ÿþDANCIS PA TRIM Ar rokm, kuras tikai spr+di garas krekla piedurknes sedza, basm kjm, bez jakas, +sos brunc+aos - t viFa saulain vasaras dien l+kjs pa 77a priekau, piena traukus berzdama un skalodama, kad me~sargs ienca pagalm. «Labdien!» «Labdien.» «Saimnieks mj?» «Ir.» «Istab?» «Nezinu. Prasiet saimniecei.» Me~sargs netaujja t<k, kur saimniece, bet skat+js Ilz. ViFa mirk<i kavjs br+di pie viFas #+mja, kur baltums un srtums c+n+js pc priekarokas, nosl+dja tad uz krkt+m un pd+gi uz viFas kjm. ViFa sm+nja. ViFa to redzja. ViFa aizb+d+ja pier noa<ukuau matu a7ipsnu aiz auss un sac+ja: «Ko jks smejaties?» «Es?... Neko.» «Ko jks man+ t skatties?» «Vai jums tas nepat+k?» «Nepat+k? Kas tur man ko patikt, kas ko nepatikt! Saimniece piena kambar+ taisa sviestu.» «Ak tad nepat+k! Nu, es aizeju ar+, kad t gribiet.» Ar to paau smaidu uz lkpm me~sargs novrss un aizgja pri pagalmam uz piena kambari, uz kuru Ilze ar roku bij pard+juse. Sku7is berza naigi t<k, bet viFas mirk<i sekoja it k negribot me~sarga stvam. Ttad tas viFa bija! Neliels no auguma, plec+gs, ar tdu #+mi!... Ko tie cilvki muldja! Tas esot skaists! Bla dzrja pluta, paplata mute, acis pelkas un tdas saltas un nekaun+gas un deguns - j, tas nu gan... tas bij gl+ts. Un zobi ar+. Bet td< tak nevajadzja viFu t izkliegt un no viFa biedint. Hm!... Ilze pasmjs. Tas!... Pc br+~a viFa atkal iznca no piena kambara. «Ardievu, jaunkundze!» viFa sveicinja ska<i pri pagalmam un pavicinja cepuri. ViFa balss skanja izaicinoai, zobgal+gi. Bet taisn+ba bij: tik cli Ilze vl nekad nebij tikuse sveicinta. Kaut kas sevia7i pat+kams bij aai puslok, kdu cepure un roka gais izvilka. «Ardievu, ardievu!» viFa atbildja un negribja viFam nemaz noskat+ties paka<. Bet nebij viFa vl so<us piecus aiz vrtiem, kad viFa tomr bij galvu pret aizgjju pacluse. Cik lepni viFa gja! T mazdrusciF paakpodamies. Varja redzt, ka bij mui~as cilvks. Nespra vis tdus so<us k Jeaka - <inka, <anka... Un cik gl+ti viFam tas za<ais mundiers stvja! Ar to nu gan viFa krog pa galda apakau nebij vrt+jies, tas bij tik spodrs k iz skapja Femts. ViFa nolika noberzto un noskaloto trauku pajumtes n un, atkal apgriezdams, ieraudz+ja Jeaku pie balviFas stvam. ViFa #+mis bij glu~i sarkans un sviedru prklts, viFa liels, plats rokas bij vietvietm ar sve7iem notraip+tas. Paaaurs, zils, labsird+gs acis it k pc kaut k neierasta apkrt laizdams, viFa lnm ievaicjs: «K tas me~sargs te meklja?» Ilze pamrcja dzelteno salmu v+ka7i baltajs smilt+s, aplaida v+ka7i ap spaini un atbildja: «Saimnieka.» «Ar tevi ar+ runja?» «J.» «Ko t' ais... ...?» «Ko nu... tpat vien. Niekus.» «Ilgi te bij?» «Tds k!... Ilgi! Tik ilgi jau te varbkt nebij, k tu te tagad stvi.» Puisis noFma salmen+cu no galvas, noslauc+ja sviedrus rupj krekla piedurkn un sac+ja: «Atncu pc kdens. Mums tur pie a7kFa gribas dzert. Vai ir 77+?» «Veseli nesieni. Bet saimniece varbkt dos panijas. Ej uz piena kambari.» Jeaka iegja 77+, padzrs un so<oja tad pa to paau celiFu, pa kuru me~sargs bij gjis. ViFa gja neveikli. ViFa stvja paa v+ra brangum, bet viFa liks sava spka neapzinoties. Galvu viFa turja t drusku uz priekau noliektu un izskat+js caur to pag<vs un pazem+gs. Tas bij viFa nelabojamais ieradums - ada izneaans, un, ja Ilze to jau agrk bij ievrojuse, tad viFa to tagad redzja ar divkrtju skaidr+bu. * * * Kdas dienas vlk me~sargs atkal ierads Rindniekos. Jaunais a7knis bij gatavs, saime kopa pirmo boliFu. Me~sargs sveicinja vispr ar savu ska<o, v+ria7o balsi un tad, tuvk piencis, it k sevia7i vl Ilzi. «!» viFa sac+ja un liks esam prsteigts. «Sveika!» Un viFa pacla cepuri ma7en+t, bet atkal ar tdu vingru veikl+bu. Tad viFa pagriezs uz saimnieku un vaicja: vai izgjua nakt+ neesot paman+ti kdi braucji? Tepat mui~as me~ esot nozagti divi skaisti oai. Neviens nek nebij paman+jis. LaiciFu pakavjies un ar vienu otru ao to pap<pjis, me~sargs atkal atvad+js. Gad+js, ka viFam Ilzei bij jiet garm. ViFa pasmaid+ja droai, viFa