uzbrukuši kauslīgi plostnieki, bet kur gan viņi bija tādu kreklu ķēruši?

Paģiras izgulējis, Spundes Dāvis atzinās:

—  Lai saka ko grib, veciem ļaudīm ir taisnība. Vieglāk riju izkult nekā sievu apņemt. Kas nu būs, kas nebūs?

—   Bērni būs. Un komandieris mājā,— māceklis atņirdza.

Nabaga Dāvis to nebija iedomājies. Krista pagalma jau rīpelēja cāļu māti.

Gar Lucas muižiņu, kur kādreiz mitinājās 1905. gada revolūcijas apspiešanai atsūtītie krievu žandarmi, tecēja sīkā Rātsupīte. Starp tās alkšņiem un kārkliem aizaugušajiem krastiem vasaras tveicīgās dienās bija patīkami paložņāt. Ne ar makšķeri rokās, bet tāpat pa baltajiem oļiem. Upīte karstākās vasarās pavisam izsīka. Tikai mazais Svētavotiņš radīja gausu urdziņu, kas aiztecēja līdz Gaujai.

No tādas pastaigas nākdams, Miķelis Amālijas dēls pārgāja šauro koka tiltiņu, tad kāpa augšā Valterkalniņā. Valmiera likās tukša un klusa. Vecie ceriņu krūmi noziedējuši, lakstīgala pilsdrupās apklususi, skolēni izklīduši laukos. Tikai paviljonā iegrieztās sirdis liecinaja par pirmā mīlā apskurbušiem pārīšiem, kuri te paaudzi aiz paaudzes staigājuši roku rokā, vai mēnessnaktīs klausījušies brīnumputniņa pogošanu.

Pametis acis uz vientuļo paviljonu, garāmgājējs tur ieraudzīja tikpat vientuļa izskata cilvēku. Galvu pret balstu atspiedis, domās iegrimis, tas skatījās pāri Gaujai uz Stāvo krastu pusi. Miķelis mirkli apstājās. Brīnums… Tāda kā pazīstama seja. Bet kas? Viņš gāja tālāk uz vecās aptiekas pusi. Atkal apstājās un apsēdās pie viena no apaļajiem dzirnakmeņu galdiņiem. Slaidais augums, iesarkani mati, taisnais de­guns ar brillēm, vasaras raibumiem nosēta seja. Hm … Tāds zēns te staigāja bula laikā, pēc piektā gada revolūcijas. Viņam bija brālis — aģi­tēto rs. To aizrāva katorgā. Jā, nu viņš atcerējās.

Miķelis piecēlās un lēnu soli gāja uz paviljonu. Sēdētājs novērsās, bet pienācējs viņu uzrunāja:

—   Liekas, mēs esam pazīstami. Mani sauc Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas dabigais virsaitis.

Sēdētājs pasmaidīja.— Neatceros.

—   Es gan. Meža sapulcēs kopā bijām. Hermanis runāja. Es glabāju lapiņas.

—   Un ko tagad darat?

—  Tāpat cīnos ar dažādiem mošķiem, ar tautas naidniekiem.

—  Ja nav ko slēpties, tad runāsim kā veci paziņas. Tikai ar vienu noteikumu: neviens cits nedrīkst zināt, ka esmu bijis te Valmierā. Domāju, ka mani vairs nepazīs. Iznāca citādi. Vai vari to apsolīt?

Miķelis saprata, ka nopietnais strādniekzēns un viskreisākais dzej­nieks, kas pazuda deviņpadsmitā gadā, nav tramīgs bez iemesla. Viņš apsolījās klusēt. Valterkalniņā varēja vēl dažs labs atnākt. Tāpēc Miķelis ieteica doties kopīgā pastaigā uz Elku kalniņu un Velna gravu. Tur reti kāds aizklīda. Veinis — īstā vārdā Pēteris Vintiņš— pameta skatu uz rokas pulkstenīti. Jā, viņš piekrita. Līdz vilcienam vēl atlikušas trīs stundas.

Ejot viņš pastāstīja, ka brālis Hermanis kritis 19. gadā pie Juglas. Pats aizgājis kopa ar strēlniekiem. Tagad atkomandēts par preses atašeju padomju sūtniecībā. Valmiera ieradies vienpadsmit nošauto jauniešu kapus apmeklēt. Citiem tas nav jāzina.

—   Varbūt pamudināja ari jaunības dienu atmiņas un ilgas pēc dzimtenes tekām?— Miķelis ieminējās.

Veinis iesmējās.

—  Tu runā kā īsts Valmieras sīkbirģelis! Mēs, komunisti, esam internacionālisti, pasaules pilsoņi. Mums svešas šaurās, liekulīgās patrio­tisma jūtas. Nāk viena liela dzimtene, vienvienīga darba |aužu tauta. Par to krita tie vienpadsmit upuri brīvībai. Bet par ko tu tagad cīnies?

—   Par to, lai valdītu taisnība un cilvēcība. Lai nebūtu apspiesto un apspiedēju. Lai visi būtu pārtikuši un nevienu nevajātu par viņa pārliecību. Lai mazākums neterrorizētu vairākumu.

—   Kāds novecojis pilsonisko pļāpātavu uzskats! Lasi, ko māca Ļeņins. Īsto demokrātiju rada progresīvais mazākums. Ja nepieciešams, ar ieročiem rokās.

—   Markss tā nemāca. Viņš runā par saimnieciskās attīstības liku­mību un vairākuma gribu.

—   Markss ir teorētiķis. Ļeņins un Staļins praktiķi ar tikpat ģeniālām smadzenēm.

—   Vai tas dod tiesību būt diktātoriem un iznīcināt miljoniem cilvēku dzīvību? Kas vienam diktātoram patīk, to otrs iznīcina. Kur palika mūsu strēlnieki, kas sargāja Ļeņinu un satrieca baltos ģenerāļus? Par ko nošāva kreisos latviešu rakstniekus, sagrāva latviešu kultūras centru Maskavā?

—  Tas jāsaprot bez nacionāla šovinisma,— Veinis mierīgi turpi­nāja.— Nacionāli maldi ir komūnisma idejai kaitigi. Tie jāizravē ar visām saknēm. Staļins dara tikai to, ko Ļeņins nepaguva padarīt. Mēs pāri tautām un rasēm stādam cilvēku. Vienalga, kādu valodu tas runā, vai kur ir dzimis.

—  Cilvēka vērtība un tiesība dzīvot ir tikpat neapšaubāma kā katras tautas tiesība to darīt. Bet saki, cik miljoni cilvēku Padomijā ir jau iznīcināti badā un terrorā? Kas par tiem atbild?

—   Lielā ideja, kas nākotnē visai cilvēcei nesīs brīvību un brālību, vienlīdzību un laimi!

—   Vai nākotnes laimi nesludināja arī kristīgā baznīca, kad tā savas lielās idejas vārdā uz sārtiem dedzināja ķecerus?— Miķelis neatlaidās.

—   Baznīca cīnījās par debesu laimes murgiem, mēs cīnāmies par šīs zemes dzīvi. Par laimi visiem, ne tikai izredzētiem.

—   Jā, jums ir jauna ticība. Diemžēl, tikpat akla un nežēlīga kā vecā. Jūs gribat sasniegt laimi, bet vairojat nelaimi. Darbos slavinat naidu, dalat cilvēkus iznīcinātājos un iznīcināmos, bet vārdos tiecaties pēc brālības, un cilvēku mīlestības. Sludināt brīvību, bet jūsu cietumi un soda nometnes ir pilnas mocekļiem, kuri nav ne zaguši, ne laupījuši, ne kādu nogalinājuši, tikai gribējuši brīvi domāt, vai sekot savām idejām. Jūs solījāt vienlīdzību, bet arī tagad jums ir bagātie un nabagie. Priviliģētā šķira, ar partijas kartiņām kabatās, iepērkas savos veikalos, kur parastos darba ļaudis neielaiž. Ēd to, ko citiem nedod. Kur ir jūsu taisnība?— Ticība un politika bija divas lietas, par kurām runādams Valmieras ķeceris bieži iekaisa.

—   Viena paaudze jāupurē, lai nākamā sasniegtu visu to, ko lielā ideja sola,— Valmieras ticīgais strādniekzēns ar mierīgu un drošu pārliecību atbildēja.— Šodien mēs esam cīņā un ceļā uz dzīvību vai nāvi. Šaubas un mīkstčaulība ir bīstamākās ienaidnieces jaunā uzvarai. Komūnismā piepildīsies visi cēlie un labie solījumi. Arī taisnība un brīvība visiem. Bet kur tā ir te — buržuāziskās Latvijas šaurajā aizgaldā, vai lielajās kapitālisma valstīs? Vai par to liecina nošauto jauniešu kapi.

Vārdu karš kļuva par karstu. Ne viens, ne otrs negribēja iegūt ienaidnieku. Miķelis centās apvaldīt uzbrucēja asumu.

—   Kapitālisms nav ideāla un negrozāma sabiedrības iekārta,— viņš teica.— Daudz dziļu pretrunu un sociālas netaisnības tas glabā sevī. Tāpēc tas jāpārveido uz kaut ko saskanīgāku, taisnīgāku, pilnīgāku. Ne ar sīkas saujiņas durkļu varu, bet ar tautu vairākumu gribu un cilvēcību. Šobrīd vēl diezgan bieži pietrūkst īstas cilvēcības arī te, tomēr necilvēcī­bai ir ielikti dzelži zobos — to var savaldīt. Kas savaldīs diktātorus, ja tautas ir gļēvas un iebiedētas?

Proletariāta diktātūra ir nepieciešama pārejas laikā spēku koncentrē­šanai un vadīšanai uz vienu noteiktu mērķi,— Veinis turpināja, it kā lasītu no Knoriņa īsā kursa iemācīto gudrību. Knoriņš pats jau bija nošauts, bet īsais kurss pārvērties par Staļina darbu. Noslepkavots bija Valmieras zēns, kas seminārista gados skolnieku pulciņos saucās par Noriņu.— Ja diktātors ved pa idejas ceļu uz rītdienas mērķi — viņa vadība ir attaisnojama, pat nepieciešama,— Veinis nobeidza.

—   Vai Padomijā ir proletāriāta diktātūra?— Miķelis brīnījās. Mēs te lasam un dzirdam pa radio, ka tur diktātūra valda pār proletāriātu, neļauj tam brīvi runāt un kritizēt diktātora rīcību. Strādnieki drikst tikai izpildīt un aplaudēt, kad tiem pavēl. To pašu dara kapitālistu diktātori — Hitlers un Musolīni. Arī viņi sola savas tautas vest uz labāku rītdienu.

—  Te milzīga starpība, bet to mēs šoreiz neizdebatēsim. Neņem ļaunā! Var skaidri manīt, ka revolūcionārā domāšana te ir sastingusi Piektā gada līmenī. Ja saeimā un sapulcēs to joprojām sludina saimniekdēli, tad viss kļūst skaidrs. īstie latviešu revolūcionāri, ar Stučku priekšgalā, tagad dzīvo citā pasaulē.

—   Stučka nav vēl nošauts.— Miķelis nenocietās.— Viņš dzīvo šinī pašā pasaulē, tikai pie krieviem. Latvijā dzīvo un strādā Rainis.

—   Muižnieka dēliņš!— Veinis iesaucās uzvarētāja priekā.— Jau skolēnu pulciņos es skaidri pateicu, ka Rainis nav proletariāta dzejnieks, bet buržujiskais nacionālists. Strādnieku dzejniekiem un cīnītājiem jānāk no pašiem strādniekiem. Tā izlauzās Gorkijs. Maskavā latviešu boļševiki Raini, kā revolūcijas nodevēju, izslēdza no strādnieku raks­tnieku vidus.

—   Un Stučku atstājāt savā vidū? Viņš arī cēlies no bagātnieku ģimenes. Viņa sievas māte bija īsta muižniece. Kāpēc tik pretējas mērauklas?

—  Izņēmums apstiprina likumu,— Veinis iesmējās.— Stučka ir visu laiku uzticīgi cīnījies revolucionāru rindās. Rainis jau trimdā kļuva par Antiņu, kas tagad kalpo latviešu buržuāzijai.

—  Ne kalpo, bet nabago labā palīdz ierobežot bagāto mantkārību. Ne ar varu, bet ar garu. Ar to cilvēcību, ko sauc par demokrātiju.

Vaļsirdīgā saruna vietām iedzirkstījās karsta un dzēlīga, bet nesarūg­tināja divus valmieriešus, kuri pie strīdiem jau sen bija pieraduši. Tagad abi saprata, ka tiešām dzīvo divās dažādās uzskatu pasaulēs. Liekas, gribēja iet uz vienu mērķi, bet pa diviem dažādiem ceļiem. Krietnu loku apmetuši, viņi iznāca pie Stāvajiem krastiem. Izcirstais mežs šo kādreiz tik romantisko vietu bija padarījis kailu un prozaisku.

—   Viņās tālajās naktīs, kad te notika meža sapulces, kā tad te šalca priedes, lejā slīdēja laivas un jaunas balsis pārdroši dziedāja: Latvija, mosties!.. .— Veinim paslīdēja kāja atmiņu romantikā.

—  Jā.— piebilda Miķelis.— Tad bija neticigo ticības laiks. Tagad te ticības vietā stājies darbs. Ticība paslēpusies austrumos.

—   Arī tur aiz cīņām nāks darbs. Un uzvarēs!— Bijušā Valmieras zēna ticība palika neiedragāta.

Pie Valterkalniņa viņi atvadījās. Kā divi cilvēki, kā seni draugi. Veinis aizgāja pa sānieliņu uz tilta pusi. Varbūt no Pārgaujas krasta viņš vēl atskatījās uz savu jaunības dienu pilsētiņu, ko kādreiz dēvēja par Miervaldi.

Tas bija Valmieras strādniekzēna pēdējais apciemojums dzimtenē. Aiz šķietami sīkas kļūdas krita Damokļa zobens. Braucienu viņš bija izdarījis bez polītruka pavadības. Tā varēja rasties nodevīgu sakaru uzņemšana ar kontrrevolūcionariem. Maskavai ar to pietika. Staļins visvairāk baidījās no latviešiem un žīdiem.

Vintiņu-Veini izsauca uz Maskavu un nošāva.

Miķeļa sirdī iesmeldzās kāda dzifa sāpe.

—.. .Citām valstīm kolonijas, mums nekā! Mēs piederam pie Rietumu kultūras. Mums ir tiesības baudīt tādus pašus labumus kā tur. Fabrikanti un angrosisti prasa plašākus tirgus. Vēlas ievest lētākas izejvielas, izvest vairāk produkcijas. Krievi cara zeltu jau iztērējuši. Pliki un badā. Nav ar ko pirkt, vai mainīt. Zemkopjiem jāgādā lēti laukstrādnieki. Poļi prasa algas. Armija mums tagad stiprāka nekā hercogam Jēkabam. Stāv dīkā, velti tērē valsts naudu. Kāpēc? Tāpēc, ka saeima neiet! Tur partijas mīņājas uz vietas. Ir pienācis laiks armijai, bezpartejisko nacionālistu vadībā, ar ieročiem rokā atprasīt Gambiju.

Kas mūsu bijis, tam mūsu japaliek! Kungi, jums jāpalīdz ar naudas makiem!

Tik droši un skaidri runāja Arvīda Berga bezpartejiskās partijas atsūtītais buršs — tautsaimniecības fakultātes students — Valmieras tir­gotāju un rūpnieku biedrības sanāksmē. Balss izskanēja tuksnesī. Tirgotāji vēl bija par sīkiem, lai sauktos par angrosistiem. Rūpnieki jutās vēl sīkāki, lai sniegtos pāri valsts robežām. No maciņiem pabira tikai sīknauda. Banknotes aizgāja uzņēmumu paplašināšanai.

Dūnis, darīšanu aizņemts, bija Miķeli Amālijas dēlu atsūtījis savā vietā. Studēto jaunekli vērīgi noklausījies, viņš apvaicājās, vai tie Gambijas mellie te lauku darbos nenosals kā prusaki sniegā?

—   Daļa izturēs,— bezpartejiskais paskaidroja.— Būs jāapģērbj. Jā­dod pastalas un kads vecāks praķis. Tomēr iznāks lētāk, nekā poļu strādnieki. Strādās par vēderu.

—  Kad tie mellie būs paēduši, viņi gribēs kopoties ar mūsu meitām. Vai tad neiznāks raibie?— Miķelis neatlaidās.

—  Tā Ulmaņa darīšana!— buršs atcirta.— Viņam jāzina par sugām. Sakās zemniekus vadot, bet stūrē tikai pats uz prezidenta godu. Tāpēc mums jāaizstāv arī lauksaimnieki.

Pie tautiskā azaida galda turpinājās runas par Gambiju. Buršs nebija izteicis savu izgudrojumu. Gambija pati bija jau izvirzījusies pārrunu degpunktā. Par latviešu varoņiem, kas to zem Mellā vēža karoga kādreiz iekarojuši, mācīja jau skolās, rakstīja patriotiskās grāmatās. Uz Gambiju apstākļus noskaidrot un patriota laurus plūkt tadā kā pašbū- vētā lidmašīnā bija aizsteidzies slavenais Cukurs. Tādu traku gaisa gabalu katrs vis nespētu bez nokrišanas aizlidot. Prese pārdrošā lidotāja sasniegumu atzinīgi novērtēja, pārvērsdama to — burtliču valodā runā­jot — par speķi. Tas bija turpat vai pasaules rekords. Tiesa gan, Lindberga lidojums no Nu j°r kas līdz Parīzei likās mazdrusciņ garāks, bet viņam bija labāka lidmašīna un nenācās tērēt laiku bencīnu uzņemot. Cukurs avīzēs rakstīja briesmu pilnus ziņojumus. Neviens nevarēja pateikt, vai viņš uz līdzenas vietas lauzīs kaklu, vai mellie to uz iesma apēdis. Šā vai tā, par nacionālu varoni avīžu lasitājiem viņš bija kļuvis. Tāpat kā pulkvedis Goldfelds-Zeitiņš, kas dēkas meklēja Sacharas tuksnesī, vai džungļu medinieks Saša Ziemelis. Valmieras turīgie vienojās, ka buršam taisnība, bet ko tu, cilvēk, tam anglim ar bisīti padarīsi? Apbruņojies līdz zobiem, pat mums nebaidas pārdot. Jāpacie­šas.

Tuvojās karnevālu laiks. Tas iemeta svaigu domu Šanas virsaiša smadzenēs. Kad viņš to pačukstēja turigo priekšniekam, tas priecīgi iesaucās:

—   Kungi, man lieliska idejā! Rikosim karnevālu. Tas sauksies Traka nakts Gambijā. Tad šīsdienas tēriņi sabirs atpakaļ biedrības kasē.

Ap galdu noklakšēja aplausi. Kāds tumīgs tēvocis izslaucīja alus putas no ūsām un ierunājās:

—   Pag', pag'! Ja būs rakstīts traka nakts, tad mana sieva nenāks un mani nelaidīs. Nu saprotiet, melli, pliki un traki ballētāji. Kas tur līdīs savu galu ņemt?

Likās, ka viņam taisnība. Tikpat labi jau varēja teikt Mīlas nakts Gambijā.

—   Stop! Tad es savu meitu tur nelaižu. Tā nav īstā vieta, kur mīlēties,— pretojās knapsieriņu fabrikants.

—  Var jau nodēvēt pavisam vienkārši,— turīgo priekšnieks lūkoja izlocīties.— Nakts Gambijā.

—   Arī tā neiet!— atskanēja jauns protests, šoreiz no sāncenša puses. Tas jau ilgāku laiku kāroja tikt par biedrības vadoni. Tāpēc tagadējais bija jānogādā pie malas, jāiztaisa par muļķi.— Katram skolas puikam tagad ir zināms, cik dienvidos tumšas naktis. Kā tie, kas pie tādas elles nav pieraduši, ballē cits citu saskatīs? Iegrūdis pirkstu acīs, vai kur citur. Iznāks īsta vistiņu ķeršana un beigās kaušanās.

Izsmietais apvainojās un apskaitās:

—   Ko tu gremzies kā suns ap kaulu? Ja jau esi tik gudrs un godkārīgs, nāc, rīkojies pēc sava prāta. Ar diegiem nav aršana. Es tad atteicos.

Sacēlās kņada. Vīri slējās kājās. Vairums pulcējās ap apvainoto. Izteica līdzjūtību, lūdza nopietni neatteikties. Tad pieskandināja Šanas virsaitis:

—   Kungi un dāmas! Ak dāmu nav? Šoreiz iztiksim. Te ir noticis nožēlojams parpratums. Visa Māmuļas lielā zāle būs gaiša no grīdas līdz griestiem. Tā elles nakts iestāsies tikai uz skatuves. Tur būs papagaiļi un mērkaķi, klabarčūska un maitu ērglis. Priekšā karāsies brīdinājums: Baltie, nelieniet pa tuvu! Ērglis apēdīs!

Karnevāls bija glābts. Dūnis vēl^k ieteica Draules Dāvīti par džungļu radītāju. Dāvītis bija otas mākslinieks. Džungļus pazina no skolas grāmatu bildēm. Ar to pilnīgi pietika jaunrades iztēlei. Kad viņš biedrības bufetē uz honorāra rēķina tā sirsnīgāk ieņēma dzidro garu, džungļu brīnumi atklājās paši no sevis. Dāvītis deva skioes un maketu, Dūņa sievas brālis Viktors veselu nedēļu līmēja un apkrāsoja avīžu papīru. Gatavojās kaut kas Valmierā vēl neredzēts. Dāvītis radīja, Viktors dzemdēja papira čūskas, skarpijus, milzu dundurus un vaboles. Palmas, ozolus, zvērus un putnus. Tie rēks un ar svilpītēm dziedās katrs savā balsī tik dikti, ka banāni birs no liānām. Viens saniknots mērkaķis rādīs mēli, otrs pakaļu. Bet ko tie mellie un baltie divkāji tur darīs? Būtu jāsacer kāds smieklīgi briesmots skats. Kaut cik jēdzīga rakstnieka Valmierā nav. Brastiņu Ernests aizbraucis uz Rīgu savu Dievu turēt. Valmieras avīzes redaktors prata rakstīt tikai par politiku. Kurlmēmo skolotājam Pārupem patika Šanas joki un rakstīt viņš prata, bet skolas kurātors, mācītājs Pavasars, cieši skatījās uz pirkstiem. Jādod būs Diženam kāds grasis nopelnīt — domāja rīkotāji. Cēsu rakstnieks atbildēja: Būs darīts! Honorārs — brīvs ce|š un brīva dzeršana. Uz priecīgu redzēšanos!

Turīgo priekšnieks šoreiz neskopojās. Tam bezkauņam, kas azaida laikā palaida muti, viņš tagad parādīs, kā jārīko priekšzīmīgs karnevāls. Pienāca scenārijs. Lielisks! Dziji džungļos, zem zvaigžņotām debesīm, savā ziloņkaula tronī sēd pats galvenais Gambijas iedzimto virsaitis Bimbambulla. Vecs un melis kā pats velis. Vienā rokā pātaga, otrā — galvaskauss. Riņķi degunā un ausīs. Abās pusēs miesas sargi. Priekšā liels katls. Pie koka piesiets kāds anglis. Bungas rībinādami, mežoņi atved divus baltos — Ziemeli un Cukuru. Viens otru nepazīst.

—   Bumbu bimbu rumbu bum!— uzkliedz Bimbambulla.

Anglis pārtulko:— Ko tu un tu te blandaties?

Ziemelis — Gribu tavu salu nopirkt. Ko vēlies?

—   Dulla bulla ulla bū!

Anglis:— Atdod kuģi, baltos vellus un bukšināmos rīkus.

Cukurs:— Es solu vairāk! Lielo dunduru, ar ko pa gaisu skriet.

Bimbambulla:— Bā! Jedritvai meitin. Bim, bim, bim.

Anglis tulko:— Nepietiek! Atved duci duču jaunu meitu.

Cukurs:— Precēšanai?

Anglis:— Nē! Zupai.

Cukurs:— Nekristītais velis! Kur tik daudz skuķu lai saķeru?

Ziemelis:— No manas puses vēl leoparda āda! Iemācīšu ar iesmu medīt.

Anglis:— Paejiet sānis. Te ved vēl kādu sagūstīto.

Mežoņpuikas pieved Goldfeldu-Zeltiņu. Viņš sēd kamieļa mugurā, tropu cepure galvā, monoklis acī. Baida vedējus ar pugaču un nekāpj zemē.

Anglis tulko:— Kur tu, sarkanmatainais velis, to lopu zagi?

—  Neplukši!— Zeltiņš atbild.— Tas ir mans tuksneša kuģis. Es esmu Latvijas virsaitis.

Bimbambulla cienīgi pieceļas, it kā gribētu viesi apsveikt, bet roku sniegdams nogrābj pugaču un sauc:

—   Blur, blur, blur — Tas nozīmē: katlā iekšā!

Mellie tuksneša virsaiti sasien, iemet katlā, pakur uguni.

Zeltiņš spārdās un kliedz:

—   Švarce šveine! Nespēlē teāter! Te nebūs Tarzāna filma.

Kā tikšu laukā, kraušu pa mūli!

Tai brīdī no džungļiem izlien milzīgs lops. Mellie aizbēg uz visām pusēm. Lops pieiet pie katla, aposta to un nošķaudas. Saša Ziemelis, paķēris kādu mello pamestu pīķi, uzbrūk lopam no pakaļas. Tas pašķielē atpakaļ un ieblējās:

—   Šļap, šļap, šļap! Neknaksties!

—   Kas tevi, nīlzirgs, iemācīja latviski runāt?

—  Es nav zirgs! Es ir dāma! Hercogs Jēkabs ar mani amizējās, kad nāca peldēties. Šļap, šļap, šļap. Domāju, būs sakņu zupa. Sīpoli ar rozīnēm. Tas gaļas gabals man negaršo!

—  Tas nav gaļas gabals. Tas ir hercogs.

—   Ahā! Tad nāc uz upi! Šļap, šļap, šļap. Bet kas jūs būtu?

—   Latvietis. Džungļu medinieks.

—   Nepazīstu. Šļap, šļap, šļap. Un tas otrais?

—   Es? Arī latvietis. Gaisa varonis.

—  Šļap, šļap. Nav manīts. Man liekas, ka abi būsit kaitēkļi.

—   Mēs hercoga Jēkaba draugi!— Saša prata lopus piekrāpt.

—  Tad pavisam cita runa. Atvainojiet par traucējumu! Diez kur nu Jēkabs pats aizpeldējis? Tu, kas tur katlā, nāc man līdz uz upi! Jūs uzdancojiet Tūdaliņ-tagadiņ! Man miesas svars pieņēmies. Grūti palēkāt. Ar Neptunu! (Aizšļūc.)

Ziemelis:— Kāda vella pēc mums vajadzēja vienam otru pārsolīt?

Cukurs: Pārpratums! Gambija jau tikpat kā mūsu. Maksā tu, es ņemšu tikai iekarotāja godu. To trešo apēdis tepat. Nokāpsim labāk Māmuļās zālē padancot. Te var vēlreiz uzklupt mellie velli. (Abi nokāpj zālē. Ierūca lauva.)

Zeltiņš:— Cum deveil! Ko viņi tur plukš?

(Priekškars.)

Visā Valmierā neatradās tāds vīrs, kas gribētu labprātigi pārvērsties par Bimbambullu. Draules Dāvītis to uz plakātiem bija uzzīmējis nepieklājīgi pliku. Tikai ap pavēderi saitē karājās tadi kā banāni. Akurāt kā Žozefīnei Bekerei Parīzē. Un ja nu vēl notriepj mellu no galvas līdz papēžiem? Kā bez krietna pirts gara nomazgās nēģera negodu? Beigās pielauza Miķeli. Iepazinies ar Dižā ražojumu, viņš taja neko bīstamu neatrada. Uzņēmās, kā saka, lietas labā. Valmieriešiem patika vellu dzīt. Lai zviedz. Nekas jau nenokritīs.

Draule krustis šķērsis izvandīja visu Latviešu biedrības skatuves kostīmu krātuvi. Apgrieza apkārt, tomēr gaužām maz ko tur atrada gambijiešu izgreznošanai. Ņēma atkal krāsas, papīru, visvairāk kailu miesu. Izrādes dienā jau kopš agra rīta iesāka krāsot nēģerpuikas. Viņi drebinājās, ēda karstas desiņas un apbrīnoja cits citu. Miķelis savu rāsi mainit un banānus piekārt atļāva tikai vakarā, stingri piekodinādams, ka pārdzimšanu nedrīkst veicināt ar vāģu smēri vai tinti. To viņam apsolīja. Visa Valmiera bija kājās. No apkārtnes ierikšoja laucinieku zirdziņi, kaut ko pie sevis bubinādami. Visgambiskākām maskām bija izsolītas piecas godalgas. Pirmā — Bimbambullas mežakuiļa ilknis, otrā — Zie­meļa nomedītā jaguāra (īstenībā teļa) ada, trešā — Cukura cepta pīle (cālēns), ceturtā — Goldfeldta-Zeltiņa monoklis, piektā — Sanas korķu vi(ķis. Godalgu izdalītājs, protams, Bimbambulla.

Diženajo Bernhards iebrauca jau laikus ar savu grāmatu saini padusē un tūda| nostājas pie bufetes. Mati un bārda šoreiz bija paša spēkiem kaut cik apšķibota, apsieta nesaburzīta kakla saite. Tādu pak|āvību pūja gaumei viņš sen jau neatzina, bet masku ballēs jau visiem bija jāpārvēršas. Drīz plašā zāle piebira stāvgrūdām brīnumu un prieku izsalkušu ballinieku. Bungas rībināja, ragi pūta nēģeru drebulī- gos ritmus. Ieķērušie vilka paši savā meldijā:

Teic, vecais Bimbambulla, Vai nav šī dzīve dulla? …

Dāmas pieprasīja vājāku gaismu, lai krēslā varētu ērtāk justies. Nebija jau ari viņām Ievas skaistumi kažokos ievīstīti.

Tad pacēlās priekškars. Džungļi, kas džungļi. Ne pielikt, ne atņemt. Klaburčūska karājas, piepūtusies ka varde. Mērkaķis sēd un nekustina asti. Kustas tikai pats galvenais virsaitis un viņa nēģerpuikas nosalušiem stilbiem. Viss rit tik gludi, it kā iemācits. Tauta dzīvo un šausminas līdz. Turīgo priekšnieks ar uzvaras smaidu pablenž uz savu nelabvēli. Ievelk jau Zeltiņu uz koka kamieli. Bimbambullam nu jākliedz: Kur tu, sarkanmatainais velis, to lopu zagi! Bet tieši tai bridi kads Pārgaujas pašpuika aiz trakas sajūsmas zalē sper gaisa viens, divi, trīs pugača šāvienus. Bimbambulla nodreb un galvu pa kaklu metas bēgt. It kā skrošu ladiņa ķerts, ne atpakaj neatskatījies, cauri papīra džungļiem, aiz sevis atstādams raibas skrandas un vidū pārrautu klaburčūsku. Aiz kulisēm norīb ar joni aizcirstas durvis. Džungļu atliekas sastingst.

—   Kur viņš aizmuka? Ķer rokā!— sauc zālē.

Klusums.

Pirmais atjēdzās Zeltiņš savā zupas katlā. Viņš notēmēja monokli pret zāli un atsaucās:

—   Ko jūs tur plukš! Te ir pauze. Priekškars krīt…

Priekškars novēlās nelaikā un vairs nepiecēlās. Miķelis bija pazudis.

Errojās turīgo priekšnieks, errojās Dižais un godalgu gaidītāji. Cēsinieks pārtrauca dzert, aizskrēja pazudušo meklēt. Bez beigām nevarēja beigt. Autors vēl nebija izsaukts.

Zālē nedrīkstēja ielaist apjukumu. Par Ziemeli un Cukuru izkrāsotie Gambijas atkarotāji steigšus sakārtoja polonēzi. Atkal rībēja bungas, sapārojās danču maskas, nēģerpuikas trinās ap meičām un sasildījās. Šur tur iespiedzās, šur tur iesmējās. Karnevāls gāja savu gaitu. Tikai nenovīdīgais kaktā nošņācās:

—   Blamāža visai Valmierai! Tas ģeķis neprot rīkoties.

Kad beidzot Dižs Miķeli sadzina pagrabā, bēglis tur bija pagalam nosalis.

—   Neklabini zobus, nebaidi stārku,— cēsinieks mierināja.— Es tū­daļ atnesīšu bikses un iesildāmo ūdentiņu. Tas Kungs par savējiem gādā.

—   Vai tur augšā vēl šauda?— Miķelis ieminējās.

—   Nāc līdz! Sadosim tiem puikām pa skaustu.

—   Nelon. Nesapratīs. Viņi nav bijuši pie vilku bedrēm.

—   Daktera kungs, lūdzu izrakstiet man tādu apliecību, ka es esmu vīrietis,— kādā jaukā dienā teica Miķelis. Viņš bija ieradies pilsētas slimnīcā un tur sameklējis pašu galveno.

—   Kas to apšauba?— iesmējās Dr. Ziediņš kā pēc buršu anekdota. — Vai lēdija Ketija nav apmierināta?

—   Nē, direktor! Lēdija Ketija ir mana vienīgā uzticīgā brūte jau kopš bērna kājas,— pacients aizstāvēja savu ideālo mīlestību.— Neticiet skauģu valodām.

—   Vai kristāmzīmē nav rakstīts, ka puika piedzimis? Osas aug, šņabis garšo. Uz vizītkartēm lasāms — grāfs, ne grāfiene. Kas vēl jāapliecina?

—   Man pašam arī liekas, ka viss kārtībā,— Miķelis piekrita.— Bet lieta šoreiz grozās ap vīrišķības sacensību. Kur konkurence, tur knifīzeri. Rīgā advokātu kā biezs. Katru blēdi par naudu aizstāv. Var teikt: vai mācītājs kristāmo visās vietās apskata? Nav jau dakteris. Ko meistars pasaka, to ieraksta. Jautrā prātā var katram misēties. Osas, cik esmu manījis, aug arī precēties kārām jaunkundzēm. • Uz vizītkartēm var drukāt ko grib — likums man neliedz saukties par Ķīnas debesdēlu, vai Abesinijas lauvu. Bet man, direktor, ir jādabū dokuments, ko tiesā nevar apšaubīt.

—   Tādā gadījumā, grāf, mums būs ta vīrišķība pamatīgāk jāpār­bauda,— Dr. Ziediņš atkal gardi iesmējās. Viņam patika pikantas sarunas ar kautrīgām vecmeitām, bet ja tādas nepagadījās, nekaitēja arī vīriešus paķircināt.

Šoreiz tā bija negaidīta neuzticība.

—   Veltas pūles, direktor,— aizvainotais atsaucās.— Man ir ilggadī­gas liecinieces. Visas parakstīsies.

Dr. Ziediņš vēlreiz iesmējās, tad piekāpās. Viņš bija tikpat apaļigs, cik omulīgs kungs, kas ar Valmieras Pūcesspieģeli — kā pats teica — nemaz negribēja saiet ragos. Ja joks, tad joks. Paņēmis parasto recepšu blanketi, uz tās uzrakstīja:

Ar šo apliecinu, ka Valmieras pilsonis, saukts grāfs Miķelis Amālijas d. Vanags, pēc ārējā izskata un dažām dzimuma pazīmēm ir diezgan vīrišķīgs, lai viņu uzskatītu par īstu vīrieti. Šī apliecība izdota pēc grāfa personīga pieprasījuma.— Dr. A. Ziediņš.

—   Ar to pietiks,— Miķelis pateicās, spieda direktoram roku par pelnītu uzticību un izvilka savu naudas muķeli.

—   Šodien par brīvu!— Ziediņš atteicās.— Mūsu nākamais godapilso- nis nedrīkst būt apšaubāma dzimuma. Ja tur iznāks kāds joks, būs ko papriecāties.— Direktors novēlēja spožu uzvaru.

Rīgā tai laikā dzīvoja jauns, slaids, cerību pilns censonis, kam prāts nesās uz mākslām un rakstiem. Pēc pases viņš saucās par Melderi, bet rīdzinieki runāja tikai par Vējmelderi. Laikam tāpēc, ka prāts šim tautas darbiniekam allaž Mja tāds grozīgs jeb vējīgs, kā |audis mēdza teikt. Savu kalnā kāpēja gaitu viņš iesāka uz skatuves, Ugunī un naktī ar vienu vienīgu liktenīgu frāzi. Rainis bija uzrakstījis: Mēs Rīgu pie jūras uzcēlām — jauneklis noskandēja: Mēs jūru pie Rīgas uzcēlām. Par šo nieka kļūdu režisors Mierlauks nelaimīgo izvēdināja no Jaunā Rīgas teātra. Tad Vējmelderis apskatījās, ka vāciešiem iznāk plaši iecienīts ilustrēts žurnāls Die Woche un kļuva par latviešu žurnāla Nedēļa izdevēju. Pieaicinātais redaktors tur čakli sabēra visu, kas nebija piesiets. Nauda ienāca, bet cilvēcīga godkāre prasīja, lai žurnālam būtu arī kāda izcila loma latviešu kultūras dzīvē. Acīgais izdevējs to drīz atrada. Augstu attīstītajā Amerikā nāca modē skaistumkaralieņu un dažādu Miss vēlēšanas. Kas bija mūsu kultūra bez šādām slavenībām? Zemnie­ciska atpalicība, šaurs provinciālisms, bez izredzēm iziet plašā pasaulē. Laika gara apgarots, Vējmelderis kļuva par mazās Latvijas ceļvedi uz Holivūdas filmu zvaigznāju. Nedēļa izsludināja skaistuma konkursus dažāda vecuma un fasona dāmām. Vai vecais meistars ir izgatavojis kādu tādu sievieti, kurai negribētos būt skaistai un reizē karalienei? Nav dzirdēts. Redakcijas pasta kaste katru rītu pildījās ar brīnišķīgiem uzņēmumiem. Nopelnīja fotogrāfi, frizieres, šuvējas, skaistumkopējas, valsts pasts un pats Vējmelderis. Sekoja skaistāko kāju karalienes vēlēšanas. Latvju zeltenes kļuva stāvus slavenas. Kad tā vērīgāk salīdzināja, viņas bija tikpat pievilcīgas, kā plaši izreklamētās un nesasniedzamās kinodīvas. Vēl augstāk publiski atklāties, lai tur attiecī­gās miesas daļas kļūtu par skaistuma karalienēm, tikumīgās mammas savām meitām neatļāva.

Tad pienāca kungu kārta. Nedēļā to nosauca par vīriešu skaistuma konkursu. Sāka no augšgala. Stingrāko muskuļu karalis bija paredzēts otrā rondā. Valmieras grāfs ar tādiem muskuļiem nevarēja dižoties. Cirkus stiprinieks Leskinovičs viņu pagalam aizēnotu. Bet ja izšķērdīgā­kais pasaules meistars savu daļu skaistuma ir atmetis dadžam un suņuburkšķam, kāpēc lai viņš to būtu liedzis Amālijas dēlam? Kad šo skaistumu vēl papildināja ar monokli, cilindri, uzskrullētām ūsiņām un ordeņiem, tad skaistākā un dižciltīgākā latviešu vīrieša ideāls bija jau tikpat kā sasniegts. Karaļa titula cienīgais valmierietis nosūtīja savu ģimetni Nedēļas redakcijai, pievienodams šādu pavadvēstuli:

Augsti godātie kungi Direktori, Redaktori un speci vīriešu lietās. Izpildot tautas masu vēlēšanos, nosūtu Jums savu fotogrāfiju neviltotā veidā un lūdzu to iespiest Nedē|as vīriešu skaistumsacensības nodaļā atzinīgai novērtēšanai un karaļa titula piešķiršanai, par ko tauta nešaubas.— Te klāt pielieku Valmieras galvenā daktera pašrocigi parakstītu apliecību, ka man ir vīrišķīgs izskats un esmu īsts vīrietis. Zīmējos augstcienībā — pirmais latviešu grāfs Miķelis Amāliņš-Vanags, Šanas virsaitis.

Ģimetni iespieda Nedeļa sava nakamā numurā. Pēc dažām dienām Miķelis saņēma redakcijas vēstuli:

Godāts kungs. Tā kā Jūsu iesūtītais uzņēmums neizpilda mūsu izsludinātos viriešu skaistuma sacensības noteikumus, jo esat uzņemti ar cilindri galvā, bet galvai pēc noteikumiem jābūt kailai, tad par nožēlošanu nevaram Jūs ierindot vīriešu skaistuma sacensībā. Tomēr ievērojot tautas vēlēšanos — kā savā vēstulē rakstat — ievietojam Jūs ārpus rindas.

Miķelis redakcijai nosūtīja šādu atbildi:

Jūsu laipnais paskaidrojums mani dziļi aizkustināja, bet par nožēlo­šanu, tajā nav pateikts viss lidz taisnīgam galam. Manis izvirzīšana ārpus rindas ir godīgi nopelnīts pagodinājums, kāds man pēc ieņemtiem amatiem un tituliem pienākas. Par to izsaku atzinību un pateicību. Turpretim apgalvojums, it kā cilindrs traucētu vīrišķīgo skaistumu un kaila galva bez matiem to veicinātu, nesaskan ar tautas masu novēroju­miem un dabaszinātnes jaunākiem pētījumiem. Ja kāds tāds eksemplārs tiks atzīts par skaistāko, Valmiera pieprasīs vispārēju tautas nobalsošanu un dakteru apliecības, vai spriedēji ir bijuši pie pilna prāta un saprašanas. Lai tādu skandālu laikus novērstu, pamatodamies uz tautas masu un mūsu pilsētas zinību vīru izteikto vēlēšanos, lūdzu man ārpus rindas piešķirt vīrišķīgā skaistuma karaļa titulu. Ordeņzvaigzni sagādāšu pats. Palieku cerībā, ka taisnība uzvarēs.

Kad Vējmelderis šo vēstuli izlasīja, redaktors piebilda:

—   Šefa kungs. Pēc manām domām tas karaļa nosaukums viņam būtu jāpiešķir. Ja pa jokam, vai mums žēl? Citādi sāks cūkoties pa citiem orgāniem. Lūkos kādu smieklīgu prāvu ierosināt. Blamaža vien iznāks.

—   Tam ķēmam! Paskaties uz viņa ciferblati — kā izspļauts Pūces- spieģelis!— izdevējs uztraucās.— Ko tad par mums teiks īstie skaistuļi? Starp viņiem ir labāko aprindu dēli, droši abonenti.

—  Tie neteiks ne a, ne b, šefa kungs!— redaktoram plāns bija gatavs.— Tādu paziņojumu mēs nedrukāsim žurnālā, bet piesūtīsim tikai viņam redakcijas vēstulē. Lai brūķē vesels Valmierā. Tur Šanas priekšnieku visi pazīst. Viņš mūsu žurnālam iztaisīs krietnu reklāmu.

Vējmelders, kaut gan bija gudrāks par savu redaktoru, šoreiz piekāpās. Viņš steidzās uz hipodromu. Tur salasījās ļaudis ar drošu pārliecību, ka darbs ir tikai zirgiem un muļķiem domāts, bet lielais vinnests ar naudu un laimi kādreiz atnāk pie katra pacietīgā gaidītāja. Vējīga saprats bija izlēmis savu tiesu pasmelt arī no šā ienākuma avota.

Miķelis no Dūņa spiestuves izlaida jaunu vizītkaršu sēriju. Saviem daudzajiem tituliem viņš bija pievienojis vēl vienu jaunu: Latvijas vīrišķības skaistumkaralis.

Brīnišķīgais skaistuma kults izpleta mirdzošos spārnus pār visu jauno valsti. Dzejnieki sauca: Skaistums glābs pasauli! Amatnieki atsaucās: skaistums ir ienesīgs! Patrioti piebalsoja: Skaistums veicina dzīvā spēka pieaugumu un tautas godu! I

Vējmelderis lepni pacēla galvu: Lūk, ko nozīmē lielā kultūra! Laikam jāiet līdz. Un kas to iesāka mūsu provincītē? Vai tā bija valdība, kas aktierus par tautas naudu sūta vasaras vidū uz Eiropu macītes, kad teātri tur slēgti? Viens izdzer Berlīnē alus krūzi, otrs Parīzē konjaka pudeli. Brauc mājās un saka: Ne vella tur nav! Mēs spēlējam spožāk.

Nekad vēl latviešu tautā nebija izplaucis tik daudz skaistuļu. Savas Miss vēlēja pilsētās, pagastos un zaļumballēs. Tur iznāca savs amizieris, par ko sprieda un arī ķildojās nedēļām ilgi. Netrūka pat spožu nākotnes izredžu. Vai avīzes nerakstīja, cik viegli var laimēties, ka tādas skaistas Miss kļūst par pasaulsslavenām kinozvaigznēm. Tās peldās šampanietī un nezina kur grūzt savas dolāru kaudzes. Tikai vēl mazdrusciņ jāpagaida, kamēr no Amerikas atbrauks tādu Miss meklētāji. Ar tādām cerībām varēja dzīvot.

Kad zaļumballē pie Sīmanēnu svētajiem ozoliem īsi pēc pusnakts iekliedza Miss Svēto Ozoleni, tik svarīgs notiķums bez virišķības skaistumkaraļa nedrīkstēja notikt. Kā jau tādos gadījumos darīja Rīgā un Amerikā, tautas izvēlēto Miss urravoja, cēla gaisā, apsveica ar ragu mūziku un par katru buču no kārumnieka iekasēja nodokli labdarīgiem nolūkiem. Sāncenses tad aiz skaudības piemiedza acis un iešņācās:

—   Kas šai vairāk kā mums? Ja mēs tik devīgi pieņemtu puišus, mūs iekliegtu vēl skaļāk.

Savu oficiālo uzstāšanos pieteicis, skaistumkaralis mierīgi stāvēja sievu barā un klausījās. Gados padzīvojušākās šķita labvēlīgakas.

—   Ir gan tam Mildukam cūkas laime!— viena iesaucās.— Pērn saimniekdēlam iedeva kurvīti. Nu, tādā godā tikusi, visus vazās aiz deguna. Vella skuķis!

—  Jauns un ēverģēlīgs,— otrā piebilda.— Kur nu mūsu laikos tos prinčus sagaidīs. Ir jau izkauti.

Nelabvēle nenocietās:

—   Kas māk, tam nāk. Ar Dieva dotu skaistumu vien par Mišu netiksi.

—   Kas nu šī par mīžu, mīļā,— Sīmanēnu vecā māte arī bija ieklausījusies.— Tādas lietas nav dzirdētas. Es tik saku, lai Dieviņš palīdz ieprecēties vieglā dzīvē. Smukums ir liela manta.

Skaistumkaralis pats pirmais tika pie vārda. Viņš saprata, ka sevišķi svinīga runa te neiznāks. Uz tiem priekiem vīri sita alus pudelēm ar plaukstu pa dibenu un korķi lidoja paukšķēdami pāri danču laukumam. Vispirms aizrādīdams uz savu dzijo aizkustinājumu, karalis apsveikumu šoreiz ieturēja stingri zinātniskā garā. Tā nu atklājās, ka konkursa rīkotāju izraudzītais tituls Miss Svētā Ozolene jāapmaina pret Miss Svētā Liepa, jo par Ozoleni mūsu dai|skanīgā valodā sauc precētu sievb, bet Miss ang[u valodā nozīmē vēl neprecētu jaunkundzi. Tā kā vairāk zinātnieku klāt nebija, debates neizcēlās. Tālāk karalis paziņoja, ka bučošanās kolekte šoreiz nāks par labu fraku iegādei trūcīgiem ministriem. Tas nepatika kārtībniekam. Viņš pārtrauca runātāju, aici­nāja aiz bufetes parakstīt protokolu par amatpersonu apvainošanu publiskā vietā. Tad notika nenovēršamais. Karalis izskatījās pavisam mierīgs. Viņš zināja, kā tāds protokols izrakstāms no kārtībnieka portfeļa. Bet sacēlās balles tauta un par taisnu lietu sašķēlās divās armijās. Viena par karali, otra par kārtībnieku. Te tikai cīņa varēja novest pie taisnīgas uzvaras. Kad cīņa uzliesmoja, karalis pa kluso pusi pazuda. Viņam nebija neviena cīkstoņa ordeņa. Kad kautiņš beidzās, Miss Svētā Liepa, laikam aiz pārskatīšanās, bija saskrambāta un saņurcīta pagalam neglīta. Ļaudis šķīrās pacilātā noskaņā.

Pēc īsas atelpas Jaunāko Ziņu precību sludinājumu da[ā parādījās šāds aicinājums:

Viņa majestāte, vīrišķīgā skaistuma karalis Miķelis Amāliņš-Vanags, daudzu spožu ordeņu kavalieris un augstu titulu privātīpašnieks vēlas nopietnā nolūkā sarakstīties ar tautas izvēlētu skaistuli Miss Ciekurkalns. Nav izslēgti tālāki darījumi. Nopietni domātas vēstules adresējamas: Viņa majestātei, poste restante, Valmierā.

Atbalss nebija ilgi jāgaida. Tā pienāca, uz Līgatnes rozā pastpapira uzrakstīta, ar Tomberga odekolonu iesmaržota:

Auksti godināms kuks. Ja jus nav blēdis un meitu krapneks ja jums pa riktigam ir tas činas muižas unt naudas tad mes var nopetni darbotes kamēr manu sauks us Ameriku. Tad gan musu milešanas izčibēs unt es neko kungam nesolīs. Ar pirmo buču tava mūžam usticiga

Amanda Marcinkevič

Miķelis atbildēja:

Mana augsti godināmā brūte un slavenā skaistule, ap kuru cīnoties daudzi naži Čiekurkalnā salīkuši ragā. Es esmu izlutināts grāfs un mīlu tikai frišu kosti. Tāpēc laipni lūdzu atstellēt man daktera kunga parakstītu cedeli, ka Jūs vēl esat riktīga Miss-jumprava, bet ne tā, par ko mani sulaiņi dzied:

Čiekurkalna vele Miss, Paši vēlē, paši…

Ak, skaistulīti Es esmu pie svētā altāra kristīts un mana tramīgā sirds tā trīc no labsajūtas, ka ar zosu spalvu nevar tālāk uzrakstīt. Piedomā­jiet pati savā nevainībā. Kad ta būs likumīgi apliecināta, tad darīšanas sekos manā dzimtmuižā, Pešavaras tuvumā.

— Augstcienibā precību kandidāts

grāfs Miķelis Amāliņš-Vanags.

Čiekurkalna skaistumkaralienes cedele ar jaunavības apliecinājumu nepienāca. Vīrišķības skaistumkaralis atkal palika viens un uzticīgs savai seno dienu lēdijai.

Jubileju posts nemitējās. Tāpat kā cara laikos, netrūka ir godkārīgu, ir mantkārīgu jubilāru. Pieklājīgākie aicināja godinātājus pie sevis un pacienāja par viņu runas dāvanām. Citi lika manīt, ka tas jāizdara kādai komitejai vai organizācijai, kurā tie bija darbojušies, vai par biedra kartiņu samaksājuši. Tādu biedrību biedriem nopelnu bagātā jubilāra apbalvošanai nācās apstaigāt pavisam nevainīgus ļaudis ar ziedojumu listēm, lai tautas atzinības kuvēri nebūtu jāpasniedz tukši. Šī sabiedriskā nezāle viskuplāk salapoja Rīgā — dažādu atzītu un neatzītu māksli­nieku un direktoru pasaulē. Reizēm to baroja arī valsts un pilsēta. Sīkākiem darbiniekiem jubilēt neklājās. Viņu prieks bija uzrakstīt uz listes pa latiņam dāvanu pirkšanai lielajiem. Kad svinības notika atklāti, kādā teātrī vai zālē, jubilāra cienīgā arvien vērīgi aplūkoja publiku. Kas ieradies, bija draugs, kas aizmirsis — naidnieks. Ja vienu dienu jubileju vairs nebūtu, no kā tad pārtiktu fotogrāfi un bilžu žurnāli? Kur iedzertu un piepelnītos avīžu reportieri?

Vai tik jauka kultūras cilvēku paraža varēja paiet Valmierai secen? Kas uzdrošinātos to apgalvot, tam trūktu plašāka skata un izglītības. Vidzemes sirdī jubilēja gan mājās, gan draudzēs, gan biedrībās. Patreiz pie durvīm klauvēja kāda drusku neparasta jubileja. Pagadījies bija tāds ērmots jubilārs. Par vecu, lai dzītos pēc laicīgas mantas, par godīgu, lai lauztos pēc goda, par vāju, lai veicinātu savu varas kāri. Rīkoja tāpēc, ka citi tā darīja un piebikstīja: Puriņ, nu ir tava kārta! Varbūt pēdējā. Neknauzerējies. Cik ilgi vairs dzīvosi. Cel galdā, ko tas mērkaķis tev iekasējis.

Vecais Pūriņš bija kinoteātra Splendid īpašnieks. Kas vēlējās, varēja teikt — direktors. Viņam bija pienācis septiņdesmitpiektais mūža gads. Tarzānam uz kinoekrāna — piecdesmitā izrāde. Abi valmieriešiem šķita tik nešķirami, ka Puriņu ļaudis uz ielas dēvēja par Tarzānu, bet kad skatijās uz ekrānu — Tarzānu sauca par Puriņu. Direktors par to neuztraucas. Aiz skaudības, viņš domāja. Pasauli neizmācīsi. Džungļu pusmērkaķis Tarzāns bija viņa draugs un labvēlis. Deva pilnas kases pat ar paaugstinātām biļešu cenām. Ar šo Dieva svētību uzvijām pietika divkāršai jubilejai, nekādas dāvaniņas negaidot un.neprasot.

Ilgus gadus Pūriņš bija domājis, ka visu, kas viņam pieder, ir ieguvis pats ar saviem spēkiem un padomu. Tāpat kā visi citi, kas lauzās dzīvē uz augšu, negribēdami izjust to spiedienu, ko sajuta apakšā. Viņš nebija Dievu lūdzis palīgos, ne vellam maksājis nodevas par slepeniem atbalstiem. Diez kādus kalnus jau tā nevarēja apgāzt, bet kad kārtigi strādāja un nopelnīto nenoplundurēja dzerdams vai kārtis spēlēdams, ar laiku savs grasis jau banciņā uzkrājās. Tikai par Tarzāna filmu viņš kļuva tāds domīgs. Naudiņa, ko tā ienesa, nebija paša nopelnīta. Citas filmas mazajā Valmierā varēja izrādīt 3 līdz 5 reizes, bet šitai ar 50 vēl nebija paredzamas beigas. Kas par to gādāja? Vai tā nu beidzot bija paša Dieva dāvana? Jutās jau tā, kā par vecu, lai pats to izdibinātu. Pie skaidrības neticis, Pūriņš nodomāja — drošs kas drošs, paaicinās arī mācītāju tajā jubilejā. Tāpat jau baznīcēni nāk Tarzānu skatities. Pats gan nav vēl manīts. Lai pasaka kādu svētāku vārdu, tad redzēs to brīnumu par brīvu.

Miķelis sastādīja un iespieda ielūgumus. Vecais Pūriņš, lāga vīrs, bija ar mieru, ka aiz pateicības par Tarzāna labo darbu tur piemin arī viņa vārdu. Splendīda direktors ar saviem 75 zīmējās pirmā vietā, tad sekoja viņa labdaris ar 50. Kopā iznāca 125 skaitļa jubileja, kadu tikai retumis var piedzīvot.

Pūriņš neskopojās. Kad jau, tad jau. Viņš ielūdza 125 viesus. Lai mazāk aizmirsto un apvainoto. Policijas prefektu, apriņķa priekšnieku, pilsētas galvu un draudzes ganu pieklājās personīgi pagodināt. Ielūgumu kartiņas tie neievēroja, vai aiz nevaļas pazaudēja neizlasītas. Jubilārs to zināja un parādija godu, kam gods nakas. Cits bēdātos — kur nu raus telpas tādam švadronam? Kam mājā tādas zāles? Mūsu jubilārs tikai pavīpsnāja. Nekādu raižu! Splendidā var sadzīt 150. Turpat, krēslus aizvācot, var klāt furšetes galdus ar vīna glāzēm, šnabīti un uzkodām, kā tagad sauca zakuskas. Tiem, kas nepratlsies laikus iet mājās, vēlāk iegrūdis cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem. Nebūs tā kā pie skopuļiem vai plikadīdām, kur viesiem pa vācu modei ceļ priekšā alu ar desiņām, beigās liekot par tām pašiem samaksāt. Šitie jubilāri nebūs no tādām mājām.

Sākās ielūgto apspriedes. Latviešu biedrības tēvoču domas dalījās. Vieni teica: jādāvina kristalla alus kauss. Otri: viņam nav alus vēdera. Joka pēc jānes izpolsterēts mērkaķis. Trešie: tas būs apvainojums. Jāpērk tautisks alus kauss. Ar senču ozolu, koklētāju, trīs zvaigznēm uz vāka. Tāds nav dzeršanai, bet tagad tam jābūt katra pilsoņa mājā uz bufetes. Otrie — godīgs mērkaķis nav nekāds apvainojums, bet goda vārds mums katram. Kas no jums prot nopelnīt tik daudz naudas kā Tarzāns? Pirmie — Tarzāns nav mērkaķis, bet pusmērkaķis. Viņam nav astes. Otrie — gorillām un citiem lieliem mērkaķiem arī neesot astes. (Smiekli.) Trešie — kungi, lūdzam bez personībām! Atliksim izlemšanu uz nākamo sēdi.

Piecās sēdēs sprieda iekaisušie runas vīri un netika skaidrībā par šo lietu. Nespēdami vienoties, beidzot nolēma, ka tīri labi var iztikt bez dāvanas. Jubilārs jau tik vecs, ka ilgi par to neskums.

Tādi paši, kā tie veči, kas tur sēdēja cara laikos — nodomāja Šanas virsaitis. Ar savu akcijsabiedrību viņš daudz ātrāk tika gala. Dūnis piezvanīja tirgotājam Trēziņam, valsts bankas nodaļas direktoram Kuplim, kurlmēmo skolā Pārupem, sazinājās ar kolēgām Pauku un Eizentālu. Jāpērk dzīvs auns — citas izejas nav. Miķelis pieprasa. Pūriņam jāpasniedz tautas balva. Atbildes — lai pērk. Nauda būs. Gudri vīri daudz nerunā.

Aunam apzeltīja nagus un ragus. Kaklā pakāra pasi ar uzrakstu: Sveiks, varenais Tarzān Valmieras pūriņā! Jubilejas dienā šo lopiņu veda četri vīri pa ielām. Miķelis pie rozā saites, viņam blakus Dūnis, aizmugurē Pauka un Eizentāls. Kad auns reizēm apstājās un apdomājās, vai tiešām iet uz kūti, virsaitis neļāva to traucēt.

— Lai mācās ar savu galvu domāt. Citādi saskaitīsies un iebadīs veco. Pie ragaiņiem tikai ar labu!

Tie tris iesmējās. Viņi domāja, ka virsaitis tēmē uz Hornu-Radziņu.

Pie Splendīda milzīgs plakāts rādīja Tarzānu zvērīgā cīņā ar Lielo gorillu (mērkaķu valdnieku) pavestas mātītes dēļ. Gorilla sita ar banānu, bet Tarzāns bija iekodies viņam rīklē. Tas notika dziļas aizas malā, kur viens vai abi bez liekas piepūles varēja iekrist un nosisties. Apkārt izmisuši ķērca papagaiļi. Vārdu sakot — cīņa uz dzīvību vai nāvi. Paldies (palīdz' Dievs) Dievam, ka auns nepārbijās.

Vecais Pūriņš vēl diezgan droši turējās uz kājām. Nebija jau laukos pa linu mārkiem bradājis un stīvuma kaiti stilbos perinājis. Kad pabeidza pagasta skolu, iemanījās šādos tādos amatos, metās uz savu roku un pamazām tika uz priekšu. Laimes lozes nepirka, neko nevinnēja, līdz beidzot nu lielais laimests pats bija atnācis. Jubilārs stāvēja pie ieejas, pieņēma laimes vēlējumus, visiem sniedza roku un pateicās, kaut gan juta, ka daudziem tik jaukie vārdi ir pilni slepenas skaudības.— Kas šim nekaiš! Var lepoties. Zelta bedri atradis mūsu kabatās,— čukstēja viegli uzmināmas domas, bet tik klusi, ka ar ausi tās nevarēja sadzirdēt.

Zālē ap ekrānu podiņos ziedēja puķes. Kaut laukā jau sniga. Jubilārs tās bija sadzinis pie dārznieka. Lai maksā ko maksādams! Tā viņš gribēja godināt savu laicīgās svētības nesēju. Zem ekrāna gaidīja brūklenāju vītnēm izpušķots sēdeklis jubilāram. Turpat blakus apklāts mazs altārītis un novietoti krēsli goda viesiem. Kalpotāji, kuriem tagad nebija biļetes jāpārdod, jākontrolē un vietas jāierāda, godātos laipni pieveda pie viņu krēsliem. Vienkāršo viesu sanāca pilna zāle.

Mācītājs iesāka ar aicinājumu visiem klātesošiem kopīgi nodziedāt:

Nāc, ak debestētīt, Žēlīgi mūs svētīt! Izraēļa sargs un gans, Sargi, glabā tu mūs pats!…

Tālāk viņš runāja līdzībā. Un notikās, ka Dievs Abraāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Abraām! Ņem jele savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Izaāku, un eij uz Morijas zemi un upurē to tur par dedzināmu upuri. Un Abraāms cēlās un ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Izaākam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā … Mīļais kristīgais brāli! Neviens mēs nezinām, kad pienāks mūsu stunda tā Kunga pavēli izpildīt. Miesīga dēla tev nav, ko viņam upurēt, bet tāds tukšinieks aridzan tu neesi, ka bez kāda laba darba būtu jāstājas tā visuvarenā Soģa priekšā. Kamēr nav par vēlu, upurē viņam to dārgāko, to vērtīgāko, kas tev ir, un tu būsi sava Dieva pēdējo pārbaudījumu godam izpildījis, un ar mierīgu sirdi varēsi šķirties no šīs grēcīgās pasaules un saņemt savas labdarības augļus — tos mūžīgos priekus debesīs. Lai tas Kungs tevi svētī un pasargā, lai paceļ savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs. Lai Visuvarenais svētī tavu darbu, sargā šo vietu un palīdz nest gara gaismu un kristīgo izglītību mūsu tautā. Amen.

Pilsētas un biedrību pārstāvju runas padevās vēl īsākas. Tās gandrīz vienos un tais pašos vārdos sirsnīgi apsveica dārgo gaviļnieku, novēlēja labu veselību un daudz naudas. Ko citu tik vecam varēja teikt? Nevienas adreses. Nevienas aploksnes. Pūriņš par to nenoskuma. Viņš bija pieticīgs.

Pašās beigās vārdu deva Miķelim ar Šanas tautas balvu. Viņš piekāra tādos gadījumos nepieciešamos amata ordeņus un ieveda apzeltīto aunu. Lopiņam paredzēto lomu uz ātru roku nācās pārmainīt. Vecās derības līdzību par Abrāma pārbaudīšanu virsaitis pazina kā savus piecus pirkstus. Jau kopš tiem laikiem, kad viņš rakstos meklēja taisnību. Līdzība bija tikpat brutāla un slepkavīga, kā to laiku cilvēku domas un darbi. Ar to vēl šodien iebiedēt varēja ne tikai mazus bērnus, bet arī pieaugušus cilvēkus. Jubilāram bija jāparāda glābiņa ceļš, ja viņš savu mantu negribēja nelaikā tam Kungam aizsviest. Miķelis teica:

— Laimīgais jubilāri Tev nav blusas. Ja tavā teātrī tūkstots lēkātu — tu tomēr paliktu bešā. Tevi nekostu ne goda, ne mantas, ne varas, ne jaunu meiču, ne garīgu dzērienu iekāres blusas. Vārdu sakot, vecais Puriņ, tu esi noziedējis vīrs, kam augļi sāk ienākties. Ja nu tas Kungs tos iekārotu un uz tevi runātu tāpat, kā uz to žīdu vecotēvu, tad esi gudrs un paklausi viņa balsij. Ņem savu krājkases grāmatiņu un šo Šanas tautas dāvināto aunu, celies un ej uz Valtera kalniņu, izstiep tur savu roku un grasies sviest savu ietaupījumu uz baznīcas pusi, bet nepārsteidzies. Tai brīdī tā Kunga eņģelis sauks no debesīm un sacīs: Puriņ, Puriņ! Nesvied prom savu kases grāmatiņu un nedari tai nenieka, jo nu es redzu, ka tu Dievu bīsties. Un raugi, šitais auns stāvēs aiz tevis, valdziņā piesiets. Mācies no Abrāma. Ņem to un dzen uz tā Kunga nama pusi. Tev ir viens labs, devīgs un slavens draugs, vārdā Tarzāns. Kad Rīgā iznāk Jaunāko Ziņu numurs, tad tautas vietnieki saeimā pārtrauc debates un lasa viņa brīnišķīgos piedzīvojumus. Zvērināti advokāti tos vērtē no tiesiskā, garīdznieki no tikumiskā, Benjamiņš no maka viedokļa. Tavam labdaram un jubilejas pušelniekam galu galā ir jāsaņem šis tautas atzinības auns. Lai tas mērkaķa kungs tevi un tavu namu dara raženu, un lai jums abiem jubilejā garšīgs šašliks.

Zālē sačukstējās. Pūriņš pateicās.

—   Es jau tevi, priekšniek, pazīstu kā Jokupēteri, bet šoreiz par to Tarzānu bija patiesi vārdi. Tūdaļ m ēs viņu redzēsim.

Goda viesu krēslus pārnesa pret ekrānu. Nodzisa ugunis. Tarzāns piepūtās un metās virsū milzu čūskai. Tā arī piepūtās. Tarzāns aiz pārskatīšanās iekodās astē, čūska vijās viņam ap kaklu un no skaidrām debesīm nikns ērglis, kā nokaitēts meteors, šāvās lejup uz cīkstoņiem. Skatītāji sastinga. Bet tieši tai brīdī uz ekrāna pēkšņi satumsa. Kas noticis? Viesi aiz nepacietības dauzīja ar kājām, kā jau tādos brīžos parasts.

—   Lūdzu nomierināties!— jubilārs apsauca.— Šitā izrāde jau nav par maksu. Mazs fēlītis elektrības vadā. Tūdaļ izlabos.

Pagāja piecas, desmit, piecpadsmit minūtes. Fēlīti nevarēja atrast un izlabot. Ērmoti. Viesi nenomierinājās. Nepaklausīgos tumsā nevarēja saskatit. Pūriņš jutās bez vainas apbēdināts. Viņš atvainojās un lika iedegt sveces. Krēslā izdzēra vīna glāzes.

—   Liktenis vienam visus labumus nekad nepiešķir,— kāds gudri ierunājās.

—   Ej nu sazini,— Pūriņš atbildēja, kaut ko nelāgu nojausdams. Viņš nemaldījās.

Pilsētas ugunsdzēsēju priekšnieks tai pašā laikā Māmuļas bufetē bija palaidis muti.

—   Lai nu vecais godinās pa tumsu. Gaismas sargus piemirsis pagodināt.

Miķelis pārgāja mājās bez cepeša un skābiem kāpostiem. Kas tos tādā tumsā bez dančiem varēja sagaidīt? Kā tas tur īsti bija ar to svētīšanos un vaiga pacelšanu?— zem segas palīdis, viņš domāja. Vai tas kungs tā dara, kad kāds viņam liek tā darīt? Vai savu pienākumu atceras tikai tad, kad kāds to atgādina un ieteic. Vai svētī tikai tad, kad lūdzas, bet kad nelūdzas — neliekas zinis? Ej nu sazini! Viens gan Valmieras ķecerim likās skaidrs. Tās rokas, ko cilvēki tik svinīgi pacēla, lai itin kā kaut ko dotu — bija tukšas un nedeva itin neko.

Arī Pūriņš šo to mājās pārdomāja. Miķelis pie galda bija teicis, lai no nāves nebīstas, bet no pārpūlēšanās. Tie jūdu vecietēvi esot nodzīvojuši līdz 200, 500 un pat līdz 900 gadiem. Vella prauli! Vai viņš bija sliktāks par tiem? Bet simtgadu jubileju gan vairs nerīkos. Pats ar savām ausīm, it kā pa jokam, bija dzirdējis, ka pilsētas tēvi gatavojoties paaugstināt nodokli Splendidam par īpašnieka izšķērdīgo dzīvi. Pietiek!

Valmierieši vēl ilgi runāja par Tarzāna jubileju un vecā Pūriņa bēdām, augsto nodokli gaidot.

Varas ābols vēl šodien ir tāds pats kārdinātājs, kā kādreiz izslavētais firziķis pie brīnumkoka, kas prata atšķirt labu no |auna. Brīvajā Latvijā pēc tāda ābola varēja sniegties katrs, kas nebija slinks vai mazrunīgs. Kam vara, tam valdīšana. Kas gan negrib vai neprot valdīt labāk par visiem citiem, ja viņa maks un gods to prasa? Vai Valmierā tādu vīru bija trūkums? Nē, par to nevarēja sūdzēties. Tuvojoties pilsētas domes vēlēšanām, partijas, apvienības un ticīgo organizācijas spiedās uz augšu, ka gailenītes piesaulē, cita pie citas. Katrai bija savas svarīgas vajadzības, savi vilinoši solījumi. Visas centās iegūt vēlētāju labvēlību, lai valdītu par tiem un pilsētas kasi.

Ar pašu pirmo sarakstu, protams, cīņas laukā izgāja Māmuļnieki — Valmieras namsaimnieki. Savā vēlēšanu programmā viņi solīja lētāku maizi, gaļu, olas un saknes pilsētas iedzīvotājiem, sevišķi mazturīgiem strādniekiem, prasīdami atcelt tirgus nodokli lauciniekiem, lai tie varētu lētāk pārdot savus ražojumus. Viņi prasīja arī nekavējoties atcelt sociālistu netaisnīgi ievesto īres maksu ierobežošanu, aprādīdami, ka tāda rīcība iejaucas privātīpašuma - tiesībās un nav savienojama ar demokrātijās principiem. No tās cieta tikai īrnieki — namsaimnieki nespēja dzīvok|us remontēt, tie sabojājās un iemītniekiem nācās izkravā­ties uz ielas. Toties namsaimnieki droši uzstājās par katru otro gadu izdarāmiem remontiem, kautrīgi noklusēdami tikai vienu sīkumu — kas tos samaksās?

Ar listi Nr. 2 gāja tirgotāju savienība. Tā prasīja lētākas telpu īres, zemāku tirdzniecības nodokli, garāku tirgošanās laiku un reklāmas nodokļa atcelšanu, par to solīdama labākas preces un lielākas ērtības visiem pircējiem.

Liste Nr. 3, ko pēc Saeimas parauga arvien izvēlējās sociāldemo­krāti, bija visneieredzētākā pilsoņu sabiedrībā. Tā jau vairākus gadus pārvaldīja pilsētu. Ed. Radziņu (Dr. Hornu), kas līdz ievēlēšanai Saeimā bija pilsētas galva, bet vēlāk šajā amatā ielika savu adjutantu Krastiņu un pats kļuva par sekretāru, pilsoņi dēvēja par sarkano diktātoru. Tā viņu ari zīmēja uz aģitācijas plakātiem — pasaku velnam līdzīgu, ar sarkaniem ragiem, garu asti un lopa kājām. No tāda ķēma vajadzēja vēlētājiem nopietni sabīties, bet tas uzjautrināja tikai bērnus, Valmieras strādnieki, kuriem, ierobežojot turīgo apetīti, bija sagādāts darbs, maize un kautcik drošības slimības gadījumos, balsoja par trešo sarakstu. Tipiskā sīkpilsoņu pilsētiņā viņu tomēr nebija tik daudz, lai pilnīgi nodrošinātu sociālistu vadību pret konkurentu briesmām.

Aiz Nr. 4 pulcējās kristīgie. Kristīti jau kādreiz bija gandrīz visi valmierieši, bet šie izveidoja īpašu grupu, kas cīnījās par baznīcas labumu. Ticīgo mīlestības dāvaniņas nespēja aizvietot valsts skopumu. Viņiem bija augsti ideāli un stingra tikumība. Savā programmā kristīgie neieteica krogus slēgt, bet prasīja tos aplikt ar smagiem nodokļiem. Ienākumi no krogu nodokļa, tāpat no paaugstinātiem naudas sodiem par ģimeņu šķiršanos, par bērnu atturēšanu no bībeles stundām un no laicīgo izpriecu nodokļa nododami baznīcai, lai tā varētu veikt cilvēkmī­lestības darbus starp trūkumcietējiem.

Sarakstu Nr. 5 iesniedza Iekšmisija. Pēc izskata reliģiozi filantro- piska, pēc satura uzņēmīgi veikalnieciska organizācija, kurai pasaulīgā labuma nekad nebija par daudz. Iekšmisionāri bija noīrējuši Vecpuišu parka paviljonu, kur pareizi izskaidroja bībeles noslēpumus, rīkoja bundzinieku vakarus ar Dieva dziesmām un garīgās mīlestības rotaļām. Veciem patika dziesmas, jauniem rotaļas. Zāli izdeva arī pasaulīgām izpriecām, tikai ar sauso bufeti. Garīgos iestiprinājumus tad katrs nesa līdz pats savā kabatā. Vēlēšanu cīņā misionāri solīja valmieriešiem taukas zupas ar klimpiem, debesmannu un bērniem bonbongas, ērti ievalkātas drēbes un apavus gluži par brīvu — ja viņus ievēlētu par pilsētas valdītājiem. Kam gan negaršoja tauka zupa, kad gaļa bija tik dārga?

Ap 6. listi mudžēja kā bišu stropā. Tā pauda Valmieras amatnieku taisnīgās prasības. Tikai viena nelaime — amatu bija daudz — skroderi un kurpnieki, galdnieki un mūrnieki, namdari un jumiķi, sētnieki un divi skursteņskrāpji, ormaņi un kaprači — grūti tos visus uzskaitīt vienā grāmatā. Līdz ar to prasību sanāca vesels lēvenis, grūti bija tās saskaņot, vēl grūtāk kautko vairāk par apzinīgu darbu vēlētājiem solīt. Amatnieki sēdēja katru vakaru, dzēra Kokmuižas alu un strīdējās tik ilgi, kamēr kāds manīgāks iemanījās viņu vietā. Tas bija partijas Caur 18. marta likumu cietušie organizētājs, kas visur meklēja tādus cietušos, lai kopējiem spēkiem iekļūtu Saeimā. Kādas ciešanas šos ļaudis mocīja? Tie bija patiesi nelaimīgi krājēji, kas Latvijas valstij pieprasīja izmaksāt tīrā zeltā savus noguldījumus cara Krievijas bankās, kaut gan boļševiki tos bija jau nacionālizējuši un iztērējuši. Valmieras domē gan ar šādu prasību neko nevarēja iegūt, bet liste noderēja cietušo pulcināšanai Saeimas vēlēšanām un varbūt arī cietušiem labvēlīga atzinuma pieņem­šanai pilsētas domē. Cietušie cīnījās ar to pašu drosmi un taisnības sajūtu, kā to dara katrs kārtīgs cilvēks, kam kāds iegrābis kabatā.

Septīto un šoreiz beidzamo listi vēlēšanu kaujā ienesa Šanas virsaitis. Vai viņš varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem mierīgi mājās nosēdēt, kad tik daudz lielu un gudru vīru — Dieva un tautas darbinieku — visā nopietnībā posās cīņai katrs par savu taisnu lietu? Te bija īstā vieta Šanai atkal parādīties visā savā krāšņumā. Divas nedējas pirms vēlēša­nām virsaitis gar ielām pielīmēja savu manifestu. Sniedzam to fotoko­pijā-

So manifestu, Sanas štaba pavadība, virsaitis dalīja arī veikalos, krogos un baznīcā. Vārdu sakot, visur, kur prātīgi Jaudis pulcējās savās vajadzībās. Valmierieši saprata, ka ērta satiksme starp celmiem un meķi nozīmēja vieglu nokļūšanu no meitu mājas policijas iecirknī, bet Miķelis P.-Olis zīmējās uz veco paziņu Ermoņiku Poli, kas pēc ilgāka laika atkal bija manīts Iekšmisijas zālē, eņģeju dančus spēlējam.

Lai konkurenti nesakautos, vēlēšanu svētdienā aģitācija bija noliegta. Tāpēc nedēju iepriekš Miķelis rīkoja savu spožo aģitācijas parādi. Valmieras ielās viņš pieņēma tautu un tā pulcējās ap savas pilsētas vienīgo grāfu un virsaiti. Tur bija ko redzēt, dzirdēt un baudīt. īsts bārdains āzis, apzeltītus ragus grozīdams, varonīgi vilka divričus. Viņš labprāt neapstājās, neatskatījās, bet blenza tikai uz priekšu, kur nūjas galā karājās neaizsniedzams rācenis. Divriči veda cienastu tautai — mednieku desiņas, ūdens kliņģerus, sarkangalvītes ar garīgu saturu. Viss tas par brivu — viss vēlētāju masu labā. Virsaitis pats parādes mundierā, ar Amālijas ordeni, spožu cilindri, baltiem cimdiem — kā jau pilsētas galvai piederas. Ar koka tupelēm kājās un santimu muķeli rokā, no kā puikām pabirdināt — kā jau devīgs vīrs no tautas vidus. Aiz kārdinošā divriča soļodams, virsaitis skaļā balsī sauca un sacīja:

—   Ed, tauta! Dzer, tauta! Citi sola, es dodu. Paēdusi, padzērusi, nobalso par Septīto! Bliukš! Urā!

Virsaitis pamāja savam personīgajam adjutantam, driepniekam Lūšam — tuklam puišam, ko sauca par Jūras Lauvu — un deva rīkojumu:

—   Lauva, apturi motoru aiz ragiem! Dali tautai mūsu valdīšanas pirmos labumus. Numurs 7! Viss par brīvu!— Ar cerību pilna sējēja vēzienu viņš ļāva spožajiem santimiem ripot, piedevām uzsaukdams:— Puikas, nauda birst no debesīm! Sapērk kompetes un tabaku! Bliukš! Urā!

Tauta labprāt iekampa pa klunkšam, uzkoda pa treknākam kumo­sam un gardi smējās. Neviens nevarēja noliegt, ka citi saraksti tikai solīja, bet Septītais deva un pats bija vispieticīgākais — ar vienu vienīgu kandidātu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu. Viņa brašais āzis, Rīgas ielu izstaigājis, tagad nogriezās lejup uz Gaujas tiltu. Kā jau katru brīvu dienu, staigātāju, upes un makšķernieku apbrīnotāju tur netrūka. Jūras

Lauva āzi tilta vidū apstādināja. Atri salasījās |audis un Miķelis turpināja savu aģitācijas darbu. Bliukš! Urā! Bet vai labais var uzvarēt bez ļaunā? Nu klāt bija arī konkurentu uzkūdītais policijas kārtībnieks. Tā māžošanās publiskā vietā tūlīt jāizbeidzot. Citādi protokols un meķis bez kādas žēlastības. Kāpēc? Par kādiem grēkiem? Traucējot satiksmi. Izsmejot demokrātiskās vēlēšanas, kādas valsts likumā paredzētas. Tātad politisks noziegums pret pastāvošo iekārtu. Sekas būs smagas, ja neklausīs.

—   Ak tad tā tās lietas gu|!— izsaucās nākamais pilsētas galva. — Ņemsim pēc punktiem. Pirmais. Vai te kāds nav varējis kustēties un garām tikt? Runā, tauta! Liecini! Nu, ko mēs dzirdam? Visi varējuši brīvi kustēties, bet neviens nav gribējis man garām tikt! Pieklājīgi ļaudis. Kārtības sargs, lūdzu ieraksti to savā protokolā! Mēs visi parakstīsim. Vai tilts no Septītās listes svara ielūzis? Nav — tas stāv kā stāvējis un ledus āži to sargā. Vai kāds kazrags Gaujā sabiedēts? Cien makšķer­nieku kungi, jums vārds! Ak visi tepat mierīgi kuļina astītes. Lūdzu, čaba, ieraksti to protokolā, lai valdīšana nomierinās. Otrais. Domes vēlēšanas nav miesīgs, bet politisks akts. Tādu likums atļauj taisīt publiskā vietā. Citi kar tautai plakatus kaklā, apstrādā to ar presi. Es nāku ar dzīvu dvašu un cienastu. Kurā likuma pantā tas aizliegts? Kur tas dzirdēts, ka četrkājains āzis nobadījis valsti un apgāzis pastāvošo iekārtu? Kārtošana, lūdzu ieraksti protokolā, ka tāds pants un āzis nav atrasts mūsu republikā. Mēs parakstīsimies.

Tauta smējās. Kārtībnieks aizgāja, neko nepanācis. Bet divriči vēl nebija iztukšoti, kad ieradās divi lielie dunduri — pilsētas galva un policijas priekšnieks, triju kārtībnieku pavadībā.

—   Pilsoņi, lūdzam izklīst!— viņi komandēja.— Vēlēšanu sapulce te nav pieteikta. Kas ir atbildīgais rīkotājs? Ak tu, Šana! Šoreiz saņemsi administrātīvu sodu par vēlēšanu noteikumu pārkāpumu un pretošanos policijas rīkojumam. Tas pats draud katram, kas nepaklausīs izklīst.

Par brīvu ēduši, dzēruši un izjokojušies, ļaudis pašās beigās vairs negribēja naudu maksāt. Miķeļa taisnā lieta likās pieveikta. Viņš iedomājās savu vājību. Ja kāds no tiem joku pēc izšautu gaisā, tad āzis viens aizskrietu mājā. Nākamais galva atrastos patiltē, kļūtu smieklīgs, un pats samaitātu tik spoži ievadīto aģitāciju. Viņš sirsnīgi pateicās galvam Krastiņam un kārtības sargiem par priekšzīmīgu amata pienā­kumu izpildīšanu. Tad, Jūras Lauvas pavadīts, jautri svilpodams brauca mājup.

Vēlēšanu dienas rītā Miķelis atkal apvilka savu parādes uniformu, nostājās pie vārtiem, pa kuriem valmierieši gāja pie urnām, un katru smaidīdams sveicināja. Kristītos ar dievpalīgu, kreisos ar — brīvi sveiks! Māmuļniekiem teica: vairāk ieņemt, mazāk izdot! Spoži nolakotais cilindrs cilājās augšup un lejup. Virsaitis neaģitēja — sevi necēla, citus nepēla. Sasveicināties katram bija atļauts.

—   Šitais gan būtu izskatīgs galva,— daži garāmgājēji pavīpsnāja.

—   Kas viņam kaiš? Mūsu pašu cilvēks. Tītarus kleibē uz mušpapīra. Nesola, bet dod,— citi piebalsoja. Tie bija no garām runām un tukšiem vārdiem pagurušie. Gan pa jokam, gan pa spīti solītājiem, viņi nobalsoja par Šanu. Balsis saskaitot atklājās, ka Miķelis ieguvis veselas trīs vairāk par ievēlēšanai nepieciešamo skaitu.

—   Bliukš! Urā!— ievēlētais izsaucās un uzsvieda cilindri līdz gries­tiem.— Valmiera ir glābta! Kas vēlas saderēt — es dzīvs iekāpšu galvas krēslā!

Tāds pārdrošnieks, kas to apšaubītu, neatradās. Diemžēl, ar to nepietika. Vēlēšanu komiteja paziņoja, ka Miķeļam četras balsis nederī­gas. Kā tā? Uz listes klāt pierakstīti vēlētāju apsveikumi, ieteikumi un precību piedāvājumi. Nepacietīgās! Te tev nu bija!

—   Es tomēr esmu domnieks. Kas vēlas saderēt uz trejmeitiņām — Sarkangalvītēm?

Viens tāds izslāpušais atradās.

—   Nu tu, meitu ģēģeri, iekriti!— Miķelis līgsmi izsaucās, it kā zvirbuli būtu noķēris aiz astes.— Bet neraudi. Būs arī savs labums. Valsts nopelnīs, tauta izdzers. Tad klausaities. Faktiski, kā diplomāti saka — de facto — es esmu domnieks. Balsu man pietiek un pāri paliek, ko uzdāvināt. Trūkst tikai de jure atzīšanas. Vai visai mūsu valstij sākumā neklājās tāpat? Vai tāpēc tā nebija un nepalika īsta valsts? Ja tāda tā nebūtu bijusi, tad par tādu to neatzītu. Kas var apgalvot pretējo? Tik gudra te nav. Tātad viss kārtībā. Pieņemu apsveicējus un uzticības apliecinājumus.

Frakciju samēri bija pagadījušies tik k|ūmīgi, ka nedēļām ilgi tās bloķējās un stīvējās ap pilsētas galvas posteni. Notika atklātas un slepenas sarunas, tielējās par amatiem, solīja un pārsolīja. Pilsēta pie galvas kā netika, tā netika. Beidzot Miķelis sapurinājās. Kāds kauns Valmierai — rumpis ir, uzkalniņi ir, kājas izplestas no vienas stacijas līdz otrai, bet trūkst galvas. Tā nu vairs ilgāk neiet — nodomāja Miķelis. Ko teiks vēsture un nākamās paaudzes par tādu demokrātiju? Viņš uzposās kunga izskatā, paaicināja savu adjutantu un aizbrauca uz domes sēdi. Tur pieprasīja vārdu svarīgā pilsētas lietā, bet kad to nedabūja, iesniedza sēdes vadītājam šādu pieteikumu:

Augsti godātiem Valmieras domes kungiem no sienas līdz sienai.

Es — tautas izraudzītais 7. listes domnieks — Šanas virsaitis, grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags, lai glābtu Valmieras godu un labklājību, esmu izšķīries labprātīgi pieņemt pilsētas Galvas augsto posteni. Tāpat kā jūs, cien. kungi, es te nevaru atrast nopietnāku, noderīgāku un nopelniem bagātāku kandidātu, kas mūsu pilsētu prastu drošāk vadīt un spožāk reprezentēt augstās un zemās aprindās. Galvas sēdeklim apsolos uz sava rēķina ielikt jaunu, stipru dibenu, lai nebūtu jābaidās no caurkrišanas nākamās vēlēšanās. Reprezentācijas summas no pilsētas kases mundiera iegādei neprasu — tāds ir jau man mugurā. Apsolos vairāk izdot nekā ieņemt un valdīt tik stingri no sienas līdz sienai, ka visi būs apmierināti. Bliukš! Urā!

Augstcienībā Miķelis Amālijas d. Vanags, vienīgais drošais kandidāts Valmieras pilsētas Galvas amatam.

Kad lapiņas ar šādu pieteikumu parādījās pilsētas ielās un vērtīgo saturu krīzes atrisināšanai ieteica arī kāds Rīgas laikraksts, Valmieras domnieki uz tik karstām oglēm ilgāk nespēja nosēdēt. Pilsoņi gan nevienojās, bet sociālisti dažu labu nopirka par sīknaudu, vai vietiņu kasē. Krastiņš atkal tika par galvu. Pilsētas īstais saimnieks Radziņš-Homs deva rīkojumu domes sēdēs rezervēt Miķeļam vietu pie preses galda. Šana tur atnesa biedrības āmuru un sagādāja tādu pašu krēslu, kāds bija Krastiņam. Sēdēs viņš allaž izskatījās greznāks un svinīgāks par to otro galvu. Vientiesīgs cilvēks varēja nodomāt, ka nu viss ir labā kārtībā.

Nebija vēl jaunā valde lāgā iesildījusi savus sēdekļus, kad kādu dienu tās darba telpās ieradās Lupstājene. Karavīru atraitnēs iekļuvusi, viņa diendienā kustējās kā ūdens zāle, lai trim ēdelīgiem pusbāreņiem mājā sagādātu ko grauzt. Parasti bija laipna un pakalpīga, tikai tagad izskatījās tāda kā sabozusies. Pirmo ierēdni pamanījusi, ienācēja stingri noprasīja:

—   Jaunckungs, kur te ir pats glavnajs?

Pats galvenais sekretārs bija Radziņš, bet viņš darbojās Saeimā un tikai uz sēdēm atbrauca no Rīgas. Galva ir Krastiņš. Bet kas pilsonei par lietu?

—   Lieta ir netīra. Drīz smirdēs visa pilsēta. Man jārunā ar to galvu,— Lupstājene uzstājās.

Ierēdnis nodomāja, ka aiz tik drošas valodas slēpjas kādas smagākas blēdības atklājums, ko katrs nedrīkst zināt. Viņš pieklauvēja pie Krastiņa kabineta un paziņoja, ka kāda sieva no Jāņu vārtiem lūdzot steidzīgu sarunu slepenā lietā.

Kas tā par lietu?— galva nodomāja. Būs kāda korrupcija, vai malkas zādzība pilsētas mežā. Sieva jāuzklausa, zaglis jāķer. Lai ienāk.

Tikko slieksni pārkāpusi, Lupstājene iesaucās:

—   Smird! Nešpetni smird! Vai tāda ir tā sarkanā Valmiera?

—   Kas un kur tā smird, pilsone?— Krastiņš mierīgi ievaicājās.

—   Ej nu sazini! Ja jau zinātu, tad šurp nenāktu. Man, nabaga atraitnei, tik vien tā labuma, kā tas zemes pleķītis, kur parušināties. Pati savām rokām tupenīšus iekasīju, stēdelnieku sēkliņas iedēstīju, lai ziemā būtu ko mazajiem rīklē grūzt. Nu novākt nevar. Tā smird, ka dzīvam cilvēkam nāsis jābāž ciet. Ko jūs, strādnieku aizstāvis, par to teiksit?

—   Vai kaimiņi savos dārziņos nav kādus nelāga mēslus izgāzuši? Varbūt komposta kaudzes ar kaut ko neatļautu papildinājuši?

—   Ej nu, cilvēks, izpēti, kur tas neatļautais paslēpts — kompota kaudzēs vai Šanas Miķeļa mārkos. Es tur tuvumā nerādos. Bet kā Dievs debesīs, varu teikt: smird tā, ka vēmiens nāk. Ko jūs visi te sēdat un trinat pakaļas par pilsētas naudu, bet nezināt, kādas trakas lietas notiek tepat deguna galā? Vai tāpēc mēs jūs ievēlējām goda vietās?

Galva apsolīja visu noskaidrot un smaku novērst. Lupstājene aizgāja ar atvieglotu sirdi. Nu reiz tas sarkanais dabūja pa šņukuru! Patiesības labā jāsaka, ka viņa bija baznīcas sieva, ienīda neticīgos sociālistus un par galvas listi nekad nebalsoja.

Krastiņš nepaguva dot apsolīto rīkojumu lietu noskaidrot, kad klāt bija arī nemitīgā taisnības meklētāja Uztupene. Katrs zināja, ar kādu sparu un garu viņa jau desmitiem gadu cīnījās par darba ļaužu laimi un labklājību. Tagad ar viņas balsi un neapzinīgo balsotāju pierunāšanu uzvara bija it kā sasniegta, bet kur palika tas gaidītais labums? Trūka darbu, trūka peļņas. Maizes rieciens tikpat plāns kā bijis. Uztupene jutās vīlusies. Arī viņai bija savs zobs uz pilsētas valdi, kas nerīkojās pēc gudras sievas padomiem. Uztupene gandrīz vārdu vārdā atkārtoja Lupstājenes sūdzību.

—   Kas jums tur tā smird?— ierēdnis brīnījās.— Viena jau te bija un žēlojās, bet nezināja pateikt, kas tā par smaku.

—   Ačkis, kas tad tā tāda? Vai šai deguns vēja stabules vietā iesprausts, ka smirdošus linus no maijpuķītēm nevar atšķirt? Tie ir Šanas Miķeļa lini. Iemērcis, un laukā nevelk. Tā nu pūst. Kas šis par kungu, ka tā drīkst rīkoties? Es prasu iesūdzēt tiesā!

Nākamā rītā vēl trīs sievas no ģimeņu dārziņiem ieradās ar to pašu prasību. Pilsētā jau visi zināja, ka Miķelis savā pleķītī bija iesējis linus, ka tie izauguši tīri braši, un noziedējuši, ka prieks skatīties. Turpat atradās Šanam piešķirtie dīķīši, kurus sauca par mārkiem. Bet linus mērkt pilsētas robežās nebija atļauts. Galva pasmaidīja. Te nu, kā saukta, atnāca izdevība atspēlēties par nelāgo aģitāciju, par vēlētāju balsu aizvilināšanu un necienīgo piedāvāšanos galvas amatam. Krastiņš paaicināja savu vietnieku, tirgotāju Muški, kas bija arī sanitārās komisijas vadītājs, un uzdeva viņam izbraukt uz Jāņu vārtu ģimenes dārziņiem, lai tur noskaidrotu sievu sūdzības. Muškem tanī dienā pagadījās pašam savas veikala darīšanas. Nākamā rītā viņš nodomāja tā: ko tur brauks, ko skaidros, ko laiku tērēs, kad jau tik daudz liecinieču. Visas tās bez kādām domstarpībām apgalvo vienu un to pašu. Kādas tur var būt šaubas? Tomēr — drošs, kas drošs — varēja jau Miķeli pašu ar policijas palīdzību nopratināt.

Dūņa kantori pie vainīgā ieradās kārtībnieks ar rīkojumu sapuvušos linus tūdaļ no ūdens izvilkt un aprakt ārpus pilsētas robežām. Miķelis neizlikās pārsteigts. Viņš lūdza protokolā ierakstīt sekojošo: Ne es tos linus varu izvilkt, ne vilkšu. Lai velk eņģeļi.— Savu spītīgo atteikšanos viņš pašrocīgi parakstīja.

Tagad viss bija skaidrs kā uz delnas. Muške uzrakstīja kautko līdzīgu izmeklēšanas un apsūdzības rakstam. Lūdza arī pilsētas sanitārārstam to parakstīt un lietai pievienoja kārtībnieka iegūto protokolu. Dokumentu beidzot parakstīja pilsētas galva. Viņš pievienoja savu lūgumu necie­šamo apstākļu dēļ prāvu nolikt steidzamā kārtībā, tad visu to iesniedza miertiesā. Nu tas putniņš bija cilpā. Nepagūs apdomāties un kādu jaunu āķi izmest, kad būs jau notiesāts un maksās stenēdams.

Tiesas diena nekavējās. Tā ieradās jau trešā rītā. Miertiesnesis Vikmanis bija no tiem lāga vīriem, kuri cenšas ar katru valdīšanu sadzīvot pa draugam. Kaut gan prāvu nolika darba laikā, tiesas zāle Gaujas ielā drīz kļuva par šauru ziņkārīgajiem valmieriešiem. Kad solos pietrūka vietu, tie drūzmējās pie atvērtajiem logiem. Pāri Gaujai ņirbēja rudens saule. Uz jumtiem čivināja zvirbuļi. Likās, ka lielā linu prāva ir dziļi ieinteresējusi kā dabu, tā cilvēkus. Par lielu šo prāvu varēja saukt jau tāpēc vien, ka apsūdzētais sev par labu bija pieteicis trīspadsmit lieciniekus. Vai viņš tīri stulbs bija, izvēlēdamies šo vella duci, kas nav ne ražens, ne laimīgs? Vai gara uztraukumā bija aizmirsis, ka visiem lieciniekiem pienākas dienas nauda, kas jāmaksā zaudētājam? Miķeļa liecinieku — jāņvārtnieku rindā stāvēja arī četras sievas, kas pašas bija pieprasījušas nešpetnās smakas palaidēju saukt pie atbildības. Nez' kāpēc trūka tikai Uztupenes. Zālē sēdēja pilsētas pārstāvji Muške, sanitārārsts, jurists, kārtībnieks, kam Miķelis nepaklausīja, un valdes ierēdņi, kuriem sievas bija sūdzējušās. Kā visos svinīgos gadījumos, Šanas grāfs ieradās parādes mundierā, ar lielo pulksteni, cilindri un ordeņiem. Tas trakākais — viņš nemaz neizskatījās nobažījies par gaidāmiem izdevumiem. Smaidīdams ar vienu roku padusē turēja savu biezo likumu grāmatu, ar otru uzskrullēja ūsiņas un pie acs nostiprināja nacionālā lentā iekārto monokli. Cīņa par smaku un taisnību varēja sākties.

Juridisko galvu bija aizkavējusi telefona saruna ar Rīgu. Faktiskais galva no turienes deva mājienu Miķeli šoreiz vēl līdz apakšbiksēm neizģērbt. Citādi iedzīvošoties štukos, kas kaitēšot pilsētas vadībai. Viņš pats vainīgo nostrostēšot un apvaldīšot. Krastiņam tāds padoms lagā nepatika. Būtu pagalam mu|ķīgi tiesnesi tagad apvārdot un pašam kļūt smieklīgam. Un tomēr gurdi atbildēja:

— Ja, jal Ja, ja! Visu kā nākas izdarīsim. Visu, cik spēsim.

Lūgt tiesnesi, lai neievēro likumu, to pilsētas galva ne spēja, ne drīkstēja. Ja kādreiz dzērumā tas nāktu gaismā, tad karjēra sagandēta uz ilgāku laiku. Krastiņa cieņa un drošība šoreiz prasīja: Miķeļam jākrīt!

Pie pilsētas valdes durvīm Krastiņš sastapa Uztupeni. Viņa tur gaidīja. Apturēja galvu un teica:

—   Biedri, neskrej uz tiesu! Miķelis tur ķers uz mušpapīra. Ja iedosi trīs latus, pastāstīšu brīnuma lietas. Es visu zinu kā no ābeces.

—   Kādas lietas? Un kāpēc tu gribi trīs latus?

—  Tās citas dabūs no tiesas. Man nekā. Nokavēju piemeldēties.

Galvai bija jāsteidzas, bet viņš nojauta, ka kaut kas te nav kārtībā.

Tā tīri no zila gaisa Uztupene nemēdza muldēt.

—  Tā ir izspiešana,— Krastiņš errojās.— Vai nevar par vienu latu? Nauda no debesīm nekrīt.

—   Nevar!— Uztupene iesmējās.— Reče, kāds knauzeris! Miķelis pelna mazāk, bet maksā trīs.

—   Par ko maksā?— galva kļuva uzmanīgs.— Vai tā pieklājas apzinīgai strādniecei uzvesties? Še tie trīs lati un runā drīz.

—   Paldies! Kam nav, tam jādabū no tā, kam ir. Par brīvu neko neprasu. Nu tad paklausies. Nekādu linu Miķeļa mārkos nav un nav bijis. Viss tas tukšas tenkas. Savus linus viņš tāpat nemērcētus pārdeva tam Kauguru saimniekam — nu, piķis, kā tad sauca? Re, kā piemirsās! Nu, tu jau pats zināsi. Viņš uzpērk un andelē tālāk.

—   Kam tad tu nāci žēloties, ka lini pūstot?

—  Vai es zināju? Citas stāstīja, sapļerzāja. Pati tik tālu neaizgāju. Nu viņas noliecinās Šaņam par labu. Kā smejies, naudiņa nesmird. Katrs pelnās, kā māk. Ēst jau visiem gribas.

—   Un tu skaidri zini, ka linu tur nav? Ar pilsētu nedrīkst jokus dzīt.

—   Runā kā ķerts! Vai man acu nav pierē? Izskatījos, izmeklējos — ne šķiedras neatradu. Pašā sinātā varu apzvērēt.

—   Vella miltil— galva jutās kā aukstā zibens ķerts.— Kādu šļuru tas Muške un dakteris nu ir savārījuši. Šausmu lietas. Uz mušpapīra — mani un visu valdi. Kāds dullums! Kāda blamāža! Ha, ha, hal— kā smakdams viņš iesmējās un uzskrēja savā kabinetā pie tālruņa:

—   Hallo! Hallo! Miertiesneša kungs. Te runā galva. Lūdzu uzgaidiet! Nesāciet vēl linu prāvu. Vai tur sēd Muškes kungs un pilsētas sanitārārsts? Ak ir zālē. Laipni lūdzu paziņojiet, lai abi steidzīgi ierodas pilsētas valdē. Ļoti svarīga darīšana. Izdarīsit? Sirsnīgi pateicos!

Pēc desmit minūtēm aicinātie bija klāt.

—   Kungi, kā jūs zināt, ka Miķeļa mārkos pūst lini? Vai paši tos esat redzējuši? Es lūdzu aizbraukt un pārliecināties. Neaizbraucāt? Neiz­nāca laika? Bija tik daudz līdzīgu sūdzību, ka tām varēja droši noticēt? Lieliski! Un tagad, kungi, mūs izblamēs pa visu pilsētu. Par mums smiesies, ar pirkstiem rādīs. Nekādu linu tur nav bijis un nav. Es to zinu. Tās pašas uzpirktās sievas šodien to apliecinās pie tiesas galda. To pateiks ari citi jāņvārtnieki. Visi tie Miķeļa liecinieki. Un ko mēs, sūdzētāji, teiksim? Kungi, jūs esat atbildīgi. Jums jāatrod izeja no muļķīgā stāvokļa.

—   Vai galvas kungs pats ir pārliecinājies, ka linu tur nav — Muške ieminējās.

—   Nē. Bet man ir drošas ziņas.

—   Aiz tām var slēpties kāds knifs,— Muške neatlaidās.— Sana ir neaprēķināms. Aizbrauksim tūlit un pārliecināsimies.

Padoms gan izklausījās pēc atspēlēšanās, bet grūti bija to noraidīt. Muške jutās jau kā pa pusei attaisnots. Viņš piebilda:

—  Tad mums jāpiezvana, lai prāvu uz pāris stundām atliek.

—  Tagad zvaniet jūs,— galva atcirta.— Es jau vienreiz diedelēju.

Zvanīja Muške:

—   Vikmaņa kungs? Te jūs traucē no pilsētas valdes. Ak balsi jau pazīstat? Nūjā, kā lai nepazīst! Pareizi, pareizi. Esam jau uz zolīti kā vīrs pret vīru cīnījušies. Šoreiz mums no pilsētas puses mazs lūgums. Vai varēsit izpildīt? Varēsit, varēsit, ja vien gribēsit. Pavisam sīka lieta. Vai jūs gribētu būt tik laipns un to prāvas izlemšanu atlikt uz pāris stundām? Mums vēl jāsameklē kāds ekstrā liecinieks. Pavisam nepieciešams. Ak labiem draugiem to var? Lieliski! Ņemat citas prāvas pa priekšu. Likums jau laikam to neliedz. Paldies, paldies. Kad satiksimies, saspēlē- sim draudzības partiju.

Miķeļa mārkos ieleca dažas izbiedētas vardes. Rudens saulē ūdens bija tik skaidrs, ka viegli varēja saskatīt, kā tās dibenā aizrāpās pa dūņām. Pa rāmo virsmu lēkāja ūdens blusa. Tikko saožami pēc trūdiem dvašoja vienīgi samirkusi zāle. No liniem ne ziņas, ne miņas. Kaut vai vienu sauju būtu kaut kur pamanījuši. Kaut vai vienu pogaļu. Krastiņš īgni nospļāvās, ko viņš nebija darījis jau kopš krievu laikiem. Pilsētas kungi brīdi klusēja, it kā cits citam vaicātu: ko nu?

—   Ir gan skaista diena mums .pagadījusies,— Muške pārtrauca neērto klusumu.— Nav jaukākas atpūtas, kā šādā laikā izbraukt uz zaķiem.

—   Kungi, nebāzīsim galvu smiltīs!— Krastiņš pārtrauca.— Šoreiz mēs paši esam tie zaķi, kam āda jāglābj. Mednieks ir cits. Ko darīsim tālāk?

—   Mārki jāaizber,— atsaucās sanitārārsts.— Pilsētas robežās tādas netīrumu bedres nav ciešamas.

—   To nevar,— paskaidroja galva.— No mārkiem, kas ir piešķirti zivju audzēšanai, smeļ ūdeni ģimeņu dārziņu turētāji. Ko tie teiks? Būs jārok jauna aka. Pilsētas budžetā neparedzēti izdevumi. Dome tos neapstiprinās. Pasakiet labāk, kā mēs aizbērsim savu blamāžu?

—   Nav cita ceļa, galvas kungs — sūdzība jāatsauc,— atzinās Muške.

—   Kā to pamatot? Kā izskaidrot vēlētājiem, lai mēs nekļūtu smieklīgi.

—   Kā joku. Kā iebiedējumu no mūsu puses.

—   Prātīgāk būtu iztiesāšanu tikai atlikt,— galva nāca ar savu priekšlikumu.— Nu, teiksim, uz nenoteiktu laiku. Tikai mums jāizdomā, kāpēc to daram.

—  To var!— sanitārārsts bija atradis laimīgu ideju.— Mārkos var būt ieperinājušies kaitīgi baciļi. Tīfs, cholēra, asinssērga, vai kas vēl ļaunāks. Jānoņem ūdens proves. Jāsūta uz Rīgu valsts laboratorijā pamatīgi izmeklēt. Tas prasa ilgāku laiku.

—   Lieliski!— Muške atsaucās.— Lūk, ko nozīmē studēta galva. Mēs esam glābti!

Neapdomīgā frāze par studēto galvu Krastiņam nepatika. Pats nebija studējis. Bet vai viņš ko citu te varēja izdomāt? Radziņš, partija, viņa paša augstais postenis — viss tas prasīja tikt ar puslīdz veselu ādu laukā no šitās šļuras. Galva piekrita tik atjautīgam priekšlikumam un pats apsolījās zvanīt uz miertiesneša kantori.

Velti izgaidījusies, Miķeļa saaicinātā publika izklīda pavisam saīgusi. Prāva atlikta! Kāpēc? Kas noticis? Vai pilsētas kungi ko nelabu saoduši un sabijušies? Visi saprata, ka pazaudēta jautra izrāde, kādu teātrī par naudu nevar noskatīties.

Nākamā rītā pie pilsētas valdes durvīm, Rīgas ielā un uz tilta bija izlīmētas šāda satura lapiņas:

Vakar Valmierā

pazaudēts prāvošanās prieks,

bez kura neviens latviešu cilvēks nav ņemams par pilnu. Zaudējums saņemams Šanagamitā pie laimīgā atradēja grāfa Miķeļa Amālijas d. Vanaga, uz pilsētas rēķina izmaksājot apgarotus iestiprinājumus viņam un visiem zvērinātiem atrašanas lieciniekiem. Pasteidzieties! Blēdis var visiem aizsteigties priekšā. Uz redzēšanos nākamā prāvā!

Zaudētājs neieradās. Toties valmierieši viņu viegli atrada un izteica dziļi izjustu līdzjūtību. Lini Miķeļa lauciņā ziedēja arī nākamā vasarā.

Mazā pagastā arī sīki notikumi izaug lieli. Kad Silamiķeļos uzcērt pirti, saimnieks uzaicina pagastveci uz iesvētībām. Jāperas nav, jādzer gan. Var teikt — garīga ceremonija. Kurā ēkā tikdaudz gara rodas kā pirtī? Tas ir visveselīgākais gars, kas lauku cilvēku atjauno katru sestdienas vakaru.

