Iznāk Rīgā reizi mēnesī kopš 1958. gada jūlija Izdevniecības «Liesma» žurnāls

© Izdevniecība «Liestna»

Habent sua fcita libelli Katrai grāmatai savs liktenis

Garsija Lorka F. Naiva dziesmiņa

Jungs K. G. Par arhetipa «Bcrns» psiholoģiju

Bērniba vēstures spogulī

Mellēna M. Piešūt kultūrai paša pogu

Svelpis A. Pasaka kā mūžīgi bērnišķais cilvēkā

Kibers M. Tupeļu vīriņš. Jozua Krāgaguza un Jezaja

Nagukāja

Prusts M. Zudušo laiku meklējot. Fragments.

S. Jaunarājas priekšvārds Kaplinskis J. Bērnības rudens Zingers I. B. Nobela lekcija 1978. gadā Zingers I. B. Kāpēc es rakstu bērniem

Rungulis M. Kāpēc bērnam vajadzīga pasaka?

Jansone R. Violeta un kūdītājs.

Lauss J. Goda raksts

Kalnarāja I. Rūķu cepure

Butkus D. Burvju acenes

Kačevska I. Top zviedru autora bilžu grāmata

Vāverniece I. Dvēseles modinātājs, dabas tulks

Sīlis J. Virves un to vilcēji

Rūķu grāmata

Pētersone K. Dž. R. R. Tolkīna karaļvalsts

Tolkins Dž. R. R. Hobits jeb Turp un atpakaļ. Fragments

Lūisa Kerola Brīnumzeme Niisons U. «Tētis un jūra»: mierinājums tētiem Treimane M. Seit nav robežas slarp pasaku un īstenību _ īsas ziņas par bērnu literatūras institūtiem Skandināvijā Ancītis V. Liepājas grāmatnieki

Ruņģis A. «Jaunā Gaita» izkaro sev vietu zem saules un pieteic sevi latviešu kultūrā. Nobeigums Literārais kalendars janvārim

.

»

IEVADS

Tas, ka mitoloģiskos motīvus līdz pat mūsu dienām bija pieņemts iztirzāt savstar­pēji nodalītas zinātņu nozares (filoloģijā, ftiioloģija, kultūras vēsturē un salīdzinoša reliģiju vēsturē), nesekmēja to universālā rakstura izzināšanu, bet no šīs universalitātes izrietošā psiholoģiskā problemātika viegli varēja tikt atbīdīta sāņus, izmantojot hipotēzes par migrāciju.1 Tāpēc Ā, B a s t i a n a2 idejām savulaik bija maz panākumu. Empīriskais materiāls gan bija jau pietiekams, lai nodrošinātu tālejošus psiholoģiskos secinājumus, taču trūka nepieciešamo priekšnoteikumu. Tā laika psiholoģiskā izziņa savā jomā gan bija virzīta uz mītiem — kā rāda V. V u n t a3 piemērs (tautu psiholoģija) —, taču tā nespēja pierādīt, ka šis process ir dzīvīgi klātesoša funkcija civilizēto cilvēku psihe^ tikpat maz tā spēja izprast mitoloģiskos motīvus kā psihes struktūrelementus. Tā ka vēsturiski psiholoģija vispirms bija metafizika, pēc tam — mācība par sajūtu funkcijām, bet vēlāk — mācība par apziņu un tās funkcijām, tad savu priekšmetu ta identificēja ar apziņu un tās saturu, līdz 'ar to pilnīgi ignorējot neapzinātās dvēseles pastāvēšanu. Kaut gan dažādi filosofi, piemēram, Leibnics, Kants un Sellings, jau skaidri tika noradī­juši uz tumšās dvēseles problēmu, tomēr uz bezapziņu kā uz būtiskāko dvēseles pamatu, savas dabaszinātniskās un ārstnieciskās pasaules izziņas rosināts, bija spiests noradīt ārsts. Tas bija K. G. K a r u s s4 — nozīmīgākais E. f o n H a r t m a n a5 priekšgājējs. Jaunākos laikos tā atkal bija medicīniskā psiholoģija, kura bez jebkādiem filosofiskicm priekšnosacījumiem tuvojās bezapziņas problēmai. Pēc daudziem atsevišķiem pētījumiem kļuva skaidrs, ka neirožu un daudzu psihožu psihopatoloģija nevar iztikt bez hipotēzes par kādu tumšu dvēseles sastāvdaļu, t. i„ bezapziņu. Tas attiecas arī uz sapņu psiholoģiju, kas patiesi ir terra intermedia starp normālo un patoloģisko psiho­loģiju. Sapņos, tāpat kā psihozes produktos, rodas neskaitāmas kopsakarības, kurām paralēles var atrast tikai mitoloģisko ideju kombinācijas (vai eventuāli īpašos poētiskos produktos, kuros bieži vien iezīmējas ne vienmēr apzināti aizguvumi no mītiem). Ja pamatīgākos mūsdienu pētījumos noskaidrotos, ka vairumā gadījumu runa ir vienkārši par aizmirstām zināšanām, tad ārsts nekad neuzņemtos pūles turpmāk veikt plašākus pētījumus par individuālajām un kolektīvajām paraielem. Taču īstenībā tipiskas mitologēmas ir vērojamas tieši tādu indivīdu dzīvē, kurieni atbilstošas zināšanas nav bijušas un kurus pat pastarpināti nav varējuši ietekmēt zināmie reliģiskie priekšstati un valodas figūras. Sādi fakti liek pieņemt, ka jārunā par «autohtonu» atkal-rašanos viņpus visam tradīcijām, tātad par to, ka pastāv «mītveidojoši» bezapziņas psihes struktūrelementi.

Sājos produktos nekad nav (vai ir ļoti retos gadījumos) runa par noformētiem mītiem, drīzāk gan par mīta sastāvdaļām, kuras to tipiskas iedabas deļ var saukt par «motī­viem», «pirmtēliem», «tipiem» vai «arhetipiem» (kā es tos dēvēju). Bērna arhetips ir zīmīgs piemērs. Mūsdienās laikam gan var izteikt tezi, ka arhetipi izpaužas mītos un pasakās, kā arī sapņos un psihot iskos fantāzijas pro­duktos. Tiesa, jomā, kurā tie ir ieguldīti, pirmajā gadījumā ir sakartota un pārsvara skaidri izteikta jegsaistība, turpretim otrajā gadījuma — pārsvarā nesaprotamu, ira­cionālu tēlu virkne, kas apzīmējama kā delirioza, bet kurai tapec netrūkst slēptas jegsaistības. Indivīdā arhetipi izpaužas kā neapzināto norišu manifestācijas, kuru pastā­vēšana un jēga ir secināma tikai netieši, turpretī mīta ir runa par tradicionāliem veidojumiem, kuru vecums lielākoties nav nosakāms. Tie iesniedzas primitīvajā pirmpasaulē ar garīgiem priekšnoteikumiem un apstākļiem, kas novērojami pat vel^ mūsdienu primitīvo sabiedrību cilvēku dzīvē. Sai pakāpē mīti parasti ir cilts mācība, kuru, atkārtoti stāstot, nodod no paaudzes uz paaudzi. Primitīvais gara stāvoklis no civili­zētā atšķiras galvenokārt ar to, ka apziņas in puneto izplatība un intensitāte ir daudz mazāk attīstīta. Tādas funkcijas kā domāšana, griba u. tml. vēl nav diferencētas, bet ir pirmsapzinātas; domāšanā tas, piemēram, izpaužas tādejādi, ka domas nevis tiek apzināti domātas, bet gan parādās. Primitīvais cilvēks nevar apgalvot, ka viņš doma, — «viņa domājas». Domāšanas akta spontanitāte ir kauzāli atkarīga nevis no viņa apziņas, bet gan no viņa bezapziņas. [,,ļ Viņa apziņā no visurienes ielaužas bezapziņas pašmanifestācija ar tās arhetipiem, un senču (piemēram, Austrālijas aljira vai bugari)

mītiskā pasaule ir līdzvērtīga materiālajai dabai, ja ne pat pārāka par to. Iz viņa bezapziņas runa nevis mums pazīstama pasaule, bet gan nepazīstamā psihes pasaule oar kuru mes_ zinām,_ ka tā tikai daļēji attēlo mūsu empīrisko pasauli, kuru savukārt'tā veido zināmā mera atbilstosi psihiskajiem priekšnoteikumiem. Arhetips ne tik daudz attēlo fiziskos faktus, cik to, ka dvesele pārdzīvo fiziskos faktus, turklāt dvēsele bieži vien kļūst tik patstaviga, ka noliedz taustapio īstenību un izvirza apgalvojumus kas nemaz nesaskan ar to. 61 '

Primitīvā gara satversme nevis izgudro mītus, bet gan piedzīvo tos. Sākotnēji miti jr pirmsapzinatas dveseles izpausmes, nevilši izteikumi par bezapzinīgām dvēseles norisēm, un vismazak tie ir fizisko procesu alegorijas. Šādas alegorijas būtu nezinātniska intelekta dīka spēle. Turpretim mītiem ir vitāla nozīme. Tie ne tikai attēlo primitīvās cilts dzīvi, tie ir pati šīs cilts dveseles dzīve; cilts sabrūk un iet bojā, tiklīdz tā zaudē savu senču mītisko mantojumu (tāpat kā cilvēks, kas zaudējis savu dvēseli). Cilts mi­toloģija ir tās dzīvīgā reliģija, kuras zudums vienmēr un visur (ari civilizētu cilvēku dzīve) ir morala katastrofa. Bet reliģija ir dzīvīga attieksme pret dvēseliskām norisēm, kas atkarīgas nevis no apziņas, bet gan no tā, kas notiek dvēseles dzīļu tumsā. Tiesa, daudzas no šim bezapzimgajam norisēm netieši rodas no apziņas impulsiem, taču nekad tas nerodas no apzinatas patvaļas. Pārējās acīmredzot rodas spontāni, t. i., bez apziņā saskatamiem un pierādāmiem cēloņiem.

v Mūsdienu psiholoģija fantāzijas bezapzinīgās darbības produktus aplūko kā procesu pašattēlojumu bezapziņa vai ka bezapzimgas psihes izteikumus par sevi pašu. Izšķir di­vas šo produktu kategorijas: pirmkārt, personīga rakstura fantāzijas (ieskaitot sapņus), kas neapšaubami atvedinamas uz personīgi pārdzīvoto, aizmirsto vai izstumto un’līdz ar to var tikt pilnīgi izskaidrotas individuālās anamnēzes ceļā; otrkārt, nepersonīga rakstura fantāzijas (ieskaitot sapņus), kas nav atvedināmas no individuālās pirmsvēstures pārdzīvojumiem un līdz ar to nevar tikt izskaidrotas no individuālā kārtā iegūtā. So fantazijas teļu tuvakais analogs, bez šaubām, ir mitoloģiskie tipi. Tāpēc jāpieņem, ka tie principa atbilst kolektīviem (un nevis personīgiem) cilvēka dvēseles strukturelementiem un, tāpat kā cilvēka ķermeņa morfoloģiskie elementi, tiek mantoti. Lai gan tradīcija un izplatība migrācijas ceļā pastāv savās tiesībās, taču ir daudzi gadī­jumi, kurus ar šadu izcelsmi nevar izskaidrot, un tie prasa pieņēmumu par «autohtonu» atkal-rašanos. Sie gadījumi ir tik bieži, ka nevar noliegt kāda kolektīva dvēseles pamatslaņa pastāvēšanu. So bezapziņu esmu nosaucis par kolektīvo bezapziņu.

Otrās kategorijas produkti ir tik līdzīgi mītu un pasaku struktīirtipiein, ka šie pro­dukti jāatzīst par pārvērstiem. Tāpēc pilnīgi var pieļ-aut iespēju, ka abi tipi — kā mitoloģiskie, tā individuālie — rodas visai līdzīgos apstākļos. Kā jau minēts, otrās (tapat kā pirmās) kategorijas fantāzijas produkti rodas apziņas pazeminātas intensitātes stāvoklī (sapņos, delīrijā, nomoda sapņos, vīzijās utt.). Tādos gadījumos mitējas bezapzinīgā satura aizture, ko rada apziņas koncentrācijā, un līdz tam bezapzinīgais materiāls kā pa atvērtām durvīm ieplūst apziņas telpā. Tā ir vispārīga likumsakarība.

Pazemināta apziņas intensitāte, koncentrācijas un uzmanības neklātbūtne, «abaisse­ment du tiiveau mental» (P. Zanē)6 diezgan precīzi atbilst primitīvajam apziņas stā­voklim, kas uzskatāms par mītveides sākotni. Tāpēc ļoti ticami, ka arī mitoloģiskie motīvi ir nākuši gaismā diezgan līdzīga veida, tāpat kā vēl mūsdienās pastāv arhetipisko struktūru individuālās izpausmes.

Metodiskais princips, pēc kura psiholoģija aplūko bezapziņas produktus, skan: a r h etipiskas iedabas fenomeni manifestē procesus, kas norisinās kolektīva ja bezapziņā. Tāpēc tie neattiecas ne uz ko apzinātu vai apzināti esošu, tie attiecas uz esenciālo bezapziņu. Galarezultātā tāpēc nav arī iespējams pateikt, uz ko tic attiecas. Katrs skaidrojums nepieciešamā kārtā paliek pie Als Ob7 . Galīgā nozīmes sakne gan ļauj sevi pārrakstīt, bet ne aprak­stīt. Tomēr pat tīra pārrakstīšana nozīmē būtisku progresu, izzinot psihes pirmsapziņas struktūras, kuras bija jau tolaik, kad vēl nebija personas veseluma (kas arī mūsdienu primitīvajam cilvēkam nav vēl diezgan drošs īpašums) un vispār vē! nebija apziņas. Sādu priekšapziņas stāvokli mēs varam vērot ari agrā bērnībā, un tieši šī agrīnā dzīves posma sapņi nereti izce| dienasgaismā ievērības cienīgākos arhetipiskos fenomenus.

Tātad, ja seko minētajam principam, zūd, jautājums par to, vai mīts attiecas uz sauli vai mēnesi, tevu vai mati, seksualitāti, uguni vai ūdeni, runa var būt tikai par bezap­ziņas dzīļu nozīmes pārrakstīšanu un aproksimatīvu raksturošanu. Sī kodola jēga nav bijusi un nekad arī nebūs apzināta. Tas tikai ticis un vienmēr no jauna tiks skaidrots, turklāt katrs skaidrojums, kas puslīdz pietuvojas apslēptajai jēgai (vai no zi­nātniskā intelekta viedokļa — bezjēdzībai), izvirza pretenziju ne tikai uz absolūto patie­sību un nozīmīgumu, bet vienlaikus arī uz godbijību un reliģisko goddevību. Arhetipi bija un paliek dvēseles dzīves spēki, kas vēlas, lai tos uztvertu nopietni, un visdīvai­nākajā veidā rūpējas par savu atzīšanu. Tie vienmēr bijuši sargātāji un glābēji, un sekas, kas rodas, ja ar tiem nerēķinās, ir labi zināmas no primitīvo cilvēku «perils oļ thc sotil»6 psiholoģijas. Praktiski tie nekļūdīgi izraisa arī neirotiskus un pat psihotiskus traucējumus, reaģējot tieši tāpat kā novārtā atstātie vai nežēlīgi apietie ķermeņa orgāni vai orgānu funkcionālās sistēmas.

Lai ko arhetipiskais fenomens izteiktu, tā saturs pirmām kārtām ir valodiska līdzība. Kad arhetips, runājot par sauli, identificē to ar lauvu, ar karali, ar bagātības sargājošu pūķi un cilvēka «dzīvesspēku» vai «veselības spēku», tas nav ne par vienu, ne par otru, bet gan par nezināmo trešo, kas vairāk vai mazāk zīmīgi izpaužas visās šajās līdzībās, bet paliek — un tas vienmēr izraisīs intelekta sašutumu — nezināms un neformulējams, Sī iemesla dēļ zinātniskais intelekts vienmēr padodas apgaismības vilinājumam, cerot galigi likvidēt šo rēgu. Aiz šiem centieniem, vai tie saucas par eihemērismu vai kristietisko apoloģētiku, vai apgaismību šaurā nozīmē, vai pozitīvismu, slēpjas mīta pārsteidzošā spēja ietērpties jaunā ģērbā, kas saskaņā ar senimseno sakrālo paraugu sniedz nu galīgo atziņu.9 īstenībā no arhetipiskajiem pamatiem nevar atbrīvo­ties leģitīmi, ja vien nevēlas iegūt neirozi, tāpat kā nevar tikt vaļā no sava ķermeņa un orgāniem, neizdarot pašnāvību. Tā kā arhetipi nav noliedzami vai kaut kā padarāmi nekaitīgi, tad katra jaunizclnīta apziņas kultūrdiferencēšanās pakāpe konfrontējas ar uzdevumu atrast jaunu un savai pakāpei atbilstošu skaidrojumu, lai saistītu mūsos vēl pastāvošo pagājības dzīvi ar tagadnes dzīvi, kas draud no tās aizlavīties. Ja tā nenotiek, tad rodas uz pagātni vairs neorientēta bezsakņu apziņa, kas bezpalīdzīgi pa­dodas visām suģestijām, t. i., praktiski kļūstot uzņēmīga pret psihiskajām epidēmijām.10 Līdz ar zaudēto pagātni, kas nu kļuvusi «neievērojama», bezvērtīga un savu vērtību atgūt nespējīga, zūd arī glābējs, jo glābējs vai nu pats ir šī neievērojamlba, vai arī rodas no tās. Tas, tā teikt, aizvien no jauna rodas «dievu tēlu metamorfozēs» (Clglers)11 kā jaunās paaudzes priekštecis vai pirmdzimtais, negaidīti uzrodoties neiedomājamā vietā (dzimst no akmens vai koka, no tīruma vagas, no ūdens u. tml.) divdomīga tēla (īkstītis, rūķītis, bērns, zvērs u. tml.) veidolā.

Sis «bērna-dieva» arhetips ir ļoti izplatīts un visciešākā veidā saistīts ar pārējiem bērna motīva mitoloģiskajiem aspektiem. Diezin vai vēl nepieciešams norādīt uz joprojām dzīvo «Jēzus bērniņa» motīvu, kas leģendā par Kristapu12 , starp citu, uzrāda tipisko aspektu «mazāks par mazo un lielāks par lielo». Folklorā bērna motīvs kā apslēpto dabas spēku izpausme parādās rūķa un clfa tēlā. Uz šo jomu attiecas arī vēlīnās antīkās pasaules ’av'Opcop.api.ov — metāla cilvēciņa personā, kura līdz pat vēliem vidus­laikiem manifestē rūdu raktuves dzīvi, reizē attēlojot alķīmiskos metālus, pirmām kārtām pilnīgojot atdzimstošā Merkūrija13 tēlu (kā hermafroditu, kā filius sapientiae vai kā infans noster’4 ). Ar «bērna» reliģisko skaidrojumu no viduslaikiem līdz mums nonākušas arī dažas liecības, kas norāda, ka «bērns» bijis ne tikai tradicionāla persona, bet arī spontāni pārdzīvojama vīzija (tā saucamā «bezapziņas iejaukšanās»). Es minēšu Meistara Ekbarta «kailā zēna» vīziju un b r ā ļ a Eistahija sapni.15 Interesantas ziņas par

šādiem spontāniem pārdzīvojumiem atrodamas arī angļu nostāstos par rēgiem, kuros ir runa par kāda <Radiant Boy»n vīziju, kas it kā redzama vietās, kur atrodas romiešu laika drupas. Sis tēls tiek vērtēts kā nelaimes vēstnesis. Var pat domāt, ka runa ir par «puer aeternus»17 — personu, kas «tēlu metamorfozes» rezultātā kļuvusi nelabvē­līga un tātad dalas antīkās pasaules un ģermāņu dievu likteni, kuri visi ir pārvērtušies par nešķīsteņiem. Pārdzīvojuma mistiskais raksturs apstiprinās ari Gētes «Fausta» otrajā daļā, kurā pats Fausts pārvēršas par zēnu un kā doktora Marianusa18 «lelle» piedalās «svētlaimīgo zēnu korī».

Savādajā Bruno Getea romānā «Valstiba bez telpas»19 parādās «puer aeternus» tēls, vārdā Fo (Buda), un «nolādēto» zēnu koris ar Jaunu vēstošu nozīmi. (Mūsdienu materiālu labāk neskaidrot.) Es minu šo gadījumu tikai tāpēc, lai norādītu uz šī arhetipa vienmēresošo dzīvīgumu.

ANDROGĪNISMS, SĀKOTNES DIVSFERiBA

Bērna motīvs bieži sastopams psihopatoloģijas jomā. Bieži vien tas ir garīgi slimo sieviešu iedomu bērns, kas parasti tiek interpretēts kristīgā garā. Mēdz būt arī ho­munkuli — kā pazīstamajā Srēbera gadījumā20 , kad tie parādās baros un_ moka slimos. Taču visskaidrāk un saturīgāk bērna motīvs manifestējas neirožu terapijā, kad, analizējot bezapziņu, tiek stimulēts personības nobriešanas process, ko es saucu par individuācijas procesu. Sajā procesā ir runa par pirmsapzinātām norisēm, kas vairāk vai mazāk izveidotu fantāziju formā pakāpeniski pāriet tieši apziņā un ir apzi­nāmas sapņa formā vai, visbeidzot, ir padarāmas apzinātas ar aktīvās imaginacijas metodi. Sie materiāli bagātīgi satur arhetipiskos motīvus, to skaitā bieži — bērna motīvu. Bērna motīvs nereti ir veidots pēc kristīgā parauga,_ taču biežāk tas attīstās no viscaur nekristīga pirmpamata, t. i., no tādiem pagares dzīvniekiem kā kro­kodili, pūķi, čūskas, vai no pērtiķiem. Visbiežāk bērns parādās_ ziedkausiņā vai no zelta olas’kā kādas mandalas vidpunkts. Sapņos tas bieži paradas ka dēls vai meita, puika, jauneklis vai jaunava, iespējams — ar eksotisku (ķīnisku, indisku) izcelsmi, tumšā ādas krāsā vai ar kosmiskām iezīmēm — zem zvaigznēm vai zvaigžņu vainaga apņemts, kā karaļdēls vai raganas bērns ar_ dēmoniskiem atribūtiem. Ka «grūti sasnie­dzama dārguma»21 motīva īpašs gadījums bērna motīvs ir ārkārtīgi mainīgs un pieņem visas iespējamās formas, tādas kā dārgakmens, pērle, zieds, trauks, zelta ola, kvaternitāte, zelta lode utt. Tas izpaužas tēlos, kas gandrīz neierobežoti mainās, parejot viens otrā.

ARHETIPA «BĒRNS» PSIHOLOĢIJA

1. Arhetips kā pagātnes stāvoklis

Par mūsu motīva psiholoģiju man jāpiezīmē, ka ikviens izteikums par kāda arhetipa tīro fenomenāliskumu nenovēršami tiek pak|auts iepriekš minētajai kritikai. Ne uz mirkli nedrīkst ļauties ilūzijai, ka arhetipu var galīgi izskaidrot un līdz ar to likvidēt. Pat labākais skaidrojums nav nekas cits kā vairāk vai mazāk izdevies tulkojums tēlu

valodā. (Valoda jau nav nekas cits kā tcls!) Labākajā gadījumā mīts tiek sapņots tālāk, piešķirot tam mūsdienīgu veidolu. Un tas, ko ar mītu izdara skaidrojums vai interpretācija, vienmēr iedarbojas uz pašu dvēseli, iespaidojot tās veselību. Arhetips tātad — un to nekad nedrīkst aizmirst — ir dvēseles orgāns, kas piemīt ikvienam. Slikts skaidrojums nozīmē atbilstoši sliktu icstādni uz šo orgānu, kas šādā veidā tiek savainots. Bet ciešanu pārņemtais galu galā ir slikts skaidrojums. Tādēļ «skaidrojums» vienmēr jāveic, saglabājot arhetipa funkcionālo: jēgu, t. i., nodrošinot apziņas pietie­kamu un jēgatbilstīgu saistību ar arhetipu. Arhetips tātad ir psihes struktūrelements un tādēļ — vitāli nepieciešama dvēseliskās mājturības sastāvdaļa. Tas reprezentē vai personificē noteiktus primitīvās, tumšās psihes instinktīvos dotumus, īstās, bet nere­dzamās apziņas saknes.22 To, cik elementāri nozīmīgs ir sakars ar šīm saknēm, mums rāda tas, ka noteikti «maģiskie» faktori preokupējuši primitīvo garu, kas nav nekas cits kā tas, ko mēs apzīmējam ar vārdu arhetips. Sī religio pirmforma arī vēl tagad veido visas reliģiskās dzīves iedarbīgāko esenci un paliks tāda vienmēr, lai kāda būtu šīs dzīves nākotnes forma.

Nav iespējams nekāds «saprātīgs» arhetipa aizstājējs, tāpat kā tāda nav smadze­nītēm vai nierēm. Ķermeņa orgānus var pētīt anatomiski, histoloģiski vai attīstības vēstures aspektā. Tam atbilst arhetipiskās fenomenoloģijas apraksts un vēsturiski salī­dzinošā analīze. Ķermeņa orgāna jēga izriet tikai un vienīgi no teleoloģiskas jautājuma nostādnes. No tas izriet ari jautājums: kāds ir arhetipa bioloģiskais mērķis? Ja par ķermeni uz šo jautājumu atbild fizioloģija, tad atbildēt uz šo pašu jautājumu par arhetipu ir psiholoģijas uzdevums. ■

Konstatējums, ka «bērna motīvs ir atmiņu pārpalikums par paša bērnību», un līdzīgs skaidrojums ir vienkārši izvairīšanās no jautājuma. Turpretim, ja mēs, mazliet izmainot šo teikumu, sakām — bērna motīvs ir pašas bērnības zināmu lietu tēls, ko mēs esam aizmirsuši, — nokļūstam jau krietni tuvāk patiesībai. Bet, tā kā pastāvīgi tiek runāts par visai cilvēcei piemītošu arhetipu, nevis par atsevišķam cilvēkam piederošu tēlu, mēģināsim Formulēt labāk: bērna motīvs reprezentē kolektīvās dvē­seles pirmsapzitiāto bērnības aspektu.

Ta nav nekada kļūda, ja šo izteikumu vispirms iedomājamies kā vēsturisku, analoģisku tām psiholoģijas atziņām, kuras rāda, ka noteikts individuālās dzīves posms var kļūt zināmā mērā patstāvīgs un personificējošs, ka tas var kļūt par pašskatīj n m u, piemēram, skatot sevi pašu kā bērnu. Sāda veida vizionārā izziņa — vai tā norisinās sapņos vai nomodā — ir saistīta, kā zināms no pieredzes, ar nosacījumu, ka iepriekš notikusi disociācija starp tagadnes un pagātnes stāvokli. Šādas disociāeijas pamats — nesavienojamība, piemēram, tagadnes stāvoklis ir pretruna ar bērnības stā­vokli. Iespējams, ka patvarīgā, ambīcijās ieslīgusī persona23 vardarbīgi šķiras no sā­kotnējā rakstura, līdz ar to tā kļūst nebērnīga, mākslota, tādējādi zaudējot savas saknes.

Atzīstot, ka līdz pat šim brīdim cilvēce nav mitējusies klāstīt par dievišķo bērnu, mēs varbūt drīkstam attiecināt individuālo analoģiju arī uz cilvēci tin secināt, ka var­būt arī cilvēce aizvien vēl ir pretruna ar savas bērnības nosacījumiem, t. i., ar sākot­nējo, neapzināto un instinktīvo stāvokli, un ka šādas pretrunas briesmas, kas dara iespējamu «Bērna» vīziju, pastāv. Tādēļ reliģisko vingrinājumu, t. i., mītiskā notikuma atstāsta un rituālā atkārtojuma mērķis ir aizvien turēt apziņas lokā bērnības tēlu un -visu ar to saistīto, lai neatraisītos saistība ar sākotnējiem nosacījumiem,

2. arhetipa funkcija

Berna motīvs priekšstata ne tikai kaut ko bijušu un sen pagājušu, bet ari kaut ko tagadnīgu, resp., tās ir nevis tikai pārpalikums, bet gan tagadnigi funkcionējoša sistēma, kas paredzēta, lai vislietderīgākā veidā kompensētu resp. koriģētu apziņas neizbēgamās vienpusības un ekstravagances. Apziņas būtība ir koncentrēšanās uz relatīvi neliela apjoma saturu, kas paceļams iespējami pilnīgākas skaidrības augstumos. Apziņas sekas un priekšnoteikums — pārējā satura, kas tāpat spēj iekļauties apziņā, izslēgšana. Sī izslēgšana nenovēršami kļūst par cēloni apziņas satura zināmai vienpusībai. Tā kā civilizēta cilvēka diferencētajai apziņai līdz ar gribas dinamiku dots iespaidīgs instru­ments, ar kuru praktiski realizēt savu saturu, tad līdz ar pieaugošo gribas attīstību pieaug arī briesmas nomaldīties vienpusīgajā un aizklīst tur, kur nav likuma un sakņu. Tā gan ir cilvēciskās brīvības iespējamība, taču reizē arī avots bezgalīgām instinktlikstām. Tādēļ primitīvajam cilvēkam, kas, tāpat kā dzīvnieks, tuvs instinktam, rakstu­rīga neofobija un saistība ar tradīcijām. Mums, slavējot progresu, labpatīk uzskatīt, ka viņš ir nepatīkami atpalicis. Mūsu progresivitātc gan dod iespēju piepildīt daudzas skaistākās vēlmes, bet reizē krājas arī gigantiska, protnetejiska vaina, kas laiku pa laikam pieprasa samaksu liktenīgu katastrofu veidā. Cik ilgi cilvēce ir sapņojusi par lidošanu — un un mēs esam nokļuvuši līdz bumbvedējiem! Šodien vīpsnā par kristīga­jām cerībām uz aizkapa dzīvi un bieži vien krīt hiliasmos, kas ir simtkārt neprātīgāki nekā ideja par priekapilno taipusību nāvei! Diferencēto apziņu vienmēr apdraud atsakņošanās, tādēļ kompensācijai ir vajadzīgs vēl klātesošais bērnības stāvoklis.

No progresa viedokļa raugoties, kompensācijas simptomātika tiek izteikta nedaudz iztapīgos formulējumos, kad, skatot virspusīgi, runa ir par retardējošu efektu, tiek runāts par inertumu, atpalicību, skepticismu, čīkstulību, konservatīvismu, bailīgumu, sīkumainību utt. Bet, ciktāl cilvēcei lielā inerā piemīt spēja atbrīvoties pašai no saviem pamatiem, tā no bīstamajām vienpusībām var arī sevi aizraut līdz pat katastrofai. Retardējošais ideāls, ciktāl tas uzticīgi turas pie mantotajiem likumiem, vienmēr ir primitīvāks, dabīgāks (gan labā, gan sliktā nozīmē) un «morāliskāks». Progresiskais ideāls, ciktāl tas prasa neuz­ticēties tradīcijai, vienmēr ir abstraktāks, nedabīgāks un «amorāliskāks». Progress, kuru no sevis izspiež griba, vienmēr ir konvulsija. Atgriešanās bērnīgajā (Riickkindigkeit) bieži ir tuva dabīgumam, kaut arī to vienmēr apdraud mokoša pamošanās. Senākajai atjautai bija zināms, ka progress ir iespējams tikai «Deo concendente»24 ietvaros, aplie­cinot savu pārākumu pār pretstatu apziņu un atkārtojot augstākā pakāpe «rites d’entrée et de sortie»25 . Bet, jo vairāk apziņa diferencējas, jo lielāki kļūst draudi, ka ta var atrauties no sākotnības (Wurzelzustand). Pilnīga atdalīšanās notiek tad, kad ir aiz­mirsts «Deo concendente». Tā ir psiholoģijas aksioma, ka no apziņas atšķeltā dvēseles daļa tikai šķietami tiek inaktivēta, īstenībā tā virza personību uz kādu apmātību, kurai pateicoties tās izvirzītais mērķis tiek falsificēts atšķeltās dvēseles daļas garā. Tatad, ja kolektīvas dvēseles bērnīgais stāvoklis tiek izstumts līdz pilnīgai izslēgšanai, tad neapzi­nātais saturs piesavinās apzināto mērķizvirzi, aizturot, falsificējot vai vienkārši sagraujot tās īstenošanu. Dzīvīgs progress realizējas, tikai abām dvēseles daļām kooperējoties.

Būtisks bērna motīva aspekts ir tā nākamība. Bērns ir potenciāla nākotne. Tādēļ bērna motīva parādīšanās indivīda psiholoģijā parasti nozīmē nākamās attīstības ievestišaiui, pat ja pirmajā acumirkli šķiet, ka runa ir par retrospektīvu atveidj. Dzīve taču ir ari ritējums, tecējums pretī nākotnei, nevis tikai atpakaļ plūstošs sastrēgums. Tādēļ

3.  Arhetipa nākotnes raksturs

nav nekāds brīnums, ka mītiskie glābēji tik bieži ir bērni-dievi. Tas tieši atbilst indivīda psiholoģiskajai pieredzei, kura rāda, ka «Bērns» sagatavo personības turpmāko pārvērtību. Individuācijas procesā tas anticipe veidolu, kas izriet no personības apzi­nāto un neapzināto elementu sintēzes. Tālab tas ir pretstatus vienojošs simbols, mediators, glābējs, t. i., veseluma kombinators. Sis nozīmes deļ bērna motīvs ir spējīgs uz iepriekš minētajām daudzveidīgajam metamorfozēm: tas tiek izteikts, pie­mēram, aplī, riņķī vai lodē, vai kvaternitātē kā citā veseluma formā. So apzināmības transcendento veselumu es esmu apzīmējis ar nosaukumu patība. Individuacijas pro­cesa mērķis ir patības sintēze. No cita viedokļa raugoties, termina «sintēze» vietā varbūt drīzāk ieteicams entelehija. Ir empīrisks pamats, kāpēc šī izteiksme būtu eventuāli piemērotāka: veseluma simboli itin bieži paradās individuācijas procesa iesā­kumā, tie ir vērojami pat jaundzimušo agrīni infantilajos sapņos. Sis novērojums runā par veseluma potencialitates aprioro klātesmi, tādēļ arī ieteicams jēdziens entelehija. Bet, tā kā individuācijas process empīriski norisinās kā sintēze, tas izskatās ta, it kā jau klātesošais paradoksālā kārtā vēl būtu jāsamontē. Sī aspekta deļ ir ari lietojams izteikums «sintēze».

1.  Bērna motīva vienība un daudzejadība

Ņemot vērā «Bērna» daudzveidīgo fenomenoloģiju, jāatšķir ikreizējo izpausmju formu vienība un daudzējādība. Runājot, piemeram, par daudziem homunkuliem, rūķiem, zēniem utt., kas nekādā ziņā nav raksturojami individuāli, iespējama kāda disociācija. Šādas formas īpaši bieži sastopamas šizofrēnijas gadījumos — šis slimī­bas būtību veido personības fragmentācija.26 Daudzie bērni te atveido personības sabru­kuma rezultātu. Bet, ja daudzējādība vērojama veseliem cilvekiem, runa ir par vēl nereali­zētas personības sintēzes reprezentāciju. Personība (resp. patība) tad vēl ir d a u d z ējādības pakāpē, t. i., Es jau pastāv, bet savu veselumu tas var pārdzīvot nevis paša personības ietvaros, bet gan tikai ģimenes, cilts vai nācijas kopība, t. i., vēl neapzinātas identitātes stāvokli ar grupas daudzējādību. Baznīca šo it visur izplatīto stāvokli atrisina ar mācību par corpus mt/sticum37 un indivīdu kompozitarismu.

Taču, tiklīdz bērna motīvs parādās kā vienība, runa ir par neapzinātu un līdz ar to par šimbrīžam jau realizētu personības sintēzi, kura praktiski, ka visa bezapziņa, nenozīmē neko citu kā iespējamību.

2.  Berns-dievs un varoņberns

«Bērnā» izpaužas drīz bērna-dieva, drīz atkal jauneklīga varoņa aspekts. Abiem tipiem ir brīnumaina dzimšana un kopīgs bērnības liktenis, pamestība un vajataju radītā apdraudētība. Dievs nav dabisks, varonim piemīt kaut kas cilvēcisks, bet tā bū­tība kāpināta līdz pārdabiskā robežai («pusdievišķums»). Ja dievs, it īpaši sava intīmajā attieksmē pret simbolisko dzīvnieku, kas vel nav integrēts cilvēciskajā būtībā, perso­nificē kolektīvo bezapziņu, tad varonis savā pardabiskumā iekļauj cilvēcisko butlbu un atveido bezapziņas («dievišķā», t. i., vēl nehumanizētās bezapziņas) un cilvēciskās ap­ziņas sintēzi. Tādējādi tas ievēsti potenciālu individuaciju, kura tuvojas veselumam.

’ «Bērna» liktenis ir jātraktē kā psihisko norišu atveids «patības» entelehijā vai tapšanā. «Brīnumainā dzimšana» ir mēģinājums attēlot rašanās pārdzīvojumā veidu. Tā kā runa ir par psihisku rašanos, tad visam ir jānotiek necmpīriska veidā — kā nevainīgi ieņemtā dzimšanai, kā brīnumainai radišanai vai ka dzimšanai nedabiska veidā. «Neie’vērojamības», atstātības, pamestības, apdraudētības utt. motīvs ir mēģi­nājums attēlot veseluma nedrošās psihiskās eksistences iespejas, t. i., milzīgās grūtības, kas jāsastop, izcīnot augstāko labumu. Tāpat ari bezspēcība un bezpalīdzība raksturo šo dzīves dziņu, kas visu augošo pakļauj iespējami pilnīgākas pašrealizācijas likumam, turklāt appasaules ietekmes visdažādākajas formas liek vislielākos šķēršļus ikvienai individuācijai. Jo īpaši pūķu vai čūsku draudi patības īpatībai norada uz briesmām, ka apziņas gūšana no instinktdvēseles, bezapziņas atkal tiks norīta. Zemākie mugur­kaulnieki no sākta gala ir populārākais kolektīvo psihisko pamatu simbols, kuru anato­miskā lokalizācija sakrīt ar subkortikulāriem centriem, smadzenītēm un muguras sma­dzenēm. Šie orgāni veido čūsku. Čūskas, kā likums, tiek sapņotas, apziņai novirzoties no instinktīvajiem pamatiem. _ _ v

«Mazāks par mazu, bet lielāks par lielu» motīvs bezspēcībai pievieno papildinošos un tikpat brīnumainos «Bērna» veikumus. Sis paradokss raksturo varoņa būtību un kā sarkans pavediens vijas cauri visam viņa liktenim. Viņš neatkāpjas vislielāko briesmu priekšā un visbeidzot tās pievārē ar «neievērojamo»: Baldru ar āmuli, Maui ar maza putniņa smiekliem, Hēraklu ar sievas dāvanu, Zigfrīdu — ievainojot varaja vietā, citus ar vienkāršu nodevību utt.28

Varoņa galvenais veikums ir tumsības briesmoņu parvarešana: ta ir cerētā un gaidītā apziņas uzvara pār bezapziņu. Diena un gaisma ir apziņas, nakts un tumsa — bezapziņas sinonīmi. Apziņas tapšana laikam gan ir stiprākais pirmlaika pārdzīvojums, jo līdz ar to ir tapusi pasaule, par kuras pastāvēšanu iepriekš neviens neko nezināja.

«Un Dievs sacīja: «Lai top gaisma.»»29 ir šī pirmlaika pārdzīvojuma projekcija, apziņai šķiroties no bezapziņas. Mūsdienu primitīvajiem cilvēkiem dvēseles īpašuma kā apdrau­dētas lietas izpratne un «dvēseles zudums» joprojām vēl ir tipisks psihisks afekts, kuru primitīvā medicīna pielieto dažādām psihoterapeitiskām operācijām. Tāpēc jau «Bērns» izceļas ar darbiem, kas norāda uz šo mērķi — uzvarēt tumsību.

PIEZĪMES

' Migracijas teorija izveidojās 19. gs. otrajā puse: parasti tās rašanos saista ar vācu filologa Teodora Benfeja (Benfey, 1809—1881) priekšvārdu (viena sējuma apjomā) «Pančatantras» 1859. gada izdevumam.

2 Adolfs Bastians (1826—1905) — vācu etnologs. kura darbos dominē reliģijas vēstures un kul­tūras filosofijas tematika. Nozīmīgākie darbi: Der Mensch in der Geschichte. Lpz., 1860. Bd. 1—3; Religionsphilosophische Probleme auf den Forschungsfeld buddhistischer Psychologie und der verglei­chender Mythologie. B., 1884.

3 Vilhelms Vunts (1832—1920) — vācu psihologs un filosofs. Sk.: Wundt W. Völkerpsychologie. Eine Untersuchung der Entwicklungsgesetz von Sprache, Mythos und Sitte. Lpz., 1900—1920. Bd. 1—10.

4  Karls Gustavs Karuss (1789—1869) — vācu ārsts un dabaszinatnieks, romantisma naturfilosofs un psihologs. Nozīmīgākais darbs: Carus C. G. Psyche. Entwicklungsgeschichte der Seele (1846). Jena, 1926. _

5 Eduards fon Hartmans (1842—1906) — vācu filosofs, kas pazīstams kā «bezapziņas filosofs», sk.: Philosophie des Unbewußtes. Versuch einer Weltanschauung. B., 1869.

6 Pjērs Žanē (Janet, 1859—1947) — franču psihologs, psihiatrs un neiropatologs. «Mentālā līmeņa pazemināšanās» (fr.).

7 «it kā» (vācu) skat. H. Faihinger. Die Philosophie des Als Ob (1911). Hanss Faihingers (1852—1933) — vācu filosofs, dibinājis Kanta biedrību (1904) un «Kantstudien» (1897).

e «Dvēseles zaudēšana» (angl.). _

9 Odo Markvards, analizējot mīta «atģērbšanas» neiespējamību, šo pasākumu dēvē par «mīla striptīzu». Sk.: Murquard Î. Lob des Polytheismus. — Philosophie und Mythos. Berlin. 1979. S.

,u Sal.: Jung C. G. Wotan, — Jung C. G. Aufsätze zur Zeitgeschichte. Zürich, 1946. Sk. arī: Altenhofer R. Wotans Erwachen in Deutschland. — Psychoanalytische und Psychopathologische Litera­turinterpretation. Darmstadt, 1981. S. 233—255. Sk. K. G. Junga darbus par diktatorismu: Diagnosing the Dictators (Heart’s International Journal Cosmopolitan. 1939. Januar. Vol. 56. P. 22—23, 116—120), Psychology of Dictatorship (The Observer. Ociober 18. P. 15). Plašāk sk.: Ellenberger H. Die Entdeckung des Unbewußtes. Bern, 1973. Bd. 2. S. 911 u. w. Analoģisku ievirzi K. G. Jungs realizē, arī analizējot NLO nozīmi mūsdienu cilvēka dzīvē; sk.: Jung C. G. Ein Moderner Mythos. Zürich,

1958 n Leopolds Cīglers (1881 —1958) — vēstures un reliģijas filosofs. Galvenais darbs: Ziegler L. Gestalt­wandel der Götter. Darmstadt, 1920. Bd. 1—2. t

>Kristaps, sv. Kristofers (lat. Christoferus, burt. «Kristusnesējs») — viens no mocekļiem kristiešu nostāstos, kas vēlāk pakļauts mitoloģizācijai (sākotnēji — suņgalvis). Leģendas: nes pari upei Kristu — sižets, kas, sākot ar 12. gs., ļoti ietekmē Rietumu ikonografiju. Sv. Kristofers — ceļotāju, jūrnieku un ārstniecības aizstāvis. _

13 Alķīmijā merkurijs ir dzīvsudrabs, tas mijas ar mitologemu «Dievs-Logoss» ^ Atdzimstot merkūrijs pārvēršas par «filosofijas akmeni» — Kristus ķermeni, ko deve arī par «Dēlu». K. G. Junga darbi par alķīmiju apkopoti: Psychologie und Alchemie (1944). Studien für alchemistische Vorstel­lungen (Kopoto rakstu 13. sēj.). _ _ _ ..

14 Burtiskā nozīme: «gudrības dels» un «mūsu dēls», ari merkurija epitets.

«5 Sk.: Texte aus der deutschen Mystik des 14. und 15. Jahrhunderts. Jena, 1912. 5. 142. Johans vai Meistars Ekharts (ap 1260—1327) vācu mistiķis. Plašāk sk.: Òîïîðîâ Â. Í. Ìåèñòåð Ýêõàðò õóäîæíèê è «àðåîïàòèòè÷åñêîå» íàñëåäñòâî. — Ïàëåîáàëêàíèñòèêà è àíòè÷íîñòü. Ì., 1989. Ñ. 219

~ 16 «Zaigojošais zēns» (angl.). Ingram J. È. Hautend Homes. 1897. ÐÀÇ (K. G. Junga picz.),

17 «Mūžīgais zēns» (lat.) — alķīmijas termins, apzīmējums bērna un bērnības ārpuslaiciskumam.

18 Marianus vai Moriens, Morienuss ir arī atzīta autoritāte alķīmijā.

'9 Bruno Gecs (Goetz; 1885. Rīgā 1954, Cīrihē) — esejists (S. Georges pulciņa gara), tulkotājs un izdevējs. 20. gs. desmitajos gados bijis avīžu korespondents Rīga velak pārcelies uz Sveici. Romāns «Valstība bez telpas» pirmo reizi publicēts 1919. g.. parstradātais variants 1925. g.

20 D. P. Srēbers (1842—1911) — Saksijas senāta prezidents, 1903. g. izdevis gramatu par saviem pārdzīvojumiem un vīzijām (Schreber G. Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken F a M 1973^ 1911. a. tiek publicēts Z. Freida raksts «Psihoanalītiskas piezīmes par autobiogrāfiski aprakstīto paranoju». Srēbera grāmata ir kļuvusi par klasisku psihoanalīzes tekstu (sk.: Deleuze G., Guattan F. L’Anti-Oedipe. Paris, 1972. p. 18—26).

21 Izteikums no K. G. Junga grāmatas «Wandlungen und Symbole' der Libido».

22 Sal • Juncf C. G. Von den Wurzeln des Bewußtseins. Zürich., 1954.

23 Persona ir kompromiss starp cilvēka iekšējo dzīvi un societālo. Sk.: Jung C. G. Beziehunget zwischen dem Ich und dem Unbewußten. Zürich, 1958.

24 Seit: «dieva pieļautā» (lat.). _

26 Jau*1907ie g.Sa K.a GU ^ Jungspublicē* darini Apber die Psychologie der Dementia praecox» («Par šizofrēnijas psiholoģiju») un apspriežas par šo izstādi ar Z. Freidu. . ø ;0 ñß

27 «Mistiskā miesa» (lat.). Simbolisks kristietības apzīmējums ka Kristus niiesa. Sk «Jo. ka miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekli kopa ir tomēr viena miesa, ta ari

^r *S 25U ļ3a idrs — skandināvu mitoloģijā jauns asu dievs, kas. acīmredzot, ir kulta upuris. Maui — iespējams ka domāts polinēziešu mitoloģijas varonis-triksters. Zigfrīds (vac.) vai Siguror, vidusaugšvācu Sivrit) ģermāņu un skandināvu mitoloģijas un eposa varonis. Iltrakls grieķu mitoloģijas varonis. Plašak: sk.: Ìèôû íàðîäîâ. Ì., 1980 198~. Ò. . .

29 i. Mozus gr. 1, 3.

Igora Šuvajeva tulkojums un komentāri

(Jung C G. Zur Psychologie des Kind-Archetypus. — Jung C. G Kerenyi KEinjährung in das Wesen der Mythologie. Amsterdam. 1941. S. 105—126.)

Bērnības pasaule ir neatņemama jebkuras tautas (un arī cilvēces kopumā) dzīves­veida un kultūras daļa, taču interese par bērnību, tāpat ka interese par vēsturisko pagātni, rodas tikai noteiktā individuālās un sociālās attīstības posmā, un jebkuri priekš­stati par to atspoguļo visu mūsu noieto dzīves posmu, kāds tas šķiet mūsu pašreizējai apziņai. Pieaugušais nespēj atgriezties savas bērnības pasaulē, bērna pārdzīvojumu pa­saule viņam nereti šķiet noslēpumaina un aizslēgta. Tajā pašā laikā katrs pieaugušais nes savu bērnību (pareizāk — tās mantojumu) sevī un pat ar vislielāko vēlēšanos nevar atbrīvoties no tās.

Kā rakstījis mūsdienīgās bērnības vēstures iedibinātājs franču vēsturnieks F. Ariess, «ne interese par bērnību, ne ari mūsdienām raksturīgā bērnības izpratne praktiski ne­bija sastopama Eiropas viduslaiku kultūrā. Tas nenozīmē, ka bērni netika ievēroti un par viņiem neviens nerūpējas. Bērnības jēdzienu nedrīkst sajaukt ar mīlestību pret bērniem: jēdziens apzīmē bērnības specifiskās iedabas apzināšanos, to, kas atšķir bērnu no pieaugušā — pat gados jauna. Viduslaikos šādas apziņas nebija. Tālab, kolīdz bērns spēja iztikt bez mātes, aukles vai zīdītājas pastāvīgas aprūpes, viņš tika pieskaitīts pieaugušo sabiedrībai. Tolaiku pieaugušo sabiedrība mūsdienās šķiet visai infantila. Tas neapšaubāmi izskaidrojams visupirms ar tās garīgo, taču daļēji ari ar fizisko vecumu, jo tālaika sabiedrības lielāko daļu veidoja bērni un jaunieši. Vārdam «bērns» toreiz nepiemita pašreiz ierobežojošā jēga, ļaudis lietoja to tikpat plaši, kā mēs šodien lie­tojam vārdu «puisis».»1

Sis spriedums nebūt nav neapstrīdams. Tomēr visi pētnieki ir vienisprātis, ka jaunie laiki (it īpaši 17.—18. gs.) iezīmējas ar jauna bērnības tēla rašanos, ar pieaugošu interesi par bērnu visās kultūras sfērās, ar hronoloģiski un saturiski stingrāku bēr­nības un pieaugušo pasaules nošķlrumu uh, visbeidzot, ar bērnības kā autonomas vērtības atzīšanu.

Daiļliteratūrā šī evolūcija izpaužas pat uzskatamāk nekā psiholoģiskajā im peda­goģiskajā literatūrā.

Klasicisma literatūrā bērnu tēli vel neieņēma kaut cik nozīmīgu vietu, jo cilvēkos tika meklēts vispārīgais un ideālais (priekšzīmīgais), bet bērnību, brieduma trūkumu uztvēra kā atkāpi no normas, tādu pašu atkāpi no normas kā vājprātu (prata trūkumu).

Apgaismotājiem radās interese par bērnu, taču galvenokārt — kā par audzināšanas objektu. Radās īpaša pamācoša un didaktiska bērnu literatūra; laikposmā starp 1750. un 1814. gadu Anglijā tika izdots ap 2400 nosaukumu šāda rakstura grāmatu.2 Bērnības un jaunības gadi ieņēma aizvien lielāku vietu apgaismotāju autobiogrāfijās un «audzi­nošajos romānos», tie tika attēloti kā varoņa personības tapšanas un veidošanās laiks. Tomēr bērnību, pusaudža gadus un jaunību apgaismotāji vēl neuzskatīja par patstā­vīgiem dzīves posmiem, drīzāk — par sagatavošanos īstajai dzīvei.

Romantismā attieksme radikāli mainījās. Kā rakstīja N. Berkovskis, «romantisms iedibināja bērna kultu un bērnības kultu. Pirms tā 18. gs. izprata bērnu kā samazinātu izmēru pieaugušo, pat ieģērba bērnus tādos pašos kamzolīšos, uzmauca galva pariīciņas ar bizīti un pie sāniem piesprauda zobentiņu. Ar romantiķiem sākās bērnišķīgi bērni, viņus vērtēja pašus par sevi, nevis kā pieaugušo kandidātus. Runājot Fridriha Slēgeļa vārdiem, bērnos mums ir dota pašas dzīves entimoloģizācija, viņos ir tās pirmvārds.. . Bērnos ir maksimums iespēju, kas vēlāk izkaisās un tiek pazaudētas. Romantiķu uz­manība, atspoguļojot bērnus un bērna apziņu, ir vērsta uz to, ko pieaugušie vēlāk pa­zaudē.»3 __ ■ . „

Romantiķu «bērnišķīgie bērni» patiesība nemaz nav bērni, tie ir gluži tādi paši ideālas pasaules nosacīti simboli, kādi bija 18. gs. «laimīgie mežoņi». Bērna nevainī­gums un tiešums tiek pretstatīts pieaugušo aukstajai pasaulei, kam raksturīgs aprēķins un izvirtība. V. Bleika «Nevainības dziesmās» bērns — tas ir «prieka bērns», «putns, kas dzimis priekam», kuru «Pieredzes dziesmās» gaida sprostam līdzīgā skola.

Visdažādākajos veidos tika izcelta bērnības pārvērtība. Kā teicis V. Vordsvorts, «bērns ir vīrieša tēvs». S. Kolridžs uzsvēris, ka bērns var daudz ko iemācīt pieauguša­jam. Taču romantiskajos sacerējumos figurē nevis reāis, dzīvs bērns, bet gan abstrak­cija, kas simbolizē nevainību, tuvību dabai un pieaugušajiem pietrūkstošo jutīgumu. Idealizētās bērnības kultā nebija ne kripatiņas intereses par reāla bērna psiholoģiju. Objektīvu bērnības izpēti romantiķi pat uztvēra ka zaimus, bet bērna vecuma robežas pārkāpšana šajā uzskatu sistēmā drīzāk uzskatāma par zaudējumu, nekā par ieguvumu.

Postulēdams bērnības pasaules pastāvēšanu un pašvērtību, romantisms idealizēja to, pārvērzdams bērnu mitā, kuru nākamajām paaudzēm nācās izpētīt un līdz ar to arī izgaisināt.

Bērnības tels jauno laiku daiļliteratūra un mākslā mainījās un attīstījās. Sentimentalistu un romantiķu darbos «nevainīgā bērnība» tēlota kā bezrūpīgas laimes laiks. 19. g;;. 30.—50. gadu reālistiskajā romānā, īpaši C. Dikensa grāmatās, parādījās nabadzīgu bērnu tēli, kuriem nav savu māju un kuri ir ģimenēs, bet jo īpaši skolās valdošās tirā­nijas upuri, taču paši bērni palika tikpat vienkāršoti naivi un nevainīgi kā romantisma

literatūrā. Pēc tam literārajai izpētei tika pakļauta ģimenes «ligzdiņa», un izrādījās, ka zem tās siltās čaulas bieži vien slēpta bērnu kropļojoša cietsirdība, verdzība, ap­spiestība un divkosība. Padziļinoties psiholoģiskajai analīzei, arī paši bērnu tēli zaudēja agrāko skaidrību un viendimensionalitāti. Ļ. Tolstojs atainojis bērna refleksijas un morālās apziņas attīstību. F. Dostojevska daiļradē bērni, kas dzīvo zemisku kaislību atmosfērā, paši ļoti agri izrāda agresivitāti. T. Manna, H. Meses, R. Rolāna, A. Fransa, H. Džeimsa, Dž. Džoisa un citu autoru darbos jau pilnā balsī skan vientulības un sa­šķeltības motīvs, kas valda pusaudža iekšējā pasaulē. Gandrīz visi šīs literatūras va­roņi varētu sevi raksturot F. Kafkas vārdiem, kurus F. Moriaks izvēlējies par romāna «Iepriekšējo laiku pusaudzis» epigrāfu: «Es rakstu citādi, nekā es runāju, es runāju citādi, nekā es domāju, es domāju citādi, nekā man vajadzētu domāt, un tā līdz pat vistumšākajām dzīlēm.» Nebūtībā nogrimst Viktorijas laikmetam raksturīga nevainības identificēšana ar aseksualitāti u. t. jpr.

Bērna tēla šķautņu bagātināšanos un padziļināšanos var uzlūkot par mākslinie­ciskās izziņas atklājumu: agrāk šādas problēmas un īpašības vai nu nepazina, vai arī nemācēja un neuzdrošinājās attēlot, bet tagad to dara, un mums ir skaidrs, ka tā tas patiesi arī ir, un dīvaini, ka agrāk par šiem jautājumiem nez kāpēc neviens nedo­māja. Taču mākslinieciskais tēls ne tikai atspoguļo kādu noteiktu sociālu un psihisku realitāti, bet arī pauž autora domas un jūtas. Tolstoja triloģija — tas nav vienkāršs bērnības atmiņu sakausējums, tas ir noteiktas tikumiski psiholoģiskas tēzes apliecinā­jums. Literatūrā un glezniecībā atrodamo bērnu tēlu daudzplākšņainība un daudzveidība ne tik daudz atspoguļo zinātniskās izziņas progresu un autoru individualitāšu atšķirības, cik izmaiņas bērnības realajā saturā un tās simbolizācijas kultūrā.

Tāpat kā cilvēka normatīvajam kanonam, arī bērna tēlam vienmēr piemīt vismaz divas dimensijas: kas viņš ir no dabas (vai no Dieva), un par ko viņam jākļūst audzināšanas un izglītošanas rezultātā. Informācija par šiem priekšstatiem ir fiksēta gan filozofiski pedagoģiskos un reliģiskos tekstos, gan folklorā utt. Taču šo avotu interpretāciju apgrūtina tas, ka katrā kultūrā nav vis viens, bet ir vairāki alternatīvi, viens otru papildinoši bērnības tēli.

