žurnāls Grāmata 1990. 10

Akciju sabiedrības «Grāmata» žurnāls «Grāmata»

Iznāk reizi mēnesi kopš 1990. g. janvāra

Katrai grāmatai savs liktenis

Mikuševičs V. Katarses aktualitāte Rubene M. Tagadnības apoloģētika. Nihilisms Valeri P. Prāta krīze

Ortega i Gasets H. Mākslas dehumanizācija. M. Ņečajeva priekšvārds

Klemperers V. Robežu izzušana. H. Demakovas

priekšvārds

Treilis M. Pauls Jurevičs kā kulturas

filozofs

Jurevičs P. Kultūras traģēdija Matnardašvili M. Apzina un civilizācija.

A. Zundes priekšvārds Venters E. Tā notika Atlantīda Belovs S. Nobela lekcija 1976. gadā

Sīlis .1. «Sis ciešanu pilnais āksts»

Belovs S. Hercogs. Fragments Belovs S. Lietus karalis Hendersons. Fragments

Demakova H. Milans Kundera: esamības

svēršana

Kundera M. Esamības nepanesamais vieglums. Fragments.

Veidemane R. Kāda misija lemta proletariāta valodai?

Misiņa M. Kaut kur sastaptas acis Viks. Ka mes … Spuldzei

Rudzītis 11. Brāzmainie divdesmit gadi

Ruņģis A. «Jaunā Gaita» izkaro sev vietu zem saules

un pieteic sevi latviešu kultūrā.

J. Kursītes un A. Kubuliņas priekšvārdi Literārais kalendārs novembrim

Mūsdienu cilvēks, bezprecedenta vēsturiskās situācijas apmulsināts, tiecas pārskatīt savu attieksmi pret pagātni un nākotni. Tehniskā iespēja iznīcināt sevi planētas mērogā nomāc cilvēka jūtas un domas, mainot viņa orientierus un kritērijus. Pagātnes kultūras mantojums sāk likties pliekans pat ekoloģiskās katastrofas priekšvakarā, nemaz nerunājot par kodoltermisko katastrofu. Turklāt katastrofas iespējamību cilvēks nereti uztver kā tās nenovēršamību, un viņu pēkšņi satriec sāpīga apjauta, ka nākotnes vairs nav, — jo sevišķi sāpīga tāpēc, ka pēdējos divsimt gados cilvēces audzināšanas pamatā likts nākotnes kults. Utopisko ilūziju sa­brukumu inteliģence ir gatava identificēt ar kultūras vērtības zudumu vispār. Turklāt informācijas pārbagātība, kas ir neapšaubāms divdesmitā gadsimta sasniegums, spēj atradināt no analītiskas domāšanas gandrīz vēl lielākā mērā nekā pilnīgs informācijas trūkums. Rodas tieksme pēc sensācijām līdz ar gatavību noticēt neiespējamam. Andrejs Belijs apgal­voja, ka brīnumi — piemēram, Bībelē atrodamie — nav vis fenomeni, bet gan simboli. Vidusmēra lasītājs un īpaši televīzijas skatītājs viennozī­mīgus informatīvos fenomenus vērtē augstāk par daudznozīmīgiem sim­boliem. No tā izriet ekstrasensu, citplanētu iemītnieku, Bermudu trīsstūra popularitāte. Tiek ignorēta ar parādību saistītās problemātikas sarežģī­tība. Informatīvais mīts no īstenā mīta (simbola) atšķiras tieši ar to, ka informatīvais mīts bez kādām ierunām tiek uzdots par faktu. Sensācijai noteikti seko supersensācija, kura savukārt arī tūdaļ pat apnīk. Makbeta traģēdiju aizēno kādā zemeslodes nostūrī valdoša diktatora zvērības. Ķē­niņa Saula vai Jūdas pašnāvība šķiet parasts incidents salīdzinājumā ar sektantu masu pašnāvību Latīņamerikas džungļos. Tāda ir informa­tīvi statistiskās hipnozes demoralizējošā ietekme. Sensācija prasa astro­nomiskus skaitļus, un atsevišķa mazā cilvēka nāve vairs nemodina inte­resi. Tiek aizmirsta senā gudrība: nogalināt vienu cilvēku nozīmē to pašu, ko nogalināt visu cilvēci. Un patiešām — cilvēku masveida iznīcināšana sākas ar vienaldzību pret atsevišķa cilvēka likteni.

Tradicionālajai kultūrai pārmet, ka tā neesot salīdzināma ar mūslaiku cilvēcei draudošajām katastrofām, tomēr šādam pārmetumam zināms pa­mats būtu tikai attiecībā uz deviņpadsmitā gadsimta mantojumu. Tiesa, šis mantojums izpaudies ne tikai paša devumā, bet arī citu kultūru inter­pretācijā. Deviņpadsmitā gadsimta galvenais patoss slēpjas nepārtraukta mehāniska progresa idejā, sava veida vēsturiskā perpetuum mobile. Sīs idejas vārdos neizteikts priekšnosacījums bija pārliecība, ka dabas un cilvēka resursi ir neizsmeļami un daba cilvēcei mūžīgi piegādās materiālu sociāli tehniskajiem eksperimentiem. Zemeslodi pielīdzināja Zila Verna noslēpumu salai, kurā atrodams viss kuģa avārijā cietušajiem nepiecie­šamais, bet vulkānu izvirdumi un kataklizmas ar laiku tiks novērstas kā nepatīkami traucējumi droša mehānismā darbībā. Atskanēja tikai dažas brīdinošas balsis. Deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā Vācijā parādījās anonīms sacerējums «Bonaventūras nakts nomods». Krievijā V. Odojevskis uzrakstīja darbu «Pēdējā pašnāvība» un J. Baratinskis — «Pēdējā nave». F. Dostojevskis attēloja lielinkvizitora — lielinkvizitora, ar kuru sadarbojās ķīmiķi un mašīnisti, — valstību, taču šos antiutopiju paredzē­jumus visi bezrūpīgi izlasīja kā tīru beletristiku. Deviņpadsmitais gad­simts pret progresa ideju izturējās neviennozīmīgi. Optimisti to uzņēma

ar «pluss» zīmi, bet pesimisti — ar «mīnuss» zīmi, tomēr gan vienus, gan otrus apvienoja ticība pasaules kārtības nesatricināmajai stabilitā­tei. Pat ja tika atzīts, ika pasaulē pārsvaru gūst ļaunums un ciešanas, tas bija mūžīgais ļaunums un mūžīgās ciešanas, kas neapdraud pašus esa­mības pamatus. Krievu filozofs N. Fjodorovs runāja par rietumu budismu, kurā «ļaunums ir esamības un dzīves nepieciešams priekšnoteikums. Tā­pēc vienīgais ļaunuma iznīcināšanas veids ir pašas dzīves, pašas esa­mības iznīcināšana.» (Ôåäîðîâ H. Ñî÷èíåíèÿ. Ì., 1982. Ñ. 530). Tāda iz­nīcināšana deviņpadsmitajam gadsimtam bija tīri teorētisks pieļāvums, un pat Sopenhauera bezkompromisa pesimismu no mūsu viedokļa var raksturot kā omulīgu pašapmierinātību. Šāda veida pašapmierinātība da­žus mūsu laikabiedrus mudina novērsties no deviņpadsmitā gadsimta kultūras, kurš remdējošas pašapmierinātības pavadījumā konstruējis krīžu zinātniski tehniskos priekšnosacījumus.

Taču būtu netaisni apsūdzēt pašapmierinātībā citas kultūras, kas pastāvēja pirms deviņpadsmitā gadsimta. Senās kultūras — sākot ar šurneru un beidzot ar ģermāņu kultūru — skaudri un asi apjauta cilvēka neaizsargātību esamības mutuļojošajā haosā. Neviļus nāk prātā pavisam vienkāršs spriedums. Ja senie mīti un leģendas būtu krāpuši cilvēci, tā sen būtu gājusi bojā, nesaglabājoties pat kā bioloģiska suga. Acīmre­dzot senie garīgie orientieri ir bijuši pietiekami droši, ja, balstoties uz tiem, cilvēce ir nodzīvojusi līdz pat divdesmit pirmā gadsimta priekšva­karam. Šajā ziņā ļoti raksturīgs ir apokalipses piemērs. Mūsu uztverē apokalipse ir šaušalīgs pastardienas sinonīms, bet romāniskie un gotiskie viduslaiki, kā arī Senā Krievzeme tajā saskatīja pasaules harmonijas vēstnesi. Tikai jaunajos laikos radusies tendence tulkot apokalipsi, attie­cinot tās pareģojumus uz konkrētiem notikumiem nākotnē. Lielais krievu domātājs P. Caadajevs par apokalipsi rakstīja: «Vārdu sakot, lieliskā Jāņa poēma ir ikdienā notiekoša, mūžīga Visuma drāma, un tās atrisinā­jums nav tāds kā mūsu iztēles radītajās drāmās — saskaņā ar bezgalī­bas likumu tas turpinās visos laikmetos un ir sācies kopš cēliena paša sākuma.» (×ààäàåâ Ï. Ñòàòüè è ïèñüìà. Ì, 1987. Ñ. 149—150.) Vārds «drāma» vedina domāt par antīko traģēdiju. Vjačeslavs Ivanovs, dzejnieks simbolists un izcils antīkās pasaules pētnieks, grieķu traģēdiju nosaucis par «Veco Derību pagāniem» (Èâàíîâ Âÿ÷. Ñâåò âå÷åðíèé. Îêñôîðä, 1962. Ñ. XIV). Grandiozu Jaunās un Vecās Derības sintēzi, kas ietver sevī antīko traģēdiju, mēs atrodam Grigora Narekaci grāmatā. Ne velti oriģinālā šī grāmata saucas «Raudu dziesma». Grigora Narekaci grā­mata — līdzīgi apokalipsei Caadajeva izpratnē — vienlaikus ir Visuma poēma un drāma. Grigora grāmatai lemts neparasts liktenis. Tā rakstīta pirms tūkstoš gadiem, otrā gadu tūkstoša priekšvakarā pēc Kristus, un tagad, trešā gadu tūkstoša priekšvakarā, tā iegūst jaunu skanējumu un jaunu dzīvi. Ir pamats apgalvot, ka aizejošais gadu tūkstotis bagātinājis Grigora grāmatu, piešķirdams tai jaunas nozīmes un jēgu, it kā apstipri­nādams tajā izteikto patiesību. «Sēru dziesmu grāmata» — atkal runā­jot Caadajeva vārdiem — «ir nebeidzama vieda mācību stunda, kas pie­mērojama ikkatrai mūžīgās esības minūtei, visam, kas noris ap mums». Vispirmā kārtā Grigora senā grāmata atklāj žilbinošu dzejas meistarību un novatorismu, kas pārspēj meklējumus mūsdienu dzeja. Grigors ir no­spraudis ceļu Senžonam Persam un Veļimiram Hļebņikovam. Mūsdienu dzejas galvenais trūkums ir tās vēstījošais raksturs, kas uzskatāms par vēl vienu deviņpadsmitā gadsimta recidīvu, kā izteicies Hermanis Hese, feļetoniskā laikmeta pazīmi. Osips Mandelštams rakstījis: «..kur ir kon­statēta lietas samērojamība ar pārstāstu, tur palagi nav saburzīti, tur dzeja, tā sakot, nav nakšņojusi.» (Ìàíäåëüøòàì Î. Ñëîâî è êóëüòóðà. Ì., 1987. Ñ. 108.) Ikvienā Grigora grāmatas nodaļā būtībā tiek variēta viena un tā pati tēma — bojā ejoša un uzvaroša cilvēka tēma, tomēr Grigora grāmata ir tikpat daudzveidīga, cik daudzveidīga ir cilvēces

vēsture. Turklāt grāmata nesadrumstalojas atsevišķos liriskos fragmen­tos, tā ir visīstākā poēma, kuras vienības pamatā likts Vārds. Grigora grāmatā strādā ik skaņa, slejot pāri vārdiskajām nozīmēm jaunu, aug­stāku Vārdu — Vārsmu:

Runā ar mani — jēgu netveru es,

Klaigā ap mani — balsis nedzirdu es,

Modina mani — gulu, neceļos es,

Aicina mani — stāvu, nekustos es,

Taure sauc — nepošos cīniņam es,

Ievaino mani — to nejūtu es.

(No senarmēņu valodas latviskojusi Valda Salmiņa)

Tāda ir Grigora Narekaci augstākā pakāpē ritmizētā jeb arhitektoniskā vārsma. Vārsma atklāj grāmatas varoni — jauno Ādamu, cilvēku (cil­vēci), kura taisnību balsta atbildības uzņemšanās par vispasaules vēs­turi. Ar vārsmu autors panāk apbrīnojamu laikmetu vienlaicīgumu, ta­gadnes, pagātnes un nākotnes sinhronismu. Sis sinhronisms atsedz dī­vainu parādību: kaut arī Grigora grāmatu caurauž izmisuma pilns tra­ģisms, tā valdzina ar savu dzīves apliecinājumu.

Mēs jau minējām, ka apokalipse savā laikā tika izprasta kā visa labā sludinātāja, kā iedvesmojoša gaismas grāmata, mūžīgās svētlaimes ķīla un vēstnese. Ar cilvēka dzīves šausmām pārpilnā grieķu traģēdija ari nekad nav uztverta kā kaut kas bezcerīgs, tā modināja skatītājos priecī­gu pacilātību un neatstāja nomācošu iespaidu, kāds allaž rodas, lasot naturālistisku beletristiku. Aristotelis savā «Poētikā» ar grieķu traģēdiju saista katarsi, šķīstīšanos caur bailēm un līdzcietību. Grieķu traģēdijas skatītājs pārdzīvoja bailes ne jau par sevi, bet gan par traģisko varoni, identificējot sevi ar otru cilvēku. Līdzcietība — šis vārds nozīmē ciešanas, kuras tiek dalītas ar otru. Tā tiek pārvērtēta indivīda traģiskā savrupība. Tādējādi notiek šķīstīšanās, rodas patiesi traģiskas mākslas saliedējo­šais efekts, kas nāk no grieķu traģēdijas uz kristīgo liturģiju, kura ļauj cilvēkam iziet ārpus savas nošķirtās dzīves robežām. Traģiskā būtību veido tas, ka cilvēks jūtas nemirstīgs, apzinoties savu mirstīgumu. Katarse ir šķīstīšanās no mirstīguma. Katarse dod cilvēkam iespēju izjust nemirstību šajā dzīvē, savienojot harmoniskā sinhronismā pagātni, ta­gadni un nākotni. Tāda ir pasaules kultūras vēsturiskā funkcija. Kultūru nedrīkst uzkrāt izlases veidā, noliedzot vienu un cildinot citu. Kultūra spēj dziedināt, tikai būdama veselums, un kā veselums tā nodrošina cil­vēku dzimuma nemirstību, paužot mūžīgo patiesību: cilvēks neeksistē bez cilvēces, bet arī cilvēce neeksistē bez cilvēka.

No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska

Eiropietis vienmēr ir augstu vērtējis laika varu, centies to izmantot savā labā, dzinies pakaļ mirklim, lai kādu, viņaprāt, augstāku ideālu vārdā pārveidotu savu un savu tuvāko dzīvi. Bet vai viņš bieži sev uzdevis jautājumu, kuru tik dabiski izteicis kāds japāņu zinātnieks, kad. kolēģa — eiropieša pamudināts, steidzies uz tramvaja pieturu? Paspējis iekāpt vagonā un izdzirdis kolēģa priecīgo: «Tā mēs ieguvām desmit minūtes!» —■ viņš pajautājis: «Bet ko mēs ar tām darīsim?»

Vai mirklī, kuram dzīvojam, atstarojas mūžības gaisma?

Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild katram, kas gatavs apstāties un ieklausīties sevī, bet pasaulē pieaug ātrums, sarūk attālums un laika sprīdis: pasaule prasa iekļau­ties tās spēlē vai paiet malā.

Vēl 19. gs. eiropietim acumirklis vainago dzīvi, spēj dot tai jēgu un piepildījumu. ZT mīgu liecību par optimistisku laika izjūtu atrodam Raiņa tulkotajā Gētes «Faustā»:

Es milijoniem telpu vaļā klāju,

Ne drošai gan, bet brīvai dzīvei māju!

Tur zaļo lauks — un lopi, cilvēki Tur mielojas pa jauno mājokli,

Un tūdaļ apsēsti ir apkārt kalni,

Ko rosa tauta uzcēla par valui. [. .1 Tā gudrība visaugstākā:

Ka pelna brīvības un dzīves dvesmu Tie, kas ik dienas gūst to cīniņā. [. .]

So ņudzekli es labprāt redzctu,

Ar brīvu tautu brīvi stāvētu.

Es spētu sacīt uz šo brīdi:

«Tu esi skaists! Jel kavējies!

Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi,

Ne mūžos nevar izgaisties,» —

Sī laime iepriekš mani saviļņo,

Nu baudu acumirkli augstāko.»1

Fausts — darbīgais, faustiskais cilvēks — eiropietis — pasaules un savas dzīves celtnieks, pārveidotājs. Sāda cilvēka būtības izpratne vainago un apliecina apgaismības laikmetam raksturīgās kultūras kopšanas idejas: domāšanas autonomiju, idejisko pār­mantojamību, cilvēka spēju pilnīgošanu, izglītošanu, audzināšanu. Mirklim vērtību dod mūžība, tiecībā uz to pamatojumu gūst individuālās tikumiskās pilnveidošanās ideja: prāta kultūra, jūtu kultūra, jaunrade kā skaistā, harmoniskā vairošana. Faustiskais cil­vēks ir optimists — vērtību radītājs un apliecinātājs, cilvēks, kuru nebaida nāve, jo viņu pavada ticība dzīvei un tās piepildījumam. Ticība, par kuru varam teikt apustuļa Pāvila vārdiem: «Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.»2 Šis cilvēks tic, ka nāve ir pārvarama, bet, ja nāves nav, tad ir dzīves tieksmes pilnība, pār kuru nekrīt nihilisma ēna. «Nekas» viņa acīs ir tikai abstrakcija. Sī doma izskan vēl 20. gadsimta sākumā — tā tuva A. Bergsonam un savu atbalsmi radusi arī Raiņa atziņās. Dzejnieka dienasgrāmatas ierakstā, kurā at­klājas lugas «Mūžība» iecere, lasām: «Kad visas sociālās cīņas, mīlas attiecības lau­lībā izbeigtas un atrisinātas, tad cīņa vienīgi pret dabu. Un jāizšķir gala jautājumi. Nāves nemaz nav. Nāve un nebūtība tikai mūsu, cilvēku, jēdzienos. Mēs viņu darām sev, neizprazdami savu varu; mēs arī varam atmest šo nāves jēdzienu un uzvarēt.»3 Sī atziņa pierakstīta 1912. gadā — pirms 1914. gada, kad, uzliesmojot Pirmajam pasaules karam, nāve sāk staigāt pa Eiropu. Nāve ienāk cilvēku ikdienā, līdz ar to būtiski izmainot priekšstatus par mirkļa un mūžības attiecībām: mirklis pavērš pret cilvēku savu pārejošo, mainīgo, nevis pastāvīgo vērtību pusi. Optimismu aizstaj pe­simisms, krēslas un norieta noskaņās negausīgi tiek tverts pārejošais, gaistošais, jo nedrošās nākotnes gaidās mūžīgajam gluži vienkārši nav laika. Jautājums par to, kur īsti slēpjas mirkļa noslēpums, paliek neatklāts. Sākas gadsimts, kura nopelni garīgo sasniegumu laukā, runājot mākslinieka Hansa Jirgena Zīberbergera vārdiem, izzūd lielajā asiņu jūrā, ko tas izlējis. Tieši 20. gadsimta Eiropa karu un revolūciju gaitā «ar mistisku izveicību un entuziasmu organizē pati savu iznīcību»,4 saka A. Gluksmans.

Arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka cilvēkā iet vai jau ir aizgājis bojā «gars», bet tas nozīmē, ka tuksnesis mūsos pārvērtīsies par tuksnesi ap mums. Sī Eiropa vairs nav apgaismības ideālu nesēja; prāta, ticības, jūtu vērtības ir sašķobījušās. Aiz Fausta — darbīgā cilvēka, gara cilvēka — nāk puscilvēks, necilvēks. Top «diženā jaunā..,», «trakā, trakā..,» mūsdienu pasaule, mūsdienu cilvēks.

Patiesība, labais, skaistais vairs nav tie vārdi, kuri kādreiz bija svēti un apvienoja Eiropu. Mirklis zaudē mūžības spožumu. «Mūsdienu pasaule,» 1915. gada beigās raksta krievu filozofs L. Lopatins, «pārdzīvo milzīgu vēsturisku katastrofu •— tik briesmīgu, tik asiņainu, tik pārpilnu pašām negaidītākajām perspektīvām, ka to priekšā sastingst doma un reibst galva,., vēsturiskajā virpulī, kāds nekad agrāk nav pieredzēts, ne tikai plūst straumēm asinis, ne tikai sabrūk valstis… Ne tikai iet bojā un saceļas tautas — notiek arī kaut kas cits: sabrūk vecie ideāli, izbāl agrākās cerības un nemi­tīgās gaidas… Bet galvenais — nelabojami un dziļi ir satricināta pati ticība mūs­dienu kultūrai: iz tās pamatiem ir pavīdējusi tik briesmīgi zvēriska seja, ka mēs gribot negribot riebumā un neizpratnē novēršamies no tās. Un rodas nenovēršamais jautā­jums: bet kas tad īsti ir šī kultūra? Kāda ir tās morālā, jā, pat vienkārši dzīves vēr­tība?»5

Laikposmā starp Pirmo un Otro pasaules karu parādās darbi, kas veltīti tieši kul­tūras krīzes apjēgšanai. To bija spiesti atzīt pat vienmēr optimistiskie racionālisma aizstāvji! E. Huserls 1935. g., lasīdams Vīnē un Prāgā lekciju «Eiropas humanitātes krīze un filozofija», teicis: «Eiropas tautas ir slimas, jā, un arī pati Eiropa, kā runā, pārdzīvo krīzi.»6 Ziloņkaula tornis nu ietinies šāviņu dūmos, ap to klaiņo nāvestīga necilvēcība; cilvēkos pieaug dēmoniskā nihilisma priekšnojautas, padziļinās pagrimuma, šoka, katastrofas, apokalipses noskaņas. «Piešķirot pārāk lielu nozīmi materiālajai lab­klājībai un zinātniskajai patiesībai, kaitējot citām cilvēka vajadzībām,» raksta L. Memfords, «mēs esam upurējuši paši savas dvēseles, līdzīgi Faustam dārgi apmaksājot nolīgumu ar Mefistofeli.. .»7

Problēmas statusu iegūst ne tikai kultūra, bet arī tādas tradicionālajai filozofiskajai refleksijai pašsaprotamas «lietas» kā dzīve, vēsture, cilvēks, laiks. Mainās arī filozofijas valoda — tā tuvojas literatūras valodai, kļūst metaforiska, enigmātiska; populāri kļūst «netradicionāli» domātāji: A. Sopenhauers, S. Kirkegors, F. Nīče, arī O. Spenglers, A. Bergsons, V. Diltejs, H. Ortega i Gasets, A. Toinbijs, vēlāk 2. P. Sartrs, M. Heidegers u. c.

Izmisums un vientulība pārņem cilvēku, kura centienus kādreiz bija vadījuši kristie­tības un Franču revolūcijas ideāli. Darbīguma vietā stājusies pasivitāte. Cilvēka darbība zaudē jēgu, sabiedrība zaudē garīgumu, dzive kļūst absurda — kultūras krīze tiek pārdzīvota un apzināta dažādos līmeņos, slāņos, izpausmēs. 20. gadsimts tiek nosaukts par nihilisma laikmetu. P. Valerī jau savā 1919. gada esejā «Prāta krīze» izsaka domu, ka eiropeiskā kultūra izzudīs kā «bezgalīgi bagāts «nekas»». Patiesi, bezjēdzīguma, vēr­tību krīzes pārdzīvojumu pavada nihilisms, cinisms, dekadence. «N'ekas» — jēdziens, ko praktiski nepazina 19. gadsimts, kura pārdomu centrālo asi veidoja matērijas kate­gorija, — kļūst par modes tēmu 20. gadsimta pārdomās.