salts acis sastaps ar viFas mirk<iem, viFa pielika pa zaldtu ieradumam pirkstus pie za<s cepures loka un aizgja klusdams garm. Pc br+~a viFa uzska svilpot, un tad iznes+gais stvs nozuda krkmos. «Ko tas te sk vazties?» Jeaka lnm noFurdja uz otru puisi. «Ka vl nedabk pa kaklu.» «Pdas tak jdzen,» otrais piemetinja. «Me~s tak jsarg. Tas viFa amats.» «Nu tad lai viFa kopj savu amatu, bet lai neb~ sava deguna citu... ... m... lai viFa tikai piesargjas. Es gan redzju.» «Ko tad?» «Nu, lai nu paliek.» * * * Nkam svtdien Rindniekos ienca vstule, ka no ts dienas par ned<u Kk<os («jaukaj ezera birz») bkaot balle. Kk<u puiai ielkdzot kaimiFu jaunkundzes, kundzes un jaunkungus uz laipnu piedal+aanos. Vis padev+b Jnis un Antons. «Kas to balli izr+ko?» kds vaicja, kad vstule bij izlas+ta. «Tu tak dzirdi, tie, kas parakst+juaies: Kk<u puiai - Jnis un Antons,» Ilze izskaidroja. «Ak, nieki! JFam ir sieva un brni, tas vairs ar tdm lietm neielaid+sies, un Antonam atkal nav ne kapeikas mak. Kas tad mkzikantiem lai maks?» «To dar+s pats Kklis,» Jeaka sac+ja. «ViFa liels draugs ar me~sargu. Me~sargam Kk<os brkte. Me~sargs balli izr+ko, Kklis makss.» «Tiesa gan,» jaun puiaa sieva Made piebilda. «Prn me~sargs pats sav vrd ielkdza uz Kk<iem. Man paaai bij vstule.» «Ak tad viFam tur brkte,» Ilze vl beigs ieminjs. «Vai t lieta tik ievrojama?» Jeaka nevarja nociesties neievaicjies. ViFa nedabkja atbildes. Bet nu nepagja neviena diena, kad par Kk<iem nesanca valodas. Ilze nekad neuzska, visiem viFi bij <oti vienaldz+gi, bet runts tomr tika. Ar+ par me~sarga brkti viFa kaut ko dabkja dzirdt. Vieni viFu liel+ja par gl+tu, otri pla. «Kda viFa +sti bij? Laikam tau gan skaista. Vai tad nu tds, kas visu pagastu tik bie~i apstaig, nevarja izmeklties!...» ViFa piegja pie ldes un prcilja savu vasaras rotu. «Kuru kleitu gan svtdien vilkt mugur? Vai gaiadzelteno ar dzeltno blkzi vai roz ar balto blkzi un roz bantm? Jvelk bks roz...» Un svtdienas r+t viFa prmazgja balto blkzi un uzpletja viFu lik rkp+gi, ka t izskat+js glu~i k jauna. «T laikam bks ball ko attties?» Jeaka sac+ja, noskat+damies, k sku7is rotu piekra pie sienas. «J.» «Ak tad gribi gan iet?» «Par ko ne? Juris ar+ ies un Made, sieva bkdama. Tu neiesi?» «Es?... Es... redzs, k vl iznks.» Iznca t, ka Jeaka noviksja savas kamaaas, nodzina rksgano brdu, uzgrieza rkp+gi kupls ksas, apvilks jauno bukskiFa uzvalku un gja citiem l+dzi uz Kk<iem. «Feins puika tas Jeaka, kad viFa t uztaiss,» Made ce< iesac+js. «Nudie, k gur7is. Ja es vl nebktu meit, pie cita gan neietu k pie viFa. Tikai turies jel taisnk, lci!» Un viFa ar delnu viFam jautri iesita pa muguru. Sitiens Jeaku liks padarot vl pazem+gku. «Ko nu,» viFa stom+js. «tagad nu gan tu t run. Esi no manis droaa. Bet, kad bktu vl meita, tpat bgtu no manis un skat+tos citos k visas citas.» «Kuras tad no tevis bg?» «Kuras? Vai nu es visas varu izsaukt pie vrda!» «Nu tad dzenies paka<, ja bg. Kad es bktu tds puisis ka tu - septiFas uz viena cirtiena!» Mte smjs. «Skaties mksu me~sarg! Tds pleika! Bet tas prot! Kurai meitai viFa nepat+k? Paprasi! I es pate ar viFu labprt dancoju. Mcies, brl...» «Ko nu par me~sargu,» Jeaka rmi atbildja un skat+js projm. ViFa acu plakstiFi paraust+js. Klusdama Ilze so<oja citiem paka<. Danu viet jau labs pulks meitu un puiau bij saradies. Pa priem, pa trim, pa etriem viFi staigja gar ezermali, pa birzi vai sdja uz d<iem kuri gar l+dzeno danu laukumu uz staklm bij uznagloti. Sasveicinjuss ar Kk<u saimi, kura piencjiem tkliF ce< gad+js, Ilze nosds Madei l+dzs uz viena no garajiem soliem, kamr puiai ar Jni un Antonu palika sarunjoties. Uzman+gi Ilze laida acis visapkrt. «Me~sargs ar+ jau atncis,» viFa pc br+~a klusm un vienaldz+gi piez+mja. «Kur tad viFa ir?» «Tur paa viF gal, kur tie tr+s brzi.» Made raudz+js turp. Pret brza balto stumburu atspiedies, nolaid+gi kjas izstiepis un kreiso roku viegli aplicis sarkan blkz #rbtai meitai ap viduci, puisis tur