L. Stouns, piemēram, Rietumeiropas kultūrā reģistrējis četrus alternatīvus uzskatus par jaundzimušo.

1.  Tradicionālais kristīgais uzskats, ko vēl pastiprinaja kalvinisms, saskaņa ar kuru jaundzimušais nāk pasaulē ar iedzimtā grēka zīmogu un viņu var glābt, tikai bez žē­lastības apspiežot viņa gribu, pakļaujot audzinātājiem un garīgajiem tēviem.

2.  Sociāli pedagoģiskā determinisma viedoklis, kas apgalvo, ka bērns no dabas nav nedz labs, nedz ļauns, bet ir tabula rasa, uz kuras sabiedrība vai audzinātāji var uz­rakstīt, ko vien vēlas.

3.  Dabas determinisma viedoklis postulē, ka bērna raksturs un iespējas ir dotas līdz ar viņa piedzimšanu. Sis uzskats ir tipisks ne tikai vulgārajai ģenētikai, bet arī vidus­laiku astroloģijai.

4.  Utopiski humānistiskais viedoklis — bērns dzimst labs un godīgs, bet samaitajas sabiedrības" ietekmē. Šī ideja parasti asociējas ar romantismu, taču to aizstāvējuši arī daži renesanses laika humānisti, kas šādā garā interpretējuši kristietības dogmu par bērna nevainību.

5.   D. Somervils šiem pievieno vēl vienu uzskatu: bērni, būdami galvenais manto­jums, ko tagadne nodod nākotnei, pēc V. Emersona izteikuma, ir sabiedrības mūžīgie mesijas, tās nenovēršamās nākotnes iemiesojums.5

Katram no šiem uzskatiem atbilst savs noteikts audzināšanas stils. Iedzimtā grēka idejai atbilst represīvā pedagoģija, kas vērsta uz dabisko iedīgļu apspiešanu bērnā, socializācijas idejai — personības veidošanas pedagoģija, kas realizēta ar mērķtiecīgas apmācības palīdzību, dabas determinisma idejai •— dabas dotumu attīstīšanas un nevē­lamo izpausmju ierobežošanas princips, bet bērna sākotnējās labestības idejai — pašattīstības un neiejaukšanās pedagoģija utt. Sie priekšstati un stili ne tikai nomaina cits citu, bet arī koeksistē, turklāt neviena no šīm vērtīborientācijām nekad nevalda abso­lūti, īpaši — ja runa ir par audzināšanas praksi. Katrā sabiedrībā, katrā tās attīstības posmā sadzīvo dažādi audzināšanas stili, kuros atrodamas visdažādākās kārtu, šķiru, reģionālās, ģimenes un citas variācijas.

’ Arī tas vecāku mīlestības tips, kuru mēs esam raduši uzskatīt par universālu, īste­nībā ir visai specifisku vēsturisku apstākļu produkts.

Daudzās arhaiskās sabiedrībās plaši bija izplatīts infanticīds — bērnu nogalināšana, kas bija saistīta ar eksistences līdzekļu deficītu. Pēc etnogrāfu aprēķiniem, kas balstās uz 99 sabiedrību izpēti, infanticīda iespējamība mednieku, zvejnieku un augu vācēju sabiedrībā ir septiņas reizes augstāka nekā lopkopju un zemkopju ciltīs. Nonietnieku dzīves veids un puslīdz nodrošināta pārtikas bāze samazināja infanticīda statistisko iespējamību, un tas tika praktizēts galvenokārt pēc «kvalitatīvām» pazīmēm — noga­lināja zīdaiņus, kurus uzskatīja par fiziski un sociāli nepilnvērtīgiem, vai arī darīja to rituālu apsvērumu deļ (piem., dvīņu nogalināšana) 11. tml.

Atnbivalenta, divēja attieksme pret bērniem acīmredzot bijusi norma pirmatnējā sa­biedrībā. Piemēram, Austrālijas aborigēnu sociālās normas neuzliek dzelžainus rāmjus infanticldam. Atšķirībā no pieaugušā nogalināšanas bērna nogalināšana netiek uzskatīta par noziegumu; bērna apbedīšanas ceremonija ir reducēta līdz minimumam, vai pattādas vispār nav, u. t. jpr. Taču ar bērniem apveltīta ģimene tiek godāta, un pieaugu­šie kopienas locekļi parasti ļoti laipni izturas pret bērniem.

Pat tik attīstīta sabiedrība kā antīkā bija visai izvēlīga savās rūpēs par bērniem. Medicīnas tēvs Hipokrāts un ginekoloģijas pamatlicējs Efesas Sorans lietišķi apsprie­duši jautājumu — kādi jaundzimušie pelna, lai tos uzaudzinātu, un kādi ne. Aristotelis par taisnīgu un saprātīgu uzlūkojis likumu, kas paredz, ka nav jāēdina neviens kropls bērns. Cicerons rakstīja, ka bērna nāve jāuzņem ar «vēsu prātu», bet Seneka par sa­prātīgu uzskatījis vārgu un kroplu zīdaiņu noslīcināšanu. Mazi bērni nav izsaukuši antīkajos autoros aizkustinošu mīļumu, viņi vienkārši nav pamanīti. Bērns ticis uzskatīts par zemāku būtni, kas burtiskā nozīmē pieder vecākiem, tāpat kā jebkurš cits īpašums. Tiesības pilnā mērā rīkoties ar bērna dzīvību tika tēviem atņemtas tikai m. ē. 4. gs. beigās. Infanticīdu par noziegumu sāka uzlūkot tikai imperatora Konstantīna laikā 318. g., bet cilvēka nogalināšanai tas pielīdzināts tikai 374. g. Tomēr likumdošanā vai reliģiskā mācība nostiprināts bērnu nogalināšanas aizliegums vēl nenozīmēja tā reālu izbeigšanos praksē. 17. sura, 33. pants Korānā — «Nenogaliniet savus bērnus bailēs k|ūt nabagākiem. Mēs nodrošināsim ar pārtiku viņus un jūs.» — un arī attiecīgās kristietības normas tikai apliecina, ka šāda rīcība bijusi masveidīga.

Bērnu nogalināšanas aizliegums vēl nenozīmēja to, ka tika atzītas bērna tiesības uz mīlestību un — vēl jo vairāk — uz autonomu eksistenci. Bībelē bērni minēti aptu­veni divtūkstoš reižu, tostarp ir daudzas ainas, kurās bērni tiek upurēti, nomētāti ak­meņiem, sisti; daudzkārt uzsvērta prasība bērniem pak|auties vecākiem un mīlēt tos, bet nav ne mājiena, kas atgādinātu par līdzcietību pret bērniem un apliecinātu bērnu pār­dzīvojumu sapratni.

Bērnu stāvoklis antīkajā pasaulē un viduslaikos bija drausmīgs. Viņus nežēlīgi sita, mērdēja badā, pārdeva. Bizantijas imperatori izdeva speciālus likumus, kas aizliedz pār­dot un kastrēt bērnus (mazie einubi bija trīsreiz dārgāki, acīmredzot šāda prakse bija visai izplatīta). Ne velti vairums viduslaiku autoru savu bērnību atceras ar šausmām. «Kurš gan nenodrebētu šausmās un labāk neizvēlētos nāvi, iedomājoties vien, ka būtu vēlreiz jāatkārto bērnība,» izsaucas Augustīns. Katrā ziņā amerikāņu psihoanalītiķim un vēsturniekam Loidam Demozam bija pamats savu rakstu «Bērnības evolūcija» sākt ar vārdiem: «Bērnības vēsture — tas ir murgpilns sapnis, no kura mēs tikai nesen esam sākuši pamosties. Jo dziļāk ielūkojamies vēsturē, jo zemāks ir bērnu aprūpes līmenis, jo biežāk bērni tiek nogalināti, pamesti, sisti, terorizēti un vardarbīgi mocīti.»6

Bērnu faktiskais stāvoklis un audzināšanas veidi, protams, visos laikos nav bijuši vienādi. Līdzās drūmām atmiņām par smago bērnību viduslaiku rakstu avoti līdz mums atnesuši arī liecības par maigam un mīlošām mātēm, par jautrām rotaļām ar vienau­džiem u. tml. Taču raksturīga paša bērnības tēla ambivalence. Zīdainis vienlaikus ir nevainības personifikācija un iedzimtā ļaunuma iemiesojums. Bet galvenais — viņš ir vēl it kā cilvēka kandidāts, būtne bez saprāta.

Sāds priekšstats par bērnu tipisks daudzām arhaiskām kultūrām. Piemēram, Ugan-ļ das lugbara cilti sievietēm un bērniem nav personas statusa, viņi tiek uztverti kā lietas vai kā kaut kas vidējs starp lietu un cilvēku. Tallensi (Gana) neuzskata bērnu par personību līdz 7—8 gadiem, jo viņam «nav prāta» un viņš nevar atbildēt par sevi.

Sāds uzskats savā ziņā ir gluži loģisks. Runa ir mazāk par bērna «nesaprātīgumu», vairāk par to, ka bērns neatkarīgi no vecuma, ja viņš nav izgājis īpašu rituālu, nav iekļauts oficiālajā vecuma stratifikācijas sistēmā un viņam nav subjekta statusa.

Agrīnajos viduslaikos bērnus ilgu laiku nekristīja un daudzi nomira nenokristīti. Bet nekristīta bērna dvēselei bija lemts nokļūt ellē. Dante šādas dvēseles ievietoja vienā lokā ar antīko klasiķu dvēselēm.

Bērni tika diskriminēti ari bēru ceremonijā. Viduslaiku Francijā augstdzimušus un bagātus ļaudis parasti apbedīja baznīcā, nabagos — kapos. Taču aristokrātijas atvases, īpaši mazos bērnus, ari apglabāja kapos, un tikai 17. gs. beigās viņiem tika piešķirta vieta līdzās vecākiem dzimtas kapličā. Daudzi teologi uzskatīja par lieku noturēt aiz­lūgumu par mirušiem bērniem, kas vēl nebija sasnieguši septiņu gadu vecumu.

Arī senajā Japānā jaundzimušos par pilnvērtīgiem cilvēkiem uzskatīja tikai pēc īpaša rituāla noturēšanas. Līdz tam zīdaiņu nogalināšana netika uzlūkota par smagu noziegumu, to pat neapzīmēja ar vārdu korosu — «nogalināt», bet ar vārdiem kacsu vai niodosu, t. i., «aizsūtīt atpakaļ», «atgriezt atpakaļ», nogādāt jaundzimušo atpakaļ garu pasaulē, nevis uzņemt to cilvēku pasaulē. Turpretī Filipīnās bija otrādi — pat piecus mēnešus vecu augli uzskatīja par cilvēku un spontānā aborta gadījumos apbedīja pēc visiem rituālajiem priekšrakstiem.

Tas viss nenozīmē, ka bērnus agrāk nemīlēja. Taču virkne objektīvu cēloņu apgrū­tināja noturīgas emocionālas tuvības veidošanos starp vecākiem un bērniem.

Liela dzimstība un vēl lielāka mirstība (sliktas un nevērīgas attieksmes rezultātā

17.          —18. gs. Rietumeiropas valstīs mira no 1/5 līdz 1/3 jaundzimušo, bet līdz divdesmit gadiem nodzīvoja mazāk par pusi) padarīja atsevišķa bērna dzīvību, it īpaši, ja tas ne­bija pirmdzimtais, ne tuvu tik vērtīgu kā mūsdienās.

Augstdzimuši_ ļaudis krāšņi svinēja bērnu piedzimšanu un visai mierīgi panesa to zaudējumu. Montēņs rakstīja: «Esmu zaudējis divus vai trīs bērnus, tiesa, agrīnā ve­cumā, — ja ne bez zināmas nožēlas, tad katrā ziņā arī bez vaimanām.»

Ar viņu sasaucas 18. gs. krievu memuārists A. Bolotovs: «Bakas nolaupīja mums musu pirmdzimto, par lielu sarūgtinājumu viņa mātei. Arī es pats, kaut gan upurēju

tam dažas asaru lāses, pārcietu šo gadījumu ar gara stiprumu: filozofija man daudz palīdzēja, bet cerība drīzumā atkal tikt pie bērniem — jo sieva atkal bija stāvokli — palīdzēja īsā laikā aizmirst šo nelaimi, ja vien to var nosaukt par nelaimi.»8

Sāda mūsdienu cilvēka izpratnē dīvaina vienaldzība un vēsums ne tik daudz pauž filozofisku stoieismu, cik psiholoģisku aizsargreakciju pret to, kas diemžēl notika pārlieku bieži. Fatālistus un samierināšanās šādos apstākļos bija dabiska parādība.

Individuālu pieķeršanās saišu veidošanos starp vecākiem un bērniem ilgu laiku apgrūtināja paradums audzināt bērnus ārpus ģimenes — visai plaši tas bija izplatīts feodālās aristokrātijas aprindās. Bērnu nodeva zīdītājai, vēlāk — slēgtās pansijās, klos­teros un skolās. Bet nabagajiem trūka iespejas pienācīgi aprūpēt plašo saimi. Rakstu­rīgi, ka pat 2. 2. Ruso, kas tiek uzskatīts par «vecāku mīlestības idejas pamatlicēju» un kura 1762. g. publicētais «Emīls» iezīmēja pagrieziena punktu eiropeiskās sabiedrības attieksmē pret šo jautājumu, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ievietoja paša bērnus, kas viņam bija no civilsievas Terēzes, patversmē.

Pat 18. gs. beigas un 19. gs. sākumā, kad orientācija uz bērnu bija jau stingri iesakņojusies sabiedriskajā apziņā, padarīdama vecāku mīlestību uz bērniem par vienu no «buržuāziskās ģimenes» galvenajām tikumiskajām vērtībām, šīs idejas iemiesošanās realitātē jāvērtē piesardzīgi un kritiski

Ari mātes mīlestības jūtas galvenokārt ir vēsturiski, ne bioloģiski determinētas. To apliecina franču pētniece Elizabete Badintere, kas, izpētījusi mātes attieksmi pret bērnu četru gadsimtu garumā (17.—20. gs.), nonākusi pie secinājuma, ka «mātes instinkts ir mīts. Mēs neatradām neko vispārīgu un nepieciešamu mātes uzvedībā. Tieši otrādi, mēs viņas jūtās konstatējām ārkārtīgu mainīgumu atkarībā no kultūras, ambīcijām vai frustrācijas. Mātes mīlesiība var eksistēt vai neeksistēt, rasties vai izzust, būt spēcīga vai vāja, individualizēta vai vispārīga. Viss atkarīgs tio mātes, no viņas vēstures un no Vēstures… Mātes mīlestība nav objektīvs fakts, bet ir kaut kas virsnormatīvs (en plus).»9

Līdz 18. gs. beigām mātes mīlestība Francijā, kā uzskata Badintere, bijusi indivi­duālas gaumes jautājums, tātad — sociāli nejauša parādība. 18. gs. otrajā pusē tā pakāpeniski kļuvusi par obligātu, normatīvu kultūras ievirzi. Sabiedrība ne tikai palie­linājusi savas rūpes par bērniem, bet ari izvirzījusi viņus ģimenes dzīves centrā, turklāt galveno (vai pat vienīgo) atbildību par tiem uzveļot mātes plecos. Tā rodas ideāltēls — maiga, mīloša māte, kas savu augstāko laimi atrod bērnos.

«Jaunā māte» patiesi ari sāka vairāk un — galvenais — citādāk rūpēties par bēr­niem. 18. gs. beigās izvērsās kampaņa par to, lai mātes pašas zīdītu savus bērnus, nevis nodotu tos zīdītājām. Pieprasīja (un arī panāca) bērna atbrīvošanu no «pārlieku cieši notītu autiņu tirānijas». Pieauga higiēniskās rūpes par bērniem (Ludviķi XIII regulāri pēra no divu gadu vecuma, bet pirmo rei'zi ielika vannā, kad viņam bija jau septiņi gadi). Radās īpaša medicīnas nozare — pediatrija.

Individualizējoties ģimenes iekšējām attiecībām, katrs bērns, pat jaundzimušais, pie kura vecāki vēl nav paspējuši pierast, kļuva principiāli vienīgais, neaizvietojamais, viņa nāve tika pārdzīvota un bija jāuztver kā neatgriežams, smags zaudējums. Intensificējās mātes saskarsme ar bērniem, mātes vairs necentās ievietot bērnus internātos u. t. jpr.

Taču tikumu evolūcija bija lēna. «Jaunās mātes» sākotnēji veidojās pārtikušās un izglītotās vidusmēra buržuāzijas ģimenēs. Stendāia un Balzaka laika aristokrātēm trūka laika nodarboties ar saviem bērniem. Citu iemeslu dēļ to nevarēja atļauties proletāris­kās un sīkburžuāziskās ģimenes. Bet laukos saglabājās patriarhālie tikumi, kas prasīja pakļaušanos vecākajiem, bērnu atbildību vecāku priekšā, bet ne otrādi.

Taču visai ilgstošā kampaņa bērna un mātes tiesību aizstāvībai nesa gluži taustā­mus sociālos un morālos augļus. Tā kā nemīlēt bērnus kļuva kauns, arī «sliktajām» mātēm nācās vismaz tēlot «labas», stimulējot mātes mīlestību un rūpes. Bet jūtu ārējā izrādīšana veicināja to, ka cilvēks tās sāka ari izjust.

Bērna sociālā stāvokļa un audzināšanas salīdzinoši vēsturiskā izpēte dažādās sa­biedrībās nav domāta, lai atrastu gatavas atbildes vai universālas receptes uz mūs sa­traucošajiem jautājumiem. Audzināšana, kas vērsta nākotnē, nevar balstīties tikai uz pagātni, taču pagātnes pieredze, ja to kārtīgi izstudē un apjēdz, palīdz dziļāk izprast tagadni, saskatot tajā nevis statiski nemainīgu stāvokli, bet gan pretrunīgu attīstības procesu, kuram ir neskaitāmas variācijas iespējas.

Publikāciju pec I. Kona grāmatas «Ðåáåíîê è îáùåñòâî» (Ì., «Íàóêà», 1988)

sagatavojusi Jolanta Treile

1 Aries Ph. I.'Enfanf et la vie familiale sous l’Ancien Regime. 2-tn ed., Paris, 1973. P. 134

2  Stone L. The Family, Sex and Marriage in England 1500—1800. New Yourk., 1970. P. 258.

3  Áåðêîâñêèé II. Ðîìàíòèçì â Ãåðìàíèè. Ë., 1973. Ñ. 42—43.

4  Stone L. The Family, Sex and Marriage in England 1500—î800. P. 255—256.

5  Sonimcrville C. The Rise und Fall of Childhood. Beverley IHlles. 1982.

R De Mause L. The Evolution of Childhood. — Ed. by De Mause L. The Ilistort/ of Childhood. N. Y., 1974. P. 1.

7  Ìîíòåíü Ì. Îïûòû. Êí. I. 1954. Ñ. 77.

8 Æèçíü è ïðèêëþ÷åíèÿ Àíäðåÿ Áîëîòîâà, îïèñàííûå èì ñàìèì äëÿ ïîòîìêîâ, 1738—1793. Ò. 1. ÑÏá., 1871. C. G45.

9 Bcdinter Å. L’Amour en plus. Histoire de l’amour maternel. (XVII?—XX siecle). Paris, 1980. P. 369.

«Pingvīns piedzimst par pingvīnu un nodzīvo savu dzīvi kā pingvīns. Toties div­kājainajam zīdītājam par cilvēku jāizaug, un nereti gadās, ka izaug necilvēks.» Tā die­nasgrāmatā 1973. gada februārī ierakstījusi Zenta Mauriņa, meklējot atbildi uz jautā­jumu, kas ir tie spēki, kuri liek būt un palikt cilvēkam visdažādākajās situācijās un vis­krasākajos vēstures pagriezienos. Veidojot savstarpējās attiecības, cilvēki un lietas rada to dīvaino plūsmu, kuru sauc par dzīvi. Telpa, kurā rodas un pastāv cilvēciskās jēgas pasaule, ir kultūras dzīve.

Mūsdienu kultūrsitnāciju Latvijā raksturo nevis izkopta cilvēcība, bet gan sagrautā sociālā kosma apstākļos attīstījusies necilvēcība, vienaldzība un cinisms. Mani interesē jautājums — kādas mums ir iespējas radīt, atjaunot un sakārtot savu cilvēcisko pasauli? Ka mēs varam saviem bērniem palīdzēt radīt šo pasauli, ieiet tajā, lai viņi būtu spējīgi dzīvot, pārdzīvot, domāt nu darboties kā pilnvērtīgi kultūras pasaules pilsoņi. Lai viņi būtu spējīgi uztvert, saprast un piedalīties pasaules cilvēciskās jēgas, dvēseles un gara ritmos. Vai šiem ritmiem ir nepieciešama arī nacionālā dimensija? Apdraudētas šobrīd ir ne tikai vispārcilvēciskās vērtības, kas vienmēr bijušas pakļautas ārējas varas, iekšēja kūtruma un kultūras aritmijas destruktīvajiem spēkiem. Mūs ir piemeklējusi sāpīga at­skārsme: latviešu tauta zaudē savu nacionālo identitāti. Kādu ļoti būtisku saikni satur vairs tikai atsevišķi pavedieni. Tas izpaužas mūsu nespējā pilnvērtīgi izjust sevi kā tautas daļu, uztvert un saprast apkārtējo pasauli ar savas tautas acīm, ausīm, sirdi un sirdsapziņu, tautas gudrības gaismā. Domāju, ka viena no iespējām atjaunot sevī šo iz­pratnes un pārdzīvojumu dimensiju, kopt nacionālo identitāti un radīt sakartotu cilvē­cisko pasauli gan pašiem, gan bērniem ir dialogs ar FOLKLORU.

īpaši svarīgi man šobrīd šķiet palūkoties uz folkloru kā uz tautas vēsturi, īpašu vēsturisku atmiņu, kurā būtiska nozīme ir cilvēciskās jēgas pasaulei. It kā stāvot pāri baltajām un nebaltajām dienām teicēja dzīves gājumā, folklora tomēr saglabā personisko dzīves un pasaules apjautu. I. Ziedonis par dainu varoni teic, ka «tas ir reāli stiprs, tas ir dzīves stiprs, tas neslimo ar gigantomāniju. Viņa lielums nenāk no kaulu svara, bet no pasaules rita izpratnes. Viņš ir pareizi liels starp par sevi lielāko un par sevi mazāko. Šī mēra izjūta piemīt lielākajai daļai folkloras varoņu, un tieši ta viņus padara par varoņiem. Sava svara izjūta. Savas lomas izjūta. Savas omas izjūta. Savas domu un pasaules joma un apjoma izjūta.» Tiklīdz atrodam folklorā sev tuvu atziņu, ielie­kam tajā savu personisko, tobrīd aktuālo jēgu. Piemēram, sakāmvārds «Ja nevari būt adata, esi pavediens!» konstatē un atgādina, ka veiksmīga darbošanās iespējama, tikai reāli novērtējot savas iespējas un nospraužot tām atbilstošu rīcības programmu. Un nav

svarīgi, vai šī atziņa pirmoreiz formulēta sāpīgā atskārsmē, ka iecerētais mērķis nav pa spēkam, vai mierinot kādu, kuram nav paveicies, vai varbūt pavisam citā situācijā. Gal­venais — savas iespējas jāvērtē un risinājums jārod pašam.

Bērns neveiksmes pārdzīvo atbilstoši savam temperamentam un pieredzei, tomēr, ja pieaugušais nepalīdz konstruktīvas izejas meklējumos, atstājot atrisinājumu tikai bērna ziņā, veidojas kompleksu nomocīts cilvēks. Veiksmes un neveiksmes ir tikpat dabiska parādība kā pozitīvas un negatīvas emocijas, svarīgi, kā mēs tās uztveram un izpaužam. Cilvēciska attieksme pret dzīvi neiedzimst, tā veidojas kultūras procesā savstarpējā mij­iedarbībā, un šo jēgas pasauli nepieciešams pārņemt. Precīza, skaidri formulēta, lako­niska doma — sakāmvārdā, cilvēciskas situācijas izklāsts ar tajā ietvertu pamācību — pasakā, dabas tēls un paralēla norise cilvēka dzīvē — tautas dziesmā. So atziņu tonis nav ne uzmācīgi didaktisks, ne pašcieņu aizskarošs, ne plakani viennozīmīgs. Tā uzrunā dzīves pieredze. Tās saturu un formu gadsimtu garumā slīpējis laiks.

Kā bērns atrod savu vietu pasaulē, kā ieiet dažādos kultūras pasaules ritmos un cilvēciskās jēgas slāņos?

Bērns reizē ir spogulis, kas atspoguļo viņam apkārt esošajā realitātē valdošās cil­vēku attiecības, reāli funkcionējošas vērtību sistēmas, tās neizskaistinot un neviena priekšā neliekuļojot, un arī pasaule sevī, brīnums, kas atklājas aktīvā darbībā, apgūstot apkārt esošo realitāti. Bērnā ir brīvības iespēja, bet, kā tā realizēsies, tas lielā mērā atkarīgs no attiecībām, kādas izveidosies starp viņu un pieaugušajiem.

Kultūras vēstures pieredze liecina, ka pieaugušajiem arvien paticis pamācīt. Šīs at­tieksmes galējā forma — bērns ir objekts, kas jāveido atbilstoši subjekta ieskatiem. Pre­tējā polaritāte — uzskats, ka bērnā ir viss: neiejaucieties, ļaujiet viņam brīvi attīstīties, tad pieaudzis viņš būs brīvs un radošs. Kā atrast samēru starp pārmantojamo cilvēciskās jēgas pasauli un brīvību radoša gara mijiedarbei ar dažādām kultūras realitātēm?

Debesis mums ir visiem vienas, bet apvārsnis — katram savs. Bērna pirmo apvārsni nosaka ģimenes kultūrvides griesti: vai nu aiz tiem var karoti aizspraust, vai arī tie saglabā darbošanās telpu, kurā veidojas virzības iespējas.

No katra bērna var izaugt meistars, kas prot izgatavot mūzikas instrumentu un spēlēt uz tā gan tradicionālu, gan pašsacerētu melodiju. Tikpat labi bērna aktivitāte un izdoma var virzīties arī uz F. Kafkas romānā «Process» aprakstītās vispilnīgākās iz­smalcinātas cilvēka iznīcināšanas mašīnas radīšanu un apkalpošanu. Cik lielas ir pie­augušo iespējas virzīt bērna attīstību uz vienu vai otru no šīm galējībām, cik daudz ir atkarīgs no paša bērna, un kāda ir abu pušu atbildība par rezultātu? Tie ir jautajumi, uz kuriem skaidru atbildi dot nav iespējams. Tomēr problēmas risinājums ir jāiztirza.

Domāju, ka šobrīd visaktuālākā ir tā pieredze, kura ļauj apjaust pasauli kā vese­lumu, izjust un izzināt dažādus tās ritmus — kosmosa, Dieva, dabas un cilvēku —, sa­dzirdēt savu ritmu un mēģināt šos ritmus saskaņot. Skatīties uz savu kultūras apvār­sni, nezaudējot vēlēšanos un iespējas to paplašināt, kā arī aplūkot no pavisam cita skatpunkta. Tāpēc būtiski ir bērnam smalkjūtīgi atklāt lielās sakarības, atrast savu vietu un uzdevumu tajās, palīdzēt atrast sevi dzīves_ jēgas un bezjēdzības pretmetos. Ta ir vienīgā iespēja paskatīties uz sevi un citiem ārpus koordinātu sistēmas «ēdams—ne­ēdams», «derīgs—nederīgs», un folklora ir līdzeklis, kas visveiksmīgāk ļauj saglabāt gan nacionālo identitāti, gan atvērtību visdažādakajam kultūras, vērtībām, apgūt tra­dicionālas vispārcilvēciskas vērtības un attīstīt jaunrades potenciālu. Izejot cauri pasau­les uzskata mitoloģiskajam un folkloras slānim, bērns gatavojas tām izvēles situācijām, ar kurām sastopamies ik uz soļa. Mēs nemitīgi tiekam pārbaudīti gan ar nabadzību un bagātību, gan ar varu un bezspēcību. Lai varētu reaģēt kā cilvēki, mums ir vajadzīgs atskaites punkts — atbilstoši tautas mentalitātei un vēsturiskajai pieredzei izveidota pamatvērtību sistēma. Lai izaugtu par kultūras cilvēku, bērnam reducēti jāiziet cauri arī visam kultūras veidošanas procesam, it ipaši tradicionālajai kultūrai, kas lēni un da­biski uzkrājusi sevi vispārcilvēcisko pieredzi un kuras nodošanas mehānisms, tāpat kā pašas vērtības, ir ka radītas bērna apziņas humanizēšanai. Kultūras apritei visauglīgā­kais cilvēka un folkloras dialogs veidojas, kad tiek atklātas tas vēsturiski nosacīt;» cilvēciskas jēgas struktūras, kuras bija aktuālas jau dainu, teiku, pasaku, sakāmvārdu utt. radītajiem. Caur šīm vēsturiskajām struktūrām katram pašam jāatklāj jēga par savu vietu pasaulē, laikā, telpā, cilvēciskajās attiecībās. Dialogs var notikt gan uztveres, gan pārdzīvojuma, gan refleksijas līmenī. Tradīcija tiek pilnīgi pārmantota un dzīvi funkcionē tad, kad viens jēgas slānis atklajas caur otru. Bērns tādējādi saņem galve­nokārt cilvēcisko pieredzi un pārliecību, ka arī viņa paša izjustais, pārdzīvotais un at­klātais ir izteikšanas Vērts.

Rodas pamatots jautājums — ka tad atklājas jēgas slāņi? Cilvēciskās jēgas pasaule bieži ir netverama un vārdos neizsakāma. Folklora mums piedāvā dažādas valodas — vārdu, skaņu, kustību jeb deju un rakstu jeb ornamentu —, to dažādus ritmus un jēgas slāņus. Tikai visi izpausmes veidi kopā var dot pilnīgu priekšstatu par cilvēciskās jēgas pasauli. Bērnam jāparāda šo atšķirīgo valodu iespejas, jāiemāca to praktiskie pamati, jaujot pašam izteikties gan tradicionālās formās, gan brīvā improvizācijā. Pats svarīgākais •— šo izpausmes veidu apguve nav pašmērķis, tie nepieciešami, lai izteiktu savu cilvēcisko pieredzi, kas ir unikāla, neatkārtojama. To pielietojums savukārt zināmā mērā atbild uz jautājumu, kā attiecas pārmantojamība un jaunrade. Lai improvizētu, ir jāiemācās valoda, kurā grib improvizēt.

Brīnumainais, burvība bērna dabā vistiešāk atklājas viņa zīmējumos. Tā ir aktivitātes forma, kas paver logu uz viņa garīgo pasauli. Pieaugušais šaja valodā vairs nevar izteikties, bet viņš var to saprast, ja tikai viņš drusku piepūlas.

Bērnam piemīt spēja uztvert pasauli niansēs, bet šī spēja ir jāizkopj. Ir vajadzīgs kāds, kas atklāj bērnam, kā dzīvot neatkārtojami, skaisti, radoši.

Jau divus gadus pie Latvijas Universitātes darbojas bērnu folkloras un tēlotājmāk­slas studija, kas radusies, lai palīdzētu bērnam apgūt tradicionālo kultūru tās daudz­veidībā un veicinātu bērna individualitātes izpaušanos visdažādākajos veidos. Darba pamatievirze — mūsu steigas un haosa apstāk|os palīdzēt bērnam vairāk ieraudzīt un izjust apkārtējā pasaulē.

Lūk, ko saka studijas skolotājas Ilze Vītola un Ilze Kupča.

Bērni līdz piecu gadu vecumam, īpaši tie, kurus iepriekš neviens nav mācījis zīmēt, darbojas intuitīvi, tas nozīmē — viņi gandrīz nek|ūdīgi spēj attēlot savas izjūtas un savām acīm skatītu pasauli. Jau pēc dažām nodarbībām viņi kļūst pietiekami pašpār­liecināti, lai neiekļautos skolotāja prasību rāmjos. Viņi drīz vien saprot, ka otas iespē­jas ir neierobežotas, un ir tehniski atbrīvoti, jo nekādus ipašus glezniecības noteikumus nepazīst. (Kārlim ir seši gadi, viņš zīmē savu miegu — mazus baltus punktiņus —, un tas ir viņa labākais darbs; viņš ir drošs, ka vienkāršība un īstums tiks saprasti.) Tādā brīdī jau ir iespēja rasties labam, pat apbrīnojami labam darbam.

Bērniem, kas iet skolā vai bērnudārza, strādāt brīvības un neierobežotu iespēju apstākļos ir grūti, jo viņi izmanto šauru, kāda jau kanonizētu tēlu pasauli. Berilam, kas zīmē TV redzeto Miedziņu un neiztelojas savējo, grūti arī palīdzēt. Lai gan strā­dājam mazās grupās, pietrūkst laika un speķa pārliecināt bērnu, ka banālā sarkanā puķe ar dzelteno vidu nav jāzīmē katrā pasaulē. Apmācīti bērni prasa ļoti konkrētu uzde­vumu, lai varētu to «pareizi izpildīt un nodot». Tas ir tikai padarīta darba un iespēja­mās atzinības prieks, pašas radīšanas prieku viņi nepazīst.

Beruu zīmējumus var vertet gan kā psiholoģisku liecību, gan kā mākslas darbu. Ja pieaugušajam pietiek gudrības uztvert tos kā nepastarpinātu cilvēciskās pasaules veidošanās dokumentu, tad viņš ne tikai spēj iejūtigi palīdzēt bērnam viņa meklējumos, bet atklāj pats sevi par jaunu — citā kontekstā, kura noteicošais elements ir bērna redzejums.

Jebkurš zīmējums sniedz daudzpusīgu uzziņu par bērnu. Dažādie līnijas veidi, kom­pozīcija, krāsa, detaļas palīdz spriest par autora iekšējo stabilitāti vai kompleksiem. Zinot zīmējumos esošo psiholoģisko informāciju un neskatoties uz autoru kā uz sliktu vai labu zimētāju, vieglāk apjaust viņu kā personību ar tai raksturīgām īpatnībām. Tā skolotājs var pilnīgāk iepazīt bērnu un palidzēt viņam.

Vērtējot bērna zīmējumus kā mākslas darbus, tie parasti tiek skatīti atrauti no kultū­ras konteksta. Nav būtiskas nozīmes profesionalitātei; ja darbs sniedz ne tikai vizuālu baudu («lētais» reālisms), bet emocionālu pārdzīvojumu (tas katram skatītājam var būt atšķirīgs, bet tam noteikti ir jābūt), — tad tas ir mākslas darbs.

Viena no vērtēšanas tendencēm ir par labu zīmējumu uzskatīt tādu, kurā nepārpro­tami atpazīstami vispārpieņemti stereotipi, turklāt jūsmojot par detaļām, nevis par emo­cijām, ko pauž darbs kopumā. Tīksmināšanās par «smuku bildīti» bērnos rada velēšanos izpatikt, zīmēt to, ko atzīst pieaugušais. Tikpat viegli bērni pārņem pieaugušo radītas banālas asociācijas (Latvija — bērzu birztala, tautu meita strauta malā utt.). Šādas sadomātas bildes redzamas katrā konkursā — ļoti līdzīgas cita citai un pilnīgi bezper­soniskas. Dīvaini, bet «iestudēto» darbu autori, kuru galvās ir ap desmit vizuālu sižetu, tiek uzskatīti par labākajiem zīmētājiem.

Apzināti vairoties no stereotipiem, kuru klātbūtne jau tāpat ir pārāk redzama, bēr­nam tiek dota iespēja attēlot tikai savu pārdzīvojumu un attieksmi pret realitāti. Katra lieta sākas ar to, kā cilvēks to pamana un tai tuvojas. Upe, kura bērnam iesākas ar burbuļiem, nekad netiks uzzīmēta kā zila, gluda lenta. Tikai caur lietu apgarotību var nonākt pie izpratnes un jēgpilnas konkrētības. Tā nav tikai zīmētmācīšanas daļa, tas ir veids kā jūtīgi un visaptveroši apgūt pasauli. Staigājot vaļā acīm, var laimēties ieiet kultūrā, mēģinot piešūt tai vēl nebijušu un pašradītu pogu.

Pasaka ka mūžīgi bērnišķais cilvēka

Šogad paiet no gadi, kopš Rīgā dzimis vācu tautības rakstnieks MANFRĒDS K1BERS (1880—1933), kuru jaunākās paaudzes Latvijā maz pazīst, bet kura darbus pasaulē izdod un lasa kā bērni, tā pieaugušie. Ķibers publicēja drāmas, noveles, dzeju, rakstīja par kultūras, dzīvnieku aizsardzības, okultisma jautājumiem, bet slavens kļuva ar saviem stāstiem par dzīvniekiem un literārajām pasakām, kas tulkotas gandrīz visu Eiropas tautu (ari latviešu) valodās un izdotas lielos metienos.

Manfrēda Kibera tēvs, kas piedereja pie Rigas patriciāta, bija izglītots cilvēks (studē­jis arhitektūru, medicīnu), māte — pazīstamā gleznotāja Johana Bēra meita. Ziemās Manfrēds kopā ar divus gadus vecāko brāli dzīvoja vecāku Rigas dzīvokli, vasarās Paltmales muižā (pie Līgatnes), ko ģimene bija mantojusi no Manfrēda vectēva pa tēva līniju (Ķiberu dzimtas vārds, starp citu, saistās ar Līgatnes papīrfabrikas dibināšanu pagājušā gadsimta sākumā). Manfrēds mācījās Rīgas un Pēterburgas ģimnāzijā, studēja filozo­fiju Leipcigas universitātē. Pēc tēva nāves pārcēlās uz Berlīni, strādāja par redaktoru kādā no turienes izdevniecībām, nodevās rakstniecībai. 1909. g. apprecējās ar Elizabeti Bolto fon Hoenbahu — kādu Baltijas aristokrātu ģimenes atvasi. 1912. g. iznāca viņa «dzīvnieku sērijas» pirmais sējums — «Starp dzīvniekiem» (1943. g. izdotais latviešu tul­kojums saucas «Dzīvnieku pulkā»), kas autoru ātri padarīja slavenu. Pasaules kara laikā kā Krievijas pavalstnieks sākumā bija padots policijas kontrolei. «Tagadnes karš,» vēlāk viņš rakstīja grāmatā «Jaunā cilvēcība», «vispār nav vairs nekāds karš,_ bet slepkavošanas Industrija.» 1918. g. beigās M. Kibers uz laiku atgriezās dzimtenē pie mātes, kas pa tam lāgam bija likvidējusi Paltmales īpašumu. Sarkanajā Rigā viņš kādu laiku vadīja Vācu tautas teātri. Bads un terors, kas tolaik valdīja dzimtajā pilsēta, atstāja smagas pēdas rakstnieka veselībā un noskaņojumā. Pēc atgriešanās Vācijā viņš strādāja Stutgartē kādā redakcijā, rakstīja recenzijas par teātra izrādēm, lasija lekcijas tautas augstskolā. Mūža nogali pavadīja nelielajā kalnu pilsētiņā Lēvenšteinā (Virtembergā). Slimoja. Rakstīja. Būdams pārliecināts veģetārietis, pārtika no auzu pārslām, rīsiem un tomātiem. Pēc Ķibera radinieces dabaspētnieces Margaritas fon Vratigeles liecības, vienīgais, kas šais mājās dabūja gaļu, bija kakls. Kaut lasītāju atzinība bija liela, inflācija pieauga straujāk nekā honorāri par izdotajām grāmatām. 1930. g. Pasau Ies dzīvnieku aizsardzības biedrība (Zenēvā) piešķīra literāro prēmiju, no kuras rakstnieks pusi veltīja dzīvnieku aizsardzības pilnveidošanai. Ķad, paralīzes skarts, bija zaudējis runas spēju, viņš ar trīcošu roku uzrakstīja: «Ne domāšana, bet mīlestība atpestīs cil­vēku.»

M. Kibera filozofisko uzskatu panteistiskais patoss apvieno austrumniecisko reinkarnācijas ideju ar kristīgo ētiku. Viņš bija pārliecināts, ka aiz jutekliski tveramās priekš­metiskās daudzveidības slēpjas garīga vienība un reālā dzīve ir divu stihiju — mate­riālās un garīgās — organiska sintēze. Lai to atzitu, nepieciešams ikdienas putekļu neaptumšots intuitīvs skatījums un emocionāli tēlaina, «bērnišķīga» domāšana. Ja J. V. Gētem cilvēces garīgais progress saistās ar mūžigi sievišķo, tad Kiberam — ar mūžīgi bērnišķo, kas ir ari mūžīgi cilvēciskā, humānā pamats.

M. Kibers savos uzskatos sasaucas ar gadsimta sakumā mode nākušo R. Sleinera kultorfilozofiju, bet atšķirībā no Steinera strikti antropocentriskās ievirzes viņš vairāk uzsver dzīvo saiti, kas saista cilvēku ar dabu. _ _ _ _

Jaunlaiku mehanizētā civilizācija, pēc Kibera domam, nonākusi krīzes situācijā. Pārspīlētā rūpniecības attīstība ved pie dabas degradācijas un vienpusīga racionālisma, bet materiālisma (ko viņš identificēja ar racionālismu) kultivēšana — pie ta, ka cil­vēce atsvešinās pati no 'sevis. Cilvēci no totālas katastrofas var glābt tikai jauna do­māšana un pārbūve kultūras jomā. Mehanizētajai civilizācijai jakļūst par kultūras civi­lizāciju, kas pirmā vietā izvirza vispārcilvēcigas vērtības\ «Zeme nav nekāds paradīzes dārzs,» rakstīja M. Kibers, «bet tai jākļūst par cilvēcības dārzu.»

Rakstnieks bija dziļi reliģiozs, bet ortodoksālās teoloģijas sausais dogmatisms un /•' erālās teoloģijas seklais racionālisms, ko viņš sauca par «ūdens zupu», viņam nebija pieņemams. Garīgā ziņā viņam tuvāki bija Asīzes Franciska sprediķi putniem lauka un visai dzīvai radībai. Viņš noraidīja jebkādu reliģisko neiecietību, uzsvērdams, ka «in­dietis, arābs vai ebrejs noteiktos apstākļos spēj daudz kristīgāk domāt un rīkoties neka dažs labs baznīcas kristietis».

Noraidošā pozīcija, kādu M. Kibers pauda attiecība pret militārismu un rasismu, noveda pie tā, ka nacisma ideologi vēlāk viņu nepieskaitīja pie savējiem. Un savējais viņš tiem tiešām nebija.

’ Pasaku M. Kibers vērtēja kā mūžigi bērnišķo, kas ir katra humānisma sākums cil­vēkā. Viņš to saprata kā ticību cilvēka neierobežotajām spējām un reizē pamudinājumu, izaicinājumu tām. Pasaka viņam bija spārni, kas cilvēci virza pa progresa ceļu. «Ne­viens liels darbs,» viņš rakstīja, «nav radies bez spārniem, nekāds progress nav iespē­jams bez tiem.»

M. Ķibera stāsti par dzīvniekiem un pasakas pauž dziļu humānismu, neliekuļotu mīlestību uz cilvēku un visu dzīvo radību. Viņa darbi orientē lasītāju uz vispārcilvēcigām vērtībām, bet reizē vēršas pret visu, kas bremzē progresu: pret pseidovērtibām,

formālismu, birokrātismu, dogmatismu un autoritārismu, pret necilvēcību, alkatību un stulbumu. Rakstnieks izsmej funkcionārus, kas cenšas visus pamācīt, bet paši neko ne­redz, jo ir akli («Slieku kongress»), birokrātus, kas no padotajiem plēš septiņas ādas, bet paši tric un dreb augstākstāvošu instanču priekšā («Virspērtikis»), priekšniekus, kas labprāt tur tautu pārliecībā, ka vēl ir nakts, kad istenibā saule jau sen gabalā («Minūtes kungs, kas dzivo pulksteni»), plēsoņas, kas aplaupa viens otru, atsaukdamies uz zināt­nes interesēm («Jozua Krāgaguza un Jezaja Nagukāja»), pseidofilozofus, kas lidzigi gaiļiem par progresa augstāko virsotni uzskata to mēslu kaudzi, uz kuras paši sēž («Pasaules mikla») …

Tiem, kuri pārmeta M. Kiberam cilvēcīgu ipašibu piedēvēšanu dzīvniekiem, rakstnieks atbildēja ar vārdiem, kas veido moto viņa grāmatai «Starp dzīvniekiem»: «Dzīvniekiem ir sava komika un traģika, tāpat kā mums. Tās ir visai līdzīgas un radniecīgas. Cilvēki parasti iedomājas esam bezdibeni starp sevi un dzīvniekiem. Bet tā ir tikai dzīves rata viena pakāpe. Jo visi mēs esam vienas vienības bērni. Lai dabu iepazītu, jāsaprot tās radījumi. Un, lai kādu radījumu saprastu, tad viņā jāsaredz brālis.»

M. Ķibera valoda ir lakoniska, bet tēlaina un saturīga. Daudznozīmīgās vārdu spē­les dažkārt grūti tulkojamas. Ar pāris vilcieniem viņš prot raksturot personas un si­tuācijas, rosinot lasītāja iztēli.

Dzīvojot Vācijā, rakstnieks neaizmirsa savu ziemeļu dzimteni — Latviju, taču at­tieksme pret to nebija viennozīmīga. Viņš bija sarūgtināts, ka tautasbrāļi — Baltijas vācieši — viņu nesaprot. Par to rakstīts 1929. g. 5. janvāra vēstulē biogrāfei Ģertrūdei fon Kargerei: «Baltieši uzskata manus darbus labākā gadījumā par glītiem stāstiem un pasakām, bet, ja runājam par garīgo saturu un jauno kultūru tanīs, tad viņi nekā nesa­prot (kapieren sie nichts).» Tomēr viņa domas ar mīlestību kavējās pie dzimtās puses: «Tur māja apsnigusi. / Tai pāri zvaigznes mirdz. / Iet dienu dienā sirds / Vēl šodien uz to pusi.» (Dzejolis «Dzimtene» krājumā «Klusā zeme», atdzejojis A. Svelpis.)

No Manfrēda Ķibera mūs šķir vairāk nekā puse gadsimta, bet daudzi viņa darbi ir apbrīnojami mūsdienīgi.

Alnis Svelpis

.

Reiz bija mazs vīriņš, pavisam mazs un neredzams. Nevarēja pat redzēt, cik mazs viņš ir. Un nebūtu jau ari atmaksājies viņu redzēt, jo nekā tur tiešām nebija. Viņš vienmēr skraidīja apkārt un bija atkal turpat. Tikai tāpat vien.

Zāļu sieviņa, kas mazliet pieprata burt, bija reiz viņu redzējusi. Ja māk burt — nevajag jau nemaz daudz —, tad redz visas neredzamās lietas.

«Nemaz neatmaksājas vīriņu redzēt,» teica zāļu sieviņa, kad bija mazliet pabūrusi, «viņš ir pavisam mazs, galviņa tam apaļa un dumja kā kartupelis, kājiņas tievas un garas kā sienāzim. Citādi nekā pie viņa nav. Viņš izskatās pēc izkaltuša skala — nav tik skaists un zaļš kā es. Viņš skraida vienmēr apkārt un ir atkal turpat. Tikai tāpat vien. Vairāk neko par viņu nevaru pateikt.»

To varēja attiecināt uz daudziem, un neviens nepievērsa uzmanību mazajam vīriņam, jo tas neatmaksājās, turklāt viņš bija neredzams.

Bet mazais vīriņš ]oti errojās par to, ka neviens viņu neredz, un aizskrēja uz tirgu, kur resnā tirgussieva sēdēja zem sarkana saulessarga un tirgojās ar tupelēm. Tur viņš ātri uzvilka divas lielas tupeles, kurās viņa sienāža kājas pavisam pazuda, un devās ceļā.

Tirgussieva notikušo nemanīja, tikai dzirdēja tādu ka peļu čabinā­šanu. Bet tad viņa redzēja, ka divas no viņas labākajām un skaistākajām tupelēm vienas pašas skrien pa ceļu, un elpa viņai aizrāvās. Vajadzēja izdzert trīs kannas karstas kafijas, līdz viņai atkal kļuva labi.

«Redziet, ceļojošas tupeles!» kliedza ļaudis un palika stāvam. Kaut ko tādu viņi nekad nebija redzējuši.

Daudziem patīk lepni ceļot, un viņus neviens pat neievērotu, ja cauri dzīvei tos nenestu varenas tupeles. Jo ne jau vienmēr atmaksājas redzēt to, kurš iekāpis tupelēs. Viņš vienmēr skraida apkārt un ir atkal turpat. Tikai tāpat vien. Bet, ja lielas un skaistas tupeles ■— labākās, kādas tir­gussieva i bija, — vienas pašas dodas ceļā un to dara ātri, it kā baidītos ko nokavēt, tad tas bija pāri mēram jocīgi, un visi ļoti brīnījās.

«Te nu skaidri redzams,» teica gudrais runcis Incis Mīkstpēdiņš, kas sauļojās uz palodzes, «ka lielas tupeles cilvēkiem ir galvenais — tagad tās ceļo vienas pašas. Tanīs droši vien iekāpis kāds mazs nekauņa. Ja es viņu redzētu, tad apēstu. Kaut ko tādu nevajadzētu atļaut, ņemot vērā, ka mēs, kas esam gudrāki par šiem muļķa ļaudīm, staigājam uz pieklājīgām un pieticīgām ķepām.»

Kaķi ir ļoti gudri radījumi, un runcis Incis Mīkstpēdiņš bija īpaši pieredzējis kungs.

Bet vīriņš varen priecājās par lielo ievērību, kādu bija izraisījis.

«Tagad viņi redz, kas es esmu, un mani apbrīno,» viņš teica un glai­mots grozīja savu kartupeļu galviņu uz visām pusēm.

Bet ļaudis viņu vispār neredzēja. Viņi redzēja tikai lielās tupeles — tā tas dzīvē bieži notiek.

Un vīriņš skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Tupeles, kas bija uzvilktas tievajās sienāža kājelēs, lēkāja vien. Pa plato un ērto ceļu, kur visi skrai­dīja lielās tupelēs un varenos zābakos, viss gāja brīnumskaisti. Bet, tik­līdz lielais ceļš beidzās pļavā, kur ziedēja puķes un smaržoja ceriņi, viņš kļuva šaubīgs; tā vien šķita, ka tālāk vairs netiks, kaut gribējās, ka arī tur visi viņu apskata un apbrīno.

Jo lielas kājas un lielas tupeles piederas tikai platiem ceļiem, kur visi skraida, bet neder Dieva dārzam, kur zied puķes un smaržo ceriņi. Tur

sākas pasaku zeme un jāstaigā vieglām kājām, kā to dara runcis Incis Mikstpēdiņš.

Tiklīdz vīriņš ar lielu sparu ielēca pasaku zemes vidū, viņš pazau­dēja abas tupeles reizē un uz galvas iekrita kurmja rakumā. Pagāja labs laiks, līdz zāļu sieviņa un viņas māsīca, pļavas varde, kuras nupat bija runājušās par veselības zālītēm, palīdzēja vīriņam atkal tikt laukā. Tas bija labi darīts, jo kurmis būtu par šo lietu ļoti īgņājies: arī neredzami ļaudis var kādu ļoti traucēt, ja aizsprosto mājas durvis.

Vīriņš devās svētceļojumā zaļajā zālē, un kopš tā laika neviens viņu nav redzējis. Viņš atkal nebija neredzams, un nemaz neatmaksājās viņu redzēt. Nekas no viņa tiešām nebija, jo viņš mūžīgi skraidīja apkārt un bija atkal turpat. Tikai tāpat vien.

Bet tupeles viņš vairs neatrada. Tās bija tā iekustējušās, kā vienas pašas aizdrāzās līdz meža malai. Tur divas pūces tās atrada un aiznesa pie sevis uz mājām koka caurumā. Viņas nolika tās blakus un izlietoja kā gultas, un tās bija tik mīkstas, tik mīkstas un ērtas, kādas pūces kun­gam un pūces kundzei nekad nebija bijušas.

Pūces kungs un kundze kopš tā laika nekad vairs necieta nagu sāpes, jo viņi paslēpās dziļi tupelēs un jutās ērti. Pūces kungs vakaros savā tupelē varēja pat lasīt — viņa laternveida acis pašas no sevis ļoti patī­kami spīdēja. Viņš lasīja avīzi, ko visas pūces lasa. Tā saucās «Raibā ola».

Bet resnā krupja sieva, kas dzīvoja koka pagrabstāvā un adīja sev sūnu jaku, teica, ka viņa jau iepriekš zinājusi, kā tā lieta ar vīriņu beig­sies un tā tālāk, —• jo pasaku zeme neesot nekāds platais ceļš, pa kuru var lāčot lielās tupelēs, kā to ļaudis paraduši.

Jo krupji visu zina iepriekš, bet pasaka vēlāk — un to jau var katrs!

Klijāns Jozua Krāgaguza sēdēja klints spraugā un ar redzamu lab­patiku ieturēja brokastis. Viņa garais, kailais kakls pacēlās virs izspūru­šās apkakles, un ar knābi kā ar zobenu viņš atcirta no iepuvušā gaļas gabala biezas šķēles, ko pamazām svētlaimīgā noskaņojumā ar ēstgribu aprija. Patīkamais ēdiens viņam tiešām lieliski garšoja.

Pāri pretī tumšs un draudošs slējās Svarcmonha kalnu masīvs, bet augstu pāri tam mūžīgā sniegā mirdzēja Jungfraua sidraba smaile.

Apkārtējā ainava Jozuam Krāgaguzam tomēr bija vienaldzīga. Viņš to visu neredzēja, jo ieturēja brokastis, un tās garšoja lieliski tieši tāpēc, ka gaļa bija mazliet iepuvusi.

Pie ieejas klints spraugā atskanēja vairāki spārna sitieni — saskaņa ar klijānu paražu tā bija zīme, ka kāds vēlas ienākt. Jozua Krāgaguza centās norīt īpaši lielu kumosu un prāvo brokasta atlikumu noslēpa klints alā, kurai ar nagiem rūpīgi aizbīdīja priekšā akmeni. Tā viņš rīkojās vienmēr, kad parādījās viesi.

«Vai atļauts ienākt, mans mīļais kolēģi Krāgaguza?» vaicāja aizsma­kusi balss, un klints spraugā parādījās Jezaja Nagukāja.

«Patīkami, patīkami,» teica Jozua Kragaguza, un pēdējais kumoss viņam tā iespiedās kaklā, ka tas sakrokojās. «Ļoti patīkami, mans mīļais kolēģi Nagukāja. Ļoti, ļoti priecājos pēc tik ilga iaika jūs atkal redzēt.

Jezaja Nagukāja bija mazliet lielāks par Krāgaguzu, viņa kakls bija vēl garāks un kailāks, un viņa apkakles rišas izskatījās tā, it kā tanīs būtu iemetušās kodes. Viņš atvēra un aizvēra knābi un ar lielu interesi ošņāja apkārt gaisu.

«Skaists rīts, mīļais kolēģi, skaists rīts,» viņš teica, «tikai mazliet vēss, jāsaka — stipri vēss, īpaši ja kāds — kā es — vēl nav pabrokastojis, mīļais kolēģi.»

«Nav vārdam vietas, tiešām mazliet vēss,» teica Jozua Krāgaguza un norūpējies domāja par paslēptajām brokastīm. Tās bija rūpīgi un liet­pratīgi noglabātas, tomēr smaržoja un galu galā sasniedza Jczajas Nagukājas knābi. «Ir mazliet vēss, mans mīļais kolēģi Nagukāja, bet mums taču ir mūsu biezās dūnu bikses.»

«Dūnu bikses neapsedz manu vēderu,» teica Jezaja Nagukāja un nepatīkamā veidā no sāniem paraudzījās Krāgaguzā. «Bet — ko es gri­bēju teikt, mans mīļais kolēģi Krāgagliza, — vai jūs jau esat brokastojis? Paliek iespaids, ka jūs esat paēdis.»

«Neesmu vēl neko ēdis, kā to varētu?» teica Jozua Krāgaguza un gurdeni nolaida spārnus. «Bet sēdieties, lūdzu, mans mīļais kolēģi! Seit klints malā rodams ērts atbalsts nagiem, apkalpojieties, lūdzu! Jūs tik neērti sēžat. Atbalsts nagiem ir tur, vairāk pie izejas, mīļais kolēģi. Tur jums pavērsies lielisks skats uz sidraba smaili.»

Jozua Krāgaguza pēkšņi prata novērtēt ainavas pievilcību. «Es sēžu te pavisam labi, mans mīļais Krāgaguza,» teica Jezaja Nagukāja un iešļūca vēl dziļāk alā — tuvāk vietai, kur bija nozudušas Jozuas Krāgaguzas smaržīgās brokastis. Jozuam Krāgaguzam kļuva neomulīgi.

«Kas jauns aviācijas nozarē, mans mīļais kolēģi Nagukāja?» vai­cāja Jozua Krāgaguza un norūpējies pastiepa kailo kaklu pret Jezaju Nagukāju. Jūs jau zināt, ka es mūsu civilizācijas zinātniskās interses vērtēju augstāk par visu.»

«Kurš gan nedomā tāpat kā jūs, mans mīļais Krāgaguza?» teica Je­zaja Nagukāja, pavirzījās vēlreiz un tagad sēdēja taisni uz tā akmens, aiz kura slēpās brokastis. «Jā, ir jau šis tas, ir jau šis tas. Kā teikts — zinātne pāri visam. Bet vai tiešām jūs vēl neesat pabrokastojuši? Seit tik jauki smaržo pēc gaļas — tāds brīnišķīgs aromāts, mans mīļais kolēģi.»