Kas tad ir nihilisms un «nekas»? Ko filozofija par to var pateikt? Jau F. Nīče jautāja: «Ko apzīmē nihilisms?» — un pats arī atbildēja: «To, ka augstākās vērtības zaudē vērtību. Nav mērķa. Nav atbildes uz jautājumu «kāpēc?».»8 Vērtību pārvērtēšanas tiešo cēloni Nīče meklēja apstāklī, ka «Dievs ir miris». Debesīm kļūstot tukšām, bez­dievīga kļūst arī pasaule. Dieva «nāve» atklāj, ka visas morālās vērtības, kuras bija balstījusi reliģiskā tradīcija, zaudē savu pamatu: to, ko cilvēks pats bija radījis, viņš pats varēja arī sagraut. Tādējādi kultūras krīze noved pie nihilisma, bet tas savukārt — sprieda Nīče — cēlies no kristietības krīzes. Pēc viņa domām, pati kristietības rašanās pieteica arī nihilisma iespēju. Kristietību gan Nīče interpretējis visai daudznozīmīgi, saistot to jau ar Sokrātā un Platona mācību par divām pasaulēm ■— taipusējo: labā, patiesā, skaistā, nepārejošo vērtību pasauli un tās pretstatu — šaipusējo: neīsto, pār­ejošo, šķietamības un ilūziju pasauli. Abu pasauļu pretnostatījumā Nīče saskata Eiropas darbīguma, dinamikas saknes, no kurām izaug pārliecība par iespēju nostāties pret likteni, doma par cilvēces augstāko mērķi līdz ar pretenzijām to sasniegt. Sajā ziņā Franču revolūcija viņam ir kristīgo centienu turpinājums. Bet M. Heidegers atzīst: «Ar kristietību Nīče saprot nevis kristīgo dzīvi, kāda tā reiz īsu laiku bijusi — līdz Evaņ­ģēliju sastādīšanai un Pāvila misionāriskajai darbībai. Kristietība Nīčem ir baznīcas politiskā parādīšanās un tās pretenzijas uz varu Rietumeiropas cilvēces un jaunās Eiropas kultūras veidošanas ietvaros. Kristietība un Jaunās Derības kristīgā dzīve nav viens un tas pats. Pat nekristīga dzīve var apliecināt baznīcas kristietību un izmantot to kā varas faktoru, tāpat kā kristīgai dzīvei nav obligāti nepieciešama baznīcas kris­tietības klātbūtne.»9 KJasperss savukārt uzsver, ka Nīčes naids pret kristietību kā nejēdzīgāko no dzīves pagrimuma veidiem nav nošķirams no viņa idejām par kristietību ka augstāko uzdevumu: «Cīņā pret kristietību viņa mērķis nekādā ziņā nav vienkārša atteikšanās no kristietības, tās likvidēšana vai atkrišana no tās; nē, viņš grib to pār­varēt un pārspēt ar to pašu spēku palīdzību, kurus visā pasaulē varēja radīt vienīgi kristietība.»10

Pēc Nīčes domām, eiropieša optimisma un pesimisma pamati meklējami vienā un tajā pašā virzienā: Dievs ir ne tikai miris, vēl vairāk — cilvēks viņu ir nogalinājis. «Mēs esam viņu nogalinājuši,» saka Nīče, «jūs un es! Visi mēs esam slepkavas! Bet kā mēs to varējām izdarīt? Kā mēs varējām izdzert jūru? Kas mums iedeva sūkli, ar kuru aizslaucīt apvārsni? Ko mēs esam izdarījuši, atbrīvodami šo zemi no saules važām?»11 .

«Ka mēs to varējām izdarīt» — to parāda Rietumu vestures pēdējie trīsarpus gad­simti. Bet, šajā izteikumā pieminot sauli, Nīče, ka uzskata Heidegers, atgādina mums nevis kopernikānisko apvērsumu dabas izpētē, bet gan Platona līdzību. Saule savulaik veidoja un noteica redzesloku, kurā atklājās viss esošais. Tagad Zeme kā cilvēka uzturē­šanās vieta ir no Saules atvažota. Pārjutekliskais vairs nelej gaismu pār ļaudīm. Esošā kopumu — jūru — ļaudis ir izdzēruši. Jo cilvēks ir sācēlies savā es-ībā kā ego cogito, pārvēršot visu esošo par priekšmetu. Esošo kā objektīvo ir izdzērusi subjektivitāte.

Nihilisms, likdams apšaubīt mirkļa dievišķo sūtību, ir ienācis ikdiena, tādējādi iegūs­tot baismu varu pār mūsu laiku un dzīvēm. Tas ir ļoti sarežģīts fenomens, kas mēdz slēpties aiz dažādām, bieži vien nevainīgām maskām. Ticību progresam, civilizācijai, Eiropas vēsturiskajam ceļam aizstāj tieksme sagraut, iznīcināt: jau pēc Pirmā pasaides kara nihilisms kļūst par sinonīmu barbarismam. Vēl vairāk tas sazaro pēc Otra pasaules kara, atrazdams labu augsni beztiesībā un mokās, ko cilvēkam sagādā tota­litārā valsts. KJasperss darbā «Laika garīgā situācija» (1932) rakstīja: «Vairāk kā pusgadsimtu arvien noteiktāk tiek uzdots jautājums par laika garīgo satvaru; katra paaudze atbild uz šo jautājumu atbilstoši acumirklim. Tomēr agrāk tikai nedaudzi cilvēki saskatīja draudus mūsu garīgajai pasaulei, bet, kopš sācies karš, šie jautājumi skar gandrīz ikkatru.»12

Agrākās ievirzes un tradicionālās vērtības vairs nepalīdz indivīdam orientēties jaunajā — pēckara realitātes iezīmētajā — situācijā. Spilgtu liecību par to atrodam austriešu rakstnieka Tomasa Bernharda autobiogrāfiskajā romānā «Pagrabs»: «Mans vectēvs, uz kuru es visā paļāvos, jau pats bija nonācis līdz robežai. Viņš vairs nekādi nevarēja parādīt man tālāko ceļu. Viss, ko viņš man bija iemācījis, tagad izrādījās fantāzija, nevis īstenība.»15

Nihilisms kļūst par cilvēku ikdienas intīmo realitāti. Var aizvērt acis un izlikties to neredzam, bet tad tas vēl neapturamāk pārņems pašas nevainīgākās cilvēka rīcības norises. T. Bernhards apraksta šo bezpalīdzību, pasivitāti, ko izraisa pozitīvu pārdzī­vojumu, pārliecības, vērtību zaudējums: «Audzinātāji gadiem ilgi bija atstājuši mani savā vaļā, viņi vispār neredzēja nekādu izeju, viņi izsvītroja mani, nekāda priekšstata par manu nākamo dzīvi viņiem nebija, un viņi juta, ka arī pašiem nebija nekādas nā­kotnes; no kurienes gan lai viņiem rastos priekšstats par manu nākamo dzīvi? Viņus pagalam bija ievainojušas pašu nelaimes, pēckara katastrofa, ar kuru tie neprata tikt galā; viņi to vien darīja, kā pārdzīvoja šo katastrofu, saukdami visas nelaimes par pēckara katastrofu, bet neko nedarīdami. Viņi bija gandrīz jukuši tāpēc, ka acu priekšā bija pašu nelaimes, pašu pēckara katastrofa.»14

Nāves instinkts, iznīcināšanas instinkts daudziem bija kļuvis stiprāks par . dzīves, saglabāšanās, apliecinājuma instinktu. Visai plaši tas realizējās ikdienas ievirzēs: «ja nav man, lai nav arī citiem», «pēc manis kaut vai ūdens plūdi», «visu vai neko», «ne­kam tāpat nav jēgas», «dzive ir absurds», «nav patiesības», «nav morāles» utt. Visu vērtību relativizācija bija padarījusi apšaubāmu arī pašas dzīves vērtību. «Pasaule vēl nekad agrāk nebija valdījis tāds haoss un nekad iepriekš nebija bijis tik daudz dažādu briesmu,» rakstīja kādreizējais Romas kluba prezidents A. Pečeji. «Un tas viss tāpēc, ka nekad vēl cilvēka dvēselē nav bijis tāds samulsums…»15 Nākotne nebija izprotama, pagātne likās tāla, sveša un nesasniedzama. Mirklis kļuva tukšs, tas pārvērtās par momentu, ko jāprot izmantot. Nihilisms vairoja barbarismu. Trimdas rakstniece I. Šķipsna romānā «Aiz septītā tilta» raksta: «Biju sava laika bērns, uzau­gusi, kad neviens neskatījās, laikā, kad cilvēki tika uzlasīti kā āboli dārzā un pārmesti pāri sētai sasalušā tundrā vai turēti krātiņos un alās kā izmēģinājumu žurkas jeb nosisti un sašķaidīti kā sīkie tārpi, laikā, kad neviens neskatījās — ne manī, ne apkārt, kad visi runāja čukstus un dzīves mērķis acīmredzot bija izvairīties no jautājumiem, paslēpties no bumbām un sameklēt kaut ko ēdamu; biju sava laika bērns, iepazinusies ar pasauli, kad nevienam nebija laika skatīties apkārt; kas bija paglābies dzīvs, stei­dzās celt jaunus namus un dzīvot tālāk. [..] Es iemācījos iet un sēdēt, smaidīt un lasīt laikrakstus, novelēt laimes un izteikt līdzjūtības apliecinājumus, es pratu sasvei­cināties un atsveicināties uz mūžu, bet patiesībā es biju mežonis tāds, kas uzaudzis savā vaļā, ieradumu un tradīciju nepārmākts un neapmulsināts, tic tam, ko redz, domā tā, kā prot, un ņem to, ko grib, ja neviens nestājas ceļā. Un nejūtas vainīgs. Lai dzīvo_ mežoņi!»"3

Jaunā laikmeta cilvēka būtību — vai viņš to apzinājās vai ne — veidoja pārrā­vums, vārdā nenosaucams tukšums, «nekas». Pēckara paaudzei vajadzēja izvērtēt šo savas vārdā neizsakāmās pieredzes būtisko iezīmi. Būtiska bija kļuvusi saistība starp nihilismu un «neko». To savu filozofisko pārdomu centrā izvirzīja M. Heidegers.

M. Heidegers nepieņēma O. Spenglera, A. Vēbera, Ortegas i Gaseta piedāvātos nihilisma kultūrvēsturiskos skaidrojumus, jo, viņaprāt, tie šīs parādības būtību neskaid­roja, bet identificēja ar tās izpausmes formām, t. i., tehnikas kundzību un masu sacel­šanos. Daudz vairāk vērā ņemami viņam šķita Nīčes nopelni, jo Nīče nihilismu iztir­zājis un izpratis kā «eiropeiskās vēstures «iekšējo loģiku»». Pats Heidegers mēģināja izprast nihilismu kā vēsturisku kustību, bet nevis mācību vai uzskatus. Nihilisms, viņa­prāt, ir ne tikai garīgs virziens (līdzīgi kristietībai, humānismam, apgaismībai), bet arī Rietumu vēstures galvenā virzība. «Sī virzība (Grtmclbemegutig),» raksta Heidegers, «ir tik pamatīga, ka, tai izvēršoties, sekas var būt tikai pasaules katastrofa. Nihilisms ir mūsdienu varas ietekmes lokā esošo tautu pasaulvēsturiskā kustība.»17 Nihilisms nav patvaļība, gribēta vai negribeta, bel ir vēsturiski nepieciešama un nosacīta forma, kura ietverta cilvēka attieksme pret esamību. Mūsdienu kultūru Heidegers aplūko kā nihilisma pēdējo posmu, saistot to ar metafiziku. Nihilisms ir tnelafizisks, tāpat kā metafizisks ir ari humānisms un apgaismība. Arī metafizika nav domātāju izveidota filozofiska konstrukcija, ta ir Rietumu kultūras pamats, uz tās balstās Rietumu cil­vēka attieksme pret pasauli. Tādēļ tā veido laikmetu paša cilvēka būtības izpratnē. Nihilisms ir metafizisks tieši tāpēc, ka, ar nepieredzētu pašapzinību uu pašpaļāvību risinot jautājumu par esošā būtību, tas pat neietver savu pārdomu lokā to, kam vaja­dzētu kļūt par šī virziena galveno tēmu, proti, nihil, t. i. «neko». Ne zinātne, ne me­tafizika neko nevar pateikt par «neko», jo zinātne interesējas tikai par esošo un arī metafizika esamību saprot ka esošo, nevis kā «neko». Esamības pielīdzināšana esoša­jam — tam, kas ir klāt, kas ir pozitivitāte, — nozīmē tās reducēšanu uz lietu loģiku, kurai ir sveša nepabeigtība un aktīva attieksme pret savu laiku. Nihilisma pārvarēšana sākas ar pārdomām par «neko», tās ievada metafiziskās kultūras kritiku, metafizikas pārvarēšanas programmu.

Metafizika apcer «esamības jēgu» ar kategoriju palīdzību (piemēram, vērtība u. c.), tādējādi jau no paša sākuma paredzot, ka jēga ir cilvēka ziņā, t. i., tā ir kaut kas pozitīvs. Arī zinātne pazist tikai pozitīvas zināšanas, tāpēc neko nevar pateikt par «neko»: sarunu par «neko», t. i., par cilvēkam būtisko, tā atzīst par nenozīmīgu sub­jektīvu ilūziju. Pozifīvistiskais nihilisms likumsakarīgi papildina «īstenās» pasaules ide­ālos vīlušos nihilismu. Gan viens, gan otrs maz ko var pateikt par cilvēku, kurš, tāpat kā «nekas», nav ierobežojams ar to, ko par viņu var pateikt zinātne ar tās pozitīva­jām zināšanām vai filozofiju, kas radusi rīkoties ar kategorijām, visu definējot, visam piešķirot nekustīgu noteiktību. Heidegers jautā: «Vai vispār mēs, meklējot cilvēka būtību, esam uz pareizā ceļa, kad un kamēr norobežojam cilvēku kā dzīvu būtni no auga, dzīvnieka, no Dieva?»18

Filozofijai ir jābūt kopā ar cilvēku tā dzīves meklējumos, bet ne nāves noteiksmē. Tur, kur cilvēks filozofijai nav nekas vairāk kā «lieta starp lietām», esošais, ko izzina zinātne, jebkuri aicinājumi humanizēt īstenību, veidot «personības laikmetu» paliek tikai labi nodomi. Tāpēc neapšaubāms filozofiskās refleksijas ieguvums ir norobežo­šanās no gatavām patiesībām, noliegums domāt par cilvēku kā par esošo, par lietu, par iepriekš dotu būtību. Sādā izpratnē cilvēks neizbēgami ir galīga, bet savā tagadnībā pagātnei un nākotnei atklāta būtne, kuras likteni neviens un nekad nevar iepriekš postulēt. Apoloniskā aicinājuma «Izzini pats sevi!» vietā jāstājas brīdinošajam «Pār­vērtē pals sevi!». Filozofija nav tikai maka izzināt patiesību, tā ir ari māka balstīt dzīvi uu dzīvot. Prasme domāt un runāt par pasauli saistībā ar dzīvi, bet ne ar iznī­cību, galu, nāvi Eiropai tagad ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Svarīga ir kļuvusi prasme norobežoties no visa tā, kas nes sevī dogmatisma pozitivitāti, jo tās nenovēr­šams pavadonis ir iznīcinošais, dēmoniskais nihilisms.

Mūsu kultūra ir metafiziska, jo mēs domājam metafiziski, t. i., saskaņā ar nosa­cījumiem, ko izstrādājusi filozofija, sākot ar Platonu un Aristoteli. Pēc Heidegera do­mām, mēs pārvarēsim metafiziku, ja atgūsim spēju domāt, iemācīsimies domāt par esa­mību. «Pārvarot metafiziku», mēs arī iemācīsimies izjust valodas brīnumu, attiekties pret sevi kā pret noslēpumu, pret cilvēci — kā pret uzdevumu. Iespējams, ka Heidegera filozofija ir populāra tieši tādēļ, ka viņš parāda: lai pārvarētu manipulāciju ar cil­vēku, ir jāpārvar metafizikas grēks domāšanā. Metafizika nevar apcerēt cilvēka un esamības saistību, jo tā pazīst tikai esošā esamību, tāpēc Heidegers norobežojas arī no mācības par humānismu, «jo, būdams metafiziskas iedabas, tas nenostāda cilvēka cilvēcību pietiekami augstu».19

Heidegers cilvēka garīgo problēmu risinājumu saista ar Rietumu domāšanas vēs­turi, bet Z, Deridā to meklē valodas vēsturē. Priekšnoteikumu eiropieša gatavībai at­tiekties pret sevi kā pret lietu, t. i., metafiziski, nihilistiski, viņš saredz bezgalīgajā prioritātē, ko eiropietis atvēl tagadnei, bet tā savukārt ir saistīta ar indoeiropeisko va­lodas tradīciju. Arī Heidegers, pēc Deridā domām, nav spējis izpildīt «metafizikas pār­varēšanas» programmu, viņš ir metafiziķis, jo nav spējis atteikties no «klātbūtnes jeb tagadmbas apoloģēta» aizspriedumiem uu ir pakļāvis cilvēku «esamības balsij», dzīva­jai runai, vārdam utt. Heidegers neiziet ārpus metafizikas nosacījumiem, jo ir aplūkojis valodu, «aizmirstot» rakstību, tāpat kā savulaik Nīče spriedis par nihilismu, «aizmir­stot esamību». Paliekot balss ietekmes sfērā, cilvēks tiek nodots tagadnes patvaļai: tagadnības apoloģētika un eiropocentrisms, pēc Deridā domām, ir sinonīmi.20

Cilvēku cerība balstāma vienojošajā apziņā, ka nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Vērtību relatīvisms pārvarams, apzinoties dzīves, cilvēka, cilvēces neatkārtojamību. To­mēr tās nav galīgas būtības, bet neizbēgami ietver sevī meklējumu, ceļu, atvērtību nākotnei, jo nevienam nav tiesību uzstāties kā instancei, kas zinātu galīgo patiesību par tām. _ _ _

Kā mirklim piešķirt mūžības dvesmu, tas ir jaizšķir katram pašam. «Kā jūs, filo­zofs, novērtējat, pareizāk — izprotat mūsdienu cilvēku?» Uz šādu būtisku jautājumu atbild M. Mamardašvili: ««Mūsdienu» cilvēka nemaz nav. «Mūsdienīga» var būt tikai doma par cilvēku. Bet viņš pats vienmēr ir tikai mēģinājums kļūt par cilvēku. Iespē­jamais cilvēks. Bet tas ir grūtāk -— tāpat kā dzīvot tagadnē. Un viņš vienmēr ir jauns, tāpat kā jauna vienmēr ir domāšana — ja mēs vispār domājam. Runa var būt tikai par vēsturisko cilvēku, tas ir, par būtni, kuras dzīves organika ir vēsturē, ceļš.

Viņu var datēt, sakot ar grieķu un romiešu pasauli un Evaņģēliju, bet jau pilnīgi neatgriezeniski — ar renesanses laikmetu. Mēs esam 20. gadsimta cilvēki un nevaram novērsties no ta problēmu globālā rakstura. Bet to priekšplānā mūsdienu barbarisma, rnežonīguma problēma. Tie ir «mūžīgā miera» draudi, t. i„ iespēja, ka varētu eksistēt stāvoklī, kura_ nav ne laba, ne |auna, ne esamības, ne neesamības. Vienkārši nekā. Kultūras bagātības nevar but garantija pret to. Sī katastrofa var iestāties vēl pirms atomkara. Jo kultura, kā jau teicu, nav gatavu vērtību un produktu kopums, kas tikai gaida, lai to patērētu vai apzinātu. Tā ir cilvēku spēja un centieni būt, dzīvo atšķirību pārvaldīšana, kas ir atkal un atkal atjaunojama un paplašināma.»21

Kā būt cilvēkam — to vairs nenorāda ne literāts, ne filozofs, ne mākslinieks no «ziloņkaula torņa», jo visi viņi jau sen, runājot S. Rušdī vārdiem, ir kjuvuši par tās istabas apmeklētājiem, kura atrodas mājā bez izejas, taču rakstniekam, filozofam, māk­sliniekam kopa ar dzīvi jastajas pretī nāvei cilvēces, cilvēka un cilvēcības meklējumos. Izdzīvot — tas vēl nav_ viss. Lai dzīvotu, vajag paļāvības uz to, kas cerams, un pārliecības par neredzamam lietām. Domāšanas uzdevums nav atklāt kādu dziļi ap­slēptu jēgu. bet gan apkart esošo_— to, kas ir mums vistuvāk. Un ārprātīgajam vī­ram, kurš Nīčes tēlojuma nepārstāj saukt: «Es meklēju Dievu! Es meklēju Dievu!» — nav neka kopīga ar publisko novērotāju tipu, kas netic nekam. Jo viņi ir neticīgi ne tapec, ka tiem būtu apšaubams Dievs ka Dievs, viņi ir atteikušies no ticības, jo vairs neprot to meklēt. Tie vairs nevar meklēt Dievu, jo viņi ir pārstājuši domāt. «Izeja cil­vēcei, durvis uz nākotni, ieiešana metacilvēcē atvērsies ne atsevišķām privileģētām personām, ne kadai izredzētai tautai. Tās atdarīsies tikai visu kopīgiem pūliņiem tin tajā virzienā, kurā visi var apvienoties un vainagot sevi Zemes garīgā atdzimšanā,»2 saka Teijars de Sardens.

1 Rainis J. Kopoti raksti. 16. sēj. R., 1982. 424.-425. Ij>p.

2 Jauna Deriba. Apustuļa Pāvila vēstule ebrejiem. II.1

3  Rainis J. Kopoti raksti. 15. sēj. R., 1982. 50. lpp.

4  Glucksmann A. La bêtise. Paris, 1985. P. 52.

5 Ëîïàòèí Ë. Ñîâðåìåííîå çíà÷åíèå ôèëîñîôñêèõ èäåé êíèãè Ñ. Í. Òðóáåöêîãî. — Âîïðîñû ôèëîñîôèè è ïñèõîëîãèè. Êí. 131 (I). Ì., 1916, ñ. 2—3.

ü Husserliana. Bd. 6. S. 37. Plašāk: Rubene M. Kultūra un tas krīzes tēma E. Huserla fenome­noloģijā. — Filozofija un kultūra. Krājums. (Sagat. iztl. «Zinātne»)

7 Memford L. In the naine of Sanity. N.W., 1954. P. 197.

8 Nietzsche F. Der Wille zur Macht. Leipzig, 1923. S. 14.

9 Heidegger M. Nietzsches Wort «Gott ist tot» — Heidegger M. Gesamtausgabe. Bd. 5. Holz­wege. Frankfurt a. M., S. 219—220.

10Jaspers K. Nietzsche und das Christentum. München, 1950. S. 10.

11Nietzsche F. Der Wille zur Macht. Leipzig. 1923. S. 157.

12Jaspers K. Die geistige Situation der Zeit. B.—Lpz., 1932. S. 3.

13Bernhard T. Der Keller. Salzbur, 1976. S. 70.

14Turpat, S. 68.

15Ïå÷÷åè A. ×åëîâå÷åñêèå êà÷åñòâà. M., 1980, ñ. 54.

16Šķipsna I. Aiz septītā tilta. Ņujorka. 1965. 27. lpp.

17Heidegger M. Nietzsches Wort «Gott ist tot». S. 218.

18 Heidegger M. Brief über Humanismus. Gesamtausgabe f Abf. Bd. 9. Wegmarken, F. a. M., 1976. S. 13.

19Turpat. 380. lpp.

ãî Der rida J. L’écriture et la différence. Paris, 1967. La voix et phénomène. Paris, 1967. The ends of man. — After philosophy: end or transformation. — Cambr. L., 1987.

21 Ìàìàðäàøâèëè M. Êàê ÿ ïîíèìàþ ôèëîñîôèþ. Ì., 1990, ñ. 189.

22 Òåéÿð äå Øàðäåí Ã1. Ôåíîìåí ÷åëîâåêà. Ì., 1987, ñ. 194.

