ÿþRjDOLFS BLAUMANIS ANDRIKSONS «Viens saimnieks ar jums vls runt, baronlielskungs.» «Kas tas ir?» «Klaucns.» «T. Es ieau... Ko viFa grib?» «Es nezinu, baronlielskungs. ViFa neststa.» «Labi.» Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons av+z vl br+tiFu las+ja t<k. Tad lapa noaukstja, un viFa piecls. Bls aiz karstuma, viFa piegja pie augst loga, kura mar7+ze bij dzi<i nolaista, un atvra to mazdrusciF. Glu~i k krsns svelme viFam no rienes verda pretim. «Briesm+gi,» viFa nomurminja, aizvra logu atkal cieti un piegriezs drgajam barometrim, kas jau ned<m uz «sausu» vien rd+ja. Ar+ tagad ne mazks cer+bas! Barons savieba #+mi un tuvojs lniem so<iem galdiFam, uz kura melns marmora virsas stvja plata sudraba b<oda ar caursp+d+giem ledus gabaliem un zifona pudeli. `Fkdams vsais zeltersa kdens ietecja sl+pt glz, un barons dzra. Tad viFa iegja damistab. Pil+ nebij sevia7as runjams istabas prieka zemniekiem, un td< barons ar tiem satiks koridor. T tas bij noticis viFa tva, t viFa tvatva laikos. Barons gan nca iz galvaspilstas zemes smalko ieraau augstskolas, un viFa paacien+ba viFam ieskum nebij at<vuse pa pus un pa veselm stundm sarunties ar saviem saimniekiem gaF#+, kur vja vilka cauri un istabas meitas, sulainis un 7kaa katru vrdu varja noklaus+ties. Bet damistab, kurp viFa pirm laik zemniekus bij licis aicint, tie atstja grkti aizdzenamu zbaksmra, siena un mitr viet stvjuau drbju smaku, t ka l+dz sevia7as istabas ier+koaanai bij jpaliek pie tva un tvatva paraduma. T viFa ar+ aoreiz gribja iziet koridor, kad atminjs dzirdjis, Klaucns piederot pie viFa paskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinjies no trna smakas. Bez tam ais saimnieks bij dls tam saimniekam, kuru miruaais barons visvairk bij cien+jis. Jaunais lielskungs piedkra pirkstu pie zvana pogas, pc kam slaikais sulainis atkal pard+js. «Ved viFu aurp damistab,» viFa pavlja. «J, baronlielskungs,» sulainis atbildja, viegli paloc+damies, un izgja r. Barons aizvirz+js aiz garen damgalda. `im v+ram galu gal tomr ar trnu smrti zbaki varja bkt kjs, un td gad+jum etri so<i attluma nebij bez labuma. Tad viFa ar+ vl no <aud+m ar kaut cik necik izgl+t+bas sev ne<va buot roku. Ttad galds noz+mja mmu rokas skkpsta atraid+jumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjkt+bas to saprast. Koridor barons mdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sac+dams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viFa alla~ sajuta kaut ko nepat+kamu un pagrktinja td< cik spdams adu skatu atkrtoaanos. Pc maza br+~a atvrs durvis un vienkrai, bet god+gi #rbies v+rs ienca un palika pie durv+m stvam. «Labdien, cien+ts baronlielskungs.» «Labdien.» Sveicinjums skanja <oti pieklj+gi, viFa atFemaana laipni. Kungs un nomnieks ieskat+js viens otr. Barons raudz+js saules nodegua, vesel+g, gl+t zemnieka #+m+, kur bij lasms spks un paaapziFa, saimnieks - smalkos, blos vaibstos, liels, laipns ac+s un uz muti, kura jva no#imst, ka t raduse pavlt. «Jks esiet Klaucnu saimnieks Andriksons?» sac+ja barons. «J, cien+ts baronlielskungs.» «Man prieks jks redzt, Andrikson. Esmu jau par jums dzirdjis. Jks esiet krietns, uzc+t+gs saimnieks.» Andriksons nokaunjs un nomurminja kaut ko pie sevis. Tad viFa sac+ja: «Jstrd ir, baronlielskungs, citdi aos laikos neiet.» «J, iet grkti,» barons atbildja. «Ir grkti laiki tikpat maziem, k ar+ lieliem zemkopjiem... Vai jks jau ilgi Klaucnus valdiet?» «Mans tvs nomira divi gadi atpaka<, cien+ts baronlielskungs.» «Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viFa grunt+gi esiet varjuai iemc+ties saimniekot. K tad jums iet?» «Cien+ts baronlielskungs man atlaid+s atbildi uz ao jautjumu.» «Par ko?» «Td<, ka es baronlielkunga prieka negribtu bkt... rd+ties par nepateic+gu. Baronlielskungs mums aopavasar atlaidis divi rub<i no dldera, tad jau jksu prieka nedr+kst skroties par sliktm cer+bm uz rudens p<auju.» «Vai tad jksu lauki stv slikti, Andrikson?» «Lietus nel+st, baronlielskungs. Un man turklt gandr+z mla zeme vien ir.» «T, t, hm. Bet lauki vl var at~irgt. Mums tagad tik ilgi sauss un karsts laiks bijis, ka katru dienu prkoni dr+kstam sagaid+t. `odien, zinms, tas vl neuznks,» viFa nobeidza smaid+dams, barometra pare#ojuma atcerdamies. «Dert jau tas lietus gan ders, bet visu atlabot tas vairs nesps, baronlielskungs.» «Tas ir slikti,» barons atteica. «Tas ir slikti, Andrikson. Bet jks sakiet, jks neesiet ncis, lai td< pie manis skdztos. Kas tad jums cits ir ko teikt, m+<o Andrikson?» «Cien+ts baronlielskungs...» sac+ja saimnieks, norva valodu un prtv+ka vispr sejam. «Runjiet tikai glu~i droai, Andrikson. Esmu tak saviem saimniekiem jau rd+jis, ka man labi nodomi ar visiem. Bet jks k t v+ra dls, t saimnieka, kuru mans tvs vienmr pieskait+jis pie saviem labkiem <aud+m, jks es katr laik it sevia7i aizstvau. Tas ir, ja jums kdas aizstvaanas vajadz+gs. Man liekas, jks esiet sav tv atsities. Vismazk jksu izskats to liecina. Kas jums ir? Runjiet bez kaut kda lieka... runjiet bez bailm.» Saimnieks bij vienas rokas pirkstus savilcis dkr un berzja to mehniski pie otras rokas delnas. «Cien+ts baronlielskungs,» viFa sac+ja, «es neesmu atncis jksu prieka skdzties un esmu atkal td< atncis. Man j~lojas par jksu me~kungu.» «Par me~kungu? Ko tad tas?... Vai viFa liedzas jums kaut ko dot, kas jums vajadz+gs?» «ViFa draud, ka mani apskdzaot pie tiesas.» «Nu, nu! Kpc tad?» «Td<, ka es nelikum+g v+z esot cirtis ozolus.» Barona stvs gandr+z par nemanmu mazumu tapa stingrks. «Ko? Ko?» viFa pras+ja. «Jks esot ozolus cirtis? K viFa pie adas apgalvoaanas ncis? Vai tad jks esiet cirtis?» «Cien+ts baronlielskungs... j. Bet ne nelikum+g v+z.» «Klausiet, klausiet, klausiet, Andrikson! Kur tad jks tos ozolus esiet