Valmierā bija padarīts vairāk. Veikts ievērības cienīgs sasniegums valsts apjomā. Par to jau ilgāku laiku atbildīgi ierēdņi deva intervijas, rakstīja galvas pilsētas laikraksti. Ļaudis strādāja vaiga sviedros ar vecā Dieva doto spēku. Raka, bēra, cēla, kala, vārīja un lēja, nokvēpuši kā skursteņskrāpji. Muskuļi pieauga, vēderi sarāvās. Darbi ievilkās veselu gadu. Darbinieki bija tie, kas par daudz izskolojušies. Intelliģentie bezdarbnieki valsts darbā. Viņi bruģēja un asfaltēja ceļa gabaliņu no Valmieras stacijas līdz Gaujas tiltam. Turpat vai divus kilometrus.

Darbs bija patiesi nepieciešams. Izbrauktais zemesceļš rādīja dziļas grambas un dūkstis, kur ormaņu rati vietām iestiga līdz rumbām, aptašķījās un svaidīja braucējus kā dubļu jūrā. Krievu laikos tā bija pavisam parasta parādība. Bailīgākie tad kliedza, drošākie pieķērās bukas dzelzij un turējās kā kaķi uz ledus. Policijmeistaru, garnizona priekšnieku un birģermeistaru veda lēni un svinīgi — lai neaptraipās. Kara gados ceļu galīgi izpostīja. Kad vezumnieki vairs netika uz priekšu un lielgabali iestiga dubļos, krievi tur sagāza akmeņus un baļķus, pārklāja ar alkšņiem vai paegļiem, un brauca kā pa dūnām. Pēc kara baļķus aizvazāja citām vajadzībām, paegļi sapuva, palika dubļi un akmeņi. Ne auto, ne zirdzinieks netika tādai putrai cauri.

Kad tuvojās šosēto divkilometru atklāšana, satiksmes ministrs nolēma pats ierasties Valmierā un izdarīt svinīgo ceremoniju. Ja runa labi izdodas, tad tāda uzstāšanās var sagādāt popularitāti. Tā pati manta nepieciešama arī kādai svārstīgai centra partijiņai, no kuras viņam izdevies ielavīties augstajā postenī. Katrā ziņā te nobrieda svarīgs gadījums ar vērtīgām iespējām.

Lai svinībās nekas un nekur neaizķertos, ministrs dienu iepriekš aizkomandēja uz Valmieru šoseju un zemesceļu departamenta direktoru. Tas bija patīkams un saprātīgs cilvēks. Pārbaudīja šosējumu, vai tas izturēs augstā viesa auto svaru. Iepazinās ar tilta galu, kam varēja uzvelties krietns cilvēku svars. Tad ieradās vizītē pie sarkanā pilsētas galvas un citām oficiālām personām. jGalva apsolīja labvēlīgu sagaidī­šanu un pilsētas ugunsdzēsēju pūtējus, apriņķa priekšnieks — drošu kārtību, Latviešu biedrības tēvoči, tirgotāji un rūpnieki, teicās gādāt laipnu uzņemšanu ar garīgiem iestiprinājumiem pēc augstā viesa piepūles. Lai apliecinātu, ka solījums nav tikai vārdi, direktoru turpat sēdināja pie azaida galda.

Pagadījās, ka tajā laikā Miķelis Amālijas dēls biedrības bufetē kārtoja kāda sīksta pagastveča pasūtījumu Dūņa spiestuvei. Mājas tēvs joka pēc ieminējās, vai direktora kungam nekaitētu iepazīties ar Valmieras grāfu un Šanas virsaiti. Ar viņu, kā ar visiem pustrakiem, ieteicams labi sadzīvot. Citādi var ievārīt ziepes uz lidzenas vietas.

Direktors par Šanu bija jau agrāk dzirdējis. Ar viesmīli viņš nosūtīja vizītkarti Miķeļam un tūdaļ saņēma virsaiša kartiņu. Grāfa kronis, daudzie tituli un ordeņu nosaukumi viņam iepatikās. Direktors cienīja jokus, pats tos stāstīja un anekdotus pierakstīja kabatas grāmatiņā. Pēc pusstundas abi jau sēdēja pie viena galda. Rīdzinieks jautrā prātā stāstīja sendzirdētus jokus, Miķelis aplaudēja un savā prātā iedomājās, ka būtu jāiztaisa arī kāds jaunāks joks. Drīz pienāca jaunā Valmieras slavenība — Melnais Augusts.

—   Bravol— iesaucās mājas tēvs.— Nu mums divi Melnalkšņi pie galda. August, pastāsti par mūsu pilsētas senlaikiem!

Augusts bija no pētnieku un avīžnieku sugas. Labprāt dzēra miestiņu, runāja skaļāk par deklamātoriem, audzēja tādu pašu zoda bārdiņu kā uzvārda brālis no Rīgas. Kamēr tie divi meta un vārījās, pa starpām iepīpodami, Miķelis izperināja tādu mazu plāniņu nākamai izpriecai. Virsaitis piecēlās un izgāja it kā sevis pēc. Tekošais moments — kā kādreiz meža sapulcēs teica — izrādījās īsti labvēlīgs. Sestdienas vakars. Tilta galā uzvilkti valsts karogi, uzcelti tādi kā goda vārti. Plakats: Sveicinām Valmierā! Ļaudis pulcējās tos brīnumus apskatīt. Diez' vai rīt tiks tik tuvu klāt. Tad jau tur stāvēs goda viesi, pūtēji, policija un ceļa būvētāji. Runā, ka tiem došot desiņas ar kāpostiem. Ir jau ar locījušies.

Miķelis pagūst brīdi iegriezties kādā dāmu piederumu veikaliņā, tad ir atkal pie galda. Vīri sāk jau svīst. Jā, tveicīgs gaiss te iekšā — apstip­rina virsaitis. Jauki būtu kādu brīdi laukā atsvaidzināties.

—   Kungi, man ir veselīga ideja! Pasauksim ormani. Aizbrauksim jauno šoseju pārbaudīt. Vai nav kurmji izrakājuši. Puikas vairs neķer. Par ādiņām maz maksā. Tāpēc jāuzmanās.

Viesis iesmējās. Viņš piekrita.

—   Bet tad tūdaļ gan atpakaļ!— Augusts iesaucās. Viņa mērs vēl nebija pilns.

—   Protams, protams! Stacijā arī ieķersim ceļa kāju,— Miķelis mierināja.

Viesmīlis pasauca ormani.

Pa Rīgas ielu braucot, brīdi pieturēja. Virsaitis uzjoza savā istabā. Protams, pēc ārzemju cigaretēm. Atgriezās viņš pilnā amata ģērbā. Garlipe ar ordeņiem, cilindrs, monoklis. Nu būs. štuki — Augustam iešāvās prātā.

—   Vai parādi pieņemsi?— viņš ievaicājās.

—   Kas viss nenotiek pasaulē un gultā,— Miķelis izvairījās.— Jāno­drošinās, čaba!

Direktors smējās. Ak tad tāds tas Jokupēteris izskatās. Grezns gan. Ekselences netiek līdzi.

Tilta Pārgaujas pusē ormanis pats pieturēja. Divi puikas pāri šosejai turēja zilu banti. Trešais stāvēja vidū ar naudas kasējamo trauciņu un cepešu pannu. Ziņkārīgie skatījās, kas tur notiks.

—   Par brīvu neiet!— vidū stāvētājs uzstājās.— Kungiem jāmaksā par pirmo braucienu. Tas liels gods. Ja grib lentu pārgriezt,— desmit latus bezdarbniekiem!

—   Kas par bezkaunību!— direktors ierunājās.— Mums ir tiesība braukt.

—   Rāmu garu!— virsaitis mierināja.— Te tāds paradums. Ar tautu jāsadzīvo. Tūlīt brauksim tālāk.

Miķelis rāmiem soļiem piegāja pie zēna, iemeta bļodiņā papīra desmitnieku, izvilka dzirklītes no kabatas. Tad pacēla cilindri, uzsauca: Epatā! Tas ir atvēries! un pārgrieza zilo lentu. Skatītāji aplaudēja. Smējās un sauca: Bravo, Šana! Valmierieši pirmie! Ormanis aizbrauca tālāk. Pannu skandinādami, puikas uzsāka iemīļoto:

Aiziet jūriņā, aiziet tas plosts, aiziet!…

Viss tas notika tik ātri, ka braucēji nepaguva atjēgties.

—   Šoseja nu ir atklāta,— ierunājās Augusts.

—   Kā tā?— direktors vēl neaptvēra.— Ko tad rīt ministrs darīs?

—   Viņš pārbaudīs, vai kārtīgi izdarīts,— Miķelis mierināja.— Val­mierieši ir progresīvi. Vienmēr pirmie.

Riteņi ritēja kā pa gumijas sliedēm. Pat pakavi neklabēja tik asi kā agrāk. Lūk, ko nozīmēja šosēts ceļš! Brauc snausdams — neizkritīsi. Lielisks darbs.

Svētdienas rītā sijāja sīks lietutiņš. Valmierieši to diezgan droši varēja paredzēt jau iepriekšējā vakarā. Kad saule nogrima aiz meža galiem sārti pietvīkusi, tad tā bija zīme, ka rīt gaidāms lietus. Šoreiz tas neatnāca un neizgaisa ar pērkona grāvieniem. Lāses no jumtiem renstelēs uzsita burbuļus. Tie liecināja par garo lietu.

Ap vienpadsmitiem pie tilta ieradās augstākās amatpersonas. Ap­riņķa un policijas priekšnieki, oficiālā galva un ugunsdzēsības majors ar saviem pūtējiem. Ar rīta vilcienu no Rīgas atbrauca trīs laikrakstu ziņotāji, divi preses fotogrāfi. Šai sabiedrībai pievienojās kāds ducis ziņkārīgo, kas gribēja redzēt dzīvu ministru, tāpat nepieciešamie kārtības spēki. Ceļa strādniekiem aiz kāda pārpratuma bija piemirsts algu izmaksāt. Tie neieradās. Ļaudis "stāvēja zem lietussargiem. Stāvēja un gaidīja.

Pēc stundas piebrauca ministra auto. Ministrs kas ministrs. Gludi noskūts, glīti ģērbies, nopietns izskats. Blakam kundzīte kā bombondziņa. Pie stūres tāds pats nopietns šofers, gludi skūts, formas cepure galvā. Ej nu gulēt, bārdainais ormanīt! Līdzās šoferam jauns, smaidīgs un klanīgs, sīkāka auguma cilvēks. Reizē sekretārs un miesas sargs.— Šofers atver durtiņas. Sekretārs palīdz kundzītei izkāpt. Ach, kāds laiks! Kurpītes samirks. Ministrs izkāpj pats. Pūtēji pūš tautas dziesmu popurī. Diemžēl, viņi uzsākuši maķenīt par ātru, un augstajam viesim parādoties, nonākuši jau pie: Kur tu teci, gailīti manu! Nelāgi, bet apturēt nevar. Nelaimes gadījums. Ministrs nu stāv melnā mētelī, ar baltu autu ap kaklu. Tad noceļ cilindri un cienīgiem soļiem tuvojas pirmās rindas sagaidītājiem. Valmieras kungi sniedz rokas, noliec galvas. Kundzītei nobučo cimdu. Viss pēc protokola.

Goda vārti — varēja but greznāki. Karogi ir, kaut bez vēja nošļu­kuši gar mastiem. Galva stāv ar dzirklēm. Bet kur ir meitenītes ar puķēm? Kur ļaudis? Tik vien? Paredzēts bija 500 līdz 1000 dvēseļu. Tā viņš teica sekretāram, kas runu uzrakstīja. Augstais viesis saduga. Sasodīts laiksl Nav tomēr ko kavēties. Var izklīst tie paši.

Ministrs izvilka lapiņu no mēteļa kabatas. Tā bija drošāk. Sevi viņš neuzskatīja par spožu runātāju. Reiz tautas sapulcē bija pazaudējis domu pavedienu. Sakāmais pēkšņi kā akā iekritis. Tad dzēris ūdeni un sācis no jauna. Bailes apjukt tomēr palikušas. Daudz drošāk bija no lapiņas, īsi un kodolīgi. Sekretārs piesteidzās ar lietus sargu.

Augstais viesis lasīja:

Dāmas un kungi! Ar patiesu prieku un dziļu gandarījumu savā un valdības vārdā sirsnīgi apsveicu Valmieras pārvaldes atbildīgos darbinie­kus un patriotiskos valmieriešus, kuri tik nepieredzēti plašā skaitā ieradušies šinīs svinībās apliecināt atzinību un pateicību valdībai par tik liela un svētīga darba padarīšanu modernās satiksmes labā, lai Valmie­ras pilsoņi varētu sausām kājām uz savu iemīļoto staciju aizstaigāt. Tas ir vispirmā kārtā mūsu centra partijas nopelns, ka bezdarbnieki tika pie labi atalgota darba un Valmiera šodien var lepoties ar tik modernu šoseju, kādu maz pat vecās, bagātās demokrātijās. Valdības uzdevumā pārgriežu šo lentu un jauno satiksmes āderi nododu tautas lietošanā. Dievs, svētī Latviju!

Pūtin pūta dzēsēji, bet labi domātais padoms Dievam vārdos neskanēja. Ministram pašam jau neklājās dziedāt, citiem dziedamās rīkles bija aizsmakušas. Iztiks. Prese jau rakstīs: Himna skanēja ar sajūsmu. Kad augstais viesis pateicās kapelmeistaram par skaisto mūziku, tas atbildēja:

—   Lieliski jūs runājāt, ekselence. Žēl, ka neatbraucāt vakar. Tad te bija vairāk plaukšķinātāju.

Direktors atvilkās aizmugurē. Viņš stāvēja kā uz karstas cepešpan­nas.

—   Ko tad tie ļaudis godināja?— ministrs ieinteresējās.

—   Nu to pašu mūsu Šanas grāfi. Viņš pirmais atklāja šito lielceļu. Banti lai pārgrieza. Kā pēc notīm.

Kāds iesmējās. Augstais viesis pietvīka. Ak tad tādas tās lietas? Tā ir bezkaunība. Izsmiekls. Kāpēc direktora kungs par to neziņoja?

—  Tikai dumjš joks, ministra kungs! Neviens to vīru neņem nopietni. Plānprātiņš.

—   Ja tā, kāpēc tad ļaudis sanāk un aplaudē? Ko jūs, kungi, domājat?— viesis griezās pie pilsētas tēviem.

—  Tā jau bieži atgadās,— galva atrunājās.

—   Uzliksim administrātīvi viņam un ormaņam katram pa kvartam,— apriņķa priekšnieks solīja.

—   Ar to nepietiek,— viesis neatlaidās.— Kur man gandarījums par izsmiešanu?

—   Lūdzam uz dineju! Galdi klāti mūsu Māmuļā,— biedrības priekš­nieks pasteidzās ar atbildi.— Rīko pilsēta un organizācijas. Valmiera ir pateicīga.

—   Pateicos!— ministrs atcirta.— Jūs padarat mani smieklīgu un aicinat mielastā. Kungi, pameklējiet sev citu ākstu! Apvainota ir visa valdība. Šofer, brauksim! Sveiki, kungi!

Miķeļa un Augusta tur nebija. Viņi sēdēja biedrības bufetē un piedāvājās par puscenu atpirkt mielastu, ja pietrūktu ēdāju. Bufetes turētājs apgalvoja, ka nekas pāri nepalikšot. Rīdziniekiem esot veselīgas māgas. Kad izrādījās, ka mielasts izjucis, solītāji piedāvāja tikai vienu trešdaļu no vērtības. Bufetes turētājs sazinājās ar mielasta pasūtītājiem. Neviens vairs negribēja maksāt. Citu viesu arī nebija vasaras laikā. Pašizmaksa sanāca. Labāk dot cilvēkiem nekā cūkām.

Vakarā ap galdiem sapulcējās Sanas tauta, daži akcionāri un ceļa strādnieki, cik tos izdevās sadzīt rokā.

—   Vai neiznāks ziepes?— Dūnis šaubījās.— Tā nevajadzēja. Viņš pieder pie centra, pie mūsu ļaudīm.

—   Nieki, lielrūpnieki— Pauka atsaucās.— Ne pušplēsta vārda Rīgā nepīkstēs. Tik augstā amatā jābaidās no blamāžas. Reportieri rakstīs: viss bija tip-top. Arī tas direktors izies ar veselu ādu.— Pauka bija iedzimts cilvēku pazinējs.

Pirmo glāzi viņi dzēra uz divreiz atklāto un tās darba rūķiem.

Pa asfaltēto ceļa gabaliņu jau rikšoja Valmieras ormaņu bērīši.

—   Biedri Jozi, vai gribi nopelnīt?— Miķelis uzrunāja iebraucamās vietas sētnieku Tērbatas ielā. Valmieras grāfs tur allaž apmetās, kad iebrauca Rīgā. Tuvumā atradās Šīrona un Rudzīša krodziņi, kur ar pilsētniekiem un lauciniekiem varēja kopēji iestiprināties, no sirds izrunāties.

—   Katrā laikā, kungs!— Jozis atsaucās, slotu un šķipeli pie sienas atsliedams.— Kas kungam būtu darāms?

Kungs acīmredzot bija kādu kraukšķīti jau ieķēris. Viņš vērīgi aplūkoja mēslu izvedamo ķerru, deva Jozim ievilkt no kočiņas, tad niķīgi pasminēja:

—   Vai vari ar šito karieti mani šovakar aizdzīt uz balli?

Jozis iesmējās.— Tad jau dancojot odīs pēc kumeliņa.

—   Izslauki. Izklāj ar vecām avīzēm. Man jābrauc uz preses balli.

Jozis vēlreiz iesmējās.

—   Dieviņ, tētiņ! Tur jau brauc tikai tie frakotie ar fūrmaņiem un automobiļiem. Burzmā nospiedīs kā klibu peli.

—  Tā nedrīkst darīt. Likums sargā. Vienalga, vai motoram divas, vai četras kājas,— Miķelis neatlaidās.— Še, uzņem vēl iestiprinājumu. Tad rīkojies. Lai tas maksā ko maksādams.

Ar tadu kungu varēja salīgt. Kad Jozis bija karieti izpolsterējis, no iebraucamās vietas istabeles, goda svārkus izgreznojis, atgriezās Miķelis. Viņš izskatījās kā grāfs, ministrs vai diplomāts vienā personā. Monoklis, cilindrs, baltie cimdi, un ordeņi lidz bikšu skrotei. Piedevām zoss spalva spagas vietā.

Ceļā lepnais kungs sasveicinājās ar visiem, kas viņu apbrīnoja. Pie Mazā Vērmanīša vārtiem kāds turējās pie sētas, māja ar roku, aicināja izdzert kurzemnieku. Laipns cilvēks. Izglītots izskats, tikai drusku šļupst. Greznais vienriteņa karietē, ka mēdz teikt, sirsnīgi pateicās:

—   Dziļi nožēloju. Šoreiz jāsteidzas uz balli. Nākamreiz pagaidi tepat. Tad uzņemsim katrs divus uz māgas.

Brīvības un Raiņa bulvāra krustojumā kāds gribēja fotografēt. Zibensspuldze neaizdegās.

—   Vai avīzei knipsē?— Miķelis ievaicājās.— Atnāc preses ballē. Tur ļaušos no visām pusēm. Ekstrā honorārs.

—   Žēl,— jauneklis atteica.— Nokavēju fraku. Berga bazārā visas izrautas. Bešā šogad neielaiž.

—  Tad nāc un sarunā citu meistaru. Man vajadzīgs savs fotogrāfs. Dabūsit abi.

Ielas fotogrāfs bija ar mieru. Saņēmis vizītkarti, viņš sekoja karietei. Pie ārlietu ministrijas stāvēja policists. Pamanīja. Klāt gan. Kas par māžošanos? Vai iereibis? Traucē satiksmi. Jākāp no ķerras laukā.

—   Par brīvu nevar, kārtībnieka kungs. Motors samaksāts. Iela braucējiem, ietve kājniekiem. Tadi ir valdības noteikumi. Kārtībai jābūt. Kas kājām ies uz preses balli? Tāds nav manīts.

Kad Miķelis kārtībniekam pasniedza savu lepno vizītkarti un parādīja prezidenta partijas biedra apliecību — tas atmeta ar roku. Ej nu sazini, kas par vīru. Tam bija aizmugurē.

Braucēju straume plūda kā upe palos. Piestājot tiešām sastrēdza drūzma, kā Jozis bija pareģojis. Par kārtību gādāja divi policisti galā uniformās. Baltos cimdus saujā iežmieguši, viņi nemitīgi māja drīzāk braukt tālāk, lai atbrīvotu vietas. Važoņi centās to izpildīt, šoferi nelikās zinis. Kundzēm un jaunkundzēm bija lēni, piesardzīgi jāizkāpj. Nedrīk­stēja notriept jaunās, pie Eglīša pirktās, brokāta kurpītes. Nedrīkstēja pajukt frizūra vai nobružāties krāsojums. Ziņkārīgā tauta stāvēja zem liepām, katru novērodama.

Miķeļa karieti kārtībnieki te pieņēma bez iebildumiem. Viņiem nebija laika ar sīkumiem piņķēties. Kad jau tiktāl ticis, būs atļauts. Preses ballē viņi iekšā netika, tāpēc īsti nezināja, vai tā bija ākstīgs karnevāls, vai nopietna dancošana. Atlaidis savu divkāju motoru tiešā ce|ā uz Šīronu, Miķelis pacēla cilindri, paklanījās un apvaicājās tuvākai izkāpējai no auto:

—   Cienītā kundzīt, vai te ir tas oficieru klubs?

Kundzīte bija dekorēta rozā no galvas līdz papežiem. Viņa pameta īgnu skatu uz vaicātāju, tad steidzīgi pamāja pret taksometra atvērtajām durtiņām:

—   Millij, bērns, kāp drīzāk laukā! Te viens jau piesūcies.

Millija izlīda raiba kā tauriņš no auto tumšās kūnas. Miķeli

ieraudzījusi, ska|i iesmējās:

—   Mans kungs! Te nav masku balle. Ejiet uz Šmerli!

Abas teciņus pazuda barā. Kāds nepārdomāts padoms! Ko Valmieras grafs lai iesāk Šmerli? Viņš meklēja augstāko sabiedrību. Izskatā sev līdzīgos. To visbiezāko krējumu, kāds bija savilcies virspusē. Te tam jābūt. Līdz ar citiem balles viesiem Miķelis iegāja pa Strēlnieku dārza vārtiem un dēļu pakāpēm vecā koka namā. Velti kāds būtu mēģinājis grezno viesi aizturēt. Ieejas karti viņš drošības labad bija jau laikus iegādājies. Cilindri gan nācās atstāt garderobē. Žēl… Pirmajā istabā pie augstiem spoguļiem dāmas vēlreiz sevi pārbaudīja.

—  Cienījamās,— Miķelis ierunājās,— kur te ir tā preses pīle?

Sīkais vārdiņš kur izskanēja tik nenoteikti, ka to varēja saklausīt arī

par — kura. Dāmas klusēja.

—   Lūdzu, neņemiet ļaunā,— Miķelis turpināja.— Es zinu, ka pīles nerunā. Kā lai atrodu? Gribu vinnēt.

—  Tad ejiet tālāk,— viena atsaucās.

—  Tur būs laimes rats,— otra piebilda.

—   Un tā pīle arī,— trešā turpināja.

—   Novēlu laimīgu lozi,— teica vēl ceturtā.

Visām nu gribējās runāt. Kad ordeņotais pateicās un aizgāja, līdzjūtīgākā nopūtās:

—  Tāds jauns, pieklājīgi ģērbies cilvēks, bet neprot uzvesties. Trūkst mums vēl kultūras. Kauns no ārzemniekiem. Pat ministriem un direktoriem jābrauc uz Parīzi labo toni mācīties. Kas šitais bija?

Ministri un direktori tik bieži mainījās, ka dāmas vēl nepazina.

Nākamā istabā Miķelis ieraudzīja divas frakotas rindas. Gludi skūti un frizēti vīri stāvēja kā melnas, taisni izstieptas bēru sveces. Tikai pašā augšgalā tām reizēm ievizējās smaidu liesmiņas. Starp abām rindām patlaban soļoja kāds ministrs ar savu cienīgo. Kam viņš pasniedza roku, tas noliecās līdz jostas vietai. Tajā pat laikā otra rinda locīdamās bučoja cienīgās balto cimdu. Miķelis apķērās, ka arī viņam kabatā ir baltie cimdi, uzrāva tos, tad cienīgā solī sekoja apaļam papiņam ar divām jaunkundzītēm. Savas rokas uz abām pusēm viņš piedāvāja tik augstu, lai kungiem nebūtu zemu jānoliecas. Goda spalerā paspruka apvaldīti smiekli. Daži sasveicinājās, bet cimdu nebučoja. Kā tā? Vai Miķeļam bija mazāk godazimju kā tam ministram? Tas jānoskaidro. Diemžēl, no mugurpuses citi spiedās virsū. Rindā kāds iesaucās:

—   Miķeli, maršē uz priekšu!

Zili brīnumi! Tas jau Omuliņš. Kā šis te ieticis preses vīros? No kāda organa? Un par ko tāda netaisnība? Te īsti, veseli ādas cimdi! Tai ministra dāmai no drānas un caurumaini. Kāpēc tos bučo un šitos nebučo? Kad Miķelis neatlaidās, Omuliņš pačukstēja:

—   Te nevar skaidroties. Saproti pats. Nav laika. Tur pie kamīna stāv ārlietu ministrijas protokola šefs. Pajautā viņam. Te viss stingri pēc protokola.

Ar protokolu Miķelis nevēlējās tūlīt no sākuma iepazīties. Viņš soļoja tieši uz bufeti. Tur garās rindās, kā mazas baraviciņas, dzērājus gaidīja ar Rīgas balzāmu iekrāsotas dzidrā glāzītes. Pie tām kāds pusducis jaunu virsnieciņu sagatavojās kavalieru karjērai. Laipnas iepazīšanās nolūkā Miķelis viņiem izdalīja savas vizītkartes. Jaunekļiem, kuru vidū atradās valmierietis Kalacis, tāds putns iepatikās. Pēc trešās glāzītes noskaidrojās, ka pieklājīgie virsnieki ir jūras lidotāji. Iebraukuši no Liepājas apskatīties pēc Rīgas namsaimnieku zeltenēm. Vai tās nav jau korporeļi sadalijuši uz galviņām? Nieki! Kurš no viņiem spēj gaisā iztaisīt mucas un nāves cilpas? Pēc piektā šņaba drošsirdīgie lidoņi iesāka skaļi lielīties ar augstākās pilotāžas mākslu. Miķelis ar savām daudzajām godazīmēm iegrima tādā kā ēnā. Tas nebija pieļaujams.

—   Oficieru kungi, es ari esmu lidojis un taisījis tādus kūleņus gaisā, kādi jums vēl jāmācās,— viņš pārtrauca.— Vai kāds no jums ir lidojis bez lidmašīnas, tā sacīt, pats ar savu motoru? Neesat! Neņemiet ļaunā, es to esmu dabūjis gatavu. Kur un kad? Valmierā, ap pusnakti. No Ripas pa logu laukā! Katrs vis to nevar izturēt.

Bufetes telpu pāršalca smiekli. Uz tadu rekordu ieķēra sesto šņabi. Vienojās sarīkot izturības sacīkstes gaisā.

No zāles atskanēja polonēzes mūzika. Lidoņi atģidās, ka laiks steigties pēc zeltenēm. Tikai pašmotorists noprata, ka spožāku sekmju viņam tajā frontē nebūs. Vecu lūgt negribējās, jaunās būs jau dabūjušās. Zem krāsainiem papīra mākoņiem vijās gara rinda sapārojušos balli- nieku. Viņus veda tāds kā galma pāžs ar pusplikni.

—   Tas ir Siguldas kņazs Krapotkins ar operas primābalerīnu,— pačukstēja viena mamma otrai.— Kāda greznība! Kādi smiņķi un smaržas! Tombergs var iet gulēt — viss no Parīzes.

Miķelis nošķaudījās. Tai brīdī pienāca atsūtītais preses fotogrāfs. Viņi ātri sapratās. Valmieras grāfs nedomāja laisties sēdus, lai izpētītu, ar ko kurais dancos. īstā laikā ieradas glābēja. Tā bija viņa paša atmiņa. Cilindri taču pieņēma spraiga meitenīte — brūnacīte ar divām bizitēm. Viņš izgaja garderobē, paklanījās, pasniedza vizītkarti:

—   Vai drīkstu lūgt jaunkundzi uz pirmo tūri? Dancosim kā pasakā princis ar pelnrušķīti.

Skuķe piesarka. Aiz pārsteiguma vai nevainības — kas to lai izpēta. Uz kartiņas atradās daudz augstu titulu, bet pašā pirmajā vietā — Peša- varas princis. Vai skuķei bija suņa sirds? Dancot gribējās tā, ka kāju pēdas niezēja.

—   Pateicos, kungs! Bet man nav balles kleitas un kurpīšu. Šitā nevar.

Kā glābēju meklēdama, viņa paskatījās uz savu mammu, kas bija

garderobes īstā saimniece. Mātes sirds to neizturēja, iežēlojās par miesīgu bērnu:

—   Vai nu galvu noraus. Kad kungs nesmādē, ej vien ar to pašu darba štāti,— viņa pamācīja.

Ērmots pāris iestājās rindā. Tikai tuvākie soļotāji un vērotājas gar sienmalēm to pamanīja. Citi bija aizņemti paši ar sevi. Vizuļoja smiekli un komplimenti.

—  Daiļā, kā tevi sauc?— Valmieras kavalieris ievaicājās, savu kautrīgo dāmu zem rokas vezdams.

—   Zeltīte Zemespiepe.

—   Žēl… Tas pirmais ir spožs vārdiņš, bet man nepas. Manu brūti sauc Ketija. Lēdija Ketija. Es viņu meklēju sapņos un nomodā, bet nevaru atrast. Mīļais bērns, tev būs jāpārkristas.

—   Mamma neļaus.

—   Kristīsimies pa tumšo! Kas tā būs par dzīvi! Brauksim pa gaisu uz manu senču pili Pešavarā. Dzersim šampi, ēdīsim humerus un krievu ikrus. Ballēs tevi dancinās indiāņu virsaiši un pirmās zortes filmu skaistuļi. Tie, ar tām špicbuku ūsiņām.

—   Cik brīnišķīgi! Kā debesīs …

—   Mammu iecelsim par grāfieni. Tad tu, bērniņ, redzēsi, kā šitās kūkas pārsprāgs aiz skaudības.

Orķestris jau uzsāka valsi. Tai brīdī pasakainās laimes sapņotājiem piesteidzās Omuliņš.

—   Lūdzu atvaino!— viņš pačukstēja Miķeļam.— Es jau neko, bet protokola šefs saka, ka ar kalpotājām te dejot aizliegts. Zālē ir prezidents un ministri…

Zeltīte to bija padzirdējusi. Izmisuma asaras viņai saskrēja platajās, brūnajās acis.

—   Pasaki tiem ekseļu lencēm, lai iziet no zāles, ja netīk skatīties. Tagad princis ar pelnrušķīti dejos skaistāko deju pasaulē. Sapņu deju.

Viņi aizlidoja smeldzīgā valsī. Omuliņš apjucis atvilkās malā. Tur viņu gaidīja tikko atbraukusi direktora lellīte. Kavalieris nobučoja abus cimdiņus un apliecināja, ka ilgodamies gaidījis visu polonēzes laiku. Viņi varēja dejot. Papam patreiz vajadzēja tāda, kas prot avīzēs aprakstīt un ar ierēdņiem aprunāties.

Kad valsis beidzās, nekas sapņotājiem nepatīkams nenotika. Ahā, putniņ! Šoreiz tu būsi pārcenties — nodomāja Miķelis. Viņš pārgāja pretuzbrukumā. Restorāna zālē pamanīja bijušo šanieti, kas savu jaunkundzi bija jau apsēdinājis pie papam rezervētā galda. Gudrs gan — lai nebūtu jāved dārgās boles istabā. Pats nu pieticīgi stāvēja kājās. Viņa vietā bija iemanījies kāds bezkaunīgs buršs. Pie galda sēdēja ģimenes trijotne, divi resnie — vēžu karalis un hipodroma zirgu advokāts — trīs tievie — nodokļu inspektora darbvedis, pasaules krogus īpašnieks un tas uzbāzīgais.

—   Šanas dzejdari, lūdzu iepazīstini mani ar savu famīliju. Es cienu izglitotu sabiedrību,— Miķelis griezās pie Omuliņa, tai pašā laika izdalīdams savas vizītkartes.

Omuliņš apjuka. Viņš zināja, ka ar noraidījumu vaļā netiks. Jālūko ar labu.

—   Direktora Josta kundze, direktora kungs, viņu jaunkundze Cecīlija un tā tālāk. Kungi, iepazīstaities paši. Šis ir Valmieras joku meistars.

Direktora kundze pacēla tuklo, cimdā ietērpto roku. Miķelis darīja darāmo.

—   Izsaku līdzjūtību tik smukai kundzītei,— viņš piebilda.— Man ir cūkādas cimdi, bet par knapiem. Turu šaujā kā kārtībnieks. Bešā jau nevar. Kas tās ķepas tik tīri lai nomazgā.

Kundze neapķēra, smaidīt vai uzmest lūpu. Ar direktoru sasveicinā­damies, Miķelis noprasīja:

—   Ko tad īsti diriģējat?

—   Alus mucas! Ko gan citu,— Josta kungs atbildēja, smaidīdams pār visu ietaukoto seju.— Atnāciet nogaršot.

—   Pateicos! Labprāt. Bet jums pa priekšu jāatbrauc uz Valmieru. Pie mums Kokmuiža brūvē to garšīgāko bairīti visā republikā. Te tada nav.

Direktors saduga.— Kā jūs to zināt?

—   Zinu. Kokmuižai ir visvairāk medāļu. Lūk, te ir viena par centīgu dzeršanu!— lokālpatriots norādīja uz kādu muciņai līdzīgu bumbuli pie bikšu skrotēs.

—   Reklāmas šef!— direktors pamāja Omuliņam.— Pagādā mums ari tādu. Rīkosim dzeršanas sacīkstes.

—   Ar vēžu lobīšanu!— resnais vēžu karalis piebalsoja.— Zelta jaunībai un izmeklētai sabiedrībai.

Omuliņš paklanījās. Pārējie kungi sita plaukstas. Direktors atkal smaidīja. Šoreiz par savu lielisko ideju.

—   Apsveicu daiļo jaunkundzīti! Tik apburoša, ka aci nevar novērst,— monoklis tēmēja tieši uz izkrāsoto skuķi.— Tik skaista, ka var likt uz bombongu kārbas. Un pašos precību gados! Bet kurš tad te ir tas īstais brūtgāns?

Buršs pieleca kājās.

—  Tā ir rupjība, mans kungs! Labākā sabiedrībā tādus jautājumus neuzstāda. Es prasu tūlīt atvainoties jaunkundzes priekšā!

—   Pateicos par padomu! Man likās, ka te sēd veikalnieku sabiedrība. Lūdzu atvainojieties manā vietā, jaunais cilvēk! Jums būs vairāk prakses tādās lietās.

—  Tas ir jauns apvainojums! Es jūs izaicinu!— burša cimds nokrita pie grēcinieka kājām.

—   Paldies par cimdu un uzaicinājumu!— Miķelis mierīgi pacēla cimdu un iebāza bikšu kabatā.— Rezerve arvien noder. Kad nākamreiz tiksimies, sadzersim tubrālības. Omuliņ, aizved mani pie grāfa Kaizer- linga.

Apvainotais it kā gribēja mesties varonīgā dūru cīņā, bet Cecīlija izbailēs iesaucās:

—   Maksi, nekaujies! Viņš pazīst admirāli. Skandāls nonāks presē.

Varonis savaldījās. Dumji iznāca, tomēr Cecīlijas vēlēšanās jāpie­ņem kā likums un tas avīžu žurka nu bija kompromitēts. Omuliņš pats to apzinājās. Ja viņš vēl paklausīja Miķejam, tad tikai tāpēc, lai drizāk to dabūtu prom.

—   Uzraksti tai cekulītei lipīgu mīlestības dzejoli,— Miķelis pamā­cīja.— Citādi tas jefiņš tevi izcels no segliem.

—   Nieki!— apdraudētais atsaucās.— Tu vēl redzēsi, kā es viņam izgriezīšu pogas. Tikai nenāc vairs pie mūsu galda.

Boles telpā atradās divi galdi. Vienu vadīja Jaunāko Ziņu izdevēja, otru rakstnieku kundzītes. Ap pirmo nemitīgi drūzmējās atspirdzinā­juma cienītāji, ap otru valdīja vientulīgs tukšums. Tikai konkurences lapu redaktori brīžiem piegriezās. Rakstnieku kabatas bija par vieglām.

Admirālis grāfs Kaizerlings patreiz sarunājās ar šefredaktoru Dr. Sīmani. Protams, pie pirmā galda. Druknais pazema auguma grāfs ar krievu jūras kapteiņa un landesvēra dienesta apliecībām kabatā, aizdo­mīgi paskatījās uz pārlieku izgreznoto vīreli, kas gaidija savu boles glāzi. Tiklidz tā bija iegūta, viņš pienāca flotes virspavēlniekam, pasniedza savu vizītkarti un teica:

—  Guten abend, eksellenc! Ich gratulīre!

—   Runāsim latvisk,— Kaizerlings atbildēja.— Uz ko jūs man gra­tulē?

—   Uz floti, kas jau zem ūdens. Uz Roni un Spīdolu. Nu mūsu valsts krasti pret rietumiem droši. Sveiki, grāf! Prozīt, doktor! Piedodiet ka kungus iztraucēju.

Grāfs Kaizerlings pameta skatu uz vizītkarti. Viņa sārtā seja pietvīka vēl sārtāka. Starp citu tur bija lasāms: grāfs … admirālis … Valmieras flotes oberkomandieris … Par grāfu vai baronu varēja saukties katrs, kas nebija slinks to darit. Tādi tituli bija oficiāli atcelti. Bet admirālis un flotes oberkomandieris šis ērms nebija.

—   Ēkš Volmār nav flote,— Kaizerlings iebilda.

—  Jūsu ekselence! Atbrauciet ar Spīdolu pieņemt parādi. Pacienā­sim ar Carnikavas nēģiem. Mums ir spēcīga tirdzniecības flote Gaujā.

Bet kad plostnieki apdzeras un sāk kauties, tā pārvēršas par kaujas floti. Tad tikai admirālis var divas armijas savaldit. Vai grāfa kungs domā citādi?

Nē. Flotes virspavēlnieks iesmējās un atzina, ka tad jau viss esot labā kārtībā. Viņš gribēja drīzāk tikt vaļā — fotogrāfs jau vairākas reizes bija nozibšņojis. Oberkomandieris izteica prieku par iepazīšanos ar kolēģu un nožēloja, ka jāsteidzas svarīgākās darīšanās. Dr. Sīmanis nomanīja, ka grāfs nav vēl skaidrībā par notikušo. Viņš nicīgi pasmīnēja:

—  Tas bija slavens kerls. Žanno fon Dīnākant. Latviešu Eilenšpīgels. Nu jūs abus iespiedīs kādā sensāciju lapā.

Kaizerlings aizsteidzās fotogrāfu meklēt. Balles viesi sadrūzmējās zālē. Tur ģenerālis Goppers patreiz leca krakovjaku. Tik veikli, tik ugunīgi, ka noplūca vairāk lauru, nekā izslavētie operdziedoņi un primābalerīnas uz estrādes. Gads gadā tas bija balles ekstrānumurs. Bet kur tie citi ģenerāļi? Skatītājos nevar manīt, plaukstās nesit. Vai aiz nenovīdības? Jāparaugas.

Miķelis iegāja rezervēto galdu zālē. Tur cienigi sēdēja naudinieki, diplomāti un citi, kam preses labvēlība veikaliem vai karjērai bija nepieciešama. Ahā! Tur jau pie Benjamiņa galda sēdēja veseli divi ģenerāļi. Divi civilā. Vecais pats pagājis savās gaitās. Nu ir īstais laiks.

—   Kara un finansu ministri. Bangerskis un Vācijas sūtnis,— pačuk­stēja fotogrāfs.— Mājas draugi.

Miķelis paklanījās. Pasniedza vizītkarti. Pavadonis knipsēja. Kara ministrs Ed. Kalniņš pienācēju pazina.

—   Kā klājas Sanas armijai?

—   Braši, braši! Šaujam ar rudzu bisēm. Derētu lielgabals. Bet vācu knauzeri nedod uz kredita. Un baigs ģenerāļu trūkums! Zemāku činu nevar laist pie lielgabala.

Kalniņš saprata joku.— Pie mums tāpat!— viņš iesmējās.— Koman­dējiet pats. Jums ir izskats un uzņēmība. Finansu ministrs izsniegs aizdevumu.

—   Lūdzu, ekselence!— Miķelis griezās pie finansista.— Tas bija prātīgs vārds. Būsim taupīgi. Pirksim pa vecam. Munīcijas nevajag. Divas krievu bumbas no Ivana Briesmīgā laikiem glabājas baznīcā.

—   Pieprasiet no kara ministrijas. Mums nav tādu līdzekļu.

Tai brīdī atgriezās vecais kungs.

—   Ekselence, izbeidziet firmās dubulto grāmatvedību,— Miķelis turpināja diskusiju,— tad nodokļu ienāks divreiz vairāk.

Vecajam kungam tāda valoda nepatika. Arī fotogrāfs bija pagadījies no Pēdējā Brīža. Tikko tas pielika aparātu pie acs, atskanēja pavēle.

—   Kungi, atstājiet šo galdu! Te nav cirkus!

Spuldzīte tomēr nozibsnīja. Fotogrāfam bija zobs par viņa atlaišanu no Ziņām. Nu Valmieras Pūcesspieģelis bija augstos rados. Viņš atkal iegāja bufetē. Tur tagad mudžēja mazturīgi reportieri, jaunie dzejnieki, sīko orgānu redaktori. Viņu vidū Aizkulišu Tupiņš. Pajēla izskata vīrelis ar blēdīgi ziņkārīgām ačtelēm. Kundze — francūziete aprakstīja dāmu tualetes, pats meklēja skandālus un guļamistabu noslēpumus. Visi jau runāja mēlēs, cits citu saprazdami.

—   Kādā valodā jūs visi te reizē muldat?— Miķelis piegrūda Omuli- ņam pie sāniem.

—   Ej gulēt! Hi, hi, hinter-vējos. Saproti? Tā ir gara dāvana. Rūkšana no augšienes … Un apakšienes. Skaidrs!— Nelaimīgi caurkri­tušais reklāmu šefs bija aiz sirdssāpēm piesūcies. Viņš runāja ar Tupiņu:— Artur, sabučosimies! Sadod tam draņķim! Ieradies ar vienu cimdu. Un šitais mani iegāza!— viņš norādīja uz Miķeli.— Jāraud! Bet ko tas līdzēs? Vai tev nav brauniņš?

Brauniņa Tupiņam nebija. Sfairas klusēja, bet rūkšana cēlās no apakšas. Viens bija otram aiz sirsnības uzlējis liķiera glāzīti uz īrētās frakas. Grūti iztīrīt. Vai kauties? Nē! Lai kaujas tie, kam ir rapieri. Žurnālistiem tā neklājas. Cietušais ielēja savu alus glāzi vainīgam biksēs. Abi apkampās. Rūca dzērāju basi un smiekli. Urrā!…

—  Tas ir Teitelbaums no Sevodņā!— pakliedza fotogrāfs.— Viņam Trīszvaigznis pie frakas. Pajautājiet par cūkgaļu.

Miķelis gudrāks netika. Teitelbaums runāja idišu, ivritu, vai abus reizē. Bufetes gars saprata visu, bet Miķelis laikam nebija vēl tiktāl nogatavojies.

Kur tā preses pile? Ak zāles dibenā! Jāpasteidzas. Jāpievāc. Ko? Jau izlozēta! Deviņi pērkoņi! Miķelis apsēdās. Tādu šoku viņš nebija dabūjis kopš vilku bedrēm krievos. Kā sauc to nelieti? t

—  Jelgavas Hofs!— aiz laimes rata iesmējās.— .Viens pats lielo pusi ložu pievāca. Nāks kāda tumša lieta …

—   Ardievu, mana baltā Ketija!— Miķelis nostenējās.— Mana sapņu lēdija! Rīt tu cepsies uz žīda pannas … un es to neizturēšu! Kur ir fūrmanis? Jābrauc uz aptieķi pēc ģifts/Nāc, draugs, un uzknipsē, kā es atstāju šo pasauli!

Viņiem izejot, visi bija piecēlušies kājās. Patreiz atvadījās prezidents, lai adjutanta pavadīts sēstos savā mašīnā.

—   Pasteigsimies pirmie,— Miķelis pamāja fotografam.— Paskrej pie durvīm. Uzņem tā, lai mani redz priekšā, tos divus pakaļā. Tā būs varena bilde.

Iebraucamās vietas istabelē atgriezies, Miķelis jutās gurds, bet ar panākumiem apmierināts. Tagad viņš zināja, kāda izskatās augstākā sabiedrība.

Miķeli pamodināja iebraucamās sētas gailis. Tas nebija rīta iezvanī- tājs, bet parastais kašķis uz mēslu čupas. Viņš sakliedzās ar otru tikpat lielīgu putnu blakus sētā. Tāds skaļums izlauzās cauri balles paģirām. Pulksteni ieskatijies, gulētājs pieleca kājās. Ar lidotājiem bija norunāts pulksten vienpadsmitos kopīgi iekost brokastu. Trūka vairs tikai stundas ceturksnis. Paša Dieva sūtīts putns! Līdz Vērmanītim pāris kaķa lēcienu. Pie Šīrona oficieri nenāca — par prastu. Vērmanīti apmeklēja labākā sabiedrība. Gandrīz kā pie Švarca. Tikai tur parasti sēdēja kopus ar ārzemniekiem reprezentācijas uzdevumos, Vērmanītī pašu ļaudis varēja salaist brīvāk.

Kalācis un vēl otrs, vārdā Alfons, jau stāvēja pie bufetes, kad iesteidzās Miķelis. Kur tie četri pazuduši? Randiņus sarunajuši Švarca kafejnīcā. Varbūt kas sanāk.

—   Iesim zālē pie galdiņa,— Miķelis vedināja.

—   Neērti,— Kalācis atrunājās.— Paskat', tur pie loga sēd baltais ģenerālis. Patreiz viņu borē kāds briļļains kungs, it kā svarīgus valsts noslēpumus stāstītu.

—   Es viņu pazīstu,— Alfons atsaucās.— Ballē iepazināmies. Tas ir nepiepildāmais redaktors. Nekādus noslēpumus viņš nepauž. Pumpē atkal naudu.

—   Vai baltais tik devīgs?

—  Jādod! Šis izdomājis to Kalpaka novēlējumu: Balodi, paliec manā vietā! Tagad skolās māca.

—  Tad jau viss ekonomiskais veikals jāsit gaisā, lai to samaksātu!— Miķelis iesmējās.

Viņi izsauca pa kurzemniekam ar kubliņa nēģiem, etiķi, sinepēm un ūdens kliņģeriem. Garšoja vareni. Vellu izdzina ar belcebulu. Bet palika vēl viens nelabums — neizšķirtās deribas. Kas izturēs brašāk — Miķelis lidojumu ar propelleru, vai leitnantu kungu izraudzītais drošinieks — li­dojumu bez propellera. Uz spēles likts Alelūjā ordenis un pudele Martella. Kam jāsāk pārbaudījums? Izsauca trīs dižkausus alus ar cūkas šņukuri un siera standziņām. Tām jāizšķir. Vienai nolauza galu, otru veselu Kalācis paturēja saujā. Vilka Amālijas dēls. Veselā! Tad jābrauc līdz Liepājai. Vilciens atiet pēc stundas.

—   Prātīgi darījām, ka neiegājām zālē,— Alfons ierunājās.— Re­dziet, tur kakta sēd Rīgas galva. Dungo kaut ko no Trejmeitiņām. Kāds miegains vīrs viņā klausās. Ja pieaicinātu, netiktu vaļā. Viņš sēdot 24 stundas bez atpūtas.

Galva nodrošinaja līdzsvaru un piecēlās. Vai padzirdējis? Nudien, nāk šurp!

Pamatīga auguma vīrs apstājās pie bufetes. Gludi skūtā galva spīdēja kā tikko nopulēta. Sejā bija kaut kas no nēģa. Šaura mute, ūdeņainas acis, vaigos iegrimis zods. īsts jūrmalnieks, kura senči paaudzēm ilgi zivīs raudzījušies. Labsirdīgi smaidīdams, viņš pamāja bufetniekam:

—   Vecais! Uztaisi Jostu saimnieka brokastu. Diviem. Vai virsnieku kungi arī cīnās ar kāteri? Saprotu, saprotu! Pēc balles allaž malciņš der — tas jāiedzer! Ja nemaldos, Šanas virsaitis? Vakar jau apbrīnoju. Krāšņi! Vai drīkstu lūgt kungus pie sava galda? Rūdolfs snauž. Nav ar ko prātīgu vārdu parunāt. Vecais! Vēl trīs Jostu brokastus.

Trīs kungi dievojās, ka pēc pusstundas atejot Liepājas vilciens. Dienests. Darīšanas. Nekas nelīdzēja.

—  To vilcienu mēs apturēsim,— Andersons smējās.— Kad Rīgas galva lūdz, neklājas atteikt.

Nāc paklausies, draudziņ, kā Vīnē dzied,

Kur cilvēku sirdīs vēl jūsma zied!

Vai bagāts vai nabags, tiem dziesma ir viss.

Tā nes mūs pie eņģeļiem debesīs…

Kungi apsēdās. Rūdolfs krēslā sagrīļojās un laikam atmodās.

—   Alfred, kas tie par kungiem?— viņš pussnaudā ievaicājās.— Es sapņoju…

—   Par meitenītēm, zeltenītēm?

—   Nē! Par alus mucu debesīs. Tur augšā aiz zvaigznēm …

—   Nesteidzies, draugs! Es kungiem pastāstīšu, kā man reiz izgāja steidzoties.

Mīkstais snaudulis atkal iegrima savos sapņos. Viesmīlis atnesa Jostu brokastis. Par Jostiem sauca galvas lauku mājas Vidzemes jūrmalā. Agrākus laikus tur būvējuši zvejas kuģus, tagad audzēja sugas buļļus. Brokastis bija īsts jūras vilku gardiftns. Jēlas, gareniski pārgrieztas, pipariem un lokiem apkaisītas zivis. Galva turpināja:

—   Kungi, kādreiz es steidzos un pārsteidzos. Nakts vidū pasaucu fūrmani. Brauks mājā, izgulēsies. Tumšs kā valzivs vēderā. Saprotiet, rudens laiks. Brauc kā jābrauc — tik pa ielu. Tad kaut kur pietura. Nu esot galā. Ka tā, tad tā. Apčamdos. Cilindris ir, šalle ir, štoks ir. Nu tikai turos un kāpju uz augšu. Kāpju, kāpju. Pēc atmiņas spriežot, jābūt jau manam dzīvoklim. Kur zvana poga — aizmirsies. Pieklauvēšu. Grūžu ar štoku uz durvju pusi — tukšums! Duru pa labi, pa kreisi, uz augšu — vi­sur tukšs!… Tas bārdainis būs mani izāzējis — iešaujas prātā. Aplamā placī izsēdinājis. Esmu uzrāpies stalažās. Tas nav joks. Var smagi nogāzties. Turos pie kaut kā un gaidu rītu. Miegs mācas virsū. Turos, krācu un gaidu. Neticami gara nakts. Te uzreiz kalpones Līnas balss:— Kungs, ko jūs tur uz trepēm klanaties? Nāciet iekšā!— Paska­tos — mans štoks nolūzis! Tikai stubenis palicis saujā.

Ska|i smiekli noskanēja pie galvas galda. Kalācis pameta skatu pulkstenī. Atlikušas vairs tikai piecpadsmit minūtes.

—  Ober, sauc ormani! Zeme deg! Lūdzam galvas kungu apciemot mūs Liepājā. Tencinām, tencinām! Dienests. Saprotiet!

Viņi steigā atvadijās. Restorānu atstādami vēl dzirdēja, kā galva melodiski modināja draugu:

Kas meiču prec, Kamēr nav vecs, Līdz šim to nožēlojis tik rets …

Pie izejas durvīm pretim nāca kāds ģenerālis. Lidotāji steigdamies nebija viņu laikā pamanījuši. Nācējs abus apturēja. Ka sauc? No kādas daļas. Ar atvainošanos nepietiek. Jāsteidzas? Tad ziņojiet savai tiešai priekšniecībai, ka Rīgā izdarījāt disciplīnas pārkāpumu. Lēmums piesū­tāms ģenerālim Berķim. Varat iet.

—   Vai tas bija pats Berķis?— ratos lekdams Miķelis ievaicājās.

—   Pats gan!— Alfons atsaucās.— Savā laikā viņš strēlnieku pulku aizveda uz Petrogradu. Manu tēvu norīkoja Smolnijā Ļeņinu sargāt. Bet par to nedrīkst runāt. Tagad apmetis mēteli uz otru pusi. Orman, piebiksti motoram! Trakoti jāsteidzas.

—  Jā, es vienmēr saku: ģenerāļu mums vēl par maz. Derētu pie katra lielgabala pa vienam, bet lielgabalu arī par maz. ..

Skriešus viņi iekļuva otrās klases vagonā. Trešā klasē brauca tauta. Virsniekiem neklājās tur atrasties. Tāpat kā cara laikos. Kur gan citur mūsu armijas vadoņi bija mācījušies? Saruna bija novirzījusies uz kara lietām. Neizpratis Miķeļa ironiju, Kalācis teica:

—   Kam mums daudz lielgabalu jāpērk? Tie maksā naudu. Kara ministrija tikko spēj virsniekiem algas izmaksāt un kareivjus pabarot. Pietiek, ja ir ar ko svinībās gaisā izšaut.

—   Pa tukšo šaudīt nevajag. Putni bīstas,— Miķelis prātoja.— Bet ja kāds iedomājas mums uzbrukt? Ja iznāk karot? Ko tad?

—   Mūs sargā sabiedrotie. Mēs viņiem nepieciešami. Kā saka, sanitārais kondoms!— Kalācis iesmējās.— Boļševiki vārās savā borščā. Vāciešus satura grožos. Jākaro nebūs.

—  Jauki jau būtu dzīvot kā Dieva ausī. Bet kāpēc aizsardzības ministriju pārdēvēja par kāra ministriju?— valmierietis neatlaidās.

—   Prestiža, tikai prestiža labā,— Kalācis paskaidroja.— Krieviem ir kara ministrija. Tāpat citām lielvalstīm. Skaidrs. Mums arī jābūt.

—   Var jau kādreiz iznākt pakarot.— Alfons piebilda. Ar igauņiem Valkas dēļ, vai ar leišiem, kas sagrābuši mūsu Kuršu kāpu. Viņi nav stiprāki par mums. Ja sabiedrotie atļautu, mēs abus pieveiktu vienā nedēļā.

—  To gan izdariet! Tad sabirs jauni ģenerāļi, jauni lāčplēši kā no pārpilnības raga. Pēc tam uz Tobago. Mūsu kolonija, bet angļi ierijuši.

Kas mēs esam, oficieru kungi, bez savas kolonijas? Mūsu senču zeme kādreiz sniegusies lidz Pliskavai. Ciltsbrāli apdzīvojuši Austrumprūsiju. Kas mūsu, tas jādabū tagad atpaka).

—   Tā ir dziļi patriotiska ideja,— Kalācis atteica.— Bet man apvār­šņi sāk noskaidroties. Virsaiti, liekas, ka tu mūs āzē. Saki, vai neesi iestājies sarkanā Raga partijā?

—   Dievs pas'! Neesmu uz badīšanos kārs. Ko tad āži darīs? Azēšanās sāksies tad, kad kungi lidos bez motora.

Lidotāji iesmējās.— Lai notiek! Bet Pešavaras princim izturības eksāmens jānoliek pirmām. Ar motoru.

Liepājas garnizona klubā sadūrās ar pulkvedi Ķūķi. Miķelis jutās ceļā izžuvis. Pasteidzās bārdainim garām. Divīzijas komandieris tadu seju te agrāk nebija manījis. Kas tas par putnu? Alfons paskaidroja.

—   No sarkanās Valmieras!— Ķūķis iesaucās. Uzacis dusmīgi sarā­vās.— Un tādu jūs ievedāt te, manā valstībā? Bez manas ziņas un atļaujas! Leitnant, par to jūs saņemsit rājienu un dienesta piezīmi. Te nav pasaules krogs, kur visādi salašņas var iešļūkt.

—   Klausos, divīzijas komandiera kungs! Bet viņš ir — pārdroša doma iešāvās Alfona smadzenēs — Berga partijas biedrs. Vecs biedrs …

—   Ja tā, tad pietiks ar rājienu. Oficieru klubā civilie neder. Oficieri dzērumā izmuld kara noslēpumus. Atvediet šito pie manis. Gribu parunāt.

Miķelis stāvēja pie bufetes. Glāzes biedri pačukstēja ar veco pūķi jokus nedzīt. Nikns un kauslīgs.

—  Godam sveiki, ģenerāļa kungs!— Miķelis sparīgi sasita kurpju papēžus un pacēla roku kā pats Musolīni.

Ķūķis pasmaidīja.— Kā klājas Valmieras namsaimniekiem?

—  Čābiski, ģenerāļa kungs! Pagalam čābiski! Sarkanie bada nost. Adu velk pār acīm. Gaidam atbrīvotājus.

—   Prātīgs vārds!— Ķūķis atsaucās.— Atbrīvošana nāks. Bet jums pašiem arī jārīkojas. Vai esat runājuši ar mūsu partijas līderi?

Miķelim gan nebija jausmas par kādu līderi Ķūķis runā, bet viņš droši atteica:

—   Pamatigi izrunājos, ģenerāļa kungs! Viņš saka: kā šaus, tā būs. Armijai priekšroka.

—  Gudri teikts! Uz to varam tuvāk iepazīties. Cilvēk!— viņš pamāja viesmīlim.— Divus ar naļivku!

—   Atbraucu te drusku ievingrināties gaisa kaujās,— Valmieras namsaimnieks turpināja.— Bet tas lai paliek mūsu noslēpums, ģenerāļa kungs.

—   Vanaga kungs, uzrunājiet mani par divīzijas komandieri. Tā ģenerāļa čina man sen jau pienākas, bet Saeimā sarkanie bremzē. Necieš īstos patriotus. Es, tāpat kā Musolīni, katram zociķam puslitru rīcineļļas. Lai iztīrās! Berga kungs jau mani uzņēma vēlēšanu listē. Kad tikšu Saeimā, visus sarkanos iztriekšu laukā! Valsts prezidents Zemgals mani ieceļ par pulkvedi, bet šie muld — tikai feldfēbelis bijis. Kas bijis — bijis. Kāda darīšana tur citiem? Kādā akadēmijā ir mācījies Balodis? Ja es spēju divīziju komandēt, tad man jābūt ģenerāļa činā.

—   Ja Valmieru atbrīvosit, tiksit par maršalu,— Miķelis kārdināja. — Pats Napoleons esot teicis, ka katrs zaldāts nesot maršala zizli savā somā.

—   Ne jau nu katrs,— Ķūķis jutās tā kā drusku aizskarts.— Starp zaldātiem ir vēl duraki, kas tic zociālistiem. Dūšas un dūres vajag! Tā mums pulkā mācīja.

—   Akurāt manas domas, komandanta kungs! Tad nāk godi un tituli. To zinu no saviem piedzīvojumiem. Lūdzu, te mana vizītkarte!

Ķūķis atkal savilka uzacis. Acīs pazibēja niknums.

—   Vai jūs mani par duraku turat?

—   Dievs pas'! Jūs protat lasīt. Šito karti ir ar cienību pieņēmuši ministri un ģenerāļi Rīgā.

—   Ejiet ratā ar saviem ministriem!— Ķūķis uzkliedza un trieca dūri uz galda.— Mani nepiekrāpsit! Princis, grāfs admirālis … Domāju, ka godīgs cilvēks. Mošeņņiks esat! Ķūķis neļauj par sevi ņirgāties! Cilvēk! Parādi tam krāpniekam durvis.

Neaizsargāts un neatvadījies, kā nopērts suns, Miķelis aizsoļoja uz Zelmeņa viesnīcu. Tas tik bija vella krams! Viņš atcerējās Ostaškovas feldfēbeli. Kā izspļauti dvīņu brāļi.

Pēc brīža ieradās Kalācis. Viņš nožēloja, ka iznākušas tādas ziepes. Kas to varējis paredzēt, ka vecais pūķis tur pagadīsies. Savu tiesu dabūjis arī viņš un citi. Alfons pagalam sadudzis. Brāziens un dienesta piezīme. Piedevām Berķa rīkojums. Nelaimīgs zēns.— Rīt kāpsim gaisā. Izgulies, stiprinies. Štrunt par errastībām. Tieši desmitos no rīta esi lidlaukā. Te būs caurlaide. Derības goda lieta — jāizšķir.

Alfons jutās patiesi sarūgtināts. Kāpēc tieši viņam un nevienam citam tā balle un tas āksts tik dārgi izmaksāja? Robs karjērā. Kur gandarījums? Nu, vismaz to nelaimes putnu viņš pamatīgi izvēdinās. Lai atminas līdz kapa malai.

Lidmašīnā Miķeli piesprādzēja tik cieši, ka grūti nācās paelpot.

—   Nebēgšu, nebēgšu!— viņš protestēja.— Aizšausim līdz zviedru krastam. Pasveicināsim vikingu frečkenes.

—  Tiktāl mēs vēl nesniedzam,— pavadītāji iesmējās.— Jāsprādzē pamatīgi, lai neiekrīti jūrā. Kas tevi tur izzvejos?

—   Pekstiņi! Polku jau nedancošu. Ar dibenu gaisā un galvu lejā lido tikai bez motora,— Miķelis atsaucās.— Sagaidiet ar uzvaras maršu un Alelūjā ordeni!

Mazā lidmašīna viegli atrāvās no zemes. Uzspurgusi gaisā, izmeta pāris slaidus lokus pār zemi un jūru. Tad pakāpās vēl dažus simtus metru augstāk, apmeta pāris kūleņus, apvēlās ka muca un, gristē griezdamās, krita stāvus uz leju. Skatītājiem tas bija parasts numurs, ko katrs apmācīts lidotājs prata izpildīt. Odens virsmai tuvodamās, lidma­šīna atkal uztvēra līmenisku gaitu. Izlīdzinātā skrējienā tā cēlās augšup, lai atkārtotu kūleņus un kritienu grīstē.

Vīri apakšā smējās:

—   Nu Valmieras grāfam iet karsti! Debesbraukšanas ordenis nav pa jokam nopelnāms. Vai nemānāt rasu no augšienes?

Tādu rasu, protams, nemānijā. Ne sviedrus, ne asaras, ne ko citu. Kad pēc trešās grīstes, vienu salvi izšāvusi, lidmašīna nosēdās līdzenā laukā, piesprādzētais virsaitis tajā sēdēja mēms un nekustīgs. Vella milti! Vai sirdstrieka ķērusi? Tikko saites bija atrautas vaļā, Miķelis sakustējās, izlēca no kabīnes un streipuļodams aizskrēja pa lidlauku. Neviena vārda! Ne dusmu, ne vaidu. Gaidītāji saskatījās. Kas par traku, tas par traku! Kabīnē palika nelāgs slapjums. Uz asfaltētā ceļa varēja manīt mitras pēdas.

Pa ceļam uz staciju Miķelis kaut cik aptīrījās un veikalā nopirka sausas bikses.

Valmierā jau bija paklīdušas valodas, ka Šanas virsaiti preses ballē nolaupījusi lēdija Ketija, vai nabadziņš smagāk cietis kungu spēlē trikadūrā. Kad ziņkārie uzmācās ar saviem jautājumiem, daudzcietušais negribīgi atbildēja:

—   Apgāztā ellē … starp debesīm un zemi biju. Jums to nenovēlu.

Tik šķība neveiksme Liepājā lika Šanas virsaitim šo un to sevī pārdomāt. Viņš atcerējās vecā Ķiploka atzīto, bet neiegūto dzīves gudrību: mana mēle ir mana nelaime. Mēles palaišana viņu iegrūda kapā. Cik no turienes trūka Miķeļam, kad lidmašīna gāzās un šāvās kā pie vilku bedrēm. Kāda vella pēc viņam vajadzēja lielīties ar Ripas logu, pa kuru īstenībā bija izlidojis Kaparvēders. Gribējās tos iedomīgos frantiņus pakaitināt. Bet lielība ved uz postu. Tie patiesi vārdi. Jādzīvo klusāk. Mazāk muldēt — vairāk darīt. Ko darīt? To labo, kas katram pašam jāliek nodeldēto sprediķu un grabošās aģitācijas vietā.

Reižu reizēm no Cēsīm iebrauca Diženajo Bernhards. Noplīsušos zābakos, ar bārdu un matiem apaudzis, kā Dieva ziņā pamests sūneklis. Pagalam malā izdzīvojies. Viņš ieradās tirdznieciskos nolūkos. No mājas uz māju staigādams, piedāvāja savu grāmatiņu Kā mani par cilvēku taisīja. Cēsu tirgus bija jau nobradāts. Reti kāds pircējs atradās arī Valmierā. Ieinteresējās tikai pusaudži, iedomādamies, ka aiz tāda virsraksta slēpjas kas pikants. Dažkārt nesanāca pat dzelzceļa biļetei.

Toties atradās viens — otrs draugs, ar ko pasēdēt un parunāties. Ar Šanas virsaiti jau pa laikam varēja viegli saprasties.

—   Draugs, aizkāpsim uz Māmuļu. Tādā mazā inspekcijā. Saproti?— Dižs mudināja, kad Miķelis piekto eksemplāru vairs lāgā negribēja pirkt. Četri jau glabājās plauktā. Beidzot viņš piekāpās:

—   Koši, vecais! Pirkšu un maksāšu, cik būs, bet tad nopirksim jaunas kurpes un apciemosim bārddzini. Brauksi mājā kā jaunskungs. Pašam būs prieks.

—   Prieks! Kas tas par prieku? Zābakus var pielāpīt. Bez bārdas salst vaigi. Prieks atnāk, kad nobučo glāzīti.

—  Tā ir žūpība. Slimība. Nedrīkst veicināt.

Dižs atkal iesmējās. Viņš iepleta baiļu pilnas acis it kā dzīvu spoku ieraudzījis:

—   Cilvēk, kas tu esi, vai kāds cits tavā adā ielīdis? Zili brīnumi! Arī tu sludini mietpilsoņu morāli. Arī tev svešas sakas kaklā.

Miķelis apklusa. No tādām sakām jau viņš gribēja tikt vaļā. Pats domāt un darīt to labāko. Mazināt ciešanas, vairot prieku.

Šoreiz viņi aizgāja uz Kokmuižas viesnīcu. Tur agrāk slēdza. Dižs bija jādabū uz pēdējo vilcienu. Viesis bija taupīgs. Galdā vēlējās tikai siļķīti ar sīpoliem. Mūsu tēvi, siļķes asti čūpstinādami, Rīgu izbraukuši. Bet cik spaiņu spirta viņi izdzēruši no kungu mucām, tās ar grāvja ūdeni papildinādami — par to vēsture klusē. Vīri kā ozolu celmi bijuši. Ne vārguši, ne alkoholā slīkuši. Tāpat nomiruši.

Jo dziļāk Dižs ieskatījās glāzītēs, jo apgarotāks viņš kļuva. Beidzot apraudājās. Aiz prieka?

—   Nē, bračkiņ. Aiz la"imes! Vai tu saproti, ko nozīmē brīvais un garīgais cilvēks? Nesaproti? Tā jau domāju. Tas ir tāds, kas pacēlies pāri visām sektēm un partijām, visām bēdām un raizēm. Pāri bārdām un kurpēm. Viņš grib visu pasauli apkampt, visu asaras izraudāt. Tāda ir laime.

Mājās pārgājis, Miķelis domāja: Dižs runāja par dzērāja laimi. Jādomā — patiesi runāja. Bet vai tas bija labs vai ļauns darbs, kas palīdzēja tādu laimi sasniegt? Viņš teiktu — labs. Ja viņam būtu sieva un bērni, tie teiktu — ļauns. Tātad labs un ļauns reizē. Labs darbs dodot gandarījumu darītājam. Miķelis to izjuta. Viņš bija palīdzējis kādam nelaimīgam cilvēkam kaut brīdi labi justies.

Dzērāja laime ir kā pieneņu pūka. Pavīd un pazūd, aizlido. Nepielūdzama, neatsaucama, kā kādā dzejā teikts. Laime jāsasniedz un jāpietura skaidrā apziņā. Ne pašam ņemot, ne kā dāvanu lūdzot, bet dodot, ziedojot. Kā labu darbu atbalss. Tā māca dziesmās un pasakās visu tautu gudrība. Nav starpības — darbs liels, vai mazs. Katrs darāms ar labestību.

Pavasarim iestājoties, augšpus krācītēm pulcējās makšķernieki. Katrs cerēja izvilkt kādu gardāku kumosu, ko likt uz pannas vai zupas katliņā. Liesā laikā to varēja saprast. Makšķerēja Pārgaujas, Karlovkas vai Jāņuvārtu zeņķi. Jaunības dienu vientuļās pastaigas uz Dīvaliņa priedēm atjaunodams, Miķelis Amālijas dēls pamanīja noskrandušu puišeli. Nomaļus nostājies, tas skumji noraudzījās uz makšķernieku sasprindzinātām sejām, noklausījās apvaldītās gavilēs, zaļganu lidaku vai sidrabainu asari no ūdens izceļot.

—   Ko tu gaidi, ka nemakšķerē?— Miķelis apvaicājās.

—   Neko negaidu. Nav āķa un auklas.

—   Kāpēc nav?

—   Nav naudas. Nezinu kā nopelnīt.

Otiņš bija kara laika pamests bārenis. Viņš mitinājās vecāsmātes pajumtē un šoreiz runāja patiesību.

—  Tā maza bēda. Te būs timpas. Nopērc auklu un divus āķus. Vienu lielāku, otru mazāku. Strādā un pelnies.

Zēna acīs iemirdzējās prieks. Miķelis savu vakara gaitu aizgāja ar to pašu sajūtu sirdī. Ražena diena.

Pēc kādas nedēļas Amālijas dēls tai pašā vietā izdzirda skaļas, dusmīgas balsis. Kas noticis? Otiņš aizdzīts krūmos. Viņu lamā. Draud iemest ūdenī.

—   Zēni, par ko tāda netaisnība pret mazāko?

—   Kas par netaisnību? Tas draņķis te tup no rīta līdz vakaram. Izplundurē zivis. Izmētā te pa krastmalu. Pūst, smird. Varens kungs! Mums jānošķūrē.

—   Kam tu, Otiņ, zivis nenes mājā, vai nepārdod?

—   Vecāmāte šķendas. Vairs neesot palīga. Ar bada pātagu vien dirnot. Nerādos acīs. Kad ar lielo āķi izvilku saimnieka pīļu tēviņu — at­kal burkšķis. Ko tad lai velk? Dūjas vai vāveres?

—   Zivis velc, bet nemet zemē.

—  Tirgus tikai sestdienās. Mājās uzbrūk suņi. Bet man liels prieks katru dienu makšķerēt. Puikas ir bezkaunīgi. Paši arī met grunduļus atpakaļ ūdenī.

Tur nebija ko tiesāt. Zēns bendēja zivis ne aiz izsalkuma, bet sava prieka pēc. Šo iznīcināšanas prieku Miķelis bija veicinājis, labu gribēdams. Otiņām viņa palīdzība likās laba, zivīm un citiem zēniem — ļauna. Tāpat kā ar Diženo. Viņš bija devis un sajutis gandarījumu. Bet iznākums modināja šaubas. Morālais gandarījums … No kurienes tas radās? Vai tā bija kaut kur augšā noteikta atmaksa? Kas atmaksu gaida — palīdz pats sev. Patmīlis. Kas algotņa iekārēm kopigs ar morāli? Tas gaida pašlabumu. Palīdzības grasi pārvērš par pašreklāmas dālderi. Morālam gandarījumam jāizaug no tādiem dziļumiem, kas tikai sirdij sasniedzami. Varbūt no visu cilvēku, visas dzīvibas ciešās, bet apslēptās vienības? Viņš to vēl nespēja atminēt.

Kaut kur slēpās nesaskaņa ar mācību par labo un ļauno kā diviem pretspēkiem. Vēl vairāk — kā par divām dzīvām būtnēm. Viena no tām mitinoties debesīs, otra ellē. Abas jaucoties šīs zemes cilvēku dzīvē, pieklājīgi atstādamas augus un dzīvniekus. Ja šo pasaciņu atstāja bērniem, jo cilvēku saprāta bērnībā tā šķita radusies — kas tad īstenībā bija tas labais un ļaunais? Divi šķirti spēki? Divas nesamierināmas būtes?

Kādreiz šo domu risinot, skats apstājās pie arāja tīrumā. Viņš uzplēsa papuvi, zem velēnām aprakdamš zāles un ziedus. Tiem bija ļauns. Kad irdenā zemē iesēja kviešu graudus — tiem bija labs. Kad neļāva putniem tos apēst — graudiem bija labs, bet putniem ļauns. Kad nezāles iznīcināja — tām bija ļauns, bet kviešu asniem labs. Kad rudenī ņēma izkapti rokā un pļāva kviešu lauku, neļaudams tam pašam pēc dabas likuma apsēties — kviešiem viņš bija ļauns. Novāktā druvā atkal sazēla lauku zāles un puķes — tām tagad pļāvējs bija kļuvis labais. Viens un tas pats arājs, sējējs un pļāvējs. Pēc katra padarītā darba viņš sajuta iekšēju gandarījumu. Kas viņš bija — labais vai ļaunais? Īstenībā ne viens, ne otrs. Viņš strādāja tāpēc, ka gribēja ēst un dzīvot. Un tas, ko viņš citiem darīja, arī nebija ne labais, ne ļaunais, bet tiem noderīgais vai kaitīgais. Kā kuro reizi. Ne debesu, ne elles valdnieku iegribas neizpaudās šajos darbos. Kopš pasaku rašanās beigām tie dabā un sabiedrībā nekur vairs nebija manīti. Pat ar krītamo kaiti saslimušos cilvēkos ļaunie gari vairs nelīda iekšā. Vai nebija pienācis laiks uz labā un ļaunā mēroga uzkrāsot citu uzrakstu — noderīgais un kaitīgais.

Kad apskurbis mīlētāju pāris noplūca ziedus, lai ar tiem pavairotu savu iedomāto laimi, viņiem tas likās noderīgi, bet rožu krūmam — kai- tigi. Ja kāds dzejnieks vai politiķis, meža teku iedams, par spožām zvaigznēm vai nākamības laimi sapņodams, samina čaklās skudriņas viņu darba ceļā — te atkal sadūrās noderīgais ar kaitīgo. Kad izsalcis zvērs saplosīja savu laupījumu — viņš nebija ne labs, ne ļauns. Tas, kas noderēja viņa izsalkumam — kaitēja laupījumam. Viņa izsalkumā neiz­paudās ne radītāja bezgalīgā mīlestība savai radībai, ne nebeidzamā sodība par vienu paradīzes ābolu. To nebija apēdis lauva vai saplosītā antilope, bet vecais Ādams, noticēdams paša radītāja uzdāvinātai sievai un atrazdamies vēl dzīvnieka apziņas stāvoklī — nespēdams atšķirt labu no ļauna. Paldies viņam! Ja viņš nebūtu apēdis šo aizliegto ļaunumu, kas bija garšīgs un labs — mēs visi vēl šodien atrastos dzīvnieku apziņas stāvoklī. Ari te kaitīgais ar noderīgo bija apvienojušies vienā ābolā.

Tik ķecerīgas pārdomas sabiedēja savas patiesības meklētāju. Tūksto­šiem ķeceru par tādām pārdrošībām jau bija uz mietiem durti, uz sārtiem dedzināti. Baznīcām viņi likās ļauni, pareizāk — kaitīgi. Pēc gadsimtiem sabiedrība tiem cēla pieminekļus — atzina par noderīgiem. Politiskā vara, sevi sargādama, rīkojās tāpat. Revolūcijas pārrāva aizsprostojumus — vienus gāza, otrus cēla. Vieniem kaitēja, otriem noderēja, bet nebija ne labas, ne ļaunas. Tikai tīri dabiskas, sabiedriskās attīstības likuma radītas. Evolūcijas mierīgi vadīja brīvu straumi uz priekšu — līdz nākamam sastrēgumam. Kā tas radās? Arī brīvā plū­dumā viss nemitīgi mainījās. Kādreiz noderīgais sastingdams kļuva par kaitīgo. Kas sākumā šķita kaitīgs, pārvērtās noderīgā. Katra vajāšana, katrs rupjas varas akts tuvināja sastrēgumu. Šo likumību nespēja grozīt un sabiedrību pēc sava prāta vadīt ne kāds labais, ne ļaunais. Nekur virs zemes tie nevaldīja, nesodīja un nepestīja pēc savām iegribām — dus­mām vai mīlestības. Tā darīja cilvēki.

Kam tik daudz prātot — Valmieras ķeceris pats sevi apsauca. Vai āksts, kaitīgo atmaskodams, šodien nedara to pašu, ko gudrais noderīgo sludinādams? Par pirmo vismaz pasmejas, bet otro negrib uzklausīt. Visi jau paši gudri. Bez Šanas un āzēšanas tomēr nevarēs iztikt. Liekulība un nelietība allaž slēpjas zem maskām. Tikai muļķība parādās kaila. Laika zīmes rādīja, ka pusnakts jau pāri. Tad maskām jākrīt.

Valmieras virsnieku klubā pa vakariem atskanēja arvien drošākas valodas. Jo vairāk tās ieilga, jo varonīgākas tās kļuva. Vairāk iesilušie tad sēdus vairs nenocietās. Izgāja laukā un šaudīja uz Iršu dārza pusi. Lauku tēvaiņi, kuri ilgāk bija uzkavējušies pilsētā un tā ap pusnakti brauca uz pagastmājas pusi, priecīgi bubināja: Dzī' kā knallē! Tā mūsu brašā armija. Nakts laikā mācās. Nu var mierīgi likties uz auss… Valmierieši šādus treniņus uzņēma vienaldzīgāk. Ko tie cilvēki tur lai sadara aiz gara laika? Maize nav jāpelnī. Muiža kā stadala. Pilsētā ar' nav kur dēties. Ja patronu valstij pietiek, lai pašauda kovārņus.

Šaudītāji paši domāja drusku citādi. Nakšu dzestrumā viņi iztrieca gaisā savu nemieru. Līdz ar to izlādējās rūgtums par netaisnībām un varēja mierīgāk gulēt. Bet nākamā vakarā īgnums urdīja atkal. Jāstipri­nās un jāvingrinās no jauna izšķirīgai cīņai.

Kā gan citādi varēja būt? Rīgā uzkundzējusies kreisā valdība. Negrib pavairot kara resora budžetā ieplānotās summas. Ja virsniekam pēc sava amata jāliek dzīvība uz spēles, tad viņam par to vismaz pieklājīgi jāsamaksā. Atskanēja pat balsis, ka ģenerāļu un pulkvežu saradies par daudz. Kāda armijas nodevība pašu mājāsl Kas liks galvas uz ežas, kad boļševiki bruks virsū? Vai tie, kas tagad sēd augstajā namā un ministru krēslos kā nieres taukos? Bez armijas aizsardzības viņi visi izputētu kā pūces sūdi. .. Lūdzu, kungi, atvainojiet! Kad sirds pilna, tad mute runā patiesību.

Tā tas pie mums. Bet kas notiek citur pasaulē? Par krieviem labāk nerunāsim. Tur stingra valdība un disciplīna bija agrākos laikos un ir tagad. Mums jāmācās no itāliešiem. Slavena un izglītota tauta. Pats pāvests tur dzīvo. Vai bez Musolīni stingrās valdības un stiprās armijas itālieši būtu tikuši pie jaunās kolonijas Āfrikā? Vai mūsu mazajai zemītei kolonijas nav vajadzīgas? Vācieši arī saprot, ka ar Kerenska pļāpātavu tālu netiks. Dedzina reichstagu nost un sāk maršēt pretim jaunām uzvarām. Laika gars mums pienācis tik tuvu, ka pat mazattīstītie cilts brāļi leiši prasa stingru roku savā zemītē. Kas to valsti izkaroja? Mēs — armija. To mācām katram zaldātam. Tad ir skaidrs kā divreiz divi, ka armijai tā valsts jāvalda un jāvada. Kas ir armija? Ne jau tie strādnieku un kalpu puiši, kuri mums jādresē. Armija ir oficieru korpuss. Vecākās un gudrākās galvas. Leitnanta kungs, kāda jums tiesība smīnēt? Jūs laikam gribat apšaubīt, vai tādi vīri cīnījās par Latviju? Dažs labs no mums tad vēl atradās krievos vai vācu gūstā. Bet kurš necīnītos, ja būtu te? Sauciet mums tādu vārdā. Jūs klusējat, nezināt. Tas jūsu putns tur Rīgā pinas kā gailis pa pakulām un mīņājas uz vietas. Kārtis spēlēt prot, bet armiju vadīt ir - cita lieta. Jārīkojas! Oficieru kungi, iziesim pavingrināties.

Priekšniecības vaļsirdīgajās sarunās klusēdams noklausījās kāds cits svaigs leitnantiņš. Viņš piederēja pie tās sugas cilvēkiem, kuri savu rīkotāju pavēles uzmin un cenšas izpildīt jau tad, kad tās vēl nav saņemtas. Turklāt leitnantam Oliņām gribējās drīzāk tikt uz augšu. Leitnantu jau bija kā gružu. Kur tiksi bez kara? Oliņš nemeklēja ceļu pa pakaļdurvīm. Nebija iestājies kādā klubā vai partijā. Bet ja jau tās lietas bija tik skaidras un vienkāršas, kā te runāja, ko tad vēl vilcināties?

Kad pulka komandieris un vecākie virsnieki, Iršu parkā izvēdināju- šies, aizgāja gulēt, Oliņš nolēma vienu nakti iztikt bez miega. Viņš uzlika kaujas cepuri galvā, apbruņojās un ieradās pie savas rotas. Puiši jau krāca. Kad izsauca trauksmi, visi kā sviesti pieleca kājās. Dažās minūtēs saģērbās, apbruņojās un sarindojās pagalmā. Tur leitnants paskaidroja, ka steidzīgi jādodas uz pilsētu apsargāt valsts un pašvaldības iestādes. Kas noticis? Tāds rīkojums saņemts no Rīgas. Varbūt valdība apdrau­dēta. Noskaidrosim vēlāk.

Rotu ved Oliņš. Puiši iet klusu, nopietnām sejām. Ir jau pāri pusnaktij. Gaiss tik mierīgs, ka tālu, tālu aiz pilsētas var dzirdēt kādus ratus pa lauku ceļu mierīgi grabam. Kāds putns iekliedzas aiz birstalu birztalām. Uz bruģētās ielas apaļiem akmeņiem rotas soļu raksts skarbi ieklaudzas un atsitas pret nameļu sienām. Pilsēta tukša. Jauki — domā Oliņš. Viss būs pa godam izdarīts. Valmieru varēs pasniegt priekšniecī­bai kā ceptu cāli brokastīs.

Pirmais postenis pie Latviešu biedrības. Tur bufetes telpā nemanot var sapulcēties sarkanie. Nevienu neielaist un neizlaist, kamēr nav saņemta cita pavēle. Otrs postenis pie telefona un telegrāfā kantora. Telefona centrāles jaunkundzei jāizslēdz visi vadi. Telegrammas pieņemt tikai no pulka štāba. Pašai palikt uz vietas. Viens kareivis viņu uzmanīs. Divi paliks pie ieejas. Divi pie slimnīcas, divi pie aptiekas. Pretinieki apbruņot var arī vieglāk slimos. Kur citur raus zāles, ja iznāks sadursme? Četrus pie pilsētas valdes, tur var būt kaut kas noziedzīgs paslēpts. Divus pie faktiska galvas dzīvokļa. Jāpatura mājas arestā. Drošības pēc jāpievāc būtu visi kreisie domnieki, bet kas lai zina viņu adreses? Divus pie Gaujas tilta. Nevienu nelaist virsū, lai neuz- spridzina. Sešiem jādodas uz dzelzceļa staciju. Nevienam neļaut no Valmieras izbraukt. Atbraucējus aizturēt un sadzīt šķūnī aiz atslēgas. Rīt būs maiņa. Gaidīt turpmākos rīkojumus.

Leitnantam Oliņām tonakt veicās. Visu pēc sava plāna izkārtojis, viņš apmierināts — varētu pat teikt priecīgs — soļoja uz mājas pusi. Valmiera nu bija kā pele slazdā. Vecais runcis aiz prieka paleksies uz augšu. Kas to izdarīja?

Uz ielas neviļus sastapa Šanas virsaiti.

—   Žani, ko tu te blandies!— Oliņš uzsāka.— Ej mājās gulēt!

—   Esmu jau izgulējies, leitnanta kungs. Caurs miegs. Izdzirdēju, ka jūsu labdzimtība pa ielu ved puišus. Vai pie madāmas uz mēbelētām istabām?

—   Kas tev par daļu!— Oliņa balsī jau ieskanējās uzvarētāja lep­nums.— Tas kara noslēpums. Ej mājās!

Viņi izšķīrās. Mājup Miķelis negāja. Šo un to pārdomādams, viņš tonakt bija novalstījies ilgi nomodā. Beidzot pa logu sadzirdējis, ka garām aizsoļo karavīri. Tik vēlā stundā? Ko viņi iesāks? Ne te ko ķert, ne ko šaut. Jāpaskatās.

Miķelis soļoja uz pasta pusi. Tur uz trotuāra stāvēja divi ar šautenēm.

—   Pa otru pusi ielai! Pa otru!— tie uzsauca.

—   Vai es kāds laupītāš?— Miķelis atsaucās.

—   Esi vai neesi. Tāds rīkojums. Citādi — knaukš!

—   Man kastē jāiemet kartīte. Brūte gaida,— Miķelis gribēja sarunu turpināt.

—   Pasts nedarbojas. Sarunāties aizliegts. Ej tālāk!

Hm … Te kaut kas nebija kārtibā. Vai mellais Radziņš Rīgā būs sacēlies pret sarkano Radziņu Valmierā? Miķelis gāj§ uz Horna dzīvokli. Atkal divi pie ieejas durvīm. Nav ko tuvoties. Pagriežoties pa šķērsieliņu, no otras puses varēja iekļūt mājas dārzā. No turienes pa virtuves uzeju dzīvoklī. Logi tumši. Tātad iekšā mierīgi guļ. Nu tikai ar kaķa veiklību. Klusu, klusu, tik pa vienam … gar ogulāju krūmiem līzdams, Miķelis sevi uzmundrināja ar kaut kur dzirdētu razbainieku sačukstēšanos. Nu jau auss pie plānajām virtuves durvīm. Klusums. Pāris pieklauvējumi. Tas pats. Otrreiz diktāk. Vai visi apcietināti? Aizvesti? Kāpēc tad sardze uz ielas? Jāpamēģina ar savu atslēgu. Viegls knikšķis — durvis atvērās. Valmierā atslēgas kala gandrīz vienādiem zobiem. Tās atšķīrās tikai ar lielākumu vai mazākumu. Pakaļdurvīm parasti lika vienādas. Zagļiem tur būtu īstā paradize, ja tik mazā pilsētiņā zagļus katrs nepazītu un ja virtuvē negulētu kalpone.

Miķelis līda uzmanīgi tālāk. Viss parastā kārtībā. Kratītāji lietas izvanda, samet uz grīdas. Viesistaba. No turienes pusatvērtas durvis uz guļamistabu. Sasodīta būšana! Sarkanais diktātors, tāpat kā citi cilvēki, guj savā laulības gultā, blakus otrajai pusei. Turpat bērna šūpulītis. Lien nu iekšā! Būs kas jāapgāž. Lai mostas.

—  Eidi, tur kaut kas nograbēja!— sievietes balss ierunājās.— Lai­kam kaķis. Dzen laukā.

—  Kur mans brauniņš?— Horns miegaini atsaucās, pēc revolvera taustīdamies.

—  Nešau', čabata!— Miķelis satrūkās.— Pietaupi lodītes. Mēs esam maiksā!

Horns izlēca no gultas. Viņš bija arī augstā nama loceklis. Neaizska­rams. Un tagad tur laukā viņam divi sargi. Kas tos atsūtījis? Kāpēc tie vajadzīgi? īstais galva satvēra tālruņa klausuli. Jāprasa policija. Halo, halo! Kā kapā. Draņķi. Būs iemiguši vai aizzagušies mājās. Zvanīs uz komandantūru. Trr, trr, trr!… Pīī… Jaunkundz, vai jūs tur centrālē guļat? Neguļat? Sarunas aizliegtas. Kas devis tādu rīkojumu? Pīīī… Neatbild. Tas par traku. Pučs! Naciķi sagrābuši armiju …

—  Tev, ragainīt, uz vietas jāpazūd!— Miķelis mudināja.— Aizdieg­sim pie manis, kamēr ielas tukšas. Paķer mēteli. Seko man. Es pētīšu tālāk. Ejam!

Tikai uz ielas Miķelis atskatījās un iesmējās.

—   Par ko tu zviedz?— Hornam tāda izturēšanās likās nevietā.

—   Paskaties lejāk, uz demokrātiskā centra pusi. Tev nav bikšu . ..

—   Sasodītā steiga! Jāiet atpakaļ.

—  To nevar. Man skapī ir otras bikses. Būs maķenīt par īsām, bet iztiks. Pidriķis debesīs staigājot tikai apužbiksēs. Pasteigsimies!

Svīda jau rīts. Kamēr Horns ar Miķeli apsprieda turpmākās rīcības plānu, Oliņš pieklauvēja pie sava pulkveža durvīm.

—  Čto za čort!— vecais ierūcās.— Kas tur dauzās?

—  Leitnants Oliņš, pulkveža kungs. Lūdzu piedodiet! Steidzams ziņojums.

Vecais vēlreiz nokrekšķinājās un nospļāvās. Tad pastūma naktspodu zem gultas. Patiesību sakot, viņam bija tādas kā paģiras un rīklē aizsmakums.

—   Nāciet iekšā!

Oliņš sasita papēžus, nostājās kā svece lukturī.

—   Pulkveža kungs! Pagodinos ziņot, ka Valmiera ir mūsu!

—   Tā ir. Kas tur ko ziņot?

—   Vai jūs jau zināt?

—  Leitnanti— vecais piesita sev pie deniņiem.— Vai jums tur viss mājās? Nedzeriet, ja nevarat nest.

—  Esmu skaidrā. Mana rota pagājušā naktī ieņēma valsts un pašvaldības iestādes. Nododu Valmieru jūsu rīcībā.

Pulkvedis izberzēja acis. Ieknieba sev stilbā. Nē, viņš nesapņoja.

—   Leitnant, jūs esat traks! Kas jums at|āva tā rīkoties?

—   No sarunām mūsu klubā skaidri sapratu, ka pēdējais laiks sacelties. Tagad tas izdarīts bez asins izliešanas. Vadiet tālāk!

—   Ko lai vadu? Kur lai vadu? Vai es kāds dumpinieks? Vietu un činu var pazaudēt. Galvu var pazaudēt. Neko es nezinu! Sapratāt? Neko neesmu runājis! Dzērumā būsit pārklausījušies. Leitnant, jūs esat duraks. Viss uz jūsu atbildību. Tā jums jāliecina. Neviens cits pulkā par to nezināja. Tā tas bija. Dodiet man savu godavārdu! Labi. Tagad steidzīgi atsauciet posteņus. Ja kāds ko prasa, sakiet — tikai joks! Es neko nezinu.

Pulkvedis izdzēra veselu karafi ūdens. Duraks! Šitādiem piešķir leitnanta činu? Kara skola neder. Cara laikos tā nekad nenotiktu.

Posteņi gludi atlobījās. Tikai dzelzceļa stacijā mazs sarežģījums. Atbraucēji no naktsvilciena bija ieslēgti preču šķūnī. Viņu vidū atradās kāda brenguliete, kas steidzās uz Valmieras slimnīcu. Viņai nebija laika gaidīt. Turpat šķūnī atskrēja mazais. Ak tavu nepacietīgu brēkuli! Kur viņš steidzās tik nedrošā politiskā stāvoklī? Kad gatavoja Oliņa prāvu, nelaimīgā māte no apsūdzētā pieprasīja sāpju naudu. Dakteris būtu to lietu bez sāpēm iztaisījis. Prokurors atrunāja. Ko ņemsit no plika leitnanta. Labāk uzaicināt par krusttēvu. Tā palika.

Nekādus noziedzīgus sakarus, ne pulkā, ne ārpus tā, apsūdzētajam nevarēja pierādīt. Kāds cits leitnantiņš arī tai pašā laikā spēlējis puču, bet viņi viens otru nav pazinuši. īstenībā Oliņa rīcība par apvērsuma mēģinājumu nemaz nebija kvalificējama.— Puču nevar izdarīt viens vienīgs cilvēks bez noziedzīgiem spēkiem aizmugurē,— teica aizstāvis. Priekšniecība sniedza spožu atsauksmi. īsts patriots, bez politiskas smakas. Visu par Latviju! Tikai iereibis reizēm palaiž pārsteidzīgus jokus. Vēlāk pats to rūgti nožēlo.

Tiesas lēmums: leitnantam Oliņām neapvaldīta rakstura un pār­steidzīgas rīcības dēļ anulēt dienesta pakāpi un pašu izslēgt no Latvijas armijas. Prokurors un tiesneši notiesātam spieda roku, izteica līdzjūtību un lūdza viņus saprast. Tāds ir likuma burts. Tas jāgroza.

Likuma burtu patiesi pārgrozīja. To izdarīja tautas vēlētā Latvijas Saeima, pieņemdama likumprojektu par nāvessodu valsts iekārtas apvērsuma rīkotājiem. Oliņu tas neķēra.

Kad Šanas virsaitis par tādu likumu izlasīja Rīgas avīzēs, viņš nopūtās.— Žēl … Nokavēts. Šanai jāpieņem mācīts advokāts. Jāzina, kad puču taisīt.

—   Neizmuldies par tām biksēm,— Horns kaunīgi piebilda.

—   Galva, esi bez bēdas. Tā katram var atgadīties.

Iršu dārzā pa naktīm retāk šaudīja. Dienas ritēja kā ritējušas.

Maija laipnā saule jau bija pavērusi pirmās kautrās lapas koku zaros un pavēnī krokusi sildīja savus ziedu poķīšus, kad Radziņš-Horns Vecpuišu parkā sasauca Valmieras darba ļaužu sapulci. Piemīlīgais laiks un laikrakstu izplatītās baumas par dažādiem valsts varas tīkotājiem, izvilināja valmieriešus paklausīties, ko teiks viņu deputāts. Visi soli estrādes priekšā bija aizņemti, kad rāmā novakarē atklāja mītiņu. Pie preses galda, kā parasti sēdēja arī Šanas virsaitis, kaut gan viņš rakstīja tikai savai vajadzībai.

Radziņš nebija spožs, toties lietišķs runātājs. Klausītājus viņš necentās aizraut ar demagoga retoriku, bet pārliecināt ar faktu valodu. Vispirms nesaudzīgi atsedza netīrās brūces saimnieciskajā dzīvē, banku avantūras, politiskos veikalus, kurus viena daļa pilsoniskās preses slēpa, otra daļa apgaismoja sev izdevīgi. Pieminēdams smago bezdarba laiku, kas bija jau aiz muguras, runātājs atklāja īstos cēloņus. Šo bezdarbu radīja ne tikdaudz starptautiskā konjunktūra, kā mūsu pašu zemnieku savienība, Ulmaņa vadībā. Baidīdamies, ka pieaugot rūpniecībai, pilsē­tās pieaugs arī strādnieku skaits, kas nāks no vāji atalgotiem laukstrād­niekiem un fabrikās balsos par sociāldemokrātiem, Ulmaņa partija Saeimā noraidīja Ķeguma spēkstacijas celšanu. Kas par to, ka Eiropas mēroga tautsaimnieks prof. K. Balodis bija visos sīkumos izkalkulējis šādas spēkstacijas rentabilitāti un nepieciešamību Latvijas rūpniecības attīstībai, lai tādā ceļā izbeigtu mazturīgajiem ļaudīm tik smagi izjūtamo bezdarbu. Strādniekiem un intelliģencei nācās dzīvot uz bada robežas tāpēc, ka vecsaimniekiem laukos gribējās sagādāt lētu darba spēku. Tā Ulmanis saprot demokrātiju. Kukuļodams vācu un krievu minoritātes par atbalstu savai vecsaimnieku partijai, -valmieriešu vecais paziņa ir gadiem ilgi noturējies pie varas. Šo varu un godu viņš negrib zaudēt arī turpmāk. Patreiz darba ļaužu partija — sociāldemokrāti ir ierosinājuši dažus grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā. Šo grozījumu uzdevums — samazināt sīko, korruptīvo partijiņu skaitu tautas pārstāvniecībā. Ar­vien lipdamas pie tā, kas vairāk sola, tādas viena vai divu deputātu izgudrotas partijiņas nemitīgi traucē likumdošanas iestādes darbību un apdraud valdību stabilitāti. Tās ir mūsu jaunās demokrātijās masalas, kas vecajās tautvaldības valstīs, piemēram, Anglijā un Ziemeļamerikā, sen jau izdzīvotas. Divdesmit vai trīsdesmit grupiņu vietā tur parlamen­tos sadarbojas 2 līdz 3 tautas uzticību ieguvušas partijas. Ulmaņa partijai tāds stāvoklis nepatīk. Visādiem līdzekļiem tā bremzē vēlēšanu likuma grozīšanu. Līderis pats aizbrauc uz Vāciju, pārved no turienes čemodānu ar Hitlera diktātūras propagandu, un dala to Saeimā saviem partijas biedriem. Tai pašā laikā viņš liek priekšā grozīt visu Latvijas demokrātisko satversmi, piešķirot valsts prezidentam neierobežotu varu.

Valmieras darba |audis, esiet modril Diktātūras pūķis ceļ galvu, lai samīdītu tautas brīvību un tiesības. Krievija, Vācija, Itālija un Lietuva ir jau viņu varā. Vienalga, vai apvērsumu pie mums mēģinātu izdarīt kāds Ķūķis ar armijas virsniekiem, kāds Ulmanis ar aizsargiem, kādi leģionāri vai pērkoņkrustieši — visas diktātūras ved uz karu un postu. Tās viegli var samīt mūsu mazo zemi, tautu un brīvību. Sociālisti apvērsumu nekad nerīkos. Nepakļaujaities panikai, kādu ceļ sensāciju prese un zināmas aprindas spekulācijas nolūkos. Ir patiesība, ka zemnieku naudas iestādes izsaimniekotas viņu partijas vajadzībām un tām draud jauni, skandalozi bankroti. Tiesa arī, ka aizsargi ir sasaukti Rīgā it kā parādei, bet ģenerālis Balodis devis savu goda vārdu mūsu deputātam Brūno Kalniņam, ka zemnieku savienība puču nerīkos. (Ieņurdas neticīgie.) Vai jūs domājat, ka Latvijas armijas virspavēl­nieka goda vārdu var kaķis uz astes aiznest? (Kāda balss atsaucās: Ne kaķis, bet tas dūzis!) Tas nav vēl diktātors. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem nevienam nepieļaut sagrābt valsts varu, viltot tautas gribu, laupīt darba ļaužu tiesības. Valmierieši, esiet uzmanīgi, savaldīgi, gatavi visam!

Tā runāja cilvēks, ko Valmieras namsaimnieki un labā spārna prese saukāja par sarkano diktātoru.

Sapulces dalībnieki izklīda nopietni, domigām sejām. Daži no viņiem, ar Latvijas brīvības saulīti pie cepures, bija piedalījušies krievu un vāciešu aizdzīšanā, vēlāk izbaudījuši bezdarba postu. Ko līdzēja, ka sasniedzām latviešu valsti — viņi domāja. Tagad valdīt un vadīt va­jadzēja tautas gribai, bet Saeimā šo gribu izveikalo veiklākie un patmīlīgākie, balstīdami bagātākos uz nabagāko rēķina. Kāpēc sociālisti tā aizstāv Saeimu, ja tā nespēj novest pie līdzīgas taisnības visiem? Vai nederētu ari tiem dūžiem un viņu dēliņiem likt kādu laiku valsts labā padzīvot ar 60 latiem mēnesi?

Pilsētas dabīgie, bet tagad sāņus "pastumtie, vadoņi tādā sapulcē nepiedalījās. Viņi jau no galvas zināja, ko sarkanais diktātors tur sapļāpās, neapzinīgus ļautiņus kūdīdams. Bijušais pienlopu instruktors Ulis ari viņiem nepatika. Tagad tas valdībā skrūvēja lauksaimniecības produktu cenas gaisā, bet sociālistu ieteiktie cenu inspektori neļāva tirgotājiem rūpniecības preces dārgāk pārdot. Var jau būt, ka tie berģisti vai pērkoņkrustieši bija īstie tautas darbinieki.

Miķelis Amālijas dēls tovakar viens pats aizgāja uz Dīvaliņa priedēm. Arī viņam radās šis tas ko savrūp pārdomāt. Avīzes visus šos gadus bija tik tuvas kā dienišķā maize. Tāpēc vēl labi atcerējās skandālus ar Zelta latu, Zemnieku banku, Uniona un Berga banku bankrotiem. Nebija aizmirsis zemsaviešu finansista Šēra un citu Ulmaņa protažētu avantū­ristu vārdus. Kaut kas tur augšā bija sapuvis un kaut kas šo puvumu sargāja. Vai Hornam būs tikdaudz spēku, visu to iztīrīt un izvēdināt? Saeimu nedrīkstēja sagraut — to vajadzēja pārveidot. Ja kāds par jaunās valsts sadzīvi spriestu tikai pēc Šanas virsaiša piedzīvojumiem — tāds ļoti maldītos. Kā ārsts-operātors, ar nolūku viņš bija meklējis dažādus sastrutojumus un centies tos iznīcināt. Kopumā jaunā valsts auga un nostiprinājās. Neraugoties uz reakcionāro spēku pretestību, tautai bija atdota zeme, sacelts daudz rosīgu jaunsaimniecību, auga privātie un valsts rūpniecības uzņēmumi, cits ar citu sacenzdamies. Darba ļaudis bija ieguvuši savas arodbiedrības, nodrošinātas algas, slimo kases, pensijas un sociālos nodrošinājumus, kādu vēl nebija vecajām demokrātijām. Ka Saeima neiet vai neder, to skandināja tikai abas galējības — katra ar savu slepenu nolūku. Aiz robežas krievi ar savu diktātūru dzina nāvē miljonus, Musolīni no lidmašīnām bēra sinepju gāzi uz neapbruņotiem abesīniešiem, Hitlers gatavoja autostrādes un varenu kara mašīnu triecienam uz Austrumiem. Ko tādos apstākļos darītu mūsu diktātors, ja tāds tiešām tiktu seglos? Viņš uzņemtos atbildību par divu miljonu dzīvību vai nāvi. Un tālāk? Atbilde tālāk nerisinājās.

Nakts bija silta, dzīvības pilna. Kāda maijvabole, nespēdama laikā pagriezt stūri, atsitās Miķeļam pret pieri un novēlās zemē. Te tev nu bija maija prieki! Tik īsi aiz iedzimta stulbuma .. .

Sešpadsmitā maijā Dūnis atnāca veikalā ar Jaunāko Ziņu numuru rokā.

—   Miķel, uzposies! Mums būs ķeizars.

—   Kāds ķeizars?— veikalvedis aiz brīnumiem iepleta acis.— Vai vecais Gustavs nāks valdīt?

—   Nē! Mums pašiem būs Kārlis pirmais. Tu papīros saucies par Kārli Konrādu. Dibini tagad Kārļu draudzi. Tiksi par galma kungu,— Dūnis zobgalīgi smaidīja.

Miķelis pakampa avīzes lapu. Viņš nesmaidīja un nepieteicās par nerru. Satraukts lasīja pašā pirmajā vietā Valdības manifestu. Skati lēkāja no rindas uz rindu, meklēdami tur aiz tukši skanīgām frāzēm paslēpto saturu: Pilsoņi! Apzinādamies savu atbildību tautas un vēstures priekšā, valdība atzinusi par nepieciešamu izsludināt izņēmuma stāvokli visā valstī… Iekšpolitiskais stāvoklis draud izvērsties nejaušās avantū­rās un bruņotās sadursmēs, tā saukto leģionāru un citu neatbildīgu grupu vadībā … Plašās aprindās un it sevišķi jaunatnē aug rūgtums un sašutums pret tautas vēlēto Saeimu un politiskām partijām … Izsīkušie valsts līdzekļi, katastrofālais sabrukums saimnieciskos apgrozījumos un niecīgās valūtas rezerves — visas šīs parādības ir labojamas tikai ar stipru, vienotu gribu .. . Jaunas cerības uzliesmoja sakarā ar priekšli­kumu par satversmes grozīšanu, bet šai jautājumā tautas vēlēto pārstāvju lielākā daļa no jauna pierādīja, ka viņi nevēlas saprast visas tautas gribu. Tas vēl vairāk palielināja nemieru un radīja auglīgu zemi visādiem tumšiem nolūkiem. .. Valdību uz viņas tagadējo rīcību pamudināja arī starptautiskā stāvokļa novērtējums. Jau vairāk kā gadu visa Eiropa atrodas politisko pārvērtību virpulī. Pacejoties jautājumam par Austrumeiropas miera nodrošināšanu uz stiprākiem ilgstošiem pamatiem, mums šai uzdevumā jādarbojas līdz ar vislielāko aukstasinību, lai notikumi neizrādītos par liktenīgiem mūsu valsts neatkarībai. Šī pārliecība ir mūs vadījusi, kad mēs šai brīdī uzņemamies atbildību, kuras smagumu mēs pilnīgi apzināmies.— Parakstījuši ministru prezidents Ulmanis un kara ministrs Balodis.

Tālāk, ar tiem pašiem parakstiem, iespiests Valdības rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu: Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.

Vēl tālāk sekoja telegrāfa aģentūras LTA ziņojums: Nakts no 15. uz 16. maiju. Tur, starp citu, teikts: Valdība šonakt izsludinājusi izņēmuma stāvokli. Apturēta politisko partiju darbība un līdz ar to Saeimas darbība, kamēr izvedīs satversmes reformu. Uz likuma pamata par kara stāvokli, iekšlietu ministrs izdevis rīkojumu, ka biedrību sapulces turpmāk drīkst notikt tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu. Aizliegtas visas sapulces un gājieni, ievesta iepriekšēja cenzūra periodis­kiem izdevumiem. Valdības militāros soļus pārzina Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālis Berķis. Visi valdības soļi izvesti bez kavēšanās un ļoti ātrā gaitā. Naktī izdarītas apcietināšanas. Arestēti vairāki sociālde­mokrātu darbinieki, lai novērstu draudu izpildīšanu par ģenerālstreika izsludināšanu un pieteikto bruņoto pretestību. Tautas namu ieņēmuši aizsargi, pie kam apcietinātas vairākas personas un atrasti ieroči. Saeimas priekšsēdētāja vasarnīcā, Meža parkā, atrasti lieli ieroču krājumi, kurus pārņem kara iestādes. Tāpat arī pie citiem arestētiem atrasti lielākā daudzumā dažāda veida ieroči. Militārās un uzraudzības iestādes turpina ieroču meklēšanu un varbūtējo pretestības centru likvidēšanu. Visa nakts pagājusi pilnīgi mierīgi.