POLS VALERi (1871— 1945) — francu dzejnieks, esejists, Franču akadēmi­jas loceklis (1927), francu PEN kluba prezidents. Poēmas «Jaunā Parka» (1917), «Jūras kapsēta» (1920), «Mans Fausts» nepab., 1941). Dzejoļu krājumi «Seno dzejoju al­bums» (1920), «Charmes» (Burvība, 1922), drama­tisks darbs «Amfions» (iestud. 1931). Rakstījis esejas, apceres par dzej­niekiem un māksliniekiem, publicistiku par aktuālām tēmām. Mūža nogalē pub­licējis grāmatas īpašā žanrā, kurās apkopoti afo­rismi, paradoksi, pārdo­mas.

Jaunībā apgrozījies francu simbolistu (Malarmē) vidē, pēc tam 20 gadus klusējis (gan uz­turot sakarus ar literāra­jām aprindām un māksli­niekiem). Strādājis kara ministrijas kancelejā un informācijas aģentūrā par ierēdni. Pirmais pasaules karš izsita viņu no ierin­das un no jauna pievērsa dzejai. Vaterī raksturīga intelektuāla lirika, formas meistarība. Kļuva popu­lārs, taču dzejoja tikai da­žus gadus, vēlāk pievēr­šas esejistikai.

«Prāta krīze» — at­saukšanās uz Pirmā pa­saules kara nolikumiem, kas daudzu domātāju iz­pratnē iezīmēja Eiropas un pasaules kultūras ka­tastrofu. Šī eseja jo īpaši darīja slavenu tās autoru. Teodors Celms savā apjo­mīgajā apcerē «Kultūras krīze tagadnes Vakareiropa» (krāj. «Tagadnes problēmas» R., 1934), rak­sturodams krīzes izpratni Eiropas domātāju darbos, atsaucas arī uz šo Valeri darbu.

PIRMĀ VĒSTULE

Mēs, civilizācijas, tagad zinām, ka arī esam mirstīgas.

Mēs bijām dzirdējuši par pasaulēm, kas pilnībā izzudu­šas, par impērijām, kas nogrimušas ar visiem saviem ļau­dīm un mehānismiem, nokāpušas necaurredzamā gadsimtu krēslā ar saviem dieviem un likumiem, ar savām akadē­mijām un zinātnēm — kā fundamentālajām, tā arī lietiš-

1  Elama — antīka valsts tagadējas Irānas teritorijā, 5. g. tūkst. p. m. e. lielas civilizācijas šupulis. 13.— 12. gs. p. m. ē. Elama kļuva par varenu impēriju. Tās gal­vaspilsētu Sūzas sagrava Asīrijas valdnieks Ašurbanipats, un persiešu karali tur izvietoja vienu no savām galvaspilsetam.

2  Nīnive — pilsēta antī­kajā Mezopotāmijā, T.gras krastā. Dibinātā 6. g. tūkst, p. m. ē., Sinaheriba (705.— 680. g. p m. e.) valdīšanas laikā kjuva par Asīrijas gal­vaspilsētu. Ar tās nopostīšanu 612. g. p. m. ē. beidz pastavēt asīriešu impērija.

3  Babilona — Mezopotarnijas senpilsēta Eifratas krastā. Tās dibināšanu piedēve akadiešiem 2325—2160 g. p. m. ē. Daudzkārt pakļauta asīriešiem, Babilona palika Mezopotāmijas intelektuālā un re­liģiskā galvaspilsēta. 7. gs. p m. ē. beigas tur apmetās naldiešu dinastija. Tas dibi­nātājs Nabopalasars kopa ar mēdiešiem piedalījas Asīrijas sakaušana. Viņa dels Nebukadnecars II ieņēma Jeruza­lemi (587. g. p. m. ē.) un deportēja no turienes daudzus ieazīvotajus. No viņa laika saglabājušies galvenie Babilonas vēsturiskie pieminekļi. Pilsētu ieņēma Kīrs II (539. g. p. m. ē.) un pārvērta to par persiešu impērijas provinci. Babilonu pēc sacelšanas no­postīja Kserkss.

4  Luzitānija —a) romiešu Spānijas province, daļēji ta­gadējās Portugāles teritorijā; b) britu kuģis, kas, vācu zemūdenes torpedēts, nogrimis pie Īrijas krastiem 1915. g. 7. maijā. Gāja bojā 1200 cil­vēki.

5  Persepole — viena no peršu ahemenīdu impērijas galvaspilsētām. Nodedzināta Aleksandra uzbrukuma laikā 330. g. p. m. ē.

6 Sk. 1. paskaidrojumu.

ķajām, ar savam gramatikām un vārdnīcām, saviem klasi­ķiem, romantiķiem un simbolistiem, ar saviem kritiķiem, kā arī kritiķu kritiķiem. Mēs zinājām, ka visa Zemes re­dzamā daļa ir veidota no pelniem, zinājām, ka pelniem ir arī kaut kāda nozīme. Cauri vēstures izplatījumam mēs redzējām milzīgu, ar bagātību un prātu piekrautu kuģu rēgus. Mēs nebijām spējīgi tos saskatīt. Bet šo kuģu ka­tastrofas tā īsti mūs nemaz neskāra.

Elama1 , Nīnive2 , Babilona3 — tie bija skaisti, miglaini vārdi, un šo pašauju totālā pārvēršanās drupās mums no­zīmēja tikpat maz kā to pastāvēšana. Bet Francija, An­glija, Krievija… arī tos var uzskatīt par skaistiem vārdiem. Un arī Luzitānija4 ir skaists vārds. Taču tagad mēs re­dzam, ka vēstures bezdibenī pietiek vietas visai pasaulei. Mēs jūtam, ka civilizācija ir tikpat trausla kā dzīvība. Ap­stākļi, kuros Kītsa un Bodlēra darbus var piemeklēt Menandra darbu liktenis, nav nemaz tik nesaprotami: vajag tikai palasīt avīzes.

*    * *

Tas vēl nav viss. Sī liesmainā stunda vēl nav galā. Mūsu paaudzei nepietika ar pašas pieredzi, noskatoties, kā vis­skaistākās, vissenākās, visbrīnišķīgākās, vislabāk izveidotās lietas iet bojā gadījuma pēc. Tā ir pieredzējusi, kā domā­šanā, kolektīvajā saprātā, jūtu kārtībā dzimst ārpuskārtas fenomeni, realizējas negaidīti paradoksi, tiek brutāli pār­kāpta acīmredzamā lietu kārtība.

Es nosaukšu tikai vienu piemēru: vācu tautu lielo tikumu klēpis dzemdējis tik daudz ļaunuma, ka ar to nav samē­rojami grēki, kurus dzemdējis laiskums. Mēs paši savām acīm esam redzējuši, kā apzinīgs darbs, vislabākā izglītība, disciplīna un centība tikusi izlietota šaušalīgiem nolūkiem.

Tik daudz šausmu nevarētu notikt, 'ja nebūtu tikpat daudz tikumu. Bija nepieciešams daudz zināšanu, lai varētu no­galināt tik daudz cilvēku, izšķērdēt tik daudz labumu, no­postīt tik daudz pilsētu, taču ne mazāk tam bija nepiecie­šamas morālās īpašības. Zināšanas un Pienākums, jūs tiekat turēti aizdomās?

*    * *

Tādējādi garīgā Persepole5 ir ne mazāk iztukšota par materiālajām Sūzām6 . Ne viss vēl ir zudis, bet viss ir sajutis zudības draudus. ■

Briesmīgs drudzis satricināja Eiropas smadzenes. Ar vi­sām domājošajām šķiedrām tā sajuta, ka vairs nelīdzinās pati sev, ka vairs nepazīst sevi, ka tūlīt zaudēs sirdsap­ziņu — sirdsapziņu, ko tā ieguvusi gadsimtu gaitā, patei­coties izciestām nelaimēm, pateicoties tūkstošiem izcilu cil­vēku, neskaitāmām ģeogrāfiskām, etniskām, vēsturiskām veiksmēm.

Un nu — it kā gribēdama izmisīgi aizstāvēt savu fizio­loģisko eksistenci un īpašumu, Eiropas atmiņa — it visa — ir juceklīgi atgriezusies. Visi tās dižie vīri un dižie sace­rējumi juku jukām atnākuši atpakaļ. Nekad nav tik daudz, nedz arī tik aizrautīgi lasīts kā kara laikā: pajautājiet grā­matnīcās. Nekad nav tik daudz, nedz arī tik nopietni lūgts Dievs: pajautājiet mācītājiem. Tika augšāmcelti visi glā­bēji, visi dibinātāji, visi aizstāvji, visi mocekļi, visi varoņi, visi nāciju tēvi, svētās jaunavas, tautas dzejnieki…

Un šajā gara juceklī, šī paša nemiera dzemdinātas, izglī­totajā Eiropā atdzima neskaitāmas teorijas, dogmas, filo­zofijas, augšāmcelšanās daudzveidīgi ideāli, trīssimt pa­saules izskaidrošanas veidu, tūkstots un viena kristietības nianse, divi duči pozitīvismu; viss intelekta gaismas spektrs atsedza savas nesavienojami dažādās krāsas, dī­vainā, pretrunīgā mirdzumā apgaismojot eiropeiskās dvē­seles agoniju. Kamēr izgudrotāji drudžaini rakājās savā iztēlē un iepriekšējo karu annālēs cerībā atrast līdzekli, kā likvidēt dzeloņstieples, atklāt zemūdenes vai apturēt lid­mašīnu uzlidojumus, dvēsele vērsās pie visām burvestībām, kādas vien plašajā atmiņu, citu pieredzes, senču novēlē-

jumu spektrā bija atrodamas, nopietni ieklausījās visdīvai­nākajos pareģojumos: tā meklēja patvērumu, norādes, mie­rinājumu. Un te nu ir tie nemiera briedinātie augļi, apju­kušo smadzeņu radītie pasākumi, kas kā slazdā noķerta žurka ārprātīgi svaidās no realitātes šausmu murgā un no murga — atpakaļ realitātē.

Militārā krīze, iespējams, ir jau beigusies. Ekonomiskā krīze vēl ir acīmredzama visā savā dzijumā. Taču intelek­tuālā krīze, būdama daudz smalkāka un tieši tādēļ savās redzamajās izpausmēs bieži maldinoša (jo noris visapslēptā­kajā karaļvalstī), — šī krīze ar grūtībām ļauj izmērīt savu patieso dziļumu, savu svārstību amplitūdu.

Neviens nevar pateikt, kas rīt būs miris (vai dzīvs) lite­ratūrā, filozofijā vai estētikā. Neviens vēl nezin, kādas idejas un kādi izteiksmes veidi būs ierakstīti zaudējumu sarakstā un kādi tiks pasludināti no jauna.

Tiesa, cerība vēl dzīvo un pusbalsī dzied:

«Et cum voratidi vicerit libidinem Late triumphet imperator spiritur.»7

Taču cerība nav nekas cits kā neuzticēšanās prāta pre­cīzajiem paredzējumiem. Šī neuzticēšanās izpaužas tieksmē jebkuru nelabvēlīgu paredzējumu vērtēt kā prāta kļūdu. Un tomēr fakti ir nepielūdzami: mums ir tūkstošiem mirušu jaunu rakstnieku un mākslinieku; mums ir zaudētas ilūzi­jas par Eiropas kultūru, ir nodemonstrēta zināšanu bez­spēcība jel kaut ko glābt; mums ir savās morālajās am­bīcijās nāvīgi ievainota zinātne — tai laupīts gods (lai atceramies ļaunumu, ko nesusi tās pielietošana); mums ir ar grūtībām uzvarējušais ideālisms — iekšēji saplosīts un atbildīgs par saviem sapņiem. Mums ir piekrāptais, sistais, kļūdu un noziegumu nomāktais reālisms. Mums ir vienlīdz izsmietā iekāre un atteikšanās. Nometnēs ir sajukušas ticī­bas, krusts pret krustu, pusmēness pret pusmēnesi (vārdu spēle: fr. croix contre croix, croissant contre croissant. •— Tulk.). Pat skeptiķi ir izsisti no segliem, jo notikumu attīs­tība ir tik strauja, tik nežēlīga, tik satriecoša, ka tā spē­lējas ar mūsu domām kā kaķis ar peli, un skeptiķi pēkšņi pazaudē savas šaubas, tad atkal tās atrod, atkal pazaudē un visbeidzot zaudē spēju vadīt sava prāta kustības.

Kuģa zvārošanās ir tik spēcīga, ka pat vislabāk nostip­rinātie lukturi galu galā tiek apgāzti.

Sevišķu smagumu un dziļumu gara krīzei piešķir īpašie apstākļi, kādos tā uzbrukusi savam slimniekam.

Man nav ne laika, ne spēka noteikt Eiropas intelektuālo stāvokli 1914. gadā. Un kurš gan uzdrošināsies atveidot tā laika portretu? Sižets nav aptverams, tas prasa visu veidu zināšanas, bezgalīgi daudz informācijas. Kad runa ir par tik komplicētu tēmu, tad noskaidrot pašu nesenāko pa­gātni ir tikpat grūti kā konstruēt pat vistuvāko nākotni. Pareģis tup vienā maisā ar vēsturnieku. Tur viņus arī at­stāsim.

Man patlaban tikai galvenajos vilcienos vajag zināt, par ko kara priekšvakarā domāja, kādus pētījumus veica, kā­dus darbus drukāja.

U11 tātad, ja es abstrahējos no visām detaļām un apro­bežojos ar ātri uzmestu skatu — ar šo dabiski doto vese­lumu, ko rada acumirkļa iespaids, — es neredzu neko! Neko, pat ja šis nekas ir bezgalīgi bagāts.

Fiziķi māca, ka lidz baltkvēlei nokaitētā krāsnī (protams, ja mūsu acis spētu tur izturēt) mēs neredzētu neko. Tur nebūtu ne mazākā gaismas dažādīguma, kas ļautu izšķirt telpas punktus. Sī lieliskā, ieslodzītā enerģija izbeidzas neredzamībā, ar sajūtām neuztveramā vienādībā. Tātad šāda veida vienādība nav nekas cits kā formas pilnību sasniedzis haoss.

Bet kas veidojis šo mūsu garīgās Eiropas haosu? Visne­savienojamāko ideju, vispretrunīgāko dzīves principu un zi-

7 Un, kad tiks uzvarēta pierīšanas kare,

Lai plaši līksmo uzvarētāja gars (latiņu vai.).

8 Marks Ulpijs Trajāns (53.— 117. g.) _ Romas im­perators, izcils valsts pārval­dītājs. Izpleta impērijas ro­bežas uz austrumiem līdz Arābijai, Armēnijai un Mezopotāmijai. Iekaroja Dāķiju. Trajāna kolonnā (4 m diam., 113 m augst. bareljefa de­korā ap 2500 personāžu) ie­mūžināta uzvara pār Daķiju.

9 Ptolemejs — viens no grieķu Lagīdu dinastijas pār­stāvjiem, kuri pārvaldīja Ēģipti pēc Aleksandra Lielā nāves 323 gada p. m. ē. (Ne­jaukt ar astronomu, ģeogrāfu un matemātiķi Klodu Ptolemeju, jeb Ptolemeju no Tebam. Šo vārdu valkāja

16  valdnieki.) Ptolemejs 1 Soters, Ēģiptes valdnieks, kas iekaroja Palestīnu, Sīriju, Kipru un pārvērta Aleksandriju par lielu galvaspilsētu.

10       Brāļi Gonkuri — Edmons un Zils, franču rakstnieki. Pēc Edmona de Gonkūra iniciatī­vas izveidota Gonkūra Akadē­mija no 6 locekļiem, kas kopš 1903. g. katru gadu pēc tra­dicionālām pusdienām Druāna restorānā Parīzē piešķir literāru prēmiju jaunam auto­ram.

11 Artūrs Rembo (1854— 1891) — franču dzejnieks, «varda alķīmiķis». Pavadījis trīs ražīgus gadus Parīzē,

20  gadu vecumā pārtrauc rak­stīšanu. Klejo, ir karavīrs, dezertieris, ieroču kontraban­dists Javā, Hararā. Mirst Marselas hospitālī laikā, kad viņa dzeja gust atzinību kā bodlērisko un romantisko mek­lējumu turpinājums. Leģen­dām apvītais, sirrealistu aiz­stāvētais dzejnieks dziļi ie­spaidojis moderno poēziju.

12 Helsingēra — Dānijas osta Zunda šaurumā. Tur at­rodas Kronberga (16. gs.) pils, kurā Šekspīrs liek dar­boties Hamletam.

13 Kas tas bija? (Angļu vai.)

14 Lidojošais cilvēks, uzkāp: s uz sava lielā gulbja (itāļu vai.).

nāšanu brīva līdzāspastāvēšana visos attīstītajos prātos. Tas tad arī raksturo moderno laikmetu.

Es bez naida vispārinu modernā jēdzienu — ar to es ap­zīmēju noteiktu dzīvesveidu un nelietoju to kā sinonīmu vārdam mūsdienīgs. Vēsturē ir laikposmi un vietas, kuros mēs — t. i., modernie |audis — varētu ielūkoties, pārlieku neiztraucējot to laiku harmoniju un nekļūstot to laiku kon­tekstā smieklīgi, šokējoši, disonējoši, nepieņemami. Laik­posmi, kuros mēs vismazāk spētu izraisīt sensāciju, kuros mēs justos gandrīz vai kā mājās. Skaidrs, ka Trajāna8 Roma vai Ptolomeja9 Aleksandrija asimilētu mūs daudz vieglāk nekā dažas citas vietas nesenākā pagātnē, kuras vairāk specializējušās viena veida tikumu piekopšanā un pilnībā veltījušas sevi kādai vienai rasei, vienai kultūrai un dzīves kārtībai.

Un tātad: 1914. gada Eiropa, iespējams, bija nonākusi pie šī modernisma beigu robežas. Katras attiecīgā līmeņa smadzenes līdzinājās visdažādāko viedokļu krustojumam, katrs domātājs bija sava veida vispasaules domu izstāde. Bija tādi gara produkti, kuros kontrastu un pretrunīgu im­pulsu pārbagātība atgādināja tālaika galvaspilsētu bezjē­dzīgo apgaismojumu: griež acīs un garlaiko… Cik daudz materiālu, darba, rēķinu, izlaupītu gadsimtu, cik daudz no­tērētu dzīvju bijis jānomaksā, lai šis karnevāls varētu no­tikt, lai tas tiktu celts tronī kā cilvēces augstākās gudrības forma un triumfs?

*    * *

Kādā tālaika grāmatā — un nebūt ne sliktākajā — var bez pūlēm atrast krievu baleta ietekmes, mazliet no Paskāla drūmā stila, daudz gonkūrisku10 impresiju, kaut ko no Nīčes, kaut ko no Rembo11 , dažus gleznotāju darbnīcu ap­meklējumos gūtus iespaidus, dažviet zinātnisko publikāciju toni — un tas viss iesmaržināts ar kaut ko britānisku, grūti dozējamu… Garāmejot ievērosim, ka katrā šīs mik­stūras sastāvdaļā var atrast vēl daudz ko citu.

Tikai nav vērts meklēt — tas nozīmētu atkārtot to, ko es nupat jau teicu par modernismu, un radīt visu Eiropas garīgo vēsturi.

*    * *

Un nu, stāvot uz neaptverami plašās Helsingēras12 tera­ses — tā stiepjas no Bāzeles līdz Ķelnei un plešas līdz Ņūportas smiltīm, līdz Sommas purviem, līdz Sainpaņas krita iegulām un Elzasas granītam —, eiropietis Hamlets redz miljoniem rēgu.

Bet viņš ir intelektuālais Hamlets. Viņš prāto par patie­sību dzīvi un nāvi. Viņam spokojas visu mūsu domstar­pību objekti: viņa sirdsapziņu nomoka visi mūsu slavu ne­sošie tituli, viņš ir salīcis zem mūsu atklājumu smaguma, zem mūsu zināšanu nastas, viņš nav spējīgs atkal atsākt šo mūžīgo darbošanos. Viņš apcer, cik garlaicīgi ir at­griezties pagātnē, cik apsēsti ir tie, kuri mūžīgi grib kaut ko atjaunot. Viņš svārstās starp diviem bezdibeņiem, jo divas lietas joprojām apdraud pasauli: kārtība un haoss.

Viņš paņem rokās kādu galvaskausu — tādu, kas piede­rējis apgaismotam vīram.

«Whose was it?»'3 Tas ir Leonardo. Viņš izgudrojis lido­jošo cilvēku, taču lidojošais cilvēks nerīkojās gluži tā, kā to bija iecerējis viņa izgudrotājs: mēs zinām, ka lidojošais cilvēks, uzkāpis uz sava lielā gulbja (il grande uccello sopra del dosso del suo magnia cecero)u , tagad vis nevāc kalnu virsotnēs sniegu, lai karstās dienās to kaisītu uz pilsētu bruģa, viņš ir aizņemts ar ko citu.. . Bet šis te galvaskauss pieder Leibnicam, kurš tā sapņoja par vispa­saules mieru. Un šis ir Kants — Kauts, kas dzemdināja Hēgeli, kurš dzemdināja Marksu, kas savukārt dzemdi­nāja …

Hamlets īsti nezin, ko lai iesāk ar visiem šiem galvas­kausiem. Bet ja viņš tos atmestu?! . . . Vai tad viņš vairs nebūs viņš pats? Viņa šaušalīgi gaišredzīgais prāts skata pāreju no kara uz mieru. Sī pāreja ir vēl drūmāka, vēl bīs-

tamāka nekā pāreja no miera uz karu; cieš visas tautas. «Bet es,» viņš sev jautā, «es, Eiropas intelekts, kas būs ar mani?… Un kas vispār ir miers? Miers varbūt ir lietu stāvoklis, kurā cilvēkiem dabiski piemītošais naidīgums vienam pret otru izpaužas dažāda veida radīšanā, nevis sagraušanā, kā tas notiek karā. Tas ir radošas sacensības un ražojumu cīņas laiks. Bet es? Vai tad es neesmu noguris ražot? Vai tad manī nav izsīkušas tieksmes pēc lielā? Vai es jau diezgan neesmu apgrūtinājis visdažādākos zinātnie­kus? Vai man vajadzētu mest pie malas savus grūtos pie­nākumus un cildeno godkāri? Vai man vajadzētu [auties straumei kā Polonijam, kas tagad vada lielu avīzi? Vai kā Laertam, kas kaut ko dara aviācijā? Kā Rozenkrancam, kas pieņemta krievu vārda aizsegā nodarbojas ar diezin ko?

Ardievu, rēgi! Pasaule vairs nejūt vajadzību pēc jums. Tāpat kā pēc manis. Pasaule, kas nosaukusi par progresu savu tieksmi pēc fatālas precizitātes, mēģina apvienot dzī­ves labumus ar nāves priekšrocībām. Neliela neskaidrība vēl pastāv, bet drīz vien viss noskaidrosies. Mēs beidzot redzē­sim brīnumu — dzīvniecisku sabiedrību, līdz pilnībai pabeigtu skudrupūzni.»

OTRĀ VĒSTULE

Citudien es Jums rakstīju, ka miers ir tāds karš, kas pie-

ļauj mīlestības un radīšanas aktus: tātad, tas ir kaut kas

daudz sarežģītāks un mīklaināks par karu, tāpat ka dzīve

ir mīklaināka un dziļāka par nāvi.

Bet miera iesākums un izvēršanās ir vēl noslēpumainākā

par pašu mieru, tāpat kā apaugļošanās un dzīvības raša-

nās ir mistiskāka par jau dzimušas un piemērojušās būtnes

darbošanos.

Visa pasaule šodien uztver šo mistēriju kā aktuālu sen-

sāciju. Dažiem cilvēkiem, bez šaubām, pienākas sajust savu

«es» kā pozitīvu šīs mistērijas sastāvdaļu. Taču vēl varbūt

jābūt kādam, kura jūtīgums ir pietiekoši attīstīts, smalks

un bagāts, lai varētu lasīt mūsos pašos tālāk nekā mūsu

liktenī, jo liktenis un cilvēks vēl nav viens un tas pats.