cirtis?» «Kur citur k sava paaa ties.» Barons pacla savas skaidrs acis pret zemnieku un paskat+js viF vienu acumirkli jo cieti. «Sava paaa ties? Un tad jks sakiet, tas neesot nelikum+g v+z noticis!» viFa tad lnm runja. «Jks tak paz+stiet savu kontraktu. Jksu kontrakt nestv neviens punkts, kura jums at<autu vienu vien+gu aps+ti nocirst bez mui~as at<auaanas. K nu vl ozolus! Td<, ja jks esiet cirtis, tad jks to esiet pret likumu dar+jis.» «Cien+ts baronlielskungs, t gan t lieta izliekas. Bet, ja jks man at<aujiet viFu izskaidrot... tad... tad... viFa baronlielskungam rd+sies pavisam citda.» Pr barona #+mi nolaids it k na. Labko, a7+stko nodomu vad+ts, viFa ierdFa karjru bij atstjis un atncis uz zemm, lai saviem simtpiecdesmit saimniekiem bktu priekaz+me, padoma devjs, pal+gs, apsargtjs. Slimodams viFa tvs bij vairk gadus uzturjies sveas zems, pa tam mui~as prvald+aanu uzticdams kdam neapzin+gam radniekam. Ko ais v+rs ar savu prliec+go stingr+bu pie zemniekiem bij noziedzies, to jaunais dzimtkungs bij apFmies griezt par labu. ViFa nebij klaus+jies br+dinoas bals+s, kuras viFam Baltezera pagasta <audis bij tlojuaas par stkrgalv+giem, patvar+giem, par tdiem, kas caur vec dvse<u gana prk lielu laipn+bu un pa<v+bu izlutinti. ViFa bij turjis prt l+dz+bu, kur stst+ts par saules un vtras der+bu, un bij atncis uz savu tvu pili ar uzvartja apziFu. Nu viFa c+Fu redzja ieskamies. N, t jau bija ieskuss. Tais pra mneaos, kopa viFa savu mantojumu prvald+ja, viFa jau vairk nepat+kamu notikumu bij piedz+vojis. ViFam bij tapuse uzrd+ta viltota kv+te par nomakstu nomu, un viens me~sargs bij ticis pienkts pie kuku<u Femaanas. Tad ar+ vl kds saimnieciFa no cep<a bij nozadzis divus vezumu 7ie#e<u. Nu viFa labvl+bai laikam atkal bij gaidms jauns prbaud+jums. «Runjiet,» barons sac+ja, laipnu balsi piepaturdams. «Cien+ts baronlielskungs man at<aus, ka iesku ar veciem laikiem.» «Runjiet, runjiet.» «Man jpiemin klaus+bas laiki. Kad tos nork7ja un rentes maksaana uznca, tad Klaucniem bij vairk me~u un krkmu nek t+rumu. T tas bij gandr+z visur, un t tas nevarja palikt. Bij jmaks rente. Bet pie tik maziem laukiem - kur to Femt! Td< nomiruaais baronlielskungs saimniekiem me~us izbr+vja nocirst un druvas palielint. Ik pavasarus cirta un dedzinja l+dumus un sja mie~us. T tas notika daudz gadu. Tad l+aanu aizliedza.» «J,» barons piemetinja, «l+dumu l+aanu, k ar+ nociraanu pa vienam kokam.» «T ir, cien+ts baronlielskungs. Bet l+dumu laikos mans tvs savos l+dumos visus ozolus atstjis nenocirstus. Neatminos - toreiz gan biju vl tds mazs puika, - ka viFa ar+ vienu vien+gu bktu nocirtis, kaut gan tas bij at<auts. Da~i bij vl diezgan tievi. «Tie lai dlam aug,» viFa sac+ja. Atgad+js ar+ resni. «Tie puako t+rumu,» viFa smjs. «Lai stv vien, kad vajadzs, gan paFems.» T tie koki ir palikuai dz+vi, un da~s no maniem t+rumiem tagad izskats k ozolu drzs.» «Un no aitiem ozoliem jks esiet cirtis?» «No aitiem, cien+ts baronlielskungs. Visi viFi jau sen bktu sadedzinti malk vai citdi k izbrk7ti, ja mans tvs tos nebktu aiztaup+jis. Es lkdzu ne<aunoties, kad uzdr+kstos sac+t, ka es... td v+z... sava paaa ozolus uz jksu zemes esmu cirtis. Es tos no sava tva esmu mantojis.» Barons atspieds viegli pret sp+doas bufetes stkri, un stingruma l+nijas ap viFa muti tapa vairk redzamas. «Ko ais cilvks dar+ja? Vai viFam bij tik aprobe~ots zemnieka prts, ka tas sava tva sen zuduas un noilguas ties+bas vl turja par dz+vm un prieka sevis der+gm? Jeb vai tas bij tikai zemnieka viltus, kas viFam t lika runt? Un kpc viFa taisni tagad tos ozolus bij nocirtis? Vai viFa Baltezeru +paanieku maiFu nebij gribjis izlietot sev par labu? Tdi gad+jumi alla~ savienoti ar mazm jukm un nenovraamu nolaid+gku saimniec+bas un visprju uzraudz+bu.» «Kd< jks tos kokus necirtt, kamr mans tvs vl bij dz+vs?» barons jautja. «ViFa to lietu zinja. Kpc jks taisni tagad cirtt?» «Man to koku taisni tagad vajadzjs, baronlielskungs.» «Prieka k?» «Esmu sev v#us prieka R+gas braukaanas un divi darba v#u pastelljis.» «Ttad jks tik daudz vien esiet cirtis, cik prieka aiem trim v#iem not+gi vajadz+gs. Ko tad prieka aitdiem v#iem taisa no ozola? Snu galdus tak liek no d<iem, no egles.» «Galdus un dibenu no d<iem, cien+ts lielskungs, spie7us, rumbas, ratu lokus turpretim no ozola, oaa un gobas.» «T. Un jks tikai prieka tiem trim v#iem to vajadz+gu materilu esiet nocirtis?» «Cien+ts baronlielskungs... man jsaka... tur... ir vairk koku nocirsts.» «Vairk?!» Barona blajos vaigos sakpa smalks srtums. Ttad vienkraa bezkaun+ga koku zdz+ba! Un tas cilvks tur viFa prieka ar to goda v+ra #+mi negribja atz+ties un stst+ja td< labi izdomtu pasaku... Barons iegja sav kabinet un izdzra lnm glzi zeltersa. Kad viFa atgriezs atpaka<, srtums no viFa bij nozudis. «Klausties, Andrikson, ms abi esam prt+gi cilvki. Kd< tad nu tdus likumus? Atz+staties klaji, ko esiet dar+jis. Es zinu, zemnieks me~u arvienu vl uzskata par tdu... tdu vispr+gu +paaumu, no kura tas bez strpes dr+kst savu da<u Femt. Jks esiet skol gjis, bet vecais dams, tas ir, vecais ieradums, gu< ar+ pa da<ai jums vl kaulos. `itda lietas uzskat+aana jks ir noveduse pie padar+tas nepareiz+bas. Nepataisiet to man prieka vl lielku, gribdams to aizstvt un apsegt. Izsakiet skaidri, jks esiet tos ozolus zadzis.» Bij t, it k barona pdjais vrds nebktu bijis vrds vien, bet vrds un sitiens reiz. Ar manmu rvienu saimnieka galva atrvs atpaka<, un viFa #+mis tapa <oti bls. «Baronlielskungs,» viFa pc br+tiFa sac+ja stom+damies un skat+js cieti baron, «baronlielskungs... tas ir... vrds... kuru es... nevaru pieFemt.» «Tur es jums nek nevaru l+dzt, m+<o Andrikson. Viss jsauc pie +st vrda... Uz cik rub<iem tad me~kungs nocirstos kokus novrtjis?» Andriksons