«Diemžēl, diemžēl no mana brokasta nekas nav palicis pāri, mans mīļais kolēģi Nagukāja,» teica Jozua Krāgaguza un nožēlā noplātīja spār­nus. «Pats tikai tādu mazumiņu ieēdu, un man vēl tagad slāba dūša. Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jums kaut ko piedāvāt. Bet laiki grūti, un maz ko var atrast šinī neapdzīvotajā apvidū, kas ainaviskā ziņā tiešām ir visai pievilcīgs. Redziet, kā sidraba smaile atkal iemirdzas! Bet jums jā­pavirzās mazliet vairāk uz priekšu, tuvāk izejai. No tās vietas, kur jūs tagad sēžat, neko nevar redzēt.»

«Redzu un saožu pietiekami, mans mīļais kolēģi Krāgaguza. Vai to­mēr nebūtu palicis pāri kāds gabals un tīkamo puvuma smaržu nevarētu izskaidrot ar to? Varbūt jūs esat piemirsuši, mans mīļais Krāgaguza?»

«Nē, nē, es visās lietās esmu taisni zinātniski precīzs, mans mīļais kolēģi,» teica Jozua Krāgaguza un dusmīgi pavēra knābi. «Pats esmu ļoti izsalcis un tieši gribēju vaicāt, vai jums nav padomā kas ēdams. No izsalkuma salstu, un, ja nebūtu, kā teikts, silto dūnu bikšu — bet vai jūs tomēr negribētu man pastāstīt par aviāciju? Es tik ļoti interesējos par katru jaunu metodi un vispār par mūsu civilizāciju.»

Jezaja Nagukāja paskatījās uz Krāgaguzu vispirms ar vienu, tad ar otru aci, turklāt abas reizes viņš to darīja ļoti satraucošā veidā. Pāris rei­zes viņš ari aplūkoja akmeni, uz kura sēdēja.

Jozuam Krāgaguzam kļuva karsti, bet tas nepavisam nebija dūnu bikšu dēļ. Uztraucošais karstums nāca no māgas — no ēstgribas orgāna, ko neklāja dūnu bikses.

«Jā, mans mīļais kolēģi Krāgaguza,» teica Jezaja Nagukāja, un viņa rīkle dīvaini burbuļoja, «ko lai jums saku? Cilvēki lido.»

«Cilvēki lido? Rāpuļu dzimums, kas grib pacelties līdz mūsu augstu­miem?» saniknots ķērca Jozua Krāgaguza un satraukts šķielēja uz bro­kasta akmeni, ko tagad pilnīgi aizsedza Jezajas Nagukājas bikses.

«Kā viņi to dara bez spārniem? Tas ir gandrīz neticami, mans mīļais kolēģi.»

«Tā ir laika šaušalīgā zīme,» teica Jezaja Nagukāja, «bet es pats esmu to redzējis, un manas astes spalvas sabozās, kā jūs to labprāt man ticēsit. Protams, viņi nelido ar spārniem, mans mīļais kolēģi. Kā viņi to varētu, ja viņiem tādu nav, — tas jau būtu galīgi nezinātniski. Viņi lido ar mašīnām, labais Krāgaguza, ar metāla karkasu.»

«He, he,» ķērca Jozua Krāgaguza un ļodzīja kailo kaklu, «ar nedzī­vām lietām? Kā tad nedzīvs priekšmets var lidot? Mans mīļais kolēģi Na­gukāja, visu cieņu jūsu zināšanām, bet vai tā galu galā nav rīta miglas hipotēze, kas nāk, tā sakot, no jūsu tukšās māgas, no aukstuma? Jo, kā nupat ievēroju, jūsu dūnu bikses uz vecumu kļuvušas stipri plānas, maz­liet apdilušas, mans mīļais Nagukāja. Jums katrā ziņā jāpavirzās vairāk siltā saulē, tuvāk izejai, kur jums būs arī ērts atbalsts nagiem.»

«Drīz tu redzēsi, kā nedzīvi priekšmeti lido,» nodomāja Jezaja Nagu­kāja un izsmieklā noklabināja knābi. «Tu vēl pieminēsi manas nodilušās dūnu bikses, vecais riebekli.»

«Mans mīļais kolēģi Krāgaguza,» viņš tad teica, «te nav nekā no hipotēzes un nekā no rīta miglas, ja arī mana tukšā māga vēl nav sa­ņēmusi brokastis, ko jūs būtu varējis man piedāvāt. Bet jūs, kā man šķiet, neesat īsti savā vietā, un jūsu domāšana nav pietiekami skaidra, eksakta. Jums gan būs vēl palikušas kādas sekas no pēdējās spalvu me­šanas — tāds mazs vājums —, kaut citādi augstu vērtēju jūsu zināšanas, mans mīļais kolēģi Krāgaguza.»

Jozua Krāgaguza pilns indes un ļaunuma paraudzījās uz Jezaju Nagukāju. «Kamēr nesniegsit nagiem taustāmus pierādījumus, dārgais ko­lēģi . . .»

«Tur viens lido!» ieķērcās Jezaja Nagukāja un rādīja ar nagiem uz klints spraugas izeju.

Jozua Krāgaguza pēkšņi aizmirsa visus aizvainojumus vājuma, spal­vas mešanas un smaržīgo brokastu sakarā un steidzās ārā. Bet viņam garām elegantā lidojumā aizslīdēja Jezaja Nagukāja ar Jozuas Krāgaguzas smaržīgajām brokastīm knābī. Citādi nekas nebija redzams.

«Nedzīvi priekšmeti lido — knābī, mans mīļais kolēģi, un drīz manā vēderā, tas ir nagiem taustāms pierādījums,» viņš netīkami nomurdēja un pazuda tālumā. Jozua Krāgaguza bija noskaņots uz cita veida nagiem taustāmiem pierādījumiem, kurus viņš kolēģim labprāt sniegtu. Bet Je­zaja Nagukāja bija stiprākais, un tā visur ir vispārliecinošākā loģika. Tā­pēc Jozua Krāgaguza laidās uz Jezajas Nagukājas klints spraugu un pievāca Jezajas Nagukājas brokastis. Tās nodeva sevi ar patīkamo pu­vuma smaržu.

«Kāda svētība slēpjas civilizācijā un tās mūžam nemainīgajā zināt­niskajā metodikā,» teica Jozua Krāgaguza, un viņam lieliski garšoja.

«Bet vai tiešām cilvēkiem vajadzēja lidot? Galu galā viņi kļūs vēl par klijāniem?» iedomājoties to, viņu pārņēma šausmas. Viņš salīgi ievilka kailo kaklu spalvu apkaklē un sabužināja biezās dūnu bikses.

Mans cienītais Jozua Krāgaguza, cilvēkiem nemaz nevajag kļūt par klijāniem. Viņi pilni labpatikas bauda sapuvušās civilizācijas smaržu, viņi runā par zinātni, kas nepārtraukti met spalvu, mans mīļais kolēģi Krāgaguza, mans mīļais kolēģi Nagukāja, — un aprij viens otra bro­kastis.

No vācu valodas tulkojis alnis Svelpis

(Kyber M. Der Kongreß der Regenwürmer. Tiergeschichten, Märchen und Grotesken. Berlin: Der Morgen, 1989)

MARSELS PRUSTS_ (1871—1922) savu mūža darbu — romānu ciklu «Zudušo laiku meklējot» («Svana pusē», «Ziedošu meiteņu pavēnī», «Germantas pusē», «Sodotna un Gomora», «Gūstekne», «Pazudusī Albertīne», «Atrastais laiks») ir veidojis tā, kā ceļ katedrali — pēc vienota plāna, nobeigtu kā arkas loku, — un tā materiāls ir paša autora dzīve — notikumiem nabaga, bet domam un vērojumiem bezgala bagāta. Par šo darbu, ko var uzskatīt par vienu^ no galvenajiem mūsu gadsimta literatūras stūrakmeņiem (pirmā grāmata tiaca klajā 1913. gadā), ir milzumdaudz pētījumu, bet par tiem nav nozīmes runāt, iekams latviski no Prusta darbiem esam lasījuši tikai nedaudzus Maijas Silmales tulkojumus, kas bija publicēti «Literatūrā un Mākslā», kā arī fragmentu «Grā­matas» iepriekšeja numurā. Arī šis fragments ņemts no romāna «Svana pusē», ko izdev­niecība «Liesma» iecerējusi laist klajā kādā no tuvākajiem gadiem. Tas nav viegli lasāms darbs, taču interesēs tos, kuri mīl īpatnēji skatītos tēlos atklātu domas spraigumu. Frag­ments varētu sniegt kaut aptuvenu_ priekšstatu par Marsela Prusta stilu un mudināt dziļāk un vērīgāk ielūkoties sevī, cilvēkos un lietās.

Tulkotāja

M. Prusta pēcnāves maska un rokraksts

(Fragments no I sējuma «Svana pusē» I. daļas «Kombrē»)

Es nenolaidu acu no mātes, jo zināju — kad sēdīsimies pie galda, es nedrīkstēšu palikt pie citiem visu vakariņu laiku un, lai nerīkotos pre­tēji tēva gribai, māte neļaus man visu acu priekšā vairākas reizes sevi noskūpstīt, kā es būtu darījis savā guļamistabā. Tāpēc nolēmu: ēdamis­tabā, kad sāksim vakariņot un es jutīšu tuvojamies promiešanas stundu, pirms skūpsta, kas būs tik īss un tik steidzīgs, izdarīt visu, ko spēju viens, — iepriekš nolūkot vietu uz mātes vaiga, kurai piekļaušos, garīgi sagatavoties skūpstam, lai tas sāktos jau domās un lai brītiņā, ko māte

man atvēlēs, cs varētu pilnīgi ziedoties viņas vaiga izjūtai uz savām lūpām; tā gleznotājs pirms īsa seansa sagatavo paleti un iepriekš, pēc skicēm, sakopo atmiņas, izdara visu, kam modeļa klabūtne nav nepiecie­šama. Taču, iekams atskanēja vakariņu zvans, vectēvs neapzinātā nežē­lībā sacīja: «Mazais izskatās noguris, viņam vajadzētu iet gulēt! Turklāt šovakar maltīte ir novēlojusies.» Un tēvs, kas nemēdza režīmu ievērot tik stingri kā vecmāmuļa un māte, sacīja: «Jā, ej vien gulēt!» Es gribēju noskūpstīt māti, bet tai brīdī zvans aicināja vakariņās. «Nē jel, atstāj māti mierā, pietiks, ja tapat vien novēlēsiet viens otram labu nakti, tāda izrādīšanās ir smieklīga. Nu, ej uz savu istabu!» Un man vajadzēja aiziet bez svaidījuma; man vajadzēja kāpt pakāpienu pēc pakāpiena, kā mēdz teikt, ar smagu sirdi, pretojoties vēlmei, kura vedināja atpakaļ pie mātes, jo viņa ar skūpstu nebija atļāvusi sirdij sekot man. Šīs ienīstās kāpnes, pa kurām vienmēr vilkos tik nospiests, oda pēc lakas, kas savā veidā bija iesūkusi un sīksti glabāja manas ikvakara bēdas, ar vēl lielāku nežēlību ievainojot manu jūtīgumu, jo, skardamas ožu, tās kļuva ar prātu neuzvei­camas. Kad esam aizmiguši un zobu sāpes mums rādās kā meitene, ko simtreiz pūlamies izvilkt no ūdens, vai Moljēra vārsmas, kuras skaitām, nespēdami apstāties, atmostoties jūtam milzīgu atvieglojumu, jo prāts var atbrīvot zobu sāpes no visām heroiskajām vai ritmizētajām maskām. Kaut ko pilnīgi pretēju tādam atvieglojumam izjutu brīdi, kad promiešanas bēdas iespiedās manī bezgaldaudz ātrāk, gandrīz acumirklīgi, viltīgi un spēji kopā ar kāpņu lakas īpatnējo smaržu, kuras ieelpošana bija daudz ļaunāka nekā ciešanu garīgais pārdzīvojums. Guļamistabā man vajadzēja uzreiz aizdarīt visas izejas, aizvērt slēģus, atsedzot gultu, iz­rakt pašam sev kapu un uzvilkt miroņa ģērbu — naktskreklu. Taču, pirms apbedīju sevi dzelzs gultā, kas bija ienesta manā istabā, jo vasarā aiz lielās gultas ripsa aizkariem nevarēju tverties karstuma deļ, mani pār­ņēma dumpības gars un es iedomājos likt lieta notiesātā viltību. Uzrak­stīju mātei zīmīti, lūgdams viņu ienākt pie manis sakarā ar kaut ko ļoti svarīgu, ko rakstiski nevaru pateikt. Ļoti baiļojos, ka krustmātes virēja Fransuāza, kurai vajadzēja rūpēties par mani, kad dzīvoju Kombrē, at­sacīsies vēstulīti nodot. Domāju, ka viesu klātbūtnē pasniegt mātei zīmīti viņai liksies tikpat neiespējami kā teātra portjē — izrādes laikā aiznest vēstuli aktierim, kas atrodas uz skatuves. Par to, kas pieklājas un kas nepieklājas, viņai bija nepārkāpjams, smalks un nelokāms niansētu un gluži nevajadzīgu noteikumu kodekss (līdzīgs antīkajiem kodeksiem, ku­ros blakus tādiem nežēlīgiem priekšrakstiem kā zīdaiņu nogalināšana pastāvēja pārspīlētas jūtelības liecības, kas aizliedza vārīt kazlēnu tā mātes pienā vai lietot uzturā dzīvnieka gūžas nervu). Šis kodekss, sprie­žot pēc piepešās stūrgalvības, ar kādu Fransuāza atsacījās izpildīt da­žus mūsu rīkojumus, mudināja domāt, ka tas veidojies no ļaužu dzīves sarežģītībām un sabiedriskās dzīves izsmalcinātības, kas nevarēja būt rodama viņas vidē un lauku mājas kalpones dzīvē, tāpēc bija jāsecina, ka viņā mājo ļoti sena, cildena un saprašanai grūti pieejama Francijas pagātne — kā rūpniecības pilsētās, kur veci savrupnami atgādina par galma dzīvi un kur ķīmisku produktu fabrikas strādnieku darbs norit starp daiļām skulptūrām, kas attēlo svētā Teofīla brīnumu vai Emona četrus dēlus. Šajā gadījumā kodeksa likums, kura dēļ bija maz ticams, ka Fran­suāza būtu ar mieru traucēt māti Svana kunga klātbūtnē manis — tādas niecības dēļ, ja nu tieši nav izcēlies ugunsgrēks, tikai pauda godbijību, kādu viņa juta ne vien pret tuviniekiem, tāpat kā pret mirušajiem, pries­teriem un karaļiem, bet ari pret svešinieku, kam lika parādīta viesmīlība, godbijība, kura varbūt aizkustinātu, ja es par to lasītu kādā grāmatā, bet kura mani vienmēr kaitināja viņas valoda, jo tai bija nopietns un cildens tonis, it īpaši tovakar, kad svētsvinīgums, kādu viņas acīs ieguva maltīte, varēja kļūt par iemeslu atteikumam izjaukt šo ceremoniju. Taču, lai panāktu savu, es bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem meloju, ka

nevis ea vēlējos rakstīt mātei, bet gan viņa, no manis atvadīdamās, atgādināja, lai neaizmirstu aizsūtīt atbildi par kādu lietu, ko viņa man lūgusi sameklēt, un ka viņa noteikti ļoti dusmotos, ja šo zīmīti nesa­ņemtu. Manuprāt, Fransuāza tam visam neticēja, jo, kā jau vienkāršs cilvēks, kam jūtas ir spēcīgākas nekā mums, viņa pēc netveramām zīmēm acumirklī nojauta patiesību, ko gribējām viņai slēpt; viņa piecas minūtes skatījās uz aploksni, it kā papīra un rokraksta pētīšanā varētu rast priekš­statu par vēstules saturu vai arī tā spētu dot padomu, kurš kodeksa noteikums jāņem vērā. Tad viņa padevīgi izgāja, ar savu izskatu it kā sacīdama: «Vai tāds bērns gan nav vecākiem tīrais negals!» Pēc brīža viņa atgriezās pavēstīt, ka pagaidām vēl tikai ēd saldējumu un ka nainzinis nevar tādā reizē visu acu priekšā vēstulīti pasniegt, taču, kad tiks līdz mutes skalošanai, viņš atradis kādu iespēju to nodot mātei. Acu­mirklī mans nemiers izgaisa: nu es vairs nebiju atšķirts no mātes līdz pat rītam, kā vēl nesen, jo mana zīmīte, bez šaubām, viņu sadusmodama (un vēl divkārt, jo šāda rīcība mani padarīja smieklīgu Svana acīs), ļaus man neredzamam un līksmam ieiet istabā, kur atrodās viņa; tā tūlīt čukstēs mātei ausī par mani, tāpēc aizliegtā un naidīgā ēdamistaba, kur vēl pirms brīža pat saldējumi un mutes skalojamais dzēriens man šķita izdvešam ļaundarīgus un nāvējoši skumjus priekus, jo māte tos baudīja tālu no manis, piepeši atvērās kā nogatavojies auglis, kas pārplēš mizu un gata­vojas izšļākt līdz pat manai satrauktajai sirdij mātes uzmanību, ar kādu viņa lasīs manis rakstītās rindas. Nu es vairs nebiju atšķirts no viņas; barjeras bija sabrukušas, mūs vienoja brīnumains pavediens. Turklāt tas vēl nebija viss: māte noteikti atnāks!

Tikko pārciestajās bailēs domāju — ja Svans būtu izlasījis manu vēstuli un nojautis tās mērķi, viņš uzjautrinātos, taču, kā vēlāk uzzināju, īstenībā bija gluži pretēji: līdzīgas bailes viņu bija mocījušas ilgus mūža gadus, un varbūt neviens nespētu mani saprast labāk par viņu; šīs bai­les — just, ka mīļotais cilvēks priecājas kādā vietā, kur mūsu nav vai kur mēs to nespējam sasniegt, — šīs bailes liek iepazīt mīlestība, kurai tās savā ziņā ir lemtas, caur kuru tās tiek iemantotas un pielāgotas, bet, ja notiek tā, kā ar mani, ja šīs bailes iezogas dvēselē, pirms dzīvē ienā­kusi mīlestība, tad tās lidinās pār mums neskaidras un brīvas, bez no­teikta mērķa, kalpojot te vienām, te citām jūtām — te dēla maigumam, te draudzībai pret biedru. Svans bija labi iepazinis arī prieku, kādu man deva pirmais mēģinājums, kad Fransuāza atgriezās pasacīt, ka zīmīte tiks nodota, — šo mānīgo prieku, ko mums sniedz kāds mīļotās sievietes draugs vai radinieks, kad pa ceļam uz namu vai teātri, kur viņu sastaps ballē, svētkos vai pirmizrādē, viņš ierauga mūs klimstam ārpusē un iz­misīgi gaidām kādu iespēju tuvoties viņai. Draugs mūs pazīst, laipni pienāk klāt, apjautājas, ko mēs te darām. Un, kad izliekamies, ka mums ir kas steidzams pasakāms viņa radiniecei vai draudzenei, viņš apgalvo, ka tas izdarāms vienkāršāk par vienkāršu, ieaicina mūs vestibilā un ap­sola pēc pāris minūtēm viņu atvest. Kā mēs mīlam šo draugu — tā es tobrīd mīlēju Fransuāzu —, labvēlīgo starpnieku, kas ar vienu vārdu vērš mums paciešamus, cilvēciskus un gandrīz vai tīkamus šos neiedomājamos, velnišķīgos svētkus, kuru naidīgie, perversie un lieglaitnīgie virpuļi aiznes tālu no mums mīļoto sievieti, mudinot viņu vēl smieties par mums! Ja spriežam pēc viņa, šī radinieka, kas mūs uzrunājis un kas tāpat ir viens no nežēlīgo mistēriju dalībniekiem, arī citi svētku viesi nevarētu būt apvel­tīti ar dēmonisku spēku. Mokošajās nepieejamības stundās, kad viņa gūst mums nezināmas baudas, piepeši rodas necerēta plaisa, pa kuru mēs iekļūstam pie viņas; lūk, brīdis citu brīžu virknē, tikpat reāls kā pārējie, mums varbūt pat svarīgāks, jo mūsu mīļoto tas skar tiešāk, — mēs tc esam iedomājušies, esam ieguvuši, esam tajā iekšā, esam gandrīz radī­juši to — mirklis, kurā viņai tiks pasacīts: mēs gaidām tur, lejā. Un, bez šaubām, citi svētku mirkļi savā būtībā nevar daudz atšķirties no šī,

tajos nevar būt nekā brīnumaināka, kā dēļ mums vajadzētu ciest, jo labvēlīgais draugs ir sacījis: «Viņa nokāps lejā ar vislielāko prieku! Vi­ņai būs daudz patīkamāk patērzēt ar jums nekā garlaikoties tur, augšā!» Ak vai! Svans to bija pieredzējis: kāda trešā labie nodomi nespēj ietek­mēt sievieti, ko kaitina nemīlama cilvēka uzmanība, no kuras viņa nevar paglābties pat ballē. Bieži draugs atgriežas viens.

Māte nenāk, un, nesaudzēdama manu patmīlību (tā tvērās pie ce­rības, ka pasaciņa par meklēšanu, kuras iznākumu viņa it kā lūgusi darīt zināmu, netiks atmaskota), liek Fransuāzai man pasacīt: «Atbildes ne­būs!» — vārdus, ko vēlāk tik bieži esmu dzirdējis «pilīm līdzīgu» vies­nīcu šveicarus un spēļu namu kalpotājus sakām kādai nabaga meitenei, kura brīnās: «Kā, viņš neko neteica? Tas nemaz nav iespējams! Jūs taču nodevāt manu vēstuli. Labi, es pagaidīšu vēl.» Un līdzīgi viņai, kura aizvien apgalvoja, ka nav vajadzīgs papildu gāzes radziņš, ko šveicars grasījās iedegt, kura palika un dzirdēja vairs tikai dažus retus šveicara un ziņneša pārmītus vārdus par laiku, un šveicars, pamanījis, ka pienācis brīdis ielikt klienta pasūtīto dzērienu atdzesēšanai traukā ar ledu, aiz­sūtīja to izdarīt, es, noraidījis Fransuāzas piedāvājumu uzvārīt man zāļu tēju vai pasēdēt pie manis, ļāvu viņai atgriezties bufetes istabā, apgūlos un aizvēru acis, cenzdamies neklausīties tuvinieku balsīs, kas skanēja dārzā pie kafijas galda. Bet pēc dažām sekundēm jutu, ka, rakstīdams mātei zīmīti un riskēdams viņu sadusmot, biju nonācis tik tuvu pie viņas, ka man jau šķita — viņas ierašanās mirklis ir tikpat kā klāt —, esmu sev pilnīgi laupījis iespēju aizmigt, pirms viņa ienākusi pie manis, un sirds ar katru mirkli sitās aizvien sāpīgāk, jo es vairoju satraukumu, mē­ģinādams sev iestāstīt, ka jāatgūst miers, jāpakļaujas nelaimei. Un pie­peši bažas izgaisa, mani pārņēma svētlaime — kā cilvēku, kuram spēcī­gas zāles sāk iedarboties, remdinot sāpes; es nolēmu, ka nemēģināšu aizmigt, māti neredzējis, ka noskūpstīšu viņu, lai ko tas maksātu, kad viņa ies uz savu istabu gulēt, kaut arī nebija šaubu: tā būšu viņu sadus­mojis uz ilgu laiku. Mokas atlaidās, dvēselē iestājās miers, es reizē alku un baidījos briesmu, un tas viss manī radīja ārkārtēju mundrumu. Klu­sām atvēru logu un apsēdos gultas kājgalī; gandrīz nemaz nekustējos, lai dārzā mani nesadzirdētu. Arī visas lietas šķita sastingušas mēmā uz­manībā —■ tās pūlējās netraucēt mēness gaismu, kas ik priekšmetu div­kāršoja un atvirzīja tālāk, izstiepjot tā priekšā ēnu, biezāku un noteiktāku par pašu priekšmetu, tā ainu padarot smalkāku un plašāku, līdzīgu zīmē­jumam, kas bijis satīts un tagad tiek atritināts. Kam vajadzēja kustē­ties — kastaņas lapotnei —, tas kustējās. Tās skaidrā, pilnīgā, līdz pēdē­jai noskaņai un vislielākam smalkumam pilnīgā drebēšana neieplūda ko­pumā, nesakusa ar to, palika pati par sevi. Vistālākie trokšņi, kas acīm­redzot nāca no dārziem pilsētas otrā malā, kārtojās uz klusuma, kurš tos neuzsūca, tie bija saklausāmi tādā toņu bagātībā, ka šķita — tāluma iespaidu rada vienīgi to pianissimo — līdzīgi klusinātajiem motīviem, ku­rus konservatorijas orķestris atskaņo tik lieliski, ka šķiet — kaut arī nav zudusi ne nots, tie rodas tālu ārpus koncertzāles, un visi pastāvīgie ap­meklētāji, arī vecmāmuļas māsas, kad Svans viņām atdeva savas vietas, sasprindzināja dzirdi, kā klausoties soļojam karavīrus, kuri vēl nav iegrie­zušies Trecīzas ielā.

Es zināju, ka, šādi rīkojoties, nonāku visai neizdevīgā stāvoklī un, pazīstot vecākus, varu gatavoties visnopietnākajām sekām, īstenībā daudz nopietnākām, nekā mazpazīstams cilvēks spētu iedomāties, — tādām, kā­das, viņaprāt, būtu pieļaujamas tikai pēc īsti apkaunojoša soļa. Taču manā audzināšanā nodarījumu smagums netika vērtēts kā citu bērnu audzinā­šanā, un es biju radināts par vissmagākajiem uzskatīt nodarījumus (acīm­redzot tāpēc, ka no tiem mani vajadzēja visrūpīgāk izsargāt), kuriem, kā tagad saprotu, pamatā bija pakļaušanās nervozam uzbudinājumam. Bet toreiz šie vārdi netika minēti, neviens neiebildās par iemeslu, kas varētu

vedināt mani uz domu, ka man ir piedodama pakļaušanās tam vai pat ka neesmu spējīgs šim uzbudinājumam pretoties. Tomēr es to nojautu pēc iepriekšējām bailēm un sekojošā bargā soda un zināju, ka pārkāpums, kuram gatavojos, pieder pie tiem, par kuriem stingri soda, tikai ir vēl bezgaldaudz nopietnāks. Kad iziešu pretī mātei, kas dosies uz savu gu­ļamistabu, un viņa redzēs, ka esmu palicis nomodā, lai gaitenī vēlreiz novēlētu viņai labu nakti, mani vairs nepaturēs mājās, mani jau nākamajā dienā nodos koledžā — tas bija pilnīgi skaidrs. Lai! Ja arī man pēc pie­cām minūtēm vajadzētu izlēkt pa logu, es būtu ar mieru izdarīt pat to. Taja brīdī vēlējos vienīgi būt mātes tuvumā, novēlēt viņai labu nakti un biju jau pārāk tālu aizgājis šīs vēlmes piepildīšanā, lai spētu vēl griezties atpakaļ.

Dzirdēju tuvinieku soļus — viņi pavadīja Svanu; kad pēc vārtu zva­niņa šķindas sapratu, ka nu viņš ir prom, piegāju pie loga. Māte vaicāja tēvam, vai langusts viņam šķitis garšīgs un vai Svana kungs vēlreiz paņēmis kafijas un riekstu saldējumu. «Man tas nelikās visai labs,» māte sacīja. «Manuprāt, nākamreiz vajadzēs pamēģināt kādu citu garšvielu.» «Es nevaru izteikt, kā Svans ir pārvērties,» veckrustmāte sacīja, «viņš ir galīgs vecis!» Krustmāte bija pieradusi uzskatīt Svanu tikai par jaunekli, tāpēc izbrīnījās, piepeši pamanījusi, ka viņš ir daudz vecāks, nekā viņai šķitis esam. Turklāt arī mani vecāki sāka domāt, ka Svanam pienācis nenormālais, ārkārtējais, apkaunojošais un pelnītais vecpuiša vecums, kas piemeklē visus, kuriem šķiet, ka diena, kurai neseko nākamā, turpinās ilgāk nekā pārējās, jo viņiem tā ir tukša, mirkļi kopš rīta krājas cits pie cita, nesadaloties starp bērniem. «Manuprāt, lielas raizes viņam sagādā nekrietnā sieva, kas visas Kombrē acu priekšā dzīvo ar kaut kādu Sarlī kungu. To zina katrs bērns.» Māte iebilda, ka Svans kopš kāda laika to­mēr vairs neizskatās tik skumīgs: «Tagad viņš tik bieži arī neberzē acis un neglauda pieri — tāds žests bija ļoti raksturīgs viņa tēvam. Manu­prāt, viņš šo sievieti nemaz vairs tā nemīl.» «Protams, ka nemīl,» vectēvs atbildēja. «Jau pirms laba laika saņēmu no viņa vēstuli par šo lietu un centos tai nepiešķirt īpašu nozīmi, taču tā neatstāj nekādu šaubu par viņa jūtām, vismaz par mīlestību pret sievu ne.» t. .1

Tēvs un māte palika vieni un uz brīdi apsēdās. Tad tēvs sacīja: «Labi, ja tu vēlies, mēs varam iet pie miera.» — «Kā gribi, mans draugs, jo man miegs nav ne prātā; tas taču nevarētu būt nevainīgais kafijas saldē­jums, kas mani tur modru; bet es redzu gaismu bufetes istabā, un, ja nu nabaga Fransuāza ir mani gaidījusi, es palūgšu, lai viņa atpogā man korseti, kamēr tu izģērbies.» Un māte atvēra kāpņu priekštelpas redeļainās durvis. Drīz dzirdēju, kā viņa kāpj augšā aizvērt logu savā istabā. Klusām ieslīdēju gaitenī, sirds man sitās tik stipri, ka tikai ar pūlēm spēju paspert kādu soli, taču tā pukstēja nevis aiz bailēm, bet aiz baismām un prieka. Redzēju trepju telpā mātes sveces atblāzmu. Tad ieraudzīju viņu pašu un metos klāt. Pirmajā mirklī viņa lūkojās manī izbrīnījusies, nesa­prazdama, kas noticis. Tad viņas sejā parādījās dusmas, viņa man pat nepateica ne vārda, patiešām — arī daudz mazāku pārkāpumu reizēs viņa ar mani nerunāja vairākas dienas. Ja māte man būtu jel ko bildusi, tas nozīmētu, ka ar mani vēl var runāt, turklāt tas man liktos jo briesmī­gāk — kā zīme pirms gaidāma daudz lielāka soda, salīdzinot ar kuru klusēšana un strīds liktos bērnišķīgi. Vārds nozīmētu mieru, ar kādu atbild mājkalpotājam, kuru nolemts atlaist, vai sniedz skūpstu dēlam, aiz­ejot armijā, bet kas būtu liegts, ja aprobežotos ar divu dienu ilgu nai­dīgu klusēšanu. Taču tajā brīdī viņa izdzirda tēvu iznākam no tualetes istabas, kur viņš bija pārģērbies naktij, un, lai izvairītos no scēnas, ko viņš man varētu sarīkot, māte dusmās aizlūstošā balsī sacīja: «Skrien prom, skrien prom, lai vismaz tēvs neredz, ka tu te gaidi kā neprātīgs!» Bet es atkārtoju: «Ienāc novēlēt man labu nakti,» — kaut gan biju pār­bijies, redzēdams tuvojamies tēva sveces atspulgu uz sienas, tomēr, izman-

todarns viņa tuvošanos kā šantāžas līdzekli un cerēdams, ka viņa negri­bēs pieļaut, lai tēvs mani ierauga gaitenī (un tas notiks, ja viņa turpinās liegties), tāpēc man sacīs: «Atgriezies savā istabā, es drīz ieiešu pie te­vis.» Bija jau par vēlu, tēvs stāvēja mūsu priekšā. Neviļus nomurmināju vārdus, ko neviens nedzirdēja: «Esmu pagalam!»

Taču tā nebija. Tēvs man bieži aizliedza to, kas bija atļauts matēs un vecmāmuļas pieņemtajos plašākajos priekšrakstos, jo viņš nerūpējās par «principiem» un neņēma vērā nekādas «cilvēka tiesības». Pavisam nie­cīga iemesla dēļ vai gluži bez iegansta viņš varēja pēdējā brīdī man aizliegt tik ierastu, tik ļoti par nepieciešamu pieņemtu un tradicionālu pa­staigu, ka tas šķita jau gandrīz zaimojoši, vai arī. ka šovakar, ilgi pirms noliktās stundas man pasacīt: «Ej uz savu istabu gulēt, bez izrunāša­nās!» Taču tieši tāpēc, ka viņam nebija principu (tādā nozīmē, kādā tos saprata vecmāmuļa), viņam nepiemita arī īpaša cietsirdība. Kādu brīdi viņš uzlūkoja mani izbrīnījies un dusmīgs, pēc tam, kad māte dažos ne­sakarīgos vārdos bija izskaidrojusi notiekošo, sacīja viņai: «Tad ej jel pie viņa, ja jau nupat vēl teici, ka tev nenāk miegs, paliec kādu brīdi zēna istabā, man nekas nav vajadzīgs.» «Bet, mans draugs,» mate bikli atbildēja, «tam nav nekāda sakara ar to, vai miegs man nāk vai nenāk, nedrīkst taču bērnu pieradināt …» —«Te nav runa par pieradināšanu,» tēvs atteica, plecus paraustīdams, «vai tad tu neredzi, ka mazais ir no­bēdājies, bērns izskatās nelaimīgs; mēs taču neesam nekādi bendes! Vai pati būsi priecīga, ja viņš tevis dēļ saslims? Ja jau istabā ir divas gultas, pasaki Fransuazai, lai uzklāj tev lielo, un šonakt paliec pie viņa. Tātad ar labu nakti, es neesmu tik nervozs kā jūs, es likšos gulēt.»

Nedrīkstēja tēvam pateikties; viņu kaitināja tas, ko pats dēvēja par jūtelību. Es stāvēju, neiedrošinādamies pakustēties; viņš atradās mūsu priekšā — liels, baltā naktstērpā, ar sārti violetu Indijas kašmira šalli ap galvu — to viņš naktis valkāja, kopš cieta no neiralģiskām sāpēm, — pacēlis roku kā Ābrams, kas pavēl Sārai šķirties no īzaka Svana dāvinā­tajā gravīrā pēc Beneco Gocoli freskas. Kopš tā brīža ir aizritējuši daudzi gadi. Jau sen vairs nav kāpņu telpas sienas, uz kuras redzēju tēva sveces gaismas atspulgu. Arī manī sabrucis daudz kas tāds, kas šķita esam mūžīgs, un izaudzis daudz kas jauns, radot citas bēdas un priekus, ko toreiz nemaz nespēju paredzēt, tāpat kā agrākās bēdas un prieki kļuvuši grūti saprotami. Un sen jau tēvs vairs nevar pasacīt mātei: «Ieej pie mazā!» Tādu stundu iespējamība man nekad vairs neatgriezīsies. Taču kopš nesena laika, ja sasprindzinu dzirdi, atkal ļoti skaidri saklausu šņukstus, kurus apvaldīt tēva klātbūtnē man spēka pietika un kuri izlau­zās, līdzko paliku vienatnē ar māti. īstenībā tie nekad nav mitējušies, un vienīgi tāpēc, ka dzīve ap mani ir apklususi, es tos atkal sadzirdu kā klosteru zvanus, kurus dienā tik labi apslāpē pilsētas troksnis, bet kuri atgūst skaņu vakara klusumā.

To nakti māte pavadīja manā istabā; brīdī, kad biju izdarījis pārkā­pumu, par kuru, manuprāt, varēja izraidīt no mājas, vecāki sniedza man laimi, kādu nekad nebūtu ieguvis no viņiem kā atalgojumu par slavējamu darbu. Pat brīdī, kad tēva griba izpaudās tādā žēlastībā, man šķita, ka viņa rīcībā attiecībā pret mani saglabājas raksturīgā patvaļība, atļaujot nepelnīto, un tās cēlonis drīzāk ir nejaušs noskaņojums nekā iepriekš ap­svērts nodoms. Varbūt pat tas, ko es dēvēju par viņa bardzību, kad viņš mani sūtīja gulēt, bija mazāk pelnījis šo apzīmējumu nekā mātes un vec­māmuļās rīcība, jo, būdams pēc rakstura dažā ziņā vairāk atšķirīgs no manis nekā viņas abas, tēvs droši vien nenojauta, cik nelaimīgs jūtos ik vakaru, turpretī mate un vecmāmuļa to labi zināja; taču viņas mani mī­lēja tik ļoti, ka nespēja man aiztaupīt šīs ciešanas, viņas vēlējās mani iemācīt pārvarēt tās, lai mazinātu jūtelīgo nervozitāti un rūdītu gribu. Bet es nezinu, vai tēvam, kas mani mīlēja citādi, pietiktu vīrišķības: vie­nīgo reizi, kad viņš mani saprata, ka esmu nelaimīgs, viņš sacīja mātei:

«Nomierini jel viņu!» Tonakt māte palika manā istabā un, lai ar pārme­tumiem neaptumšotu stundas, kas bija tik atšķirīgas no tām, uz kādām biju tiesīgs cerēt, kad Fransuāza, ieraudzījusi māti sēžam pie manas gul­tas, turam manu roku un bez rāšanās ļaujam man raudāt, saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, un jautāja: «Kundze, kas jaunskungam noticis, ka viņš tik gauži raud?» — atbildēja: «Viņš pats to nezina, Fransuāza, viņš ir sanervozējies; labi žigli uzklājiet man gultu un ejiet pie miera.» Tā mana bēdāšanās pirmo reizi tika uzskatīta nevis par sodāmu nodarī­jumu, bet atklāti atzīta par kaiti, par nervu stāvokli, par kuru es neesmu atbildīgs; es guvu milzīgu atvieglojumu, jo man vairs nevajadzēja asaru sūrumam jaukt klāt sirdsapziņas pārmetumus, es drīkstēju raudāt ne­grēkojot. Par tādu notikumu pavērsienu lepojos ari Fransuāzas priekšā ■— es, kuram māte pirms stundas bija liegusies ienākt novēlēt labu nakti un nicīgi atbildējusi, ka man jāguļ, pacēlos pieauguša cilvēka cieņā un vienā mirklī ieguvu it kā tiesības uz ciešanām un asarām. Man šķita, ka māte, pirmo reizi piekāpjoties, cieš, ka tā ir viņas pirmā atsacīšanās no ideāla, ko viņa man radījusi, un ka viņa, būdama tik vīrišķīga, pirmo reizi atzi­nusi savu sakāvi. Man šķita: ja nupat esmu guvis uzvaru, tā ir uzvara pār viņu, man izdevies salauzt viņas gribu, vājināt prātu, kā tos varētu uzveikt slimība, bēdas vai vecums, un šis vakars, kad sākās jauns laikmets, vienmēr paliks manī kā skumja zīme. Ja tobrīd man pietiktu drosmes, es sacītu mātei: «Nē, es nevēlos, nepaliec te pa nakti!» Taču es pazinu viņas praktisko gudrību, reālismu, kā tagad mēdz teikt, kas klusināja viņā no vecmāmuļas mantoto dedzīgo ideālismu, un zināju, ka tagad, kad ļaunums jau noticis, viņai labāk patiks ļaut man izbaudīt mierinošo prieku un netraucēt tēvu. Protams, mātes skaistajā sejā vēl staroja jaunība tajā vakarā, kad viņa tik maigi turēja manas rokas un pūlējās remdināt manas asaras; taču man šķita, ka tieši tas nedrīkstētu notikt, ka viņas dusmas man sagādātu mazāk ciešanu nekā šis neparas­tais maigums, ko bērnībā nebiju pazinis; man šķita, ka ar nekautru un viltus pilnu roku esmu ievilcis pirmo grumbu viņas dvēselē un manis dēļ viņai parādīsies pirmais sirmais mats. Sī doma vēl pastiprināja manas raudas, un tad ieraudzīju, ka māti, kura attiecībās ar mani nekad nepieļāva mīlināšanos, piepeši ir pievārējušas manas bēdas un viņa turas pretī raudām. Nojautusi, ka esmu to pamanījis, viņa smiedamās sacīja: «Ak tu, manu jaukumiņ, manu mazputniņ, ja tā turpināsies, tava māte kļūs tik­pat dumja kā tu pats. Ja nu reiz miegs nenāk nedz tev, nedz man, labāk darīsim kaut ko, paņemsim kādu tavu grāmatu.» Taču istabā nevienas nebija. «Vai tu priecātos, ja es jau tagad atnestu grāmatas, kuras vecmā­muļa dāvinās tev dzimšanas dienā? Padomā labi: vai nebūsi bēdīgs, ja parīt neko nesaņemsi?» Es, tieši pretēji, biju sajūsmā, un māte atnesa grāmatu paciņu, kurām, papīrā ietītām, es varēju noteikt tikai īso un plato formātu, taču pat pēc pirmā, kaut nepilnīgā un aizplīvurotā iespaida tās jau aizēnoja Jaungadā dāvināto krāsu kasti un pagājušajā dzimša­nas dienā saņemtos zīdtārpiņus. Tur bija «Purva velns», «Fransuā le Sampī», «Mazā Fadeta» un «Dūdinieki». Kā vēlāk uzzināju, vecmāmuļa sākumā bija izvēlējusies Misē dzejoļus, Ruso darbu sējumu un «Indiānu», jo, uzskatīdama vieglu lasāmvielu par tikpat kaitīgu veselībai kā konfek­tes vai cepumi, viņa domāja, ka ģēnija varenā elpa ari bērna prātam ne­var nebūt tikpat derīga un dzīvinoša kā jūras gaiss un vējš viņa ķerme­nim. Tomēr tēvs, uzzinājis, kādas grāmatas viņa grib man dāvināt, no­sauca to gandrīz par neprātību, un vecmāmuļa, baidīdamās, ka varu pa­likt bez dāvanas, pati aizgāja uz Zuīlevikontu pie grāmatu tirgotāja (bija karsta diena, un, mājās pārnākusi, viņa jutās tik slikti, ka ārsts māti brīdināja, lai neļauj vecmāmuļai tā pārpūlēties) un agrāk nopirktās grā­matas apmainīja pret četriem 2oržas Sandas lauku romāniem. «Meit,» viņa sacīja manai mātei, «es nevarētu iedot šim bērnam slikti uzrakstītu grāmatu.» 1. .]

Kad pirms dažiem gadiem pasaulei pāršalca paziņojums, ka atkal atjaunoti Ararata kal­na Iedējos iesalušā Noasa šķirsta meklējumi un, pateicoties mūsdienu tehnikas sasniegumiem, šī ekspedīcija var cerēt uz panākumiem, tika atgādināta sena, bet joprojām aktuāla leģenda. Kā brīdinājums, kā vēstures miglā tīts reāls vai fantāzijas radīts notikums cauri gadu tūksto­šam cilvēkus satraucis vēstījums par Dieva uzsūtīto bargo sodu.

Atcerēsimies Bībeles leģendu — kāds tad bija Noasa uzdevums? Dievs sacīja Noasam: «Bet tu taisi sevim šķirstu no priežu kokiem un apsveķo to no iekšun ārpuses ar darvu. Taisi viņu 30 olektis garu, 50 platu un 30 augstu ar trim bēniņiem un vienu logu. Ved iekšā nc visa, kas dzīvo, pa diviem, vienu tēviņu un vienu mātīti, lai tie paliek dzīvi līdz ar tevi, un ņem barību līdzi, ka tev un viņiem nepietrūkst.» Pēc tam ūdens vairojās 150 dienas, un uz zemes iznīka visa dzīvība; tikai pēc desmit mēnešiem kļuva redzami kalnu gali un no šķirsta izlaistais balodis atgriezās ar olīvas zariņu knābī. Kā simbolisks no nāves glābšanās aivsicojums Noass sastopams jau agrās kristietības tēlotājā mākslā. Seno romiešu katakombu g'szriecibā tas attēlots šķirstā stāvošs ar augšup paceltām rokām, bet virs viņa — lidojošs baļcdis ar olīvas zaru.

V.duslaikos leģendas vēstījumu sadalīja un sižetiski izvērsa, atveidojot tādas ainas kā «Noass saņem Dieva pavēli», «Noass būvē šķirstu», «Noass ieved tajā visas dzīvās radības», «Izglābšanās», «Pateicības upuris Dievam» un «Noasa apkaunošana». Tās iekļāva i.eiajos Ģenēzes ciklos (viena no senākajām — Vīnes ģenēze, 6. gs. otrā puse, Vīnes Naci­onālā bibliotēka), Apokalipsēs, Bībelēs un pat hronikās Ciklu tradīcija saglabājās ilgi ln tika izmantota vēl 16. gadsimta vidū.

Sī tēma iekļauta tādos pasaulslavenos mākslas darbos kā Mikelandželo Romas Vatikāna Siksta kapelias un Rafaela Lodžijas freskās vai — daudz vēlāk — Sagāla litogrāfijās. Vis­plašāko pielietojumu Noasa tēma tomēr guvusi grāmatu mākslā, proti, ilustrētajās Bībelēs. Masveida produkcijai, kas strauji pieauga pēc Gūtenberga iespiedtehnikas atklāšanas, ne vienmēr bija augsti mākslinieciska., bet vienmēr— kultūrvēsturiska un audzinoša nozīme.

Josts Amāns, kas darbojās Nirnbergā, vēlāk Šveicē, pārsvarā apgādāja ar ilustrācijām Frankfurtes izdevniecības. Viens no viņa attēlu sakopojumiem — «Jaunie Bībeles tēli . . » (Frankfurte, 1564) — nonācis līdz Latvijai un glabājas Latvijas Valsts bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu zinātniskajā nodaļā. Vairāki attēli tajā atspoguļo «Grēku plūdus». īpašu uzmanību mākslinieks veltījis tēmas sižetiskajam izvērsumam.

J 3. gs. Nirnbergā izdotajā Bībelē dārgā un masīvā iesējumā (LZA Fundamentālās b.bliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa) ievietotas milzīgas gravīras. Vienā no tām skatāma vērienīga ilustrācija — Koasa šķirsta uzbūve un iekārtojums ar diviem šķērsgriezu­miem Tehniski būvnieciskās nosliecies graviera darbā ņēmušas pārsvaru pār tīri māksliniecis­kām kvalitātēm.

Attēls Stendera 1754. g. izdotā «Kurzemes jaunā dziesmu grāmatā» ar skarbu nopietnību rāda tuksnešainos ūdeņos peldošu vientuļu šķirstu.

Vai varam apgalvot, ka grēku plūdu tēma Latvijā ienāk tikai kā kristiānisma ideju pcpuiarizētāja? Tās saknes meklējamas daudz senākā pagātnē. Kad 1872. g. izdevās pār­tulkot un izlasīt ķīļrakstus uz arheoloģiskajos izrakumos atrastām asīriešu valdnieka Ašurba-.ioala (valdījis 669.—633. g. p. m. ē.) bibliotēkas māla plāksnītēm, starp tiem arī slaveno poēmu par Gilgamešu, izrādījās, ka šumeriešu leģenda stāsta par «Grēku plūdiem», kas notikuši valdnieka Ksisutrusa laikā. Valdniekam miegā parādījies Dievs Krons, licis uzrakstīt pasaules vēsturi, ierakt to zemē un būvēt kuģi. Tam jābūt piecas stadijas garam un divas stad^as platam, lai tajā paslēptos visa ģimene ar mājlopiem, pārtiku un četrkājainajiem! dz'vniekiem. Kad pēc plūdiem ūdens sāka kristies, zeme, kurā viņi piestāja, saucās Armēnija, bet l eiais kalns — Bariss. Līdzīgas leģendas sastopamas arī citu tautu folklorā Dienvidāzijā, Ame­rikā (no Aļaskas iīdz Ugunszemei), Velsā, pie TransiIvānijas čigāniem, Austrumkrievijas voguliem, lietuviešiem un latviešiem. Tomēr ir apgabali un kultūras, kur tā nav pat pieminēta (Austrum­āzija un Ziemeļāzija, Āfrika); samērā nabadzīgs šādu stāstu materiāls ir Rietumeiropā, nav analogu teiksmu ķīniešiem un japāņiem.

Neņemos minēt, cik dziļas saknes šai tēmai ir latviešu mitoloģijā. Grūti spriest, vai tā aplūkojama kā Bībeles versija vai meklējamas kādas daudz senākas ietekmes, vai arī abi vakanti krustojas. Tautas mentalitāti ar pirmatnēju burvību raksturo teikas fragments:

<Cilvēl iem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģe! em grauza riekstus. Te viens eņģelis iesaucās: «Cilvēki slīkst!» Dievs veras, ka ūdens pā'piūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkuši. Palicis tikai viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mundri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peicāja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodols. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa v;ņ'j. oa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa upes krasliem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldā a upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās apkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zem',.'../ No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.»

(Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. XIII. R., 1936, 48. Ipp.)

Pie folkloristiskā pirmsākuma savā literārajā darbībā atgriezies Jānis Veselis, aprakstot Māras plūdus, bet mākslinieks Niklāvs Strunke darinājis š^em stāstiem latviskas senatnes ap­dvestas origināl litogrāfijas.

Elita Grosmane

Bcckspc-rger J., Amman J. Neuwe Biblische Figuren .. . Franckfurt, 1564.

V'oasa šķirsta uzbuve un iekārtojums (no 1788. g. Nirnbergā izdotas Bībeles).

Sigismunda Augusta gobelcnu sērija Vavelas pili Krakovā. ->■

Māte apsēdās pie manas gultas; viņa bija paņēmusi «Fransuā le SampI», kuru sarkanbrūnais iesējums un nesaprotamais nosaukums ap­veltīja ar izteiktu vienreizību un noslēpumainu valdzinājumu. Es vēl ne­kad nebiju lasījis īstus romānus. Jau tas vien mudināja pieņemt, ka «Fransuā le Sampī» ir kaut kas neizsakāms un burvestīgs. Vēstījuma pa­ņēmieni, kuru nolūks bija ieintriģēt vai aizkustināt, frāzes, kas modināja nemieru un skumjas un kuras daudzmaz izglītots lasītājs uzskatītu par kopīgām daudziem romāniem, man, kuram katra jauna grāmata bija nevis viena no daudzām, bet gan tāda kā neatkārtojama, sevī noslēgta pašmērķīga personība, šķita izstarojam īpašu un satraucošu le Sampī garu. Bezgala ikdienišķos notikumos, nodeldētās patiesībās un parastos vārdos saklausīju sevišķu intonāciju, neparastu ritmu. Darbība sākās; tā man šķita jo vairāk nesaprotama tāpēc, ka tolaik, veselas lappuses lasīdams, mēdzu domās aizklīst pavisam citur. Reizēm, kad māte lasīja man priekšā, izklaidības atstātajiem tukšumiem pievienojās vēl citi — viņa izlaida visas mīlas ainas. Tādējādi dīvainās pārmaiņas, kas risinājās dzirnavnieces un zēna savstarpējās attiecībās un bija izskaidrojamas vienīgi ar dzimstošas mīlestības uzplaukšanu, man šķita dzijā noslēpumā tītas, un es mīļuprāt pieņēmu, ka tās vijas ap neparasto un liego vārdu «Sampī», kas zēnu, kuru tā sauca, iekrāsoja burvīgi košā purpura sār­tumā. Ja arī mana māte nebija nekāda labā lasītāja, tomēr, kad viņa kādā darbā saskatīja īstas jūtas, lasīja apbrīnojami — ar cieņu un vien­kārši, un viņas balss skaņa bija skaista un maiga. Tāpat dzīvē, ja viņa juta maigumu nevis pret mākslas darbiem, bet cilvēkiem, bija aizkusti­noši noraudzīties, ar kādu godbijību balsī, kustībās un vārdos viņa iz­sargājās no jautrības, lai neievainotu māti, kura zaudējusi bērnu, no svētku un jubileju pieminēšanas, lai kādam sirmgalvim neatgādinātu viņa vecumu, no sarunas par praktiskām lietām, kas garlaikotu jaunu zināt­nieku. Tāpat, lasīdama Zoržas Sandas prozu, no kuras vienmēr izstaro labestība un tikumiska skaidrība, ko vecmāmuļa bija iemācījusi mātei uzskatīt par augstāko vērtību dzīvē un ko tikai daudz vēlāk es viņai iemācīju nevērtēt kā galveno grāmatās, rūpīgi izvairīdamās no salkanības un neīstuma, kas varētu aizšķērsot vareno straumi, viņa ielika visu iedzimto maigumu un bezgalīgo mīļumu teikumos, kas šķita rakstīti tieši viņas balsij un, ja tā varētu sacīt, iekļāvās viņas jūtu reģistrā. Viņa at­rada tiem īsto toni, sirsnību, no kuras tie bija dzimuši un kura tos bija diktējusi, bet neatspoguļojās vārdos; tā māte lasīdama mīkstināja darbī­bas vārdu laiku dzelžainību, piešķīra nepabeigtajai un pabeigtajai pagāt­nei laipnības liegmi un sirsnības melanholiju, vadīja vienu frāzi uz otru, te pasteidzinādama, te palēninādama balsienu plūdumu, lai piešķirtu tiem, ja arī to skaits bija atšķirīgs, vienotu ritmu, iedvesa šai banālajai prozai nerimtīgu jūtu dzīvi.

Mani sirdsapziņas pārmetumi mitējās, un es ļāvos brīnumainai nak­tij, kurā māte bija man līdzās. Zināju — tāda nakts nevar atkārtoties, viskarstākā vēlēšanās, kāda vien pasaulē bija iespējama — mātes klāt­būtne istabā bēdīgajās nakts stundās —, bija pārāk lielā pretrunā ar dzī­ves nepieciešamību un visu pārējo vēlmēm, un tāpēc šovakar piešķirtā žē­lastība varēja būt vienīgi ārkārtējs izņēmums. Rīt manas bailes atdzīvo­sies un mātes nebūs pie manis. Taču, kad bailes norima, es tās vairs ne­sapratu, turklāt rītvakars bija vēl tālu; centos sevi pārliecināt, ka man būs laika gana ko izdomāt, kaut arī šis laiks nespēja man dot nekādu jaunu varu, jo tās bija no manas gribas neatkarīgas lietas un vienīgi laika sprīdis, kas tās vēl attālināja, šķietami darīja tās novēršamas.

No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja

Mūsu laikos viss ir kļuvis divslāņains — zem atklātām, oficiālām un virspusējām lietam ir nākušas gaisma slēptās, neoficiālās un dziļās. Apziņai ir nākusi klāt zem­apziņa, policijai — slepenpolicija, atklātai tirdzniecībai — zemlctes tirdzniecība, valod­niecībā un folkloristikā virsējām struktūrām — dziļā struktūra. Katrā personībā slēpjas īstāka personība, katrā domā ir dziļāka doma, katrā tekstā — zemteksts. Ar to tad varbūt ir saistīts arī tas, ka daudzi nedara to darbu, kurš viņiem pēc savas profesijas būtu jādara, un daudzi nedzīvo tur, kur viņi ir pierakstīti.

Divslāņaina ir arī skola. Zem tās virspusējās skolas, kurā iegūst zināšanas, veic mācību un audzināšanas darbu, sēž stundās, iet uz pulciņiem, sanāksmēm un sporta svētkiem, saņem liecības, uzslavas un rājienus, notur svinīgus aktus un deju vakarus un katra pavasara nogalē izvada «dzīvē» dažus desmitus jaunu cilvēku, ir otra, slēpta skola, taču arī tās darbība ir efektīva.

' Par šo skolu mūsu literatūrā ir bijis lasāms maz. Un tomēr mēs visi esam tai gājuši cauri, un mums vajadzētu par to arī ko būtisku zināt. Bet varbūt mēs nezinām. Mēs visi nākam no bērnības, kā raksta Sent-Ekziperī. Bet es neesmu pārliecināts, vai mēs īpaši gribam atcerēties un vai atceramies. Sī atcerēšanās īsti labi nesaskanētu ar to, kā iztēlojamies tapšanu no bērna par pieaugušu cilvēku.

Mūsuprāt, bērns ir kaut kas jauks, tīrs, nevainīgs. Viņš ir gan muļķītis, bērnišķīgs, bet ari šo muļķību var uztvert pozitīvā, nozīmē — kā nevainīgu naivumu, bērna prātiņu, kas mums patīk, kad skatāmies uz to no attāluma. Jā, mums patīk lūkoties uz bērniem no tālienes, viņus apbrīnot, papaijāt, pamācīt. Taču es neticu, ka mums patiktu būt bērniem ■— tādiem, kādi viņi pārsvarā ir. Bet, tā kā mēs visi esam bijuši bērni (un varbūt joprojām esam), mums šī patiesā bērnība jāaizmirst, jānoklusē, jāaizstāj ar citādu, ar mītu, ar pasaku.

Mūsu, pieaugušo pasaulē bērnību aizstāj bērnu literatūra. Domāju, ka īstenībā liela daļa, varbūt pat vairums bērnu literatūras ir rakstīta mums pašiem, mūsu pārliecinā­šanai, ka bērnība ir kaut kas interesants, nevainīgs un naivs. Zināmā mērā šāda bērnu literatūra ir arī propagandas literatūra, kurai jāieskaidro bērniem, kādiem viņiem vaja­dzētu būt vai, pareizāk sakot, kādiem viņiem vajadzētu izskatīties pieaugušo acīs. Lai gan uz bērniem šī propaganda neiedarbojas. Atceros, kā mana piecgadīgā meita par kādu bērnu grāmatu teica: «Es vairs nevaru izturēt to mūžīgo bērneļošanos! Vai tie bērnu rakstnieki tiešām domā, ka bērni ir stulbi un it neko nesaprot?!» Bet tieši tā mēs, pieaugušie (man gan nav īsti skaidrs, cik pieaudzis es pats esmu), domājam. Mēs gribam tā domāt. Priekšstats par bērna muļķīgumu un lētticību ir mums nepieciešams, to apgalvot ir mūsu interesēs. Ir tik labi un mierinoši iztēloties savu dzīvi kā pilnīgo­šanos, kļūšanu gudrākiem, kā apziņas mošanos. Sinī līdzības ainā bērnība ir it kā miegs vai pusmiegs, pilngadība — nomods. It kā bērns redzētu pasauli vēl miglaini, bet pieaugušie — skaidri.