Man nav šīs godkāres. Pasaules lietas mani interesē tikai

tādā mērā, kādā tās saistītas ar intelektu: viss saistībā ar

intelektu. Bēkons teiktu, ka šis intelekts ir Elks (Idole). Es

tam piekrītu, jo neko labāku neesmu atradis.

Tātad par miera iestāšanos es domāju vien tik, cik tas

interesē intelektu. Sis skata punkts ir kļūdains, jo tas nošķir

prātu no pārējām cilvēka aktivitātēm, taču šāda apzināta

falsifikācija ir neizbēgama: jebkurš skata punkts ir kļū-

dains.

Pirmā doma, kas ienāk prātā. Mūsu priekšstatos kultūras, inteliģences, iespaidīgu veikumu ideja ar ļoti senu saiti — tik senu, ka mes reti kad to apšaubām, — ir saistīta ar Eiropas ideju.

Citās pasaules daļās arī ir bijušas apbrīnojamas civili­zācijas, izcili dzejnieki, izgudrotāji, pat zinātnieki. Taču ne­vienai citai pasaules daļai nav raksturīga šī vienkāršā fizi­kālā īpašība: visintensīvākā izstarošanas spēja apvienojumā ar visintensīvāko uzsūkšanas spēju

Viss ir nācis uz Eiropu, un viss no (ās ir ai/.gajjs. Vai gandrīz viss.

*    * *

Sī brīža analīze ietver sevī pamatjautājumu: vai Eiropa

saglabās savu pārākumu arī visos turpmākajos karos?

Vai Eiropa kļūs par to, kas tā īstenībā ir, proti — par

mazu aziātiskā kontinenta ragu?

Bet varbūt Eiropa vel arvien saglabasies tāda, kāda tā

izskatās, proti, kā Zemes universa visizsmalcinātākā daļa,

zemeslodes pērle, tās milzīgā ķermeņa galva?

Lai atļauts, ņemot vērā to, cik sarežģīta ir šīs alterna-

tīvas analīze, izklāstīt šeit sava veida fundamentālu teo-

rēmu.

Iedomājieties pusložu karti. Uz šīs kartes ir visas apdzī-

votās zemes. Sis zemju kopums iedalās reģionos, un katrā

no tiem ir noteikts iedzīvotāju blīvums, noteikta cilvēku

kvalitāte. Katram reģionam ir arī attiecīgas dabas bagā-

tības: vairāk vai mazāk auglīga zeme, vairāk vai mazāk

bagāta pazeme, vairāk vai mazāk apūdeņota teritorija, vai-

rāk vai mazāk problēmu iekārtot transporta sakarus utt. …

Visi šie raksturojošie lielumi jebkurā laikmetā ļauj mums

klasificēt reģionus pēc principa, kas ikkatrā laikmetā ļauj

noteikt apdzīvotās Zemes stāvokli, ņemot palīgā sistēmu,

kas raksturo nevienlīdzību starp dažādiem tās reģioniem.

Katra mirkļa vēsture ir atkarīga no šīs pastāvošās ne-

vienlīdzības.

Tagad pievērsīsimies nevis teorētiskajai klasifikācijai, bet

tai, kura vēl vakar pastāvēja realitātē. Mēs tūlīt pamanī-

sim kādu mums labi zināmu, taču tāpēc ne mazāk ievērības

cienīgu faktu: mazais eiropeiskais reģions jau gadsimtiem

ilgi ir klasifikācijas galvgali. Tas dominē kartē, neskatoties

uz savu nelielo platību, kurā nav atrodamas nekādas izci-

lās dabas bagātības. Kādam brīnumam pateicoties tas ta

ir? Protams, brīnumam vajadzētu slēpties iedzīvotāju kva-

litātē. Sai kvalitātei vajadzētu kompensēt Eiropā asignēto

cilvēku mazāko skaitu, mazāko kvadrāttūkstošu skaitu, ma-

zāko minerāltonnti skaitu. Nolieciet uz viena svaru kausa

Indijas impēriju, uz otra — Apvienoto Karalisti. Palūko-

jieties'. svaru kauss nosveras mazāk piekrautajā pusē!

Lūk, ārkārtīgi neparasts līdzsvara likuma izņēmuma pie­mērs. Bet tā sekas ir vēl neparastākas: mums jāparedz pārmaiņu pieaugums pretējā virzienā.

Mēs tikko sev iedvesām, ka tieši cilvēku kvalitāte ir tā, kas nosaka Eiropas priekšrocības. Es nevaru detalizēti ana­lizēt šo kvalitāti, bet, ņemot plašākā skatījumā, atrodu, ka aktīva alkatība, kvēla un vienlaikus neieinteresēta ziņ­kāre, laimīgs iztēles un loģiskās precizitātes mistrojums, zināma skepse bez pesimistiskas nokrāsas, nepārspīlēts mis­ticisms … veido eiropeiskas Psihes raksturīgo savdabību.

*    * *

15 Smirna — tagadējā Tikai viens, toties augstākās svarīguma pakāpes piemērs,

izmira, Turcijas osta Hgejas kas raksturo Eiropas prātu: Grieķija — jā, arī tā ir Eiropa,

Aleksandriia _ Efcintes i° Eiro Pā iekļaujama visa Vidusjūras piekraste: Smirna15

osta pie Nīlas deltas Vidus- "u Aleksandrija16 ir tada pali Eiropa kā Atēnas un Marseļa;

|urā. Ptolemeja laikā -Aus- Grieķija lika pamatus ģeometrijai. Tas bija neprātīgs pasā-

trumu mākslās un 1 teratu- kuins, vēl šodien mēs strīdamies, kā tāds trakums vispār

ras centrs, viens no svarīga- ' 1

kajiem hellēniskās civilizācijas ktja iespējams. ^

pavardiem (muzejs, bibliotē; Kas bija darāms, lai realizētu šo fantastisko gara pro-

bfia fz!kiS rošlrii loma b k?in sUel duldu? Iedomājieties tikai ka ne ēģiptieši, ne ķīnieši, ne

tības attīstībā. naldiesi, ne indieši to nebija spējusi izdarīt! Runa ir par

Krusta sišana.

15. gs. skrotētās gravīras no Latvijas ZA Fundamentālās biblio­tēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas.

Svētais Kristaps.

Noņemšana no krusta.

Kristietības simboli, ainas no Kristus un svēto dzīves.

brīnumainu avantūru, par tūkstoškārt smalkāku un poētiskā

nozīmē daudz pozitīvāku iekarojumu nekā Zelta Aunāda.

Nav tādas jēra ādiņas, kas būtu Pitagora zelta ciskas

vērta.

Tas bija pasākums, kas prasīja savstarpēji visnesavieuo-

jamākās dotības, šim mērķim tika atlasīti prāta argonauti,

mērķtiecīgi piloti, kas neļāvās aizmaldīties savu domu ta-

kās, neizklaidējās, baudot iespaidu plūsmu. Viņus nespēja

traucēt ne argumentācijas trauslums, ne secinājumu bez-

galība. Viņi atradās vienādā attālumā no mainīgo lielumu

nēģeriem un nenoteiktības faķīriem. Viņi pārmeta bezgala

smalku tiltu no vispārējām tēzēm uz precīzu secinājumu;

viņi veica ārkārtīgi sarežģītu motorisko un vizuālo darbību

analīzi; viņi panāca tās atbilstību lingvistiskajam un grama-

tiskajām normām un iespējām; viņi uzticējās vārdam, kas

tos aizveda telpā kā aklos gaišreģus. Un šī telpa gadsimtu

gaitā vērtās arvien bagātākā, arvien pārsteidzošākā veido-

jumā, domai pakāpeniski apgūstot pašai sevi, aizvien vai-

rāk paļaujoties uz brīnišķīgi aso prātu, kas mūs apgādā ar

saviem īpašajiem instrumentiem: definīcijām, aksiomām,

lemmām, teorēmām, problēmām utt…

Man vajadzētu šim brīnumam veltīt visu grāmatu, lai to pienācīgi aprakstītu. Taču es gribēju tikai dažos vārdos pieminēt vienu no raksturīgākajām eiropeiskā ģēnija izpaus­mēm. Sis piemērs liek mums atgriezties pie manas sākot­nējās tēzes.

*    * #

Es izteicu domu, ka Eiropai labvēlīgā nevienlīdzība, kas pastāvējusi gadsimtiem ilgi, pati no sevis pārvērtīsies tieši pretējā nevienlīdzībā. Lūk, to es ambiciozi dēvēju par fun­damentālo teorēmu.

Kā pamatot šādu uzskatu? Ņemšu to pašu piemēru — grieķu ģeometriju — un palūgšu lasītāju cauri laikam ap­lūkot ši priekšmeta vēsturiskās sekas. Mes ieraudzīsim, kā ģeometrija soli pa solim, lēni, bet droši iegūst tik lielu autoritāti, ka visas citas zinātnes sāk izmantot tās iegūto pieredzi: secinājumu precīzo attīstības gailu; skrupulozo «materiālu ekonomiju»; dzelžaino vispārināšanu; izsmalci­nātās metodes un bezgalīgo viedumu, kas tai atļauj vistra­kākās pārdrošības… Modernā zinātne ir dzimusi, apgūstot šo augsto stilu.

Bet, reiz piedzimusi, reiz apliecinājusi sevi un atalgota par pielietojuma nestajiem augļiem, mūsu zinātne kļūst par varenības ieroci, konkrētu lietu pārvaldīšanas ieroci, palīdzot kapitālam kļūt par Zemes bagātību ekspluatācijas aparātu. Tā beidz būt zinātne «pati par sevi», beidz būt arī māksli­nieciskā nodarbošanās. Zināšanas no patēriņa vērtības kļūst par apmaiņas vērtību. Zināšanu lietderīgums pārvērš tās

2 725

11 Kāna — Galiiejas pil­sēta, kur Jēzus radīja savu pirmo brīnumu, pārvēršot ūdeni vīnā.

IS Saprašanas samazināša­nās (latīņu vai.).

pārtikas precē, ko tagad iekāro ne tikai daži izsmalcināti gardēži, bet Visa Pasaule

Sl pārtikas prece tiks gatavota aizvien ērtākos veidos un iesaiņojumos; tā tiks izdalīta arvien plašākam patērē­tāju lokam; tā kļūs par komercpreci, visbeidzot — par lietu, kura tiek atdarināta uri ražota gandrīz visur.

Rezultātā: nevienlīdzība starp pasaules da)ām, kuru no­teica atšķirīgas tehniskās iespējas, dažāds pielietojamo zi­nātņu attīstības stāvoklis un zinātnes izmantošana kara vai miera mērķiem —nevienlīdzība, uz kuras balstījās Eiro­pas pārsvars, — šī nevienlīdzība pakāpeniski izzūd.

Tātad pasaules apdzīvojamo reģionu klasifikācijā sāk do­minēt bruto lielums. Statistiskie elementi: skaitļi, iedzīvo­tāju daudzums, teritorijas lielums, izejvielas beidzot nosaka reģionu iedalījumu atbilstoši zemeslodes īpatnībām.

Tātad svari, kas nosvērās uz mūsu pusi, kaut arī mēs izskatāmies vieglāki, sāk mūs lēnītiņām celt gaisā, it kā mēs muļķības pēc būtu atdevuši otram svaru kausam kādu mistisku atsvaru, kas mums bija piederējis. Mēs pēkšņi esam atdevuši svaram tā proporcionālo spēku!

*    * *

Sis dzimstošais fenomens var tikt salīdzināts ar visās nācijās notiekošu procesu •— ar kultūras difūziju, kas arvien lielākam indivīdu skaitam dod iespēju piekļūt kultūrai.

Mēģināt paredzēt šādas difūzijas sekas, izzināt, vai tā mūs neizbēgami novedīs pie degradācijas vai ne, nozīmētu saskarties ar ļoti sarežģītām intelektuālas dabas problē­mām. Zinātniski ievirzītu prātu visvairāk saistīs līdzība ar difūziju fizikā. Taču šī līdzība izrādīsies tikai šķietama, ko­līdz domātājs atcerēsies savu analīzes objektu, kas taču ir cilvēks, nevis molekula.

Ūdenī iepilināta vīna pile tik tikko iekrāso to, cauri rozā migliņas starpstāvoklim tiecoties izzust pavisam. Tas ir fizikāls fakts. Bet tagad iedomāsimies, ka pēc kāda laika atgūtajā dzidrumā, ko mēs uzskatījām par tīru ūdeni, šur un tur parādīsies tumšas tīra vīna lāses. Tas tik būtu pār­steigums!

Sis Kānas17 brīnums nav neiespējams intelektuālajā un sociālajā fizikā. Tātad var teikt, ka uz ģēniju difūzija jeb izšķīšana nav attiecināma.

'* * *

Pēc tam, kad esam izdarījuši šādu secinājumu, mēs va­ram novērot vēl vienu Joti īpatnēju līdzsvara pārvērtību, kad svaru kauss atkal nosveras smagumam pretējā virzienā. Mēs tikko vērojām šķidru sistēmu, kura it kā spontāni pār­gāja no homogēna stāvokļa heterogēnā, no cieša sajaukuma uz krasu norobežošanos. Tie bija paradoksāli skati, kas ļoti vienkāršā tin uzskatāmā veidā atklāja to, ko pasaulē kopš pieciem vai desmit gadu tūkstošiem sauc par Prātu.

*    * *

Bet vai Eiropas prāts, vismaz tā labākā daļa, ir pilnīgi izšķīdināms? Zemeslodes izmantošanas fakts, tehnikas ur> demokrātijas fenomena attīstība, kas liek paredzēt Eiropas deminutio capilisls , — vai tas noteikti jāuzņem kā nepārsū­dzams likteņa lēmums? Vai arī mums ir kāda izvēles brī­vība pret šo draudīgo lietu sazvērestību?

Var būt, ka, meklējot šo brīvību, mēs to tiešām arī atra­dīsim. Bet, lai veiktu tādu pētījumu, uz laiku jānoliek pie malas lielo kopumu aplūkošana un jāpievēršas domājošajam vienpatnim. Jāizpēta viņa iekšējā dzīve cīņā ar sabiedrisko dzīvi.

No franču valodas tulkojis Romāns Baumanis

(Sīs divas vēstules, kas uzrakstītas un angļu tulkojumā publicētas Londonas «Ateneurnā» 1919. g. aprīlī un maijā, vēlāk parādījušās žurnālā «Nouvelle Revue Française».)

Hosē Ortega i Gasets dzimis un miris Madridē (1883—1955). Ķatalānija viņam deva otro uzvārda daļu, «dzimšanas stundā uz mūžiem saistot ar mīlestību». Andalūzijā jezuītu koledžā tika pilnībā apgūta grieķu un latīņu valoda. Uz mūļiem un vēlāk ar auto Ortega izbrauca Sida un Dona Ķihota ceļus, tiecoties izzināt Spāniju, saprast, par ko tā var kļūt, pastāvot citu zemju vidū: spānis Ortega jutās kā eiropietis.

Vel daži dati, kas svarīgi, lai izprastu īso Ortegas domu apkopojumu par tēlotāju mākslu.

1898—1902 — mācības Madrides universitātē, filozofija, literatūra; disertācija — «1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)», 1904.

1907 — mācības Leipcigas, Berlīnes, Marburgas universitātē, Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas; Nikolajs Hartmans — mācību un istabas biedrs. Ķanta filozofija uz des­mit gadiem — «Gaiss, māja un reizē cietums», no kura var izbēgt, tikai «to norijot».

1910—1936 — lekcijas Madrides universitātē, kur, vadot Metafizikas katedru, Or­tega izaudzināja «stingras filozofiskas domāšanas formās vairākas mācekļu paaudzes» (Hulians Mariass

No 1902. g. — publikācijas avīzēs un žurnālos («avīzes raksts — nepieciešama forma, kuru atzīst mūsdienu gars»). Izkoptas frāzes, definējumi, kas iespiežas atmiņā, attieksme pret vardu ka patiesības avotu raksturīga jau Ortegas pirmajam rakstam «Variācijas» (1902), kurā tika skarti glezniecības jautājumi un kuram bija apakšvirs­raksts «Par kritiku pirmaja personā».

«Aiz katras lietas, aiz katra darba slēpjas tā radītājs.» (1902, I, 13.)2 Seit, tāpat ka pēdējos — Velaskesani veltītajos tekstos (1943, 1954), glezniecība tiek skatīta kā darbība, kas skaidrojama tikai rādītājā un kritiķa individuālās dzīves kontekstā, t. i., skaidrojama ar prātu, kas veidojies dzīvē (razon vital). Vārds Ortegam ir atraisāmāi enerģijas centrējums, viņš izturas pret to kā dzejnieks. Analizējot «objektivitāti» (imparcialidad), Ortega vērtē to kā sinonīmu bezpersoniskumam, bēgšanai no dzīves, mē­ģinājumam, izvairoties no sentimentālas piesaistes, sasniegt «taisnīgumu», kas kā skatījums no tālienes, no autopiskā dzīves otrā krasta — ir perspektīvas kļūda.

1914 — «Pārdomas par Donu Ķihotu». Si pirmā un nepabeigtā grāmata jau satur Ortegas pamatidejas. «Ādams paradīzē», kas ietverts krājumā «Personības, darbi, lietas» (1916), ir gandrīz vai traktāts par glezniecību, kas daudz ko paskaidro vēlāk paustaja,_ piemēram, astoņsējumu «Skatītaja» (1916—1934), kas ir sava veida mākslinie­ciska, literārā un filozofiskā enciklopēdija.

1923—1936 — filozofiskā «Rietumu žurnāla» izdošana (atjaunots 1963), kuru pa­vada 19. un 20. gadsimta izcilu filozofisko sacerējumu publicēšana (apmēram trīssimt sējumu): «pašreizējā gadsimta Spānijas intelektuālās dzīves iedarbīgais instruments» (H. Mariass).

Kopš 1936. gada Ortega dzīvo Francijā, Holandē, Argentīnā un Portugālē. Sākot ar 1945. gadu, uz ilgu laiku paliek Madridē un kopā ar Hulianu Mariasu dibina «Hu­manitāro zinātņu institūtu», kurā nolasa lekciju kursu «Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju». Lasa lekcijas arī .4SV (1949), Vācijā un Šveicē (1949 un 1951), Anglijā (1954) un pēdējo — Venēcijā 1955. gadā.

Pretstatā katalānim Euženio d’Orsam (1881—1954), kas bija izveidojis savu filo­zofiju, studējot glezniecību, Ortega nebija tās pazinējs un cienītājs. Viņš uzstājīgi pie­skaitīja sevi tiem, «kuri nesaprot ne glezniecību, ne glezniecības vēsturi». Tomēr Or­tega bija gleznotāja I. Suloagas, mākslas kritiku H. de la Ensia un E. Lafuentes-Ferari draugs. (Iespējams, pazīšanās ar viņiem lika filozofam pret savām zināšanām izturēties kritiski.) Lai gan «Mākslas dehumanizācija» (1925) skāra jauno glezniecību, viņa uz­manība bija pievērsta ari vecmeistariem — El Grēko, Velaskesam, Goijam. LafuenteFerari uzsvēris Ortegas interesi par mākslas grāmatām, viņa sajūsmu par autoru darba milestibu, rūpīgu precizitāti, prātu un talantu, kas atklājas gleznu stila izpratnē. Tai pašā laikā Ortegu šausmināja mākslas darba sociālo un kolektīvo komponentu nezināšana, vēstures būtības neizpratne, kas mākslas vēsturi padara iluzoru.

Liela daļa viņa tekstu, kas skar glezniecību, parādījās 1910.—1926. gadā. No māk­slas vēstures un filozofijas studijām Vācijā Ortega uz Spāniju pārveda vācu estētikas skolai (H. Rikertam, L. Cigleram un G. Zimmelam) raksturīgas iezīmes, taču piešķīra tām lielāku intensitāti un asāku realitātes izjūtu. Savas grāmatas viņš uzskatīja par «spāņu estētikas pieredzi un sava veida Spānijas mākslinieciskās savdabības teorētisku pamatojumu».

Ortega norādīja, ka diženie cilvēki nav aizmirsuši atstāt mums tās ainavas tēlu, kurā viņiem atklājās labākās idejas. Dekartam vispārējās zinātnes pārveidojuma ceļš pavērās vakarā, piekurinātā vācu mājas istabā. Platons mums atklāj augstāko gud­rību — milestibu — ar Sokrātā vārdiem, kas plūst sarunā ar draugu pēcpusdienas maltītes bridi Ilisas krastā, platānas ēnā, cikāžu nerimstošās dziedāšanas pavadījumā («Fuidrs»), Jo lielāka personība, jo nesaraujamāka tās saistība ar apkārtējo pasauli.

Ainava (Paradīze ari ir ainava) var būt apskaidrības vieta, nepieredzētu ideju uti to izplatīšanai nepieciešamās enerģijas avots. To Ortega sajuta 1911. gadā Mediči villa — vietā, kur pulcējas jlorencie.su Akadēmiju: «Sls Akadēmijas klēpi bija aldzemdināls platonisms, kas radīja jauno fiziku un jauno morāli, .la piebilstam, ka no Mikelundželo sākas jaunā māksla, mūs pārsteidz šis miniatūras ainavas neizskaitļojamā enerģija, kus deva iespēju izaugt mūsdienu dzīves sēklai.» (1911. 1. 536.)

Atskārsme par glezniecības definīciju Ortegam radās Eskorjalā («Spānijas lielajā liriskajā akmeni»), kur viņš El Grēko gleznas priekšā ar īpašu intensitāti izjuta glez­niecības būtību: «nedaudz matērijas, kurai mākslinieks liek iemirdzēties». (1917, 11, 154.)

Grāmatā «Pārdomas par Donu Ķihotu» parādījās formula, kuru var uzskatīt par koncentrētu visas Ortegas filozofijas izpausmi — «Yo soy yo y tni circunstuūcia.» To varētu tulkot šādi: «Es esmu es pats un viss, kus mani ietver.» Vai — ja runa ir pur radītāju — mākslinieka izpratne, izmantojot agrīnā Ortegas leksiku, var būt arī tāda: «Ikviens mākslinieks ir Ādams Paradīzē». Ja glezna atklāj mums «nevis logā redzamās lietas, vispasaules gravitācijas vergus, bet no niecības atbrīvotas formas (1912, I, 565.), tad ieraudzīt tās iespējams īpašā gaisotnē uti dzimtus ainavas mainīgumā, kas nav atkarīgs no mākslinieka gribas. Gaisotne, kurā māksla, dzeja, zinātne un viss parējais iegūst patiesumu, rodas vērtību valstībā. Tas ir tāpēc, ka radoša dzīve iespējama tikai stingras garīgas higiēnas apstākļos, kad nepārtraukti impulsi modina cilvēka vērtības apziņu, kas Ortegam šķiet nesaraujami saistīta ar gleznotāja misiju.

1  Mariass Hulians (1914) — mūsdienu spāņu filozofs, Ortegas skolnieks, t. s. «Madrides skolas» pārstāvis.

2  Iekavās publicēšanas gads, sējums un lappuse, kas noradīti pēc pašreiz pilnīgākā Ortegas darbu izdevuma: José Ortega y Gasset. Obras complétas. I—XII. — Alianza Editorial. Revista de Occidente. — Madrid, 1983. Primera ediciôn. Ja sējums nav uz­rādīts, tad norādes avots: Ortega y Gasset. La deshumanùtaciôn del arte tj otros ensayos de estética. — Revista de Occidente en Alianza Editorial. — Madrid, 1983. Segunda ediciôn.

Marks Ņečajevs

Hosē ortega i gasets

MĀKSLĀS DEHUMANIZACIJA

SPĀNIS — CILVĒKS BEZ IZTĒLES

Es esmu spānis, t. i„ cilvēks bez iztēles. Nedusmojieties, nesakiet, ka neesmu pat­riots… Esmu spānis — cilvēks, kas mīl tikai dabiskas lietas, kam patīk pieņemt lietas, kādas tās parādās, kā tās skaidri un asi iezīmējas dienas vidū, nesajaucoties viena ar otru, lai man nebūtu nekas jāpieliek tām no sevis. Es esmu cilvēks, kam patīk vis­pirms redzēt, aptaustīt lietas, es nejūtu baudu, tās iztēlojoties. Es esmu cilvēks bez iztēles.