cieta klusu. «Uz tr+s simtiem,» viFa tad lnm atbildja un pielika: «Ja t lieta iet caur tiesu.» «! Tr+s simti!... Nu, es cerju, ms tiksim ar+ bez tiesas gal.» «To es ar+ ticu, cien+ts baronlielskungs.» Barons prdomja. K viFam aai gad+jum vislabk bij jizturas? Pc takses sod+t viFa negribja. Saimnieks galu gal tomr varbkt bij bijis prliecints, ka viFam uz tiem ozoliem ties+bas. Barons tik daudz laba no vec Andriksona bij dzirdjis, un dls izskat+js tik god+gs. Vai ain+ gad+jum samaksa pat pc vienkraas takses nebij par daudz? Bet prk m+ksts viFa gan ar+ negribja izrd+ties - principa d<. Bez tam viFa acumirkl+ nezinja, cik pc vienkras takses Andriksonam bktu jmaks. «Nu, ko jks domjiet, Andrikson, k lai es jks sodu?» vaicja barons un skat+js ar savm skaidrm ac+m saimniek, kura uzacu starp bij ieraduas divas dzi<as grumbas. «Cien+ts baronlielskungs bks tik ~l+gs un uzskat+s to lietu t, k es viFu jums prieka liku. Es pazem+gi baronlielskungu lkdzu.» «To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomjiet jel pats. Ja jks vl prieka tiem trim v#iem vien bktu cirtis! Bet jks esiet vairk cirtis! Par ko un prieka k jks cirtt vairk?» Barons nenovrsa acu no Andriksona, un ais par velti nopkljs nenosarkt. ViFa nodkra uz acumirkli acis, bet sac+ja tad ar cietu balsi: «Es negribu baronlielskungam nek slpt. Gribju tos citus kokus prdot. Paslpaus es to tamd< dar+ju, ka baronlielskungs man tak nemk~am ar+ viena vien+ga kociFa nebktu at<vis nocirst.» «T... T, t. K tad jks to tik skaidri variet zint, Andrikson?» «Lai cien+ts baronlielskungs man at<auj pretim vaict: vai jks bktu man tos ozolus devuai?» Barons tapa nervozs. ViFa t tik jauki bij izdomjis, k ar zemniekiem apieties. Ar «vienkraiem» tvia7i, ar «izgl+totiem» kordili. Pie tam viFa droai sagaidmo formu un takta trkkumu augstsird+gi bij gribjis laist pr galvu. Paties+b viFam tas ncs grkti. ViFa sav mui~ juts k lielskungs, k granseFors, kuru dzi<i aizskra viFa cien+bas neievroaana. Teorij viFa inteli#ento mui~nieku nostd+ja l+dzs inteli#entam zemniekam, tieaam+b gadu simteFos sakrtais, no tvutviem mantotais lepnums un iz a+ lepnuma dzimus nicinaana runja diktk nek prts balss. Barons savilka pieri. «Jks nerunjiet ar mani pieklj+gi, Andrikson,» viFa sac+ja stingri. «Kas bktu noticis vai nebktu noticis, par to mums tagad nav jstr+djas. Mums tagad jrun par to, kas noticis ir. Nenokl+stiet, lkdzu, no lietas ar nevajadz+gm jautaanm!» Barons izrunja pdjos vrdus gandr+z ar dusmm, kuru iemesls pa da<ai bij mekljams dabisk sa+gum par Andriksona vrdiem, pa da<ai neskaidr sajutum, ka viFa tos kokus laikam nebktu vis devis. «Es lkdzu baronlielkungu piedoaanas, es baronlielkungu nebkt negribju sadusmot,» saimnieks sac+ja. «Bet man tak sav lab jrun. Me~kungs man tos ozolus nebktu noatempeljis, ja es bktu pras+jis. Tvs tos prieka manis aiztaup+jis un l+dz ar mju atstjis. Ttad man slepeni bij jcrt. Man tas ir jsaka un pie t man jpaliek.» «Ttad jks neatz+staties, ka esiet vain+gs?» «Cien+ts baronlielskungs, kas prieka manis no mana tva aiztaup+ts, man no tva atstts, tas ir mans - tpat k tas ir jksu, ko jums miruaais baronlielskungs sakrjis un atstjis.» `is droaais sal+dzinjums baronam atFma paciet+bu. triem so<iem viFa iegja kabinet ar nodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vrda, pazvan+t un caur sulaini paziFot lai viFa aiziet. Bet viFa apdomjs, izdzra no jauna pusglzi aukst kdens un meklja pc me~a takses. Nevardams viFu atrast, viFa atkal izgja damistab. «Me~kungs tos ozolus novrtjis pc strpes takses uz tr+ssimts rub<iem. Jks man samakssiet simtu rub<u. Andrikson,» viFa sac+ja mier+gi un strupi. Andriksons stvja turpat, kur stvjis, st+vs un mms, un spieda spc+gi kreiss rokas pirkstus ar labs rokas pirkstiem. «Cien+ts baronlielskungs mani tieam tur par zagli?» viFa sac+ja dreboa bals+. «Jks tak dzirdiet cenu!» barons izsaucs aizturts dusms. «Es jks nesodu k zagli. Es pret jums izturos k pret pircju. Jks no manis tos kokus p i r c i e t!» «Cien+ts baronlielskungs, k es vl kaut ko varu pirkt, kas mans roks atronas! Vai nu es dr+kstju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jmaks, vai es viFus nedr+kstju cirst, un tad es esmu zaglis?» Barons so<oja pa damistabu divreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stvam, viFas vss plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiem apFemdams. «Klausties, Andrikson, tagad man ar jums jrun t, k jks mani saprotiet. Es jks nevaru par tdu dumi7i turt, ka jks nevartu saprast, ko esiet izdar+jis. Ar nodomu jks stjaties uz rektm, kdu jums nav. Jks to it labi ziniet. Jks ziniet <oti labi, ka jksu tvam t at<auaana dota tikai prieka vienas reizes un ne uz visiem laikiem. Ja jksu tvs tai vien reiz, kad t at<auaana bij, tos kokus nav nocirtis, tad viFa to at<auaanu par velti dabkjis un pazaudjis. Jks to at<auaanu nekdi nevarjt mantot. Tdas rektes nepriet no tva uz dlu. Jks esiet pret likumu dar+jis, un, ja es jks caur likumu nelieku sod+t, tad nepateicaties nekdm ties+bm, bet vien+gi manai ~last+bai!» Pr Andriksona #+mi prlaids it k zibsnis, viFa salika rokas un berzja spji +ka7us vienu pie otra. Tad viFa sac+ja liel uztraukum: «Cien+ts baronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomr. Zinu gan, ka likums ir pret mani. Tas ir prieka visiem tais+ts un nevar aodien tds bkt un r+tu tds. Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam ar+ pret mani vajaga bkt? Prieka a+s reizes baronlielskungs pats var likumu tais+t. Vai es baronlielkunga prieka esmu vain+gs vai ne? Baronlielskungs saka, ka esot. Par ko? Td< ka baronlielskungs man netic. Citdi man nekas nebktu jmaks... Ko lai daru? Varu tikai apgalvot, ka mans tvs bij god+gs cilvks, kura savu +paaumu ne ar kapeiku no sveaas mantas nav pavairojis. Un es esmu apFmies staigt viFa pds. J, baronlielskungs, es jums varu apzvrt, ka viss t ir, k jums esmu stst+jis! Es zinja, ka zogu. J, to es zinju. Bet es ticju un ticau, ka sava paaa esmu zadzis. Jo ne prieka jums, - prieka neviena cita k vien+gi prieka manis vecais Klaucns atstjis tos ozolus, kuri citdi jau sen bktu sadeguai pelnu pelnos!» Barons pagriezs, piegja pie loga un skat+js lauk uz sarkani ziedoau pelargoniju dobi. Cilvka bals+ ir skaFas, kuras, ja ts ietr+cas, piespie~ tict. `d bals+ Andriksons bij runjis. Barons bij prliecints. Bet vai viFa dr+kstja atz+ties k tds? Vai dr+kstja Andriksonu atstt piln+gi nesod+tu? Kdas sekas adai laipn+bai bktu? Vai tas nebktu pamudinjums prjiem saimniekiem post+t savus me~us un tad atsaukties uz Andriksonu, tdu paau ~last+bu prieka sevis prasot? Neprredzama virkne 7ildu un likuma prkpumu stjs barona gara acu prieka... Jeb vai lai viFa Andriksonam piedeva un piekodinja klusu ciest? Tda slepen+ba nesakrita ar viFa stvok<a cien+bu. Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdjis, un barona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vrda. N, neatlika tieam nekas cits k Andriksonam likt makst. Baronam bij ~l, bet tam t vajadzja notikt. tri viFa atkal apgriezs. «Andrikson, jks man tagad atnes+siet piecdesmit rub<us. Tos otrus piecdesmit - pc seaiem gadiem.» `os vrdus rundams, barons nodomja, ka seai gadi esot gara laikmets, kur gan izdev+ba gad+aoties ao summu aiz kaut kda niec+ga iemesla iz pardu grmatas izdzst. Andriksona druknais stvs liks mazdrusciF saplokot. ViFa uzmeta baronam nv+gi ievainotu mirkli un sac+ja aizraut bals+: «Baronlielskungs, ttad jksu prieka esmu un palieku zaglis. Labi. Tad nododiet mani ar+ likumam. Tie pra simts rub<u mani nespied+s krt ubaga tarbu sav kakl. Lai viFi aiziet, kur tik daudz citu simtu saguluau. Es atsakos no jksu ~last+bas, baronlielskungs.» Barons saaaurinja mazliet acu vkus, pacla mazliet galvu un paskat+js runtj ar skatu, kas skaidri sac+ja: «Trps.» Nekas neatsald cilvku no cilvka trk un piln+gk k sp+t+gi atraid+ta labvl+ba. «K jks gribiet, Andrikson, - k jks gribiet,» viFa noteica vsi un veikaliski un atstja ar gausiem, cien+giem so<iem damistabu. Bet kabinet viFa doms atkrtoja Andriksona vrdus: ««Kur tik daudz citu simtu saguluau... Es atsakos no jksu ~last+bas, baronlielskungs...» Na, paga, puis, es tev!...» Barons nosds un paFma atkal av+zi roks. Bet viFa tur cita nek neatrada ieka k: «Kur tik daudz citu simtu saguluau. Es atsakos no jksu ~last+bas, baronlielskungs...» Spji viFa uzspieda uz zvana pogas un pavlja ienkuaam sulaiFam atsaukt me~kungu. Pa tam Andriksons bij atstjis damistabu, paFmis gaF#+ savu cepuri un bij izgjis r saules svelm. ViFa bij tik pilns sp+gu dusmu, ka nemaz neievroja, kurp gja. Tikai kad viFu apFma spc+ga sve7u smaraa un panesams gaiss, viFa atjdzs, ka bij Baltezeru mui~as sil un ce< uz mju. Labu gabalu slaiko, garo eg<u n nogjis, viFa ce<mal apsds uz kda celma. T tad nu bij barona daudzint laipn+ba... Tr+ssimts rub<u... Zaglis... ViFu, vec Andriksona dlu, sod+ja k zagli... ViFam neticja... ViFa zvrja, un viFam neticja! N, tas nevarja bkt. Baronam vajadzja tict, t lieta tak bij tik skaidra. Bet viFam gribjs ts naudas, tas bij tas 7is. ViFa aizl+da aiz netic+bas, gribdams tas simts rub<us dabkt. Bij jau tik viegli pasac+t: «Andrikson, tu esi pret likumu grkojis,» - kad uz sava paaa likumu krkt+s negribja klaus+ties. ViFa piecls un so<oja t<k. Par sp+ti visam uzbudinjumam viFa sajuta izsalkumu. ViFam iekrita prt, ka aor+t mj sieva viFam bij piedvjuse sieru un ka viFa to un p+pi uz galda bij aizmirsis; ka viFa bij br+dinjuse, lai neprsteidzoties, un ka viFa droai bij atbildjis, lai neb+stoties, viss izieaot labi. Ko nu viFa mj lai sac+ja? Vai viFa nebij prsteidzies? Vai nebktu bijis labk samakst tos simts rub<us? ViFam ienca prt sakms vrds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagtu ties.» Vai tagad vl visu nevarja griezt uz labu?... N, nu bij par vlu, viFa baronu bij sakaitinjis, bij viFam ar lepnumu stjies pretim, un to nevarja izdzst iz viFa atmiFas... Bet, ja ar+ barons bktu bijis gatavs piedot, - viFa tak nevarja iet lkgties! ViFa jau tad bktu atzinies par vain+gu, un viFa nebij vain+gs! Itin nemaz ne?... N, jeb vai ar+ tikai tik daudz, cik v+rs ir vain+gs, kas sav va< sprukuao kume<u izved iz kaimiFu sta<<a, kaimiFam to nepaziFojis. J, t tas bija, glu~i t. Andriksons no~loja, ka viFamais jaukais sal+dzinjums barona prieka nebij iekritis prt. Bet to jau vars iep+t tiesai dodams atbilds. Bet tur barons viFu nedzirds, un tiesa viFam tomr nospried+s sodu... Tr+ssimts rub<u... Liela nauda. Un, kad +sti apdomja, tad Andriksons tos neFma iz savas 7eaas vien, bet atvilka tos l+dz+g krt tikpat savai sievai, k ar+ brniem. Neizsakms rkgtums prFma Andriksonu, graiz+gs rkgtums, kds tikai izce<as, kad cilvks, pats no sevis slpdamies, padar+tu netaisn+bu samaina ar izciestu. Andriksons gja t<k. Saule pa zaru starpm uzsp+dja uz ce<a, sve7i smaraoja, aad un tad ieskanjs kda putna sauciens. Verstu tlum izplat+js sils. ViFa aptvra sknainas, purv+gsnjas vietas, vairk alogu, aauru, sirpim l+dz+gu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus da~das sausas lauzas, lazdu krkmu, aizviekstenju, virzja. Varja redzt, ka ar+ silam ilgku laiku bij trkcis +sta kunga un prrauga. Andriksons silu pazina <oti labi. Puik bkdams, viFa ogu laik gandr+z ik svtdienas uz to bij atncis. Neatrads jau ar+ Klaucni no sila nekd liel tlum. Tagad bij melmenes, aiviekstenes un spradzenes gatavas un viFa brni viFa viet apmeklja silu. Ce<mal stvja kuplas melmeFu mtras. Andriksons labprt pa tm bktu paogojis, bet viFas