Patiesībā tas tā nav. Ir grūti pateikt, kurš ir vairak nomodā un redz pasauli skaid­rāk — bērns vai pieaugušais. Tas, kas vienam šķiet pamošanās, nākšana pie apziņas, citam var likties aizmigšana, iegrimšana aizmirstībā. Bērns īstenībā dzīvo daudz reā­lākā, konkrētākā pasaulē nekā mēs, lielie cilvēki. Bērnam nav vēl tik daudz jēdzienu, apzīmējumu, teoriju, kas no mums visu tīko slēpt — kā etiķetes pudeles saturu. Bērns uztver apkārtni svaigi, viņam viss ir jaunāks un spilgtāks nekā mums. Tas nenozīmē, ka bērns dzīvo idilliskā ideālpasaulē, bērnības Kunglā1 . Nepavisam. Bērns skaidrāk izjūt kā gaismu, tā ēnas, kā skaistumu, tā šausmas. Bērns uzdod no jauna visus jautā­jumus, ko savā laika uzdevām ari mēs un tagad uzskatām par muļķīgiem un bezjēdzī­giem, jo nepratām uz tiem rast atbildi.

Bērnam jautājumi par dzīvību un nāvi, dzīves jēgu, Es, laiku un mūžību ir reāli un izmisīgi. Reizēm es domāju, ka šo izmisīgo neatbildēto jautājumu sakrāšanas arī ir viens no cēloņiem, kāpēc bērns kļūst par pieaugušo. Ka pieaugušais īstenībā ir bērns, kas atkāpjas no realitates nepanesamās mīklainības, paradoksalitātes, pārstāj jautāt, vairs negrib patiesību, bet aizmiršanos. Tādā gadījumā kļūšana par pieaugušo nozīmētu ga­rīga pagrimuma sakumu, to, ka cilvēks tagad ir gatavs sevi mānīt un apreibināt. Pie­augušais ir kā alkoholiķis vai narkomāns, kura dzīves galvenais saturs ir meklēt aiz­miršanos, bēgt no realitātes un brīvības. Bēgt reibumā, ko var dot degvīns, sievietes, vīrieši, sports, reliģija vai darbs.

Cilvēks piedzimst kā jautājums, metafizisks, eksistenciāls jautājums. Jautājums, kura jēga ir meklēt atbildi, meklēt atrisinājumu tam, ar ko mēs visu laiku saduramies, — bēdām, problēmām, pretrunām. Tam, ka dzīve vienmēr var novest tikai līdz nāvei, ka cilvēkam jābūt tieši tam, kas viņš ir, jānes tikai viens liktenis; kāpēc tādēļ, lai dzīvotu, vajag nogalināt dzīvniekus (ja vien patiešām vajag); kāpēc pasaule ir sāpes. Visi šie jautājumi būtībā saplūst tanī vienā pamatjautājumā, uz kuru meklēja atbildi Buda, — jautājumā par ciešanu būtību un nenovēršamību, jautājumā, vai no rūpēm un nelaimēm,

kas pavada cilvēku kā ēna, var atbrīvoties vai ne. Visiem ir zināms, kādu atbildi Buda deva uz šo jautājumu. Ja ari mēs nepieņemam viņa atbildi, mums tomēr ir grūti ap­galvot, ka paši jautājumi mūs neskar. Būdas dzīves jautājumu daļa ir mūsu dzīves jautajumu daļas kopsavilkums.

Taču vairākums no mums neatrod atbildi uz saviem mokošajiem jautājumiem, vai­rākumam šī atbilde arī netiek piedāvāta. Tiek piedāvāts kaut kas tāds, kas bērna sirdi apmierināt nevar, — liekulīgas frāzes, saukļi, ticība, aizmiršanās. Kā, piemēram:

«Viņš ir aizgājis, bet viņa vārds (resp. darbi, bērni, sasniegumi) paliks.»

«Viņš aizmiga, devās zemes klēpī atdusēties.»

«Viņa darbu (resp. cīņu) turpinās viņa biedri.»

«•Viņš tika brīvs no mokām.»

«Dievs aizsauca viņu pie sevis.»

Un tamlīdzīgi. Tādus kā mēs šie tukšie vārdi var nomierināt, bet bērna veselīgo un vērīgo prātu un sirdi — ne. Bērns nesamierinās ar meliem, ticību, aizmiršanos. Bērns grib skaidrību un patiesību. Kamēr viņam vienreiz pietrūkst spēka, viņš padodas un samierinās ar aizmirstību, kļūst par vidusmēra, viduvēji kārtīgu cilvēku, narko­mānu, dzērāju vai ticīgo. Kamēr bērns ir ar mieru dzīvot to dzīvi, kuru sauc par dzīvi, bet kas drīzāk ir īpaša veida Iena, pamazām, bet droši nāvējoša narkomānija. Mēs, pieaugušie, gandrīz visi esam narkomān;. Izbijušies un sirdīgi turamies kairs pie savas prāta indes un karojam ar tiem, kas lieto citas vai cenšas iztikt pavisam bešā, kas negrib karot, dejot, lasīt lasāmgabalus, iet uz ķinīti un braukt ar auto.

Mēs visu laiku it kā cenšamies apsegt un noslēpt dzīves kailumu. Kā pārnestā, tā tiešā nozīmē. Laikam tam, ka mēs kaunamies no kailuma, ir arī metafiziski cēloņi: miesa ir kaut kas tāds, kas mūs vistiešākā un visrupjākā veidā saista ar dzīvi, kaut kas tāds, ko ir ļoti grūti aizmirst — tātad atliek tikai to slēpt, iztaisīt no tās kaut ko citu. Mēs ļoti slikti pazīstam savu miesu, burtiski, ignorējam to, bēgam no tās. Bēgšana

no savas miesas, no savas miesiskās apziņas ir bēgšana no vistiešākās un reālākās realitātes, kas mums ir dota. Miesa ir mūsu vislielākais vājums. Cilvēka vara_ pār cil­vēku pašā vienkāršākajā veidā realizējas caur miesu. Vai nu caur bailēm no sāpēm un bada, vai no kailuma un bezspēcības, no tā, ka tevi ar varu izvilks no aizsega tieša­mībā.

Cilvēks var būt citu priekšā kails tikai īpašās situācijās. Līdz tam viņu var novest varmācība — gūstekņiem un rekrūšiem bieži jābūt kailiem to priekšā, kuri ar viņiem izrīkojas, — vai mīlestība: dzimumattiecībās cilvēki ir kaili. Tās ir ļoti pretējas dabas situācijas un stāvokļi, bet, kā bieži notiek jūtu sfērā, pretstati var saskarties un ari sajukt.

Es gāju zēnu skolā. Priekšstatos, kas tur klīda, sekss un varmācība bija bezcerīgi savijušies. Sekss tieši nozīmēja varmācību, kas norauj cilvēkam sargājošo čaulu un nodod viņu kāda cita varā. Varai it kā vajadzēja būt vīrieša rokās, kurš uzvar un pakļauj sievieti. Taču reizēm — un bija aizdomas, ka visai bieži, — bija jānotiek pretēji: faktiskā uzvarētāja un pakļāvēja bija sieviete, kas prata atstāt vīrietim uzvarētās un pakļautās iespaidu. Sieviete bija viltīga, noslēpumaina un bīstama. Tāpēc bija labāk turēties no viņas tālāk. Taču vairumam vīriešu tas neizdevās. Kaut kāds mums, bēr­niem, neizprotams, tumšs spēks vilka viņus pie sievietēm. Viņi turējās tam pretī, reizēm, pat tādiem kā mums dzirdot, žēlojās par savu bēdīgo likteni vai lielījās ar saviem vīra darbiem, uzvarām, kas bijušas īstas, nevis sieviešu atvēlētas.

Tas viss bija neskaidrs un modināja ziņkāri. Sekss bija viena no tām jomām, kuru mūsu, bērnu, pasaulē faktiski nebija, kaut kas tāds, kas varēja mūs iekārdināt kļūt pieaugušiem, bet arī atbaidīt no tā. Mēs jutām, ka mūs gaida līdz šim nepazīti pār­dzīvojumi, taču arī pārbaudījumi. Ja nu seksam bija ari kāds sakars ar atbildi uz dzīves sāpīgajiem jautājumiem? Vai arī tas padarīja šos jautājumus vēl sāpīgākus un aizmaldināja cilvēku vēl tālāk no atbildes?

Visumā mēs pieaugušo pasauli nepieņēmām, bijām pret to, ko mums mācīja tin ieaudzināja, konsekventā opozīcijā. Mūsu kļūda, ka ari. manuprāt, tagad feministu kļūda, bija tā, ka mēs cīnījāmies pret pieaugušo pasauli (tapāt ka feministes pret vī­riešu pasauli) ar tās līdzekļiem. Mēs centāmies nosargat savu bērnību un brīvību ar varmācības un seksa — faktiski gan auti seksa — palīdzību. Rupjas sarunas, dziesmi­ņas un joki bija tas, ko mēs likām pretī pieaugušo brīdinājumiem, rīkojumiem un pamācībām. Ja mums kaut kas izdevās, tad tā bija konspirācija, tas, ka mēs savu opozīciju noslēpām no pieaugušajiem, lai viņi varētu saglabat iespaidu, ka esarn tikai bērni — citi labi, citi slikti. To, ka īstenībā mēs ievērojām visu, bet visu nepieņēmām, viņi neaptvēra vai negribēja aptvert. Viņu skatījuma taču iederejas_g'an Arnis un_ Kīrs, ga’11 Totss, bet ne mūsu klases puikas, kas līda zem sola, lai palūrētu, kādā krāsā ir

biksītes skolotājai, kas tobrīd runāja varbūt par ūdens trim agregātstāvokļiem vai par igauņu un krievu tautu draudzību. Visiem nebija drosmes to darīt, bet tas, kuram tā bija, paziņoja citiem, tālāk, ko bija redzējis. Pa visu klasi čukstus izplatījās ziņa: «baltas» vai «rozā», vai «zilas». Diezin vai tajos trūkuma pilnajos pēckara gados sie­vietēm maz varēja būt citas krāsas biksītes.

Mūsu klasē liela daļa no skolotāju stāstītā tika papildināta ar seksuāliem komentā­riem, papildinājumiem un labojumiem. Ja skolotājs stāstīja, ka indiāņi nesuši Kolumbam dāvanas — turienes augļus un dārzeņus, kaut kur no pēdējā sola atskanēja klusa piebilde: «Viņi iedeva viņam mākslīgu pautu no ziloņkaula.» Ja ģeogrāfijas skolotājs stāstīja par kaučuka ražošanu, kāds tūlīt atgādināja klasesbiedriem svarīgāko gumijas izstrādājumu — prezervatīvu, ko pie mums pamatskolā lielākoties gan dēvēja par kondiķi (no vārda «kondoms»). Daudzas no starptautiski izplatītām kondomu anekdotēm bija pazīstamas arī pie mums. Es atceros dažas, kas faktiski ietilpst lielajā sērijā par Juku. Juku ir seksuālā ziņa loti kompetents ideālpuika, kam skolā gan viss īsti ideāli neveicas. Reiz skolotājs aizgājis pie Juku vecākiem uz mājām un sastapis tur Juku un viņa māti, kurai bijis liels vēders. «Mana ģela,» palielījies Juku. «Kondiķis pārplīsa.» Tas pats Juku aizsūtījis skolotājai zīmīti: «Skolotāj, es jūs mīlu.» Skolotāja izlasījusi zīmīti un teikusi: «Es nemīlu mazus bērnus.» «Ak, tas nekas,» atbildējis Juku. «Es protu mīlēt arī tā, ka mazi bērni nerodas.»

Seksuālas izglītības trūkumā mūs, puišeļus, nevarēja vainot nekādā ziņā: seksuālas problēmas tika pamatīgi apspriestas jau pamatskolas pirmajas klasēs, lai arī dažā ziņā vienpusīgi — vairāk ar pretenziju stāvēt pretī pieaugušo pasaulei, uzsvērt savu pārā­kumu pār to, uzbrūkot vienai no tās vājākajām vietām.

Tagad man ir grūti ticēt, ka vecāki un skolotāji nedzirdēja, ko mēs starpbrīžos vai pat stundās runājām un dziedājām. Viņiem gluži vienkārši vajadzēja izlikties, ka^ viņi ne dzird, ne zina, un mācīt mums dzīvi, vēsturi un literatūru, ne reizes neminot vārdus «sekss» vai «dzimumdzīve». Sie vārdi gan bija sveši arī mūsu valodai: mēs labprātāk un bagātīgi lietojām robustāku leksiku, kas līdz šim nodrukāta vienīgi Vīdemaņa un Sārestes2 vārdnīcās. Mēs, oktobrēni un pionieri, Tehtvcres3 , Tartu cenlra un Zupasmiesta4 bērni, kam skolā bija jāmācās no galvas Marta Rauda un Koidulas5 romantiskie panti, daudz labāk zinājām nedrukātu un neatzītu literatūru, dziesmas, ko folkloristi sauc carmina obscoena. Bet šinī pamatskolas folklorā bez lirikas bija arī epika. Atceros, ka 8—9 gadu vecumā zināju, kaut arī nepilnīgi, stāstu par valdnieku Spcķadirsu, «kam bija tik plata pakaļas šķirba, ka ikviens, kas gribēja celt pār to tiltu, tūdaļ pat dabūja viņa pakaļā vietiņu siltu». Biju dzirdējis arī garas kuplejas, kuru atsevišķus pantus saistīja piedziedājums:

Tikai tev, tikai tev karsti pukst mana krūts, mana spalvainā krūts tikai tev mīļi rūc.

Dziesma vietumis bija itin asprātīga, bet ļoti rupja. Pats pieklājīgākais pants, ko es zinu, ir tāds:

Mella cūka durīs mīza tur, kur pirtī pērās Līza.

Pašu pamatīgāko seksoloģijas kursu es apguvu astoņu gadu vecumā laukos, ciemo­damies pie radiem. Mēs kopā bijām vairāki apmēram viena vecuma bērni, puse lauci­nieku, puse — pilsētnieku. Skolotāju lomā, protams, bija lauku bērni, kas bija_ labak informēti un kuru attieksme bija mierīgāka un lietišķāka. Atceros, ka zināma mera ieva­dam šinī dzimumdzīves vasaras skolā kaimiņu meitene mani uzaicināja uz kolhoza centru paskatīties, kā govi ved pie buļļa. Neko tamlīdzīgu agrak nebiju redzējis. Diem­žēl bullis īsti labi netika galā ar savu uzdevumu, ka es nopratu no klātesošo vīru lamāšanās. Kolhozos taču bija vislielākās nabadzības laiks, lopi bija bada un slikti kopti. Bet interesanta šī izrāde bija tik un tā, un es faktiski joprojām nesaprotu, kāpēc vēršu cīņu vietā cilvēki nevarētu skatīties govs vešanu pie buļļa, dzīvības nokaušanas vietā — dzīvības radīšanu. Tāpat kā es nesaprotu, kāpēc mēs nekaunamies kino rādīt cilvēka nogalināšanu, bet kaunamies rādīt cilvēka radīšanu. Bet tā ir cita tēma. Katrā ziņā man ir mīļas atmiņas par bērnu baru, kas tai laikā, kad mežos tarkšķēja ložmetēji un sprāga granātas, kad sludināja naidu pret ienaidniekiem un šķiru cīņas saasināšanos, kad cilvēkus taisīja par budžiem, izsūtīja viņus un rakstīja par Kolorado vabolēm, ko uz mūsu tīrumiem kaisot ASV imperiālisti, braši soļoja pa ganu ceļu, mundri dziedot:

Maukas kapam krusta nav —

Veca pipele tur stāv.

Kaut kādā ziņā šī vasara bija manas bērnības kulminācija, akmē. Bet tā jau nesa sevī sabrukuma, pagrimuma zīmi, zīmi, ka mēs kļūstam pieauguši.

Vēl mēs stāvējām pāri lielo cilvēku pasaulei, šķiru cīņai, Kolorādo vabolēm, seksam un alkoholam. Bet mēs vairs nebijām brīvi. Mums vajadzēja aizstāvēties, uzsvērt savu

pārākumu. Mums vajadzēja but agresīviem, uzbrukt, jo bijām jau piesavinājušies priekš­statu, ka labāka aizstāvēšanās ir uzbrukums. Un, pašiem nemanot, bijām zaudējuši imu­nitāti pret to, kam uzbrukām. Mēs vairāk nodarbojāmies ar cīņu pret pieaugušo pasauli nekā ar dzīvošanu pašiem savā pasaulē un iedziļināšanos dzīvības un nāves lielajos jautājumos. Mes nesapratām, ka arī ciņa un uzbrukšana ir narkotikas, līdzekļi, ar ku­riem pieaugušo pasaule aizsargā sevi no realitātes, no bērnības pasaules bērna jautā­jumiem.

_ Mēs_ domājām, izlikāmies, ka cīnāmies, bet bieži vien arī paši jutām, ka tas, pret ko mēs cīnāmies, mus pievelk, ka mes paši arī gribētu piederēt pie tās — pie lielo cilvēku pasaules, ka sekss, par ko mes smīkņājam, bija sācis mūs interesēt nopietnāk, ka zeniem patika jaunas _ sievietes, kas vasaras vakaros bariņos pastaigājās pa ciemu, un meitenēm — jauni vīrieši, kas izmeta uz viņu pusi pa nekautram jokam un solījās nākt pie viņām uz kūtsaugšu. Protams, viņi nenāca. Reizēm mēs, vairāku māju bērni, tur gulējām visi kopā, un reizēm meitenes pašas apgūlās blakus zēniem, mēs sarunā­jāmies un mierīgi kopā aizmigām. Mums vēl nevajadzēja neko citu kā draudzību, lai arī šai draudzībai varēja būt visai savdabīgs muzikālais pavadījums.

Vai kaut kas mūsos jau nojauta, ka tas viss bija mūsu bērnības rudens? Es nezinu. Es neatceros. Taču atceros, ka mēs pamazām sākām ierauties sevī, slēpt cils no cita savas eksistenciālākās, grūtākās domas. Mūsu sarunas par seksu sāka kļūt vēl bravū-1 rīgākas, taču arī liekulīgākas. Par nāvi un slimībām mēs neko daudz vairs nerunājām. Reizēm apgūtā vīrišķīgās runas čaula ielūza un zem tās parādījās kaut kas nopietnāks. Atceros skolas biedru, kas mani tēvišķīgi nopietni brīdināja: «Viens piliens tā tur (viņš domāja spermu) ir tas pats, kas glāze asiņu.» Pa kādiem ceļiem pie mums, skolniekiem, bija nonākusi vecā austrumnieku ticība tam, ka spermā ir koncentrēts dzīvības spēks, kas jātaupa, cik vien iespējams? Atceros citu skolas biedru, kas pēc ilgas klusēšanas man teica: «Patiesībā visi lielie cilvēki ir dabūjuši jāt ies; tikai bērnus viņi ar indīgām zālēm ir nomaitājuši.» Tā mūs aizsniedza traģiskā izpratne par apaugļošanas un noga­lināšanas saistību. Sirdssāpes, ko agrāk bijām jutuši par kaķēnu slīcināšanu, pieņēma vairāk cilvēkā centrētu veidu. Sākām apjaust kaislības ļauno pusi: abortus, bērnu slep­kavības, vīriešu un sieviešu naidīgumu vienam pret otru, kas reizēm izlauzās uz āru izmisīgās un neķītrās lamās. Kādreiz dzirdēti nostāsti, fragmenti no priekšpilsētas hro­nikas, kas līdz tam bija skrējuši pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, uzpeldēja atmiņā un sāka iegūt jēgu.

Tā mūs sasniedza pasaules paradoksalilale, mēs sapratām, ka uz dzīves .pamat­jautājumiem nav skaidru atbilžu un ka no dzīves problēmām nevar iziet sveika. Mēs nepratām neko iesākt. Šķita, ka nav citas izejas kā bravūra un aizmiršanās. Bijām gatavi aizmirst, ieslīdēt pieaugušo pasaulē kā vasaras nakts sapnī.

Kad sākās šī ieslīgšana sapnī? Kad beidzās mūsu, mana bērnība? Es domāju, ka bērnība, bērnības rudens ir kā viduslaiki un viduslaiku rudens, par ko tik labu un gudru grāmatu ir uzrakstījis Holandes kulturologs Johans Heizinga. Ne viduslaikos, ne bērnībā nav tās ideālās harmonijas, kuru tur meklēja romantiķi. Un ir apšaubāms, vai viduslaiki un bērnība īstenībā vispār paslav. Varbūt tās ir mūsu vēlamās iedomas, mākslīgi, varmācīgi radītas pieturvietas nepārtrauktā plūsmā, pārvērtībā no viļņa uz vilni. Nav ne bērnības, ne pilngadības, ne vecuma. Ir novecošana.

Varbūt bērnība ir pilnīga pašā sākumā, dzimšanas stundā? Bet varbūt vēl agrāk, mātes miesās, laikā starp dīgļa rašanos un piedzimšanu? Bet kāpēc tad ne vēl agrāk? Vai tad bērnībai, vai tad mums vispār ir sākums? Diezin vai. Domāju, ka sākuma nav. Ir tikai aizmirstība. Bet vai aizmirstībai ir sākums? Vai aizmirstība ir mūsu, personiska, vai kaut kas vairak, kaut kas pārpersonisks, mūžīgs, no kā mums katram tiek sava daļa? Es nezinu. Un laikam arī neuzzināšu, ja neatradīšu veidu, kā no šis aizmirstības paglābties, atsaukt atmiņā sevi kā zīdaini, miesas augli, apaugļotu vai neapaugļotu olšūnu. Vai spermatozoīdu. Vai sadalījušos abos. Bet es taču neatceros arī vēlākus lai­kus. Neatceros, kā iemācījos runāt. Staigāt. Atceros tikai kaut kādas muļķības. Ne­ķītrus pantiņus. Anekdotes. Karu. Glābšanos patvertnē. Bombardēšanu. Lidmašīnas borta ieroču tarkšķēšanu pār pļaujamiem labības laukiem… Kas tā par atcerēšanos! Tā jau ir tieši aizmiršana. Tā ir novecošana. Varbūt daļa no pasaules novecošanas. No tās novecošanas, kura, pēc daudzu tautu ticējumiem, beigās novedīšot līdz tam, ka visas dzīvās būtnes kļūšot vārgas un slimīgas, daudzas izmiršot pavisam. So ticējumu atbal­sis ir atnākušas art līdz Igaunijai; šeit, piemēram, stāstīja, ka pirms pastardienas cil­vēki kļūšot tik vārgi, ka vajadzēšot astoņus vīrus, lai ar saliņu izkustinātu no vietas vistas olu — olas tad laikam nebūs mazākas.

Jocīgi, vai ne? Bet uztversim to metaforiski, pārnesumā uz garīgo darbu, garīga­jām spējām. Iedomāsimies mūsu laboratorijas, institūtus, katedras, birojus, kur pat vai­rāk nekā astoņi cilvēki ar salmu stiebriem mēģina izkustināt no vietas olu. Un bieži vien tā arī nevar izkustināt.

Nevajag ar pārākuma apziņu izturēties pret seniem ticējumiem un mītiem. Kad viss tiešām novecos, šie ticējumi būs saglabājušās lauskas no pasaules jaunības, kas bijušas tuvāk sākumam. Mēs, cilvēki, esam kļuvuši vecāki, bet senās leģendas — ne. Vai arī, ja tās pat noveco, tad lcttak nekā mēs paši. Tautas nostāsti un atmiņas ir kā kauli, kas visilgāk saglabājas nesatrūdējuši. Un, ja turpinām šos pašus teļus, tad atcerēsimies seno Ziemeļu tautu ticību, ka no nogalināta meža zvēra kauliem rodas jauns zvērs, ja kaulus kārtīgi saglabā, salasa kopā un aiznes meža. Ari setu6 dziesmā tiek slavināta

meita, kas salasījusi zaķa kauliņus, aiznesusi drāniņā uz niežu, nolikusi uz celma, un «iznācis atkal zaķītis, tāds pats kustonītis, kā bijis».

Vai arī mūsu gars var atdzimt no šīm bērnības atmiņu lauskām un kauliņiem? Vai varam atkal kļūt par bērniem, kā tiecās daoisti ar savu dīvaino elpošanas un seksa tehniku palīdzību vai kā sludināja Jēzus, kas laikam neticēja ne elpošanai, ne seksam, bet tikai ticībai un mīlestībai? Es domāju, ka tas ir iespējams. Bet es nezinu, uz ku­rieni mums īsti jāgrib un jātiek atpakaļ. Vai pirmās mīlestības, pirmo skūpstu laikā? Vai pamatskolas laikā? Vai tanī laikā, kad es četru gadu vecumā sapratu, ka nesaprotu, kā es esmu es? Vai vēl tālāk, pirmo atmiņu laikā, atmiņās par vectēva lielo, kluso dārzu? Vai nokļūt viņpus atmiņas robežas — kļūt par gultiņā guļošu bērniņu, ko uz­ticīgi sargāja seters Džojs? Vai par embriju? Vai olšūnu? Vai spermatozoīdu? Atpakaļ no šūnas šūnā, no senča sencī, atpakaļ pa pavedienu, kas saista cilvēku ar pērtiķi, pērtiķi ar mazo, spalvaino dzīvnieciņu, kas pārdzīvoja lielās, briesmīgās ķirzakas, un tā tālāk, un tā atpakaļ? Līdz pirmatnējam okeānam, pār kura virsmu lidinājās gars vārdā Jahve, kas organisko savienojumu sabiezinātajā ūdenī raidīja zibeni pēc zibenskamēr eksperiments izdevās.

Bet vai tas tiešām izdevās? Es neuzdrošinos teikt, ka es lo zinu, un vēl mazāk, ka Jahve pats to zina. Varbūt viņš ir savu eksperimentu metis pie malas, aizmirsis un nodarbojas ar daudz interesantākām lietam. Tas būtu tiri labi saprotams, i'.s do­māju, ka arī viņš, Jahve, kaut kādā ziņā vairāk ir līdzīgs bērnam nekā pieaugušajam, viņam patīk radīt, celt, reizēm arī sagraut uzcelto, taču noturības viņam trūkst, viņa noskaņojumi un intereses mainās, un aizsāktu darbu viņš var viegli pamest. Un tā rezultāts nu ir šī pieaugušo pasaule, kas bēg no savas atmiņas un grūtajiem jautāju­miem.

Bet vai maz drīkst to tā saukt? Esmu rakstījis, it kā cilvēkam būtu tikai divi stā­vokļi — bērns un pieaugušais — un viens virzības ceļš starp šīm divām galējībām. Bet varbūt stāvokļu un iespēju īstenībā ir vairāk? Varbūt bez turp—atpakaļ virziena ir vēl arī virzieni pa labi—pa kreisi un augšup—lejup? Varbūt ir kāda trešā iespēja, iespēja dzīvot un būt, neesot īsti ne bērnam, ne pieaugušajam?

Būtībā es taču nevēlos būt ne viens, ne otrs. Pieaugušo pasaule man šķiet garlaicīga un bērnišķīga ar savu aizmirstības meklēšanu. Man šķiet pliekani restorāni, teātri, kino, dzimšanas dienas, uzvalks un kaklasaite, flirts un futbols, vēlēšanas un sapulces, pat literatūra un māksla, morāle un morāles trūkums, reliģija un ateisms. Bet man nav arī patiesi skaistu un mīļu atmiņu no bērnības: ne par mājām, ne par skolu — ne oficiālo, ne to, kas bija pagrīdē. Mēs taču pratām būt tikai vai 11u paiberniņi, vai palaidņi. Vai

nu pieņēmām to, ko mums piedavaja, — tas gadījās reti —, vai karojām tam pretī — tā notika parasti. Bet mēs mērojām sevi ar vienu pašu mērauklu, virzījāmies pa vienu pašu ceļu, turp un atpakaļ.

Tikai kaut kad pusaudža vecumā es saku apjaust, ka ir vēl citas iespējas. Tas bija tad, kad atklāju dzeju, mūziku un filozofiju. Un mēģināju rakstīt pats. Esmu to da­rījis nu jau vairak nekā trīsdesmit gadus. Kaut arī literatūra mani faktiski īpaši nein-ļ teresē. Ķā tas var būt? Ļoti vienkārši: es nerakstu tādēļ, lai pierakstītu sev un litera­tūrai kaut ko klāt, lai daiļdarbu, rindiņu, goda, naudas un ievērības būtu vairāk, lai gan arī tas viss reizēm ļoti noder. Es rakstu drīzāk tādēļ, lai tiktu vaļā pats no sevis, paglābtos kā no bērnības, ta no lielo cilvēku pasaules.

Es nerakstu klāt, es norakstu nost. Nost no sirds, no atmiņas. Un, jo vairāk es rakstu, jo vieglāk man top, jo mazāka kļūst mana nasta. Uzlieku to plecos citiem cilvekiem, pasaulei, un diezin vai pasaulei no tā top grūtāk. Mana nasta, manas dvēseles mokas izšķīst pasaulē ka sārņi okeānā. Un šī okeāna attīrīšanās spējai es vēl ticu.

No igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma

(Jaan Kaplinski. Lapsepolve sūgis // J. Kaplinski. Kust tuli 5o. Proosat. — Tallinn: Eesti Raainat, 1990. -Lk. 102—112.)

1 Kungla — laimes valstība igauņu pseidomitoloģijā — šeit un tālāk: tulk.

■ Ferdinands .lohans Vīdemanis (1805—1887) — igauņu un citu somugru valodu pētnieks, Pēterpiis ZA akadēmiķis, levērojamakais darbs igauņu valodniecība — «Igauniski vāciska vārdnīca» (Pēterpill. 1869).

Anciruss Sāreste (1892—1964) — igauņu valodnieks, dr. phil., profesors. Plašākais darbs — «Igauņu valodas jēdzieniska vārdnīcā» (4 sēj., Stokholmā, 1958—■ 19G4).

3 Tehtvere (Tāhtvere) — savrupmāju rajons Tartu ziemeļrietumu nomalē, blakus Tehtveres parkam.

4 Zupasmiests (Supilinn) — vecu koka īresnamu rajons Tartu, Emajegi (Emajogi) kreisajā krastā, savu nosaukumu ieguvis no tā, ka ielas te nosauktas dažādu dārzeņu, augfu un ogu vārdos.

5 Marts Rauds (1903—1980) — Igaunijas PSR Tautas dzejnieks. Lidija Koidula (1843—1886) — atmodas laikmeta ievērojamākā dzejniece.

0 Seti (setud) — igauņu tautas etniska grupa dienvidaustrumu Igaunijā, kur vērojama gan stipra krievu ietekme, gan daudz senu igauņu kultūras elementu.

/ZAKS BASEVISS_ ZINGERS (dz. 1904. g. Polijā) ■— jidišā rakstošs prozaikis, dramaturgs, Nobela prēmijas laureāts (1978). Viņa tēvs un abi vectēvi bijuši rabīni. Pats Zingers beidzis garīgo semināru, tomēr par rabīnu nav kļuvis. Darba gaitu sā­kuma bijis korektors, tulkotājs, žurnālists. 1935. gadā emigrējis uz ASV, 1943. gadā ieguvis Amerikas pavalstniecību. Vairākus gadu desmitus strādājis ebreju laikrakstā, kurā publicēti daudzi viņa raksti. Pirmais angļu valodā publicētais raksts — «Moskatu ģimene» (The Family Moskat, 1950). 1955. gadā iznāca trīsdesmitajos gados uzrakstītais «Sātans Gorajā» (Satan in Goray), kurā Zingers izmantojis mistiski erotiskus kabalistiskus sižetus — pie tiem viņš nemitīgi atgriežas. Sajā darbā viņš itin kā aizsāk savas tautas vēstures izpēti Eiropā, pirmkārt Polijā, no 18. gs. līdz 20. ģs. vidum.

Lielāko ievērību guvuši romāni «Muiža» (The Manor, 1967) un «īpašums» (The Estate, 1970). To sižeti aptver divu ģimeņu — kņaza Jampoļska un viņa pārvaldnieka Jakobi Kalmana — dzimtu vēsturi. Poļu aristokrātijas pagrimums, tradicionālās ebreju ģimenes izviršana šajos romānos atspoguļojas Zingeram raksturīgajā pasaules redzē­jumā: dzīve paņem visu — spēku, mīlestību un sapņus.

Pirmais Zingera romāns, kura darbība norisinās Amerikā, — «Ienaidnieki. Mīlas stāsts» (Enemies: A L ov e Story, 1972).

Zingera romānu varoņu — galvenokārt ebreju — dzīvē ipatā manierē savijas tra­dicionālie reliģiskie uzskati un ģimenes tradīcijas ar rūpniecības uzplaukuma, revolūcijas atnestām jaunlaiku vēsmām.

Zingera varoņus kaislības pārņem pēkšņi un neatgriezeniski, kaut ari iekšējās šaubas viņus pamet reti. Rakstnieks uzskata, ka cilvēks — tā ir likteņa rotaļa. Sajā nozīmē var runāt par eksistenciālisma motīviem viņa daiļradē. Un tomēr šķiet, ka viņa pasaules uzskatu veido pārāk oriģināls sakausējums, lai iekļautos ierastu klišeju rāmjos.

Rakstnieks sevi dēvē par «profesionālu pesimistu», kurš tajā pašā laikā «pūlas dzī­vot optimistiski». Viņš atzīstas, ka netic nekam, izņemot iztēles spēku.

Vispilnīgāk Zingera pasaules uzskats atklājas noveles žanrā. Populārākie krājumi: «Gimple — muļķis» (G i mp I e the Fool, 1957, angļu tulkojumā līdzdarbojies S. Be­lovs), «Seanss» (The Seanse, 1964) un «Kafkas draugs» (A Friend of Kafka, 1970). To personāži — filozofi, stoiķi, veči, neveiksminieki, īpatņi. Zingers precīzi fiksē vājības, nevarību, vilšanos, taču šis nežēlīgais redzējums allaž tiek mīkstināts ar tikko jaušamu humoru.

1982. g. publicēta Zingera stāstu'izlase (Collected Stories). Memuāri «Tēva sētā» (In My Father’s Court) sākti publicēt 1966. gadā. 1981. g. iznākusi grāmata «Amerikā apmaldījies» (Lost in America).

Izaks Baševiss Zingers

NOBELA LEKCIJA 1978. gada

Rakstniekam un dzejniekam mūsdienās, gluži kā visos laikos, jābūt varda pilnā nozīme dzīvā gara uzturētājam, nevis tikai sociālo vai politisko ideālu sludinātājam. Garlaicības mākti, lasītāji paliek ārpus paradīzes, un nav attaisnojuma pelēkai literatūrai, kas lasītāju neaizrauj, neiepriecina, nepaceļ viņa garu un neliek aizmirsties — nenodrošina visu to, ko allaž sniedz īsta māksla. Tomēr arī tā ir patiesība, ka īstam mūsdienu rakstnie­kam jābūt bažīgi ieinteresētam savas paaudzes problēmās. Viņš nevar neredzet, ka reliģijas ietekme, it īpaši ticība atklāsmei, šodien ir vājāka nekā jebkurā citā laikmetā visā cilvēces vēsturē. Arvien vairāk un vairāk izaug bērnu, kas netic Dievam, netic, ka var nākt sods un atmaksa, netic dveseles nemirstībai un pat ētisko vērtību jēgai. īsts rakstnieks nedrīkst ignorēt faktu, ka ģimene zaudē savu garīgo pamatu. Visi drūmākie Os­valda Spenglera pravietojumi kopš Otrā pasaules kara ir kļuvuši par īste­nību. Nekādi sasniegumi tehnikā nav spējuši remdināt modernā cilvēka vilšanās izjūtu, vientulības slogu, mazvērtības izjūtu, viņa bailes no kara, revolūcijas un terora. Mūsu paaudze zaudējusi ticību ne vien Liktenim, bet arī cilvēkam kā tādam, bieži vien pat savam vistuvākajam.

Daudzi no tiem, kas vairs netic mūsu sabiedrības vadībai, izmisumā vērš godbijīgus skatienus uz rakstnieku — vārda meistaru. Veltīgi, tornēr cerēdami, ka talanta un iejūtas cilvēks, iespējams, izglābs civilizāciju. Varbūt galu galā māksliniekā saglabājusies apslēpta pravieša dzirksts.

Būdams tās tautas dēls, kura saņēmusi visdrausmīgākos belzienus, uz kādiem vien spējīgs cilvēka trakums, daudzreiz esmu samierinājies ar domu, ka mums nekad neatrast īsto izeju. Bet atkal un atkal uzaust ce­rība, kas saka — mums visiem kopā vel nav par vēlu pārlūkot visu un pieņemt kādu noteiktu lēmumu. Es esmu uzaudzis ticībā cilvēka brīvajai gribai. Lai gan dievišķo atklāsmi apšaubu no sākuma līdz galam, tik un tā nespēju pieņemt domu, ka neaptveramā pasaule ir kādas fizikālas vai ķīmiskas sagadīšanās, aklas evolūcijas rezultāts. Kaut arī esmu iemācī­jies saskatīt melus, domāšanas šablonus un elku pielūgšanu cilvēka ap­ziņā, tomēr palieku pie dažām patiesībām, kuras, pēc manām domām, kā­dudien, iespējams, atzīsim itin visi. Nevar būt, ka nav tāda dzīves veida, kas cilvēkam sniegtu visu prieku, visas zināšanas un iespējas, kādas vien paver daba, reizē ļaujot arī kalpot Dievam — Dievam, kas runā uz mums ar saviem darbiem, nevis vārdiem, ar darbiem, kuru vārdu krājumā ietverta visa pasaule.

Man nav kauns atzīties, ka piederu pie tiem, kuri iztēlē redz, ka lite­ratūra spēj atklāt jaunus horizontus un jaunas perspektīvas — gan filo­zofiskas un reliģiskas, gan arī ētiskas un pat sociālas. Senebreju litera­tūras vēsturē starp dzejnieku un pravieti pašos pamatos nekad nav bijis atšķirības. Mūsu senā dzeja nereti kļuva par dzīves kārtības un likumību atspulgu.

Daži mani vistuvākie draugi Ņujorkas kafetērijā blakus «Jewish Daily Forward» sauc mani par pesimistu un dekadentu, taču šie rezignētie vārdi pauž uzticēšanos un atzinību. Dziļu gandarījumu man snieguši tādi pesi­misti un dekadenti kā Bodlērs, Verlēns, Edgars Alans Po un Strindbergs.

Interesēdami«» par cilvēka psihi, es dvēseles mierinājumu guvu tādu mis­tiķu darbos, kāds ir jūsu (zviedru — M. P.) Svēdenborgs un mūsu pašu Nahmans Braclāvers, tāpat ari mans laikabiedrs un draugs — lielais dzej­nieks Arons Ceitlins, kas pirms dažiem gadiem aizgāja viņsaulē, atstā­dams augsti māksliniecisku gara mantojumu, galvenokārt rakstītu jidišā.

Radoša indivīda pesimisms nav vis dekadence, bet neapslāpējama kaisle izpētīt cilvēku. Sniegdams mums garīgu baudījumu, dzejnieks reizē meklē mūžīgās patiesības, pašu esamības kvintesenci. Pa savam viņš cen­šas atminēt laika un mainības mīklu, rast atbildi uz jautājumu, kas ir cie­šanas, un ieraudzīt mīlestību pašā netaisnības un ļaunuma bezdibenī. Sie vārdi varbūt izskanēs dīvaini, bet manī bieži vien plaiksnās doma, ka brīdī, kad visas sociālās teorijas sabruks un kari un revolūcijas iegrūdīs cilvēci pašos tumsības dziļumos, dzejnieks — tas pats, kuru Platons iz­raidīja no savas Republikas, — var celties augšām, lai izglābtu mūs visus.

(Turpmākās rindkopas misters Zingers nolasīja jidiša, turklāt savas

lekcijas sākumā.)

Lielais gods, ko man parādījusi Zviedrijas Akadēmija, vienlaikus ir atzinība jidiša valodai — trimdas valodai, kurai nav savas zemes; valo­dai bez savas valsts robežām; valodai, kuru nebalsta neviena valdība un kurā nav kara ieroču un amunīcijas vārdu, militāro manevru un kara dar­bības taktikas apzīmējumu; valodai, kuru nicinājuši kā ncebreji, tā eman­cipēti ebreji. Patiesība ir tāda, ka to, ko sludina lielās reliģijas, jidiša va­lodā runājošā tauta neskaitāmajos geto ir īstenojusi diendienā. Tie bija Bībeles ļaudis šā vārda visīstākajā nozīmē. Viņiem nebija lielāka prieka kā izzināt un mācīties cilvēciskās attieksmes — pēc Toras, pēc Talmuda, Mūsāras (jādomā, tā pati Māsora — M. P.), Kabalas. Ebreju geto bija ne tikai vajātā mazākuma patversme, bet arī liels dzīves kartības, paš­disciplīnas un humānisma eksperiments. Un tādā nozīmē geto paliekas vēl arvien turpina pastāvēt, negrib atzīt sevi par bezcerīgām, neraugoties uz apkārtējās īstenības brutalitāti.

Tādu cilvēku vidū es uzaugu. Mana tēva māja Kročmalna ielā Var­šavā bija pulcēs vieta, kur izsprieda tiesu, skaitīja lūgšanas, teica no­stāstus, tāpat arī rīkoja kāzas un hasīdu svinīgos mielastus. Vēl bērns būdams, es uzklausīju no sava vecākā brāļa un audzinātāja I. Zingera (kurš vēlāk sarakstīja «Brāļus Aškenazi») visus iebildumus, kādus racionālisti — no Spinozas līdz Markam Nordausam — izvirzīja pret reliģiju. Un no tēva un mātes, saņēmu visas atbildes, kādas ticība Dievam sniedz tiem, kuri šaubās un meklē patiesību. Mūsu mājā un citās manās māj­vietās mūžīgās patiesības jautājumi allaž bijuši daudz aktuālāki nekā jaunākās ziņas jidiša laikrakstā. Kaut arī esmu pilnīgi brīvs no ilūzijām un dziļi skeptiski noskaņots, es domāju, ka citas tautas no šiem ebrejiem daudz ko varētu mācīties — viņu domāšanas veidu, bērnu audzinašanas paņēmienus, spēju būt laimīgiem tur, kur pārējie cilvēki neredz vairs neko citu kā vien postu un pazemojumus.

Jidišs un tie, kas šajā valoda runā, man ir viens un tas pats. Jidiša izteiksmē, runa tu jūti svētsvinīgu prieku, dzīves kaisli, ilgas pēc mesijas, pacietību un dziļu pietāti pret cilvēka savdabību. Un viegla humora no­skaņa iemīt jidišā, pateicība par katru nodzīvotu dienu, par ikvienu sīku panākumu, par katru mīlestības izpausmi. Jidiša mentalitātē nav augst­prātības. Tā atzīst, ka uzvara nav pati par sevi saprotama dāvana. Tā nepieprasa un nepavēl, bet mudināt mudina kaut kā izkulties, tā pasprau­cas garām, paslepen ielavās starp iznīcības varām, apzinādamās, ka Dieva pasaulsradīšanas ideja vēl aizvien ir pašā savas piepildīšanās iesā­kumā.

Nav mazums tādu, kas jidišu sauc par mirušu valodu, bet, raugi, senebreju valodu ivritu tā dēvēja divus tūkstošus gadu. Mūsdienās sen­

ebreju valoda patiesi brīnumainā, pārsteidzošā kārtā ir atdzīvojusies. Aramiešu valoda tik tiešām bija mirusi gadsimtiem ilgi, bet, re, tā lika iemirdzeties Zoharai (spīdēšana, greznums, krāšņums — Kabalas otrā sastavdaļa — M. P.) — lieliskam, diženam misticisma sniegumam. Jidiša literatūras klasika — nenoliedzams fakts — ir arī moderna ivrita litera­tūras klasika. Jidišs vēl nav teicis savu pēdējo vārdu. Tajā glabājas dār­gumi, kas vēl nav atklāti pasaules acīm. Tā ir svēto un mocekļu valoda, jidišā runā sapņotāji un kabalisti, šī valoda ir izteiksmē bagāta, tās at­miņā fiksēts kaut kas tāds, ko cilvēce nekad nedrīkstētu aizmirst. Tēlaini izsakoties, jidišs ir mūsu visu gudrā un pazemīgā valoda, baiļu piemeklē­tas un cerība drebošās cilvēces sakāmie vārdi.

©The Nobel Foundation, 1978.

Pastāv tūkstoš un viens iemesls, kāpēc es sāku rakstīt bērniem, taču, lai taupītu laiku, minēšu tikai desmit no šiem apsvērumiem.

Pirmais. Bērni lasa grāmatas, nevis to apskatus. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ko saka kritika.

Otrais. Bērni nelasa tālab, lai atrastu grāmatās paši sevi.

Trešais. Viņi nelasa tālab, lai atbrīvotos no atbildības, sažmiegtu dū­res uz sacelšanos vai arī domās aizietu no īstenības.

Ceturtais. Psiholoģija bērniem bijusi nebijusi.

Piektais. Bērni jūt riebumu pret socioloģiju.

Sestais. Viņi necenšas izprast Kafku vai arī «Finegana vāķēšanu».

Septītais. Viņi aizvien vēl tic Dievam, ģimenei, eņģeļiem, velniem, burvjiem, gariem un rūķīšiem, loģikai, skaidrībai, interpunkcijai un tamlī­dzīgām novecojušām būšanām.

Astotais. Bērniem patīk aizraujoši stāsti, nevis komentāri, skaidrojoši ceļveži un zemsvītras piezīmes.

Devītais. Ja grāmata garlaicīga, viņi atklāti žāvājas, nekautrējoties un nebaidoties no autoritātēm.

Desmitais. Bērni necer, ka viņu iemīļotais rakstnieks spēs izglābt cil­vēci. Vēl tik jauni būdami, viņi zina, ka tas nav iespējams. Vienīgi pieau­gušie lolo šādas bērnišķīgas ilūzijas.

(5o ziņojumu, ko I. B. Zingers sākumā bija sagatavojis Nacionālās Grāmatu balvas (ASV) saņemšanas reizei 1970. gadā par grāmatu bēr­niem «Prieku diena: stāsti par zēnu, kurš uzauga Varšavā», viņš nolasija Nobela prēmijas banketā Stokholmas Pilsētas hallē 1978. gada 10. de­cembri.)

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs

Maris Rungulis

Kāpēc bērnam vajadzīga pasaka?

Vispirms vēlos paskaidrot, kāpēc veidoju bērnu sacerēto pasaku krājumu:

*  lai pievērstu sabiedrības uzmanību bērnu literārajai jaunradei;

*  lai stimulētu pašus bērnus un radītu viņos pārliecību, ka sacerēšana ir ļoti vaja­dzīgs un nopietns darbs;

*  lai akcentētu bērnu uztveres īpatnības un to atbilstību pasakām;

*  lai ieskicētu dažus bērnu literārās jaunrades vērtēšanas principus.

* * *

Kāpēc nepieciešams pievērst sabiedrības uzmanību tieši bērnu literārajai jaunradei?

Tāpēc, ka sacerēšana ir katram bērnam vispieejamākais, tātad visdemokrātiskākais no jaunrades veidiem. Tā neprasa nekādus īpašus palīglīdzekļus un nosacījumus. Vaja­dzīga vien vēlēšanās to darīt un sākuma impulss. Bet šo impulsu var dot jebkura dzīves situācija, arī reiz dzirdēta pasaka, izlasīta grāmata, noskatīta filma. Turklāt literārā jaunrade ļoti organiski iekļaujas bērna pasaules izzināšanas procesā — zināmais bez lielām pūlēm ir fiksējams, izceļams un apspēlējams, bet nezināmais viegli piepildāms ar priekšstatiem: tā tas varētu būt…

Pats perspektīvākais no bērnu literārās jaunrades žanriem, manuprāt, ir pasaka. Kā liecina mana ilggadējā saskare ar skolēnu sacerēto — vien pasakās bērni spēj palikt līdz galam «paši» — t. i., īsti un godīgi, bez pārmēru lielas uzspēles un izdabāšanas pieaugušajiem. Par bērnu iztēles rosināšanu, sacerot pasakas, saistošu pētījumu veicis Džanni Rodāri (fragmenti no viņa grāmatas «Fantāzijas gramatika» latviski atrodami krājuma «Padoms» 2. laidienā — R.: Liesma, 1988, 222.—245. lpp.). Dž. Rodāri raksta:

«Rodas iespaids, ka pasakas struktūrā bērns redz savas iztēles struktūru un ka viņš tajā pašā laikā sevī attīsta, rada vienu no svarīgākajiem īstenības izzināšanas līdzekļiem.»1

Pasaku un bērnu iztēles struktūru sakritība nav vienīgais faktors, kas bērniem atvieglo pasaku sacerēšanu. Viņi taču jau no agras bērnības pilnīgi neapzināti ir ap­guvuši «spēles noteikumus»: kā pasakas stāstāmas, kā noturama klausītāju uzmanība. Tāpat tradicionālie, daudzu tautu folklorā sastopamie sižeti neliek katru reizi «izgudrot velosipēdu» no jauna. Celtne ir jau gatava — vien jāliek iekšā savi logi un durvis un jāaicina kopā savējie, kuri to vien gaida, lai sāktu runāt un darboties pēc autora ģīmja un līdzības.

Tātad, sacerot pasakas, bērni faktiski gandrīz nemaz nejūt formas pretestību — tur arī dabiskuma noslēpums. (To nevar teikt par bērnu pašsacerētajiem dzejoļiem, jo, tos sacerot — cenšoties veidot formu —, lielākoties tiek «izravētas» pašu autoru pirmreizē­jās izjūtas un domas.)

«Kāpēc viņam (bērnam — M. R.) vajadzīga pasaka? Lai veidotu sava intelekta struktūru, nodibinātu dažāda veida sakarus: «es un citi», «es un lietas», «lietas — īstas un izdomātas». Pasaka viņam vajadzīga tāpēc, lai izveidotu savus priekšstatus par telpu («tuvu—tālu») un par laiku («sen—tagad», «sākumā—vēlāk», «vakar—šodien— rīt») ,»2

Turklāt svarīga man šķiet vēl šāda nianse:

«..tās (pasakas — M. R.) vajadzīgas katram cilvēkam, ne tikai fantazētājam. Va­jadzīgas tieši tādēļ, ka sākumā it kā nejūti nekādu vajadzību. Tāpat kā pēc teātra, mū­zikas, sporta.. ,»5

Nu mēs jau esam paplašinājuši tematu: pārgājuši no pasakām kā psiholoģiski at­bilstošākā žanra bērnu jaunradē uz jaunradi vispār — kā cilvēka darbības sfēru, kas ļoti nepieciešama, lai ikvienu bagātinātu un palīdzētu attīstīties viņa iztēlei.

Sī iztēles bagātināšana, protams, ir jāsāk agrā bērnībā, jo «.. radošā darbība ir tieši atkarīga no cilvēka iekšējās pieredzes bagātības un dažādības, tāpēc ka šī pie­redze ir materiāls, no kura veidojas izdomu celtnes. Jo bagātāka cilvēka pieredze, jo vairāk tai materiāla, ko izmantot iztēlei. Lūk, tāpēc bērna iztēle ir nabadzīgāka par pie­augušā cilvēka iztēli.»4

Sis ir joti svarīgs secinājums, jo pastav taču mīts, ka bērniem iztele ir daudz spilgtāka nekā pieaugušajiem, tātad to attīstīt nav nekādas vajadzības un nav arī nepieciešamības pēc jaunrades. īstenībā par bērnu spilgtās iztēles izpausmi tiek uzskatīti tie kuriozie pārspīlējumi un pārsteidzošie secinājumi par mums labi zināmām parādībām un lietām, kuri radušies tādēļ, ka bērns pasauli nepazīst.

«Mēs pārspīlējam tāpēc, ka gribam redzēt lietas tādas, kādas atbilstu mūsu iekšējām vajadzībām un iekšējam stāvoklim.»5

Līdz šim vairāk runāju par ābola vienu pusi — bērna apzinātu mudināšanu uz jaun­radi, kas bagātinātu viņa iztēli un dotu tālākajai dzīvei lielāku pieredzi, taču visu laiku

jāpatur prātā arī 51 paša ābola otra puse — bērnam, cenšoties pielāgoties svešajai, nesaprotamajai pasaulei, jaunrade ir organiski nepieciešama. Jaunrade — kā vairogs. Jaunrade — Icl neapzināta īstenības zonde. Jaunrade — kā buferzona. «Jaunrades pa­mata vienmēr ir nepielāgotiba, no kuras rodas vajadzības, tieksmes un vēlēšanas. Bez vajadzības un vēlēšanās neko nevar radīt. Tās ir tikai stimuls un virzošās atsperes.»6

Tātad mums, pieaugušajiem, nevajadzētu ļaut atslabt šim atsperēm.

Bet tagad par pasaku krājuma tapšanu un materiāla atlases principiem.

1981. gadā laikraksts «Pionieris» izsludināja konkursu 3. un 4. klašu audzēkņiem. Viens no uzdevumiem bija sacerēt pasaku. Airi vien redakcija saņēma vairākus desmitus darbu, pee kuru pamatīgas atlases 1. septembrī laikraksta parādījās jauna tematiska lappuse — «Es stāstu pasaku».

Pēc pirmās publicētās lappuses pār redakciju nobira īsts «pasaku lietus». Tādējādi, regulāri veidojot šis lappuses, kādu trīs gadu laikā sakrājās ap pustūkstoti skolēnu sacerējumu. Vajadzēja radīt šo darbu atlases principus. Ko publicēt — veikli pārstāstītas folkloras pasakas? Vai varbūt dot priekšroku mazliet pārveidotām oriģinālpasakām?

Kā jau minēju, bērni pasaku «spēles noteikumus» apgūst agrā bērnībā. Tas pārlie­cinoši apstiprinājās, kad pārcilāju šos aprakstīto lapu kalnus. Parasti viss it kā bija — gan tēli, gan darbība, gan visādi samezglojumi —, bet kopumā «bērna pasaule» toiner neradās. Citreiz nepilna lapiņa teksta uzbūra spilgtu paša autora portretu.

Galu galā secināju, ka bērnu jaunradi nedrīkst identificēt ar literāriem darbiem un izvirzīt prasību pēc mākslinieciskam kvalitātēm. Tas nozīme (uzdevums) ir atgrieze­niskajā saitē — tā visupirms nepieciešama pašai bērnu videi. Tāpēc pasaku atlasē at­teicos no kanoniskās mākslinieciskuma mērauklas, kas prasītu loģisku darbības attīstību, pamatīgi izstrādātus tēlus utt., bet par galveno izvirzīju — lai katrā pasakā, kaut ar tradicionālu fabulu un iepriekš pazīstamiem tēliem, būtu jūtama paša bērna personība un uztvere, būtu radīts savs dzīves modelis. Pieļaujot, ka tajā varētu notikt iespē­jamais un arī neiespējamais — kā jau bērna ikdienas dzīvē, kur reālistiskajam ar fan­tastisko nav striktu robežu, kur lietu un dažādu attiecību mērogi ir stipri pārveidoti.

Bērna uztveres īpatnības ir krājuma kārtojuma pamatā. Bērns pasauli sāk apgūt, iepazīstot un rūpīgi izpētot sev tuvākās reālijas, atdzīvinot tās fantāzijā un redzot tieši tādas, kādas viņam tās gribas redzēt.

Pamazām pasaules iepazīšanas loki paplašinās, bērns mēģina visu dziļāk aptvert, analizēt un vispārināt, palēnām attīstot spējas abstrahēties no konkrētā. Krājumā esmu centies parādīt šos lokus — kā bērns no konkrētu reāliju apfantazēšanas nonāk pie mēģinājumiem saprast jau daudz ko vairāk. Un, lai cik tas pirmajā mirkli būtu pār­steidzoši, šie mēģinājumi saprast «jau daudz ko vairāk», cenšanās ieskatīties pat sa­biedriskajos procesos ir mazāk atkarīgi no bērna vecuma, vairāk — no viņa domāšanas un jaunrades darba pieredzes.

Krājumā no apmēram 600 pasakām atlasītas tās, kuras lielās līnijās ieskicē mūsu bērnu pasaules uztveri un vidi, kurā viņi gribētu dzīvot. Varētu gan iebilst, ka krājuma pasaku vienpadsmitgadlgajiem autoriem nu jau ir pilni divdesmit un jaunais laiks var­būt ir pārveidojis tagadējās paaudzes pasaules uztveri, tāpēc droši vien nav jēgas iedzi­ļināties astoņdesmito gadu bērnu psiholoģijā un jaunradē.

Nenoliedzami — tematiskā ziņā pasakas sasaucas ar to tapšanas laiku, bet politiskas pārmaiņas sabiedrībā nespēj uzreiz krasi mainīt (un paldies dievam, ka tā!) bērnu uztveri un pasaules adaptācijas pakāpenību. Tāpēc pat pirms desmit gadiem rakstītās pasakas savu vērtību un impulsa nozīmi nav zaudējušas.7

Vēl dažos vārdos par skolēnu darbu rediģēšanu. Cik pasakām mana daļa klāt, cik palicis no viņiem pašiem?