Es esmu pazaudējis mieru… Tā notiek tikai tad, kad cilvēks bez iztēles, cilvēks, kurš zina tikai galējo, neuzmanīgi ieiet gotiskā domā, kas ir fantāzijas uzcelts slazds, lai sagūstītu bezgalību, briesmīgo bezgalības zvēru.

Tomēr šādi satricinājumi ir derīgi — tādējādi mēs apzināmies savas robežas, citiem vārdiem, savu likteni. Ierobežojumi, ko nerviem uzlikusi gadsimtu iedzimtība, ļauj mums apjaust, ka pastāv citas garīgās pasaules, kuras mūs ietver un kurās mēs nespējam iekļūt; tās pretojas mūsu spiedienam un liek par sevi zināt, norāda, ka tās sākas tur, kur mēs noslēdzamies. Tā, saduroties ar nepazīstamām pasaulēm, mēs apzināmies savu vietu uz planētas un iezīmējam savu garīgo sfēru, kas agrā jaunībā tiecas aizpildīt visu universu.

(No raksta «Sīs un citas pasaules māksla».

Pirmpublicējums: El Imparcial. 1911. 14. 08.)

Masas [..] ir pret jauno mākslu un būs pret to vienmēr. Tā ir pilnīgi nepopulāra, pat včl vairāk — tā ir antipopulāra. Socioloģiskā nozīmē kairs tās darbs automātiski atstāj savādu iespaidu uz publiku, sadalot to divās daļās: viena — mazākums — to atzīst, olra — milzīgs, neskaitāms vairākums — tai ir naidīga.

..jaunās mākslas gadījumā šķelšanās nofick dziļākā līmenī nekā (as, kurā mājo personiskās gaumes atšķirības. Nevar teikt, ka vairumam publikas mūsdienu māksli­nieka darbs nepatīk, bet mazākumam -— patīk. īstenībā vairākums — masa — to ne­saprot.

Jauno māksla ar savu klātbūtni vien spiež labo buržuā sajust sevi tieši tādu, kads viņš ir, — labs buržuā, radījums, kas nav spējīgs uztvert atklāsmi mākslā, akls un kurls pret tīru skaistumu. Tomēr tas viss nevar notikt nesodīti pēc tam, kad simt gadu ilgi masām ticis visādi glaimots un tauta tikusi visādi slavēta. Pieradusi valdīt visur, masa jūt, ka jaunā māksla, kas ir privileģētu, izredzētu instinktu māksla, jutekļu aris­tokrātijas māksla, apvaino tās «cilvēka tiesības»..,

DEHUMANIZĀCIJAS SKAIDROJUMS

Kas ir tas, ko vairums cilvēku sauc par estētisku baudījumu? Kas notiek viņu prātos, kad ticrn «patīk» mākslas darbs, piemēram, teātra izrāde? Atbilde ir viegla. Cilvēkam patīk izrāde, ja viņš ieinteresējas par atveidoto cilvēku likteņiem, ja perso­nāžu mīlestība un naids, prieki un bēdas aizkustina sirdi tiktāl, ka viņš visā piedalās, it kā tas notiktu reālā dzīvē. Un viņš nosauc darbu par «labu», ja tas sekmē tādas ilūzijas rašanos, kāda nepieciešama, lai lugas personāži liktos kā dzīvas personas. Dzejā viņš meklē dzejnieka cilvēciskās kaislības un sāpes. Gleznas viņu saista, ja tajās atrodami vīrieši vai sievietes, ar ko viņam būtu interesanti dzīvē. Ainava tiek nosaukta par «jauku», ja attēlotais apvidus sava skaistuma vai lieliskuma dēļ ir apmeklējuma vērts ekskursiju laikā.

Tādējādi izrādās, ka vairumam ļaužu estētiskais baudījums nozīmē apziņas stā­vokli, kas būtiski neatšķiras no viņu ikdienas dzīves. Tas atšķiras vienīgi ar nejaušām īpašībām, būdams varbūt mazāk utilitārs, mazāk intensīvs un mazāk brīvs no sāpīgām sekām. Bet objekts, kam pievērsta viņu uzmanība un tātad ari visi citi garīgie spēki, ir tas pats, kas ikdienā — cilvēki un kaislības. Mākslu viņi saprot kā līdzekli, kas ļauj nonākt kontaktā ar interesantiem pasākumiem. [..] Patiesi mākslinieciskas formas — fik­cija, fantāzija — tiek paciestas tikai tad, ja tās netraucē uztvert cilvēku tēlus un likteņus. Tā kā viņi nekad nav piekopuši citādu attieksmi kā tikai praktisko, kad cilvēka jūtas ir ierosinātas un viņš ir emocionāli iesaistīts, tad mākslas darbs, kas neaicina uz sentimentālu līdzdzīvošanu, paliek neatminams…

No īsta estētiska baudījuma atšķiras ne vien bēdāšanās vai priecāšanās par cilvēku likteņiem, kas attēloti mākslas darbā, bet arī pārņemtība ar darba cilvēcisko saturu, kas principā nav savienojama ar estētisko baudījumu kā tādu.

Te ir pavisam vienkārša optiska problēma. Lai saskatītu kādu priekšmetu, mums noteiktā veidā jāpiemēro tam redzes aparāts. Ja pielāgošanās nav adekvāta, priekšmets ir neskaidrs vai vispār nav redzams. Izmantosim kā piemēru pa logu redzamu dārzu. Skatoties uz dārzu, mēs piemērojam savu redzi tādā veidā, lai netraucēti cauri rūtij skats apstātos krūmos un ziedos. Tā kā fokusējam skatienu uz dārzu, mēs neievērojam logu, bet skaidri redzam tam cauri. Jo tīrāks stikls, jo mazāk mēs to pamanām. Bet mēs varam arī tīši ignorēt dārzu un aizkavēt skatienu logā. Tad mēs zaudējam dārza attēlu — tas, kas paliek, ir miglaina krāsu masa, kura šķiet uztriepta uz stikla. Tātad redzēt dārzu un redzēt loga rūti ir divas nesavienojamas darbības, kas izslēdz viena otru, jo prasa dažādu pielāgošanos.

Līdzīgi no skatītāja redzesloka pazūd mākslas darbs, ja tajā nemeklē neko citu kā aizkustinošu Huana un Marijas vai Tristana un Izoldes likteni un piemēro tam savu uztveri. Tristana bēdas ir bēdas un spēj izraisīt līdzjūtību vienīgi tiktāl, ciktāl tās tiek uztvertas kā reālas. Bet mākslas objekts ir māksliniecisks tikai tiktāl, ciktāl tas nav reāls. Lai priecātos par Ticiāna portretu «Kārlis V zirgā», mums jāaizmirst, ka tas ir Kārlis V kā persona un jāredz tā vietā portrets, t. i., tēls, fantāzija. Atveidotā persona un tās portrets ir divas pilnīgi dažādas lietas, mēs interesējamies vai nu par vienu, vai par otru. Pirmajā gadījumā mēs «dzīvojam līdzi» Kārlim V, otrajā — mēs skatā­mies uz mākslas objektu.

19.   gadsimta mākslinieku daiļrade bijusi pārāk netīra. Estētiskos elementus viņi reducēja līdz minimumam un ļāva, lai mākslas darbs gandrīz pilnīgi sastāv no sado­mātas cilvēciskas īstenības.

Sāda veida darbi tikai daļēji uzskatāmi par mākslas darbiem vai mākslinieciskiem objektiem.

Pat ja tīra māksla nav iespējama, var pastāvēt tendence uz mākslas attīrīšanos. Tā sekmēs pieaugošu atteikšanos no cilvēciskiem, pārak cilvēciskiem elementiem, kas val­dīja romantiskajos un naturālistiskajos ražojumos.

Es negribēju cildināt jauno mākslas cehi vai nomelnot veco. Mans nolūks bija raksturot to, kā zoologs raksturo atšķirīgas sugas. Jaunā māksla, kas izplatījusies visā pasaulē, ir fakts. Apmēram divus gadu desmitus divu paaudžu modrākie jaunie cil­vēki — Berlīnē, Parīzē, Londonā, Ņujorkā, Romā, Madridē — atklāja sev nenoliedzamo patiesību, ka tradicionālā māksla viņiem vairs neder, ka viņi to pat ienīst.

Ar šiem jaunajiem cilvēkiem var izrīkoties divējādi: vai nu tos nošaut, vai mēģināt saprast. Ja izšķiras par labu saprašanai, tad izrādās, ka viņi ir apveltīti ar pavisam skaidru, sakarīgu un racionālu mākslas izpratni. Viņu izjlītas nav nekāds untums, het nenovēršamas visas iepriekšējās mākslinieciskās attīstības sekas. Untumaini, patva|īgi un tāpēc neizdevīgi bUtu nostāties pret jauno stilu un stūrgalvīgi noslēgties vecajās formās, kas ir izsmeltas un novalkātas. Mākslā, tāpat kā morālē, pienākums nav atka­rīgs no mūsu izvēles, ir jāpieņem laikmeta uzliktais imperatīvs. Sī pakļaušanās laik­meta kārtībai ir vienīgā indivīdam pavērtā panākumu iespēja. Viņš varbūt neko ne­sasniegs, taču sakāve būs daudz neizbēgamāka, ja viņš spītīgi mēģinās radīt vēl vienu operu Vāgnera stilā vai jaunu naturālistisko romānu.

Mākslā jebkura atkārtošanās ir neauglīga. Katrs vēsturisks stils spēj radīt noteiktu dažādu formu skaitu viena genotipa ietvaros. Bet pienāk diena, kad lieliskais avots ir izsmelts. Tā notika, piemēram, ar romānu un romantiski naturālistisko teātri. Būtu naivi domāt, ka abu žanru sterilitātes iemesls mūsdienās ir talantīgu cilvēku trūkums, īstais cēlonis ir iespējamo iekšējo kombināciju apsīkums. Tāpēc jāuzskata par lielu veiksmi, ka ar šo apsīkumu sakrita jauna jušanas maniere, kas ]āva sameklēt citas neskartas atradnes.

No spāņu valodas tulkojis Edvards Kļaviņš

(No raksta «Mākslās dehumanizacija». Pirmpublicējums: El Sol. 1924. 01., 16., 23. 01.

1  . 02.)

Nesen pirmo reizi nokļuvu slavenajā Rietumberlines intelektuāļu grāmatu bodītē pie Zoo stacijas. Starp grāmatu grēdām un plauktiem pašā veikala centrā uz galda ieraudzīju tik pazīstamās grāmatas zilos vākus ar melnajiem burtiem, un sirds ietrī­cējās — «Victor Klemper er, LTI».

Pajautāju pārdevējam: «Vai pērk? Vai lasa?» Jā, pērkot gan, acīmredzot arī lasot. Tātad Uldim Tīronam bija taisnība, kad viņš pirms pāris gadiem, uzsākot mūsu sarežģīto kopdarbu (es — tulkojot, viņš — rediģējot), teica, ka šī grāmata ir vajadzīga, ka tā ir un vēl ilgi būs aktuāla.

«LTI» — tā ir «Lingua Tertii Imperii» — Trešā Reiha valoda. Viktors Ktemperers (1881—1960) ir ievērojams vācu filologs, romānislikas, ģermānistikas un salīdzino­šās literatūrzinātnes speciālists. Viņš ir rakstījis par Ķorneiju, par Monteskjē, bet se­višķi ievērojams ir viņa piecsējumu pētījums par fratiču literatūru «Geschichte der französischen Literatur». (Leipzig—Berlin, 1925).

Līdz 1933. gadam V. Klemperers bija Drēzdenes Tehniskās augstskolas profesors, pēc kara mācīja Greifsvaldes, Halles un Berlīnes universitātēs. Taču pasaules literatūras vēsturē V. Klemperers visupirms ieies kā «LTI» autors — kā ideoloģijas instrumenta aprakstītājs ideoloģiju pārņemtajā gadsimtā. Daudzi profesora secinājumi šodien var šķist naivi, taču jāņem vērā, ka grāmata ir uzrakstīta un izdota VDR un ka tās autors nav ne filozofs, ne sociologs, kas pēta varas un ideoloģijas struktūras, bet gan Eiropas humānisma tradīcijām uzticīgs filologs. To apliecina arī grāmatas apakšvirs­raksts — «Filologa piezīmes». Atsevišķās grāmatas nodaļās aprakstīta gan tipiskāko LTI vārdu funkcionēšana (piemēram, «fanātisks», «sistēma», «organizācija» è. c.), gan arī citi Trešā Reiha valodas aspekti — interpunkcija, saīsinājumi, superlatlvi. Taču grāmatas izmisīgo patosu rada tas, ka autors ir ebrejs un viņa novērojumi un ciešanas kļūst par vispārinātu ebreju inteliģenta dzīves un pārdomu dokumentālu pierakstu tajos Vācijai vēl arvien neaizmirstamajos divpadsmit gados. V. Klemperers nav bijis vienīgais totalitārisma valodas aprakstītājs. Paralēli V. Klemperera grāmatai, kura iz­nāca 1946. gadā, žurnālā «Wandlung» Vācijas otrajā daļā tika publicēta triju žurnālistu rakstu sērija «Kritiski apcerējumi par vācu valodu «totālās valsts» gadsimtā». Vēlāk šie raksti tika apkopoti grāmatā ar zīmīgu nosaukumu «No necilvēka vārdnīcas»'. Savukārt Padomju Savienībā izcilais krievu slāvists un balkānists Afanasijs Seļiščevs (1886—• 1942) šis parādības izpētei veltījis grāmatu «ßçûê ðåâîëþöèîííîé ýïîõè» (1928), kura ilgu laiku atradās speefondā.2 Taču izdevniecība «Avots» izšķīrās laist klajā tieši V. Klemperera grāmatu. «LTI» no citiem šāda veida filoloģiskiem pētījumiem īpaši at­šķir grāmatas personiskais raksturs — «Filologa piezīmes» ir radušās kā kvintesence no gadiem ilgi rakstītas dienasgrāmatas.3 Uz V. Klemperera radošo darbību pilnībā attiecināmi kāda cita vācu valodā rakstošā ebreja — varas un fašisma pētnieka, Nobela prēmijas laureāta E. Kaneti — vārdi: «Mana un manas dvēseles valoda arī turpmāk būs vācu valoda, un tieši tāpēc, ka esmu ebrejs. To, kas paliks pāri no šīs dažneda­žādi izlaupītās zemes, es, ebrejs, gribu saglabāt sevi. Un vfņu liktenis — tas ir ari mans liktenis, bet no savas puses es pievienoju arī kaut ko no vispārcilvēciskā man­tojuma. Es gribu atdot viņu valodai to parādu, kurš ir mans. Es gribu pievienot ari savu daļu, lai būtu par ko viņiem pateikties.»*

Helena Demakova

4 Êàíåòòè Ý. ×å­ëîâåê íàøåãî ñòîëå­òèÿ. Çàìåòêè 1942— 1972. Ì., Ïðîãðåññ, 1990. Ñ. 261, 262.

1 Slernberger D., Storz G., Süskind W. E. Aus dem Wörlerbuch des Unmen­schen. München, 1962.

Sk. A. Sejiščeva pētījumu «Pariijisma valoda» — «Jaunās Grāmatas». 1989.

Nr. 11. 30.—32. 1pp.

3 Da|a no V. Klem­perera dienasgrāmatas 1988.—1989. gada pub­licēta VDR žurnālā «Film und Fcrnsehcn» ar nosaukumu Ķlemperer V. Ein deutsches Lebcn. Tagcbūchcr. 36-43.

Par to, ka daba nav stingru robežu, jau sen mācas pat pamatskolnieks. Mazāk izplatīts un atzīts ir viedoklis, ka arī estētiskajā sfēra trūkst drošu robežu.

Uz modernās mākslas un literatūras iedalījumu (secība ir šāda, jo sāka glezniecība, rakstniecība nāca pēc tam) attiecina jēdzienu pāri impresionisms — ekspresionisms; jē­dzienu šķērēm te jāgriež un jāatdala nevainojami, jo runa ir par absolūtiem pretstatiem. Impresionists ir pilnīgi lietu varā, viņš attēlo to, ko sevī uzsūcis. Viņš ir pasīvs, viņš ļaujas ietekmēties no sava pārdzīvojuma, katrā acumirklī viņš ir cits, viņam trūkst stingra, vienota, pastāvīga dvēseles kodola, trūkst nemainīga «es». Ekspresionists smeļas sevī, viņš neatzīst lietu varu, bet gan uzspiež tām savu zīmogu un savu gribu, izteic tajās sevi, veido tās saskaņā ar savu būtību. Viņš ir aktīvs, un viņa rīcību vada nemainīgā un patstāvīgā «Es» drošā pašapziņa.

Skaisti un labi. Taču iespaidu mākslinieks ar nodomu neatspoguļo realitātes objektīvo tēlu, viņš glezno tikai paša skatīto «kas» un «kā» —• nevis koku ar visām tā lapām, nevis atsevišķu lapu ar tās stingro formu, nevis iekrāsojumam pašpieinītošo zaļo vai dzelteno, dienai vai gadalaikam, vai laika apstākļiem pašpiemītošo gaismu, bet gan citcitā ieplūstošu lapu masu, ko aptver viņa acs, krāsu un gaismu, kas atbilst viņa acumirklīgajam dvēseles stāvoklim, tātad viņa noskaņojumam, kuru viņš saskaņā ar savām izjūtām uzspiež lietu realitātei. Kur tad slēpjas viņa uzvedības pasivitāte? Es­tētiskajā sfērā viņš ir tikpat aktīvs, tieši tāds pats izteiksmes mākslinieks kā viņa pretstats — ekspresionists. Antagoniskā atšķirība paliek spēkā tikai ētiskajā sfērā. Par sevi pārliecinātais ekspresionists sev un apkārtējai pasaulei izvirza stingrus likumus, viņš zina, kas ir atbildība. Svārstīgais, no stundas stundā mainīgais impresionists uzskata amorālu uzvedību par sev atbilstošu un izmanto svešu bezatbildību.

Taču ari šeit robežu izzušana ir nenovēršama. Apzinoties katra atsevišķā indivīda bezpalīdzības izjūtu, impresionists nonāk līdz sociālajai līdzjūtībai, līdz aktīvai apspiesto, noklīdušo radību aizstāvēšanai; nepastāv jau nekāda atšķirība starp impresionistiem Zolā un brāļiem Gonkūriem un ekspresionistiem — Tolleru, Unrū un Bēheru. Nē, es neuzticos tīri estētiskai apcerei par gara, literatūras, mākslas un valodas vēstures sfē­rām. Jāsāk ar cilvēciskās darbības pamatformām; jutekliskie izteiksmes līdzekļi reizēm var būt vienādi, kaut ari mērķi ir pilnīgi pretēji. Vistiešāk tas attiecas uz ekspresio­nismu: Tollers, kuru nogalina nacionālsociālisms, un Josts, kurš Trešā Reina laika kļuva par Akadēmijas prezidentu, — abi pieder pie ekspresionisma.

Gribas uzsvēršanu un vētraino traukšanos uz priekšu LTI manto no ekspresionistiem vai arī dalās ar viņiem šajās formās. Par «Akciju» un «Vētru» savus žurnālus bija nosaukuši jaunie ekspresionisti, kuri vēl tikai cīnījās par atzīšanu. Berlīnē viņi veidoja viskreisāko spārnu, visizsalkušāko bohēmu mākslinieku kopienā Café Austria pie Potsdamas tilta (ari pazīstamākajā un elegantākajā Café des Westens viņus varēja sastapt, taču tur mēdza būt tie, kuri jau bija guvuši ievērojamākus panākumus, tur bija ari vai­rāk «virzienu»), un Minhenes Café Stephanie. Tas bija pirms Pirmā pasaules kara. Ka­fejnīcā Austria 1912. gada vēlēšanu naktī mēs gaidījām preses pēdējās telegrammas un uzgavilējām, kad tika paziņota simtā sociāldemokrātu uzvara; mēs ticējām, ka tagad vārti uz brīvību un mieru būs atvērti pavisam plaši un uz visiem laikiem…

Ap 1920. gadu vārdi «akcija» un «vētra» no sieviešu kafejnīcas pārceļoja uz vīriešu alus pagrabu. «Akcija» no sākuma līdz beigām piederēja pie LTI nevāciskotiem un nepieciešamiem svešvārdiem, «akcija» savienojās ar atmiņām par heroisko sākumu, kad cīnījās ar krēsla kāju rokā; «vētra» (Sturm) kļuva par militāri hierarhisku grupas apzīmējumu: simtais «šturms». SS jātnieku «šturms», turklāt līdzi, protams, darbojas tendence vāciskot uti saistīt ar tradīciju.

Visizplatītākais apzīmējuma Sturm pielietojums ir reizē arī visapslēptakais, jo kurš gan vēl tagad apzinās vai arī ir apzinājies nacistu visvarenības gados, ka 5.4 nozīmē Sturmabteilung (vētras vienība)? _ __

5/1 un SS, aizsargvienības — tātad pretoriaņu gvarde — ka saīsinājumi ir kļu­vuši tik patstāvīgi, ka tie vairs nav uztverami kā saīsinoši aizstājēji, bet ir iemantojuši jau paši savu vārdisko nozīmi, pilnīgi izstumjot to nozīmi, kuru kādreiz bija aizstajuši.

Tikai nepieciešamības spiests, es šeit rakstu SS ar normālas rakstu zīmes slīdošo līkloču līniju. Hitlera laikā burtenē (kaste ar nodalījumiem tipogrāfijas burtu un citu iespiedzīmju ievietošanai — red.) un uz dienesta rakstammašīnu tastatūras atradas īpaša asstūraina SS matrice. Tā atbilda ģermāņu uzvaras rūnai un tika radīta tās piemiņai. Taču tā bija saistīta arī ar ekspresionismu.

Pirmā pasaules kara laikā karavīru leksikā bija īpašības vārds «brašs» (zackig). «Brašs» bija stingrs militārs sveiciens, braša varēja būt pavēle vai uzruna, brašs bija viss, kas izteica koncentrētu, disciplinētu enerģijas izlietošanu. Tas apzīmēja ekspresionistiskajai glezniecībai un ekspresionistiskajai rakstniecības valodai būtisku formu. Priekšstats par «brašo» noteikti bija pirmais, kas uzradās filoloģiski nenoslogotā galvā, uzlūkojot nacistisko SS.

Ilgi pirms nacistiskā SS pastāvēšanas tā zīmi sarkanā krāsā varēja redzēt uz

transformatora būdiņām, un zem tās atradās brīdinājums «Uzmanību, augstspriegums!» Izlocītais S bija acīm redzami stilizēts zibens attēls. Zibens, kas ar savu enerģijas uzkrājumu un ātrumu ir nacisma tik iemīļots simbols. Tātad rakstu zīme Si’ varēja būt arī zibens tiešs iemiesojums, tā gleznieciska izpausme. Turklāt dubulllīnija var no­rādīt uz pastiprinātu spēku, jo uz bērnu apvienību melnajiem karodziņiem atradās tikai viens izlocītais zibens, tā sakot, puse no SS.

Bieži, autoram pašam neapzinoties, vienā veidojumā savijusies vairāki cēloņi, un, man šķiet, tā ir arī šajā gadījumā: SS ir gan attēls, gan abstrakta rakstu zīme, gan robežas šķērsošana glezniecības zonā, SS ir attēlu raksts, atgriešanās pie hieroglifu juteklības.

Bet tic, kuri modernismā pirmie pielieto šādu robežas nojaucošu izteiksmes līdzekli, ir pašpārliecināto ekspresionistu un nacionālsociālistu visnoteiktākie antipodi — skep­tiķi, «Es» un morāles ārdītāji, dekadenti. Gijoms Apolinērs — Romā dzimušais polis un kaismīgais Francijas pavalstnieks, dzejnieks un literārais eksperimentētājs — glezno, izkārtojot burtus: vārdi teikumā «aizdedzināts cigārs, kura dūmi kāpj» (un cigare allumé qui fume) ir nodrukāti tā, ka no atbilstošiem burtiem izveidotā kāpjošo dūmu līkne pievienojas vārda «cigārs» taisnajai līnijai.