Dūnis jau zināja, ka Horns, Krastiņš un citi kreisie naktī apcietināti.

— Aizsargu priekšnieks man teica, ka pie abiem atrasts daudz ieroču. Melo kā pats nelabais.— Dūnis smējās.— Es zinu, ka Hornam bija tikai viens revolverītis, bet Krastiņam neviena.

Šefs aizgāja savās darīšanās.

Miķelis iegrima nopietnās pārdomās. Diktātūra, no kuras saprātīgi ļaudis tā baidījās, nu bija klāt. Tā uzņēmās visu atbildību. Nāca ar vienības masku, vai ar vienības ideju? Grūti nācās pieņemt pēdējo. Apvērsuma vadītājs līdz šim nekad nebija runājis par vienību un vispārības labumu, bet cīnījies tikai par sevi un saviem vecsaimniekiem. Tagad viņš iesāka ar kara stāvokli, to aplam dēvēdams par izņēmuma stāvokli. Tas liecināja par viņa nedrošību, neuzticēšanos tautai. Sāka ar to ļaužu vajāšanu, kas domāja citādi nekā viņš. Bet varbūt tas tā tikai pirmajā brīdī? Cilvēks var mainīt savus uzskatus, kļūt gudrāks. Var patiesi gribēt labu savai tautai.

Avīzes lapa rādīja kādu uzņēmumu 15. maija naktī. Pie kamīna tur sēdēja trīs vīri, par miegu nedomādami. Viens ar cietu pieri un boksera izskatu, otrs ar bezgribas labsirdību sejā, trešais ar jauna ķēdes suņa niknumu un iztapību savam saimniekam. Kas viņi īstenībā bija? Par ko patiesi domāja? Ja viņi, patvarīgi lauzdami Latvijas likumīgo satversmi, to darīja, sevi netaupīdami, kādas augstākas taisnības vārdā, kurai jānāk visas tautas labā, tad tos varētu apzīmēt par pašaizliedzīgiem varoņiem. Ja sacēlās pret tautas gribas noteikto valsts iekārtu un tās demokrātisko brīvību tikai savā, vai savas grupas labā — tad tie bija smagi noziedznieki, varas sagrābēji, tautas ienaidnieki. Kā vienā, tā otrā gadījumā pār viņu galvām karājās Saeimas pieņemtais Oliņa likums par nāves sodu apvērsuma rīkotājiem.

Runas ir izkārtnes. Darbi liecina patiesību. Dzīvosim — redzēsim.

Otras grāmatas beigas.

SIA «IMANTA» VALMIERA 1993

Sākas rožaino aceņu laiks. Viss pēkšņi izskatās tik jauks, vienos ziedos, vienos priekos. Kā saulainā maijā, kas nedomā beigties. Nevien­prātības ēnas izzudušas, partiju pērkoņi apklusināti. Kā bagātie, tā nabagie klusēdami piekrituši, ka starp viņiem nav nekādas atšķirības. Vadonis, vienība, varenība. Ar to lai pietiek! Visi pateicīgi, sūta apsveikumus, kaisa puķītes. Viss iet uz augšu. Lūk, ko nozīmē atdzemdi- nātā, no tautas varas atbrīvotā Latvija.

Rīgas Esplanādē ņudz kā skudru pūznī. Ļaudis lokās, staipās ap smagajās mašīnās pievestām koku kravām. Cērt, tēš, zāģē. Avīžniekiem saka: priecīgi, ka tikuši valsts darbā. Vispriecīgākais izskatās kāds sīks vīrelis, truša ačtelēm, uzrautu deguntiņu. Viņš stāv droši, kā kapteinis bangainā jūrā. Redz visu, izdala pavēles. Apkārt tāds kā rīcības štābs.

—   Ir gan šiverigs tas mazais,— viens blanku nesējs saka otram.

—   Kāds mazais? Direktors. Gudrāks tagad par visiem inženieriem.

No tautas mutes Dieva ausī. Direktors attin biezu papīra lapu.

Skatās uz liepu apli ap laukumu. Tā kā par šauru. Kur tos tūkstošus sadzīs? Nocirst!

—   Diez' ko teiks Vadonis?— dārzu direktors šaubās.— Labiešiem te rīta izjādes.

—   Lai tad paliek,— direktors rīkotājs ātri izšķiras.— Tikai pa vidu iestādīt ozolus. Tautas dziesmā teikts: Ozoldēli, liepu meitas. Tagad viss jādara tautiski. Jāatdzimst, kā Vadonis saka.

Skatās uz pareizticīgo katedrāli. Pops, saulītē sildīdamies, pagalam sabīstas. Gospoģi, pomīluj!… Štābs iesmejas. Nē, tik traki vēl nebūs. Tikai apsegs. Ar sarkanbaltiem palagiem. Lai sēd kā brūte Vadonim pretī.

Katrs bērns ielas malā nojauž, ka te gatavojas kaut kas dižens, svinīgs, patriotisks. Avīzes diendienā sola: vienreizīgs, laikmetīgs, reizē vēsturisks. Pāri Rīgai, visai Latvijai skanēs Atdzimšanas dziesma. Vecā Riga kļūs jauna, Latvija līgos lepni. Tad tikai sāksies dzīve.

Viss ir darīts, lai tā būtu. Nepatīkamas ziņas aizliegtas. Prese raksta tikai patiesību. Patiesību zina tikai valdība. Kāds ideāls stāvoklis! Pašiem jādomā.

Direktors rīkotājs, atbildīgais virsrežisors, kā mākslinieciskais, tā saimnieciskais speciālists Pēteris Asaka aicina kungus pie Švarca apspriesties. Kafejnīcā? Nē, nē! Tur var noklausīties. Restorānā būs pašiem savs salons.

Salons dekorēts, galds klāts. Ziedi, fladziņas, pie sienas Vadonis. Direktors rīkotājs saimnieka lomā.

—   Kādu cepeti atļausiet?— palokās viesmīlis.

—   Cūkas, cūkas! Krietni treknu. Mūsu cūkās mūsu nākamība,— di­rektors atjoko.

—   Kādus vīnus izraudzīsit?

—   Saldos! Tikai saldos! Diezgan skābos ābolus esam tempuši. Šņabi? To ne. Apdzersies kā lopiņi. Pie kafijas liķierīti.

—   Klausos, direktora kungs,— viesmīlis palokās un pazūd.

Ej nu sazini, kā tāds mielasts tagad jāsauc — rijstiķis, vai azaidiķis? Ēšanas prieka latviskošanai kungiem patreiz nav laika. Kad slāpes ar saldo vīnu aplaistītas, tosti Vadonim noskandināti, direktors Asaka parāda ar pirkstu uz kādu attālāku sēdētāju:'

—   Ei, Jūli! Kā stāv ar mūziķi?

Zemnieku skaņradis Roģis nav ar deviņzoļu ausīm. Viņš pazīst to pagastļaužu toni. Abi taču sadarbojās Zemnieku drāmas trupā kā līdzīgs ar līdzīgu. Niķīgi pamirkšķina ar acīm. Tā kā garāmiedams izmet:

—   Būs. Komponējas simfonija. Līdzīga Lauztajām priedēm. Tās tautai patīk.

—   Nekā nebūs!— Asaka atcērt savā pārākuma apziņā.— Tagad jākomponierē par Zemgales ozolu, kas nelūzt. Apstrādā to. Vadonis vēlas tādu simfoniju: Lai līgo lepna -dziesma.

—   Paprovēšu,— Jūlijs norūc. Sevi nodomā: ko tāds jēdz no mūzikas.

—   Tagad vārds rakstnieka kungam,— Asaka turpina.— Vai labo­jumi izdarīti?

Roberts Kodaļa jūtas aizvainots. Viņš — aistēts, ideologs, teātra teorētiķis. Tas tur — diletants uz visām kantēm.

— Mēs ar Vico ministru apspriedāmies,—direktors papildina. — Tiem Kronvaldiem, Voldemāriem un citiem večiem par daudz goda parādīts. Kas viņus vairs atcerās? Pāri visiem jāizceļ mūsu Vadonis.

—   Bet kā ar karaļiem?— Kodaļu ķer uz āķa.— Ar Namieti, Vies­turu, Kaupiņu, Brusubardu?

—   Mēs domājam, ka tos var pieminēt. Tikai bez liekas slavināšanas. Slava pienākas Dievam debesis un Vadonim virs zemes. Tā tas gabals jātaisa. Bet kur ir gaismu meistars? Ak tur nolīdis! Tu, bračkiņ, par daudz neieņem uz māgas. Uzpasē, lai visi prožektori ir ieskrūvēti uz jumtiem un stabu galos. Kad ies vaļā, tad jābūt tā, kā dzejnieks Virza saka:

Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās…

—  Tā jau ir Raiņa strofa!— Kodaļa dzēlīgi piebilst.

—   Kādreiz bija, tagad vairs nav,— Asaka pamāca.— Rainis bija sociālists. Vico ministra kungs ir noskaidrojis, ka pēc lielā likuma viņa darbi pāriet mūsu lielā dzejnieka Virzas īpašumā. Tāpat kā, strādnieku nams pārgāja aizsargu īpašumā.

Kodaļa iekož mēlē. Tā apklust, lai nelaikā neaprītu tik trekno honorāru.

Tiklīdz Šanas virsaitis Valmierā izlasa Jaunākās Ziņās par atdzimša­nas brīnumiem, viņš izlemj: Šanas valstībai jāatdzimst. Viņa augstībai jābūt tur klāt. Jaunai goda zīmei jāiziet pasaulē.

Laika atlicis maz. Brencēns, saukts Makāns, kādreiz uzzīmējis ordeņripu: Zilā kalna galā balts āzis, sapītām kājām. Lai nenoveļas zemē, lai neuzlec par augstu. Tas šoreiz īstais. Jāizkaļ divi pakapes: medaļa un zvaigzne. Cilindrs jānoviksē ar imalīnu. Pērmindera svārks jāizgludina no zaļumballes krunkām. Monoklim jāpiesien nacionālā lente. Jābūt tautietim, patriotam, labietim. Tā latviešu grāfs tagad saucās.

Tanī dižajā dienā saule spīd tikpat spoži kā 15. maijā. Bet ko ar sauli tagad var iesākt? Viss celts, iekārtots, pamatots uz mākslīgo izgaismo­jumu. Rīgā nav atrasts tik daudz maisu drānas, lai visas debesis aizsegtu. Izrādei jāgaida līdz krēslai. Traucē arī kovārņu bars. Laikā neizšauts, satraukts, tas nelien katedrāles torņos. Šaudās pār laukumu. Ķērc kā pats nelabais.

Viņa ekselence Vico ministrs tikpat satraukts. Aiz viņa teciņus skraida direktors rīkotājs. Lai aizsargu pulks dod salūtu uz tiem maitām!… Nē — atsaukt! Tauta iztrūcināsies. Domās: uzbrūk sociālisti vai Pērkoņkrusts. Aizbēgs mājās. Lai jātnieks auļo uz zvēru dārzu. Atvest maitu ērgļus! Ak kritušo vēl nav? Tad atvest vanagus!

Kad Šanas labietis Miķelis Amālijās dēls ierodas svētku laukumā, kovārņi ir jau aprīti. Vanagus velk lejā ar aukliņu pie kājas. Tikai daži melni popi, krustiem kaklā, mīņājās ap katedrāli. īsti nezina: dziedāt vai nedziedāt Aļilūjā! Tie nekaitīgi. Aizsargi, policisti, mazpulki laukumu ieslēguši trijkārtējā aplī. Slepenie iejukuši paslepus. Ne tur kāds var kaitēt, ne izsprukt.

Pēkšņi iegavilējas trompetes. Vienotie kori dzied:

Mēs sveicinām Tevi, tautas Vienotāji Mūsu sirdis un rokas Tev pretim māj! …

Ļaužu jūra, kā reportieri raksta, saviļņojas. Atsedz galvas. Pieceļas kājās. Tautiski bērniņi no skalu groziem sviež ziedus zemē, gaisā.

Fotogrāfi skrien, klūp. Knipsē no priekšas, no pakaļas. Abas vienlīdz vērtīgas.

Viņš nāk! Viņš nāk! Vadonis ir klāt!

Smaidīdams, cilindru sveicienam pacēlis, iet pats savām kājām. Visiem pa priekšu. Aiz viņa spoža svīta. Ārzemju, pašmāju ekselences. Mundierētas, sasmaržotas, godalgotas.

Šanas labietis paceļ cilindru. Tausta pēc odekolona pudelītes. Jāpiemērojas, jāpievienojas. Tagad jau visi iet uz vienību. Tepat, tepat labiešu gājiens jau klāt. Solis uz priekšu — Šana būs rindā. Te kāds ģeķis satver aiz pleca:

—   No kādas valsts, ja drīkstu jautāt?

—   No Pešavaras, muļķi! Latviski neprotu.

—  Tad jāpasauc protokola šefs,— apmulsušais aizsargs aizbildinās. — Es tās valstības nepārzinu. Kungam jāuzgaida.

Protokola šefa lēmums neskan Šanas labietim labvēlīgi. Nav akredi­tēto sarakstā. Var pavest uz priekšu, bet ne goda vietās. Pešavaras princis nav sīkumains. Te neviens vairs neprotestē — tāda mode.

Iet jau vaļā! Bārdaini karaļi uznāk, pasaka savu sakāmo, paklanās Vadonim, pagriež muguru, aiziet. Dzejnieki sludina Mesijas atnākšanu. Kāds garīgais tēvs liecina: Ja es klusēšu, akmeņi brēks! Dziedoņi dzied: Lai līgo lepna dziesma! Pa starpām pūtēji pūš tautisko simfoniju. Vadmotīvs: Kur tu teci, gailīti manu. Vadonis smaida. Paldies, paldies — atsmaida rīcības vīri. Krāsainu gaismu kūļi krustodamies apžilbina acis. Baranku krievs pie katedrāles uzvelk naģeni dziļāk uz pieres. Par kaut ko klusi smīn bārdā. Viņš stāv ārpusē — neviens to neievēro.

Aplausi, aplausi! Plaukstas sit nemundierētie, vēl skaļāk mundierētie. Nepiedzīvots tautas sajūsmas vilnis — raksta reportieri. Neviltots uzticī­bas apliecinājums Vadoņa autoritātei." Augstākais mākslas sasniegums tautas vēsturē. Vadonis smaida. Viņš ir pateicies savai tautai. Par uzticību, par vienotību, par goddevību. Ar to lai pietiek. Kungiem nu sāksies bankets pilī. Ļaudīm uguņošana uz Daugavas.

Neatzītais diplomāts meklē nopelniem bagātākos. Ļaužu straume viņu nes, grūsta, svaida kā pa Dīvaliņa krācēm. Vai vienreiz vien tās izpeldētas. Jāpiesargās tikai, lai spiežoties nenoplēš mundieru. Tad godība vējā. Skat', skat'— tur jau Vico tas galvenais! Zobentiņš vienā rokā, otra pie cepures pielipusi. Krūts noklāta aizsargu goda zīmēm. Soļo cieši pie pakaļas lielajam Vadonim. Tāds miesas sargs nav ne runājams, ne apturāms. Tomēr bez Šanas tautas atzinības viņš nedrīkst palikt. Baltā āža ordenis svilst labieša Miķeļa kabatā. Tūlīt brašais miesas sargs stumsies te pavisam tuvu garām. Ziņkārīgo ļaužu mūris nav atbīdāms. Tad ar mērkaķa veiklību mazpulcēnu ķēdei cauri. Puikas apstulbs — pēc izskata diplomāts.

Vēl pāris minūtes, tad Baltā āža ordenis karājas savā vietā. Tiesa, šoreiz gan pazemā, kur mugura beidzas. Kas to mana — liekās, ka nemana. Visa uzmanība pie Vadoņa. Visi vairās no nepatikšanām. Lai! Viens āzis vairāk vai mazāk.

Pešavaras diplomāts aizšļūcis. Ne jau pa diegu. Turpat barā viņš maļas, maldās, meklējas. Ko vēl? Vēl viens āzis ir kabatā.

Direktors rīkotājs, laikam aiz pārpratuma, nav iekļuvis svītā. Toties viņam ir ielūgums banketā, jauna fraka, savs auto ar šoferi. Tagad nav ko slēpt: tā naudiņa nāk, tā naudiņa iet — kas manīgs, tukšā nepaliek. Priecīgi satraukts, Asaka meklē savu šoferi. Kur tas aizvazājies? Laikam svinīgo gājienu noskatīties. No baltās vestes kabatas direktors izvelk zelta pulksteni. Vēl stunda laika. Fraku var izbirstēt desmit minūtēs. Nav ko uztraukties. Tas cilvēks, kā saka, grib izglītoties.

Akurāt tai brīdī Pešavaras diplomāts paceļ cilindru cienīgam sveicienam.

—   Mondjē, mondjē! Hoch geērter Herr Direktor! Kāda brīnišķīga sastapšanās! Mana karaliskā valdība ir dziļi aizkustināta par šo lielisko aranžemāņ. Lūdz direktora kungu pieņemt mūsu valsts augstāko ordeni — Balto āzlti. Tas ir aristokrātiskās gudrības simbols. Pils, plīs! Te kreisajā pusē. Tā. Mersī bakū!

Asaka ieplēš abas trušactiņas. Vai tikai sapnis? Pārguris, uztrau­cies — vai nav dzirdēts — var jau gadīties. Nē! Liepas šalc, deguns savā vietā, tepat arī jaunā mašīna. Kad iekniebj pats sev ciskā — sāp. Tas kungs liekas tā kā kādreiz avīzēs redzēts. Neklājas taujāt. Viss jau šodien notiek kā skaistā pasakā.

—   Danke, danke! Vai drīkstu ekselenci aizvest uz pili? Šitā ir mana mašīna.

—   Bardzo dzenkūje pana direktoža! Man pašam ir limuzīns. Moje šanovaņie!

—   Afīderzēn!— atsaucās direktors. Ar valodām viņam neveicās. Laikam jau bija polis — nodomāja. Tie tā šanojot.Šā vai tā, augstais ordenis pie tukšās frakas krūts ir atnācis kā paša debestēva sūtīts. Pavisam cits izskats, cits svinīgums. Sekos Trijzvaigznis. Pirmās vai otrās šķiras? Pēc taisnības — pirmās, ja jau ārzemēs tāda piekrišana. Šofer, brauc!

Tīrie nieki, ka ordeni nācās noņemt. Banketā to bija pamanījis Vico. Par savu negadījumu viņš neminēja ne vārdu. Direktors savējo uzskatīja par joku. Kas nebija stulbs, varēja saprast, ka tas ir atgādinājums valdīšanai par kaut ko, kas nav nokārtots, kā vēl trūkst.

Atdzimšana nav galā. Trūkst direktoram vēl citas vērtīgas lietas. Spoži jāapsievojas. Meklēt pie Rīgas bagātajiem namsaimniekiem tagad lāgā neizskatās. Tur krāsainie jau visus lauciņus sadalījuši. Vadonim patīk, ka ņem no lāukiem īstu zemnieku mantu. To bagātāko un smukāko saimniekmeitu. Kāzām jābūt tik spožām, lai spīd pāri deviņiem pagastiem. Lai lauķi redz, kas ir tā īstā atdzimšana. Kas par vīru Pēteris Asaka, par ko tie agrāk smējās, sauca par kumēdiņu rādītāju. Viss spožums jādabū kopā.

Sīkā zemnieku korporācija, kuras goda filistros direktors iekļuvis, maz var palīdzēt. Ar pusduci rapieru lielāku lērumu neiztaisīs. Vecie krāsneši lepni, atturīgi, nogaidīgi. Lauku baznīciņa jādabū stāvgrūdām pilna. Ar pusduci mācītāju arī to neizdarīs. Te vajag galviņas galā. Pēterim Asakam, protams, tāda ir, bet brūtgānam jādomā par daudz citām lietām. Nu kaut vai par brūti, pūru, augstajiem viesiem, sievas māti, pirmo nakti. To glauno kungu no Šaņiem viņš tagad pazīst. Brangs joks iznāca toreiz. Ļaudis smejas: vai ir kas, ko tāds nevar izdarīt? Jāaicina kāzu talkā.

Gudri vīri daudz nerunā. Tāds ar tādu saprotās. Talkošana kāzošanā ir izpalīdzēšana, kas iederas Šanas izdarīšanās. Vai to var būt par daudz, kad valodām kā vējiem jālido no sētas uz sētu, no pagasta uz pagastu? Slavai pašai nav spārnu.

Laipni spīd atvasaras saule pār Kuilēnu pusmuižas dzeltenajiem rugājiem. Bija briedīga vasara. Bet zeltaino statiņu šķiet mazāk kā citus gadus. Kur tie palikuši? Dārzu raženība atdzimusi, pieaugusi kā jau nākās. Ābelēs briest medaini dzidri āboli, plūmes plīst aiz sulīgā treknuma, sērmukšos sildās sārti čemuri. Lopiņi arī gādājuši par dabīgo pieaugumu. Tikai vecie kaimiņu saimnieki, gar Kuilēniem braukdami, domīgi papurina galvu. Trakas valodas.

Trīs zibinzeļļi no Rīgas pārmālē baznīcu. Vēl trīs tādi paši braukšot palīgos. Rāpšoties tornī līdz pašam gaiļam. Šo tad tīrā zeltā ieģērbšot. Pagasta grāvrači salīgti pie ceļa darbiem. Jābruģē lielceļš, jāsalabo tilti. Lepnie automobīļi ies pāri. Pagastā ēkām ceļa puse jānopervē brūna, jumti jāsaved kārtībā, pagalmi jāizslauka tīri. Jāceļ goda vārti. No Rīgas brauks augsti kungi. Bet kur tas viss var ārā nākt?

Kāzu rītā kungu un dāmu sabrauc aumaļām. Pilns Kuilēnu plašais pagalms. Kalpu bērneļi lūr aiz pakšiem, pirkstiņus zīzdami. Lielajie brīnās: kur Rīgā tik daudz to automobiļu? Skrien vēl šurp kā skudras. Visa Kuilēnu gatve apspraudīta bērzu meijām. Liepu zaros ozollapu vainagi, sarkanbalti papīra karodziņi. Runā, ka vecais Kuilēns ar smago auto esot polstētos krēslus, turku dīvānu, īstas klavieres atvedis. Tas viss tām godibām. Brūzis pats atsūtīja bairīša vāti. No trekteriem dzeršot. Pats lielais ar' būšot. Aizsargs ar plinti stāv pie durvīm. Nevienu prasto iekšā nelaiž.

—   Ak Dieviņ, tētiņ, kur tas viss var ārā nākt!— večiņas iebiksta viena otrai sānos.

—   No mūsu saliektām mugurām,— skauģis piebilst.

—   Ko nu, dēls, par tām mugurām,— mēļniece pamāca.— Uz ve­cumu jau katrs kociņš saliecas. Bet to gan es saku: tāda lepniba uz labu galu neved.

Ap baznīcu kā Mīkāļu tirgū. Zvans skan stenēdams. Zviedz zirgi, rūc mašīnas. Putni izkuļ pabirušās vārpas. Iekša jau pilnumpilna. Lauka palicēji ēd desiņas ar barankiem. Gaida, kad nāks ārā. Viņi dzird kā pūtēji pūš: Dievs kungs ir mūsu stiprā pils, bet neredz cik svinīgi jaunais pāris nostājas pie altāra margām. Nemana, par kādu ziemassvētku konfekti pārvērtusies Kuilēnu Loņa. Nemana par cik garāks pastiepies slavenais brūtgāns, kura lakkurpēm piesisti augstie papēži. Nevar arī pabrīnēties, ka pašam Pestītāja kungam virs galvas pakārts kupls vārpu vainags ar baltu vanagu virsū. Visas sienas, velves, lukturi izpušķoti vārpu vijām. Pērminderam, ērģelniekam, zvaniķim pa krietnam pušķim pie krūts. Soli krāšņi apvīti, uz altāra podos pa kūlītim. Vai Kuilēnos kviešu trūkums?

Trīs mācītāju kungi lokās, tupstās, klanās pa svēto vietu. Miķelnīcu Dāvis, izlaidies jokmīlis, pakrekšķina kaimiņam pie auss:

—   Laikam to svētību vēl meklē …

Kaimiņš pasmīn:

—  Tad nu saķitēs gan uz trim paaudzēm.

Ērģeles stabulē. Dieva kalpi dara savu darāmo. Kuilēnu tēvs ar Kuilēnu māti sēd goda vietās. Šis aizkustināts, šī asarās.

Kuilēnu tēvs:— Māt, kas to varēja nosapņot, ka mūsu Loncis tiks tik augstā činā …

Kuilēnu māte:— Kuš, vecais! Es to zināju jau no dzemdībām. Meitēns neganti spārdījās un vēkšēja. No tādiem mūždien kas vērtīgs iznāk. Padod savu šņudauku. Manējais jau slapjš.

Gredzeni uzmaukti. Nu vēl tā kā kaut ko liek uz galvām, bet rokas tukšas. Met krustus gaisā. Tad pūtēji pūš, draudze dzied:

Nāc, ak debestētīt, Žēlīgi mūs svētīt! Izraēļa sargs un gans, Sargi, glabā tu mūs pats . ..

Miķelnīcu Dāvis:— Klau, klau! Būs laikam jāapgraizās. Tos ar virsādu jau viņš nesargās …

Kaimiņš:— Neiztrūcinies! Tā graizīšanās nāks pa krēslu.

Gājiens virzās uz izeju. Tur laukā visas acis plaši ieplešas, izspiežas uz āru. Kurš ir tas vadonis? Esot tāds sārts, acīgs, ieapaļu seju. Jāuzmana.

Vispirms izsoļo astoņi zemniekdēli — krāsneši. Nostājas pa četri pret četri. Uzšauj rapierus velvē. Pa to uz priekšu spraucas mazi balti eņģelīši. Spārniņi ir, bet tipina tāpat kājiņām. No skalu groziņiem ber ceļā sarkanbaltus rožu ziedus. Ach! Och! pūlis sajūsmā izdveš. Aizkusti­noši skaisti! Aiz eņģelišiem kāds glauns kungs, laikam ekselence, uz zlža spilventiņa nes spožus bimbuļus. Ordeņi! pūlis sačukstas. Visus jau nevar pie praķa piekārt. Bim, bam! Bim, bam! zvans torni piebalso.

Tad paradās viņi, jaunlaulātie. Bildes, ne cilvēki! Karalis ar karalieni — trūkst tikai to zelta micīšu. Skauģi apklust, saraujas maziņi. Seši mazpulcēni un mazpulcenītes nes gar garo šlepi. Viņus izripelē slaids, kalsns Dieva kalps ar svētuļa seju. Zelta kurpītes ka princesītei pasakā. Baltais zīds, tāds kā čunčiņš, čaukst un plīvo. Kakla rota no īsta zeltkaļa. Galvas rotā miršu vainadziņu iestrādājis Rīgas friziermeistars. Vaidziņi nokrāsoti, deguntiņš nopūderēts, ka ne pazīt. Ko vairāk var iztaisīt no dzīva cilvēka?

Un pats tas direktors? Avīžu bildēs nav lepnāks redzēts! Fraka ar ļipām gandrīz līdz zemei. Veste balta, šlipse balta, baltas cūkādas cimdi. Abi vienā saujā. Banderole pāri krūtīm. Laķenes spīd tā, ka pa gabalu var spoguļoties. Cūkas laime, ka nav dubļu baznīcas pagalmā. Aiz šlepes soļo divi mācītāji, melnās dziesmu grāmatiņas pie krūts piespieduši. Viņiem seko Kuilēnu saimnieks ar saimnieci. Pašai piesviežas draudze- nīte:

—   Neraudi nu, neraudi tik gauži, miļā Kuilēnu māt! Tāda laime! Tāda laime! Lai skauģi aizrijas! Tas Kungs gan zina, par ko viņš gādā.

Pūtēji pūš: Jēzus, pavadi ceļā žēlīgi… Ierūcas mašinas. Nosmird bencīns. Prom ir.

—   Aiziet tā Kunga plosts!— skauģis pieliek punktu.

Ļaudis saskatās izbrīnā. Kur palika Vadonis? Vai pa pakaļdurvīm aizmanījās? Kas šo te bumbotu!

Kāzu namā goda vietu ieņem Vico. Baznīcā tikt aizkavēts. Svarīgas valsts darīšanas. Pērkoņkrustieši jāmedī. Sociālisti jāspundē iekšā. Šoferis drāzis ar 70 kilometru ātrumu. Paldies Dievam, laikā gan.

Mielasta galds divās istabās. Smagi klāts, grezni pušķots. Pie sienas Vadoņa portrets visā augumā. Sveces pie sāniem, baltais vanags virs galvas. Vico ar zobenu un ordeņiem. Uzņemts no vairākām pusēm — tā viņam patīk. Rožu vītnes, vārpu vainagi. Vienā kaktā atstāts arī vecais Pestītājs, kas agrāk par mājas svētību gādājis. Kad visi pēc rangiem sasēdināti, garmatis ar krustu kaklā svētī Dieva dāvaniņas. Novēl jaunajam pārim augļoties un vairoties kā smiltīm jūrmalā, kā zvaigznēm pie debesīm. Paceļas šampa glāzes. Skan: Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, lemi!… Rūgts! Rūgts!… Pāris reizes nošmaukst. Tad ceremonijas meistars lūdz ekselenci teikt galda runu. Godbijīgs klusums.

—   Man ir tas gods un tā laime nest mūsu lielā Vadoņa sveicienus jaunajam pārim!. .(Aplausi tadi, ka pūce lobās no griestiem.)

Seko slavinājums direktoram — aizsargam par vareno Atdzimšanas dziesmu, viņa kundzei, arī aizsardzei, par daiļo izskatu, mājas mātei un tēvam par bajārisko dzīves veidu, kāds tagad godā jāceļ visā atjaunotajā

Latvijā. Nacionālā valdība gādās par zemes kopējiem un mākslas darbiniekiem. Pirmiem atcels netaisnos nodokļus, ār otriem taisīs tādu filmu par Zvejnieka dēlu, ko apbrinos visa pasaule. (Skan atkal aplausi, īpaši zemnieku aktieru vidū.) Pār visu zemi iet varena atdzimšana. Visi ir vienoti, laimīgi, pateicīgi mūsu gudrajam Vadonim un viņa tuvākiem lidzstrādniekiem. Lai dzīvo!- Par godu Vadonim ekselence liek uzdziedāt: Lai līgo lepna dziesma. Labprāt! Visi pieceļas.

Šanas labietim piešķirta izcila vieta. Līdzās mājas mātei. Kungam ar tik daudz ordeņiem pie frakas zemāka nepienākas. Ekselence gan ar savu adjutantu atsūtījis padomu ordeņus noņemt. Esot bez valdības ziņas. Lai nemelš niekus! Ko tāds zina par Šanas valdīšanu?

Labietis nobučo mammai roku. Apjautājas par dārgo veselību. Uzslavē jaunavīgo izskatu. Tad nopūšas: trakas izdošanas gan prasa šitie laiki…

— Neko darīt, kungs,— Kuilēnu māte atteic.— Mēs ar veco sprie­žam tā: sak', viens pats meitēns mums ir ko tautās laist. Lai tad iet pa godam. Kad jau znotiņš tiks par ministri, viss tas ar augļiem atnāks atpakaļ. Meitēns, pilsētā apmācīts, uzvesties pratīs smalkā zelšaptē. Lai nu dzīvo vie' laimīgi.

Šanas labietis ir vienis prātis. Ilgāk viņam nav laika klausīties. Direktors jādekorē ar Baltā āzīša zvaigzni. Savās kāzās, savā mājā gan Asaka var atļauties šādu joku. Ekselencei tagad būs jāklusē — vai šis vie' drīkst izdekorēties? Citi uzņems par nopietnību.

Zvaigzne ir apakštasītes lielumā. Spīd kā zelts. Lente no pleca līdz bikšu skrotei. Ko tur daudz runās. Lai min katrs pats no kādas valstības, kāda karaļa vai vadoņa. Spraužot zemnieku aktieri korī dzied Šanas ordeņdziesmu:

Kas cilvēks ir bez ordeņiem?

—   Tikpat kā pliks.

Un kad viņš atnāk banketā — kur tādu liks?

Fidrī, fidrā, fidrallalā — Un kad viņš atnāk banketā, Kur tādu liks?

Kas cilvēks ir ar ordeņiem?

—   Tāds tālu tiks.

Un kad viņš atnāk banketā — Būs glauns un šiks!

Fidrī, fidrā, fidrallalā — Un kad viņš atnāk banketā, Būs glauns un šiks!

Viesi pārsteigti. Sit plaukstās. Tikai ekselence izliekas, ka neko nemanītu. Sarunājas ar Kuilēnu tēvu, abi pieceļas, iziet blakus istabā kaut ko apskatīt.

Miestiņš ir iesildījis, dziesma pacilā. Zemniekdēli-Iabieši dzied savu nerātno:

Lai zibeņo un rūc, Lai pūš tas niknais vējš Un manu mazu villainīt' Pa vidu pušu plēš!…

Zemnieku skatuves mākslinieki nepaliek ēnā:

.. .Tie sēj, pļauj, ecē Un sugas govis slauc! Tie mēslus izved tīrumā Un meitām prātus jauc! …

Ceremonijas meistars pasludina pauzi līdz kafijai. Kungi un dāmas var iziet dārzā. Ieelpot ozonu, atviegloties. Protams, no saspiestā gaisa. Palasīt kritušos ābolus. Dancošana notiks uz kūts augšas. Tur izrūmēts, meijots, illuminēts. Raķetes laidīs pēc pusnakts, kad līgavu mičos. Jaunos pēc senču paražas vedīs klētiņā gulēt. Citiem jāguļ gubenī, juku jukām. Skābie kāposti nāks tikai trešajā dienā.

Kamēr to visu izziņo, veiklās kaucmindietes galdu pārkārtojušas. Kafijas servīze tautiska, sarkanbalta. Ja salej sarkanvīnu ar krējumu — arī iznāk patriotisks dzēriens. Vecākie kungi un dāmas sēžas atkal savās vietās, lai vispirms apbrīnotu vareno kliņģeri, tad treknās tortes ar 15. maija izteic.ieniem. Dārzā ilgāk uzkavējas tikai vairāk iesilušie drāmas mākslinieki. Pie viņiem aizķēries ari Sanas labietis.

—   Kurš no jums, kungi, spēlēs to slaveno zvejniekdēlu jaunajā filmā?

—   Kurš? Prasi tam tur! Viņš jau smērējas klāt kā puņķis pie deguna.

—   Un tu? Pievaldi žaunas! Kas mūsu direktoru saukāja par jefiņu, kad viņš vēl nebija nekas? Tagad slavē, piedzēries viņa kāzās.

—   Es! Piedzēries? Ak tu draņķis kā melo! Kungs, vai es neturos uz kājām?

—  Tūlīt tu kritīsi! Še! Pirmais pa žokļiem!

Zvejniekdēla pirmais kandidāts sagrīļojas. Nošņācās, ieķeras ābeles zaros. Tad metas virsū otram kandidātam. Dod spēcīgu spērienu pa pavēderi.

—   Sātans!— šis nostenas. Sāpīgi vaibsti ievelkas sviedrainajā sejā, tomēr nekrīt. Nu abi saķeras krūti pret krūti. Ierēcas, noveļas zālē, strādā dūrēm un nagiem. Apkārtstāvētāji ātri sadalās divās partijās. Viena steidzas vienam, otra otram palīgā. Kur tumsā lai mietus sadabū!

Brīkšķēdami lūzt ābeļu zari. Aktrisītes kliedz soprānā un altā. Dauza pie logiem.

—   Adjutant,— ekselence pamet ar pirkstu.— Ej paskaties, kas tur laukā notiek.

—   Vienam bistami, ministra kungs! Man nav pielādēta ieroča.

—   Kas par niekiem! Tad iesim abi. Būs būdeļi sanākuši. Kaujas ņudzeklis tumsā švīkst, šļakst, sten. Nešķiro ne aci, ne galvu.

Mazāk zemē, vairāk vēl uz kājām. Kāds, svešiniekus samanījis, iesaucas:

—   Ko tie aizsarģeļi te meklē? Sadod, lai vācās!. .. Karalaukā vārdiem nav vietas. Žvagst zaru rezga|i. Lūzt jauni stubeņi. Vēl resnāki, vēl smagāki. Ekselence izšauj gaisā. Kāds atrēc:

—   Baidi zvirbuļus, ne vīrus ar savu pugaču! Še tev! Še!…

Kad gaisā iedžinkstas akmeņi, militārie stratēģi izlīdzina fronti uz istabu. Saburzītā ekselence steidzīgi atvadās. Ļoti žēl. Bija tik jauki. Bet steidzamas valsts darīšanas.

—   Kāds posts! Kāda nelaime!— vaimanā Kuilēnu māte.

—   Bēdīgs negadījums,— nopūšas Kuilēnu tēvs.— Kam tādus lopus vajadzēja aicināt lepnās kāzās?

Direktora kundze pagalam apraudājusies. Uz vaigiem brūnas vadzi- ņas — pūderltis noskalots. Iekšā saceļas dusmas. Tādi viņam tie māksli­nieki! Muļķis! Nu ir kariete grāvi.

Direktors stāv durvīs mēms, mirkšķina acis. Te nu bija … Šanas labietis viņam viegli uzliek roku uz pleca. Līdzcietīgi paskatās acīs:

—   Neraudi, puisīt! Tāda ir dzīve. Te prieks ar bēdām kopā jaucas un Pēters Asāks — tas tu pats. Mācies no Baltā āzīša — nelec par augstu, lai nekristu par zemu.

—   Egle dzīšus dzen uz Juglu,— vecais Doķis, no darba pārnācis, errojas.

—   Kāds Egle?— sieva noprasa.

—   Nu, tas pats kameras Egle. Ministrs pavēlējis. Rindās vien, rindās vien. Ar ragu pūtējiem. Ar jauniem karogiem.

—   Kāpēc tā jārindojas?

—   Uz strādnieku balli. Bet nekā nebūs. Audumieši sarunājās ar vefiešiem un manufaktūristiem. Kas grib, lai iet tos ērmus noskatīties. Rindās nestāsimies.

—  Tu, Mārtiņ, es mierīgs cilvēks. Kam nu uzreiz tik šerpi?

—   Mierīgs? Mēlē jākož! Kliegt vajadzētu par to blēžu bandu. Domā, ka mēs nezinām. Viņnedēļ pie mūsu direktora bija atsūtījuši izspiedēju. Ja miljonu nedošot, fabriku nost un krustdēliem rokā. Katrs zina, kā tie cērpj algas strādniekiem.

Vecā Doķa valoda nav no gaisa grābta. Nākamā svētdienā saule staigā pa zemes virsu, policijas automobiļi skraida pa šoseju, bet nekādus gājienus nemana. Brīvdabas muzeja priedēs pagausi pulcējas svētdienas zaļumnieki, ierodas pa grupiņai arodbiedrību nozīmētie jaunieši. Ģimenes apmetas gar ezermalu. No sainīšiem iztin sviestmaizes, kafijas termosus. Atauj kājas, izlaižas siltajās smiltīs, vai uz seģenēm. Ezers vizmo vienā sidrabā. Aicina vecākos pabradāt pa niedrāju, jaunākos — ienirt dziļāk vēsajā ūdenī. Tās pāris būdas, līdzīgas zaļum­balles bufetei, retais kāds ievēro. Krievs ar barankiem sēd savā parastajā vietā. Saldējuma kasti iznēsā pa liedagu. Karogi, plakāts pie ieejas vārtiem redzami katru dienu. Tikai ar brūklenāju pinumu apvītā katedra laukuma sānos liekās aizdomīga. Ak jā, šodien jau te strādnie­kus pārskolos. Diez' ko šiem teiks?

Stundas paiet klusā mierā. Putni vītero priežu zaros. Nolaižas uz veco celtņu jumtiem. Ķersta kukainīšus atplestiem knābjiem. Kas nekaiš tā lēkāt un priecāties par dabas jaukumiem.

Pie baranku veča apstājas glauns kungs. Garais svārks, podiņcepu- rīte, balta veste. Rokā gara vica, tāda kā lopu ganiem.

—   Kā iet veikals, vecais?

—   Spasībo, bārin! Kad kungi sanāks, ies labāk.

—   Dod man ar' kādu krelli. Jānodrošina koste. Jāuzcērtas.

Baranku virkni kaklā uzkāris, viņš aiziet uz vārtu pusi.

īstais laiks. Tur jau pūš kāds Tālavas taurētājs. Ekselences ir piebraukušas. Mundierētie šoferi klanās, autodurtiņas vērdami. Klanās policijas un aizsargu komandieri. Vadonis smaida. Vico turas tam cieši pie sāniem, pakalpīgi nopietns. Pāri vārtiem sveicina plakāts: Katrs savā darbā — visi valsts darbā! Dr. Kārlis Ulmanis.

Ļaudis pie vārtiem vēro kā svīta sakārtojas. Kur tā lepnība un greznība šoreiz palikusi? Ceļā izkritusi? Pats Vadonis tāds, it kā nupat pa fabrikas vārtiem būtu iznācis. Žoķene galvā, darba blūze mugurā, vaigs iepelēks. Adjutants privātā. Ministrs visas goda zīmes noņēmis. Greznākie aizsargu mundieros. Viņiem pa vidu jaucas kungs ar vicu. Vico pačukst kaut ko policistam ausī. Ahā! Nupat to svešo padzīs. Ķer jau aiz pleca. Tai brīdī atskatās Vadonis.

—   Lai paliek!— viņš aši izmet.— Nostādiet beigās.

Ko gan Vadonis ātrumā izdomājis? Aizturēt? Tad nāktos pavest sānis, drošā vietā. Ja būtu špiks, neķitētos tā klāt. Pats Vico, var manīt, nav skaidrībā. Māj nomest vicu. Neklausa. Ekselence pieliecas Vadonim. Tuvākie dzird atbildi:

—   Es viņu pazīstu. Lai paliek pie mums. Citādi iztaisīs kādas muļķības. Iesim!

Svita iet, bungas rīb. Līdzi skrien puikas. Smejas, svilpj. Viņus dzen prom. Kur tu tik priecīgu sērgu aizdzīsi? Kāds aplam bezkaunīgs vērotājs iesaucas:

—   Miķel, kur tu tos kungus dzīsi?

—   Ganībās. Ganībās!…

Svētdienas zaļumnieki krastmalā ausās. Pieceļas, izstaipās. Ziņkāres dzīti, soļo uz laukumiņa pusi. Tur jau brangs puduris tādu pašu salasījies. Daudzi soli tomēr tukši. Svīta apstājas pie katedras. Ekselences manāmi nervozē.

—   Izklīduši,— Egle taisnojas.— Jāsasauc kopā. Ja ministra kungs atļauj, lai pūš!

Pūš garus pūtienus, kā vilku gaudienus. Atkal, atkal. Priedes nošalc, pār ezeru noskan. Vairāk nekā.

Nogrāb katedra. Vico sāk vicot: Vienotā tauta! Šodien mums nav vairs ne šķiru, ne partiju. Visi darba ļaudis. Katrs savā darbā, visi kopīgi valsts darbā. Visi bezgalīga uzticībā, paļāvībā un mīlestībā mūsu Vadonim. Viņš zina visu, gādā par visu, atbild par visu. Vai strādnie­kiem tagad kas atņemts? (Saucieni: Brīvība! Arodbiedrības! Tautas nams!) Arodbiedrībās visi ir aicināti strādāt nacionālu darbu gudrā vadībā. No Tautas nama varu gribēja sagrābt tautas ienaidnieki — so­ciālisti. Tagad šis nams atdots tiem, kas jūs aizsargā. Esiet pateicīgi! Ja kāds jums pāri dara, žēlojaties savam priekšniekam Egles kungam. Viņš ziņos man, es ziņošu Vadonim un Vadonis izlems vienmēr taisnīgi. Nekad strādnieks nav bijis tā cienīts un apgādāts kā taisni tagad. Mūsu Vadonis ir devis rīkojumu, ka katrs svētku viesis bufetē var saņemt trīs labas lietas: Vienu bulku, vienu desiņu, vienu pudeli alus. Kopā trīs. Gluži par brīvu. Lai dzīvo Vadonis! Saules mūžu vienotai Latvijai! Urrā!

Puikas kliedz. Pūtēji pūš tušu. Miķelis vicina vicu. Vico noslauka sviedrus.

—   Lēja gan tas aizsarģelis kā no trektera,— kāds norūc bārdā.

—   Vai mēs viņa vadoņa desu izsalkuši? Lai dzīvo un liek mūs mierā,— otrs piebilst.

—   Es gan tā nedomāju,— iebilst trešais.— Šitais švadrons uzsēdies mums uz kakla. Jānopurina.

Vārds Vadonim. Viņš smaidīgs kā allaž. No visām pusēm jau fotografē. Vico sejā ievelkas nenovīdības grumbiņas. Vadonis to nepa­mana. Sāk skaļā, vietām spiedzīgā balsī:

—   Strādnieki! Te es stāvu jūsu vidū, bet jūs vēl nezināt, kas ir Kārlis Ulmanis. Es gribu to pašu, ko jūs gribat. Ar to šoreiz lai pietiek. Pārdomājiet labi katrs savā mājā, katrs savā darbā, katrs savā sirdi. Es gribu to pašu ko jūs gribat… Kas man uzticēsies, tas nepievilsies. Ari Kārlis Ulmanis ir strādnieks, tāpat kā jūs. Nostādīts savā vietā, savā atbildībā. Smagā atbildībā. Vadonim jāatbild par miljoniem, par visu valsti. Dzirdiet un saprotiet: par visiem jums! Palīdziet Vadonim celt atjaunoto valsti — un viņš palīdzēs jums tikt pie mērķa. Strādnieki! Vienotiem spēkiem celsim vienotās, nacionālās Latvijas godu, labklājību un varenību! Kad tas būs padarīts, tad jūs īsti sapratīsit, kas bija jūsu draugs Kārlis Ulmanis. Ar to lai pietiek. Un tagad visi kā viens un kā nekad pacilātām sirdīm nodziedāsim: Lai līgo lepna dziesma!

Pūtēji pūš. Koris dzied. Dzied arī laba tiesa klausītāju. Kas nezina vārdus, kustina lūpas. Kāds samisas:

Lai līgo lepna dziesma Ar rozā bantītēm! Tā tagad jādzied visiem Uz visām kantītēm.

Viena sieva, bērnus ganīdama, saka otrai:

—   Smuki gan runā tas Ulmanis. Kaut nu arī tā būtu. Tad visiem būs labi.

Otra atbild:

—   Bet izģērbies gan kā špoks. Vai nu valdniekam tā jāākstās?

Svīta sāk apstaigāt attālāk sēdētājus. Ko tie tālumnieki te dara?— in­teresējas Vadonis. Kāpēc nenāk tuvāk?

—   Ko nu, kungs, mēs, vecāki cilvēki, vairs tuvināsimies,— atbild uz seģenes apsēdusies ģimenes māte.— Esam jau satuvinājušies. Man tās kājas tādas pašvakas. Vecais piekusis. Eče, kā ieņem, tā aizmieg.

—   No kuras fabrikas nākat?

—   Kungs, mēs jau nav no fabriķu ļaudīm. Pašiem sava bodīte Sarkandaugavā. Ar pārtiku un sīkām precēm. Grūti jau iet. Nodokļus gāž virsū.

—   Un tie citi te apkārt? Pazīstat?

—   Dažus pazīstu gan. Katru mīļu svētdienu nāk zaļumos. Tādi paši amatnieciņi un būdelnieki, kā saka. Visiem daudz bērnu. Tura pāris gosniņas, andelē ar pienu. Piepelnās kā nu kurais. Nav viegli, kungs, mazajiem ļaudīm.

—   Lai organizējas. Kopīgiem speķiem var vairāk panākt.

—   Nav jau brīv, kungs. Tagad ķer ciet. Met ķurķī iekšā …

Vadonis nepagūst atbildēt. Kāds vīrs, iekāpis katedrā, sauc pilnā kaklā:

—   Strādnieki! Raboči! Darba rūķi! Uzklausiet! Uzklausiet! Runā Šanas valsts vadonis Miķelis Amālijas d. Visi, kas manī klausās, var saņemt — lūk, tur — pie tā veča trīs barankus! Es atkārtoju: trīs barankus gluži par brīvu! Slinkākiem piemaksāju vienu santiņu! Visu to finansē Šanas valdīšana. Lai dzīvo Miķelis Amālijas d.! Bliukš! Urrā!

—   Bliukš! Urrā!— atsaucas puiku bars. Pieaugušie piebalso:— Lai dzīvo! Tas tik ir vīrs ar mugurkaulu!…

—   Nu, ko es teicu, kungi?— Vadoņa balsī skan pārmetums.— Kam jūs viņu palaidāt brīvā!

—   Piedod, mans Vadoni!— Vico atsaucas.— Pa kluso aizmucis. Tūlīt arestēsim.

—   Lai paliek! Tā brēka iznāks vēl lielāka. Tikai vicu atņemt. Izvest no dārza par sabiedriskā miera traucēšanu. Avīžniekiem par to neko nerakstīt.

—   Klausos, mans Vadoni!

Tālākais gājiens tautā apstājas pie baranku krieva.

—   Cik maksā visa šitā beķereja?

—   Rublīši piecdesmit nebūs par daudz.

—   Vai lētāk nevar?

—   Kas nu tas, kungs, jūsu makam.

—   Adjutant, samaksā viņam divdesmit piecus latus! Barankus izdalīt bērniem. Ejam!

—   Pārmaksāja gan to Žani,— kāda balss noteic.— Ko tu bagātam padarīsi…

Strādnieku svētki pie Juglas beigušies. Rīt tie visā plašumā un krāšņumā atjaunosies vienotajā presē. Tauta lasīs vairākās lappusēs. Brīnosies, kā tagad lutinā. Ekselenču bildes būs tik dižas, ka tās varēs pie sienas piekārt.

Mazmājeļu mammas pievāc bērneļus. Aptin tiem labā kunga krelles ap kaklu. Tad lēnu soli uz mājām. Žēl gan aiziet. Saule slīd uz rietu, mesdama ezerā zeltainu lāmu. Tā vizmo, ņirb, šūpojas kā dzīva. Daudz skaistāka nekā uz pastkartītēm.

Putniņi vītero vakara dziesmas. Tik dzidras, tik skaistas, tik neviltotas. Vai cilvēki tādas kādreiz iemācīsies?

Valmieras avīzītē, kuras speciālkorespondents aizgulējies mājās, nākamā numurā parādās šāds sludinājums:

Apvienoto strādnieku dižajos svētkos pie Juglas ezera krastiem ļaužu drūzmās pazudusi gana pātaga-vica. Atradēju pret labu at­līdzību lūdz to nodot Rīgā, Darba kamerā, pie lodziņa 15, Strādnieka kungam.

Valmierieši ilgi prāto, kas tā par varenu pātagu? Cik tāda maksā? Kādiem lopiem piemērota? Kā varējusi nozust, ja pa avīzēm jādzenā rokā?

Švarca restorāns. Zilais salons. Servēts divām personām. Būs kungs un dāma. Varbūt ārzemnieki — domā virsviesmīlis. Rīdzinieki jau zvana tieši viņam. Visi pazīstami.

Pārlaiž skatu galdam. Sakārto ziedus kristalla vāzē. No kabatas izvelk angļu valodas ātrmācību. Kas pašam jāteic, to jau zina. Bet ko saka, ar to netiek galā.

—   Pūpoliņa kungs, pie telefona! Kāda jaunkundzīte — bojs paver durvis.

—   Klausos!

—   Labritiņ, labrītiņ! Te Mimija. No centrālītes. Turi nu, draugs, acis un ausis vaļā. Zini, man nāvīgi interesē. Pirms stundas pats Baltais pasūtīja luncīti. Kur? Runā kā bērns! Pie Švarca. Divām personām. Kas būs tā izredzētā?

—   Vai tu, mazā, nepārklausījies? To izdara adjutants.

—   Nē, nē, mīlīt! Šoreiz viņš pats. Tas jau ir tas kuteligākais. Es pazīstu balsi. Vai tu apkalposi?

—   Es pats gan.

—   Nu tad pēc darba zināmā vietā. Aģē, buciņ!

Mimija nav pārklausījusies. Kad ierodas ģenerālis, misters V. ir jau rūpīgi aplūkojis salonu. Pacilājis vāzes, paskatījies aiz gleznām, aptaustī­jis pagaldes. Pūpoliņš pakalpīgi stāv aiz durvīm. Kad ienāk ģenerālis, viņam piezvana. Šoreiz iztiks bez apkalpes. Viss jau galdā. Ja vajadzēs, paaicinās. Klusēšana, dzeramnauda un cits — kā parasti. Var iet.

Nekur tālu gan Pūpoliņš neiet. Viņš zina, kur nostāties, kur noslēpties, kur klausīties. Nav jau pirmā reize ilgajā praksē.

Saruna divātā risinās īsti draudzīgi. Misters V. ļoti atvainojas par ekselences traucējumu. Nav jau nekas steidzams vai diskrēts padomā. To gluži labi varētu nokārtot sūtniecībā, ja rastos drošība, ka tāds apmeklējums būs pasargāts no ļaunprātigām baumām. Noderētu arī bridža partijas, tikai tur, kā saka, diplomātiem pārāk garas ausis. Vai ekselence domā citādi? Nē. Nu tad jau sapratīsimies kā parasti. Mūsu valstu attieksmes kļūst arvien tuvākas, draudzīgākas. Profitē abas. Tā tam jābūt ar un bez līgumiem. Šobrīd gaisā jau ož pēc pulvēra. Jābūt uzmanīgiem un stipriem. Savā jaunībā es lasīju romānu par divām varonīgām māsām. Kad viņām uzbrūk laupītāji, tās saspiež muguras cieši kopā, cīnās un uzvar. Tomēr mūsu laikos nepietiek ar dūšu vien. Mēs zinām, ka ekselencei — man gribētos teikt maršalam — ir plašas un vispusīgas zināšanas, tāpat vērtīga pieredze kara mākslā. Arī mēs neesam snauduši. Pie mums ir radušies jauni, slepeni izgudrojumi ieroču tehnikā. Ar tiem mana valdība vēlētos iepazīstināt Latvijas armijas augstu vērtēto vadoni, lai kādreiz šo zinātnes sniegto, vareno spēku varētu kopīgi izlietāt pret ienaidnieku. Mans sīkais uzdevums ir informēties, vai ekselencei patiktu pieņemt Padomju valdības ielūgumu drīzumā apmeklēt Maskavu kā mūsu virspavēlniecības viesim. Par to priecātos ģeneralissimus Staļins un visa padomju tauta, kas sajūt dziļas, sirsnīgas simpātijās pret brālīgo Latviju, bet vēl vairāk pret jums, ekselence!

Kungi saskandina. Ģenerālis pateicas par lielā kaimiņa aizkustinošo draudzību. Lieta ir patiesi svarīga. Viņš to nopietni pārdomās.— Jā, tā vien liekās, ka Vācija patiesi gatavotos plašākam karam. Pērk speķa cūkas aizgūtnēm. Mūsu ārlietu ministrijā vēl nekādu aizdomīgāku ziņu nav, bet ārzemēs par tādām rakstot un tauta par to baumo.

—   Vai atļauts piesūtīt jūsu ekselencei slepenos ziņojumus, kādus mēs saņemam no Vācijas un citām Rietumeiropas zemēm? Interesē? Tad saņemsit. Šie ziņojumi rāda baigu patiesību. Protams, tos saņemsit personīgi. Tie paliks tikai pie jūsu ekselences. Augstākā mērā konspirā- tīvi.

—   Pateicos. Tad būs ari mums jāsasparojas. Jāiepērk kāds jauns tanks vai lidmašīna. Es to pieprasīšu.

Misters V. apliecina, ka Padomju valstī tik kompetents ģenerālis sen jau būtu paaugstināts par maršalu. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā cilvēku nevērtē pēc viņa spējām, tomēr cer draudzīgā kaimiņa ministru un armijas vadoni drīzumā apsveikt ar šo pelnīto titulu. Abi kungi šķiras vislabākā saskaņā.

Pūpoliņš saņem divkāršu na čai. Viņš ir divkārt apmierināts — par saņemto un dzirdēto. Kaut biežāk ierastos tadi viesi.

Nākamā rītā Vadonis pilī saņem divus ziņojumus. Abi stingri slepeni. Politpārvalde ziņo jo plaši visu, ko par divu kungu slepeno sastapšanos pats savām ausim saklausījis virsviesmīlis P. Visādu lietu ministrija, pievienodama savus piepušķojumus, ziņo visu, ko izzināt izdevies centrāles telefonistei M. Kodolā abi ziņojumi ir tik līdzīgi kā divas dzegūzes olas. Kāds pamats tos apšaubīt?

Baltais lūdz vizīti pie Vadoņa. Kā gan citādi viņš var tik svarīgā lietā nopietni apdomāties? Vadonis, diemžēl, ļoti nevaļīgs. Pieņemt var tikai pēc divām dienām, neparastā laikā. To pasaka adjutants adjutantam. Baltais arī šoreiz miermīlīgs. Kaut kam jau jākalpo.

Sasveicinoties Vadonis nesmaida. Izskatās pat saīdzis. Tāds viņš izskatījās toreiz, kad latviešu brigādei bija jākalpo landesvēram. Tie laiki sen jau pāri.

—   Kas par lietu, ģenerāl?

Tā un tā. Gaidāms ļoti draudzīgs ielūgums no lielā kaimiņa. Jāpaziņo tikai piekrišana to pieņemt. Būtu ļoti neērti noraidīt. Staļins stāv mūsu pusē.

—   Neatrodu nekādu vajadzību braukt uz Maskavu. Ja kas vajadzīgs, lai brauc pie mums. Latvijai nekas nedraud. Mūsu ārpolitika ir drošās rokās. Es pats to vadu, pats atbildu. Tāds brauciens izraisītu tikai baumas manos nelabvēļos. Ja kādreiz radīsies tāda nepieciešamība, ārlietu ministra kungs ziņos, es izlemšu. Ar to lai pagaidām pietiek, ģenerāļa kungs.

Tovakar ģenerālis izklaidīgi spēlē kārtējo karšu partiju. Vairāk cilā konjaka glāzīti, šķiet nomākts, brīžiem pat īdzīgs. Tas ar viņa lāga vīra dabu reti gadās. Pēc pusnakts ierunājas par galotnēs pieaugošo birokrātiju, varas kāri, apstākļu neizpratni. Arī tas ir kas neparasts. Ja Saeimā vairākus gadus sēdēja mēmais ģenerālis, tad pie karšu galda tagad sēd tas, kas runā. Spēlētāji nojauš: kaut kas grauž viņa sirdi, vai urdās pa smadzenēm.

Pēc dažām dienām Balto azaidā uzaicina Visādu lietu ministrs. Šoreiz divātā, bez dāmām. Turpat pie Švarca. Parķī reizēm trokšņains. Uzklīst labāko aprindu pļēguri.

Ministra kungam ir kāds svarīgs, slepens ziņojums. Ar to viņš grib iepazīstināt tikai ģenerāli. Aiz draudzības, arī valsts labā. Ģenerālis vispirms nes atbildību par valsts drošību. Armija viņu mīl, tauta ciena. Viņš daudz var darīt, lai novērstu briesmas, lai ietekmētu Vadoni.

— Es jau labprāt ko darītu,— ģenerālis kļūst uzmanīgs.— Bet ko un kādā lietā?

Visādu lietu ministrijas slepenā sektorā atrodas pavisam drošas ziņas par Munteram pieprecināto kundzi, krievieti. Pa Ārlietu ministrijas vadu viņa sniedz nodevīgus ziņojumus uz Maskavu. Vadonis par to steidzīgi jāinformē. Pārliecinoši to var izdarīt tikai tas, kam ir savs svars, savas diplomāta spējas, sava armija aiz muguras. Vienotā tauta būs pateicīga. ,

Ģenerāļa seja noskaidrojas. Viņš ir lasījis, ka ievērojami karavadoņi ari miera laikā var veikt svarīgus uzdevumus. Tagad ir pienākusi viņa kārta. Ar tādu trumpu rokā var droši sist to Igaunijas vācietēnu, ko tauta tā neieredz. To gāzt — jauns varoņdarbs. Šoreiz ar Vadoni viņš runās citu valodu. Ziņas ir drošas, kaut avotu nedrīkst atklāt. Bet par to jau čivina arī zvirbuļi Mazajā parkā. Vadonim parādīs, cik stulbs šis bijis. Kā aizdomīgais mīlulis šo krāpis un nodevis.

Smaids atplaukst ari Visādu lietu ministra sejā. Tā ir cieta, ārēji bezjūtīga, raupji tēsta, taču šai ledus kārtai izlaužas kāds spēcīgāks saviļņojums cauri. Šoreiz tas ir prieks par sevi. To jau viņš paredzēja. Sapals viegli ieskrēja murdā. Viņš jādabū uz leju, lai vieta blakus Vadonim drīzāk atbrīvotos spējīgākam. Slepenā satikšanās ar misteru V. bija pirmais spēcīgākais grūdiens. Vadoni sadusmot, apsūdzot viņa mīluli, būs otrais. Gan tad nāks arī trešais un pensija šim vientiesim.

Abi kungi šķiras pavisam draudzīgi. Kārtis viņi kopā nespēlē. Katram savi partneri. Ģenerālis reizēm zaudē, ministrs tikai vinnē. Visādās lietās un vietās atrodas tādi, kas paši grib zaudēt. Kā to lai noliedz? Visizšķērdīgāk, tā sakot, ar visplašāko žestu uzstājas kāds miljonāra dēls. Palaist piecus-sešus tūkstošus mēnesī — tas viņam tīrais nieks. Paspēlē greznu dzīvokli tēva namā, vieglprātīgas derības uz karalisku summu — arī tas tikai nieks. Visi jau zina, ka spēles kaisle ir neārstējama kaite — viņš nav glābjams.

Iedzimti veikalnieki kalkulē pareizi. Otrā gājienā Vadonis kļūst ass, strupjš. Viņš pietvīkst, pielec no krēsla, piesit ar plaukstu pa galdu:

—   Ģenerāļa kungs! Jūsu padomu neesmu lūdzis. Un nelūgšu tādās lietās, ko zinu labāk par jums. Ja gribat sēdēt man blakus, palieciet pie savām liestēm. Ja negribat, varat dabūt maršalu un pensiju. Ar to šoreiz lai pietiek. Sveiki!

Kungi šķiras nesarokojušies. Ģenerālis kauju zaudējis, taču vienība joprojām izskatās kā stipra pils, kas mūs nepievils.

Mēdz teikt: īlenu maisā nenoslēpsi. Ar laiku tas izduras pat vienības maisam cauri. Bezpartiju sabiedrībā izaug divas atklātas partijas. Viena par, otra pret Balto ģenerāli. Pirmie viņā cer glābiņu no korruptīvās vadonības. Otrie viņu notēlo par sīku, naivu bezgribas vientiesi. Atzīst tikai latvisko izskatu, kas tautai godu nedarot. Trešie — bezpartējis- kie — nezina, kam ir taisnība. Paliek vienaldzīgajos.

Šanas labietis iebraucis galvas pilsētā. Jāiepērkas. Dūņa veikalā rakstāmlietas izsīkušas. Runā, ka ļaudis tagad daudz rakstot Baltajam par jauno kungu blēdībām, pārestībām, patvaļībām. Ar tām pilni lauki un pilsētas. Krējums grib ātri sabiezēt uz vājpiena rēķirta.

Ģenerālis neatsaucas. Par to visvairāk pārsteigti bijušie karavīri. Pa kluso nosūta delegāciju. Tādas vēstules ģenerālis nav saņēmis. Ticēt vai neticēt?

Izdarījis pasūtinājumus pie Kukura, Šana apstaigā redakcijas. Tur sēd vēl daži vecie šanieši. No viņiem var ievākt jaunākās ziņas par to, kas notiek aiz vienības dzelzs priekškara. Reportieri nevaļīgi. Nav laika pat krogā pakavēties.

—   Aiziesim tepat uz Vaļņu ielas kafejnīcu,— saka fotoreportieris Buciņš.— Tur mierīgāk. Tikai šādi tādi veikalnieki iegriežas zināmās stundās.

Kafejnīca nav iecienīta labākās aprindās. Vācu uzņēmums. Turklāt drusku nelāga slava no tiem veikalniekiem.

—   Es to vairs ilgi neizturēšu, Šana,— nabagos nodzītais preses fotogrāfs izkrata savu sirdi.— Katru dienu kā karstā pirtī. Illustrāciju redaktors lamājas par katru sīkumu. Vadonis jāizretušē desmit gadus jaunāks — lai dāmām patīk. Tāds rīkojums esot. Visādu lietu ministrs katru dienu jāknipsē no priekšas un pakaļas, no augšas un apakšas. Ej nu sazini, kur viņam tas fotogenisms kuro reizi izpaužas. Pats to izšķirot. Jāpiebāž blakus Ulmanim arī tur, kur nemaz nav bijis. Es neesmu skrejpuika. Man ir talants. Lai Piķis ar viņiem! Braukšu uz Romu dziedāt mācīties.

—   Par tādām pūlēm jau savs grasis atlec,— Miķelis piebilst.— Ko tad vēl gaidi?

—   No Kultūras fonda gaidu. Preses fotografam tie knauzeri paši nedod ne santīma. Nav jau tā, kā ar veikliem žurnālistiem. Viens par savu izdomājumu: Balodi, paliec manā vietāl slauc Ekonomisko veikalu gadiem ilgi. Otrs par Latgales ceļā nogāzto priedi dzer tikai Marteli Mazajā parķī. Tādu nav trūkums. Tas Kungs savējos neaizmirst, kā bībelē teikts …

Pēkšņi Buciņš pielec kājās. Pasmaida. Divreiz zemu palokas.

Divi kungi paiet garām.

—   Svētā Lestene!— Šana iesaucas.— Tie taču …

—   Klus'!— Buciņš atsaucas. (Noknikš kabatas aparāts.) Šitos es knipsētu dien' vai nakti. Vienam īsts aristokrata sejs. Otrs nepiemirst uz Ekonomisko piezvanīt. Bet kur viņus lai liek?

Miķelim iešaujas vērtīga doma galvā:

—   Šito bildīti uzdāvini man. Par piemiņu. Kad iebrauksi Valmierā, apslacīsim. Kad būsi slavens dziedonis, pārdošu ar lielu peļņu.

Sīko tēriņu maksādams, Šana saka vācu oberim:

—   Man liekas, mēs kaut kur esam redzējušies. Kā tevi sauc?

—   Vilhelms, kungs. Agrāk strādāju Mazajā parkā. Kad notika pārmaiņas, pārnācu te.

—   Saprotu, saprotu … Atpakaļ nekas nenākas.

—   Pateicos, kungs!

Kā parasts, Šana apmeties tautas viesnīcā. Tērbatas ielas mēbelētās istabās. Tur Buciņš nodos uzņēmumu, kad tas būs attīstīts. Turpat tuvumā Miķelim sastapšanās ar aktieriem. Protams, pie Šīrona. Tur iegriežas ij jaunie, ij vecie. Kas gan Šanu nepazīst.

—   Kas jauns, mākslinieku kungi?

—   Mums nekas. Šām gan.

—   Kādām šām?

—   Bizenītēm. Modē nākušas režīma brūtes, ar Lilitu priekšgalā. Tās vairs pēc avansiem nečīkst. Tā sakot,, atdzimušas. Bet kas mums no tā? Kur puikas noder, tur visi netiek klāt. Jādzer joprojām uz krīta.

—   Ko Smiļģis par to?

—   Neko. Vēro kā lomas sadalīt. Vico diktē no vienas puses. Mazais direktoriņš komandē no otras. Jāsmaida, jāglaimo, jāklanās. Jārāda karaļi un patriotiski pātari. Tiem publika pagriež muguru, zāle tukša. Bet naudu algām nedod. Suņu dzīve tādā vienībā!

Tovakar maksā Šana. Kā nemaksās? Dzeršana, ēšana, tenkošana līdz pusnaktij. Savā istabā atgriezies, Miķelis neatrod apsolīto uzņē­mumu. Aizmirsis atnest? Rīt agri jāpiezvana. Vilciens atiet ap astoņiem, pagūs.

—   Fotogrāfs Buciņš? Labi, ka pagadījies pie drāts.— Tā un tā. Uzņēmuma nav.

—   Nevar būt! Pats nodevu. Pameklē rūpīgāk.

Rūpība nelīdz. Taujāšana paliek bez atbildes. Neviens nekā nezina.

Kad visādu lietu ministrs saņem pazudušo uzņēmumu, viņš vēlreiz pasmaida. Lieliska trumpa! Tā sakot, no ielas pacelta. Kas cits to spētu labāk noorganizēt? Ar uzņēmību un galvu uz pleciem var tālu tikt. To divu sastapšanās bez Vadoņa ziņas ir ne vairāk, ne mazāk kā sazvērestība. Kur tā notikusi, to aģenti noskaidros. Redzama jau telpa ar virpuļdurvlm. Tādu nav daudz Rīgā.

Pēc pāris stundām lieta ir skaidra. Reinera kafejnīca. Tad, lūk, kādā alā ielīduši. Tas aizdomas par noziedzības gatavošanu vēl vairāk nostiprina. Jānopratina viesmīlis.

Vilhelmam neklājas viegli. Viņš vācietis, var būt kāds slepens sakars. Turējies nostāk, kā pieklājas. Varbūt aizmirsis? Tad būs jālūko atcerēties. Klusākā vietā. Aiz restēm. Nabaga Vilhelms patiesi sabīstas. Viņam ģimene, tikai niecīgi iekrājumi. Tie paši par mājeli bankai jāsamaksā. Negods piedevām. Godīgs oberis aiz restēm. Kaut kas jāstāsta. Cik dzirdējis, par ģimenes lietām sarunājušies. Un par citu neko? Ar to nepietiek. Par polītiku ko sprieduši? No tās gan Vilhelms nekā nesaprot. Nu skaidri redzams, ka ko slēpj!— pratinātājs domā. Tāds muļķis neizskatās.

—   Mums ir ari tādi palīgi atcerēties,— viņš norāda uz rīkiem, kas pakārti pie sienas.— Tie nav sevišķi patīkami.

—   Skaidri nezinu, bet var jau būt, ka sprieda arī par to, ko tagad daudzi runā. Jauna satversme esot apsolīta, bet nenākot.

—   Tad viņiem bija jārunā arī par to, kā pie tādas satversmes tikt. Ak to nedzirdējāt! Un kā tos citus sauc, kas tā runā? Negribat teikt? Tad jāpasēd kroņa maizē.

Divas nedēļas mājas ļaudis Vilhelmu velti meklē. Neviens īsti nezina, kur viņš kā ūdenī iekritis. Viņš sēd drošā vietā, atpūšas, pārdomā. Nē! Nav godīgi melot, citus gāzt nelaimē. Nekā viņš nav dzirdējis. Teikts jau par daudz. Tāpēc jāpārcieš tumšais karceris, bada dienas, neizturami spilgtā gaisma. Tikai tad, kad uzbrūk briesmīgais drauds nokļūt Padomju paradīzē, Vilhelms paraksta visu, kas nopratināšanas proto­kolā uzrakstīts. Viņš dod klusēšanas solījumu, saņem divnedēļu algu, atgriežas darbā. Stāsta, ka uz leišiem pēc zosīm aizbraucis. Tur iznākušas mazas nepatikšanas, tāpēc aizkavējies.

Baltajam ģenerālim nepietrūkst drosmes iet vēlreiz uzbrukumā. Taisnība ir pilnā mērā viņa pusē. Tāpat domā Latvijas valsts idejiskais dibinātājs. Karavīri ari nebūs pretī. Tiem tikai jāizskaidro, kas un kā.

Atgādinot par aizmirsto satversmi, Vadonis eksplodē:

—   Es zinu! Zinu visu! Es zinu, kas man dur dunci mugurā! Bet es esmu augstsirdīgs. Pat pret nodevējiem … Jūs, Balodi, savu lomu esat izspēlējuši. Zemiski, manas uzticības necienīgi. Un tomēr jums izmaksās ģenerāļa pensiju. Vai to saņemsit ar kaunu vai godu, paliek jūsu ziņā. Ar to lai pietiek. Varat iet.

Kad ar tādu pat padomu — dot apsolīto satversmi — atnāk vecais neatkarības cīņu biedrs Miķelis Valters, apkampiena vietā viņš saņem klasisko izsaucienu:

— Arī tu, Brut!… Ne vārda vairāk! Es zinu visu! Man nevajaga tavas galvas. Paturi to uz pleciem. Un ej!

Uzvara! Uzvara! kaut kur skan slepenas gaviles. Ceļš nomēsts. Vieta Vadonim blakus brīva.

Rīgā ložņā baumas. Klusas, piesardzīgas, toties neatlaidīgas. Cita pār citu trakākas. Trim brūža strādniekiem ar varu atņemtas mājiņas Vadoņa privātmītnes tuvumā. Paši ar ģimenēm padzīti. Lai neskatās, kādi viesi tur vakaros ierodās. Nu skaidrības kārie tur pa krēslu pulcējas bariņiem vien. Policisti ķer ciet, ved uz iecirkni. Nekas nelīdz.

Citi zin stāstīt: prokurora Karavājeva kundze par trīs latiem nopirkusi piecstāvu namu. Kā to var izdarīt? Pa draugam. Izsolē, kur citiem liegts piedalīties. Vai Vadonis to nezina? Zina gan, bet piemiedz acis. Ļauj savējiem tikt uz zaļa zara. Visādu lietu ministrs jau iedzīvojies muižā. Būs latviešiem sava muižniecība.

Vēl citi apgalvo: Archaiologam Francim Balodim uzdots izrakt karaļa Viestura zelta kroni. Viņš atteicies, kritis nežēlastībā. Kroņa meklēšanu vadot Vadoņa dibinātās Kredītbankas direktors Sausrocis, saukts Suchorūkijs. Cietušo jau daudz. Tie ir lieli un mazi uzņēmumi, kurus šī banka ārpus likuma iznīcina. Atņem īpašniekiem, viņu vietā iesēdina Vadoņa krustdēlus, tie stūrē tālāk.

— Tāpat kā aiz robežas,— nacionalizācijas upuri nostenas. Gudrā­kais klusēt.

Patreiz uzklīdušas runas par kādām noslēpumainām apspriedēm Kredītbankas direktora kabinetā. Ko tur gatavo? Jaunus uzbrukumus privātai uzņēmībai? Jaunu apvērsumu? Suchorūkijs liekas tik stiprs vīrs, ka polītpārvaldes aģenti nespēj viņa tuvumā piekļūt. Un tik bagāts, ka sev palīgus spēj sapirkt no visām pusēm. Par atsavinātiem īpašumiem banka samaksā grašus. Savus zaudējumus izlīdzina ar pārskaitījumiem no Dzīves atjaunošanas fonda. Tomēr, ja spriež pēc apspriežu apmeklē­tājiem, kas visi atrodas augstos amatos, nekāda zemestrīce nav gaidāma. Kameru priekšnieki, rektori, direktori, Vadoņa privātsekretārs Rudums — kas tiem ko gāzt? Kur augstāk ko rāpties, ja kaut cik padomā par savām spējām.

Ļaužu ziņkārei nav gala, ne malas. Kādu sarunu tomēr pavisam sīkam bankas ierēdnītim izdevies ar vienu ausi noklausīties. Zināmu skaidrību pieprasa viņa izredzētā. Vai drīzumā nebūs kādas kāzas?

Varbūt kaut kur augšā gaidāms ģimenes pieaugums? Laiks jau būtu tiem vareniem vairoties… Viņas labā Ciepstiņš ar mieru ielīst polstētā dīvānā, vai paslēpties masīvā rakstāmgaldā. Tas Madernieka zīmēts milzis. Vieta pat diviem vīriem — apakšā tik tumšs un dziļš kā alā. Cita starpā viņš saklausa šādu sarunu:

Suchorūkijs:— Nav liela bēda. Viņš jādabū prom. Uz ārzemēm. Pasūtīsim Vācijā. Tur krietni meistari. Izmēru gan pagādā pareizu. Tā, pavisam nemanot. Viss vēl jātura slepenībā.

Rudums:— Tiks izdarīts, direktor.

Suchorūkijs:— Visvairāk piesargies no Vico. Tas gāgāns nespēj muti turēt. Pie karšu partijas lielīdamies, izmuld visu. Mums jāsagādā pārsteigums. Tas ir pats galvenais.

Rudums:— Es domāju tāpat, direktora kungs. To mēs izdarīsim. Tikai tās klapatas aizņem daudz laika. Jauns dzīvoklis jāmeklē. Taga­dējo apsēduši spiegi.

Suchorūkijs:— Ko šie dara?

Rudums:— Skatās pa logiem iekšā. Guļamistabu fotografē. Negribas vecajam teikt.

Suchorūkijs:— Tā maza bēda. Mums tagad namu diezgan. Pienāc rīt. Varēsi izvēlēties tādu, kam dārzs apkārt.

Skaidrības tomēr nav. Brūte vēl neatlaižas. Ciepstiņš dodas otrā dēkā. Šoreiz iekrīt. Apvainojums smags — par spiegošanu. Bez tiesas nonāk Centrālcietumā. Vēlāk Valmieras muižā, kaut alimentu prasības pret viņu nav. Tā to vēlas Suchorūkijs.

Kalendārs tuvojas Kārļu dienai. Tā atjaunotajā valstī svinīgi jāatzīmē. Mazāk atjautīgie var atpirkties, pildīdami Vadoņa saukli: Kas ir, tas ir — kas nav, tas jāsaziedo. Tiem, kas grib iegūt plašāku ievērību, iekļūt avīzēs, jāizdomā kāda jauna pakāpe slavinājumu kāpnēm. Valstij līdzekļu netrūkst. Nekam nekā vairs netrūkst. Kad pabirst latu maiss, atspīd varenas uguņošanas. Gaisā, virs zemes, pār Daugavas ūdeņiem. Patriotiskās dižizrādēs senču virsaiši, varoņi, karaļi ceļas augšā no saviem nezināmajiem kapiem. Jāj uz baltiem ērzeļiem. Cīnās par tautu, kas viņiem uzgavilē. Avīzes fotografē Vadoni uz ziediem apkaisītiem ceļiem ar Vico soli iepakaļis. Dāmas Švarca kafejnīcā lietpratīgi novērtē, kurš un kā ir smukāks. Bezkaunīgākās pavadoni salīdzina ar Munteru. Debatē, kuram varētu būt vairāk seksuālās pievilcības. Kādu Ameriku pēc visa tā vēl var atrast?

Tie, kam galviņa īstā vietā uz pleciem, arvien kaut ko atrod. Valmieras aizsargi Kārļa zīmē rīko lielo azaidu. Aizsardzes sacepušas lielās tortes, branga puscūča apmērā. Kafiju vārīs lielajā podā. Samek­lēti lielākie galdauti, lielākās puķu vāzes. Viss lieluma zīmē.

Šanas labietis vēro, bet neteic ne pieci. Tikai tad, kad no Kokmuižas brūža atved sešas mučeles senču miestiņa, viņš kļūst domīgs. Kad šim tautiskam padzērienam pievienojas seši duči kristalldzidrā, viņš ilgāk nenociešas. Saticis pašu priekšnieku, Šana saka:

—   Ko jūs, Vadoņa karaspēks, atkal pa tukšo!

—   Kāpēc pa tukšo?— uzrunātais iesmejas.— Mēs tikai pa pillo!

—   Ko tas līdz, ja galvas pilsētas presē par valmieriešiem ne čiku, ne grabu. Jāizgudro kas jauns, vēl nebijis, par ko Vadonis atsūta īpašu pateicību. Tad visas avīzes pildās ar slavinājumiem.

—   Un kas tas būtu, gudriniek?

Uz ielas par tādām lietām nekladzina. Kungi atrod mierīgāku stūrīti, kur var nogaršot krājumus. Cik tas maksātu, ja kur derētu? Neko! Šana savus izgudrojumus nepārdod, nepatentē. Tie ir tikpat vienkārši, cik praktiski. Piemēram šoreiz. Pirms katras sanāksmes, pirms katra azaida, visiem dalībniekiem jāceļas kājās, trīsreiz jāpiemin Vadonis. Protams, tikai cildinošā nozīmē. Tā būs jauna tradicija. Visi to atkārtos. Valmie­rieši būs pirmie.

Priekšnieks pakasa aiz auss. Brīdi padomā, tad saka:

—   Vadzi, Miķel! Tas neizklausās slikti. Lai nu saka ko grib, tev nav tikai tukši salmi galvā. Ko tu velti muļķojies, smidini ļaudis? Nāc pie mums aizsargos. Dari valstisku darbu. Dabūsi uniformu, uzdienēsi par jefreitoru.

—   Nē, nē! Par jefiņu nē. Bet ja manu ideju pieņemsit, tad priekšroka pirmo reizi uzstāties paliek man.

Tā viņi salīgst. Uniforma būs jāuzvelk, lai uz bildēm izskatās svinīgāk. Dzeršanā, ēšanā būs jāpiedalās, tikai nekādus pekstiņus taisīt nav brīv. Tur arī fotografēs. Avīžnieki visu smalki aprakstīs. Ir gādāts, lai tie nepiedzerās.

Jau aiznākamā dienā lielā prese ziņo: Valmieras aizsargu pulks ieved jaunu nacionālu tradiciju sabiedriskām un ģimenes sanāksmēm. Kārļa dienai par godu to ierosinājis vecais aizsargs Kārlis Konrāds, kas stāv un krīt par mūsu ģeniālo Vadoni.

Lielajā azaidā Šana ir kļuvis patiesi svinīgs. Var teikt pat kareivīgs. Lielā Kārļa sumināšanas brīdī viņš runā pacilāti, kā no kanceles:

—   Augsti godātais Komandiera kungs! Godātās aizsardzes un aiz­sargi! Bij tādi laiki, kad dziļā tumsā, kā nēģera vēderā, dzīvoja mūsu zemnieku tauta. Nebija kur šprukt. Tad nāca Vadonis, vārdā Kārlis, uzcēla Ķegumu, iedāvināja elektrisko spēku saimniekiem tikpat kā par brīvu. Nu viņa gaisma pa visu zemi blāzmo. Lai sumināts Saulvedis! Urrā!

Bij laiki, kad tautai nebij ko ēst, ko dzert, ko darīt. Visu apēda, izdzēra un izdarīja partijas. Tad nāca Vadonis, vārdā Kārlis, nožmiedza partijas, zemnieku savienību nosauca par vienību, un nu mums visiem, dūšīgi dzerot un ēdot, darba nekad netrūkst. Lai sumināts Lāčplēsis! Urrā!

Bij tādi dumji laiki, kad pat augsti māciti latvieši par aizsargiem sauca kondomus, ar kuriem aizsargājas pret alimentiem. Tad nāca Vadonis. Viņš tos, kas tik dumji runā, iesēdināja Valmiermuižā, bet no aizsargiem iztaisīja varenu armiju sev par godu un mums, aizsargiem, par svētību. Lai dzīvo dakteris Kārlis Ulmanis! Urrā!

Trešais urrā izskan šķidri. Sejas skābas. To vīreli par mutes palaišanu derētu iekamstīt. Bet komandieris neteic ne vārda. Uzslavas rakstu gaidīdams, viņš to krupi noslīcinās. Tikai avīžu zeļļiem jāpiesaka, lai iztaisa citādi. Pats jau līdzatbildīgs. Dumjš joks, vairāk nekas. Var saprast — drusku par ātru ieķēris. Jānoskalo.

Pēc noskalošanas pūlēm māju atradis, svaigi mundierētais Šana tur atrod lepnu vēstuli. No pašas Rīgas. Adresēta aizsarga kungam K. Kon- radam. Iekšā grezna goda karte. Iespiesta ka latviešu, tā franču valodā. Ielūgums ierasties Kameru svinīgajā kopsēdē, Rīgā, Kameru namā. Sēdi ar savu klātbūtni pagodinās Valsts un Ministru Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis līdz ar valdības locekļiem un ārvalstu diplomātisko korpusu. Ģērbs: civiliem fraka, militāriem parādes uniforma.

Šanas aizsargu uz ātru roku sajož, izgrezno, izgludina. Valmierai nebūs jākaunās. Tāds pagodinājums! Kad tik nu izietu gludi…

Dzelzceļa stacijas priekšnieks aiz brīnumiem ceļ roku pie cepures.

—   Kur nu oficieris tā steidzas? Vai pats uz savām kāzām?

—   Kāzas var pagaidīt. Tagad tieši pie paša Vadoņa. Abi Kārļi. Kopā nosvinēsim to jampadraci.

Tā viņš aizbrauc. No otrās klases vagona peroniņa vēl pavīd baltā josta, akselbantes, atvadmājiens ar parādes cimdu. Stacijas priekšnieks noskatās, acis iepletis. Būs jauni štuki.

Kad brašais aizsargs nokļūst karogotajā Rīgā, vēsturiskā kauja Prezidenta pilī ir jau izcīnīta. Droši var teikt: tā ir galma kauja, par ko vienotā tauta nezina ne nieka. Bargi sīva kauja, kas beidzas, kā operetēs, bez līķiem, bez brāļu asins izliešanas.

Jau rīta agrumā pils dārzā pūtēji pūš, kori dzied: Dievs kungs ir mūsu stipra pils .. . Vadonis izrauš miegu no acīm. Smaida. Tas zīmējas uz viņu. Iziet uz balkona. Pateicas.

Tautiskā rūgušpiena glāze ar cūku pupām nav vēl izbrokastota, kad pilī ierodas kameru priekšsēži ar savu prezidentu Suchorūkiju priekš­galā. Augstā delegācija, ieceltie tautas vietnieki, apliecina Vadonim neierobežotu uzticību. Tad Suchorūkijs lūdz Vadoni uzklausīt pateicīgās tautas vienprātīgo lēmumu: pieņemt viņas dāvanu — Viestura kroni, ļaujot to, kā valdnieka zīmi, svinīgi uzlikt Vadoņa galvā, tautas vietnieku augstajā sapulcē, līdz ar to kronējot Latvijas karali Kārli Pirmo.

Vadonis dziļi aizkustināts. Smaida. Katrs vārds, kas nolasīts no zeltītiem burtiem zīmētās pergamenta lapas, iet viņam pie sirds. Viņš atbild:

—   Mani kungi! Es jums pateicos. Vadonis ir tas, kas uzklausa savus padomniekus, tad pats izlemj un liek izdarīt. Zinot, ka tautas balss ir Dieva balss, man nav iemesla tai pretoties. Ejiet tagad katrs savā un visi valsts darbā. Gādājiet, lai viss būtu spoži, lepni, vareni. Es savējo neaizmirstu.

Vadoņa aicināta, pēc pusstundas pilī ierodas otra delegācija. Ārlietu, kara, tautas apgādes, visādu lietu ministri, policijas un aizsargu štaba priekšnieki. Pasprukušo valodu satraukti, daži nikni, citi dziļi aizvainoti. Kad Vadonis īsi vaicā:

—   Nu, kungi, vai viss gludi nokārtots? Vai sperti visi nepieciešamie soļi?— iestājas klusums. Vissmagāko atbildību izjūt visādu lietu ministrs. Viņš nevar aizbildināties ar neziņu, jo vienmēr ir zinājis visu.

—   Mans Vadoni,— saka Vico — šorīt galvas pilsētā palaistām bau­mām nav plašāka pamata. Ar tām nelabvēļi grib kompromitēt…

—   Kas par baumām? Kādi nelabvēļi? Man tādu npv. To paši zināt. Ak par kronēšanu? Mani kungi, tā notiks! Man jāzina, vai viss ir godam sagatavots. Vārds ārlietu ministra kungam.

—   Mans Vadoni! Kronēšanas aktu mēs visi no sirds vēlamies drīzāk piedzīvot. Ļoti žēl, ka kameru kungi mūs līdz šim ir turējuši pilnīgā neziņā. Manam resoram jāizstrādā latvietiskais kārtības rullis, jāielūdz draudzīgo valstu karaļi un prezidenti, baznīcu galvas. Vienā dienā to nevar izdarīt.

Seko dziļā nožēlā pausti iebildumi: Kronēšanas aktam nepieciešams nacionālais un juridiskais noformējums, plašākas informācijas piegāde starptautiskajām ziņu aģentūrām, karaspēka un aizsargu parāžu noorga­nizēšana visā valstī, karaļa himnas komponēšana un iemācīšana skolē­niem, piemērota limuzīna sagāde līdz ar valdnieka ģērboni, kā vēl nav, tāpat karaļa mielasta sagāde tautai, kaut aiz taupības ņemtu tikai pilsneru ar desiņām un skābiem kāpostiem — prasītu dažu nedēļu laika. Jāpagatavo kāds miljons piemiņas medaļu, visi jau gribēs iegādāties par pieciem vai desmit latiņiem gabalu. Jāsaražo ploškas, jāgādā uguņošana gaisā, dancošana uz ielām ar sniega konfetti. Redaktoriem un sprediķo- tājiem jāuzdod temati, par ko rakstīt un runāt. Kā bez visa tā lai notiek karaļa cienīgs akts, ko apbrīnos visa pasaule?

—   Mani kungi!— atbild Vadonis.— Es jums pateicos. Vadonis ir tas, kas uzklausa savus padomdevējus, tad pats izlemj. Man nav iemesla apšaubīt jūsu aizrādījumus. Ejiet tagad katrs savā un visi valsts darbā.

No jumta šķorēm līdz pagraba velvēm nacionālos karogos ietērptais Mazās ģildes nams izskatās kā apaļīga ligava tautiskos plīvuros. Cik te tālu Māras katedrāle, kur turīgi ļaudis mēdz stāties pie svētā altāra.

Varenas sarkanbaltu rožu kupenas grezno nama galveno ieeju, vijas gar kāpnēm, nokarājas no lustrām, apskauj Viestura, Nameiša, Imantas bārdainos portretus, pie dibensienas izveido baltu vanagu vārpu vainagā. Turpat uz sarkana paaugstinājuma troņa krēsls, pēc ārējā izskata no tīra zelta. Tautiskās grīdsegas, milzīgi svečturi, starp tiem mazs, balts altārītis ar Pestītāju pie melna krustiņa un prāva granīta plāksne. Uz tās, pēc dievturu paražas, jāuzliek kāja svētoties. Vadonis simpatizē latviskai ticībai, bet ar vācisko Luteru negrib saēsties. Luturi cīnās ar dievturiem, bet ar Vadoni negrib saēsties. Jāpiemiedz acs.

Iegājis svinīgajā zālē agrāk par citiem, brašais aizsargs Kārlis Konrāds apskurbst no vīstošu rožu tvana. Viņš skatās apkārt: Nudien, tā lepnuma tā kā par daudz! Būs visa Rīga noplūkta. Gribas aizsmēķēt. Papiross nav aizdedzināts, kad kāds goda maršals uzsauc:

—   Kungs, te nav atļauts! Ejiet pīpotāju salonā.— Roka greznā mundiera paceļas uz kādu durvju pusi.

Durvis vēl pusvirus, kad atklājas gara, koridoram līdzīga telpa. Neviena smēķētāja. To vietā kāda karnevālam līdzīga procesija, sagata­vota gājienam.

—  Atpakaļ! Atpakaļ!— iesaucas vairākas balsis.— Te nav atļauts ienākt!

—   No sardzes! Komandēts!— brašais aizsargs nezaudē apķērību. — Te man jābūt klāt.

Viņu ielaiž.

Kas te notiek? Pēdējais ģenerālmēģinājums. Aktieri satraukti. Reži­sors saķildojies ar baletmeistaru. Par ko? Nu par tīriem niekiem, procedūras sīkumiem. Kostīmu meistare stāv ar hermelīna apmetni rokās. Četras meitenītes ar ziedu groziem rokās. Četri zēni zelta kroni pacēluši pāri galvām. Kam tos hermelīnus apmetis? Kam Zemgale, Kurzeme, Vidzeme, Latgale kaisīs tās dārgās rozes? Kam četru zvaigžņu tautas dēli galvā uzliks to spīdīgo vainagu? Uz ģildes olderinaņa vecā goda krēsla neviens nesēd.

Režisors stostās. Nekā saprast. Baletmeistars kliedz skaidri:

—   Kur ir tie vīri? Bīskapa nav! Karaļa nav. Cūcība! Vai piedzēru­šies?

—   Drusku aizķērušies pie ŠIrona. Jāuzgaida,— režisors taisnojas.

—   Es būšu karalis!— brašais aizsargs iesaucas.

—   Par sīku,— baletmeistars novērtē.— Hermelīni vazāsies pa gridu.

—   Atlociet! Pats Suchorūkijs mani sūta jums palīgos. Esmu dzīvu karali sapnī redzējis. Nemaz nav jāspēlē.

—  Nu tad pie velna! Iztiksim bez bīskapa. Iekāp tur krēslā. Sāksim! Fanfaras!

Viss iet, kā saka, tīri gludi. Procesiju ved debess spēki. Balti eņģelīši lido kā taurenīši. Fanfaras skan. Koris dzied tādu kā alellūja. Ziedi birst.

Kronis mirdzēdams tuvojas brašajam aizsargam. Puikas izstiepjas — tik augstu rokas nesniedz. Karalim jānoliecas, bet tas nav atļauts.

—   Kļūda inscenējumā!— sauc baletmeistars.

Ko darit? Apstādināt gājienu nevar. Moments par svinigu. Karalis, izņēmuma kārtā, liek pats kroni galvā. Smagais kronis noslīd pāri ausīm, ieskrambā degunu, atmetas uz zoda. Režisors, kas patreiz skaita bīskapa lūgsnu, nav vēl ticis līdz amen, kad procesijā atskan skaļi smiekli.

—   Lūdzu, bez jokiem!— baletmeistars iesaucas.— Graciozāku soli! Rakstā, rakstā! Lunkanāku augumu! Tava galva, karal, vēl nav līdz kronim izaugusi. Piepūties!

Pēkšņi pienāk satriecoša ziņa. Izrāde atlikta … Uz cik ilgu laiku? Nav zināms. Kā ar honorāriem? Tos dabūs. Pusi. Tikai par mēģināju­miem. Un solītie ordeņi māksliniekiem? Tādu nebūs.

—  Tad ardievu! Turpmāk spēlēsim operetē, kur var sevi parādit. Kur pēc oficiāla goda mielasta savas bēdas slīcina Suchorūkijs, nav vēsturei zināms. Domāšana veselīga: vienreiz zaudēt nav pazaudēt. Viņam ir nauda. Sāks no jauna. Pa citām durvīm.

Vico Fokstrotdīlē satiek bagāto draugu. Pēc pirmā konjaka izceļ krūti:

—   Uz uzvaru! Uz jaunu uzvaru! Šodien čupā iesēdināju to banku blēdi. Lai nelien man aiz muguras Vadonim tik tuvu. Tur nav viņa vieta. Tas tavai zināšanai. Avīzēs rakstīt nevar.

—   Par Munteru gan kāds vārds derētu. Nu jau visi zvirbuļi čivinā.

—   Nevar, nevar! Viņš pratis Vecajam iestāstīt, ka tā atspole tikai uz vienu pusi skrien. Tikai mums par labu strādā. Tur nedrīkst aiztikt. Prozīt!

Valmierā atgriezies, brašais aizsargs Kredītbankas direktoram nosūta šādu aplēsi.

sakarā ar aicinājumu personīgi piedalīties karaļa Kārļa Pirmā kronēšanas svinīgā ģenerālmēģinājumā Rīgā, Kameru namā.

1.   Pirmās šķiras parādes uniforma ar piedevām …. Ls 450.—

2.   Ceļš turp un atpakaļ 2. klasē, īrēts limuzīns piebraukšanai Ls 50.—

3.   Karaļa lomas tēlošana mākslinieciskā līmenī . . . . Ls 300.—

4.   No Viestura kroņa iegūtie miesas un skaistuma bojājumi Ls 100.—

5.   Aiz vilšanās sāpēm pie meitām noziedots ……………………………… Ls 100.—

Summa summarum Ls 1000.—

Pamats: Te pievienotais ielugums diplomātā pakape ierasties Ka­meru svinīgajā sēdē, šā gada 28. janvārī.

Piezīme: Ja Kredītbanka, sakarā ar grezno aranžējumu, butu iestigusi maksājumu grūtībās, esmu ar mieru naudas vietā pieņemt dažus piecstāvu nameļus galvaspilsētas centrā, vai ienesīgu uzņēmumu pēc manas izvēles. Gaidu labvēlīgu atbildi.

Augstcienībā Šanas vadonis, Senču pilskalnu Virsaitis, Pešavaras Princis, ar atzinību godalgotais Aizsargs, augstdzimušais grāfs Miķelis Amālijās d. Vanags, vecos baznīcas papīros Kārlis Konrāds.

Valmierā, Šanagamitē, 1939. gadā pēc Kr. dz.

Bankas atbilde ir šāda: Mūsu galvenais Direktors šo lietu apsvērs saskaņā ar Vadoņa gribu.

Valmierieši parausta plecus:

— Trakais Miķeli! Tevi iespundēs Valmiermuižā, vai Strenču trako mājā …

Garš, pelēks tērauda tārps tuvojas Rīgai. Žvadz važas, dārd zeme, putek|i aizsedz sauli. Putni bikli apklust zaros. Govis žēli iemaujas ganībās. Cilvēki apstājas, raugās kā pārakmeņoti. Lielākā nelaime ir klāt.. .

Kā tā varēja no austrumu badainajiem tuksnešiem tik pēkšņi, tik slepus ievilkties ziedošā Latvijā? Vēl vakar viss bija pavisam kluss, drošs, mierīgs. Tikai sīkas baumas paklīda par mūsu robežsargu nogalinašanu kaut kur pie Zilupes. Vai baumu mazums. Valdība klusē. Vienotā, varenā, laimīgā dzīve turpinās rožainā gaismā, parastā bezrūpībā. Vadonis zina visu, dara visu, atbild par visu. Vai šodien arī?

Pelēkais tārps, līdzīgs rijīgam kāpuram, ielokās Rīgā. Nami dreb, logu šķembas birst. Bruģa akmeņi paslēpjas dziļāk zemē. Svešais tārps ir vara. Rupja, dzelžaina, bezjūtīga vara. Tās auglis ir drupas.

Miķelis Amālijās dēls mazā, omulīga tramvaja vāģī brauc uz Meža parku. Viņam tāds kā dažu dienu atvaļinājums. Pastaigāsies pa zvēru dārzu. Tur daudz ko redzēt. No īstajiem mērkaķiem arvien var mācities pazīt neīstos. Viltīgās lapsas, spītīgie āži, vientieši jēriņi, rijīgie krokodīļi, acīgie maitu putni arvien spēj pasniegt privātstundas. Visiem ir savi līdzinieki cilvēku sabiedrībā.

Nesasniedzis Karlīnes ielu, vagoniņš apstājas. Apkārt rīb, dārd, žvadz. Cilvēki sastingst uz ietvēm. Memi noraugās dīvainajos svešiniekos uz tankiem. Netīri, izdēdējuši. Vairums dzeltenām sejām, šķībām acīm. Rokās sažņaugtas šautenes. Rīgas vīri savelk dūres, paceļ galvas. Sejās pārsteigums, naids, rūgtums. Nodoti, pamesti, iegrūsti austrumu nezvēra asiņainās ķetnās.

Piepeši no vagoniņa izlaužas sievietes raudas. Raud viena, tad trīs, sešas, desmit — abas ietves. Raudas pārsviežas vaimanās. Tērauda kāpurs rāpjas tālāk aklā vienaldzibā.

— Klusu!— skaļi iesaucas kāda vīra balss.— Tie nav cienīgi jūsu asaru! Taisnība jāprasa! Mūsu pašu noziedznieki jāsauc tiesā! Kur viņi tagad ir?

Tālāk, tālāk stiepjas dārdošais rāpulis. Drīz viņš būs Daugavmalā. Drīz aprīs visu Rīgu, visu valsti, visu rožaino varenības balonu.

Rīgas pilī sēd kāds salauzts, pamests vīrs. Sēd drūms, sagumis, it kā visas pasaules svaru nestu uz saviem pleciem. Sēd, domā. Kur šodien palikuši visi tie, kas vakar tik zemu locījās, tik saldi runāja? Kuru vidū viņš bija sēdējis un valdījis. Kuriem uzticējies, kurus karaliski apbalvojis. Vai viņš diezgan skaidri nepateica: Palieciet katrs savā vietā, es palieku savā! Aizbēguši, pametuši… kā to krustā sisto pirms 2000 gadiem. Vienigi Rudums. Viņš ir vēl te. Paaicināt? Nē, lai paliek. Smagākā cīņa pašam ar sevi jāizcīna vienam.

Vientuļais vīrs pieceļas. Grib it kā aiziet. No kaut kā žņaudzoša izrauties. Sper dažus soļus šurpu, turpu pa istabu. Tā liekās tik šaura kā cietuma celle. Kuplbārdis Viesturs pie sienas it kā pasmīn par nemierīgo bezbārdi. Ar kādām tiesībām? Bezbārdis vēl valda!…

Smagnējais augums atkrīt krēslā. Vai šī lepnā doma nemeloja? Ir pienācis brīdis, kad spītība jāatmet. Patiesam, tikai patiesam jābūt pret sevi un visu. Tā saka: šodien tu vairs neesi rīkotājs, darītājs, bet atbildētājs par visu darīto. Kam? Tam, no kā tu baidījies, valdīšanas nastu viens pats uzņemdamies. Viens pats solīdamies darīt, par visu atbildēt.

Atbildība par miljoniem … Cik viegli bija to izrunāt, kad atbildību neviens nespēja prasīt. Cik smags, cik mocošs kļuvis tagad šis vārds. Tas sažņaudz, tas smacē, kā dzirnakmens ap slīcēja kaklu. Cik daudz vieglāk būtu nest tikai vienu simto daļu atbildības par to, kas tur laukā notiek! Par visu nepārredzamo, kas vēl notiks … Deviņdesmit deviņas daļas tad gultos uz tiem, ko sauca par augsto simtu. Uz tiem, kas kritušo tagad un vēsturē tiesās. Kāpēc mums nebija starptautiska nodrošinājuma? Kāpēc mums nebija savienības ar likteņbrāļiem ziemeļos un dienvidos? Kāpēc mums bija ģenerāļu riekšavām, bet nebija aizsargāties spējīgas armijas? Kāpēc aizsargu pulkus uzturēja tikai iekšējā ienaidnieka apspiešanai? Kāpēc bez viena šāviena, bez mazākās pretestibas Latvijas iznīcinātājus kā draugus ielaida mūsu zemē? Kāpēc neprasīja tautas jā vai nē? Tā jautās un tiesās galvas pacēlušie nelabvēļi. Šodien un gadu desmitiem.

Bet kāds pamats bija neuzticēties valstij, kas Latvijas neatkarību atzinusi uz mūžīgiem laikiem? Kādas starptautiskas garantijas vēl vajadzēja? Tādas būtu neuzticības apliecinājums lielajiem kaimiņiem rītos un vakaros. Jā, mums nebija kaujām apbruņotas armijas. Tādas nebija arī leišiem un igauņiem. Bet mēs cēlām skolas, daudzas jaunas skolas, Latvijas lepnumu. Un tagad? Esi taisnīgs pret sevi! Kas un ko tagad mācīs šajās skolās? Kas notiks ar aizsargiem? Ar visiem tiem, kuriem, pēc krievu prasības, liedzu izceļošanu uz ārzemēm? Kārli Ulmani, tu nebiji nemaldīgs. Tu noticēji bezvērtīgām papīra lapām, ko sauc par politiskiem līgumiem. Tevi piekrāpa. Bet kāpēc par nemaldīgu sevi izsludināji? To prasīja vara.

Vara … Kāda briesmīga narkoze! Nekad tās nava par daudz. Nekad uz to nevar droši paļauties. Kas spēj no tās atraisīties? Viņš to nespēja. Domājās kungs — bija un palika savas varas gūsteknis. Arēji liels, slavens, iekšēji sīks, patmīlīgs. Šodien par to jāatzīstas, šodien viņš skatās pats sevī. Tiesā un aizstāv pats sevi.

Vai Kārlis Ulmanis bija godkārīgs? Alka ziedu, glaimu, slavas? Nē, viņš bija tikai neatlaidīgs, mērķtiecīgs darba vīrs. Glaimus, slavinājumus prasīja vara sevis labā. Vai viņš alka visas tās apsveikumu telegrammas, tos padevības, uzticības apliecinājumus no visādu sugu karjēristu mutēm? Tie bija tautas gribas viltojumi, nepieciešami vienvaras pamatojumam. Šī vara prasīja melus. Tas šodien jāatzīst, skatoties patiesības spogulī.

Kārli Ulmani, tu pirki lišķīgus, iedzīvoties kārus krustdēlus tāpat kā siļķes un mākslīgus mēslus. Tu piemiedzi acis pret viņu korrupcijām un teici: kādi māli ir, ar tādiem jāmūrē … Vai tu runāji patiesību? No kā viņi neaizskarami brieda: no tavas kabatas, vai tautas sviedriem? Nē, nē! Viņu patmīlīgā uzticība nebija vajadzīga man, Kārlim Ulmanim, bet varai, vienotās tautas idejas uzvarai. Kad tas būtu noticis, Ulmanis meklētu godīgākus, lietpratīgākus palīgus. .

Vai viņš pats bija mantkārīgs? Vai pievāca muižas, namus, uzņēmu­mus? Nē, to viņam nevar pārmest. Viņš gribēja strādāt tīrām rokām. Ulmanis sāks no jauna, to pierādīs. Grūtības ir, lai tās pārvarētu.

Kārlis Ulmanis nestaigāja akls — savas varas laikā viņš bija kļuvis tikai īsredzīgs. Neredzēja tālāk par saviem tuvākiem liekuļiem, pašla­buma meklētājiem. Rožainās acenes bija šo ļaužu augstākā gudrība, drošākā blēdība. Tagad tev tas godīgi jāatzīst, Kārli Ulmani. Tikai neattaisno ar to pats sevi. Esi patiess tagad, kad rožainās acenes pēkšņi nokritušas, sasprāgušas. Kad drausmīgā patiesība, šausmās ieplestām acīm, skatās uz varas pamesto vīru. Prom, prom! Tas tikai ļauns murgs! Kārli Ulmani, tu esi grūti slims! Tevi māc pekles rēgi. Kur ir tie, kam tu uzticējies?