Rediģējot centos labot vien klajas stila un gramatikas kļūdas. Sur tur atļāvos arī dažus īsinājumus, lai nesarežģītos secīga domas attīstība un samazinātos liekvārdība, bet viss pārējais — kā oriģinālos.

Turklāt bez minimālajiem rediģējumiem nemaz nevarēja iztikt, jo jaunākā skolas vecuma bērniem vislielākās grūtības rada tieši izdomātā pierakstīšana. Varbūt vajadzētu bērnu sacerēto fiksēt magnetofona lentē. Iespējams, ka tad fantāzijas lidojums tiktu mazāk bremzēts un piezemēts.

Bet, lai kāda arī būtu darba metode, lai kādā formā tiktu dots impulss, pats gal­venais ir apzināties jaunrades milzīgo lomu bērna dzīvē. Ceru, ka esmu par io pār­liecinājis vai vismaz ieintriģējis, ja vien negaidīsiet, lai bērni būtu pilnīgi brīvi no shē­mām un priekšstatiem, kas pārpilda mūsu dzīvi.

1 Ðîä ïðè Ä/Ê. Ãðàìì ïòè êà ôàíòàçèè. Ì., 1978. Ñ. 119.

2 Turpat, 118. Ipp.

3 Turpat. 177. Ipp.

4 Âûãîòñêèé Jl. Âîîáðàæåíèå è òâîð÷åñòâî â äåòñêîì âîçðàñòå. Ì., 1907. Ñ. 10. r Turpat, 25. Ipp.

fi Turpat. 20. Ipp.

skripts, kas bija sakārtots Izdošanai jau 198G. gada pavasarī, būtu ātrāk atradis savu izdevēju.

7 Nu, protams, ka ši atruna un arī iespēja pārliecināties par tās patiesumu atkristu, ja manu-

Violeta un Kūdītājs

Debesu jumā dzīvoja septiņas māsas. Nu īstas skaistules! Viņas sau­cās: Zila, Zaļa, Sarkana, Oranža, Dzeltena, Gaiši zila, Violeta. Ar šīm septiņām māsām draudzējās Lietus Lāsītis. Viss bija labi, bet reiz…

…reiz Violeta pastaigājās pa mākoņu kalniem un ieraudzīja mazu, neglītu vīreli. Viņu sauca Kūdītājs, jo viņš pastāvīgi kūdīja ļaudis, lai tie savā starpā ķildotos. Arī šoreiz, kā Kūdītājs ieraudzīja Violetu, tā sa­domāja ļaunu darbu. Viņš pasauca to pie sevis un jautāja:

—   Vai tu esi tā, kurai ir sešas skaistas māsas?

•— Jā, — samulsusi atbildēja Violeta, nesaprazdama, ko no viņas šis vīrelis grib.

Kūdītājs čukstēja Violetai ausī:

—    Kāpēc tev tikai viena kleita, kleita, kleita, kleita? . . . Tev vajag septiņas. Tev vajag pazudināt savas māsas, māsas, māsas, māsas! .. . Tev jāiegūst viņu kleitas, kleitas, kleitas, kleitas!… Tev vajag Lietus Lāsīti padarīt par savu kalpu, kalpu, kalpu, kalpu! . . .

Violetai tas skanēja ausīs nevis kā musinājums, bet gan kā jauki vārdi, kas atbalsojas. Violeta jau iedomājās to laimi, kad katru dienu viņai būs savas krāsas kleita. Nē, labāk Violeta visas kopā uzvilks! Un katru dienu Lietus Lāsītis pienesīs viņai spoguli, un viņa tajā spoguļosies ilgi ilgi.

—   Ja, bet ka lai es to visu izdaru? — jautaja Violeta.

—    Āāāāā, — viltīgi teica Kūdītājs un pamirkšķināja aci, — es tev iemācīšu buramos vārdus. Klausies: vari visu, ko tu dari! Buries, vien­alga, kur turies!

Tad vēl Kūdītājs ar kāju trīs reizes piesita zemei un savicināja rokas.

■— Nu, vai saprati? — pajautāja Kūdītājs. Atbildes vietā Violeta pa­māja ar galvu un steidzās mājup.

Mājās viņa ar Kūdītāja vārdiem pārvērta māsas par viegliem māko­nīšiem un pievāca to drēbes. Lietus Lāsīti ļaundare no skaista jaunekļa pārbāra par niecīgu ūdens pilieniņu un nosūtīja uz zemi. Tagad tautā šo noburto jaunekli sauc par rasas lāsīti. Reizēm Violeta pavēl tam parādī­ties, lai viņa, māsu kleitas uzvilkusi, varētu paspoguļoties.

Tāpēc nereti mēs debesu jumā redzam krāsainu jostu. Tad ziniet — tā ir Violeta, māsu kleitas uzvilkusi.

Tiem, kuri dzirdēja šo pasaku, es novēlu nekad neklausīties Kūdītāja vārdos, jo var notikt liela nelaime.

Rasa Jansone Bauskas rajonā, 11 gadi

Goda raksts

Kādam vecītim un vecenītei bija jauns, stalts dēls. Viņš bija godīgs. Dēlam patika novērot dabu.

Reiz dēls apmaldījās mežā. Pienāca nakts. Dēls gāja un sadzirdēja palīgā kliedzienu. Viņš sāka iet uz kliedziena pusi. Atnāca pie laupītā­jiem. Tie bija nolaupījuši karaļmeitu Līzīti.

Dēls Līzīti izglāba un atveda pie karaļa. Tas no priekiem nezināja, ko darīt, un par varonību drosminieks dabūja zelta medaļu un goda rakstu.

J. Lauss Suntažos, 11 gadi

Reiz kāds zēns nopirka konfektes. Ātri tās izēdis, zēns tūtu izmeta.

Nu tā gulēja krūmos nevienam nevajadzīga.

Lija lietus, tūta galīgi samirka. Un tādā izskatā tūtu atrada rūķītis.

Apskatīja, aptaustīja un aiznesa uz savu alu. Tur bija ļoti daudz rūķīšu,

kas gatavoja cepures. Paraugam bija nolikta viena liela un skaista.

Tūta ar samulsušām acīm lūkojās tajā. Cepure iedomīgi uzsauca:

—    Ko tu lūri! Tev vēl tālu līdz manam skaistumam!

Bet, beiguši darbu, rūķi arī tūtu aplīmēja, apkrāsoja, un tā kļuva ļoti skaista rūķu cepure. To pielaikoja un nēsāja galvenais rūķis. Taču cepure nebija iedomīga.

Manai vecmāmiņai bija brilles, bet ne parastas. Tās bija burvju acenes.

Kurš uzlika brilles, tam rādījās gan rozā, gan zili, gan zaļi un sar­kani sapņi. Bet tādi tie rādījās tikai labsirdīgiem, izpalīdzīgiem un dros­mīgiem cilvēkiem, bet ļauniem šie sapņi rādījās melni.

Vecmāmiņa savas brilles ļoti sargāja un neļāva tās nevienam aiztikt. Arī man ne.

Taču kādu pēcpusdienu mani pieveica ziņkāre. Līdzko vecmāmiņa bija prom, es slepus pielavījos pie skapīša un izņēmu brilles. Ar nepacietību uzliku tās sev uz acīm. Man pavērās burvīga, raiba sapņu pasaule. Es ilgi nevarēju nolikt brilles vietā, bet tad izdzirdu vecmāmiņas soļus. Atri steidzos pie skapīša, lai noliktu brilles vietā, bet tās izslīdēja man no ro­kām un atsitās pret zemi…

Iesteidzās vecmāmiņa un ar niknu skatu paskatījās uz mani. Es sāku skaļi raudāt, un arī vecmāmiņai bira asaras. Mums abām bija žēl saplī­sušo briļļu. Kaut gan trūka tikai viena stikliņa, visa burvība bija zudusi.

Tā ari neviens cilvēks pasaulē vairs nekad nespēs palūkoties caur šīm brillēm.

Ilma Kalnaraja Rīga, 11 gadi

Burvju acenes

Dace Butkus Bēnē, li gadi

TOP ZVIEDRU AUTORA BILŽU GRĀMATA

Zviedru rakstnieks un mākslinieks ULFS LEFGRENS (dz. 193t. g.) bērnu literatūrā ienāk no akadēmiskās pasaules. Viņš nokārto filoloģijas kandidāta eksāmenu un iegūst Reklāmmākslas institūta diplomu, strādājot iemanto augstu profesionalitāti. Viņa fantā­ziju īpaši rosina pasaku izpēte, bet studijas institūtā dod praktisku ieskatu, kā krāsas un kompozīcijas iespaido lasītāju. U. Lefgrēna daiļradē nav iespējams novilkt robežu starp rakstnieku un ilustratoru. Zviedrisks mīļums, spraigs sižets un smalks humors. Autors neatsakās ari no labi pazīstamiem cirkus trikiem: komiskiem tērpiem un lustīgām cepurēm. Viņa humors sakņojas bērniem vien zināmā īstenības izērmošanā. Viņa stili­zācijas nav biedinošas, visbiežāk — maigas un poētiskas. Gadu gaitā tās kļūst aizvien kolorītākas un vieglāk «lasāmas», to krāsu skala skaidrāka. Droši vien tur arī slēpjas Ulfa Lefgrēna panākumu atslēga ■— viņš gūst spožus panākumus starptautiskās bērnu grāmatu biennālēs un saņem daudzas stipendijas Zviedrijā.

Bilžu grāmatas «Zaglis» (pirmpublicējums 1981. g.) sižetisko pamatu veido diezgan vienkāršs stāsts par to, kā viduslaiku pilsētiņā kādā miegainā rītā notiek zādzība.

Galvenais varonis Tūmass, Mortena Beķera dēls, prāto: «Es gribētu zināt, kāds īsti izskatās zaglis. Vai viņam ir garš, līks deguns un asi zobi?» Vispēdīgi zaglis — mazais mīlīgais Tūbiass — tiek notverts un iesēdināts cietumā. Tūmass vaicā savam tēvam: «Vai no sēdēšanas cietumā cilvēks kļūst labāks?» Tēvs viņam atbild: «Nē, tam gan es neticu.» Tad Mortens Beķeris pierunā pilsētas galvu atbrīvot mazo Tābiasu, kas vēlāk palīdz Tūmasam pārdot plāceņus. Abi zēni sadraudzējas, un zaglis atbrīvojas no sava netikuma, jo, «ja iemanto draugu, kuram var iet palīgā pārdot plāceņus un ar kuru atļauts dzīvot kopā, tad zagšanu, protams, var atmest».

Skarot nozieguma un soda tēmu, Ulfs Lefgrēns uzsver, cik svarīgi palīdzēt at­stumtajam. Daudziem var likties, ka tā ir pārāk smaga problēma, lai par to runātu ar bērniem, taču grāmata rosina uzdot jautājumus un sniegt uz tiem godīgas atbildes. Tas nav viegli, bet nav ari neiespējami un var dāvāt lielu labumu gan vieniem, gan otriem.

Ilze Kačevska

Ulfa Lefgrēna grāmata «Zaglis» izdevniecības «Sprīdītis» apgādā nāks klajā 1991. gadā.

4  — 888

Savā ļaunākajā bērnu dzejas krājumā «Zāle visu dienu zaļa» Jānis Baltvilks, lapu pa lapai šķirot Dabas Bilžu Grāmatu, atkal ir uzņemies starpnieka, gida un tulka pie­nākumus. Lasītāju viņš it ka paņem aiz rokas un saudzīgi, neuzbāzīgi, pats palikdams aiz kadra, iesaista Lielajā Dabas Mistērija. Ik dzejolis mazs stopkadriņs kijrd iz­gaismojas ikdienā neieraudzīta vai nesaskatīta dabas paradiba norise, tiek atklats kadas dzīvas būtnes eksistences noslēpums. Bet ne tikai J. Baltvilks organiski un t bērnos iesakņo arī kosmisko pasaulsizjutu — caur sīku, šķietami nenozīmīgu notikumu vai parādību’atspoguļojumu ļauj atskārst lielās kopsakarības un likumības: dzejoli «Visiamiākie brāļi>> ar ietilpīgu teļu saulīti, kura irbes bērnu uzruna tam saprotama vaļoc la — dzejnieks uzbur harmonisku un mīlestības piestravolu dabas gleznu. Ari dzejoli «Tepat kaut kur», sasaistot vienā mezglā zemeslodi, akas grodu un mazo vabolīti J. Baltvilks apliecina, ka uz šīs pasaules viss atrodas savstarpēja saistība un ir vienlīdz

'10ZI Da^bas tēls J. Baltvilka dzejā ir reljefs, jutekliski tverams, krasams un dz'ivs; šķiet, mazā lasītāja rokās tiek ielikts palielināmais — burvju — stikliņs kas.pasauli Jauj ieraudzīt skaidri un nedistancēti. Jāpiebilst: dzejnieka uzmanības loka ieti pst n°ļe ‘kt (varētu ari sacīt — ierobežots) dabas areals: mezi un noras, pļavas un upju līci, bet gandrīz nekad ne jūra un kalni, eksotiskas zemes un ūdeņi Viņa bernudzeja nekad neienāk pilsēta. Šķiet, dzejnieks ar bērnu tiecas runāt par to, ko patiesi mīl un patiesi pazīst; pilsēta viņa zemnieciski lēnīgajai būtībai acīmredzot vel ir svesa

Daba J Baltvilka dzejoļos ir ne tikai visa sakums un dzīvības telpa, ta ir ari at skaites punkts un ētiska kategorija. Ētiskā imperatīva likme J. Baltvilka dzeja ir augsta,

tUVa ja0 uk diviSt iirmieL krājuma dzejoļi «Apoga alfabēts» un «Nedēļa» pkurosizman toti latviešu bērnu dzejā jau sen aprobēti sižeti un paņemiem (par to liecina jau virs raksti), pierāda autora prasmi, izmantojot savu pieredzi un zinasanas atrast sim temam interesantus iztēli rosinošus un netradicionālus risinājumus. Sājos dzejoļosJ. Baltvilks vienlaicīei sasniedz divus mērķus: liek bērnam ieklausīties daudzveidigaja skaņu pa­saulē, sasaistīt tās ar noteiktām burtu zīmēm («Apoga alfabēts») vai nedeļas dienam f«Nedēļa») un ievada dzīvās dabas mācības apritē.

' Pats dzejnieks ir kā dabas priesteris, kura godbijīga attieksme pret dabu ari lasī­tājos rosina dziļu pietāti pret ikvienu citādibu — dzīvu vai nedzīvu butm, tas neatkarto iamīhu Dzejnieka pozīcija — izteikti vīrišķīga, taču tā nerealizejas ka speķa vai viszi nības demonstrējums bet, gluži pretēji, ka saudzēt, aizsargat un aizstavet spēja, as arī uzlūkojama par nozīmīgāko (bet sadzīviskajā ikdienībā diemžēl nomveletako v.r.sķa «nēUa i7dausmi un apliecinājumu. J: Baltvilka dzejas varonis sava pozīcija ir stabils un līdzsvarots taču viņš nevairās arī maiguma,, aicina uz džentlmeniskumu (vel viena mtu sabiedrlbā izzūdoša vīrišķības pazīme). Piemēram dzejolis «Pūpoli paceļ cepures»: Re, jau pūpoli cepures paceļ •— _ paceļ un nomet sniega.

Kailām galvām bites tie sagaidīs —

Varbūt tieši h'elā p^etāte^re™ dabu nosaka, ka cilvēks (arī bērns) gandrīz nekad nekļūst par J Baltvilka dzejas personāžu, cilvēka klātbūtne — nemānāmā un netrauce"o5a _ l vien nopūšama, un viņš vienlaikus piederošs un nepiedeross saglaba

(n °) rr Sil^I birnu dzeja ir izteikti vīrišķīga ari tās didaktiskajā (bez ntojjļoj-s nokrāsas) aspektā Vina dzejas varonis lasītajiem — īpaši puikam rada drosl oa sajutuvini var būt pilnīgi atklati savās šaubās un neziņa, var prasīt padomu‘ un pīgi ar autoru meklēt atbildes uz bērnības vecumam tik raksturīgajiem «kapec». Tacu dzejolī «Nāk nakts» dzejnieks mazo lasītāju arī brīdina:

Kā jāņtārpiņi tumsā spīd?

Kā pūce kliedz, kad zvaigzne_ krīt?

Kā mēness, klusi kunkstot, slīd?

Tu domā, puisīt, ka es varu to visu īsti

izstāstīt?

Tas jāizjūt ir tev pašam.

Neej gulēt vel, puisīti manu; paliksim augšā šo nakti!

Man vairākkārt ir gadījies būt kopā ar J. Baltvilku bērnu auditorijā, kad viņš lasīja krājumā «Zāle visu dienu zaļa» iekļautos dzejoļus, Un mani vienmēr ir valdzinājusi tā veselīgā savstarpējās uzticības un sapratnes (tēva un dēla?) atmosfēra, kura tik bieži izpaliek mūsu ikdienas rupju saplosītajās un saārdītajās ģimenēs. Vislielāko interesi un atsaucību bērnos izraisīja tieši — nosacīti sakot — darbarīku cikla dzejoļi, kuri puiku acīs uzšķīla ne vienu vien patiesas sajūsmas un darbotiesgribas dzirksti. Un ne jau tikai to skaniskās partitūras dēļ. Sie dzejoļi, kuros iekodēts ik aprakstītā darbarīka rak­sturs, informācija par tā praktisko pielietojamlbu, darba procesa ritms un gaisotne, no­stiprina atziņu par darbu kā prieka un iekšējas saskaņas avotu. Taču lai paturam prātā, ka bērna reakcija bieži vien ir neadekvāta dzejas mākslinieciski kvalitatīvajiem para­metriem. Un dzejnieki ar zemāku atbildības slieksni vai mazāku dievišķo dzirksti to ne­reti izmanto: nespēdami ievibrēt bērnu dvēseles dziļākās dzīles, viņi cenšas tos sasmī­dināt — ar ķiķināšanu, pietupšanos vai augstsirdīgu «nolaišanos» līdz bērnu līmenim.

J. Baltvilks šo ceļu neiet. Viņa attieksme pret bērnu allaž ir un paliek godīga un cieņas pilna. Turklāt viņš arī bērnu rosina uz sevis apzināšanos, stāju un pašcieņu («Āmurītis un āmurīte», «Pinkainis un Pekaine»),

J. Baltvilka dzejoļi pārsvarā ir informatīvi noslogoti. Tas sakāms ne tikai par jau pieminēto darbarīku ciklu vai darbiem, kuri bērnus ievada dabas izziņas un priekšstatu paplašinājuma apritē. Dzejoļos «Latviešu uzvārdi» un «Purva mērniece» ar uzvārdu daudzveidību un atpazīstamību un vietvārdu tēlainību dzejnieks paver vēl kādu vēstu­riskās atmiņas slāni arī bērnu apziņā.

Veiksmīgi autors papildinājis oriģinālmīklu klāstu. Tās ir ne tikai prātu un iztēli rosinošas, bet arī informatīvi bagātas (izņemot dažas — piemēram, tās, kuru atminējums nr «dundurs» un «pāri pilsētai lido dzērves»).

J. Baltvilks mazajam lasītājam nepiedāvā sterili skaistu un harmoniski sakār­totu pasaulsainu, bet cenšas dzīvi atveidot visā tās daudzveidībā. Dzejolī «Taciņa caur viršiem» — gan mazliet pavirši un it kā garāmejot (bet varbūt gluži vienkārši da­biski?) — pavīd nāves motīvs. Ekoloģiskā mācība iekodēta dzejoļos «Ko dūmeņi debe­sīs dara» un «Noguris vējš». Autors ne vien netieši parāda cilvēka (civilizācijas) pos­tošo ietekmi uz dabu, bet arī ar, poētiskiem līdzekļiem vedina mazo lasītāju uz attieks m i un rīcību.

Taču savā bērnu dzejā J. Baltvilks spēj but ne vien gudrs un nopietns, bet arī rotaļīgi delverīgs un jocīgs. Spējš, brāzmains prieks izšļācas dzejolī «Kad kurmis dzied»: Brien briedis pāri jūrai, peld pļavā siļķu bars, dzied bērza zarā kurmis tik spožs kā saules stars.

Dzied bērza zarā kurmis tik līksmi, cik vien var.

Es arī dziedu līdzi: klāt atkal pavasars!

Sis dzejolis, pilns gaviļu un prieka par pavasara atgriešanos, pauž jutoņu, kad pasaule pēkšņi it kā apgriezusies kājām gaisā, prieks līst pāri malām un valda dvēseles stāvok­lis, kad šķiet — viss ir iespējams! Atraisīts, bērna dzīvespriekam rezonejošs ir arī dzejolis «Kovārņi un citi vārņi», kurā dominē vārdu sabalsojumu un atskaņu meklēšanas azarts — tik piederīgs bērnībai. Intonatīvi tuvs šiem dzejoļiem ir arī «Vaboļu abeles», pašmērķīgāks un plakanāks — «Pīlādzis un citi lāči».

J. Baltvilka izteiksme krājumā ir lakoniska un spriega — līdz skopumam. īpaši no­zīmīgs viņa dzejas komponents (pazīme) ir tās skaņuraksts. Dzejoli «Slīteres tītari», «Riekstos»', «Rubenis rudenī», «Žagari» nes it kā papildslodzi — bez tēlainas domašanas ābeces tie lasītājiem māca saklausīt valodas skanisko daudzveidību un niansetību, slīpē izrunas skaidrību un tīrību. Siem tuvi. ir arī skaitāmpanti, kuri, pildot savu galveno, jau nosaukumā iekodēto funkciju, vienlaikus sniedz arī bagātu informāciju un vairumā ga­dījumu (izņemot varbūt vienplākšņaino «Dzenis kala tiku-taku») ir labas dzejas paraugi.

Krājums «Zāle visu dienu zaļa» apliecina arī autora formas meklējumus un treniņus. Kā viens no šiem rezultātiem — kaligrammas «Bezdelīga» un «Mākonis» (otrā — droši vien tehnisko ierobežojumu dēļ — grāmata gan nav realizeta pilnīgi). _

Dzejnieka daiļrades process, tāpat ka viss šaja pasaule, acīmredzot ir pakļauts kā­dām grūti nosakāmām svārstībām: līdzīgi ābelei, kas visus ābolus nenobriedina vienlai­kus — priekšlaicīgi nokrīt arī pa zaļākam, negatavākam vai tārpa saēstam —, arī dzejā gadās pa nenobriedušākam gara auglim. J. Baltvilks nav izņēmums: krājumā «Zāle visu dienu zaļa» lasāmi arī tādi dzejoļi, kuriem pietrūkst poētiskā nerva un iecere nav partapusi mākslinieciski nozīmīgā rezultātā; manuprāt, tādi ir «Pavasaris vel jauns», «Melleņlaika dziesmiņa», «Mūsu mežs», «Stnecernieks», «Pīlādži un citi lāči».

J. Baltvilks,’ šobrīd būdams visražīgākais bērnu dzejas autors, nepakļaujoties kon­junktūras vējpūsmām, laikmeta radītiem caurvējiem un frakciju viesuļiem, savā radošajā darbā pratis palikt mierīgs un nesatricināms. Mērķtiecīgi un pārliecinoši veicot modinā­tāja, atgādinātāja un brīdinātāja misiju, kas ierakstīta ētiskas skaidrības un dvēseles bagātības zīmē, viņš ir sasniedzis radošo pilnbriedu.

VIRVES UN TO VILCĒJI

«Virves vilkšana» — tāds ir angļu valodā izdotā romāna nosaukums, kurā skotu izcelsmes rakstniece Džoena Lingārda kopā ar kādu latviešu ģimeni bēgļu gaitās klīst pa pēckara Eiropu.

Autore dzimusi Skotijas galvaspilsētā Edinburgā, taču bērnību līdz astoņpadsmit gadu vecumam aizvadījusi Belfāstā (Ziemeļīrijā). Intensīvi strādājot, sarakstīti vien­padsmit «romāni pieaugušajiem» («Ziemas viesis», «Brīvības mašīna», «Vainīgais», «Skran­das un turība» u. c.), taču kvantitatīvi prāvākā da\ļa — deviņpadsmit romāni — domāta bērniem un jaunatnei. Romānu ««Kevina un Seidijas» «kvintets» un «Megijas» «kvar­tets»» rakstniece vēlāk pārveidojusi televīzijas uzvedumā.

Džoenai Lingārdai ir trīs pieaugušas meitas un mazdēls. Pašlaik rakstniece kopā ar vīru —• latvieti no Kanādas — dzīvo Edinburgā.

«Virves vilkšana» ir stāsts par četrpadsmitgadīgiem dvīņiem Astru un Hugo Pētersoniem, kas, bēgdami no krievu armijas, kura nepielūdzami tuvojas kara plosītajām Baltijas valstīm, kopā ar ģimeni spiesti atstāt Latviju. Viņu ceļojums ratos, kājām un, visbeidzot, kuģī pāri Dancigas līcim uz Poliju ir baisms murgs, kurā bēgļi kļūst par mērķi lidmašīnām, zemūdenēm, svešinieku un līdzcilvēku zemiskumam un gļēvumam. Iz­misuma dzītais pūlis Gotenhāvenas dzelzceļa stacijā notriec no kājām un savaino Hugo, kas tādējādi tiek atšķirts no ģimenes. Liktenis aiz'ved brāli un māsu dažādos virzienos. Hugo nokļūst lauku mājās netālu no Hamburgas, kur viņu savā ģimenē uzņem vācu pārmijnieks, pārejie Pētersoni pec mēnešiem ilgas klīšanas no vienas bēgļu nometnes uz otru un dzīves pusbadā beidzot apmetas Dienvidvācijā. Māsa ar brāli sāk meklēt viens otru. Hugo sasniedz ziņas, kas vedina uz domām, ka viņa ģimene gājusi bojā uzlidojumā. Astru savukārt māc bailes, ka brālis ir viņpus «dzelzs priekškara», taču viņa negrib zaudēt cerības.

Romānā attēlotie fakti sakņojas Džoenas Lingārdas vīra un viņa ģimenes likteņ­stāstā — viņi, tapat kā tūkstošiem citu latviešu, 1944. gadā atstāja dzimteni un pēckara Eiropā dalījās bēgļu gaitu skopajā maizes riecienā, līdz 1948. gadā radās iespēja pār­celties uz dzīvi Kanādā.

Bēglim būt — tā ir nemitīga neredzamas virves vilkšana. Virves vienā galā •— viss, kas mūs padara par cilvēkiem: pašcieņa, līdzjūtība, ģimenes saites, mīlestība, cerība uz normālu dzīvi nākotnē, otrā — nāve, bads, nežēlīga bezjūtība. Vai ari vientulība, šķir­šanās izmisums, bezpajumtes eksistence. Iznīcības virve, ko vilkt uz gaismas pusi palīdz vienīgi bezizejas pātagota pārcilvēciska enerģija: «tagad vai nekad». Dzīvības virve, kas pasviesta nelaimē nokļuvušajiem, — katra latvieša bērnības atmiņās augošā garā pupa, pa kuru serdienīši atkal tiek iecelti saulītē. Stiga, kas nospriegota pār tumšo, ira­cionālo likteņstraumi, kura dzīvības virvei liek piepeši un bezjedzīgi pārtapt iznīcības virvē, lai pēc kāda laika nezin kāpēc izdarītu pretēju metamorfozi. Sīs aklās svārstības, kas virvi ievibrē te radošā, te postošā frekvencē, kā milzu slota slauka likteņus šurpu turpu pāri drupās kūpošajam kontinentam un padara par nebijušām simtiem tūkstošu dvēseļu… Kā prātu izkūkojis, taču pārdabiskām spējām apveltīts alķīmiķis tās uz mirkli sakausē kopā dzīves, kas cilos apstākļos būtu svešākas par vistālākajām galaktikām. Tikpat nejauši notiek ari pa kādam brīnumam un pirms mirkļa pārrautie cilvēciskās saskarsmes fragmenti atkal saaug vienā dzīvā, pulsējošā asinsvadā.

Tas viss nojaušams Džoenas Lingārdas ārēji paskopajā stāstījumā, kas, šķiet, apzi­nāti adresēts mūsdienu «tīņiem» Rietumos — viņiem nav ne mazākā priekšstata par to, kāda bija Eiropa pēc kara, nemaz jau nerunājot par iepriekš nedzirdētu kontinenta stū­rīti kaut kur pusceļā starp Poliju un Somiju. Tādēļ gluži vietā ir Centrāleiropas karte, kurā labi redzama šī mazā zemīte — vēstures pabērns Latvija —, kā arī parādīts Petersonu ģimenes ceļš no Cēsīm līdz Eslingenei. Neviļus un varbūt gluži nevietā prata rodas mākslīgi konstruēta asociācija ar citiem bultiņām iezīmētiem maršrutiem — dēku meklētājiem un lielajiem pirmatklājējiem veltīto romānu neiztrūkstošo sastavdaļu. Para­lēle liek rūgti pavīpsnāt: cik gan atšķirīga var būt «jaunas pasaules atklāšana» dažā­diem cilvēkiem dažādos vēstures laikmetos, kāds ironijas bezdibenis šķir spāņu konkistadoru un latviešu bēgli!

Savdabīgs prologs pirmajai nodaļai ir īsa uzziņa par Latviju kā par mazu zemi, kuru savā starpā nemitīgi dalījuši un pārdalījuši cittautieši, taču… «prezidenta Gorbačova un «perestroikas» atnākšana ļāvusi atkal atdzimt latviešu nacionālajai un kultūras identitātei — tagad ir lielāka brīvība izteikties un latviešu valoda atkal kļuvusi par oficiālo krievu valodas vietā».

Nepārzinot rakstnieces daiļradi kopumā, nejūtos tiesīgs izdarīt kategoriskus secinā­jumus, taču, sekodams Astras un Hugo likstām, arvien vairak pārliecinājos, ka Džoena Lingārda centusies iejusties četrpadsmitgadīgas meitenes dienasgrāmatai raksturīgā iz­klāsta stilā: govju astes, kas «vēzējas šurpu turpu kā vējstikla tīrītāji; aizbraucot no mājām, pa atvērto logu laukā plivinās balts aizkars, kas it kā māj ardievas; krievu bumbvedējs iznirst no mākoņiem kā melns vanags; gestapovietis ar ledusaukstu skatienu, kas raugās tev cauri…»

Kā tas bieži vien vērojams, pārstāstot notikumus šādu «padsmitnieku» skatījumā, pārdzīvojumam pietrūkst personiskā elementa, šīs «būšanas tajā visā iekšā», kas liek ari lasītāju iztēlei un izjūtām rezonēt vienā ritmā ar realitāti. «Virves vilkšana» ir vē­rojums no malas ■— objektīvs un detaļās precīzs, taču neizraisa līdzpārdzīvojumu. Ja šāda iespaida radīšana ir apzināts rakstnieces nodoms, tad viņa to izdarījusi ar patiesi apskaužamu meistarību.

Augstāk par visu Džoena Lingārda vērtē cilvēka spēju saglabāt savu iekšējo brīvību pat visrūgtākajā pazemojumā, piemēram, epizodē, kad vācieši bēgļiem no Baltijas liek izģerbties un kā lopu baru dzen viņus uz atutošanu:

««Mums jāsaglabā iespējami vairāk pašcieņas. Astra,» teica māte. «Turi galvu augšā. Neļaujies pazemoties. Atceries, ka patiesībā tam nav nekādas nozīmes: tas tevi neskar, neskar tavu īsto būtību — to, kas ir dziļi tevī.»»

Mums, latviešiem mūsdienu Latvijā, šāda nostājā nevar neimponēt. Jo virves vilkšana taču turpinās, bet savā pusē mēs jūtam ari Džoenas Lingārdas un visu viņas jauno lasītāju rokas.

Ruķu gramata

Šodien rūķi ir gandrīz pilnībā pagaisuši no mūsu apzi­ņas, turpretim agrākos laikos tie ieņēma cienījamu vietu sabiedrības dzīvē — īpaši Eiropā, Krievijā un Sibīrijā; var pat teikt, ka viņi iejaucās visos ar cilvēku saistītos noti­kumos un ietekmēja laužu likteņus. Diemžēl zinātnieki maz interesējušies par šo miniatūro radījumu dzīvi un no ievē­rības cienīgiem pētījumiem minams gandrīz vienīgi V. Vunderliha «De Hominibus Parvissimis» (Par mazajiem vīri­ņiem), kas publicēts tālajā 1580. gadā.

Šķiet, ka rūķi tomēr būtu pelnījuši lielāku ievērību no cilvēku puses. Daba reizēm vēlas, lai tās radības būtu pār­stāvētas divos veidos: kā zirgs un ponijs, zaķis un trusis, žurka un pele vai zoss un pīle. Sā saraksta turpinājumā seko cilvēks un rūķis. Pirmajā brīdī šī doma var likties absurda, kaut vai ņemot vērā auguma starpību, tomēr tā ir balta patiesība.

Skritek, Gnome, Nisse, Domovoi Djcduška, Heizelmānnchen — tie ir tikai daži no vārdiem, kādos Eiropas valodās tiek saukti rūķi. Mazāk ir zināms par viņu pašu valodu. «Ar labu nakti» ir slitzweitz un «paldies» ir te dievus. Diem­žēl sīkāku pētījumu par rūķu valodu pietrūkst.

Galvenā rūķu mītnes vieta ir Eiropa, īpaši Skandinā­vija un Centrāleiropa, bet nelielos daudzumos tic dzīvo arī Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā). Latvijā rūķu visbiezāk apdzīvotie apgabali ir Kurzeme un Zemgale. Daudz rūķu dzīvo arī Igaunijā, turpretim maz to ir Lietuvā.

Pieaudzis rūķis parasti ir apmēram 15 centimetrus garš un sver 250—300 gramu (atkarībā no dzimuma). Iespējams, ka tieši veselīgais dzīvesveids palīdz viņiem nodzīvot līdz četrsimt un vairāk gadiem. Rūķi pavada laiku lietderīgā darbā, ievēro mērenību ēšanā un nav pakļauti stresam. Tiesa, viņi mīl savu reizi aizkūpināt pīpi un viesībās neatsakās no pāris alkohola kausiem, bet nekad tas viņiem nekļūst par apmātību.

Rūķi iedalās meža, kāpu, dārza, lauku, m a j a s un Sibīrijas rūķos. Atšķirības starp paveidiem ir mazāk vizuālas, vairāk saistītas ar vides un nodarbošanās īpatnī­bām. Bieži cilvēki jauc rūķus ar citām krēslas un nakts ra­dībām — tādām kā mājas gari un spoki, laumas un nimfas

u. c. Šajā plejādē īpaši pieminami troļļi.

Troļļi dzīvo galvenokārt Skandināvijā un Krievijā. Tie ir stulbi, primitīvi, aizdomu pilni un neiedomājami neglīti radījumi. Troļļa deguns atgādina gurķi, trollis ir vel­nišķīgi ātrs un stiprs. Nonākot troļļu nagos, rūķim draud lielas briesmas, bet parasti, pateicoties savam intelektuāla­jam pārākumam, viņš izglābjas.

Ļoti līdzīgs rūķim ir pu 11 d u r i s.

Tā ir gandrīz izmirusi radība, atrodama vairs vienīgi kalnos un nepieejamos mežos. Punduri dzīvo baros un no­darbojas ar zelta un sudraba rakšanu; viņi turklāt ir metāldarbu meistari. Atšķirībā no rūķiem punduri ir bezbārdaini viendzimuma radījumi.

No cilvēka rūķis atšķiras ne tikai pēc izmēriem. Vīriešu dzimuma rūķis saglabā fizisko potenci līdz 350 gadu ve­cumam, bet par precībām tas sāk domāt tikai pēc simtā dzīvības gada. Lai atrastu piemērotu sava vecuma meiteni, viņam bieži vien jāmēro prāvs ceļa gabals. Līgava tiek ieka­rota ar neskaitāmiem sīkiem uzmanības pierādījumiem.

Kāzas — tā ir vienkārša ceremonija un notiek pusnaktī zem līgavas dzimšanas dienas koka. Jaunais pāris sola viens otram mūžīgu uzticību. Pēc divpadsmit mēnešiem jaunlaulātajiem piedzimst dvīņu pāris.

Rūķu dzīve ir aktīva un darbīga, tās mērķis — darīt labu cilvēkiem un dzīvniekiem. Visus labos darbus un ne­parastos notikumus ieraksta īpašā Ģimenes grāmatā. Parasti tas notiek reizi četrās nedēļās, kad debesīs spīd jauns mēness.

Ieraksti Ģimenes grāmatā saglabā piemiņu par rūķi nākošajām paaudzēm, jo arī četrsimt gadus ilgam mū^ žam reiz pienāk gals un rūķa dzīvē ienāk vecums. Kādu dienu viņš kļūst mazkustīgs un aizmāršīgs, tas pats notiek ar viņa sievu. Kaut gan citi rūķi tos joprojām ciena, kādu nakti abi neatgriežas no saviem klejojumiem. Viņi ir uzsā­kuši ceļu uz Nāves kalnu — vietu, ko cilvēka acis nekad nav redzējušas. Ja ceļā negadās plēsīgi zvēri, Nāves kalnu viņi sasniedz ar gājputnu precizitāti.

Tūlīt pēc abu rūķu nāves nokalst arī viņu dzimšanas dienas koks, jo tas nevar piederēt vairāk kā vienam rūķim. Būdami krēslas un nakts radījumi, tie ne visai lab­prāt dalījās iespaidos, lai taptu šī grāmata, tomēr, šķiet, gandrīz ikviens cilvēks arī tāpat ir dzirdējis par tiem. Uz pārējiem attiecināmi Aksela Muntes vārdi:

«Sev par izbrīnu esmu dzirdējis, ka ir tādi cilvēki, kas nekad nav redzējuši rūķus. Es nejūtu nožēlu pret šiem ļau­dīm. Esmu pārliecināts, ka viņiem kaut kas nav kārtībā ar redzi.>

Pēc holandiešu V. HIgcna un R. Poortvlieta grāmatas «■Leven en werken von de kabouter» («Rūķu dzīve un darbi», 1976) sagatavo­jis Egīls Venters

.

Katrs izglītots bērns un mazāk inteliģents pieaugušais noteikti zina, kas ir hobits, bet tiem neinteliģentajiem bērniem un pārizglītotajiem pieaugušiem, kuri to vēl nezina, varam pateikt, ka hobiti ir mazi cilvēciņi. Sos mazos ļaudis pasaku pasaules tēliem ir piepulcējis Džons Ronalds Ruels Tolkīiis (Tolkien, 1892—1973), un tie jau vairāk neka pusgadsimtu draudzīgi sadzīvo ar citiem populāru pasaku varoņiem angļu un nu jau ap divdesmit piecu citu lautu bērnu iztēlē.

Grāmatu «Hobits jeb Turp un atpakaļ» (1937) Dž. R. R. Tolkīns sarakstīja, būdams atzīts senangļu kīdtūras pētnieks, filologs, Oksfordas universitātes profesors — viņš mācījis angļu valodu un literatūru vispirms Pembroukas koledžā (1925—1945), pēc tam Mērtona koledžā (1945—1959). Tolkīna filoloģiskās intereses saistījās galvenokārt ar anglosakšu episkas un folkloras tradīcijas pētījumiem, no kuriem viens no pazīstamā­kajiem ir darbs «Beovulfs: briesmoņi un kritiķi» (1936). Sis fakts, iespējams, daļēji izskaidro Tolkīna fenomenu. Viņš ir radījis pats savu pasaku karaļvalsti — Viduszemi — ar savu ģeogrāfiju, vēsturi, kultūru, iedzīvotājiem. Piederēdams 20. gadsimtam ar visām tā pretrunām — Otrā pasaules kara nojausmām, tad karu un pēckara postu —, Tolkīns savai attieksmei pret īstenību izpausmi meklē mītā, varoņeposā, pasakā. Rakstnieka izteiksmes veids un skatījums ir gaišs un labsirdīgs, taču viņa tēlu pasaule nerimtīgi noris cīņa starp labo un ļauno, un ļaunais tajā spēj parādīties pat ļoti baisā un drau­dīgā veidā.

Pievilcīgākais Tolkīna pasakās ir tas, ka atbildību par šīs izšķirošās cīņas iznā­kumu autors uzveļ mazajam hobitam — taisnprātīgajam un godīgajam radījumam, kurš mīl savu aliņu un ērtības un kuram patīk labi paēst un nosnausties.

Tolkīna slavenāko darbu — «Hobita» un triloģijas «Gredzenu pavēlnieks» (1955) — varoņi Bilbo un Frodo nāk no hobitu aprindām. Gramata «Hobits» Bilbo ir jašķiras no viņa mājīgās alas un jādodas atpestīt Viduszemes iemītniekus no ļauna Vientuļā Kalna Pūķa varas. Sai pārbaudījumu ceļā viņam pretī stājas gan goblini, gan troļļi, gan meža gari, gan pazemes pusspoks Gollums, gan pats pūķis.

Triloģijas atsevišķās grāmatas — «Gredzena brālība» (1954), «Divi torņi» (1954) un «Valdnieka atgriešanās» (1955) — tapušas astoņpadsmit gadu periodā. Tajas aprak­stīts Bilbo pēcnieka Frodo ilgais un garais cīniņš ar tumsas spēkiem. Pasakas sarežģī­jumi galvenokārt saistās ar burvju gredzenu, ko Bilbo «Hobita» attēloto notikumu laikā ieguvis no Golluma un kura valkātajs spēj kļūt neredzams.

Ja piekrītam, ka Tolkīna sacerējumi pieder pie literārās brīnumu pasakas žanra, tad jāatzīst, ka tie šī žanra ietvaros izceļas ar ārkārtīgi veiksmīgu mitoloģiskā un sadzī­viskā līmeņa sintēzi. Rakstnieka fantāzijas tēliem piemīt apbrīnojama ticamība, jo tie sakņojas mums viegli atpazīstamos mitoloģiskos arhetipos. Tolkīns izmanto motīvus, telu's un darbības struktūrelementus, kas mūsu apziņai nav sveši, tie tur ir iedzīvojušies un jūtas kā seni paziņas. To var teikt, piemēram, par pūķi, arī par hobita «dēkas» līdz­biedriem — rūķiem! Sai ziņā Tolkīns necenšas lauzt_ ierastos stereotipus, ja nu vienīgi paspilgtina raksturus vai liek tiem darboties negaidītās situācijas vai apstākļos, nostāda tos citu pret citu (kā rūķus pret gobliniem). Hobitam pašam un ari rūķiem piemīt savas tīri cilvēciskas (varbūt šeit būtu vietā teikt — hobitiskas vai ruķiskas) vājības un vājībiņas. Tāpēc jāsaka, ka tēli ir reizē mitoloģiski atpazīstami un lielā mērā individualizēti.

īsts citu struktūrelementu atpazīstamības piemērs ir epizode, kurā Bilbo nonācis Golluma gūstā. No viņu abu mīklu minēšanas sacensību iznākumā ir atkarīgs Bilbo tālākais liktenis. Pārņemta gatava epizodes struktūra, taču Tolkīns asprātīgi ievij hobita pieredzi un nolūkus mīklu saturā. Un pasakas klišeja it labi sadzīvo ar Golluma, šī nešpetnā un negodīgā radījuma, sīkajām, bet bīstamajām viltībiņam.

Tolkīna īpašo stilu palīdz veidot arī viņa labsirdīgā ironija. Tā mazāk vērsta pret nīstajiem tēliem nekā pret tiem, kuri pasakā pārstāv to pretspekus. Gramatu «cilvēciski» tuvāku lasītājam padara rūķu patmīlība un nepateicība hobitam, paša Bilbo veselīgais slinkums, godkāres trūkums un tieksme pēc ērtībām. Autora attieksmi un visbiežāk ari ironiju pauž nosacītais visu dēku «autors» — burvis Gendalfs.

Tolkīna filologa interese un literāta dotības atklājas arī vēstījuma vienkāršajā, bet izteiksmīgajā, žanram piemērotajā stilā. īpašvārdu izvēlē sevišķi jūtama folkloras zinašanu ietekme. Viena no žanriskās stilizācijas augstākajām pakāpēm sasniegta jau mi­nētajā mīklu minēšanas epizodē, arī hobita sarunā ar pūķi. īpašas uzmanības^ vērti ir folklorizētās dzejas paraugi, kas kā dažādu personāžu dziesmas ievīti stāstījumā.

Tolkīna pasakas ir daudzdiniensialas. Bez vēsturiskās, mitoloģiskās uu morāli ētis­kās dimensijas tām piemīt arī ģeogrāfiskā. Visi pasaku sižeta elementi iedzīvināti ģeo­grāfiski konkrētā, detalizēti aprakstīta un pat kartografētā vidē — Viduszemē, ko līdzīgi senajām ciltīm ar tām piederošajiem areāliem apdzīvo tādas kopienas kā liobiti, troļļi, rūķi, meža gari un pat cilvēki — ezera ļaudis. Sen nosprausto robežu un «īpa­šumtiesību» pārkāpšana vai neievērošana izraisa savstarpējus karus. Sie cilšu kari un vides sadzīviskā konkrētība grāmatas žanrisko struktūru mazliet attālina no pasakas un tuvina eposam. Virzība no pasakas uz eposu kļūst jūtamāka ar katru nākošo Tol-> kīna darbu, un sevišķi tas sakāms par «Silmarillionu», kas izdots pēc rakstnieka nāves (1977) un kur apkopoti viņa darbi par Viduszemes vēsturi.1 .

Tolkīns savā pētījumā par Beovulfu traktē eposu kā autordaiļdarbu un tajā iepītos motīvus un elementus — ka autora radītus mākslinieciskus tēlus. Attiecinot šo analīzes principu uz paša Tolkīna daiļradi, izriet vairākas atziņas.

Gan «Hobitā», gan «Gredzenu valdniekā» galvenais varonis cīnās ar tumsas spē­kiem un iznīcina ļaunumu, nevis lai iegūtu atalgojumu (puskaraļvalsti, princesi par sievu vai zelta kalnus — no zelta gan mērenos daudzumos hobits nespēj atteikties), bet lai atbrīvotu pasauli no ļaunuma varas («Hobitā» — no pūķa, bet triloģijā — no Melnā burvja varas).

Viņa pasaku poētikai nav raksturīga priekšmetu burvestība. Izņēmums ir vienīgi mums jau pazīstamais burvju gredzens. Sai principā slēpjas doma, ka labo spēku cīņas ierocim jābūt drosmei, atjautībai un nesavtībai. Turklāt viņa hobits Bilbo nebūt nav stereotips, no sākta gala gatavs «varonis». Viņu veido apstākļi, nepieciešamība un viņā pašā apslēptās rakstura īpašības. Sie motīvi vēlāk daudziem Tolkīna pētniekiem liek meklēt viņa darbos paralēles ar 20. gadsimta vēsturisko īstenību, it īpaši ar autifašistiskajām noskaņām. Viņa darbu analīzē galvenokārt dominē alegoriju uri mitolo­ģisko saskares punktu meklējumi.2

Tolkīna grāmatas mēdz uztvert arī kā žanriskus eksperimentus, kā stilizācijas pa­raugus, pat kā prāta rotaļas (līdzīgi stikla pērlīšu spēlei) — sevišķi tādus to elementus kā elfu valoda, pasaku tēlu ģenealoģija, attēloto notikumu «priekšvēsture».

R. Helms monogrāfijā «Tolkīna pasaule» savukārt parodējis tādu pieeju literatūrai, kas reducē daiļdarba analīzi līdz rakstnieka psiholoģijas un biogrāfisko paralēļu apsprie­šanai. Ironizējot par freidisko pieeju literatūrai, Helms pat norāda uz fallisko motīvu hobita šķēpu veidolā. Taču, metot jokus pie malas, jāpiebilst, ka Tolkīna vēstījuma ma­niere tiek pielīdzināta Stīvensona, Valtera Skota, ari Čestertona darbiem. Bet kā prāta rotaļa viņa grāmatas ir salīdzināmas ar Vonnegūta un Heses romāniem.

Gan grāmatas uzbūve, gan tās apakšvirsraksts «Turp un atpakaļ» nepārprotami norāda uz to, ka tās vadmotīvs ir meklējumu ceļš. Tas ir gan pārbaudījumu un grūtību pārpilns ceļojums telpā, gan arī pašapziņas un izaugsmes ceļš mazajam hobitam. Kaut arī šī grāmata angļu kultūrā neieņem tādu vietu, kāda latviešu nacionālās patības no­teikšanā piederas Kārļa Skalbes pasakai «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties», taču dažas tās poētikas iezīmes, vadmotīvs un alegoriskā atsauce uz laikmeta reālijām vedina mūs saskatīt līdzību arī abu rakstnieku daiļradē.

Nelielam ieskatam — fragments no Dž. R. R. Tolkīna pirmās grāmatas «Hobits jeb Turp un atpakaļ».

1 Àïåíêî Å. Ñèëìàðíëëèîí Äæîíà Òîëêèíà. Âåñòíèê ËÒÓ. Ñåð. 2. 1989. Âûï. I. ¹ 2. Ñ. 41.

2 Ìóðàâüåâ Â. Ëèòåðàòóðà î Äæ. Òîëêèíå. — Ñîâðåì, õóä. ëèã. çà ðóáåæîì. 1970. ¹ 3. Ñ. no—114.

Fragments

Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits. Tā vis nebija nejauka, netīra, mitra ala, kur mētājas tārpu pārpalikumi un ož pēc drēgnuma, un tā ne­bija ari sausa, tukša, smilšaina ala, kur nav uz kā apsēsties un ko ēst; nē, tā bija hobitala, un tas nozīmē — ala ar ērtībām.

Alas ieejas durvis bija nevainojami apa|as, gluži kā kuģa ilumina­tors, zaļā krāsā ar spožu, dzeltenu misiņa rokturi tieši pašā vidu. Aiz durvīm bija caurulei līdzīgs priekšnams — gluži kā tunelis, turklāt ļoti ērts — nepiedūmots, ar paneļu sienām un flīžu grīdām, kas bija izklātas ar tepiķiem; taja atradās pulēti krēsli un daudzum daudz pakaramo ce­purēm un mēteļiem — hobitam patika uzņemt ciemiņus. Tunelis meta līkumu aiz likuma, itin dziļi, bet ne gluži taisni ietiekdamies tā kalna no­gāzē, kuru visi cilvēki daudzu jūdžu apkaimē sauca par Kalnu, un no priekšnama uz abām pusēm bija veramas daudzas mazas, apaļas durti­ņas — vispirms vienā pusē, tad otrā. Hobitam augšstāva nebija: guļam­istabas, vannas istabas, pagrabi, pieliekamie (turklāt vairāki), drēbju

skapji (drēbju glabāšanai viņam bija vairāki kambari), virtuves, ēdam­istabas — tas viss atradās vienā un tai pašā stāvā, un turklāt ar piekļū­šanu no tā paša gaiteņa. Visas labākās istabas bija izvietotas kreisajā pusē (no ieejas raugoties), jo tām vienīgajām bija logi — dziļi iebūvēti apaļi lodziņi, pa kuriem varēja redzēt hobita dārzu un aiz tā pļavas, kas pa nokalni sniedzās līdz pat upei.

Mūsu hobits bija ļoti pārticis hobits, un viņu sauca Beginss. Beginsi bija dzīvojuši Kalna apkaimē no mūžseniem laikiem, un ļaudis uzskatīja viņus par ļoti cienījamiem ne tikai tāpēc, ka tie lielākoties bija ļoti bagāti, bet arī tāpēc, ka viņiem nekad negadījās piedzīvojumi vai kaut kas gluži neparedzēts — ikviens jau iepriekš varēja pateikt, ko jebkurš no Beginsiem atbildēs uz jautājumu, pat nepapūloties viņam to uzdot. Sis stāsts ir par to, kā vienam no Beginsiem gadījās iekulties kādā dēkā un kā viņš pats atskārta, ka dara un runā kaut ko pilnīgi negaidītu. Viņš, iespē­jams, zaudēja cieņu kaimiņu acīs, toties ieguva — labi, jūs redzēsiet, vai viņš beigu beigās kaut ko ieguva.

Mūsu hobita māte — kas tie hobiti tādi ir? Šķiet, šodien hobiti jāap­raksta sīkāk, jo viņu skaits ir sarucis un viņi izvairās no Lielajiem Cil­vēkiem, kā viņi mūs sauc. Viņi paši ir (vai bija) mazi cilvēciņi, kas garuma sniedzas apmēram līdz pusei no mūsu auguma un ir nedaudz mazāki nekā bārdainie rūķi. Hobitiem nav bārdas. Viņiem nav vai gan­drīz nemaz nav burvestības spēju, ja neņemam vērā to visparastāko no visām, kas palīdz tiem klusi un ātri pazust, kad garām gadās klīst kādam no lielajiem, dumjajiem cilvēkiem, tādiem kā jūs un es, saceļot ziloņiem līdzīgu troksni, tā ka to var sadzirdēt veselas jūdzes attālumā. Viņiem ir tendence uz korpulenci jostas vietā; viņi valkā drēbes košās krāsās (visbiežāk zaļā un dzeltenā); nemēdz vilkt kurpes, jo viņu kājām no dabas ir dotas tādas kā ādas zoles, kas apaugušas biezu, siltu, brūnu vilnu, kas līdzinās viņu galvas apmatojumam (tas ir sprogains); viņiem ir gari, veikli, brūni pirksti, labsirdīga seja, un viņi sir­snīgi un sulīgi smejas (it īpaši pēc pusdienām, kuras, ja vien iespējams, viņi ietur divas reizes dienā). Nu jūs zināt pietiekami, lai mēs varētu turpināt. Kā es jau teicu, šī hobita — proti, Bilbo Beginsa — māte bija slavenā Beladonna Tuka, viena no Vecā Tuka, paša galvenā hobita, kas dzīvoja pāri Ūdenim, nelielajai upītei, kas tecēja Kalna pakājē, trim ievē­rojamām meitām. Bieži tiks dzirdēts nostāsts (citu ģimeņu aprindās), ka senos laikos viens no Tuka priekštečiem apņēmis par sievu kādu laumu. Tas, protams, bija neticami, bet viņiem neapšaubāmi piemita kaut kas pa­visam nehobitisks, un reizēm gadījās, ka kāds no Tuku klana iekļuva kādā dēkā. Viņi diskrēti nozuda, un ģimene noklusināja visas runas, bet ne­grozāms palika fakts, ka Tuki nebija tik cienījami kā Beginsi, kaut arī viņi, par to nebija nekādu šaubu, bija bagātāki.

Nevarētu gan teikt, ka pēc tam, kad Beladonna Tuka bija kļuvusi par Bango Beginsa kundzi, viņai būtu gadījies kāds piedzīvojums. Bango, kas bija Bilbo tēvs, bija izbūvējis viņai vislabiekārtotāko hobitalu (gan daļēji par viņas pašas naudu), kāda vien bija atrodama Kalna iekšienē vai Kalna otrā pusē, vai pāri Ūdenim, un tur viņi palika uz dzīvi līdz pat mūža vakaram. Tomēr iespējams, ka Bilbo, viņas vienīgais dēls, kaut arī izskatījās un izturējās uz mata kā sava solīdā un ērtības mīlošā tēva atkārtots izdevums, no Tuku puses bija mantojis savā būtībā kaut ko mazliet savādu, kaut ko tādu, kas to vien gaidīja, lai varētu parādīties atklātībā. Šāda izdevība nebija radusies līdz pat tam laikam, kad Bilbo Beginss bija pavisam pieaudzis, sasniedzis kādu piecdesmit piecu gadu vecumu un dzīvoja brīnišķīgā hobitalā, ko bija izbūvējis viņa tēvs un ko es tikko jums aprakstīju, līdz pat tam laikam, kad viņš nepārprotami bija neizkustināmi ierīkojies tur uz dzīvi.

Pateicoties dīvainai nejaušībai, kādu rītu labi sen, kad pasaulē vēl

valdīja miers un klusums, kad bija mazāk trokšņa un vairāk zaļuma un hobiti vēl bija lielākā skaita un daudz pārtikušāki, un Balbo Beginss pēc brokastīm stāvēja savu durvju priekšā, kūpinādams milzīgi garu koka pīpi, kura sniedzās viņam gandrīz līdz pašiem villainajiem purngaliem (kas bija glīti izsukāti) — garām nāca Gendalfs. Gendalfs! Ja jūs būtu dzirdējuši kaut ceturto da]u no tā, ko es par viņu esmu dzirdējis, un es esmu dzirdējis tikai mazumiņu no tā, kas būtu jādzird, tad jūs gai­dītu sekojam kādu brīnišķīgu pasaku. Pasakas un dēkas sprauktin sprau­cās laukā no zemes visur, kur vien viņš gāja, un visneparastākajā veidā. Viņš jau veselu mūžību nebija bijis Kalna iekšienē, nu jau kopš tiem laikiem, kad bija nomiris viņa draugs vecais Tuks, un, faktiski, hobiti bija gandrīz piemirsuši, kāds viņš izskatās. Viņš bija bijis prom savās gaitās Kalna otrā pusē un pāri Ūdenim kopš tā laika, kad viņi visi vēl bija mazi hobitzēni un hobitmeitenes.

Taču torīt Bilbo, kuram nebija nekādu aizdomu, redzēja vienīgi vecu vīru ar ceļa spieķi. Viņam galvā bija augsta, smaila, zila cepure, plecos garš, pelēks apmetnis, ap kaklu sudrabaina šalle, kurai pāri līdz pat jostai nokarājās gara, balta bārda, un kājās milzu zābaki melnā krāsā.

«Labs rīts!» teica Bilbo, un viņš tiešām tā arī domāja. Saule spīdēja, un zāle bija loti zafa. Bet Gendalfs palūkojās uz viņu no biezo, garo uzacu apakšas, kas sniedzās vēl tālāk nekā viņa ēnainās cepures mala.