LTI ietvaros SS īpašā izlocītā forma man nozīmē saistošo locekli starp plakāta attēlu valodu un valodu šaurākā nozīmē. Pastāv vēl cits tāda paša veida saistošs lo­ceklis: tāpat lauzīti uzzīmētā taisnā un pret zemi pavērstā lāpa — plaukuma un vītuma rūna. Kā iznīcības simbols tā kalpoja tikai sēru sludinājumos, aizvietojot kristiešu krustu, kamēr, augšup pavērsta, tā aizvietoja ne tikai dzimšanas pieteikuma zvaigzni, bet atrada pielietojumu arī aptiekāra un maiznieka zīmogā.

Bija it kā jāpieņem, ka abas šīs rūnas iesakņojušās tāpat kā SS zīme, jo arī tās tika izvirzītas saskaņā ar jutekliskuma un vāciskošanas tendencēm. Taču šajā gadī­jumā tas tā nav.

Dažkārt — parasti tas ilga vairākas nedēļas — es izdarīju statistiskas piezīmes, pētot, kādās attiecībās laikrakstos bija lietotas rūnu zīmes, zvaigznes un krusta zīmes. Es regulāri izskatīju vienu no neitrālajām Drēzdenes avīzēm (tā gan mums nedrīkstēja būt, un to nedrīkstēja glabāt istabā, taču no kaut kurienes tā tomēr vienmēr iespiedās ebreju mājoklī) — tā bija tik neitrāla, cik nu vien kāds laikraksts neitrāls varēja būt, tātad neitrāla tikai salīdzinājumā ar izteikti partijiskti avīzi —, un samērā bieži es izpētīju Drēzdenes partijas avīzi «Freiheitskampj», vēl arī «DAZ», kurai it kā būtu jāapliecina nedaudz augstāks līmenis, jo tai, īpaši pēc «Frankfurter Zeitung» apklušanas, bija jāreprezentējas ārzemju priekšā. Bija jāņern vērā, ka partijas laikrakstā rūnas pa­rādīsies biežāk nekā citās avīzēs, bija jāņem vērā arī tas, ka «DAZ» bieži kalpoja par sludinājumu vietu specifiski kristīgām aprindām. Tomēr laikrakstā «Freiheitskampf», salīdzinot ar citām avīzēm, rūnu pārsvars nebija nekāds lielais. Augstākā rūnu biežuma pakāpe tika sasniegta pēc pirmajām smagajam sakāvēm, īpaši pēc Slaļingradas, jo to­reiz partija izdarīja pastiprinātu spiedienu uz sabiedrisko domu. Taču arī toreiz ap­mēram no diviem dučiem ikdienas ziņojumu par kritušajiem ar rūnām apzīmēta bija, augstākais, puse, ļoti bieži — tik tikko trešdaļa. Turklāt es arvien ievēroju, ka tieši tie ziņojumi, kuriem bija visnacistiskākais ietērps, bieži vien palika pie zvaigznes un krusta. Līdzīgi bija arī ar dzimšanas pieteikumiem: tik/tikko puse no tiem — bieži arī daudz mazāk — bija rūnu iezīmēti, uti tieši visnacistiskākajos (jo ģimenes sludināju­miem pastāvēja vesela LTI stilistika) rūnas daudzkārt izpalika. Šīs atturības, šīs neuz­ņēmības iemesls attieksmē pret pozitīvo un negatīvo dzīves rūnu (salīdzinājumam: SS attēls guva nedalītus panākumus) jāmin tūlīt pat: SS bija pilnīgi jauns apzīmē­jums pilnīgi jaunam institūtam, SS zīmei nekas nebija jāizstumj. Turpretī dzimšanu un nāvi — šos senākos un nemainīgos cilvēces institūtus — zvaigzne un krusts apzīmē turpat vai divus gadu tūkstošus. Tie pārāk dziļi bija ieauguši tautas priekšstatos, lai tos varētu pilnībā izravēt ar visām saknēm. Taču, ja šīs dzīves rūnas tomēr būtu iekarojušas sev vietu un Hitlera laikā valdītu nedalīti, vai man būtu jāapmulst par šī fakta motivējumu? Nevienu brīdi! Jo arī tad es nedomājot un ar tikpat mierīgu sirds­apziņu kā iepriekš būtu rakstījis, ka bez kavēšanās jāatzīst, ka tā tam bija jānotiek. Jo LTI vispārēja iendence ir tiekšanās pēc uzskatāmības, un, ja uzskatāmību var panākt ar rūnu zīmi, pievēršoties ģermāņu tradīcijai, tad tas ir dubultapsveicami. Kā izlocīta rakstu zīme dzīves rūna pieskaņojas SS attēlam un kā pasaulskatījuina simbols — Sau­les rata spieķiem (kāškrustam). Un tātad no visu šo pamatojumu mijiedarbības paš­saprotami izriet, ka dzīves rūnām būtu pilnīgi jāizspiež krusts un zvaigzne.

Ja es tomēr ar vienlīdz labiem argumentiem varu izteikties kā par nenotikušo (ka tam vajadzēja piepildīties), tā par patiesi notikušo, — ko tad es īsti esmu pamatojis un kādu noslēpumu atklājis? Arī šeit — robežu izzušana, nedrošība, svārstības un šaubas. Montēņa pozīcija: Que sais-je, ko es zinu? Renāna pozīcija: jautājuma zīme —■ svarīgākā no visām pieturas zīmēm. Pilnīgs pretstats nacistiskajai cietpaurībai un paš­pārliecinātībai.

Cilvēces svārsts šūpojas starp abām galējībām un meklē vidus stāvokli. Pirms Hit­lera un Hitlera laikā līdz apnikumam apgalvoja, ka par jebkuru progresu ir jāpateicas cietpauriem, ka visi šķēršļi ir cēlušies vienīgi no jautājuma zīmes piekritējiem. Tas nav īsti droši, taču īsti droši ir kas cits: asinis vienmēr līp tikai pie cietpauru rokām.

No vācu valodas tulkojusi Helena Demakova

Pauls Jurevičs (1891—1981) ir viens no ievērojamākajiem latviešu filozofiem Lat­vijas brīvvalsts periodā. Viņa darbiem raksturīgs augsts filozofiskās kultūras limenis, domātājs labi pārzinājis Eiropas un pasaules filozofiju. Tērbatas universitātē J. Oša vadībā viņš studējis galvenokārt seno filozofiju. Aizstāvējis doktora disertāciju par A. Bergsona uzskatiem, bijis LU profesors. Latvijā izdoti vairāki P. Jureviča darbi, nozīmīgākie no tiem — «Bergsona atziņas teorija, apskatīta it sevišķi attiecībā pret dažām Kanta tēzēm» (1926), «Platons dzīvē un darbā» (1930), «Nacionālās dzīves problēmas» (1936), «Pārskats par latviešu filozofisko domu» (1937). P. Jureviča uz­skati pamatos izveidojušies jau šajā periodā. Ari trimdā filozofs aktīvi publicējies, viņa esejas un raksti apkopoti vairākās grāmatās: «Idejas un īstenība» (1946). «Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci» (Kopenhāgena, 1955). «Variācijas par mo­derno cilvēku» (1956), «Kultūras sejas» (Upsala, 1960), «Pretstatu pasaule» (1973). Par grāmatu «Pretstatu pasaule» P. Jurevičs saņēmis ārzemju latviešu Kultūras fonda balvu.

Filozofs rakstījis par daiādiem jautājumiem, bet vienu no centrālajām vielām viņa darbos ieņem kultūra, kas aplūkota ciešā kopsakarā ar autora filozofisko pārliecību. Esejā «Kultūras traģēdija» domātājs apcer dažādas šīs traģēdijas izpausmes, taču dzi­ļākais tās priekšnoteikums meklējams kultūras atsvešinātībā no tās avota — dvēseles augstākajām tieksmēm. Citiem vārdiem — kultūras traģēdijas priekšnoteikums ir dvē­seles objektivizēšanās kultūras produktos, cilvēka pievēršanās savas darbības produktiem (gan garīgiem, gan materiāliem) un dzīvās dvēseles pazaudēšana tajos. Jurevičs, runā­jot par kultūru, izvēlējies vārdu «traģēdija», nevis «krīze», lai uzsvērtu, ka pati kultūras daba ved pretī bojāejai.

Lai saprastu P. Jureviča domas par kultūras traģēdiju, pievērsīsimies filozofa kul­tūras izpratnei. Te jāpiebilst, ka izvērstas kultūras filozofijas P. Jureviča darbos nav. ir tikai filozofiski «piesitieni», savstarpēji saistīti «galējie pamatojumi», kas kopuma tomēr veido noteiktu sistēmu, būtiski ietekmējot viņa uzskatus pur kultūru.

Tos pašus konkrētos kultūras krīzes simptomus, kuri minēti P. Jureviča darbā, var skaidrot pavisam atšķirīgi atkarībā no filozofijas, uz kuras skaidrojums balstās. Bet pati filozofija? Vai, skaidrodama kultūru un atzīdama tās krīzi, filozofija pati nav lajā ieslēgta, tās nosacīta? Un, ja tā, tad — uz kāda pamata tā vispār var mēģināt skaid­rot šo krīzi, t. i., nostāties pozicijā ārpus kultūras un krīzes? Tie ir neatbildami jau­tājumi, bet, ja mēģina uz tiem atbildēt, pēc būtības var nonākt pie kultūras filozofijas (vismaz tās, kura tiek izprasta kā kultūras skaidrojums) pilnīga nolieguma.

P. Jureviča uzskatos par kultūru nozīmīga viela ierādīta dvēseles izpratnei. Jē­dzienu «dvēsele» filozofs lieto psiholoģijas termina «psihe» nozīmē. Dvēsele ir mūžīga un dziļākajā būtībā neizskaidrojama. Kultūra, piņaprāt, ir dvēseles dziļākā ■— ētiskā, es­tētiskā un reliģiskā — zemapziņas slāņa izpausme. Savu zemapziņas izpratni P. Jurevičs pretstata Z. Freida koncepcijai, bet visai tuva tā ir K. Jaspersa uzskatiem. Dvēsele realizējas tieksmēs, kuru avots ir zemapziņa, un stabilajā, nemainīgās formās ietvertajā domāšanā. Zemapziņas dziļākais slānis izpaužas augstākajās tieksmēs, kas, kaut ari rodas no zemākajām tieksmēm, pēc savas rašanās kļūst neatkarīgas no tām. Augstā­kajās tieksmēs dominē ētikas momenti, tās varētu nosaukt arī par mīlestību pret tiku­misko ideālu. «., tāpat kā mēs mīlam patiesību tās pašas dēļ, mēs mūsu dienās milam tikumisko ideālu tā paša dēļ. /../ Tikumiskā rīcība vienkārši mums patīk, dara mums prieku»'. Augstāko tieksmju saistība ar tikumisko ideālu nosaka kultūras un ētikas vie­notību.

Tieksmes (ari augstākās, kultūru pamatojošās) ir plūstošus, mainīgas, zūdigas. Tas ir visa stabilā, nemainīga pretstats un noliegums. Tieši tādēļ ari veidojas konflikts starp kultūras avotu — dvēseli — un tās izpausmēm — dažādiem noturīgiem kultūras pro­duktiem. Kultūru radošo tieksmju nenoturības pamatā ir tas, ka realizējušās šis tieksmes izsīkst, to objektivizēšanās produkts kļūst tam kaut kas svešs un cilvēkā pārsvaru spēj gut viņa zemākās bioloģiskās tieksmes. Pretruna starp plūstošo un stabilo izvēršas ari pašā dvēselē — attiecībās starp tieksmēm un domāšanu.

Sis pretrunas izvirzīšana priekšplānā ir A. Bergsona un viņa sekotāju filozofisko uzskatu raksturīga iezīme, vēl vairāk — šai pretrunai ir liela loma visos tujos filozo­fijas virzienos, kuri kopš 19. gs. otrās puses centušies apjēgt daudzveidīgo, grūti tve­ramo parādību, kas tikusi nosaukta par dzīvi, apziņas plūsmu, apziņas dzīvi, pārdzīvo­jumu plūsmu. Bergsona filozofijai raksturīga atteikšanas no pastarpina juma meklē­jumiem. Mēģinājumi risināt šo pretrunu kļuva par svarīgu 20. gs. filozofijas attīstības avotu, it sevišķi tas sukātus par E. Huserla fenomenoloģiju un daudzveidīgo filozofisko

strāvojumu paleti, kurus ietekmēja fenomenoloģija. P. Jurevičs izšķiras par nepiecieša­mību atrast pretstatu sintēzi, nevis mēģina izcelt kādu no tiem. Viņa kultūras teorijā redzams, ka palikšana pie aklas pretrunas starp tieksmēm un domāšanu neļautu pie­dāvāt kaut cik apmierinošu kultūras traģēdijas pārvarēšanas ceļu, jo tikai tieksmju un domāšanas vienotibā iespējamas noturīgas kultūru radošās tieksmes. Varētu teikt, ka P. Jurevičs uztvēris sava laika lielās filozofijas tendences. Tomēr viņš neiet pa fenomenoloģijas iezīmēto ceļu — nemēģina atvasināt refleksiju, kas paceļas pāri ap­ziņas dzivei, no pašas apziņas dzīves.

Iespēja pārvarēt pretrunas saskatāma filozofa postulēto augstāko tieksmju un do­māšanas savienojamībā. Sīs savienošanās rezultāts ir pienākums. Jurevičs raksta: «Pie­nākums rodas, kad tieksmes, kas ved pāri mums, pāri mūsu kustonigajai dabai, mūsu ierobežotībai, ir aptvertas ar prātu un kad to saturs apzinīgi vai neapzinīgi ir atzīts par labu un ietverts spriedumā. Tad tieksmes radītais pozitīvais saturs, tās patiesība top it kā neatkarīga no acumirklīgā jūtu izplūduma. Tā top stabila, patstāvīga (izcēlums mans •— M. T.) un spēj turpmāk nostāties pretī mūsu egoistiskajām tiek­smēm. Bet tas jau nozīmē, ka tā ir tapusi par pienākumu, jo pienākums, ja tas nav vienkāršs paradumu komplekss un tātad kaut kas ārpus morāles stāvošs, nav nekas cits kā prāta sprieduma spēks, kas spēj pretoties juteklības uzplūdiem»2 . Ievirze uz tieksmju un domāšanas sintēzi pienākumā iezīmējas jau neatkarīgās Latvijas laikā iz­dotajos P. Jureviča darbos. Morāles un domāšanas attiecību izpratnē viņš balstījās nevis uz Bergsona, bet uz Ķanla idejām. Morālei un domāšanai, pēc Jureviča uzska­tiem, kopīgs ir vispārīgums, t. i., vienāda attieksme pret visiem un katru atsevišķi. Pēc P. Jureviča domām, Kants attiecinājis uz morāles sfēru pretrunas likumu, kas raksturo loģisko domāšanu; morālē, tāpat kā loģikā, nedrīkst pastāvēt pret­runa —• attiecībā pret sevi nedrīkst rīkoties citādi kā attiecībā pret citiem. Kanla uz­skatos P. Jurevičam tomēr nav pieņemams tas, ka pienākums pārvērsts par kaut ko cilvēka tieksmēm pilnīgi pretēju. (Ķants pienākuma izpildi vienmēr saista ar tieksmju pārvarēšanu.)

Tieksmju un domāšanas savienojamība nozīmē, ka kultūras traģēdija nav fatāla, ka cilvēkam ir iespējams aktīvi tai pretdarbotics. Ari trimdā P. Jurevičs atrada sevi spēku palikt uzticīgam agrāk iezīmētajām humānistiskajām un optimistiskajam idejām. P. Jureviča pamatojums kultūras traģēdijas pārvaramibai saistīts ar viņa uzskatiem par latvisko dvēseli. Domātājs analizējis ne tikai latviešu, bet ari vāciešu, franču, krievu psiholoģiju. īpašu vērību filozofs veltījis tieksmju un prāta, domāšanas attiecībām kat­ras tautas dvēselē. Latviskajā dvēselē dominē tieksmes, taču tādas, kurām raksturīga stabilitāte, noturīgums. Tādēļ latviskās dvēseles tieksmju pārbagātību iespējams viegli pakļaut prātam, tādēļ mūsu tautai piemīt dabisks racionālisms. Latviskajai dvēselei nedraud briesmas sastingt neapgarotās formās. Tā izrādās īpaši piemērota kultūras jaunradei, tajā ietvertas lieliskas iespējas, lai pretotos kultūras krīzei: tieksmju pārba­gātība, kas vienlaikus viegli pakļaujama racionālai formai. Dīvaini iznāk — jāpieņem, ka kāds augstāks spēks latviskajā dvēselē jau atrisinājis to problēmu, kas ir kultūras traģēdijas pamatā.

Iespējams — šajās P. Jureviča atziņas kāds saskatīs latviešu pārākuma sludinā­šanu. Formāli tas tā varētu būt, jo, pēc Jureviča domām, tik ideālas attiecības starp tieksmēm un domāšanu citām tautām, varbūt izņemot vienīgi vāciešus, nav raksturīgas. Tomēr šis domas, kas neatkarīgās Latvijas laikā patiešām varēja kalpot latviešu pā­rākumā apliecināšanai, trimdas apstākļos ieguva pavisam citu raksturu — tas bija aici­nājums saglabāt uzticību savas tautas kultūrai, tas bija tās vērtības apliecinājums. P. Jurevičam var pārmest nevis nacionālismu (saprotot ar to kādas nācijas pārākuma sludināšanu), bet ko citu. Vai viņa filozofija — abstraktā, vispārīgā, pāri pasaulei stāvošā dziļdomiba, gudrības mīlestība — nav nolaidusies par zemu, gatavojot latvis­kajai dvēselei tik izcilu vietu kultūras jaunradē? Tā ir pārāk atklāta kalpošana zemes interesēm, kaut gan labu nodomu, ne nacionālisma vadīta. Bet_ varbūt arī nav — mes taču zinām, ka nav tādu netīrumu, ar kuriem filozofija nebūtu sasmērējusies, pildot gaišās nākotnes pamatošanas svēto uzdevumu. Viss ir jāvērtē salīdzinot.

P. Jurevičs ievērojami atvieglo savu uzdevumu, reducēdams apziņas mainīgo un noturīgo elementu pretrunu uz tieksmju un iepriekš dotas domāšanas attiecībām un neizvirzīdams jautājumu, kā no apziņas plūsmas varētu rasties noturīgi veidojumi. Pie­ņemot tikumisko tieksmju pastāvēšanu, filozofs faktiski jau postulē to savienojamību ar domāšanu, jo šis tieksmes jau sākotnēji ietver tikumisko ideālu, sekošanu pienākumam. Risinot šo 'jautājumu, P. Jurevičs skatās nevis uz priekšu, bet atpakaļ — uz Kantu. Ne velti filozofs atsakās no balstīšanās uz Bergsona uzskatiem. Bergsonam visā dzī­vajā kā psihisks spēks darbojas dzīves radošā trauksme (Elan vital). Tā nav pieejama racionālajai domāšanai. Cilvēka tiešā psihiskā pieredze, apziņas dzīve tiek iznīcināta, ja cenšamies to tvert ar domāšanas palīdzību. Analoģiski domāšana nespej tvert arī dzīves radošo trauksmi. Elan vital metafizikas ietvaros dvēsele un tieksmes kā galve­nais dvēseles dzīves saturs uzskatāmas par svarīgāko dzīves radošās trauksmes formu. Bet šāds tieksmju traktējums automātiski izslēdz iespēju savienot tieksmes un domā­šanu. Raksturīgi, ka mūsdienu filozofi, kuri cenšas pamatot ētiku, izvairās no Bergsona ietekmes. Piemēram, neotomists Zaks Maritēns atteicās no aizraušanās ar Bergsona filo­zofiju, jo saprata, ka «E lan vital metafizika nespēj radit pamalu ētikai, jo tad ētikai

trūks racionālas formas»3 . Kaut kas līdzīgs notiek ari P. Jureviča uzskatos, likai ar to atšķirību, ka viņa atteikšanās no Bergsona ietekmes nav konsekventa un līdz ar to rodas pretrunas. Metafizikā, uzskata P. Jurevičs, tieksmes skaidrojamas kā Elan vital izpausme, bet ētikas aplūkojumā tieksmēm ar Elan vital nav nekā kopīga. Tā ir pretruna, kas rodas tādēļ, ka P. Jurevičs grib palikt uzticīgs Bergsona filozofijai un reizē savienot tieksmes ar domāšanu.

Mēs varam, kritizēt P. Jureviča par viņa sniegto apziņas plūstošo un noturīgo mo­mentu attiecības izpratni, taču vienlaikus jāteic, ka tieši ar šis problēmas uzstādījumu viņa garīgajā pasaule iespiežas lielās filozofijas problēmas un garīgais spriegums. Un, patiesību sakot, šī lielā filozofija, piedāvājot, iespējams, efektīgākus un dziļākus risinā­jumus, nebūt nav nonākusi pie kaut kādām galīgām atbildēm.

1  Jurevičs P. Idejas un īstenība. Upsala, 1965, 104. lpp.

2  Turpat. 108. lpp.

3 Riefslahl H. Jacques Mcirifain. Zum 5. Jahresfag seines Todes. ZeiLschriJt fūr phUosonhische Forschung. Bd. 32. Heft /. 5. 104.

I. MĒRĶU UN LĪDZEKĻU SAMAINĪŠANĀS KULTŪRAS PROCESĀ

Kultūra ir visi! to sasniegumu kopums, ko cilvēks panācis, tiecoties pēc savas dzīves un sevis paša uzlabošanas. Kultūra tātad ir tiekšanās pēc kaut kā laba, un, par cik to realizē, tā nozīmē tuvošanos šim labajam. Bet vai tad nepārsteidz un nav neticami, ka šī tiekšanās pēc labā — pēc tīkamā, skaistā un cēlā — var dot arī Jauno, katastro­fas, bojāeju? Ka tas tā var notikt, par to mūsu dienās vairs nevar būt šaubu. Par kultūras krīzi runā jau kopš desmitiem gadu, un, ja daži to gribētu apšaubīt, tad mēs vismazāk piederēsim pie tiem, jo mēs paši jau esam šīs krīzes vissmagāko upuru nesēji. Nav tātad šaubu, ka mēs stāvam pie kāda vissvarīgākā kritiskā pagrieziena visā mūsu Rietumeiropas kultūras vēsturē, kas, kā liekas, ir nonākusi strupceļā.

Bet vai, varbūt, tomēr drīzāk nav tā, ka visas nelaimes cejas no tā, ka kultūra vēl nav nedz pietiekami plaši, nedz pietiekami dziļi izplatīta? Vai mūsdienu krīzi varbūt drīzāk nevajadzētu saukt nevis par kultūras, bet par nekultūras krīzi? Tiešām, iespē­jams, ka no zināma viedokļa var arī tā izteikties, bet nav šaubu, ka arī tādā gadījumā līdzšinējais kultūras virziens nes atbildību: I. par to, ka tas atstājis bīstamus kultūras

tukšumus, 2. ka tas nav bijis pietiekami dziļš, 3. ka las nav bijis pietiekami tālredzīgs un gribā spēcīgs, lai novērstu ši nekultūras faktora tik izšķirīgu ietekmi uz mūsu dzīvi, ka ta draud aiziet boja. Galu gala tātad tumer cēlonis visam tām nelaimēm, kādas mēs pārdzīvojam, jāmeklē kādos vispārējos visas mūsu līdzšinējās kultūras trūkumos.