Uzticējies… Esi patiess! Savai tautai tu neuzticējies. Baidījies pazaudēt varu. Uzticējies lielajam, draudzīgajam kaimiņam austrumos. Tas necēla nekādus iebildumus pret taviem vienvaldības plāniem. Tātad tos atbalstīja. Un tagad? Tagad par atļauju izbraukt uz Šveici viņi prasa visu uzcelto pašam nojaukt. Atteikties? Mirt kājās stāvot, ne uz ceļiem nometoties — kā daudzreiz mācīji. Kā virišķību un pašlepnumu sludi­nāji. Tā tu būtu konsekvents, Kārli Ulmani. Neviens tev nevarētu pārmest gļēvulību, nodevību. Bet… te tu nepaliktu savā vietā, kā esi solījis. Tikai aiz robežas tu varēsi turpināt cīņu par Latviju. Tauta to sapratīs. Uzspiesto izpirkšanos attaisnos. Ulmanis jau ir tikai cilvēks. Tur viņš meklēs atkal tiešus sakarus ar cietēju tautu. Ne ar tiem, pret kuru iedzīvošanās kāri viņš bija piemiedzis acis. Sedzis savējo blēdības, kuku|ošanas, izspiešanas. Tas būs cits Ulmanis.

Pelēkā tērauda tanku rinda ir aizrāpusies līdz laukumiņam dzelzceļa stacijas priekšā. Tur no Latgales priekšpilsētas izaicināts kāds simts apsveicēju. Latviešus grūti pamanīt. Kliedz urravas, rāpjas uz tankiem, bučojas ar šķībacainajiem. Kad turpat prefektūras atsūtītie seši policisti grib nelūgtos viesus kaut cik aizsargāt no uzbāzīgās mīlestības, sace|as nelaba kņada.

—   Nost asinssuņus, policistus! Nost strādnieku bendes! Lai dzīvo Padomju savienība! Lai dzīvo lielais biedrs Staļins! Sitam viņus nost! Karam augšā! Sviežam kanālā!— skan alkoholā aizsmakušas balsis.

Trīs policistus nosit, iesviež kanālā. Uzvara! Pirmā uzvara! Asinskā­rais bars gavilē- Tagad uz prefektūru! Uz Centrālcietumu! Uzlauzt vārtus! Atbrīvot ieslodzītos! Atriebt! Atriebt! Izsūcējus pie karātavām! Nāve Ulmanim!…

Kāds vīrs Rīgas pilī to nedzird, nenojauž. Viņš tur ir jau gūsteknis uz savas varenības drupām. Visu noteic, izšķir, riko Padomju sūtniecība. Rīdzinieki to nedrīkst vēl zināt. Prezidents sēd savā vietā, kā teikts, kā solīts. Viņš okupantiem vēl vajadzīgs.

—   Ruduma kungs, piezvaniet manam šoferam. Mazs izbraukums pa pilsētu.

—!?…

—   Ko jūs tā stāvat? Kam neatbildat?

—  Tas laikam nebūs iespējams, prezidenta kungs. Pilī ienākt vai iziet ir stingri aizliegts. Lejā stāv viņu sardze. Rīko krievu komandants. Mēs esam gūstekņi.

—  Tad zvaniet uz Padomju sūtniecību. Es vēl esmu prezidents. Es tā vēlos.

Pēc stundas pienāk atbilde. Var izbraukt. Pa Brīvības ielu līdz dzelzce|a pārbrauktuvei. Nekur neiegriezties, nekad nepieturēt. Prezi­dentam jābrauc vienam. Nav atļauts sarunāties ar publiku. Braucēja drošības labad, viņa vaļējo mašīnu pavadīs sardze civilā.

Kam vajadzīga šāda komēdija ar sardzi? Vai mazums braukts bez ieročiem? Neziņā satraukta pukst prezidenta sirds, kad viņš iekāpj savā amata mašīnā. Mieru, mieru, mieru — viņš diktē pats sev. Jādisciplinē sevi ar gribas spēku. Jānospēlē sava loma, kā daudzkārt jau darīts. Vai jāsmaida ari? Nē, šoreiz neiederēsies. Jābūt nopietnam, cienīgam. Lai ļaudis redz, ka viņš ir vēl prezidents. īsts, drošs, rūpju nenomākts. Pietiks platmali pacelt, kad pretimnācēji sveicinās.

Prezidents aizdomājies. Šoferis neziņā gaida.

—   Brauciet pa Brīvības ielu. Šoreiz lēni, bez steigas. Lai gājēji redz mani. Es vērošu viņus.

Rudums pie pils loga redz: no Daugavmalas izslīd melna mašīna. Arī vaļējā. Iekšā sēd seši sveši vīri. Turas gabaliņu iepakaļis prezidenta mašīnai. Pa Valdemāra ielu uzmanīgi vēro prezidentu. Pie Nacionālā teātra viņi nogriežas pa labi, tad pa kreisi pa Brīvības bulvāri tālāk. Tur bīstamākās vietas. Pie Brīvības pieminekļa būs ļaudis. Nesīs ziedus, vainagus. Esplanādē novietojušies krievu tanki. Tur vēl trokšņos saaicinātie apsveicēji. Kad vieni vai otri pamanīs prezidentu, var notikt starpgadījumi.

Prezidents brauc viens. Vērīgi viņš skatās uz ielas abām pusēm. Ļaužu kā biezs. Pie Brīvības pieminekļa raud, pie Esplanādes kliedz. Kāpēc viņu neviens nepamana? Nesveicina. Nesauc: Lai dzīvo! Varbūt platmale vainīga? Nu viņi redzēs: melnais mētelis, baltais kaklauts, atsegtā galva.

—   Brauciet lēnāk …— viņš saka šoferim.

Brīvības piemineklis jau aizmugurē. Tuvojas Esplanāde. Tur kliedz agrākos saukļus. Nāvi Ulmanim! Bet Ulmani pašu it kā nemaz neredz. Kā tā? To zina tie, kas kapraču izrādi rīko, kas kapračus algo.

Brīvības iela. Vidus tikpat kā tukšs. Ietves čum pārpilnībā. Satrauk­tas sejas. Steidzīgi soļi. Liekās, tie paši nezina, kurp skriet, ko iesākt. Sevī aizņemti, rūpju vajāti. Kas daļas gar citiem.

Šoferis brauc tik lēni kā uz bērēm. Velti! Neviena cepure nepaceļas sveicienam. Vai tiešām nepazīst? Nē! Turpat gluži tuvu pievirzījušās divas pļāpīgas sievas. Viena piegrūž otrai pie sāniem:

—   Skat, skat, kur Ulmanis vizinājās!

Vīrieša balss norūc:

—   Ko šis te vēl blandās! Būtu gudrs, laistos lapās. Tie ar zīda cimdiem neņems …

Miķelis Amālijas dēls zvēru dārzam atmetis ar roku. Tagad tepat pilsētā zvēru būs diezgan. Nomaļis novērojis stacijas laukumiņu, viņš seko izrādei pie Esplanādes liepām. Tur iejūk Brīvības ielas trauksmai­najos gājējos. Redz, ka Ulmanis, visu pamests, aizbrauc uz Juglas pusi. Nē, nē — tik tālu viņš vairs netiks. Maskava jokus netaisa.

Notvers, atvedīs atpakaļ.

Kāda slepena doma iešaujas Miķelim galvā. Viņš pagaidīs tepat uz ielas. Pavēros. Tas nevar vilkties ilgi.

Jau pēc pārdesmit minūtēm Ulmaņa auto tikpat lēni, tikpat vientu­līgi slīd atpakaļ. Ziņkārīgie īsu brīdi pagriež galvu uz ielas pusi. Vairākums nepiegriež nekādu vērību. Tikai Miķelis aizspiežas līdz pašai notekai. Pagriežas pret mašīnu, apstājas. Nu nekas viņu neaizsedz. Mašīna slīd tuvu garām.

Miķelis cienīgi paceļ cepuri. Pamāj ar galvu. Viņš sveicina Ulmani. Valmieras rosīgo, mērķtiecīgo, lietpratīgo lopkopības instruktoru Kārli Ulmani. Vai viņš to saprot?

Braucējs paceļ platmali. Sejā iezīmējas pirmais, tikko samanāmais smaids. Viens tomēr šai tuksnesī parādīja cieņu. Vecais ņirga Šana … Nē, nē! Šoreiz viņš bija nopietns.

Maskavas gūsteknis nav pamanījis, ka sveicināšanas brīdī gabaliņu aiz viņa viegli noklakš vairāki fotoaparāti. No pavadmašīnas veikli izlec divi vīri. Elkoņiem laužas uz sveicinātāja pusi.

Miķelis ir pazudis tuvākos vārtos vai parādes durvīs.

Pār nemierīgi murdošo Rīgu nolaižas smagi murgains vakars. Vakars bez rīta.

Nākamās dienās gūsteknis Rīgas pilī turpina rosīgi darboties. Ar savu tautu viņš vairs nerunā. Nesaka tai, ko nozīmē viss tas, kas patreiz notiek. Kāpēc, vai par kādu cenu tika aizliegts Latviju atstāt visiem tiem, kas tagad pazūd cits pēc cita. Kāpēc lielais, draudzīgais kaimiņš ir te, ielaists bez mazākās pretošanās — tātad laikam uz kādas abpusējas vienošanās pamata. Toties viņš izdod un ar savu valsts prezidenta parakstu apstiprina rīkojumus — citu par citu pārsteidzošākus. Atlaiž visu savu ministru kabinetu — tā vietā ieceļ jaunu. Tur izraudzīti vīri, kuriem par saviem resoriem nav gandrīz nekādas jēgas. Pilsoņi gan, komūnistu nav — tātad prezidentam vēl sava teikšana. Dekorācijas, ko drīz pārbīdīs — saka vieni. Prezidentam tomēr jāuzticas — domā otri, vēl neatmodušies.

Valsts prezidents izdod rīkojumu likvidēt savu aizsargu organizāciju, izdod jaunajai varai tās ieročus. Mēmi aiz brīnumiem, aizsargi vēl tic: Ulmanis gan zina ko dara — viņi būs pasargāti no vajāšanām. Pils tornī plīvo viņa standarts. Jāklausa. Viņš dara un atbild par visu …

Tad kādu nakti, Rīgai murgaini guļot, pa pils vārtiem izbrauc trīs mašīnas. Prezidenta limuzīna starp tām nav. Visas trīs melnas, aizsegtām rūtīm. Tātad brauks uz čeku. Ko tās ved?

Ielas ir tukšas. Šur tur tomēr soļo jaunsavervētās miliču patruļas. Tās uzrauga namus, vēro, kontrolē gājējus, kur kāds parādās. Jaunā vara nav droša par savu rītdienu. Mašīnas nebrauc pa Valdemāra ielu augšup uz Stabu ielas pusi, bet nogriežas gar Daugavmalu. Tur virzās lēni, visas trīs neapgaismotas. Vidējā kāds ierunājas krievu valodā:

—   Lūdzu nepārprotiet, prezidenta kungs! Slepenība ir ievērota jūsu labā.

Otrs piebilst:

—  Te Rīgā ir radušies neapvaldīti ļaudis, kas prasa jūsu galvu. Mums jāatbild par jūsu drošību.

Uzrunātais neatbild.

Mašīnas apstājas pie dzelzceļa stacijas ēkas. Ieeju apsargā bruņota patruļa. Uzgaidāmā telpa tukša. Pa to klusēdami iziet piebraucēji. Visi civilapģērbos, bet iet pa divi blakus, kā ierindā. Uz perona stāv sardze — līdzīga goda sardzei. Tikai šoreiz tie nav Latvijas karavīri — tie ir zilie … Druknais vīrs gājēju priekšgalā pēkšņi aprauj soli. Melnā platmale it kā gribētu pacelties sveicienam, bet roka pusceļā sastingst.

—   Šoreiz iztiksim bez formalitātēm, prezidenta kungs!— blakus gājējs steidzīgi atsaucas.— Arī tie nostādīti tikai par jums gādājot. Tepat jau stāv jūsu salonvagons.

To pateicis, runātājs no sava portfeļa izvelk kādu kuvērā ielocītu papīra lapu:

—   Te būs jums apsolītā ceļojuma pase. Ērtības labad nodosim to vagona pavadonim. Jūsu privātsekretārs brauks pie bagāžas. Tā būs drošāk.

Prezidents stāv apmulsis. Viņš gluži labi pazīst runātāju. Redz, cik cinisks smīns laužas cauri šā cilvēka tēlotai laipnībai. Bet tas nav galvenais.

—   Te ir notikusi kāda kļūda …, kāds pārpratums, mister V.— prezi­dents stomīdamies atdzeļ.— Uz vagona rakstīts: Rīga — Maskava … Es braucu uz Šveici.

—   Pilnīgi pareizi, prezidenta kungs! To mēs zinām — pavadītājs turpina. Ceram, ka neņemsit ļaunā šo mazo ceļa līkumiņu. Pats ģeneralissimus Staļins ir izteicis vēlēšanos jūs sastapt un pateikties par draudzīgo sadarbību. Arī PSRS sūtnis Rīgā un es novēlam jums laimīgu ceļu …

Misters V. sniedz roku atvadām — gūsteknis to nepieņem. Viņš ir atkal piekrāpts!… īsu brīdi klusējis — aši pagriež muguru, lai šie nelieši neredz viņa miklās acis. Tad gurdiem, smagiem soļiem iekāpj vagonā.

No perona dod zīmi lokomotīves vadītājam. Dzelžainais koloss spīvi iešņācās. Necaurredzami tvaika mutuļi pajūk uz abām pusēm. Noslēpu­mainais speciālvilciens uzņem savu tālo gaitu. Aiz aizklātajiem logiem kāds savam liktenim pamests vīrs sabrūk uz sarkanā dīvāna. Viņa lūpas tikko dzirdami izdveš:

—   Ardievu Rīga … Ardievu Latvija … Ardievu vara un slava …

Tautu viņš nepiemin, lai nebūtu jāsaka: piedod.

— Dēliņ, nebrauc pa ābelītēm! Tur aug jauns dārzs!— ar roku mādama, pie kalpu mājas pakša sauc vecā Žebeklene.

— Matuška, te būs sovhozs!— atsaucas padsmitnieks Serjožka. Viņš krauj noplēsto ābeļdārza sētu ratos. Ved uz muižas pagalmu malkai.

Kas tas par savkozi, kas te nu būs, to kalpa sieva vēl nezina. Bij jauna sēta. Tādu kurināmo redz pirmo reizi. Kā tur cilvēks lai nebrīnās? Sausas gan būs tās pagales izkaltušas. Bijušais muižkungs pērn lika sētu uzcelt. Tagadējais atnācis lielu gaisa gabalu no krieviem. Citāda rīkošanās. Lai nu Dieviņš dod, ka labi veiktos. Varbūt kalpu ļaudīm ari atlēks kāds krikums vairāk.

Viss vēl iet juku jukām. Neviens nezina kas, kur un kā darāms. Mītiņi gan notiek katru dienu. Tur labumus sola bez gala. Protams, vispapriekš tiem izsūktajiem jāiemācās pa jaunai modei cīnīties saim­nieku prontē. Kā saka, stakaniski. Bet kā to dara? Ko tas nozīmē?

Laimīgā padomju zeme ir aizsteigusies tālu priekšā šejienes mazajai kapitālistu kolonijai. Pjotrs Izidorovičs Pochļobkins to zināja jau tad, kad vēl nebija spēris kāju aiz lielās Dzimtenes svētajām robežām. Kad vēl Azerbeidžānā bīdīja dzelzceļa vagonus, par ko ieguva vimpeli, goda rakstu, beidzot sarkano karogu visai brigādei. Tad Maskavā apguva staļinismu-ļeņinismu, ar ko vienlīdz sekmīgi var veikt visus uzdevumus. Tā radās bijušās kroņa muižas, tagad sovchoza Staļina Zvaigzne, direktors.

Pochļobkina jūtīgajā dvēselē elpo padomjzemes plašums. Viņš' necieš neko sīku, aizsprostotu, kas ierobežo cilvēka brīvību. Visi žogi starp tautām, valstīm, tīrumiem jānojauc. Tie nav nekas cits kā pūstošās buržuāzijas aizspriedumi. Tā direktors māca darba ļaužu mītiņos tos, kas saprot proletariāta valsts valodu. Mītiņi sākumā jāsasauc divi reizes dienā. Varbūt vēlāk pietiks ar vienu reizi. Neapziņas tumsa vēl dziļa kā nakts.

Muižkungs aizbēgdams pametis daudz liellopu. Visi brūni, iespundēti garos mūra šķūņos. Piesieti ķēdēs, kā vergi. Jābaro, jādzirda, beidzot vēl mēsli jāizvāc laukā. Kāda atpalicība! Tik daudz lieku cilvēku jānodar­bina. Valsts saimniecībā to sauc par kaitniecību. Raksta avīzēs, atceļ no vadītāju posteņiem. Jācīnās par zemāku pašizmaksu.

Jādara tāpat, kā to dara Azerbeidžānā. Tur komūnismam jau ievērojami sasniegumi. No rīta gans izdzen lopiņus ārpus aula. Lai paši pabarojas. Vakaros sadzen laidarā pie upītes. Lai paši padzeras, lai izguļas svaigā gaisā, zem zvaigžņotas debess. Pavasaros ūdens mēslus aizskalo lejā. Atliek tikai pa krēslu atnākt slaucējām. Ar krūzītēm rokās ievākt piena ražu. Tas viss.

Kad Pochļobkins pēc rīta mītiņa paziņo šādu rīkojumu par lopu izvietošanu, neviens pretim nerunā. Kas kuram daļas kā jaunais muižkungs rīkojas. Direktors to uzskata par labu zīmi. Sapratuši, piekrituši. Viņš apmierināts pasmaida, pakasa ap šķidro zoda bārdiņu, aiziet uz kantori. Tur gaida machorkas maciņš, Pravdas numurs papirosku ietīšanai, šādi tādi rajkoma sasūtītie papīri. Lūk, te atkal

jauns kuvērs. Iekšā anketa. Jāreģistrē visi sugas lopi sovchozā. Su­gas? … Ko tas nozīmē? Speca nav. Neērti rajkomā paskaidrojumu prasīt. Jāpasauc grāmatvedis. Tas vietējais.

Ienāk pamazs šķlbplecis, bridi padomā, tad saka:

—  Tas, biedri direktor, ir tā: kad brūns bullis reģistrējas ar brūnu govi, tad iznāk brūns telēns. To sauc par sugas lopu.

—   Vot ta Stučkai— direktors iesmejas.— Atkal jauna birokrātijai Pie mums Azerbeidžānā iztiek tāpat bez reģistrēšanās. Lops pats zina, kas jādara.

—   Vai tad atskrien brūnie?

—   Nē. Raibi un pelēki. Kādi nu kuro reizi pagadās. Bet vai tur kāda starpība? Katram tāpat divi ragi, četras kājas, vairāki pupi vai… Kad atbrauks zootechniķis, pasaki viņam, Michail Amaļjevič, lai saskaita, cik to ragaiņu mums te ir. Nupat pienāca prikazs. Jāreģistrē.

Grāmatvedis iziet. Pochļobkins satin jaunu papirosku. Machorka — brāķis. Nekāda stipruma. Michails solās kaut kur stiprāku izaudzēt. Varbūt nepiekrāps. Jāpaciešas. Direktors ievelk viegli rūgtenu dūmu. Skatās pa logu ārā. Aiz pagalma birztaliņa. Lejāk gar to tek mierīga upīte. īsti piemērota vieta lopkopībai. Kā uz delnas pārredzama. Neko nenozags. Lopus var sadzīt zem kokiem. Gans stāvēs klāt. Aizdzīs padzerties. Ne valgos jāsien, ne laidars jātaisa. Plūdi pavasaros mēslus aizskalos bez kādas raušanas. Bez zirgu un cilvēku mocīšanas. Bet kāpēc tur vēl neviens nav manāms? Vai gans nav sapratis kas darāms?

Pēcpusdienas mītiņā grāmatvedis izsaukts par tulku. Tā un tā tagad jārīkojas. Ar progresīvām metodēm. Vai nav sapratuši? Tā noticis gan. Noturējuši par joku. Bet joka te nav. Padomju ļaudis par tādām lietām nejoko. Viņi cīnās ar visu savu pratu, lai apgūtu darba ļaužu laimi. Tās garās ēkas, kur tagad lopi ieslodzīti, jāatbrīvo proletariāta labklājībai, padomju kultūrai. Staļina Zvaigznei nepieciešama plaša sapulču zāle, sabiedriskā ēdnīca, klubs, sarkanais stūrītis. Viss cilvēka labā. Tas skaidrs bez kādiem iebildumiem.

Iebildumi tomēr paklusām rodas. Trīs dūšīgākie muižas puiši — Eglī- tis, Nūjiņš un Ūdentiņš — ierodas pie Miķeļa apspriesties. Grāmatvedis latviešu cilvēks, pa rusku prot, rakstu darbus pārzin. Būtu jāraksta kāda prašiņa vai bumāga kungiem uz pilsētu. Citādi tas krievs mūs visus iedzīs purvā. Var jau būt, ka ir lāga virs, bet no saimniekošanas nejēdz vairāk kā cūka no saules. Četratā spriež, beigās izlemj: smuki nebūs tā aiz muguras sūdzēties. Vēl drusku jānogaida. Jāpapēta, kādi putni sasēdušies tur augšā. Varbūt vēl treknāki ūpji.

Michails Amaļjevičs ir apsūnojis ar vaiga bārdu. Pavisam maz līdzības ar kādreizējo Miķeli Amālijas dēlu. Protams, ja atskaita iešķībo plecu, šķidros matus, kas palaisti garumā. Var viegli pieņemt, ka no buržuju cietuma izbēdzis, mežā dzīvojis. Staļina Zvaigznē nu būs mierīgs kakts. Klusa dzīvošana, mērena gremošana. Tā viņš būs prātojis, uz šo nomali š|ūkdams.

Puiši joprojām domīgi. Domīgs kļūst arī direktors. Kāpēc tāds gausums, tāda neatsaucība jauninājumiem? Apziņas trūkums, aizsprie­dumi? Vēl nopietnāk jāizņem cauri Staļina īsais kurss. Jāsagādā latviešu tulkojums. No galvas jāiekaļ, jo citādi šie ļaudis netiks pie skaidrības. Neprasa jau no viņiem, lai pušu raujas, kā raktuvēs vai fabrikās. Te vēl nav neviena stachanovieša. Izskatās gan tā, it kā sabotētu. Paši neko, viss ar pirkstu jāparāda. Kaut kur būs kļūda iezagusies — direktors kritizē pats sevi. Paškritika ir atļauta.

Pochļobkins domā, domā, kamēr atrod divus punktus. Nevar tik oficiāli, kundziski no vietējiem norobežoties. Tikai mācīt, rīkot, kā skolotājs skolas bērnus. Jāpieiet tuvāk, biedriskāk. Otrais — visiem zināms, ka latviešu strēlnieki kādreiz dzeršanā sacentās ar krievu spēka vīriem. Bez vodkas ari te tālu netiks. Laikam jau gaida. Jārīko sociālistiskās tuvināšanās vakari. Jāgādā par visu darba ļaužu saplūšanu vienā padomju tautā, kā māca lielie skolotāji. Vispirms jāsadraudzējas.

Direktors dod jaunus rīkojumus. Viens šķūnis, ko te par kūti sauc, jau atbrīvots pārkārtojumam. Vēl jāizjauc siles, jānoplēš redeles. Grīda jau betonēta. Kultūras nams būs ātri gatavs. Izbalsināt vajadzētu, bet kur lai rauj kaļķus? Buržuji nozaguši. ^

Pochļobkins pieaicina Michailu. Cik labi, ka tāds prātīgs, padomju varai uzticams vīrs te ieradies. Saprot lietu. Nekādus iebildumus neceļ. Velti neprāto. Var paļauties. Direktora padoms ir tāds: Neviens lops nedzīvo mūžīgi. Stiprākie izdzīvo, vājākie aiziet bojā. Ir tāda mācība. To atzīst partija. Tāpēc lietas labā, kad tas zootechniķjs ragaiņus saskaitīs, papīros jāuzdod mazāks skaits, paredzamo nobirumu jau tagad atskaitot. Staigā nu vēlāk pa izmeklēšanām. Melo, pierādi, kāpēc tas vai cits lops nosprādzis. Tagad to var izdarīt bez kādām nepatikšanām.

—   Saprotu, biedri direktor!

—   Tālāk ziņosim, ka sovchozs Sta|ina Zvaigzne īsā laikā ir ticis pie jauna, ar visām labierīcībām iekārtota, kultūras nama, kur vietas — nu, teiksim 500 personām. Tas būs plašākais visā rajonā. Cels Staļina Zvaigznes slaveno vārdu. Izdevumu segšanai mazu pabalstiņu pieprasī­sim no rajkoma. Protams, pieticīgi, tikai pārdesmit tūkstošus. Nebūs grūti tev pa posteņiem sadalīt. Tiks mums kāds rublītis kultūras vajadzībām.

—   Klausos …

—.. .šoreiz bez direktora, Michail Amaļjevič! Pietiek ar Pjotr Izidorovič. Tā turpmāk sauksimies. Esam jau tikpat kā biedri.

Pirmā sociālistiskā tuvināšanās sanāk vienlaik ar jaunā kultūras nama atklāšanu. Par svinīgo programmu nopietni jāpadomā. Taupības nolūkos ne rajona komiteja, ne tuvākie kolchozi nav aicināti. Vispirms saimnieciski jānostiprinās, jāsasniedz rekordi. Tad varēs atļauties pla­šāku viesmīlību. Pochļobkins no savas puses dos vodku, zakuskas. Pats teiks arī atklāšanas runu. Kora vēl sovchozam nav. Pūtēju nav. Ņičevo! Atvedīs gramofonu, uzliks padomju himnu. Diez' vai tādu mašīnu ļaudis te kādreiz redzējuši? Pļeskas, ko te sauc par dančiem, nospēlēs tautas muzikanti Jaņic i Braļic. Kādu padomju patriotu dziesmu sameklēs Michails Amaļjevičs. Tā visi tuvināsies.

Pie upītes izdzīts, viss brūnaļu bars stāv birztaliņas malā. Elpo svaigo gaisu, kaujas ar dunduriem. Pļavmalas svītriņa nograuzta, spēkbarības vairs nav. Arvien vairāk aizriet. Tas vēl nav nekas, ja prot zinātniski izslaukt. Slaucējas sūrojas par apsīkumu, taču izslauc trīsreiz vairāk nekā Azerbeidžānā. Tas būs tās sugas nopelns. Ļaunākais tas, ka tepat sovchoza ēkās šur tur dzird vēl govis īdam. Kā tās radušās? No bara izvilktas? Valstij nozagtas? Pochļobkins pamatoti uztraucas.

Michails Amaļjevičs pavīpsnā.— Ne tik traki, biedri Pjotr Izidorovič. Te vēl neprot, kā saka, aci no pieres raut laukā. Atpalikuši, ar laiku izmācīsies. Tie iespundētie ir muižas kalpu privātlopiņi. Katrai ģimenei pa vienam. Katrā bērniņi saskrējuši. Zīdalam pienu vajagot. Nav vēl rīkojuma govis viņiem atņemt.

—   Ja padomju vara atļauj, kāpēc tad slēpj? Nelaiž kopīgā ganām­pulkā?

—   Kūtī turētas, govis viņiem dod vairāk piena.

—   Blēņas! Vairāk izslaukt nevar. Kad salīdzināsim, mums būs Vissavienības rekords. Kur viņi ņem lopbarību?

—   Pa grāvmalītēm sapļauj. Krūmos saplūc. Kur nu kurais ievāc pa nastiņai.

—   Zādzības, Michail Amaļjevič! Zādzības! Viss tas tagad pieder valstij. Nesaki, ka nav zagt iemācījušies. Pie buržujiem zog desmitreiz vairāk nekā proletariātam valdot. Tos privātos lopiņus pievienosim sovchoza ganāmpulkam. Pienu bērniem izsniegsim taisnīgi — pa krūzī­tei katram zīdainim.

—   Lai nu paliek pēc tās tuvināšanās,— Miķelis dod padomu.— Ka nesaskaišās.

Pochļobkins šoreiz piekrīt. Tuvināšanās pirmajā vietā. Puišiem uzdod nocirst vecos ozolus. Par tuvu ēkām pieauguši. Plati izpletušies, aizēno jumtus. Tā tie drīz sapūst. Ja sādžās augtu koki, hātas sen būtu čupā. Kad ozoli izkaltis, būs krietna malka. Kļavu gatve tāpat jānogāž. Apēno, izpūdē tīrumus. Stārķu ligzdas rats jāsadedzina. Tie nederīgie putni nes čūskas mājās. Sovchozs jāpārkārto pēc zinātnes visjaunākajām atziņām.

Mašīnrakstītāja sit klik, klak-klik, klak! Vecais Remingtons klaudz kā pats nelabais. Staļina Zvaigznei centra izdaiļošanas darbiem nepiecie­šams mazs pabalsts. Tā ap 50 000 rublīšu. Tad sovchoza centrs kļūs vispriekšzīmīgākais rajonā, varbūt visā republikā. Pieredzes apmainītāji varēs braukt mācīties.

Tīrais negals ar tiem kanceleju birokrātiem. Pats Vlaģimirs Iļjičs no viņiem brīdināja. Velti! Klāt jauna anketa. Cik kilogrammu piena no katras govs izslaukts, kur tas nodots, cik tauku tur iekšā?

—   Nudien, būs jāatver vesela pētītava ar decimālsvariem!— direk­tors sirdās.— Kur ir zootechniķis? Pasaukt šurp!

Bijušais piena pārraugs Kabatiņš groza anketu pirkstos. Liekās, ka lāga nesaprot. Pieaicina tulku. Direktors grib zināt, vai sovchoza pienam ir tauki piemaisīti. Kur tie ņemti? Kas devis rīkojumu tik izšķērdīgi rīkoties ar valsts mantu?

—   Nav piemaisīti, biedri direktor. Tie tauki ir pienā iekšā. Gan vairāk, gan mazāk. Vienmēr kādi procenti,— zootechniķis paskaidro.

—  Tad izsver, izmēro, Kaboķin, kā viņi tur vēlas.

—   Tā kaste man vēl ir,— Kabatiņš turpina,— varu izdarīt. Bet anketu būs sastādījis nezinātājs. Sver gan uz vietas, bet tauku procentu nosaka pienotavā vai citur, kur pienu pieņem. Mūsu izslaukumi ir tā izsīkuši, ka bail par tiem ziņot.

—   Saprotu, saprotu!— direktors atsaucas.— Neprot zinātniski slaukt. Cik izslauca buržuju laikā?

—   Caurmērā ap 20 litru no katras brūnaļas dienā.

—  Ahā! Nu es tevi pieķēru štukos! Tik daudz piena lopam vēderā nevar saliet. Runā nopietni. Gribēji teikt: divus litrus. Ari tas par daudz.

—   Nē, biedri direktor. Tagad vēl izslaucam desmit, bet var noslīdēt līdz pieci. Ar tagadējām barības normām izslaukumu pacelt nevar.

—  Ar kādām barības normām? Ir zinātniski pierādīts, ka katrs lops pats zina, cik viņam jāņem iekšā. Uz papīra izrēķināts? Tā ir īstā birokrātija. Tagad vairs neder. Kad es sameklēšu īstās slaucējas, redzēsit, kas nāks laukā.

Pochļobkins rīkojas. Jau pirms tuvināšanās trīs muskulīgas slaucējas aiz Zilupes sameklētas. Visas trīs partijas biedrenes. Apzinīgas. Gribot negribot trīs kalpu sievas no slaukšanas darba jāatlaiž. Vecums nāk virsū, pirksti par stīviem. Lai parušinās pa kāpostu lauku, pa sīpolu dobēm.

Trīs okķebrjačkas tūdaļ stājas darbā. Viņām, kā pirmrindniecēm, sava pieredze, sava zināšana. Toļa piesit pie ragiem. Tukši! Gana vaina. Lopi jāsadzen pie paša ūdens, vislabāk ūdenī. Lai var dzert katrā laikā, cik kuram lien iekšā. Kad tur sauss, kā lai slapjš nāk laukā?

Bumbulienes dēlēnu atlaiž. Lai iet skolā mācīties. Griška nāk viņa vietā par ganu. Viņš dzen govis upītē, nelaiž laukā. Tur nu dunduriem īstais kāzu mielasts.

Meitenītēm-magonltēm ir arī sava darba metode. Lielajā Dzimtenē reģistrēta, ieskaitīta darba ļaužu jaunizgudrojumos. Viena tura aiz ragiem, otra aiz astes, trešā spaida tesmeni, velk aiz pupiem. Visas kopā dzied: Ech, ģevočka — krasāvica, dai, dai, dai! … Visas brūnās ģevoč- kas jau vienā dienā izslaukt nevar, toties slaucot piena devas vairojas acīmredzot. Pirmā dienā par 5 procentiem, otrā par desmit, trešā par 12. Ja tā turpināsies, sociālistiskie rekordi droši. Pochļobkins staro uzvaras priekā. Vot ko nozīmē apgūt zinātni pa Ļeņina-Staļina ceļu!

Atlaistās kalpu sievas, protams, skaudīgas bez gala. Tenko: tās krievu stervas lopus pagalam nobeigšot. Kur tas piens var nākt, kad lopiem nav ko grauzt? Ja ziemu atstās turpat laukā, nosals visi kā prusaki sniega. Tas cilvēks, kas te par direktoru saucas, ātrāk vien jāved uz trako māju.

Bijušais Kabatiņš, tagadējais Kaboķins, ir tikpat bezcerīgs. Netic Zilupes brīnumam. Pagrabina savu pārrauga kasti, paanalizē slaukumu. Kā tad! Jau 15 procenti no upītes. Ar visiem netīrumiem. Negribas jau saēsties, bet atbildība var krist uz mani. Vismaz par netīrību jāziņo direktoram.

—   Čepuchā!— izsaucas Pochļobkins.— Ko tu vari izpētīt? Tur vajadzīga vesela laboratorija, studētas galvas. Tu domā, ka piens no pupiem nāk netīrs laukā? Tad pasaki man, balodīt, kas to govs vēderu piesūdo? A nezini! Tad nemaisies pa kājām. Man jāgādā, lai viss iet uz augšu. Nāciet viss kollektīvs man palīgā. Te tev būs īstais uzdevums. Pienācis atkal jauns prikazs. Rudenī Rīgā rīkos lopu izstādi. Katram sovchozam jāsūta savas rekordnieces. Izvēlies to pienīgāko. Sagrūd, ja tas ko līdz, tās savas normas iekšā. Bet tā, lai mēs dabūjam goda rakstu vai sarkano karogu. Pats zini, jācīnās par pienu. Māte Partija to prasa. Mums, bērniem, jāizpilda.

Dziesmu rota tuvināšanās prazdņikam jau gatava. Krievu tautas dziesmas valodas nepratējiem pārceltas latviski. Dzīvo vēl divpadsmit bandīti. .. Šļūc pa mātušku, pa Volgu!… Ej, jamščik, netrenkā zirģeļus!… Jaukas dziesmas! Kad barā samēģinās, skanēs kā orgāns (ērģeles). No latviskām dziedās: Kur tad tu nu biji, āzīti manu? … Ej, saulīte, drīz uz dusu… (Dieva vairs nav, pie kā iet). Bet tev, tu varmāka uz troņa!… (par caru). Protams, nepieciešams arī kaut kas laikmetīgs, varonīgs, patriotisks. Piemēram, par padomju karavīru:

Oķečestvo, ti možeš spaķ — Ja zģes stojū, jebutvaimaķ!…

—   Lieliski teikts, Miša,— Pochļobkins uzslavē.— Citādi visādi lie­liski, kā pats Puškins vai Makovskis, tikai tas tautiskais izsauciens neiet cenzūrai cauri. Tagad viss jādara kuļturno. Jāēd, jādzer, jāsēd aiz pakša. Tikai kuļturno! Pārtaisi to izsaucienu citādi. Piemēram: čort s toboju!

Otru patriotisko dziedās tā: Oķec Staļin, naš krepkij zāmok! (Tēvs Staļins mūsu stipra pils.) Trešo: Priģī, oķec Staļin!… (Nāc ak

Staļintētīt, žēlīgi mūs svētīt! Komūnisma sargs un gans, sargi, glabā Tu mūs pats!)

—  Abas labas,— Pochļobkins piekrīt.— Par Tēvu un Skolotāju nekad nav par daudz dziedāts. Viņš Tēvs, Partija māte. Jāslavina viss, ko tie abi dara.

Pie sadziedāšanās pasaukti Jānīts ar Brālīti. Tie ir divi iecienīti mūzikanti. Abi dzīvo Cūsleju pirtiņā. Staigā pa ballēm, pa godiem, pa talkām pelnīdamies. Jānīts smags kā bluķis, garš kā baļķis. Brālīts sīks, viegls kā izžuvis skals. Jānīts spēlē ermoņiku, kaut neredz ne nieka. Brālīts čīkstina vijoli, kaut klibo uz abām kājām: viena greiza, otru pievelk. Kopā sanāk braši valši, feinas polkas. Šoreiz jāpalīdz balsis noturēt.

Dziedātājos, kā mēdz teikt, izceļas mazas domstarpības. Kalpone Līža, ticīga sieva, spriež tā: tās mūsdieva dziesmiņas, ko dziedam baznīcā, nebūs labi tā pārtaisīt. Baznīca paliek baznīca, mītiņš paliek mītiņš.

—  Tā nu tīri gan nav, kā sievieši spriež,— atrūc viņas vecais, liels prātvēderis.— Baznīca ir ticīgo mītiņš, savkozis — neticīgo mītiņš. Kā­pēc katram savas izdomāt?

—   Pag', pag'. Čemuru māt'— pārtrauc diriģents Miķelis.— Palūko­simies, kā ar mūsdievu tās lietas guļ. Baznīcas Dziesmu grāmatā stāv rakstīts:

Izraēļa sargs un acs, Sargi, glabā tu mūs pats!…

Vai mēs esam izraēļi? Vai viņu debestētīts ir mūsējais? Ak tu domā, ka mēs Dieva priekšā esam tādi paši kā izraēļi? Nekā nebija! Viena āda pēc viņu likuma par daudz. Jāapgraizās pie rabīna.

—  To nu gan nepieļausim!— puiši smejas.— Mēs te neesam nekādi rūnāmie kuilēni!…

—   Vai par to stipro pili nevarētu izmest?— kāds ievaicājas.— Tās pilis sen jau sabrukušas. Mūsdienu bumbām tur nav ko darīt… Ja Dievam tik vien tā stipruma, tad viņam jāiet pensijā.

—   Lai nu paliek!— cits iebilst.— Tur tālāk nāk patiesi vārdi:

Lai ir to velnu diez' cik daudz. Ka mūs grib visai parit — Mēs tomēr esam latviešdraudz, Mums neko nevar darīt…

Vienojas, ka abas dziesmas dziedāmas. Jānīts pavadīs ar savām ermoņikām.

Bijušā kūts kupli izmeijota. Turpat puse birzes nolīsta. Kur pēc šejienes paraduma kas nepieciešams, tur tagad nav ko saudzēt — domā Pochļobkins. Kultūras namam jābūt priekšzīmīgam. Vienā galā garš galds vidū, pārklāts ar sarkanu drēbes gabalu. Aiz tā pakārts visu mīļotais Tēvs un Skolotājs Josefs Visarionovičs. Uz klona ar dažām noplēstās sētas naglām sasisti soli. Tālāk pāris garu galdu mielastam. Aiz tiem brīvs laukumiņš dančiem.

Pochļobkins nav ļaudīs manāms. Viņš sēd viens, kantorī ieslēdzies. Kūpina machorku, gatavo svinīgo uzrunu kollektīvam. Toties Oļa, Poļa un Toļa starājas publiski. Viņām svarigs uzdevums. Jāizcepj lielais draudzības pīrāgs. No tā viena kodīs visi, kairs pa mutes tiesai. Tad sabučosies kā brālīgajiem klājas.

Šodien trīs magonītes ir izcepušas izmēģinājuma pīrāgu. Aplaiza pirkstus, pacienā puišus. Redzēs, ko šie darīs … kā pateiks spasībo! Pa prāvai drupačai atmet arī Jānītim un Brālītim. Pirmām vairāk, otram mazāk. Garmoška labāk patikusi.

Brālīts žēli noskatās, ka Jānīts ēd ilgāk. Ēd, pagāns, neprotās, ka jādalās. Mājup ejot, Brālīts pagānu noved līdz upītei. Tikko nolijis pamatīgs lietus. Var teikt, radusies upe, līdz malām pilna. Bet Brālīts uzsauc:

—   Lec, Jānīt! Grāvīts . ..

Jānīts lec. Noplunkš, noburbuļo. Pazūd, paceļas. Odens dziļš, Jānīts garš. Dibenā nepaliek. Kad pasniedz roku, izkāpj malā.

—   Makten pielijis,— nosaka Jānīts.

Nu viņš nokristīts,— nodomā Brālīts.

Tad abi, rokās saķērušies, iet tālāk.

Vīstošo bērzu smarža sajaucas ar rūgteno kūtsmēslu smaku jaunajā kultūras namā. Sovchoznieki skatās, brīnās: kas te par varenu stadalu iztaisīta! Varēs dancot dien vai nakti, kad kājas niez. Tikai tie nabaga lopiņi … Pēkšņi noklankš vecais kūts zvans. Ļaužu balsis apklust. Direktors stāv svinīgi taisns, smaida. Viņam ir ko teikt, ko sacīt. Viss labs nāk no atbrīvošanas. Zeme atbrīvota, padomju ļaudis atbrīvoti, lopu šķūnis atbrīvots. Slava varonīgajai Sarkanai Armijai! Slava tās Vadonim, visu mīļotam ģeneralisimam Josifam Visarionovičam Staļinam! Urrā! Gaisma nāk no austrumiem. Šī jaunā gaismas pils to spoži apliecina. Šodien te vēl deg tauku sveces. Tā ir izšķērdība. Drīz degs zinātnes gaisma, elektrība. Tad nakts kļūs par dienu visā padomju zemē. Visu darīs mašīnas. Visi būs bagāti, neviens vairs nezags. Mūsu valsts ir kā liela vista, kas zem saviem varenajiem spārniem paslēpj daudzus no kapitālistu vanagiem izglābtus cālīšus. Mums visiem jāsaprot viņas kluksti, tāpēc runāsim vienu, visiem saprotamu valodu. Tuvināsimies kā brāļi un māsas, mīlēsim mūsu plašo Dzimteni. Komūnisms ir cilvēku atbrīvošanās no mantām, no šķirām, no tautību aizspriedumiem. Ar šo mācību, kas vienmēr un visiem jāmācās, mēs atbrīvosim visu pasauli. Lai dzīvo mūsu komūnisms zem Staļina Zvaigznes! Urrā!

Ļaudis klausās vērīgi. Plaukšķinātāju maz. Jāpaciešas. Neapzinīgie vēl vairākumā. Acis ap pīrāgu vien mielojas. Puikas jau divi reizes nācies aiztriekt, lai nenolaiza tauka garozu. Nedrīkst tik vienkārši apēst. Tas jādara ar ceremoniju. Vispirms lai noskalojas, ieķer pa tējas glāzei baltā. Lai izlec kamarinskuju.

Ar tuvināšanās nodomu Pochļobkins apsēžas pie puišiem. Mīša arī turpat apmeties.

—   Nu, malači, kā sviežas, kā griežas?— direktors laipni apvaicā­jas.— Vai vodočkas pietiek? Toļa, pielej man arī vienu tējas glāzīti! Bet kā jūs īsti sauc pēc goda vārdiem? Jegļic! Velna vārds, grūti izrunājams. Ņūjic? Mēli var izgriezt! Ko tie vārdi nozīmē?

—  Jolkin i Palkin,— tulks paskaidro.

—   A tas trešais? Uģenķin.

—   Krieviski: Vodkin.

—   Lieliski! Lieliski! Tad sauksim jūs, brašie malači: Jolkin, Palkin, Vodkin. Tā būs man vieglāk izrunāt. Drīzāk, labāk sapratīsimies.

Jānīts ar Brālīti rauj ko spēj. Kamarinskuju neprot. Toties polkas lai lec vai līdz griestiem. Bet lēcēju maz. Kur tu neēdis paleksi? Vodkotāji kļūst arvien skaļāki. Nebeidz, nerimstās. Sievas lūrē uz vareno pīrāgu. Cik ilgi tā lūrēsi? Laukā jau satumst. Rīt izstrādes diena. Vai skatīšanai vien nolikts?

Beidzot ir pienākusi kopus pīraga kārta. Brīdis tik svinīgs, ka direktors nespēj klusēt. Tās pašas draudzības labā viņš teic dažus patīkamus vārdus kalpu ģimenēm. Nāks jauna atbrīvošana. Atpalikušos privātniekus sovchozs atbrīvos no viņu lopiem. Tie ir lieka nasta, buržujisks aizspriedums. Lopus pārņems valsts. Bet lieli un mazi te sēdēs fabrikā-kukņā pie kopīga galda. Visus baros Staļina Zvaigzne. Nevie­nam vairs nebūs jāzog krūmos un grāvmalēs valsts zāles nastas. Sievām nebūs jāstāv pie pavarda, jāvāra katrāi sava putra, jābāž katrai savam bērnam lupatiņa mutē. Visus piebāzīs, pabaros padomju bērnu silēs, kādu nav citur pasaulē. Nāk laimīgi laiki, nāk komūnisms! Tad nu kodīsim pirmos kumosus no laimīgā kopus pīraga! Darīsim to lielā vienprātībā par godu mīļotam Tēvam Staļinam un mīļotai Mātei Partijai!

—   Brauc ratā ar savu pīrāgu!— kāds vecis norūc.— Rij pats! Ne es tava pīraga, ne savkoža izkāmējis …

Sievas gāgina niknāk, skaļāk. Ļautiņi, kampjiet to muldoņu ciet! Tas krievs vai nu traks vai apdzēries! Lopus noņems! Bērnus noņems! Skaidra razbainieka valoda. Kad tik neizdara arī. Nu, ko vēl gaidat! Gļēvuļi! Zaķapastalas! Aiz muguras mutes līdz ausīm. Visi tad zin, kas darāms. Te stāv kā pie dievgalda. Vai tās krievu bābas apbūrušas?

Sievas ber kā no Iožbērējiem. Pochļobkins stāv pagalam pārsteigts. Mēms, izbrīnējies. Kas noticis? Ko lai iesāk?

Pavisam negaidot nodziest sveces. No mugurpuses direktoram galvā uzšaujas maiss. Garš maiss, līdz pašam klonam. Stipras rokas Pochļob- kinu atsēdina. Maisa gals aizvelkas ciet. Tad šļūciens pa klonu. Kūtī klusums. Dip tikai daudzas kājas. Nevienas aizstāvja balss. Neviena glābēja. Klusē arī maisā iebāztais.

Pochjobkins sajūt vieglu atsitienu pret zemo slieksni. Viņu velk tālāk. Uz upi? Pie zara? Par ko? Par draudzību? Par komūnismu? Viņš gribēja labu darīt šiem neapzinīgajiem Jaudīm. Laikam būs taisnība tai vecajai pasakai pa kāda pasaules pestītāja galu …

No rīta maisu atrod starp nozāģēto ozolu bluķiem. Tur guļ Pochļobkins, krustā nepakārts. Nekāda izmeklēšana neseko. Tikai grāmatvedis ir pazudis. Aiz piesardzības? Kas to lai zina. Direktors iesniedz lūgumu priekšniecībai pārcelt/viņu uz sovchozu Komūnisma ceļš. Jācer, ka tur būs apzinīgāks, pateicīgāks kollektīvs.

Viņam līdzīgu atsūta vietā. Tas nepaspēj īsti darbu uzsākt, kad vācieši jau laužas uz austrumiem. Staļina Zvaigzne laižas uz rietu.

Svelmaina diena. Nav ko brīnēties, jūnija vidus. Debesis kā zils, rūpīgi izgludināts plīvuris. Saule lec agri, riet vēlu. Nemaz nedabū atpūsties.

Šanas virsaitis nav ticis tālāk par Rīgu. Valmierā čekisti pēc uzņēmumiem viņu viegli sameklētu. Uzaudzēt bārdu liktos vietējiem aizdomīgi. Drošāk to izdarīt kaut kur Rīgas nomalē, draugu pajumtē. Nu Miķelis nav vairs viņš pats, bet kāds apsūnojis austrumnieks. Patreiz viņš nāk no Daugavmalas. Nebūtu par ļaunu nokļūt uz kādu ārzemju kuģīti. Kaut vai ogļu bunkurā. Bet ārzemju kuģi Rīgā vairs nerādās.

Miķelis iet droši pa Brīvības ielu. Tagad to sauc par Ļeņina ielu. Ardievu brīvība! Savas apmātības vergs Ļeņins nekad nav bijis brīvs … Veikaliem jau krievu uzraksti blakus latviskajiem. Daudzi slēgti, preces izpirktas. Stabu ielas krustojumā, vienstāvu namelī, bija kāds ēdienu veikaliņš. Solīds, kaut lēts. Balti apklāti galdiņi, puķes vāzēs, laipna apkalpe. Atvērts gan! Iegriezīsies. Pastaiga kopš agra rīta pamodinājusi izsalkumu.

Miķelis ieiet pirmajā, plašākā istabā. Tavu brīnumu! Kā te viss pārvērties! Netīrs, neapklāts, sasviests juku jukām. Logiem aizkari norauti. Kaut kas līdzīgs krievu tējnīcai. Ož pēc alus. Bet kas tur dziļāk, aiz sarkanajām portjērām? Ahā, priekšā ierīkots traktieris, ēdamsalons pārcelts aiz tā. Ienācējs apsēžas, paņem ēdienu karti. Te tik ir ko izvēlēties!

—  Lūdzu jūsu kartiņu!—oficiants saka krieviski un paklanās. Bijušam viesmīlim tagad ir priekšauts ap vidu, dvielītis uz rokas. Viņš iemanījies druskas veikli noslaucīt pagaldē.

—   Kādu kartiņu?— viesis brīnās.— Pasi?

—   Nē, biedri. Partijas kartiņu. Citiem te ieeja aizliegta,— oficiants pasmaida.

—  Tad pierakstiet mani par biedri. Man ir veselīga māga.

—   Nav manos spēkos, pilsoni. Griežaities pie Lāča.

Miķelis iznāk uz ielas. Ērmoti laiki, jocīgi ļaudis. Jau gadiem ilgi cīnās par brālību, par vienlīdzību, bet divas šķiras atkal jau gatavas. Ar un bez kartiņām. Vienai ērts salons, otrai netīrs traktieris. Akurāt tāpat kā cara tētiņa laikos.

Kāpēc tos pagraba logus aizmūrē tepat ielas otrajā pusē lielajam mūra namam? Ulmaņa gados tur mitinājās Iekšlietu ministrija. Vai tik skaistā namā kartupeļu noliktavu ierīkos? Jāpavaicā amatniekiem.

—  Jel nevaicā …— kāds pus pa jokam atbild.— Vai nezini, kas tur iekšā notiek? Pusdzīvu preču noliktava te būs. Lasies tālāk!

Miķelis pamet skatu uz parādes durvīm. Tur stāv zilcepurains čekists. Aptur katru, kas grib ieiet. Pēta caurlaides. Pēkšņi viņa prātā iešaujas liktenīgais lapseņu pūznis Lielbrenču kūtsaugšā. Prom, prom!

Pa Valdemāra ielu ejot, degunā iesitas ceriņziedu smarža. No kādas sētas? Varbūt vēja šalts atnesusi no kanālmalas? Tā tagad zilās kupenās. Jāparaugās, kas Bastejkalnā notiek. Kas zinā, būs vēl kāda tase kafijas, kāda sviestmaizīte. Tur jau tas zvirbuļu posts. Cik platmales nav pārpresētas, cik frizūras pārfrizētas. .. Šur tur atvērtos restorānos uzkodas, zakusočnajas ar stipriem dzērieniem mazajiem brāļiem nav pa makam. Kā ir, tā jāiztiek.

Miķelis sēd pie paviljoniņa, zelē sīkstu kafijmaizīti. Ļaužu daudz, visi sveši.

—   Miķeli! Kā tu te pagadījies?— piepeši atskan sīka sievietes balstiņa. Tad roka sniedzas sasveicināties.— Vai atļauts piesēsties?

Trausls sievietes augums graciozi apsēžas. Ne vairs pirmā svaiguma, bet tuvu tam pēc uzposuma, izkrāsojuma. Sejiņa manāmi atjaunota, pirkstiņi manikirēti.

—   Vai vairs nepazīsti? Mans Dievs! Esmu laikam jau novecojusi. .. Biju kādreiz Valmierā biedrības zivs. Pārgaujas Mailīte. Atceries? Kara laikā aizbēdzu večiem līdz krievos. Ielauzījos pa ruski. Tagad sēdu telefona centrālē. Ak tu mūžiņ, cik grūts darbs! Astoņas stundas sauli neredzu. Ausis aizkrīt, mēle izžūst. Bet laukā pavasaris. Viss zied, smaržo kā Mildas dārzā. Ak tu skaistā pasaulīt! …

Miķelim pļāpa nepatīk. Kā lai uzmin, kas aiz ādas. Telefona centrālē sēdina tikai uzticamās. Jālūko izpatikt. Citas izejas nav. Viņš palūdz oficiantei vēl vienu cigoriņu kafiju un sīksto maizīti. Ja zivs, tad jāiebaro.

—   Jā, pavasara laiciņš,— Mailīte turpina,— tas ir tāds, kā dzejnieki saka: katra mušiņa paliek dulla. Ja nu vēl caurām dienām jānoklausās, ka citi pa drāti sačukstas: Koļočka! Oļečka! Atnāc šonakt! Gaidīšu. Logs būs vaļā. Mamma nav mājā… Kad lietus nelīst, aicina parkā uz sola. Zināmā vietā. Tversim mirkli. Baudīsim dzīvi. Uz redzi, mīlulīt! Ar kvēlu skūpstu, balodīt! … Kas to var izturēt? Brūtgānu jau netrūktu. Nošķiebtos zābakos, machorku sasūkušies. Par oficieriem saucas. Negri­bās! Sīrapaini muldas. Id kā pie siles. Tu, Miķeli, esi ciniķis, bet savu lietu zini. Uz tevi meitene manā jaunībā var pajauties. Vai šonakt palieci Rīgā? Vēl nezini? Paliec gan. Man ir viena skaista ideja. Aizbrauksim uz Arkādiju pasapņoties.

Lamatas vai izsalkums? Kā tikt vajā? Aizrunāsies ar nevaļu — sekos pa pēdām. Mājup iet tad nedrīkst. Pagaidām jāklausa. Jāvēro. Jāgaida izdevīgs gadījums, lai atkratītos. Viņi aizbrauc uz Torņkalnu.

Arī Arkādijā zied ceriņi. Kļavas, liepas elpo svaigā zaļumā. Mazais ūdenskritumiņš čalo ar vakara vēsuma balsi. Kuplie krūmu puduri ir vienīgā vieta Rīgā, kur lakstīgala sit savu tralli.

—   Vai paviljonā spēlē?— Miķelis ieminās.

Nē, mūzikanti izklīduši, sadzīti krogos, zokusočnajās. Var jau iztikt ari bez mūzikas.

Ej augšā vai lejā, soliņi visur aizņemti. Jāpastaigājas, jāpagaidās. Varbūt pēc pusnakts paretināsies. Rītā darba diena. Šaniešu pāris staigā brīdi klusēdams, domādams. Vai tie sapņi smaržu, čukstu, saldu nopūtu pilnajā gaisā? Varbūt kas cits? Kas to lai uzmin.

—   Saki, kas tas ir: mīlestība? Mailīte iečukst Miķelim ausī. Ieskatās acīs, ciešāk pieķeras pie rokas.

—  Tā ir savedēja. Strādā, lai no diviem iznāktu trīs… vai vairāk.

—   Fui, tu esi ciniķis, mans draugs! Kur paliek tā rožainā migliņa, tā dievīgā romantika, kas ir īstā mīlestība?

—  Tā izzūd, kad skuķe ir atsegta, iegūta. Kad zēns ir aizvilkts līdz altāram, iekalts gredzenā. Tas Kungs Cebaot nesvētī romantiku. Viņš grib, lai vairojas.

—   Šana! Tu runā kā Ripā! Es tā cerēju, ka mēs, kā kādreiz jaunības dienās … Lai paliek! Runāsim par ko citu. Katrs vīrietis mūsu dienās grib būt ģimenes galva …

—.. .un katra sieviete grib būt kakls, kas šo galvu groza,— Miķelis pārķer aizdomīgo teikumu.

—   Nu tas jau par daudz!— Mailīte iesaucas.— Krievi saka: tut bez vodki ņe razberjoš! Skaidrā prātā ar tevi būs grūti saprasties. Paviljonā ir bufete.

Bufetē patukšs. Kas slāpis, jau iestiprinājies. Tagad tikai pa pāriem. Bet kur lai tie pārojas, kuriem nav vietas? Jānīkst te puspamestā bufetē. Jārunā par putniņiem. Kāpēc tie dzied? Vai savu radītāju slavēdami?

Nē, mātīti saukdami. Bet kad ši jau perē? Ne radītājam pateikdamies par sava paša darbu, bet olu zagļus brīdinot.

—   Šana, Šana! Atstāj jel kādu pllvurīti uz to brīnumu, par ko ģimnāzijās laikā mēs, skuķes, tā jūsmojām.

To darīja jauno asiņu atmoda, pubertāte — domā Miķelis, bet nebilst vairs ne vārda. Lai paliek plīvurītis. Nodevības te nebūs. Par to jābūt pateicīgam. Viegli ieskurbuši, viņi iziet nakts vēsumā. Tumšākās stundas jau izbālējušas. Ziedi smaržo kā parfīma fabrika. Soliņi tukši. Kas darāms, izdarīts.

Viņi apsēžas pie uzkalnes. Aiz muguras krūmu puduris. Priekšā ceļš uz pilsētas pusi viegli pārredzams. Lejāk dīķītī peld gulbju pāris. Tāls klusums. Tikai lakstīgala vēl sit savus klakšķus ar sidraba āmurīti. Mailīte atliecas uz Miķeļa pleca kā drošu balstu meklēdama. Vai salti? Jā, vairāk siltumiņa nekaitētu. Tad viņa kā sapnī deklamē pārveidoto Poruku:

Birzē pogā lakstīgala, Pogā vaļā, pogā ciet…

Pieplok vēl ciešāk, pati atbalso: Ak, kaut tā būtu … Divas karstas rokas cieši apvijas Miķelim ap kaklu. Vairāk viņi nerunā.

Asi griezīgi žvadzieni atlido no Torņkalna stacijas. Ieklaudzās vagonu spiedoļi, ievaidās sliedes, iešķindās bremzes. Tur sabīda lopu vagonus. Cita citai blakus izaug garas, sarkanas rindas. Laimīgais pāris skatās, brīnās. Kur te raus tik daudz lopu? Vairums jau izkauti, aizvesti. Tramvajs vēl neiet. Nokāps lejā paraudzīties.

Sliežu ceļu pāriet bez traucējuma. Laikam nepamanīti. Vagonu rindām klāt netiek. Apkārt uzcelts augsts dzeloņstiepļu žogs. Pelēkie krievu zaldātiņi, šautenēm rokās, staiga uz priekšu un atpakaļ. Tā vien liekas, ka tur visu Latvijas zeltu aizvedīs.

Mailīte atvadās. Viņai jāsteidzas. Tā pati telefonu centrāle. Nu varēs mierīgāk strādāt. Paldies, priekšniek!

Priekšnieks skatās, pēta tālāk.

—   Ei, zemļak, ko tu te sargā?

—  Aizliegts sarunāties. Pats redzi uzrakstu.

—   Papirosu vēlies? Tāpat bez runāšanas.

—   Spasībo! Dod tam tur arī. Citādi nodos.

—  Tā. Izdarīts. Te būs vēl.

—   Panāc, kungs, gabaliņu tālāk. Redzu, esi no vietējiem. Laikam jau radi paņemti. Sieva vai brūte?

—   Nupat aizgāja mājā,— Miķelis piebilst.

—  Čort poberl! Kā viņa tika laukā?— zaldātiņš satrūkstas.— Ech, tie sargi viņā pusē nekam neder! Brāķis … Ej prom!

Iedams Miķelis atskatās. Pa lopu vāģa aizrestoto lodziņu kāds viņu pamanījis. Sauc:

—   Miķeli! Miķeli! Te Nikolajs Kalniņš. Saeimas deputāts. Paklausies!

—   Nāc laukā!

—   Nevaru. Apcietināts. Paskaties uz vagonu!

Uz sienas uzraksts: «Divpadsmit zirgiem. Trīsdesmit sešiem cilvē­kiem.» Ar krītu pierakstīts: Gala stacija Nariļska (Sibirija).

Krieviņš ar šauteni pagriež muguru. Viņš lēni soļo tālāk. Neko neredz, nedzird. Kalniņš turpina:

—   Lūdzu steidzies. Uzmeklē Andreju Upīti. Viņš tagad būs ģildē, rakstnieku kongresā. Pasaki viņam, kur mani iegrūduši. Te ir noticis kāds pārpratums. Steidzies!

Pie ģildes nama Miķeli aiztur. Kur caurlaide? Nav, bet steidzīgi jārunā ar Andreju Upīti. Kādā lietā? Svarīgā. Polītiskā. Slepens ziņojums.

Nu tad jāuzgaida priekšnamā. Upītim pieteiks.

Upīts iznāk kā budistu mūks. Dzeltenā zīda palagā no galvas līdz kājām. Tas brālīgo tadžiku un uzbeku goda svārks. Par nopelniem.

Ak debess! Nū atkal jauni priesteri, šoreiz no austrumiem — nodomā Miķelis, bet mute pauž savu uzdevumu.

—   Ko es tur varu darīt?— Upīts īgni atmet ar roku.— Tā politiska lieta. Es esmu rakstnieks. Griezies pie Kirchenšteina.

Upīts atgriežas zālē, kur viņu slavina kā viesi, tā paša zīdainīši.

Miķelis neatlaižas. Laužas pie vecā. Atsaucīgs cilvēks. Varbūt ko spēj tik augstā postenī.

Profesors arī gaida goda svārku, bet nav vēl to saņēmis. Manāmi nervozē.

Miķelis īsi viņu informē par notikušo un lūdz palīdzību.

—   Es?— viņš brīnās.— Esmu te tikai goda viesis. Runā ar Vili Lāci. Viņš ir rakstnieks, taisa politiku.

Lācis nav runājams. Viņš izliekas tik aizņemts ar svarīgām lietām, ka sīkumiem neatliek laika. Klusībā baidās savu vārdu kaut iztālēm saistīt ar sociāldemokrātiem. Vecie sakari tagad apslēpjami, aizmirstami.

Miķelis saprot, ka jārīkojas uz savu roku. Vērojumi rāda, ka lopu vāģi tik ātri vēl neaizripos uz austrumiem. Pilsētā turpinās cilvēku medibas. Pa ielām braukā smagās mašīnas. Katru vada viens čekists ar sarakstu rokās. Apsargā krievu zaldāti vai vietējie gvardisti. Starp viņiem krauj buržujus. Kā kurais pagadījies. Dažs rīta kurpēs, cits bez žaketes. Vienam portfelis vai somiņa, citam tukšas rokas. To nomierina: Neraizējies, pilsoni! Visu lieko ceļā atņems. Lai vieglāka dzīve …

Buržujus? Kas tas par buržuju, kas savām rokām strādādams, taupīgi dzīvodams, uzcēlis mazu namiņu, kurā ir divi dzīvokļi, viens paša ģimenei, otrs īrniekam, kas palīdz vekseļus samaksāt? Kas tas par buržuju, kas strādādams fabrikā, bijis rosīgs darbinieks demokrātiskās

Latvijas laika arodbiedrība? Kas tas par buržuju, bezīpašuma sociālde­mokrāts, kas par strādnieku bērniem gādādams ieguva plašu cieņu?

Uz kioska rakstīts: Pīvo — Vodka — Ļimonad. Turpat blakus kvasa muca. Saule spiež, kakli kalst. Stāv jau gara aste izstiepusies izslāpušo. Krieviņi paņem pa Sarkangalvītei. Šķidrumu turpat izsūc, pudelīti pārdod atpakaļ. Latvieši turas pie alus, limonādes. Puikas dzer brūno kvasu. Lētāks.

Miķelis nopērk divas sarkangalvītes. Bikšu kabatās vairāk neiet. Tad sagādā papirosus. Daudz papirosu, cik pērmindera svārkā saiet. Nu var braukt. Uz ielas visdrošāk. Cilvēkus medī pa mājām, pa darba vietām. Tramvajus nekrata.

Zemļaks pie dzeloņžoga vēl tas pats. Viegla saprašanās. Vai var ielaist īsu brīdi?

—   Var, bet ārā vairs netiks. Sasodīti karsts laiks… Ej mājā!

Miķelis mājā neiet. Sarkangalvīti saņēmis, zaldātiņš saka:

—   Nāc līdzi. Ielaidīšu pa vārtiem. Saki, ka pats nāci šurp. Aizkavē­jies. Kur laukā tikt, parādīšu. Pasteidzies!

Pa visu lopu vāģu lodziņiem skatās acu pāri uz Miķeli. Traks vai vājprātīgs, šurp nākdams. Varbūt mācītājs? Ielaists apsvētīt aizvedamos.

—   Ūdeni! Odeni!— apkārt skan izmisīgas balsis.

—   Mēs slāpstam! Bērni krīt nesamaņā!— turpinās vaimanas.

—   Sarkanie bendes! Nolādētie!— izlaužas dusmas.

Lopu vāģu skārda jumti saulē nokaituši kā cepešu pannas. Iekšā Miķelis netiek. Durvis atvērt nespēj. Tās aizslēgtas ar stipru šķērsdzelzi, aizplombētas. Tātad uz ilgāku laiku. Tikpat tur nebūtu kur iespiesties. Pa piecdesmit dvēselēm jau sapakots. Cits citam sēd klēpī, guļ uz galvas. Guļamplauktos dēļi baigi čīkst, draud iebrukt. Visi vienos sviedros, visi izslāpuši līdz nāvei. Gala stacijā pienāks' pēc pāris mēnešiem. Cik nokļūs tur? Cik paliks ceļmalā?

Papirosu paciņas ielido pie ieslodzītajiem. Tās nozīmē ūdeni. Sarkan­galvīti bail rādīt. Slāpju mocītie sakausies, sasitīs. Lielajam kukulim nekas nepaliks pāri.

Sasniedzis vagonu, kur atrodas Nikolajs Kalniņš, Miķelis viņam izstāsta savas neveiksmes.

Kalniņš aiz restēm smagi nopūšas. īgni noteic:

—  Tāds draņķis!… Par draugu noturēju. Miķel, steidzies laukā!

Padoms nāk par vēlu. Aiz dzeloņžoga notiek sardzes maiņa. Pelēko

vietās stājas zilie. Čekas armija pārņem ešalonu.

Miķelis stāv pie sarkanā lopu vāģa kā sālsstabā sastingusi Lata sieva, kas pārlieku interesējās par Sodomas grēciniekiem. Ko nu? Ne kur sprukt, ne kur mukt. Jāiet noskaidroties.

—   Izmukt gribi? Šitos mēs pazistam!— uzsauc zilais.— Ej pa priekšu! Tur uz to pēdējo salonvāģi. Kad tiksim galā, visu noskaidros. Nu, rāpies iekšā!

Nu ir murdā — Miķelis nodomā. Pretoties velti. Tam vīram ir ievingrinātas dūres. Katrs iebildums var sagādāt belzienu pa žokļiem. Pretim pasniedzas rokas. Cits citam palīdz iekļūt kopīgā nelaimē. Vagons jau pilns, bet klāt rodas arvien jauni likteņbiedri. Noķerti darba vietās. Vīrieši bez cepurēm, bez žaketēm. Sievietes plānās blūzītēs, baltās kurpītēs. Kur gadījušies kur ne, bērni brēc visos četros kaktos. Neatlaidīgi brēc.

—  Ūdeni! Ūdeni!…— vaimanā mātes. Asaras birst uz bērnu sejām, bet asaras sāļas, rūgtas, izmisuma pilnas.

Ūdens nenāk. Turīgākie kārdina čekistu:

—   Biedri, piecstāvu namu došu par glāzi ūdens.,.

Aiz muguras kāds dzēlīgi iesmejas.

—  Tas nams jau vairs nav tavs! Nacionalizēts …

Blakus piesteidzas sieviete:

—  Še, ņem! Zelts ar trim briljantiem. Brīnumskaists gredzentiņš. Mīļa piemiņa . ..

—   Ņemt varu, ja dodi,— atbild čekists.— Spasībo! Bet ūdens man nav. Nav atļauts pienest.

Vakara krēslā vagonu rindas sakustās. Noklaudz dzelži. Smagi iešņācās vecās lokomotīves. Ir ko vilkt. Sarkanās, asiņu piesūkušās sliekas tomēr velkas uz priekšu. Pabrauc — stājas. Pabrauc — stājas. It kā elpu atņemdamas, atpūsdamās.

Karstumā izmocītā, izžuvusi krava iekritusi murgainā snaudā. Viens spēji iekliedzas, otrs ievaidas. Bērni apklusuši. Zilā čekista vietā sēd atkal pelēkais krievu zaldātiņš. Laikam var vairāk izturēt. Miķelis piesola papirosu. Nav brāķa tabaka. Lieliska. Ārzemju ražojums.

—   Vai nav saindēts?— zemļaks aizdomīgi apskata smēķi.

Miķelis aizdedzina. Ievelk pats pirmo dūmu. Kas gan pats met sev cilpu ap kaklu, ja var vēl dzīvot? Viņi sasmēķē.

—   Cilvēki vien jau esam,— zaldātiņš nopūšas.— Nevienam nav viegli. Bet dienests paliek dienests. Jāslužī.

Tai brīdī no tumsas izlaužas spalgs kliedziens. Šausmu, izmisuma žņaugta sievietes balss. Noskan kā šķembās saplīsis stikls:

—   Mans Dievs! Viņš ir miris! … Mans bērns! Auksts … Vairs neelpo … Noslāpis …

Vagonā pēkšņi saceļas skaļa kņada. Visi ir kājās. Niknums kā lapseņu pereklī.

—  Sarkanie bendes! Maskavas sātani! Atmaksāt! Tik un tā mums bojā jāaiziet…— Sašutums draud izlauzties darbos.

Zaldātiņš pavelk zignālauklu. Stāv pret durvīm atspiedies. Paceltā šautene dreb rokās. Nupat, nupat tā sprāgs vaļā, plūdīs asinis.

—   Mierā, draugi!— atskan Miķeļa balss.— Mūs visus tad pakārs. Vai viņš ir vainīgs? Bende sēd Kremlī. Viņa deviņgalvām jātiek tuvāk, ja savas gribam ziedot.

Palēnām satrauktie prāti nomierinās. Paretam atskan vaidi un šņuksti.

Vagonā jau trīs līķi. Kāds sīks vecītis klusi aizgājis. Piederīgo nav. Kas lai zina kā sauc. Kāda sieviete pēkšņi mirusi. Viņu pazīst. Berta Vesmane, bijušā Saeimas priekšsēža sieva. Aiz slāpēm vai ar sirds trieku? Ārsta nav, grūti pateikt. Augums saplacis kā vītusi lapa. Seja skaidra, mierīga. Viss jau pāri… Arī tālais moku ceļš. Izmetīs kaut kur dzimtenes ceļmalā.

Diena aust karsta, tveicīga. Līdz vakaram mirušo skaits pavairosies. Ja tā turpināsies, pēc nedaudzām dienām uz austrumiem ritēs tikai līķu vāģi.

Zilie čekisti savā vagonā aiz lokomotīves atģidušies, ka nebūs labi. Galā nonāks tikai saraksti, bez darba spēka tundrai un raktuvēm. Tikko cits pēc cita atskan vairāki signāli, viņi liek apturēt vilcienu. Inspekcija klajā laukā. Kravu saskaitīt, pēc sarakstiem pārbaudīt. Sadalīt trijās grupās: mierīgie, aizdomīgie, mirušie. Pēdējos izvāks tuvākā piestātnē. Nodos miličiem.

Pārbaude notiek pašā tveicē. No vagona uz vagonu. Durvis neatver. Skaitļus pasaka pa lodziņu. Zilie atzimē uz papīra lapas. Darbs nav vieglais. Skaitītājiem gan te, gan tur samisas. Stunda jau pagājusi. Cik mirušo? Pagaidām trīsdesmit divi. Velns!… • No Rīgas puses tuvojas kāds vilciens. Jāpalaiž garām. Sarkanās sliekas aizvelkas līdz nākamai piestātnei.

Jēkabpils. Nāk rīkojums: Atvērt tos vagonus, kuros atrodas mirušie. Sargu uzraudzībā izlaist dažus ieslodzītos, lai tie izvāc līķus, atnes no stacijiņas kādus spaiņus vai toverus ūdens, ko sadalīt. Netīrumu paraškas jāizlej pa caurumu grīdā.

Nav grūti uzminēt, ka no trīs līķu vagona zemļaks izraugās Miķeli un kādu klibo. Pirmajam var uzticēties, otrs nespēj aizmukt. Lai stacijā nesadrūzmētos, laiž pa pārim, citu pēc cita. Līķus noliek stacijas šķūnī. Lai ļaudis nepamana. Lai vēlāk neuzplijas ar savu ziņkārību. Tagad tie netiek tuvumā.

Pēc ūdens tovera iedams, Miķelis nedaudz atklāj savu vērtīgāko noslēpumu. Sarkangalvītes vilinošais kakliņš uzmanīgi izlien no kabatas. Tā, lai to pamana tikai pavadītājs. Viņi saskatās. Tad pudelīte ātri pazūd zemļaka bikšu kabatā.

—   Vagonā es izglābu tavu dzīvību,— Miķelis slepus pačukst.— Ta­gad tu, balodīt, tēmē man garām. Saprati?

Pelēkais tikko pamāj ar galvu.

Toverītis zem krāna nav vēl pusē pietecējis, kad aiz stacijas atskan pāris šāvienu. Seko trešais, ceturtais, piektais. Atskrien trīs zilie. Kas noticis?

Viens aizbēdzis. Pārlecis grāvim, pazudis krūmos. Krūmi vairākās vietās salīgojušies. Varbūt tur paslēpušies baltie uzbrucēji?

—   Kā bēgli sauc?

—   Nav zināms.

Vai dzīties paka|? Zilie saskatās. Kas to darīs? Sargzaldātus no vagoniem nedrīkst atņemt. Kam pašiem līst briesmās? Ešalonu nedrikst aizkavēt. Čorts ar viņu! Noķers pa ceļam citu vietā.

Sarkanie lopu vagoni saklaudzās. Tad velkas tālāk. Uz Nariļskas pusi. Ardievu, Latvija!

Brūnais mēris iemaršē Valmierā.

Brūno fazānu izskatā.

Kungu tautas pašlepnumā.

Zicherheitspolicijas aizvējā.

Iedzimtie staigā pelēki, klusi, domīgi. Jau trešie atbrīvotāji. Pirmie atbrīvoja no partijām. Netaupīja arī īpašumus. Otrie atbrīvoja no īpašumiem. Netaupīja arī partijas. No kā šitie atbrīvos?

Šanas grāfs ir atkal Valmierā. Viņš nezaudē lepnumu. Apiņcepurlte, pērmindera svārks, baltā veste, monoklis, Amālijās ordenis. Piedevām uzskrūvētās ūsiņas, ciķelītis pie apakšlūpas, niķīgi smīnošais skats. Tāds viņš staigā pa pilsētas ielām. Itin kā nekas nebūtu noticis. Tādu viņu pa sava buduāra logu ierauga gebītskomisāra lielmāte Matilde Hanzen. Dzi­musi baronese fon Manteufel, pēc pirmās laulības baronese fon Raden.

—   Vai to kung ir no mūs slak?— viņa vaicā savai mājas dāmai Leontīnei Zack-Zakit.

Leontīne noņem lorneti no acīm. Noliek klēpī Dvingera romānu Deutsche Passion, ko nupat lasījusi baronesei priekšā. Paskatās uz Ādolfa Hitlera ielu.

—   Nē, augstdzimusī kundze. Tas ir kāds iedzimtais. Šejienes jokda­ris. Latvietis, bet saucas par grāfu.

—   Ein frecher Bauerkerl!— gebītskomisāriene atsaucas.— Man to nepēlaus!

Augstdzimusī ir tik uztraukta, ka atkrīt sēdus. Gaļīgais augums pieplok mīkstajam dlvanam. Rozā mutautiņš slauka pārsteiguma svied­rus. Brūnās acis spoguli vēro pūdera kārtu.

—   Zack .kundz. Man ir pēkusuš. Tavam var ēt…

Vai grāfs Miķelis Amālijās dēls ir mazāk piekusis? Vienos sviedros viņš raujas pa Dūņa spiestuves kantoriti. Uz durvīm gan rakstīts: Mit Beschlagnahme belegt:, bet vācietis vēl nav ieradies. Ļaudis tek kā upīte. Tāds trakums uznācis. Vieni saka: Pasaule iet uz galu. Jāsaraujl Otri: Zaldāti vērtīga manta. Jāgādā rezerves. Trešie atklātāki: Kāzu šņabis nepieciešams. Tā ir valūta, bez kuras tagad neko nenopirksi. Ar 700 kalorijām drīz būs jālido pie eņģelīšiem. Šā vai tā, ielūgumi kāzās, šņabi pērkot jāuzrāda. Ar tiem tās nepatikšanas.

Pa čīkstošām kāpnītēm uzskrien jauns karavīrs. Viņš uztraukts, ķildīgs. Vakar viņam izjukušas kāzas. Sanākuši sveši ļaudis. Ielūgumi ar zeltītām maliņām izsūtīti no šejienes. Jā, jā — tepat iespiesti. Saucās Mūsu laulāšana. Parīt uz fronti. Kad lai vairs rīko otras kāzas? Kas par tām maksās?

Šana, Šana! Te būs sajukšana!— grāfs abām plaukstām saķer pauri.— Tāpēc tā putrošana. Kā jau paģirās. Skaties pats: te viena kaste, pilna ar Mūsu laulāšanas kartēm. Otrā — izsūtāmo adrešu saraksti. Viss kārtībā! Bet var jau misēties. Daudz lieliem vīriem tā noticis. Reiz pie baznīcas priekšnieka bija ieklupuši kalpa puiša seši viesi. Tad gan izcēlās lērums. Bet Pestītāja kungs pats kādreiz teicis: Lai nāk tie nelūgtie no ielas, ēd, dzer un danco.

Steidzīgais karavīrs nav vēl nomierinājies, kad ieskrien nervoza jaunkundzīte:

—   Priekšniek! Priekšniek! Dod tūlīt šurp to Mūsu laulāšanu. Svēt­dien jāstājas pie altāra. Sūtīsim paši.

—   Kādi tie goda vārdi? Tie paraksti?

—   Anniņa un Alfrēds.

—   Piķis un zēvele!— iesaucas karavīrs.— Ar tādiem vārdiem jau pie mums sanāca! Bezkauņas! Sēdās pie galda. Nelikās zinis, ka sveši. Tad lai tie mūsu viesi tagad iet pie jums. Vairāk nekā.

Kamēr šie pa spiestuves kantorīti noskaidrojas, dižciltīgā Matilde strostē savu gebītskomisāru:

—   Heinrich, kas tu par valstsvācu gubernātoru, ja atļauji bauru nerram dienas laikā staigāt pa Fīrera ielu? Vēl trakāk — melīgi saukties par grāfu! Tāds šufts, kas par mums tik bezkaunīgi ņirgājas, jāķer ciet. Jādzen Valmiermuižā, jākar augšā. Es to prasu! Viņš nedrīkst apvainot manus slavenos senčus.

—  Tildiņ, sirsniņ! Nekreņķējies! Kara laika apstākļos to grūti ātrumā noskaidrot. Latvieši jāizģērbj kaili, bet tas jādara pieklājīgi, nesakaitinot. Frontei nepieciešamas viņu asinis. Šitais vīrelis par daudz pazīstams, lai pazustu bez vēsts. Jaunā Eiropā viss nokārtosies.

—  Jaunā Eiropa! Kad to sagaidīs? Tur būs tikai vācu grāfi. Vergi un vagari jāizmāca jau šodien. Te būs vācu zeme un vācu pilis. Ko tie tur frontē vēl tūļojas?

—   Viss notiek kā jānotiek. Fīrers zin visu, Fīrers var visu. Kā Fīrers gribēs, tā būs. Pagaidām mums te ar iedzimtiem jāsadzīvo.

Dižciltīgo Matildi tas nenomierina. Heinrichs nav bruņinieks. Viņš nezina, cik varonīgu vācu asiņu dzērusi šī zeme. Kādi slaveni vācu vīri te cīnījušies, nesdami vācu varu un kultūru uz pagānu austrumiem. Tagad ir situsi divpadsmitā stunda. Ilgajām cīņām jāpieliek punkts ar vācu galigo uzvaru. Bez sentimenta, bez kompromisa! Uz mūžu mūžiem! Šo gļēvo bavārieti viņa kals kā mīkstu dzelzi uz laktas, kamēr tas iemācīsies domāt un darīt tāpat kā prūšu drošības dienests Valmier- muiža. Jo vairak nezaļu izravēs Ostlandes zeme, jo ta kļus tiraka vācu druva.

Heinrichs Hanzens ir miermīlīgas dabas vīrs, bet ilgi nekādu spiedienu neiztura. Drīz vien viņu sāk tirdīt arī paša adjutants fon Bredrichs.

—   Mans cienījamais tēva kungs,— viņš stāsta, it kā atmiņās kavēda­mies,— sen jau būtu Mītavā norauts no kanceles, ja droši neturētos reuberiem pretim. Dūnā Zeitungā viņš rakstīja visu patiesību par šo slinko un zaglīgo tautu. Baznīcā droši uzsauca:— Tur' purn', latveš cūk! Tas Kungs jums slaktēs ēkš ell!… Tad sabijās.

Mājā Matilde turpina:

—   Heinrich, tu kļūsti smieklīgs! Blamē savu laulātu draudzeni. Latviešu samācītie krievu gūstekņi tevi dēvē par jebutkomisāru. Vai tu ar zini, ko tas nozīmē?

Sastapis Valmieras desu fabrikas direktoru, gebītskomisārs ievaicā­jas:

—   Vai pazīstat jokdari Žani?

—   Šani? Kas to te nepazīst, komisāra kungs.

—   Pie mums Bavārijas alus pagrabiņos arī tādi pagadās. Drusku ķerti, bet lāga vīri. Kāds ir šitais?

—  Tāds pats. Strādīgs un uzticams, komisāra kungs.

—   Nu tad, direktor Kalnin, pieņem viņu darbā. Par daudz te pilsētā blandās pa Fīrera ielu. Vācu karavīri pārprot. Ierādiet turpat pie fabrikas dzīvokli.

Desu fabrikā, laukā no pilsētas, ir vēl trekna dzīve. Taukumu noknābj fazāni, liesums aiziet armijai, cīpsliņas sadala iezemiešiem. Laimīgie, kas tur strādā, var nogaršot no visa.

Šana atceras Ļeņina kautuvi kādreiz Maskavā. Tagad viņš sēd uz iespeķota zara. Latviešu puiši nobrieduši sārti kā rudens tomāti. Cik ilgi tādus dobēs turēs? Vērmachta vērīgā acs redz: ir pienācis noplūkšanas laiks. Frontei būs labu labie.

Saņemtas iesaukšanas pavēles. Melna, īgna diena. Divdesmit pieciem puišiem jāiet brīvprātīgi latviešu leģionā. Kāda velna pēc? Par ko? Lai sargātu šos brūnos parazītus? Lai cīnītos par kungu tautas Jauno Eiropu, kur latviešu Latvijā vairs nebūs? Nebūs ari Latvijas, bet būs Ostlande. Iesaukums nelikumīgs — spriež puiši. Okupētā valstī nedrīkst izdarīt mobilizāciju. Un kas gan šī «brīvprātīgā» iesaukšana ir, ja ne mobilizācija. Lauki un pilsētas izlaupītas. Tauta pamesta badā. Tagad brūnais mēris prasa tās asinis un dzīvību. Nē!

Pieci pazūd mežā, sešus iegrūž Valmiermuižā, četrpadsmit domā: varbūt iziesim sveikā. Fronte jau tālu aizvirzījusies. Ilgi vairs nekaros.

Mežus sukāt nav žandarmiem pa prātam. Izdevīgāk ķert spekulantus. No tiem kas atlec. Krievu partizānu nav. Latvieši daudz netraucē, ja tos liek mierā.

Valmiermuižā aiz augstās mūra sētas strādā vācu-latviešu apvienība. Vācieši smalkos, latvieši rupjos darbus. Pirmie pavēl, otrie izpilda. Kad saka: Boļševik — jāgāž pa žokļiem kamēr krīt. Kad saka: Švein — jā­sper ar kāju pavēderē, īstajā vietā. Kad saka: Zum Teufel — jāiegrūž tumšā pagrabā atvēsināties. Nav vieglais darbs latviešu šucmanim. Toties uz fronti nav jābrauc, šņabja nekad netrūkst. Lielākais gods — nolaist no kājas. Tad seko prēmijas.

Pilsētā runā: Visi Valmieras žīdi jau noslepkavoti. Tikai Šmuljānam izdevies par zeltu atpirkties un pazust. Citi nakts vidū aizvesti Dīvaliņa priedēs vai kādā citā mežā. Tur viņiem pavēlēts izrakt kopīgu bedri — savu kapu. Tad izģērbti kaili, nostādīti bedres malā par mērķiem šucmaņu šaušanas sacīkstē. Drēbes un zelta zobi sadalīti prēmijās. Kaps apslēpts.

Sagūstīto čigānu medības sarīkotas Valmiermuižas komandanta dēlēna izpriecām. Tā vingrinādamies, viņš kļuvis par veiklu šāvēju.

—   Kad sāksies latviešu medības?— valmierieši paklusām prasa cits citam.

—   Ir jau sākušās,— prātīgākie atbild.— Brūnais mēris neviena netaupa. Pie mums tas vispirms kož galotnes. Latviešu leģionārus aizsūtīs krieviem apšaut. Kam pašiem tik daudz patronu tērēt?

—  Gan paņems arī skolēnus,— pesimists piebilst.— Vecos izmērdēs badā ar tām 700 kalorijām. Tik jaukas ir mūsu izredzes Jaunajā Eiropā …

Kad desu fabrika rīko atvadmielastu saviem četrpadsmit frontinie- kiem, tie seši priedēs aiz Valmiermuižas jau atpūšas vieglās smiltiņās. Vedot bēguši, bēgot krituši. Punkts. Fabrikas ēdnīca izspraudīta egļu zariem. Galds speķots un šņabots. Fīrera portretam pie sienas apvilkts brūklenāju vainags. Kāšu krustam — sarkanbalta lente. Tas jau mūsē­jais. Uz lidmašīnām uzkrāsojām pirms ■Hitlera. Patriotisks plakāts vēsta: Uz ežiņas galvu liku, Sargāj savu tēvu zemi.

Brūnie ieradušies. Runas, tosti, drīzas uzvaras pareģojumi. Zīg, heil! Latvieši prot kauties. Tikai jāpamāca, jāpievalda. Paši laužas uz fronti. Tas ir kāds neizprotams spēks, kas viņus rauj uz priekšu. Fīrers to neaizmirsīs.

Kad brūnie aizbraukuši, pudeles nav vēl pusē. Lai tad ar iet uz to trako kaušanos! Salaiž, puikas! Līdz dibenam! Skaties uz kuru pusi gribi — ellē tik un tā esam. Tad mācīsimies jau tagad ar velniem cīnīties. Atskan:

Mēs sitīsim tos sarkanos, Pēc tam tos brūni zaļganos!…

Diviem velniem galvas jāsamaļ. Ar trešo pašmājās tad viegli tiksim galā. Sāksim ar šito spoku!

Pirmā pudele uzlido gaisā, atsitas pret Fīrera pieri. Nelabi noklakšķ, saplīst drumstalās. Sātans!…

—  Vai manu dieniņ! Vai!— iekliedzas virtuvene.— Nu mūs visus pieliks pie sienas!…

Mašīnrakstītājai iemirdzas acis. Tikai mirkli. Tad viņa atkal smejas, kā jau reibumā. Nav paradusi.

Pudeles lido. Kas tās lai aptura? Kāds pakāpjas uz sola.

—   Pierē jau caurifms! Kas grib to aizstampāt?

—   Padod uz grīdas!

Papēži cērt bukšēdami. Kaušanai uzbaroto latviešu puišu papēži. Vienu velnu piežmieguši. Tūdaliņ — tagadiņ!…

—  Trakie! Trakie!— vaimanā virtuvene.— Manā plītē nemetiet! Pakārs arī mani, nevainīgu sievu! Vai dieniņ! Vai dieniņ! Pastardiena ir klāt!…

—   Puiši!— pēkšņi uzsauc desu lējējs Miķelis Amālijās dēls. — Nostrādāts pa godam! Bet tagad katrs savā vietā! Šķembas tīri novākt! Tā spindzele jau aizskrēja telefonēt. Nekas nav noticis! Cits nokārto­sies …

Drīz pēc pusnakts skarbi skan telefona zvans direktoram. Zicher- heitspolicija. Pēc desmit minūtēm ierasties fabrikā. Bez ierunām!

Nu būs ķēpa!— direktors nostenas. Kad tik tas Šana nav tur ko sašanojis…

Fabrika ielenkta. Pie ieejas gaida policija. Nākamie karavīri iekšā dzied Zilo lakatiņu. Iesiluši gan, bet viss labā kārtībā.

—   Kas svieda pudeles uz Fīrera ģīmetni? Kas to saplēsa, bradāja ar kājām? Uz vietas atzīties! Vai visus tepat pie sienas!— kliedz iebrucēji.

Ļaunas tenkas! Pretvalstisks apmelojums! Tur jau tā ģīmetne karājas kā karājusies! Visā cienībā. Sveika, vesela. Vainadziņš apkārt. Kāšu krusts tāpat savā vietā. Laikam kāda atstāta brūte maldinājusi. Gribējusi atriebties savējam.

Kungi apjukuši. Vai tiešām? Var jau gadīties. Direktors apzvēr, ka visi krietni patrioti. Iet ugunī un ūdenī. Rīkojuši atvadas karavīriem, kas kausies kā paši nelabie.

Policijas obersts brīdi apdomā. Neviens nav bēdzis. Tātad lojāli. Te jāgādā cits ziņotājs. Viņš atvainojas par traucējumu.

Nākamā dienā direktors grāfu izaicina uz savu lauku māju. Fabri­kas kabinets neērta vieta. Nav piemērots sarežģītāku lietu noskaidroša­nai.

—   Pēter, čabata! Es tevi dimbā neiegāzīšu. Tas viss jau bija skaidri paredzams. Tādēļ ievilku no Dūņa veikala otru tādu pašu Fīreru. Kas tur ko pārmainit? Dūnis slēgts. Jau otru reizi pārņem inventāru.

Direktors pasmaida. Atnes no pagraba ābolvīna pudeli. To vecāko, gardāko. Paša spiesto. Paldies!

Kaut vairāk tādu paldies. Tad slāpes nemocītu. Skauģi vairotos. Būtu par ko paāzēties.

Veltas rūpes! Skauģu nekad nav trūcis. Ari augstdzimusī Matilde nav aizmirsusi, ka tas bezkaunīgais latviešu klauns nav vēl Valmier- muižā. Lieliska iedoma uzaust viņas atriebtkārē. Baronese un grāfs — kas augstāks, dižciltīgāks? Visai Valmierai ar tās sīkbirģelīšiem viņa parādīs, kas īsti ir latviešu grāfs.

Heinricham uzbrūk jauna nelaime. Neviena dzīvokļa aptīrītāja viņa laulenei nav vairs pa prātam. Viena stīva, otra slinka, trešā pati netīrīga. Maina atkal un atkal. Meklē jaunas, stipras, paklausīgas. Bet iznākums? Katrai sava kaite. Vienai vīrs aizrauts sarkanos. Otrai bērns no vācieša. Trešā ik svētdienas neiet baznīcā. Pagānietes, maukas un sarkanās baronese savā tuvumā necietīs. Tad jau labāk ņemt kādu vīrieti kāpņu tīrīšanai. Jāberž ar skrubi. Jāmazgā ar ziepēm. Jānovasko, lai spīd, kad sarkano celiņu liek virsū. Ne puteklīti nedrīkst atstāt. Tā mūsu muižā izmācīja kalpotājus.

Uz kādu Vidzemes muižu cerēdams, gebītskomisārs Hanzens ir izraudzījis savu bruņniecisko Matildi — Klotildi. Vai viņš varēja paredzēt, ka baltvāciem te tik valdonīgs temperaments.

—   Vienīgais bauerkerls, ko te varētu apmācīt kā kungiem kāpnes tīrāmas — baronese liek trumpi galdā,— ir tas Žanno. Tas latviešu grāfs. Heinrich, gādā man viņu šurp!

—  Tildiņ, sirsniņ! Ar varu to nevar. Viņš nav ne šucmanis, ne zaldāts. Ar labu jāvienojas.

—  Tad samaksā vienu ostmarku vairāk. Par naudu viņi visi ir pērkami…

Gebītskomisārs atkal runā ar desu fabrikas direktoru. Kā to izkārtot? Tas vīrs ir pašlepns, iecirtīgs — domā direktors. Par naudu neies. Bet ja šņabja zīmes uzdāvinātu? Tā sakot, pa draugam?— Nepateicīgs viņš nav.

Gebītskomisāra seja noskaidrojas. Kā satumsis ūdens, kad tur iespīd kāds saules stars. Vai tādu zīmju trūkums? Var vēl atzīmēt: Par īpašiem nopelniem. Tad šņabis par brīvu. Danke šēnl

Laipno sūtījumu saņēmis, grāfs brīdi padomā. Atzinība par priekšzī­mīgu centību darbā. Turpat atvainošanās un laipns lūgums izņēmuma kārtā, mazliet piepalīdzēt gebītskomisāram mājas darbos.

Pirmā doma — nosūtīt atpaka|. Otra — paturēt kuponus, lūgumu atteikt.

Kad Šana vēl brīdi padomā — liekas, kāda apskaidrība ienāk viņa padomā. Tās kāpnes viņš pazīst, par kurām te minēts. Ir diezgan stāvas. Mugura nebūs jāloka. Cilvēkiem jāizpalīdz bez tautību izšķirības. Laipnību pret laipnību. Par atzinību — danke šēn! Tās zīmes gan atpakaļ.

Viņš nav pērkams.

Saule nav vēl uzkāpusi par zaļo mežu robotām galotnēm. Lakstīgalu kori vēros pogo kā nesavaldāmā dziesmu karā. Debesis veras augstas, dzidri zilas. Gaujas spogulī raucas krastmalu ēnas. Būs karsta diena.

Valmiera vēl snauž rīta atmiegu. Šanas fīrers, grāfs Miķelis pērmindera svārkā mierīgi soļo pa lielā Fīrera ielu. Šanā ir visas darīšanas. Ar visu, kam gals, jātiek galā.

Baroneses lielkundze vēl atdusas. Istabene pasniedz spaini, skrubi, spodrekli. Pamāca: samtainais celiņš jāatāķē, jānoceļ, krietni jāizklapē, jānogludina. Ne pūciņas nedrīkst palikt tur virsū. Ar skrubi un ziepēm te un tur, vēlreiz te un tur. Jānoskrāpē vecie dēļi tik tīri, kā svilinātas cūkas mugura. Jānomazgā kā mazbērna pakaļiņa — grāfs papildina.

—   Fuil— skuķe niķīgi pavīpsnā. Miķelis iekniebj mīkstumos. Tas tik ir puisis ar nagu!

Tikko kāpnes ar ieziepēto ūdeni salaistītas, tā pati skuķe leja uz ietves sauc:

—   Ļautiņi! Ļautiņi! Nāciet un skataities! Latviešu grāfs skrubī kāpnes vācu baronesei! Nāciet! Nāciet! Izrāde par brīvu!

Nācēju par maz. Pāris strādnieku pasmiedamies aiziet garām. Pāris puiku apstājas, makšķerēt iedami. Ak, tas jau mūsu Miķelis! Kas tur ko skatīt? Smaga kļūda notikusi laika aplēsē. Pilsoņi vēl čabinās pa mājām.

—   Cik sanāca?— prasa baronese Matilde kalponei.

—   No simta daudz netrūka, augstā kundze!

—   Lieliski! Lieliski! Tā jau domāju. Tā mana ideja. Te tev ostmarka par uzticīgu kalpošanu. Nu tie latviešu birģelīši visi aiz kauna būs nosarkuši.

Šorīt baronese pēc pirmās kafijas ies špacierēt. Valterkalniņā, pie dabas krūts, norunāts rande vous ar freileni Zack-Zakit. Viņa turēs saules sargu. Abas dāmas sēdēs vecajās pilsdrupās. Sapņos par skaisto, romantisko pagātni. Lejā pie pilsgrāvja patlaban atjājis stalts bruņinieks. Augšā pie torņa logā stāv skaista komtese. Viņam balts pušķis pie cepures, viņai zilgans plīvuris no galvas līdz papēžiem. Pāri abiem sārts mēness, kā piebriedis apelsīns. Bet vecais pilskungs nikns kā meža kuilis. Nesaprot, nesvēta jaunās sirdis. No mazās izbūvītes kaut kas krīt pakšķēdams klusajā ūdenī… Nē, nē, tas aizmirstams. Pagātnē ir tik daudz brīnumaina skaistuma, ka var apreibt saldā tvanā. Jāpasteidzas.

Baronese izdzer mazo porcelāna tasīti. Uz tās redzams Rādenu dzimtas vapenis. Dārga, laimīgi saglabāta piemiņa. Nu tā nāks atkal godā.

Augstdzimusī pieceļas. Pie spoguļa sakārto bruņnieciski melnos matus kuplā vālā. Dod norādījumus kalponei, ko šodien gatavot. Gebītskomisāra kungam būs pāris viesu. Piecām zacēm jānāk galdā. Imbīsam, zivij, cālim, cepetim, desertam. Mokā kafiju. Tā. Nu var iet.

Tikko istabene kundzei aiz muguras aizvērusi durvis, uz kāpnēm atskan spalgs kliedziens. Kaut kas nokrakšķ, nobūkš… Dievs žēlīgais!

Celiņš nobrucis! Baronese nokritusi. Guļ visā garumā. Dzīva vai beigta? Nekustas. Neceļas. Nerunā.

Skuķe apmulst. Skriet pie tālruņa? Kur zvanīt? Tur piekļūt aizliegts. Nekādus numurus viņa nezina. Skrien lejā uz ielas, bet kājas slīd, sagrīļojas, tikai sēdus paklūp. Nūjā — kāpnes ziepainas, nenomazgātas. Slīd kā uz ledus.

Kā ar asu nazi Valmieras mieru sagriež ātrās palīdzības automobīļa spiedzieni. Četri vīri ir klāt. Kas noticis? Vai kāds pakāries? Ko te bedīs? Uz ielas ātri salasās ziņkārīgo bariņš.

Nē! Iznes to špetno komisārieni. Kas tad šai lēcies? No pilsētas slimnīcas izlido ziņa: Gebītskomisāra kundzei satricinā­tas smadzenes, žults izplūdums, lauzts gūžas kauls. Pamatā neapšaubāms kaitniecības akts. Baronesi pārvedīs uz Rīgu, vācu klīnika. Skuķei tikai zilumi uz mīkstumiem. Nav ko pārsiet.

Bet kur palicis noziedznieks? Viņu meklē. Laikam aizmucis mežā. Desu fabrikā nav atgriezies.

Laimīgu ceļu — nodomā valmierieši.

Jelgavā iet augsti. Kāšukrusta karogi plandās mastos. Hitlerjūgends maršē pa ielām. Brīvkunga karaspēks — kā tauta dēvē ugunsdzēsējus — stāv pie Bīrona pils tādā kā goda sardzē. Iecienītā krodziņā Pie Lindi pulcējas Zemgales bajāri, kas atzīti par īstiem pelēkiem baroniem. Zīmes par savu māju atgūšanu no brīvkunga žēlastības viņi jau pagastos saņēmuši. Katrs saprot, ka par tik vērtīgām vācu valdības dāvanām jābūt pateicīgiem. Cienījama svara onkuli, svētku svārkos ietērpti, sarokojas, sasmaidas, pamāj cits citam:

— Šodien ies lebedig!

Ko viņi domā? Tā ir gaiša, pazemības, pateicības pilna doma, Viņiem ir noticis pēc taisnības un nopelniem. Kas vēl vairāk zemes labuma nodevis virčaftsoficieriem? Kas vēl vairāk uzkrājis šņabja zīmju savās kabatās? Vai katra no tām nav patriotisma apliecinājums? Viņi ir paklausījuši aicinājumam te, drošā aizmugurē, pievilkt siksnas ciešāk ap iedzimto vēderiem, toties bagātāk pabarot vācu armiju, kas modri apsargā Zemgales robežas. Šodien jāgodina vīrs, kas viņu nopelnus tik pareizi novērtējis. Tas ir Zemgales nākamais hercogs, brīvkungs fon Medems.

Neviens nedrīkst teikt, ka īstie zemgalieši nav pateicīgi. Kurzemnieki lielās, ka sirds esot viņu gods. Šodien zemgaļi viņus sitīs ar savu pateicības tikumu. Viņi nav ar kailu roku ņemami, ne ar mīkstu sirdi kutināmi. Dara un zina, ka prātīgs patriotisms arvien atmaksājas. Par to, ko šodien pieredzes sirma Jelgava, rakstīs visas Ostzeprovinces ceitun- gas.

—   Ober!— iesaucas pirmais bajars.— No manas puses katram kun­gam lielo zeideli vācu bairīša!

—   Vart, vart!— otrais neatpaliek.— Katram kungam riktīgo leber- vursti! Ektvācu zorti. Lai iet kā dziesmā teikts: bairišbīr un lēbervurst!

Kur paliek mūsu kūpinātais šķiņķis? Kungi, man ir somā! Sāksim ar to!— trešais iejaucas.

—   Tad jāceļ ari kurzemnieku mērs galdā,— papildina ceturtais.

—   Kurzemnieki — plikadīdas! Kas šiem par mēru?— dižojas piektais.— Ober, cik vīru, tik tējas glāžu ar kiršenvaseru, vai kā to vācu šņabi te sauc. Ne to šļuriņu, ko izsniedz kalpu kāzām. Vairāk zīmju jādod? Vai te tukšinieki sanākuši? Dod, ko prasa. Dabūsi, cik nākas.

—   Mani kungi!— Ne tik forši!— nākamais brīdina.— Diena ir karsta. Būs grūti pie pils kājās nostāvēt.

—   Blēņas!— cits pretojas.— Pēc manām domām mēs, goda viesi, tur sēdēsim polstierētos zeseļos. Maršali pasniegs atspirdzinājumus. Vai par velti esam katrs savu artavu ziedojuši?

—   Kad brīvkungs bija pie manis atbraucis medībās,— pirmais svarigi turpina,—vai zināt, ko es tad darīju? Lai mūsu zemeskungam mastā nebūtu kājās jāstāv, noliku tur īstu turku dīvānu, bairīša zeideli un cigāru kasti. Bucēns piesiets turpat aiz eglītes. Kas nu būs?

Runas apklust. Visi uzmanīgi klausās. ■

—… Suņi rej. Puikas dzen. Veči slēpjas pa krūmiem, bail, ka biksēs neiešauj. Aber neviena šāviena! Donnervetter, kas tad tas? Skrienam abi ar Garbes kungu skatīties. Kā tad! Buks mierīgi stāv pie eglītes, brīvkungs sēd un smēķē. It kā viens otru nepazītu.

—  Gūtman, mein alter freind!— mani ieraudzījis, iesaucas landesfā- ters.— Šīs du! To loping skrēn atsprākel!

īsi, apvaldīti smiekli.

—   Redziet, kungi, cik dižciltīgs! Nešauj uz piesietu. Latviski arī grib runāt,— Gūtmanis nobeidz.

—   Esot jau tepat no Elejas cēlies,— Pūpolpapus piebilst.

—   Blēņas! Sievu klačas!— pagastvecis Šperlings viņu apsauc.— Ir skaidri zināms, ka mūsu nākamais hercogs dienējis valstsvācu kavalerijā. Sasniedzis augstu, laikam banderolfīrera pakāpi. Kam tādam vīram jārunā latviski? Vai hercogs Jēkabs letiš prata vairāk par viņu? Bet kādas lietas Jēkabs izdarīja! Vēl tagad raksta avīzēs.

—  Jā, jā. Mums pašiem, kungi, jāprotas tagad dzīvot,— kaimiņš piemetina.— Kurā īstā Zemgales bajāra familijā nerunā vāciski? Runā­jām arī Ulmaņa laikā. Neko nevarēja tie tautisko kumeliņu jājēji mums padarīt. Kā citādi lai atšķiramies no tiem būdelniekiem — jaunsaimnie­kiem un šādiem tādiem sušķiem? Prozīt, kungi, jaunie baroni! Gan jau tie tagad atnāks.

—   Nopirksim! Nopirksim! Par skaidru naudu, vai tiriem kviešiem. Vecie baroni arī savus goda vārdus pirka. Pat bez kādas atjaujas iegādājās. Vai mēs dumjāki par viņiem?— atskan vairākas atbalsis.

No frīštika pieceldamies, kungi ir vienojušies par veco gudrību: kas māk, tam nāk.

Tai pašā laikā veterinārās klīnikas direktors Mežazaķis jau otro reizi apspriežas ar savu zirgu puisi. Rīta agrumā viņš bija devis rīkojumu balto ķēvīti Maijpuķīti un dūkano ērzeli Dūdelzaku ne barot, ne dzirdīt. Toties pamatīgāk apstrādāt ar skrāpi, nomazgāt ar ziepēm, beidzot vēl nopulēt tā, lai spīd no galvas līdz astes galam. Puisis apsolījās to tip-top izdarīt.

Abus panīkušos, karam nederīgos zirģeļus apriņķa valde bija par smiekla naudu nopirkusi. Klīnikai nācās tos attīrīt no spindzelēm, uzbarot, izskaistināt kā salonā. Pusgada laikā tas izdevās. Lopiņi cēla galvas gaisā, pašapmierināti bubināja, reizēm pat iezviedzās. Skaidrs, tie bija atkal apgrozījumā laižami lietas koki.

Skaistumkopēja darbs direktoru visumā apmierina. Šur tur paslēpe­nēs un aizausīs kas lieks palicis. Nagus, zobus arī varēja rūpīgāk nolakot. Taču tie sīkumi. Zirgi spīd, izskatās mundri, tādi kā drusku nemierīgi. Laikam auzas gaida.

Pēc apskates nāk rīkojumi par turpmāko. Puisim jānoskujas, jāuzcēr- tas, cik nu tas iespējams. Tad Maijpuķīte un Dūdelzaks jāaizved līdz pagalmam. Tikai neaizmirst jaunos, apkaltos iemauktus uzlikt. Tur abus saņems un tālāk vedīs divi apriņķa valdes amatvīri. Tiem jāseko ar suku, ar spodrināmo vīkšķīti kabatā. Spalva var saburzīties, astes izpluinīties vējā. Pa ceremonijas laiku jāpaliek pie zirgu pakaļām mierīgi stāvot.