sdja. Ar zobgal+gu prkuma smaidu #+m+ viFa skat+js garmgjjos, kuri devs uz ezermali un nca no turienes atpaka<, un liks savai biedrenei aad un tad kaut ko jautru pasakm, jo t laiku pa laikam iesmjs, baltu mutautiFu it k pretodams lkpm aizlikdama prieka. Piepeai viFa pacla drusku galvu, un Ilze man+ja, ka viFa viFu bij ieraudz+jis. ViFa atkal atlaids agrk stvokl+ atpaka<, palika vl t br+di, piecls un nca tad taisni uz Madi un Ilzi. «Sveikas!» viFa izsaucs, vl so<u desmit liel attlum no viFm bkdams. «Sveikas!» Un viFa pacla cepuri un turja to, roku taisni izstiepis, pri sekundes gais. Gk~as mazliet gor+dams, viFa tad pienca klt un spieda Ilzei un Madei roku. ;oti spc+go spiedienu sajuzdama, Ilze negribot apjuka un nolaida acis. Me~sargs viFai nosds l+dzs. «Redziet, jaunkundze, cik jautri pa mksu pagastu iet,» viFa sac+ja, valodu uzFemdams. «Un jks, k dzird, aopavasar savu malieni nemaz neesot gribjusi atstt! Nezin vai jel vl pavisam kd za<umu ball esiet bijuse?» «N,» Ilze atbildja saFemdams. «Bet vl te nekdas jautr+bas neredzu.» «Pagaidiet, pagaidiet, tkliF mkzikanti sks splt. Tad jks redzsiet.» «Vai tad vl nemaz neesiet dancojuai?» Made pras+ja. «N.» «Ej tak! Par ko tad ne? Ir jau diezgan vlu.» «Nevarju danu uzskt.» «Nevarji? Vai tad tev juzsk?... Nu j, tu k baronjaunskungs... Bet par ko tad nevarji?» «Mana dancotja vl nebij atnkuse.» «Meli. Sdjt jau tur sa7ruaies.» «Sa7ruaies sdjm, bet dancot nedancojm.» «Ak tad t nebij vis vl +st! Vai t nu atnkuse?» «J - tas ir, es ceru, ka jks, jaunkundze, neliegsaties... ka man bks gods... ar jums... ka ms abi uzsksim...» puisis sac+ja, uz Ilzi pagriezies. ViFa piecls, paloc+js viFas prieka un izstiepa roku. «Vai j?» «Es nezinu... neprotu lg...» sku7is stom+js, vispr #+mjam notv+kdams. «Nekas, nekas, gan ms tiksim caur. Par lkgaanu, jaunkundze!» «Nudie... esmu vl tik maz dancojuse... samis+sies...» «Ja samis+sies, tad jks nesin aiznes+au tlk. Sakiet vien «j».» «Nu - - j.» ViFa sniedza me~sargam roku, kuru ais, cepuri ar kreiso paceldams, satvra un atkal spc+gi spieda. «Un pirmo frankszi ar+?» viFa piebilda, rokas va< nelaizdams. «Pirmo frankszi ar+?» «Tas... tas... bks t k par daudz,» Ilze kautrdams atbildja. «Ak, neliedzaties nu!» «N, par tiesu - par daudz.» «Es nelaid+au rokas agrk va<, pirms nebksiet apsol+juss.» «Nu tad jau japsols vien bks.» «Pateicos.» Atkal rokas spiediens, atkal cepures pacelaana, un me~sargs aizgja uzmeklt mkzikantus. «Nu sarkanai bks ko erroties,» Made piemetinja un skat+js meit, kura vl arvien to triju brzu pavn+ sdja. Ilze paraust+ja tikko manmi plecus. Pc br+~a pienca Jeaka un nosds pie Mades sniem. «Sankuai diezgan daudz,» viFa sac+ja. «Skat, lass jau kop uz dancoaanu.» «Vai tev jau pirmajam danam zinma jaunkundze?» Made vaicja. «Nav. Bet gan jau...» «Ko nu - gan jau, pasteidzies, ek, citi jau apdroainjuaies prieka trim etrm reizm.» «Ej nu! Kas tad tie tdi?... Tad jau nu man ar+ bks jlkko...» ViFa apklusa, ska ar kamaaas papdi sajucis bedr+ti cirst zem, bungoja viegli ar dkri labu laiku uz d<a malas, atspieda elkoFus uz ce<galiem un skat+js zl. «Man jau daudz nebks jmekl, es domju,» viFa tad atkal pasmagi uzska, «es domju... Ilz, tev tak vl nav dancotja?» «K nu nav, kad ir,» Made viFas viet atbildja. «Es jau sac+ju, da~s jau apdroainjies prieka trim etrm reizm.» «Un kas tad... tas?...» «Nu, me~sargs.» Jeakas noliekt galva uzrvs stvu. «Hm!» viFa tikko dzirdami izgrkda un sdja tad k mms Madei l+dzs. Ilze piecls un piebiedrojs kdam garm ejoaam meitu pulkam. «Kam tad tu viFas jau ce< neuzrunji, ja gribji pirmais bkt,» Made sac+ja. «Nudie, Jeaka, tu tak nemaz neproties...» Puisis skat+js pri par danu placi saules apsp+dts brzu galotns. Uz viFa zilajm, labsird+gm ac+m gulja k valgs pl+vurs, kad viFa spiest bals+ atbildja: «, ko tur! Ir jau tiesa: man paveicas tikai araana un ecaana... Jiet bks uz mju.» «Uz mju! Vai tu... Nesc nu tdu nieku d< tkliF gra~oties! Ko es pirmiF teicu? Dzenies