Pievēršoties šim uzdevumam, vispirms gluži vispārīgi jāatzīmē, ka cilvēkam dabīgā tiekšanās pēc pievilcīga un labā nekādā ziņā nav tik viennozīmīga uti nevainīga lieta, kā tas var likties pirmā brīdī. Tā, gluži otrādi, ir palaikam visai sarežģīta un bieži sais­tīta ar negaidītam sekām un blakus parādībām, kas var būt par cēloni gluži pretējiem rezultātiem nekā tie, pec kuriem pirmatnēji tiecās. Kultūras veidošanas procesā visai bieži_ gadas, ka uzmanību un radošo enerģiju novērš uz kādiem blakus produktiem, bet īstos mērķus aizmirst, un līdz ar to arī sasniegumi nereti var būt pretēji tam, ko gribēja. Ta, piem., tautas tiecas pēc brīvības. Lai šo brīvību panāktu, jādod liela vara un līdzekļi tiem, kas šo cīņu grib vadīt. Dabūjuši varu nu līdzekļus, tie nereti tos izlieto, lai radītu vēl lielāku nebrīvību nekā tā, ko gribēja novērst. Otrs piemērs: cilvēki tiecas pēc vaļīgas, tīkamas, rūpju nenomāktas dzīves. Lai sasniegtu šādu dzīvi, iepriekš jāsagada, tā parasti spriež, sava māja, laba iekārta, brīvi naudas līdzekļi utt. Bieži izrādās, ka šie nosacījumi gribētā inērķa sasniegšanai dara to neiespējamu: dzīve ne tikai nekļūst vaļīgāka un tīkamāka, bet nereti pārvēršas par pārmērīgi piepūlēta verga dzīvi. Trešais piemērs: mākslinieks vai rakstnieks ražo savus darbus, lai ap­mierinātu savu radīšanas tieksmi un radītu estētiskas vērtības. Kā blakus produkti šai darbībai rodas honorāri. Dažreiz tad notiek tā, ka pirmais mērķis —estētisku vērtību radīšana — atiet otrā vietā, bet par galveno kļūst honorāru iegūšana, — kas tad pa­laikam stipri pazemina ražoto produktu iekšējo vērtību. Visos šais gadījumos mēs re­dzam, ka uz zināmu pozitīvu mērķi ievirzītā darbība, atkarā no darbības tehnikas, tiek novirzīta no tā un rada gluži ko citu. Pirmajos divi gadījumos tas, kas bija domāts kā līdzeklis, top par pašmērķi, bet īstais pirmais mērķis tiek aizmirsts. Pēdējā gadījumā atkal īstā mērķa vietā stājas blakus produkts. Šādus piemērus un vēl daudz spilgtākus varētu vēl minēt simtiem, — visa mūsu kultūras dzīve ir pilna šādu gadī­jumu. Dažreiz šī pirmo mērķu aizmiršana dod arī ko vairāk un ko labāku, nekā sā­kumā gribēts, bet gadījumu vairumā ir otrādi, — un tas īsti rada visu kultūras tra­ģēdiju. Naivitāte un nezināšana, cilvēka dabas un dabas likumu nepazīšana, akla tiek­šanās pēc elementāru dziņu suģestētiem mērķiem bez tuvāko un tālāko īsto rezultātu paredzēšanas ir īstais tās pamats. Patiesībā kultūras tautas iet bojā gluži to pašu cēloņu dēļ, kuru dēļ iet bojā primitīvās mežoņu tautas saskarē ar rietnmzemju kul­tūru; tas notiek tikai mazāk strauji un mazāk redzamā veidā, bet princips paliek tas pats: netiek ievērots, kādas tālākas sekas ir dažādti elementāru, šķietami nenozīmīgu vai pat pozitīvu tieksmju apmierināšanai. Klusā okeāna salu mežonis iet bojā, nepa­redzēdams pārmērīgas alkohola vai opija utt. lietošanas sekas vai, ja zinādams, tad tomēr nespēdams no indēm atturēties. Eiropas tautas (izņemot, varbūt, vēl tomēr daudzas Austrumeiropas tautas) šiem elementāriem gadījumiem ir tikušas pāri, discipli­nēdamas sevi, — bet, ka greznības, seksuālas vaļības uti dažādu anormālu dzīves veidu kultivēšanai ir gluži līdzīgas sekas, kas tikai izpaužas drusku lēnāki, to nezina vai vismaz negrib ievērot.

2.  PIEPŪLES SPĒJU PANĪKŠANA KULTŪRAS CILVĒKĀ

Lai saprastu, kā kultūra zināmos apstākļos var vērsties pati pret sevi, ir jāizšķir tomēr kultūras radīšanas un kultūras baudīšanas laikmeti. Pirmais laikmets ir kultūras medus mēnesis. Dzīve tad vēl vismaz relatīvi ir kaut kādā ziņā primitīva (mēs te jau nevaram runāt par kādu absolūtu kultūras sākumu, liet tikai par kāda jauna kultūras perioda sākumu, kad kādu dzīves apstākļu pārveidošanās prasa arī jaunu visas kultūras pārveidošanu). Vajadzības te ir īstas un neapšaubāmas, nav nekādu šaubu par ejamo ceļu, un darbība un ražošana, kas pielāgojas reālām dzīves prasībām, dod arī īstu ap­mierinājumu. Tā kā dzīve atkarā no sekmīgas darbības un no masīvo dzīves prasību apmierināšanas redzami kāpj uz augšu, tad valda liela pacilātība un optimistisks no­skaņojums. Tāpēc laimīgākie brīži tautu dzīvē ir momenti, kad krīt kādas smagas važas vai ierobežojumi, vai apdraudējumi un kad sakarā ar to atbrīvo un laiž darbā līdz tam snaudošos spēkus. Tāds bija savā laikā senajā Grieķijā laikmets pēc persiešu kariem, tads bija it sevišķi spilgtā veidā renesanses laikmets, tad apgaismes laikmets un mums (un tāpat citās jaunajās Austrumeiropas valstīs) neaizmirstamie pirmie gadi pēc mūsu valsts dibināšanas.

Laikam uz priekšu ejot, apstākļi pamazām pārveidojas tieši paša kultūras radīšanas darba dēļ, un līdz ar to grozās arī cilvēku noskaņojums un attiecība pret dzīvi. Kā ikviena uzdevuma veikšanas darbs, tā arī kultūras radīšanas darbs zināmā mērā pats iznīcina sevi. Cilvēks it kā aizzāģē zaru, uz kura tas sēdējis, — vismaz to zaru, uz kura tas pirmā brīdī sēdēja un kur tas jutās laimīgs un apmierināts. Tam jāpāriet uz citu zaru — no heroiskās kultūras radīšanas pakāpes uz kultūras augļu baudīšanas

laikmetu, — jo kādam citam nolūkam tad gan kultūra tika veidota? Šķietami šim laikmetam vajadzēja būt vēl laimīgākam par pirmo, — vai tad vecāki bieži nesaka: mēs pūlējāmies, mēs strādājām, mēs krājām — lai mūsu bērniem būtu vieglāka un labāka dzīve nekā mums? Patiesībā tomēr notiek citādi.

Galveno dzīves uzdevumu ceļu nav neierobežoti daudz, un tie visi drīz kļūst vairāk vai mazāk izstaigāti. Visi spiedīgākie, neapšaubāmie, pašas dzīves un tās spēcīgāko instinktu diktētie uzdevumi jau pirmie visumā paveikti. Svarīgu sajūsminātāju mērķu sāk aptrūkt, — un līdz ar to arī noskaņojums stipri pazeminās, — un to viegli vēl nesen varēja konstatēt, ja salīdzināja optimisma un darba prieka pilno noskaņojumu jaunajās Austrumeiropas valstīs ar pagurumu un minoro toni rietuīnzemēs. Tanīs viss galvenais jau sen bija paveikts. Varbūt, viss nebija gluži labi izdevies, būtu, varbūt, iespējams vienu otru lietu labāk pārkārtot, bet radīto vērtību masa tur bija tik milzīga un sen izveidoto institūtu saknes tik dziļas, ka visu to vairs nebija iespējams viegli izkustināt, — un daudzi arī neiedrošinājās par to domāt, labi no pieredzes zinādami, ķa visu radikālo reformu mēģinājumi savā rezultātā palaikam ir gluži pretēji tam, ko sākumā gribēja panākt. Vai ne tieši tāpēc gudrais Dekarts mācīja neķerties klāt un ne­kustināt smago sabiedrisko un valstisko celtņu pamatus? «Sie lielie ķermeņi,» viņš saka, «ir par daudz grūti atkal uzceļami, ja tie izkustināti, un viņu gāšanās vienmēr būs smaga. Kas attiecas uz trūkumiem, ja tiem tādi ir, un, ka daudziem tie ir, to pierāda jau pašu šo institūtu dažādība, tad dzīves prakse tos ir stipri mīkstinājusi un pat izlabojusi lielu daļu no tiem labāk, nekā to būtu izdarījis kāds aprēķins; katrā ziņā tie ir vienmēr vieglāk panesami nekā viņu pārveidošana. Līdzīgā kārtā lielceļi, kas vijas starp kalniem, lietošanas dēļ top pamazām tik sakarīgi un ērti, ka ir labāk staigāt pa tiem, nekā mēģināt iet taisni, rāpjoties klintīs un nokāpjot līdz aizu dibenam.»

Bet kas atliek tādā gadījumā, ja viss dzīvē izšķirīgais jau paveikts un ja ķerties klāt pie tā pārvietošanas nav ieteicams? Acīm redzot, atliek tikai sīkdarbs, smalkāks, detaļās ejošs doto tematu tālāk izstrādājums. Ēka savā stāvā un iedalījumā jau ga­tava — to var tikai vēl iekšēji visādi krāsot un ornamentēt, un iekārtot vai ārēji tai kaut ko piebūvēt, vai pielikt kādu — nereti disharmonējošu un lieku — izgreznojumu. Vārdu sakot, gluži tāpat kā tādās speciālās kultūras nozares kā mākslās un litera­tūrā, tā arī vispārējā kultūras radīšanas darbā pēc zināmu monumentālāko darbu pa­veikšanas un svarīgāko tematu izsmelšanas neizbēgami iestājas epigoņu darbības likumi, iestājas kaut kas līdzīgs t. s. aleksandrismam un bizantismam. Mērķi un uzdevumi tagad vairs nav dabīgi doti, — tie ir jāizdomā, jārada mākslīgi.

Pirmā un galvenā kārtā tad, saprotams, vēršas uz to, lai novērstu vel kadas sīkā­kas tehniskas nepilnības un kavēkļus iespējami gludā, ērtā un lētā resp. «praktiskā» visu dzīves aktu norisē. Sai virzienā tad arī izdoma un izgudrošana nereti iet tik tālu, ka mums, kas nākam no zemēm, kur šis dzīves komfortablizēšanās process tik tālu vēl nebija nogājis, daudz kas liekas tieši komisks un pat grotesks. Bet arī tur, kur izgudrošanai un uzlabošanai nav tāda rakstura, tās vienmēr iziet uz to, ka sama­zina auglīgas darbības apjomu — zaru aizzāģēšatia turpinās.

Pie tehniskās uzlabošanas paņēmieniem pieskaitāmas arī visu jaunakos laikos pār­ņēmušās organizācijas tieksmes. Arī to nolūks ir novērst iespējami katru lieku neprak­tisku aktivitāti, — pie kam par ideālu izvirza stāvokli, kur cilvēks nevienā savā akta neizdarītu nevienu kustību vairāk, kā tas tieši zinātniski aprēķināts un ir cieši nepiecie­šams. Sādu stāvokli, kur tāds radīts, tad apzīmē par labu organizāciju, bet patiesībā to būtu pareizāk saukt par mašinizāciju, jo paraugs te īsti vairs nav dzīvā daba, nav organisms, bet mašīna, kurā inženieris katram skritulim ir aprēķinājis viņa vietu un darbību, sīki paredzēdams, cik reizes tam sekundē vai minūtē jāapgriežas. Par to, ka tādā kārtā cilvēks liek lielā mērā degradēts un no personas pārvērsts par lietu, no darbības mērķa par līdzekli, — par to tagad nerunāsim,, bet tikai par to, kā šāda dzīves organizēšana un pārorganizēšana atsaucas uz tās vispārējo raksturu.

Te tad nu ir skaidrs, ka arī šī organizācija iet vispārējā mūsu modernās dzīves aleksandrisma un bizantisma virzienā: spontānas aktivitātes iespējas loks vienmēr vai­rāk sašaurinās; avantūrai, nejaušībai, personīgai ievirzei paliek vienmēr mazāk vietas, nozīmīgas radošas darbības iespēju vienmēr vairāk sašaurina, piepūli darbības vaja­dzībai stipri samazina; dzīve, salīdzinot ar primitīvā cilvēka dzīves apstākļiem, kļūst «vieglāka». Tiešām, vai tad nostāvēt fabrikā 8 stundas nav vieglāk nekā medīt meža zvērus vai zvejot jūrā zivis, vai pat art zemi ar primitīvu arklu?

Kādas tad nu ir tuvākās un tālākās sekas šai dzīves sīkākai kultivēšanai un or­ganizēšanai resp. pavieglināšanai, komfortablizēšanai, prakticizēšanai? So seku ir daudz, un ikvienas no tām, iedarbodamās atkal uz citām, liek tām pieaugt lavīnveidīgi. Kā tuvākās un svarīgākās sekas, kas ir galvenais avots visām pārējām, varētu atzī­mēt jau minēto piepūli, prasītāju aktivitātes iespējas un arī vajadzības samazinašanos. Mazāk izlietota aktivitātes spēja pamazām zināmā mērā atrofējas, un tas tālāk rada to, ka zūd arī spēja pamest to, ar ko aktivitāte dabīgos apstakļos saistīta, proti, piepūli, grūtumus, — iestājas tā parastā un vispār atzītā īpatnība, ka ļaudis kultūras apstākļos kļūst nevarīgāki, mīkstčaulīgāki resp. gļēvāki, nevīrišķīgāki. To jau atzīmē, līdzīgi daudziem citiem seniem autoriem, Cēzars savā Gailu kara pirmajā nodaļā, izteikdamies par beļģiešiem, ka tie esot viskrietnākie un visdūšīgākie no visiem gaiļiem, jo tie esot vistālāk no romiešu provinces kultūras un pie tiem visretāk nonākot tirgotāji, kas va­rētu ievest lietas, kuru lietošana darot ļaudis gļēvākus. Kultūras vājinātāja ietekme uz

vīrišķīgo stāju tātad ir viens no vissenākajiem atzinumiem. Tapat zināšanu un pat izsmieklu par kultūras cilvēka zināma veida mazvērtību izteic pazīstama krievu pa­runa: «Kas krievam veselīgs, tas vācietim nāve,» — un vai mūsu laucinieku bieži ne­žēlīgā zobošanās par pilsētas «preilenēm un jaunkungiem» neizteic to pašu atziņu? Tas, saprotams, nenoliedz, ka citā ziņā, piem., spējā sistemātiski strādāt, ilgstoši pa­nest mērenus grūtumus un darba monotonijas kultūras cilvēks atkal daudz paraks^par primitīvo cilvēku, kas šāda veida darbam palaikam nespējīgs. Bet fakts paliek, ka dažādu dabisku fizisku grūtumu pārvarēšanai cilvēks top mazāk spējīgs — viņš jau kļūst zi­nāmā mērā par siltumnīcas stādu.

3. hedonisma uzkundzĒŠanĀs

Tālākā vissvarīgākā kultūras stāvokļa konsekvence ir, ka tas, vienmēr nozīmēdams zināmu turības pieaugumu un līdz ar to zināmas darba vajadzības samazinašanos (atkarā no darba produktu un līdzekļu uzkrāšanās utt.), līdz ar to nozīme arī lielāku brīvā laika pieaugumu cilvēka dzīvē. Sis moments ir viens no visnozīmīgākajiem un sekām bagātākajiem visā kultūras vēsturē. _ _ v _

Neaizrauts ne ar kādu spontānu jannradīšaiias darbu, atbrīvots ari no vēršanas uz kādu nepieciešamu dzīves uzdevumu veikšanu, ieguvis tā brīvu laiku, cilvēks gan­drīz neizbēgami pievērsīsies sasniegto rezultātu izmantošanai un to baudīšanai. Līdz ar kultūras stāvokļa iestāšanos hedonisms (mācība, kas dzīves jēgu rnekle baudā) neizbēgami paceļ galvu. Tas arī viegli saprotams un ir cieši saistīts ar svarīgiem dzī­ves uzdevumiem veltītās aktivitātes apsīkšanu un ar tas pievēršanos sīkākiem dzīves izkopšanas uzdevumiem, kuru īstais un pēdējais ierosinātājs galu galā jau vienmer būs hedonisma dzenulis un baudas tieksme. Kultūras procesam ejot tālāk, šis baudas mo­ments kļūst vienmēr apzinātāks; mūsu dienas kultūra jau tieši atklāti sauc par savu mērķi sagādāt cilvēkam iespējami baudu pilnīgāku dzīvi. Ja kultūra jau vienmer ne­izbēgami nozīmēja dzīves atvieglošanu un līdz ar to, līdz zināmam brīdim vismaz, tīk­smes pavairošanu, tad tagad tas kļūst par vadītāju principu. Dzīves norma kļūst iespē­jami izvairīties no visa nepatīkamā, aizskaroša, piepūli radošā, par ciešanam nemaz nerunājot, — un visur, visos apstākļos, kur vien iespejams, noplukt baudas ziedu. Kā­das strukturālas pārmaiņas tas rada cilvēka psihē un kādas tam ētikas konsekvences, par to vēl nerunāsim, bet konstatēsim tikai, ka ar šo baudas principa izvirzīšanu priekš­plānā notiek jau stipra attālināšanās no dabiskā stavokļa. Daba, ka aizrada Aristote­lis, bauda īsti ir tikai pielikums sekmīgai aktivitātei, kas sasniedz savu mērķi, turpre­tim, ja tā kļūst par patstāvīgu dzīves mērķi, tad ta ir kaut kas anormāls un tātad palaikam pieviļ cilvēku. Tieša baudas tveršana ir visdrošākais līdzeklis nesatvert to vai satvert tikai kādu tās halucināciju. Par cik kultūra rada hedonismu, tā ir izgājusi uz maldu ceļa un, kā tas neskaitāmas reizes pierādījies, nespej dot gribēto apmierinā­jumu. Bet, kā tas arī būtu, viens ir skaidrs, ka tā, par cik to vada tieši baudas princips, vēl vairāk pārveido cilvēku jau iesāktajā virzienā — padara to bioloģiski un morāliski vēl vājāku, vēl nespējīgāku ražīgai aktivitātei un dažādo dzīves grutumu panešanai. _ _ v . _ …. …

5im apstāklim piešķirama jo lielākā nozīme tapec, ka tieši musu dienās^ kultūras radīšanā valda hedonisma princips. Tas ir tieši sakarā ar to, ka moderno dzīvi noteic demokrātisma resp. plebejisma ideāli, bet plebejisma ideāls, kā to jau atzīme Niče, ir vienmēr bijis hedoniska rakstura, — bez šaubām tāpēc, ka trūcīgo resp. apspiesto šķiru dzīvei tiešām allaž ir pārāk trūcis tai nepieciešami vajadzīgais dabiskais tīksmes mo­ments. _ _

Bet tomēr arī tagad sekošana baudai nav vienīgā dzīves orientācijā. Tā ka baudu sagādāšanas veiksmīgākais līdzeklis palaikam ir bagātība, tad visai viegli visparastā­kās mērķu heterogonijas ceļā var notikt un ari notiek, ka bagātība, mantas uzkrāšana no līdzekla kļūst par pašmērķi. (Te var tikai atzīmēt, ka tā^ var kļūt par tadu, ne vien tikai' izejot no baudas, bet arī no varas ideāla.) 5ī dzīves orientācijā tad gan kultūras gaitu ietekmē citādi nekā tiešais baudu ideāls, galvenā kārtā ar to, ka mantas rausēji nedrīkst būt gļēvi un tiem nav sveši dažreiz arī vislielākie grūtumi (iedomā­simies, piem., primitīvo zeltraču dzīvi!). Toties bagatibas ideālām ir atkal citas, varbūt vēl smagākas sekas kultūras likteņos. Mēs te nerunāsim par to, ka mantrausība, tāpat kā kura katra cita vienpusīga kaislība, ja tā vienīga valda, bieži novērš cilvēku ka no normāliem vitāliem uzdevumiem, piem., no ģimenes nodibināšanas, ta arī no sabied­riskiem un nacionāliem uzdevumiem. Svarīgaki ir tas, ka bagātība, reprezentēdama vai­rāk vai mazāk lielas potenciālas baudas vai varas krājumus un būdama ļoti nevien­mērīgi sadalīta, ienes arī ļoti lielu nevienādību cilvēka dzīves nosacījumos un ar to kļūst par avotu visdažādākām negatīvām morāliskam un tad, to konsekvencē, arī ne­gatīvām sociālām parādībām. Kā nevienlīdzības radītāja tā var liela mera morāliski degradēt abas puses — kā bagātību īpašniekus, tā nabagos. Pēdējos ar to, ka liek tiem pārdzīvot skaudības, naida, agresijas gatavības, pazemojuma utt._ afektus, pirmos atkal ar to, ka vienmēr vairāk vai mazāk pārvērš tos par, citu ekspluatētajiem, tatad par netaisnībniekiem, par egoistiem, par cilvēkiem, kas liecas atrauties no solidaritātes ar citiem cilvēkiem un ieslēgties savā ekskluzīvā, palaikam sabiedriskas dzīves konjunktūras ra­dītā privileģētā stāvoklī. Nav jau vajadzīgs aizrādīt, ka tieši šis bagātību resp. potenci-

alās dzīves pilnības nevienādais sadalījums ir tiešais cēlonis gandrīz visiem gan pa­gātnes, gan it sevišķi mūsdienu kā valstu iekšējiem, tā it sevišķi ārējiem vissmagākiem sarežģījumiem tin katastrofām, un tieši šinī brīdī tas ir novedis visu mūsu rietumzemju kultūru pie bezdibeņa malas. Bet cēlonis te atkal pati kultūras tieksme, kas, atstāta pašplūsmei, neizbēgami noved pie tā, ka tās produkti resp. bagātības un man­tas sakrājas nevienmērīg;! — atkal viens atgādinājums un pierādījums, ka kultūra nav nevainīga, bet barga lieta, kurai jātuvojas ar piesardzību un bijību un kuras uzņemša­nai jānotiek ar lielu gudrību.

Ja nu piešķirtu nozīmi visu motīvu minēšanai, kas kultūras apstākļos, kad brīvs laiks un pamodusies refleksija var kļūt par cilvēku rīcības noteicējiem, tad varbūt va­rētu domāt, ka vajadzētu vel minēt ari varas kāri. Tās tiešā izpausme tomēr kultūras apstākļos ir vairāk ierobežota nekā nekultūras stāvokli. Vispārējos masu kultūras ap­stākļos, kur cilvēkos pamodusies refleksija un tie, kā saka, ir vairāk vai mazāk ap­zinīgi — labi necieš atsevišķu cilvēku personīgās varas kāres tiešu apmierināšanu. Varas kāre kultūras apstākļos tāpēc ir palaikam spiesta pārveidoties vai nu mantrau­sībā, vai godkārībā. Bet pēdējā, tāpat kā mantrausība, darbojas pat zināmā mērā pretī galvenai mūsdienu ievirzei uz pasivitāti. Ja tā ir netikums, — tad to zināmā mērā var saukt par «stenisku» (specinātāju) netikumu, jo tas vismaz ierosina darbību un dod tai mērķi. Bet visumā tai mūsdienu notikumos nav izšķīrējas lomas, jo mūsu dienās indivīda nozīme — un līdz ar to arī godkārīgā indivīda nozīme — visumā stipri ma­zinājusies.

Katrā ziņā no trim klasiskajiem masu cilvēku dzinuļiem — baudas kāres, mantas kāres, goda kāres — mūsu dienās spilgti dominē pirmais dzinulis: bauda — tā ir mūs­dienu masu elks — un visa mūsu modernā kultūra stāv zem hedonisma zvaigznes. Bauda tiek uzskatīta par laimīgas dzīves priekšnosacījumu, gandriz par identisku ar to. Un, reiz nu mūsu laikmets, kā saka, ar pilnu krūti un pat savā laikā ar skaļumu ir meties uz šo mērķi, tad varētu sagaidīt, ka nav trūcis ari attiecīgo sasniegumu. Kā tatad mūsu dienās ir ar dzives laitnlgumu?