Mežazaķis zirgu puisim palienē galifē bikses, garos zābakus, jātnieka pātadziņu. Pats viņš no sava pancku sainīša izvelk kādu saburzītu žokejcepurīti. Izskatā tā atgādina Valmieras apriņķa ārsta Apiņa īpatno galvas segu. Kad vēl ūsiņas rūpīgi saskrūvē uz augšu, tad kaut kas vācu kungiem pazīstams jau sanāk.

Pils galvenās ieejas priekšā uzcelti tādi kā goda vārti. Pašā galā ozollapu vainagā kāšu krusts. Zem tā Fīrera ģīmetne ar matu kušķīti uz pieres. Paraksts: Heil, Hitler! Tālāk plata, sarkana grīdsega ved līdz paaugstinājumam, uzlokās pa kāpnēm. Tur karaliskais krēsls, nostādīts pret divos sektoros sadalīto laukumu. Tuvākais hitlerjūgendam, šucma- ņiem, ugunsdzēsēju orķestrim un pateicīgajiem goda viesiem. Tālākais — ziņkārīgajiem jelgavniekiem, kuri vēlētos uzgavilēt šai ceremonijai. Maijpuķīte un Dūdelzaks pievesti pie pašām pils kāpnēm.

—   Re' nu! Neviena klubzeķeļa! Jāstāv mums visiem kājās tāpat kā tiem tur aiz virves,— nostenas Pūpols.

—   Kuš! Izrunāsimies vēlāk,— Šperlings viņu apsauc.— Tūlīt iznāks hercogs ar svītu. Tad jāsauc: Heil! …

Par listi Ne 7 balsos arī Lapzemes iedzīvotāji! 1931. g. marts.

Pedeja bridi visi balso par Sanu!

Šanas grupas vēlēšanu biļetens 1931. g. Valmieras pilsētas domes velešanam.

Bez vārdiem.

Šanas virsaiša vizītkartes.

T

Šanas virsaiša darba apliecība, 1944. g.

Virsaitis mūža nogalē bija spiests pārkvalificēties par pasūtījumu pieņēmēju apavu darbnīca; ap 1950. g.

Ar Rīgas vecbiedriem fotogrāfu Kārli Raki un Mārtiņu Rāceni Valmieras pansionātā,

Sanieši sveic Virsaiti 75 gadu jubileja, 1964. g.

g-

Sanieša dzejnieka Kārļa Eliasa apsveikums Virsaitim Miķeļdienā, 1967.

Jāņa Karkliņa atklātne Virsaitim no Zviedrijas, 1969. g.

Šanas biedrības hronists Jānis Matulis 70. gados.

Šanas Virsaitis apsveic biedrības hronistu Jāni Matuli varda diena, 1965. g.

Grāmatu izdevēja Jaņa Dūņa dēls Romāns, 1989.

Pēdējā gaita, 1972. g. R. Dūņa uzņēmums.

Sanas cienītāju liktais piemiņas akmens Valmieras pilsētas Centra kapos.

Autors un izpildītājs Gundabs Putniņš.

Pagastpapus nav vilies. No pils tiešām iznāk kāds drukns, pamazs virs ar sārtu, it kā pietvīkušu seju, brūnā fazāna uniformā. Viņam seko divi adjutanti, aiz tiem vesels bars švītīgu brūno. Orķestris pūš Horsta Veseļa maršu. Nākamais hercogs tik pamatīgi piepūš krūtis, ka tās līdzinās viņa vāciski piebriedušajai pakaļai. Tad lepni uzšauj roku pāri galvai.

—   Zīg!…

—   Heil! Heil!— atkārto goda viesi. Jelgavnieki aizmugure klusē.

Tad uzvaras pasludinātājs svinīgi apsēžas savā krēslā. Nu visiem

skaidrs, ka tas ir pats slavenais brīvkungs fon Medems. Šaurās ačteles aši šaudās apkārt, bez grūtībām sameklēdamas Maijpuķīti ar Dūdelzaku blakus. Tikko manāms apmierinātības smaids pavīd augstā kunga apaļajos vaigos.

Lejā pie platajām kāpnēm uz sarkanās grīdsegas ir nostājies Gūtmanis. Norausis sviedrus no pieres baltā mutautiņā, viņš uzmanīgi atloca tādu kā pergamenta rulli. Tura to brīdi drebošās rokās, tad saņemas, ievelk dziļu elpu un tāpat, kā no kanceles dažkārt dzirdēts, sāk lasīt vācisko tekstu. Tas sākas ar visas latviešu tautas neierobežotas uzticības apliecinājumu Jaunās Eiropas fīreram Ādolfam Hitleram. Seko padevības zvērests visu mīļotajam zemes tēvam vecajā hercogu pilsētā. Tad bezgalīga pateicība par taisnīgo rīcību, atdāvinot vācu armijas atkarotās Zemgales mājas viņu patriotiskākiem zemturiem. Šie jaunie zemes īpašnieki, ar apriņķa valdi priekšgalā, lūdz augsti godāto zemes tēvu pieņemt kā mazu pateicības zīmi šo rikšotāju pāri, Maijpu­ķīti un Dūdelzaku, kurus izaudzinājuši Zemgales čaklie zirgkopji.

Gūtmaņa papus pakāpjas augstāk, zemu paklanās, pasniedz brīvkun­gam raksta rulli. Pūtēji pūš. Brīdim jābūt svinīgam. Zirgus paved vēl vairāk uz priekšu. Visiem tie jāapskata. Nav jau šādi tādi. Gaidāmi jūsmīgi aplausi, bet tie nogrāb tikai pašā priekšā. Tālāk var dzirdēt kā liepu zarus čabēdams loka vējš. Gūtmaņa papus, ar valdnieku nesaroko- jies, kāpj lejā. Citi papi sevī nobrīnās: tik tuvi paziņas, turpat draugi, bet nesabučojās…

Nu pieceļas zemes tēvs. Pienākusi viņa kārta atbildēt. Balss tāda drusku neparasta. Kā vecākai sievai, vietām aizlūzt. Viņš runā latviski.

—   Man mīl amat vīr und lauk lautin! Es patēcos. To lopin man ir patikuš. No virčaftsoficīr man ir zinnots, ka to vāc valdīb likkum to zemes kopēj ir izdarījuš — to kvēš, pēn, fleiš atdevuš und to vāc šnabcedel saņēmūš. To vin ir lab darījuš. Par to man — freiherr Medem fon Kūrland — uz nezinām laik ir šķiņķojuš tēm anštendig rūķim vin bij māj. Dar to cit rūk tapat lab. Lai to lautin redz to vāc valdīb rūp pa vin. Heil, Hitler!

—   Heil! Heil! Heil!…— atbalsojas tuvākā sektorā. Pūtēji pūš: Deičland, Deičland īber ailes! Fazāni izstiepjas kā stīgas. Papi vingrinās vilkt līdz. Tikai lūpas kustas.

Kosmētikas salonā uzsvaidzinātā ķēvīte zemes tēvam tā iepatīkas, ka viņš pavēl skaistulīti atvest pie pašām kāpnēm. Maijpuķītei seglu gan nav mugurā. Nav jašanai paredzēta. To retais ievēro. Lauku puiši pat ērzeļus jāj bez segliem.

Brašais zirgu puisis, kā noteikts, turās ķēvītei tuvu pie astes. Jātnieka pātagu viņš veikli pagrūž Gūtmaņa papum tālākpasniegšanai. Tad pamana, ka vējš Maijpuķītei asti sabužinājis.

Nekas vairāk kā nejauša sagadīšanās. Tai pašā brīdī, kad brīvkungs kāpj Maijpuķītei mugurā, lai tur tiktu gavilēm apsveikts, pūtēji uzrauj kavalērijas maršu, zirgu puisis izdara īsu rāvienu ar skrāpi astes skaistuma labā. Var jau būt, ka tas ir diezgan spēcīgs rāviens. Skrāpis aizķeras, ķēvīte salecas kā dzelta. Nelaime seko uz pēdām. Brīvkungs pēkšņi apsēžas uz sarkanā paklāja. Maijpuķīte, pēc savas paražas, paplēš pakaļkājas, lai atvieglotos no uztraukuma. Tā jau dažkārt gadās.

Bet ko dara jelgavnieki? Barā iešalcas smiekli. Tie iegrimst tādās kā izbaiļu skaņās: Achl Uch! Te nu bija …

Nelaimē parasti apslēpts savs procents laimes. Brīvkungs aši pieceļas, nopurinās, uzsauc:

—  Cum teufel! To kēvit man dresēt ēkš kavalerī!…

Aplausu brāziens. Kas cits kā prieks par zemes tēva laimīgo kritienu. Goda viesi stāv drūmi, nokārtām galvam. Kā puikas, kas gaida pērienu. Kas patiesi vainīgs? Tas maršs vai skrāpis? Ej nu sazini. Laime, zemes tēvs nav sadusmots.

—  Tād špās es nav pēdzīvojuš,— viņš saka.— Ved to Pukit ēkš stall. Dresē ar muzik. Es vin paturējuš.

Bailes pārdzīvojuši, nu atplaukst goda viesi. Zemgaliešu mīkstās plaukstas skan citādi nekā vidzemnieku cieti sastrādātās delnas. Neuz­trauc, nomierina. Brīvkungs ar rokas mājienu atvadās. Vēlreiz atskan: Zīgl Heil! Zīg! Heil!… Kā bišumāte. ar brūno tranu baru, viņš pazūd pilī.

Skaļi smiedami, tērzēdami, jelgavnieki izklīst. Hitlerjūgends aiz- maršē. Pārbaudi izturējušiem goda viesiem mielasta nav. Varēja gan būt. Kaut vai alus ar desiņām pils pagrabā. Būtu kaut piemiņa. Tas jāsaprot. Vācieši ir taupīga tauta. Latviešiem jāmācās.

Mācekļu gājiens atgriežas Pie Lindi. Atpūsties, errastības noskalot. Pirmajā istabā jau sēd daži nepazīstamie. Pēc paskata laucinieki. Laikam iebraucēji. Grib paskatīties, mācīties kā tagad jātaisa politika.

Labdienu nepadevuši, bajāri paiet viņiem garām. Ober! Ober! Tagad tikai pie mums! Kungiem priekšroka. Vai saprati?

—  Mums nav vairāk apkalpotāju. Kungi neļaunosies, ka reizēm ieskriešu arī otrajā istabā?

—  Štrunts! Dzeramnaudu dabūsi par abām. Nav patikami, ka sveši ļaudis te pinas pa kājām …

Viesmīlis paklanās, bet nesaka ne jā, ne nē. Tikko viņš aizsteidzas uz virtuvi, kāds bezkauņa, laikam jau ieskurbis, priekšistabā iesaucas:

—   Kur tas goda mielasts palika? Vai zlātaviešiem pilī rūmes pietrūka? …

Nu, tas ir par daudz! Gūtmaņpapus cērt dūri uz galda:

—   Ober! Ober! Zofort curik! Lai maksā ko maksādams, izsvied tos sušķus laukā!

Ko nodarījuši? Mutes palaiduši?

—  Grūti būs man vienam to izdarīt, kungs! Nav vēl samaksājuši rēķinu.

—  To plikadīdu parādus gan mēs nemaksāsim! Saki, lai izvācas ātrāk.

Viesmīlis aizsteidzas. Bet plikadīdas neliekās nobiedēti. Cita balss iesaucas:

—  Ej, onkuļi! Kāpēc nenolasījāt apsveikumu no Nameiša? No Raktes, Tērvetes, Sidrabenes aizstāvjiem?

Šie vārdi bajāriem nav sveši. Ulmaņa patriotisma laikā viņi ar šiem vārdiem ir lepojušies, viesībās lielījušies. Bet tagad ir citi laiki.

Tādas lietas nedrīkst izmuldēt. Būt nacionālam latvietim ir bīstami. Karstasinīgais Šperlings pielec kājās. Triec savu bairīša zeideli uz priekšistabu. No turienes atlido gurķis ar olu. Ierēcas balsis!— Plikadī­das! Kaupēni! Policei!… Atbalsojas:— Nodevēji! Plusmacheri! Nāk priekšā!

Kauja ir īsa un asa. Saplīst trauki, salūzt krēsli. Stenēdami veļas vīri kā pupu kūļi. Svarā vieglākie ir arī veiklākie. Dažās minūtēs viņi nostrādā par tīro, tad pazūd. Izsauktais dakteris Bīskaps kaulu lūzumus nevar sataustīt. Pušumus pārsien, zilumus aizplāksterē. Kad krodzinie­kam skāde samaksāta, viss tā kā būtu atkal kārtībā. Tikai tas stīvais stilbs, tas sūrstošais plecs, tas salāpītais izskats. Drīzāk jāmanās uz mājām.

Mežazaķis sastop zirgu puisi stallī knibināmies. Iš, kur gudrinieks! Nenāk vakariņās. Saimniece kā ar uguni meklē.

—   Va'dzi', Miķel,— uzrunā direktors, stipru dūmu gaisā izpūs- dams,— vai es tev nepiekodināju no rīta zirgus nebarot? Kāpēc Dūdaks visu acu priekšā nolika renkuļus? Kāpēc Maijpuķīte godavietā. .. nu, tu jau pats redzēji!

—   Kungs, katram lopiņam ir māga. Katram pienākas sava tiesa. Vai mums labs izskats ar tukšu vēderu?

—   Pārmet krustu, ka šoreiz izgāji sveikā! Pūtēji aizpūta tavu cilpu. Varbūt manējo arī. Nu gan vairs nešano! Tie jokus nepazīst. Nāc, iemetīsim kādu kraukši!

Tā nu viņi abi sēd, iemet pa šņabim, piedzied pa jaunai modei: Ķēvīt, mana Maijpuķīte, Tu zin' Rīgu, Jelgaviņu!…

—   Viņa ir atkal te,— Mežazaķis stasta.— Bet ar dzīvu lopu nav ta, kā popam ar speķa gabalu: pārmet tam gavēnī krustu un saka — Lai top zivs!… tad arī ir zivs, ko gavēnī ēst atļauts. Mēs to ķēvīti pēc mūzikas dancot neiemācīsim. Lai ved uz cirku.

Cirkus Jelgavā nav ieradies. Uz Rīgu baleta skolā sūtīt iznāk par dārgu. Apriņķa valdes vīri tomēr nav uz mutes krituši. Izlemj: klīnikas stallī uzstādīs radio aparātu. Tur tagad tik daudz uzvaras maršus pārraida, ka ķēvīte pati pie tiem pieradīs, ievingrināsies rakstā rikšot.

Rudens pusē zemes tēvs saņem vēl vienu dāvanu no pateicīgajiem zemgaliešiem. Tā ir cita apdāvināto grupa, kas kaut kur muižas vāgūžos atradusi krievu neaizvāktu kungu karieti. Kariete kā konfekte, tikai pārkrāsošanas vaina. Kad tā izdarīta, katram niez kājas iekšā sēsties.

Kad brīvkungs ir pieņēmis šo vācu augstās kultūras liecinieci, viņš atceras savu rikšotāju pāri. No krievu zemes nāk ziņas, ka pazīstami šturmbandfīreri un goldfazāni tur vizinājās troikās, liek sādžu zemnie­kiem stāvēt goda sardzē. Vai viņš — nākamais hercogs — to nevar atļauties? Vai vācu Mītava lai paliek aiz krievu lielajiem Sīpoliem? Te ir Ādolfa Hitlera iela. Ļautiņiem jāredz, jāsveicina, kad pa to brauc zemes valdnieks un viņa laulātā draudzene Klotilde fon Hāze. Grožus turēs adjutants Grabbe. Tam stipras rokas, senčos zemnieku asinis.

Adjutants piezvana Mežazaķim. Trīs brašus rikšotājus brīvkunga karietei! Stundas laikā jābūt iejūgtiem, visam sagatavotam.

—   Divi ir, trešā nav,— direktors aizbildinās.— Klīnikā tikai slimie salasīti.

—  Tad uztais vēn kumeling! Kā brīvkungs grib, tā jābūt! Jūdz dreišpenneri!

Kumeliņš, protams, tik drīz nav uztaisāms. Cits neatliek — vietā jāņem niķīgais ērzelēns ar stīvajām pakaļkājām. Zirgu puisis, pajūgu steigdams, to patura prātā. Stīvkāji un Dūdelzaku iejūdz tā patuvu karietei, Maijpuķīti piesprādzē abiem priekšā. Tad soļos iebrauc pils pagalmā.

Kā tālāk brauc Grābis, kā nokļūst uz Hitlera ielas, kas tur atgadās vai neatgadās, to zirgu puisis vairs neredz. Pa ausu galam viņš padzird: troika pēkšņi sākusi trakot. Laikam jau kāds izbiedējis. Ap stūri griežot, kariete apsviesta uz mutes. Apaļīgais brīvkungs aizvēlies pa vienu ietvi, kur noķēris zilumus līdz ar aizdusu. Sausā Klotilde aizgrabējusi pa otru ietvi, aizlauzdama astes kauliņu. Grābis ieķēries grožos, ļaudams sevi ar traku joni izraut laukā no pilsētas. Abiem ērzeļiem apdauzītas pakaļkā­jas. Kariete čupā.

Svētās Annas baznīca zvana. Jelgavnieki iet skatīties, kas tur lēcies. Trīs mācītāji aizlūdz par nelaimes gadījumā cietušajiem. Diemžēl, Miķelis Amālijas dēls nespēj viņiem pievienoties. Viņš ir bez vēsts pazudis.

Malienas silavas snauž tālas, rāmas, klusas. Mēness sidrabs sabiris bālganos mākoņos. Rets naktsputns iekliedzas, ievaidas, aizspurdz ēnainā krēslā. Mierīgais klusums stāsta: daba dzīvo savā negrozāmajā Vitmā, saskaņā. Vienaldzībā pret visu sīko, pārejošo, vienreizīgo.

Pa šauru meža teku lēni iet kāds cilvēks. Pašreiz viņš nogriežas uz ieplakas pusi, apstājas, ieklausas. Vai kāds nomaldījies? Vai nakts klusuma, dabas skaistuma cienītājs? Nu viņš iet lejup. Teka iegriežas krūmājā. Aiz tā zilgans laukums. Liekas, ezers vai purvs.

—   Stāt! Rokas augšā!— pavisam tuvu noskan barga pavēle.

Gājējs apstājas. Paceļ rokas, bet neliekās sabijies.

—   Kā sauc? Kurp iedams? Papīri ir?

Divi jaunekļi, šautenēm uz rokas, aplūko naktsputnu. Izskats kā kungam, bet maizes kulīte nabagam plecos. Seja tā kā kaut kur redzēta. Bet kur?

—   Sveiki, zēni! Es jūs jau otro nakti meklēju …

—   Vai žandarmu spiegs? No Gestapo?( Runā!

—   Ne viens, ne otrs. No abiem mukdains, meklēju mūsu zaļo armiju.

—■ Partizānus, gribi teikt. Kā zini, ka te uzturās partizāni?

—   Par to čivina visi latviešu zvirbuļi. Tikai vācieši dzīvo kā aizsietām ausīm. Šucmaņiem bail līst krūmos, tāpēc klusē.

Miķelis pastāsta par pārdrošo dēku ar Zemgales zemes tēvu fon Medemu, par klīšanu no vienas vietas uz otru, līdz nonācis šai apvidū. Uz Valmieras pusi nedrīkst rādīties.

Ahā, par to viņi iztālīm padzirdējuši. Tā jau licies, ka Valmieras Šana atklīdis. Tagad jāaicina komandieris, lai izšķir: laist tālāk vai paturēt gūstā.

Pēc pusstundas ierodas komandieris.

—   Sveicināts, Šana!— uzsauc leitnants Virziņš. Viņš ir vecs valmie­rietis, Miķeli labi pazīst.— Braši, ka tu arī gribi cīnīties pret diviem velniem! Citur tevi tā garā svārka dēļ krietni pakverkšķinātu. Iesim tagad uz mūsu katakombām! Vai tev ierocis ir? Zēl… Bešā neiztiksi. Būs jāiet gan zvēru, gan cilvēku medībās.

Viņi iet krietnu gabalu pa krūmāju, neskarot purva malu. Liekās, uz austrumu pusi. Lejā pavīd ūdens svītra. Kroplu priedīšu, pelēku krūmu pudurīši. Kaut kas palsainam sūneklim līdzīgs.

—   Tagad būs jābrien,— saka Virziņš, brīdi apstādamies.— Neiztrū- cinies, Miķeli! Seko manās pēdās. Dziļāk par bikšu skroti neiestigsi. Noaun kājas, novelc ūzas. Tikai pavisam klusu. Tā, lai pat zaķis blakus krūmā nesabīstās.

Odenī viņi neiet taisni uz priekšu. Pie aļģu pauguriņa apstājas, met leņķi atpakaļ. Ūdens sniedzas tikai līdz ceļgaliem. Tad kļūst manāmi dziļāks. Miķelim aizķeras kāja. Noplunkš ūdens virsma, pret roku atsizdamās. Kāds putns, varbūt ķīvīte, satrūcies uzspurdz gaisā.

— Turies pie manis,— čukst leitnants.— Esi tik kluss, cik vien iespējams. Krūmiem aizmugurē var būt ausis.

Labo roku viņš pasniedz līdznācējam, kreiso tura paceltu pāri galvai. Tā zīme sagaidītājiem, ka nācējs ir savējs.

Saliņā, kur viņi izkāpj, nav nekādu katakombu. Sūnās nevar alas rakt. Ir gan plašāka, zariem segta, ūdenszālēm maskēta pārjume. Tur cilvēki var ielīst, paslēpties. Dažas kroplas priedītes ar pusnokaltušiem zariem turpat stāv sardzē. Krastmalā paslēpusies sardze. Tā pazīst savu komandieri, bet arī viņam jāzina šīsdienas parole. Var jau gadīties līdzinieki. Maskēti vilki avju ādā.

Virszemes katakombā guļ vīru trīsdesmit. Cits pie cita, neizģērbušies, šautenēm pie sāniem. Dažiem Latvijas armijas frencis, citiem laucinieku pelēcītis, skolēnu žaketītes. Jaunās sejas brūnas kā vējā un saulē rūdīts varš.

Pārjumes vidū kaut kas līdzīgs mazam pavardam. Uguns apslēpta ūdenī iegremdētā skārda mucā, dūmi neiekļūst skurstenī. Tie izplūst zem nojumes, sadalās uz visām pusēm, kļūst šķidri kā purva zilganā dūmaka. Tomēr silda, žāvē, ļauj uzvārīt brūno ūdeni. Ar rītausmu uguns izdzisīs. Seši vīri jau kājās. Katrs zina savu norīkojumu. Divi apmainīs sardzi, divi dosies pēc pārtikas, divi izlūkos uz lielceļa. Pa to virzās vācu transporti. Jāiziet pirms saules.

Tikko apslaucījies un uzvilcis bikses, Miķelis saņem Mauzera pistoli. Katram gadījumam. Smaga gan. Kabatas ieroči nepieciešami tiem, kas iet tālāk. Šauteņu vairāk nav.

Miķelis liekas uz auss. Kas tā nu par pirmo nakti tādā čūslajā. Ne gulējis, ne negulējis. Pavisam dulli sapņi mācas virsū. Zilimelni pērkoņa mākoņi aug, tūkst, savelkas tepat pār galvu. Tad augšā sāk zibšņot, lejā izšķiļas pretugunis. Viss rūc, krāc, ietinas tumsā, sagriežas liesmās. Kā zemestrīcē. Saliņa salīgojas kā laiviņa okeānā. Viņš kliedz, sauc — neviens neatsaucas. Kad atspīd gaismas stars, Miķelis stāv tukšā, izdegušā laukā. Kaut kur kauc vilki. Sapņotājs uztrūkstas. Satraukti nervi. Tas viss.

Vēl acis nav īsti aizvērušās, klāt nākamais murgs. Kā no gaisa nokritis, liels, sarkans bullis stāv tepat zem priedītēm. Acis nikni zvēro. Kasa ar priekškāju sūnu. Kakls noliekts uzbrukumam. Miķelis ķer pēc Mauzera, bet roka neklausa. Kā nolēmēta. Kājas tāpat. Zvērs sāk ārdīt vieglo pārsegu. Murgotājs iekliedzas. Atmostas.

Brūno tēju dzerdams, jaunais partizānis neko neieminās par saviem nakts rēgiem. Tā kā kauns runāt, kā neērti baidīt pavisam jauniņo pavāru. Jancim nevar būt vairāk par piecpadsmit vasariņu. No gaisa aizsardzības izpalīgiem? Nē, jau laikus pievienojies tiem, kas par Latviju.

Skolā izlēmis. Tēvu, māti, māju pametis neziņā. Izturēs līdz galam, lai tur vai kas.

—   Jā, tāda mūsu dzīve,— atsaucas Imants, jauneklis leģionāra gados.— Cita ceļa nav. Viss jāliek uz spēles. Tikai ne to veco lakstīgalu labā, kuras dzied: Vācu zobenus gaisā! Zīg, heil! Žvikt, žvakt! Jaunieši paši laužas uz fronti! Neturiet viņus ciet! Tauta grib atriebties austrumu varmākām! …

—   Tauta grib dzīvot, augt, bet viņas galotnes nogriež. Mūs dzen izkaut!— ar manāmu rūgtumu turnina Ojārs. Tievs, garš kā stīga, ar skolas kūkumu mugura.— Ķ.er ar varu, azen Krievu purvos, štrumband- fīreru nagos. Tur patriotiski jācīnās, varonīgi jāmirst. Par ko? Par tiem, •'as izlauna mūsu zemi. Par Jauno F.irnnu kur valdīs herrenfolk. Kur Veisi, Dankeri bučos fazānu astes, bet mūs sūtīs par vagariem krievu vergus dīdīt, vai ietrieks lodi pakausī. Varenas izredzes!

—   Pietiek, zēni!— pārtrauc Gunārs, apbārdojies lauku skolotājs.— Visiem pazīstama dziesma. Nav pretdziedātāju. Lai dzīvo Upelnieks un Centrālā padome!

Mēs sitīsim tos zaļganos Pēc tam tos zilisarkanos!…

—   Abus reizē! Abus reizē!— atsaucas vairākas balsis.— Kāds viens, tāds otrs …

—   Vispirms jāvājina stiprākais. Lai spēku līdzsvarā piekūst abi. Tad ar sarkano tiksim vieglāk galā. Tas ir arī dumjākais.

—   Tas muļķis šoreiz ir mūsu draugu — rietumnieku apmācīts, apgādāts. Nebūs tik viegli. Viņam ir daudz gaļas dzīvsvarā!— iesmejas Rūdis, vīrs no pirmā pasaules kara. Krieviem iebrūkot, viņš aizgājis mežā. Tur palicis arī Hitlera iebrukuma laikā. Bijis vada komandieris ar kauju pieredzi. Tēvu nogalinājuši sarkanie. Sievu aizveduši brūnie uz sabumboto Vāciju. Māte nīkst badā. Kur citur lai būtu viņa vieta?

Virziņš necieš dīkdienību. Vairums jaunekļu nav bijis karaklausībā. Tiem jāsniedz visnepieciešamākās zināšanas. Jāiepazīstina ar ieročiem, ar partizaņu praksi. Kā rīkoties uzbrūkot, kā atvairoties. Tā paiet dienas. Ziņas no frontēm diezgan neskaidras. Vācieši atvelkas. Krievu lācis ir krietni saskrāpējis vācu vilku. Bet vilks draud ar asākiem zobiem, ar jauniem ieročiem. Kur viņš patreiz īsti atrodas, grūti noteikt. Bailīgie pačukst — bēgot. Pošās līdzi uz fāterlandi. Sarūgtinātie mēļo: latviešu leģionārus pametīs purvos. Lai krievi tos pakar, vai nobeidz ziemeļu tundrās. Mazā tautiņa abiem dadzis acī — tā jāiznīcina. Drošākie vēl cer uz kaut ko. Gana savus mežos paslēptos lopus. Pamestās mājas apstaigā laupītāji, nogalina sirmgalvjus, bērnus, paņem visu, kas ņe­mams. Neviens skaidri nezina, kas tie tādi: vācu dezertieri, vai krievu izpletņu lēcēji.

Virziņš domā: latviešu spēki jāsaglabā lielās traģēdijas beigās, kad abi nezvēri būs noasiņojuši. Jaunieši kļūst nepacietīgi. Jādara jau tagad — tūlīt viss iespējamais. Domokļa zobens pakārts pār tautas galvu. Jāglābj!

Kādu dienu puišiem izdodas no vācu kara ratiem izcelt rokas granātas. Piedevām dažas pudeles degvīna. Kas tie par svētkiem! Tā, lūk, biežāk jāmedī. Transporta mašīnas modrāk jāuzmana. Metamie tagad ir.

—   Lai notiek, ja vēlaties,— Virziņš piekrīt.— Tikai ne te tuvumā. Kādam pusducim vīru tad jānoiet kilometrus divdesmit — trīsdesmit tālāk. Jāizraugās krūmājs vai jaunaudzes šosejas malā. Protams, aizmu­gure jāsedz dziļākam mežam. Vai Rūdis grib vadīt?

Uzrunātais nav sajūsmināts, bet jaunos vienus laist nevar. Tai pašā vakarā septiņi vīri aizbrien bīstamā dēkā. Jancis laužas līdz. Viņu nelaiž. Vēl par zaļu. Zēns paliek noskumis, saīdzis par saviem gadiem. Paliek arī Miķelis. Viņš tālāk par sargposteni nav ticis, bet nejūtas aizvainots. Katram jau savas spējas, savs aicinājums. Un viņš jau nav vairs nekāds jauneklis.

Lai uzmundrinātu Janci, viņš jautā:

—   Kā būs tad, kad Latvija kļūs atkal brīva?

—   Tad būs tā, kā Rainis saka,— Jancis droši atbild:

Lai visiem darbs, lai visiem maize, Lai katram vaļa pēc saules sniegties — Tad tauta augs,

Kā puķudārzs, tālu smaržodams, plauks …

—   Ko tu tad darīsi?

—   Es?— Jancis brīdi apjūk. Par sevi viņš nav padomājis. Kad jau citiem, tad jau arī viņam klāsies labi. Galvenais — jāpalīdz, lai būtu labi. Tā ataust nodoms:— Izmācīšos par ārstu. Lopu vai cilvēku. Kam sāp, tam jāpalīdz.

—   Ārstēsi naidniekus arī?

—   Ari. Visus, kas cieš …

—   Nupat tu gribēji mest rokas granātas uz vāciešiem, krieviem. Vai tie neciestu?

—   Tie ir iebrucēji, brīvības laupītāji. Grūž ciešanās mūsu tautu. Lai tad izjūt, kā tas ir …

Skolā mācītais? Atmaksas gumdītais? Tautas dzīvības instinkts? Kā to sauc, par ko deg šis latvju zēns ar ideālu, skaidru sirdi?— nodomā Miķelis.

Pēc piecu dienu ilgām gaidām pienāk tatāru vēsts. Viens dzīvs, seši krituši. Dzīvais smagi ievainots. Lode iesprūdusi plecā. Saindējums. Kā tas atgadījies?

Bijušas četras mašīnas. Katru ķērusi veikli sviesta granāta. Apstāju­šās, apklusušas. Brīdi gaidījuši. Nekādu dzīvības zīmju. Laiks dārgs, var piebraukt citas^No abām pusēm pārlekuši šosejas grāvjiem. Tā bijusi liktenīga kļūda. Pēkšņi no pēdējās mašīnas ierēcies ložmetējs, kravā paslēpts. Kā ar izkapti nopļāvis visus sešus. Tikai Gunāram izdevies ievelties grāvī, ielīst krūmos.

Vīri klausās mēmi, atsegtām galvam. Tik smags sitiens aiz niecīgas neuzmanības. Tiesa, dzīvais spēks jātaupa kā acs pierē.

Pienāk vēl citas melnās ziņas. Tepat tuvumā izmesti sarkanie izpletņu lēcēji. Aiz bada slepkavo. Mājās, kur saliņas ļaudis saņēma pārtiku, nodurti visi iemītnieki. Kaimiņi lūdz savējo aizsardzību. Šucma- ņiem dūša papēžos. Dzer vācu šņabi, bet laukos nerādās. Salinieki nespēj atteikt. Kā draugus slēpuši, apgādājuši, dalījušies pēdējos kumo­sos. Jāiet uz divām mājām, pa trim uz katru. Patronu maz, neviena nedrīkst izskriet velti. No slepkavām jāpievāc dunči. Krievi ir viltīgi, tie jāuzmana, nekad tiem neuzticēties.

Pēc pāris dienām pārnāk pieci. Atved trīs bārdaiņus līdz purva malai. Nošauti pieci. Viens no sagūstītajiem ceļā nodūris Imantu. Izrāvis dunci viņam no jostas, iegrūdis mugurā. Komandieris nav ļāvis uz vietas nošaut. Ko ar to darīt?

—   Piesiet pie resnākās priedes. Apsargāt, lai nepārgrauž virvi. Sūnas sabāzt mutē, tad aizsiet. Vēlāk nopratināsim.— Virziņš dod rīkojumu.— Tos divus pratināsim citur. Katru atsevišķi. Zēni, Imantu naktī atnesiet šurp. Viņa vieta pie mums. Mūsu brīves saliņā.

Iegūti astoņi dunči. Gari, smaili, asi trīti. Kā cūku duramie. Krievu meistaru darinājumi. Tikpat revolveru. Piecpadsmit rokas un kabatas pulksteņu. Simtdivdesmit tūkstoši viltotu ostmarku. Pāris vecas apvidus kartes. Piecas metalla blašķes. Būs bēru malkam.

Prieks par to tomēr nav nevienā sejā. Kas tas viss pret jaunu, ziedošu dzīvību? Pret to, kas savai zemei, savai tautai vēl palicis uzticīgs …

—   Kam krievi vazā vodku līdz? Vai neprot izdzert?— Gunārs brīnās, sūnu cisās gulēdams. Lode ar pirkstiem izspiesta. Plecs vēl zils, asiņo.

—   Viņiem bail dzert no akām. Domā: tās saindētas,— Virziņš iesmejas.— Viņi arī dziedējās, dezinficējas tikai ar vodku. Citu zāļu jau nav. Kad kara lazaretē jānozāģē kāja vai roka, pacientam dod izdzert trīs tējas glāzes. Kad operācija izdarīta, atkal trīs. Tavam plecam, draugs, arī noderēs kāds mitrāks apsējs. Tāpat iekšpusei. Purvā mums visiem jādezinficējas.

Nākošā vakarā Jancis ar Miķeli rok Imantam kapu. Vissausakā uzkalnītē, zem iezaļganu priedKu pudura. Ceļos pietupušies, saknes izgriež ar nažiem, trūdus izplēš ar pirkstiem. Irdenus, brūnganus kā torfs. Dziļāk par pāris pēdām netiek.

—   Pietiks,— saka Miķelis.— Bija lāga zēns. Lai nav pastarā dienā slapjam jāceļas augšā …

—   Jāceļas augšā? Pasakas!— Jancis atsaucas.— Dabzinātņu skolo­tājs mums teica: Ja visi tie miljardi cilvēku, kas gadu miljonos šo zemi apdzīvojuši, kādā dienā celtos augšā, tad izceltos briesmīgs kautiņš. Katru trūdu sauju jau būtu tūkstošiem valkājuši. Kam tad tā nu piederētu? Ko iesāktu tie, kas paliktu bešā, savu miesu neatguvuši? Varbūt aprītu tos stiprākos vai viltīgākos, kas viņu īpašumu paņēmuši. Bet kā to izdarītu bez mutes un zobiem? Būtu vien jāsamierinās, ka augšā netiek …

—  Lielie ir stipri, bet mazie tos vienmēr pieveic. Tāds dabā likums. Neviens Dievs vai Velns tur neiejaucas. Neviens pestītājs nepestas. Lielie mazos neglābj. Arī mūsu tautu glābsim vai apraksim mēs paši…

Divi cilvēki, vecais un jaunais, klusi sadodas rokās. Rokas, kas kapu rokot sapratušās, pašapziņā kļūst stipras. Kas vēl dzīvi, tiem jādzīvo, jācīnās par dzīvi.

Pie priedes piesietais, rūzganu spalvu apaugušais vīrs, izskatā atgādina brūno lāci. Muskuļainās rokas, kājas, pleci liecina par darbu mežā vai raktuvē. Drūms, spītīgi īdzīgs. Šaurajās acīs gail naids, neuzticība. Ne vārda atbildēm. Ko iesākt — prāto Virziņa pavadoņi. Nolaist no kājas? Piebikstīt ar paša dunci pie sāniem? Lai jūt kā tas kutina.

—  Tā ne,— pratinātājs pretojas.— Mēs neesam asinskāri kā abi lielie plēsoņas. Laika pietiek. Vai te priedītēs nav kāds skudru pūznis?

Tādu atrod. Lāci padzirda. Trīs vīri to saistītu aizved uz nākamo vietu. Tur varēs apdomāties kādu diennakti. Kukainīši palīdzēs. Varbūt atgūs valodu.

Notikumu mākoņi sabiezē vēl draudīgāk. Pārnācis Pēteris, viens no vecajiem strēlniekiem. Prot krievu valodu. Nopratinājis tos divus pagrabos ieslēgtos. Sākumā klusējuši, bet kad teicis, ka Imanta slepka- vam jau pielikts punkts, kļuvuši runīgāki. Nolaidīšot vēl vairākas parašutistu grupas. Uzdevums: izveidot aizmugures fronti šejienes mežainajā apvidū. Ja viņus palaistu brīvā, parašutisti vietējos partizānus netraucētu, apvienotos ar tiem, visādi atbalstītu. Liecības sakrīt.

—   Blēņas! Krievu lamatas!— atsaucas Virziņš.— Tas viņiem iemā­cīts. Bet ja kāds grauds patiesības ir ziņā par nākamām grupām, tad mums ies karsti. Vācieši dzīs šurp savus žandarmus, tie latviešu šucmaņus. Jāuzmanās. Varam. iekļūt krustugunīs. Tos divus paturēt gūstā. Paēdiniet.

Ar ko lai paēdina? Visas apkārtējās mājas ir izlaupītas. Ja kas noslēpts, tagad nogādāts mežos pie dzīvajiem. Uz Brīves saliņas, kā vīri tagad sauc savu ligzdu, nav nekādu pārtikas krājumu. Stirnas, zaķus cilpās grūti noķert. Katra lode ir dārga, skan tālu. Tuvojas grūtas dienas.

Pārnāk vēl divi pārtikas meklētāji. Tukšām rokām. Arī kaimiņu pagasts izkauts vai ļaudis aizbēguši. Līdz atnesuši tikai gadus trīs vecu meitenīti. Tā viena atrasta raudam pagultē. Laikam vecaistēvs vai vecāmāte tur iegrūduši, paslēpuši. Paši viņi līdz ar diviem vecākiem zēniem turpat nokauti. Guļ savās asins paltēs, nav kas tos aprok. Šausmas kliedz pretim no visām pajumtēm.

Meitenīti nevar mežā pamest. Vienam tā jāaiznes uz apdzīvotu vietu, pie dzīviem cilvēkiem. Tur, kur vēl ir niecīga drošība, kāds kumoss dienišķas maizes. Mazā raud, grib atgriezties mājās.

Imanta apbedīšanas ceremonija ir īsa un vienkārša. Kad jauneklis ieguldīts sūnu gultā, vīri stāv zemu noliektām galvām. Aizgājēja draugs Ojārs saka dažus vārdus:

—   Latvijas kareivi! Tu kriti par savu zemi, tautu, valsti. Ar dunča dūrienu mugurā, zvēru par cilvēku noturēdams. Pie tavām krūtīm nav ne dzelzs krusta, ne Ļeņina ordeņa. Tas tavs gods un lepnums. Tu nenoliecies, nepielipi svešiem varmākām. Tu biji mūsējais. Tu biji īsts latvietis. Paldies par tavu dzīvi, par cīņu, par upuri, kas varoņu leģendās dzīvos.

Vīri ar saujām aizber kapu. Uz tā zied tikai viena, acīm nesama­nāma, jauna, skaista, vēl neatplaukusi sirds.

—   Ko iesākt ar rūzgano pie priedes?— otrā dienā Virziņš vaicā partizānu grupai.— Skudrām aplipis, bet nerunā. Rūdīts čekists.

Likvidēt! Dots pret dotu. Atstāt pie priedes, lai lapsas vai putni apēd! Izdot vāciešiem, tad nebūs rokas jāsmērē. Lai ņem tie, pret kuriem tieši noziedzies! Lai tiesā pēc viņu taisnības.. .

—   Pareizi! Pareizi!— atsaucas vairākas balsis.— Mēs esam sargi, ne soģi.

Nolemj sazinaties ar noslepkavoto piederīgajiem. Lai tie liek kur grib. Tikai vaļā laist nedrīkst.

Ar katru dienu smagāk māc rūpes par vēderu, par municiju. Klāt pienākuši pieci dezertieri. Trīs no tiem latgalieši, viens leitis, viens vācietis. Par ko viņš grib cīnīties? Par brīvību, par cilvēcību. Pret Hitlera diktatūru, pret tautu iznīcināšanu. Par Šillera, Gētes ideāliem. Vai te ir īstā vieta? Citas nezina. Nolemj Frici paturēt līdz tam laikam, kamēr vācu armijā izcelsies sajukums vai revolūcija. Drošības pēc no saliņas tomēr viņu nenolaist. Kas var vācietim aiz ādas ieskatīties.

Jaunpienācēji tikpat kā tukšām rokām. Neviena smagāka, iedarbī­gāka ieroča. Patronu somas tikpat tukšas kā kurkstošie vēderi. Rudens klātu, bet tukšas klētis un pagrabi. Laukos labība stāv nep|auta, dārzos saknes vēl nav ienākušās, kartupeļi vēl sīciņi. Trūkst sāls. Pārtiku meklēt jādodas tālu, mežā izliek cilpas. Kas būs, kad pienāks ziema, par to labāk nedomāt. Kaut kam jānāk jau pirms sniega. Tas ir bīstamāks par medību suni — nodod pēdas.

Pēc dažām dienām pierādās, ka pagrabos pratinātie nav melojuši. Nobirušas jaunas parašutistu grupas. Veidojas aizmugures fronte. Arī vācu armija atkāpusies jau dziļi Latvijas teritorijā. Vācieši šīs grupas pamanījuši. Apvidu ielenc. Drīz te kļūs karsti. Tad ies uz dzīvību vai nāvi.

Bada spiesti, atbruņotie, nopratinātie krievi aiziet pie vāciešiem gūstā. Cer tur palikt un izdzīvot līdz kara beigām. Pēc viņu norādīju­miem Brīves saliņas puišiem izdodas iegūt paslēptu ložmetēju un divas mašīnpistoles. Patronu lentām pilnas somas. Trūkst tikai rokas granātu. Prieks par guvumu tomēr liels.

Vāciešiem trūkst benzīna. Gaisa izlūkojumus aizmugurē viņi jau pārtraukuši. Naktis pieaug garākas, tumšākas. Laikus jāsteidzas mežus iztīrīt. Ka tā nav iedoma, par to drīz pienāk pavisam drošas ziņas. Plašā lokā gan te, gan tur iedegas apšaudes. Žandarmu vadītas, šucmaņu ķēdes soli pa solim savelk cilpu. Tā ir nāves cilpa. Vīri Brīves saliņā to zina, bet par to nerunā. Viņus var glābt tikai brīnums. Sakari ar kureliešiem pārtrūkuši. Uz austrumiem nav ko iet. Bet brīnumu dzīvē vairs nava — tie glabājas baznīcu relikvijās.

Virziņš izšķiras: patiesībai jāskatās tieši acīs. Viņš aicina Brīves saliņas vīrus apspriesties.

—   Izšķirīgi notikumi strauji tuvojas. Tie nedrīkst mūs pārsteigt nesagatavotus. Pirmais jautājums ir: ko mums darīt? Cīnīties līdz galam, vai padoties pārspēkam?

—   Cīnīties! Cīnīties!— atskan vecās un jaunās balsis.

—   Vai visi saprotat, ko tas nozīmē?

—  Saprotam! Saprotam! Cita ceļa nav …

—  Tad rodas nākamais uzdevums: jāizstrādā aizsardzības plāns. Jāsadala pienākumi.

Pareizi vai nepareizi, arī to izdara vienprātīgi.

Galvenās briesmas gaidāmas no rietumu puses. Tur ūdens josla šaurāka, seklāka, zinātājam pārbrienama. Saliņas austrumu daļa kaila, līgana, ciņaina. Ūdens neizbrienams. Ložmetējs paliks rietumu ligzdā apslēpts. Klusēs līdz tam brīdim, kad nāks galvenais trieciens. Pļaus krievu vai vācieti. Latviešu tur nevar būt — tas ir jau nopirkts, pats pārdevies.

Paiet vēl dažas dienas, naktis sasprindzinātās gaidās. Saliņu uz ilgāku laiku atstāt vairs nevar. Pārtiku meklēt neiespējami. Maizes iznāk pa plānai šķēlītei dienā. Vēderi kauc kā izsalkuši vilki. Spēki plok. Neviens tomēr nesūdzas. Nav jau smagi darbi jāstrādā. Tikai jāgaida — kā tēvi dziedāja — pēdējā kauja, kas ar… Daudziem tā būs pirmā un pēdējā. Par to nerunā. Klusībā cer: varbūt tomēr …

Naktīs uzlido raķetes. Dzird tālus šāviņu sprakšķus. Ķīvītes ievaidas, aizspurdz tumsā pa purvu. Liekas, viņi jau pienākuši pavisam tuvu. Kas tie viņi? Vienalga — tie ir viņi. Ar to viss pateikts. Brīves vīri guļ, ieplakuši ligzdās. Katrā pa divi. Guļ un domā: Tur, Volchovas purvos tāpat gulēja latviešu zēni. Ar sirdi tie visi ir par Latviju, ar uzspiesto cīņu … par Jauno Eiropu, par vienas rijīgas lieltautas tirāniju .. . Gluži tas pats ar izkauto strēlnieku niecīgām atliekām, kas ar varu ierautas austrumu despotijas pasaules iekarotāju skurbulī. Nāve no austrumiem, nāve no rietumiem tagad sadodas rokas mazo tautu iznīcināšanā. Abas vienprātīgi saskandina kausus ar savu upuru asinīm. Zvērs valda. Cilvēks klusē, kad saplosa viņa brāli … To sauc par attīstību, kultūru, kristiānismu. Neviens Dievs vājo neglābj viņa taisnībā, stipro nesavalda viņa netaisnībā. Pasaku pasaule dzīvo pati savu dzīvi. ..

Miķelis blakus Jancim guļ aiz viena ciņa austrumu krastā. Pakusto­ties pamats viegli salīgojas. Cinis ir diezgan augsts, lai paslēptu divas galvas. Nav viņiem jāredz, kas notiek tur otrā krastmalā. Jāšauj tikai uz to pusi, kad nāks pavēle. Varbūt tas būs naktī, kad neko nevarēs saredzēt. Cik gan tālu nes tādi revolverīši? Galvenais — troksnis, daudzuma māns.

—   Vai mēs te nenogrimsim?— Jancis jautā.

—  Var notikt,— Miķelis atbild,— bet Brīvības saliņa paliks ari pēc mums.

Vēl viena velta nakts. Māc slāpes. Maize izbeigusies. Vīri plūc, bāž mutē cieto sūnu, riebīgi rūgtās aļģes. Purva gļotas griež vēmas. Zarnas plosa asas graizes. Vēl viss nav zaudēts …

Tagad nu skaidri pēc šāvienu trokšņiem var izšķirt, ka parašutistus dzen purvā. Apšaudes josla, kā uguns cilpa, savelkas no visām pusēm. Ja krievi padotos, rastos cerība. Viņi vēl nepadodas. Nāk tuvāk, arvien tuvāk, velti kādu patvērumu meklēdami. To tie atradīs krūmu puduros. Tur arī paliks, vai pacels rokas. Saliņu tomēr vācieši neatstās nepārmek­lētu, kaut arī tā klusē.

Rītausmā lodes svilpo pār ūdeni. Vai krievi glābdamies bridis šurp? Nav ticams. Ir jau par gaišu. Galvas nokniebs kā pogas. Tikpat bīstami, ja viņi padosies krastmalā. Brīves saliņas noslēpums tiem droši vien zināms. To varēs pārdot vācu žandarmiem.

Kad krastā kļūst pārlieku karsti, krievi atkāpjas uz saliņu no rietumu puses. Četri vīri uz pleciem nes ložmetēju. Gabaliņu pagājis, viens paklūp. Smagā nasta ieveļas ūdenī, tur pazūd. Krievi nešķīsti lamājas, bet atpakaļ negriežas. Brīves saliņa joprojām klusē. Varbūt pamesta? Rokās saķērušies visi četri brien uz priekšu. Viņiem seko citi. Aizmu­gurē krūmos sprakšķ mašīnpistoles. Krūmu aizsegs tos vēl sargā. Lūk, klāt jau zīme, pie kuras jāmet leņķis sāņus. Ko darīs? Nē, viņi iet taisni uz priekšu! Vēl pāris soļu, tad cits aiz cita tie pazūd biezo dūņu dziļumos. No tiem pat burbuļi nespēj virspusē izkļūt.

Saliņas vīri vērīgi klausās. īsu brīdi tur it kā guldz. Ūdens virsma it kā sašūpojas. Liekas, kāds dziļumos lien, meklē izeju. Tikai īsu mirkli. Tad klusums. Kā sastinguši stāv tie, kas līdz vidum iebriduši ūdenī. Uz kūru pusi nu? Bet klusums ir īss. Iespindzas lodes, atskan šāvieni. Bridēji saļimst cits pēc cita, lai vairs neceltos.

Austrumu krastā risinās spriega apšaudīšanās. Kā ugunī iemests bluķis, sprēgādama deg izmisīga cīņa. Vīriem saliņas ligzdās viss cits aizmirsies. Sabangotās asinis, sakarsētā iztēle rautin rauj iekšā uguns mutulī. Pirksti tausta ieročus. Kāds pārbaudījums! Bet vēl jāklusē.

Ap pusdienas laiku ložmetēji vairs nerēc. Šur tur ietarkšķas pa mašīnpistoles kārtai, izsprāgst pa rokas granātai. Tālumā sakliedzas balsis. Padoties! Rokas augšā! Velta pretestība! Aizmest ieročus! Kas padosies, glābs savu dzīvību! …

Vēl atskan reta šaudīšanās. Tātad vēl pretojas, gaida uz kādu brīnumu. Varbūt no gaisa? Šauj, lādās, saļimst cits pēc cita. Pāri purvam nolaižas kapsētas klusums.

Kas būs tālāk? Gar purva malu nemana nekādas kustības. Aizgājuši? Taču kritušie viņiem būtu jāpaņem līdzi, Brīves vīri paliek katrs savā vietā. Droši vien saliņu tagad novēro. Nieka kustība var nodot visu.

Tuvu saulrietam atskan dažas ložmetēju kārtas. Lodes aizspindz no rietumiem uz austrumiem. Iekožas priedītēs, nočab sūneklī. Kāds ievaidās.

—   Sasodīts, cik zemu!— atskan atbalss.— Necel galvu augšā!…

Atkal klusums.

Paiet pusstunda, paiet stunda. Vai viss jau pāri? Nē! Krēslas aizsegā pa pareizo teku saliņai tuvojas divu cilvēku stāvi. Klusi brien gabaliņu viens aiz otra. Viena roka pacelta pāri galvai. Tā salinieku zīme. Ko tas nozīmē? Šaut nedrīkst. Nu abi apstājas. Savīcina rokas, kaut ko met. Izkaltušajā sūnā atskan divi ugunīgi sprādzieni. Vēl divi tuvāk priedīšu pudurim. Krastmala sāk degt.

No saliņas atskan divi šāvieni. Bridēji saļimst un pazūd ūdenī. Kas ar to panākts? Uguns ātri vēršas plašumā. Liesmas ložņā kā sarkanas čūskas. Sausā sūna deg sprakšķēdama. Jāsteidzas! Jāglābjas! Jādzēš!

Gaisā uzšaujas raķetes. Blāvi drebošā starojumā saliņa atklājas kā dienā. Katrai kustībai seko ložmetēju .kārtas no tumšā krasta. Runā arī Brīves vīru ieroči. Steigšus, aizgūtnēm. Izmisumā, pēdējā brīdī pirms beigām. Viss sadegs, viss pārpelnosies. Nav ne mazāko cerību liesmas ierobežot, ne glābties.

Pēc uguns liesmām, dūmiem un pelnu plēnēm Miķelis ar Janci jauš traģēdiju, kas aiz viņiem noris. Ja tā viņus ar savu skatu būtu sastindzinājusi kā kobra trusīšus, tad diviem mūžiem varētu pielikt klusu punktu. Notiek pretējais. Liktenīgajā brīdī Miķeļa smadzenes it kā atmostās. Kāds spēks tās atraisa, iedarbina. Prom, prom no šīs pelnu kapsētas! Te vairs nav ko darīt. Jāglābjas. Jāglābj tas, kam vēl jādzīvo, jācinās rītdienas vārdā.

—   Vai tu labi peldi?— viņš vaicā Jancim.

—   Pāri upei varu …

—   Pietiks. Skaties, kur biezākas sūnas vai aļģes. Uguns te staignājā mazāk bīstama. Kad izbeigsies raķetes, svied zābakus nost. Praķi un kreklu ari. Piebāz tos cieši ar sausākām sūnām. Tad sasieni ar bikšu siksnu kopā. Es darīšu tāpat…

Šāvieni apklusuši, raķetes izdzisušas. Saliņa vēl deg sprakstošām liesmām. Nevienas balss, neviena vaida, neviena kliedziena. Vai viss jau galā? … Pelni sedz noslēpumu. Tiem pievienojas tumsa. Sirds dziļi iesmeldzās. Kaut brīdi apkampt, roku paspiest, klusu atvadīties no likteņbiedriem … uz nekad neredzēšanos. Nē, nē! Bez sentimenta!— Miķelis sapurina pats sevi. Sirdī vienmēr dzīvi paliks Brīves saliņas cīnītāji, pārdrošie ticētāji, sevis ziedotāji. Tagad jārīkojas.

—  Tumsā mums jātiek pāri,— viņš saka ceļa biedrim.— Rīt viņi būs atkal klāt, lai pārlūkotu, vai kāds vēl neelpo izdegušajā nāves laukā. Turi abus sūnu kūļus padusēs, balsties uz siksnas. Turies tuvu aiz manis. Iries klusu, tikai ar rokām. Kad apstāšos, dari tāpat. Klausies vērīgi visapkārt. Ja gaisā neuzskries raķetes, varam vēl izglābties.

Abi peldētāji virzās uz priekšu pavisam lēni. Ūdensaugi vietām tā savijušies, ka grūti šim režģim cauri izplēsties. Jāspiežas kā biezā mežā, neiemītu teku meklējot. Vēsais ūdens stindzina novārgušos locekļus. Paiet pusstunda, trīs ceturtdaļas stundas, vesela stunda. Vēl nav cietzemes zem kājām. Bet krastmalas krūmājs vairs neliekas tālu. Tumsā pieradušās acis to var jau atšķirt. Tikai pārgājiens līdz turienei var būt liktenīgs. Nē, viņi necelsies kājās, neskries. Aizvilksies pavisam lēnām, uz vēdera, reizi pa reizei apstādamies. Iztālīm būs līdzīgi diviem ciņiem vai akmeņiem.

Vēl pēc stundas ceturkšņa nodoms laimīgi piepildījies. Viņi ir sasnieguši krūmāja joslu. Tur iztukšo sūnu pontonus, apģērbjas, apauj kājas, tad lien uzmanīgi tālāk. Kādu kilometru vai vairāk aizkļuvuši, viņi apstājas. Katrs cieši piespiežas pie savas priedes. Abu sejas pagriežas atpakaļ uz purva ezera pusi. Stāv labu brīdi, ne vārda nebilzdami. Arī tur viss kluss. Tumsā kā dziļā kapā iegrimis. Tikai vējš brīžiem atnes tādu kā rūgtu gruzduma smaku. Droši vien zilas dūmu strūkliņas tagad klaiņo pa izdegu. Vai tās ir atraisīto dvēseļu plīvuri, kuri meklē kaut ko pazaudētu? Vai ķīvīšu balsīs iedziedās kapu lakstīgalas? Kas lai atmin dabas dziļo mistēriju.

—   Mūsu tautas nemirstīgais Janci,— Miķelis satver zēna roku.— Man šķiet, mēs abi esam neiznīcināmi. Kaut šķirtos ceļos, arvien ejam kopā. Tā jādara būs arī tagad. Meklēsim abi mūsu tautas jauno Brīves saliņu zem šās saules. Domās un cīņās par to atkal tiksimies.

—  Tiksimies …— Jancis atbild. Balss iedrebas elsās.

īsu brīdi viņi apkampjas. Tad divi cilvēki aizslīd kā ēnas, iegrimst tumsā. Rīts nav vēl ausis.

Vai Brīves saliņai beigas? Nē! Viņi nes to tālāk. Pretim rītausmai, kas nāk pēc katras nakts.

Malienas meži zeltojas. Saulainos rītos viz bērzi, kļavas, apses klusi domīgā lāsmojumā. Egles, priedes, paeglāji tur iezīmē pa zaļganam plankumam. Sērmūkši iebirdina pa sārtam čemuram. Vēji kļūst smag­nēji drūmi kā tālas nopūtas. Dienas saraucas, arvien dziļāk ieslīd tumsā. Rudens ir klāt.

Kāds cilvēks no meža biezokņa iznāk nelielā klajumā. Izskatās tālu ceļu gājis. Nosalis, noguris, meža mikluma piesūcies. Pirmais skats meklē apdzīvotu mītni. Tur tā ir! Pa labi uzkalniņā stāv lauku sēta. Vairākas ēkas, apkārt augļu dārzs. Dzīvojamā māja ar dakstiņu jumtu, diviem skursteņiem, stikla verandu. Viss liecina, ka tur dzīvo pārtikuši ļaudis.

Pa kreisi gatve ar divām liepu rindām. Tā droši vien izved uz lielceļu vai šoseju. Nu maldu tekām beigas. Gājējs izslienas taisnāks, drošāk paceļ galvu. Tomēr paliek mežmalā brīdi stāvot. Viņš uzmanīgi vēro apkārtni. Gatve, pļava, lauki kā iemiguši. Skursteņi nekūp, suņi nerej, pagalms tukšs. Neredz un nedzird arī lopus. Kaut kas tur nav īsti kārtībā … No laupītājiem aizbēguši? Parašutisti noslepkavojuši? Iebru­cēju deportēti? Viss var būt. Sals, izsalkums spiež iet tuvāk. Lamatās var ieskriet visur. Kaut zinājis, kas te tagad valda. Cilvēkos jātiek šā vai tā.

Gājējs soļo lēni, uzmanīgi. Pāri pļaviņai uz upītes pusi. Tur, pašā krastmalā, sakupusi tik labi pazīstamā latviešu pirtiņa. Kaut būtu sestdienas vakars! Cik laipni, cik silti tā uzņemtu izvārgušo bēgli… Bet pirtiņa ir tikpat auksta un drēgna kā pielijušais mežs. Durvis izlauztas, turpat sadedzinātas. Krāsns izvandīta, ceru akmeņi izsvaidīti. Kaut kas meklēts. Šucmaņi meklētu, bet nededzinātu. Būs parašutisti sildījušies un ārdījušies.

Teciņa ved uz pagalmu. Katru brīdi var atskanēt sauciens apstāties, pacelt rokas. Var sprāgt liktenīgs šāviens. Minūtes skrien — nav ne viena, ne otra. Patiesi! Kas tur lai vairs slēptos? No jaunceltās dzīvojamās mājas palicis tikai skelets. Caurvējš klaiņo pa logu un durvju vietām. Reizēm iegaudojas skursteņos. Nevienas balss, nevienas dzīvības zīmes.

Gājējs pārkāpj slieksni. Tikko skats iekrīt plašajā saimes istabā, viņam viss kļūst skaidrs. Tas, kas tur bijis, salauzts, izsviests pa logiem. Uz grīdas uzmesti salmi. Tie mitri, sagulēti, kājām sabradāti. Visapkārt gar sienām cilvēku izkārnījumu čupas, vēl neizžuvušas urīna paltis. Ar izgāzto logu ventilāciju nav pieticis — asa smaka vēl tagad sitas nāsīs. Te pārnakšņojuši sarkanie atbrīvotāji. Tas viņu pirmais zīmogs.

Pat cūka neguļ savos sūdos, ja vien var no tiem izvairīties — domā cilvēks, otrreiz pārkāpdams to pašu slieksni. Bailes naktī laukā iziet? Paradums no ierakumu grāvjiem? Kas lai izprot šo ilgi verdzināto tautu …

Pagalmā līdzīga postaža. Akai izlauzts sūknis. Varbūt aiz bailēm saindēties ar akas ūdeni, upē tas drošāks. Dārzam izgāzta sēta, sacirsta gabalos. Būs sausie zediņi izkurināti reizē ar mēbelēm. Jaundēstītie kociņi līdz pusei nolauzti. Pie tukšā laidara guļ nosists suns, zarā pakārts kaķis. Kāds akls naids, bezjēdzīga atriebes kāre te ir plosījusiesl Vai tās Džingishana ordu asinis, kas sajaukušās ar krievu tautas neapvaldīto jūteklību?

Cilvēks aiziet pa tukšo gatvi. Dzeltenas lapas krīt viņa soļos, sitas sejā. Viņi ir atkal te … Divi zvēri kož viens otru uz latviešu zemes, savās ķetnās saplosa arī mazo tautu. Dzēlīga sāpe iesmeldzās gājēja sirdī. Viņš pats ir dzīva daļiņa no šīs mazās tautas, vajāts un plosīts par uzticību tās brīvībai. Kur ir kas glābj, kas aizsargā mazo, viņa taisnību un dzīvību? Vārdi, tikai skaisti meli par tautu brālību, brīvību, humā­nismu. Ar darbiem neatsaucas nekāds Dievs, ne cilvēks. Valda brutāla vara, kā pirms gadu tūkstošiem. Zvērs dzīvo zem skaistām liekuļu maskām, sludina cildenas idejas un pats iemin tās dubļos.

Gājējs nav vīlies. Gatve izved uz lielceļa. Pēc pirmā pagrieziena tas šķērso šoseju. Uz kāpurķēžu sašķaidītā šosējuma aprimst kara ratu dārdoņa. Tie arvien vairāk attālinās. Tad no ozola stumbra piekalnē atdalās kaut kas tumšs, klusi ieslīd grāvī. Iztālīm grūti izšķirt: smags bluķis, dzīvnieks vai cilvēks. Pēc brīža rāpjas laukā uz šosejas pusi — tā­tad dzīvs. Gabaliņu tālāk tur apstājies kāds kara divricis. Pagalam nodzītais zirdziņš zemu nokāris galvu. Sīks, pelēks zaldātiņš līdz zemei garā mētelī tūpstas ap rici. Pamanījis nācēju, viņš krieviski uzkliedz:

—   Stāt, pilsoni! Šaušu! Rokas augšā!…— Balsī skan vairāk izbailes nekā pavēle.

—   Nekliedz, tovarišč! Neesmu razbainieks! Pašu cilvēks,— gājējs atsaucas.

—   Atdod ieroci!

—   Nav tāda! Ne karstā, ne aukstā!

—   Kur palika? Nometi? Vācietis esi?

—  Tāds izskatos, bet vācietis neesmu. Esmu latvietis.

—   Ko tad pa mežu blandies, uz ceļa spokojies? Kāpēc nestājies armijā?

—   Nupat izbēgu no nāves nometnes. Pliks pa pirts skursteni izlīdu. Kungu drēbes pa ceļam paņēmu. Tagad man jātiek Rīgā ar svarīgām ziņām. Cik ātri vien iespējams.

—   Vai partijā esi?

—   Kā citādi būtu nokļuvis nāviniekos? Partijā man daudz augstu draugu.

—   Neticu,— zaldātiņš atbild. Viņš manāmi apmulsis, nezina ko īsti iesākt. Spēkos vājāks, šaujamā nav.

—   Vai Lāci pazīsti? Par mūsu prezidentu Kirchenšteinu esi dzirdē­jis? Man jātiek latviešu strēlnieku brigādē. Slepens uzdevums. Vai saproti?

—   Sapratu,— zaldātiņš atteic latviski.— Es arī ir latvietis. No Daugavpils. Nomet to svārku. Izvelc bikšu ķešas. Bet nenāc tuvāk. Man ir revolvers.

Kad šī ceremonija izdarīta, sprogainais vīriņš kļūst drošāks.

—   Nāc man palīgā,— viņš saka.— Citi aizbrauca, mani pameta. Netieku uz priekšu.

Vaina viegli saskatāma. Riteņi izkaltuši, sagrabējuši. Spraisli birst laukā, apkales maucas nost. Tās ātrumā jāuzsien, jānostiprina. Izsvaidī­tas, saraustītas stieples nav grūti atrast šosejas malā. Parašutisti tās bija pārvilkuši, lai autobraucējiem norautu galvas.

—   Vai agrāk nekad neesi ratos braucis?— palīgs ievaicājas.

—   Agrāk es brauce ar bāne. Man bij juvelier veikaliņš. Rīgā iepirkos.

—  Tad jau tu esi latviešu divīzijā?

—   Spried pats. To es nedrīkstu sacīt.

—  Tad jau te būs daudz» latviešu zaldātu?

—   Daudz būs krievu, tatāru, čuvašu, to ar skībam acim. Mūs, latviešu, maz. Pavisam maz.

—   Kur šie palikuši?

—  To es nevare teikt. Vai tu neesi spions?

—   Kad vācieši aizmukuši, kas tad ies viņiem spiegot? Pats saproti.

—   Kā tevi sauc?

—   Šmuljāns. No Valmieras. Esi dzirdējis?

—  Jā. Tāds kaufmans tur esot bijis. Dēli aizgājuši gojos. Nedomā, ka tevi vedīšu. Aizliegts.

—   Iešu kājām. Bet ciktāl mūsējie varētu būt?

—   Varbūt Rīgā, varbūt aiz Rīgas. Neprasi man. Še tev klaips maizes za pomošč. Šalom!

Viņš sabiksta zirģeli ar rīkstes galu. Tas atmostas, velkas tālāk.

—   Šalom!— Šmuljāns atbild.

Klaips zaldātu maizes ir liels loms. Mežā ticis, Šmuljāns apsēžas uz celma un pārvēršas par Miķeli. Par to pašu Miķeli, kas aizbēga no Brīves saliņas pirms desmit dienām. Tagad viņš ēd maizi ar vilka rijību. Turpat puse klaipa pazūd izsalkušajā mutē. Pārējo salauž, sadala kabatās. Lāga žīdiņš… Vai latvietis latvieti bada laikā tik bagātīgi pacienātu? Par iztrūkumu viņš bija atbildīgs.

Ca, ča, ča, ča … nobirušās lapas čab zem Miķeļa soļiem. Cik labi tagad būtu braukt vilcienā! Tagad viņš zina, uz kuru pusi ir dzelzceļš. Tam jābūt tepat tuvumā. Nav šaubu, ka apgrozībā tagad tikai kara transporta vilcieni. Tie būs stipri apsargāti, bez atļaujām nepieietami. Stacijā prasīs dokumentus, aizturēs, pratinās. Pierādi nu, ka neesi kamielis. Kas lai zina iznākumu? Tīšu prātu negribas nelaimē iekrist.

Kā allaž grūtā brīdī, uzliesmo Šanas virsaiša smadzenes.Gordija mezgls jāpārcērt, jāatrod izeja! Sasniedzis dzelzceļa stigu, viņš uzmeklē akmeņainu nogāzi. Abās pusēs slīpi norakumi līdz sliežu uzbērumam. Apkārtne pārredzama. Sardzi nekur nevar manīt. Miķelis pieplok zemei, ausi pieliek pie sliedes. Brīdi vērīgi klausās. Kaut kur tālumā dun. Tas ir vilciens. Bet skaņa nāk no Rīgas puses. Jāpaslēpjas aiz augstākā akmens. Jāpalaiž garām. Ko viņi tur vedīs?

Vilciens nāk lēni, smagi, piesardzīgi. Garu garā vagonu rinda. Sarkanie aizvērti. Tur iekšā žēli mauj govis, nemierīgi iezviedzas zirgi. Uz vaļējām platformām labības maisi, lauksaimniecības mašīnas, mēbe­les. Visu uzmana bruņota sardze. Atbrīvošanai no brīvības pa pēdām seko atbrīvošana no mantas. Buržujiskie aizspriedumi ripo uz iztukšoto komūnisma zemi. Viņi jau nelaupa, bet cīnās par vienlīdzīgu sadalījumu.

Aizdun sliedes. Atkal klusums, vēju elsas. Saule sēžas uz rietu. Dzestrums kāpj no ieplakas, no ēnām. Tuvojas drēgna, salta rudens nakts. Tad tālumā atkal iedunas pazīstamās skaņas. Šoreiz austrumu pusē. Nav ilgāk ko gaidīt!

Smags laukakmens noveļas ielejā, atsitas pret sliedi, paliek guļot. Vēlējs nekavējas. Skriešus viņš dodas pa stigu vilcienam pretim. Noskrien savu puskilometru, tad apstājas sliežu vidū, plātās rokām, kliedz:

—   Sabotaž! Sabotaž! Vreģiķeļi! Tormozī, tovarišč!.. Lokomotīve spalgi iesvilpjas. Atkal un atkal. Palēnina gaitu. Atskan pāris brīdinājuma šāvieni. Miķelis nepamet sliedes. Vilciens apstājas. Atskan parastā lamāšanās. No lokomotīves rēc visjēlākos vārdus. Draud kuņas dēlu uz vietas nošaut. Bet viņš nemitīgi kliedz: Sabotāža! Kaitnieki, biedri! Glābjiet lokomotīvi!…

—   Kas par sabotāžu?— jobtvai biedri beidzot attopas.— Kādi kait­nieki? Vai uzbrukums?

—   Nē! Akmens novelts uz sliedēm. Pats redzēju. Steidzos brīdināt. Citādi katastrofa.

No lokomotīves nolec četri bārdaiņi un tāpat lamādamies aiziet akmeni novelt. Divi bruņoti vīri Miķeli apčamda no galvas līdz kājām. Nekā pievācama neatraduši, liek uzrāpties uz vagona platformas.

—   Uzmani, biedri, šito!— viņi uzsauc platformas sargam.— Kad tiksim galā, tad noskaidros, kas tas par putnu!

Platforma stāvgrūdām pilna skrandainu, utīm apsēstu maišelnieku. Akurāt tāpat kā deviņpadsmitajā gadā — Miķelis sevī nodomā. Vai tiešām tur nekas nav mainījies?

Akmens ir novelts. Neviens neapķeras, ka tas uzvelts klajā vietā, kur nekāds uzbrukums nav iespējams. Nav iespējas apkārtni tālāk pētīt. Jābrauc pēc noteiktā laika, lai cits vilciens neuzdrāžas virsū. Vagonu ķēde sakustās, piesardzīgi velkās uz priekšu.

—   Kurp braukdami?— Miķelis ievaicājas blakus sēdētājam vienro­cim. Tas var būt kara invalīds.

—   Uz rietumiem. Pēc maizes,— viņam atbild izmocīta balss.— Uz Baltijas apgabalu, uz Vāciju. Tur maize vēl esot. Pie mums, balodīt, bads. Cērt (audis kā pļāvējs ar sirpi.

—   Bet armija cīnās varonīgi …

—   Armiju baro amerikāņi. Pats tajā biju. Oficieri uzbarojušies kā kaujami sivēni. Zaldātiem pa graudu saujai kabatā. Tautai neatmet ne kripatas. Ej pie popa — saka — tagad brīv Dievu lūgt. Viņš palīdzēs. Blēņas. Vēders baznīcā pilnāks netiek. Maize jāmeklē katram pašam.

—  Jā, karš ir briesmīgs. Tautai viss jāpārcieš…

—   Vai tauta sāka, vai gribēja karu? To izraisīja divi Velni. Viens otru krāpdami, viens otram uzbrukdami. Tauta grib mieru un maizi.

—   Zinu, ka krievu tauta necieš aiz savas vainas. Bet kāpēc tā nemeklē vainīgo?

—   Tur nav ko brīnēties. Ar lodi un karātavām tā ir gadsimtus dzīta, audzināta …

Sarunu pārtrauc griezīga sievietes balss:

—   Palīdziet, palīdziet labie ļaudis! Viņš mirst! Mans bērns mirst… Zili uzpampis, vairs nerunā. Dodiet man nazi! Nebīstaities! Es viņu nenokaušu! Nogriezīšu sev krūti. Lai ēd …

Nazis neparādās. Miķelis iebāž roku bikšu kabatā. Izvelk gabaliņu maizes, pasniedz to vaimanātājai. Viņa to nav vēl sazelējusi, lai iebāztu mazajam mutē, kad visapkārt iekliedzas balsis:

—   Skat, skat! Viņam ir maize! Vai mūsu bērni ir kuņas bērni? Vai mēs neciešam badu? Dod šurp visu, kas tev paslēpts! Sadalīsim uz dvēselēm!

Skrandaiņi, kā smirdošas gļotas, salīp ap Miķeli. Viņš nepretojas. Kad pēdējā drupača no kabatas izvilkta, atskan draudīgas balsis:

—   Sadalīt visiem līdzīgi! Pielūkojiet, lai neko nenozog! Zagli tepat nositīsim!…

—   Bērniem mazāk, pieaugušiem vairāk,— kāds iebilst.

—   Bērniem vairāk!— cits pretojas.

—   Kas dalīs? Visiem jāredz!

—  Es! Es! Es!…

Maizes gabaliņus ķer roka no rokas. Tie sabirst druskās, nokrīt zem kājām. Plaukstas savelkas dūrēs. Acīs iedegas niknums. Iesākās sociālā sacensība.

—   Sit zagļus!…— savu tiesu dabū katrs skrandaino barā.

—   Sit buržuju!…— divkārt dabū Miķelis, bet novārgušo sitieni nav smagi. Sitēji paši tikko noturas kājās.

Kad zaldātiņš kaušļus izšķir, nav vairs nekā ko dalīt. Viss jūklī pazudis, aprīts vai samīdīts. Tikai dusmas nav pēkšņi aprimušas. Nu tās vienprātīgi vēršas pret vainīgo, kas nav ļāvis tautas tiesu līdz galam izspriest. Vairāki skrandaiņi pēkšņi sagrābj tikpat novārgušo zaldātiņu, atbruņo, aizsien muti. Brīdi novērojuši, ka nav pamanīti, viņi to pārveļ pār platformas malu. Klusi smiekli pavada šo joku.

—   Būs tev, zemļak, maza atpūta, mācība tautas darīšanās neiejauk­ties …— kāds nosaka. Vilciens rudens nakts tumsā velkas tālāk.

Rīgas stacijā viss skrandaiņu muskulis izveļas uz perona. Tam pievienojas bada dzītie vēl no citām platformām. Brīdi sadrūzmējas cits pie cita. Tad duļķainā straume sakustas, plūst cauri stacijas ēkai uz pilsētu. Neviens to neaiztura, nekontrolē. Tie ir viesi no lielās Dzimtenes, kas visur laipni uzņemami. Tagad visi ir brālīgie padomju ļaudis. Visiem kopā jācieš, kā brāļiem jādalās.

Burzmā netraucēts, Miķelis iznāk uz laukumiņa stacijas priekšā. Tas kustās kā červelī sarāvies pelēks kāpurs. Ne taksometru, ne ormaņu nevar manīt. To vietā kropli, tizli cilvēki vai puscilvēki, kuri locekļus vai pusi no sava auguma pazaudējuši, guļ, sēd, klanās kā ubagu dāvanas lūgdami. Pārsietas galvas, acis. Kaklā pakārtas rokas. Netīrās lupatās paslēptas kājas. Ir arī tikai rumpji, bezroči, vienkāji, ķēmīgi sakropļotas cilvēku sejas. Nevarīgākie plāta mutes, lai tur ko iemestu. Vārīgākie sauc:

—   Rublīti! Rublīti! Gabaliņu maizes tēvijas kara invalīdam!…

Viss laukums nelabi smird pēc cilvēku izkārnījumiem.

No Ļeņingradas pašlaik pienācis karaspēka vilciens. Miliči nesaudzīgi atbrīvo kaut cik platāku izejas spraugu uz laukumiņa. Skaļi kliedz krievu cilvēkiem tik nepieciešamos lamu vārdus. Pelēkais kāpurs tos saprot, atvelkas, vēl ciešāk sablīvējas uz abām pusēm.

Pirmie iznāk mīksto vagonu pasažieri — medaļām apkārtie, varen- platām pagonām greznotie sarkanie ģenerāļi, polkovņiki, podpolkovņiki ar savām ģimenēm vai kara brūtēm. Viņiem seko denščiki, uz pleciem, krūtīm sakrāvuši un rokās nesdami tik daudz pirmskara koferu, ka piepildīti tie būtu nepanesami. Aiz viņiem nāk majori, pavisam jauni, tikko no skolas iznākuši, leitnantiņi. Tad zemākās činas no cietajiem vagoniem.

Pirmā grupa pāriet laukumiņam itin kā neko ap sevi nemanījuši. Arī pelēkais kāpurs itkā sabijies klusē. Otrai, trešai grupai pretī paceļas izstieptas rokas, pussalūzuši kruķi, skan balsis pēc rublīša tēvijas kara upuriem. Vientiesīgākie iežēlojas. Pasviež pa papirosam, pa rublītim.

Kāds neprāts! Kāpurs pēkšņi sāk drudžaini raustīties, nikni rēkt. Dūres, kruķi, kāju spērieni krustojas kā zobeni tuvcīņā. Sēdētāji apveļas guļus, gulētāji uzlec sēdus. Kāpurs grib saraustīt, nosist, iznīcināt pats sevi.

—   Gāz Fomam! Belz Miķam! Norija, sātans, papirosku!…

—   Sit nost Borisu! Viņš neatdod sagrābto . ..

—   Viss jāatdod! Viss jāsadala!

—   Atdod rublīti! To man meta! Ja nedosi, nožņaugšu kā krupi…

—   Palīgā! Palīgā! Tas baltgvards ir traks…

—   Sadalīt tikai kropļiem! Simulantus pie velna!

—   Sitam tos nost, krievu ļaudis!…

Viss sakropļoto muskulis cīnās kā kādreiz apmācīts. Viltus kropļi ir spēcīgāki, manīgāki. Ļaudis atvelkas sāņus, skatās, brīnās. Tēvijas kara upuri, citiem neuzbrūk, ieradušies no brālīgās krievzemes. Lai paši tiek galā.

Viņiem ir sava taisnība. Kropļu kara beigas nav ilgi jagaida. Iejaucas zaldātiņi:

—   Biedri zemļaki! Beidziet rotaļāties!— viņi uzsauc.— Vai tā aiz­stāv Māti Krieviju? Mums vēl jāiet uz Berlīni, bet jūs jau aizmugurē uzsākat brāļu karu! Gan Vācijā visi pieēdīsities līdz kaklam. Tur būs pīvo un kolbasā cik lien. Uzdziedāsit: Vāciets pipars, desas lunķis!… Kas tā par kārtību, ka neviens jūs te nepievāc? Kur ielīdis stacijas komandants?

—   Ir jau zvanīts uz visām pusēm — komandants taisnojas.— Telpas visur armijas rekvizētas, karavīru pārpildītas. Rīt vai parīt ar nākamo ešalonu viņus sūtīsim tālāk uz rietumiem. Kara laiks, paši saprotat. Mazdrusciņ jāpagaida, jāpaciešas tāpat kā visiem citiem padomju ļaudīm.

Zaldātiņiem dresētas smadzenes, viņi to saprot. Ģeneralissimus Staļins un sarkanā armija pirmajā vietā. Kad jau tie invalidi tik ilgi izturējuši, varēs vēl kādu brīdi izturēt. Apsolītā zeme tepat deguna galā. Tur visus uzbaros un padzirdīs sakautie fašisti.

Kur tagad palikt — domā Miķelis, izgājis Rīgas ielās. Doties tūliņ uz Valmieru, vai pakavēties tepat, kamēr ūdeņi norimst? Varbūt vācieši beidzot laiž darbā savus jaunos, ilgi reklamētos ieročus, ievilina krievus maisā kā kādreiz pie Mazūriem? Bet ko iesākt jūklī pārvērstā, krievu pārpildītā Rīgā, kur latviešiem vēl nav nekādas teikšanas? Ja izdotos kaut kur apmesties, pierakstīties, varbūt jau otrā rītā saņemtu norīko­jumu darbā: vākt drupas no ielām, līķus aizvākt un aprakt. Ko tas nozīmēja, to Miķelis gluži labi zināja. Zaldātu apsargātā komandā iekšā, naktīs kādā tukšā noliktavā pa 30 vai 50 uz kula, utīs un badā. Laukā vairs neizspruksi, ja neaizraus tīfs vai cita slimība. Divsimtmiljonu valstī pārdesmit miljonu nobirumam ir maza vērtība.

Kur radusies kur nē, laimīga doma nelaimīgā brīdī iešaujas Šanas grāfam galvā. Tā neatlaidīgi lodā ap Vīķu muižas centra pēdējo baronu. Protams — pelēko. Tur viņš Augusta dienas viesībās kādreiz bijis jokdaris. Ilggulētājām meitām sabēris skudras zem paladziņiem. Parūpē­jies, lai kāds īsredzīgs lidotājs, naktsgaitās iedams, iekrīt vircas bedrē. Gardēžiem nezinot sagādājis varžu ciskiņas no franču konservu bundžas. Tur parasti saradās ļaudis, kas neapvainojās par viņa šaniskajiem jokiem. Dzīves priecīgā profesora pajumtē tie bija pieraduši pie jautrām nebēdnībām. Tā tas turpinājās gads gadā līdz tam laikam, kad nepateicīgie lauku puiši kādu ziemu, meitās iedami, uzlauza jaunā muižnieka pašbrūvēto vīnu pagrabu, to pagalam iztukšodami. Pagalam bija viss ābolu vīns, no kura viesmīlīgais mājas tēvs prata tik apbrīnoja­mas boles gatavot. Par tik rupju joku profesors nopietni saskaitās. Viņš nemeklēja vainīgos, netiesājās, bet nolēma Vīķu muižas centru pārdot.

Tagad profesors Kirchenšteins ir APPP. Ko tas nozīmē? Ne vairāk, ne mazāk kā: Augstākās padomes prezidija priekšsēdis. Viņa tuvumā varētu būt vērtīgs pavēnis. Bet Rīgā — prašņā kur gribi — viņa nav. Kur palicis? Nav vēl pārbraucis no Maskavā sabombardētā Latvijas sūtniecības nama? Nekādu drošu ziņu, kaut daudzi gaida, lai sūdzētos par krievu patvarībām pilsētā. Ir gan visziņi, kas rpnā: Kirchenšteins ir atgriezies, bet neko nespēj darīt. Ir krievu gūsteknis, tāpat kā Ulmanis. Pagaidām paslēpies jūrmalā, žīdu Dāvja vasarnīcā.

Vilciena uz jūrmalu vēl nav. Lielupes tilts saspridzināts. Kam jātiek uz turieni, jāiet kājām.

Rāma novakare nolaižas pār Daugavu. Gaiss rudenīgi dzidrs, bezelpas kluss. Šķiet, ka katra skaņa aizlido kilometriem tālu. Kurzemes pamale dobji dun. Līdz Berlīnei vēl tālu … Krievu zaldātiņi šā tā sadiedz izjaukto pontonu tiltu. Viens pilnā kaklā iekliedzas uz Doles salas pusi:

—   Hujovina, otpuskai brevna!…

Pēc brīža atlido atbilde:

—   Ņemogū, jobtvojumaķ! Zastrāļi sukini sinī! …

Bez palīdzības viņš nevar baļķus iestumt Daugavā. Sastrēguši. Bet vai tāpēc tik nešķīsti jālamājas,— nodomā Miķelis, uz ļaužu pārpildītā kuģīša beidzot uzspiezdamies. Arī tur krievi lamājas par nekārtībām, kuras paši taisa, bet latvieši sakož zobus, klusē. Viņiem te nav nekas vairs sakāms.

Bijušā Uzvaras laukumā kara rati, teltis, veci lielgabali, ugunskuri. Skan garmoška, zaldāti lec kazačoku, pakaļas pie zemes sisdami. Viņi rāda garāmgājējiem savu augsto kultūru, laimīgo dzīvi padomju Dzim­tenē. Tāpat kā četrdesmitajā gadā — uz jūrmalas šoseju iedams, nodomā Miķelis. Toreiz Meža parkā jaunās valdibas ķipari aplaudēja iebrucēju kazačoka kultūrai. Tāpat kā pie Valmieras kazarmām 1905. gadā, kad soda ekspedīcijas kazaki rādīja savu mākslu. Šodien katrs krievs to iemācīts lepni apgalvot: Mēs esam kultūrāli ļaudis!.. . Neviens to nedrīkst apšaubīt.

Karaspēks ir pārcēlies Daugavai pie Ķeguma, lai ieņemtu pilsētas otru krastu. Tālāk pa jūrmalas šoseju tas vēl neplūst, veļas uz Jelgavas pusi. Jūrmalas virziens tāpēc brīvs. Izgājējus no Rīgas neviens neaptura, atpakaļ nedzen. Ap divdesmit kilometru — ir ko cilpot. Gājēji pamazām iepazīstas, uzsāk sarunas.

—   Ir gan laiki pienākuši,— viens ierunājas.— Šodien tu, cilvēks, nezini, kas rīt te būs. Bittešēn aizgāja, jobtvaimaķ atnāca. Mums jāpaliek te, jāturas kā kaķim uz Iedus. Cik ilgi tā spēsim?

—   Drīz būsim pagalam pliki izģērbti. Kā tad turēsimies?

—   Un bez pulksteņiem!— trešais ironizē.— Tad vairs nezināsim kad rīts, kad vakars.

—  Tad būsim reiz paradīzē,— ceturtais iesmejas.— Vai Ādamam un Ievai paša Dieva priekšā nepietika ar vīģes lapu? Vai viņi zināja, kas ir rokas pulkstenis? Tomēr izdzīvoja. Saražoja bērnus baltus, melnus, dzeltenus un sarkanus pilnu pasauli. Godīgus un slepkavas.

—   Ulmanis lika garos zābakus iepirkties tiem, kam vairāk naudas, Dankers lūdzās puskažociņus fričiem ko dāvināt. Tagad ņem paši un paldies nepasaka. Kādi nu kuram tie tikumi.

—   Kā nākuši, tā aizies. Tagad gudrākais klusēt, atvilkties sāņus. Kas traks, lai iztrakojas. Kad tik badā nebūtu jānobeidzas…

—   Vagaru dresēta tauta mēs esam!— cits atsaucas.— Noliekties, novilkties sāņus, pabučot varmāku pātagu. Lai citi par mums cīnās. Tas ir mūsu remdenības lāsts …

Neviens neatbild, ka neprāts būtu ar pieri pret tanku sist. Ir tā, it kā būtu kauns no sava nespēka.

Metas jau tumšs. Kaut kur tālu Kurzemes pusē vēl dun un dun. Kas tur sargā pēdējās pēdas uz latviešu zemes? Vai tie ir tikai mājup bēgošie vācieši? Ja tie ir latviešu leģionāri, tad tur turpinās mūsu tautas iraģēdija. Latviešu zemi viņi grib sargāt savai tautai, bet ir spiesti to sargāt vācu kungu tautas labā.

Gājējos pamostās bažas, vai tumsā tiks pāri Lielupei. Daži zina stāstīt: uz ātru roku tur esot sasiets kāds plostiņš. To pārvelkot ar virvi. Kā tumsā tas izdarāms? Elektrības nav, petrolejas nav. Ar svecītēm plašo upi neapgaismos. Ja plostiņš apgāžas vai notrūkst, tad visiem beigas. Gājēji vienojas pārnakšņot mājelēs vai šķūnīšos, lai tālāk dotos ar rītausmu. Ļaudis ir viesmīlīgi, saprotas grūtā stundā. Nogurums prasa savu tiesu.

Ap saules lēktu Miķelis stāv atkal ļaužu barā. Šoreiz pie pārceltuves. Plostiņš ir tikko pienācis no viņas puses. Kopā sasieti baļķi, pārklāts šķērsu blankām, bez aizsargmargām. Vietas pietiek pārdesmit cilvēkiem vai pāris pajūgiem. Enerģiska krieviete, zaldāta biksēs un kreklā, skaļi komandē gaidītājus:

—   Tu, tu, tu!— viņa rāda uz katru ar pirkstu.— Uznākt uz prāmja! Stāvēt vidū! Turēties cieši citam pie cita. Vēl drošāk visiem apsēsties! Nekliegt, kad prāmis salīgosies. Vēl tu un tu vari uzkāpt. Pietiek! Citiem jāpagaida.

Tai brīdī viņai aiz muguras ierēcas smagā mašīna. Komandētāja apsviežas, paceļ roku ar sarkanu fladziņu, sauc pilnā kaklā:

—  Stāt! Nevar! Nevar!…

Šoferis pabāž galvu. Seja pietvīkusi, nosvīdusi. Matu cekuls izplūdis pa pieri. Balss skan spītīgi, izaicinoši:

—   Kāpēc nevar, biedrenīt?

—   Nevar! Ar to pietiek! Griez mašīnu atpakaļ, vai es ziņošu leitnantam!

—   Leitnants tev biksēs! Vācies no ceļa! Man jātiek pāri.

Motors skarbi ierēcas, mašīna nodreb, smiltis ap sevi šķiezdama,

uzskrien uz plostiņa. Cilvēki tur baigi iekliedzas, sabirst ūdenī. Viņiem seko mašīna ar šoferi. Plostiņš brīdi pagrimst zem ūdens, tad paceļas tukšs. Apkārt tam, palīgā saukdami, kūņojas slīcēji. Rudens apģērbi velk dibenā, straume nes uz leju. Krastmalā nav nevienas laivas. Komandē­tāja atmet ar roku:

—  Cūka! Apdzēries bija. Nav žēl!…

Pret gaidītājiem pagriezusies, turpina:

—   Nu ko jūs stāvat kā auni? Redziet, cilvēki iet bojā! Skrejiet, meklējiet kādu laivu!

Aiz Lielupes postījumus nemana. Tikai dzelzceļa stacijām izbirdināti logi. Vāciešiem atvadoties pietrūcis spridzekļu. Pamestajās vasarnīcās ievilkušies jauni iemītnieki. Aiz dārzu sētiņām pavīd stāvi pelēkos zaldātu mēteļos, dzird krieviskas sarunas. Jūrmala nav atstāta bez drošas apsardzības.

Dīvainākais tas, ka tukšās ieliņas nelabi ož. No neiztīrītām atkritumu kastēm? Nē, tā ir cilvēku izkārnījumu smirdoņa. Tie atstāti uz ietvēm, sētām, vārtu stabiņiem.

—   Kāds velns te gānījies ar tik apbrīnojamu akrobatiku!— iesaucas Miķelis.

—   Kas cits kā brālīgie,— piebilst ceļa biedrs.— Ir jau pieredzēts. Šoreiz tikai par ātru pasteigušies. Viņiem mācīts, ka tā jāuzvedas Vācijā, bet ģeogrāfijā nav krievu zaldāta stiprā puse. Sētnieki izklīduši vai nedarbojas. Gan lietus noskalos.

Aiz Lielupes stacijas viņiem pretim drāžas kāds.ērmots cilvēks. Viņš izskatās ļoti satraukts, saniknots. Mugurā krievu zaldāta krekls, bikšu nav. Kā apdullis, ar rokā sažņaugtu dunci, viņš streipuļo pa ielas malu, dur katram kokam, krūmam, sētai, kas tuvāk pagadās. Dur un rēc:

—   Bļeģ, bļeģ, prokļētaja! Bikses man nozagusi! Es tevi noduršu, mauka nolādētā!…

—   Laikam prātu zaudējis,— Miķelis ierunājas, kad plosoņa jau garām.

—   Varbūt dzēruma trakums. Ar tādiem būs bieži jāsastopas,— vi­ņam atbild ceļabiedrs.— Cilvēki ir karā izmocīti, zaudējuši līdzsvaru, kļuvuši zvēriem līdzīgi.

Runātāji atskatās. Gabaliņu aiz viņiem mierīgi tērzēdama nāk kāda krievu ģimene. Ieraudzījusi bezbiksi, sieviete iesaucas:

—   Aļoša, balodīt! Kas tevi tā apvainojis?

—   Mauka, mauka!— vēl neatskurbis, atsaucas Aļoša. Apstājas, slauka sviedrus, vēl nerimstas:

—   Aizmidzināja krūmā, laikam apbūra. Tad bikses novilka, nolā­dētā! Es viņu atradīšu, atriebšu. Uz vietas noduršu …

—   Nu redzi kā svešumā jāuzmanās,— žēlotāja mierina.— Nav jau mūsu Krievzeme. Tagad mēs viņus izmācīsim savus atbrīvotājus cie­nīt… Ej tieši pie savas daļas. Mans vīrs dos rīkojumu, lai tev pagādā jaunas bikses.

Brīnumu šodien pietiks — nodomā Miķelis. Ir jau pavisam skaidrs, kas te notiek. Viņš atvadās no ceļa biedra, kas iet uz Asariem. Tepat tuvumā jau jābūt tai žīdu nīdēja Dāvja pilij. Kā gan tur klāsies?

—   Stoi, pilsoni! Kur lieni?

—   Pie prezidenta.

—  Caurlaide jāuzrāda!

—   Nav vajadzīga. Radu būšana.

—  Nekā nebūs! Tādu radu prezidentam tagad pilnas sētmales. Noteikts neielaist. Vācies!

Milicis ir nepiekāpīgs. Viņš stāv pie grezni celtas divstāvu vasarnīcas vārtiem. Tie ir plaša, rūpīgi iekopta dārza vārti. Apcirpto krūmu un priežu zaļums mājīgi iekļauj zaļgani krāsotās ēkas siluetu. Balts celiņš ved uz galveno ieeju. Tur kastēs un podos zied vēlīnās rudens puķes.

Pienācējs stāv uz 19. līnijas, raugās augstajos logos kā pēc palīdzības. Velti. Neviens no turienes šurpu neskatās. Taču nekad un nekur viņš nav pārmetis krustu, lai laistos dibenā.

—   Biedri!— aizturētais droši uzrunā uzticamo sargu — saku tev pavisam nopietni: Ja es netikšu pie prezidenta ar savu slepeno ziņojumu, tad visa atbildība un sods gulsies uz tevi. Tikai uz tevi! Tādās lietās milicija nedrīkst iejaukties. Vai nezini Augstākās padomes jaunāko rīkojumu? Mans padoms: piesargies rīkoties nelikumīgi, ja negribi tūlīt braukt uz fronti. Ej, tūlīt pieteic Miķeli Amālijās dēlu Vanagu. Tāda ir mana kļička.

—   Posteni nedrīkstu atstāt,— milicis tā kā atvainojas.— Tur staigā dārznieks. Pateikšu, lai viņš to izdara.

Uz kāpnēm pēc brīža iznāk sīka auguma vīriņš ar iesirmu zoda bārdiņu. Paceļ galvu, ierauga atnācēju, kā izbrīnā iesaucas:

—  Tiešām Sanas Miķelis! Nāc iekšā! Kā varēji no Valmieras šurp atkulties?

—   Šoreiz no nāves nometnes.

—  Tā cita lieta. Kam palaidi muti? Hitlerieši netaupa. Salaspilī biji? Lāgā neticas… Vai naudas pietrūcis?

—   Nē, darbs jāatrod.

* — Tad jāiet caur kadru daļu.

—  Tāda vēl nedarbojas. Rīgā ķer cilvēkus, dzen uz Ķegumu, uz Daugavmalu. Tāpat kā vācieši. Tur tad jāsaka: Amen!

—   Ak tā gan? Ko tie krievi ālējas! Gribi te palikt?

—  Tā cerēju. Kur citur būs labāk?

—  Tad ej pie dārznieka. Lai apmāca. Viņš man vajadzīgs ziemas rezidencē, Meža parkā. Tu paliksi te. Tikai ar vienu noteikumu: nekādas blēņas nav atļauts darīt. Tagad tādi laiki. Aizmirsti par Šanu. Dzīvo klusi.

Dārznieks dzīvo mazā mājiņā, ko bijušais īpašnieks — Zaļā pūķa naidnieks, žīdu vajātājs — uzcēlis šā uzdevuma pildītājam. Dārznieka ģimene kupla: divas galvas, piecas -galviņas ikgadu rindiņā. Pats aizkavējies students, toties sabiedrisks. Sieviņa mājniece, apaļa kā kamolītis. Visi priecīgi. Varbūt jaunais dzīvoklītis būs kaut cik ērtāks par istabeli ar virtuves kaktu. Tur tas aizbēgušais rūpnieks atstājis plašu augļu dārzu. Kopējs aizbraucis kungam līdz uz Vāczemi. To Grotiņš jau zina.

Kas tur daudz ko apmācīt? Rudenī jāaprok, pavasarī jāapzāģē. Lapas jāsakasa, jāsadedzina. Jāuzsēj mēslojums, jānopļauj maurs. Pats galvenais: kungam nekad nedrīkst pretī runāt. Ko liek, to dari. Tad klāsies labi.

Tumsa savelkas pa pazarēm. Jūra šalc savu drūmo rudens dziesmu. Lietus čabina augas naktis. Nav maurs, puķes, jauniedēstītie kociņi vairs jāaplaista.

Saticis kungu, jaunais dārznieks ieminas, vai nederētu kādu mučeli ābolvīna ieraudzēt?

—   Nē, nē,— profesors atrunājas.— Tagad mums Kaukāza vīni. Var jau dabūt no bāzes. Tur būs arī īstais, melnais krievu kaviārs un konjaks.

—   Uz to es pieteicos!— Miķelis iesaucas.

—  Tā ir īpaša baze. Izsniedz tikai tiem, kam izdota atļauja. Piemēram, augstu viesu uzņemšanai. Visiem jau neiznāk.

—   Ilgi nav tāds dievu dzēriens baudīts. Kaut paostīt gribētos …

—   Dabūsi, dabūsi nogaršot. Uzkasi te glīši visapkārt. Parīt man pieņemšana. Būs vēl šur tur jāpiepalīdz Līnai saimniecībā, jāpastāv pie drēbju saņemšanas. Es svešus cilvēkus mājā neņemu. Saviem ļauju nopelnīt.

—  Vai na čai vēl dod? Bija jau noliegts.

—   Noliegts tikai uz papīra. Kungi dod, kalpi ņem. Tāpat kā agrāk. Par to tu skaties Līnai uz pirkstiem. Par daudz kafijas iztērē. Dzirda to dumjo milici, kas par brūtgānu piesities. Es visu zinu.

Uzdevums nav no glītajiem, bet kungam nedrīkst pretim runāt. Cilvēks ir nopietni ņemams tikai pēc augstskolas beigšanas, viņš saka. Ieteiks saimniecei to kafiju vārīt vieglāku, klāt piešaut kaut ko sagrauzdētu. Var taču arī te pagadīties brāķis.

Nedēļas laikā ļodzīgs pontonu tilts sadiegts pāri Lielupei. Krievu zaldāti to diennakti sargā kā aci pierē. Kad uzbrauc automašīna, gājēji bēg. Sargs vienā pusē sauc:

—   Petrov, durak! Turi enkuru!

Otrā pusē atbild:

—   Romanov, bolvan! Vai lai zem ūdens lienu?

Šādas mūzikas pavadīti, augstie viesi no Rīgas var ierasties. Iekams tas notiek, atbrauc seši dārza strādnieki. Viņi tur visās četrās pusēs kaut ko skata, pēta, mēro. Divi rokas pie vārtiem. Par APPP un Miķeli neliekas zinis.

Viesiem godu atdod tikai parastais milicis. Tie nav nieka vīri, tikai ar baltiem cimdiem sveicināmi. Varonīgie atbrīvotāji, lielbiedri, kas spēlē ministrus, režīma mākslinieki, šablona rakstnieki. Dažs paceļ veco platmali, dažs žokejnīcu. Cits izliekas milici neredzam. Nav vēl pie kroņa godiem pieraduši. Pēdējais piebrauc ģenerālis Bagramjans, kaut gan viņš ar savām dāmām dzīvo tepat pavisam tuvu — jaunā Benjamiņa vasarnīcā. Visi pieceļas kājās. Piebriedušais armēnis īsi sasveicinas ar sīciņo profesoru, tad parādes solī aiziet pie sava galdiņa. Tur dāmas viņu apkalpo.

Klāts aukstais galds. Devīgā baze tam sagādājusi zušus, lašus, kaviāru, amerikāņu konservus kā pasakā. Bada spokam te ieeja aizliegta. Aiz spoži balto šķīvju kaudzītēm, nažu un dakšiņu kastēm, vairākās rindās saliktas glāzes un glāzītes. Gan alum, boržomam, gan vīniem, vodkai, konjakam, liķierim. Mājastēvs, var manīt, pedantisks rietumu stila sekotājs. Viesi ir ļaudis ar vērienu, neknakstās ap sīkumiem. Varonīgie sāk tūdaļ ar konjaku. Pielej alus glāzes un aiziet savās vietās. APPP pietvīkst, bet nebilst ne vārda. Ko viņš domā, to viegli uzminēt. Lācis, Upīts, Kalnbērziņš, Sudrabkalns skatās, nezina uz kuru pusi svērties. Lielās Dzimtenes vēriens būtu jāuzņem jaunās sadzīves stilā, tas skaidrs. Bet vai katrs to varēs, uz savām kājām stāvēdams, izturēt? Upīšam ir vērtīga prakse. Tiem citiem, pie buržujiskās sīkmanības pieradušajiem, būs nopietni jātrenējas.

Zinaida Nikolajevna lido ap prezidentu kā tauriņš ap ziedu, uz kura grib nomesties. Kas viņa ir? Pirmkārt skaistule, otrkārt maskaviete, treškārt tā kā māksliniece. Viesojas pie Bagramjana, jūsmo par mazo, bet varonīgo latviešu tautu, kuru tūlīt iemīļojusi. Tās prezidents ir gudrs, slavens zinātnieks visā Savienībā. Turklāt pašos spēka gados, dzīves priecīgs kā pirmā jaunībā. Lielā krievu tauta viņu augstu ciena. Kura sieviete var palikt vienaldzīga viņa priekšā? Tāda nav vēl piedzimusi.

Latvieši nogrupējušies savrup. Viņu sabiedrībā dažas aktrises, dzie­dones, baletēzes. Centrālo vietu grib ieņemt Andrejs Upīts, bet Vilis Lācis sēd augstākā postenī — ir tāds kā ministru prezidents. Viņam pienāktos pirmo vijoli spēlēt. Sudrabkalns, kā arvien, piesardzīgi klusē, vēro, kas gūs virsroku.

Upīts:— Ir atnācis jauns laiks ar jaunām prasībām. Benjamiņa Ziņu sīkpilsoniskajiem tērzējumiem jāpārvelk svītra. Ulmaņa laika Gebelsa filmējumiem tāpat. Tagad jāraksta tā, kā jūt un domā apzinīgais strādnieks rūpnīcā, kolchozā, partijā. Tas būs sociālistiskais reālisms.

Lācis:— Ir mums slaveni rakstnieki, kas nekad fabrikā nav strādā­juši, kolchoznieku dzīvi nepazīst, partijā ir tikko kartiņu izņēmuši, bet uzskata sevi par strādnieku šķiras rakstniekiem, māca citus. Ko ar tiem iesākt?

Upīts:— Daudziem vēl jāmācās. Sociālistiskais reālisms nenozīmē sadzīvi zem mikroskopa pētīt un tēlot tādu, kāda tā īstenībā ir, bet gan tādu, kādai tai jābūt pēc mūsu partijas kongresu lēmumiem. Rakstnieku savienībai steidzami jārīko semināri. Jāpārskolo kā vecie, tā jaunie.

Rakstnieku savienības priekšnieks:— Pilnīgi manas domas, biedri seniori Paldies par padomu. To mēs darīsim. Katrā ziņā darīsim! Jūs jau mūs mācat un sargat kā vista cālīšus zem saviem spārniem.

Lācis pieskandina Upīša glāzei:

—   Nu tad uz redzēšanos seminārā! Jāsameklē tikai, kas mūs tur mācīs…

Apkārt iesmejas. Upīts ironiski pasmīn, bet neatbild. Šo kucēnu viņš pats Domās no ūdens izvilcis. Ir par sīku, lai atklāti ķildotos. Lācis jūtas uzvarētājs. Konjaks abiem garšo.

Sudrabkalns neko nav dzirdējis. Viņš uzsmaida pasmagai baletēzei:

—   Kādas jums, cienītā, dievišķīgas rokas!

—   Pateicos!— viņa atbild.— Bet kas man ir velnišķīgs?

Dzejnieks apmulst.

—   Nekas,—.viņš nočukst.— Nekas …

Bagramjans apspriežas ar savu palkavnieku Hļebņikovu. Var manīt, ar konjaka pudelēm viņiem veicas sekmīgāk nekā ar sarunām. Pieprasa jau trešo Ararat. Abiem karakungiem kaut kas nelāgs uz sirds sakrājies. Vispirms tas jānomazgā, tad jālūko dziļāk izkasīt. Pirmais atkūst pulkvedis:

—   Biedri ģenerāli Nevaru ilgāk klusēt. Dvēsele kāpj pa muti laukā. Neņem ļaunā. Man ir viens jautājums. Gribu tikai patiesību. Vai drīkstu?

—   Šauj droši, palkavniek! Nedusmošos, ja neapvainosi priekšniecību.

—   Neapvainošu. Tikai patiesību gribu. Kāpēc, Rīgu iesturmējot, pavēlēji man uz zirga muguras auļot pāri Ķīšezeram? Vai štābā nezināja, ka plānais ledus ielūzīs un es līdz ar divdesmit dvēselēm aiziešu bojā? Labi, ka tonakt nemaz neuzsala. Ko es tev, ģenerāl, biju nodarījis?

Pāris smagas asaras nobirst pa pulkveža piesarkušajiem vaigiem, atsitas pret ordeņiem, sašķīst uz biksēm. Viņš meklē patiesību.

Armēņa tuklā seja vēl vairāk piepūšas. Plauksta norauš sviedrus no pieres, acis viltīgi pasmīn, mute mierīgi saka:

—   Blēņas, biedri palkavniek! Pavisam nepamatotas aizdomas. Kait­nieku izdomājums. To prasīja uzbrukuma plāns, ne es. Tas viss.

—   Saki, biedri ģenerāl, goda vārds, ka tas nenotika tās skaistās Natašas dēļ. Jei bogu, es tikai tā drusciņ pajokojos. Prātā nenāca viņu atņemt! Ne mūžam! Gudrs cilvēks neapzog savu priekšniecību. Mans tēvs Foma teica: Tas, dēls, lai tavs pirmais bauslis. Tad hļebas ko grauzt nekad netrūks. Tā es daru. Bet dvēsele asiņo. Saki, biedri ģenerāl, ka tas nenotika par Natašu! Es ticēšu. Sabučosimies un bastā!