«Ko tu ar to gribēji teikt?» viņš vaicāja. «Vai tu novēli man labu rītu, vai gribi sacīt, ka rīts ir labs, vai nu man tā gribas, vai ne, vai tev šorīt ir laba jušana, vai ka šis rīts ir tāds, kad jābūt labam?»

«Visas šis lietas reizē,» teica Bilbo. «Un turklāt ir tieši tik jauks rīts, lai gribētos ārā, svaigā gaisā uzvilkt vienu dūmu. Ja jums ir līdzi pīpe, apsēdieties un uzcienājieties ar manu tabaku! Nekur jau nav jāstei­dzas, mums vēl visa diena priekšā!» Tad Bilbo apsēdās uz soliņa durvju priekšā, sakrustoja kājas un izpūta brīnumglītu dūmu gredzenu, kas ne­saplīsis pacēlās gaisā un lidinājās prom pāri Kalnam.

«Izskatās jauki!» sacīja Gendalfs. «Bet man šorīt nav laika pūst dūmu gredzenus. Es meklēju kādu, kas varētu piedalīties dēkā, ko es organizēju, un man ir ļoti grūti kādu atrast.»

«Tā gan varētu būt — šajā apvidū! Mēs esam ikdienišķi, klusi ļau­dis, un man dēkas neder. Tās ir nejaukas, uztraucošas un neērtas padarī­šanas! Neļauj tev laikā paēst pusdienas! Es nesaprotu, ko tajās vispār var saskatīt!» noteica mūsu misters Beginss, aizbāza īkšķi aiz bikšu len­ces un izpūta vēl vienu, daudz kuplāku dūmu gredzenu. Tad viņš izvilka tai rītā saņemtās vēstules un sāka lasīt, izlikdamies, ka vairs nemana veco viru. Viņš bija izlēmis, ka tā nav viņam pati piemērotākā sabiedrība, un gribēja, lai vecais vīrs ietu prom. Bet viņš nemaz nekustējās uz iešanu. Viņš stāvēja, atspiedies uz sava spieķa, un lūkojās hobita, nekā neteik­dams, līdz Bilbo sametās pagalam neērti un viņš kļuva pat drusku ērcīgs.

«Labu rītu!» viņš visbeidzot teica. «Liels paldies, mums šeit nekādas dēkas nav vajadzīgas! Varat izmēģināt laimi Kalna otrā pusē vai pāri Ūdenim.» Ar to viņš lika saprast, ka saruna ir beigusies.

«Cik daudzos gadījumos jūs lietojat «Labrīt!»!» teica Gendalfs. «Nu jūs gribat teikt, ka vēlētos tikt no manis vaļa un ka rīts nebūs labs līdz tam mirklim, kamēr es neiešu prom.»

«Nebūt ne, nebūt ne, mans dārgais kungs! Bet pagaidiet, man liekas, ka man nemaz nav zināms jūsu vārds!»

«Ir gan zināms, mans dārgais kungs — un man ir zināms jūsu vārds, mister Bilbo Bcgins. Un jums mans vārds ir pazīstams, kaut arī jūs ne­atceraties, ka es esmu tas, kurš tam piederas. Es esmu Gendalfs, un Gen­dalfs — tas esmu es! Vai es varēju iedomāties, ka man būs jāpiedzlvo, ka Beladonnas Tukas dēls saka man labrītu tā, it kā es viņa durvju priekšā tirgotos ar pogām!»

«Gendalfs, Gendalfs! Ak, tu žēlīgā pasaulīt! Vai tik ne tas pats ceļo­jošais burvis, kas uzdāvināja Vecajam Tukam burvju dimanta aproču pogas, kuras aizpogājās ciet un nebija dabūjamas vaļā, līdz tām pavē­lēja? Vai tiešām tas pats vīrs, kurš mēdza dzīrēs stāstīt tik brīnišķīgas teikas par pūķiem un gobliniem, un milžiem, un princešu atsvabināšanu, un par atraitnes dēla negaidīto veiksmi? Vai tiešām tas cilvēks, kas va­rēja sarīkot tik izcili varenu uguņošanu! Tās reizes gan es atceros! Ve­cais Tuks tās rīkoja Jāņu vakarā. Brīnišķīgi! Tās izplauka gaisā kā milzu ugunīgas lilijas un lauvmutītes, un zelta lietus, un visu vakaru turējās krēslainajās debesīs!» Jūs jau būsiet pamanījuši, ka misters Bilbo Be­ginss vairs neizsacījās tik prozaiski, kā viņam pašam labpatiktos par sevi domāt, un turklāt ka viņam ļoti patika puķes. «Ak tu pasaulīt!» viņš tur­pināja. «Vai tiešām tas pats Gendalfs, kurš ir vainīgs pie tā, ka tik dau­dzi klusi puiši un meičas, meklējot trakulīgas dēkas, ir pazuduši nezināmā virzienā? No kāpšanas kokos līdz pat meža garu apciemošanai — vai arī braukšanai kuģos, dodoties uz tāliem krastiem! Ak tu, tētīt, dzīve te kād­reiz bijusi tīri intere … Es gribēju teikt, ka jūs šai pusē esat reiz ieviesis pamatīgu nemieru. Atvainojiet, lūdzu, bet es pat nenojautu, ka jūs vēl aktīvi darbojaties.»

«Ko gan citu es varētu darīt?» vaicāja burvis. «Un tomēr es priecājos, ka tu kaut ko par mani atceries. Lai kā arī būtu, šķiet, tu ar patiku at­minies manas uguņošanas, un tas vieš cerības. Patiesi, tava vecā labā vectēva Tuka un nabaga Beladonnas dēļ es došu tev to, ko tu lūdz.»

«Atvainojiet, es nekā neesmu lūdzis!»

«Nē, esi gan! Nu jau divreiz. Man jāatvainojas. Es tev to dāvinu, īstenībā es pat iešu tik tālu savā solījumā, ka aizsūtīšu tevi šajā dēkā. Man tas būs uzjautrinoši, tev nāks par labu — un pilnīgi iespējams, ka būs ienesīgi, ja vien tu to veiksi.»

«Piedodiet! Paldies, bet es nevēlos nekādus piedzīvojumus. Un šo­dien ne tik ne. Ar labu ritu! Bet, lūdzams, ienāciet uz tēju — kad vien jums tīk! Kāpēc gan ne rītdien? Atnāciet rit! Visu labu!» Teikdams šos vārdus, hobits pagriezās un iemuka iekšā pa savām apaļajām, zaļajām durvīm, aizvērdams tās tik ātri, cik vien viņš uzdrošinājās, lai tas neiz­liktos rupji no viņa puses. Burvji tomēr paliek burvji!

«Kas man, sasodīts, lika viņu aicināt uz tēju!» viņš pukojās uz sevi pa ceļam uz pieliekamo. Viņš tikko kā bija pabrokastojis, bet viņam šķita, ka pāris kūkas un kāds padzēriens varētu pēc šīm izbailēm nākt viņam par labu.

Gendalfs tajā pašā laikā joprojām stāvēja laukā pie durvīm un ilgi, bet klusu nosmējās. Pēc brīža viņš pienāca tuvāk un ar sava spieķa "smaili ieskrāpēja uz hobita skaistajām, zaļajām durvīm savādu zīmi. Tad viņš devās prom gandrīz tai pašā brīdi, kad Bilbo, pabeigdams ēst savu otro kūku, sāka domāt, ka viņš tīri veikli izvairījies no piedzīvojumiem.

Nākošajā dienā viņš bija gandrīz aizmirsis par Gcndalfu. Viņš neko nespēja cieši paturēt prātā, ja nebija to uzrakstījis uz savas Darīšanu un Norunu Tāfelītes, lūk tā: Gendalfs — tēja trešdien. Vakar viņš bija juties pārāk satraukts, lai ko tamlīdzīgu darītu.

Tieši īsu bridi pirms ierastā tējas dzeršanas laika atskanēja briesmīgi skaļš durvju zvans, un tad viņš atcerējās! Viņš aizsteidzās un uzlika tēj­kannu vārīties, un uzlika uz galda vēl vienu tasīti ar apakštasīti, un, uz­licis vēl kādu lieku kūku, traucās atvērt durvis.

«Piedodiet, ka liku jums gaidīt!» Viņš jau grasījās teikt, kad pama­nīja, ka tas nemaz nebija Gendalfs. Tas bija rūķis ar zilganu bārdu, kas bija aizsprausta aiz zelta jostas, un koši zilām acīm zem tumšzaļās kapu­ces. Līdzko durvis atvērās, viņš tūdaļ spēra soli iekšā, it kā būtu bijis gaidīts.

Viņš uzkarināja savu apmetni ar kapuci uz tuvākā āķa un, zemu pa­klanīdamies, teica: «Dvalins jūsu rīcībā!»

«Un jūsu — Bilbo Beginss!» teica hobits, pārāk pārsteigts, lai šobrīd ko vaicātu. Kad turpmākais klusums bija kļuvis nepanesams, viņš pie­bilda: «Es tikko grasījos dzert tēju, lūgtum, nāciet un iestiprinieties kopā ar mani!» Varbūt tas izklausījās mazliet piespiesti, taču viņš bija mēģi­nājis to teikt laipni. Un ko jūs būtu darījuši, ja nepavisam neaicināts rūķis bez kādiem paskaidrojumiem būtu ieradies un pakāris drēbes jūsu priekšnamā.

Viņi necik ilgi nebija sēdējuši pie galda, īstenībā viņi bija tikko sā­kuši ēst trešo kūku, kad pie durvīm atskanēja vēl viens un daudz skaļāks zvans.

No angļu valodas tulkojusi Karina Petersone

Bija 1862. gads.

Laikā, kad amerikāņi izmisīgi cīnījās par savu eksistenci, otrpus okeānam, Anglijā, trīs mazas meitenītes — Lorīna, Alise un Edīte Lidellas — klausījās aizraujošu stāstu par savas vienaudzes Alises piedzīvojumiem, kad viņa pa truša alu nonākusi pazemē un pieredzējusi tur daudz interesanta.

Apbrīnojamo piedzīvojumu stāstītājs bija matemātikas pasniedzējs no Oksfordas. Viņš pavisam nesen bija kļuvis trīsdesmit gadus vecs, taču bija jau paspējis publicēt «Piezīmes Eiklīda teorijai», «Algebrālās ģeometrijas programmas», «Vienkāršās trigo­nometrijas formulas» un vēl pāris līdzīgu grāmatiņu, kuru nosaukumi vien jau spēja iedvest šausmas bērna dvēselē. Tiesa, meiteņu tēvs bija sastādījis grieķu valodas vārdnīcu, tādējādi pie zinātnisku grāmatu sabiedrības viņas jau bija pieradušas. Turklāt viņu tēvs bija Oksfordas Kristus baznīcas dekāns, tātad — ši matemātiķa vecākais kolēģis, un matemātiķis viņu mājās tika uzskatīts par pašu cilvēku. Tāpēc meitenēm nebija pamata baidīties no sava vecākā drauga, kaut arī viņš, būdams jau zinātņu maģistrs, nesen bija ieņēmis augstu baznīcas amatu.

Oksfordas matemātiķa vārds bija Čārlzs Latvidžs Dodžsons. Viņš prata izklaidēt cilvēkus, ar kuriem bija draudzīgās attiecībās. Jau vienpadsmit gadu vecumā (1843. g.) viņš savā dārzā uzbūvēja rotaļu dzelzceļu — vienu no pirmajiem vēsturē. Vēl kādu citu reizi, lai kliedētu ziemas dienas garlaicību, viņš no sniega izbūvēja labirintu — tik sarežģītu, ka to varēja uzskatīt par labirintu labirintu. Vispār atminēt jebkura veida mīklas bija viņa kaislība, un tāpat par kaislību, dabiski, kļuva arī matemātika. Pieaudzis viņš tikpat kaislīgi mīlēja bērnus, īpaši meitenes. Mīlēja ar tādu maigumu, kāds bieži vien raksturīgs zvērinātiem vecpuišiem, turklāt viņam piemita apbrīnojamas spējas sagādāt šiem bērniem prieku.

Misters Dodžsons bija ne tikai labs matemātiķis un interesantu piedzīvojumu stāstī­tājs, viņš uzrakstīja arī dažus humoristiskus dzejoļus, kuri pēc publicēšanas guva panā­kumus. Taču viņš nevēlējās, ka tiktu jauktas abas viņa personības šķautnes — mate­mātiķis un sacerētājs. Tāpēc viņš izdomāja pseidonīmu: sākumā uzvārdu Dcrss — pēc dzimtā ciemata Derseberi nosaukuma —, bet pēc vairākkārtējām burtu un vārdu maiņām palika pie Lūisa Kerola.

4.  jūlijs Carvela ezera krastos bija gluži parasta diena. Alise Lidella tikai atcerējās, ka bija karsts un sēdēt krastā ēnā bija daudz patīkamāk nekā airēt. Iespējams, ka tieši tāpēc viņai Dodžsona stāstījums jo īpaši iepatikās, un viņš apsolīja to pierakstīt. So rokrakstu tā īpašniece vēlāk tikai divas reizes izlaida no savām rokām: 1885. gadā, kad tas bija vajadzīgs autoram, lai izdotu tā faksimilu, un 1928. gadā, kad visievērojamā­kajā grāmatu izsolē pie Sotbi tas tika pārdots par 75 250 dolāriem. So rokrakstu no­pirka amerikānis, un tas Amerikā arī palika. Tur to bieži izlika apskatei publiskajās bib­liotēkās.

«Tad, kad es rakstīju šo stāstu, man pat prātā nenāca to izdot,» pavēstīja Lūiss Kerols 1886. gada faksimilizdevuma priekšvārdā. «Sī ideja radās vēlāk, un tā ienāca prātā tiem «pārlieku labvēlīgajiem draugiem», kuri bieži vien izrādās vainīgi pie tā, ka autors steidzīgi skrien uz tipogrāfiju.» Visvainīgākais no draugiem, pēc visa spriežot, bija bērnu rakstnieks Džordžs Makdonalds. Viņš pierunāja «Alises» autoru darbu parādīt izdevējam.

Makmilana firma — tolaik vēl gluži jauna — izdeva galvenokārt reliģiska satura grāmatas un daudzus izdevumus matemātikas zinātnēs, taču pret jauno autoru izturējās augstsirdīgi. Lūiss Kerols neiedrošinājās pats ilustrēt savu grāmatu, kaut ari Alisei dāvinātajam rokrakstam viņš bija uzzīmējis gluži labus attēlus. Viņam paveicās, viņš saņēma mākslinieka Džona Teniela piekrišanu. Līgums ar Tenielu tika noslēgts 1864. gada aprīlī. Pēc deviņiem mēnešiem grāmata iznāca. Tās nosaukums nebija vis agrakais — «Alise pazemē» vai «Alise Elfu zemē» —, bet gan «Alises piedzīvojumi Brīnum­zemē». 1865. gada 4. jūlijā, kad Amerika jau svinēja Neatkarības astoņdesmit devīto gadadienu, kuru aptumšoja Linkolna noslepkavošana, Alisei Lidellai tika pasniegts pir­mais dāvinājuma eksemplārs.

«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» guva panākumus, kaut arī neizraisīja sensāciju. Tikai pēc trim gadiem, sākot ar piekto izdevumu, grāmatas popularitāte strauji auga, un 1872. gadā, kad iznāca tās turpinājums — «Alise Aizspogulijā un ko viņa tur re­dzēja» —. pieprasījums pēc tās bija tik liels, ka 8000 eksemplāru tika izpirkti, iekams Lūiss Kerols saņēma grāmatas autoreksemplārus.

Negaidītā siava un vispārējā atzinība autoru stipri nomāca, viņš negribēja, ka viņu pielūdz, bet, būdams smalkjūtīgs, nespēja šai pielūgsmei pretoties. Tāpēc viņš turpināja iestāstīt visiem — ieskaitot arī sevi pašu —, ka rakstnieks Lūiss Kerols un viņa lab­dzimtība Čarls Latvidžs Dodžsons ir divi dažādi cilvēki. 1940. gadā, kad Edvards Bons,

tolaik populārā «Sieviešu Mājas Žurnāla» redaktors, apciemoja rakstnieku Oksfordā un lūdza vinu uzrakstīt gramatas turpinājumu, Čarlzs Latvidzs Dodzsons noliedza savu sa­karu ar ’«Alisi» un kā pierādījumu tam atnesa savus sacerējumus matematika, piebilz­dams: «Lūk, ko es esmu sarakstījis.»

Ko gan Lūiss Kerols izjustu — satraukumu, mulsumu vai vienkārši līdzcietību , ja uzzinātu, ka darba «Alises piedzīvojumi Brīnumzeme» pirmie izdevumi kļuvusi par ikviena grāmatu kolekcionāra kārotāko ieguvumu? Pirmajā vieta šaja hierarhija atrodas protams pirmais un otrais izdevums. Par tiem abiem kopā runājam tāpēc, ka izcelt pirmo izdevumu ir ļoti grūti. Protams, ir bijis viens pats pirmais — izdevums, bet no tā ir palicis pārāk niecīgs eksemplāru skaits, un tas pēc gramatdraugu bezvārdu vienošanās — atzīts par neesošu. Sajā vārdos neizteiktajā kolekcionāru uti grāmattir­gotāju sazvērestībā nepiedalās vienīgi tas apmēram pusducis laimīgo, kuriem sis dār­gums pieder; taču šie eksemplāri lielākoties nepieder privātam personām. Un tomēr par labāku tiek uzskatīts ignorēt «Alises» pirmā izdevuma eksistenci, kaut ari gramatdraugi

3pl Vainīgs pie'šīs pašhipnozes visādā ziņā ir pats Lūiss Kerols: kad 1865. gadā tika iesDiesti paši pirmie 2000 grāmatas eksemplāri, autoram, kas nebija miera ar tipogrā­fijās darbu izdevās pierunāt no ražošanas izņemt visu tirāžu. Nav zināms, cik gramatas eksemplāru līdz tam brīdim bija jau pārdoti. Visticamak nedaudzi Katra ziņa grā­mattirgotāji saņemto preci atdeva labprat, gramatas tika nogādātās atpakaļ izdevniecī­bai un izsūtītas bērnu slimnīcām un strādnieku klubiem, kur tas atn vien nolasīja līdz driskāin. Ja Britu muzejs tolaik būtu uzturējis bērnu slimnīcu, tagad tas varētu lepoties ar «Alises» 1865. gada izdevumu.

Lūisa Keroia rakstīta vēstule

Cilvēks, kuram bija uzdots no grāmattirgotājiem savākt nodrukātos eksemplārus, izrādījās, bijis tik centīgs, ka acīmredzot izpelnījies apbalvojumu, bet kolekcionāri ia vien zinātu sa cilvēka vardu, viņu nolādētu. Tieši pateicoties viņa centībai, no grāmatas pirmā izdevuma saglabajušies ne vairak ka seši eksemplāri, un cerību uz jauniem atra­dumiem nav. J

-    ^ai !t g _an ar «Alises» «patiesi pirmo izdevumu» ir pavisam bēdīgi, bibliofiliem to­mēr ir īespejams dabūt kaut ko gandrīz tam līdzvērtīgu, turklāt ievērojami lētāku Lieta ada, ka ne visi no apgrozījuma izņemtie eksemplāri tika izplatīti Anglijā. Liela dala tirazas palika noliktava un vēlāk tika nosūtīta uz Ameriku. Sādu eksemplāru bija 750 tiesa, no iepriekšējā izdevuma tie atšķīrās ar jaunu titullapu, uz kuras atradās izdevēja Apltona vārds un izdošanas gads — 1866. Sie eksemplāri ir sastopami daudz retāk un ir vērtīgāki nekā ta pasa gada Londonas izdevums, kaut ari tālu atpaliek no eksemplā­riem, kuru titullapu rota gadskaitlis 1865. Amerikas eksemplāri būtībā ir līdzvērtīgi pir­majam izdevumam un ne ar ko — izņemot vienīgi titullapu — no tā neatšķiras ka­. Ļondonas 1866. gada izdevums ir jau gluži cita grāmata, izdota citā salikumā un atšķirīga īesejurnā.

1866. gada Londona iznākusī «Alise», ka jau sacīts, ir gluži jauns izdevums, taču tieši tas visur tiek uzskatīts par pirmo. Tiesa, katalogos parasti ir atruna: «pirmais iz­nākušais izdevums» vai «nosacīti pirmais izdevums», vai pat «pirmais izdevums sa­skaņā ar katalogiem». Divi pēdējie apzīmējumi patiesi atspoguļo lietas būtību, bet pirmais ir vienkārši aplams. Ka jebkura cita nodrukāta grāmata, arī «Alises» 1865. gada izdev vums ir uzskatams par iznākušu. Gramatu pec tas nākšanas klajā var izņemt no ap­grozības, taču tas neatceļ pašu tas iznākšanas faktu. ’

5  — 688

1865.   un 18G6. gada «Alises» izdevumi vairumam kolekcionāru ir neaizsniedzams sapnis, taču «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», kas ir pilnīgi pa kabatai daudziem grāmatdraugiem, vienā ziņā tomēr ir vērtīgāki. Sī grāmata sniedz rokraksta oriģināla foto­kopiju, kuras teksts ir tikai nedaudz saīsināts un no tā izņemta Alises Lidellas foto­grāfija — tās autors, starp citu, ir pats rakstnieks, un viņš šo fotogrāfiju pielīmējis tek­sta beigās. Sis faksimilizdevums tika nodrukāts tādā veidā, kā to bija uzrakstījis autors — noteiktā un skaidri salasāmā rokrakstā, kas viņam, vēloties iepriecināt «mīļo bērnu», domājams, bija prasījis ne mazumu pūļu. Taču savu stāstu viņš acīmredzot uzskatīja par šī rūpīgā noformējuma vērtu.

Lai arī kā tas būtu, pēc divdesmit četriem gadiem Lūisam Kerolam šo rokrakstu ievajadzējās, lai izdotu, un viņš rakstīja Alisei Lidellai, tolaik jau misis Hagrīvsai: «Vi­sas fotogrāfijas tiek darinātas manā personīgajā studijā, tāpēc manuskriptam neviens, izņemot mani, nepieskarsies. Tādējādi es ceru Jums to atdot tajā labajā stāvokli, kadā Jūs man to laipni atvēlējāt, vai pat vēl labākā, ja Jūs atļausiet pirms atdošanas atpa­kaļ to iesiet par jaunu.» Par laimi, misis Hargrīvsa neatļava. Rokraksts vel līdz pat šim brīdim saglabājis savu oriģinālo ādas iesējumu — padilušu un apbružātu, jo šī bija mīļākā Alises grāmata un viņa to bieži lasīja.

Lūiss Kerols laikam pats pirmais atzītu, ka viņš vis nav nekāds izcilais mākslinieks, un katrs, kurš kaut cik orientējas grafikā, viņam piekristu. Toties viņš skaidri bija iztēlojies, kādi zīmējumi viņam vajadzīgi. Tāpēc Džons Teniels rīkojas ļoti saprātīgi, visa sekojot autora iecerei. Lūis’a Kerola manuskripts bija pārpilns paša ilustrācijām — pa­visam to bija trīsdesmit septiņas. Teniels uzzīmēja četrdesmit divas, no kuram divdes­mit kompozīcijā un detaļās precīzi atkārto autora zīmēto.

Ka es izskatos, lasot lekcijas. Luisa Kerola autošaržs.

Publikāciju pēc Džona Vinterilia grāmatas «Ïðèêëþ÷åíèÿ çíàìåíèòûõ êíèã» (Ì.: Êíèãà, 1985. Ñ. 93107) sagatavojusi Ingrida Vaverniece

Ulfs Nilsons (dz. 1948. g.) ir zviedru rakstnieks, raksta galvenokārt bērniem un jauniešiem. Lat­viski viņa darbs «Hondas klubs un lielās sacīkstes» (1982) publicēts ārzemju rakstnieku stāstu krā­jumā «Puisis no pils» (1985).

Tieši pašlaik es nespēju lasīt. Pagultē mētājas kāds desmits grā­matu — šausminoši romāni, nopietna literatūra un tīrie nieki. Tieši paš­laik mani nemaz neinteresē, kā beidzas kāda no tām.

Staigāju un domāju par grāmatu, kas stāstīs par nākotnes sabiedrību. Tā ir uzrakstīta tikai līdz pusei, bet arī šis darbs negrib veikties. Es gluži vienkārši nespēju piesēsties pie sava datora, lai to pabeigtu.

Pa šo laiku esmu iecerējis uzrakt darza jaunas dobes. Pupām, burkā­niem u. c. Un vēl esmu bērniem pārkrāsojis vecus leļļu ratus.

Un nu, kamēr krāsa žūst un savas astoņas, divpadsmit stundas neko nevar darīt, es ieeju bērnistabā un atrodu grāmatu. «Tētis un jūra», ko 1965. gadā sarakstījusi Somijas zviedru rakstniece Tūve Jansone.

«Kādu nenoteiktu pēcpusdienu augusta beigās tētis staigāja pa savu dārzu un jutās nevajadzīgs. Viņš nezināja, ko lai dara, jo viss darāmais bija jau padarīts vai arī tieši to darīja kāds cits. Tētis klusi, uz pirkstga­liem, bez īpaša mērķa klīda pa savu dārzu, un viņam nopakaļ pa sauso zemi melanholiski švīkstēja viņa aste.»

Tas ir gaužām lielisks sākums! Tieši tā var justies tētis — velkot aiz sevis asti kā enkuru. Pārējie Muminu ģimenes locekļi rāmi, nenogurstoši un ar interesi nodarbojas ar sīksīkām lietām, kas piepilda pasauli. Vienīgi tētis jūt, ka jādodas prom ar buru laivu. Taisni prom, tālu jūrā . . .

Bērnu literatūras klasika

Grāmata «Tētis un jūra» pieder pie bērnu literatūras klasikas. Tā ir viena no pēdējām grāmatām šajā sērijā un stāsta par ģimenes aizceļošanu no drošās Muminielejas. Varētu sacīt, ka tā stāsta par cilvēkiem, kas no­nākuši krīzē, tādā dabiskā krīzē, kura prasa pēc atrisinājuma. Sērijas pē­dējā grāmata «Veļu novembrī» (1970) Tūve Jānsone stāsta, kas notiek ielejā tad, kad ģimene ir aizceļojusi.

Tātad tētis organizē savas ģimenes aizceļošanu. Uz jūras kartes viņš atrod punktiņu, ko visi uzskata par mušas mēslu. Kādu nakti ģimene laivā dodas prom, un tētis beidzot jūtas laimīgs, redzot ap sevi guļošo ģimeni un savu stingro ķepu uz stūres. Taču laivai seko Morra, šī vientuļā, ļaun­prātīgā būtne, kas visu ap sevi padara ledainu un bezkrāsainu.

Mušas mēsls īstenībā ir sala, un uz tās atrodas pamesta bāka, kurā var apmesties uz dzīvi, -— tieši tāda, pēc kādas tētis ir ilgojies. Bet tā nav vienkārša sala.

«Hā!» teica mazā Mija. «Sī nav nekāda parasta sala. Tā ietiecas jūras dziļumā gluži citādi nekā parastas salas. Te gaidāmas trakas lietas, to es zinu.»

Lielas Sakarības

Rudenī uz salas ar visu ģimeni patiešām notiek trakas lietas. Tētis veltīgi pūlas uzņemties bākas sarga lomu — gaisma negrib un negrib degt. No akmens bluķiem viņš uztaisa molu, bet nākošās vētras laikā jūra to pārvieto. Kādu laiku viņš rod mierinājumu, ar spiningu ķerot līdakas, bet ilgstoši gādāt ģimenei dienišķo iztiku tādā veidā ir apnicīgi.

Toties viņš sāk rakstīt grāmatu par jūru — grāmatu par patiesi Lie­lām Sakarībām. Sad un tad viņam laimējas izdomāt kaut ko svarīgu, un to viņš žigli ieraksta grāmatā:

«Viļņu kustība ir kaut kas tāds, kas allaž modinās mūsos izbrīnu.»

Taču patiesības par jūru ir promslīdošas kā viļņi krastmalā. Nekas nav viegli notverams. Un nav nepieciešams izlasīt divas doktora disertā­cijas, kurās analizēts «Tētis un jūra», lai saprastu, ka Jūra ir līdzīga Dzīvei.

Arī pārējiem ģimenes locekļiem ir jāpārkāpj kāds slieksnis.

Bērnu — trollīti Muminu — vilina spurdzošie jūras zirgi, kas vēlas runāt tikai paši par sevi, un īstenais ļaunums — Morra, kuru pievelk petro­lejas lampas gaisma un kura beidzot ir spiesta dancot smagiem, līganiem soļiem.

Māmiņa rod mierinājumu, iekopjot trūcīgo zemes pleķīti, zāģējot malku un kraujot to visapkārt bākas sienām. Bet viņa ilgojas pēc mājām un bākas iekšpusē sāk zīmēt veco, mīļo Muminieleju. To pabeigusi, viņa var ieiet zīmējuma leknajā zaļumā un uz brīdi paslēpties no īstenības.

Nekāds happy end ģimenei neiznāk. Bet tāds jau neiznāk arī Jūrai, es domāju — pašai Dzīvei.

Ara no bērnu literatūras

Ar šo stāstu, ko lasa tiklab bērni kā pieaugušie, Tūve Jānsone atva­dās no bērnistabas un bērnu literatūras. Pēc šī darba viņa ir rakstījusi gandrīz tikai pieaugušiem.

Psihologi domā, ka Tūves Jānsones valdonīgais tēvs ir aizkav… Nē, apstājieties uz brīdi! Lasot par kādu konkrētu cilvēku, nevajadzētu ļaut psihologiem visu apgānīt. Kas par to, ka Tūve Jānsone gada lielāko daļu pavada uz savas salas tālu atklātā jūrā? Uz salas, kur ir jāiekopj zeme, lai izaugtu pētersīlis, kur nedrīkst aizmirst izlikt ārā spaiņus, lai uzkrātu svaigu lietus ūdeni, un kur ir svarīgi savākt krastā izmesto ku­rināmo. Un, ja viņa šad un tad sev uzglezno pasauli, kurā ieiet, tad es kā lasītājs esmu no sirds pateicīgs . ..

Eh, ko lai saka par psihologiem, kuri apgalvo, ka bāka īstenībā esot penis un ka viss esot tikai greizsirdība uz penis un slimīgums! Ko lai saka? Nē, es nerakstīšu, ko domāju, lai mani pēc tam nevarētu saukt pie atbildības.

Stāstā gluži vienkārši var izlasīt pats savu dzīvi. Tur ir bērna un māmiņas dzīve, Morras, salas, visas jūras dzīve un, protams, tēta dzīve. Sī ir grāmata par tētiem un lielo jūru.

Es nenolieku grāmatu atpakaļ bērnu grāmatplauktā. Es nolieku to zem gultas. Guļu un skatos griestos. Ko lai iesāk? Vai lai eju ārā un uzroku dārzā jaunās dobes? Vai varbūt lai pabeidzu rakstīt grāmatu par sabiedrību un mēģinu izdomāt vēl kādas Lielas Gudrības? Varbūt leļļu rati ir jau nožuvuši? Ko lai iesāk?

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

Šeit nav robežas starp pasaku un īstenību

Reima Pietile raksta:

«Muminu māja ir izejas punkts katram stāstam, un ikviens stāsts pašās beigas atgriežas pie četrstūra mājas.»

Trollitis Mumins ir dabūjis jaunas, plašas telpas. Bibliotēkas projektētāji arhitekti Raili un Reima Pietile (Pietilā) izplauoja telpas ari Muminu majai un Muminielejai. Patlaban ši māja un ieleja atrodas Tamperes pilsētas jaunajā, modernajā bibliotēkā.

Tūve Jansone izgatavoja Muminu māju ar savu draugu palīdzību. Iznāca kārtīgs piecstāvu mājas modelis — ar visu iedzīvi un iemītniekiem. To būvēja no 1976. gada līdz 1979. gadam. No 1979. gada līdz 1986. gadam šī māja — izstāde apceļoja Cehoslovakiju, Somiju, Zviedriju un Norvēģiju. Maju ar Tūves Jansones tekstu un viņas brāļa Pēra Olova fotogrāfijām iespējams aplūkot bilžu grāmatā «Blēdis Muminmājā» (1980).

Pēc Muminu mājas izstādīšanas Tamperes mākslās muzeja 1986. gada decembri Tūve Jānsone uzdāvināja Tamperes pilsētai (Mākslas muzejam) visas oriģinālskices un zīmējumus, kā arī Muminu pasauli miniatūrā. To visu var aplūkot Muminielejā. Tur iespējams apskatīt ari grāmatas par trollīša piedzīvojumiem, Tūves zīmējumus un daudz ko citu; tur redzamas ari tulkotās grāmatas (gan ne visās 28 valodas, pēc 1989. g. ziņām). Apskatāma ari «Komēta nāk» latviešu valodā, kas 1973. gadā izdota Elijas Klienes tulkojumā.

Tomēr visinteresantākā šai izstādē ir Muminu māja un atveidotie neskaitāmie trollīšu piedzīvojumi — tur var izsekot komētas gaitai, apmeklēt peldošo teātri no «Bīs­tamās vasaras», sajust aukstumu, kad garam peldmājai iet Ledus kundze, vai arī uzdro­šināties ielūkoties Mežonīgo Rietumu salonā.

Māju cēla bez jebkādiem zīmējumiem. Ta tika veidota pēc pārliecības, ka tai jāizskatas tieši tādai, kadā pašam butu prieks dzīvot — ja vien tas būtu iespējams. Varbūt iracionalais un asimetriskais būtu svarīgs tiem. kuri dzīvo sapratīgi būvētās četrstūra kastēs un brīnās, kāpēc kļūst nomākti. Te var redzet dažādu stilu logus, jo katram no «celtniekiem» bija atšķirīgas domas par to veidošanu — franču, krievu, somu un kareju stila logi ar ampīra, jūgenda, mazliet rokoko un citiem rakstiem. Izmantotas astoņas koku šķirnes. Šķindēju jumts klāts no 6800 apses skaliņiem.

Mudīte Treirnane

īsas ziņas

par bērnu literatūras

institūtiem Skandināvijā

DĀNIJĀ

Bērnu literatūra

Iedzīvotāju skaits valstī — 5 130 000. -

1989. gadā izdoto grāmatu nosaukumu kopskaits — aptuveni 1200, t. sk. daiļlite­ratūra — 80%, pārējā literatūra — 20%.

Tulkojumi no ang|u vai. (galvenokārt ASV literatūra) — ap 45%

„ ,, zviedru vai. — ap 20%

,, ,, franču vai. (ieskaitot komiksus) — ap 15%

„ ,, vācu vai. — ap 10%

„ „ norvēģu vai. — ap 3%

„ „ citam valodām — ap 7%

Dāņu bērnu literatūras metieni nav lieli — parasti 2000 eksemplāru. Ir arī grāmatas ar 1000 eks. lielu metienu.

1989. gadā saņemtas 6 literārās godalgas.

Visvairāk iznāk grāmatu, kas atspoguļo pašreizējo reālo dzīvi, mazāk — par pagāt­nes tematiku. Daudz izdod piedzīvojumu, fantāzijas un humora literatūras. Atsevišķi rakstnieki darbojas dokumentālās daiļliteratūras vai zinātniskās fantastikas jomā.

Bibliotēku Dānijā ir daudz, un visās ir bērnu grāmatu sekcijas. Arī katrā skolā ir bērniem domāta bibliotēka. Grāmatu kopskaits visās šajās bibliotēkās pārsniedz 40 mil­jonus, un vidēji katrs dāņu skolēns ņem no bibliotēkas 100 grāmatu gadā. Bērnu lite­ratūra tiek plaši izmantota dāņu valodas mācīšanā.

Bērnu grāmatu nodaļa Dānijas pedagoģijas bibliotēkā

Kopš mūsu gadsimta vidus interese par bērnu literatūru Dānijā attīstījusies ļoti strauji. Pēdējo gadu laikā bērnu literatūra ir kļuvusi par speciālu piekšmetu dažādās mācību iestādēs, kur sagatavo pedagogus un bibliotekārus.

Dānijas pedagoģijas bibliotēka dibināta pirms 100 gadiem, un kopš 1954. gada bērnu literatūras nodaļa pakāpeniski izveidojusi bērnu un jaunatnes literatūras fondu, kurā pašlaik ir ap 60 000 daiļliteratūras grāmatu un ap 6000 teorētiskās literatūras darbu. Nodajas mērķis ir pilnīgi nokomplektēt dāņu bērnu literatūru.

Ārzemju bērnu grāmatas komplektē pēc šādiem principiem:

klasika bērniem oriģinālvalodās,

godalgotas grāmatas,

dāņu autoru darbu tulkojumi citās valodās.

Dāņu valodā pārtulkotās grāmatas tiek iepirktas oriģinālvalodā, lai būtu iespējams spriest par tulkojumu kvalitāti. Tiek iepirkti arī izdevumi dažādiem speciāliem pētniecī­bas nolūkiem.

Nodaļā ir 60 nosaukumu periodisko izdevumu, kas adresēti bērniem un atspogujo bērnu literaturu visā pasaule.

SOMIJĀ

Bērnu literatūra

Iedzīvotāju skaits valsti •— 4 900 000.

1988. gadā izdoto grāmatu nosaukumu kopskaits — [>70:

somu oriģinālliteratūra — 119; jauni tulkojumi — 287;

atkārtoti izdevumi — 264.

1989. gadā piecas bērnu un jaunatnes grāmatas un vienas grāmatas ilustrācijas ir saņēmušas godalgas.

Astoņdesmitajos gados uzlabojusies bilžu grāmatu kvalitate un nopietnāku vietu bērnu literatūrā’sākusi ieņemt somu autoru bērnu dzeja. Saglabājas interese par tautas tradī­cijām un Somijas vēsturi. _

' Plaukst grāmatu tirgus, un nevar izcelt kada žanra grāmatas, kuras pārdotu vairak

par citām. Uz grāmatu panākumiem norāda ari ārzemēs iegūtās godalgas.

Dibināts 1978. gadā. Pirmos divus darbības gadus to finansiāli atbalstīja galvenokārt Tamperes pilsēta. Valsts piešķirto līdzekļu apjoms pieaudzis no 50 000 somu markām 1980. gadā līdz 370 000 markām 1990. gada. Ļoti šauras telpas, nav iespeju petmecibas,

izstāžu un lekciju darbībai. . . .

1989. gada beigās institūta bibliotēkā bija 22 929 fonda vienības, no kuram 1364 uzzinu literatūra un 21 565 — grāmatas bērniem.

institūtā ir 260 bērnu žurnāli un 68 zinātniskie žurnāli. Aptuveni divas tresdaļas fondu aizņem Somijā izdota somu, zviedru un sāmu literatūra, ka arī tulkojumi. _

Grāmatas institūts saņem dāvinājumu un apmaiņas ceļā. Iepērk vienīgi pētniecībai nepieciešamo literatūru.

Somu bērnu literatūras institūts

NORVĒĢIJĀ

Bērnu literatūra

Iedzīvotāju skaits valsti — 4 500 000.

1988. gadā izdoto gramatu nosaukumu kopskaits — 399: norvēģu oriģinālliteratūra — 120; tulkojumi — 176; atkārtoti izdevumi •— 103.

1989.   gadā trīspadsmit grāmatas bērniem un jauniešiem saņēmušas dažādas god­algas.

Norvēģu bērnu literatūrā ir spēcīga reālistiskās literatūras tradīcija, bet astoņdes­mitajos gados ir pieaugusi ari tieksme eksperimentet. Attīstās vēsturiskā romāna žanrs, rodas grāmatas, kurās darbība risinās talas vietās un laikos, tiek izmantotas arī mitolo­ģiskas tēmas. Grāmatās jauniešiem rakstnieki gan risina sociālpolitiskas problēmas, gan turpina iedziļināties psiholoģiskas dabas jautājumos. Pēdcjos gados parādījušās daudzas labas bilžu gramatas. Bērnu literatūra ir piesaistījusi arvien vairāk un vairak jaunu talantu no to rakstnieku un mākslinieku vidus, kuri raksta un zīmē pieaugu­šajiem.

Dibināts 1979. gadā. Bibliotēkas fonds 1990. gadā ir 38 000 sējumu, no tiem 2500 — uzziņu literatūra skandināvu, angļu, vācu un franču valodā. Institūts komplektē visu Norvēģijā izdoto bērnu un jaunatnes literatūru — kā oriģināldarbus, tā arī ārzemju autoru darbu tulkojumus. Krāj arī norvēģu bērnu žurnālus un komiksus.

Institūts abonē 55 žurnālus par bērnu literatūru un kultūru skandināvu, angļu, vācu un franču valodā. Bibliotēkas fondi balstās uz iepirktām grāmatām un dāvinājumiem.

Iedzīvotāju skaits valsti — 8 100 000.

1988.  gadā izdoto grāmatu nosaukumu kopskaits — ap 1 200: zviedru oriģinālliteratūra — 350;

jauni tulkojumi — ap 450 (lielākā daļa no angļu valodas); atkārtoti izdevumi — 400.

1989.  gadā trim zviedru rakstniekiem un vienam ilustrētājam piešķirtas godalgas.

Norvēģu bērnu gramatu institūts

ZVIEDRIJĀ

Bērnu literatūra

Joprojām liela ir interese par fantāzijas un tēlojumu literatūru. Palielinas pieprasī­jums pēc apkārtni izzinošas literatūras •— piemēram, grāmatām, par dabu sociālo problēmu atspoguļojumu. Samazinājusies interese par reālistiku, taču attīstās 'reālisms kas Pļeversas psiholoģijas un eksistenciālas dabas jautājumiem. Palielinājusies interese par bilžu grāmatām.

Pēdējo gadu publikācijas liecina, ka bērnu literatūra Zviedrijā pārvarējusi stagnā-

Zviedrijas bērnu grāmatu Institūta un bērnu akadēmijas izdevumi

Zviedru bērnu grāmatu institūts

Informācijas centrs, kura pārziņā ir bērnu literatūra Zviedrijā un zviedru bērnu un jaunatnes literatūra ārzemēs.

Dibināts 1965. gadā.

Kopš septiņdesmito gadu vidus institūta darbību finansē valsts. 1989./90. gadam piešķirti 3,5 miljoni zviedru kronu.

Kopš 1989. gada institūts darbojas Karaliskās bibliotēkas uzraudzībā. Institūta gal­venie mērķi:

•— komplektēt, kataloģizēt un uzglabāt Zviedrijā izdotās bērnu grāmatas un pēc iespējas arī zviedru bērnu uni jaunatnes literatūru, kas tulkota citās valodās;

—■ radīt pētniecības un izziņu bibliotēku bērnu literatūras pētniecībai Zviedrijā;

—  strādāt, lai paplašinātu izglītības un pētniecības darbu bērnu un jaunatnes lite­ratūrā.

Institūta darbība balstās uz diviem atsevišķiem grāmatu fondiem:

—  bērnu grāmatu fondu (ap 40 000 sējumu), kas satur Zviedrija izdotas grāmatas bērniem un jauniešiem — zviedru oriģināldarbus un tulkojumus zviedriski, kā ari zviedru autoru darbu tulkojumus;

—  teorētisko darbu krājumu (ap 9000 sējumu), kas ir viens no lielākajiem šai nozarē Eiropā.

Institūts abonē 130 periodiskos izdevumus, kas saistīti ar bērnu literatūru.

Kopš 1977. gada institūts izdod žurnālu «Bērrm grāmata» (Barnboken), kas iznāk divas reizes gadā. Taja var lasīt ziņojumus par institūta darbību un pārskatus, recenzi­jas, esejas, pētnieciskus rakstus, kā arī rakstus un recenzijas par Somijas zviedru bērnu un jaunatnes literatūru un tās problēmām. īpaša uzmanība tiek veltīta pašreizējai bērnu literatūras pētniecībai Skandināvijā. Kopš 1981. gada žurnālā ir ari īss satura kopsavil­kums angļu valodā.

Zviedru bērnu grāmatu akadēmija

Sērholmenes bibliotēkas Bērnu un jaunatnes grāmatu nodaļā stāv galds, kas reiz piederējis leģendārajai Stokholmas bērnu un jaunatnes bibliotēkai. Tā sāka savu dar­bību Stokholmā 1911. gadā un 1928. gadā kļuva par pašreizējās galvenās bibliotēkas sastāvdaļu. Ar laiku galds nonāca Sērkolrnenē.

Tas, ka tika nodibināta Zviedru bērnu grāmatu akadēmija, lielā mērā ir šī galda nopelns.

Galdam piederas astoņpadsmit krēsli •— precīzas to krēslu kopijas, kuri bija stāvējuši ap galdu 1911. gadā. Laika gaitā bērnu rakstnieki, kas uzstājušies bibliotēkā, ir parak­stījuši savus vārdus sēdekļu apakšpusē. Kad nobrieda doma dibināt Bērnu grāmatu aka­dēmiju «ar sēdekli un sanāksmju vietu Sērholmenē», kļuva skaidrs, ka diez vai iespē­jams atrast labāku vietu sanāksmēm par šo veco galdu, kas visos šais gados redzējis tik daudz bērnu un bērnu grāmatu.

Bērnu grāmatu akadēmija tika nodibināta 1989. gada 26. maijā. Tā apvieno astoņ­padsmit (tik, cik krēslu) bērnu un jaunatnes rakstniekus, kuru uzdevums saskaņā ar akadēmijas statūtiem ir «veicināt labas bērnu un jaunatnes literatūras rašanos, lai ietek­mētu bērnu uzskatu veidošanos». Tie ir rakstnieki, kuru darbi ir izdoti Zviedrijā. Akadē­mijas locekļus ievēl uz noteiktu laiku, tāpēc akadēmijas seja visu laiku mainās.

Akadēmija notur sanāksmes vismaz reizi gadā Sērholmenes bibliotēkā. 1990. gada 18. maijā kārtējā sanāksmē Zviedru grāmatu akadēmija ievēlēja Astridu Lindgrēni par akadēmijas goda locekli. Pirmo reizi tika piešķirta arī godalga «Ugunsdvēsele».

Pēc Zviedrijas Bērnu grāmatu institūta materiāliem sagatavojusi Mudīte Treimane

//

Senākais latviešu grāmatniecības fakts, kam sakars ar Liepāju, ir Georga Dresela «Svēta Bērno-Mācība oder Der kleino Catechismus» (Libau bey Joh. Gottfried Scharnewsky, 1786). Neko tuvāk par šo Johann Gotfrīdu Šarnevski (?—?) neesmu uzzinājis, bet katra ziņa par viņu būtu gaužām derīga, jo, kā var spriest, tieši ar viņu sākusies latviešu grāmatniecības vēsture Liepājā.

1789. g. iznāk Vārmes mācītāja Fridriķa Jaņa Klapmeijera tulkots «Padoms Visiem Arājiem dots, kam Trūkums pie Lopu-Ēdumiem iraid». Sī grāmata gan iespiesta Jel­gavā, bet dabūjama «pie tiem Liepājas Grāmatu-Preciniekiem Lagarde un Fridrich». Tā­tad tolajik Liepājā darbojušies, vismaz divi grāmatu tirgotāji — Lagarde (?—?) un Frid­rihs (?—?). Tas arī pagaidām viss, kas par viņiem zināms.

Kā Aleksejs Apīnis izpētījis, 1823. g. Liepājā ierīkota spiestuve, kuras īpašnieks bijis

D.  f. zāgers (?—?) un pēc tam k. h. fēge (?—?). ar abiem šiem vīriem — sevišķi ar otro, «grāmatu driķētāju» Kārli H. Fēgi (Carl H. Foege) — sākas Liepājas poligrā­fijas vēsture. 1833. g. viņš iespiež Zlēku mācītāja J. G. Bitnera «A. B. C. priekš Zlēkas skolas», 1838. g. — Durbes mācītāja Runclera tulkoto «īsu pamācīšanu, kā Dieva svētus rakstus būs lasīt», 1849. g. — «Zwölf Gebete» (rīmētas lūgšanas vācu un latviešu va­lodā no Paplakas starostienes von der Ropp), 1845. un 1850. g. — divi brošūras par «Liepājas krāšanas-lādi». Sie visi gan ir apjomā neievērojami iespieddarbi, bet tas ir Liepājā iespiestās latviešu grāmatas sākums. (Ko Zāgers vai Fēge iespieduši vāciski, neesmu noskaidrojis.)

Vērā liekams vīrs ir Fridrihs Hagedorns (?—1853) — tirgonis un sabiedrisks dar­binieks, Liepājas ģimnāzijas direktors. 1853. g. viņš izdevis sava audzēkņa Krišjāņa Valdemāra pirmo grāmatu «300 stāsti», turklāt «visus ienākumus atstādams autoram izglītības turpināšanai». Kas Flverfelds bija Neredzīgajam Indriķim, kas Lundbergs Līventālam, kas Katerfelds Kronvaldam, tas Hāgedorns ir Valdemāram — ar piebildi, ka ITāgedorna rūpes par Valdemāru nebija necik ilgstošas, jo viņš miris drīz vien pēc «300 stāstu» iznākšanas.

A. Apīnis informē, ka K. H. Fēges spiestuvi «1851. g. ieguva G. D. Meijers» un ka «joprojām privātās spiestuves piederēja vācu tautības personām». Gotlība Dāniela Meijera (?—?) tipogrāfija uz ilgu laiku k]ūst par galveno poligrāfisko uzņēmumu Liepājā, ta iespiež daudzu Liepājas izdevēju grāmatas, arī periodiku. Viena no pirmajām G. D. Mei­jera iespiestajām grāmatām ir jau pieminētie K. Valdemāra «300 stāsti». No Meijera paša izdevumiem pieminamas Gramzdas skolotāja Ernesta Ferdinanda Sēnberga (sākot ar 1862. g.) un viņa brāļa Rucavas skolotāja Kristapa Sēnberga (sākot ar 1868. g.) grā­matas. G. D. Meijers laiž klajā arī Alojas mācītāja F. Meijera (vai Alojas mācītājs ir Liepājas grāmatnieka radinieks?) grāmatu «Palīgs pie bērnu mācīšanas svētās kristīgās ticības mācībās». Par to, ka pirms simt un vairāk gadiem grāmatai bijuši divi uzde­vumi — lasītāju izklaidēt un sniegt viņam praktiski izmantojamu informāciju —, liecina

1865.  g. G. D. Meijera iespiestās Vaiņodes skolmeistara E. Voitkus grāmatas nosaukums: «Stāstītājs, kas nevien iokus, bet arī dažu derīgu mācību dod».

Liepājas tirgotājs Harijs Dönbergs (?—?) atzīmējams galvenokārt kā Krišjāņa Val­demāra jaunības draugs, latviešu pirmā agronomijas literāta Kārļa Lepeviča grāmatu apgādātājs. 1852. g. H. Dönbergs izdod Lepeviča grāmatu «Padoma devējs zemes kopē­jiem jeb zelta graudi sirdsmīļiem arājiem», 1856. g. — viņa «Zirgu draugu», bet 1857. g. — K. Lepeviča tulkojumu «Vaņģība Kaukāzu kalnos». 1868. g. Dönbergs laiž klajā Vilhelma Haufa «Teiksmas jeb pasakas, ko par laika kavēkli no Vācu valodas iz­rakstījis Juris Bergman, Bārtas dziedātājs un skolmeisteris».

Gotfrīda Ludviga Cimmerniaņa (?—?) vārds jau minēts, iztirzājot Kuldīgas grāmat­niecību. Liepājā G. L. Cimmermanis izdod O. Kronvalda mācībgrāmatu «Mazā Vācieša pirmais solis» (1. iesp. 1863. g.), Nīcas un Bārtas mācītāja Gustava Zigmunda Brāžes vārdnīcu «Kurzgefasste lettisch—deutsch und deutsch—lettisches Lexikon» un «Allererste Anleitung zum Gebrauche der lettischen Sprache für Deutsche» (abas 1875. gadā), Mā­teru Jura (Georgs Mathers) «Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmatu» (1885). Vēlāk Cimmermanis darbojas Kuldīgā.

Visi šie grāmatnieki bija Vācieši.

No latviešu un citu tautību grāmatniekiem pirmos nosauksim tos, kuri parakstījušies par izdevējiem vai arī faktiski izdevuši Liepājā iznākušos laikrakstus un žurnālus, bet par kuriem nav zināms, ka viņi būtu izdevuši arī grāmatas.