paka<! Ej dzenies viFai paka< un uzlkdz viFu uz otro prankseju, pirmo vien jau vl ir apsol+juse. Ej!» Un viFa piecls un vilka puisi no sdek<a kjs, un stkma to uz priekau. Dr+zi pc tam iesks dancis. Vienam puiaam ar skaFm harmonikm un otram ar vijolm spljot, me~sargs pietv+kuao Ilzi veda uz laukuma vidu. Visu acis skat+js viFos. Tie uzska dancot. Br+tiFu pris griezs viens pats, tad tikai tam sekoja citi. Beigs rtais laukums bij pilns dancotju. Pie brza atspiedies, Jeaka skat+js raibaj mutul+. No vism tm baltm, sarkanm, dzeltenm un str+potm blkzm viFa redzja tikai vienu vien+gu, k t nozuda un pard+js, nozuda un atkal kop ar za<u cepuri pard+js. ViFa pirksti savilks dkrs. «Ttad aitas cilvks... aitas plukata... izjauca visu... visu... Un nek tam nevar dar+t pretim!» Pa tam Ilze laim+gi akpojs me~sarga roks. «Diezgan, diezgan nu!» viFa pd+gi aizkususe ukstja. «Es vairs nevaru.» «Vlreiz riF7+,» viFa atbildja, un pris lidoja vlreiz ap laukumu. Ilzes kjas gandr+z nemaz nepiedkrs pie zemes, tik spc+gi viFa viFu turja apkamptu. Tad viFa dancoja ar sarkano blkzi, tad ar kdu citu, tad atkal ar Ilzi. Liks, ka dancoaana viFu nemaz nevarja nogurdint. ViFa turja viFu tikpat spc+gi k pirmoreiz. ViFa dvaaa bij karsta. Pc +sas pauzes sekoja pirm franksze. Pri nostjs rinds. Jeaka atkal palika sdam. Made velt+gi viFu bij skubinjuse, lai piedaloties. Tda savda stkrgalv+ba liks pr viFu nkuse. ViFa gribja visu vakaru nosdt, no vietas nekustjis. «Jksu brkte nu gan bks dusm+ga, ka tik daudz ar mani dancojiet,» Ilze pc pirms tkras jokodams sac+ja. «Frankszi jums ar viFu krita dancot.» «Kas par brkti?» me~sargs atbildja. «Man brktes nemaz nav.» «Nu, nu, kas tad t sarkan?» «T? T ir... nu, kas viFa tda ir? Laba draudzene.» «Un tad jums par tiesu l+gavas vl nava?» Me~sargs iesmjs. «Vai tad tas tik neticami? Tad jau velt+ga bks apgalvoaana, ka nava gan vl. Bet, ja gribu pie paties+bas palikt, tad tomr cita nek nevaru teikt.» «Ak tad laba draudzene vien? Nu lai... tad jums tomr ao danci ar viFu vajadzja dancot.» «Bet ja nu man ae vairk tdu labu... labu... ar kuru tad man bij dancot? Tad tak gudrks esi, ka nedanco ne ar vienu.» «Ko jks sac+jt: vairk?» Ilze jautja. Puiaa pelks acis ieurbs Ilzes ac+s. «Ko varu dar+t, ka tik daudzm pat+ku,» viFa ukstja. ViFa sm+nja, viFa baltie zobi sp+dja, bet viFa tie tam nebkt neizskat+js alkat+gs. «Ak, ejiet jks! Vai jks?... Jks gan laikam domjiet?...» «Nu tak, nu tak! K tad! Es t ceru,» me~sargs sac+ja un spieda, jaunu tkru uzskdams, sku7a pirkstus k maigls. Frankszei sekoja nenovraam kreicpolka, un tad tika izsaukta dmu polka. Apkrt lkkodams, kdu puisi uzlkgt, Ilze satiks ar Madi. «Tu jau tagad ar me~sargu vien danco,» viFa sac+ja. «Sk jau par to ukstt. `ito reizi td< gan varji izlaist, ar viFu nelkuse.» «Ej nu, ej,» Ilze br+njs. «Es tak tpat ar visiem... neesmu jau vl neviena atraid+juse.» ViFa gja t<k. ViFa labi zinja, cik vr+ga lieta bij ar me~sargu nkt valods - un tomr viFa sird+ sajuta kaut ko pat+kamu. Te viFa atdkrs uz Jeaku. Glu~i nospiests tas sdja uz sola. «Kas tad tev, ka tevis nemaz neredz pakustamies?» Ilze viFu jautri uzrunja. «Ko tu te klekni k vecs puisis, kuram bailes dancot, td< ka kauli grab? Vai pastaip+si kjas!» «Tagad jau jaunkund~u dar+aana,» Jeaka lnm atbildja. «Tagad jau es nedr+kstu.» «Un kad dr+kstji? Ko tad dar+ji? Tpat slinkoji... Bet nc celies nu kjs, palkkosim...» ViFa satvra Jeaku aiz rokas, un puisis, kas bij noFmies aovakar nemaz nedancot, - sekoja baltajai blkzei, un dr+zi roz lentas griezs jautr virpul+. «Cik viegli tu danco,» viFa laim+gs murminja. «Tu ar+,» viFa atteica. Bet viFa tomr nedancoja tik viegli k me~sargs. Un cik maigi viFa viFu turja apkamptu! Glu~i vai bail+gi. Un, ja viFa kreis nebktu tik karsta, tad Ilze nemaz nebktu man+juse, ka viFas lab taj gulja. Pc dmu polkas bij garka pauze, un tad me~sarga viet Kk<u Antons pieteica otro frankszi. Tai skoties, saule norietja aiz ezera. Pagja vl