—   Notika vai nenotika? Tas tagad tāds sīkums, ka karavīram kauns tādu cilāt. Dienests arvien pašā pirmajā vietā. Vai tādu Natašu kādreiz trūkums? Sabučosimies!

Kad sabučošanās ceremonija kājās stāvot izdarīta, varonīgie uzsit viens otram uz pleca, izdzer glāzes līdz dibenam. Ģenerālis paveras apkārt. Kāpēc nav aplausu, kad armija brāļojas? Nav pamanījuši? Trūkst vēl kultūras, pieklājības? Pie kāda galdiņa viņš pamana divas latviešu aktrises bez kavaliera. Pamet ar pirkstu: nākt šurp! Abas aiz pārsteiguma pieceļas. Iet vai neiet? Tāda uzvešanās apvaino latviešu aktrises godu. Viņas nav Natašas, uz ielas pasvilpjamas. Vēl mirklis. Tad viena pagriež muguru, aiziet pie savējiem. Otra tuvojas varonīgajiem.

—   Mans vārds Lilita …

Viņai pastumj krēslu.— Sēdies! Par ko mēs aprunāsimies?

—   Režīmu brūte …— aizmugurē kāda balss pačukst latviski.

Parastā latviešu nenovīdība — nodomā aizskartā. Ech, štrunt par to!

Uzsmaida kavalierim, kas pasniedz amerikāņu cigareti. Viņa ir izredzētā.

Aukstais galds jau krietni saplacis. Ēd kā rīļas — sevī nodomā taupīgais APPP, atliekas aplūkodams. Nav eiropieši. Šveicē veselai nedēļai atliktu iztikas… Nu kafija jāliek galdā. Vai tik tā Līna nav atkal par daudz sabērusi? Pie teātra direktora kalpodama, nav diezgan uzmanīta, k|uvusi izšķērdīga. Pag', kur tās skaistās mokā tasītes iegrūstas? Ahā, tur jau sarindotas uz sudraba paplātes. Lielisks ķēriens! Dāvja madāma Majoros uzšņukurējusi. Lēti pārdeva reprezentācijai. No tādām var karalienes pacienāt. Tāpat tās smalki izslīpētās kristalla liķierglāzītes. Smalkie pirkstiņi, kā Rainis saka. Tām blakus apaļvēderī- gais konjaka kristalls. Jāpielej tikai viena trešda|a, kā franči dara. Lai divas trešda|as paliek, kur dzēriena garam patverties. Katrs, kas no šādām lietām kaut ko sajēdz, teiks komplimentus.

Savus mākslas dārgumus apjūsmojis, mājastēvs dzird: kāda ieskur­buši balss komandē Līnu:

—   Ko tu āksties, servitrīsīt! Vai mēs kādi turki, ka kāfiju sūksim no uzpirksteņiem? Krievu cilvēks dzer visu no tējas glāzes. Vai tādas nav? Nu tad lej tepat konjakam virsū. Mēs, frontes ļaudis, visu no viena katliņa, ar vienu karoti ēdam, no pudeles kakla dzeram. Tā, tā! Netaupi to melno tēju . .. Velns, kur karsta! Kož pirkstos.

Glāze nav vēl pusē pielieta, kad tā stinkšķēdama pārsprāgst. Tumšais šķidrums izplūst pa balto galdautu, saslapina amerikāņu cigaretes, tek lejup uz sēdētāja biksēm.

—  Čort poberī! Brāķis! … Saukt pie atbildības tadu glāžu ražotājus!

Mājastēvs pirmā mirklī grib steigties palīgā, tad pagriež muguru,

neliekas zinis. Viņš ir prezidents, bet tas — rupjš, neizglītots frontes kauslis. Savu dvēseli stiprākam pārdevies. Te tā nebūs.

Atvadoties APPP saka Sudrabkalnam:

—   Tu drusku buldurē franciski. Laikam Parīzē esi kādreiz bijis? Ko saki par šito sabiedrību?

—   Es nesaku neko,— dzejnieks atmet ar roku.— Bet ja tu tā runā, tad pie tevis vairs nenākšu. Neaicini. Tagad jāprot klusēt.

Viņam pievienojas Upīts. Nav gudri palaist muti pat visaugstākos posteņos. Partija redz un dzird visu.- Es gribu būt kristalltīrs.

Arī Lācis ieteic piesardzību, bet konsekvences nevelk. Mēs maza cilts lielo tautu jūrā. Gudrāk noliekties, nekā lūzt…

Kas par niekiem!— nodomā APPP. Vai es kāds atceļams, malā nobīdāms ierēdnītis? Pats Staļins mani iecēla, roku spieda, pateicās par pievienošanos Padomijai. Kaļiņins mans draugs, es viņa vietnieks Vissavienības prezidenta postenī. Vai Lielā tēvijas kara frontē es necīnījos, pārbaudīdams karavīru zupas? Ko tie čekas knišļi man var padarīt? Zaķapastalas tagad nobijušies. Klusēs, lieksies — lai dara ko grib. Kas tie par latviešiem? Pats Staļins sargā savus gruziņus. Krievi tur nelien iekšā. Ko tie bailīgie darītu Maskavā, kad vācietis viņiem uzmestu bumbu, kā man sūtniecībā? Es palīdu zem galda un izglābos. Ko jūs man padarīsit?

Priekšnamā saticis Miķeli, prezidents ievaicājās:

—   Nu, cik iekasēji?

—   Ne kapeikas. Padomju ļaudis dzeramnaudas nedod. Varbūt tikai restorānā vai kafejnīcā — lai ātrāk apkalpotu.

—   Knauzeri… Vai tie slepenie dārznieki aizgāja? Ko viņi mani sargā? Nevienam neko ļaunu neesmu nodarījis. Kas mani kidnapēs?

—   Bet tos citus? Bailes nav svešas pat varoņiem.

—   Nāc iekšā!— prezidents turpina.— Pasēdēsim kā eiropieši. Līna! Ielej mums kafiju Meisenes porcelāna tasītēs. Sēdies te, kur tīrāks. Pelni uz galdiem, papirosu gali uz grīdas. Kā traktierī. Kas man tagad nekaitētu bakterioloģiskā institūtā? Izstrādātu zinātnisku darbu par vitamīniem, saņemtu Staļina prēmiju. Nu lien kā utis virsū. Krievi, žīdi grib zināt, kas mums zinātnē atrasts. Nelaidīšu klāt! Ja ko sajēdz, lai atrod paši. Sveiks! Nedzer tik labu mantu! Apslapini tikai mēles galu. Glāzi sasildi plaukstās. Tad gars atdalās, ielido degunā. Tā. Konjaku nedrīkst dzert kā govs no siles. Līna, pietaupi kafiju! Man daudz lūdzēju. Bazē esot pietrūcis. Ka nepaliekam bešā.

—   Cik kungs liek, tik beru.

—   Bet kritās par ātru. Un Peksi nepārbaro. Viņš ir medību suns. Jābūt kārnam.

—   No kauliņiem vien jau pārtiek.

—   Kur tie kauliņi rodas, kad es esmu veģetārietis?

—   Dabūju no lopkautuves. Prezidentam dod.

—   Ak tu pagāni, ko izdomājuši! Vai nu es tas kaulu ēdējs. Strādnieku valdība. Ar lopu kāvējiem nav ko ķildoties. Lai domā, ka prezidents arī badojas. Bet tu, Miķeli, nekādas stučkas te netaisi. Prezidenta mājā tā nepieklājas. Un pats par sevi padomā …

Jā, dārznieks to saprot, kaut mēle niez, ķepa sniedzas kā lācim pēc medus.

Žīdu Dāvja vasarnīcā iestājas parastās darba dienas. Šoferis rītos prezidentu aizved uz Rīgu, vakaros pārved jūrmalā. Arvien biežāk vecais vīriņš liekās noguris, saīdzis, ar kaut ko neapmierināts. Līna žēlojas: Baras par itneko. Padzinis dārznieku Meža parkā. It kā par ābolu zādzību. Tas izmisumā pakāries. Kungs nav ļauns, bet kļuvis pagalam nervozs.

Kādu vakaru sēd atkal prezidents ar Miķeli divatā. Dzer kafiju, sūc liķierīti. Sirds kā smaga lietus pielijuši. Vajadzētu jau pārcelties uz Meža parku, bet tur nav miera ne dienu, ne nakti. Vaimanas laužas pa logiem, pa durvīm iekšā.

—   Es ilgi vairs neizturēšu,— nopūšās APPP.— Nāk ļaudis kā melns mākonis. Katrs ar savām bēdām, ciešanām, nelaimēm. Nevienu negribu atraidīt. Nevienam nespēju palīdzēt. Kas es esmu? …

—   Prezidents mazākuma valdībā. Apmēram tāds kā Ulmanis,— Mi­ķelis novērtē.

—   Ulmanis savā laikā varēja visu, es neko … Kāds augstskolā kāju nespēris krievs, pirmā sekretāra vietnieks, var man pavēlēt: ej tur, dari to, runā tā. Ķipari viņiem vajadzīgi. Rīt jāizsniedz daudzbērnu čigānie­tēm goda raksti. Parīt jāapstiprina krievu, žīdu, tatāru uzņemšana par Latvijas pilsoņiem. Jāļauj tiem strādāt augstskolā, institūtā. Ieņemt ministru un direktoru posteņus. Berklāvs un Deglavs solās svešnieku ieplūšanu apturēt. Lācis baidās par savu ādu. Bez Maskavas atļaujas neviens, nekur, neko nedrīkst iepīkstēties. Tāda ir tagad tā Latvijas republika …

—   Prezidents tomēr saucies. Pamēģini uz Sibirijas nometnēm aizdzītos dabūt atpakaļ dzimtenē. Latviešu puišus karaklausībai paturēt Latvijā. Tauta būs pateicīga.

—   Viss tas ir jau darīts. Viss veltil Mani neklausa, tura kā sprostā. Tikai dažus sainīšus ar pārtiku esmu varējis draugiem deportācijā aizsūtīt. Vairāk neko.

Dzīve žīdu Dāvja vasarnīcā kļūst eksplozīva. Pazemotais prezidents diendienā meklē vainīgos, pie kuriem var no sava sarūgtinājuma atbrīvoties. Meklē un atrod.

Līna atlaista. Peksis sabraukts. Miķelis dabūjis bārienu, ka nav augstskolu beidzis. Jaunpieņemtā saimniece rītos atnāk, vakaros aiziet. APPP plašajā vasarnīcā pārnakšņo gluži viens. Viņš grib visiem tiem slepeni un atklāti apsargātajiem parādīt: no tautas es nebīstos.

Drīz tas ir zināms partijas, valdības aprindās. Kas tik vecu cilvēku zags? Taču tāda rīcība ir izaicinājums tiem, kam patiesi jāpiesargās. Ko visu viņš tur viens pats var sadomāt, vai slepeni izdarīt! Ir kāda modra acs Padomijā, kas nomodā dienu un nakti.

Savam liktenim spītēdams, prezidents joprojām uzticīgi apmeklē pirmizrādes Operā, teātros. Tur sēd savā goda vietā, reizēm saņem aplausus, ir mākslinieču aplodāts, kā" simbols, kā atmiņa no skaistās, barbaru sagrautās, pasaules. Nāk līdzjūtības apliecinājumi par prezi­denta vientuļo dzīvi. Tiem seko laipni piedāvājumi laiku pakavēt garajos vakaros. Palīdzēt izlasīt privātās vēstules, kuru pienāk tik daudz, bet prezidenta redze ir pārpūlēta. Latviešiem jāturas kopā, jāizpalīdzas. Prezidents tik simpātisks, arvien atsaucīgs, izpalīdzīgs citiem.

APPP to saprot. Viņš ir darījis cik kur ko spējis. Par to atmaksu nevēlās. Varētu jau pats privātsekretāri pieprasīt. Bez iebildumiem dabūtu, bet skaidrs, ka tai būtu jāpilda ari uzdevumi čekā. To viņš nevēlas savā mājā. Ar māksliniecēm viegli var sacelt tenkas, kļūt smieklīgs mietpilsoņos. To tagad vairāk nekā agrāk. Sargās no boļševi­kiem pierakstītās izlaidības, kāda uzziedēja kara laikā. Tagad viņi paši grib būt priekšzīmīgākie mietpilsoņi pēc vecā parauga.

Prezidents smalkjūtīgi noraida vienu, otru, trešo, taču uz piekto vai sesto uzķeras. Tā ir vēl jauniņa, materiāli trūcīga meitene. Dejo Operas kordebaletā, uzrāda labas sekmes, no politikas nejēdz ne A ne O. Sapņo par mācīšanos Parīzē vai kur citur Rietumeiropā, ko prezidents savos trimdas gados tik plaši iepazinis, tik interesanti prot attēlot. Kā viņai gribētos reiz dzīvē tur nokļūt, citādus cilvēkus, citādu dzīvi redzēt. Pie reizes īstas baleta kurpītes nopirkt, redzēt kā ļaudis ģērbjas, priecājas, jūtas brīvi, laimīgi. Šo jauko sapni kaut vai aculiecinieka atstāstījumā pārdzīvot… Lunkanā tumšmate čalo kā strauts pavasara palos. Kāpēc to, īgnumu un nogurumu atvairot, kādu brīdi nepakļausities? Kāpēc pašam nepakavēties to tālo gadu atmiņās, kad dzīve ritēja tik trūcīgi, bet tik viegli svešos ļaudīs, bez augstiem, smagiem posteņiem? Šoferis atvedīs un aizvedīs laikus atpakaļ uz pilsētu. Viņš prot klusēt.

Nav pagājušas dienas desmit, kad kāds vēlā stundā klauvē pie dārznieka mājiņas durvīm. Ko tas nozīmē? Vai prezidentam kas nelāgs noticis? Aiz durvīm stāv sīks, sakupis cilvēks. Galva ierauta plecos, rokas dreb, skats urbjas zemē kā pamatu meklēdams. Nākamā mirklī Miķelis pazīst savu kungu. Istabā ienācis, viņš neapsēžas. Labu brīdi klusē, satraukts soļo no kakta kaktā, it kā tur gribētu paslēpties. Tad atkrīt krēslā, saķer galvu rokās, izmisīgi iesaucas:

—  Tagad es esmu beigts! Aplaupīts, ruinēts! Visa mana nauda pagalam!…

—  Tie ir nepieklājīgi zagļi! Kam viņiem vajadzēja ņemt visu naudu?

—   Nekādi zagļi! Pats atdevu! Izrakstīju čeku par visu, kas man bija bankā …

—   Tad būs dāvinājums, vai pirkums?— Miķelis min tālāk.

—   Ne viens, ne otrs. Izspieda, izblēdīja tā kaparčūskiņa… tā Aumane! Skaidri zināja, cik man naudas iekrāts. Kā nezinās — bija čekas atsūtīta. Ak, mana nodevīgā mēle! Par daudz atklāti izrunājos. Viss viņai skaņu lentē uzņemts. Tā bija jāatpērk, citādi beigas. Cik prasīja, bija jādod. Prasīja visu. Nu esmu tukšs kā pēdējais ubags …

—   Kur tā lente?

—   Uz vietas sadedzināju!

—   Bet kopija?

—   Nezinu! Nekā vairs nezinu! Es esmu beigts cilvēks … Varbūt jau rīt braukšu uz Nariļsku …

—  Tik traki nebūs. Viņi ir veiklāki diplomāti. Nekaitēs paši sev pasaules priekšā. Tikai ciešāk pievilks iemauktu dzelžus, kas brauca­mam zirgam ielikti mutē. Tas kļūs bailīgs, lēnīgs, paklausīgs savam saimniekam.

—   Mani izspiegot! Mani!? … Beigās vēl aplaupīt? Ar tik dumju meiteni! Kāpēc es uzticējos? Vai bezgodīgie vien vairs pāri palikuši? Visi zog, visi melo, cits citu nodod. Visa Krievzeme tādiem pilna …

—   Nav tik ļauni, profesor. Tautā latvietis latvietim nav vilks. Tur jāmeklē glābiņš arī tiem, kas Velnam mazo pirkstiņu pasnieguši. Tauta izturēs.

— Kur man vairs cep uz tautu? Kā viņai piekļūt? Ar ko es drīkstu runāt? Tur Dāvja namā ir iebūvēti mikrofoni. Tagad es zinu. Viņa man pateica. Nebija pagalam samaitāta. Nenāc vairs tur. Es atnākšu te, kad būs kas runājams. Spiegi mūs apsēduši kā utis zaļu lapu. Visa Latvija ir spiegu pilna. Kas es esmu? Ko varu? Kur palikšu? . ..

Atbildes nav.

Vecais, personisko rūpju dziļi satriektais, profesors sēd kluss, kaut ko domā, bet domas atkrīt kā atlauztiem spārniem. Nesasniedz mērķi, neatrod izeju. Cik neapdomīgi viņš ļāvis sevi iejūgi svešas, savai tautai naidīgas despotijas kalpībā, tik nenovēršami tagad tā jāpilda līdz galam. Kāds būs šis gals? Kangara tituls tautas vēsturē. Moris, kas savu darbu padarījis, Maskavas izpratnē. Bet viņš negribēja būt ne viens, ne otrs. Cerēja glābt, kas vēl glābjams. Solīja taču tautas vēlētu Saeimu, demokrātisku valdību, kā tas bija pirms Ulmaņa. Viņu piekrāpa tāpat kā Ulmani. Uzmeta cilpas, sažņaudza kaklus, paveda zem Kremļa tiranni- jas karatavām visus demokrātijās sapņotājus tāpat kā citu autoritāšu cienītājus. Tev nebūs citus Dievus turēt… Piecus tūkstošus gadu vecais Jahve vēl dzīvo.

Tikpat klusi kā ienācis, piekrāptais profesors iziet, lai viens vītu tālāk savu smago domu pavedienu. Kas zina, varbūt viņa iztēlē, savu nezināmo nākamību zīlējot, kādreiz pavīd aizmirsts kaps sētmalā. Uz pelēkas plāksnītes tur ņirgājas uzraksts krievu burtiem: Prof. A. Kir- chenštein. Tas viss.

Rīgā ieradusies ievērojama padomju zinātniece. Tieši no Maskavas viņa steigusies uz varonīgās sarkanarmijas atbrīvoto Baltijas apgabalu, kas buržuju valdības laikā tālu atpalicis no krievu zinātnes dižajiem sasniegumiem. Rīga, Kauņa, Tallina ar tiem jo drīzāk jāiepazīstina, lai šīs provinces varētu kulturāli pacelt, iekļaut brālīgo tautu attīstības līmenī.

Profesore Jeļena Ņikolajevna Bābuškina nav tikai zinātniece. Viņa ir paša Vlaģīmira Iļjiča ilggadīga draudzene, tuva līdzstrādniece pirms­revolūcijas gados. Par to liecina kopīgs fotouzņēmums, ko zinātniece nekad neaizmirst parādīt savai auditorijai.

Partijas aparačikus tik izcHas biedrenes ierašanās satrauc kā pērkoņa grāviens no Kremļa debesīm. Tur gan tagad valda Dievs — Sta­ļins, taču Ļeņins ar saviem eņģeļiem nav vēl no paradīzes izdzīts un nolādēts. Tāpēc viņa profesore cienīgi jāsagaida, jāuzņem, jāpaslavē augstskolā, kur tik daudz skeptiķu paglābušies, ka grūti visus tos izmest uz ielas, lai nepaliktu tukša vieta.

Zinātniece nav paradusi braukt gaisa kuģos. Viņa izvēlas dzelz­ceļu — oficieru vagonu ar mīkstajiem sēdekjiem. Rīgas stacijā viņu sagaida valdības locekļi, meitenītes pasniedz sarkanus ziedus. Viešņai ir rezervēta vasarnīca ar piecām istabām, ar vannu, kurā gan trūkst silta ūdens — bolero sabojājies, tek. Cīņa, Sovetskaja Latvija un citi republi­kāniskie izdevumi sniedz slavenās profesores dzīves aprakstus. Tie liecina par ilggadīgu darbību pagridē, par tikšanos ar Ļeņinu, par vairāku sarkano augstskolu beigšanu Padomjzemes pilsētās. Seko lekcijas Maskavā, Ļeņingradā, Harkovā, Tbilisi, Taškentā, Vladivostokā, beidzot arī Rīgā.

Pēc divām atpūtas dienām nolikta zinātnieces pirmā lekcija Padomju Latvijas universitātes aulā. Augstākie partijas, valdības fun­kcionāri, augstskolas profesori, tāpat studenti — aktīvisti ir saņēmuši rīkojumu kvalifikācijas celšanai ierasties viesprofesores Jeļenas Ņikola- jevnas Bābuškinas lekcijā par dzīvības un jaunības noslēpuma atklā­jumu padomju zinātnes gaismā. Katrs jau zina, ka šādi rīkojumi, kurus pieklājīgi sauc par uzaicinājumiem, ir jāizpilda bez ierunām, kaut tie ne mazākā mērā neinteresētu dažādu nozaru speciālistus. Šoreiz lekcija ieinteresē visus. Kaut ko tādu katru dienu nedabū dzirdēt.

Aula san kā bišu spiets. Kontrolieri acīgi pēta caurlaides. Skaiti kā gribi, to sanāk vairāk nekā sēdvietu. Viens par diviem: vai nu daja uzaicinājumu ir viltoti, vai izsūtītāji nav zinājuši telpas apjomu. Kamēr to noskaidro, lekcija vairāk kā stundu aizkavējas. Jaunpieņemtais sekretariāta personāls pārrēķinājies. Nu studenti jāizceļ no sēdvietām, lai partijas biedriem un profesoriem būtu kur apsēsties. Izceltie nostājas, kā zaldāti ierindā, gar sāniem. Sadrūzmējas aizmugurē. Nu ir kārtība mājās.

Beidzot ieskanas aplausi. Jaunais rektors Paškevičs viešņu zem rokas izved uz podija, apsēdina pie sarkani klāta galda. Visas acis pievēršas biedrenei zinātniecei. Sīka večiņa, kā pelēks zvirbulēns, pūlās drošāk nosēsties uz krēsla. Brīdi liekās tā kā aizdomīga vai nepakritīs. Kad paceļ galvu, sejā manāms vientiesīgi laipns smaids. Tikai lūpu kaktiņos pašapziņa, acis savilktas viltīgi šauras, piere, vaigi krunciņu izvagoti. Gadu skaits pēc paskata pārvēlies pāri septiņdesmitam. Nav brīnums, ka pēc tik ilga mūža mācībām cilvēks kļūst tikpat gudrs cik vienkāršs.

Mazāk skatītāju uzmanību saista uz galda noliktā fotogrāfijā, kāda veca gaļas mašīna, pelēks ietinamā papīra maisiņš.

Katedrā kāpj rektors, izdzer glāzi ūdens, nomīņājas uz abām kājām, tad vērīgu skatu pārlaiž auditorijai. Pamanījis pirmajā rindā Kalnbēr- ziņu, Kirchenšteinu un Lāci, viņš pasmīn, noklepojas, tad iesāk:

— Biedri un biedrenesl Par godu mūsu visu karsti mīļotajam Tēvam un Skolotājam, Sociālistisko Padomju Republiku Savienības Ģeneralissi- mam, biedram Josifam Visarijonovičam Staļinam, mūsu mīļotai Mātei

Partijai un neuzvaramai, varonīgajai Sarkanai Armijai, kājās piecēlu­šies, uzsauksim mūsu kvēli kaujiniecisko boļševiku: Urā!

Aulā ierēcas trīskārtīgs Urā! Rektors atvelk elpu pēc garā teikuma, izdzer otru glāzi, tad turpina lasīt no papīra lapiņas par Padomju zinātnes pasakainajiem sasniegumiem boļševiku varas gados, par sarkano profesoru skaita pieaugumu 560 reizes, par padomju ļaužu izgudrojumiem fabrikās un kolchozos, kādu nav nevienā kapitālistu zemē. Bez padomju zinātniekiem nebūtu arī šitās augstskolas, kurā tiem buržujiskie mācību pasniedzēji jāpārskolo un jāpāraudzina, lai tie spētu kalpot jaunajai iekārtai, jaunajām atziņām. Mēs kvēli apsveicam biedreni Maskavas profesori Jeļenu Ņikolajevnu, kas ir ieradusies Rīgā mums palīdzēt šo lielo uzdevumu sekmīgi veikt.

Pašķidri aplausi zālē. Kalnbērziņš ir klausījies visā nopietnībā, Kirchenšteins reizēm saviebies, bet Lācis pasmaidījis. Tagad arī viņš tiks par profesoru.

Vārds nu pienākas viešņai. Viņa iesāk bez ūdens spēka, veca cilvēka smalkā, diktākās vietās negribīgi spiedzošā, tomēr pietiekami skaidrā balstiņā:

— Biedri un biedrenes! Lieli atklājumi zinātnē un cilvēces vēsturē ir tikpat vienkārši kā lielas idejas, kuras noteic sociālās attīstības likumi. Markss un Ļeņins tos pamatīgi izpētījuši, lielais Staļins ieviesis dzīvē. Aiz mūsu plašās Padomju Dzimtenes robežām ļaudis to vēl nezina un neizprot, bet tagad, kad esat uzņemti mūsu brālīgajā saimē, arī jums tas jāzina, jāiemācās, jācenšas tikt līdzi padomju ļaužu augstākajiem zinātnes sasniegumiem pasaulē.

Vecos laikos, kad Penzas guberņā, kādā tumšā sādžā es biju nabadzīgo zemnieku skuķe, kas strādāja pie bagāta kulaka, bet algu nesaņēma, uznāca atkal bada gads. Nebija ko ēst — krūtis nošļuka, vaigi nobālēja, zobi bira no mutes laukā. Kurš puisis tādas precēs? Tad mēs, ģevkas, izgudrojām parņus piekrāpt. Kad gājām sādžā guļaķ un pļesāķ, priekšā un pakaļā zem jubkas uzlikām pa mīkstam spilventiņam, vaigus saknaibījām vai aptriepām ar brūkleņu sulu un piepūtāmies cik spējām. Kulacenes ziedēja kā magones, nabadzītēm bija jāmanās, lai tiktu pie mērķa. Tagad mūsu Padomju ļaudis ir apzinīgi, cits citu nekrāpj. Jaunība tomēr ir jāsaglabā līdz kapa malai. Padomju iekārtā vecumam nav vairs vietas — tam jāpazūd līdz ar buržuju pasauli, kas nobeidzās aiz pārēšanās. Pēc attīstības likumiem, līdz ar lielo Oktobra revolūciju bija jānāk jaunam, laikmetīgam atklājumam dabas zinībās. Ilgus gadus es to meklēju un pētīju no tautas mutes. Vairākkārt ar Vlaģimiru Iļjiču par to apspriedāmies. Ģeniāla galva bija viņam. Tūlīt ieinteresējās. Saka: Nevien mēs, Jeļena Ņikolajevna, bet visa mūsu partija tad nenovecosies un mēs uzvarēsim! Strādā, balodīt, es došu labus padomus!… Es neatlaidos Iļjiča uzdevumu pildīt līdz beidzot man izdevās lielo noslēpumu laimīgi atklāt. Lūk, tur ir tā mūžīgā jaunība — ar pirkstu viņa norāda uz papīra maisiņu — par ko daudzas paaudzes ir velti sapņojušas, pēc kuras ir ilgojusies un skumusi krievu dvēsele. Vai kāds no jums spēj uzminēt to, kas tur iekšā?— atkal profesores pirksts tēmē uz pelēko maisiņu.

Visapkārt klusums.

—  Tā jau es domāju!— izsaucas zinātniece.— Visi jūs tomēr, vairāk vai mazāk, laikam pazīstat tās dāvanas, kādas mums sniedz māmuļa daba, bet nezināt tos spēkus, ko tā slēpj sevī. Jūs domājat, ka te ir apslēptas kādas brīnumzāles kā tumšu ļaužu pasakās. Marksisms — ļeņi- nisms ir zinātne, kas skaidri pierādījusi, ka brīnumu vairs nav. Ka dzīvību dod un izbeidz matērija bez kādu garu spokošanās. Šī zinātne ir vienīgais saprātīgais ceļš uz patiesību, tāpēc tā mums jāizkopj arvien tālāk, līdz beidzot virs zemes un pasaku debesīs viss būs skaidrs kā uz delnas. Nu tad ziniet: mans lielais atklājums nav nekas cits kā sāls un sodā … (Auditorija sakustas, sačukstas.) Nebrīnieties par ātru! Kad sāli un sodu dzer iekšā, nenotiek nekāda pārvēršanās. To zina tagad pie mums katrs zīdainis. Bet kad abus samaisa kopā, ieber baļļā vai vannā, kam tāda ir, tad tūlīt sāk darboties slepenie spēki. Ja ūdens ir sasildīts, patīkams siltums izskrien pa visiem locekļiem, tie kļūst mīkstāki, vingrāki, jaunāki. Kad pēc kādas stundas izkāpj laukā, visa miesa ir sārta kā jaunībā, patīkami knieš, gribas lekt Kamarinskuju tāpat kā divdesmit gadu vecumā. Neslēpšu, man ir astoņdesmit gadu, bet vai tāda es izskatos? (Dažas pieklājīgas balsis: Nē, nē!) Nu redziet paši! Mana jaunība sāk jau atgriezties. Pēc dažiem gadiem jūs mani vairs nepazīsit. Pēc baļļas un masieres darba es allaž saskaitu un atzīmēju, ka 3 līdz 5 krunkas ir sejā vai citur izzudušas. Protams, jāpieēd arī pilns vēders. Padomju valstī, kad buržujiskie kaitnieki būs likvidēti, ko ēst nevienam netrūks. Žēl, ka Iļjičs tik steidzīgi nomira. Josifu Visarionoviču es atjaunošu mums visiem par prieku. Man jau kopš mazotnes tāda devīga daba. Jums labprāt pa saujai padalītu to maisījumu no maisiņa, bet bazē patreiz nevar tādu dabūt vietā. Uzbēršu tepat uz galda pāris saujas. Pienāciet tuvāk, aptaustiet. Jūsu zemē tādas mantas nav atrodamas.

Ziņkārīgo nav. Saaicinātie izbrīnā saskatās. Kas te notiek? Izsmiekls par viņiem? Profāne vai krāpniece? Atbildes nav.

Brīdi atpūtusies, profesore turpina lekciju.

—   Buržuāzijas viltus zinātnē jūs būsit dzirdējuši apgalvojumus, ka dzīvības izcelšanās noslēpums esot līdz šim vēl neatminēts. Tā ir kaila nepatiesība, nožēlojama atpalicība. Padomju zinātne zin un atmin visu. To panāk ar marksisma — ļeņinisma metodi. Arī šoreiz man jums jāatgādina, ka visi lielie atklājumi ir ļoti vienkārši, nāk no sabiedrības apakšslāņiem, no proletāriāta vidus. Mani vecāki bija nabadzīgi zem­nieki. Es pati nekad neesmu bijusi uzņēmēja vai kapitāliste. Tāpēc man jau 1919. gadā izsniedza biedrenes karti,' ielika partijas skolā un es kļuvu par padomju zinātnieci ar plašu pieredzi radošā darbā.

Ievērojamākais sasniegums manās radošajās atskaitēs ir dzīvības noslēpuma atrisināšana. Jūs jautāsiet, kā es to sasniedzu? Redziet te šo mašīnu! Kā to sauc? Jā, pareizi! Tā ir gaļas maļamā mašīna, kādu lietā ēdnīcu un restorānu pavāri. Cara laikos to pazina tikai izlutinātie gardēži. Strādnieki un nabadzīgie zemnieki kaulus grauza ar zobiem. Kādreiz man izdevās jūrā noķert medūzu. Ziniet, tādu dzēlīgu mīkstmiesi, kā lielu vardes kurkuli. Domāju: ko tu, nekristītā, man gurnos kod? Par sodu aiznesīšu tevi mājā, samalšu sīkos gabaliņos gaļas mašīnā. Aiznesu, samalu, nedzīvās atliekas izmetu pludmales bedrē, lai lopi neieēd. Bet ko es tai ūdens bedrē ieraudzīju? To jūs neviens nevarat iedomāties. Sīkie medūzas gabaliņi paši arvien ciešāk savilkās kopā. Paši darījās un kārtojās, līdz beidzot dzīva medūza bija atkal gatava. It kā nekas tai nebūtu noticis. Izmēģinājos sausumā, neiet. Tātad, biedri un biedrenes, ūdens ir īstā vieta, kur dzīvība rodas bez kādas radīšanas un pati sakopojas kā vien vēlas. Iekardina cilvēka izskats — izaug cilvēks visā garumā. Dzīvībai ir spēks, prāts, plaša fantazija. Kad mūsu zinātne to pilnā mērā apgūs, pakļaus savai gribai, tad komūnisms valdīs visā pasaulē. Visi Padomju ļaudis būs gudri, skaisti un laimīgi. Neaizmirstiet, ka boļševiki var visu. Esiet krietni un lepni boļševiki! Nākotne pieder mums!

Ar to profesore Bābuškina lekciju beidz. Noslēgumā viņa lūdz biedrus un biedrenes izteikties. Debates tomēr nerodas. Buržujiskās Latvijas zinātnieki ir kļuvuši mēmi. Varbūt aiz brīnumiem, varbūt aiz piesardzības. Kad rektors aicinājumu atkarto, pieceļas kāda jauna, neapzinīga dabaszinātņu studente. Pirmās zināšanas par to, ka augi un dzīvnieki paši sevi dziedē, viņa teicas ieguvusi jau bērnībā, pagasta skolā. Tur vecais skolotājs zinājis, ka koks brūci pārvelk ar jaunu mizu, ka vēzim atrautās spīles vietā pieaug jauna, bet viņš nav vēl zinājis, ka, piemēram, no kaudzē sakrautas bērzu malkas var kopā savilkties un tālāk augt sacirstie bērzi. Ka gaļas mašīnā dzīvs samalts vēzis vai cālis spēj ūdenī tāpat atjaunoties un dzīvot tālāk, to arī šis skolotājs nav vēl zinājis. Tāpat viņas vecāmāte uz laukiem bieži taisījusi sāls un sodā vannas pret kaulu un muskuļu sāpēm, kurām tās līdzējušas. Tikai viņa laikam nav pratusi to īsto samēru vai stiprumu atrast, tāpēc nav atjaunojusies. Beigās jaunava izteic nožēlu, ka abi vecie, labie ļaudis nav nodzīvojuši līdz mūsu dienām, kad tik daudz brīnumainu atklājumu dzīvi padarījuši gaišu un laimīgu.

Paceļas vēl kāda roka. Vārdu lūdz students Grotiņš. Tie, kas Grotiņu pazina, izbrīnā saskatās. Pēc viņa gan šis neizskatās, taču var būt vēl kāds cits Grotiņš. Viņš paliek pēdējā rindā, pat nepieceļas. Balss skan pietiekami stipri, pat svinīgi:

— Augsti godājamā padomju valdīšana, cienītais biedri rektor, un lielās dzimtenes slavenā biedre profesore. Man kā pirmā kursa studen­tam no pilnas sirds te jāsaka: es nevaru klusēt. Biedrenes Bābuškinas augstu zinātniskā lekcija mani un laikam mūs visus tik dziļi aizkustinaja, apaugļodama ar pavisam jaunām atziņām, ka pirmajā brīdi aiz sajūsmas pazaudējām parasto valodu. Tagad nu atkal, paldies Staļinam, var elpot un izteikt biedrei profesbrei kvēlu pateicību. Nožēloju, ka pasaulē vairs nenotiks nekādi brīnumi. Tie bija ārkārtīgi interesanti. Mans tēva tēvs tos nereti piedzīvoja. Viņš bija slavens valzivju medinieks tur augšā pie Ziemeļpola. Medībās iedams pārģērbās par ledus lāci, lai roņi neaprītu. Tomēr arī tādā izskatā viņš netika laukā no kapitālistu pasaules. Uzpircēji viņu izsūca sausu, tāpēc viņš dzēra kroņa vodku, ar ko tolaik valdība apdzirdīja tautu .. . (Rektors: Lūdzu biedri studentu turēties pie lietas!) Kvēli pateicos! Tūlīt tā lieta atklāsies, tad es turēšos. Kādreiz, aiz errastībām drusku ieskurbis, mans cienītais tēva tēvs sadūšojās valzivs taukus kapitālistiem par nieka naudu nepārdot. Samala tos miltos un iebēra atpakaļ jūrā.— Vella milti!— mans vectēvs tādos gadījumos izsaucās.— Tie milti salipa kopā un kļuya par īstu valzivi! Tā nu tik dusmīga kā pati Nelaba. Lien no ūdens laukā, rij mani vēderā jekša. Tikai veselu maku tabakas izpīpējis, tiku atkal laukā … Ta apgalvoja mans cienījamais sencis. Cik tur taisnības, cik izdomas, to biedrene profesore labāk par mums zinās. Lūdzu paskaidrot. Pēc manām domām, lielus lopus nevajadzētu malt — var atriebties.

Auditorijā brīžiem iespurdzas apspiesti smiekli, klusa sačukstēšanās. Tad profesore ņem vārdu atbildei:

—   Par biedra studenta minēto gadījumu nav ko smieties. Valzivs atjaunošanos gan vēl neesmu vispusīgāk izpētījusi, taču nav pamata apšaubīt, ka ari liels dzīvnieks spēj ūdenī savilkties kopā, lai savā agrākā veida dzīvotu tālāk. Tāpat nav iemesla noliegt, ka dzīvība var sadusmo­ties par tādu traucējumu. Piekrītu biedra studenta brīdinājumam, ka ar lielajiem jārīkojas uzmanīgi, lai pats neaizietu bojā.. .

Bābuškina vēl nav savu sakāmo izteikusi līdz galam, kad Vilis Lācis uzsteidzas katedrā. Padomju valdības vārdā viņš pateicas biedrei profesorei par vērtīgo, visiem klausītājiem interesanto, lekciju, kas pauda pavisam jaunu, revolucionāru uzskatu par dabas noslēpumiem un to atklāšanu eksperimentālā ceļā, kā noteic Ļeņina — Staļina vienīgi pareizā metode padomju zinātnē.

Profesore grib piecelties, lai satvertu ministru prezidenta atzinīgo roku, bet nespēj, atkrīt krēslā. Jaunības atgūšanas vannas nav vēl īsti iedarbojušās. Auditorijā līdzjūtīgas nopūtas. Palīgos piesteidzas pakalpī­gais rektors, aiz padusēm večiņu paceļ kājās. Pēc buržuju laika pieklājības, daži pašvīko ar kurpēm pa grīdu. Profesore atsaucas:

—   Uz redzēšanos, biedri, nākamā lekcijā par dieva neesamību!

Biedri un nebiedri drūzmējas pie izejas durvīm. Smīn, cits citu

uzlūkodami, bet nesaka nekā. Meklē studentu Grotiņu, lai pasniegtu roku par jauko piemēru. Viņa nav. Pirmais aizmucis, pazudis. Varbūt citādu apsveicēju baidīdamies. Uz ielas kāda sirma dāma pačukst savai līdzgaitniecei:

—   Iztiksim labāk bez tās sāls jaunības. Citādi var nonākt līdz zīdainim, kad pats nespēj kājās piecelties un prāts vēl burbulī.

—   Vai pamanīji, ka viņai bija vīrieša kara zābaki kājās?

—   Tāda būs tagad mode,— uzrunātā iesmejas. Abas pazūd tumsā.

Nākamā rītā dārznieka mājiņā ierodas Kirchenšteins. Izskats sadudzis, sirmā bārdiņa trīc. Neapsveicinājies viņš iesāk:

—   Miķeli, kur tu biji vakar? Kas tev atļāva izlietāt citam sūtītu uzaicinājumu? Bez manas ziņas tu maisies starp studētiem cilvēkiem. Stāsti pasakas, kuras var kaitēt mums abiem. Ko es tev teicu, kad pieņēmu darbā? Un ko tu man solīji? Vai domā, ka es nesapratu, kāpēc tu nāci šurp, lai paslēptos manā aizmugurē? Es tevi uzņēmu, kā draugam uzticējos. Tagad te meklē Grotiņu. Ko lai tiem saku? Pietiek! Tu nevari ilgāk te palikt. Izrakstīšu krietnu darba apliecību. Par to turi muti. Šodien pat brauc uz Rīgu, meklē tur citu nodarbošanos. Pats zini kā man tagad jāuzmanās. Blēņu dēļ neiešu cilpā līst. Sakravājies, šoferis aizvedīs.

Miķelim nav ko kravāties. Viņš pateicas, klusībā nobārdams savu mēli, kas tik bieži ir bijusi nesavaldāma.

Čomiņš Pēcis Mazjēcis — tā kādreiz saucās Grīziņkalna pašpuika, vēlāk sarkanais strēlnieks, tagad vidusskolas direktors Rīgā. Pie viņa kadru daļa norīko Miķeli Amālijās dēlu ar APPP labvēlīgu atsauksmi darba pasē. Par to nekas, ka direktoram nevajag dārznieka, bet skolas apkurinātāja. Krietns padomju cilvēks, tāpat kā īsts boļševiks, prot visu.

Skola kā jau skola: skolotāji strādā savu darbu, skolēni mācās savu mācāmo, direktors sēd savā kabinetā. Viņš paklusām iedzer, mēreni uzsmēķē, manāmi garlaikojas. Reizēm pie sevis iesauc pa skolotājam, apvaicājas vai visi atnākuši, pastāsta par to kā pašu Ļeņinu Kremlī sargājis, vai labā omā atceras pa streļķu anekdotam. Biedrs Mazjēcis zina: nav jau augstās vietās ko darīt, tur tikai jāsēd un jāpielūko, lai kāds nenozāģē. Protams, zemāk par ministru vai direktoru viņš ar saviem nopelniem nekad nenolaidīsies. Nav jau nemaz tik daudz to streļķu pāri palicis, ka visiem neiznāktu augstas vietas.

Aplūkojis nākamo krāsnkuri no galvas līdz potītēm, direktors iejautājas:

—   Ak tu par dvorņiku gribi?

—   Uz to pusi mērķēju.

—   Kas tas, biedri, tev par praķi mugurā ar tādām garām ļipām? Vai no svētuļiem esi cēlies?

—   Nē! Svētuļiem novilku. Uzcirtos.

—  Tad tu esi moloģecs! Bet vai malku saskaldīt proti?

—   Saskaldīt man nieks! Veselu koku varu dārzā nozāģēt, ja būs vajadzīgs.

—   Kā tu topļīvu uznesīsi pa trim trepēm? Tev tāds kā kupris mugurā.

—  To, biedri, baltie uzsita. Kā uzpampa, tā vairs neizgāja. Tagad mīksts kā spilvens. Plecu nespiež.

—   Horošo! Tad tu ir pieņemts. Ej, sarauj triecieniski! Lonu dabūsi kanceļārijā.

—   Pateicos, biedri direktor!

—   Pag', pag', tovarišč! Es nav no knauzeriem. Vodočku mīli? Nu protams! Sadzersim līkopus! Šoreiz izmaksāju es, nākamreiz tu. Es ar saviem apakšniekiem tikai pa draugam. Nav jau vairs kungu un kalpu laiki. Visiem jāsadzīvo kā Ļeņins teicis. Ieķer tepat no kakliņa.

Pēc tik sirsnīgas pieņemšanas Miķelis iziet pagalmā apskatīties. Tur krustis — šķērsis kaudzē sagāzti kaut kur no ūdens izvilkti baļķēni — ve­cas, caurmirkušas sijas, ilgi trunējuši bērzu kluči. Kur tadi rauti? Ja varēs aizkurināt, pietiks varbūt pāris mēnešiem.

Sākas smagas, vienmuļas darba dienas. Ar tumsu Miķelis ceļas savā puspagraba istabelē, ar tumsu iet gulēt. Smagās malkas nastas lauž muguru, labā roka stīva no fuksīša vilkšanas. Klases līdz stundu sākšanai kaut cik jāiesilda, lai skolēni pie tāfeles var rakstīt bez cimdiem, lai skolotāji var pārkliegt viņu klepošanu. Bet slapjās pagales šņāc, sprēgā, ilgi negrib aizdegties. Kūrējs skraida ar aizdegtu skalu no stāva uz stāvu. Tā sportodams, ar auzu putru vēderā, Miķelis pats kļūst arvien vieglāks, iegūst arvien izteiksmīgāku svētā mocekļa seju.

Kādu vakaru, itin pavēlu, pie viņa ierodas negaidīts viesis. Svešs, bet līdzjūtīgs cilvēks. Runā krieviski. Viņš ir dzirdējis kāds posts uzbrucis kurinātājam ar tiem piemirkušajiem malkas bluķiem. Nobeigties var ar tādiem, ne plānu izpildīt. Taču draudzīgi saprototies te var viegli līdzēt. Ja daļa šāda brāķa kādu nakti pazustu, tad drīzāk tiktu pie labākas mantas. Tagad salst visur, par visiem jāgādā. Par to varētu kādu pudelīti petrolejas sameklēt. Tad būtu vieglāk iekurt. Ko jūs purināt galvu, biedri?

—   Nedrīkst pazust. Tautas manta jāsargā kā acs pierē.

—   Gluži manas domas, biedri. Nekas jau nepazudīs. Ir tikai sadales jautājums. Tas taisnīgi jāizkārto. Nekādas priekšrocības tagad vairs nedrīkst būt. Ja iestādēs salīdušie birokrāti to nedara, tad mums pašiem jāgādā, lai vienāds siltums tiktu visiem padomju ļaudīm. Arī veciem, slimiem, salā bez apgādes pamestiem grūtdieņiem. Ne no kādas atbildības nav jābaidās. Tikai sētas vārti jāaizmirst vaļā, vai jāslēdz tā, lai tos bez trokšņa varētu atvērt. Pāris vodočkas lai iet piedevām.

—   Neiet! Esmu nodomājis kandidēt partijā, lai tiktu uz augšu.

—   Ko nozīmē kandidēt? Lūk, te man ir kabatā īsta biedra karte. Arī no tās vēl nevar iztikt, ja neesi ticis tuvāk pie pīraga. Vai tu gribi ar pliku pakaļu staigāt, kā buržuji mūs zīmē karikatūrās? Ja būsim pa draugam, varēšu arī bikses pagādāt.

Tik daiļrunīgi sāktais, pievilcīgais veikals tomēr izzied ar caurajiem ziediem. Aiziedams viesis saka:

—   Tu, dvorniciņ, esi lāga muļķis. Vēl neproti pie mums dzīvot. Padzīvosi — iemācīsies. Tad sapratīsi, ka te visiem jāgādā par sevi: mazajiem — lai izdzīvotu, lielajiem — lai uzdzīvotu. Visi to zina un saprot. Sapratīsi ij tu. Tad parunāsimies.

Miķelis sēd pārdomās iegrimis. Daudz noziedzību šajā dullajā laikā ir piedzīvots, liekot tās uz neattīstītu ļaužu muļķības un blēdības konta. Vai šis spekulants tomēr nepateica dziļāku patiesību? Vainīgi nebija cilvēki, bet pretdabīgā sabiedrības iekārtā un tās vara, kas cilvēkus padara par noziedzniekiem. Nocērpj kā aitas, sadzen barā uz noplicinā­tas noras, saka: dzīvojiet tagad laimīgi, kamēr zāle ataugs! Vai brīnums, ka badā cits citam rauj pēdējo kūlas kušķīti no zobiem, bet visvairāk lūko apgrauzt to neredzamo un nejūtīgo visa īpašnieku, ko slavina par visuvareno valsti. Jauns, briesmīgs elks ir izaudzis ar šo boļševiku valsts jēdzienu, aiz kura paslēpusies varas un mantas kārīga saujiņa priviliģēto priesteru — jaunkapitālistu. Varbūt tiešām tās divas vodkas pudeles bez jēgas viņš palaida garām? Būtu ko sadzert ar direktoru. Ne jau tā viņa manta, kas pazustu. Pieprasītu valstij jaunu. Tagad jālūdz algas paaugstinājums, lai spētu sadzert kā līdzīgs ar līdzīgu.

Direktors Pēcis Mazjēcis tādu lūgumu pareizi izprot. Bet nav jau vēl taisnības. Ko viņš var darīt? TādaS algas Maskavā noteiktas — te nedrīkst neko grozīt.

—   Kad mēs, streļķi, revolūciju taisījām, bija pavisam cita padarīšana. Tad noteicām mēs. Noskatījām krievus pēc bārdām un deguniem. Sak', nekur nespruksi, kulaciņ! Tev jādod tik, tev tik! Gādā šurp, vai stājies pie sienas!… Krustīdamies nesa un slavēja boļševikus, bet aiz muguras mūs lādēja, sauca par sarkaniem velniem. Nu tie paši pārmainījuši ādu, uzrāpušies mums uz pleciem, komandē, liek pie sienas. Ieņem uz krūti! Varbūt nezini, netici? Tad paprasi mūsu vecajai biedrenei Martinsonei. Viņa te māca tos Marksa baušļus. Mēs, Grīziņkalna puikas, kaujamies uz velna paraušanu, bet nemelojam.

Miķelis klausās, klausās un noprot, ka ir pienācis laiks šo pārdroš­nieku brīdināt. No direktora kabineta viņi iziet tukšajā koridorā.

—   Vai te sienām nevar būt tikpat modras ausis kā žīdu Dāvja pilī?— Miķelis vaicā, kad nepieciešamais pateikts.

Pēcis Mazjēcis sakož zobus. Viņu izspiegot, kam paša Ļeņina parakstīta biedra karte kabatā! Kas Smoļnijā un Kremlī sargāja revolūcijas vadoni! Kas Kazaņā un pie Perekopiem baltos sisdams saņēma trīs Sarkanās zvaigznes! Blēņas! Aizmugures žurkas lai viņam netuvojas!

Nav grūti nojaust, ka aiz skaļās bravūras tomēr slēpjas šaubas. Kur palika visi tie pārgalvīgie, frontē neuzvaramie biedri, ar kuriem viņš cīnījās plecu pie pleca? Neviens no tiem nešļūca pa diegu, nekrita gūstā, nenodeva revolūciju, kas viņus aprija.

—   Aizmugures žurkas tagad visspēcīgas. Gudrākais ir klusēt,— Mi­ķelis piemetina.

Klusēt vecais streļķis spēj tikai skaidros brīžos. Tos viņš ar rūgtumu arvien vairāk samazina. Kādi nopelni ir tiem, kas tagad sēd ministru un prezidentu krēslos? Kas dzīvo greznās vasarnīcās, ēd, dzer un ballē uz revolūcijas varoņu apsmietiem kapiem. Jā, apsmietiem un ar zemi nolīdzinātiem Staļina upuru kapiem! Uz čekas noslepkavoto sarkano strēlnieku un viņu virsnieku kapiem. Mazjēcis tagad zina, ka Miķelis ir viens no tiem «vecajiem», kam var uzticēties, savu sirdi atvieglot.

Kādu vakaru, reizē ar Martinsoni, direktors ierodas sava sētnieka istabelē. Nav šaubu, ka arī viņai sirds ir pilna rūgtām asarām — kā dzejnieks saka. Klāt piediegta maza diplomātija. Martinsonei dzimšanas diena. Sagādājusi mazu cienastu, tad nolēmuši, ka šis gadījums trim «vecajiem» kopīgi jānosvin. Senas atmiņas jāpārcilā. Kā tur Valmierā bija ar to anarchistu Apsesdēlu 1905. gadā? Kur palicis buržuju laika sarkanās Valmieras «diktātors», kā pilsoņi viņu saukāja. Un kur aizklīdis tas sarkanās Lāpas dzejnieks, kas Rīgā kādreiz ar Pečaka Kārli vienā šaurā lažiņā gulēja un agri rītos, sarkanām neļķēm pie krūts, steidzās Zvaigžņu ielas pirti celt?

Nu pienācis laiks Miķelim atvaicāt. Kur tagad mīt Pečaks — aizrau­tīgais revolucionārs un ļoti spēcīgais marksisma teorētiķis? Kur krievos palikuši kādreiz tik jūsmīgie Valmieras boļševiki — Knoriņš, brāļi Smilgas, Veinis, Laicēns, Pelēkais un citi? Atbildes vietā — klusums. Viņu vairs nava. Miruši? Baltgvardu iznīcināti? Nē! Revolūcija pati tos aprijusi. Viņu vārdi nav vairs pieminami. Kāpēc? Ar Knoriņa sarakstīto Partijas īso kursu tagad lepojas pats Staļins kā ar savu darbu. Ļeņinam uzticīgie strēlnieki viņam likās aizdomīgs, bīstams spēks, tāpēc tos noslepkavoja, latviešu kultūras pasākumus iznīcināja — notika Krievi­jas vēsturē tik parastā opričņiku maiņa.

—   Tīrais marksisms, ko mācīja strādnieku augstskolās Pečaks, vairs nederēja. Tā bija jau ķecerība — un ir vēl tagad tāda,— Martinsone nenociešas.— Vai es drīkstu teikt patiesību klasē, ka Ļeņins un viņa pēctecis ir Marksu izkropļojuši? Kur Markss ir rakstījis par boļševiku vai citas minoritātes vienpartijas varu, kurai būtu jāsagrābj valsts un jāvalda ar diktātūru? Viņš gan rakstīja par rūpnieciski augstu attīstītu valstu strādnieku šķiru, kas kļuvusi par absolūto vairākumu, pārņem dažu lielkapitālistu rokās koncentrētos ražošanas līdzekļus un kapitā­lisma bruņoto sardzi — valsts varu. Nacionalizētā rūpniecība un latifun- dijas nepāriet valsts vai partijas īpašumā, bet tās pārvalda un vada neatkarīgi ražotāju kooperatīvi. Kas tagad ir noticis pie mums? Markss savā sociālismā izkalkulēja augstākās strādnieku algas, lielāku labklā­jību nekā kapitālisma zemēs. Kādas ir šodien mūsu strādnieku algas un viņu labklājība, salīdzinot ar kapitālisma zemēm — par to nedrīkst ne minēt, ne salīdzināt. Rietumos strādnieki drīkst ar streikiem cīnīties par savu labklājību — pie mums tas noliegts, arodbiedrības pārvērstas par paklausīgām labklājības organizācijām, kas turpina pilsonisko mada- miņu filantropiju. Markss visasāk nostājās pret strādnieku izsūkšanu, bet mūsu jaunā buržuāzijā un ierēdņu birokrātijā sev paņem 10 līdz 20 reizes lielākas algas, līdz ar daudzām privilēģijām — kundziski dzīvot, apģērbties, ārstēties savās speciālklīnikās, paēst no savām specbazēm. Tāda, biedri, ir kļuvusi tā brīvā Latvija brīvā Krievijā, par ko mēs kādreiz tik ideāli sapņojām Gaujas un Daugavas krastos …

Rūgtuma pilnā atzīšanās apklust. Laikam jau klusībā ilgi smacējusi runātāju. Tagad viņai vieglāk. Puspagraba istabele ar aizsegtu logu tik pazīstama vieta seno sapņu pieminētājai, it kā viņa te būtu sēdējusi jau pirms 30 gariem gadiem. Tad sapņi bija tik skaisti, vilinoši — tagad vilšanās tik rūgta, sāpīga, atbaidīga. Sirmā galva, grumbu izvagotā seja, smīnā savilktās lūpas noliecas pār glāzīti.

—   Ja tā tās lietas guļ, kā biedrenīte tēlo,— Miķelis iekrīt valodā — tad mums, marksistiem, tagad ir pienācis īstais laiks rīkoties. Latifundi- jas, fabrikas, ražošanas līdzekļi un papīrrubļu kapitāls tagad pie mums ir sakoncentrēts viena vienīga kapitālista — valsts īpašumā, kur to apsargā bruņota vara. Visa līdzšinējā revolūcija tātad ir bijusi tikai kapitālisma veicināšana — beigu posma sagatavošana. Nu būtu jānāk tai patiesi sociālistiskai revolūcijai ar pēdējo cīņu", kurā darba ļaužu masām jāgāž pēdējais kapitālists …

—   Lai darba ļaudis tiktāl neaizdomātos, viņus bagātīgi apskurbina, lūk, ar šo ūdentiņu — ar šo balto indi, kurā gan aiz prieka, gan aiz bēdām aizejam bojā. Cik nikni mēs, atturībnieki būdami, kādreiz strādnieku sapulcēs kliedzām: Cars apdzirda tautu, tāpēc nost ar viņu! Sociālismā ieiesim tikai skaidrām galvām, tīrām rokām! … Un tagad? Visu mūsu valsti uztura galvenā kārtā žūpība, darba ļaužu apdzirdīšana. Partija un valdība to neierobežo, bet veicina tā, kā laikam nekur citur pasaulē …

—   Bez krietna šņabja gan, biedrenīt, ne baltais, ne sarkanais nevar karot,— direktors pārņem sarunu.— Ja tev būtu frontē pa dubļiem un asinīm jāvārtās kā cūkai pa laidaru, ko tad tu iesāktu skaidrā galvā? Jau toreiz, kad mēs, Grīziņkalna čomi, uz Uļeju un Amatnieku zāli dancot gājām un par šmarēm kāvāmies, bez pusstopa nekādu līdumu nolīst nevarējām. Kad kādreiz tikām pie lielās Katrīnas, tad spieģeļi plīsa gaudodami, leišu žmogi un Pārdaugavas jefiņi krita kā ogļu maisi. Tās tik bija lustesl Maskavas forštates bārdainie tur tuvumā nerādījās. Tad sitām vācieti un vēlāk arī Iļjičam nostrādājām pa tīro. Viņš mums ļāva darīt ko paši gribam, slavēja un teica: Sitiet tikai baltos, nežēlojiet eserus un sargājiet mani — tad viss būs labi. Jūs, molodeci, tiksiet lielā godā! Noticējām, aitasgalvas! Aiz viņa nāca tas, kas nostrādāja mūs pašus pa tīro. Ja man nelaimētos paglābties Taškentā un noslēpt savas Sarkanās zvaigznes — tagad jau trūdētu kādā ar zemi nolīdzinātā Krievzemes bedrē. Un visi jēri, mūs aizmirsuši, blēja: Lai dzīvo tautu Tēvs un Skolotājs, visugudrais un visumīļotais Saulvedis! Kādi smudži te salīduši ministru un prezidentu vietās! Retais no tiem fronti paostījis, bet saucas jau par varoni. Būtu mani Grīziņkalna čomi šodien vēl uz pakaļkājām, mēs to lietu vēlreiz nostrādātu pa tīro. Vismaz te Rīgā. Sistu dūri uz galda, prasītu taisnību, par ko mēs kāvāmies. Kad pārrados viens, varēju prasīt tikai savu tiesu.

—   Zemāk par ministru neiešu!— teicu tam partijas činovniekam. Neesot, nevarot, to biedri augšā izlemjot — viņš ņurd un lokās kā kāķis aizkrāsnē. Tad es nopietni saerrojos.

—   Vai šitos dokumentus pazīsti, tu, papīru grauzēj, aizmugures žurka?— uzsaucu kā ar pastardienas bazūnēm un noliku šim priekšā, kā uz delnas, visas manas bumāgas. Sabijās gan, svoločs. Tad esot pavisam cita lieta. Komiteja spriedīšot, viņš aizstāvēšot, lūkošot tādu vietu atrast. Un ko jūs domājat? Pēc nedēļas doklads klāt gan: Iecelts par tirdzniecības ministri! Vai tur kāds rožu dārzs? Avīžu zeļļi bāžas virsū kā nelabie. Lai stāstot kur un kā kāvies par padomju varu, kad Ļeņinu sargājis, kāds šis izskatījies, ko labu teicis par latviešu streļķiem? Tīrais negals! Ko lai šiem ātrumā sadomā? Stāstīju ko kādreiz avīzēs, ļuļkas tinot, izlasīju. Es to andeli nekad neesmu mācījies, vairāk ar pindzeli ap māju pakšiem rāvos, bet kā lai atteicas no tā, kas man pienākas? Za zdorovje, biedri!

Veselu mēnesi sastāvēju ministra godā. Nav jau šim nekas liels jāzina. Sēdi savā kabinetā, cilvēkus iekšā nelaid, sak' ministrs aizņemts, izliecies, ka telefons saplīsis un paraksti visu, ko zeļļi liek priekšā. Tad biedri no Maskavas atsūtīja savu ministri. Es nošļūcu šim par pomošņiku. Jāpārzina noliktavas. Kas jādara — jādara. Bet pēc nedēļas atklājās briesmu lietas — noliktavas tukšas! Sadales direktors pa kluso nopircis trīs osobņakus, grāmatvede izejamās dienās lidojusi uz Maskavu pie frizierenēm pucēties un teijāteros izglītoties. Kā saka: roka roku mazgā — abas šmucīgas. Bet par to šļuru jāatbild man, sarkanam streļķim un Ļeņina sargam. Tad gan nopietni saskaitos, situ kulaku galdā un teicu:

—   K čortu maķeri! Pietiek man ar to ministerošanu! Dodiet direktora šepti! Citādi būs jāsāk atkal par tīro … jāņem uz mušku, kā

Iļjiča laikos.— Sabijās. Kaut ko nomurkšķēja un atsūtīja uz šejieni. Kaulu te nelauž. Bet kas par suņa algu! Vodkai iznāk, siļķei pietrūkst. Buržujiem sienas mālēdams varēju vairāk nopelnīt.

Miķelis zina: pie tiem, kas paģirās — tikai ar labu. Viņš piekrīt abiem viesiem:

—   Tā nu iet mums, vecajiem boļševikiem. No savām biksēm, kā saka, neizleksi, citās neieleksi. Kādas apvilcis, tādas jāvalkā. Revolūcija jāsargā. Jauna, labāka dzīve jāceļ.

Abiem vecajiem boļševikiem viņš vēl lāgā neuzticas.

Paiet pāris nedēļas. Tad notiek kaut kas nelādzīgs. Nakts laikā atmūķēti skolas pagalma vārti. Aizvests viss malkas krājums. Tik vien palicis, cik iepriekšējā vakarā klasēs uznests. Vienai dienai ko apsildīties. Bet laukā Reomirs rāda 15 grādus zem nulles.

—   Svoloči spekulanti!— izsaucas direktors.

Zvana malkas bāzei — velti. Bez kurināmā apgādes ministrijas ordera nevar izsniegt. Zvana turpu. Biedrenīte ilgi rakņā un pēta papīru kaudzi, tad atbild:

—   Ir jau izsniegts. Tikpat cik citām skolām. Sadalīts visām līdzīgās daļās. Vairāk nevar dabūt.

Zvana pašam ministram:

—   Kāpēc nevar? Kas tas par papīru žurku lēmumu? Kad kāds apzagts, tam jāpalīdz. Vai skolēnus gribat izsaldēt? Zinu, ar ko runāju. Pats biju ministers. Pats kāvos par boļševikiem, lai tie ministeriši te varētu tupēt kā zvirbuļi uz sētas. Molčī! Malku dod šurp!

Malka nepienāk. Nākamā dienā bērni sēd visi klasēs sadilušos mētelīšos, vecmāmiņu adenēs. Drebinādamies spiežas cits pie cita. Kājas nosalušas cauras čībiņās, rokas zilas bez cimdiem. Nekas jauns nav nopērkams. Tinte pudelītēs sasalusi. Krīta gabaliņš izkrīt no stīvajiem pirkstiem. Vienīgo gardumu — auzu putru — nevar izvārīt.

Lietu izmeklē. Kas vainīgs? Pirmā* vietā, protams, naktssargs Jurģis. Jau vecs un stīvs, būs kaut kur nolīdis un aizsnaudies. Otrā vietā sētnieks Miķelis, kas nav atmodies, kad tādas lietas notiek. Formāli atbildīgs arī pats direktors.

Izmeklēšana dod šādus atklājumus un ieteikumus: Jurģim dēla dēls manīts leģionā — tātad vecais var būt bīstams kaitnieks. Viņš tūlīt padzenams no darba, vietā pieņemot uzticamu naktssargu no jaunienācē- jiem. Sētniekam Miķelim laba apliecība no APPP, no Staļina Zvaigznes un Ļeņina kautuves Maskavā arī vērtīgi papīri. Pirmo reizi pietiks ar bārienu un vainīgā solījumu laboties. Direktora uzticamība ir neapšau­bāma — viņam ieteicama tikai lielāka sociālistiskā modrība.

Kad drīzā laikā puse skolēnu līdz ar skolotājiem ir saslimuši, pienāk ziņa, ka skolai iecelts jauns direktors. Tas ir krievs, ieradies no Penzas, kur kādā skolā studējis par mēchaniķi. Gudra izvēle — pasmaida skolotāji — vismaz vārtu atslēga būs nodrošināta. Slavenais streļķis

Mazjēcis atstāts viņa rīcībā par palīgu. Vai katrs to pārciestu? Jāšaubās. Mazjēcis pārcieta tāpēc, ka nebeidza bēres dzert saviem čomiem, saviem kauju biedriem. Tagad viņam nav vairs sava kabineta. Jādirn skolotāju istabā, jāklausās gudras runas, kurās maz jēgas. Tāpēc viņš arvien biežāk iegriežas Miķeļa puspagraba istabā. Tur viņu tagad uzņem draudzīgāk, uzticīgāk — aizdomas izgaisušas. Tējas vakaros ierodas arī Marta, atved vēl kādu no vecajām boļševičkām. Vilšanās par pagājušo, nemiers par tagadējo. Tas, par ko citur nedrīkst iepīkstēties, te laužas laukā kā neapvaldāms rūgtums.

—   Brīva Latvija brīvā Krievijā … Ha, ha, ha! Kas par jauku idilli! Tagad «brālīgie» lien latviešu kažokā daudz vairāk nekā cara laikos. Mūsējie grib aizvērt Rīgas vārtus svešiniekiem: kam te nav darba, to nepieraksta dzīvot — kam nav kur dzīvot, nevar darbu dabūt. Bet Maskava Rīgas vārtus atsper va|ā. Lai brauc šurp katrs, kas grib laupīt un zagt. Viņiem ceļ jaunas mājas, latviešus sadzen žurku alās. Vot kāda taisnība, par kuru mums, latviešu puikām, bija jākaujas un jāmirst. Tagad jāsāk no jauna …

—   Par vēlu, biedri,— atsaucas atvestā viešņa — mūsu paaudze nomirs nebrīvībā. Pa daļai aiz mūsu pašu vainas. Mēs esam kā jēri, kas uzticas krokodīļiem. Bāžam galvu kā krievu, tā vācu rīklē. Latvietis šauj uz latvieti, lai abus aprītu lielie plēsoņas. Mūsu mugura no vagara pātagas nav vēl atliekusies taisna. Tas mūsu kauns un negods.

—   Kur mēs esam iedzīti?— Marta atsaucas.— Tas jau izklausās pēc buržujiskā šovinisma. Mūsu kļūda uzticēties krievu revolucionāriem bija nepieciešamība. Vai latviešu saujiņa viena varētu gāzt carismu? Vai Ļeņins nesolīja visām tautām brīvu pašnoteikšanos?

—   Solīja, bet nepildīja — ilgi sirdī briedušais rūgtums plūst pār Olgas lūpām.— Jā, strādnieku pulciņos mēs kādreiz ar izsmieklu runājām par pilsonisko nacionālismu un šovinismu kā daudzu ļaunumu sakni. Tagad zinām, ka šovinisms cilvēcei un brīvībai bīstams kļūst tad, kad tas pārņem lielās, imperiālistiskās tautas. Mazajām viņu nacionā­lisms ir dzīvības aizsardzības garantija, šovinisms — no lielajām tautām iegūts netikums, ar ko var tikai sev kaitēt. Vistautu borščs — padomju ļaudis — ko grib savārīt krievu boļševiki, ir tikai caurejas līdzeklis, ko cilvēces vēders izmetīs atejā.

—   Vai propagandistu kollēģijās iegūtās zināšanas un jaunības ideālisms mums tautu apvienošanos neattēloja kā skaistu īstenību? Vai mēs tai ticējām?— Marta iebilst.— Par brīvu, laimīgu, vienotu cilvēci atdevām savus labākos mūža gadus, nebaidījāmies cara katorgu, bijām gatavi atdot savu dzīvību. Vai mēs ticētu, ja kāds teiktu, ka no šā cildenā ideālisma izkūņosies jauna nebrīvība, cilvēku pārliecības vajāšana, vairākuma apspiešana ar mazākuma bruņotu varu. To redzam tikai tagad cauri propagandas meliem. Kāpēc tas tā? Cilvēku bijām aizmir­suši revolūcijas skurbumā — viņš savās egocentriskās dziņās palicis tas pats vecais, tāpēc ari viņa politika ir tā pati vecā, ko gribējām iznīcināt, kad strādniekus mācījām: kapitālisma sabiedrībā cilvēks ir cilvēka vilks. Un tagad? Šķiru cīņa starp priviliģēto mazākumu un apspiesto vairā­kumu ir atmodusies un kļūst klusībā arvien asāka pie mums. Par ko lai mēs, vecie revolucionāri, ar tīru sirdi lai tagad stāvam?

—   Nav cita godīga ceļa: atkal par apspiesto, beztiesisko vairākumu! Pret jauno virsšķiru, priviliģēto mazākumu! Tāpat kā toreiz, kad jauni bijām. Patiess revolucionārs nedrīkst novecot, kļūt par revizionistu — revolūcijas nodevēju, savlabuma meklētāju!— atsaucas Olga.

Nav iebildumu, nav arī piekrišanas. Liekās, ka vilšanās un rūgtuma inde ir paralizējusi, padarījusi vienaldzīgus vecos cīnītājus.

Jaunā direktora Semjona Arkadjeviča Kukuškina pirmā uzvara ir: skolas krāsnis atkal kurās. Maskavai ir sava taktika: sīkumos pielāpīt, parādīt savu ļaužu gādību, kopumā — izģērbt, aplaupīt tos, kam kaut kas vēl atlicis, padarīt visus sev līdzīgus. Patiesi, jaunais direktors tautu brālības propagandā spēj un gādā vairāk par to, ko spēj kāds latvietis. Kad viņš piespiež Maskavas podziņu, viss pat sīkumos nokārtojas.

Skolu pārorganizē jauktām tautībām. Tas nozīmē — krieviski un latviski runātājiem. Lai drīzāk satuvinas, sadraudzējas, kļūst par brālīgiem padomju ļaudīm. Kukuškins, kā sportisti saka, ar šo reformu dažus punktus zaudē pie latviešiem, bet… viņš jau neko. Tāds ir Maskavas rīkojums, tas jāpilda. Tāpat kā latvietēniem jāmācās krieviski, krievēni var mācīties arī latviski runāt. Kā jau brāļu saimē.

Pavasara eksāmenu laikā Kukuškins sēd krievu valodas pārbaudēs. Ir ļoti iecietīgs pret atpalicējiem. Gan jau sarunās ar biedriem ielauzīsies, sapratīsies. Plašajā padomju valstī vēl daudz nekrievu. Retais no viņiem runā pareizu krievu valodu, bet kas jāsaprot, to saprot kā fabrikā, tā kolchozā, tirgotavā un ierēdņu kancelejā. Neviens klusais latviešu sabotieris klasē nedabū mazāk par Jrojku. Prātīgs vecis — nodomā sazvērnieki — vai nu šie ilgi te valdīs.

Direktora palīgu komandē pie tiem nedaudzajiem sveštautiešiem, kas nodomājuši latviešu valodu pamācīties. Te nu atklājas, ka vecais streļķis ir pavisam cita mēroga eksaminātors. Pamanījis sīku žīdēnu, viņš pamet tam ar pirkstu:

—   Piecelies! Vai tu proti latviski?

—   Es prot gan — zēns nedroši atbild.

—  Tad saki kā šito sauc?

—   Par šito!— eksaminētais atjautīgi atbild.

—   Nekā nebij! Tas ir pletīzers. Atkārto!

—  Tas ir plētizers.

—   Un šitais?

—   Nāzs.

—   Nē! Tas ir ģelzis. Atkārto!

—   Ne tas ir gelzs.

—   Kā tevi sauc pēc vārda?

—   Icig Mozes.

—   Netrāpīji vis! Jāsaka Icka Moziņš. Atkārto!

—   Jasaka Icke Mozins.

—    Diezgan. Sēdies! Dabūsi dvoiku. Tagad tu, kas tur nagus grauz uz trešā beņķa! Celies uz paka|kājām! Kā tevi sauc?

—   Grigorij Grigorjevič Grizunov.

—   Kādas tautības?

—   Sovetskij.

—   Otvečai po latviski: Padomju.

—   Padumju …

—   Kas bija tava bābuška?

—   Ruskaja graždanka.

—   Atbildi latviski! Nezini? Viņa bija krievu pilsone.

—   Viņa bīje krēvu pisoņe.

—   Un tu ar esi krievs. Atkārto!

—   Uņ tu ar essi krēvs …

—   Duraks! Sēdies!

—   Duraks! Sēdies …

—   Dvoiķis!

—   Dvoiķis …

^ — Molčī!

—   Molčī…

Kukuškins jau ilgāku laiku ir gatavojies brīvdienu braucienam uz Penzu. Tur palikuši rads rada galā. Kad visus gaidītājus saskaita kopā, sanāk pāris desmitu ar uzviju. Direktora kabinetā paklusām krājas čemodāns pie čemodānā. Katrā savākts kas vērtīgs no Baltijas apgabala labumiem. Pa blatu sapirktas lietātas drēbes, nelaiķu apavi, naglas, adatas, lāpāmie diedziņi, kaut kur atrasti, sarūsējuši pakavi un kabatas naži. Badā pamestie čuchnas izpārdodas, grib vēl kādu brīdi dzīvot. Bet čemodāni dārga manta. Produkti jābāž maisos, jātura skolas pagrabā. Visi tie rūpīgi sagādāti no piemāju zemes gabaliņu atpalikušajiem rušinātājiem. Pagrabs jāapsargā skolas dvorņikam. Tādam vīrelim pietiek ar pāris rublīšiem na čai. Beidzot savāks visu kopā, rūpīgi iesaiņos un atzīmēs virsū: «Lietāti maisi» vai «patēriņam nederīgi paraugi», lai ceļā nenozog. Aizbraucot sešus maisus un divus čemodānus dvorņiks Michails ar ķerru aizdzīs uz preču staciju, četrus čemodānus viņš paturēs pats pie sevis. Rublīšu jau cienestos ieguldīts diezgan daudz, bet tie atmaksāsies ar daudzkārtējiem augļiem. Kukuškins zina, ko tādas mantiņas Penzā maksā pat tad, kad tās pārdod miesīgiem radiem.

Pēdējā vakarā sarīkotas atvadības no skolotājiem. Iedzers pa glāzei balto tēju, uzkodīs pa buķerbrotei, paslavēs cits citu, lai kaņīkulos patīkamākas atmiņas. Visērtāk to izdarīt skolotāju klubā. Tur ēdnīca, bufete, sagatavo, apkalpo. Var rezervēt savu istabu, lai ziņkārīgie nebāžas virsū.

Kukuškins iet vieglu sirdi, raitu soli. Viss nokārtots, mantas sagatavo­tas ceļam. Kam lai viņš pateicas par tādu laimi — tikt Rīgā? Pirmā kārtā, protams, partijai un padomju valdībai, otrkārt — sarkanai armi­jai un treškārt — pats sev, savai uzņēmībai. Ko Penzā varētu nopelnīt mechaniķis Kukuškins? Protams, var arī tur savu tiesu piepelnīt, kas zina un prot, bet nekad to ko te, tik augstā postenī. Garais, uz priekšu salīkušais vīrs, kalsns no vaiga un tramīgām, šaudīgām acīm, pašapmieri­nāts nobrauka rūzgano bārdu. Partija — jā, tai milzīga nozīme, lai uzņēmīgs cilvēks ar labiem sakariem tiktu uz priekšu. Malači Ļeņins un Staļins!

Cik mainīgas, cik mānīgas ir cilvēka sajūtas un iedomas! Uz vienu pusi ejot liekās — nupat būs debesis klāt. Uz otru pusi pagriežoties šķiet — nupat, nupat ar vienu kāju jau ellē iekšā. To piedzīvoja Kukuškins, uz rīta pusi no jaukās večerinkas skolā atgriezies. Smagās parādes durvis vaļā, priekšnams tukšs, viss mantu krājums — pagalam!

—   Vorī! Grabīķeji! Nolādētie latvieši!— kliedz Kukuškins izmisis tukšajā telpā. Augšējos stāvos kāds atsaucas. Vai laupītāji nav paguvuši aizbēgt? Vārga cerība pavīd nelaimīgā direktora smadzenēs.

—   Šurp! Kāpt lejā!— viņš komandē.— Ja nē, šaušu!

Tad tikai apjēdz, ka tā ir viņa paša atbalss. Kur dvorņiks? Tā jau bija domājams — guļ savā migā, skolas otrā galā. Kukuškins kļūst nikns savā izmisumā. Skrien turp, dauza durvis, kliedz:

—   Rausies lejā no krāsns, kuņas dēls! Skrej, ķer zagļus! Kāpēc nestāvēji sardzē? Nebiji norīkots? Pašam pienācās zināt. Visi jūs, svoloči, vienādi! Ja nesmērē — nekust. Vai tik tev nebija parādes durvju atslēga? Nebija? K čortuvu maķrī! Kur tad ir manējā? Pats iztaisīju tādu, ko nevar atmūķēt. Nekad durvīs neaizmirstu. Jāzvana milicijai. Bet ko tas līdzēs? Tur arī sēd pērkami žuļiki. Iet ar noziedzniekiem uz vienu roku. Pie mums Penzā viens veikalu aplaupītājs visus bija uzpircis. Te tas pats. Par ko mēs jūs atbrīvojām? Par ko lija krievu asinis, jūs, nepateicīgie lotišī! Jābrauc mājās …

Kukuškins no sirds izlamājas, izspļaudās, it kā viņa priekšā uz ceļiem tupētu un lūgtos visi zagļi, un pārcieš zaudējumu. Un Penzu mājā tomēr nebrauc.

Slavenais streļķis Pēcis Mazjēcis saņem valdības paziņojumu, ka ir iecelts Sabiedrisko pakalpojumu ministrijas Aptīrīšanas nozarē par vadītāju.

Tā kā marksisma-ļeņinisma skolotāja Martinsone privātās sarunās izteikusi dažas kritiskas domas par šo nemaldīgo mācību, skolā darbu nevar turpināt.

Sētnieks Miķelis par nolaidību službā — atlaists no vietas.

Šķirdamies trīs vecie boļševiki velreiz sanāk kopa puspagraba istaba un pie glāzītes nodzied 1905. gada revolucionāru dziesmu:

… Ko viņi mūsu zemē meklē,

Šie nolādētie svešnieki?

Vai grib mūs gāzt vēl verdzīb's peklē? …

Dziesma ieskanas tik skaļi, ka aiz piesardzības paliek neizdziedāta līdz galam. To nobeigs tie, kas nāks aiz viņiem.

Kas ir, tas ir — Šanas Miķelis ir izmests uz ielas. Ar atzīmi: Par nolaidību darbā. Kur ar tādu darba grāmatiņu var rādīties? Dieva laime, ka nav ziema, kad var nosalt sētmalē, neviena netraucēts. Tagad viņš sēd kanālmalā uz sola, kam atzveltne nolauzta apkurei, bet metalla balsti izgājuši sveikā. Saules siltums līst izšķērdīgi lejup. Saldenas smaržas klejo no svaigās zāles stiebriem, sazaļojušām liepām un šur tur izplaukušiem ziediem. Pēc badainās ziemas tās ir kā deserts, no kā var brīdi izsalkumu apmānīt.

Miķelis sēd savā nodabā, prāto, ko tagad darīt. Reģistrēties bezdarb­niekos? No kadru daļas tad ceļš drošs: uz mežu cirtējos, kūdras purvā racējos, vai tepat drupu novācējos, kuriem darba atliku likām. Tur pērmindera svārkam skrandas un biksēs ērtas vēdinātavas tai vietā, ko neaizsedz ar priekšautu, neapšaubāmi nodrošinātas. Suņi un kaķi smiesies par tādu virsaiti. Jātiek prom no Rīgas. Tā patālu, kur var izlavīties ar veselu ādu.

Kā būtu ar veco Valmieru? Kā tur Valterkalniņā tagad atkal zied cerīnes! Itin kā zilās dūmakās iegrimst pelēkās pilsdrupas, mīlestības dullumā sagrebtais paviljoniņš, caurdurtām sirdīm greznotie soliņi. Uz tiem pāri pusnaktij sēd pārīši, sīrupsaldām sejām cieši kopā salipuši. Tāpat kā kādreiz tik sen, tik sen.

Krācltes lejā čalot čalo augas naktis, pie Stāvajiem krastiem mēness starus stīgo dzelmē dzidrajā — kā toreiz, kad meža sapulču jaunieši laivās dziedāja: Latvija, mpsties — jauna diena aust! …

Vecā kapsētiņa, pa ceļam uz Ripu, dveš rūgtensaldas smaržas pār Pārgaujas silavām. Ripas gan vairs nebūs — tagad uz brīvprātīgu vienošanos un bez maksas. Līdzīgas tiesības, arī ievērojams sasniegums. Diez' vai Kauguru vērī ievas jau noziedējušas? Ko dara Dr. Horns? …

Šanas virsaitis atmostas. Kāds brīnumains spēks tādiem vienkāršiem vārdiem: Tad uz veco vietu allaž mēdzu iet… Viņš mierīgi soļo uz dzelzceļa piestātni. Nav jau ilgi ko braukt, kaut ilgums ir nenoteikts jēdziens. Vai lokomotīvi baro ar kūdru, malku, igauņu degogli vai īsto akmeņogli — katrai savs spēks un ilgums. Tas pats katra cilvēka rāmās vai satrauktās izjūtās. Tā kā līnija ved tieši uz Ļeņingradu, ko viltīgais pusmongolis noņēmis loga cirtējam uz rietumiem Lielajam Pjotram, pa šo ceju cenšas braukt ar stiprāku tvaiku. Uz cietās klases kailajiem soliem, kur tagad brauc tauta, pakaļa nav vēl īsti nospiedusies, kad aiz aizaugušajiem laukiem, krūmainajām pļavām klāt ir Valmieras piestātne. Nav tur vairs ne trīskārtējā zvana, ne «vyļezāj!» sauciena. Katram pašam jāmanās laukā, lai neaizrautu uz Valku. Cik dīvaini — domā Miķelis — kā cilvēka iedomas un izjūtas var pārmainīties: te Valmierā vairs nav nekāda prieka sirdī par ilgi gaidīto atgriešanos. Tik rūgtas atmiņas vandās augšā, kā dziļumos nogulušas mieles. Te sākās bez­jēdzīgo ciešanu ceļš uz Ostaškovas elli. Te uzliesmoja briesmu darbi pēc atgriešanās no Maskavas elles, pārvērsdami mierīgo pilsētiņu par slepkavu bedri, kāda tā palika arī brūnā mēra laikā. Kādi asiņaini rēgi nirst laukā no pagātnes tumsas …

Kadru daļā sēd Miķelim pazīstams šanietis. Kur bijis, kā klājies? Atbilde nāk ar rūpīgi izkoptu, laikmetīgu izdomu. Viss labi veicies, tikai viena ķeza — nozagta darba grāmatiņa. Uz atvadām no biedriem Rīgā tā mazdrusciņ vairāk ieķēris padomju valsts garīgo iestiprinājumu, uz mīkstā divančika aizsnaudies. Liekas naudas nav bijis, bet darba grāmatiņa ar tik labām atzīmēm ir vairāk vērta. To izčiepuši.

Šanietis kļūst domīgs.

—   Es jau neko,— viņš saka — bet načaļņiks ir no Vitebskas. Iecēr­tas kā ērce par katru vissīkāko noteikumu neizpildīšanu. Brauc labāk uz kādu kolhozu. Tur vieglāk tikt cauri. Trūkst cilvēku. Sabēguši pilsētās laimi meklēt.

—   Bet man ir kāds ieteikums.

—   No kā?

—   No paša augstākā mūsu republikā. No APPP …

—   Parādi… Patiesi gan: prezidenta blanka un paraksts. Nu tad jau pavisam cita lieta. Zudušo grāmatiņu izsludināsim par nederīgu. Saņemsi jaunu. Ko tad tu, bijušais graf, tagad gribētu dant?

—   Patiesību sakot, neko. Esmu rāvies melnās miesās. Par nieku tādu papīru neizsniedz. Bez nopelniem tādā vietā netiek. Tagad gribu mierīgi atpūsties.

—   Klausos, priekšniek! Uz sapulcēm tomēr būs jānāk. Tur grūti visus velnus sadzīt kopā, bet raikoms prasa noteiktus skaitļus. Mums te tas pažarnieku telefona uzraugs par daudz nodzēries. Vairāk krāc nekā nomodā. Viņam vienalga, lai vai visas pilsētas atliekas vienā naktī nosviltu. Jālaiž ganos uz kādu kolhozu. Vai gribi sēsties viņa vietā? Ak nav skaidrs, kas tur darām? Tikpat kā nekas. Jāsēd depo tornī pie telefona aparāta, jānovēro pilsēta un jāklausās, vai kāda iestāde nepieteiks sarkano gaili. Tad jāskrien augšā pie zvana un jāsit tā, lai visi valmierieši uzlec kājās. Visa pilsēta tad steigsies dzēsējiem palīgā.

Visa pilsēta … cik nu no tās vēl pāri palicis, kur brūnais un sarkanais pūķis ir strādājuši ar uguni un zobenu. Gar neatkarīgās Latvijas Brīvības ielu, tad vāciešu okupantu Hitlera un tagad krievu iebrucēju Ļeņina ielu .. . drupas, drupas, drupas. Spokainas krāsmatas, pussagruvuši mūri, nenovākti akmeņi, ķieģeļu lauskas. Nāves gatve — domā Miķelis — tā tagad varētu apzīmēt citkārt skolēnu čalas un omulīgo pilsoņu pilno Brīvības ielu. Tikai tirgus dienās to rībināja piena, sviesta, krējuma un citu labumu piekrautie laucinieku rati. Tagad — kluss kā kapsētā, tikai retumis iespurkšas kāds vecs, tukšs kara laika automobilis. No jauna uzcelts Iļjiča piemineklis ar puķu dobēm. Tālāk uz kazarmju pusi kino Gaisma, pāris mūra jaunceltnītes. Ko te lai sargā no uguns?

—   Mums tagad katra apdzīvojamā kvadrātpēda ir zelta cenā — tur­pina ierēdnis.— Drīz cels jaunas, lielas fabrikas Pārgaujā. Darbinieki jau plūst šurp no plašās Dzimtenes. Mums jāzina kā visus dabūt zem jumta. Valmiera būs rūpniecības pilsēta.

Ugunsdzēsēju depo sarkanais tornītis. Tas pats, kura pakājē no vairākām strūkliņām izkristījās Šana. Tas pats, no kura galotnes kādreiz maz ko varēja pārredzēt, bet tagad drupu pilsēta kā uz sporta laukuma.

Aiz Dzirnavezeriņa Karātavu kalniņš ar… Tepat lejā baznīcas laukums, kurā Miķelis stāv aizsietām acīm, savu cilpu gaidīdams. Aiz muguras mēnesnīcā šūpojas jau pakārtie … Pagātne mostas, seko ik solī, mācas virsū kā drausmīgs murgs … Kur palikusi tālumā mānīgā romantika? Kāds velns dzina braukt šurp? Sirds, muļķa sirds, kas dzenas pēc neesošā!

Šādu izjūtu pārņemts, Šanas virsaitis nokāpj no tornīša augšējās platformas savā istabelē. Tā nav lielāka par cietuma celli. Lāviņa, galdiņš, pie sienas vecveidīgs tālruņa klumburis ar griežamo kloķi. Čuguna krāsniņa, durvīs lodziņš uz kāpnēm. Te būs jādzīvo, jādežūrē, jāguj, jāskumst un jāpriecājas kā mūkam par savu vientulību. Vai mūžs jau pārdedzis, Šana k|uvis tik vecs? To viņš pārciestu, ja tik drausmīgā pagātne nekāptu tornī kā ņirdzīgs, asiņains rēgs. Nebēdz, Šana! Skaties, kas izkūņojies no taviem jaunības ideāliem!

Dr. Horns vēl tepat Valmierā. Kā ezis ierāvies savā alā. Kluss, rūgts, grīnīgs.

—   Ak iztekujojies, izbēguļojies gan, savu ādu glābdams?— viņš uzrunā veco draugu Miķeli, gultā sēdēdams, saiesnojies, lielajā lakatā satinies.— Tādu zaķapastalu tagad netrūkst. Ārzemes pilnas piebirušas. Ar melnsvārčiem priekšgalā sakās cīnoties par Latvijas brīvību. Kas šos pilnvarojis? Patiesībā cīnās par saviem zaudētajiem īpašumiem. Kāds mums no tā labums?

—   Viņi ir mūsu tautas balss brīvajā pasaulē,— Miķelis pretojas.

— Ne balss, bet darbi vajadzīgi tiem, kam cilpa jau uzmesta kaklā. Ar to pietiks. Laid mani mierā. Es tev neuzticos. Neesmu ne cīnītājs, ne pareģis.

Ne cīnītājs, ne pareģis … Cik skaistu nākamību sarkanās Valmieras strādniekiem savā laikā pareģoja šis pārspēka salauztais vīrs. Cik spītīgi, neatlaidīgi cīnījās par mazo ļaužu labklajību. Un tagad? Nav šaubu, tā bija tikai piesardzības maska. Arī savas ādas glābšana.

Tā domā Miķelis, vēl vientuļāks atstādams Horna istabiņu. Tik svešs, tik izmiris liekās viss te vecajā Valmierā, kur lupatās ievīstīti cilvēki, krieviski runādami, klaiņo kā savās mājās. Bijušie draugi pazuduši. Kā atrast jaunus?

Saviesīgā Māmuļa, kokos paslēpusies, neskarta guļ savā vecajā vietā. Tikai vēl pelēkāka, nobružusi, zemei pieplakusi. Jāparaugās, kas tur notiek. Krogs kur bijis, tur palicis. Tikai dienā tukšs — visi dzērāji aizdzīti darbos. Dārzā dziļš miers. Dzirnupīte tikko dzirdami urdz pa olīšiem. Brīžiem viegli iešalcas vecās liepas — kā sendienās, kā sendie­nās … Tikai teātra zālē nelabi bļaustās vīriešu balsis. Pa starpām iespiedzas kāds sievišķis. Laikam jau uz skatuves? Miķelis palūr pie loga. Kā tad! Tur skraida kā dunduru laikā, kliedz visā rīklē, plātās rokām, zobenus un mauzerus vicinādami, vīri garos šineļos, brūnās ādas kurtkās. Komisāri un sarkanarmieši taisa revolūciju. Pa brīžam barā iebrūk kāda plintniece vai ugunīga mīlētāja, kas boļševiku labā nodod savu tēvu, māti un sirdsmīļo.

Šana pasmaida: kroņa pasūtījums, sociālistiskais reālisms … Cik gadu desmiti ir aizritējuši kopš tā laika, kad uz šīs pašas skatuves piknikoja Mūsu mūža dienu studenti? Trakā mīlestībā viņi kliedza: Oļ, Oļ, Oļ! Koļ, Koļ, Koļ! Dziesma skanēja: Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas… Kur viņi tagad? Revolūcijas rīklē pazuduši. Kas aprīs šitos varoņus? Apspiestā, beztiesiskā tauta, vai viņu pašu izaudzinātā reak­cija — jaunā virsšķira?

Kad visa dzīve apkārt nemanāmi aug un briest galvu reibinošos procentos, Šanas Miķeļa dienas iegrimst šādās nelāgās pārdomās. Nav jau par ko zvanu dauzīt. Kad kāda Pārgaujas būdele aizdegas, nevienam tur nav laika apkārt staigāt, tālruni meklēt. Brālīgie ienācēji, kuri tur sabāzti, pat nezina, ko ar to dara. Zvaniķis varētu dzīvot vienā mierā, ja naktīs tik bezkaunīgi neuzmāktos apdzēries lietuvēns. Kāda čērkstoša, aizsmakusi balss reizēm pēc pusnakts, reizēm uz rīta pusi rēc tālrunī par briesmīgiem ugunsgrēkiem. Vienreiz tie liesmojuši Karlovkā, otrreiz pie Jāņa vārtiem, trešo reizi Valmiermuižā. Tie uz pēdām jāapzvana. Pirmajā naktī Miķelis dauza uguns zvanu kā Mozus Zinajkalna klinti. Saskrien vīri. Brīnās, skatās — ļaunprātīgs maldinā­jums. Nākamās reizēs Miķelis uzskrien torņa galā pārliecināties. Viss tumšs, kluss, mierīgs. Valmiera dus kā Dieva ausī. Tātad rīkojas nelabvēlis. Kas gan cits kā no vietas atlaistais žūpa. Grib konkurentu aiztramdīt. Kas viņu lai noķer? Visiem jārauj stachanoviski, triecienu tempos. Pat atbraukušos krievus dzen Zilā kalna purvā kūdru rakt.

Svešo ļaužu murmulis pilsētā sabiezē arvien duļķaināks. Žūpība, kautiņi, zādzības, slepkavības. Tās nemin ne sasniegumu, ne zaudējumu ailēs. Tās jāizvērtē pēc jaunās taisnības. Jādarbojas tautas tiesai. Ugunsdzēsēju kolektīvs nolemj par tiesneša piesēdētāju no savas puses sūtīt zvaniķi Miķeli. Kam citam vaļas tur sēdēt, tautu pārstāvēt? Tas ir sabiedrisks pienākums, par ko neatlīdzina ne pliku kapeiku. Izraudzītais, cik zināms, sekmīgi tiesājies jau cara laikos, pats aizstāvēdams savas darba cilvēka intereses. Brīvprātīgi pildāmie sabiedriskie pienākumi — tie ir tādas ilksis, kurās Padomijā par brīvu jūdz vecos zirgus, kad tie tiktāl nodzīti, ka vairs nelon maksāt. Miķelis to zina, bet velti būtu pretoties. Tagad neviens nepretojas, tikai pateicas par parādīto godu. Šana ir laimes bērns — pie sava tālruņa viņš dabū atvietotāju pa sēžu laiku. Tā ir vēl gluži svaiga lopkope, tepat no tuvākās farmas. Laikam jau labi sakari — grib ielavīties pilsētā no lauku dzimtbūves. Vai arī tornī iesēsties? Ar uzņēmīgām sievām gudrāk bez pretošanās.

Tiesas sēde atklāta. Publikas solos pāris satuntuļojušās vecenītes, tenku kāres dzītas. Pie sienas caratētiņa vietā pakārts ūsainais šaurpieris Josifs Visarionovičs. Bārdainais pusmongolītis pagaidām paslēpts pagrabā. Vēlētie darba tautas pārstāvji sēd svinīgām sejām aiz vecā miertiesneša galda. Tiesnesis pašā vidū. Sākas pirmā prāva. Nolasa protokolu:

Divdesmit trīs gadu vecā strādniece Katiņa Kārla meita Kaķīte Karlovkā, Vorošilova ielā 2, pirms pus gada savā jumta istabiņā par piedzīvotāju uzņēma otrās šķiras maiznieku Alī, Mulī dēlu, Šamanbeju. Pēc viena mēneša viņš no dzimtenes ataicinaja savu dēlu, pēc divi mēnešiem savu meitu, beidzot arī sievu. Visi četri kopā viņi piekāva Kātiņu Kaķīti un izdzina viņu uz ielas.

—   Vai tā bija?— tiesnesis vaicā sūdzētājai.

Katiņa izslauka abas acis pašas izrakstītā priekšautiņā, izskatās pagalam sakaunējusies. Tad tikko dzirdami izdveš:

—   Tā jau bija … bet es neko. Naida negribu …

—   Vai sūdzību uzturat spēkā?

—   Es jau neko . .. Bet ja viņa nebrauc prom, mani lamā un sit… Ko lai es daru?

—   Apsūdzētais Šamanbej, vai sūdzību atzīstat par pamatotu?— ties­nesis jautā.

—   Nē! Kā tas ir, tā tam jābūt!— strupi atcērt apsūdzētais.

Viņš ir garš, sarkanmatains pusmūža vīrietis. Kaulainiem vaigiem, platām plaukstām, kuras atgādina divas maizes lizes. Mazā, apaļīgā Katiņa izskatās kā nevarīgs bērns pie viņa kājām.

—  Jūs esat izdzinuši istabas īrnieci uz ielas,— tiesnesis turpina.

—   Apdzīvotā laukuma īrnieks esmu es. Likumīgi tur pierakstīts. Kad ģimenei četri cilvēki vienā istabā, tad piedzīvotāja tur nav jātura. Tāds ir strādnieku likums.

—   Sūdzētāja, kāpēc jūs nereģistrējāties kā vīrs un sieva, kad dzīvojāt divatā, bet ļāvāt vēl citas personas ievest savā istabā un tur pierakstīt?

—   Viņš tā gribēja. Ko es tur varēju darīt?

—   Nevajadzēja pieļaut. Jūs esat īrniece un istabiņa tik maza, ka vairāk par diviem tur nav vietas.

—  Viņš nesa no ceptuves maizi mājā. Es vienmēr biju tik izsal­kusi …— sīkā balstiņa aizraujas asarās.

—   Apsūdzētā biedre Tatjana, Kirila meita, Šamanbeja — tiesnesis uzrunā miesās tukli nobriedušo tumšmati, kas skatās tik pašapzinīgi, itin kā gribētu viņu nopratināt.— Vai taisnība, ka jūs esat sūdzētāju lamājusi un situsi?

—   Nav taisnība. Melo, sterva! Es viņu tikai grūdu nost no sava likumīgā vīra un saucu īstajā vārdā.

—   Kāds tas bija?

—   Mauka!

—   Kāpēc?

—  Tāpēc, ka viņa gulēja ar manu vīru vienā gultā, zem vienas segas, un …

—   Un kā jūs tad saucāt savu vīru?

—   Par vīru. Viņam nebija citur kur gulēt. Viņš gādāja par savu ģimeni. Viņš ir labs vīrs.

Tiesneša un darba tautas pārstāvju domas sprieduma pirmajā daļā saskan. Pirmtiesības apdzīvojamo platību paturēt paliek tam, kam pirmām tās piešķirtas. Otrajā daļā teikts: Pārējos četrus iemītniekus, kas labprātīgi tur ieņemti, nevar no istabas izlikt, kamēr tiem nav sagādāta cita apmešanās vieta. Līdz tam laikam visiem pieciem jāsadzīvo draudzīgi, bez kaušanās un lamāšanās. Piesēdētāji atturās, tiesnesis paliek pie sava. Tā to noteic padomju likums, tāpēc spriedums paliek spēkā.

Kaķīšu Katiņa atkal raud. Solās aizmirst un piedot, ja tikai tā …

Tatjana ir saniknota kā lauvu mātīte, kuras miga apdraudēta.

—  Tūlīt var redzēt, cik te atpalikusi zeme un tumši ļaudis!— viņa šķendējas, pie tiesas galda pienākusi.— Neprot tiesu spriest! Tā to neatstāsim. Pārsūdzēsim! Lai lieta iet līdz pašai Maskavai! Jūs, putniņus, no ligzdiņām izmetīs. To netiklo skuķi uz labošanas lēģeri! Krievzemē tagad valda taisnība …

Vīrs ar platajām plaukstām pēdējā vārdā nesaka nekā. Viņam ir vērtīga aizstāve.

—   Mans vīrs domā, ka tiesa darītu gudri, ja tūlīt mainītu savu spriedumu,— Tatjana atbild viņa vietā.— Tad nebūtu jāapgrūtina augstāki ierēdņi, kas mums tuvi radi, un tiesneši paši nepiedzīvotu nepatikšanas …

Ierosinājums paliek bez atsaucības. Sākas nākamā prāva. Valsts gastronomiskā veikala apzagšana. Apsūdzības rakstā teikts, ka 82 gadus vecā bij. namīpašniece Dārta Poga|a, pierakstīta Valmierā, Ļeņina ielā 72, ilgāku laiku sistemātiski apzagusi jauno, moderni un ar visām labierīcībām iekārtoto piena, desu un cukura veikalu. Viņa stāvējusi no rifa līdz vakaram rindās un pie katra galda saņēmusi vairākas padomju cilvēka dienas devas, kuras tad slepeni, par spekulatīvām cenām, pārdevusi neapzinīgiem pilsoņiem. Par līdzvainīgām uzrādītas un milici­jas nopratināšanā labprātīgi atzinušās visas trīs pārdevējas gastronomis­kajā veikalā: Ancīte Cekuliņa, Ieva Ievlapiņa, Mudīte Mauriņa. Visas trīs strādnieku izcelsmes, bet neapzinīgas, nenorūdītiem raksturiem. Apsūdzības uzturētājs no valsts veikala puses Dārtai Pogaļai, kā buržujiskās pasaules pabirai, kas saindē jauno sociālistisko iekārtu, pieprasa augstāko soda mēru.

Pārdevējas atzīstas. Viņas zinājušas, ka vecenīte velkas vairākas reizes, ņem tiem, kam nav vaļas rindās stāvēt, bet bijis žēl noraidīt. Tikko kājās noturējusies, pagalam izbadējusies. Neko vairs nopelnīt nespējot. Nekādu pabalstu no valsts nesaņemot. Ja jau lopam un putnam badā nometot pa garozai, tad domājušas, ka cilvēkam arī var palīdzēt. Bet ja likums to aizliedz, viņas nožēlo savu maldīšanos, nolūdzas partiju, apsolās tā vairs nedarīt.

Atzīstas arī Dārta Pogaļa, tikai tā drusku pa savai modei. Vecenīte ir sažuvusi kā bērza tāss, atspiedusies uz resna kruķa, pelēka kā pūpēdītis. Saprašana, cik var noskārst, vēl turās eņģēs. Balss skaidra, grīnīga:

—   Ja tiesas kungi saka: zagle, tad jau laikam tā būs. Ko es, veca sieva, tagad zinu kā kurais saucams un godājams. Manā laikā bija tā: kad kāds citam palīdzēja, to uzslavēja, sauca par laba darba darītāju. Bet tagad jau citi ļaudis, citi likumi.

—   Kam tad jūs palīdzējāt, valsti apkrāpdama?— vaicā sūdzības uzturētājs.

—  Tiem, kungs, kas mani lūdza tais astēs pastāvēt. Viņiem jau pašiem nav tā laika tur nīkt. Jāstrādā.

—   Vai daudz tādu bija?

—   Bija gan, kungs. Kā melns mākonis nāca virsū. Visiem nespēju palīdzēt.

—  Vai jūs, pilsone, nezinājāt, ka tādu slepenu uzpirkšanu vairumā un tad pārdošanu par dārgāku maksu sauc par spekulāciju?

—   Ak tu, mūžiņ, nu gan jāsaka. Kādu vairumu viena veca sieva var sapirkt, kad izsniedz pa firtelīšam piena, pa aktelīšam desas un naža galu sviesta? Ja man kādu kapēgu piemaksā, tad tā pienākas par manām pūlēm to pašu mazumiņu piegādāt. Prasījusi nevienam neesmu, paši atmet. Spekulē jau tikai tie lielie, kas ved ar vezumiem.

— Lūdzu apsūdzēto neapvainot citus!— tiesnesis sauc večiņu pie kārtības.— Jūs atzīstaties, ka esat pārkāpusi padomju likumu. Par to jāsaņem pelnītais sods.

Tiesa aiziet apspriesties. Šoreiz tas nav viegls uzdevums. Par Dārtas Pogaļas noziegumu domas dalās. Apsūdzētājs to apzīmējis par valsts apzagšanu, reizē par politisku aktu — apzinātu kaitniecību pret sociālis­tisko iekārtu, jo apsūdzētā nāk no buržuāzijas atkritumiem. Jāspriež partejiski, ar kaujiniecisku sirdsapziņu. Piesēdētāji no darba tautas atrod vainu mīkstinātājus apstākļus: pārkāpums pret noteikumiem izdarīts aiz bada, kāds vecs liktenim pamests cilvēks nonācis izmisuma stāvoklī. Nekādus pārtikas krājumus, ar kuriem spekulēt melnajā tirgū, Dārta nav piesavinājusies, vismaz tas nav pierādīts. Ja līdzcietīgi darba ļaudis viņai labprātīgi atmetuši dažas kapeikas par izpalīdzību tikt pie pārtikas, kas viņiem pienākas, tad tas ir atalgojums vai dāvana, par ko nevar sodīt. īstenībā arī viņa sava mūža labākā daļā bijusi strādniece, kuras vīrs — mūrnieks no abu ietaupījumiem un bankā aizņemtās naudas pats savām rokām Pārgaujā uzcēlis divstāvu nameli. Tādu iegūt jau vēlas katrs strādnieks.

Likuma burtu šie sentimentālie iebildumi nepārliecina. Nams tomēr nacionalizēts, īpašnieks deportēts, jo izīrējis divus vienistabas dzīvokļus, sadarbojies ar pilsoņu banku, ļaudams tai pelnīt no darba [aužu maksātām īrēm. Dārta Pogaļa tā kļuvusi par buržujeni, kas tagad grib sava vīra namu atgūt, kaitējot padomju varai. Priekšlikumos: Pogaļai izteikt brīdinājumu un ievietot viņu nespējnieku namā, kad tāds noorganizēsies, vai piespriest viņai 3 gadus ilgu novietojumu labošanas darbu nometnē — starpība ir tik liela, ka grūti tos apvienot.

Tas pats ar pārdevējām. Tiesnesis liek priekšā viņas vienu gadu atstādināt no darba gastronomijas veikalā, proletapziņas pacelšanai , nodot partijas skolā, kas saskan ar padomju likumu. Darba tautas pārstāvji ieteic tikai bārienu, atstājot" darbā. Nevienošanās gadījumā prāvu atliek iztiesāšanai no jauna ar citiem piesēdētājiem.

Dienas kārtībā ir vēl trešā prāva. Prokurors vēršas pret diviem jauniešiem. Pēc milicijas protokola ziņām abi apvainoti lielajā huligā­nismā. Ja par mazo huligānismu padomju likumi apzīmē neķītru lamāšanos, darba ļaužu aizskaršanu bezkaunīgiem mutes vārdiem un bļaustīšanos dzērumā publiskās vietās, tad lielais huligānisms nozīmē kaušanos, uzbrukumu mierīgiem proletāriešiem laupīšanas nolūkā, vai dzēruma trakumā, nodarot savam upurim miesas bojājumus vai morālis­kas ciešanas.

Šādu sportu 16 gadus vecais Iļja, Kozmiča dēls, Bojevojs un 12 gadus vecais Ilgonis, Mārča dēls, Vāverīte piekopuši kopīgiem spēkiem. Abi apvainoti par padomju ierēdnes Olgas, Anša meitas, Ogas aplaupī­šanu ceļā no darba vietas uz dzīvottelpu. Ogai no muguras iedami, Ilgonis palecies, uzmetis viņai maisu galvā, Iļja tai pašā laikā izrāvis somiņu no rokām un aizskrējis. Kompanjonam nav izdevies saturēt rokas aplaupītajai kasierei, kura divcīņā uzvarējusi. Divpadsmitgadnieks krēslā meties bēgt, tomēr pazīts. Nopratināšanā atzinies, lūdzies, lai nesūta uz Sibīriju, beidzot izdevis ari Iļju.