4.ndrejs Apinis (1881 —1953) izdevis «Liepājas Dienas Avīzi» (1912—1915);

N. Balcers (?—?) — laikrakstu «Briesmu Zvans» (1933), politiskās grupas «Agrākie naudas noguldītāji, kara izpostītie un taisnības cīnītāji» izdevumu;

J. Bērmanis (?—?) — «Universālo Ziņotāju» (1919);

Mārtiņš Bloks (?—?) — laikrakstu «Liepājas Patiesība» (1929);

Voldemārs Blumbergs (?—?) — humoristisku žurnālu «Nātra» (1930);

Roberts Brīvmanis (1886—1950) — sociāldemokrātisku laikrakstu «Tautas Balss». R. Brīvmanis pēc profesijas bija aktieris (Dailes teātra mazajā ansamblī), piedalījies Latvijas brīvības cīņās, bijis Tautas Padomes deputāts;

Eduards Buile (1896—?) — visai skandalozu žurnālu «Jaunās Liepājas Aizkulises» (1926—1927);

J. Buķis (?—?) — «Pēterburgas Telegrāfa Aģentūras Telegrammas» (1914); nepa­rasts nosaukums: avīzi izdod un iespiež Liepājā, bet sauc par «Pēterburgas.. . Tele­grammām»;

Kārlis Dancis (1882—?) — «īstās Liepājas Aizkulises» (1927); par šo žurnālu zi­nāms, ka tas apstājies «redaktora sodīšanas dēļ», bet redaktors sodīts «par personu goda aizskaršanu»;

Ernests Ekšteins (1872—1941) — laikrakstus «Liepājas Atbalss» (1907—1915) un «Dienas Lapa» (1923—1924); E. Ekšteins dzimis Gramzdā, Liepājā strādājis par ārstu un vienlaik bijis Liepājas teātra vadītājs, darbojies vairāku Liepājas avīžu redakcijās;

Oskars Flors (1831—?) -— «Kurzemes Sludinājumu Lapu» (1892—1893), latviešu, vācu un krievu valodā;

Alfrēds Freibergs (1890—1966) — reliģiska satura laikrakstu «Patiesības Balss» (1919—1921);

Fricis Ginters (1877—?) — «Liepājas Aizkulises» (1916—1927); par atsevišķām publikācijām, kā arī par «personu goda aizskaršanu» vairākkārt sodīts;

Kristaps Grāmatnieks (1888—1964) — sabiedrības «Kurzemes Vārds» dibinātājs un atbildīgais pārstāvis, bet, sākot ar 1939. g., valdes priekšsēdis un direktors rīkotājs ak­ciju sabiedrībai ar tādu pašu nosaukumu; sabiedrība izdod dienas laikrakstu «Kurzemes Vārds» (1920—1940). K. Grāmatnieks dzimis Cīravā, viņa dzīvesbiedre Evelīne Grāmatniece (dzimtajā uzvārdā Vindava, 1899—?) darbojusies literatūrā (dramaturģijā);

E. grave (?—?) — laikrakstu «Sargs» (1919);

R. Grinblats (?—?) — nedēļas laikrakstu «Republika» (1929);

Elza Gūtmane (?—?) — nedēļas laikrakstu «Republika» (1929);

Fricis Hūns (?—?) — nedēļas (vēlāk dienas) laikrakstu «Mazais Strādnieks» (1924—1925);

Kārlis Iņģis (Inge, ?—?) — misijas izdevumu «Eljes Lapa» (1905—1906), ta ir «Viena lapa priekš Dieva valstības darba veicināšanas un kopšanas visās zemēs»;

Kārlis Iņķis (1873—1918) — laikrakstu «Kurzemnieks» (1906);

Jēkabs Jakulis (?—?) — laikrakstu «Jaunais Liepājas Vēstnesis» (1907);

M. Jansons (?—?) — laikrakstu «Dienas Lapa» (1923);

Valdis Kadeķis (?—?) — literāru mēnešrakstu «Zilās Tāles» (1930);

Eduards Kaimiņš (1876—1959) — žurnālu «Bībeles Vēstnesis» (1932—1938);

J. Karps (?—?) — «nacionālu, progresīvu, no politiskām partijām neatkarīgu» ne­dēļas laikrakstu «Vārds Vietā» (1933);

Augusts Korps (1900—1948) — žurnālu «Bībeles Vēstnesis» (1938—1940);

Augusts Koškins (?—?) — žurnālu «Ciānas Vēstnesis» (1912—1914). Tā kā žur­nāla redakcijas adrese ir Odesā, tad, pats par sevi saprotams, arī A. Koškins (kas reizē ir gan izdevējs, gan redaktors) dzīvo šai laikā nevis Liepājā, bet Odesā;

Jānis Kovaļevskis (1873—1921) — «Liepājas Avīzi» (1906—1907), laikrakstu «Lie­pājas Atbalss» (1908), žurnālu «Mēnešraksts» (1918). J. Kovaļevskis bija izcils jaun­strāvnieks un 1905. gada revolucionārs. Pēteris Ermanis viņu dēvē par «ievērojamāko Liepājas latvju avīžnieku», Alfrēds Goba raksta, ka viņš «miris kā komunistu upuris»;

Mihails Kruzens (?—?) — mēnešrakstu «Progresējošais Dzirnavnieks» (1927—1928);

Ēvalds Kuršinskis (?—?) — dienas laikrakstu «Jaunā Dzīve» (1914—1915). E. Kuršinskis, jādomā, ir dzejnieka Andreja Kurcija radinieks;

L. Labprāts (?—?) — nedēļas laikrakstu «Sieviete, Vīrietis un Mīla» (1929). Ka jau tais laikos sabiedrībā bijusi liela interese par erotiku, liecina fakts, ka avīzes pirmais numurs iespiests trīs reizes. Avīze ierakstīta «Sēnalu un neķītrības literatūras sarakstā»;

A. lāceklis (?—?) — humoristisku žurnālu «runga» (1931);

Mārtiņš Lēģers (1889—?) — žurnālu «Tuksneša Sprediķi» (1923—1924). M. Lēģers ir viens no sabiedrības «Kurzemes Vārds» dibinātājiem un vadītājiem;

Vilhelms Lezevics (?—?) — «Zilo Vēstnesi» («Der btaue Bote» — vācu vai., 1926— 1927), šim izdevumam ir ari pielikums latviešu valodā;

Anna Liperte (?—?) — žurnālu jaunatnei «Jautrais Fridolīns» (1927);

Ieva Lukševica (?—?) — nedēļas laikrakstu «Glābsim Dzimteni» (1933—1934);

Andrejs Lukševics (?—1941) —žurnālu «Modernā Paradīze» (1931), laikrakstu «Uzvarēt vai Mirt» (1932—1933), laikrakstu «Tautas Nopūtas» (1933), laikrakstu «Jaunā Telegramma» (1933). Pirmais no šiem izdevumiem savulaik uzņemts «Jaunatnei kaitīgas literatūras sarakstā»;

Ernests Maltaunieks (?—?) — žurnālu «Mazās Aizkulises» (1929), tās pēc 2. nu­mura apturētas;

Alvīne Matute (?—?) — nedēļas laikrakstu «Romāns Avīze» (1929—1930);

Augusts Mēters (1887—1976) — žurnālu «Bībeles Vēstnesis» (1928—1931);

Andrejs Millers (?—?) — laikrakstu «Uzvarēt vai Mirt» (1932);

Kārlis Minka (?—?) — žurnālu «Padomnieks Dārzā un Sīklopu Sētā» (1925) ar rakstiem «par mājputniem, baložiem, kanārijiem, trušiem, suņiem, kazām un dārzkopību»;

Mārtiņš Podnieks (?—?) — laikrakstu «Liepājas Vēstnesis» (1906-1907);

A. rakelis (?—?) — laikrakstu «republika» (1929);

Kārlis Reimers (?—?) — «Liepajas Avīzi» (1906);

Jānis Rove (?—?) — «Liepājas Sludinājumu Lapu» (1913—1914);

M. Roze (?—?) — «Liepājas Ilustrēto Žurnālu» (1929);

Kārlis Rubenis (?—?) — žurnālu «Latvijas Sports» (1927);

Jānis Ruicēns (?—?) — laikrakstu «Tautas Nopūtas» (1939);

Visvaldis Sanders (1885—1975) — sabiedrības «Liepājas Avīze» priekšsēdis (laik­raksts ar šādu nosaukumu iznāk 1921 — 1924), komanditsabiedrības «Tautas Druva» at­bildīgais pārstāvis (laikraksts «Tautas Druva» iznāk 1925. g.). V. Sanders bija teoloģi­jas doktora un dzejnieka Jāņa Sandera (1858—1951) dēls, dzimis Pēterpilī, strādāja Liepājā par mācītāju, darbojās ari publicistikā un mūzikā;

Andrejs Saule-Sleinis (1884—1914) laikrakstu «Liepājas Atbalss» (1909);

K. Šiliņš (?—?) — laikrakstu «Republika» (1929);

Aleksandrs Skalders (?—?) Latvijas Tirgotāju savienības laikrakstu «Lejaskurzemes Ziņas» (1928—1931);

Jānis Skalders (1895—1967) — laikrakstu «Lejaskurzemes Ziņas» (1928 1930). Abi Skalderi, šķiet, bijuši no vienas ģimenes;

Kārlis Skara (1875—?) — laikrakstu «Tagadne» (1906);

Andrejs Sodums (1887—?) — laikrakstu «Kurzemes Zemnieks» (1925). A. Sodums dzimis Vecmuiža, strādājis kooperācijā, publicējies (pseidonīms Ķeirietis);

2anis Spēlmanis (?—?) — laikrakstu «Jaunā Telegramma» (1925) un žurnālu «Mo­dernā Paradīze» (1931);

Voldemārs Sproģis (1907—1948) — «Jauno Laiku Avīzi» (1932). Liepājas apgabal­tiesa V. Sproģim (viņš ir arī savas avīzes redaktors) piespriedusi «4 gadus spaidu dar­bos par pretvalstisku darbību». V. Sproģis dzimis Saldū, darbojies arī literatūrā (ar īsto vārdu un pseidonīmu Valdis Grasins);

Eduards Stukels (1884—1956) — mēnešrakstu «Auseklis» (1914—1915) un laikrak­stu «Auseklis» (1917). E. Stukels dzimis Budbergā, bijis augstos katoļu baznīcas amatos;

Jānis Stūrītis (?—?) — laikrakstu «Biedris» (1906);

Jēkabs Šneiders (1909?—?) — laikrakstu «Uzvarēt vai Mirt» (1933);

Mārtiņš Tiltiņš (1869—1926) — Latvijas evaņģēlisko brāļu draudžu savienības žur­nālu «Ciānas Sargu Balsis» (1921);

J. Vītols (?—?) — laikrakstu «Lejaskurzemes Ziņas» (1931);

F. zaķis-sisenis (?—?) — žurnālu «pēdējās Liepajas Aizkulises» (1927);

M. Zēģelnieks (?—?) garīgu mēnešrakstu «Mīlestības Stari» (1919).

Sis saraksts ļauj spriest, ka pagātnē Liepājā starp periodiskajiem izdevumiem pa­stāvējušas visai asas konkurentu attiecības: daudzi laikraksti un žurnāli varējuši iz­nākt tikai pavisam neilgu laiku.

Tālāk — par Liepājas grāmatizdevējiem un spiestuvju īpašniekiem.

E. Ābelītis (?—?) — 1919. g. izdod kādu L. Ceļdomas tulkotu romānu («Dionisa dusmas»), 20. gados uzsāk grāmatu sēriju «Okultā pasaule», bet no 1930. g. līdz 1936. g. laiž klajā žurnālu «miesas, dvēseles un gara attīstībai» (vēlāk «Mazdaznana un meta­fizikas mēnešrakstu») «Psihe». Žurnāla pēdējā posmā par tā izdevēju un redaktoru parakstās Ieva Ābelīte (?—?) — domājams, E. Ābelīša dzīvesbiedre.

B.  Ābels (?—?) — 1908. g. izdod paša tulkotu prozas grāmatiņu «Viena priekš daudzām» (autore — Vera).

E. Ābels (?—?) — 1915. g. izdod noveli «Dvēseles nemiers» (tulkojis Vaņa). Vai starp B. Ābelu un E. Ābelu ir kāds sakars, neesmu noskaidrojis.

Kārlis P. Bauders (?—?) — 1918. g. laiž klajā paša sarakstīto «Laulības dzīves zinību». Sai brošūrai uzrādītas veselas trīs izdošanas vietas — Liepāja, Jaunjelgava un Bostona, bet par tās apgādātāju minēta K. P. Baudera grāmatu aģentūra. Kas tā par aģentūru un kurā no nosauktajām pilsētām tā atradusies, nav zināms.

E. Birznieks (?—?) — 1891. gada izdod Elīzes Grīnbergas brošūru «Žūpība un viņas augļi»;

A. Braslis (?—?) — izdod kāda Bērzkalna (varbūt paša izdevēja pseidonīms?) «Dziesmiņas līgaļvai. Mīlestības ziņģes tautas jaunībai». Nav atzīmēts grāmatiņas iznāk­šanas gads.

Visi nosauktie ir gadījuma izdevēji. Par īstu grāmatnieku uzskatāms A. J. Buncis (?—?). Viņš visai rosīgi darbojas 1907. un 1908. g. — izdod L. A. Potehina «Mācības biškopībā» (tulk. Fr. Jaugiets), M. Gorkija «Zaļumniekus» (tulk. A. Bergmane), kā arī 14 numurus sērijai «Latviešu universālā bibliotēka» (Kristapa Bahmaņa un Līgotņu Jē­kaba oriģināli, Artura Bērziņa un Līgotņu Jēkaba tulkojumi). Redzams, ka A. J. Bunča princips — izdot tikai labas grāmatas.

J. Dravnieks (?—?) 1908. g. izdod Ibsena «Rosmersholmu» (tulk. A. Bergmane), bet 1914. g. — kadu E. Rīteņa tulkotu romānu («Uz laulības paradīzi»),

J. Dūcmanis (?—?) 1923. g. izdod A. Knaģa (Arvīda Rupeika) viencēlienu «Pre­cību birojā» un divi tulkojumus — H. Velsa stāstu «Sarkanā istaba» (tulk. Vaidelote) un F.. Zola romānu «Dzīves prieks».

E. Eilenbergs (?—?) 1890. g. laiž klajā savulaik pazīstamā mācībgrāmatu autora K. Kopmaņa «Skaitļošanas mācību». Varbūt šim E. Eilenbergam ir kāds sakars ar po­pulāro grāmatnieku Ģedertu Eilenbergu (Pūcīšu Ģedertu)?

Ernests Embriks (?—?) 20. un 30. gados ir Liepājas spiestuves «Kultūra» vadītājs. 1929. un 1930. g. viņš ir nedēļas laikraksta «Liepājas Atbalss» redaktors un izdevējs.

Miķelis Freiberģis (?—?) pagājušā gadsimta 90. gados laiž klajā kādu pusduci grā­matu. Lielākā daļa no tām reliģiska satura, bet. ir arī pāris beletristisku darbu: 1892. g. «Tuksneša roze jeb Briesmīgs gals, nāve tuksnesī» (tulk. A. Krūmiņš) un 1895. g. «patiesīgu atgadījumu» «Jauna gada nakts». Aleksejs Apīnis atzīmē, ka M. Freiberģis bijis kolportieris. Vienai viņa grāmatai (1899. g. — «Kur sievu ņēma Kains?») kā iz­došanas vieta minēta Rīga. Vai tas nozīmētu, ka izdevējs gadsimta beigās mainījis dzīvesvietu?

Kārlis A. Freivalds (1865—1923) dzimis Dundaga un arī savos grāmatnieka gados, cik var spriest, nav pārtraucis sakarus ar dzimto Līvzemi, savus izdevumus palaikam dod iespiest Teodoram Antmanim Ventspilī. K. A. Freivalds ir viens no produktīvākajiem Liepājas izdevējiem un parasti savu apgādu apzīmē par kooperatīvu uzņēmumu: K. A. Freivalds un biedri. Viņš turpina M. Pētersona (par viņu — tālāk) «Universālo bibliotēku», kurā iznākušas pavisam 19 ļoti dažāda satura (populārzinātniskas beletris­tiska) grāmatas, galvenokārt tulkojumi, bet ari daži latviešu autoru (A. Bērziņa, Kristapa Bahmaņa, Jēkaba Janševska, Leona Vesera (Goldmaņa), H. Stūrmaņa) darbi. Pa vidam Freivalds izdod ari kādu pusduci reliģiska satura grāmatu (1894—1905), bet 1908. g. — paša sarakstīto «Ābeci». 1905. un 1906. g. izdod un rediģē dienas avīzft «Sēkla», 1907.—1909. g. — žurnālu «Jaunība» un 1917.—1918. g. — žurnālu «Jaunais Rīts» (abi žurnāli reliģiska satura). Izdod viņš arī kalendārus, piemēram, J. Janševska «Jauno zobgaļu». Kalendāriem palaikam ir literārie pielikumi. Dokumentāla nozīme ir Freivalda izdotajam J. Janševska dzejojumam «Prologs Liepājas Latviešu biedrības at­klāšanas dienai 14. martā 1904.». Grāmatas savam apgādam K. A. Freivalds nereti no vācu un krievu valodas tulko pats. Starp tulkojumiem pagadās arī_kāds zīmīgs Iokalizējums — «Nīcas bullis» (1903). Droši vien pirmie pircēji šai grāmatiņai bijuši nīcenieki. _

E. Fridrilisons (?—?) 1887. g. izdod kādu Jaņa Aleksandra Freija tulkotu sprediķi,

1893.  g. — garīgu dziesmu krājumiņu «Dziesmu pērle», 1890. g. — J. Pilina sastādītu garīgu dziesmu krājumu «Cerības Ausekļa pielikums».

L. Gaiķis (?—?) 1892. g. izdod K. Freivalda tulkoto sprediķi «Kroplis uz abām kā­jām». _

A. Gūtmanis (?—?) ir kādas Liepajas tipogrāfijas īpašnieks. 1913. un 1914. g. viņš iespiež vairākus periodiskus izdevumus. A. Gūtmaņa tipogrāfija atsāk darboties pēc Pirmā pasaules kara — 1920.—1924. g. viņš atkal iespiež laikrakstus un žurnālus.

P. Gūtmanis (?—?) 1921. g. iespiedis brošūru «Mēs jaunu pasauli sev celsim!». Var­būt A. Gūtmanis un P. Gūtmanis ir viena un tā pati persona?

Roberts Holcmanis (?—?) rakstījis lugas. J. Misiņa rādītāja minētas divas: «Par­tizāni» un «Viens par visiem — visi par vienu» — abas paša autora izdevumā (1923, 1925).

Apgāds «Ideja» Liepājā pastāv, sakot ar 1919. g„ un izdod tikai Jāņa Kunstmaņa stāstus un romānus («Mātes sirds», «Kara atbalss», «Darba augstā dziesma»). Tas liek domāt, ka aiz «Idejas» vārda paslēpies autors, t. i., ka «Idejas» īpašnieks ir pats J. Kunstmanis.

J. Intenberģis (?—?) 1893.—1897. g. laiž klajā kādu pusduci reliģiska satura grāmatu un starp tām arī vienu ar labiem padomiem «Māksla, kā lielu vecumu sasniegt». Interesants virsraksts kādam citam J. Intenberģa izdevumam — «Debess un viņas iedzī­votāji šeit un tur mūžībā».

M. Jakobsons (?—?) pagājušā gadsimta 70., 80. un 90. gados iespiedis vairākas grāmatas.

Jēkabs Janševskis (1865—1931). Pazīstamais rakstnieks dzimis Nīgrandē (Saldus raj.), dzīvojis Nīcā (Liepājas raj.). Liepājā, Rīgā. Tā 1921. un 1922. g. Liepājā viņa izdevumā nāk klajā paša sarakstītā romana «Dzimtene» pirmie sējumi («Dzimtenes» tālāko izdošanu uzņemas toreizējais valsts apgāds «Lēta»),

Georgs Haralds Jēgers (1880—1946) ir ne vien rosīgs literāts (pseidonīms Jorģis Mednieks) un žurnālists, bet arī visai nozīmīgs grāmatnieks. Viņam pieder Liepājas apgāds «Astra». Ap 1924. g. tā izdevumā nāk klajā divi grāmatu sērijas: «Daiļrakstniecības tautas bibliotēka» un «Politiskā tautas bibliotēka». Autoru vidū ir Haralds Eldgasts, Jēkabs Janševskis. Jānis Kauls, Krišs Ķfiķis, Kārlis Lapiņš (K. Merts), pats Jorģis Mednieks, Andrievs Niedra, Aleksandrs Ozoliņš, Kārlis Students, Lūcija Zamaiča. Autoru vairuma uzvārdi, tāpat «Politiskās tautas bibliotēkas» grāmatiņu tendence rāda, ka «Astra» uzskatāma par noteikti labēja virziena apgādu.

E.  z. kahans (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. E. Z. Kahans 1889. un 1890. g. iespiež laikrakstu «Latvie­tis», bet 1890. g. — vairākas K. Ukstiņa (par viņu tālāk) izdotas grāmatas. E. Z. Kahana tipogrāfija vēlāk kļūst par J. Kostoljaneca īpašumu.

K. M. Kairiss (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks mūsu gadsimta sākumā. 1904. g. iespiež K. Freivalda izdoto J. Janševska «Prologu Liepājas Latviešu biedrības atklāšanas dienai». Vai K. M. Kairisa spiestuve atradusies Liepājā, neesmu noskaidrojis.

A. Kalenbergs (?-?) 1906. g. izdod kāda Nemo (paša izdevēja?) tulkotu brošūru «So laiku ražotāji spēki un viņu izlietošana», bet 1907. g. — K.-s (Kalenberga?) tulko­tus «Stāstiņus iz strādnieku dzīves».

A. Ketens (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās pārņēmis Viktora Nimaņa spiestuvi, 1889. g. un 1890. g. iespiež laikrakstu «Lat­vietis». Kas ar šo spiestuvi noticis tālāk, neesmu noskaidrojis.

J. Klāsons (?—?) ir samērā ražīgs literāts. Viņa oriģināldarbus un tulkotās grā­matas izdevuši dažādi apgādi dažādās vietās, bet vismaz vienu no tām («Sniega pārsliņas», 1921) viņš izdevis ari pats («Klāsons un Priednieks Liepājā»). J. Klāsona psei­donīms — apgriezts uzvārds (Nosalks).

«Komēta» 1923. un 1924. g. laiž klajā burtnīcu romānus «Franks Allans, slavenais detektīvs» (65 burtnīcas) un «Kuģu puika Jirgens Peters 15 gadu vecumā ap pasauli» (21 burtnīca).

Jurijs Kostoljanecs (?—?) —• tipogrāfijas īpašnieks Liepājā. Mūsu gadsimta sākumā iegūst E. Z. Kaliana spiestuvi un izveido to par vienu no lielākajam, ja ne pašu lielāko Liepājas poligrāfijas uzņēmumu. J. Kostoljanecs turpina darbu ari Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā. Kā pirms, tā pēc Pirmā pasaules kara iespiež lielu skaitu Liepājā izdotu grāmatu, laikrakstu un žurnālu.

J. J. Krauče (?—?) — grāmatveikala īpašnieks Liepājā. 1914. gadā izdod Paegļu Mārtiņa stāstu «Šausmīgs mantojums».

«Kultūra» — tipogrāfija Liepājā (vadītājs Ernests Embriks), 1928.—1937. g. iespiež lielu skaitu gan pašā Liepājā, gan tuvākajos novados izdotu laikrakstu un žurnālu.

«Kurzemes Vārds» — sabiedrība (tās galvenie vadītāji Mārtiņš Lēģers un Kristaps Grāmatnieks), kas 1920.—1940. g. izdod dienas laikrakstu «Kurzemes Vārds». Sākot ar 1936. g., sabiedrībai pieder sava spiestuve.

Pēteris Lauberts (1875—1964). So grāmatnieku esam pieminējuši, runājot par Vents­pils un Liepājas novada grāmatniecību (viņš darbojies Ventspilī, Liepājā, Priekulē). Lie­pājā izdod reliģiskos žurnālus «Tuksneša Sprediķi» (1923, 1924) un «Bībeles Vēstnesis» (1936).

«Liepājas Atbalss» 1907.—1915. g. izdod dienas laikrakstu ar tādu pašu nosaukumu. !r zināms, ka «Liepājas Atbalss» ieguvusi Mārtiņa Ukstiņa spiestuvi. Kas ar šo spies­tuvi noticis Pirmā pasaules kara gados un pēc tam, neesmu noskaidrojis. 1910.—1914. g. izdod kādus 12 daiļliteratūras tulkojumus. Jāatzīmē izdevēju kompetence, izraugoties tulkojamos autorus (Frensens, Hārdijs, Kellermanis, Loks, Londons…). Tulkotāji: A. Ceplenieks, Valts Kaija, Jānis Kleinberģis, Krists Putniņš.

«Liepājas Avīze» — sabiedrība (priekšsēdis Visvaldis Sanders), kas 1921.—1924. g. izdod dienas laikrakstu ar tādu pašu nosaukumu, kā ari — 1922. g. — Kēlera romānu «Mantiniece», kas iepriekš nodrukāts šai laikrakstā.

«Liepājas burtnieks» — viena no nozīmīgākajām tipogrāfijām Latvijas Republikas laikā, 1927,—1940. g. iespiež ļoti daudz gan Liepājā, gan citur izdotu laikrakstu un žurnālu.

Liepājas cittautu rakstnieku tulkotāji — grupa, kas 1893. g. uzsāk grāmatu sēriju «Citu tautu rakstnieki». Tajā iznāk 5 grāmatiņas — Bjernsona un Senkeviča darbi. Tā pati grupa Jāņa Kreicberga redakcijā izdod arī pirmo literāro almanahu latviešu valodā — «Tautu pagalms» (I—II, 1896—1897). Tajā pārstāvēti kompetenti autori, bet no tulko­tājiem pazīstams literāts ir vienīgi J. Janševskis. Pārējie — Gaismiņš, D. Jurkovskis, Jurkovsku Emīlija, Andrejs Maiķis, Trauliņu Anna, P. Vidējs.

«Liepājas Dienas Avīze» — sabiedrība, kas 1912.—1915. g. izdod laikrakstu ar tādu pašu nosaukumu, kā arī divi romānus, kas iepriekš nodrukāti šai laikrakstā (viens no tiem — Džovaņoli «Spartaks»). Viens no tulkotājiem ir Krišjānis Saule-SIeinis (par viņu tālāk).

Liepājas latviešu baptistu draudze ap 1888. g. laiž klajā kādu pusduci reliģiska satura grāmatu.

Liepājas Latvisku grāmatu izdevēju biedrība 1900. g. uzsāk sēriju «Citu tautu rakst­nieki». No tās iznāk tikai viena grāmatiņa — G. Mopasāna «Stāstiņi» J. Janševska at­stāstījumā. Biedrība izdod arī A. Cehova «Rakstu» 1. burtnīcu (1906), kuru sarūpējis galvenokārt Bideru (Bebru) Juris. Vēl jāmin Koropčevska «Stāsti par mežoņiem» (1900, «latviski apstrādājis Vizulis»), kā arī anonīmi izdotā polemiskā apcere «Aspazija un mūsu kritika» (I—II, 1896—1897), kuras autors, iespējams, ir Jānis Kreicbergs.

Liepājas Sātības biedrība (vēlāk — Latvijas Pretalkohola biedrības Liepājas nodaļa)

1894.   g. izdod brošūru «Stipru dzērienu iespaids uz bērniem» F. Sudmaļa tulkojumā. No Latvijas Republikas laika izdevumiem jāatzīmē savulaik uz laukiem visai bieži iestu­dētā Evelīnes Grāmatnieces pretalkoholiskā ludziņa «Kā Pampaļu Pēteris sievu mek­lēja» (1924).

«Liepajas Vēstnesis» (agrāk — «Ļibauskij Vestņik») 1905.—1923. g. iespiež krietnu skaitu latviešu (protams, ari krievu) periodikas. 1906.—1907. g. iznāk arī laikraksts «Liepājas Vēstnesis», bet tam ar šo spiestuvi laikam nav sakara. «Ļibauskij Vestņik» resp. «Liepājas Vēstneša» tipogrāfijā iespiests arī vairāk nekā desmit latviešu grāmatu.

A. M. Lipšics (?—?) — spiestuves īpašnieks. 1899. g. iespiedis Jorģa Snores izdoto «vēsturīgo stāstu iz Romas katakombām» «Daiļā Romas Marcile jeb Mīlestība stiprāka

6  — 888

par nāvi». Titullapā teikts, ka šī grāmata izdota «Jaunjelgavā un Liepājā». Kurā no abām pilsētām atradusies A. M. Lipšica spiestuve, neesmu noskaidrojis.

«Mars» («Marss»?) — dēku un kriminālromānu apgāds ap 1924. g. Romānu no­saukumi: «Vientu|ā māja», «Izmisuma kliedziens», «Lielais deku meklētājs» (burtnīcas), «Temzes ūdens žurkas», «Miroņa balss», «Spogulis».

J. Mednis (?—?) «Liepājā un Cesvainē» izdod paša tulkotu romānu «Katordz­nieka meita jeb No smēdes bagātībā».

«Nacionālā kultūra» — spiestuve Liepāja. 1924,—1928. g. tur iespiesta virkne perio­disku izdevumu, ari vairākas grāmatas. _ . . v ,.

M. Nīderlands (?—?) — tipogrāfijās īpašnieks Liepāja. 1906. g. iespiež dienas laikrakstu «Sēkla», 1907. un 1908. g. ari dažas grāmatas (A. J. Bunča izdevumus).

Viktors Nīmanis (1845—1898) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā. Pagājušā gadsimta 70 un 80 gados V. Nlmaņa spiestuve ir viena no visnozīmīgākajam. Tur iespiesti ne vien daži laikraksti, bet ari krietns skaits K. Ukstiņa, G. L.. Cimmermaņa un citu (pat Jelgavas H. Alunāna) izdevēju grāmatu. 1877,—1882. g. V. Nīmanis izdod un redīģe laikrakstu «Liepājas Pastnieks». Tam ir daži interesanti pielikumi: krievu un turku «Kara lauka lantkārte» (1877) un Friča Mēkona «Svešu vārdu grāmata priekš grāmatnie­kiem un laikrakstu lasītājiem» (1873) — pirmā svešvārdu vārdnīca latviešu valoda. At­zīmējami V. Nimana izdotie folkloras krājumi: pirmais teiku sakopojums latviešu va­lodā — T. Klemana «Briesmīgi bailīgi spoku stāsti, ka, tos lasot, mati ceļas stāvu» (1873 zīmīgi, ka tas nav pirmais krājums, pirmā burtnīca vai kā tamlīdzīgi, bet «Pir­mās šaušalas») un J. Vilsona «Tautas dziesmas, salasītas Ventas krastos Leišmale» (1876. g., tātad pirms Kr. Barona «Latvju dainam»). 1888. g. V. Nīmaņa spiestuvi pārņem A. Ketens.

Jēkabs Opelts (1874—1934), kas jau pieminēts, runājot par Saldus grāmatniekiem, atzīmējams galvenokārt kā rosīgs reliģiska satura grāmatu izdevējs. Viņam pieder tipogrāfija, kur, sākot ar 1912. g„ iespiesti daudzi periodiski izdevumi. Ari pats viņs iz­dod un rediģē vairākus preses izdevumus: «Cianas Vestnesis» (1908—1912), «Klints» (1913—1914), «Pirmdienas Rīts» (1919-1920), «Garīgu Rakstu Kopojums» (1929).

I Opelta izdotās grāmatas lielākoties paša tulkotas (sakot ar 1907. g.). Paraugam «Gars un dvēsele» «Jēzus un zociālists», «Radība ir Dieva darbs», «Vai Bībele ir Dieva vārds» 20 gados J. Opelts laiž klajā virkni kalendāru («Kristīgs latviešu kalendars» un «Latviešu kalendārs»). No J. Opelta izdotajiem oriģināldarbiem jatffin divas E. Er­harda bērnu lugas (1924). 1919. g. aprīlī, kad bija noticis Andrieva Niedras pučs un visa vara atradās vācu okupantu rokās, J. Opelts nepārprotami norobežojas ka no vā­ciešiem, tā no niedristiem, bet iespieda savā tipogrāfijā Latvijas Republikas Pagaidu valdibas uzsaukumus.

Aleksandrs Ozoliņš (1884—1964) dzimis Ozolniekos, skolotājs un sabiedrisks darbi­nieks Durbē, Priekulē,’vēlāk Liepājā. Sarakstījis vairākas lugas. 1910. un 1911. g izdevis divi grāmatas — kādu Bajāru Lūcijas tulkojumu un kāda Vircāvnieka (paša īzdeveja?) prozas un dzejas krājumu «Saules zeltstaros». , .

K. Ozoliņš (?—?) — grāmatu veikala īpašnieks Liepājā_20. gadu vidu._ 1924. g. iz­dod kāda Va'ldmana bērnu ludziņu «Pēdējā diena». Gadu velākjau pieminetais Roberts Holcmanis nodod K. Ozoliņam «ģenerālkomisijā» vienu no savām lugām.

Matīss Pētersons (?—?). Viņu zīmīgi vērtējis A. Apīnis: «Matīss Petersons bija tipogrāfijas īpašnieks Liepājā Jul’iānas (tag. Brīvzemnieka) ielā. Viņš rīkojas pirmām kārtām pēc komerciāliem apsvērumiem, un grāmatniecība viņam bija tikai citu saimnie­cisku pasākumu blakusnozare. Tomēr viņš bija viens no tiem, kam izdevās pārkāpt pro­vinciālas izdevniecības ietvarus. Petersona izdotās pirmās gramatas 1883. g. bija īsti labas — G. E. Lesinga «Minna fon Barhhelm» J. Velmes tulkojumā un J. Remberga «Kurzemes pirmais lielkungs Gothards Ketlers». Lielakais Petersona sasniegums sēriia «Universālā bibliotēka» (1898—1900) ar dažiem nozīmīgiem cittautu daiļdarbiem. Pētersons sadarbojas ar «Liepajas Citu tautu rakstnieku tulkotajiem», izdodot «Citu tautu rakstnieku» pirmās 5 grāmatas. Starp apmēram 25_ grāmatām, kas iznākušās Petersona apgādā, tikpat kā nav nevertigu.» Un vel: ««Liepajas Citu tautu rakstnieku tulkotāji»

lg93.___ 1896. g. izdeva B. Bjernsona «Rakstus» 3 burtnīcas. Petersons 1899.—1900. g.

laida klajā I. Turgeņeva «Rakstus» 2 burtnīcas. Tas drīzāk bija izlases. Liepājnieki ta iedibināja cittautu autoru darbu kopojumu izdošanas tradīciju.» Piebildīsim, ka M. Pē­tersons savā tipogrāfijā 1883,—1886. g. iespiež laikrakstu «Latvietis» 1892 g. — «Kurzemes Sludinājumu Lapu», ka ari jo daudzas citu izdeveju, visvairak K. Ukstiņa, prāmatas Kā daudzi Liepājas gramatnieki, arī M. Pētersons izdod reliģiska satura rak­stus piemēram, Alojas mācītāja F. Meijera garīgas dzejas krājumu «Svēta kok ite» (1897) Vina apgāda kontā arī māclbgrāmatas (autori: 1. Augenbergs Fr. Gnnblats, K Kopman’is M L(i)epinš, M. Soste), praktiskā literatūra (Durbemeka tulkojums «Māk­slā naudu taisīt», E' Bu’rkevica tulkojums «Kolieras sērga», «Liepajas plāns», «īsi pa­domi jūrniekiem», Dr. P. Strautzeļa «Ievērojami padomi par veselības kopšanu»), A. Bašmakova grāmatas tiesību nozarē («Nolikumi par zemnieku tiesu reformu Baltijas guberņās» un «Programma tautas juridisko ierašu krāšanai»). Daiļliteratūras oriģinālus un tulkojumus dod Ādolfs Alunāns, Mērija Andersone, Jēkabs Jansevskis. Literatūra figurē arī apgāds «Brā|i Pētersoni — Liepājā, Jaunjelgavā, Bostonā». Kāds šim apgādam sa­kars ar Matīsu Pētersonu, neesmu noskaidrojis.

J. F. Pilītis (Pilits? ?—?) 1905. g. uzsāk sēriju «Cīņā dēļ maizes» (3 grāmatiņas): Garšina «Signāls», Volgina «No sabiedrības izstumts« («Latviski attēlojis Ozoliņu Her­berts»), pasaciņa bērniem «Baltā pelīte». Citi J. F. Pilīša izdevumi: tēlojumi «Būri un Angļi» (1900), «Kā kopt skaistumu» (1901). Sākot ar 1906. g., J. Pilītis darbojas Rīgā.

«Pirmo ticīgo pulciņš», kā var spriest, ir pašu izvēlēts apzīmējums pirmajiem Lie­pāj as baptistiem, 1913. g. izdod J. F. Svara «Raudu dziesmu».

Priednieks (?—?) — skat. par J. Klāsonu.

«Progress» — tipogrāfija Liepājā. Sākot ar 1903. g., kā arī vēl Latvijas Republikas gados tur iespiesti vismaz divi desmiti grāmatu. 1922.—1931. g. «Progress» iespiež 22 īaikrakslu un žurnālu nosaukumus.

Rūdolfs Pūce (?—?) pagājušā gadsimta 80. gados izdod vairākas reliģiska satura grāmatas, bet 1878. g. — Puškina «Kapteiņa meitiņu» («pārtulkots no A. Skare, Nīces skolotāja»).

J. Ratnieks (?—?) 1900. g. izdod paša sarakstītu grāmatu «Māksla rēķināt» (burtnī­cās) .

J. Roze (?—?) 1897. g. izdod J. Sīmaņa (par viņu tālāk) tulkotu stāstiņu «Valērija Garnete jeb Stūrgalvības augļi».

J. Rudzītis (?—?) 1894. g. izdod J. A. Rumberga tulkotu grāmatiņu «Sātības bied­rību pirmā pamācīšana».

Sīmanis Rūje (?—■ ?) izdod reliģiska satura grāmatas un brošūras. Atšķirībā no citiem S. Rūje cenšas ticību apvienot ar derīgumu: izdod grāmatas, kas izmantojamas ticības mācībām skolā, piemēram, G. Grīntāla «Kristīga ticības mācība jaunībai» (1888), Fr. Ratenieka «Dziesmas un lūgšanas priekš skolām» (1897). S. Rūjes izdotā praktiskā literatūra: L. A. Potehina «Mācība biškopībā» (1895, tulk. K. Kopmanis), Z. Kneipa «Mans testaments» (1900, tulk. J. Gūža), E. Bertrana «Vadonis pa bišu dārzu» (1900), A. Vītola «Amatnieku rokas grāmata» (1905), «Par aptieķniecību» (1907, tulk. Arnolds). 1890. g. S. Rūje izdod Iņķu Jāņa tulkotu stāstu «Izstumtais», 1891. g. stāstu «Septiņi zelta lukturi», bet 1895. g. — «Sapņu grāmatu ar piemēriem iz dzīves».

Villielmīne Rumberga (?—?) 1894. g. izdod pašas sarakstītu brošūru «Sieviešu iespaids cīņā pret alkoholu».

«Rūpnieks» — tipogrāfija Liepājā, kas 1925.—1930. g. iespiedusi četrus periodiskos izdevumus.

Krišjānis Saule-Sleinis (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā pirms un pēc Pirmā pasaules kara. 1913.—1915. g. iespiedis «Liepājas Dienas Avīzi», 1922.—1924. g. — «Liepājas Avīzi». Pirmajai no tām bijis arī līdzizdevējs, bet 1925. g. —• sabiedrības «Tautas darbs» atbildīgais pārstāvis. Iespiedis arī dažas grāmatas. K. Saule-Sleinis, bez šaubām, ir rada jau pieminētajam Andrejam Saulem-Sleinini un droši vien arī pazīstamajam ģeologam, pedagogam un literātam Indriķim Saulem-Sleinim.

J Sīmanis (?—?), sākot ar 1913. ģ., izdod vismaz trīs garīgu dziesmu krājumus «Evaņģēlijuma skaņas».

Skuja (?—?) 1924. g. izdod paša tulkotus stāstus «Dzīvei nesagatavots» un «Ņu­jorkas Vilīša laime». _ _ _

«Spartaks» — tipogrāfija, kas 1918. un 1919. g. iespiež kā «Ciņu», tā citus marksis­tiskus laikrakstus.

Fricis Spinga (1894—?) 1922. g. izdod paša kompozīcijas «Ganos» un «Zvaigznes». Pirmais ir «scēnisks uzvedums pēc Ozoliņu Pētera programmas», otrā — «dziesma vie­nai balsij ar klavieru pavadījumu» (Kārļa Skalbes vārdi).

«Strādnieku Avīzes» spiestuve 1921. g. iespiež «Strādnieku Avīzi». Neesmu noskaid­rojis, kāds sakars šai spiestuvei ar A. Gūtmani (skat.) un viņa spiestuvi.

J. F. Svars (?—?) 1913. g. izdod paša sarakstītu grāmatiņu «Dārgie laiki kā «Pūķi». Ar nemaldošu aizeju no tiem. Akts — proza, bet teksts dzejā». Tā paša autora «Raudu dziesmu» izdevis «Pirmo ticīgajo pulciņš».

Kristaps Šēnbergs (1831—1901), Rucavas skolotājs un ērģelnieks, izdevis dažas no paša sarakstītajām vai tulkotajām grāmatām: «Papētājs Maskavā jeb Labdarīšana atnes augļus» («jauks stāsts», 1865), «Bairiešu Anss» («patiesīgs stāsts») un «Trīs patiesīgi stāsti» (abi 1867). _

Jorģis Snore (?—?) laiž klajā vairākas grāmatas, šķiet, ari «Jaunības un famīlijas kalendāru», taču drošs sakars ar Liepāju tikai vienam no viņa izdevumiem — «Daiļā Romas Marcile jeb Mīlestība stiprāka par nāvi» (1899). Sai grāmatai uzrādītas divi izdošanas vietas — Jaunjelgava un Liepāja.

H.   O. Šohots (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā. 1910. un 1911. g. iespiež «Ciānas Vēstnesi». _

Augusts Štamers (?—?) — tipogrāfijas īpažnieks Liepājā. 1926.—1935. g. iespiež 14 laikrakstus un žurnālus, 1930. g. izdod laikrakstu «Kurzemes Vēstnesis».

«Tabra» — grāmatu apgāds. Izdevis tikai Rūdolfa Mieriņa lugas («Lauva sprostā», 1918; «Nost pīšļus no kājām», b. g.). Var domāt, ka aiz «Tabras» vārda slēpjas pats R. Mieriņš.

«Tautas darbs» — sabiedrība (atbildīgais pārstāvis Krišjānis Saule-Sleinis), 1925. g. izdevusi laikrakstu «Tautas Druva». Nav saprotams, kādēļ sabiedrību sauc tā, bet avīzi.— citādi. Laikraksts ar nosaukumu «Tautas Darbs» nav izdots.

Klāvs Ukstiņš (Uxting, 1832—1904) — Liepājas produktīvākais grāmatnieks, viņu varētu saukt arī par «Liepājas Rapu». Kā noskaidrojis A. Apīnis, pirmās grāmatas laidis

G*

klajā jau 1873i g., bet «īsti aktivizējies» 1876. g., kad atvēris savu veikalu un biblio­tēku, «bet jau 1879. g. viņam bija otra tirgotava. (Viens veikals atradās «pie vecā tirgus plača», otrs — Jaunliepājā.) Daudzas no viņa skolas grāmatām paša sarakstītas.» K. Ukstiņa paša sarakstītās grāmatas «Jauna Krievu valodas mācība» (1873), «Krievu ābece» (1874), «Lasāma grāmata krievu un latviešu valodā» (I—II, 1874—1889), «Daži ievērojami vīri. Lasāma grāmata skolā un mājā» (1876), «Vācu valodas mācība» (I—IV.

1879—              1902), «Aritmētika jeb rēķināšanas mācība» (1881), «Reformators Dieva kalps Dr. Mārtiņš Luters» (1883), «Ābece» (1887), «Ābece priekš viegli un atri iemācīšanas lasīt» (1887). K. Ukstiņa izdotās Ernsta Dīnsberga grāmatas: «Vecie grieķi» (I—II, 1887—1888), «Krista gājiens caur pasauli uz debesim» (I — II, 1889—1896), «100 Bībeles pantiņi» (1890), «Svētajo mūžīga dusa» (1890), «Metrika» (1890), «Vispārīgā vēsture» (I—IV, 1892—1902), «Dziesmas, lūgšanas un mācības» (1893), «Vecpuisis, viņa gaudas un citu atbildes, ka tik ilgi palicis neprecējies» (1879), «Maijas Roze. Deviņos dziedā­jumos» (1890), Miltona «Pazaudēta paradīze. Epose divpacmit dziedājumos» (I—II, 1893— 1899), Homēra «Odiseja» (I—II, 1894—1903), «Puķu dārziņš. Lirisku dzejo|u krājums, ko no sava paša un citu dzejnieku ražojumiem izmeklējis un sakārtojis sieviešiem par goda vaiņagu» (1902), «Skaista Mīle un princese Trūte» (1888), «Vīriešu krietnums un sieviešu untums. Romāns divās daļās ar dažām tapinātām domām» (I—II, 1900—1902). Pārējie KUkstiņa izdotie latviešu autori: Minna Freimane, Fricis, V. Gebhards, J. Goldmanis, Jānis Kalmers, J. Kalniņš, J. Mazupe, Indriķis Paļevičs, Jānis Reinbergs, O. Rozenvalds, A. Skare, M. Spriņģis, brāļi Ernests, Ferdinands un Kristaps Sētibergi, E. Voitkus. No cittautu autoru darbu tulkotājiem nosauksim D. Ābelu, Dīcmani, Helmaņu Ati, Jāni Kovaļevski. A. J. Kronberģi, J. Krūmkalnu, E. Kurzemnieku, I. Paļeviču, O. Rozentālu, Slogu Albertu un pašu Klāvu Ukstiņu. K. Ukstiņa izdotās_ grāmatu sērijas: «Dažādu jauku stāstu un stāstiņu krājums» (1—3, 1880—1882), «Jaunā tautas bibliotēka» (1—2,

1880—             1883), «Mūsu zemes lode un viņas apdzīvotāji» (1—7, 1890—1903). K. Ukstiņam sava vieta ari periodikas vēsturē: viņš 1882.—1904. g. ir laikraksta «Latvietis» redaktors un izdevējs.

Mārtiņš Ukstiņš (?—1914) — Klāva Ukstiņa dēls (?) un viņa uzņēmuma manti­nieks. Viņam (jau pirms KUkstiņa nāves) pieder tipogrāfija, kurā 1906.—1914. g. iespiesti desmit periodiski izdevumi, kā arī A. J. Bunča, J. Dravnieka, A. Kalnberga, J. Opelta un S. Rūjes izdotas grāmatas. M. Ukstiņš pats izdod laikrakstus «Latvietis» (1903—1905) un «Tagadne» (1906), šķiet, arī kādu kalendāru, kura pielikums 1905. g. ir «Lielzemnieks. Ķikuta dzimta. — A. Cehovs, Mednieks. Tulk. Tirzmalietis». M. Ukstiņa izdevums vēl ir grāmata «Zemnieku stāvoklis Kurzemē pec Manaseina revīzijas ziņo­juma» (1897).

«Univerzunis» — grāmatu apgāds. 1924. g. uzsāk sēriju «Romānu bibliotēka». Taja iznāk divi romāni («Kontrabandista noslēpums» un «Ieroču ēnā»), abus tlukojis M. Mā­ris. Vai tas pats nav arī apgāda īpašnieks?

Hermanis Valters (?—?) — tipogrāfijas īpašnieks Liepājā 30. gados. 1931.—1939. g. iespiež 7 periodiskus izdevumus. 1927. g. rediģē un izdod laikrakstu «Liepājas Pirm­diena».

Ernests Vasmanis (?—1908) 1886,—1888. g. izdod un rediģe menešrakstu «Ciānas Vēstnesis jeb Saucēja Balss Tuksnesī» un 1905. g. — brošūru «Mazā Janīša savadais katķisms jeb ko tas mācītājam no pulksteņa skaitļiem zināja pateikt».

«Venta» — grāmatu apgāds, kura īpašnieks, cik zināms, ir A. Zemītis (par viņu tālāk).

«Vēstnesis» — spiestuve Liepājā, 1923.—1930. g. iespiež 11 laikrakstus un žurnālus. Laikraksts ar šādu nosaukumu Liepājā nav iznācis.

Martins Vulfs (?—?) 1899. g. izdod paša sacerētas trīs dziesmas «Līdzība no manas mīlestības». _

Jānis Zariņš (1893—1979) — pazīstamais režisors — strādadams Liepājā, dodas uz Maskavu iepazīties ar padomju skatuves mākslu un, atgriezies no turienes, izdod bro­šūru «Maskavas teātri. Liepājas Jaunā teātra režisora Jāņa Zariņa ceļojuma iespaidi».

«Zatirs» — satīrisku izdevumu apgāds. 1924. g. izdod grāmatiņu «Coma feļetoni», bet 1925. g. — nedeļas laikrakstu satīrai un humoram «Coma Radio». Ta kā Coms ir Jāņa Dreifelda (1889—1926) pseidonīms, viņš ir feļetonu autors un «Coma Radio» re­daktors, tad varam domāt, ka arī apgāda «Zatirs» īpašnieks ir Jānis Dreifelds._ _

A. zemītis (?—?) ■— tipogrāfijas īpašnieks un grāmatu izdevejs Liepājā. 1921.— 1923. g. iespiež 3 periodiskus izdevumus, 1921. g. sāk izdot ilustrētu humoristiski satī­risku žurnālu «Satīrs» (iznāk tikai viens numurs). A. Zemītis izdod grāmatu sēriju «Ceļojošā bibliotēka» (1919—1920; Velsa, Gorkija un Vūda darbi), kādu duci lugu, arī atsevišķu autoru dzeju un prozu. A. Zemīša autori: Aizupiete (B. Brasliņa), J. Dzintarnieks, G. A. Fridrihsons, D. Krievs, A. Kronbergs (tulkojumi), Roberts Lukss, Tusnelda (Reinfelde). Neesmu noskaidrojis, kas īstenībā ir A. G., viņš A. Zemītim tulkojis vismaz piecas lugas. A. Zemīša īpašums ir arī apgāds «Venta».

Liepājā dzimušais mācītājs un grāmatnieks Pauls Arturs Detlavs (1907—1979) Lat­vijas Republikas laikā strādā reliģiska satura grāmatu un žurnālu nozarē (ir Ev.-lut. Baznīcas virsvaldes Redakcijas un izdevniecības komisijas sekretārs).

Liepāja, tāpat kā, piemēram, Jelgava, pelna savu īpašu grāmatniecības vēsturi. Ceru, ka mans pārskats rosinās kādu pētnieku tālākam darbam.

«Jaunā Gaita»

izkaro sev vietu

zem saules

un pieteic sevi

latviešu kultūrā

Paaudžu plaisas

Piecdesmito gadu otrā pusē Dzintars Sodums kādā vēstulē raksta par jauno paaudzi gandrīz ar sirma vīra viedumu: «Manuprāt, tas, ko darām, nav nekāda heroiska cīņa, bet dabiski izaugusi prasība. Mūsu paaudzei ir savi uzskati, un tos vislabāk varēs izteikt rakstveidā. Protams, zināmas aprindas šādu darbošanos uzņem kā personīgu apvaino* jumu. Pret tādiem šad tad slinki' jāatvairās. Citādi rūpes tikai par to, lai žurnāls varētu iznākt arvien bagātāks, interesantāks.»

No paaudžu plaisas, no vecās un jaunās paaudzes uzskatu kariem, t. i., no atšķirīgu domāšanas veidu sadursmes, no tā, kas ir nenovēršams, jo ir dabisks, kas notiek un ir acīm redzams, «Jaunās Gaitas» redaktorus pārprastas vienotības pārstāvji mēģina at­runāt, tēvišķīgi pamācot, draudzīgi uzrunājot, «mīlā miera» vārdu piesaucot un pat ar žagariem draudot.

Taču neredzēt dzīvā sabiedrībā paaudžu plaisas vai konfliktus ir akluma vai liekulī­bas pazīme.

Ievērojot latviešu bēgļu sabiedrības īpašo sociālo struktūru, svešumā vecāko paaudžu sabiedrisko darbinieku netrūka. To bija pārlikām! Cilvēki, kas izglītības un pieredzes dēļ varēja būt ne tikai departamentu vadītāji, bet pat ministri, tagad bija nelielu latviešu grupiņu vadītāji. _ _

Jaunajiem vietas nebija, jauno nevajadzēja. Par talaku nākotni, par aiziešanu citās tautās, šķiet, neviens nedomāja.

Topošā konflikta pamatā bija dažādas dabas sociāli faktori. Lai pieminam atšķirības uzskatos par sakariem un attiecībām ar tautu Latvijā («Nek|ūsim sveši — kalposim», «No viena šūpuļa izkāpušie», protests pret iekļaušanos un asimilešanos, «slēgto» un «pusslēgto» organizāciju aktivitātes u. c.).

«Jaunās Gaitas» redakcijas 1958. gada 18. oktobra sēdē, kas galvenokārt pazīstama ar pārrunām par Jāņa Turbada pasaku «Ķēves dēls Kurbads», tika ieviesta jauna nodaļa «Starp papēdi un zemi» (Gunara Andreja Irbes piešķirts Latvijas kultūras darbinieku situācijas raksturojums žurnālā). Es referēju par šīs noda|as ideju, jo uzskatīju, ka sakaru un saistību jautājums ar tautu Latvijā, kas kļuvis par manas personīgās latviskās eksistences jautājumu, lai saglābtu un saglabātu savu personību, ir svarīgs arī citiem emigrantiem.

Jau diezgan skaidri un nepārprotami bija redzams, ka, piemēram, toreizējās Ameri­kas Latviešu Apvienības (ALAs) pārstāvētā emigrantu vadības politika Savienotajās Valstīs izpaudās kā pakāpeniskas bezkonfliktu un bezsatricinājumu iekļaušanās izkārto­šana jaunajā dzīves vietā, gan arī, protams, kur un kad iespējams, reaģēšana ASV poli­tikas ietvaros pret staļinisma un komunistu vienpartijas sistēmas izplešanās un uzkundzē­šanās centieniem, lai kur pasaulē tie parādītos.

Reizēm liekas, ALAs politika toreiz vairāk līdzinājās kādiem priekšā liktiem norādī­jumiem, kas vienas nācijas veidošanas ceļā necieta iebildumus un novirzes. Varbūt tā sekoja iedomām par patriotisku stāju. Ne no zila gaisa Pēteris Lejiņš aizrādīja ALAs kongresā Čikāgā pārrunās ar «Jaunas Gaitas» pārstāvjiem: viņš negribot būt tādā 01ganizicijā, kas jau esot aizdomās…

«Jaunās Gaitas» 100. numurā Valters Nollendorfs atceras: «.. mēs labi nepazinām ALAs ļaudis, viņi nepazina mūs. Rezultātā radās tas, ko toreiz apzīmēja par «paaudžu plaisu». Jebkura vecā paaudze būs iecietīgāka pret tās jaunās paaudzes īpatnībām domāšanā un darīšanā, ko viņa personīgi pazīst. Bet mūsu pazīšanās nebija visai cieša. Un katrā ziņā — mums bija pašiem savas galvas uz pleciem. Mēs nebijām gatavi pie­ņemt visu, kas nāca no vecākās paaudzes. [..]

Trimdas apstākļos diezgan normāli izveidoties ideoloģiskai pareizticībai, kas ar aiz­domām skatās uz katru mēģinājumu taujāt pēc tās pamatiem vai pat rituāliem. Ir skaidrs, ka šāda taujāšana notika, bet nekad šo pamatu ārdīšana. Es domāju, ka noteikti daudz kas būtu bijis citādi, ja kontakts būtu bijis ciešāks. Tad ideoloģisku apsūdzību vietā būtu noritējis dinamisks dialogs. Ne bez domstarpībām, bet tomēr zināmās robe­žās.»

Valtera Nollendorfa intervijā rakstītās domas tapušas 1974. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem — 1990. gadā — atskatoties, viss varētu izskatīties varbūt «cerīgāks un rožai­nāks». Taču es joprojām, atsaukdamies gan uz savu «Jaunās Gaitas» redaktora, arī uz citu izdevumu un darbu vadītāja pieredzi, neesmu mainījis sākotnējo izpratni:

a)   es neredzēju nekāda kompromisa iespēju ar vecāko paaudzi: toreiz vēl spara pil­nām un darboties kārām vecākajām paaudzēm, tā man šķita, nevajadzēja ne mūsu kompromisu, ne mūsu pašu;

b)  es nebiju norūpējies par vecās paaudzes devumu trimdas resp. emigrācijas sa­biedrībai, jo tie vecās paaudzes pārstāvji, kuri gribēja un varēja, ar visām savām ģime­nēm bija jau piekļāvušies citām kultūrām, bet lielum lielai daļai — jeb jaunproletariātam jaunajos apstākļos — nebija citas sabiedrības;

c)   iekļaušanās, lojalitāte pret jaunām patvēruma zemēm, ko pārstāvēja ALA un tās ilggadīgais valdes priekšēdis Lejiņš, solīja pakāpenisku, raitu un nenovēršamu iekļau­šanos, asimilēšanos, pārtautošanos.

Protests pret pasākto iekļaušanos izteicās daudzu dažādu konstruktīvu ierosinājumu veidā, bet pasākto pārtautošanās ceļu «Jaunajai Gaitai» un jaungaitniekiem neizdevās pat īpaši ietekmēt, kur nu vēl novērst.

Divi atšķirīgi domašanas veidi

Man pašam joprojām šķiet, ka jaunās un vecās paaudzes konflikti ir nenovēršama katras sabiedrības dzīvības zīme, kas ārkārtas apstākļos, t. i., emigrācijā, varēja nemaz nerasties (beigu zīme) vai iegūt īpašu asumu (izmisuma zīme).

Ievadot ar Viļa Lauska vārdu publicēto recenziju par Jāņa Veseļa grāmatu «Teiksma par manu mūžu» Jaunās Gaitas 4. numurā (1956. g.), esmu skāris jauno un veco paaudžu attiecības šādā nostatījumā: «Mēs esam mācīti godāt savu tēvu un māti, un šo ideju mūsu apziņa uztvērusi un vispārinājusi daudz plašākam apjomam: mēs sajūtam bijību un godpadevību pret visiem saviem priekšgājējiem. Tāpēc licies, ka dažādā ziņā esam paaudze bez jaunības spara, cīņas alkām, asiem, strupiem spriedumiem. Tā nav! Varbūt esam arī tikai ieskatījuši, ka trimdas «totālajā» cīņā par Latvijas brīvības atgū­šanu, «pēdējos priekšposteņos», «eža pozīcijās» paši savā starpā nedrīkstētu krustot šķēpus par dažreiz vienas dienas idejām!»

Neatceros, ka jebkāds būtu šo manu nostatījumu pieminējis, nedz arī būtu atsauku­šies tie pāris rakstnieki, kuri skaļi aizrādīja, ka trimdā jaunās paaudzes nav.

Tā dēvēto divi atšķirīgo domāšanas veidu sadursmi, kā tā raksturojās un kas tai pamatā, esmu skāris «Studiju grupas sanāksmē» 1963. gadā: «Tā sauktais vecas un jaunās paaudzes konflikts sākās (un nevis «tika kaut kādi mākslīgi radīts», kā nereti tiek apgalvots) tai brīdi, kad latviešu sabiedrībā izteikti sadūrās divi domāšanas veidi.»

Lai, atšķirīgus un atšķirīgas pasaules uztveres skatījumus skarot, nenotiktu pārāk lētu priekšstatu piesavināšanās, šos divi domāšanas veidus var raksturot ka autorilaro un demokrātisko domāšanu.

«Pēc emigrācijas vecākā gala autoritārās domāšanas vadoties, jaunās paaudzes [de­mokrātiskie] uzskati tiek uzlūkoti par mūsu politiskās vienības jaukšanu. Emigrācijas vienības jaukšana ir pakalpošana mūsu pretinieka interesent utt. Apmēram tādā un tik vieglā veidā pār rakstu krājumu «Jaunā Gaita» nāca komunisma simpatizētāju apzīmē­jums piecdesmito gadu beigās.» (SGB, 1963. g. Nr. 011)

Sabiedriski politisko jautājumu risināšanai «Jaunās Gaitas» slejās daudz ierosmju deva 1957. gada martā ALJAs rīkotā un redaktora Jāņa Peniķa vadītā konference Milvoki ASV par «valstisko problēmu pētīšanu un izprašanu».

Sai konferencē, arī pa ceļam turp un atpakaļ, man bija izdevība pirmoreiz tuvā!) iepazīt jauno literātu Edgaru Andersonu, kura apceres par Rietumu literatūru un tulko­jumus no angļu valodas biju lasījis. Atklāju, ka viņš ir vēsturnieks un ka viņa vērtējums par latviešu sarkanajiem strēlniekiem piešķīra pilnīgi jaunu perspektīvu tam vēstures posmam, kuram neatkarīgās Latvijas skolu vēstures mācības grāmatās bija veltīts viens teikums: «Kad Latviju ieņēma vācieši, viņi (t. i., sarkanie strēlnieki) bija aizgājuši uz Krieviju, kur sekmīgi piedalījās pilsoņu karā, aizstāvot lieliniekus.»

Milvoki konferencē pārrunu un gūto atzinumu rezultātā izaug doma ieteikt rosināt valstisko (politisko) problēmu pētīšanu un izprašanu, publicējot «Jaunajā Gaitā» vismaz trīs jaunās paaudzes pārstāvju rakstus par valsts dzīves problēmām un kādas trīs in­tervijas ar ievērojamākajiem agrākajiem politiskajiem un valsts darbiniekiem. Jo demokrā­tiskāk gribējām izšķirties, jo neiespējamāk tas kļuva. Intervijas nenotika, jo nevarēja vienoties par kandidātiem.

Uz «Jaunās Gaitas» redakcijas aicinājumu, meklējot jauna autora sacerējumu, pirmā un vienīgā atsaucās LSDSP jaunatnes grupa Zviedrijā: «Jaunā Gaita» saņēma valsts tiesību studenta Ingvara Kalniņa manuskriptu «Mācība par valsti». Sī man bija pirmā un vienīgā reize, kad emigrācijā iznāca saskarties ar politiķa Bruno Kalniņa dēla In­gvara vārdu.

1957.    gada 9. decembrī Indianapoles Latviešu Jaunatnes Organizāciju Padome (ILJOP), neapmierināta ar «Jaunās Gaitas» saturu (I. Kalniņa raksta publicēšanu…), pieņem lēmumu par 11. numura apķīlāšanu. Sis gadījums prasīja plašu, bet vērtīgu sa­rakstīšanos, jo skāra debates par preses brīvības principiem.