bij glu~i pelkas noputjuaas. ViFa izsalkums auga, l+dz ar to viFa sa+gums. Apspiestas no~loaanas jktas urbtin urbs pa viFa dvseli, un viFa domas tapa arvien netaisnkas un naid+gkas pret baronu. Uzreiz viFa sird+ iedegs vlaans: «Kaut es viFam vartu atriebties!» Bet tas nebij iespjams. Barons stvja par daudz droai un par daudz augstu, ka viFa viFu kaut kdi sp+gi vartu aiz7ert... Lielam, platam izcirtumam ce< kreis pus gandr+z jau garm ticis, Andriksons apstjs. `e viFa k zns bie~i bij apkrt skraideljis. Vai pa vecam ieradumam nebij jaiziet un tur viF gal jpaskats, vai pie t milz+g lazdu krkma arvienu vl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie ts gars priedes ar to plno galotni un d+vaini izloc+to garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dkmu mkonis piepeai pacls l+dzs priedei, Andriksons dzirdja liesmu klusu avirkstaanu un redzja, k v+rs no zemes uzlca stvu, pie lazdm noskrja, vienu nogrieza, atskrja atpaka< un k negudrs zemi ska prt. Dkmi izplat+js tlk, un v+rs sita jo trk. Ar st+viem mirk<iem Andriksons viF nolkkojs. Tad viFa tri pagriezs uz labo pusi, aizsteidzs ce<am pri un nozuda aiz krkmiem. ViFa neparko negribja tapt paman+ts vai pal+g saukts. Ja v+ram vienam paaam neizdevs uguni nodzst - lai tad me~s dega! Lai uguns izpost+ja t barona mantojumu, k viFa Andriksona mantojumu iznicinja! Ar s+vko uzman+bu saimnieks noskat+js c+F. Liks, it k uguns ar savu dzsju 7motos. Dr+z t uzliesmoja pie viFa kjm, dr+z daudz so<u t<um no viFa, dr+z viFa prieka, dr+z viFam aiz muguras. V+rs skraid+ja aurp un turp, krustm a7rsm un pd+gi pc lielm pklm liks uzvarjis. Sviedriem plkstot, viFa nostjs melnas, rmoti izrobotas salas vidk un raudz+js visapkrt, vai vl kur nekkpja. Labu laiku t stvjis un skat+jies, viFa nosp<vs, izvilka p+pi, uzp+pja un nodzsa spiku rkp+gi ar pirkstiem. Vl br+tiFu stvjis un skat+jies un nek nepaman+jis, viFa aizgja pa ce<u, pa kuru Andriksons bij atncis. `is sav paslptn stvja k sasalis. Vai tad tieam ne mazk dzirkstel+te vairs nebij palikuse dz+va?... N, uguns bij beigta... Bet varbkt tau vl kaut kur bij pirkstis, iz kurm varja izperinties liesmiFa!... Andriksons gaid+ja, gaid+ja - par velti, uguns bij nodzsta. Sasod+tai vecis!... Apdom+gi visapkrt skat+damies, Andriksons tuvojs ce<am un tad deguma vietai. Me~am vajadzja degt! Nejauas gad+jums viFam bij rd+jis, k baronam par viFa cietsird+bu varja atriebties! Atriebties, paaam pie tam nemaz neiek<kstot nekds briesms. Jo v+rs, kas tur aizgja, izplat+s l+dz ar sadeguas zles grkto dkmu smaku ar+ domas, ka viFa me~u aizdedzinjis. ViFa dz+voja mui~, dabkja no barona mazu pabalstu un las+ja vasar prieka mui~as ogas un snes. ViFa jau ar+ pats doms, ka me~s caur viFu aizdedzies, un neliegsies, jo tas bij net+am noticis un viFa uguni ar lielko rkp+bu bij dzsis... Andriksons aplaida vlreiz acis visapkrt, nol+ks, uzrva tr+s spikas ar reizi, piegrkda ts pie sauss zles un aizsvieda tad spikas t<u projm. Abs viets liesmas plkkadamas uzavs gais un Andriksons atkal prskrja pr ce<u un iebga me~. ViFa gribja skriet tlk, bet it k magntisks spks vilka viFa skatus uz izcirtumu. ViFam vajadzja redzt, k dzeltnais velns dzemdja arvien vairk dzeltnu, sarkanu, zilganu velniFu, kuri ar lielu un aizvien lielku trumu tlk lca, l+da, lidoja. Taisni uz priekau, uz labo, uz kreiso pusi viFi drzs projm, arvienu stiprku rkkoFu un spraka7aanu saceldami. Nebij ne minkte pagjuse, un puscirtuma jau stvja liesms. Putni bgdami pacls gais, da~i apsvildami iekrita ugun+, vrnas 7rca, viens za7is ar lieliem lcieniem prskrja pr ce<u... Dr+zi izcirtums vis sav platum kkpja un dega. Gandr+z nemanms vjiFa ugunij deva virzienu. T mud+js uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma. Ja viss sils izdegtu!... To jau viFa bij gribjis! Ar to vlaanos viFa uguni kklai bij pielaidis! Lai viss sils izdegtu! Vai viFa to tieam bij gribjis? Viss sils, - kas atrads pa lielkai da<ai vja pus, piecpadsmit kvadrtverstu di~enu eg<u! Viss sils, viss! `ausm+gi, aausm+gi! Kas to varja panest, visu silu redzt degam! N, n, to Andriksons nebij gribjis. ViFa tik baronu bij gribjis pabiedt, viFu pamc+t, k ir, kad sirds aiz sveaas netaisn+bas saplok, bet visu silu - - paldies Dievam, tas jau ar+ nemaz nevarja notikt. Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretim, atrads sirpim l+dz+gais ezers, t l+c+ ugunij vajadzja apdzist! Bet ja liesmas apsitas ap ezera galiem! ViFas izplts tik neticam trum! Nu jau ts bij l+dz izcirtuma vidum, un aizdegs avirkstdama jaun eg<u ataudze, un nu - nu dzeltenais velns apkampa liels egles... Nv+ga iztrkcinaans krat+ja Andriksona dvseli. ViFam liks, ka viFa mati zem cepures slietos stvu. Ko viFa bij dar+jis! Ko viFa bij dar+jis! Ko me~s viFam bij dar+jis, ka viFa viFu izpost+ja! Skaistais, lielais me~s! Un barons! Vai tad viFa tieam bij tik slikts, ka tas ait bij jsoda! Ak, kd< cilvka roka tai acumirkli nesakalta, kad t tais+js dar+t negantu darbu! Bet uguns izplat+js arvien t<k. Vai Andriksons viF lai noskat+js, kamr t me~u vis viFa platum bij prFmuse? Vai silu varbkt vl nevarja glbt?... Glbt? Kas? ViFa viens?... ViFa kop ar daudz citiem. Kop ar citiem? ViFa lai sauca pal+g pret ienaidnieku, ko pats bij modinjis? Ja viFa to dar+tu tad domas, ka viFa tas noziedznieks, vl mazk pret viFu vartu sacelties... T bktu... Tuvkais cilvku dz+voklis bij viFa mjs. Ttad turpu! Ts pri verstes viFa skrieaus varja noskriet. Un viFa ieska skriet. Dr+z sila pdjie koki viFam bij aiz muguras, un vasaras dienas svelme viFu atkal ska tveict. ViFa to neievroja, bet skrja t<k. ViFam sviedri auma<m ska plkst un asinis dauz+js pa deniFiem, it k ts viFam galvu gribtu prplst. Sp+gs spaids spieda acu bolus gandr+z vai iz saviem dobumiem