vairk danu, un Ilze me~sarga nepaman+ja. ViFa juts piekususe un gja uz ezeru. Birz staigja sa7ruaies pri, ezermal atskanja jautra trzaana un smiekli. Ilze noliecs un iesmla sauj kdeni, un atveldzja notv+kuao pieri. Tad viFa krkmmal nosds. Piepeai no birzes iznca v+rietis. Br+di viFa stvja uz vietas, groz+ja it k mekldams galvu uz vienu un otru pusi un tuvojs tad Ilzei. Tas bij me~sargs. «Balta pu7e ezermal,» viFa jokojs un nomets zem. «Es jks visur meklju. Esmu kdu duci gaiau blkzu noturjis par jksjo... K iet?» «Bks diezgan dancots,» Ilze atbildja. «Tad iesim drusku pastaigties,» puisis runja, galvu viFai tuvu pieliekdams klt. ViFa koa<ja egles zariFu, bet Ilze tomr saoda, ka viFa bij dzris. «Nav vairs va<as. Jiet juzmekl citi. Gribs iet uz mju. Norunjm vlu nepalikt.» ViFa piecls, un ar+ me~sargs uzlca stvu. «Iesim vien vl drusciF,» viFa sac+ja, aplika roku ap viFas vidu un vilka viFu projm gar ezermali. Ilzes sirds diktki ska pukstt. «T ne,» viFa pretojs un gribja atsvabinties. Bet puisis viFu nelaida va<. «Ko nu, ko nu,» viFa runja, galvu pieglauzdams pie viFas pleca. «Krsla... mks neviens nevar paz+t.» «Lai, lai... bet es negribu...» «Negribi? Vai tad tev ait nepat+k?» «N.» «Tas bij «j»... Vai zini, tu man paa pirm acumirkli iel+di sird+. Tu man+ t skat+jies... t... t... Tu man tkliF patiki. Tu man vl tagad stvi acu prieka, k tevi pirmo reizi redzju: basm kjm, plikm rokm, plikm krkt+m - -» «Meli, meli,» Ilze tv+kdama me~sargu prtrauca. «Vai t nebij? Nu saki, - vai t nebij?» viFa jautja, palaida viFu piepeai va< un nobuoja viFu. «Vai t nebij?» «Ak... tu...» viFa pussabijuss izgrkda. «Nu?» «Iesim atpaka<.» «N - t<k.» «N, n, n, n!» «Par ko ne?» «Tpat vien.» «Ak, nieki, nc!» «N!» ViFa satvra viFas roku, bet viFa turjs pretim. «Es jau nu neieau, tas par velti.» «Tiepaa!» viFa iesaucs klusm, sagrba viFu un apklja viFas vaigus, viFas acis, viFas muti ar karstiem skkpstiem. «Laid... es... kliegau!» «Kliedz!» viFa atbildja, izgrkda ska<u, garu «ahk!» un spieda sku7i kaisli pie krkts. «Es tevi m+<oju... m+<oju... m+<oju... Es tevi... tevi...» ViFa saFma viFu klp+, griezs ar viFu riF7+ un buoja viFas blkzi un viFas kaklu. Pris sekundes Ilze gulja k nost viFa klp+. Tad viFa izrvs ar visu spku no viFa rokm un skrja uz danu vietu. * * * Pc notikuma ezermal Ilze dz+voja td savd uztraukum. Kaut kas dzi<i sird+ viFai sac+ja, ka viFai par me~sarga prdroa+bu jdusmojas, ka viFai jkaunas, ka jjktas sav god aiztiktai. Bet viFa to nevarja. No kaisl puiaa bij izgjuse viFai l+dz aim nepaz+stama kvle un pr viFu k vi<Fot prvi<Fojuse. ViFa to nevarja turt par kaut ko jaunu - viFa to tikai sajuta k saldu noslpumu. Un l+dz ar ao noslpumu viFa sev nsja l+dz tumaas jausmas par kdu lielu, nezinmu, neizteicamu laim+bu, par kuru viFa nodrebja un kuru viFa gribja it k atraid+t, bet tas tomr liks tuvojamies. Uz lauka vien otr viet strddama, viFa alla~ k iztraucta pagrieza galvu, ja krkmos kaut kas ieabjs vai ganu suns aizrjs. ViFa neaaub+js, ka viFa viFam tieam t patika, k viFa to bij izrd+jis, un gaid+ja viFu katr acumirkl+ pardmies. Tpat k viF bij iedeguss kre pc viFa uzskata, tpat tak ar+ viFam vajadzja ilgoties pc viFas. Mui~a turklt nebij t<u... Bet atnca treadiena, un viFa par velti bij gaid+juse, atausa piektdiena, un me~sargs palika neredzams. Dusmas sacls Ilz. Ttad viss bij bijis tikai joks, un viFa viFu atstja ar tdu paau vienaldz+bu k balles vakar sarkano blkzi? Bij taisn+ba, viFa bij nekrietns cilvks no kura bija jsargjas. Un, kad kds nejauai par balli un me~sargu ieminjs, tad Ilze ar sevia7u, rkgtu gandar+jumu klaus+js par viFa palaidn+bm un pal+dzja viFu notiest. Svtdienas r+t viFa uzsita Jeakam uz rokas un pras+ja, vai neieaot uz bazn+cu. K tad, Jeaka jau sen to bij nodomjis, un abi aizgja. Kad viFi atkal bij prnkuai un pie galda da pusdienu. Made, it k valodu mekldama, pastst+ja, me~sargs viFai aor+t esot aizgjis garm. «T!» Jeaka gari novilka un da mier+gi tlk. ViFa