«Jaunās Gaitas» 11. numura boikots ILJOPam gatavs — viens divi. «Kopīgais ienaid­nieks», lai visus apvienotu un paceltu cīņas pakāpē, nāk, kā kādas augstākas varas sūtīts. («Jaunās Gaitas» saimniecības daļa konstatē, ka ILJOPa izsludinātais boikots turpinājies arī uz priekšu, par spīti «izlīgumiem», jo no Indianapoles pārstāves žurnālus vēlāk saņēmām atpakaļ neizsaiņotus.

Laikrakstā «Laiks» parādās informācija, ka «Jaunās Gaitas» 11. numurā ievietotais Ingvara Kalniņa raksts esot «tieši sociālisma propagandas raksts un sabiedrības vairā­kumam nepieņemams», tāpēc Indianapoles jaunieši attiecīgo žurnāla numuru savākuši un nosūtījuši atpakaļ apgādam. («Laiks», 1958. g. 2. num.)

Morāle — rau, paši jaunieši apsūdzējuši «Jauno Gaitu»!

Redaktors Valters Nollendorfs paskaidro «Laika» lasītāja vēstulē, ka Ingvara Kal­niņa raksts ļoti lietišķi un nosvērti pauž autora sociāldemokrātiski iekrāsotos uzskatus un idejas, bet «Jaunās Gaitas» redakcija veicina dažādu uzskatu publicēšanu.

Vēstulē «Jaunās Gaitas» redaktoriem Valters Nollendorfs ierosina redakcijai pastāvēt «pie sava uzskata, ka ILJOP pārkāpusi preses brīvības pamatprincipus, nevar notikt ne­kāda piekāpšanās, jo nav runa par skaldāmiem lielumiem, bet gan nedalāmiem princi­piem». Atkārtoti piedāvājis ILJOP jauniešiem iespēju «Jaunās Gaitas» slejās paust un aizstāvēt savus uzskatus, kā arī kritizēt sev nepatīkamos uzskatus, Valters Nollendorfs raksta: «Ir reizi par visām reizēm jābūt skaidrībai, vai mūsu jaunatni vadīs inteliģenti, demokrātiski principi vai arī tumšas pagrīdes metodes.» (1958. 19. III)

Kas par neiedomājamu «postu» radīts, pauž ALJAs valdes priekšsēža Valža Muiž­nieka vēstule: «Visur jācīnās ar uzskatiem, ka ALJA atbalstītu sociāldemokrātu partiju. Citur to neizteic tik atklāti sanāksmē tieši, bet gan pirms un pēc tās.» «Var gadīties ne­patīkama eksplozija, ja [Jaunās Gaitas] preses panelī preses starp citiem [latviešiem] bus arī Bruno Kalniņa rakstiņš. Daudz labāk būtu bijis, ja būtu partiju šeit pārstāvējis Dziļ­leja.»

Kāds kompetents cilvēks redakcijai raksta, ka pārmetums «Jaunajai Gaitai» _par no­kļūšanu vienas partijas vadībā skāris ari Latviešu Nacionālo Apvienību Kanādā: «Tici, draugs, LNAK sēž salmu vīri, un es uzzināju, ka viņus ir sakūdījis ievērojams Toronto [latviešu studentu] korporācijas kopas darbinieks. «Jaunā Gaita», lūk, esot pret korpo­rācijām.» (1958. g. 30. IV)

Atklātībā iznācis «slēgto» un «pusslēgto» organizāciju jautājums. Par «slēgtām» organizācijām zinām, ka tās darbojas, ziedo, ziedojas, upurējas, pašupurējas un kalpo. Par «pusslēgtām» — «kas nav ar mums, tas ir pret mums».

Bet vēstules «Jaunās Gaitas» redakcijai nāk: «God. redaktori, vai nu Jūs esiet nepareizā korporācijā vai arī neesiet nevienā, bet korporeļi jūs ēd bez sāls…» (1959. g. 25. VII)

Par emigrācijas jaunās un vecās paaudzes sadursmēm var rakstīt rāmas apceres. Var ari šādus konfliktus noliegt vai mēģināt reducēt uz atsevišķu jaunu, nenobriedušu cilvēku izlēcieniem, bet šiem gāgānu kariem, lai kā tos izvērtētu, bija visa apslēptā kara stratēģija un taktika.

Vecās paaudzes atbildes un strostējumus atklāti visplašāk pārstāvēja feļetonists Periskops (Kārlis Rabācs) «Laikā». To publicēja 14 000 eksemplāros, un Periskopa teiktā iedirbe un sokas līdz ar to iesniedzās tik tālu aiz «Jaunās Gaitas» robežām (to iespieda ap 1500 eks.), ka tūkstoši nezināja, par ko ir runa, bet lielākai daļai bija skaidrs: tā, kā tie jaunie mēģina uzvesties, — tā jau nevar!

Valters Nollendorfs izvērto: «Skabargu cīņas ar Periskopu tomēr, man liekas, bija veseligas, vismaz asa domu un atjautību izmaiņa. Tada cīkstēšanās atsvaidzina garu un asina domāšanu. Drusku ļaunāk jau, ja šāda domu apmaiņa nenotiek, ja tās vietā stājas deklarācijas. Tā ILJOP atteikšanās izplatīt «Jaunas Gaitas» 11. numuru tāpēc, ka tajā ievietots Bruno Kalniņa dēla Ingvara raksts.» («Jaunas Gaitas» 100. num.)

Taču dzīves pieredze mūsu vecākās paaudzes bija mācījusi neizvēlēties atklātus cīņas laukus: ja jākaro ar jaunajiem, tad karot ar uzticamu rokaspuišu vai dienderu palīdzību no pašas jaunās paaudzes puses un — un gaidīt sev izdevīgu brīdi, kad otriem paslīdētu kāja (kaut arī tas notiktu tikai šķietami).

Es nodarbojos ar «Jaunās Gaitas» iekārtošanu, t. i., žurnāla salikuma sagatavo­šanu iespiešanai foto tehnikā. Saziņa ar atbildīgo redaktoru es veidoju arī humora un satīras nodaļu «Skabarga». Lai cik pelnīta vai nepelnīta bija kritika par tematu izvēli, saturu, zīmējumiem, vēl līdz šai dienai man nav skaidri divi pārmetumi:

a)    kā «Jaunās Gaitas» slejās vispār, bet «Skabargās» īpaši varēja saskatīt, pēc Vernera Vītiņa liecības, zināmu sistēmu — līdzīgu «Pravdas» un «Ļiteraturnaja Gazeta» komunisma propagandai;

b)   kā varēja tik viegli apšaubīt jaunāko paaudžu, savu pēcnācēju, integritāti.

Mākslinieks un publicists Mariss Vētra savu paaudzi uti autoritāro domāšanu rak­sturo šādi: «Jaunatne, redzams, nav prasījusi atļauju sen nokavētā «Mazputniņa» izV veidošanai un neprasa arī, ko drīkst un nedrīkst iespiest «Jaunā Gaitā». Par «Ulisu» jau neko nevar teikt. Tā autors Džeimss Džoiss ir pārāk pazīstams, kaut kontroversālāks par Turbadu. Ar rokām mētāties (lai atrautu līdzekļus) un kliegt var vienīgi par «Ķēves dēlu».» (L. Am. 1959. 13. VI)

Autoritārās domāšanas veida pārstāvji spilgti ieskiceti kāda vēstulē «Jaunas Gai­tas» redakcijai par ALAs valdes 1959. gada oktobra sēdi, kurā pēc ALJAs valdes priekš­sēža Dr. Jura Slesera ierosinājuma vēlreiz skarts jautājums par nepamatoto apsūdzību atsaukšanu: «Ka veči ir tik nelokāmi, kokaini, tomēr nebiju gaidījis. «Jaunai Gaitai» uz­bruka maksimāli asi, atkārtojot visus vecos argumentus. Nāca klāt ari jauni. Cīnījās atkal ar latviešu mātes goda «appleķošanu», kā Eglītis teica. Aizskāra asi Ļeņina dzejoļu nodrukāšanu, iztirzāja citātus no Lauska raksta. Tas drausmīgākais bija tas, ka runas bija pretrunu pilnas, nesakarīgi argumentētas. (Pa reizei denunciāciju starpā rezervēti teica ari komplimentus, tos sīkāk nepamatojot.) [..]

Vienīgo izlīdzinošo valodu no ALAs mēģināja runāt Hāzners — īsu brīdi, kad tas teica, ka visu šo šjuru varētu izbeigt tādā veidā, ka Lejiņš sniegtu lūgto rakstu «Jau­nai Gaitai». So priekšlikumu Albāta iniciatīvā kategoriski visi noraidīja. [..] Daudzi runātāji runāja baigi uztrauktā veidā, piesarkuši, ar izteiksmi, īsti teatrālā garā, dekla­mējot citātus no veciem «Jaunās Gaitas» rakstiem, vispār pieskaroties arī visas latviešu jaunatnes problēmām. [..]

«Izcili asi runāja Lļudvigs] Bērziņš, kas teica, ka 15. numurs pārspēj «Karogu». Reizēm skaidri teica, ka domā, ka «Jaunās Gaitas» vadītāji simpatizē komunistiem. Teica par «Jauno Gaitu» — tā lieta iet grāvī. Teica ar, ka «Jaunai Gaitai» nacionālkomunistiskas ievirzes. Kliedza: «Lūdzu, atveriet acis!» Sacīja: «Nekādi jauni lēmumi tiav vajadzīgi.» [..]

Jaunais Klive [Visvaldis] atkal runāja par jaunatnes žurnāla problēmu, teica, ka «Jauno Gaitu» nevar dot rokās sešpadsmitgadīgiem. [..]

Sevišķi ass un uztraukts bija arī Cerbulis. «Viena cilvēka dēļ! [..] Kungi, es nevaru piekrist, ka groza kongresa rezolūciju. [. .] Es redzu, ka te ir kāds ļauns gars.» Prasīja ielikt «ļaunā gara vietā citu cilvēku». [..]

Žagars: «Nollendorfam jānāk un jāatvainojas, ļļ.] Tas kungs un kompānija, kas tur, jāsauc vārdā.» (1959. g. 25. X)

Varu atkārtoti pieminēt, ka ari attiecībā uz sabiedriskiem procesiem, uz demokrā­tiska sadzīves veida ieviešanu un respektēšanu emigrantu sabiedrībā Valteram Nollen­dorfam bija plaša sarakste ar sabiedriskiem un kultūras darbiniekiem, bija strīdus ob­jektu analīze, principiālu jautājumu atlase, argumentācijas izlīguma virzienā un prak­tisku soļu ierosinājumi. So demokrātijas mazo vienreizvienu derētu sakopot demokrā­tijas paraugstundām, kas izaugušas no praktiskās dzīves, no «Jaunas Gaitas» redakcijas pieredzes, kurai fonā pēckara latviešu sabiedrība, traumatiskos zaudējumos un pārdzī­vojumos iedragātas dvēseles, sešu gadu pieredze autoritārā iekārtā, pēc tam svešu varu okupācijas, kam visam pa vidu kā ļauns audzējs rēgojās atsevišķu indivīdu noziedzīgā rīcība pret cilvēcību okupācijas laikos.

«Ķeves dels Kurbads»

Vēstulē «Jaunās Gaitas» līdzstrādniekiem parādās šāds Valtera Nollendorfa aizrādī­jums: «Aivara Ruņģa romānam [«Vai, bāliņi, tālu jāsi»] izbeidzoties, jāvērš jūsu uz­manība uz relatīvo prozas trūkumu. Ir varbūt patiesa kritika, ka jaunajai paaudzei esot gan lieliski dzejnieki, bet izcilu prozaistu nevar manīt. Gribētos šai kritikai atbildēt — tā nevar būt, ka mums nav prozaistu, bet tie tikai nav parādījuši visu, ko var sniegt.»

GRĀMATNIECĪBA

Jo pāris dienu vēlāk, kad visi, liekas, osām iesaistījušies topošā bērnu žurnāla «Mazputniņš» priekšdarbos, Valters Nollendorfs raksta: «Man no Valža Zepa ir viena baigi labā pasaka, ko «Skorpions» savā laikā esot noraidījis. Aizskaršot par daudz cilvēku. Bet laba gan! [ļ. .1 Ir ari pagara, bet varbūt var izlīdzēties (ap 100 īp.!), ja vien derīga. Ir k^ui kas svaigs un labi uzrakstīts stila ziņā. Valdis tiks spiests rakstīt vairāk.» (1958. g. 31. VII)

Mēs ar Valteru Nollcndorfu pasakas manuskriptu izlasām automašīnā skaļi, kopā ar vel četriem jauniešiem braucot no Mičiganas uz ALJAs kongresu Linkolnā, Nebraskā

1958. gada augusta beigās.

ALJAs valdes loceklis, mūsu ceļa biedrs, ir sajūsmināts: «Veselīgs, pasaulīgs hu­mors, tai pašā laikā nepārspējama pieeja klasiskām problēmām, jeibogu.»

Un ALJAs informācijas nozares izdevuma «Brīvības Talcinieks» redaktors Aivars Osis: «Lai dzīvo Kurbads, ķēves dēls! Caur to dzīvo reiz atkal mūsu pārakmeņojusies mitoloģija, elpo pirmatnīgi veselīgais senču dzīves uzskats, paceļ galvu možais gars un asais prāts, grūtības un nejēdzības satriecot ar smaidu. Tas paceļas kā viesulis mūsu putekļainā, literatūras klišeju piesmakušajā gaisā, dodams jaunu cerību, ka varbūt tā tomēr sasniegs internacionālo līmeni. Tas arī liek šim dzīvam mironim just, ka viņā tomēr vēl rit karstas, sarkanas asinis.»

Lai līdz tam nonāktu, seko «Jaunās Gaitas» redaktoru un žurnālam tuvu stāvošu cilvēku debates, kādas emigrācijā vairs nav notikušas ne par vienu citu literāru darbu.

Un nez vai emigrācijā par kādu citu darbu maz bijušas tādas debates, kādas pēc publicēšanas piedzīvoja «Ķēves dēls Kurbads». («Jaunā Gaita», 19., 20. un 21. numurā)

1958.   gada beigās Kurbada pasakas lietā «Jaunās Gaitas» redaktore Lalita Lāce atzīst, ka darbs nav «Jaunās Gaitas» kalibra. Gunārs Andrejs Irbe ieteic to autoram pārstrādāt, Laimonis Streips ir ar mieru publicēt atsevišķas daļas, Laimonis Zandbergs un Valters Nollendorfs atzīst, ka tas pagaidām publicējams kā «Pasakas» fragmenti. (1958. g. 8. XII)

Valija Ruņģe, kas tai laika strādā par «Jaunās Gaitas» korektori, saka: «Erotiska literatūra (tādi pārmetumi darbam bija — A. R.) raksturo tīksmināšanos. Kurbadā šādas tīksmināšanās ar seksuālām lietām nav — tieši preteji. Literārā vērtība ir! — Kas un kad spers mazos soļus [modernas literatūras virzienā]? Cik ilgi gaidīsim?» (1958. g.

18. X)

Esmu 100% pasakas publicēšanas atbalstītājs, un pie mana vārda redakcijas sēdes pierakstā ir šāda piezīme: «Ievietojams, kā ir.»

1958.   gada Ziemassvētku vakarā Valters Nollendorfs raksta par «Jaunajai Gaitai» atsūtītajiem Eduarda Silkalna un Gunta Zariņa darbiem: «Ar Kurbadu ne viens, nedz otrs nevar sacensties, bet virzienus tie tomēr zīmē. Silkalnam — modernā satīra, reālis­tiskā satīra, Zariņam psiholoģiskais, eksistenciālistiskais stāstījums.» Valters Nollendorfs ir noraizējies, ka atkal būs iebildumi un ««Jaunā Gaita» paliks visu laiku par «bērnības zīmējumu un atpūtas brīžu literatūras krātuvi»: «Starp citu, esmu pārliecināts, ka tās pašas aprindas, kam ir iebildumi pret Kurbadu, iebildīs arī pret šiem abiem darbiem., man ienāca prātā: ja ne citādi, izdot Kurbadu privāti. Morālistu izvarots, Kurbads būs impotents einuks. Un varbūt labākais būtu arī slēgt to «ģimnāzistu žur­nālu» «Jaunā Gaita», ja tam par varu par tādu jāpaliek. [..] Es nedomāju ļauties stum­dīties apkārt un klausīties uz morālām vaimanām no tiem, kam «Nerātnās anekdotes» ne uz naktsgaldiņa, bet zem gultas.» (1958. g. 24. XII)

Literatūras kritiķis Jānis Kadilis par pasaku «Ķēves dēls Kurbads» sacījis: «Tas pats Kurbads taču ir vienkārši trešās šķiras feļetons, kura vienīgā izcilā kvalitāte ir absolūts pietātes trūkums tiklab pret tautas tradīcijām, kā arī pret reliģiju.» (1959. g.

I.  V)

Vēlos izmantot šo «Jaunās Gaitas» stāstu, lai pasakas autoram Valdim Zepam — Jānim Turbadam darītu zināmus pāris atzinīgus vārdus, kas vēl nav sasnieguši adre­sātu. Kādu laiku, kamēr publiski neviens nezināja vai neticēja, kas ir pasakas autors, notika visādi minējumi. 1959. gadā emigrācijas krāsainais īpatnis Hugo Atoms al. Laimvaldis Jēkabsons raksta man: «Sveicināts, Turbad (Aivar)! Esot Jaunatnes svētkos [Toronto], dabūju zināt, ka Tu esi tas slavenais «Ķēves dēla Kurbada» autors, tāpēc šīs rindiņas. Spiežu roku un apsveicu — nekur citur neesmu lasījis tik svaigu lasāmvielu, kas pasniegta apbrīnojami daiļā un izteiksmīgā stilā.» Cik ļoti es Hugo Atomam pie­vienojos! Cik žēl, ka uzslava nepienākas man …

Pasaka «Ķēves dēls Kurbads» ievada beigas «Jaunās Gaitas» identitātes cīņai un sākumu dažādu regresīvo spēku trakošanai, ko vedas dēvēt par Gāgānu kariem.

Gaganu kari

1959.  gada sākuma mēneši skaidri un nepārprotami pasaka, ka esmu sadomājis nest vairāk, nekā varu pacelt. Esmu spiests aiziet no darba «Mazputniņa» redakcijā.

Valters Nollendorfs iesniedz savu atlūgumos no «Jaunās Gaitas» atbildīgā redaktora darba «Ceļinieka» pagaidu padomes priekšsēdim Mārtiņam Stauveram 1959. gada martā. Es daru to pašu. Tāpat — Valija Ruņģe. Solāmies strādāt līdz 1959. gada 31. decem­brim.

Tiek ierosināts izveidot trīs cilvēku komisiju jauna atbildīgā redaktora, saimniecības da]as vadītāja, žurnāla iekārtotāja, korektora meklēšanai. Valters Nollcndorfs ierosina šos darbiniekus meklēt iespējami drīzāk, lai izvairītos no pēkšņas pārejas un ar to saistītām nekārtībām.

Tai laikā tapa «Mazputniņš», kuru ģimenēs latviskās izglītošanas dē| vajadzēja kā ēst! Bet brīvprātīga bczatalgojuma darba spēka gadījumos vienmēr jārēķinās ar ātri topošiem neparedzamiem robiem darītāju pulkā. Lai, cīnoties ar sabiedrības neatsaucību, žurnāls nepārstātu iznākšanu, biju uzņēmies arvien jaunus papilddarbus — ari «Maz­putniņā» pārrakstīšanu un iekārtošanu —, līdz kādu dienu viss vairs nebija paveicams. Valtera Nollendorfa administratīvais talants paspēja piepulcināt «Mazputniņam» izda­rīgus redaktorus, saimniecības vadītājus, un žurnāla eksistencei draudošā krīze likvi­dējās.

Vēl bija iānomaina darba darītāji «Jaunajā Gaitā».

Vai tā nebija bēgšana no ierakumiem, kad visas zīmes vēstīja par Gāgānu kara tuvošanos?

Manu izšķiršanos visvairāk ietekmēja pārpūlēšanās. Ne mazāk svarīgi tomēr bija divi citi aspekti: vienkārt, mani nomāca slēpta un pusslēpta savstarpējā apkarošanās, kas pamazām izveidojās ari jaunajā paaudzē, un, otrkārt, vienas jaunās paaudzes da|as pārstāvju vēlēšanās jaunatnes apgāda «Ceļinieks» ietvaros par katru cenu meklēt sa­darbību ar emigrācijas visādu vecumu un noskaņojumu grupām, lai tā it kā pakalpotu «Mazputniņam» un «Jaunajai Gaitai».

Jauni, nenoguruši, nepārpūlējušies un mazāk kontroversāli darba darītāji būtu viens solis risinājumu virzienā. Jauno, atbildīgo darba darītāju sarakstā mans pirmais kandi­dāts bija Laimonis Zandbergs. Sadursmēs, kas bija jau notikušas, Laimonis Zandbergs bija apliecinājis visas tās kvalitātes, kuras viņam vēlāk |aus sadarbībā ar Jāni Bieriņu vest «Jauno Gaitu» uz priekšu un mainīt uz augšu.

Gāgānu kara pieteikums nāk uz ALAs valdes 1959. gada 25. aprija lēmumu, ar kuru «Jauno Gaitu» izsludina ārpus latviešu emigrācijas sabiedrības likumiem un tiku­miem: «ALAs centrālā valde tomēr ir spiesta ar nožēlošanu konstatēt, ka, iepazīstoties ar jaunatnes žurnāla «Jaunā Gaita» saturu, tas neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei.» Lēmumu pieņem vienbalsīgi Pēteris Lejiņš, Jānis Kadiķis, Alfrēds Bērziņš, Ludvigs Bērziņš, Konstantīns Sventeckis, Visvaldis Klīve, Arvīds Zāģeris, Alfrēds (?) Zvēriņš, Benno Albats, Boļcslavs Maikovskis un Gunārs Meierovics.

So vienpadsmit vienprātīgo vīru vidū mani ļoti pārsteidza agrākā ALJAs valdes priekšsēža un daža laba kopīga darba darītāja Konstantīna Sventecka nostāja, kuru vēl līdz šai dienai neesmu varējis atšifrēt.

Vienprātīgo vīru vidū bija arī Boļeslavs Maikovskis, kas, no ASV pārcēlies uz Vācijas Federatīvo Republiku, 1990. gadā apsūdzēts un tiek tiesāts par nodarījumiem pret cilvēcību Otrā pasaules kara laikā. Un vienprātīgo vīru vidū ir tagadējais Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes priekšsēdis Gunārs Meierovics, kas šo vienprātības apliecinājumu varbūt vairs pat neatceras — līdzīgi vienam otram citam sabiedriska darba darītājam, kas nereti vien mūsu vidū ir uzvedušies kā «vērši porcelāna trauku veikalā».

Dažas dienas vēlāk ir ALAs kongress Čikāgā. Tajā, manuprāt, absurdo apsūdzību pret «Jauno Gaitu» papildina Apvienības valdes pārstāvji Pēteris Lejiņš un Verners Vītiņš. Nekoriģēta un neatsaukta tā palikusi līdz šai dienai un pēc trīsdesmit viena gada vēl spiež mani šai stāstā aizstāvēt un apliecināt savu un «Jaunās Gaitas» godī­gumu, integritāti.

Kā «Jaunās Gaitas» redaktors noklausos kongresa pārrunas, kurās skarta «Jaunā Gaita». Pēc manām piezīmēm iznāk, ka Pēteris Lejiņš saka: «Ķēves dēls Kurbads nav tik nozīmīgs kā «Jaunās Gaitas» 15. numurs, kas ir loti grūti aizstāvams gadījums no nacionālā un pretkomunistiskā viedokļa.» «Ar 19. numuru «Jaunajā Gaitā» jau parādās «zināms vispārējs virziens». Tur ir Ķurbada nihilistiskā un skeptiskā izturēšanās pret brīvās Latvijas vērtībām. Bet Kurbads viens nebūtu sacēlis satraukumu. So divu noti­kumu — «mākslinieciski augstvērtīgāko» (prof. Lejiņa personīgs vērtējums!) dzejoļu par Ļeņinu parādīšanās «Jaunās Gaitas» 15. numurā ar nihilistisko un skeptisko izturēša­nos preti Latvijas vērtībām 19. numurā — šo divu notikumu secība radījusi_ zināmu lietu savirknējumu ar zināmu plānu: no vienas puses izcel komunismu, iefiltrē komu-1 nisma idejas, no otras puses — noliek mūsu «puses» vērtības.»

(«Jaunās Gaitas» 15. numura humora un satīras nodaļā «Skabargas» ar virsrakstu «Produkcija virs plāna» bija publicēti astoņu Latvijas autoru dzejoļi par Ļeņina tematu, daži kā fragmenti, kas pārtraukti pat rindiņas vidū.)

Un Verners Vītiņš: «Ar katru «Jaunās Gaitas» numuru lieta no Mineapoles vērtē­tāju viedokļa kļuva sliktāka. [..] «Jaunajā Gaitā» ir zināma sistēma — līdzīga «Pravdas un «Ļiteraturnaja Gazeta» komunisma propagandai.» (ALAs kongresa piezīmes,

1959. g. 17. V)

Vienā pusē, bez šaubām, stāv sūdzētāji. Otrā tātad jābūt apsūdzētajiem un vainīga­jiem. Bet autoritārās domāšanas pārstāvji ar vainīgajiem lielās ceremonijās neielaižas.

ALAs kongresa kompetenci un pieeju vislabāk raksturo kads delegāts, kas sauca: «Es to gabalu [Ķēves dēlu Kurbadu] lasījis neesmu, bet tā jau nevar!» (1959. g. 17. V) (Man personīgi ALAs kongresi Čikāgā allaž izvērtušies visai sāpīgi. 1959. gadā daudz «mērcē un per» «Jaunās Gaitas» redakciju, kuras loceklis esmu. Bet 1977. gadā mani kā Zinaīdas Lazdas Piemiņas Fonda delegātu, nosodot Fondu par Latvijas filmu rādīšanu, izslēdz no kongresa (šoreiz gan varas vīri daļēji ir citi) un es kļūstu pirmais un pagaidām vienīgais tāds gadījums emigrācijas sabiedriski politiskajā darbā.)

Vai domu apmaiņa starp «Jaunās Gaitas» redakciju, aizstāvjiem un apsūdzētājiem bija tikai vētra ūdens glāzē? Jeb vai demokrātiskās domāšanas veida emigranti beidzot stūrgalvīgi nostājās pret autoritārās domāšanas pārstāvjiem?

Pats galvenais ieguvums no šiem gāgānu kariem, manuprāt, ir visi galvenokārt Valtera Nollendorfa rakstītie sacerējumi: atbildes uz jautājumiem, nostājas deklarācijas, ko derētu sakopot, studēt un lietot kā demokrātiskas sadzīves lekcijas, kā tolerances, lietišķuma un savu principu aizstāvēšanas paraugus.

Vēstulē «Jaunās Gaitas» redakcijai Valters Nollendorfs raksta: «ALA savu nostāju nav grozījusi. ALAs acīs «Jaunās Gaitas» redakcija vēl arvien ieturējusi «virzienu», kas kaitīgs latviešu «kopējiem mērķiem un morālei».» (1959. g. 20. V)

«Jaunās Gaitas» redakcija 1959. gada 8. jūlijā protesta vēstulē, ko parakstījuši Gunārs Irbe, Valters Nollendorfs, Laimonis Streips, Laimonis Zandbergs un Aivars Ruņģis, prasa ALAs valdei atsaukt 25. aprīļa sēdes lēmumu, uzsverot, «lai tās organizācijas, kas savos mērķos ierakstījušas brīvību Latvijas tautai, brīvības un demokrātijas principus ievēro tūlīt un jau tagad».

Sis mēģinājums nodibināt savstarpēju cieņu un ciešāku sadarbību paliek bez sekām, tāpat kā bez sekām paliek ALJAs valdes priekšsēža Dr. Jura Slesera centieni ALAs val­des sēdē 24. oktobrī.

Upur-ešana

Pēc ALAs kongresa Čikāgā nosūtu šādu vēstuli jaunatnes apgāda «Ceļinieks» pa­domes priekšsēdim Mārtiņam Stauveram: «Paziņoju, ka atsaucu savu 16. marta atlū­gumos, ar kuru atteicos no šādiem darbiem «Jaunās Gaitas» redakcijā: 1) saimniecības daļas vadītājs, 2) redaktors, 3) žurnāla iekārtotājs. Paziņoju, ka atsaucu savu vienoša­nos ar «Jaunās Gaitas» atbildīgo redaktoru Valteru Nollendorfu par visu trīs minēto darbu turpināšanu līdz 24. numura iznākšanai resp. 1959. gada 5. decembrim.

Paziņoju, ka izbeidzu visu trīs augšā minēto darbu veikšanu «Jaunās Gaitas» redak­cijā ar 21. numura iznākšanu. Tāpat paziņoju, ka mana sieva, kas veica korektores pie­nākumus, izbeidz savu darbu ar 21. numura iznākšanu.

Sakarā ar ļoti smagiem nepierādītu aizdomu pamatā izteiktiem apvainojumiem «Jaunās Gaitas» redakcijai, kuras dalībnieks esmu un sakarā ar «Ceļinieka» padomes priekšsēža Mārtiņa Stauvera nostāju šajā lietā, ka apgāda «Ceļinieks» interešu labad būtu jāpiemirst neķītri apvainojumi kā nebijuši (kā es to uztveru), man rodas šaubas, ka netiek izprasts apvainojumu smagums vai atsevišķi jaunās paaudzes darbinieki nav pārliecināti par apvainoto pilnīgu nevainību. Pats par sevi saprotams, ka šādos apstāk­ļos turpmāks kopējais darbs man nav iespējams.» (1959. g. 1. VI)

Līdzīgu atteikšanos iesniedz Valters Nollendorfs. (1959. g. 10. VI)

Kā un kāpēc no darba «Jaunajā Gaitā» aizgāja Aivars Ruņģis, Valters Nollendorfs, Valija Ruņģe, ir varbūt vēl garāks stāsts, nekā šeit aprādīts. Tajā netrūkst sabiedriskaja darbā tik raksturīgās «citam cita ēšanas», ar ko mēs, latvieši, nevienai tautai neesam palikuši iepakaļ.

Mūsu atteikšanās nebija un nevarēja būt ne atteikšanās no kopīgā darba, ne aiz­iešana no latviešiem. Drīzāk tā bija, kā jau minēts, pārstrādāšanās ierosināta taktiska atkāpšanās, lai no malas un jaunā kapacitātē pieliktu savu roku latviskās pārdzīvošanas cīņā.

1958.   gada gāgānu karos «vecie tēviņi» beidzot bija izšķīrušies pārmācīt niķīgos zoslēnus. Kā visi strīdi, kuros viena puse jūtas īpaši apdraudēta, šis bija konflikts, kurā «notiek absolūti viss».

Sabiedrībā tika izplatītas baumas par jaunās paaudzes pārstāvju tikumiskajām kva­litātēm, ieskaitot to dēvēšanu par «pataloģiskiem gadījumiem». Cilvēku upur-ēšanai un aizmugures intrigu dzīšanas jautājumiem nepieskaršos.

Arī Valters Nollendorfs, kā liecina visas zīmes, nevēlējās sākt sevis vai citu aiz­stāvēšanu. Sabiedrībā, kuras vadībai nav izpildvaras, kura nespēj darbu un pakalpojumus atlīdzināt, kurā valdošā valūta ir baumas, kurā dominē ķengāšanās un linču tiesa, aiz­stāvēšanās kļūst visai absurda. Tā gandrīz tiek reducēta līdz savas vainas atzīšanai pēc principa: nav dūmu bez uguns — gan jau kaut ko tāpat izdarīja!

No otras puses mūsu apziņas fonā vienmēr bija mūsu ka literātu paliesākā vēlēšanās nodoties tikai literatūras studijām nn jaunradei. Līdz šim šīs vēlēšanās īsteno-' šanu uz arvien tālāku nākotnes datumu bija nobīdījuši asimilācijas draudi latviešu emigrantiem. Varbūt tagad varētu …

Aizgājušo gadu īsu darbu kopsavilkumu Valters Nollcndorfs uzrakstījis 1959. gadā vēstulē dzejniekam Pēterim Aigaram Londonā, Anglija (viņš tai laikā ir «Pl'.N Centre for Writers in Exile» vadītājs): «Esmu pārliecināts, ka «Jaunai Gaitai» ir sava nozīme latviešu kultūras dzīvē. Un būtu slikti, ja tai sliktas slavas dēļ, ko tā nav pelnījusi, būtu jāapstājas. Savu četru darbības gadu laika «Jaunā Gaita» ir veikusi tikai šo: ap­vienojusi turpat visus jaunos latviešu autorus visā pasaulē un devusi viņiem iespēju iz­teikties. «Jaunā Gaita» ir stāvējusi par demokrātijas ideāliem un centusies tos ievērot savā darbībā, |aujot izteikties dažādiem uzskatiem. No plašās sarakstes ar jaunajiem autoriem ir Amerikā, ir Eiropā, ir arī Austrālijā zinu — pamatjautājumos viņu domas saskan. Un šīs domas paustas «Jaunajā Gaitā». Lai cik dažādi jaunās paaudzes uz­skati, par vienu tic nedalās — mums vajadzīga brīva prese, brīvs pārrunu forums, brīvs forums literārai eksperimentēšanai. Un šis forums ir «Jaunā Gaita». Ja «Jaunā Gaita» apstātos, latviešu nākotnes kultūras dzīve būtu zaudējusi. Bet laikam taču ALA zina, ko ALA dara. [..]

Esot izdevumam, kur pausti dažādi uzskati, «Jaunā Gaita» automātiski ir dajēji kontroversiāls izdevums. Tā vairāk pakļauta dažādu aprindu kritikai nekā «programma­tiski» izdevumi. Ja parādās kāds raksts, kur paustas sociālistiskas domas, uztraucas pilsoņi, ja norāti sociāldemokrāti, viņi savukārt sprauslā. Utt. Tāds gadījums notika 1958. gada sākumā. Indianapoles jaunieši ar Konstantīnu Sventeeki priekšgalā uztraucās par Ingvara Kalniņa rakstu «Jaunās Gaitas» 11. numurā. Un sacēla traci, apsūdzēja mūs par visu, izņemot slepkavību. Bet tad, kad piedāvājām viņiem atkārtoti telpu «Jaunajā Gaitā», lai paustu savus uzskatus, atsaucības nebija. Vel šodien gaidām. Tā palaikam gadās, ka lielākie «pret» b|āvēji kļūst mēmi, kad viņiem pozitīvi jāizsakās. Esmu lūdzis arī prof. Pēteri Lejiņu sniegt faktus, pamatojumus un argumentus «Jaunās Gaitas» lietā. Bet līdz šim vēl neesmu saņēmis atbildi, vai viņš «Jaunās Gaitas» slejas izman­tos.» (1959. g. 28. VIII)

Gāgānu kara konflikts paliek neatrisināts, un tā izvērtējums atstāts vēstures ziņā.

Šodien, pēc trīsdesmit gadiem, šīs sadursmes mācība varētu būt tada: cilvēkam drosmīgi un izturīgi, lai kādi šķēršļi, jāvadās pēc savas labākās pārliecības un sirdsapzi­ņas diktētā līdz galam, bet ne par savu uzskatu pretinieku iznīcināšanas cenu.

Kādreizējie «Jaunās Gaitas» apkarotāji vēsturiskā perspektīvā ir kuriozitāte, kas, šķiet, nav pat pieminēšanas vērta, atskaitot varbūt tikai kontekstā ar iepriekš uzrakstīto atzinumu.

Bet pati «Jaunā Gaita»? «Jaunā Gaita» bija ieskrējusies!

Un 1959. gadā — skrējienā sasarkušiem vaigiem, starojošām acīm, vējā plīvojošiem matiem — tai vairs nebija grūti aizraut sev līdzi vienu otru skeptiskāku autoru ar jau skanīgāku vārdu un uzvārdu. Arī vienu otru jauneklīgu domu pārstāvi ar sirmiem de­niņiem. Lai visi mēs vāktu kopā mūsu traģiskās pieredzes atziņu graudus savas lautas atmiņai.

1988. gada februāri

LITERARAIS KALENDARS

JANVARIM 1991

Šveices rakstnieks, raksta vācu valodā. Lugas «Stāv rakstīts»

(1947)     , «Romuls Lielais» (1949), «Misisipi kunga laulības» (1952), «Eņģelis ierodas Bābelē» (1954), «Vecās dāmas vi­zīte» (1956), «Franks V jeb Kādas privātbankas opera» (1959), «Fiziķi» (1962), «Līdzdalībnieks» (1973); romāni «Tiesnesis un viņa bende» (1952), «Grieķis meklē grieķieti» (1955); stāsts «Avārija» (1956, latv. visi i970).

ASV dzīvojošs lietuviešu literatūrkritiķis. Raksta lietuviešu un angļu valodā. Pētījumi «Krievu versifikācija. Trediakovska, Lomonosova un Kantemira teorija» (1962, izd. 1968), «Trimdas virsotne. Esejas par četrpadsmit mūsdienu lietu­viešu rakstniekiem» (1970), «Vārdi un nozīme» (1982); rak­stījis lietuviešu trimdas izdevumiem «Metmenys» un «Akiračiai», pāri par 140 anotācijām un 70 rakstiem par lietuviešu grāmatām žurnālam «World Literature Today».

Latv. izcelsmes igauņu rakstnieks, tio 1944. g. — Zviedrijā. Noveļu krāj. «Sātana karuselis» (1917), «Ceļojošie bruņi­nieki» (1919), «Idiots» (1924), «Pret rītu» (1926), nov. iz­lase «Pēdējais romantiķis» (latv. 1954); romāni «Pasaku zeme» (1918), «Purpurkrāsas nāve» (1924), «Tomass Nipernādijs» (1928, latv. «Toms Nipernādijs» 1942), «Senču zeme» (1935, latv. 1954), «Skarbā jūra» (1938), «Brīvības dziesma» (latv. 1942), «Liesmainā sirds» (1945), «Eke Mors» (latv. 1948, 1975), «Lēvijas kundzes grēksūdze» (latv. 1956), «Dienās senajās» (latv. 1959), «Vai atceries, mana mīļā?» (1—3, 1951 —1959, latv. 1. gr. — 1952). Visi pēckara izde­vumi latv. iznākuši emigrācijā.

Amerikāņu rakstnieks. 12 Ziemeļu stāstu krājumi («Vilka dēls», 1900, «Viņa tēvu dievs», 1901, latv. abi 1973), «Dienvidjfiras stāsti» (1911, latv. 1924, 1977); garie stāsti «Senču asiņu balss» (1903, latv. 1922, .. 1974), «Baltais ilknis» (1906, latv. 1923, .. 1975); aprakstu krājums «Bezdibens ļaudis» (1903); romāni «Dzelzs papēdis» (1907, latv. 1950, 1975), «Mārtiņš Ideris» (1909, latv. 1913 per., 1923, .. 1976). Latv. «Raksti» (1 — 14, 1922—32), «Kopoti raksti» (1—30, 1936—37), Kopoti raksti (1 — 10, 1973—78).

Latviešu rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Zvaigžņu nakts» (1905), «Rožains vējš» (1922), «Elēģiski momenti» (1925), «Neatrastā» (1932); stāsts «Kalpa zēna vasara» (1908); stāstu krājums «Dzīves vārtos» (1933); romāns «Ugunīgie ziedi» (1925); lugas «Tautas darbinieki» (grām. un teātrī 1924), «Sis un tas Itnekas» (1920, teātrī 1920, 1959). Tul­kojis H. Ibscna lugas.

Portugāļu izcelsmes amerikāņu rakstnieks. Romāni «Cilvēka iesvētīšana — 1917» (1920), «Trīs kareivji» (1921), «Manhatana» (1925), «Gadsimta vidus» (1961), triloģijas «ASV» (1930—36), «Kolumbijas apgabals» (1936—49); rakstu krā­jums «Tēma ir brīva» (1956); lugas, dzejoļi.

Austriešu rakstnieks. Lugas «Ciltsmāte» (1817, latv. 1936), «Sapfo» (1818), «Jūras un mīlas viļņi» (1831), «Ķēniņa Otokara laime un gals» (1823), «Sapnis — dzīve» (1834, latv. 1908, teātrī 1908, 1924), «Brāļu naids Hābsburgu namā» (1825—48, izd. 1872); dramatiska poēma «Libuša» (1815— 48, izd. 1873); noveles «Klosteris pie Sandomiras» (1828), «Nabadzīgais muzikants» (1848, latv. abas 1908 per.); lirikas krājums «Dzejoļi» (1872).

Fridrihs Dirrenmats (1921)

6.

Rimvīds Šilbajoris (1926)

9.

Augusts Gailītis (1891—1960)

12.

Džeks londons (1876—1916)

13.

Jānis Akuraters (1876—1937)

14.

Džons Roderigo Dos Pasoss (1896—1970)

14.          francs grillparcers (1791 — 1872)

18.

Hosē Marija Argedass (1911 — 1969)

22 .

Jāns Kaplinskis (1941)

24.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis (1776—1822)

25.

Ārne Gārborgs (1851 — 1924)

27.

Iļja Ērenburgs (1891 — 1967)

27.

Mihails Saltikovs-Ščedrins

(1826—1889) 29.

Romēns Rolāns (1866—1944)

31.

Hanss Ēriks Nosaks (1901 — 1977)

Peruāņu rakstnieks. Romāni «Asins svētki» (1941), «Dziļās upes» (1959), «Visu asinis» (1964), «Kalnu lapsa un līdze­numa lapsa» (1971). Publicējis kečvu un aimaru folkloras tulkojumus, apcerējumus par etnogrāfiju, socioloģiju un folkloru.

Igauņu dzejnieks. Krājumi «No putekļiem un krāsām» (1967), «Baltā svītra virs Verumā» (1972), «Es skatījos saules logā» (1976), «Jaunu akmeņu augšana» (1977), «Grūti kļūt vieg­lam» (1982); prozas krājums «Kā radās nakts» (1990); bērnu dzeja, esejas. Latv. periodikā.

Vācu rakstnieks un komponists. Noveles un stāsti «Bruņi­nieks Gluks» (1809, latv. 1939, 1969), «Kapelmeistara Kreislera muzikālās ciešanas» (1810, latv. teātrī 1922, grām. 1939), «Dons Zuans» (1813, latv. 1939, 1969), «Zelta pods» (1814) ietverti krājumā «Fantazijas Kalo manierē» (1—4, 1814—15); krājumi «Nakts stāsti» (1—2, 1817, latv. no tiem «Majorāts», 1969), «Serapiona brāļi» (1—4, 1819—21, latv, no tiem «Zeltkaļa Kardiljaka noslēpums», 1925, ar nos. «Magdalēna fon Skideri» 1969, 1989; «Dodžs un Dogaresa», 1939, «Mucenieku meistars Martins», 1944); romāns «Velna eliksīrs» (1—2, 1815—16, latv. 1943, 1946); nepabeigts ro­māns «Runča Mura dzīves uzskati» (1—2, 1820—22, latv. 1942). Latv. «Muzikālās noveles» (1939), «Laimētā līgava» (1969).

Norvēģu rakstnieks. Romāni «Studenti zemniekdēli» (1883, latv. «Zemnieku studenti», 1908, per.), «Pie mātes» (1890), «Nogurušie Jaudis» (1891); drāma «Nesamierināmie» (1888). Stāsti, noveles, dzejoļi. Latv. kopš 1902. g.

Krievu rakstnieks. Romāni «Hulio Hurenito un viņa skolnieku neparastie piedzīvojumi» (1922), «Nikolaja Kurbova dzīve un bojāeja» (1923), «Zannas Naijas mīlestība» (1924), «Otrā diena» (1934), «Neatvelkot elpu» (1935), «Grāmata pieau­gušajiem» (1936), «Ko cilvēkam vajag» (1937), «Parīzes kri­šana» (1941, latv. 1945), «Vētra» (1946—47, latv. 1948—49), «Devītais vilnis» (1951—52, latv. 1954); aprakstu krājumi «Ārpus pamiera» (1937), «Karš» (1—3, 1942—44); memuāri «Cilvēki, gadi, dzīve» (1—6, 1961—65). Latv. darbi kopš 1923.

Krievu rakstnieks. «Guberņas apraksti» (1856—57), «Kādas pilsētas vēsture» (1869—70, latv. 1947), «Šolaiku idille» (1877—83, latv. 1976), «Pošehonas senatne» (1887—89, latv. 1952); luga «Ēnas» (1865, latv. teātri 1954), sat. cikls «Pom­padūri un pompadūres» (1863—74), romāns «Golovļovu kungi» (1875—80, latv, 1956, 1984), pasakas (1869—89). Latv. darbi kopš 19. gs. 80. gadiem.

Franču rakstnieks un muzikologs. Lugas «Svētais Luijs» (1897), «Aerts» (1898), «Pienāks laiks» (1903, latv. teātrī 1930), «Viļņi» (1898), «Saprāta uzvara» (1899), «Dantons» (1900, latv. 1966), «14. jūlijs» (1902, latv. 1966), «Lilulī» (1919), «Mīlas un nāves spēle» (1925, latv. teātrī 1925), «Pūpolsvētdiena» (1926), «Leonīdas» (1927), «Robespjērs» (1938, latv. 1966); romāni «Pjērs un Lisī» (1920, latv. 1925), «Klerambo» (1920), «Kolā Briņons» (sar. 1914, izd. 1918, latv. 1946, .. 1969); romānu cikli «Zans Kristofs» (1 —10, 1904—12, latv. 1927—28, .. 1967—68), «Apburtā dvēsele» (1—7, 1922—33, latv. 1928—30, .. 1968); monogrāfijas «Mikelandželo dzīve» (1907, latv. 1934, 1966), «Hendelis» (1910), «Tolstoja dzīve» (1911, latv. 1930, 1966), «Mahatma Gandijs» (1923, latv. 1930); grāmatas par L. van Bēthovenu «Bētho­vens» (1903, latv. 1966), «No Heroiskās līdz Apasionātai» (1928), «Gēte un Bēthovens» (1930), «Augšāmcelšanās dziesma» (1937), «Nepabeigtā katedrāle» (1945), «Bēthovena mīļotās» (1949). Nobela prēmija 1915. g.

Vācu izcelsmes rakstnieks. Stāstu krājums «Intervija ar nāvi»

(1948)    ; romāni «Vēlākais novembrī» (1955), «Spirāle» (1956), «Jaunākais brālis» (1958), «D’Artēza lieta» (1968, latv. 1981), «Nezināmajam uzvarētājam» (1969), «Nozagtā melodija» (1972), «Laimīgs cilvēks» (1975).

Ãàðñèà Ëîðêà Ô. Íàèâíàÿ ïåñåíêà. Ïåðåâîä Ë. Áðèåäèñà. (Ñ. 3)

Þíã Ê. I . Ïñèõîëîãèÿ àðõåòèïà «Ðåáåíîê». Èññëåäîâàíèå øâåéöàðñêîãî ïñèõî­ëîãà è ôèëîñîôà Ê. Ã. Þíãà (1875—1961), ðàñêðûâàþùåå àðõåòèï «Ðåá¸íîê» â ñâåòå ñîâðåìåííîé ïñèõîëîãèè. (Ñ. 4)

Äåòñòâî â èñòîðè÷åñêîì àñïåêòå. Ñîâðåìåííûé ñîâåòñêèé ïñèõîëîã È. Êîí î ðîëè ðåáåíêà â ðàçíûõ ýïîõàõ è êóëüòóðàõ. Ïî êíèãå È. Êîíà «Ðåá¸íîê è îáùåñòâî», ñî­ñòàâèòåëü Ï. Òðåéëå. (Ñ. 12)

Ìåëëåíà Ì. Ðàçâèòèå òâîð÷åñêèõ ñèë ðåáåíêà. Ðîëü ôîëüêëîðà è òâîð÷åñòâà â ïðèîáùåíèè åãî ê êóëüòóðå. (Ñ. 16)

Ñâåëïèñ À. Ñêàçêà êàê âå÷íî æèâîå äåòñòâî. Î æèçíè è òâîð÷åñòâå ðîæäåííîãî â Ðèãå íåìåöêîãî ïèñàòåëÿ — àâòîðà ìíîãî÷èñëåííûõ ñêàçîê è ðàññêàçîâ î æèâîò­íûõ Ìàíôðåäà Êèáåðà (1880—1933). (Ñ. 20)

Êèáåð Ì. Ìóæè÷îê-Áàøìà÷îê. Äâà ãðèôà. Ñêàçêè. (Ñ. 22)

Ïðóñò Ì. Â ïîèñêàõ ïîòåðÿííîãî âðåìåíè. Ôðàãìåíò èç ðîìàíà «Â êðàþ Ñâàíà» ôðàíöóçñêîãî ïèñàòåëÿ Ì. Ïðóñòà (1871—1922). Ïðåäèñëîâèå è ïåðåâîä Ñ. ßóíàðàè. (Ñ. 26)

Êàïëèíñêèé ß. Îñåíü äåòñòâà. Âîñïîìèíàíèÿ ýñòîíñêîãî ïèñàòåëÿ ß. Êàïëèíñêîãî (ðîä. â 1941 ã.) î ñâîåì îòðî÷åñòâå â ïîñëåâîåííîé Ýñòîíèè. (Ñ. 34)

Çèíãåð È. Á. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ, 1978. (Ñ. 41)

Çèíãåð È. Á. Ïî÷åìó ÿ ïèøó äëÿ äåòåé? (Ñ. 44)

Ðóíãóëèñ Ì. Çà÷åì ðåá¸íêó íóæíà ñêàçêà? Ðàññóæäåíèÿ ñîâðåìåííîãî ëàòûø­ñêîãî äåòñêîãî ïèñàòåëÿ î ðîëè ïðîöåññà ñî÷èíåíèÿ ñêàçîê â ðàçâèòèè òâîð÷åñêîãî ìûøëåíèÿ ðåáåíêà. (Ñ. 45)

Ñêàçêè Ð. ßíñîíå, ß. Ëàóñà, È. Êàëíàðàè, Ä. Áóòêóñ, ñî÷èíåííûå â 11-ëåòèåì âîçðàñòå (Ñ. 47)

Êà÷åâñêà È. Î íîâîì èçäàíèè äëÿ äåòåé —• áîãàòî èëëþñòðèðîâàííîé êíèãå øâåäñêîãî ïèñàòåëÿ è õóäîæíèêà Ó. Ëåôãðåíà (ðîä. â 1931 ã.) «Âîð». (Ñ. 49)

Âàâåðíèåöå È. Î íîâîì ñáîðíèêå ëàòûøñêîãî äåòñêîãî ïîýòà ßíèñà Áàëòâèëêñà «Òðàâà âå÷íî çåëåíàÿ». (Ñ. 50)

Ñèëèñ ß. Ðîìàí «Ïåðåòÿãèâàíèå êàíàòà» ñîâðåìåííîé øîòëàíäñêîé ïèñàòåëüíèöû Äæ. Ëèíãàðä — ïðîèçâåäåíèå, çíàêîìÿùåå ïîäðîñòêîâ çàïàäíîãî ìèðà ñ ñóäüáîé äåòåé ëàòûøñêèõ ýìèãðàíòîâ ïîñëå 2-é ìèðîâîé âîéíû. (Ñ. 52)

Êíèãà î ãíîìàõ. Íåêîòîðûå ñâåäåíèÿ î ãíîìàõ ïî êíèãå ãîëëàíäñêèõ àâòîðîâ

Â. Õèãåíà è Ð. Ïîîðòâëèåòà. (Ñ. 54)

Ïåòåðñîíå Ê. Êîðîëåâñòâî Äæ. Ð. Ð. Òîëêèíà. Çíàêîìñòâî î òâîð÷åñòâîì àíãëèé­ñêîãî ïèñàòåëÿ Äæ. Ð. Ð. Òîëêèíà (1892—1973) — ñîçäàòåëÿ ñêàçî÷íîãî ìèðà õîáèòîâ. (Ñ. 56)

Òîëêèí Äæ. Õîááèò, èëè Òóäà è îáðàòíî. Ôðàãìåíò. (Ñ. 58)

Ñòðàíà ÷óäåñ Ëüþèñà Êýððîëà — àâòîðà âñåìèðíî èçâåñòíîé êíèãè «Àëèñà â ñòðàíå ÷óäåñ». Èñòîðèÿ ñîçäàíèÿ êíèãè. (Ñ. 63)

Íèëüñîí Ó. «Ïàïà è ìîðå» — ðàññêàç ïèøóùåé íà øâåäñêîì ÿçûêå ôèíñêîé ïè­ñàòåëüíèöû Òóâý ßàíñîí (ðîä. â 1914 ã.). (Ñ. 67)

Òðåéìàíå Ì. Ñêàçî÷íàÿ äåéñòâèòåëüíîñòü. Èíôîðìàöèÿ î ñâîåîáðàçíîé ìîäåëè äîìà Ìóìè-òðîëëåé è îêðåñòíîñòåé, ãäå ïðîèñõîäèëè èõ ïðèêëþ÷åíèÿ. (Ñ. 70)

Äåòñêàÿ êíèãà â Ñêàíäèíàâèè. Êðàòêàÿ èíôîðìàöèÿ. (Ñ. 72)

Àíöèòèñ Â. Êíèæíèêè ãîðîäà Ëèåïàè. (Ñ. 77)

Ðóíüãèñ À. Æóðíàë «ßóíà Ãàéòà» («Íîâûé ïóòü»). Èñòîðèÿ ñîçäàíèÿ è äåÿòåëü­íîñòè ìîëîäåæíîãî æóðíàëà äëÿ ëàòûøñêèõ ÷èòàòåëåé âñåãî ìèðà. Îêîí÷àíèå. (Ñ. 8'5)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. ßíâàðü 1991. (Ñ. 93)

E.  Garcia Lorca. A Nai've Song. Rendered in verse by L. Briedis, (p. 3)

A.  g. jung'. on psychology of the archetype «child». — a research of the swiss psychiatrist c. g. jung (1875—i9g1) on the archetype «Child» in the light of modern psychology, (p. 4)

Childhood in the AHrror of History. — View of the Soviet psychologist I. Kon of the child's role in different epochs and cultures. Prepared for publication by J. Treile. (p. 12)

M. Mellena. To Sew One’s Own Botton on Culture. — An essay on the contemporary culture situation in Latvia and the child’s place in it. (p. 16)

A. Svelpis. Fairy-Tale as the Eternal Childishness in Man. — An introduction into the life and creation of the Riga-born German writer M. Kyber (1880 1933), where fiction fairy-tales and animal stories occupy a particular position, (p. 20).

M. Kyber. The Clogman. Yorua Collarcrop and Feraya Nailfoot. Translated from German by A. Svelpis, (p. 22)

M. Proust. In Search For the Lost Time. — A fragment from the novel «On Swan Side» by the French writer M. Proust (1871 —1922). Foreword and translation by S. Jaunarāja. (p. 26)

J. Kaplinski. The Autumn of My Childhood. — Memories of the Estonian poet J. Kaplinski (born in 1941) on the transition from the child's world into the one of adult’s in the post-war Estonia, (p. 34)

I. B. Singer. The Nobel Lecture in 1978. (p. 41)

I. B. Singer. Why Do I Write for Children. — A report by the American writer 1. B. Singer (1904) read at the Nobel Prize banquet where pecultarities of children literature are formulated in a witty manner, (p. 44)

M. Rungulis. Why Does a Child Need the Fairy-Tale? — An essay on the role of fairy-tales in the development of the child’s creative abilities, (p. 45)

R. Jarisone. Violetta and the Instigator. A fairy-tale. (p. 47)

J. Laus. The Honorary Diploma. A fairy-tale. (p. 47)

I. Kalnarāja. The Hat of Gnomes. A fairy-tale. (p. 48)

B.   Butkus. The Magic Spectacles. A fairy-tale. (p. 48)

I. Kačevska. The Picture-Book of a Swedish Author is in the Majking. —■ An article on the Swedish writer and artist U. Lefgron (born in 1931) whose book «The Thief» will come out in Sprīdītis Publishers, (p. 49)

H.vaverniece. wakener of soul, interpreter of Nature. — An analysis of «The Grass is Green All Day Long» — the recent selection of poems for children by the Latvian poet J. Baltvilks (born in 1944). (p. 50)

J. Sīlis. Ropes and Those Who Pull Them. — An information and some subjective remarks on the novel «Tug of War» (published in 1989) by the Scottish writer Joan Lingard. (p. 52)

Book of Gnomes. — A review of the book «Gnomes» by the Dutch authors W. Hygenss and R. Poortvliet. (p. 54)

K. Pētersone. The Kingdom of J. R. R. Tolkien. — A glimpse into the creation of J. R. R. Tolkien (1892—1973) — an English philologist and writer, creator of the fairy-tale world of hobbits. (p. 56)

J R. R. Tolkien. The Hobbit. — A fragment from J. R. R. Tolkien’s first book (1937). (p. 58)

In the Wonderland of Lewis Carroll. — The review tells the reader how the books by the British writer Lewis Carroll came into being, (p. 63)

U. Nillsson. Dad and the Sea: Consolation for Daddies. — The Swedish writer U. Nillsson’s (1948) essay on the creation of the Swedish writer T. Jansson (1914) who lives and works ir Finland, (p. 67)

M. Treimane. There is No Borderline Between Fairy-Tale and Reality Here. — An information about a diminished mock-up version of T. Jansson’s fairy-tale personages’ house and valley, (p. 70)

Short information about the Scandinavian Children Literature Institute, (p. 72)

V. Ancitis. Booklovers of Liepāja, (p. 77)

A. Ruņģis. Magazine «Jaunā Gaita» (The New Road), (p. 85)

Literary Calendar. January 1991. (p. 93)

0,50

.ISSN 0868 6831 77290 1990 N12 1-96