—   Kāpēc tā darīji?— jautā tiesnesis.

—   Gribēju pirkt pugaču. Nebija naudas — Ilgonis atzīstas.— Tad Iļja teica: cīnīsimies kopā. Brūte man prasa somu. Viņam tā soma, man tā nauda, kas tur iekšā. Tā bija norunāts.

—   Un cik tur bija naudas?

—   Nezinu. Viņš neatdeva.

—  Tātad par vainīgu lielajā huļigānismā atzīsties?

—  Atzīstos un nožēloju. Apsolos laboties. Lūdzu gādājiet, lai viņš mani tagad nepiekauj…

Tiesnesis nopratina Iļju. Kāpēc tā darīji? Kur soma? Kur nauda? Vai atzīstas par vainīgu?

—   Nēl Tikai pārskatīšanās. Viņš, blēdis, mani pierunāja. Teica: Skaties, kur iet buržujka! Sadalīsim uz pusēm. Es nodomāju: Ko tur taupīt? Partija saka: Laupi salaupītol …

—   Kāda partija?

—   Mūsu partija, krievu partija. To zina visa sādža. Vai te ir vēl kāda cita partija?

—   Kur palika soma un nauda?— tiesnesis turpina.

—   Kur soma, to nevaru teikt. Naudu atdevu viņam …

Iļjas mamāša sēd zālē, uzmanīgi seko prāvas gaitai. Tagad viņa pieceļas, zemu palokās pret tiesas galdu, skanīgā balsī saka:

—   Pazemīgi izlūdzos tiesas žēlastību manam dēlam. Viņš, nabadziņš, jau no dzimšanas ir plānprātiņš mūsu ģimenē. Pats par sevi nespēj atbildēt. Paklausa katram, kas kādas blēņas māca. Te, biedri, ir Smoļenskas daktera apliecība, ka viņu nevar sodīt…

Tiesnesis apskata pasniegto apliecību, parāda to piesēdētājiem. Grūti pateikt vai tā ir īsta, vai no viltotājiem pirkta. Krievu pečaķe viegli no kartupeļa izgriežama. Šā vai tā, krievu ārsta apliecību apšaubīt nozīmētu neuzticību pret lielo, brālīgo tautu, kas mūs atbrīvojusi.

—   Vai Ilgoņa vecāku nav zālē?— tiesnesis vaica publikai, kas tagad skaitā manāmi pieaugusi.

—   Ir gan!— atsaucas otra māte.— Mans dēls ir pilnīgi vesels. Viņš tikai iekļuvis sliktā sabiedrībā, noklīdis no ceļa. Tā arī manas neuzmanī­bas vaina. Apsolos rūpīgāk audzināt.

—  Jūs dienā strādājat — tiesnesis iebilst.— Kas tad viņu audzinās?

Ilgoņa māte paliek atbildi parādā.

Tiesas spriedums: Iļja Bojevojs attaisnots, jo nespēj atbildēt par sevi. Ilgonim Vāverītim — seši mēneši mazgadīgo labošanas iestādē, jo ģimenē viņam trūkst uzraudzības.

Tiesas sēdi slēdz. Darba tautas pārstāvji iet sadrūmuši katrs uz savu apdzīvojamo platību, kaut gan tiesneša pieprasīto gadu Ilgonim viņiem ir laimējies samazināt uz sešiem mēnešiem, norādot, ka noziedznieks — lielais huļigāns šoreiz ir mazgadīgs un kāja viņam paslīdējusi pirmo reizi.

Pirmais ieskats padomju tiesā un taisnībā liek Šanas Miķelim šo to nopietni pārdomāt. Jāmācās dzīvot — lai pārdzīvotu.

Tā uz pavasara pusi kolkoža Emma ierunājās:

—   Nu, vecais Miķeli! Pa ziemas melnumu te diezgan esi salis kā seski's alā. Derētu tev bišķin kaulus izlocīt. Kādu brīdi izbraukt uz laukiem siltā saulītē, ievilkt tos veselīgos aromus plaušās.

Ahā, nu ir skaidrs, uz kuru pusi tā glodene velk … Miķelis nodomā sevī, bet izliekās nesapratis kolchoznieces viltību.

—   Kas tur mani pie teļiem laidīs? Viens pats visu pienu izdzeršu.

—   Ne tik augstu, mans draugs! Parunāšu ar priekšsēdi, lai pieņem tevi ravētāju brigādē. Tie krievu taisītie rušināmie rīki driz sarūs, salūzt. Pilsētas skolnieki izrauj vairāk burkānu nekā nezāļu. Vajag pazinēja. Sievas vienas netiek galā. Kaut ko piepelnīsi.

—   Vai rudenī atpakaļ tikšu?— Miķelis sit naglai tieši pa pieri.

—   Ja priekšsēdis atlaidīs un te pieņems, tad tiksi,— kolchozniece izrādās vaļsirdīgāka nekā Miķelis domājis.— Vecos pa ziemu negrib paturēt. Ko viņš ar tevi iesāks? Nav linu ko kulstīt, nav kaņepāju ko valgus vīt. Vai par velti baros?

Miķelis neko vēl neapsola. Viņš sāk to lietu mierīgi pārdomāt. Visu ziemu viņu ir nomocījušas tās ērmotās balsis tālrunī. Tagad jau vairākas kliedz klausulē, modina pēc pusnakts. Liekas, tādi maldinājumi jau kļuvuši par parastu joku. Ja varētu izkaulēt tādu kā komandējumu izpalīgos? Tā atgriešanās pilsētā butu droša. Lai tad viņa nāk un pārliecinās, cik te jauka dzīve.

Kad pirmais zaļums atvēries kokos, palu dubļājs apžuvis, lakstīgalas vēros sit seno tralli, Miķelis aprunājas ar savu priekšniecību. Ja dabūtu brīvu laiku un komandējumu, viņš būtu īsts padomju patriots. Steigtos uz laukiem palīdzēt vasaras darbos.

—   Tā ir nedzirdēta valoda — saka ugunsdzēsības daļas vadītājs Semjons Arkadjevičs Griškins.— Tagad visi bēg uz pilsētu. Mūsu Ļeņina ceļš iestidzis purvā. Kauns visam rajonam par tādu kolchozu. Valdība ber naudu kā caurā maisā. Tu, brālīt, būsi lielisks piemērs, kā citiem jārīkojas. Ieliksim tevi avīzēs, aprakstīsim kā darba varoni. Vai bilde ir pie rokas? Ak ir gan. Nē!… Tāda neder. Raiba veste, balti cimdi, tāda gara cepure galvā! Vai buržujs biji? Kas tad? Teātri spēlēji — nu, tas nav aizliegts. Bet aizsūtīsim fotogrāfu, lai uzņem tevi darba ļaužu drēbēs. Izdošu papīru. Rudenī varēsi atgriezties! Ej un nedari mūsu komandai kaunu.

Griškins ir patiesi priecīgs. Lūk, kas par priekšzīmīgu polītisku audzināšanu. Tiem kas kliedz: ugunsdzēsēji neapzinīgi, lieli žūpas — ta­gad būs mutes ciet. Tas viņa paša, Griškina, nopelns. Nāks goda raksts, tad paaugstinājums službā.

Pēc pāris nedēļām Miķelis Amālijas dēls ir jau ieradies kolchozā Pa Ļeņina ceļu. Ieradies viens, vairāk patriotu Griškinam nav izdevies sameklēt. Lai nu viens saka, ka ugunsdzēsējiem ir tukšas galvas, spožas ķiveres. Brīvprātīgo patriotu vispirms apbrīno, tad izsniedz koka tupeles, brezenta priekšautu.

Nu viņš tup burkānu vagā, pļāpīgu veceņu vidū. Pliens ciets, liess. Uzdīgušie stādiņi sīki, nelaistīti. Pieticīgās balandas braši kuplas saaugu­šas. Katra no zemes izvelk, izceļ piecus sešus burkāniņus ar savām saknēm. Kam tas rūp? Vecajām ir daudz svarīgākas valodas vedamas. Saimnieks, kā viņas sauc priekšsēdi, vēl neprecējies. Jaunās nu līp kā mušas ap medus podu. Un špetnas cita uz citu. Tai pašai Emmai, viņai tā valoda pie puišiem vairāk šķiras — aiz greizsirdības pie teļu dziras caurejas zāles piešāvušas. Lopiņi noķēzās un izkārn. Teļkope vainīga. Šī nu gribot mukt prom uz pilsētu. Esot atradies tāds ģeķis, kas ielaidis savā vietā. Laikam jau ko šim pašāvusi, bet kas mūs ņems pretī? Jāmīcās te pa tiem māliem, akurāt kā baronu laikos. Nav vaļas pašām savu dārziņu uzrušināt. Ak tu, pasaulīt, taisnības gan tevī nav bijis un nebūs!

—   Pa vakariem jau kāds brīvs brīdis atliek — Miķelis nelūgts iebilst.

—   Kas tas par ērmu!— sievas aiz brīnumiem iepleš acis.— Kā tu te radies? Vai no nabagmājas atšļūci iepelnīties, mums pēdējo maizes gabaliņu atņemt? Kādi mums te tie brīvie vakari? Sivēniņš kviec, ragainīts mauj, bet jāsēž sapulcēs, jāklausās par tām sasniegumu procentēm. Procentes ir — maizes nav. Tā, bračkiņ, mums te sviežas. Nesaldē pirkstus, vāķies pie laika uz drošāku vietu.

Miķelis taisnojas kamēr sievas nomierinās. Viņš jau tikai tāds īslaika izpalīgs, kā Ulmaņa laikā. Paknibināsies te par vēderu, ne par algu, ievilks svaigo gaisu plaušās. Tā dakteris pilsētā ieteicis dilamo kaiti ārstēt.

—   Ārstējies, ārstējies!— sievas samierinās.— Salasi zālītes un saknī­tes tējai. Tāpat cilvēks vien jau esi. Bet zini: svešu sugu mēs te ilgi neciešam …

Vecās ber atkal savu beramo. Noticis kaut kas vēl nepiedzīvots. Ķezberene saņēmusi peķeli no ārzemēm.

—   Kas to sūtījis?

—   Kas gan cits kā dēls, ko aizrāva leģionos.

—  Tad jau dzīvs un būs palaists uz brīvām kājām. Te pie mums noķertos sūta uz vilku zemi.

—   Kuš! Gan jau kungi zina, ko viņi dara. Bet kas tādā peķelē varētu būt iekšā?

—   Pati jau klusa kā pelīte. Baidās ka apzags, ja dabūs zināt. Ļaudis melš gan šā, gan tā. Vieni saka: pavisam jauni šņorzābaki no tādas kā bife|u ādas …

—   Nieki, nieki! Kur nu tādus tagad var izraut? Avīzes raksta, ka buržu[i paši staigājot pastalās. Esot sapuvuši.

—  Citi sakās manījuši zīža kleitu ar sidraba kņopēm. Kā kādai princesei.

—  Tad jau tas puika būs prātā jucis! Vai nu šī kāda brūte, ka zīds jāmauc mugurā. Pie mums, ače, kara beigās krievu skuķi sabrauca ar vāciešu automobīļu brezenta brunčiem ap stilbiem, kā zaļgani planku­maini sienāži. Un aiz prieka leca līdz griestiem. Būtu to pašu parķiti vairāk atsūtījis, tad tiktu arī citiem pa lēvaram, ko plikumus apsegt.

—   Vāvuļu valodas, mīļās, vairāk nekas. Es pati lasīju, ka tie esot lielmāšu novalkātie apužbrunči. Vai nu šis pie zelta bedres tur sēd vai? Mans puika izkarojās krievu pusē un nedabūja ne tik, cik melns aiz naga. To medālīti, ko piekāra par sašautu kāju, var iesālīt.

—   Neskaud vis, Plāceņu māt. Kā kuram Dievs nolicis, ta jāņem par labu. Tā allaž teica mūsu vecais cienīgtēvs. Pagaidies vie', Krīpēnu māt, gan arī tavējais būs dzīvs un kaut ko atsūtīs. Par tiem kauninājumiem tev, Čabulenei un Smeltenei sava alga pienākās. Ak jūs domājat, ka visas peķeļu saņēmējas sabāzīs kurmī? Ka tā tik tāda viltība? Tā nu gan nebūs. Tie citi lielie to nepielaidīs.

Sievu runas par ārzemju brīnumiem ievelkas līdz pat vakaram.

—  Tur esot tādas perves, kas nemaz neplūkot, bet mūsu kolkoža karogs visu kātu notriepis sarkanu.

—   Mūsu jaunie kungi jau arī plūk, par to sarkanumu tā vairs nekliedz kā agrāk. Tagad tikai par U) cīnīšanos darba frontē.

—   Zeķes tie buržuļi taisot no koka. Kas šiem villu deva? Bet tad mīkstas gan esot un spīdīgas kā zīds. Kad mūsu kungi to iemācīsies? …

—  Tādas mantas bija arī mums brīvības laikā. Bet viņi jau tikai par tām sacensībām. Ko tu, cilvēciņ, sacentīsies, kad nav ko sacensties?

Te nu gan vecās cirta pār svītru. Lopiņi kolchozā jau bija kaut cik ieaudzēti, tikai pie kopus siles tie nebarojās, nepienojās. Aizaugušās pļavas palika nenopļautas, spēkbarība Maskavā vēl nebija izgudrota. Tomēr uz Valmieru tecēja piena strūkliņas, pa speķa gabaliņam, pa olu sainītim no piemāju zemes gabaliņiem. Tie sacentās, lai darba varoņiem vēders nekurkstētu.

Izlasījis partijas orgānā slavas rakstu par Miķeļa kaujiniecisko priekšzīmi visiem jaunajiem, kolchozā Pa Ļeņina ceļu priekšsēdis Vasīlijs Poķītis grib ar jauno varoni iepazīties.

Viņš beidzis kādus lauksaimniecības kursus, bet vēl nav sasniedzis pusmūža gadus. Varētu teikt: jauneklis, kas labprāt paklausa, bet nesmaida.

Kolchozā kantoris ir liela pelēka istaba ar galdu, tālruni, vairākiem salasītiem krēsliem. Pie sienas pazīstamas ģimetnes. Krieviņu dieviņi. Zem tiem sēd Vasiļijs, tikpat pelēks un bezcerīgs kā viss kolchozs. Viņš piece|as, sniedz roku, apsveic jauno darbinieku ar mierlaiku varonību, nākot brīvprātīgi talkā glābt Ļeņina ceļu.

—   Ļeņina ce|š nav jāglābj — Miķelis smaidīdams atbild.— Tikai jāprot pa to pareizi iet…

—   Paldies par padomu — Vasiļijs nopietni nosaka, uz krēslu norādī­dams, pats blakus apsēzdamies.— Bet ko var prast vai neprast tāds priekšsēdis, kas pats neko nespēj labāk vai sliktāk izdarīt? Viņš tikai atbild par to, ko un kā viņu rīko. Kad nāk rīkojums: zāļāji un āboliņa lauki jāuzar — tas jādara. Kad aizliedz auzas sēt — tas pie mums jādara. Priekšniecības rīkojumi jāizpilda. Gaidam darba spējīgus cilvē­kus.

—   Rīkojumi no augšas visā Padomju savienībā ir vienādi — atbild Miķelis.— Ceļš visiem noteikts viens. Bet ir tādi, kas šos rīkojumus pildīdami saņem vimpeļus, goda rakstus, pat Ļeņina ordeņus par plāna pārsniegšanu — un ir tādi, kas saņem bārienu avīzēs un zaudē vietu par plāna neizpildi. Vai pirmie strādā vairāk par otrajiem? Vai saražo vairāk un labāk? Nē! Viņi tikai iemanījušies kā jāiet pa Ļeņina ceļu, lai izskatītos, ka tālāk tikuši uz priekšu. Es to novēroju un iemācījos jau Pochļobkina sovchozā.

Darba spējīgos cilvēkus priekšsēdis negaida bez nopietna pamata. Partorgs ir — bet nav ko organizēt. Lopkopes un zootechniķis ir,— bet piena nav, p[avas nenopļautas, lopbarība nesagatavota. Mechaniķis un traktorists ir — bet mašīnas sarūsējušas, salūzušas, nav rezerves daļu. Brigadieri ir — bet nav brigāžu, kuras spētu strādāt kā nākās. Darba spējīgie aizbēguši uz pilsētām, kur sola celt rūpniecību, vai izcērt mežus, tā vairāk nopelnīdami.

Vairākus vakarus Miķelis vēlu uzlien savā guļvietā uz vecās kūtsaugšas. Sirds viņam ir iežēlojusies par latviešu puisi Vasiļiju, kas neprot iet pa Ļeņina ceļu. Tāpēc to padzīs un aicinās kādu svešnieku vietā — tādu, kas no lauksaimniecības neko nejēgs, toties pratīs ar uzslavām iet šo Ļeņina ceļu. Vakaros viņi pārrunā kādu plānu kā tikt pie priekšniecības uzslavām.

Nezinātājs nekādas pārmaiņas kolchozā nepamana. Nepadzirdītās govis naktīs tāpat žēli īd kā īdējušas. Kopējas nevaļīgas — sēd polītapmā- čības stundās apziņas noskaidrošanai. Tas ir pats galvenais, lai celtu kvalifikāciju un glābtu kolchozu no kauna pilnas atpalicības. Tā domā partorgs — bijušais partizāns Kružkāns, pielikdams vēl vienu mācības stundu Iļjiča darbu lasīšanai. Viņš nav ierobežojams. Šoferis un traktorists spēlē kārtis, abiem nav ko darīt. Atlaista tikai mācītā cūkkope Marfa Ņikolajeva. Jaunus ce|us savā arodā meklēdama, lai kļūtu par pirmrindnieci vai mičūrinieti, viņa katru sivēnu māti aplaidusi ar diviem kuiļiem. Tā vajadzētu iznākt diviem sivēnu metieniem, bet cūkas piekusušas un tas pats viens paputējis.

Priekšsēža ierosināts, kolchozā kollektīvs vienprātīgi nolemj, ka jāsāk gatavoties Vissavienības lauksaimniecības izstādei Maskavā. Kol- choziem un sovchoziem tur dota iespēja sacensties visās savās saimniecī­bas nozarēs. Ļeņina ceļam tur jāparādās no spožās puses, ceļot visas republikas godu.

Ir pagadījusies lietaina vasara. Līčos, slīkšņos zāle saaugusi vīriem līdz padusēm. Būs nu reiz lopiņiem ko noēsties! Jāņiem tuvojoties kolchozā jau dūšīgi trin atlikušās izkaptis. Gaida rajkoma rīkojumu, kad jāsāk gāzt vāli. Ar mašīnu pa krūmiem neko nespētu izdarīt, bet krūmāju izcirst — nav tāda rīkojuma. Kad vecās sievas mobilizētas, uzbrukums pļavām trieciena tempā sagatavots, no rajkoma pienāk pavēle: Bez kavēšanās sākt rudzu pļauju! Kur trūkst mašīnu, lietāt sirpjus.

Sievas kliedz:

—   Ūja, trakie! Kas tagad rudzus pļauj? Nav jau vēl lāgā noziedējuši! Un ko mēs ar tiem sirpjiem iesāksim?

Pavēle nāk no Maskavas, nav grozāma. Sirpju nav. Večuki trin rudzu pļaujamās izkaptis.

Priekšsēdis šoreiz nesadrūmst. Viņš izskatās pavisam mierīgs. Rei­zēm tā paklusām, it kā nejauši sastapdamies, aprunājas te ar vienu, te otru piemājnieci. Sievas kļūst drošākas, brien kolchozā līčos, brunčus līdz pavēderei sacēlušas. Zvejo sapļauto zāli, sasien mārsnos, nes mājās. Nopietns vērotājs varētu nodomāt, ka viņas sarauj uz pusgraudu. Taču tā nav: žāvē pa pažobelēm, grūž tikai savām Zīmaļām vai Raibaļām redelēs. Priekšsēdis izliekas to pavisam neredzam.

Slapjuma posts sagandē arī kartupeļu ražu. Kad pienāk rīkojums norakt, līst augām dienām. Racējas mīcās pa dubļiem. Rauj ar lakstiem — nav pienākusi pavēle vagas uzart ar spīļarklu. Ber jau pa pusei sapuvušo ražu nenožuvušu bedrēs, pārsedz salmiem, apmet zemēm. Sievas kladzina:

—   Neprāts! Sūdi tur būs, ne kartupeļi!…

Neprāts vis nav, tā vecu ļaužu valoda. Tagad pats galvenais: plāns pirms termiņa jāizpilda. Tad nāk vimpeļi, goda raksti, republikas augstākās padomes deputāta mandāts. Ļeņina ceļa gājēji stājas cerīb- nieku rindā: viss priekšlaikus izdarīts.

Kružkāns ir uzņēmīgs puisis, tikai viena nelaime — jau apsievojies. Ar vērtīgām partizāna atestācijām un krievu valodas prasmi viņš iekļuvis partijas aģitatoru skolā. Te ir viņa pirmā darba vieta, kur jāpierāda spējas un prasme, lai tiktu vēl vairāk uz augšu. Kolchoznie- kiem jābūt priekšzīmīgiem boļševikiem ar kaujinieciski noskaidrotu apziņu. Neviens cilvēks jau nav balts eņģelis ar sidraba spārniņiem. To nevar prasīt arī no partorga, kad runā par personisko priekšzīmi. Vai viņam nav iemesla būt lepnam pašam par sevi, par saviem panākumiem? Vai lai viņš vienaldzīgi, klusēdams noskatās uz to neapzinīgo elementu, kas buržuju ietekmē izvairās no polītgrāmatas stundām, vai snauž tur, attālāk nolīdušies? Tie jābar, jākaunina, jādraud, jāsaņem dzelzs knaiblēs. Tādu nav trūkums: jaunākie zviedz un knakstās, veči ļuļķē pašaudzēto tabaku, vecenes cita aiz citas izlavās laukā. Tie jāraksta uz melnā dēļa, jāliek izejamās dienās pie kauna staba, tāpat kā vecos laikos to darīja baznīcas priekšā, vai jāpiedraud atņemt piemājas zemīti. Kružkāns izlietā visus ietekmes līdzekļus.

Vissekmīgāk iedarbojas pēdējais, bet kad to tik vienkārši nevar izdarīt — jālamājas gribot — negribot. Un kāda ir pateicība par to? Salauzts velosipēds, nozagti Iļjiča raksti, istabā zem gultas paslēpts lapseņu puduris. Kauns par to ziņot priekšniecībai! Kam viņiem tur augšā vajadzēja aprakstīt kā revolūcijas laikā Petrogradā varonīgais Ļeņins bēdzis, par vecu sieviņu pārģērbies? Tagad par katru gļēvuli te smejas:— Mūk kā Iļjičs! … Cik sasodīti grūts ir partorga darbs, to Kružkāns izjūt līdz kaulam, bet viņš nepadosies. Jātiek uz augšu! īstam boļševikam nekas nav neiespējams …

Vissavienības izstādei tuvojoties, viena pati varena cūka, vārdā Matuška, kā kāda karaliene guļ savā aizgaldā. Aizgalds pilns, nespēj vairs kājās noturēties. Ne tāpēc, ka nagi vircā izsutuši. Vircas tur nemaz nav. Viss slapjums aiztek pa kulā iemūrētu renīti. Kolchozā varenā cūka guļ uz tīriem, sausiem salmiem, kā uz dūnu pēli. Rukšēt rukš tīri omulīgi, tikai aiz cūkas tikuma — negausības — nobarojusies par smagu. Vai tāda suga izgudrota? Jauns barības līdzeklis atrasts? Atklāti runājot, akurāt tiktālu vēl nav. Čaklā cūkkope Tilda Vabulīte no rīta līdz vakaram, naktsmaltīti pieskaitot, grūž iekšā gan siltu gan aukstu, gan zaļu gan sutinātu, kā vecās grāmatās mācīts. Paieskā aiz auss, pakutina ar suku, ieziepē un nomazgā katru vakaru kā zīdainīti, beigās novēl labunakti. Lūk, ar kādu mīlestību jākopj tāds lopiņš, lai viņš justos kā septītās debesīs! Lai viņas kārdinoši gardais speķis kļūtu rožains kā zīdaiņa dupsītis un būtu augstākās uzslavas cienīgs.

Turpat blakus aizgaldā pagalam aizmērējuši sivēniņi kviec it kā aizkauti. Laikam ar septīto prātu nojautuši, ka viņu labums ieiet citā vēderā. Bet lopiņš, tāpat kā cilvēks, tikai retumis var greznoties ar attīstītu līdzjūtību. Matuška guļ vienā mierā, nepakustina ausi par tādu mūziku. Varbūt sapņo par vēl jaukāku paradīzi, kur vairs nebūs jāēd, jādzer, jārij — visi gardumi paši satecēs vēderā …

Arī brūnaļa Slaucene — tagad pārkristīta: Okķebrskaja — ir piedzi­musi zem varenās attīstības zvaigznes. Slaucēja Maruša viņu lutina kā savu miesīgu meitu. Notiek tā, ka abām viņām vairāk laimes nekā saprašanas. Aizmeža lauciņos tagad reti kāds iegriežas. Nav brīnums, ka tur aizmirsts āboliņa sējumu uzart. Katrs saprot, ka nedrīkst ļaut kaut vai pret likumu izaugušai ražai uz lauka sapūt. Paklusām jāved mājās. Piemājnieces laipni piesola no saviem vākumiem pa nesapuvušam kartupelim, pa smaržīgam siena kušķim. Vai viņām žēl! Lai kungi redz un priecājas, ka vismaz vienu kolkoža gotiņu var uzbarot un uzpienot tāpat kā agrākos laikos.

Brigadieris domīgs staigā ap pūstošo kartupeļu bedrēm. Izrakt, apēst vai izbarot nevar — jārīkojas pēc grafiķa. Priekšsēdis piemiedz aci, kad Maruša ar sautētu burkānu vai runkuļu spaini pazūd kūtī. Kad viņa Okķebrskajai vāra kartupeļu viru, tai paklusām pieber pa saujai miltu. Oktobrene briest, bet viņa nav gaļas lops, ar svaru nevērtējama. Veci ļaudis saka: kad labu dod iekšā, tad labs nāk laukā. No bijušās Slaucenes jādabū pilnas slaucenes trīsreiz dienā. Maruša notirpušiem pirkstiem velk govju pupus, spaida tesmeni. Sarūsējusī slaucamā mašīna guļ omulīgi kaktā uz plaukta. Ar skuju vitamīniem barotās izdod tā ap pieci, seši litri dienā. Slauc vai sešas reizes, vairāk netek.

Oktobrene drīz vien uzstāda rekordus: 10, 12, 15, 18, beidzot 20 litrus dienā. Nedzirdēts sasniegums kolchozā kūtī! Vecie ļaudis gan reizēm muldas, ka pelēkie baroni izslaukuši 25 un vairāk litrus no katra lopiņa, bet avīzēs tās sauc par kaitnieku tenkām. Maskavai ar 20 litriem uzvijām pietiek, lai izsniegtu augstāko atzinību. Var jau būt, ka izdosies sadzīt līdz 25 litriem — Maruša klusībā domā un redz jau savu bildīti Pravdā. Izslaukums vēl kāpj.

Priekšsēdis ieteic Oktobreni arī no ārpuses uzkopt tā, lai spīd ij ragi, nagi, ij visa ziepjūdenī izmazgātā spalva. Kaklā ragainei jāuzkar sugas pase. Lai tad lūko kāds ar tādu sociālistiski sacensties!

Rajkoms atsūta savu zootechniķi pārliecināties, vai eksponāti atbilst augstajām prasībām. Viņš atgriežas pilsētā ar gardām pindelītēm un atzinumu: Jā, atbilst Maskavas prasībām.

Kad Mātuškas rozā miesiņas četri vīri ar bomjiem izceļ no aizgalda, lai smagajā mašīnā nogādātu uz dzelzceļa piestātni, pārējo cūku izkāmējušais bars skumji noskatās viņai pakaļ. Ej nu sazini ko tu nezini. Varbūt viņām žēl laimes lutekles tādu mocību brīdī? Varbūt pašas par savu rītdienu sabijušās? Parastie bada kviecieni apklust, iegrimstot tādās kā dziļās pārdomās.

Tai pašā laikā no kūts izved uzposto Oktobreni. Viņas kaulainās, sažuvušās māsas ir jau izdzītas krūmu aplokā — nedabū īdēdamas no dievu izredzētās atvadīties. Prom ir lepnā piena mašīna. Nu kaulu kambaru tesmenīšus spaidīs vēl neatlaidīgāk. Tole, gudriniece, tādās mocībās reiz apspēra slauceni ar visu slaucēju. Bet ko viņa panāca? Sapina pakaļkājas.

Tilda ar Marušu jau nedēļām ir spriedušas kā jāuzcērtas uz Maskavu braucot. Rekordeksemplārus vienus nevar sūtīt, tad ceļā aizslāps, aizbadosies, zaudēs vismaz pusi no vērtības.

Priekšsēdis brauks līdzi, viņas arī. Viņš sniegs paskaidrojumus par tīrasiņu sugas nozīmi, viņas baros un dzirdinās abus eksponātus ar kolchozā barību, lai tie ne grama nezaudē no savām spējām un izskata. Tautiskos brunčus un zīļu vainagus savam godam abas palienēs no valdības Rīgā, kur tādas lietas glabājoties mākslinieču braucieniem uz ārzemēm. Jādod vien būs: mums pašiem sava republika, tad arī Maskavija ir ārzeme.

Visiem spēkiem jāaizstāv Ļeņina ceļa gods un sasniegumi. Priekšsē­dis Vasiļijs Poķītis krietni pastrādājis, lai visi pierādījumi par jaunās tīrsugas pārākumu būtu zinātniski saskanīgi, ticami. Lai sasniegumu procenti būtu pārliecinoši, diagrammu līknēs visiem skaidri redzami. Liekas, viss raksturs viņā pārmainījies no neuzņēmīgi pesimistiskā uz rosīgi optimistisko. Sī būs pirmā izšķirīgā cīņa viņa darba frontē.

Kolchozs dzīvo gaidās, šaubās, cerībās. Kā novērtēs viņu sasniegu­mus Vissavienības līmenī? Vai rajkoms viņus vēl varēs kaunināt par atpalicējiem, sliņķiem, neapzinīgiem elementiem — vai būs jāsniedz vimpelis un goda raksts? Kaut visi gluži labi zina, kā un kas te noticis, pat sievas nepīkst ne vārda uz āru. Viņas saprot, ka lieta grozās ap visa kollektīva kopīgu godu vai negodu.

Neticīgo, kā arvien, arī šoreiz netrūkst. Vai nu visā plašajā Padomju savienībā komūnisma uzvaru gados tādi vien barokļi un piena lopi izaudzēti? Tur jau pirms mums tie stachanovieši brīnuma darbus uzbūra. Sarkanie karogi ceļoja no rekorda uz rekordu, aiz kuriem tālu pakaļā palika kapitālistu pasaule. Indi ņemt tomēr nevar. Pagadās jau reizēm, ka arī mazputniņam atlec pa graudiņam, ko lielie nav noknābuši. Mums tas būtu kā debesu manna tuksnesī.

Paiet nedēļa, divas. Tie trīs vēl dzīvo pa Maskavu, neko neziņo. Būs laikam tukšie ziedi. Aiz errastībām veči nopīpo divtik kūtspakaļas machorkas, vecenes sāk atklāti lamāt visu iekārtu. Ļerga rūgst, nemiers aug.

Tad pēkšņi Cīņa paradas Vissavienības izstāde apbalvoto saraksts. Vesela lappuse ar sīciņu iespiedumu.

Kolchoznieki saklūp ap šo lapu, kas izlīmēta sarkanajā stūrītī. Urrā! Cūkkopei Tildai Davīdovnai Vagulei par priekšzīmīgu komūnistisku darbu, kas konstatējams paraugspeķa cūkas Mātuškas kopšanā un barošanā kolchozā Pa Ļeņina ceļu — augstākās uzslavas diploms un pirmrindnieces goda tituls. Slaucējai Marušai Jekaupaunai Baļinai, tai pašā kolchozā, par brūnās tīrsugas piena govs Okķebrskaja kopšanu un augsta rekorda izslaukumu (20 litri diennaktī, par ko ekspertu komisija izstādē pārliecinājās) — augstākās uzslavas diploms un sociālistiskā darba pirmrindnieces tituls līdz ar vimpeli.

Kolchozā Pa Ļeņina ceļu priekšsēdim b. Vasiļijam Ansevičam Pokitam par priekšzīmīgu plāna un grafikas izpildi un sekmīgu mičurinisma ieviešanu lopkopībā — zelta medaļa. Kolchozam — ceļojo­šais sarkanais karogs, kas sociālistiskās sacensībās ar citiem kolchoziem katru gadu no jauna jāiekaro.

—   Te nu bijal— sievas nopūšas.— Domājām, ka arī mums atlēks pa katūna lakatiņam. Nekā …

—    Nu tik būs kari!— veči iesmejas.— Nebūs pašiem vairs krūmos jābrūvē. Kad sākas kaušanās, kronis arvien par brīvu izsniedz sīvo.

Visi apzinās, ka brigadieris nu vēl vairāk izdzīs, tomēr tāds kā pašlepnums. Līdz šim viņi kaunināti un apsmieti kā astes galā piekārtie. Ko nu teiks tie balamutes tur pilsētā, no lauku dzīves neko nejēgdami? Būs aste kājstarpi.

Kolchoznieki uzceļ goda vārtus savējiem. Nav nenovīdīgi. Piekar plakātu: «Apsveicam mūsu darba varoņus!» Uz savu roku sarīko goda mielastu. Sievas izcepj plāceņus, veči izsit spundi slepus glabātai mučelei. Lai iet uz kopīgiem priekiem! Gan jau, kad to trekno cūku kaus it kā aiz kādas kaites, lai nebūtu dzīva slaktūzim jānodod, pa speķa gabaliņam atkritīs arī mazajiem brāļiem. Priekšnieks nav gauners. Tāpat par siena kušķīšu un kartupeļu piegādi sievas nav vēl no tās piena mašīnas savu tiesu saņēmušas.

Atkalrēdzēšanās prieki nav bez savām ēnām. Ne Mātuška, ne Okķebrskaja vairs neatgriežas uz Ļeņina ceļa. Abas paturējusi Maskava savai pastāvīgajai kolchozu sasniegumu izstādei. Tur tās augu gadu apbrīnos brālīgās republikas un ārzemju viesi. Tas trakākais — saņemts Vissavienības lopkopības ministrijas pasūtinājums: Piegādāt viena gada laikā 10.000 Okķebrskajai līdzvērtīgu brūnās sugas ragulopu pret attiecīgu samaksu. Kolchozs nu būtu stāvus bagāts, bet kur raut, kā uzbarot tos 10.000? Pretoties līgumu pieņemt, vai atzīties, ka kolchozam bija viena pati Oktobriene, nebūtu gudri darīts. Mātuškai līdzvērtīgu Latvijas jorkširu pieprasīts 30.000. Padomju ļaudis, sevišķi armijas virsnieki, pēc kara gadiem, tagad ciena tikai taukumus pie vodkas, lai atkal izskatītos cienīgi resni. Tāds vairums speķa cūku apēstu visas - republikas kolchozus un vēl nepietiktu. Bet nevar jau atzīties, ka viena pati tāda svara Mātuška ir attīstījusies Ļeņina ceļā. Nopietni tagad jāpadomā kā tikt laukā no šīs ķibeles.

Tīri jābrīnās cik ātri padomju iekārtā no mazā var kļūt par lielo. Tilda un Maruša tagad jūtas kā divas vistas, kas izdējušas pīļu olas, uzlēkušas augstā laktā un nu kladzina pa visu pagastu. Trīsreiz dienā rāda visiem, ko ceļā sastop, savas bildītes Maskavas un Rīgas avīzēs. Pie viņām brauc rakstītāji romānus taisīt. Tautiskos brunčus abas vairs negrib valdībai atpakaļ sūtīt. Ko viņām padarīs? Pirmrindniecēm neklājas vecos lēveros ballēs dancot.

Kolchozā pirmās sociālistiskās uzvaras ballē mācītā teļkope Jevdo- kija Michailovna un virtuves pārzine, boršču speciāliste Oļa Spirido- novna — abas atkomandētas no centra — arī godam uzcērtas, iepin papīra strēmeles matos, uzkrāsojas vēl sārtākas. Ko citu lai dara, ja ir vēl jaunas un brūtgāni jāsagādā, lai paliktu te, kur var pilnu vēderu pieēst. Tikai izvēle maza: priekšnieks, šoferis, traktorists — tas viss. Pēc tiem kāro arī lielīgās latvietes. Kāpēc mūs nesūtīja uz Maskavu?

Veči smīn bārdā, kopā ar sievām streb savu strebamo, sauc to sākumā par miestu, vēlāk godā par vīnu. Un dzied tādu ērmotu galda dziesmu:

Ir tāda sulla dulla Ko nedzer svētais mulla — Tas vīns, tas vīns, Tas mūsu rūgtais smīns.

Šļūc pupās, svētais mulla! Šī dzīve ir tik dulla — Glābj vīns, glābj vīns Un mūsu grīnais smīns.

Pie vella, lāsta bulla! Lai uzrūgst sulla dulla — Tas vīns, tas vīns, Tas mūsu slepais smīns …

Neviens nezina, kur tāda ziņģe radusies. Pat partorgam neizdodas to noskaidrot. Viņš kļuvis tik sadrūmis un īdzīgs, ka ne runā, ne danco. Vaļā acīm redz kas te notiek. Nāktos ziņot partijai, apsūdzēt priekšsēdi blēdībā. Bet ko tad teiks Maskava, kas viņu slavējusi, apbalvojusi? Droši vien paliks pie sava lēmuma. Republikas partija tai neko nevar padarīt, arī klusēs. Tikai pats var iekrist kā līdzzinātājs, kas laikus nav iejaucies. Prātīgākais būtu šos kolchozā rekordus nostādīt par savas centības nopelnu, tad lūgt sevi pārcelt uz citu darba vietu — te jau visi apzinīgi, polītmācības apguvuši. Nav šaubu, ka tā būs vieta pēc nopelniem.

• Varbūt pilsētā.

Priekšsēdis saka savu runu. Slavē visus, pateicas visiem par Ļeņina ceļa kaujiniecisko glābšanu. Partija un valdība to neaizmirsīs. Katrs dabūs pēc spējām un nopelniem savu tiesu.

—    Dziedi, dziedi, purva strazds!— veči sadūšojas.— Zinām, ko esam dabūjuši, ko zaudējuši…

—    Ne vella nedabūsim, ja pašas neņemsim!— mutīgās sievas piebalso.

Priekšsēdis nevēlas pretim runāt. Viņš savu runu beidz, palikdams atbildi parādā. Izdarīta kļūda — nevajadzēja solīt to, kam netic. Bet vai tas vien. Katrs var manīt, ka kādi vēl smagāki sarežģījumi nomāc viņa prātu. Vasiļijs palūdz Miķeli no veču galda savā kantori.

Vecais valmierietis pēc tik stipras mantas nav visai drošs uz kājām. Reizēm iešļupstas, citādi nevainojams.

—   Jau šoruden mums jāsāk sociālistiskā sacensība — priekšsēdis iesāk.— Par ko? Par to sarkano karogu. Kā lai uzvar, kad visi kaimiņu kolchozi ir īstenībā labāk nostādīti par mūsējo? Zaudēt pēc tādas atzinības nedrīkst. Liksies aizdomīgi. Var uzsākt izmeklēšanu. Nav man arī tik tuva drauga, ar ko varētu sacensības iznākumu iepriekš sarunāt. Nevar taču viņiem rādīt ne cūkas aizgaldos, ne lopus kūtī, ne sagatavotos barības krājumus, kuru mums nav …

—    Kāpēc šiem rādīt, ko?— Miķelis niķīgi pasmīn.— Arī te, mans jaunais draugs, jāizdarās uz mata tāpat, ķjā, ķjā,— tāpat kā krievi darās visā plašajā Dzimtenē. Viņi prr … ot pa savu Ļeņina ceļu iet tikpat veikli un sekmīgi kā cirkus mākslinieki pa drāti. Kā tas notiek, par to vistas nekladzina. Aprunāsimies citā reizē …

Sociālistiskā sacensībā par sarkano karogu Ļeņina ceļš nenogaida, lai to kāds izaicinātu pēc savas iedomas. Laikus izraugās sacensoni un pats to uzaicina. Ne jau šādu tādu nieku — pašu Sarkano oktobri. Tas skan lieliski, daudz pārliecinošāki, nekā kāda Zelta druva vai Lauku laime. Oktobrnieki jau ir godalgoti par siena nopļaušanu noteiktā laikā, jaunas reklāmas tiem pagaidām nevajadzētu. Priekšnieks, miermīlīgs cilvēks, nevienam negrib darīt nepatiku. Gudri piekāpjas, lai citi nebāž šņukuri viņa sētā. Miers baro, nemiers posta — ir viņa padoms, paklu­sām aizgūts no vecajiem laikiem, nesaderīgs ar šodienu kaujniecību. Tomēr viņa uzskats pamazām ir pielipis arī citiem oktobrniekiem, to atzīst par katram noderīgu.

Jau pāris dienas pirms sarkano oktobrnieku ierašanās Ļeņina ceļinieki rūpīgi gatavojās viesu uzņemšahai. Lai nenosarkuši var liecināt: viesmīlība vidzemnieku gods! Oktobrnieki — priekšnieks un izvēlētie delegāti — ierodas pārliecināties par skaitļu, procentu un apstākļu pareizību. Tas pats jādara Ļeņina ceļiniekiem savu sacensoņu sētā.

Šoferis no Valmieras atved duci vodkas, pusduci armēņu konjaka. Katrs zina, ka tas ir vislabākais pasaulē. Piedevām nāk divi kurvji alus — katrs zina, ka tas jājauc ar vodku, lai drīzāk ierastos jautrība. Veči pieveic smagāku suķēnu — no tā iznāk brangs mielasts viesiem un visam kolchozam. Nav jau grūti šo lopiņu paklusām ierakstīt nelaikā apsprāgušajos.

Dārgie viesi atbrauc smagā mašīnā agri no rīta. Viņi laikus paredzējuši, ka darba būs daudz. Tas sākās ar bagātīgu brokastu, kas nemanot ievelkās vēl bagātākā pusdienas maltītē. Vai kāds drīkst teikt, ka labumu trūkst Ļeņina ceļā? Viņš ir svētījis savus padomju ļaudis tāpat kā vecais Jehova savu izredzēto tautu.

Ļeņina ceļinieki ir jau tiktai iestiprinājušies, lai oktobrniekus varētu godam saņemt. Sievas dzied, veči rūc līdz:

Ed, brālīti! Dzer, brālīti!

Sēdies galda galiņā!…

Tur gan visi sasēst nevar, jo ir vesels ducis, bet sliktāk nav maliņā. Ja jau brālīt, tad brālīt! Pie pusdienu galda visi sabraļojas. Valodas kļūst arvien skaļākas, interesantākas. Par pārciestiem kariem, par veciem laikiem, bez politikas. Divi partorgi klausās, viņus uzslavē. Kad Vasiļijs tādā troksni sāk ziņojumu par procentiem un sasniegumiem, neapmieri­nātas balsis viņu pārtrauc:

—   īsāk, īsāk! Saņem īsāk! Tas visiem jau zināms! Pati Maskava atzinusi…

Miķelis, kā jau vecs cilvēks, ir kluss un pieklājīgs. Ieņem savu mēru, paslavē dārgos viesus, pastāsta šo to jautru no Šanas dēkām. Bet sievām ir jau sakāpis bēniņos. Ap launaglaiku viņas dzied kā baznīcas ērģeles:

Tad nodzersim, tad nodzersim

To būdu,

Kā sūdu, kā sūdu!

Veči piekrīt, velk līdzi. Ko lon te gautin gausties, kad viss sabirst kā caurā maisā? Nekas nav tavs, viss pieder kroņam. Pliks atkal kā muižas kalps …

Tādu valodu Miķelis necieš.

—    Šā!— viņš uzsauc.— Es jums, biedri, pastāstīšu vienu patiesu notikumu. Kāds vecāks skolmeistars manā pusē reiz uzdeva skolēniem uzrakstīt pamācīgus notikumus no dzīves. Mazais Ješkiņš uzrakstīja sekojošo: Zvirbulitis sēdēja uz drāts. Sēdot apsala kājiņas un viņš iekrita siltā govs pļecka. Drusku apsildījies, viņš izbāza galviņu laukā un sāka čivināt. To izdzirdēja kaķis. Viņš atskrēja un nokoda zvirbulēnu.

—    Kāda tur pamācība?— vaicāja skolotājs.

—    Kad tu esi līdz kaklam sūdos — nečivini,— Ješkiņš atbildēja.

Nelāgās valodas apklust. Galdā klājās vakariņas. Pusdienas cepetim

seko aukstā gaļa ar šņabuli. Kas te vairs maizi ēdīs?

Saule jau pazudusi aiz kailajām birstalām, kad sarkanie oktobrnieki sāk meklēt savu šoferi. Skaidrs, ka piekusis un kaut kur nolīdis atpūsties. Rudens nakts ir melna kā ogle, bez šofera mājā tikt nevar. Meklē, meklē, beidzot novelk no kūtsaugšas. Ignaķijs tikko kājās turas.

—    Samiegojies, nabadziņš!— visi smejas.

—    Brauc šoreiz pa grāvja vidu, tad nekur neiekritīsim,— kāds dod vērtīgu padomu. Ignaķijs kaut ko rūc par nešpetnām galvas sāpēm, prasa aukstu ūdeni.

Kad visi jau sakāpuši vai sacelti smagajā mašīnā un sauc:

—    Uz redzēšanos Sarkanajā oktobri!— Vasiļijs pēkšņi kaut ko atceras.

—    Žēl gan,— viņš paklusām saka savam amatbrālim — ka neizdarī­jām to apskati dabā …

—    Nekas, nekas!— saticīgais atbild.— Šoreiz neiznāca laika. Palūgšu, lai mūsu partorgs Koļa atbrauc pie tevis. Tas pats vien būs. Viņam var uzticēties.

Viesi aizbrauc cikcakus, urravu pavadīti. Pašmājnieki atgriežas vēl iemest uz trešo kāju. Tā nav no mazdūšīgajām. Skan diez' kur izrauta dziesma:

Kolchozā bija Trīs sivēniņi. Ņem, partorg, vienu, Es ņemšu otru. Trešo bāz maisā, Sitīsim gaisā!

Kolchozā bija Trīs zaļas pļavas. Pļauj, partorg, vienu. Es pļaušu otru. Trešā ar ciņiem — Lai paliek viņiem.

Kolchozā bija Div' cukurmaisi. Ņem, partorg, vienu, Es ņemšu otru. Žēl, ka nav trešā — Kolchozs nu bešā.

Partorgs pieceļas. Viņš ir aiz dusmām nosarcis līdz ausu galiem, bet nebilst ne vārda. Paklanās it kā pateikdamies, īgni nospļaujas uz grīdas, iziet laukā. Blēžu banda — domā sevī, dzestru gaisu dziļi krūtīs ievilkdams. Priekšnieka vietā min mani. Ko es viņiem nodarījis? Jālūko drīzāk tikt prom pieklājīgākos ļaudīs.

Kantorī Miķelis atvadās no Vasiļija.

—   Tas neko nekait,— izpalīgs saka — ka sacensība notika par ātru, tā sakot, pārsniedzot grafiku. Papīros var ierakstīt nākamo gadu. Oktobrnieki, pašu cilvēki, neprotestēs. Arī viņiem jāprot pa Ļeņina ceļu iet…

Vasiļijs ir draugam pateicīgs. Tagad viņš sēd īstajos sedlos, rikšo droši uz priekšu, uz augšu, uz spožu nākamību. Ja tūlīt netikšu uz augšu plašas sugaslopu farmas organizēšanai un vadīšanai, nākamgad viņš sēs aizliegtās auzas paslepus citu sējumu vidū un lupinās lauku nosauks par pļavu. Pa Ļeņina ceļu jāprot iet…

Viesistabā joprojām skan kolchoznieku jaunās dziesmas, kuras častušku krājumos padomju gara mantu krājēji neuzņem.

Atgriezies Valmierā, padomju patriots Šanas Miķelis vispirms iero­das kadru daļā. Tur jāapgūst, kā tagad saka, bijušais postenis ugunsdzē­sības darbā. Bez pamatīgas papīru izkārtošanas neko nevar apgaut — kā tauta saka.

Diemžēl, tāpat kā citur visur, ne vienmēr labvēlības saule smaida pār kadru daļu. Bijušais šanietis ir jau izlauzies līdz Rigai. Pakāpies uz augšu: mazāk rūpju, vairāk algas. Viņa vietā sēd kāds Rjazaņas krieviņš. Atsūtīts aiz tīras lietderības. Prot tuvāk saprasties ar savējiem. Tie brauc šurp rads rada galā, kaut plānotās fabrikas nav vēl uzceltas. Darba spēks tomēr laikus jāsavervē, jānodrošina. Pilsētas darba ļaužu padome jāspiež tos izvietot, pagaidām arī uzturēt.

—    Vai Michails Amaļjevičs fabrikā jau darbojies? Vai prot cīnīties par sociālistiskā darba normu apgūšanu? Kādus kvalifikācijas kursus beidzis?— vaicā krieviņš.

Viņš ir tik runīgs, ka ber kā pupas no maisa, tikko ļaudams Miķelim īsumā atbildēt.

—    Ak nav ne cīnījies, ne kvalificējies? Slikti, slikti! Tad jāpaliek uz laukiem, jācīnās kādā kolchozā vai sovchozā. Padomju savienības augstu attīstītā rūpniecībā der tikai izglītoti kadri… Ak tev ir papīri, solījumi? Rādi tos šurp! Tā gan, tā gan … Tiem, balodīt, tagad machorkas ievīstāmā papīra svars. Tā vieta ir aizņemta, ierēdne ieskaitīta fabrikas kadros. Papīros ierakstīta — saproti? Kad viņa sāks kantorī rakstīt, tad varēsi atkal dabūt to posteni. Tagad brauc atpakaļ. .. Ak avīzēs biji ielikts, uzslavēts? Maskavā vai Rīgā? K čortovu maķeri ar tām jūsu avīzēm! Kā lai zinu, cik tur patiesības? Var noskaidrot? Nav mans uzdevums! Pats rakstīsi? Rakstīt proti? Netērējies! Netraucē Augstāko padomi! Pats nepatikšanās iedzīvosies. Vai nav dzirdēts kā tādus neapmierinātos soda? Ja gribu, ja apsolies būt pateicīgs, es varu tev palīdzēt.— Krieviņš zīmīgi pasmaida, pakasa plaukstu.

Miķeli pagaidām reģistrē gadījuma darbos. Apdzīvojamā platība: viena piektā daļa jumtistabas Oškalna ielā 3. Jādzīvo saticīgi.

Piemīlīga saule, irdens lietutiņš tovasar Valmieras apkaimē uzbūra saldenu brīnumu. Mazāk gan manāms, vairāk taustāms tas kļuva rudens pusē. Tāpat bez mēslojuma, bez rušinājuma, kolchozu tīrumos savvaļā ienācās sīkas cukurbietītes kartupeļu lielumā. Kad pavasarī tāpat no saujas zemē iekaisīja sēkliņas, neviens nopietni nedomāja par rudeni. Jākaisa bija pēc plāna, pēc pavēles — izkaisīja un aizmirsa. Koksagīza laiks vēl nebija aizmirsies. Vai citu steidzamāku darbu trūkums? Tos vien jau visus nekad nevarēja apgaut. Cukurbietes atcerējās tad, kad acīgas sievas ušņu un balanžu laukos sāka šķīt biešu lapas saviem privātlopiem. Aizsūtīja lietpratējus pārliecināties, kas tur īsti notiek. Privātniekus nedrīkst veicināt. Kad kancelejā atnesa apslēptās ražas paraugus, bija skaidrs, ka tāda ir un tuvojas briedumam. Sievu zādzībām — buržuju laika netikumam — pienāca beigas. Pie katra lauciņa nostādīja sargu.

Ko tālāk? Priekšsēži sāk domāt: izēdināt pašiem, ierakstīt, ka izkaltušas, vai izvilkt un nodot valstij, kā papīros pavēlēts? Citam tā lēnā, citam tā ātrā domāšana, bet padomju valstī visiem jādomā vienādi, vienā laikā. Izlemj paklusām sazināties. Ja vieni nodos, otri izbaros lopiem — sāksies izmeklēšana. Nolemj: jānodod vien būs, īlenu maisā nenoslēpsi. Būs arī sava atzinība par sociālistisku centību. Ne visā republikā cukurbietes tik raženi paaugušas kā Valmieras rajonā.

Novākšana aiz tā pašas mūžīgās nevaļas aizkavējas. Zeme piesalst, gatavais posts ar izvilkšanu. Sekumi salūzt, art nevar — trūkst spīlaiņu. Racējiem rokas stīvas, nav cimdu. Taču nekur nav maize bez garozas. Jau mazi bērni zina, ka apsalis ābols vai pīlādžoga ir saldāka par sala neaizkosto. Ar cukurbietēm tas pats.

Novembra sākumā pa uzsalušiem, vasarā dziļās dobēs izbrauktajiem lauku ceļiem, tosdamas — rēkdamas uz Valmieras pusi laužās smagās automašīnas. Šoferi jūtās kā matroži uz kuģa vētrainā jūrā. Toties drošāk, lepnāk pie visiem vezumiem vējā plandās sarkanie karogi. Uzvara, jauna uzvara! Avīzes, radio, sarkanie stūrīši pauž to pašu: Spožas uzvaras cukurbiešu frontē! Valmierā, dziesmām skanot, revolūci­jas karogiem greznotas, vakar pienāca" tik un tik smagās mašīnas ar cukurbiešu kravu vairāk nekā aizvakar, šodien tik un tik procentu vairāk nekā vakar. Arvien vairāk un vairāk! Bietes briedumā ir viduvēji padevušās, toties divtik saldas kā lielās. Būs salda dzīve laimīgajiem padomju ļaudīm.

Vezumi apstājas pie dzelzceļa stacijas. Pieņēmējs no Jelgavas nav iebraucis. Vedēji negrib gaidīt. Kur tādu lērumu gāzt — prāto stacijas priekšnieks. Šķūņa nav, nodedzis. Laukā sāks pūt. Ech, vienalga!— viņš beidzot atmet ar roku — nav mana atbildība. Lai samet kaudzē tepat pie rezerves sliedēm. Būs vieglāk iekraut vagonos.

Vienā dienā visa Valmiera zina, ka pie stacijas aug saldo biešu kaudze.

— Drīz būs tikpat liela kā Zilais kalns,— Šanas Miķelis apgalvo katram paziņam, ko pilsētā sastop.— Kas grib būt Imanta, nē — Taut- manta, tam jāliekas pamatos, to kalnu saturēt kopā.

Tāds neatradās ne skaidrā prātā, ne žvingulī. Toties pie stacijas ik vakarus pulcējās padomju ļaudis tādu diždarbu apbrīnot. Bija jau ko redzēt. Kalns sniedzās turpat līdz piestātnes ēkas jumta šķorēm. Sarka­nais karogs nebija virsū uzsprausts — tātad vēl pieaugs.

—    Dieva darbi!— vērtēja Pārgaujas neapzinīgākās sieveles. Pie sevis viņas nodomāja: būs nu te kāds gardāks kumosiņš mūsu kaziņām, dos vairāk piena . ..

Pārgaujas veči rīkojās drošāk, lietišķāk. Viņi tautas mantu aptaustīja pirkstos, atzina par mīkstu, smīnēdami saskatījās un norūca:

—    Drīz sāks pūt,.. ja laikus nepatērēs.

Aiz skarbām naktssalnām bija pielaidies mērens atkusnis. Zilgan- melns mākoņu pēlis gausi nosēdās turpat vai līdz kailo koku galotnēm. Augas dienas sijājās sīks lietutiņš. Naktis augtin auga, iegrimdamas aklā tumsā.

Ir jau dzirdēts, ka tumsā briest tumšas domas, nogatavojas tumši darbi. Uzvaras karogs vēl nav uzvilkts, kad biešu kalns jau sāk no pamatiem dilt. Sākumā pamazām — palēnām, tad arvien manamākiem robiem. Tai pašā laikā pilsētas ielās ātri pieaug uz kājām nedrošu veču skaits. Tie vazājas apkārt kā Dieva nepieņemti, muld kaut ko par laimīgām vecuma dienām, par skaisto jaunību, kad dziedājuši: Dažu skaistu ziedu. Miličiem kārtības labā nākās viņus nogādāt atskurbtuvē. Kad pratina: kā šie radušies, kur piesūkušies?— atbild apkārt vien, kā kaķi ap karstu putru laizīdamies.

—    Nu tāpat vien, kā smejies. Ieķērām pa kočiņai aiz priekiem. Kas nu vairs par bēdām, kad viss pieder tautai. Mēs jau esam tā tauta. Lai slava vadoņiem, tēviem un skolotājiem' Vai ne?

Viens bijis kaimiņa gaiļa bērēs. Vecs un sīksts nominies kā pastalāda. Bez mitruma nav ko domāt iekšā dabūt! Tā bišķiņ salaiduši, satecējis māgā, jokot vien gribas, bet bēniņi ir tīri…

Otram dēla dēls cīnījies armijā. Medaļi lai piekārti. Nu šim sieva devītā mēnesī. Kā tu, dvēselīt, nepriecāsies? Būs viens padomju varonis vairāk .. .

Trešam rada gabals par brigadieri uzdienējis. Krietns cilvēks! Tā sarāvis, nabadziņš, ka brucamo kaiti noķēris un dūrēju pakrūtē. Jāpriecājas, ka vēl dzīvo …

Kas gan nesaprot, ka tādi bedovoj veči var aklu zirgu no purva izmelot laukā. Bet ko šiem padarīsi, kad nav rīkojuma no augšas?

Patiesība atklājas tikai tad, kad stacijas priekšnieks naktīs vairs nevar mierīgi gulēt. īstenībā viņam nebūtu ko uztraukties. Biešu kaudze gan atrodas stacijas laukumā, bet nav tādu noteikumu, ka stacijai tā jāsargā. Nav arī līdzekļu sarga algai.

Kolchozi, savu nodevuši, var teikt: Lai sargā eņģeļi! Ka cukurbietes jau otro nedēļu neved tālāk — nav viņu, ne stacijas priekšnieka vaina. Kaut kur trūkst vagonu, vai tie nav pietiekami iesmērēti…

Tomēr — drošs kas drošs — stacijas priekšnieks izšķiras par nobi­rumu ziņot milicijai.

—    Zagļi! Atkal zagļi! Visur zagļi!— izmisīgi iesaucas miliču priekš­nieks Škatulkins. Satraukts viņš pielec kājās it kā kāds karstu dzelzi būtu piegrūdis vārīgā vietā.— Lieciet mani mierā! Jei bogu, es kļūšu traks!…

Viņš aši pielej tējas glāzi baltā, izdzer to bez elpas atvilciena, pielej atkal un pastumj ienācējam:

—    Dzer, August Ivanovič! Dvēsele jānoskalo. Pa draugam esam sadzīvojuši. Tev jāzina, esmu nelaimīgs cilvēks. Tikko pabeidzu partijas skolu, ielika par miliču komandieri. Desmit gadus noslužīju Maskavas pievārtē. Netiku uz augšu — nav tādu spēju. Tur, balodīt, aci no pieres zaga laukā! Vienpadsmito gadu vairs neizturēju, atlūdzos šurp. Domāju: krievu cilvēks, bads, kailums — jāsaprot. Te būs labāk — ļaudis gaišāki, ciena īpašumus. Kas iznāca? Vīlos, balodīt, smagi vīlos!… Nu, izmet līdz dibenam! Man vēl slāpst. Tici vai netici, ar visu dvēseli gribēju kalpot mūsu Krievzemei un Mātei — Partijai. Ar kukuļiem nepalaidos. Bet nu ir gals klāt!… Uz tavu veselību, August Ivanovič! Vakar zagļi, šodien zagļi, rīt atkal zagļi. Sapņos zagļi, dzērumā zagļi, paģirās zagļi! Kā lai nekļūst traks? Brīžiem liekas, ka pats arī esmu zaglis. Ej tnājās, August Ivanovič! Neuztrauc mani, balodīt! Man nav tādu miliču, kas varētu zagļus noķert. Un, no dvēseles runājot, negribu ar viņiem saēsties. Ja vēl būtu valsts manta, bet kāpēc man jāsargā kolchozu bietes? Lai sargā paši! Paglāb mani, ej mājās…

Uz ielas izgājis, stacijas priekšnieks apdomājas. Šā vai tā, kādam tomēr jānes atbildība par zudumu, kas nav mazais. Papīrus šoreiz nevar viltot — kolchoznieki pieprasīs atlīdzību pilnos apmēros. Ej nu tiesājies! Ja notiek tā, ka atlīdzību par zudumu beigās pieprasa no viņa — ko tad? Tādās lietās nav joki dzenami: amats pagalam, naudas sods tāds, kas nav vienā mūžā godīgi nopelnāms.

Velk ass, svaidīgs novembra vējš: Slapjdraņķis alpiem sitas sejā. Kūkumus uzmetuši, apkaklēs ierāvušies, valmierieši teciņus steidzas pa izmirkušajām ielām. Stacijas priekšnieks pagriež gaitu uz otra varas orgāna pusi. Iet tieši uz pilsētas darbļaužu padomes izpildu komiteju. Ilgi viņš dirn uzgaidāmā istabā. Veči tur sapīpo, vecenes tenko, jaunāki ļaudis izskatās īgni vai padevīgi. Katrs meklē savu taisnību, savu labumu. Gaiss zils, smacīgs. Pie sienas karājas Ļeņins un Staļins. Abus apsargā milicis.

Komitejas priekšsēdis, Krievijas latvietis Žanis Zeķķe, sēd savā kabinetā pie tālruņa. Pajauns vēl gados, allaž runīgs, allaž aizņemts. Klapatas uzmācas no visām pusēm. Muļķīgi jautājumi birst no rīta līdz vakaram. Kāpēc šim tā un man citādi, ja visi esam vienādi? Vai tas Iļjičs ir pavēlējis maksāt tik niecīgas algas, ka godīgiem darba cilvēkiem jāstaigā plikām pakaļām vai jāiet zagt? Ko tie krievi kā siseņu negaiss te mācas virsū, kad mums pašiem nav darba, jādzīvo suņu būdās?

Žanis ir |eņinismu-staļiņismu izmācījies no A līz O. Kā viņš bija vēlu vakaros, darbā noguris, pūlējies, lai tiktu pie šīs izglītības, visu zinību zinības! Ko nu tā līdzēja, lai tādiem mu|ķiem atbildētu?

Pēc apa|ām trim stundām stacijas priekšnieks sēd Zaņa kabinetā. Plašā zemē tas ir parastais gaidīšanas laiks. Žanis Augustam nepiesola ne Staļina balto, ne papirosku. Priekšsēdis ir nevaļīgs. Viņš tūlīt ķeras pie lietas. Tā un tā. Ko pilsēta var līdzēt? Nav viņas manta. Izvazāt tomēr nedrīkst. Jāzvana īpašniekiem. Jābrīdina.

Stundas laikā pieci kolchozi sazvanīti. Neviens par īpašnieku vairs neatzīstas. Cukurbietes nodotas un pieņemtas pēc svara. Kvitances ir ko uzrādīt. Kolchoziem nepietiek sargu pašu mājām. Izdevumu budžetos nav tāda posteņa, no kā algot svešas mantas sargus. Lai sargā pilsēta, kur tā kaudze atrodas. Vai skaidrs?

Skaidrs nav, bet ar tiem nelon mēli deldēt. Cukurbietes izgāztas uz dzelzceļa zemes, kas nepieder pilsētai. Tātad stacijas priekšniekam jāgriežas pie savas priekšniecības padotības kārtībā. Jālūdz, lai bietes drīzāk aizved pēc piederības. Tas viss.

Priekšsēdis brīdi padomā, tad piemetina:

— Nav pieļaujams, ka tādu mantu izvazā. Man nupat iešāvās prātā vērtīga ideja. Mums te diendienā maisās pa kājām tas vecais šaņu grāfs. Samuld ļaudīm visādus niekus, prasa personālo pensiju par cīnīšanos. Izpildkomiteja norīkos viņu sardzē, kamēr bietes nebūs aizvestas. Bet jūs, biedri, gādājiet, lai kārdinājums drīzāk tiek prom no šejienes.

Aizejot stacijas priekšniekam kā akmens noveļas no sirds. Atbildību jau nes tas, kas ir atļāvis bietes uz kroņa zemes izbērt — tātad viņš. Tagad neviens īsti nespēs pateikt vai aprēķināt, cik daudz nobiris sarga laikā, cik pazudis agrāk. Viņš, protams, zvana uz Rīgu, lūdz pēc vagoniem. Ierēdņi noraida cits pie cita. Visiem vienādas atbildes: Plānā šogad tāds transports nav paredzēts. Trieciena kārtībā visi preču vagoni aizsūtīti uz Ukrainu gar ceļmalām sabērto ražu glābt. Zvaniet uz Maskavu, lūdziet tur.

Augustam Ivanovičam atkrīt rokas. Ko viņš te plēšas par svešu mantu? Viens mazs ierēdnītis pret krievu svēto birokrātiju. Prātīgāk taču tai piemēroties: piemiegt acis pret nekārtībām, neapgrūtināt priekšniecību.

Tagad ir atrastas pakaļdurvis, pa kurām tikt laukā. Lai cukurbietes pūst! ,

To, kas vēl nava sapuvis, nu sargā Šanas Miķelis. Dienās viņš raksta sūdzības, sastāda lūgumrakstus atbrīvot veco cīnītāju no neapskaužamā likteņa varas. Naktīs staigā ap pamatos sadilušo biešu kaudzi, klepo, šķaudās, koka šauteni plecos uzkāris. Caurās kurpes drīz samirkst, tikai vecais brezenta apmetnis kaut cik aizsarga no vējainā lietus, bet ne no aukstuma.

Klusībā Miķelis meklējas, kur varētu iestāties lopu aizsardzības biedrībā kaut vai par vienkāršu lopu, bet tādas biedrības tagad slēgtas. Viņš raksta Valmieras izpolkomam seno patiesību: Žīds par dzīvu dod vairāk nekā par beigtu. Tas tagad visiem jāievēro, padomjzemes dzīvos spēkus taupot, valsts varenību ceļot. Kā uz galu sataisīdamies, sastāda testamentu, kurā savu ādu novēl dīrātājiem, mugurkaulu — mīkstmie- šiem, smadzenes — kulta upuriem, mēli — mēmajiem, žiglās kājas — varoņiem, gausās rokas — tautas apzadzējiem. Neviena iestāde neuz­drošinās to ar savu pečapti apstiprināt. Noraida kā āksta nedarbu.

Iežēlojas tikai Pārgaujas tauta. Kadu nakti, tā krietni vēlā stundā, kāds atnāk bez kulītes azotē, toties ar pašbrūvētā blašķi mēteļa kabatā. Bēdās nav grūti saprasties, jo vairāk tāpēc, ka abi cietušie ir veci paziņas. Manta pieder tautai, bet kas tad ir tā tauta, ja ne viņi paši un viņiem līdzīgie? Ne ar mēru vai skaitu sargs apsargājamo mantu pieņēmis, ne ar mēru vai skaitu to kāds var atprasīt. Līdzcietīgais viesis jau neko neprasīja. Viņš tikai teica, ka krūtīm, kaklam un degunam šādā suņa laikā stiprākas zāles ir kā medus uz lūpām, lai viss vecais miesas grausts neaizietu postā. Tāpat kā citi prātīgi ļaudis, viņš gribēja iet Ļeņina ceļu, lai kādu brīdi vēl nodzīvotu šajā grēcīgajā pasaulē. Kādu citu padomu viņam varēja dot?

Nākamā naktī atnāk trīs Pārgaujas sievas ar tukšiem čiekuru maisiņiem. Visas tādas laipnīgas, čukstiem vien runā. Bīstami ar tādām aplaisties.

—    Vai es kāds pupa bērns, ar zīdolu barojams?— sirdās Miķelis, kad vecās pazagšus sniedz piena pudelīti.— Nost ar.kukuļiem! Vai savu Miķeli nepazīstat? Viss par brīvu!

—    Neesi nu tik špetns! Nodomājām: mūsu pašu vecais vadonis noķēris gripu. Tak jau jāpalīdz ar kādu siltāku malciņu, lai vēl dzīvo un valda. Tagad jau tikdaudz atliek, kad kaziņai ir ko gremot. Kaut ko stiprāku piešāvām klāt. Vareni palīdz.

Lai no kukuļiem atkratītos, cukurbiešu sargs Miķelis nolemj uzrāp­ties kaudzes galā un tur ierakties. Būs siltāk, mierīgāk nakti pavadīt. Neviens nevarēs apgalvot, ka ar viņa ziņu tā manta pazudusi. Lai nes! Dienās arī, kad nav neviena sarga, te garām staigā cilvēki, lopi, peles. Pat putni noknābj savu tiesu. Lai tiek visiem tautas manta.

Miķelim tik ērti prātojot, stacijas bufetē divi lokomotīvju vadītāji sadzer, saķildojas, sabučojas, beidzot noslēdz derības. Vecākais stāsta:

—   Tas bija toreiz, kad es Vlaģimiru Iļjiču vedu uz Kremli. Mans paravozs Maskavā apstājās uz mata tai vietā, kur bija norādīts. Bez mazākā grūdiena vai nodrebējuma. Ne kripatiņu tuvāk vai tālāk. Tā, brālīt, ir māksla, kas jaunajiem vēl ilgi jāmācās. Iļjičs, protams, to tūlīt pamanīja. Izsauca mani uz perona, apkampāmies, sabučojāmies. Ģem- jan Jefimovič — viņš teica — kvēli pateicoši Tu, biedri, dabūsi me­daļu … Lūk, te ta ir! Laikam no tīra sidraba, tikai aprūsējusi.

—    Meda[a īsta, bet ar to mākslu kā ir tā ir — jaunākais šaubās.— Zini, mums Tūļā arī tāds mākslinieks atradās. Kad dvēsele atraisījās, viņš mēli palaida vaļīgāk: varot paravozu kā mērkaķi dancināt. Uz augšu, uz leju, uz vieniem sāniem, uz otriem, uz priekšu un atpakaļ… vienā laikā. Ne šo pārkliegt ne pārliecināt. Tad uz vietas ij dusmīgs ij kauslīgs. Kādreiz domājām izjokot. Šis varot ar 80 kilometru ātrumu pie paša bomja nobremzēt. Tas viņam tīrais nieks… Labi, sakam. Kad nieks tad nieks. Saderam uz pieciem stopiem. Vai mums žēl par tādu mākslu? Nu vairs putniņam nav kur sprukt. Ieņem pirmo mēru, dvēsele atraisās. Vīrs ar tvaikvedi drāžas uz priekšu kā pats nešķīstais. Un tālāk kas? Pašķīst balts tvaiku mutulis, svilpe nelabi iekaucas, nobrakšķ aizsargbomis, iespiedzas bremzes. Un tālāk kas? Paravozs izlec no sliedēm, sagrīļojas, noraustas, tad ar visu mākslinieku iedrāžas samo- vāru bodē. Un tālāk kas? Tā applaucējās, nabadziņš, ka tai pašā dienā izlaida dvēseli. Žēl! Sociālistiskā darba varonis bija.

—    Vai tu, puišeli, gribi mani ar pasakām nobaidīt?— sadusmojas vecais. Rūzgani sirmā bārdele bargi noskurinās.— Cik liksi galdā? Uz karstām pēdām varu atāķēt savu paravozu. Lai tu, balodīt, nesabītos, uzņemšu 50 kilometru ātrumu, drāzīšu uz rezerves sliedēm, nobremzēšu pašā sliežu galā. Noliec tur laternu. Nu? Saplaki kā govs sūds…

Jaunais nesaplok. Tā būtu kauna lieta. Vairāk par divi stopiem viņš patreiz nevar. Tā beidzot satirgojas.

Laimīgi uzrāpies kaudzes galā, ietinies brezentā, ieracies bietēs, Šanas Miķelis par šādu izrādi ne nieka nenojauš. Citādi viņš būtu pastiepis kaklu lai palūkotos, kas tur notiks. Izkasītā patvēruma bedre ir tikai virspusē slapja, dziļāk gandrīz sausa, čagana. Kad tā ciešāk apņem brezentu un savs siltumiņš turas pašā, tad var justies kā Dieva ausī.

Līt jau nelīst, tikai šaudīgi vēji maldās pa tumsu, reizēm gan te, gan tur žēli iekaukdamies. Akurāt kā dzīvi — Miķelis nodomā. Kas viņus tā trenkā nakts laikā? Labāk būtu likušies uz ausi. Jāiesniedz priekšlikums Augstākai padomei, lai ari dabā normē darba laiku. Padomju vara visu var. Visapdāvinātākā tauta pasaulē — kā Tēvs un Skolotājs glaimo — liks zemei apstāties, saulei spīdēt tikai uz laimīgo valsti, kur visiem tad būs silti. Kaut būtu kāda svecīte tur augšā aiz mākoņu blāķiem aizdegusies! Debesis tukšas. Nav kur pieturēties. Jāsāk vien būs tā saldā dusēšana . ..

Tā, snauda grimdams, prātuļo vecais virsaitis. Cik ilgi viņš snauž, ko sevī vēl izjūt, domā, sapņo — tas paliek noslēpums. Kā pekles rēciens, kā slazda valgs pēkšņi nodimd pastarais zvans. Sliedes iekliedzas, zemes pamati sagrīļojas, biešu kalns brūk, Miķelis iekrīt melnā bezdibenā. Vienā mirklī zils, zaļš, mēļš, sarkans kā zibens nozib gar viņa acīm.

Uguns un ledus sagrābj, bez sāpēm aprij visu augumu. Tad nav vairs nekā …

Nezvērs apstājas. Kāda balss tumsā kliedz pēc palīgiem. Atskrien dežurants ar vējlukturi rokā. Skatās — cilvēks ar nobrauktām kājām gu| šķērsām uz rezerves sliedēm. Guļ bāls, kluss, nekustīgs. Asins urdziņas vēl plūst no sadalītā auguma uz abām pusēm. Tālāk tās sajaucas ar sašķaidīto cukurbiešu sulu un dubļiem vienā rūsganā blieķī.

Ierodas arī stacijas priekšnieks. Vīri klusi noņem cepures. Tas nu ir galā. Pēc izskata tāds kā Šanas Miķelis. Priekšnieks aizsteidzas izsaukt ātro palīdzību. Prom jau tās atliekas jādabū.

It kā smagi nopūsdamās ietošas lokomotīve, tad lēni aizvelkas atpakaļ pie sava sastāva. Gaudīgais vējš, virpulī sagriezdamies, aizveļas pāri izjukušai biešu kaudzei. Nakts vienaldzīgi turpinās.

Ceļā uz morgu nelaiķis atmostas. Tā gan nav īsta atmoda. Rokas viegli iedrebas, acu plaksti noraustas, mute saviebjas it kā gribētu kaut ko pateikt. Akla laime, ka sanitārs to īstā laikā pamana. Viņš pirmā brīdī satrūkstas, tad noliecas pie asiņainā gaļas gabala, aptausta pulsu. Tas lēni, tikko samanāmi, vēl rit savu ritumu. Līdz ar to morgs ar zārku pagaidām novērsti. Miķeļa atlikušo daļu nogādā pilsētas slimnīcā. Lai ārsti pēta, kas ar to darāms.

Ko tie domā, ko spriež, kā izdarās savā mākslā, tas Šanas virsaitim rūpes vēl nesagādā. Tā kā pa sapņiem viņš kaut kur lido, no sevis gandrīz pavisam atraisījies. Brīžiem ir baigi un grūši, kad iekrīt karstās liesmās, kad aptrūkst elpas, kāds bezkaunīgi kož atņirgtiem zobiem. Brīžiem jūtas viegli un jauki, kad ifegrimst kā dziļā, vēsā ūdenī. Tas klusu šūpo starp apziņu un neapziņu. Kaut kur tikko jaušami zvana — zvans neapstājas. Kas tas? Lūk, tur jau lejā viņš pats guļ! Tāds dīvaini īss, satuntuļojies. Guļ un lido … Kādi ērmi! Eņģelis bez kājām, biete mutē … Ha, ha, ha! Kam dzēri pašbrūvēto, kāpi debesīs?

Kad visas tās briesmas un brīnumi pāri, izglābtais Šanas Miķelis invalīdu atpūtas panzionātā uzraksta garāku vēstuli kādam savas biedrības amata vīram dzimtā zemē vai svešumā. Adrese nav salasāma. Saturs šāds:

Mana šanas tauta!

Sirds man pierietējusi pilna, mēle kļuvusi uzmanīga, tāpēc jāraksta uz papīra, kur visu var skaidri bez aplinkiem izteikt. Par to, ka šodien gulu te kulturālā pansionātā pie Zilā kalna pakājes, man vispirms kvēli jāpateicas mūsu ģeniālam Vadonim …, mūsu neuzvaramai Partijai un gudrai padomju Valdībai, kuras gādībā tikai var tādas lietas notikt. Otrais paldies man jāsaka visādi apbrīnojamai padomju ārstniecības mākslai, kura dara brīnumus un, kā visiem zināms, ieņem pirmo vietu pasaulē. Trešā atzinība pienākas mūsu paraugpansio- nāta manīgam personālam par vieglu, ātri sagremojamu uzturu, par guļas vietu, kurā mans slaidais augums var ērti izstiepties, par aptīrīšanu ar skrubi vienu reizi nedēļā. Tas viss mani aizkustina līdz asarām, dod jaunus spēkus dzīvot un cerēt mūsu laimīgajā padomju Dzimtenē.

Bet nu sākšu no resnā gala — pats no sevis. Tā vien liekas,ka būs jādzīvo mūžīgi un piecas dienas. Kad pēc pastarās tiesas pie Biešu kalna, kur tas Kungs skaidri parādīja kā viņš samaļ savus grēciniekus, padomju dakteri mani nolika uz galda, lai atlikumu satrāgelētu kopā, es gribot-negribot atgriezos šinī bēdu ielejā. Vella milti! Jutos pagalam izžuvis un sakaltis.

—  Kāpēc tāda traka kalte?— vaicāju tiem speciālistiem.

Sie smejas. Spainis asiņu jau esot pietecējis. Tik daudz vairs nevarot atpakaļ ieliet.

—  Jocīgi gan — es atbildu.— Kā tad varēju iztikt gluži bešā?

Nē, pagalam sausā jau vēl neesot. Spirts palicis iekšā.

Tikai tai brīdi es īsti sapratu, ko nozīmē spiritus sanctus. Kad tas ir iekšā, tad Velns nerauj, Dievs gaida, kamēr paģiras izgulēs. Svēti raksti gan saka, ka jādzīvo būs arī tad kad nomirs, taču zinātniski nav vēl noskaidrots vai tanī pasaulē būs Šanas valstība kur virsaitim valdīt un padomju iekārta, par ko priecāties. Tāpēc es — Miķelis Amālijās d. Vanags — augsts vīrs no zemas kārtai, pagaidām palieku tepat mūsu paraugpansionātā un nogaidu, kamēr pašas pieaugs vai valdība iztaisīs jaunas kājas.

Veci ļaudis saka: Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. Abas — šanas nav peļamas. Kad gadu biju nogaidījis — ticiet vai ne — patiesi ieradās jaunas kājas. Tālu bija ceļojušas pa plašo Dzimteni. Koks ciets kā krams, tikai kalstot drusku saplaisājis. Toties meistara darbs. Pēc izskata vēl nelietātas. Priecājos kā mazs bērns.— Re' nu, mazticīgie — saku tiem, kuri vēl gaida papildu locekļus.— Kur citur pasaule tik ātri un labi strādā?

Beidzot atbrauc dakteris, sprādzē to mantu man klāt. Ieprasos:

—   Vai nu tīdz krogum ari varēšu aiziet?

Pasmaida, pagāns:— Droši!… Bet vai atpakaļ tiksi, par to jāšaubās.

Izskatījās tīri pieklājīgs, mācīts cilvēks. Tomēr piekrāpa. Netiku ne turpu, ne atpakaļ. Brāķis pagadījies. Graužas kā divi tārpi dzīvās miesās. Par to nav ko apvainoties. Mēs zinām, ka buržuji tādu vien ražoja un ražo vēl šodien.

Tā nu atkal pūšos, gan guļus gan sēdus, jaunas staiģenes gaidīdams. Gadiņš uz priekšu vai atpakaļ — nekrīt svarā. Dzimtene tagad ir varen plaša, pirmā vietā kara un darba varoņi.

Kas te nekaiš? Mitināmies ērti. Man pusmaiss pie pašām durvīm, gaisa netrūkst. Tiem deviņiem citiem pansionāriem siltāk, kad piepīpo vai naktīs ar troksni sasilda. Kad iedomājas, ka kūdras purva racēji var salīst pa 20 tādā pat svaigu dēļu jaunceltnē, tad katram skaidrs kā par mums gādā padomju vara.

Brūnais kvass, ko gatavojam no garozām un vaivarājiem, ir veselīgākā ninna tūlīt pēc vodkas. Kāša un ščī, ko vecos laikos sauca par lēcu biezputru un skābiem kāpostiem, ir augstākā labuma ēdieni — neviens nav žēlojies par spiedēju māgā vai caureju nelaikā. Ēdam brālīgi ar kūdras biedriem no viena katla. Siem familijas no lielās Dzimtenes ūdzi atbraukušas. Kā vecie, tā jaunie parok, parok — tad gādā par sugas turpināšanu. Krietni patrioti.

Sadraudzējos ar Vaņku. Varens puisis, liels un smags kā kamlāde. Nekad nevar vēderu pilnu pieēst, bet apzinīgs. Komjaunietis, brigaģirs. Ar brūtēm tomēr kā neveicas tā neveicas. Sūdz savas bēdas, asaras birst no sirds uz biksēm. Tā tas parasti notiek:

Vaņka:— Tu man patīc.

Gaļa:— Neesi pirmais, kas to saka.

Vaņka:— Tad saki kādā vietā es tev esmu?

Gaļa:— Sestā …

Vaņka domā: pirmā — otrā vietā Ļeņins un Staļins. Trešā — ceturtā: tēvs un māte. Kopā četri. Kas iezadzies piektajā vietā?

Gaļa:— To neteikšu, mini pats.

Vaņka:— Tas būs Gavrilka! Bet kāpēc?

Gaļa:— Viņš ir pirmrindnieks. Manis pēc cīnījās ar Fiļku un uzvarēja to. Es gribu varoni.

Vaņka:— Tas nebija labi darīts, Fiļkam izsita aci.

Gaļa:— Kas man daļas? Uzvarētājs ir labs, bet tu gļēvs..

—   Tā viņas visas — Vaņka žēlojas.— Ko lai daru? Kā tikt pie slavas?

Man ir spoža ideja. Neraud ne asaru, Vaņečka — saku. Nepuņķojies velti,

vīrs kā lācis! Kad paklausīsi manu padomu, tiksi ij slavens, ij bagāts. Tevi ieliks avīzēs, dabūsi pirmās zortes medāli. Tad Duņkas lips kā mušas pie medus.

—  Cik par to būs jābleķo?— viņš vaicā.

—   Ne plikas kapeikas — atbildu.— Aiz tīras draudzības. Dvēsele ierunājās. Tikai viens mazs pakalpojums. Tie citi„ kad pieēduši, aizvelkas uz bedri atviegloties, bet man ir pods. To podu tu man apsolies katru ritu iznest un izliet, lai nesmaržo. Tas viss.

Salīgstam. Tad visu smalki izstāstu. Tepat zem kalna ir aprakts šīs zemes tēvs un skolotājs Vaņems Vaņemovičs Imaņta ar apslēptām bagātībām. Kā jau viņa nosaukums liecina, kas tās mantas atradis, tas trūkuma vairs nepazīs. Sādi tadi ir izmēģinājušies, bet nezin to īsto vietu. Mans tēva tēva tēva tēvs pats piedalījies aprakšanā un zina to vietu kā īso kursu. Gribēju rakties, tad uznāca tā pastardiena. Redzi nu, kur tāds kraķis vairs var parakties. Vajag jauna, droša, stipra kā tu, lai tiktu pie zelta un ieročiem. Jāizrok tikai dziļāka ala kalna stāvākā pusē. Tā novedīs tieši pie apslēpto mantu kambara.

Nākamā dienā Vaņka izbeidz slaistišanos kūdras purvā. Atstāj dūšīgāko veci savā vietā par šķipeļu brigādes komandieri. Pašu mocot cērmes, jāmācoties politgrāmata. Tad ar savu rokamo paslepus aizmanās uz kuplākiem lazdu puduriem. Tur drošāka rakšana. Sliņķis sāk cītīgi strādāt.

Ilgi tomēr tā rakties nedrīkst. Nav ar ko alu nostiprināt. Kur izbeidzas koku saknes, zeme irdena, viegli var iebrukt. Katru rītu Vaņka atgriežas priecīgi satraukts. Katru nakti viņš pieracies tuvāk mērķim, kas neļauj ne gulēt, ne elpu atvilkt.

Sirds man kļūst nemierīga. Ja āzēšanas vietā ierodas nelaime, ko tad? Jāaprunājas ar komjauniešu šūnas vadītāju. Fjodoram Fjodorovičam Furcevam tāda lieta tūūt iepatīkas. Visu laiku šūna nīkuļojusi, nespēdama uzrādīt nekādu ievērības cienīgu pašdarbību vai ierosmi. Ivana Pervomaiska noslēpums jāceļ gaisma. Viņš jāuzslavē, jānostāda par priekšzīmi citiem, jāizsludina sacensība. Lidz ar to ij Fjodors saņems centra atzinību.

Vaņkas privātdarbu aptura — tas jāpārņem kollektīvam. Vaņka ir nobēdā­jies, saskaities, negrib vairs podu iznest par tādu nodevību. Toties pēc dažām dienām Komsomoļskaja Pravda ziņo:

Ļeņina komjauniešu pirmšūna Kūdras ciematā pie Zilā kalna izaicina republikas komjauniešu organizācijas uz jauna veida sociālistisku sacensību: buržuju apslēpto mantu un ieroču meklēšanu. Zilā kalna komjauniešu organizā­cijā, kurā brālīgi sadarbojas vairāku tautību aktīvisti, pirmo veiksmīgo soli šādā sacensībā ar kollektīva ziņu un piekrišanu ir jau spēris priekšzīmīgais komjaunie­tis, brigadieris Ivans Ģeņisovičs Pervomaiskis. Tagad viņa sāktā cīņā iesaistīts viss kollektīvs. Gaidāmi bagātīgi atradumi kalnā, kur buržuji un viņu despotiskie valdnieki no proletariāta masām paslēpuši savus salaupītos dārgumus un vērtīgus ieročus.

Sacensību pieteikumus pieņem tikai rakstiski, apstiprinātus ar zīmogu un atbildīgo vadītāju pašrocīgiem parakstiem. Adresējami partorgam biedrim Fjodoram Fjodorovičam Furcevam, stancija Ziļais kaļns, Kūdras ciematā, jaunceltne Nr. I. Pirmā godalga: ceļojošais sarkanais karogs, ko dāvina rajkoms, otrā — uzslavas raksts ar vimpeli, trešā — goda raksts bez vimpeļa. Izsniegs APPP Rīgā.

Ļeņina komjaunatnes ekskursijām, pieredzes padziļināšanai iepriekšminētā jaunveida sociālistiskā sacensībā ieteicams apmeklēt Kūdras ciematu, līdzi ņemot savas teltis un pārtiku.

Rakstam pievienotas Vaņkas un Feģkas ģimetnes. Abi citiem par priekšzīmi stādāmi, pionieri jaunveida sociālistiskās sacensības izgudrošanā un ieviešanā.

Kad avīzes numuru izlīmē pirmās barakas sarkanā stūrītī, sādžiņā izceļas nepieredzēts satraukums. Vēsts par tādu godu skrietin skrien no mutes mutē. Ko jūs domājat — to izdarījis mūsu pašu Vaņka. Likās — tāds lempis vien ir. Ne der darbiem, ne meitām. Bet pa kuru laiku? Nupat vēl dienām ilgi gulšņāja, ar cērmēm staipījās. Ir gan chlopec — moloģec! Laimīga būs tā ģevka, kas dabūs tādu vīru . ..

Skaistule Gaļka vēlīgi uzsmaida Vaņkam. Pret Gavriļku uzmet lūpu, apgriežas uz vienas kājas, parāda pigu:

— Tagad tu esi man sestā … nē, septītā vietā!

Šādus skaitļus Gavriļka uz vietas saprot. Viņš neteic ne vārda, tik sevī nodomā: viņiem jāmirst!

Tādas briesmas sādžiņā neviens neparedz. Feģka gaida centra uzslavu un ekskursantus. Tos vadādams viņš tiks laukā no kūdras bedrēm. Arī Vaņka vairs nedomā purvā atgriezties. Tagad viņš ir kaut kas vairāk par tiem dubļainajiem racējiem. Jaunu sociālistisko sacensību izgudrotājs visā pasaulē. Par viņu raksta avīzes tāpat kā par Stachanovu, Mičūrinu un citiem padomju varoņiem.

Taču Vaņka savos dvēseles dziļumos ir praktisks aprēķinātājs. Viņš domā: Ko tīdz man slava ar vimpeli, ja kabatas tukšas. Gaļai par mīlestības priekiem goda jubku nevar nopirkt? Viņa ir izlutināta, neskopojas ar prasībām. Jātiek pie tām bagātībām, kamēr tās nav atņēmusi valsts.

Viņš atkal sasirgst. Šoreiz tāda kā plaušu kaite, laikam iedzimusi. Krievu cilvēks jau saka: Nav ģimenes bez kropļa. Pa naktīm stundām ilgi Vaņka pazūd svaigā gaisā. Barakā jau var cirvi pie griestiem kārt. Kūdras veči vārgulim notic, noguruma mākti drīz iekrīt krācienos. Tikai Gavriļku tik bezkaunīgi moca greizsirdības velniņš, ka viņš ne brīdi nespēj aizvērt acis. Abi tie draņķi, kuņas bērni, tagad kaut kur krūmos mīlinās. .. Viņš gan zina kā tad darās, bet ir atstumts, apkaunots. Tādai cūcībai jādara gals!

Gavriļka klusi uzvelk dubļainās bikses, satausta kabatas nazi, ko Valmierā nopircis, tad uzmanigi izšļūc no barakas. Nu tikai pa taciņu augšup uz biezajiem lazdu krūmiem! Tur zeme sausa, lapotņu aizsegā var viegli sataisīt migu. Viņš zina kā to dara.

Pāri purvāja zilganām dūmakām rēgaini spīd pusmēness .. . Vēji norimuši, ķīvīšu žēlie kliedzieni apklusuši. Tikpat klusi lazdainē uz priekšu zogās Gavriļka, pēc katra soļa vērīgi ieklausīdamies. Nekur nekas nečab. Sasodītie, kur tie ielīduši! Šā vai tā viņš tos atradīs! Tam ērzeļam un tai čūskai jāmirst…

Pēkšņs spurdziens pavisam tuvu krūmā sabaida kūdras purva Otello. Viņš atlec pāris soļus, cīņas pozē paceļ atvāzto nazi, sastingst. Tad īgni nospļaujas. Zaķis aizdiedz atpakaļ neatskatīdamies. Miegā iztraucēta, priedes zaros ieķērcās kāda vārna. Gavriļka nopūšas. Tos abus vajadzēja pārsteigt nozieguma brīdī. Nu viņi būs uzmanigi. Vaņka ir liels, smags kā neizžuvusi kūdras kaudze. Kas zina kā cīņa krūti pret krūti var beigties…

Aiz kalna ir nemanot pietuvojies tumšs lietus mākonis. Kad pirmās lāses pakšēdamas nokrīt uz lapām, sarkanais greizsirdības velniņš puiša saniknotajās smadzenēs iemet lielisku ideju. Tagad tiem jābūt tai nolādētajā alā, ko Vaņka paslepus izgrauzis. Tā gan no ārpuses aizsprostota, bet gan jau tas kurmis caurumu atradīs. Tur viņiem jāmirst!

Gavriļka nav vīlies. Tur tumšā alas dibenā kaut kas tā kā šņaukā, kā grūstās. Par lēnu gan, gļēvais gliemi! Es tev iemācīšu zaldāta mākslu …

Ieeja kārtīm aizsprostota. Lauzt? Tad brīkšķēs, tie būs kājās. Gavriļka neziņā vēl brīdi klausās. Nevienas balss skaņas, neviena buču šmauksta. Sirds viņam krūtīs sit tik strauji, ka brīžiem sadzird tikai šo zvanu. Vai aizrijusies kuņas bērni! Rokas dreb, mute kalst, laiks liekas apstājies. Elles mocība! Sarkanais velniņš ir atkal klāt.

— Gavriļka, duraks, ko tu te kraties — viņš čukst.— Paskaties augšup! Tur pie resnā ozola aizķērušies guļ divi smagi akmeņi. Drusku augstāk trešais vēl lielāks, vēl smagāks, pavasara straumju atskalots. Grūd tos lejā!…

Liesmains karstums asām tirpām izskrien Gavriļkam no matu galiem līdz papēžiem. Kājas, rokas atraisa it kā no važām.

Saprotu, saprotu — puisis sevī atsaucas. Nekādas žēlastības! Akmeņi velsies lejup tieši uz alas ieeju. Tā neizturēs. Kas vēlis vai paši vēlušies — neviens nenoskaidros.

Ar meža kaķa veikūbu Gavriļka drāžas augšup. Tie nav soļi, bet Iecieni, kurus rauj kāds neredzams spēks vai dullums uz priekšu. Lēcējs nesajūt aso lietu, ne smalko krūmu pātagas ap sevi. Tikai neapstāties, itin kā katrs mirklis būtu pēdējais, liktenīgais.

Te jau tie mēmie glābēji guļ! Nazis no saujas izkrīt dubļos. Rokas apžņaudzas pirmajam akmenim, plecs piespiežas pirmā, otrā, trešā grūdienā. Akmens sakustas, zemei nodrebot veļas uz leju. Tur apakšā nodun kā smaga atbalss. Steigā seko otrais, tad trešais, vissmagākais. Atbalss vairs nav. Ala aizbirusi.

Kā no kaut kā smaga atbrīvots, Gavriļka atliec muguru, pievelk pilnas krūtis svaiga gaisa. Cik viegli! Tas ir padarīts .. . Bet jau nākamā mirklī viņu pārņem neizprotamas bailes. Ir tā, it kā pēkšņi būtu atmodies no kāda briesmīga murga. Ko viņš izdarīja? Divus nogalināja. Bet tie nebija ne buržuji, ne fašisti. Padomju ļaudis … Prom, prom no šīs nolādētās vietas!

Neatskatīdamies Gavriļka skrien uz purva pusi. Sitas kokos, ķeras krūmos, krīt un ceļas. Vai tie divi viņu ķer? Varbūt. Liekas gan, ka viņš bēg pats no sevis.

Nabaga Vaņku purvinieki atraka aiznākamās dienas pievakarē. Vai gan Ļeņina komjauniešu organizācija varēja vēl cienīgāk atzīmēt viņa gaišo piemiņu kā lielā vienprātībā ieteicot Vaņku iecelt par sociālistiskā darba varoni.

Uz vecuma galu laiks velkas tik gausi, ka ceru šai vēstulei vēl piedzīvot turpinājumu.

Ļeņina ielā 25, veco ļaužu pansionātā, ko valmierieši cara laikos necienīgi dēvēja par nabagmāju, ir izcēlies grūti saprotams satraukums. Garai stadalai līdzīgā mūra ēkā nekas nav ne lūzis, ne plīsis, ne nevietā aizdedzies. Nav manītas ļaunas sērgas, ne izziņots Ļeņina sestdiennieks, kad visi, kas dzīvi vai pusdzīvi, brīvprātīgi stājas aptīrīšanas darbos. Pilsētas izpildkomiteja zina, ka nekas jēdzīgs no šādas veco ļaužu mobilizācijas nav gaidāms — vairāk kaulu un kruķu salūztu nekā netīrumu kastes iztukšotos.

Atminējums arī šoreiz meklējams tur, kur par visu var tikt skaidrībā. Tas ir pansionāta sarkanais stūrītis. Kas tur uz sarkana papīra pamatnes uzlīmēts, saskatāms vai salasāms, ir tikpat nemaldīgs kā Dieva vārdi vecajā Bībelē. Taču patiesības meklētāju kārdinošu maldu pilnaja pasaulē piedzimst tik maz, ka stūrītim parasti nerodas vairāk cienītāju kā grāmatu grāmatai. Ja Ļeņina pansionātā — kā tagad aiz cienības mēdz sacīt — viens patiesības meklētājs tomēr ir pagadījies, var droši teikt, ka viss veco ļaužu kollektīva satraukums cēlies no viņa atraduma.

Pansionātā šo vīru, kā vecos laikos, arvien vēl sauc par Lesku Lielpūsli, kaut viņam tas nemaz vairs nepatīk. Leskās viņš kādreiz saimniekojis, bet savu lepno divjūgu pie katra kroga pieturēdams kaitinājis baronu un nomāto pusmuiželi nolaidis dibenā, pats laimīgi iekļūdams darba ļaužu saimē. Ko īsti viņš tagad dienu dienā meklē sarkanajā stūrītī, to neviens īsti nezina pateikt. Vieni saka: gaida laiku maiņas, otri: lai iegūtu priekšniecības labvēlību, trešie: lai būtu gudrāks par citiem pansionāriem, justos pārāks.

Ar savām visjaunākajām zināšanām Lielpūslis bija griezies tieši pie Šanas Miķeļa:

—   Vai es neteicu, ka neesi vairs pilnā prātā? Augšstāvs tev vēl ir savā vietā. Kāpēc tad rīkojies kā bērns vistiņu spēlē? Palaid muti un tad slēpies. Mani ap stūri neapvedīsi — es zinu visu. Liec mučeli uz steķiem!

—   Kāpēc mučeli?

—   Neizliecies! Nekur nešpruksi. Tagad mēs, darba ļaudis, redzam tevi pliku kā no mātes miesām. Ja vien neesi izlielījies, tad piederi mūsu sugai. Tas grāfs un virsaitis ir bijusi tikai tāda ākstīšanās, buržuļu izsmiešana. Par to viss mūsu kollektīvs priecāsies. Vēl nesaproti? Prātiņ, nāc mājās! Celies augšā! Palīdzēšu nostutēties uz tiem čīkstošiem stubeņiem. Tā, tā! Šļūksim tagad uz sarkano stūrīti. Tur es tev izlasīšu, ko ziņo mūsu partijas lapa savās slejās.

Lielpūslis nejoko. Valmieras rajona laikrakstā Liesma pats redaktors ir uzrakstījis un licis iespiest ievadrakstu: Par ko viņš smējās. Lielpūslis lasa:

Kas ir Kārlis Konrāds? Nabaga ļaužu bērns, kam tagad jau aprit 80 gadi. Agrā bērnībā viņš sāka vergot bagātniekiem. Skolas gados zēnam smeldza netaisnība, ko nācās piedzīvot buržuāzistiskajā sabiedrībā. Bieži bagāto dēliņi viņu izsmēja par to, ka apģērbā bija ielāpi, ka maizes riecienam nebija nekāda aizdara. Tomēr Kārlis nepadevās pesimismam. Ne reti viņa humora un satīras dzēlīgās frāzes lika vienam otram tirgotāja vai ierēdņa dēlam aiz dusmām sarkt un bālēt. Vēlāk Konrāds iestājās veikalā par mācekli un nodibināja ciešu draudzību ar māksli­nieku Ed. Brencēnu. Galvenais, kas viņus saistīja, bija neapmierinātība ar pastāvošās iekārtas varasvīru patvarīgām izdarībām. Viņi sāka sacerēt dažādus zobgalīgus pantus par cara valdības ierēdņiem un pilsētas «augstākās» sabiedrības dāmām un kungiem. Tad arī radās domas par satīriskas kopas organizēšanu, ko vēlāk nosauca par «Šanu». Kad 1917. gadā Valmierā nodibinājās padomju vara, Kārlis Konrāds aktīvi piedalījās tās darbā. Taču šis laiks bija īss. Tikko varu sagrāba baltgvardi un vācu salašņas, represijas nācās piedzīvot arī Konradam. Nebija darba. Vajadzēja staigāt no viena kulaka pie otra un pazemībā noliekt galvu. Tikai pēc vairākiem gadiem viņam izdevās atrast darbu Dūņa tipogrāfijā. Tur strādādams Konrāds vēl labāk iepazinās ar strādnieku grūto stāvokli. Rūgtums, kas viņa sirdī bija iesakņojies jau kopš bērnibas pret kapitālistisko iekārtu, iesmeldzās vēl jūtamāk. Un atkal ieskanējās viņa smiekli par tiem, kas nežēlīgi ekspluatēja darbaļau­dis un par salaupīto rīkoja dzīres. Buržuāziskā sabiedrība Konrādu dēvēja par ākstu. Visu, ko viņš darīja vai runāja, vērtēja kā jokus. Bet kā bija patiesībā? Izmantodams buržuāzijas uzlikto āksta masku, viņš tiešām ļāva vaļu smiekliem. Tikai jautājums: par ko viņš smējās?—1931. gadā notika pilsētas domes vēlēšanas. Tā kā buržuāziskajā Latvijā bija «demokrātiskā» iekārta, «vārda un preses brīvība», arī Konrāds piedalī­jās ar savu listi, prasīdams žūpošanas pastiprināšanu, neatmaksājamu vekseļu izrakstīšanu, azarta spēļu klubu ierīkošanu un vēl daudz citas «šanas». Par šo deklarācciju toreiz smējās Valmieras buržuju sabiedrība. Tiešām, viņi smējās paši par sevi! Bagātnieki nodarbojās ar žūpošanu, bet strādnieki ar garozu graušanu. Krāpšana, strādnieku vajāšana, morālā pagrimšana bija pati raksturīgākā parādība «brīvajā Latvijā». Jā, Konrāds izsmēja buržuāziju, sākot ar valdību un beidzot ar policistiem, aizsargiem, vanagiem, mācītājiem un citiem parazītiem, kas sūca strādnieku sviedrus un asinis. .. Laiki mainījušies. Radusies jauna — Padomju Latvija. Tagad Konradam nav vairs par ko smieties. Padomju ļaudis visu dara cilvēku labā. Humoru viņš tomēr nav zaudējis. Bieži ar savām asprātībām uzjautrina pārējos pansionāta biedrus.— Jau būs 25 gadi pagājuši, kopš latviešu tauta brīvprātīgi iekļāvusies padomju brālīgajā saimē. Pāri Daugavai, Volgai un Amūrai, pāri Zilajam kalnam un Kazbeka sniegotām smailēm plūst brīvo tautu dziesmas. Padomju ļaudis ar kvēlām sirdīm un stiprām rokām liek balstu pie balsta komūnisma ēkai.»

Lielpūslis nobeidza redaktora jūsmīgo rakstu ar jautājumu Miķelim:

—   Nu, ko tu saki?

Lasīšanu padzirduši, ap stūrīti savilkušies arī citi laimīgo vecuma dienu vadītāji Ļeņina paspārnē. Ziņkāres velniņš jau viņus visu mūžu bija pulcinājis baznīcās, krogos, zaļumballēs.

—   Kas ir tas ir, kas nav tas nav!— Miķelis kā ar cirvi atcērt un bliukš piesit ar vienu koka kāju, pats pieturēdamies pie Iļjiča bārdiņas kaktā, kur karājas viņa portrets.— Varu piebilst, ka to Konrādu maz pazīstu, kaut gan vārds tāds pats kā manos baznīcas papīros un dzimšanas laiks laikam arī sakrīt. Uz šo sagadīšanos es, Miķelis Amālijas dēls, jums visiem te rīkošu balli. Tā kā te ir Šanagamite, tad dzeramā mums netrūks, bet ēdamā nav. Biedrs redaktors pareizi raksta: buržuji žūpo, šanieši dzer, darba Jaudis grauž. Par graužamo, cienītie veči, jums jāgādā pašiem. Ja priekšniecība debloķēs Šanai likumīgi piederošos garīgo iestiprinājumu krājumus, par ko šoreiz nešaubīsimies, tad visi līksmosim kā tie svētie kādreiz darījuši un runāsim vienā mēlē, cits citu nesaprazdami.

To dzirdot, vecajiem grēciniekiem kaut kas iekutas kaklā, notek līdz pakrūtei, kur sagriežas siltā veldzē. Tā laikam jūtas ilgāku laiku neiee||otas mašīnas, kad tās kāri uzsūc pirmās eļ|as lāses izkaltušajos riteņos. Izredzes veras tik krāšņas, ka par tām nevar domāt un runāt bez priecīga satraukuma.

Pasaule tomēr nekur un nekad nevar iztikt bez sava — bet. Tālāk spriežot un prātojot, uz to atduras arī Ļeņina pansionāri. Šoreiz tas nav nekas cits kā pats pansionāta direktors Jurijs Marcevičs Gaile. Dzimtenē uzaudzis un dzīvot iemācījies, viņš stingri ievēro katru prikazu, ukazu, pat aplinkus mājienu no augšas. Neviļus aizmirst tos drīkst tikai tad, kad tiešai priekšniecībai vai pašam tas izdevīgi un vainu nelaimes gadījumā var novelt uz citiem pleciem. Bārdiņu viņš audzē uz mata tādu pašu, kāda bija Iļjičam. Pat balsi un kustības cenšas atdarināt tādas, kādas kāds krievu aktieris tēlojis Ļeņina filmā. Vērīgie veči zina, ka nav sekmīgāka vārda kā Juriju Marceviču pagodināt par mazo Ļeņinu.

Šoreiz tomēr jubilejas rieksts nav veciem zobiem tik viegli pārko­žams. Kad kollektīvs izteic savu lielā vienprātībā pieņemto lūgumu pēc papilddevas, Gaile, ne brīdi neapdomājies, atmet ar roku:

—   Nav atļauts. Nav papīros paredzēts. Tagad viss notiek pēc likuma un taisnības. Ne tā kā vecos laikos. Daudz ēst nav kultūrāli. Ja dūšīgi maršēsit, dabūsit papilddevu Sarkanā Maija svētkos.

Kollektīvs smagi nopūšas. Te nu bija … Izčibēja.

—   Pēc likuma un taisnības. Pareizi.— Lielpūslis apstiprina, direkto­ram dzirdot.

Miķelis klusē. No saviem garīgajiem iestiprinājumiem viņš tik viegli neatteiksies. Saticis Juriju Marceviču "divatā, Šanas Miķelis nopietni noprasa:

—   Biedri direktor, vai tas arī ir pēc darba ļaužu likuma un taisnības, ka man te pansionātā neizsniedz no ārzemēm uz jubileju atsūtītās konjaka, viskija un šņaba pudeles? Kādos noteikumos tas rakstīts? Vai es mazaisbērns, ka mēli apsvilināšu?

—   Veciem ļaudīm dzert nav kultūrāli.

—   Es esmu jubilārs. Nopelniem bagāts. Izlasi Liesmā. Un manta ir mana.