no Ilzes laipns kltbktnes t bij aizFemts, ka viFam me~sarga persona acumirkl+ izliks glu~i izbljuse un vienaldz+ga. Bet Ilzes sird+ a+ ziFa sacla veselu jktu vtru. Ar mokm viFa tikai vl kdus kumosus norija. Tad viFa piecls un atstja istabu. Ttad viFa aodien ar viFu bij gribjis satikties! Un viFa par viFu bij aaub+juss! Un taisni aodien tik laipni pret citu izturjuss!... ViFa notv+ka, viFai t bij, it k viFa redztu me~sarga pelks acis uz sevi vrstas un viFa lkpas par sevi aukst, zobgal+g smaid savilktas. Un tad atkal bij svtdiena. K pa sapFiem Ilzei ned<a bij aiztecjuse. Nu viFa stvja kltiF un #rbs uz ganiem. Tikai ar pklm viFa atturjs, nogjuse pie ldes un neapvilkuss balts blkzes. Bet labk k citm svtdienm viFa tomr ap#rbs. Iznkuse no kltiFas, viFa satika Jeaku, kuram aodien bij zirgu ganu diena. «Uz kuru pusi tu laid+si?» viFa vaicja, gribdams bkt sku7a tuvum. Ilze vai sastinga aiz dusmm. Visu ned<u viFa pret viFu bij izturjuss untumaini un nelaipni un nu tas tomr maigkaj bals+ jautja: «Uz kuru pusi tu laid+si?» «Uz garo noru,» viFa +si atbildja. Lai viFa nca, lai sdja pie viFas, lai izjuka karsti krot satikaans, lai izputja visa laime, visa - viFa pie t nebij vain+ga. Un, zobus sakoduse, viFa lopus izlaida iz kkts. Jeaka aizveda zirgus uz noru, svilpoja jautri, noplsa krkmos trbu un las+ja Ilzei zemenes. Pret brokastlaiku suns ierjs, un me~sargs iznca noras mal, kur Ilze sdja. ViFa sveicinja ar tdu paau pat+kamu pieklj+bu k agrk, gor+js, meitenei glu~i klt pienkdams, tikpat iznes+gi k citad un gribja viFai l+dzs nomesties zem. Bet tri Ilze piecls. «Nu, nu?» viFa br+ndamies sac+ja. «J,» viFa atbildja. «Neesmu viena. Tur krkmos... Jeaka...» «Velns, ko tad tas?...» «Gana zirgus.» «Ak t. Nu lai gana vien! Es tak dr+kstau ar tevi...» «Bet es negribu!» «Nu skaties! Par ko tad ne? Es t esmu ilgojies... divas ned<as... un nu tu...» «Bet ko tad varu dar+t, viFa jau visu redz un dzird!» Ilze izsaucs. «Un es negribu, ka viFa redz un dzird.» Me~sargs klusja un kod+ja lkpas. «Vai tad mums nemaz vairs nebks iespjams divat satikties?» viFa klusm runja. «Man tev tik daudz ko sac+t!... Vai tad nekur... netraucti...» ViFa raudz+js viF ar savm pelkajm ac+m, kuras izgjua nakt+ mieg nebij slguas un kurs vl pusizdzisuse svelme kvloja. Acu plakstiFi gar malm bij sasarkuai un zem ac+m zilgani pusgredzeni. ViFa izskat+js novrdzis, tomr lepna prdroa+ba, kas viFa #+mja pantiem piemita, caur to nebkt netika mazinta. «Ko lai daru, es nezinu,» Ilze ukstja. ViFa mier+gi stvja me~sarga prieka, tikai viFas mirk<i staigja no viFa lies #+mja uz rokm ar skaistajiem, slaikajiem pirkstiem, uz plinti, uz sp+doaiem zbakiem un griezs atpaka< uz #+mi. Pa tam viFa sajuta tik varenu kairumu puiaa blaj vrgum, kura cloFus viFa pa pusei meklja sev+, pa pusei nojauta k tumau, nejauki-jauku m+klu, ka t zibeFa trum gandr+z ar tieaam+bas skaidr+bu vl reizi izbaud+ja kaislos, ezermal piedz+votos acumirk<us. Ak, tagad atkal t tapt sagrbtai un pie a+s plats krkts piespiestai! Pusdz+v+bas par vienu br+tiFu!... Bet Jeaka krkmos viFpus noras las+ja ogas! «Puiau- klt+ - vai tur kds gu<?» me~sargs pd+gi pras+ja. «N.» «N?... Nu tad... tur ms vartu netraucti parunties. R+tvakar? Ja?» «Tur? R+tvakar? Ak n - n!» «Nu kad tad? Lai paliek uz r+tvakaru!» «N, n.» «J! Lai paliek vien!» «Bet kad iznk... ka nevaru... var izgad+ties...» «Tad nobrauki zemkajam zaram gal lapas, tur tam ozolam aiz saimnieku klts. Sveika!» Jeaka nca ar ogm, un me~sargs aizgja pr noru. * * * Ja Ilzei pagjua ned< bktu sac+ts, ka viFa jel acumirkli kautrsies kaut kd viet un kaut kur laik ar me~sargu satikties, tad viFa par to varbkt bktu smjuss, varbkt dusmojuss. Bet nu viFa tomr aaub+js. Pc pirm liel prieka viFai uznca kauns un lielas bailes, un viFa apFms vl svtdienas vakar ozola zaram noraut lapas. Bet tad viF atkal iedegs karsta ilgoaans pc viFa kltbktnes, un viFa atkal apFms satikties. Tad no jauna nca aaubas un bailes... T viFa