lauk. Bet viFa skrja t<k. Mjas tuvum viFam kja aizmets aiz maza akmeFa un viFa nokrita gar zemi. ViFam vairs nebij spka piecelties, un viFa palika gu<am. ViFu prFma tdas pat+kamas jktas. "+mi nov+tua, silt zl spiezdams, viFa nodomja: «Lai deg! Man tagad viss viena alga... Ko tur vairs... Esmu t k t pagalam...» Pc br+~a viFa atdabkja savu ener#iju atpaka<, pacls sdu un skat+js uz silu. Balts, <oti plats dkmu mkonis verda augaup. Andriksons uzlca kjs. «Dievs tvs,» viFa murminja «nelaid to liesmu aiz ezera galiem! Dievs tvs, Dievs tvs!» Tad viFa vilks t<k. Pd+gi mja bij sasniegta. Pagalm stvja viFa jaun, smuk sieva un skat+js uz silu. «Me~s deg?» viFa uzsauca v+ram pa pusei jauttjas, pa pusei vst+tjas bals+. «Me~s deg,» Andriksons atkrtoja. «Kur puiai? tri. Un meitas un visi!» «Visi? Vai tad lai visi?... Kungs tt+t, kds tad tu izskaties! Par ko tu t esi skrjis? Lai jel deg! Gan nodzs+s. Vai baronam me~a trkkums! Tavu skrieaanu! "+mis glu~i zils... Bktu labk paraudz+jies, kur brni.» «Kur brni! Kur tad viFi ir? Nav mj?» «N. Aizgja ogs. Man tda nemier+ga sirds. Krlns da~reiz pa7er spikas. Kad tikai viFi sil kaut k nav izdar+juai.» «Vai tad viFi uz silu aizgja?» Andriksons iesaucs, un viFam t bij, it k viFa vairs nevartu dvaaot. «Kur tad citur, teics tak iet ogs,» saimniece atbildja. «Ak Dievs, ak Dievs!» «Kur tad aie! Sauc jel!» saimnieks kliedza, pie kam viFa balss prcirts un aizsmaka. « puiai!  meitas!  cilvki, pal+g, pal+g!» «Dieva d<, nekliedz jel!» saimniece sac+ja satrkkuss. «Kas tev ir? Es gan visus sasaukau. Vai nu viena egle mazk apsvilst, t tak viena alga. Ir jau grks sac+t, bet tiesa ir - no aitdas nelaimes ce<as savs labums. Bks <aud+m kda pagale ltkas malkas. Atpkties nu, Jni, ej nu atpkties!» ViFa aizgja saimei paka<, un Andriksons so<oja pa pagalmu apkrt k durns. ViFa nolaids uz sola istabas prieka, piecls, nosds atkal, piecls no jauna un iegja istab. Tukai abi kambari! Tur istabas kakt maza gultiFa - tukaa! Ko viFa nebktu devis, ja taj tagad atrastos abi zni! Balts galviFas sabzuai kop, jaunkais rociFu satvris dkr ar +ka7+ti uz iekau... Saimnieks ska drebt... N, ak n, - ts domas bij par briesm+gm! ViFa izgr+<ojs atkal r un pameta acis uz silu. Dkmu mkonis bij audzis. Kur gan viFa cilvki kavjs! Ak Dievs, glbaana novilcinjs, - t jau novilcinta! Beidzot visa saime bij kop, sameklja lpstas un cirvjus un visi devs, saimnieka pastv+gi skubinti, uz silu. Saimniece viena pate palika mj. «Kad brnus satiekat, sakt, lai tie neviena acumirk<a ilgk nekavjas me~, - vai dzirdiet? Vai dzirdi, Jni!» viFa viFiem nosauca paka<. Pa tam uguns lieliski bij izplat+juss. T bij pr visu ezera l+ci izpltuss, ezera stkrus apFmuse un ds tagad, divos zaros dal+ta, t<k. Piln+g nesapratn Andriksons ar saviem seaiem cjilvkiem stvja deguma mal. Ko viFiem ar tm lpstm un tiem cirvjiem bij ieskt! Liesmas augsti gais lkja no galotnes uz galotni, zem dega skna un lauza. Vai lai viFi nocirta pri koku? Vai lai izraka kdas asis garu grvi? Tas bktu bijis smiekl+gi. Bet dar+t tak kaut ko vajadzja. Un kur bija brni? «Steidzies uz mui~u, Pter, un paziFo, ka deg,» Andriksons pavlja saFemdamies. «Diezin vai viFi to nelaimi aodien citdi jel maz paman+s. Ms citi meklsim brnus.» «Brnus meklt? Bet brni jau sen bks mj.» «Ja viFi uz mju bktu aizgjuai, tad ms tos bktu satikuai. Meklsim vien.» Neviens vairk nerunja pretim, jo brnus tieam ce< bij vajadzjis sastapt, ja tie ar sevia7u l+kumu uz mju nebij gjuai. «Bet kur tos meklt? Ja tie dzi<k sil bij ieskrjuai, tad viFi bij droa+b, uguns viFiem nevarja aizsteigties prieka. Bet ja viFi l+c+ no liesmm bij tapuai aplenkti?» `+s briesm+gs domas visiem liks ieavuas galvs, jo visi k uz klusu pavli piegriezs ezera l+am. Andriksona #+mis tapa pelks k zeme. T tas varja bkt noticis! Citiem ar+ iekrita prt, ka tas varja bkt noticis! Ja viens no viFiem kaut ko bktu iebildis pretim vai pasmjies, tad viFa to bktu sarjis, bet tomr vl cerjis, jo cer+ba smejas sev spirgtumu pat iz tukak mierinaanas vrda, bet nu viFam t bij, it k viFa kjai katru acumirkli bktu jpieduras pie savu znu sagruzduaiem kauliem. Ar apspiestu vaidu viFa ieska meklt. Puiai un meitas izvair+js apdom+gi no vietm, kuras vl kupeja, Andriksons turpretim nevroja, kur viFa gja. ViFa nozuda starp apdeguaiem kokiem un atrads dr+zi ezera mal. Puikas no svelmes varbkt l+dz kdeFam bij atdz+ti - varbkt iedz+ti kden+, jo vietm pat meldri bij apsviluai. ViFa raudz+js kden+, viFa apstaigja visu ezermalu, l+ci -nek! ViFa atstja atkal ezeru un griezs atpaka< uz saviem <aud+m, kuri krt+gi gar izcirtumu bij izdal+juaies un mekldami tuvojs l+am. Pd+gi ar+ viFi ezermalu bij sasnieguai, no brniem ne vsts neatraduai. «ViFi tak bks aizgjuai uz mju,» sac+ja kda meita. «Tik lieli puikas... Es nemaz nesaprotu... bktu jau ar+ bijis glu~i br+nums, ja viFi nebktu varjuai glbties.» «Tad ej, L+z, uz mju un palkko, vai viFi tur ir, un nc atpaka< ar ziFu,» saimnieks sac+ja. «Ej, ej.» Meita aizgja, un tie citi pras+ja: «Kas nu bktu darms?» «Es nezinu,» Andriksons atbildja noguris. «Mekljiet. Dzsiet. Mekljiet tak vl...» «Ak saimniek, brni droai vien bks mj. Nudie. Tu mks glu~i par velti sabiedji.» «Vai tu t dom? Nu j. Lai Dievs dod! Lai Dievs dod... Nez vai viss me~s izdegs?» «Kas to var zint! Ja uguns t trako un cilvki nenk, un vtra sace<as... vja jau pka.» «Iesim, iesim,» sac+ja Andriksons. «Jlkko dzst. Dar+sim, ko spsim.» ViFi atstja ezeru un uzska lielu gabalu lejpus deguma rakt grvi. Vl necik t<u netikuai, viFi izdzirda tlum kliedzam un saucam. Racji atsaucs, un troksnis tuvojs. Ierads me~kungs ar pulku mui~as <au~u. tri uguns gaitas ~iglumu apsvris, viFa visus ieveda vl dzi<k sil un nu nord+ja rokamo grvi un crtamos kokus. ViFa pats tad