—   Ievēro: ar priekšniecību ķīvēties nav atļauts. Tā zina visu labāk par tevi. Pārdzersies, izlaidīsi dvēseli, būs mana vaina, ka atļāvis. Pa rumkai jau dienā saņem. Vai nav diezgan?

—  Tā nieka glāzīte man kā lāčam zemeņu oga. Ko celšu viesiem galdā? Te ieradīsies pats Liesmas redaktors, biedri no izpildkomitejas, fotogrāfi un žurnālisti no Rīgas. Visi grib zināt, ko es domāju par padomju iekārtu un jaunākiem sasniegumiem. Neesmu nekāds knauze- ris, bet padomju biedrs, kas vienmēr runā patiesību. Būs jāstāsta kā tās lietas te gu|…

—   Nesteidzies, nesteidzies! Es vēl padomāšu, aprunāšos ar priekšnie­cību.

—   Padomāsim abi, Jurij Marcevič,— jubilārs mīkstina toni.— Es jau tikai par likumu un taisnību. Ķildas negribu.

—   Ar trim pudelēm pietiks,— direktors turpina.— Vienu vodku, vienu konjaku un trešo to — kā viņu sauc?— vodkiju?

—   Nepietiks, Jurij Marcevič! Nav vairs tie laiki, kad kungi un buržuji dzēra, bet kalpi skatījās un laizījās. Tagad visiem vienādas rīkles, visiem jādabū pa lāsītei. Biedriem un večiem jāsadzer vienā kamolā. Tāpat kā tavs lielais brālis Iļjičs bada gados Kremlī darīja. Strēlnieku noķerto dūju uz pusēm dalīja.

—   Nevar. Apdzersies kā cūkas …

—   Kad ir kārtīgs zakušments, skaidrā prātā neviens neapdzeras,— Miķelis mierina.

—   Bet ko teiks biedri par tādu izšķērdību pansionātā?— direktors vēl šaubas.

—   Kad paši ēdīs un dzers, teiks: spasībo! Tā tas jau no pasaules gala bijis un būs. Skauž tikai tie, kas netiek pie mielasta galda klāt. Tāpēc es prasu man izsniegt aizturētos sešus konjakus un četrus viskijus, kā sūtījumu pavadzīmēs rakstīts. Vodka lai paliek darbdienām, bet atslēga no tās glabātuves gan pienākas man. Citādi es tās sarkanās zīmes par saņemšanu turpmāk vairs neparakstīšu. Šanieši ārzemēs par neizsnieg­tiem sūtījumiem pieprasīs valūtu atpakaļ. Rakstīs savā presē, ka padomju ierēdņi ceļā nozog. Tā mūsu slaveno Dzimteni nedrīkst blamēt!

Skaidrs, kas skaidrs. Ko mazais Ļeņins tur var iebilst? Gudrākais būs — viņš domā — lielajiem biedriem parādīt, cik draudzīgi te direk­tors ar savu kollektīvu prot sadzīvot. Te būs tas labums, kura dēļ var šis tas aizmirsties.

—   Piekrītu!— Jurijs Marcevičs pieliek punktu tik prātīgai sarunai. — Tikai stingri ievēro, ka visam jānotiek kulturāli: veči nedrīkst viesiem dzirdot bezkaunīgi lamāties, spļaut uz grīdas vai sakauties. Tāpat vēlāk naktī, ja kādam žvingulis pagadas, nedrīkst mīst kaktā, tas jādara spaņģī.

Līdz jubilejai atlikušas vēl pāris dienas. Kā vienmēr pirms revīzijām, maija un oktobra svētkiem, Jurijs Marcevičs sameklē divas spēcīgas sievas. Vienu ar slotu, otru ar skrubi. Nu mēž sienas, griestus, grīdas, pagultes. Saceļas tik biezi putekļu mutuļi, ka pansionāri šķaudīdami izvelkas laukā.

—   Akurāt kā vecus laikus kungu rijā,— kāds nostenas un izberzē acis. Sievas atrauj logus un durvis līdz galam vaļā.

—  Tīri jābrīnās ko tie veči te piebezdējuši,— viena izsaucas.

—   Dzīvo kā lopiņi. Pakaļas vajadzēja aizspundēt.

Tā, ar skrubi rokā, laista, kasa, berž tūpstīdamās, sviedrus piedurknē slaucīdama. Viņa nav no runīgajām, tikai dziļdomīgi piebilst:

—   Kaut tīrība krātos tā kā krājas netīrība, tad mums visiem labi klātos…

Patiesi: biedrs Gaile tad varētu Ļeņina pansionāta budžetā uzrādīt vēl prāvāku atlikumu, saņemot no augšas uzslavu un gratifikāciju par taupīgu saimniekošanu. Šoreiz taupīt nevar — ir jau gaidāma tāda kā neoficiāla revīzija, kas var atbalsoties pat Rīgas presē. Par tām pūlēm viņš samaksā katrai sievai trīs rubļus. Nav jau kvalificēts darba spēks.

Visiem jau zināms, ka nepateicība ir pasaules alga. Sētas pusē gar sienmali uz sola rindā sasēduši, veči bubina:

—   Kas te būs, kas nebūs? Tās mačkas tur iekšā laistās kā ganu dienas sākot. Vai vēl diezgan neesam darbos mirkuši un saluši? Stīvumu, lauzējus un dūrējus kājās, rokās un plecos dabūjuši. Jāsūdzas būtu kungiem komitejā.

Šo biedru nemieru novērojis, uz Pribaltiku latviešu uzturā atsūtītais Tēvijas sargs Foma Fomičs Pjanijs piebilst savu vienīgo sakāmo:

—   Krāsns te vajadzīga, biedri! Silta krievu sādžas krāsns, uz kuras var uzrāpties un mierīgi pagulēt. No tādas ne ar koku nenodzīsi. Mans tēvs, tēva tēvs un tēva tēva tēvs savu mūžu uz krāsns nogulēja, turpat arī izlaida dvēseli no puskažociņa. Kāpēc man, varonim un atbrīvotājam, te nedod krāsni?

—   Kāpēc tu, biedri, nelieni krāsnī iekšā?— Lielpūslis iesmejas.

—   Tur vēl siltāka un mīkstāka gulēšana uz tīriem pelniem.

—   Cilvēciņš tā pieradis jau no bērna kājas,— piebilst Brikšņu Jēkaupiņš.

Šis augumā sīkais, miesās pagalam sadilušais vīriņš vēro daudz, runā maz, ne ar vienu neķildojas. Liekās, ka vārgums ar labsirdību viņā ir noslēguši mūža derību.— Uzrakstīsim to prašiņu kungiem, lai Fomam palīdz…

—   Vai prātu esi apēdis maizē!— Lielpūslis uztraucas.— Ja te tam plānprātiņam iemūrētu tādu krievu krāsni, tad mums pārējiem pieciem būtu jāguļ citam uz citu. Jau tagad esam saspiesti kā siļķes mucā. Ko tu, Ģenģeri, par to saki?

Ģenģeris — garš, klibs, kūkumu uzmetis vecis, īgni atvairas ar roku:— Kas man tur daļas? Ko kungi liek, to daru. Tā tas bijis un būs.

—   Vai biksēs mīst arī kungi liek?— Lielpūslis neatlaižas.

—   Neliek. Tā Dieva uzlikta kaite. Tāpat kā naktīs stabulēšana.

Miķelis visu laiku ir klusējis, šo un to pārdomādams par savu

Šanagamites finiera lādīti, kurā tagad krājas jautri un divdomīgi apsveikumi, kā mēdz teikt, no visiem kontinentiem. Ja tos skaidrā nolasītu — varētu saprast arī tā kā nav jāsaprot. Ja lasītu pillā — neviens neklausītos. Izdzirdis ķildoņu nelāgo sarunu, pazīdams abu kauslīgo iedabu, viņš iejaucas ar savu ziņojumu:

—   Biedri, no pelniem bagātie pansionāri!.Tagad varu jums noteikti ziņot, ka jubilejas balle būs, ja neviens te nelamāsies, nekausies un neaptaisīsies. Tāda ir direktora pavēle. Dzeršana būs, ēšana būs, dancošanai arī jābūt. Kas spēlēs?

Ķildoņi apklust kā aizrijušies. Ak tad štā tās lietas? Tad nelon mēli velti deldēt.

—   Kas prot pijoli spēlēt?— jubilārs turpina.

Tāda nav. Pijoles arī nav. Bet pag', pag'! Jevlampijs pratīs garmošku paspaidīt!

Jevlampijs Jevlampijevičs Bogomolovs — drukns, ar baltu piln- bārdu apaudzis garmatis, sola galā atsaucas:

—   Prast jau prastu, bet aizliegts! Nevar.

Kas aizliedzis?

—  Ticība. īstā vecā krievu laužu ticība — Jevlampijs atklāti paskaidro.— Kad Dievmāte pakārta kaklā, tad pasaulīgas lietas nevar ne dziedāt, ne spēlēt. To man māte jau bērnībā iemācīja.

—  Tad spēlē debesu lietas,— Lielpūslis iecērtas.

—  Tās nedrīkst dancot.

—   Ko tad tā tava Dieva māte tur augšā dara?

—   Viņa sēd starp eņģeļiem, skatās lejup uz pagrimušo pasauli, raud un lūdz par visiem grēciniekiem. Viņa ir mūsu karaliene. Svēta, skaista, balta kā sniegs, visu zinātāja, visiem pielūdzama, ar divi pirkstiem godājama. Lūk, tāda viņa ir!

Jevlampijs cienīgi izvelk aukliņā pie krūtīm uzkārto metalla bildīti, pārmet krustu, noskūpsta svētās attēlu, ko viņa dzimta kā talismanu nesusi paaudzēm ilgi.

—   Smuka jau ir kā kompete,— Lielpūslis piekrīt.— Tie trīs ķēniņi no austrumu zemes viņai sadeva arī dārgas dāvanas. Pūrs nevar būt vieglais, ja nav iztērējusi štātēs. Vai taisies preciniekos?

—   Klusu, zaimotāj!— Bogomolovs kā dzelts iesaucas. Ir necienīgi aizskarts viņa svētums. Balss dreb kā aizšauts putns, druknais augums paraujas uz priekšu, dūre uzšaujas gaisā.— Pazūdi, nositišu!— viņš kliedz.— Tevi ir Belcebuls! Boļševiks …

Jevlampijs kā bruņinieks, sevi netaupīdams, grib aizstāvēt savu dāmu. Dāma aukliņā viegli šūpojas pār viņa platajām krūtīm.

—   Lūdzu bez asins izliešanas! Bez politikas!— Miķelis bargi uz­sauc:— Citādi viss čupā! Man ir ideja! Mums būs bundzinieks! Kā šo sauc? Pagaidām noslēpums, biedri pansionāri. ..

Veču rinda sakustās, cits pēc cita pieceļās, aizšļūc atpakaļ savā uzpostajā ligzdā. Pa logiem un durvju spraugām pabāž galvas citu istabu iemītnieki. Vai viņus arī dzīs laukā? Kas te īsti notiek?

—   Nedzīs, nedzīs!— viņus nomierina.— Pie mums tāda nelaba sērga. Caurskrienamais. Blusas ievazājušas. Tāpēc tā tīrīšanās. Nenāciet vis laukā, var viegli pielipt…

Lai Jurijs Marcevičs nejustos apvests ap stūri, jubilārs Liesmas redaktoram nosūta kvēlu pateicību par lielisko Kārļa Konrādā aprakstu līdz ar biedrisku lūgumu pagodināt ar savu ierašanos Šanas pirmo sekretāru viņa jubilejas svinīgajā aktā. Par piemērotiem pacienājumiem ir laikus gādāts. Pašam savs groziņš, kā tas bija buržuju laikos, nav līdz jānes. Jubilāram tas būtu dziļi aizkustinošs pārdzīvojums un pagodinā­jums. Ar liesmainiem sveicieniem vecbiedrs Miķelis (partijas klička).

Jubilārs zina, ka gados vēl svaigajam redaktoram piemīt garīgas slāpes, veselīga apetīte. Tos citus sarunā ar direktoru pieminētos nelon traucēt. Allaž aizņemti svarīgās darīšanās. Sēž savā izpildu komitejā caurām dienām, spriež visu kollektīvi, vakaros žēlojas par stīvām mēlēm un tulznām pakaļā. Vecos laikos pagastu vietnieku pulki arī sprieda kollektīvi, ilgi un gari par ceļu grantēšanu un žurku nograuzto labību magazīnas apcirkņos, bet lauku ļaudis bija izturīgāki un tika cauri bez tulznām sēdamā vietā. Valmieras darbaļaužu deputāti vēlētos iegādāties mīkstākus krēslus, bet neviens vēl nav noskaidrojis, kur dabūjama atļauja tādus pirkt — Rīgā vai Maskavā.

Beidzot ir pienācis tāds kā lielās dienas rīts, kad visiem jāceļas augšā. Ir vēl agrs. Pat kovārņi nav vēl izlīduši no pilsdrupām, neķērc pār vecajām liepām. Tikai trešās istabas pansionāri cits pēc cita sakustas, nokraukājas, izstaipās, nostutējas sēdus uz savām lažiņām. Tad stenē­dami velk bikses kājās. Viņus no miega urda neparasts kārdinājums — frīštiks, kas apsolīts lai iestiprinātos tālākām svinībām.

Tikai jubilārs vēl guļ, reizēm tā pazagšus iekrākdamies. Varbūt, pagāns, tikai izliekās — Lielpūslim iešaujas prātā. Ir jau vecs paradums, ka jubilāri jāmodina ar dziesmām.

—   Ko dziedāsim, lai viņš ceļas augšā?— Lielpūslis apvaicājas citiem frīštika gaidītājiem. Bez goda parādīšanas viņš necelsies. Nogaudosim to pašu No salda miega mosties. Vai tu, Ģeņģeri, piekriti?

Pansionāri zina, ka Ģeņģerim ir skaļākā balss saglabājusies un viņš to var izlocīt gan augstāk, gan zemāk.—

—   Kas man tur daļas!— atmet ar roku uzrunātais.— Ko liek, to daru. Tādi tagad tie laiki…

—   Ko domā tu, Jēkaupiņ?

—   Lai nu vēl kādu brītiņu paguļās. Viņam jau, nabadziņam, tā grūtā diena priekšā.

—   Ak debess, kāds muļķis!— Lielpūslis uztraucas.— Vējš jau pūš no kājas, bet grib vēl gavēt… Ar Dāvi nav ko runāt. Tup uz sava maisa, kasās un kladzina: Ko? Ko? Ko?

Bimbuļu Dāvi neviens neciena. Ar savu salmu maisu viņš pansionātā klejo no istabas uz istabu, guļ aizdurvēs, jaucas citiem pa kājām kā piektais ritenis. Drīz sakaitina pastāvīgos iemītniekus un tad viņu aizdzen tālāk. Pēc ārējā izskata viņš ir arvien nopietns, varētu pat teikt svēts vīrs, ja pats debesu Tiesnesis Dāvi Bimbuli par pārlieku biežiem traucējumiem nebūtu sodījis ar dzirdes atņemšanu un tādu kā kupri mugurā. Toties rokas viņam stiegras un stipras kā mūžamežu cirtējiem. Gadu desmitiem ilgi Dāvis ir baznīcas tornī šūpojis smago zvanu. Tas tolaik skanēja tik vareni, ka nevien pilsētniekus urdīja kājās, bet arī tālu, tālu augšup un pāri laukiem šo bim — bam varēja sadzirdēt.

—   Un tu, Fomka?— Lielpūslis neatlaižas.— Latviski dziedāt nemāki. Varbūt ko krievisku vēlies?

—   Lai dod krāsni! īstu krievu krāsni! Bez tās dvēseli izlaidīšu …

—   Atkal duraks!— Lielpūslis iesaucas.— Krāsns priekšā un pakaļā, neko citu nezin. Ģeņģer, dziedāsim mēs divi to svoloču vietā. Varbūt svētais Jevlampijs arī piebasēs.

—  Jāsāk ar garīgo daļu,— pieminētais cieti nosaka.— Ar lūgšanu …

—   Runā kā stulbiķis!— Lielpūslim zobi niez atkal iekost.— Tur neguļ tava svētā māte, bet vella puika bez kājām.

—   Svēto liec mierā, tu … nešķīsteni!

—  Ak štā gan! Nāc uz kulakiem! Tā izšķirsim, kurš tas nešķīstenis!— Lielpūslis pielec kājās.

Bet nav abi brašie cīkstoņi vēl ieņēmuši kaušanās pozicijas, kad pēkšņi ieskanas kāda balss:

No salda miega mosties, Nāc ārā čurāties! Šai jubilejas rītā Bez šņaba nerādies …

—   Labs tas darbiņš kas padarīts,— saka Miķelis, pats sev plaukstas sisdams. Viņš ir piecēlies pussēdus, atspiedies pret sienu un smīnēdams turpina:— Es jums pateicos, biedri pansionāri, par sirsnīgo un vienprā­tīgo suminājumu, par skaistajiem ziediem un siltajiem rokas spiedieniem. Jūtos dziļi aizkustināts. Kad noslaucīšu prieka asaras un piesprādzēšu kocenes, tūlīt dabūsit ko vēlaties. Šoreiz augstākas zortes šnabulīti.

Abiem cīkstoņiem noslīd rokas gar sāniem. Apmulsušie pansionāri izliekas, ka jubilāra pateicību nebūtu dzirdējuši vai pareizi izpratuši. Atsaucas tikai Jēkaupiņš, palīdzēdams Miķelim apģērbties:

—  Viņi jau visi gribēja dziedāt, bet pietrūka tās pašas vienprātības kā visur šajā grēku pasaulītē, kur ļaudis ķīvējas.

—  Tā gan,— Lielpūslis piebilst.— Mani neklausīja, tāpēc tā šmuce iznāca.

—  Tūlīt nomazgāsim,— jubilārs mierina.— Jēkaupiņ, draugs, pasaki Babas meitai, lai ienes mums to pirmās zortes desu luņķi ar ūdens kliņģeriem, ko vakar lūdzu nopirkt. Vai Sanai rublīšu trūkst? Lido šurpu dolariši, kroniņas, mārciņās un mārciņas no visām pasaules ma­lām. Te ir mana skapīša atslēga. Paņem tur divas smukākās pudeles un liec galdā. Biedri pansionāri, ieņemiet labākos plačus! Sāksim to šļuru.

—   Kur glāzes?— Lielpūslis lietišķi ievaicājas.

—  Tik daudz glāzīšu mums nav,— Babas meita Paula tūlīt atbild. Tagad viņa ir stājusies savas nelaiķes mātes vietā. Baba gandrīz visu mūžu nokalpoja pilsētas nespējnieku mājā par putras vārītāju un kārtības uzraudzi. Paulai ir spēcīgs lauku sievas augums, dūša un nags, lai iedvestu cieņu pret sevi arī visnepaklausīgākajiem.— Kas te valdības pansionātā veciem ļaudīm par dzeršanu? Ieķeriet tāpat no pudeles kakliņa, ar to pietiks,— viņa nobeidz un iziet gādāt par brokastu tēju, ko vāra no vasarā salasītām veselības zālītēm.

—  Tā tomēr nevar,— Lielpūslis tādam lēmumam pretojas.— Jev- lampijam smird mute. Dāvis siekalojas. Pieļurbās Dieva dāvanu. Dzer­sim no savām krūzītēm.

—   Dzeriet veseli,— Jevlampijs atsaucas.— Es to elles reibekli neaiz­tikšu. Desu gan.

Māla krūzītes ir tik vēderīgas, ka ar vienu pudeli nepietiek, lai tās piepildītu. Jāsajauc no abām konjaks ar viskiju. Miķelis pamanās ari šoreiz pirmais uzsaukt:

—   Biedri pansionāri, uz jūsu veselību pekas gaisā! Bliukš! Urā!

Vecie to tik gaidījuši. Izdzer elpu neatņēmuši, nokrācas, noplāta muti un jūt, ka garīgā veldze notek līdz pat nabai. Tad atģiedas, ka kaut kas jāuzsauc arī jubilāram. Bet krūželes tukšas, nekas nav sarunāts. Ērmots karstums izskrien pa visiem locekļiem, kāpj uz augšu, laužas galvā iekšā. Frīštika viesi aši paķer pa desas gabaliņam, uzrij to virsū, lai tik kāri iekamptais spiritus neizlido pa muti laukā. Viņi zina, ka nevienas zāļu tējas, ne dakteru drapes nevar vecās miesās izdarīt tādu jauku brīnumu.

—   Jēkaupiņ, nākamās divas galdā!— jubilārs pamāj savam atslēgas turētājam. Jauc atkal kopā. Šodien lai iet lebedig! Tukšā dūšā ar diegiem nav aršana.

Dūša aug līgodamās, pati ap sevi griezdamās, kad to pienācīgi iestiprina. Kad Jēkaupiņš streipuļo ar pudelēm, viņš neapšaubāmi izjūt, ka istaba ar visu kas tur iekšā, šūpojas, svaidās un grozās kā plosts pa krācēm. Plaukstas sažņaudz pudeles kā kādreiz grigalku. Galvā viena doma: tikai noturēties kājās! Lai neizblamētos, lai tie ņirgas nesāktu smieties.

Krūzītes nav vēl piepildītas, kad jubilārs jau sauc:— Uz manu nemirstību Šanā! Kružkām dibens gaisā! Bliukš! Urā!…

—   Vēl ilgus gadus, vēl ilgus gadus!— jubilārs turpina ar dziedamo rīkli pats sev novēlēt. Viņam pievienojas Lielpūslis, Ģeņģeris, Jevlampijs savā valodā: Mnogia ļeta!

Kad garīgais iestiprinājums ieņēmis savu vietu, Miķelis turpina:

—   Likteņa brā|i, pansionāri! Es jums kvēli pateicos par šo neaizmir­stamo brīdi. Debesīs vai ellē, arvien to pieminēšu! Bet nupat jau sāk griezties. Tā tam jābūt. Saule griežas ap zemi, zeme ap mēnesi un cilvēks pats ap sevi vai savu tuvāko. Jāsāk dancis. Jēkaupiņ, paķer ķēķī lielo pannu. Noliec to pie manas lažas. Es sitīšu bungas, lai kājas iet rakstā. Tūdaļiņ, tagadiņ, pastalnieki danco! Cits ar kurpēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām!… Es ar būt' līdzi lec's — man tie stilbi pušu!…

Divas koka kājas nelabi rībina pannas dibenu. Kāds dīvains spēks uzrauj stāvus apskurbušos večus. Pēkšņi viņi jūtas kā tā panna, ko kaut kas ciets, nedzīvs, bezjūtīgs spārda kā iegribas, sit ar aizmirstību, izdzen no dzīves nelaika kapā. Tagad šī panna, it kā no mēmuma atmodusies, kliedz, sten, vaid. Pastalnieki danco … Rokās cieši saķērušies, cits pie cita turēdamies, malā izmestie latviešu veči sper pirmos soļus kādā visiem pazīstamā ritmā. Bet ceļi ļodzas, grīda šūpojas, istaba griežas kā vilciņš pati ap sevi. Pirmais pakrīt Dāvis. Kā pa miegam viņš pussamaņa dzird baznīcas zvanu skanam Dievam par godu un sev par nelaimi. Uz ceļiem nostutējies, vecais zvaniķis grib lūgt Visuvareno atdarīt viņa ausis, bet domas sajūk, vārdi pazūd, viņš atkrīt kaktā kā mīkstā spilvenā. Aiz viņa uz grīdas smagi noveļas garais Ģeņģeris. Kā tie citi, tā es arī… ir viņa pēdējā skaidrākā doma.

Aiz tās viss pazūd.

Panna rīb, panna dārd, panna gaudo. Droši danco vairs tikai izkaltušie, saplaisājušie koka stubeņi, fabrikas brāķis. Kājās vēl turas, uz vietas mīdīdamies, Lielpūslis ar Jēkaupiņu.

—   Foršāk! Foršāk!— kliedz pirmais.

—  Živai! Živai! Droši pa krāci!— atsaucas otrais, Lielpūslim pie kājas pieķēries.

Panna dārd, dun, ierēcas kā zvērs sprostā. Viss tas ietinas dullā reibonī, kas reizē ceļ it kā spārnos un gāž kā putojošā straumē.

Tai brīdī atsprāgst durvis uz virtuvi. Tajās pavīd Babas meitas seja. Plaši atplesta mute, aiz brīnuma izvalbītas acis. Tādas kā izbailes, kā niknums, bet nevienas skaņas. Tikpat pēkšņi kā parādījusies, tā kārtības sardze pazūd aiz aizcirstām durvīm. Babas meita teciņus skrien uz direktora dzīvokļa pusi.

—  Gei, Fomka! Ko snaud kaktā ierāvies? Tagad tava reize parādīt, ko proti!— sauc Lielpūslis.— Parādi kā lec kazačoku . .. tāpat bez krāsns un ģevkas!

Fomka pacilātā omā nav divreiz lūdzams. Viņš grīļodamies saslienas kājās, ar abām plaukstām iesit pats sev pa stilbiem, lepni atmet galvu kā gailēns pirms dziedāšanas. Lai tie čuchnas redz kā krievu ļaudis prot dancot!

Koka stubeņi lēkā, panna rēc, Miķelis svīst. Fomka pietupstas, taisa pirmo brašo Iecienu, rokas sānos iespraudis … un smagi atkrīt uz muguras. Sasodīts! Viņš grib piecelties, sākt no jauna, bet kājas saļodzas, galva kā akmens, kas pēc varenā rībiena vairs neturas uz pleciem. Nāk virsū nelabums, rauj tā kā žagus, mutē saskrien kaut kas silts, riebīgi glums. Gan pāries … pāries — Fomka pussamaņā vēl mirkli iedomājas. Pēdējās skaņas, ko viņš uztver, ir kāda balss kas rēc, plaukstas sisdama:

Oi, oi! Tā tev nākās!

Nelien turpu kur nenākās!…

No nomoda darbiem miegā laisdamies, Miķelis jūtas kā no galvas līdz kājām pliks apcirpts Dieva jēriņš, kas viegli peld skaidrā brandavīna ezeriņā. Garīgais šķidrums patīkami kutina visu augumu kā pirtī uz lāvas, kad ar ķipi spēcīgāks gars uz ceriem uzmests. Te nu viņš plunčojas ar savām īstajām kājām un gaisā uzlido tik dzidri burbuļi, ka tajos var spoguļoties pat svētās jumpravas ar visiem eņģelīšiem. Bet kaut kur pamalē ducina tēvainis mellā mētelī. Klau, klau! Nupat tas bargi ierūcas:

—   Nu, nu, nu, svētais Jevlampij! Neesi zaķapastala! Krūti pret krūti! Tagad padancosim mēs pa mello mākoņu putru. Nu, nu, nu! Tā, tā, tā! Bliukš — blaukš! Bliukš — blaukš!. .. Tarr, tarr, tarr!… Žviks — žvaks! žviks — žvaks!… Brrr …

Varen zibeņo un rūc — nodomā Miķelis savā ezeriņā. Lai! Būs tīrāks gaiss . ..

Tad visu apņem noslēpumains klusums.

—   Lāsainie velli!— pēc brīža Šanagamites postažā nikni iešņācās Juri ja Marceviča balss.— Sagrāvuši, piegānījuši!… Tā jau paredzēju! Kas to samaksās?

—   Riktīgs līķu kambaris,— piemetina Paula.— Visi garšļaukus!

—   Smird kā nužņikā,— direktors papildina.— Cūkas, ne pansio­nāri …

—   Skāde jāmaksā Miķelim,— Babas meita dod labu padomu priekš­niecībai.— Viņš tos visus apdzirdīja. Lādītē viņam būs pa tumšo atsūtītie dolāri. Pats jau izlielījies. Pārmeklēsim.

—  Tad viņš jāuzmodina.

—  Tagad ne ar koku neuzmodināsi. Atslēgai jābūt tepat ķešā. Nu, pavelies uz sāniem, sātan! Nē, nav vis… Būs dullumā pazaudējis. Varbūt sprādzē aizmirsis? Kas tad tas? Lāde atlauzta!… Kāds pamanījies pirmais. Redziet nu pats, biedri direktor! Lai nesaka, ka mana vaina.

Jurijs Marcevičs vērīgi izčamda Šanagamitē saņemto vēstuļu, telegrammu, šādu tādu piezīmju žūksni. Dolāru nav, marku nav, kronu nav, bet varbūt kas politiski aizdomīgs slepus noglabāts. Par to direktoram jāatbild.

—   Izzagts,— Paula pieliek punktu.— Pats teica, ka esot.

—   Papīrus paņemšu pie sevis,— Jurijs Marcevičs nosaka.— Man jāzin, kas tur saskribelēts. Kad atmodīsies, nopratināšu. Tagad lai guļ, kur katrs kritis.

Pie āra durvīm kāds klauvē.

—   Lai uzgaida,— direktors pačukst.— Kas te par vazāšanos nepie­derīgām personām.

Patreiz viņš domā, ko iesākt ar tiem diviem dučiem desiņu, ko gaļas kombinātā tik vieglprātīgi nopirka. Tiem lopiem vairs nedos ne tik, cik melns aiz naga. Ledus kastes pansionātā nav. Atpakaļ tie neņems, tad sajuktu iegrāmatojumi. Bet Sarkanā Maija svētki jau pēc pāris nedēļām. Tad jādod, gribi vai negribi. Kombinātam ir ledus pagrabs. Vot kur galviņa! Palūgs lai uzglabā!

Klauvējieni atkārtojas. Kāds nelabais tur grib lausties iekšā? Padzīt!

Babas meita izskrien pārliecināties. Pēc minūtes viņa ir atpakaļ pagalam nobijusies:

—   Pats Liesmas redaktors …

—  Čort jevo poberī! Nu tā tik vēl trūka,— Jurijs Marcevičs nostenās.— Saki, lai čutočku uzgaida. Ielaid porūzī, bet ne tālāk. Saprati? Es tūlīt, tūlīt…

Ko lai tam okšķerim nu saka — drudžaini domā direktors, kājas smagi uz priekšu vilkdams. Vienu brīdi viņš jūtas pavisam samulsis.

Ja kāds līķu kambarī tai laikā būtu atmodies, aiz plānās dēļu starpsienas viņš dzirdētu šādu sarunu:

—   Zdrastu, zdrastu, biedri redaktori Vienmēr kvēli gaidīts, liesmaini cienīts, kaujnieciski sveikts mūsu pajumtē!

—   Paldies, paldies! Šoreiz nāku tieši pie jubilāra. Rets eksemplārs. Būsit jau lasījuši. Varens cīnītājs bijis par Padomju varu. Jāpagodina.

—   Praviļņo, tovarišč! Riktīgi, pavisam riktīgi teikts. Jāpagodina pēc nopelniem. Tikai žēl… ļoti žēl, biedri redaktor …

—   Vai kāda nelaime? Nomiris? …

—   Kur nu, kur nu! Tik traki vēl nav. Sākām tā agrāk no rīta. Jauki, biedriski, kultūrāli. Sagādāju vkusnuju zakusku visiem istabas biedriem. Šie mani slavina, grib celt gaisā. Tikai dukas drīz pietrūka maniem vecīšiem. Ap pusdienas laiku viens pēc otra saldi iemiga.Dus tagad kā Iļjiča klēpī… Jā, jā — pats jubilārs arī! Negribās traucēt, lai nesaskai- šas. Lūdza, lai es augstos viesus pieņemot viņa vietā. Tāpēc mēs, biedri redaktor, kādu brīdi pasēdēsim manā dzīvoklītī. Visu pārrunāsim tā sakot po dušām. Tur būs, es ceru, tikpat patīkami kā te. Vienmēr lūgts, vienmēr gaidīts …

Noklab ārdurvis. Priekšnams apklust.

—   Puikas, izguļas nu pamatīgi! Šonakt bez mūzikas. Rīt pirmais maijs. Tad pūtīs ar misiņa ragiem. Runās tā, ka nevienu nepārkrāksit. Mums jāmaršē veco boļševiku gvardē. Tūdaļ aiz Ļeņina jaunatnes.

Tādu ziņojumu 3. istabas pansionāriem nodod Nātrēnu Niksis. Viņš ir jaunienācējs, ieņem pie senčiem aizgājušā Fomkas lažiņu, runā kaujinieciski īsi un skaidri. Pēc oktobra revolūcijas, sarkanos strēlniekos ierauts, viņš aiz vecāku lepnības izraudzīto kristāmvārdu Nikolajs apmainījis ar Niksi, tā aizbāzdams mutes čomiem, kad tie āzēdamies viņu saukāja par cara krustdēlu. Pēc lielās dēkas Niksis paglābās neparastā izskatā — bez kreisās kājas, bez labās rokas. Staļina ķetnu vairīdamies, ilgi bija centies saviem spēkiem noturēties uz ūdens. Plašās Krievzemes ielās diedelējis tāpat kā citi latviešu invalīdi, līdz beidzot laimējies atgriezties dzimtenē, iekļūt Ļeņina pansionātā.

—   Kur tāda pavēle grābta?— Lielpūslis īgni atsaucas.— Ne Liesmā, ne sarkanā stūrītī nav manīta …— Viszinis jūtas aizvainots, ka te kāds viņu pārspējis.

—   Ir vai nav, priekšniecībai jāpaklausa. Ne visu var iepriekš izkladzināt,— Niksis cieti atbild.— Direktors man, vecam streļķim, uzdeva noformēt pansionāru gājienu. Grib, varbūt, lielos biedrus pārsteigt ar mūsu gvardi. Sarunā paši kā stāsies pa divi blakus. Es komandēšu: Soļos — marš!…

Niksis aizklibo pie laimīgajiem vecumdienu vadītājiem blakus istaba. Aiz viņa klusums. Lielpūslis nodomā, ka nebūtu gudri pretoties direktoram. Citi tāpat. Kad jāiet — ies! To gan atklāti nesaka. Tikai pie allaž paklausīgajiem eņģelīšiem aizvadītā Ģeņģera lažiņā kāda visiem jau apnikusi balss iestenās:

—  Oi, oi, oi!.. . Ai, ai, ai!…

Lažiņa čīkst bez atelpas. Kādreizējā Kokmuižas brūža puiša, Pūpēžu Gusta, smagais augums tusnīdams grozās no vieniem sāniem uz otriem. Viņš brauka gan vēderu, gan pavēderi, vaimanādams kā aizlauzts koks oktobra vētrās. Gribēties gribētos, bet ir kā tam taksim tuksnesī, kur nav neviena kociņa, pret ko kāju pacelt. Jātiek slimnīcā, bet tur ārstēšanās aste pāris mēnešus gara. Iegrūda viņu te.

Pūpēžu Gusts negaužas par Nikša ziņojumu.— Oi, oi, oi!. ..— Viņš vaid savu vaidāmo it kā dakteri saukdams. Te viņam pagalam nepatīk. Guļ veči kā tikko nolīsts līdums.

—   Ko streļķi zin no maija svētīšanas?— Lielpūslis beidzot nenocie­šas.— Viņiem jākaujas. Lai paprasa rtian. Cara laikos Der Mai ist gekommen esmu dziedājis, študentu ballēs bez biksēm dancojis. Ulmaņa valdībai auroju Lepno dziesmu …, lai aiz lepnības drīzāk lauž kaklu.

Tagad jādzied musu vecais zociķu maršs — nu, ka to sauca? Aha! Tumsības spēki mūs spaida un māc .. . Un mūsu piektā gada ziņģe:

Bet tev, tu varmāka uz troņa, Priekš tevis zobens mums ir

trīts . . .

Vai mākat izdziedāt?

—    Lielies gan tu kā riktīgs lielības pūslis — atbildes vietā Jēkaupiņš piemetina.— Nenoklausīties. Ne Studente esi bijis, ne ar zociķiem gājis, ne Ulmani blamējis. Tepat jau dzīvoji. Pazīstam no bērna kājas.

—   Pievaldi muti, diega mēteli! Vai tev kāds prasa, kas esmu bijis? Katrs pats par sevi zina vislabāk.

Lielpūslis izskatās it kā rūgtā rutkā iekodis. Viņa zināšana un vadīšana draud izčibēt. Ja tā, kas tad viņam daļas gar to pāros stāšanos. Lai rīkojas tas jaunieceltais komandieris. Viņš lūkos savu cieņu pacelt citā virzienā:

—    Kad jau mani tā pazīstat, tad būsit arī dzirdējuši, kas esmu par ģēģeri. Aizsargu laikā man bija varena divstobrene. Protams, ne polītikas taisīšanai, bet zaķu baidīšanai. Ko spēj plinte bez vīra veiklības? Pieci simti zaķu nogāzu vienā ziemā. Bieži divus ar vienu blīkšķi. Viss tas pierakstīts. Uzslavu dabūju.

\ — Oi, oi, oi! …— vecais brūža puisis, it kā aiz brīnumiem, atkārto savu vaidamo.

—    Esi gan bijis briesmonis, dzīvnieku slepkava,— Miķelis pieme­tina.— Tie garauši tevi iebadīs ellē …

—    Es … dzīvnieku slepkava!? Vai tev, vecais Miķeli, bēniņos viss kārtībā? Kad nomira mana sieva, es tā neraudāju kā tad, kad nobeidzās mans jakts suns! Jakts ir baronu, ministru un komisāru izprieca. Tikai tie nemāk šaut. Viņiem dzinēji piesien bukus pie priedes, zaķus pakar šņorītē. Arī tad vēl stulbeņi iedrāž skrotēs dzinējiem biksēs.

—    Kā tu pie tādas bises tiki?— Miķelis neatlaižas, Jēkaupiņu atbalstīdams.— Aizsargos uzņēma tikai namsaimniekus, lauksaimniekus un viņu dēlus.

—    Tāds nekad neesmu bijis,— Lielpūslis atvairās, vēl vairāk sadug- dams par savu neveiksmi. Gan viņš tiem abiem gudriniekiem atspēlē­sies …

Pirmā maija rīts ataust drēgns, salts, vējains. Pāri pilsētai izpletusies bieza, pelēka mākoņu sega. īstie valmierieši par to neuztraucas. Tāda ir mūsu zemīte. Tā sauktais Laika vecis ne pirmo, ne pēdējo reizi aizkavējas ar sauli, zaļumiem, ziediem, kas tik nepieciešami atmodas prieka un brīvības cīņu svētkos.

—   Pansionāri ir laikus kājās. Svinīgais gājiens paredzēts agrā stundā. Dienas vidū padomju (audis varēs atpūsties, iebaudīt katrs savu mielastu, sagatavoties pašdarbības vakaram, ko agrāk sauca par balli.

Ļeņina pansionāta pagalmā ap Juri ja Marceviča atnesto karogu drūzmējas veco boļševiku gvarde.

—   Kā aitu bars!— uzsauc komandieris, kad šķībie un greizie nevar labprātīgi sapāroties.— Tad jāstājas pēc augumiem. Garākie priekšgalā, vidējie — vidū, īsākie — pakaļgalā. Tu te un tu te! Švakākie lai turas pie stiprākiem, ja kur jāpaskrienas. Kas var, lai dzied. Urā jākliedz visiem. Lielpūsli, Jevlampij — stājaties blakus!…

Krievs tūlīt ieņem norādīto vietu, bet Lielpūslis mīņājas uz vietas. Sasodīts draņķis! Vai viņš nezin, cik smagi tie abi jubilejas dullumā kāvās un nav vēl izlīguši? Pēc tik bezkaunīgas pavēles viņš to komandiera ķēmu samaltu kaulu miltos, bet tepat stāv direktors, skatās visapkārt, glauž savu Iļjiča bārdeli un smaida par Nikša brašajām izdarībām. Pareiza izvēle! Kas cits ar tiem kraķiem tiktu galā?

—   Mums ar Miķeli sarunāts!— sevi glābdams, citam kosdams, iesau­cas Lielpūslis.

Miķeļa pagalmā nav. Tāds vecs, avīzēs izslavēts boļševiks! Kur palicis? Viņam pienāktos karogu nest — arī citi ieminas.

—   Atbrīvots,— komandieris strupi atbild.— Viņam nav kāju, mums nav stumjamo rateļu. Karogu nesīs direktors pats. Tas ir viņa dāvana pansionātam.

Veči apklust. Būs brīžiem jāpaskrien … viņš teica. Tad nu gan velsies tie gvardi kā pelavmaisi. Spēj tikai nošķūrēt no ceļa …

Lielpūslis tik stīvi aizvelkas uz norādīto vietu it kā ducis reumatismu būtu viņam pēkšņi iezīdies stilbos. Melnā diena — viņš nodomā — to­mēr paskriet vēl varēs brašāk par daudziem citiem. Kaut kur jātiek pirmajā vietā.

Uz pilsētiņas centra pusi ieskaņās ragu mūzika. Pūš skumji, ar salkanu iejavu, tāpat kā vecajos laikos. Tur sapulcēšanās vieta. Gvarde pēc komandas iziet sarkankarogotajās ielās. Lai padomju ļaudis skatās un brīnās, ko tie vecie vēl spēj, cik labi tie kopti un baroti Ļeņina saulītē, kādi kvēli kompatrioti ir kļuvuši ar sirdi un prātu.

Pansionāts apklust. Neviens nesten, nevaid, netoš, nekrāc, nekrēpā- jas, nelamājas. Ir tik kluss, ka vērīgi ieklausoties, var dzirdēt peli virtuvē uzmanīgi zem grīdas graužam. Gudra galviņa.

Bezkājis sēd savā lažiņā, ar muguru pret sienu atspiedies. Nu viņš beidzot ir viens. Gluži viens, pats ar sevi, ar savām domām, ar savu raibo mūžu. Pirmajā brīdī tas liekas kā brīnums, kam grūti noticēt. Kāda vēl neskaidra, tikko dziļumos tverama nojauta tomēr bez vārdiem pačukst, ka kaut kas liktenīgs ir nobriedis, pavisam tuvu pievirzījies.

Te nu ir tava ceļa gals, vecais bezkāji — murmina kāda balss. Šodien tu esi pagātnes ēna, neaprakts mironis, kam nav vairs kur tālāk iet, ko darīt. Malā izmests, jaunības sapnī un izraudzītā dzīves uzdevumā vīlies, pats sev apnicis, no sevis sabijies, rītdienu pazaudējis… Kāda jēga tad dzīvot?

Cita balss kaut kur dvēseles dzijumos pretojas: Viens mūžs nav ceļa sākums ne gals, tāpat kā viena vasara nav koka sākums un gals. Vilties ir zaudēt tikai maldus, atzīt savu kļūdu ceļā uz patiesību. Tā katrs zaudējums kļūst par guvumu un sava jēga ir katram mūžam līdz pēdējam elpas vilcienam. Tāpēc jādzīvo …

Jādzīvo … bezkājis domā tālāk. Bet dzīvot var dažādi. Katrs jau kaut kam dzīvo: sev, savam darbam, savam tuvākam, šķirai un partijai, tautai un tēvzemei, mākslai, zinātnei, visai cilvēcei un … kam vēl? Kam vēl nepieciešama labvēlība, palīdzība, draudzība? Vai uz šīs zemes dzīvo tikai cilvēks?

Kāds dīvains mezgls, nekad agrāk prāta neskarts, apziņas nerisināts, pēkšņi pats izris kā nogatavojies kastaņa kodols no biezas, dzeloņainas čaulas. Ir! Ir vēl kas vairāk kam dzīvot! Tie ir vienas un tās pašas dzīvības straumes bezskaita veidoli, kas visi peld ciešanu okeānā, savas vainas neapzinādamies, nekādu glābiņu no debesīm vai elles negaidī­dami. Zāle slāpēs izkalst, koku loka vēji, rupja roka norauj puķei ziedu, smaga kāja samin čaklo skudriņu. Cilvēks bez kādas nepieciešamības — tikai savam priekam un atpūtai, kā viņš saka — moca tārpus, iznīcina zivis un sauc to par makšķerēšanas sportu. Cietsirdīgi vajā un slepkavo skaistos meža iemītniekus — putnus un dzīvniekus, savos medību prie­kos bezjēdzīgi vairodami ciešanas, no kurām paši grib atpestīties ar sava Dieva iedomāto žēlastību, kuras nekur nav …

Aiz loga rūtīm kaut kas iegrābās. Laukā sāk pamazām līt. Dīvainā doma par zvērcilvēku pārtrūkst. Tās vietā kas ass iedzeļas sirdī un smadzenēs. Kāda nelaime! Kā nu samirks nabagie likteņbrāļi sadilušajos mētelīšos, vai vecajos vamzīšos ierāvušies… Apskaudīs sausā pajumtē palicēju …

Rūtis apklust. Bezkājis atgriežas pie sevis. Vai tagad nebūtu pienācis īstais laiks norēķināties par savu ilgo, raibo mūžu — viņš domā. Kam tas dzīvots? Kas sasniegts? Kur bijuši maldi, kur patiesība?

Cik savādi: pats to nezinādams un negribēdams, viņš gadu desmitos, dažādās varās un cilvēkos nekad nav dzīvojis pats sev. Tikai tagad, sevī dziļāk ieskatoties, tas pēkšņi atklājas kā burvju spogulī. Nav dzīvojis arī savam tuvākam — ģimenei, kā māca kāds pravietis. Kā pratis un spējis ar saviem sīkajiem spēkiem un šaurajām zināšanām, viņš ir dzīvojis kādam lielākam, plašākam spēkam, kas solīja vairāk par sugas turpinā­jumu. To sauca par strādnieku šķiru. Daudz netaisnības un pazemo­jumu izcietusi no tiem, kam vara un viltus, šī vienādas taisnības cīnītāja ar saviem skaistajiem brīvības, brālības un vienlīdzības ideāliem solīja radīt tādu sabiedrību, kurā visi cilvēki būs laimīgi. Kā izslāpušais lai netic, ka avotā ir ūdens? Viņš jau kopš bērna kājas bija viens no tiem izslāpušajiem sadzīves pabērņiem, kas ticēja un dzīvoja taisnības uzvarai.

Dzīvot — tas nozīmēja cīnīties. Mācīti ļaudis to bija novērojuši dabā un pilnā mērā attiecinājuši uz cilvēku dzīvi. Strādnieku rindās iedami, viņi rakstīja gudras grāmatas, teica aizraujošas runas, organizēja, vadīja. Lai kā gribēja, to nespēja bodes zellis. Savā cīņā viņš apvilka jokdara masku — Miķelis Amālijās dēls ar daudziem tituliem un ordeņiem kļuva par pārdrošnieku, kas it kā ar ušņu durkli uzdūra liekulīgo mietpilsoņu, baznīcas kalpu, vēlāk arī karjēras biedru slēptos augoņus.

—   Āksts! Plānprātiņš! Nav nopietni ņemams!— pukojās cietušie.

—   Malacis!— priecājās sveikā izgājušies.— Parāda tumsas darbus kā spieģelī. Mūsu Pūcesspieģelis …

Bet kas ar to sasniegts?— bezkājis turpina sevi pratināt. Apspiestā šķira ir uzvarējusi, bet piekrāpta. Vara nepieder viņai, bet bruņotai diktātoru saujiņai, ap kuru krājas jauna, priviliģēta virsšķira, jauna netaisnība cilvēku sadzīvē, ko dēvē par komānismu. Kapitālisms nav iznīcināts — to pārņēmis viens visspēcīgs kapitālists-elks, ko sauc par Valsti. No tās strādnieks neko nedrīkst prasīt. Visi skaistie brīvības, brālības un vienlīdzības ideāli ir nodoti, aizmirsti. Aiz liekulīgām miera frāzēm aug drudžaina bruņošanās pasaules iekarošanai ar atomu nāvi. Kaut kur ir izdarīta liktenīga kļūda, ko nedrīkst atkārtot…

Lietus pieņemās. Šad tad tas sajaucas ar kūstošām sniega pārslām, kļūst par slapjdraņķi, ko vēja šaltis purina no kokiem, sagriež virpulī, sviež logā. Bezkājis piever acis. Viņam liekās, ka pārslas ielidojušas istabā, lēni kusdamas sūcas aiz apkakles, rit uz muguras un krūtīm saltās strūkliņās… tāpat kā tiem tur laukā. Augums nodreb, acis atvērās.

Kas ir šī liktenīgā kļūda, kurai ziedotas tik daudzas skaistas, vērtīgas dzīves? Vai tās nav cīņas par labāku, taisnīgāku sabiedrības iekārtu, aizmirstot cilvēku, kas šādā iekārtā dzīvos? Vai bojāts vīns kļūst gardāks, kad to pārlej jaunā, tīrā mucā? Nē, tas sabojā arī mucu, padara sev līdzīgu. Vai ar cilvēku un iekārtu — valsti, kurā viņš dzīvo, nav tāpat? Ja tā, tad pāri sabiedriskās čaulas nobriedušajiem paplašinājumiem jāsāk cīņa par augošo kodolu — par dzīvo cilvēku. Uga, grūta cīņa par arvien taisnīgāku, pilnīgāku, labvēlīgāku cilvēku, kura apziņā kādreiz vairs nebūs atšķirības starp tu un es, kas sīko asniņu un nevarīgo kukainīti sajutīs kā daļu no sevis dzīvības un ciešanu kopīgā ceļā . ..

Vecais ākst, tu atkal aizsapņojies!— kāds griezīgi ieņirdzas smadze­nēs. Nekas neattīstas! Kā sākumā bija, tā ir un tā būs no mūžības uz mūžību … Kur šie vārdi bija dzirdēti?

Nebīsties, sapņotāj!— rāma, dzidra balss mierina, kā vēsa rasa pieskardamās iztvīkušam ziedam. Sapnis var būt nevien skaistāks, bet arī īstāks par īstenību. Bezrimas pārveidībās slēpjas bezrimas attīstība. Tā ved uz kādu tālu ciešanu izlīdzinājumu, esmes attaisnojumu.

Patiesi — doma pati bezkāja smadzenēs risinās tālāk — bez tāda attaisnojuma viss te būtu brutāla, mokpilna bezjēdzība, kādu savā izpausmes plānā varētu uzņemt tikai rūdīts zadists, elles Dievs, ja tāds atrastos. Radīt pasauli ar bezskaita dzīvības nesējiem, lai tie cits citu saplosītu un aprītu tikai tāpēc, ka citādi tie nespētu dzīvot — pamatot dzīvības iespēju uz savu radījumu nemitīgām ciešanām — vai tas nebūtu smags noziegums, par ko neviens bezvainas cietējs briesmīgo Meistaru nespēj saukt pie atbildības. Baznīcas sauc viņu par žēlsirdīgu un taisnīgu, pavēl šo despotu lūgties, bīties un mīlēt, kaut gan cilvēks nespēj mīlēt to, no kā viņš bīstas, un nekad nebīstas no tā, ko viņš mīl. Un vai tad, godīgi atzīstoties, nav tā, ka pat vissvētulīgākie sludinātāji un vismāņticīgākie lūdzēji, Dievam mīlestību piedāvādami, īstenībā savu suni un kaķi mīl vairāk par viņu? Labvēlīgais cilvēks būs brīvs no liekulības.

No kurienes tādas domas? Tādas balsis un atbalsis? Vecais bezkājis veras sevī kā brīnumā. Kur gan citur kā viņā pašā tās neapzinātas ilgi augušas, briedušas, kļuvušas spārnotas un tagad pa pašapceres klusuma spraugu laužas uz āru, kārtojas cita aiz citu.

Kā modināt labvēlīgo cilvēku? Kā pietuvoties viņa dvēselei, kad tā salta un cieta kā akmens, vai aizvērusies kā zieds smilšu vētrā? Ar tukšvārdu nožēlu? Ar liekulīgu līdzjutību? Ar priesteru dogmu spredi­ķiem vai atpirkšanās grasi? Nē — cilvēkā ir kaut kas, kas agrāk vai vēlāk zeltu nemaldīgi atšķir no piejavas. Ir tikai viens ceļš, viens spēks — no sirds izaugusi, prātā nostiprinājusies, par drošu apziņu pārvērtusies labvēlība, ko gaida cilvēks un līdz ar viņu visas dzīvības izpausmes. Ak, kā gribētos mūžu vēlreiz izdzīvoti … Protams, tas vairs nebūtu Šanas Miķelis, kas āzēdamies atklāja sabiedrības netīrumus, bet pavisam cits cilvēks …

Cits cilvēks… doma pati risinās tālāk. Vai ir noticis brīnums, kāds kādreiz esot atgadījies uz Damaskas ceļa? Nē! Mūsu laikos brīnumi vairs nenotiekot. Tātad tas varētu būt tāpat kā ar kāpuru, kam dabas likuma noteiktā brīdī jāpārvēršas par tauriņu. Vai kā tas ir ar cāli, kas savas šaurās, tumšās pasaules čaulu pāršķēlis, pēkšņi ierauga plašo, gaišo pasauli…

Smagi iečīkstēdamās atveras pagalma durvis. Pār slieksni klupdami, istabās iestreipuļo līdz ādai salijušie gvardi. Ejot īgnas balsis jaucas cita ar citu:

—   Sasodītie maijinieki!— Kas viņus dīda tā ālēties!— Drīz vairs nepietiks ar dzīvajiem — dzīs miroņus no kapiem laukā!— Un zīdaiņu gvardei pavēlēs laimīgo bērnību slavināt!…

Dusmu plūdumā iežvadzas smiekli.

—   Ko jūs te rūgstait kā putras katli!— Lielpūslis apsauc neapmieri­nātos, savu gumijas mēteli naglā pakārdams:— Vai dzīvi nepārnācāt? Tikai četri ķeburi novēlās ielas malā. Vai tas ir daudz? Paši redzējāt, ka tos divus no ceturtās rūmes un mūsu vaimanātāju pievāca sanitāri. Diega mētelis Jēkaupiņš palika turpat aiz krūma tupot.

—   Un neviens viņam nepalīdzēja tikt mājās?— bezkājis ievaicājas.

—   Kas tādā lietū ies ap citiem piņķēties? Tikko mūsu gvardi tika runātāju kastei garām, tie palekšus vien diedza atpakaļ uz pansionātu,— Lielpūslis paskaidro.— Lai vīriņš atpūšas, gan jau pats pārnāks.

—   Bet tad nu mala gan kā ar vēja dzirnavām,— iebilst vēl kāds neapmierinātais.— To pašu varēja pāris vārdos pateikt un tautu nemērcēt.

—   Kas tad tā būtu par runu?— Lielpūslis brīnās.— Vai tas mutīgais biedrs no Rīgas neteica skaidru patiesību? Kas bija tā buržuļu Latvija? Viens nabagu un parazītu pagasts no Valkas līdz Liepājai! Ko tur prātīgs cilvēks varēja iesākt? Kādus fabriķus uzbūvēt, kā naudu taisīt un darbu dabūt? Visur sētiņas apkārt, kulaki un kukuļu ņēmēji priekšā … Tagad mūsu Dzimtene ir no Rīgas līdz Vladivostokai, no Archangeļskas tundrām līdz Taškentas tuksnešiem … un būs vēl tālāk. Visur darbu pa pilnam, trūkst tikai darītāju. Procenti arvien kāpj uz augšu — visi ir laimīgi…

Kāds iekrekšķinas, kāds iesmejas, kāds norūc: Blēdis…

Lielpūslis turpina:

—  Tāpat tas resnais garnizona palkavnieks ar tiem daudzajiem medaļiem neko nesameloja. Vai mazā latviešu tautiņa kādreiz ir bijusi tik droši apsargāta kā tagad — varenās krievu tautas un viņas neuzvara­mās Sarkanās Armijas varoņu aizmugurē? Vai par to viņš nevarēja prasīt padevību un pateicību? Spriežait paši!

—   Kad vilks jēru aprijis, jērs vairs nespriež,— atrūc vecā boļše­vika — bezkāja balss.

—   Un vai to svētku mielastu, ko mūsu saimniece patlaban liek galdā, jūs gribējāt nenopelnītu baudīt?— Lielpūslis neatlaižas, gribēdams sev paturēt pēdējo vārdu bez iebildumiem. Viņam laimējas.

Mielastā katrs saņem divas desiņas, četrus nemizotus kartupeļus, vienu taukmaizes riciņu un krūzīti nenokrējota piena.

—   Ech, kā nu derētu kāds špukteris pēc tik dullas izskriešanās!— ve­cie gvardi sūkstās.— Kauču pa špicglāzītei ar ko slapjās muguras sasildīt… blaktis no plaušām iztramdīt…

—   Miķeli, tev droši vien būs kāda lāse pēc tās trakās jubilejas uzglabājusies!— uzsauc Lielpūslis.— Neknauzerējies! Cel galdā!

Bezkājis nekad nav bijis no taupīgajo mājām. Nekas tāds viņam nav uzglabājies. Ja arī būtu, Jurijs Marcevičs vairs neļautu izsniegt. Toreiz visus vainīgos par trakošanu sodīja ar vienu gavēņa dienu, vienu darba dienu un kopīgu samaksu par salauztiem priekšmetiem. Turklāt uz jubilāra sirdsapziņas nogulās divas nāves. Mazā Ļeņina paāzēšanai domātais joks bija kļuvis par dziļu lūzumu bezkājī pašā.

Tukšinieka paskaidrojums Lielpūsli neapmierina. Nu ir viņa reize atspēlēties.— Kad tā tās lietas, tad pēc likuma un taisnības tās svētku desiņas tev, Miķeli, nemaz nepienākas. Nekur neesi bijis, neko neesi nopelnījis. Tupēji pie savas tukšās dolāru kastes. Biedri pansionāri, mēs varam tās desiņas savā starpā izlozēt.

—   Nav vajadzīgs!— pretvalstiskais elements aizsteidzas ar atbildi citiem priekšā.— Es tās labprāt novēlu mūsu kvēlākajam patriotam, biedram Lielpūslim.

Pansionāri izbrīnā saskatās.

—  Tad nav ko niekoties,— izredzētais desiņu ēdājs viņiem paskaidro.— Katrs var darīt ar savu mantu ko viņš grib. Paldies!

—   Biedrim taisnība — bezkājis vēl piemetina.— Manā lādē nebija neviena dolara. Nelonēja atlauzt.

Pie kopīgā galda nepiegājis, desiņu dāvinātājs ciešāk piesprādzē savus stubeņus, tad klusēdams izģeņģerē laukā. Kārdinājums uz galda pie šķidrām putrām pieradušajiem pansionāriem ir tik liels, ka izgājējam viņi nepiegriež nekādu vērību. Var jau cilvēkam šā tā atgadīties.

Uz diviem kruķiem padusēs balstīdamies, izgājējs stubeņo pa tukšo ielu. Slapjdraņķis valmieriešus ir sadzinis sausās pajumtēs. Stubeņotājs lēnām virzas pa maijinieku nomīdīto ceļu. Nav jau tālu līdz jaunceltās pilsētiņas nomalei, kur laukuma vidū rēgojas pamesta tribīne, guļ kārtsgalos slapji, noļukuši pāris sarkano karogu. Vējš purina krūmu pudurus, loka bērzu kailos zarus, sit asas lāses sejā. Reižu pa reizei acis izslaucījis, bezkājis vēro apkārtni. Pievākts vai pamests? Kā viņi te steigušies, lai glābtu katrs savu ādu! Šur un tur nomesti samirkušie papes plakāti ar lieliskiem, gandrīz svētiem partijas saukļiem. Nost! … Nost apspiedējus, imperiālistus … Lai dzīvo!… Lai dzīvo visu mīļotā Māte — Partija! … Mēs apliecinām bezgalīgu uzticību Iļjiča lietai! … Citur guļ dubļos iemītas sarkanās papīra fladziņas, ar kurām skolēni vicinājuši savus liesmainos sveicienus. Bet kur ir viņš?

Meklētāja skats apstājas pie bieziem krūmiem apauguša grāvja. Tur, gabaliņu atstatu, līka, kādreiz apzāģēta, vītola stumbra aizvējā saknupis kaut kas pelēks. Akmens vai cilvēks?

Stubeņi iečīkstas, kruķi aizcilājas uz vītola pusi. Vēl daži soļi tuvāk un … patiesi! Tur sēd pazudušais Jēkaupiņš! Dzīvs vai miris?

—   Klau', draugs! Ko te dirni? Kas tev kaiš?

Lielais pūpēdis sakustās. Cilvēks uz kruķiem un stubeņiem dzird nevarīgu atbildi:

—   Piekusu. Uznāca sirds vājums. Atpūšos. ..

Pēc brīža Jēkaupiņš pieceļas. Viņš ir pagalam slapjš samircis, tikko noturās kājās. Divi cilvēki klusēdami saprotas. Bez liekām žēlabām, bez rūgtiem pārmetumiem, viņi nostājas blakus, saķeras plecu pie pleca, ar kruķiem nodrošinās pa labi un kreisi, tad pagriežās uz pansionāta pusi. Ja kāds novērotu šo neparasto gājienu divātā, viņš droši vien labsirdīgi pavīpsnātu, sevī nodomādams: tie velti nav mūžu nodzīvojuši. Vismaz tikdaudz iemācījušies, ka grūtībās jāturās cieši kopā …

Pēc daudziem atelpas apstājieniem atgriezušies pansionātā, abi draugi tūda] pamana,ka tur noticis kaut kas nelāgs. Mielasta dalībnieki valstas pa lažiņām kā lazaretē. Viens iestenas, otrs ievaidas, trešais klusēdams brauka vēderu. Sasodītas graizes!. ..

Kaktā ieskanas pazīstamais:— Oi, oi, oi!…

—   Vai slimnīcā nepieņēma?— līdzcietīgi ievaicājas bezkājis, uz savas lažiņas atkritis.

—   Izčamdīja. Esot zīmulētājs. Kas tas ir?

—  Tāds, kas izliekās. Tu velti vaimanā. Tepat būs jāpaliek.

—   Duraki! Aizbēgšu. Te nebadošos.

Istabā ienāk Jurijs Marcevičs. Saņēmis priekšniecības uzslavu par veco boļševiku gvardes dūšīgo, teicami noformēto gājienu, viņš ir ieradies brašajiem maršētājiem izteikt savu atzinību par padomju ļaužu patriotismu. Tā nu ir atgadījies, ka atzinības vietā šoreiz iezagusies tāda kā līdzjūtība, kā drošinājums:

—   Paciešaities! Paciešaities! Tas no piepūlēšanās… Drīz pāries. Lietainā laikā tā atgadās … zems spiediens. Man arī nelaba dūša, spiež pakrūtē. Jāsaturās! Atnāks saimniece ar drapītēm — kā ar roku atņems. Vajadzēja iet lēnāk … bet tad aplausu būtu mazāk. Gvardiem viss jāpacieš. Par šo nieka nelabumu tālāk neplukšait. Lai pilsētā nesāk apšaubīt mūsu labo slavu.

Babas meita kavējas. Lielo rīcineļļas pudeli aptiekā nevar piepildīt — šī prece patlaban izgājusi, vietā meklē kādu citu glumu eļļu. Direkto­ram kļūst neveikli ilgāk gaidīt.

—   Nu nesteni, nesteni, biedri Lielpūsli!— viņš īgni izmet.— Tu tas dūšīgākais, bet locies kā tārps. Paldies jums visiem par centību! Būs jau labi…

Direktors aiziet blakus istabā gvardus mierināt. Lielpūslim tiešām klājas visgrūtāk. Nav jau pansionātā mazie bērni, ka nezinātu, no kā tās graizes. Četras desiņas ir vairāk nekā divas… Vēders, kam ar tām jācīnās, ir katram tikai viens.

Palīdzējis Jēkaupiņam novilkt slapjo kamzoli, bezkājis vēlreiz tver kruķi. Viņš noliecas pār galdu, ar brīvo roku satver savu neizdzerto piena krūzīti, sniedz to Lielpūslim:

—   Salds piens tādos gadījumos līdzot…

—   Nieki!— stenētājs atcērt.— Tava vaina, ka man te jāmocās! Laikam zināji!… tāpēc atteicies.— Balss skarba, dusmu pilna. Krūzīte tomēr iztukšojas.

Pasniedzējs netaisnojas. Viņa vietā atsaucas aizvainotais gvardes komandieris:

—   Neklausies, Šana, to muldoņu! Tāda ir pasaules alga. Mani arī taisa par līdzvainīgu. Pats pavēlēja skriet gar tribīņu. Pats desiņas sapūdēja. Ilgāk to necietīsim! Viss jāceļ gaismā …

—   Lai paliek,— uzrunātais atbild.— Esmu atradis citu recepti.

—   Kā tad tu domā ļaunos bezkauņas uzveikt?

—   Slēgt atkal un atkal ar labvēlības atslēgu tik ilgi, kamēr kauna durvis atvērsies, labvēlība atsauksies. Ir daudz, daudz ko slēgt un klauvēt. Laimīgs, kas spēj tā mūžu piepildīt…

—   Jefiņš!— Niksis Nātriņš iesmejas.— Karā neesi bijis. Naidniekus ar paijām neuzvar.

—   Negribu uzvarēt. Gribu palīdzēt. Kādreiz tālā nākamībā, ja šī Zeme nesairs putekļos, uz tās nebūs ne uzvarēto, ne uzvarētāju. Būs brīvi, laimīgi cilvēki, kas dvēseles labvēlībā sapratīsies cits ar citu, ar visu dzīvību ciešanās un priekā … Tā būs! Tā būs! …— bezkājis iekvēlojas. Jauna liesma ir iedegusies viņa gurdajās acīs.

—   Vientiesis … Niksis nopūšas.— Paradīzes sapņus esam jau izsap­ņojuši … un aprakuši.

—   Tomēr viņam ir taisnība!— Jēkaupiņš atsaucas.

Istabā bridi iestājas domu pilns klusums.

Šanas Miķeļa tur vairs nav. Viņa izskatā gultā sēd cits cilvēks.

otras gramatas saturs:

 Divi dezertieri 5

Četri pakārtie 11

Trako mājā 16

Maišelnieki un sarkanie velli 21

Sarkano profesoru skolā 28

Maitu putna ligzdā 39

Ceļā vilku bedres 48

Revolucionārais tribunāls Valmierā 59

Pēc plāna un grafiķa 66

Asiņainā Rīga 76

Jaunas dzīves rītausmā 83

Vienpadsmit šāvieni . 86

Par ko tas viss? 90

Ermoņiku Polis un nabagu gaviļu svētki 95

Liela brēka — maza vilna 101

Brīnumārsts Slapjums 106

Naudigā ellē 112

Pliko paradīzē 119

Gangsteru klubs 123

Apslēptās bagātības 127

Kāzas Strenčošanā 133

Viesis no citas pasaules 140

Nakts Gambijā 144

Skaistumkaralis un Miss Čiekurkalns 150

Tarzāna jubileja 155

Citi sola — es dodu 160

Pazaudētais prāvošanās prieks 166

Divreiz atklātā 171

Miķelis augstākā sabiedrībā 176

Apgāztā ellē 185

Labais un ļaunais — vai kas cits 190

Oliņa pučs 194

Varoņi vai noziedznieki 199

 Divi dezertieri 5

Četri pakārtie 11

Trako mājā 16

Maišelnieki un sarkanie velli 21

Sarkano profesoru skolā 28

Maitu putna ligzdā 39

Ceļā vilku bedres 48

Revolucionārais tribunāls Valmierā 59

Pēc plāna un grafiķa 66

Asiņainā Rīga 76

Jaunas dzīves rītausmā 83

Vienpadsmit šāvieni . 86

Par ko tas viss? 90

Ermoņiku Polis un nabagu gaviļu svētki 95

Liela brēka — maza vilna 101

Brīnumārsts Slapjums 106

Naudigā ellē 112

Pliko paradīzē 119

Gangsteru klubs 123

Apslēptās bagātības 127

Kāzas Strenčošanā 133

Viesis no citas pasaules 140

Nakts Gambijā 144

Skaistumkaralis un Miss Čiekurkalns 150

Tarzāna jubileja 155

Citi sola — es dodu 160

Pazaudētais prāvošanās prieks 166

Divreiz atklātā 171

Miķelis augstākā sabiedrībā 176

Apgāztā ellē 185

Labais un ļaunais — vai kas cits 190

Oliņa pučs 194

Varoņi vai noziedznieki 199

Rožaino aceņu laikā

Atdzimšanas dziesma

Strādnieku svētki

Lielais kārdinājums 223

Gandrīz karalis Kārlis pirmais 230

Gūsteknis Rīgas pilī 237

Poch|obkina savkozis 243

Sarkano vagonu rindas 253

Bruņā mera laika

Brūnais mēris Valmierā •263

Ķēvīt, mana svilpastīte 270

Brīves saliņa 277

Dullo dunduru laikā

Sarkanie atbrīvotaji atgriežas 289

Žīdu Dāvja pilī 299

Dzīvības un jaunības noslēpums 308

Neapmierinātie 314

Tautas tiesā 325

Pa Ļeņina ceļu 334

Pirms pastardienas 347

Vēstule pēc pastardienas 354

Jubileja Šanagamitē 359

Labvēlīgais cilvēks 372

.

Cik šajās gramatās patiesības, cik izdomas? To vairs nepateiks neviens. Bet galvenais ir patiesība: Sanas biedrība bija un tai šāds priekšnieks bija, raibu raibos titulos nosaucies. Patiesība apaugusi ar leģendām, bet arī leģendās ir patiesība.

Ja tā godīgi —«meli» ir jau grāmatas pašās pirmajās rindās, kurās vēstīts, ka Lielbrenču pusmuižas pirti ganei Amālijai — Rozālijai piedzimst puika, kuru nokrista par Miķeli, jo las notiek Miķe|a dienā, ka tas ir arlaulībā dzimis bērns.

Kāda ir patiesība?

Grāfam, Virsaitim un vēl daudzos citos titulos vēlāk sauktajam Sanas biedrības priekšniekam ir tēvs Mārcis Konrāds (1851 —1932), matēs vārds ir Liene, meitas uzvārdā Eliāss (1857—1923). Viņi laulāti Valmieras baznīcā 1881. gada 7. februārī. Un šajā laulībā piedzimst pieci bērni: Kristīne (1882), Anna (1886), Kārlis (1889), Rūdolfs (1897), Elza Alise (1900). Un nevienam no šiem pieciem nav tālāka dzimtas turpinājumā!

Grāfs, īstajā vārdā Kārlis Konrāds, nav dzimis ne Miķeja dienā, ne pirtī, bet 1889. gada 17. decembri pulkstens piecos no rīta Valmierā, Pārgaujā, Eliāsa mājā. Tā pieder mātes brālim Augustam Eliāsam. Puikam tajā paiet bērnība, jaunības gadi. Majas īpašnieks kļūst par viņa krusttēvu. Kārlis mācās Valmieras draudzes skolā. Viņa darba gaitas sākas krusttēva sīkpreču veikalā. No 1919. gada līdz 1944. gada 24. septembrim Kārlis Konrāds ir Jaņa Dūņa grāmatniecības uzņēmuma darbinieks: vispirms strādnieks, vēlāk galvenais grāmatvedis, saukts par Priekšnieku. 1944. gada septembri šīs ēkas — grā­matnīca un tipogrāfija — nodeg. Kārlis Konrāds turpmāk dzīvo pie savas māsas Annas Jēkabsones Valmierā, Grāvju ielā 3. Sī māja, tāpat ka par Eliāsu maju sauktā, Mazajā Stacijas 11, saglabājusies. Vēlāk viņš ir uzskaitvedis Valmieras gaļas kombinātā, līdzīgā darbā arī rūpkombināta apavu darbnīcā, barakveida celtnē Rūpniecības un Zvaigžņu ielas stūrī, šīs ēkas vairs nav, bet no 1958. gada rudeņos strādā Krustpils cukurfabrikas biešu pieņemšanas punktā Valmierā, pie dzelzce|a stacijas. Līdz tai traģēdijai. Bet līdz tai — liela, raiba šanošana!

Kā, kad radās Šanas biedrība? Par tās sākumu uzskata 1910. gadu, to izveidoja grupa Valmieras jauniešu, galvenokārt veikalu kalpotāji, kuriem patika bohēmisks dzīves veids un bija prieks un spēja «paķert uz mušpapīra» toreizējos Valmieras varas vīrus, lai pēc tam par izāzētajiem pie alus glāzes krietni izsmietos. Sakumā šis pulciņš saucies —«Jaunības vilnis», bet drīzumā pārdēvējies par Šanas biedrību. Tās dibinātājos bijis arī vēlākais Valmieras pilsētas galva un Saeimas deputāts Eduards Radziņš, grāmatnieks Jānis Dūnis, veikala darbinieki Kārlis Konrāds, Pēteris Ķepītis, Kārlis Priede, noliktavas pārzinis Jēkabs Dzērve, mehāniķis Roberts Māliņš, kasieris Jānis Freidenbergs, literāts, vēlākais grāmatas «Latviešu Pūcesspieģelis» autors Jānis Kārkliņš, provizori Edgars un Arnolds Krēsliņi, vēl citi, ari gleznotājs Eduards Brencēns, pēc kura zīmējuma tika izgatavots biedrības karogs. Tas gan Radziņa dēla kristības sašmucēts un aizsūtīts uz Rīgu Dancigera firmai iztīrīšanai, bet tur pazudis. Biedrības puiši nebija truli dzērāji, bet gaiši, gudri cilvēki, to spilgti liecina arī viņu sejas fotoattēlos, ar darbu, talantu viņi izvirzījās dažādās jomās, bet nezaudēja šo Dieva dāvanu — humora izjūtu. Par biedrības priekšnieku ievēlēts valmierietis Kārlis Konrāds. Valmiera ir un paliek šīs biedrības galvaspilsēta, tās filiāles — Cēsīs, Limbažos, Rigā, Strenčos, vēl dažā pilsētā, arī Maskavā.

Unikāla biedrība! «Nekādi noteikumi un ierobežojumi nav jāraksta uz papīra. Nekādi statūti nav jāpieņem un policijai jāapstiprina. Nekādi solījumi nav jādod, nekāda biedru nauda jāmaksā. Viss atļauts: runāšana — klusēšana, ēšana — dzeršana, dzīvošana — mir­šana, špricēšana… un tā bez gala un malas», ta par šo biedrību grāmatā.

Biedrības priekšnieks drīz vien nosaucies par Virsaiti, bet 1922. gada pieņēmis arī grāfa titulu.

«Ievērojamam cilvēkam, tāpat kā lopam, pienākas goda zīmes. Ar negodu vien neviens nevar iztikt. Un ko līdz tāds gods, ko nevar redzēt un aptaustīt? Lai godu piešķirtu, ir pieņemts, ka pie apbalvojamā atrod kādus nopelnus vai vērtīgas īpašības. Kas cits tādas vērtības var labāk zināt un pareizāk nocenot kā pats apbalvojamais. Tāpēc Šanas Virsaitis rīkojās neparasti talantīgi, izvēlēdamies sevis paša apbalvošanu kā visieteicamāko līdzekli patiesi nopelnīta goda iegūšanai.» Ta grāmata. Un taja vēl teikts, ka Virsaitim bijuši divi ordeņi. Pirmais par to, ka viņš piedzimis, pie tam kā Amālijas — Rozālijas pirmdzimtais, šis ordenis veidots no apaļas dāmu pūdera dozes vāka, izliets no jaunzelta, bet spīd ka īsts zelts. Otrais par to, ka viņš pirmais atradis un novērtējis vārda -šana dižo nozīmi: no tās pašas pūdera dozes dibena, pie tā klat vēl raiba Amālijas lente.

Kāda ir patiesība? Divi ordeņi tiešam bijuši. Un ticēsim tam, ko par tiem Virsaitis 1966. gada 19. februārī Valmieras pansionāta pastāstījis biedrības sekretāram Jānim Matulim. Tātad — pirmo ordeni 1915. gadā viņam no frontes atsūtījis Šanas karalauka pulciņa nodaļas vadītājs, tā sauktais Pravietis Bileams, īstajā vārda Jānis Eliāss, tas paliela apļa formā, gatavots no vācu lielgabala lodes, biedrības priekšniekam pasniegts svinīgā aktā. Bet 1918. gadā, vāciem esot Valmierā, priekšnieka dzīvoklī tiek izdarīta kratīšana. Ieraugot šo ordeni, sarkanā lentē iesietu, viņi Kārli Konrādu uzskata par sarkano gvardu, tāpēc grib pat nošaut. Stāstītajam vāci tic tikai daļēji, liek iekurt krāsni un šo apbalvojumu viņu klātbūtnē sadedzināt. Otra ordeņa zīmējumu 1922. gada gatavojis Dūņa tipogrāfijā Cēsīs strādājošais cinkogrāfs Maļuškins. Tas izkalts Cēsīs, Sūberta zeltkaļu darbnīcā. Apbalvojums pasniegts tajā pašā gadā Valmierā, amatnieku biedrības zāle, kur svinēta kāda Dūņa tipogrāfijas grāmatu sējēja jubileja. Apbalvojums bija nēsajams Amālijas lentē. Ordenī bija iekalti vārdi: Valmieras Šana, 1. šķiras žetons. Arī šis apbalvojums, protams, neparasts, pasaulē līdz tam neredzēts, nebijis, tāpēc Sanas biedrības priekšnieks tiek iecelts grāfa kārtā. Šis ordenis sadeg līdz ar visu Virsaiša pieticīgo, neparasto mantību 1944. gada septembri, kad Valmierā vienu okupantu nomaina otrs, kad nodeg pilsēta, arī Dūņa nams, kurā priekšnieks dzīvoja.

Tas īsumā par ordeņiem un to sadegšanu. Līdzīgs liktenis, izradās, bijis arī vēl vienai Virsaiša relikvijai — pulkstenim. To šanieši viņam dāvājuši kadā dzimšanas dienā, gatavotu kā kabatas pulksteni, bet veco laiku liela sienas pulksteņa izmēra, klāt vēl piemērota ķēde. Tas ņemts līdzi lielos sarīkojumos, brīvdaba iekārts starp diviem kokiem, no tā sarīkojuma dalībnieki uzzinājuši pareizo laiku, tā bijusi arī norunātā tikšanās vieta. Pulkstenis savu mūžu beidzis Smiltenē, teātra namā. Tur Virsaitis bijis līdzi Valmieras teātra aktieriem. Kamēr pēc izrādes bufetē stiprinājušies, aktieru ģērbtuvēs izcēlies ugunsgrēks, tajā līdz ar aktieru mantām sadedzis ari šis pulkstenis.

Jā, šai slavenajai biedrībai bija vairākas nodaļas, galvenokārt Ziemeļlatvijā. Viena no Paniskākajām — Limbažos, saukta vārda iboks. To vadīja mākslinieks Eduards Brencēns, tās priekšgalā vēl bija žurnālisti Jānis Karkliņš, Jānis Porietis, skolotājs Alfrēds Kreiers. Un šis pedagogs mūža izskaņā raksta šādi: «Darbošanās notika divos virzienos: iedzer­šana — vecajai paaudzei un kulturālie pasākumi, galvenokārt teātra spēlēšana — jaunat­nei. Ibokā iesaistītā jaunatne, galvenokārt vidusskolu absolventi, pat uzveda Raiņa lugu «Zelta zirgs». Abu šo pasākumu stute bija mākslinieks Eduards Brencēns. Viņš pats mīlēja iemešanu, bet bija arī galvenais kulturālu pasākumu izvešanā. Iedzeršanas sekcijā uzņēma tikai pārbaudītus, gados vecākus pilsoņus, kuri tik ātri «nenolūza». Jaunajiem, zem 30—40 gadiem, tur vietas nebija. Uzņemšanai Šanas biedrībā tika dots zināms sagatavošanās laiks. Vismaz vienu reizi nedēļā tika sapulcināti jaunie biedri grāmattirgotāja P. Stumpa dzīvoklī, kur jaunajiem biedriem bija jātrenējās «iemešanā», jāiepazīstas ar Šanas biedrības darbību un jāgatavojas svinīgai uzņemšanai.»

• Uzņemšana, kā liecina atstātās atmiņas, bijusi dažāda. Ieskatīsimies, kā šo notikumu

dzīves nogalē atceras T. Hincenbergs: «Biedrībā tiku pieņemts 1921. gada jūnija mēnesī Kauguru vērī. Pie uzņemšanas, kā jau pie katra jaunā biedra, man ar Virsaiti bij jālauž uz pusēm ūdenskliņģeris ar švunceni (mednieku desa), kāds gals palika, ar to bij jānomierinās un ar to bij jāpietiek pie kortelīša izdzeršanas. Un tas bij jāizdzer man vienam pašam. Pēc tam tika nolasīti noteikumi, kā jāizturas un ka jādzīvo. Atļāva visu darīt, kas beidzas ar -šana, izņemot divas darbības: zagšana un vemšana. Tās darbības piekopējus nekavējoties izslēdza. Esmu bijis kopā ar viņu vairākās viesībās, kurās viņš ar savu jautro humoru visus iepriecināja līdz vēdera sāpēm. Jā, vairāki sievišķi vaidēja vēdera sāpēs. Virsaitis tūlīt steidzās ārstēt, pasniedzot dažus pilienus «trako».»

«Trakais», protams, ir šņabis. Un te der piebilst, ka Valmierā, biedrības centrā, kādu laiku bijis trūcīgu dzērāju palīdzības fonds, kurā turīgākie biedri devuši iemaksas. Fonda līdzekļus glabājis grāfs pats, par tiem pie Kokmuižas viesnīcas īpašnieka Auniņa par Grāfa izsniegtiem čekiem trūcīgie dzērāji, visbiežāk dzejnieks-bohēmietis Diženajo Bernhards, varēja saņemt atspirdzinājumus, lai atgūtu dzīvesprieku.

Jā, kādu ceturtdaļgadsimtu grāfs Miķelis Amālijās dēls Vanags Šanas biedrības Virsaitis ir populārākais valmierietis, labi zināms visā Latvijā, jo par viņu un viņa vadīto biedrību bieži raksta tālaika prese, īpaši jau dažādi kalendāri, publicēdami arī daudzus fotouzņēmumus, karikatūras, saržus. Nedaudz ieskatīsimies dažās publikācijās.

«Izņemot Valmieras Šanas biedrību, mums vairs nav nevienas sabiedriskas dzīves priecīgas organizācijas.» (Sikspārnis, 1923, Nr. 50)

«Šanas priekšnieka pasaulīgais vārds nav Miķelis Vanags, bet pavisam cits. Tas nāks zināms atklātībai tikai tad, kad Miķelis vairs nebūs starp dzīvajiem. Tad viņa pase kā dārga piemiņa tiks glabāta muzejā. Valmierā ir daudz slavenu vīru, bet viņu slavas zvaigzne ātri noriet. Miķelis domā palikt slavens visu mūžu. Pat lieliem vīriem Miķelis Vanags paliek apakšā mušpapīru, un tie pielīp.» (Pūcesspieģelis, 1923, Nr. 1/28).

«Šanas priekšnieks Miķelis Amālijas dēls Vanags nupat atkal izāzējis «Jaun. Ziņas», telefonēdams no Valmieras, ka plūdi noskalojuši no zemes virsas kādu fabriķi, kaut gan šis fabriķis stāv 300 pēdas virs jūras līmeņa. Noticējuši un nodriķējuši arī.» (Pūcesspieģelis, 1924, Nr. 16)

«Dzert un dzēsti — ta Šanas priekšnieks Miķelis Amālijas dēls Vanags apsveicis Valmieras ugunsdzēsēju biedrību viņas 60 gadu jubilejā. Šie tad nu arī rīkojušies pēc Šanas lozungiem un, cepuri kuldami, metuši divas dienas no vietas.» (Brīvais Vārds, 1927, Nr. 39)

«Visi ar skaidru prātu un žvinguli galvā balso par Šanas listi Nr. 7. Es solu visu, bet nedodu nekol Iekš tā vārda Šana jums būs ta uzvarēšanai

Kas par mani kā klājas nebalsos Un savu balsi citai listei dos, Tas pats spogulī pēc tam lai skatās Un no kauna kratās.»

(Pēdējā Brīdī, 1928, Nr. 84)

«Valsts 10 gadu jubilejā daudzi slaveni darbinieki palikuši bez ordeņiem. Tamdē| feļetonisti nolēmuši tuvākajā nākotnē sarīkot uz savu roku jaunu apbalvošanu. Apbalvo­šana notiks sevišķi svinīgi Valmierā, Šanas Virsaiša grāfa Miķeļa Amālijas dēla Vanaga rezidencē.» (Cēsu Avīze, 1928, Nr. 96)

«Pirmais maijs Valmierā pagāja klusi. Ievērojamākais notikums būs tas, ka Miķelis Amālijas dēls atklājis peldsezonu. (Valmieras Avīze, 1930, Nr. 68)

«Būt Valmierā un neapmeklēt slaveno grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu — tāds pats grēks, kā ja muhāmedānis brauktu uz Meku un neapmeklētu pravieša šķirstu.» (Pēdējā brīdi, 1930, 7. okt.)

«Dzird, ka Dikļos drīz ieradīšoties Šanas Virsaitis Miķelis Amālijas dēls Vanags un dažiem izcilus darbiniekiem pasniegšot lielo āža medali uz Amālijas lentes.» (Brīvais Vārds, 1930. Nr. 24)

«Šanas Virsaitis Miķelis Amālijas dēls Vanags, pārbraucis no ārzemēm un mūsu nūdistu rezidences Bu||iem, taisās dibināt ari Valmierā kailo biedrību. Būtu labi, ka tas viņam izdotos jo drīz.» (Brīvais Vārds, 1932, Nr. 27)

«Populārais Šanas Virsaitis grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags pēc atgriešanās no Dānijas vakar ieradās «Pēdējā Brīdī» redakcijā, lai pastāstītu par saviem ceļojuma iespaidiem.

—  Ko labu Dānijā redzējāt?

—  Redzēts un ari darīts ļoti daudz. Šanas biedrība lieliski reprezentējās. Nodibināju Dānijā vairākas Šanas nodaļas. Sevišķi jauka uzņemšana bij kādā brūzī, kur varēja dzert alu, cik patīk.» (Pēdējā Bridī, 1932, Nr. 141)

«Man kā rīdziniekam gaužām skauž, ka mums nav tādas personības kā Valmierai. Viņiem ir Šanas biedrība un grāfs Vanags, bet mums lielā pilsētā nav nevienas vispārcilvēcīgas biedrības, nav centra, ap kuru grieztos sabiedrības uzmanība.» (Dienas Lapa, 1934, Nr. 66)

«Gaujas krastos Krāču koppeldētavā svētdien, 13. jūlijā, pazudis vērtīgs kabatas pulkstenis. (Bez briljanta ķēdes.) Atradēju lūdz nodot cietušajam Miķelim Vanagam Rīgas ielā 21. No pirkšanas brīdinu.» (Tālavietis, 1941, Nr. 1, 17. jūl.).

«Valmierā jau kopš seniem laikiem piemituši savdabīgi vīri, kas, kā vecais Ruģēns, ar savām atjautībām un ēverģēlībām pratuši smīdināt ne vien pašus valmieriešus, bet arī plašāku apkārtni. Pēdējos trijos gadu desmitos viena no savdabīgākām un interesantākām figūrām Valmierā ir Šanas biedrības priekšnieks Miķelis Amālijas dēls Vanags, kā viņš pats sevi mēdz dēvēt, kaut gan viņa īstais vārds skan pavisam citādi.» (Tēvija, 1942, 17. okt.)

Tā ir pavisam maza daļa no publicējumiem tālaika presē par Virsaiti un viņa vadīto biedrību. īpaši lielu rezonansi radīja viņa piedalīšanās Valmieras domes vēlēšanās: gan viņa 7. saraksta programma, gan braukšana ar azi pa Valmieras ielām, pat ziemeļbriežu izmantošana šajā vēlēšanu cīņā, kura parasti tik daudz solījumu, bet vēlāk tik maz no tā tiek izpildīts. Virsaitis savā aģitācijas braucienā ne tikai solīja, bet arī deva: bērniem santīmus, kliņģerus, saldumus, vīriem — kādu stiprāku malku un desas gabalu. Latvijā plaši izskanēja ari viņa piedalīšanās skaistuma konkursā, viesošanās nūdistu klubā, tiesāšanās par linu mārku, kura vispār nav. Par tām un citām viņa izdarībām grāmatā runāts. Arī par tiesāšanos uz stacijas perona nomesta izsmēķa dēļ. Un laikam jau vienalga, vai par to bijis jāmaksā rublis vai lats, arī par to dažādas versijas. Arī par to — izsmēķis nomests tīši vai tiešām vainīgs bijis vējš. Galvenā daļa šim «noziegumam» sekojusi: gara tiesāšanās, lai atzīst, ka viņš nav vainīgs, pēc tam, kad šīs prāvas zaudētas, vēl garāka, lai (auj sodu pa da|ām maksāt.

Pārpratumus, galvassāpes Virsaitis radīja daudziem. Kaut vai tajās reizēs, kad augstiem kungiem no Valmieras stacijas līdz pilsētas centram tie pāris kilometri jāiet kājām, jo Virsaitis sēž pirmajā braucamvāģī, bet pārējie aiz tā seko tukšā, jo viņš fūrmaņiem dubulti vai pat trīskārši samaksājis. Un tajā reizē, kad viņš uzbrauc uz perona un pirmais sveic Latvijas aizsargu priekšnieku. Kad viņš pirmais, vienīgais, kamēr Valmieras vadība domā, tūļājas, Valmieras stacijā tajās pāris minūtēs paspēj sveiki visaugstākos Latvijas valdības pārstāvjus, pilsētai caurbraucot. (Cilindrā, melnā frakā, pie tās neparasts ordenis raibā lentē, bez tam — izteiksmīga runa, lepna stāja!) Vislielākā, jautrāka tiesāšanās gan laikam sanāk par to, ka viņš policistu nosaucis par čabu. Šis apvainots. Nelīdz skaidrojums, ka tas šaniešiem ir mīļvārds. Nelīdz Endzelīna vārdnīcā, kurā šis vārds skaidrots tā: nemītas ādas zābaks. Ir tiesas prāvas. Cita par citu augstāka. Visas zaudētas. Tiek lūgta palīdzība par Prezidentam. Nekā. Trīs diennaktis jāpavada arestā. Virsaitis, lai nebūtu garlaicīgi, līdzi ņem kasti šņabja. Un šis laiks paiet brīnišķā saskaņā ar cietuma priekšnieku kungiem: runāšanā, iedzeršanā, dziedāšanā. Bet laiks aizskrien pārāk ātri: ne viss izdzerts, ne viss izrunāts. Tāpēc, kad šīs trīs brīnišķās aresta diennaktis galā, Virsaitis telegrafē tieslietu ministram, lūdzot sodu pagarināt. Bet — atkal nekā! Ir vēl visādas jokošanas un veiksme arī tirdznieciskos darījumos, piemēram, kad pirmajā reisā pie Salacgrīvas nogrimst šaniešu nopirkts vecs «malkasjānis». Virsaitis to tūlīt par labu cenu pārdot kādam žīdam.

Šanošana tiek piebremzēta jau pēc 1934. gada apvērsuma. Bet vēl vairāk no smiekliem, protams, baidījās visos garajos pēckara gados. Virsaitis cilindru nomaina pret žokejcepuri. Kļūst it kā vēl īsāks. Bet dažkārt, īpaši jau visādās viesībās, atplaukst bijušajā talantā. Un pēc viena tāda «joka» Kārlis Konrāds tiek izsaukts uz Valmieras čeku. Tas ir 1960. gada 12. martā. Iemesls gan it kā dzejisks, īstais vainīgais faktiski ir dzejnieks šanietis Kārlis Eliāss. Pirms gada viņš Virsaitim 70 gadu jubilejā sūtījis garu dzejisku sveicienu. Un tā divas pēdējās rindas Virsaitis ieraksta kādā telegrammā:

Tikai koki lūst un kalst.

Mūžam zaļo Šanas valstsl

Un pēc pāris dienām tiek izsaukts uz čeku. Uz turieni viņš līdzi ņem visu nepie­ciešamāko mantību, jo pārliecināts, ka no tādas iestādes tik ātri mājās netiks. Jā, čekas priekšniekam šī telegramma jau uz galda. Un tūlīt jautāts, vai izsauktais ir Šanas biedrības priekšnieks, kurš bez tam vēl saucas par grāfu. Virsaitis uz to atbildējis apstiprinoši. Tad jautāts par biedrību un prasīts biedru saraksts. Atbildēts: daudzi miruši, bet vēl viens no dzīvajiem — Kirhenšteins. Kur biedrības dokumenti? Aizvesti uz Maskavu. Saruna turpinājusies apmēram tādā gara. Draudēts ar pensijas atņemšanu un ieslodzīšanu. Bet tad čekas telpās ieradies rajona komunistu galvenais sekretārs. Pec garākas runāšanas ieteicis laist izsaukto mājās, noliedzot gan viņam turpmāk saukties par grāfu. Jā, par to ir dzirdēts, lasīts ari nedaudz citādi. Bet čekā viņš par šīm dzejas rindām bijis. Un pēc tam daudzkārt atkārtojis, ka tajā dienā viņš bijis šķīstīšanas ugunīs, ka tajā dienā viņš degradēts.

Un tad notiek nelaime: 1962. gada oktobrī. Pēc pabeigta darba Valmieras stacijā, cukurbiešu pieņemšanas punktā, pēc mazas iešņabošanas Virsaitis mājup dodas pa taisnāko ceļu: lien cauri stāvošu vagonu sastāvam. Vilciens sāk kustēties … Zem ceļgaliem nobrauktās kājas pieskrējušie dzelzceļnieki nosien ar stieplēm, lai cilvēks nenoasiņotu pavisam. Tālāk ir smaga operācija Valmieras slimnīcā. Kad Virsaitis nāk pie samaņas, dakteris saka, ka no viņa spainis asiņu iztecējis. Ievainotais jautā, kā tad dzīvs palicis. Dakteris atbild: tāpēc, ka spirts palicis iekšā.

Par šo traģēdiju presē, šķiet, parādās tikai viena ziņa: trimdā iznākošajā žurnālā «Daugava» 1^64. gada 5. numurā. Tajā arī šāds teikums: «Ar Miķeli notikusi nelaime. Viņš pakļuvis zem dzelzceļa vagona riteņiem, un tam nobrauktas abas kājas.» Bet viņa masa Anna vēlāk atceras: tajā dienā Kārlis nav gribējis iet uz darbu. Pagājis līdz vārtiem, tad nācis atpakaļ. It kā ko teikt, it kā neiet nemaz. Tad tomēr gājis.»

Un tā kuprītis paliek arī bez kājām. Pavisam mazs cilvēciņš. Bet — tikai fiziski. Un Dievs, Liktenis, bet varbūt tomēr Virsaiša paša optimisms viņam vēlējis vēl desmit gadus. Tie paiet Valmieras pansionātā. Tur viņš, protams, ir populārākais cilvēks. Tur pie viņa nāk, brauc šanieši, paziņas. Tur pie viņa nāk arī vēstules, atklātnes. Pat no tālām zemēm. Arī kāda dāvana. Un tur viņš . .. izziņo savas bēres.

Ne visi šai versijai tic. Bet Virsaitis it kā gribējis redzēt, kuri viņa bērēs ierodas, cik kurš no viņiem skumjš vai priecīgs. Lai nu kā — šanieši sanākuši, pat no Rīgas ar vainagu atbraukuši. «Nelaiķis» ar viņiem priecīgi izrunājies un ieteicis viņa bērēm domātos ziedus un vainagus aiznest uz Centra kapiem dzejniekam, «Še, kur līgo priežu meži.. .» autoram Rieteklim.

Bet pienāk ari pēdējais brīdis. Šis neparasti krāsainais mūžs Valmieras pansionātā noslēdzas 1972. gada 7. septembrī, mūža 83. gadā. Klusi, istabas iemītnieki to pat nepa­mana. Bet divas dienas pirms tam, savā pēdējā intervijā slimnieku kopējai Virsaitis teicis, ka vēlētos pēdējā gaitā doties āžu vilktos ratos, bārdu arī vajadzētu nokrāsot laikmetīgu — sarkanu. Šīs viņa vēlmes gan piepildītas netiek. Bēres ir otrdien, 13. septembri. Virsaiti apglabā Valmierā, Centra kapos. Lai ari vietējā laikrakstā sēru vēsts nav drukāta, pavadītāju ir daudz. Bēru ceremoniju vada Valmierā populārs- pedagogs Ēriks Apinis. Uz kapa tiek nolikts arī Dūņu ģimenes vainags, uz kura lentes rakstīts: Grāfam Miķelim Amālijas dēlam Vanagam, Kārlim Konrādam.

Leģendas par Virsaiti turpinās arī pēc viņa aiziešanas citā saulē. Viena no tām: gadus desmit pēc Šīm bērēm kāds esot staigājis pa Valmieru un savācis naudu viņa piemineklim. Var jau būt. Jā kāds gribēja, savāca. Ja tomēr tā — ar savakto pazuda. Var jau būt. Bet, tuvojoties lielā valmierieša simtgadei, šāda ideja bija noteikti. To praktiski vadīja novad­pētnieks, literāts Andrejs Kursītis (1919—1990). Pastāstīja vienam, otram. Ne jau katram. Un cilvēki deva kādu artavu. Daudz jau nevajadzēja: piemiņas akmens autors Gundabs Putniņš par savu darbu praktiski neprasīja neko. Bet darbs tika padarīts ātri. Akmens piemiņas zīme tika uzstādīta 1988. gada 5. maijā. Tajā rakstīts:

KĀRLIS KONRĀDS 1889—1972

Grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags Šanas biedrības Virsaitis

Un Virsaitis pats visā godībā. Akmens pamatnē vārdi: citi sola — es dodu.

Akmens oficiālā atklāšana notiek svētdien, 29. maijā, runā šanieši, arī šīs biedrības sekretārs Jānis Matulis, latviskas melodijas skan ragu mūzikā, kapos ir daudzi simti cilvēku, neapšaubāmi, arī partijas komitejas un čekas okšķeri, jo šajās iestādēs pirms šī notikuma bija liels uztraukums: ka tik kas nenotiekl Virsaiša atdusas vietā paliek daudz ziedu, pēc tam šī neparastā pēcpusdiena turpinās Valmieras pilsētas bibliotēka: atmiņas, ari Jāņa Matuļa vākto, krāto Šanas biedrības arhīvu iepazīstot.

Drīz pēc tam mūža mājā Centra kapos, netālu no Virsaiša, aiziet Jānis Matulis un Andrejs Kursītis. Un viņiem tur ir ko runāt, ir ko darīt. Arī tāpēc, ka šajos kapos mieru atraduši daudzi šanieši. (Un visi taču esam šanieši!)

Par to, lai taptu grāmata «Latviešu Pūcesspieģelis», tās autors Jānis Kārkliņš teicis paldies Jāņa Dūņa dēlam Romanam Dūnim un Šanas biedrības sekretāram Jānim Matulim. Lai arī mūsu paldies viņiem. Un par to, ka šajā grāmata ir tik daudz šanisku bilžu — arī Valmieras muzejam, Matuļa kundzei un Matuju meitai Anitai Bahai, tāpat Laimonim Līepniekam un Tālim Pumpuriņam.

«Es savām sāpēm sedzu puķes pāri,» tā teicis Rainis. Varbūt Kārlis Konrāds savas sāpes, vientulību pārsedza ar jokiem? Un nosauca sevi par grāfu, par Virsaiti, vēl daudzos citos titulos. Un dzīvoja citu dzīvi, interesantāku, krāsaināku. Vismaz ārēji. Citiem.

Jokupēteris — tā ir Dieva davana. Tā teikts šajā grāmatā. Un šī grāmata ir par varbūt pašu lielāko Latvijas jokupēteri.

Andris Briedis

Miervalde — Valmieras humoristisks apzīmējums.

Omuliņš — Jānis Kārkliņš, rakstnieks, redaktors, Šanas vecbiedrs, šīs grāmatas autors.

Dr. Horns — Eduards Radziņš, sociāldemokrāts, Saeimas deputāts, Valmieras pilsētas faktiskais galva līdz 1934. g.

Neubrants — Jānis Neilands, mācītājs, garīgu darbu autors, sacerējis arī populāro dziesmu «Teici, teici, valodiņa», sarakstījis atmiņas «Mani jaunības laiki».

Podiņš — Pakalniņš, skolotājs, «Pakalniņa skolas» vadītājs.

Lācars un Velēns — tirgotāji, piedalījās Vecpuišu parka organizēšanā.

Velēns kino «Palladium» īpašnieks Rīga, represēts, miris Sibīrijā.

Dr. Appings — Georgs Apinis, ārsts un filantrops, ar saviem līdzek|iem veicinājis Valmie­ras slimnīcas būvi un Vecpuišu parka veidošanu.

Pēteris Kundziņš — gleznotājs, zīmēšanas skolotājs Valmierā.

Trēziņš — Eduards Trēziņš, pārtikas preču veikala, maiznīcas un konditorejas īpašnieks, ilggadējs Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs, represēts, miris Sibīrijā.

Dreifogels — Johans Erdmanis, «Vecās aptiekas» provizors.

Klingeldreķis — notārs Edgars Kleingenbergs.

Stumps — grāmatu tirgotājs un izdevējs Rīga.

Dūnis — Jānis Dūnis, fotogrāfs, vēlāk grāmatu izdevējs un tirgotājs, spiestuves īpašnieks, aktīvs sabiedriskā darbā, viņa uzņēmumā Šana strādāja no 1919. līdz 1944. g., represēts, miris Sibirijā.

Goldfelds — Otto Goldfelds — Zeltiņš, atvaļināts pulkvedis — leitnants, vācu virsnieks, bet atbrīvošanās cīņās pārnāca latviešu pusē, «Jaunākās Ziņās» publicēja ceļojuma aprakstu par Āfriku, kritis cīņā pret čekistiem.

Brencēns — mākslinieks Eduards Brencēns, šanietis.

Ulis — Kārlis Ulmanis, agronoms Valmierā, valstsvīrs, Latvijas Valsts Prezidents, repre­sēts, miris it kā Turkmēnijā.

Ivande Kaija — Antonija Lūkina, rakstniece.

Ermoņiku Polis — sektants, pavadīja savu uzstāšanos, spēlēdams ermoņikas.

Slapjums — Ernests Slapjums, pūšļotājs, brīnumārsts, Priekuļu Eicēnu mājas īpašnieks.

Pauka, marķīzs Pauka — Pēteris Pūka, Valmieras tirgotājs, aktīvs sabiedriskā darbā, represēts, miris Sibīrijā.

Siguldas kņazs — Siguldas pils kādreizējais īpašnieks kņazs Kropotkins 20. gados vadīja deju kursus Rīgā.

Ivans — kādreizējais Valmieras 1. pamatskolas pārzinis, savā laikā ļoti populāro ticības mācības gramatu autors.

Dalbiņa — Vizma Dalbiņa, Latvijas nūdistu vadone un kailkultūras propagandētāja, organizēja pie Lielupes nūdistu peldvietu.

Pone — Indriķis Pone, viens no latviešu Nacionālā kluba līderiem:

Diženajo Bernhards — Bernhards Dižs, Cēsīs dzīvojošs rakstnieks, izteikti bohēmisks šanietis.

Dāvis Spunde — fotogrāfs Strenčos, Šanas Strenču filiāles vadītājs, pie viņa par mācekli strādāja dzejnieks Jānis Ziemeļnieks.

Jūras Lauva — Jānis Lūsis, viens no Valmieras šaniešiem.

Dāvids Draule — mākslinieks, beidzis Štiglica centrālo zīmēšanas skolu, zīmēšanas skolotājs Valmierā, šanietis.

Cukurs — Herberts Cukurs, populārs lidotājs, ar pašbūvēto lidmašīnu C-3 aizlidoja uz Gambiju un Japānu, Izraēlas slepenā dienesta aģentu nogalināts.

Saša Ziemelis — slavenais tīģeru un milzu čūsku mednieks Dienvidamerikā, viņa dēku aprakstus publicēja «Jaunākās Ziņas» un «Atpūta».

Pārupe — Aleksandrs Pārupe, kurlmēmo skolotājs, aktīvs sabiedriskā darbā, šanietis.

Viktors — Viktors Eizentāls, prasmīgs zīmētājs, daiļkrāsotājs, palīdzēja noformēt arī karnevalu «Nakts Gambijā», šanietis jau no zēna gadiem.

Dr. Ziediņš — Alberts Ziediņš, ķirurgs, vadīja Valmieras slimnīcu, aktīvs sabiedriskaja darbā.

Vējmelderis — Jānis Melderis, žurnāla «Nedēļa» redaktors — izdevējs, šis žurnāls 20. ga­dos organizēja skaistuma konkursus.

Vecais Pūriņš — Pēteris Pūriņš, Valmieras kino «Splendid» īpašnieks.

Miķelis P.-Olis — Miķelis Polis, policists (bet ne Ermoņiku Polis, kā to min grāmatas autors), sodīja Sanu par papirosu, nomestu uz perona.

Melnais Augusts — rakstnieks un tulkotājs, novadpētnieks Augusts Melnalksnis, 1919.—1927. g. bija Valmieras apriņķa priekšnieks.

Keizerlings — grāfs Arčibalds Keizerlings, Latvijas kara flotes admirālis līdz 1931. g., piedalījies Cusimas jūras kaujā.

Aizkulišu Tupiņš — žurnāla «Aizkulises» redaktors — izdevējs Arturs Tupiņš.

Rīgas galva — Alfrēds Andersons, inženieris, Rīgas pilsētas galva 20. gados, arī rakstnieks, tulkotājs.

Oliņš — leitnants Oliņš, nakti dzērumā izveda no karaspēka daļas Kaugurmuižā kareivju grupu un ieņēma pasta kantori, šo avantūru nosauca par Oliņa puču.

Dr. Sīmanis — Pauls Sīmanis, avīzes «Rigasche Rundschau» redaktors.

Kabe — Sanas lopiņš, melns vilku sugas suns, uzticams Šanas draugs, viņa vārds ņemts no burtnīcu romāna «Slavenā mednieka un trapera Old Vāverlī piedzīvojumi», tajā viens no varoņiem ir Kabe — Zāļu vīrs.

Pēteris Asaka — Pēteris Ašāks, teātra darbinieks.

Vico — Alfrēds Bērziņš — sabiedrisko lietu ministrs.

Ģenerālis — Jānis Balodis, kara ministrs, 1940. g. represēts.

Munters — Vilhelms Munters, ārlietu ministrs, 1940. g. represēts.

Rudums — Kārļa Ulmaņa sekretārs Jānis Rudums, 1940. g. represēts.

Profesors Kirhenšteins— mikrobiologs, Latvijas PSR Ministru Prezidents, velak Augstā­kās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, 6 Ļeņina ordeņu privātīpašnieks.

Žīdu Dāvis — skolotājs, atturības darbinieks, antisemīts.

Šifrēja ROMĀNS DONIS

Jānis Kārkliņš

LATVIEŠU PCCESSPIEĢELFS

Korektore Ingrida Kopmane Formāts 60X84/16. Garnitūra «Tai ms*. Ofsetspiedums. Izdevēja SIA «Imanta», A. UpīSa ielā 7, Valmierā, LV—4201. Izdevējdarbības reģistrācijas apliecība N° 2-0635. Salikta Valsts uzņēmumā «Poligrāfijas skaitļošanas centrs», PuJkina ielā 12, Rigā. Iespiesta Rīgas Paraugtipo­grāfijā, Vienības gatvē II, Rīga.