pavad+ja pretju jktu nomoc+ta, nemier+gu nakti. Pirmdienas r+t bij jiet siena p<aut. Darbs un citu sarunas Ilzei dien ne<va ar sevi un savm domm nodarboties. Bet vakar viFa savu nemieru tikko varja paslpt. ViFa aizgja aiz klts, nostjs zem ozola un satvra zemk zara galotni. Viens rviens - un viss bktu beigts!... Bet, robots laps skatoties, viFa piepeai skaidri apzinjs, ka viFa nekad nevienas no tm paties+b nebij gribjuse noraut, un nodrebdama viFa zaru palaida va< - lai notika kas notikdams. ViFa aizgja uz istabu, skrojs par karstumu (par laimi maize bij cepta), par galvas spm, paFma gultas segu un galvas spilvenu un aizgja uz kltiFu. Pulkstens nosita desmit. Istab saime apklusa. Ilze izgja no kltiFas, pasauca klusm suni, aizveda to uz riju un ieslodz+ja viFu pkn. Atvieglinta viFa atFma elpu. Nu viFa varja nkt, un neviens viFa tuvoaanos mjai nevarja paziFot... Stipri pukstoau sirdi viFa atspieds pret kdu ldi. Starp desmitiem un vienpadsmitiem viFam vajadzja ierasties. Tagad viFa jau bij ce<. Varbkt jau pie ozola.» Ilzei prskrja aalkas. ViFa bij sac+juse «n, n» - nu viFa zinja, ka t tomr vljs ar viFu satikties. Nu viFa bks vl droaks. ViFa ata<uka sdu. «Vai tie nebij viFa so<i? Vai viFa tur pie klts nelca pr stiFu?... N, vl ne...» Minkte pc minktes aiztecja, un pulkstens nosita vienpadsmit. «ViFa dar+aans kaut kur ilgk bks ticis uzkavts,» Ilze domja. Bet viFa k<uva nemier+gka, un viFas asinis ritja trk. ViFa klaus+js ar lielko uzman+bu, bet viss palika klusu. ViFa piegja pie durv+m un izbza galvu lauk... Nek! Tikai govju omul+g gremoaana bij dzirdama un nu kda jra smalk ieblaans... ViFa nosds uz ganu meitenes ld+tes. Ja viFa nemaz nenktu? N, n, viFa jau pats ao laiku bij nolicis, viFa tak t bij krojis ar viFu satikties!... Bet jauki tas nebij - ait likt gaid+t. Par sodu Ilze ieskum gribja izlikties noskaituss... Un viFa gaid+ja un gaid+ja, viFas piere kaisa, viFa cents ar savas dvseles s+vko s+vumu domas viFam vien turt piegrieztas, lai tas iz tluma sajustu viFas ilgoaanos un pasteigtos. Bet viFa vl nebij klt, kad pulkstens istab nosita divpadsmit. Ilze pietrkks. Divpadsmit! ViFas ausis ska s+kt un dunt, un viFas acu prieka pard+js ugun+gi riten+ai, kuri griezdamies izzuda. Vai varbkt kds nejauai zaram aiz klts bij nobrauc+jis lapas? tri viFa atstja kltiFu un aizsteidzs uz ozolu. Bij liela krsla, viFa nevarja saredzt, viFai bij jtausta ar pirkstiem. Lapas karjs neaiztiktas zara gal. «ViFa nenks!» kda balss Ilz iekliedzs. «ViFa nenks! ViFa nenks! Visa gaid+aana, visa cer+ba, visa karst ilgoaans bij bijuse velt+ga!» ViFa viFu bij izjokojis! Ilzes #+mis dega k ugun+. Pa deniFiem sita k muri, tikai ar pklm viFa atturjs, nenogzuss valgaj zl vsint taj drud~ains miesas. Lnm viFa aizvilks uz riju, izlaida suni no pknes un gja tad atpaka< uz kltiFu. `Fukstdama viFa nokrita uz gr+das. Tda mn+aana!... K viFa viFu bij gribjuse skkpst+t, k viFa acis, galvu abs roks turdama, buot un viFu m+<i m+<i lkgt, lai viFa top labks k viFa viFam vien bij gribjuse piedert! Un viFa viFu ait pameta! ViFa sagrba spilvenu, ~Faudz+ja viFu ar saviem pirkstiem un spieda to pret muti. Nv+gs ienaids pamods viFas sird+. , ja viFa tagad vl iedroaintos nkt - - - klau, vai tur nebr+kaja stiFas krts?... Ilze piecls sdu. N, viFa tas nebij, viFa tas nevarja bkt, jo viFa pavakar nejauai krog bij saticies ar labiem draugiem un gulja nu kro#era gult, l+dz nesamaFai sadzries. Bet pulkstens istab svin+gi nosita: viens! Ilze ata<uka atpaka< uz gr+das. ViFa juts tik neizsakmi atstta, ka viFa labprt uz vietas bktu miruse. T viFa gulja, klusm rauddama, kamr asaru avots pamazm izs+ka, jktu iekaisums mazinjs, un pd+gi dzi<a miegs nolaids uz viFas ac+m. * * * Ar mazu gaismu Made pieklauvja pie kltiFas durv+m. Uztrkkuss Ilze acumirkl+ nezinja, kur viFa bij, tad viFa piepeai ap7rs un piecls. Locek<i bij smagi un k bez spka. ViFa izgja r un paFma izkapti. Citi jau bij aizgjuai uz p<avu. Bij labi, ka