atkal aizsteidzs projm, lai ar l+dzatvests ugunssprices pal+dz+bu me~a otr pus uguni apkarotu. «Kur barons pats?» Andriksona otra kalpone pras+ja kdam mui~as puiaam. «ViFa vl palika ziFotjus r+kojam, uz kurieni tiem jjj. Visu pagastu vl aovakar grib sasaukt pal+g. ViFa dr+zi bks te.» Pc neliela br+~a nca vsts no me~kunga, lai viFam divi spc+gi cilvki nkot pal+g, zirgs ar ugunssprici pa me~a biezumiem nevarot tikt cauri, t esot no cilvkiem jvelk. «Es ieau,» sac+ja Andriksons. «Kas vl nks?» ViFa skat+js apkrt, un, nevardams neviena spc+gka ieraudz+t par savu puisi Pteri, viFa tam pamja, un abi aizgja. Bet ar+ ar cilvka spku bij <oti grkti sprici virz+t t<k. Zem gulja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietm stvja tik biezos pk<os, ka beidzot bij jatmet domas ar sprices pal+dz+bu kaut ko izdar+t. Taisni kad me~kungs pavlja, lai vairs velt+gi nenopkloties, barons piejja. ViFa redzja, ka cilvki bij vl glu~i slbani no vilkaanas, un ieraudz+ja l+dzs me~kungam Andriksonu ar sviedrainu, gandr+z prvrstu #+mi. Visas dusmas pret viFu bij piepeai k pkstin aizpkstas. « Andriksons,» viFa iesaucs un nolca no zirga, «un tik uzc+t+gs. Pateicos, Andrikson, par ziFojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami. Paldievs.» Un triem so<iem barons piegja pie saimnieka, satvra viFa nomelnoto roku un spieda to. «Baronlielskungs... baronlielskungs,» Andriksons stom+js, «es dar+ju... es dar+ju... kas... man...» «Es to neaizmirs+au, Andrikson. Bet atpkaaties tau. Liekas, jks par daudz esiet strdjis.» «Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs, itin nemaz...» «Na, na, na, nelielties.» Me~kungs tagad paziFoja, ka ar sprici nekas neesot izdarms un ka otr pus me~am topot rakts grvis. Tad lai tur ejot pal+g, barons noteica, un Andriksons aizgja atpaka< un raka ar tdu sparu, it k viFa dz+v+ba no a+ grvja garuma atkartos. Par br+tiFu pienca ar+ barons ar me~kungu. «Deguma smaka te jau daudz stiprka nek pirmiF, barona kungs,» sac+ja me~kungs. «Ms maz ko panksim. Sarkanai hijnei prk veiklas kjas.» «Ms dabksim dr+zi pal+gus, ziFotji tagad jau vairk mju bks izziFojuai,» barons atbildja un skat+js koku galotns. ViFa bij bls, un viFa smalks lkpas raust+js nervozi. Tad viFa piegriezs strdniekiem, gribdams tos vl uz dka+gku strdaanu pamudint. Te viFa ieraudz+ja, ka vecs v+rs slbani uz savas lpstas bij atspiedies. Barons piegja pie viFa, paFma lpstu, pateica vecajam pris laipnu vrdu un pats uzska rakt. Tas <aud+m iedeva jaunu sparu. Tikai Andriksons it k atlaids. ViFa skat+js ar lielu nepaciet+bu uz to pusi, no kurienes L+zei vajadzja pienkt, un neredzja vairs nemaz, kurp viFa ar savu lpstu dkra. Pd+gi L+ze pard+js starp kokiem. ViFa izskat+js sakarsuse un apjukuse. «Brnu nav mj,» viFa sac+ja klusm, piegjuse pie Andriksona. «Nav?» ais iekliedzs. «Mani brni! Mani brni!» «Kas tur ir?» barons pras+ja, un kds viFam lietu paskaidroja. Barons pagja noma<us un pasauca Andriksonu. «Jksu brni izputjuai, m+<o Andrikson?» viFa vaicja. «J, baronlielskungs,» saimnieks atbildja, ar mokm savald+damies. «`or+t viFi atnkuai aurp ogu las+t. Un nu vl nav mj. Izdegua izcirtum vienumr bij daudz ogu.» «Jks tak nedomsiet... n, Andrikson, nevajaga tkliF to sliktko domt. Brni bks vl tepat me~.» «Bet tad tak viFus kds bktu redzjis.» «Tas tak nav vajadz+gs. ViFi var bkt dzi<k nokl+duai me~... Cik veci jksu brni ir?» «Veckais nupat palika desmit.» «Na, redziet. Desmit gadu. Zns jau tad ir krietns vecis. Tas jau prot ugunij griezt ce<u. N, n, apmierinieties vien, Andrikson. Brniem nekas nebks noticis.» «Es to labprt gribtu tict, bet... bet... vai cien+ts baronlielskungs man neat<autu viFus iet meklt? Es nevaru t<k strdt, iekam nezinu, kur tie brni palikuai.» «Zinms, zinms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, Femiet vl kdu cilvku l+dz,» barons laipni atbildja. «N, baronlielskungs, es viens pats...» Andriksons iedeva L+zei savu lpstu un aizgja. Vienatn ticis, viFa labprt savu brnu vrdus ska<i bktu izkliedzis me~; bet viFa kaunjs, ka viFu racji vartu sadzirdt. Ttad viFa mms sps mald+js apkrt, un, tikai t<u projm ticis, viFa pusbals+ vienu reizi par otru izsaucs: «Jn+t! Jnito! Krlito! Krlito!» Bet velt+gi viFa gaid+ja atsaucamies. Pc ilgas, baigas meklaanas Andriksons griezs atpaka< uz izcirtumu. ViFa satika cilvkus, kuri steidzs uz dzaanu, un pras+ja ikkatram, vai varbkt divu brnu neesot redzjis. Neviens par viFiem nek nezinja stst+t. ViFa dzirdja lielu troksni tai pus, kur grvis tapa rakts un no#ida no t, ka jau daudz cilvkiem vajadzja bkt sankuaiem. Ttad silu laikam gan izglbs. Bet kas viFam tagad vairs par to bij da<as!... ViFa gja t<k un nok<uva pie gars, degoas l+nijas, kas nemitoai virz+js uz priekau. ViFa apgja ap viFu apkrt un iegja sila izdeguaaj da<. Apakalkpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarvis uz augau, it k no kaut kurienes bktu gaidms kds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem l+da uz izcirtumu. L+dz+gi rksganam, sare~#+tam t+klam, apsv+luaie zari un zariFi izplts virs viFa galvas. Saule tais+js uz rietaanu, un sil ais t+klis rad+ja d+vainu krslu. Savu za<o apkrtni zaudjis, ar+ ezers izskat+js glu~i sveas un savds. ViFa zilganais vidus sp+dja vji k acs, kas nv sastinguse, malas bij drkmi melnas, ar rksganiem laukumiem. Tapa klusks un klusks, un beigs Andriksonu apFma kapstas miers. `ur un tur vl kpa gais tievs dkmu pavediens, aizdegs vl piepeai kds neapsvilis kklas kua7is vai avieksteFu zars, liesmu it k pats no sevis rad+dams, aad un tad ar+ atskanja no t<ajiem strdniekiem pa neskaidram balsienam, bet tas dar+ja mieru un klusumu vl jo vairk sajktamu. K zem sloga Andriksons vilks uz priekau. Izcirtuma mal viFa sa<ima un raudja. «Mirt! Mirt!...» Saule