viFa aor+t bij pdj. ViFa palika citiem tlu paka<. Visi jau sen bij izp<vuai mal, kad viFa vl ar savu cirtienu moc+js... Te viFai tuvojs Jeaka. «Tev aor+t neveicas,» viFa laipni sac+ja. «Pa<auj, es tev drusku pal+dzau.» Un, atbildes nenogaid+jis, viFa aizstjs Ilzei prieka un izp<va viFas cirtienu gal. Apjukuse Ilze bij palikuse stvam. Vl vakar t pret viFu bij bijuse rupja, bet viFa to liks aizmirsis. ViFa saFms un gribja otru cirtienu citiem izp<aut l+dz. Bet viFai aor+t neveics, un Jeaka atkal izpal+dzja. «Es pagjuao nakti pavisam nelg gulju,» viFa piemetinja it k izskaidrodama. «Tu ar+ izskaties <oti bla,» Jeaka atteica. Pie brokasta Ilze it k nejauai nosds Jeakam l+dzs. Puiaa #+mis sp+dja priek, un viFa aoreiz bij pdjais, kas piecls. Kad sestdien, salikts gubas jaucot, abi atkal satiks divat, viFa iedroainjs vaict: «Kas tad tev bij?» «Bailes,» sku7is atbildja. «No k?» «Es nezinu... Viens t k staigja pa pagalmu. Aizliku gan koku prieka, bet baid+jos tomr. Sak, kad tikai neatgrk~ va<.» «T,» puisis nosac+ja un klusja tad labu laiku. Pd+gi viFa atkal ierunjs: «Vajadzja tev sarga.» «Sarga?...» Ilze atkrtoja un strdja t<k. Pc pusdienas kas+ja r+ta p<vumu. Saime izdal+js pa p<avu, un Jeaka un Ilze atkal sanca divi vien kop. «Sarga gan vajadztu,» viFa pc br+tiFa piepeai sac+ja. Jeaka apstjs, Ilze skat+js viF un smaid+ja. ViFa k<uva glu~i bls. «Nu tu mani atkal piezobo,» viFa tad lnm noteica. «Nemaz ne. Es t par tiesu domju. Ja netici...» «Ko tad?» «Ej tu, tu ar+ visu gribi zint!» * * * Vakar Ilze atkal aizgja uz kltiFu gult. Kad saimes istab visapkrt bij dzirdama dzi<, mier+g elpoaana, Jeaka piecls viegli un atstja uz pirkstu galiem istabu. Ar trim lcieniem viFa tad bij pagalmam pri un atvra ln+tm kltiFas durvis. Iegjis ieka, viFa nostjs pie durv+m. ViFa neredzja nek un neuzdroainjs iet t<k. «Kas tur?» Ilze pc br+tiFa aizraut bals+ ukstja. ViFa sdja uz meitenes ld+tes. «Es,» Jeaka atukstja pretim un taust+js apmulsis uz priekau. ViFa piedkrs pie Ilze pleca, atrva roku tri atpaka< un palika no jauna stvam. ViFa r+kle viFam ~Faudzs cieti. «Kur tu esi? Vai tad nemaz neapsd+sies?» Ilze ukstja, velt+gi gaid+dama, ka puisis atkal kustsies. «Tda tumsa,» Jeaka stom+js un nolaids pie Ilzes sniem. ViFa drebja aiz laimes - viFa drebja, nabags, aiz bailm, ka untums ao laimi atkal vartu post+t. ViFa pacla roku, gribdams viFas roku meklt, bet nedroai viFa to atkal atvilka atpaka<. Te viFa sajuta, ka ar+ viFa drebja, un tas viFam deva droa+bu. ViFa satvra viFas roku un turja to savs. ViFa nezinja, ko teikt, un sdja mm laim+b ilgu laiku. Pd+gi viFa ukstja: «To gan nekad nebiju cerjis, ka tu pret mani tik laba bksi.» Sku7is cieta klusu, un ar+ viFa atkal minktes desmit nesac+ja nek. Tad viFa savu labo aplika m+ksti viFai ap kaklu. Savas lkpas tik tuvu pielikdams viFas ausij, ka viFa kupls ksas pie ts piedkrs, viFa jautja tikko saprotami: «Mutes ar dosi?» Te suns ska riet un riedams aizskrja aiz klts. Ilze pietrkks un klaus+js. }ogs brkaja, kds tam kpa pri. Suns rja diktk. «Viens nk,» Jeaka murminja. «Laikam.» «Jiet paskat+ties, kas tas tds ir. Iet?» «Ej, ej!» «Velns lai viFu parauj, ja tas ncis... ja tas bktu gribjis...» Jeaka nenobeidza spieda krampjaini Ilzes roku, gja uz durv+m un pazuda krsl. Pc br+~a viFa Jeaku dzirdja dusm+gi iesaucamies. Otra paz+stama balss deva sp+t+gu, bezkaun+gu atbildi, spc+gas rokas lauzta, stiFas krts nobraka7ja, +ss klusums... un tad... Nekustdams Ilze stvja un klaus+js. Mans Dievs, kas tur notika? Klau, tur dvesa, c+n+js, stenja... Tad Jeaka atkal iel+da kltiF. ViFa elsoja grkti. «Tds velns!» viFa izgrkda. «Gandr+z mani... bet es viFu tomr pievrju! Es viFu t aizvad+ju, ka viFa to piemins! Vai tev ir kas... kds lakatiFa? , man ir daudz asiFu... tek...» «Tu esi ievainots?» Ilze iesaucs. «Kur tad?» «Drusku... kreisaj rok.» Ldes vks nokraka7ja tri, un acumirkli vlk Jeaka sajuta uz rokas kaut ko m+kstu. Tas bij Ilzes jaunais z+da lakats.