norietja, krsla sil pieFms. Andriksons pietrkks. Vl reizi uz mju, vl reizi paskat+ties, vai brni nebij mj! Lnm so<odams, viFa sasniedza Klaucnus. ViFa sieva tur sdja ce<mal un paskat+js viF st+vi. Ar tdiem paaiem mirk<iem viFa skat+js siev. Tad viFa ska kliegt. «Beigti! Beigti!» viFa izsaucs. «Vai tu viFus atradi? Ak mani brni, mani brniFi, mani brniFi!» Saimnieks stst+ja, ka velt+gi esot izmekljies. «Tad es viFus atrad+au,» saimniece vaimanja. «Es atrd+au viFu sadeguaos kauliFus. Ak mani brniFi, mani dliFi!» ViFa iegja mj, kuru jau piln+gi bij apkopuse, un izr+koja ganu znu un meiteni, lai tie neietu gult jo viFi abi vien nu palika mj. Tad viFi atstja pagalmu un gja pa krslu projm, saimniece pa priekau, saimnieks iepaka<. Reizm viFa ievaicjs, galvas nepagriezuse, pc sila degaanas s+kumiem, bet, k bij noprotams, tikai td<, lai tos vartu vest sakar ar nelaimi, kda brniem varbkt bij uzbrukuse. Pd+gi viFa sac+ja: «Karstums viFus bks iedzinis kden+. ViFi bks nosl+kuai!» Nu viFa vairs nerunja ne vrda un uzmeta, ce<mal atrazdama tievu krtiFu, to uz pleca. Andriksons <va viFai nest. ViFa juts prieka t par vju. ViFam ar+ viss bij vienaldz+gi. Ja brni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne. Lai sieva mekl. Ezera gal nok<uvis, Andriksons apstjs. ViFa ce<i nodrebja, tumao kdeni ieraugot. Bet saimniece bez kavaans ezera dibenu l+c+ rkp+gi ska prmeklt tik t<u, cik t ar atnesto krti varja aizsniegties. Lnm viFa virz+js uz priekau, lnm, k hipnotizts saimnieks viFai sekoja. ViFa nedomja un nezinja, kd< viFa to dar+ja, bet viFa to dar+ja. Pd+gi, pc vairku stundu ilgas meklaanas, saimniece kaut ko negl+tu izcla iz kdens. Andriksonam ska reibt galva, un viFa man+ja, ka viFam #+bonis tuvojas. Te sieva krti atkal nolaida kden+ un meklja t<k. Andriksons novrss. ViFa te ilgk nejaudja noskat+ties. Ne vrda nesac+dams, viFa aizvilks projm. K piedzries viFa staigja starp melnajiem stumburiem. Dzelzs roka viFa sirdi liks sakampuse un to cietk un cietk spie~ot. Kaut a+ ne~l+g roka viFu pavisam bktu nospieduse!... ViFa stenja. ViFa nek cita vairs nevarja domt k tikai to vienu: «Pagalam, viss pagalam!» ViFa gja un gja, apstjs, atspieds pret kdu koku, lkkojs zem un gja no jauna. Pagalam, viss pagalam... Beidzot viFa atkal atrads uguns tuvum. Izskat+js br+nia7i jauki, k liesmas kokos avs auga, k zari aizdegs un neskaitmas dzirksteles mirdzdamas nolija uz vism pusm zem. Bij glu~i t, k kad te notiktu lieliska uguFoaana ac+m par prieku un jautru baud+jumu. Bet vai tad t ar+ nebij? Vai tur t<k neklaigja un nedziedja jautri cilvki? Andriksona uzman+ba pamods, viFa klaus+js un ska tad pa pusei nevi<us troksnim tuvoties. Pc br+~a viFa nok<uva pie jaunizrakta grvja, gar kuru pa jaunu, paplatu stigu sargi staigja uz priekau un atpaka<. Ttad uguns bij ierobe~ota, sils glbts. Andriksons to domja, bet viFa nesajuta pie tam ne mazk prieka. Vai nebktu bijis labk, ja me~s bktu izdedzis un viFa mjas l+dzi post gjuaas? Un l+dz ar mjm viFa sieva, kas tur pie t meln kdens l+kjs, meklja un zvejoja, un viFa pats ar+ - - vai nebktu labk, ja viFa pakrtos?...Tas varbkt bij tas labkais, bet viFam laika vl bij diezgan to prdomt. ViFa gribja griezties atpaka<, kad viens no sargiem viFu uzrunja: « tu! Vai jau uz mju?» Andriksonam nepatiks atbildt, un viFa cieta klusu. Bet v+rs kliedza no jauna: «Vai jau uz mju ej?» «N.» atbildja Andriksons. «No kurm mjm tu esi?» sargs jautja laikam nodom uzskt sarunu. «No Klaucniem.» «No Klaucniem? Vai tu saimnieka neesi paman+jis?» «Es pats tas esmu.» «T, t! Barons tevis mekl. Ek, ej tur uz to lielo ugunskuru.» «Barons? Ko barons no manis grib?» «Es nezinu. ViFam tur ir pris brnu.» «Brnu?! Mani brni?» «Tavi - es nezinu, k.» Andriksons drzs projm. Maz minkts viFa nok<uva pie srta, ap kuru liels pulks cilvku stvja un sdja sviestmaizes da un alu un aFabi dzra. Neliel att<um dega mazka uguns. Pie a+s sdja barons, me~kungs, mui~as prvaldnieks un - j, tie bij viFi, tie bij viFi! Ar kjm, kuras vairs nemaz negribja klaus+t, Andriksons viFiem tuvojs. Saimnieku ieraudz+jis, barons uzlca stvu. «Kur jks bijt, Andrikson, kur jks bijt?» viFa jautri iesaucs. «Ms jau jks sen gaidm! Vai es nesac+ju, ka tie zeF7i par daudz prt+gi ka tie ne<aus sevi t par neko sadedzint! ViFi tikai bij bijuai apmald+juaies. Bet t nelaime nenotiek maziem <aud+m vien. Nu, es viFus laim+gi atradu. Eemiet viFus un vediet viFus dr+z uz mju, lai jksu saimniece apmierinjas.» Smaid+dams barons Andriksonam veda brnus pretim, un aim t bij, it k kad viFa savu dz+v+bu no barona rokm saFemtu atpaka<. Dobji ieaFukstdamies, ar kreiso vecko znu apkampdams, viFa barona prieka nosl+dja zem. «Mani dliFi... baronlielskungs... mani dliFi...» ViFa znus spieda pie krkts un satvra tad barona roku. «Baronlielskungs... baronlielskungs...» «N, n, n, Andrikson. Ja jks man gribiet pateikties - n, nesakiet nek. Es nek neesmu dar+jis, par ko jums jpateicas,» barons atgain+js. «N, baronlielskungs, jks neziniet... Jks atdodiet man manus brnus, un es... un es...» ViFa apklusa. Bet svtlaim+gko jktu prmrs necieta nekda ierobe~ojuma caur prtu; ne pie k vairs saist+ta, glu~i br+va gribja bkt viFa dvsele, br+va, t+ra, pest+ta no nedarba grkt noslpuma! Sodu par savu vainu Andriksons aai acumirkl+ bktu saFmis k baud+jumu!... Un aizturtie vrdi viFam atkal ar varu spieds pr lkpm: «Un es... un es... Sitiet mani, baronkungs, sitiet mani...» «SaFematies tak, Andrikson, saFematies, m+<o Andrikson,» sac+ja barons un uzlika mierindams savu roku uz saimnieka pleca. «Ne t, - sit mani, es esmu suns!» «Ko?...» ViFi saskat+js. Barons atrvs atpaka<. «Es biju... es esmu...» «Andrikson!» barons iekliedzs, saFms tri un atkrtoja sp+gi: «Andrikson, Andrikson!»