4.  laimes cerĪbu sabrukums

Tikko izteikts, šis jautājums mūsu dienās un tieši mums skan kā izsmiekls. Lielā puse no Eiropas tautām necilvēcīgi cieš un iet boja, pārējās dzīvo baiļu paro&sismā un nav drošas par nākamo dienu. Pasaulē šķiet palaisti vaļā kādi ļauni dēmoni, kas vērš izsmieklā visus labos nodomus un solījumus un liek netaisnību kalniem celties līdz debesim. Sakarā ar to tad visās malās valda īsts bojāejas un pasaules gala no­skaņojums — cilvēki tieši gaida katastrofas, lai tiktu ārā vismaz no līdzšinējā moku pilnā stāvokļa. Par kādu vispārīgas laimes sasniegšanu mūsu dienās tātad nevar būt ne runas. U11 tā nav nejaušība, bet ir tikai loģiskas sekas visai mūsu modernās kul­tūras ievirzei, ir tieši, pilnā mērā var teikt, baigā raža, ko mēs ievācam tieši mūsu dienās no sēklas, kas ir seta gadu simteņiem ilgi.

Bet, lai to pilnīgi apsvērtu, mums iepriekš jāapluko, kā mūsdienu kultūras ietekme atsauksies uz individuālā cilvēka laimi. Tikai tad, šķiet, iepriekš būtu jāzina, kas īsti konstituē laimi. Mēs jau redzējām, ka tradicionālā vulgārā izpratne par tās galvena­jiem noteicējiem uzlūko vai nu baudu, vai mantu, vai godu un varu. Patiesība tomēr neviena no šīm lietām neizteic to cilvēka dvēseles prasību, kuras piepildīšana rada laimi, bet izteic gan tikai daļējus mēģinājumus apmierināt šo prasību. Tas, ko cilvēks vēlas par visu vairāk, ir — iegūt īstu pilnu esini, kļūt apstiprinātam un, ja iespējams, izplestam līdz bezgalībai savā esmē. Tiešām, piem., laimīgā draudzībā vai mīlestībā cilvēks jutās laimīgs, jo, ieguvis īstu draugu un ieslēdzis to savā esntē, viņš kļuvis bagātāks un dzīvo pilnīgāku dzīvi. Tāpat viņš ir pacilāts un laimīgs, ja plašā tautas sanāksmē entuziasma bridi jūtas vienots ar savas tautas locekļiem un dzīvo it kā vienu plašu dzīvi kopā ar tiem1 . Vislaimīgāks un pari visām robežām viņš ir, kad viņam šķiet, ka viņš ir pieskāries, kaut uz mirkli, visas esmes un dzīves pirmavotam, ka viņš it kā saplūdis ar to uti, ta it ka bijis mūžībā — ar to reliģiskais pārdzīvojums spēj dot cilvēkam visdziļāko laimi. No otras puses, cilvēks tāpēc ir nelaimīgs, kad viņš zaudē kādu tuvu cilvēku, jo viņš jūt, ka līdz ar to viņš zaudē daļu no sava es un viņa dzīve kļūst nabadzīgāka un tukšāka. Vel nelaimīgāki tāpēc jūtamies mēs, kas esam zaudējuši savu zemi un Ieviju, kas tieši veidoja vienu no mūsu esmes dziļākajiem slāņiem: mēs zinām, ka līdz ar to esam zaudējusi galveno savas dzīves saturu un tā kļuvuši nabadzīgāki ne vien tikai mantās, liet tieši mūsu dziļākajā esmē. Pievēr­šoties baudas, mautas, varas vai goda iegūšanai, cilvēks ar to apzinīgi vai neapzinīgi grib it kā apstiprināt sevi savā esmē. Tāpēc varas kāre nemaz nebūtu uzlūkojama par kādu pirmatnēju mītisku dotumu, bet tā ir atvedinātas dabas: realizēdams savu varu, savu gribu pār citiem, varaskārīgais tos it kā pakļauj sev un iekļauj sevī līdzīgi kā kādus locekļus, kurus tas arī kustina pēc savas gribas, — un tā viņš jutās savā esine pieaudzis. Godkārības gadījumā cilvēks īsti izrāda vislielāko pazemību, — nepaļaudamies pats uz sevi, viņš apele pie citiem, prasa, lai tie apliecinātu viņa esmes vērtību un tā stiprinātu to. Baudā notiek it kā tieša pievienošanās un gremdēšanās pašā esmes procesā, — jo, kā jau Sopenhauers saka, ritēs vienmēr īsti baudām tikai sevi pašu, un baudā mēs vienmēr visai intīmā kārtā ieejam paši sevī, •— šaubīgi tikai, vai savā

dzi|ākajā kodolā. Kairā ziņā koncentrēšanās bandā dod šķitumu, ka notiek gremdēša­nās estnč, ka notiek īsta dzīvošana, cilvēks intensīvi jut, ka viņš eksistē, un tieši tas rada apmierinājumu.

Par nožēlošanu šis apmierinājums ir stipri iluzorisks. Vulgārā baudā cilvēks ne­kļūst bagātāks, nekļūst labāks, nekļūst gudrāks — drīzāk gan viņš kaut ko zaudē. Ta gan liek viņam pieskarties esmei, bet to pašu panāk ari ciešanās un, kā jaunākajos laikos uzsver, ari bailēs tukšuma priekšā, — pie kam pēdējie pārdzīvojumi, šķiet, pie­ved pie dziļākiem esmes slāņiem. Baudai, gluži pretēji, ir tā īpatnība, ka tā’ padara cilvēku seklāku, jo tā neved pāri dotam momentam, tā būtiski vienmēr ir līdziga un, atkārtodamās un izslēgdama citus pārdzīvojumus un sevišķi refleksijas, tā padara galu galā cilvēku nabadzigāku un tukšāku. Katrā ziņā dzīves baudītāju notrulināšanās ir jau visai pazīstams fakts, un jau tas pietiekami rāda, ka tā nav ceļš uz to dzīves pilnību, pēc kuras ilgojas cilvēks.. Bauda vien nespēj radit cilvēka laimi, — tā nespēj piepildīt viņa dzīvi, galu galā tā rada dzīves tukšlbas sajūtu, tātad tieši to, no kā cilvēks visvairāk bēg. Tiešām, kā Sopenhauers saka, cilvēka dzīve it kā svārstās starp divi pretstatiem — starp ciešanām no vienas puses un garlaicību, tukšlbas un monotonijas sajūtu no otras puses. Bauda nespēj cilvēku glābt no pēdējās sajūtas.

Tātad atklājas tas paradoksālais apstāklis, ka, par spīti šķitumam, tieši par cik modernā kultūra ir gan atbrīvojusi cilvēku no dažām rupjākām ciešanām, no otras puses, tā tomēr tam ir samazinājusi dzīves pilnības, bagātības un sullguma apziņu un ar to tieši veicinājusi zināmas tās vienmuļības un tukšuma izjūtas rašanos. Tas ari diezgan labi saprotams. Vēlīnās kultūras apstākļos visi svarīgākie fundamentālie kon­struktīvie darbi, ka aizrādīts, jau paveikti. Atlicis tikai sīkdarbs un tekošo vajadzību apmierināšana. Darbs tātad sevišķu interesi un apmierinājumu nevarēs radīt, un līdz ar to tas nevar ari k|ūt par dzīves uzdevumu un tās piepildītāju, ka tam vajadzētu būt ideālos apstākļos. Un tas jo mazāk, ja ievērojam moderno darba organizāciju pēc kādas Teilora sistēmas pie slīdošas lentas, kur jāizpilda tikai iespējami vienmērīgi resp. monotoni kādas pāris kustības. Kamēr seno laiku amatnieks vēl varēja bieži pārdzīvot īstu radīšanas prieku, veidojot savu uzdevumu ar lielu interesi un ieliekot tanī daļu no sevis, •— tikmēr modernajam strādniekam šis prieks ir liegts: modernajā fabrikā arī dzivais strādnieks zināmā mērā pielīdzināts nedzīvai mašīnai vai, pareizāk, nedzīvam skritulim, — viņš ir tikai daļa vispārējā mehānismā.

Un līdzīgi mehanizēta īsti ir visa dzive. Pieredze jau izstrādājusi sīkus likumus, rakstītus vai nerakstītus, par to, kas jādara vai jārunā visās galvenajās dzīves situā­cijās; atsevišķam indivīdam atliek tikai sekot tradīcijai — bez kadas piepūles un se­višķas domāšanas. Visi ceļi iebraukti, visi līkumi un krustojumi paredzēti un visur attiecīgie uzraksti: var veikt savu ceļu, ja grib, pusnomoda un tomēr nekur nenomaldī­ties. Arī šai ziņā dzīve tātad tapusi «viegla», — bet nevar teikt, ka interesantāka vai ierosmēm bagātāka, bet gan otrādi.

Beidzot, pārvērstam par nedzīvu skrituli dzīves mehānismā, viņam, kā jau neorga­niskai lietai, zudušas arī saknes, ar kurām tas turētos savā vidē un pa kurām tam pieplūstu vēi kāda dzlvinātāja barība. Kā nedzīva lieta viņš zaudējis organiskos sa­karus ar apkārtni, — palikušas tikai lietišķas «darīšanas», — un tā it sevišķi par progresīvām daudzinātās sociālisma zemēs. Tur tautas vietā nākusi masa, saslaucīta no visām pasaules malām, kas kā milti, ka putekļi kopējā maisā gan var tikt sabērti, bet kuru starpā vairs nav nekāda saauguma. Tā, izraisītam no kopsakarības ar dzīvo vidi, cilvēkam viņa dzīve kļuvusi atkal šaurāka, viņa esme nabadzīgāka. Izolētais pu­teklītis, kā jau Poruks to ir rādījis, nav vislaimīgākā būtne pasaulē.

5.ciŅa pret dzĪves vienmuĻĪbu

Par cik tomēr viņš vēl ir dzīva būtne, viņš mēģinās pret savu likteni cīnīties. Cik sekmīgi, tas ir cits jautājums. Vispirms šo situāciju mēģina pārvarēt ārējiem līdzek­ļiem. Sādu ārēju līdzekļu visvairāk, saprotams, būs bagātiem ļaudīm, kurus tad arī mazāk mocis darbs, cik baudas vienmuļība.

Par turīgo nestrādātāju cilvēku galveno dzīves uzdevumu tad kļūst mēģinājums visiem spēkiem pārvarēt no visām pusēm draudošo dzīves tukšumu. Daudzas viņu dzī­ves īpatnības izskaidrojas ar šo dzinuli: viņu ceļojumu mānija, viņu tieksme doties dažādās nereti bīstamās avantūrās, viņu pieķeršanās dažādiem sportiem un rekor­diem — it sevišķi ātrumā (jo kustības ātruma intensifikācija dod arī dzīves intensifi­kācijas ilūziju) uu citas ekstravagances. Viņu labdarībai ari bieži ir līdzīgi pamati: tā dara no viņiem atkarīgus citus cilvēkus un ar to, apmierinādama viņu varas kāri, dod bagātākas dzīves izjūtu, bet goda parādījumos no citu puses tie saņem apliecinā­jumu savas esmes nozīmībai, kuru viņi paši nespēj realizēt. Tāpēc allaž tieši šinīs ap­rindās īstus vai neīstus goda aizskārumus ņem tik smagi — tie, atņemdami attiecīgai personai uzticību pret sevi, līdz ar to atņem saturu un iznicina tās jēgu, kas bieži dibinās tikai citu spriedumos. Dueļi jau tieši attīstījās aprindās ar pavājinātu un sašaurinātu dzīves saturu un apšaubāmu dzīves nozīmību. Mazturīgie atkal, darba monotonijas un ierosmju trūkuma mocīti, meklē glābiņu vai nu krogū, vai ballītēs, vai erotiskās avantūrās. Arī aizraušanās ar politiku, ar sparīgu partijas dzīvi un trokšņainu aģitāciju bieži izteic tikai bēgšanu no dzīves tukšības, — uz ko jau norāda it sevišķi tas, ka plašo masu vadoņi palaikam nākuši tieši no turīgām aprindām. Lidziga ir arī aizraušanās ar sportu. Ieturēts stingrās robežās, nekļūdams par vienīgo intereses priekšmetu, bet palikdams tikai par vienpusīgās pilsētas dzīves papildinātāju, tas var būt visai pozitīvs dažu kultūras negatīvo seku novēršanā vai mīkstināšanā, Tas zināmā mēra atkal ienes no dabas tālajā kultūras dzīvē fiziskas piepūles, sacensības, cīņas un riska momentus un ar to, palikdams noteiktās robežās, var laimīgi kompensēt samāk­slotas un nevīrišķīgās dzīves trūkumus. Varbūt tāpēc sporta atzinējas anglosakšu tau­tas ir gan fiziski, gan morāliski veselīgākas par dažām citām tautām, kas mazāk no­dodas sportam.

Tomēr zīmīgākais līdzeklis dzīves vienmuļības un tukšības jūtu pārvarēšanai, ko izvirzījusi it sevišķi modernā kultūra, ir jēgturīgas dzīves meklējumu pārnešana no reālās sfēras irealajā, no īstenības — fantāzijas plāksnē, un tas notiek ar pievēršanos makslai un literatūrai. Nespēdams īstenībā dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš vēlētos, cilvēks atdodas māksliniekā vai rakstnieka vadībai un, turēdams tam līdzi, izdzīvo, piemēram, romānos visdažādākās dzīves — gan ideālas, gan vismaz bagātu pārdzīvojumu un līdz ar to esmes apstiprinājumu pilnas. Izstaigājis šīs fantāzijas dzīves, lasītājs jūtas it kā papildinājis vismaz uz laiku savu esmes nabadzību un nereti sāk redzēt arī kon­krēto dzīvi citā gaismā vai pat dzīvot to kā romānu. Literatūras daudzums tautās modernajos laikos vienmēr nav nekas cits kā simptoms bēgšanai no dzīves, nešaubīga liecība, ka tomēr kaut kas nav labi. Tāpēc tā jau arī palaikam stipri uzplaukst kultūras rietēšanas brīžos, kad māksla un dzeja tiecas aizstāt reliģiju. Cilvēki, kas dzīvo dar­bīgu, interesantu un bagatu reālo dzīvi, — maz lasa (vismaz ne ierosmju meklešanas dēļ), tiem nav vaļas un nav arī vajadzības to darīt. Par vajadzību bēgt no dzīves vai, kas nozīmē to pašu, piepildīt to ar kādu citu bagātāku un interesantāku, un tīka­ma kn saturu nekā tieši doto liecina arī kino popularitāte, ko lielpilsētās skatās milzīgas ļaužu masas un bez kura daudzi vairs nevar iztikt. Jo jau Bodlērs saka, ka daudzi varot gan iztikt bez maizes, bet neviens nevarot iztikt bez poēzijas. Vai tas viss neapstiprina tikko teikto, un vai iemīļoto rakstnieku cieņa un popularitāte nedibinās uz to, ka tie lielā mērā ir it kā esmes devēji? Sai ziņā ari mūsu rakstniecības un mākslas popularitāte varētu likt daudz ko padomāt.

Varētu varbūt likties, ka ar mākslu un rakstniecību modernā kultūra it kā radī­jusi sev pretindi, ar kuru tā spētu neitralizēt pašas radīto ļaunumu, proti, radīt izbēg­šanas iespēju iluzoriskā pasaule. Bet šī izeja tomēr nav īstais glābiņš. Ilūzija tomēr paliek ilūzija, lai arī cik histēriski to gribētu atzīt, — tā nespēj aizstāt īstenību. Otrkārt, mākslas un literatūras spējas ierobežotas arī tai ziņā, ka galu galā arī tās izsmeļas — sevišķi mūsu masu produkcijas laikā, kuras likumam pakļūst arī tāda vispārīgas lie­tošanas prece kā literatūra. Tieši tāpēc, ka literatūra un mākslas grib būt dzīves kļū­mīgā tukšuma un vienmuļības novērsējas, tās spiestas būt vienmēr oriģinālas, vienmēr dot ko jaunu (citādi šī prasība būtu nesaprotama). Bet, cik arī fantāzija šķistu neiz­smeļama, tā tāda tomēr nav, — arī tai ir savas robežas. Temati, sižeti, pārdzīvojumi, spriedumi nav doti bezgalīgā skaitā, — tie izsmeļas, un tieši mūsu laikmeta mēs, šķiet, tuvojamies šim stāvoklim. Patiesībā šis apstāklis jau sen rada literatūrā krīzes stā­vokli un bieži ir licis autoriem histēriski mētāties meklējumos pēc sižetiem un oriģi­nāliem pārdzīvojumiem. Šinīs meklējumos iet tik tālu, ka vairs nav nevienas perver­sijas, nevienas patoloģiskas un pat tieši klīniskas gara un miesas dzīves anomālijas, kuras nebūtu tikušas izmantotas un piedāvātas kā viela lasītājam, kas slāpst pēc gara barības, lai tas to integrētu savā esme.

Tā ir noticis, ka līdzeklis, kas, liekas, varētu dot pozitīvu atrisinājumu un stipri­nāt mūsu epigoniskās vēlīnās kultūras gaistošos speķus, pats ir kļuvis par negatīvu faktoru un pats ir stipri pasteidzinājis kapa rakšanu mūsu kultūrai. Tieši pateicoties rakstītam vārdam, it sevišķi beletristikai, ir sagrautas gandrīz visas tradīcijas, ticē­jumi, pārliecības, ir atraisīti agrāk saistīti turētie instinkti un radīta to anarhija. Ja tas nereti notika arī agrāk, tad mūsu dienās tam ir neaptverami smagākas sekas, jo mūsu kultūru raksturo tas, ka tā ir masu kultūra, kamēr agrākās bija aristokrātiskas, šauru grupu kultūras, un, ja tās gāja bojā pašu kultūras izdalītās indēs, tad tautas likteni tas sevišķi neaizskāra, bet tagad ir citādi.

Attālinājies no īstās dzīves un bieži pat tieši konfliktā ar to, dzīdamies ar baudas līdzekļiem pakaļ nesatveramam laimes rēgam, «atbrīvots» no īstā prieka devēja radoša darba, pats nezinādams, ko iesākt ar sevi un savu brīvību, atstāts bez tradīciju un ticējumu atbalsta anarhistisku instinktu vara, kas svaida to, — modernais cilvēks būs tālu no tā, lai būtu laimīga cilvēka paraugs.

3.  ĒTISKĀ NEVARĪBA

Vai ar to tad ari izskaidrotos visa mūsu laikmeta noskaņojums un sajūta par stāvēšanu bezdibeņa malā? Nē, tam tomēr meklējami vēl dziļāki cēloņi. Apokaliptisko noskaņojumu rada ne tik daudz atsevišķo indivīdu neveiksmes laimes iegūšanā, kā pozitīvi visas mūsu kultūras sagraušanas un bojā aiziešanas draudi. Kādi tam ir pēdējie cēloņi? Tie visi ir ciešā sakarā ar tiem pašiem jau atzīmētajiem cēloņiem, kas noteic individuālo laimes centienu fiasko, — jo šiem cēloņiem vēl ir arī citas konsekvences,

kurām mēs vēl līdz šim esam tikai garām ejot pieskārušies un kas vēl vairāk jāizce]. Galvenais ir tas, ka visi līdz šim minētie laimes grāvēji faktori ir reizē bijuši arī cilvēka ētiskās un līdz ar to sabiedriskās dzīves grāvēji. Tas nebūtu ari brīnums, jo galu galā no sabiedriskā viedokļa ētika jau nav nekas cits kā veiksmīgas resp. laimīgas cilvēcīgas kopdzīves nosacījumu kopums. Bet mūsu modernā, pilnīgi hedonismam pieverstā kultūra to ir lielā mēra ignorējusi vai pat tieši aktīvi grāvusi, kā, piem., komu­nisms un hitlerisms. Amoralismu veicinājusi arī indivīdu izraisīšanās no tautu kopības un pašu tautu masifikācija, — jo praktiski morālisko rīcību lielā mērā vienmēr ir diktējis sabiedrības spiediens, un tieši tas zūd līdz ar Klasifikāciju, kas jau nozīmē organiskas iekšēji saistītas sabiedribas iziršanu. Vēl nāk klāt tas, ka modernā māksla un literatūra savos meklējumos pēc jauniem un oriģināliem tematiem bieži ir viens no visiedarbīgākajiem amorālisma faktoriem. Beidzot — un tas varbūt vissvarīgākais — kļuvis vispāri gļēvs, modernais cilvēks ir ari gļēvs ētisko principu aizstāvēšanā. Nav brīnums tāpēc, ka mūsu laikmetu visreprezentatīvākie valsts un sabiedrības darbinieki gandrīz nekad nav mēģinājuši vērtēt notikumus ap sevi no ētiskā viedokļa — vai, ja to mēģinājuši, tad visai nevarīgi un bez sekām: viss vienmēr tiek vērtēts tikai no tā saucamo konkrēto interešu viedokļa, kas savā pēdējā pamatā vienmēr balstās uz nau­das, uz varas un, vēl dziļāk, uz hedoniskām, t. i., dzīves baudas interesēm — ētika, tāds ir oficiāls uzskats, esot gluži privāta lieta, ja ne vispār tikai aizspriedums.

Filozofija jaunajos laikos arī ir veicinājusi vai vismaz nav darbojusies pretī nonāk­šanai šādā stāvokli. Plaši ir izplatītas ētiskā relatīvisma mācības — kas labs, kas ļauns, tā māca, — atkarīgs no apstākļiem, un dažādos laikos un vietās par to spriests da­žādi. Nīče ir deklarejis, ka Dievs ir miris, ka cilvēks ir brīvs uni atstāts sev, ka tas var darīt, ko grib, uti nav atbildīgs neviena priekšā. Pat tāds ētikas absolūtās nozīmes aizstāvētājs kā N. Hartmanis neatrod cita līdzekļa kā dibināt to uz intuitīviem saskatījumiem, t. i., praktiski uz to, ko katram patīk deklarēt par tādiem. Kā teorētiska, tā praktiskā ētika mūsdienās tātad stāv uz nedrošām kājām, — tā vairs nespēj vadīt un arī nevada cilvēci, — un te, šķiet, ir galvenais cēlonis mūsdienu kultūras pašiznī­cināšanai, jo tā, atstāta pati sev bez ētiskām normām, šķiet, nepieciešami iet bojā. Cilvēces ķermenis, pateicoties kultūrai, pieaug milzīgos apmēros (mašīnas, ieroči — viss tas nozīmē cilvēces fiziskā spēka resp. tās ķermeņa spēka milzīgu pieaugumu), gars turpretim tā nepieaug un savā ziņā, kā mēģinājām rādīt, šķiet, ar zināmu nepie­ciešamību kļūst pat vājāks. Tā rodas milzīga disproporcija starp to, ko cilvēki ir fiziski spējīgi izdarīt, un spēkiem, kas varētu vadīt šo rīcību un darīšanu un vajadzības ga­dījumā aizturēt to. Mūsdienu cilvēks izrādās morāliski par daudz g|ēvs, lai spētu pre­toties kārdinājumam izdarīt vai visdrausmīgākās lietas, ja tas viņam izdevīgāki un ja viņam šķiet, ka varas pārspēks garantē viņu sodīt.

Bet te varbūt radīsies iebildumi un aizradīs, ka vajadzētu atzīt, ka mušu laikmets tomēr visumā ir cilvēcīgāks, humānāks nekā, piem., barbariskie senlaiki vai dzīve me­žoņu sabiedrībā. Varbūt, no zināma viedokļa — ja pieņem, ka hitlerisms un viņam gluži līdzīga gara ievirze ir patoloģisks izņēmums — šādai runai ir pamats: asiņainās brutalitātes, vismaz miera laikā, varbūt tiešām notiek retāk, bet jautājums ir, kadi šai humanitātei pamati un cik tālu tā sniedzas. Tuvāk aplūkojot, liekas, varētu atklat, ka mūsdienu humanitāte īsti dibinās galvenā kārtā nervu vājība; mūsdienu smalkas kultūras cilvēks nevar ciest smagas brutalitātes, tāpat kā viņš bieži nevar paciest grie­zīgus trokšņus un operāciju skatus un kā viņš bēg no braukšanas katastrofās sašķai­dītu ķermeņu skata, un kā viņa estētiskās un pašapmierinātības jūtas aizskar skran­daini un netīri ubagi uz ielām, par kuru izzušanu tāpēc jāgādā. Tāpēc, ja mūsu dienas būtu jākaro kā senos laikos, durot ar pīķi otram vēderā vai cērtot ar zobenu tam sejā, vai griežot ar dunci rīkli pušu — tad varbūt liela da]a mūsdienu cilvēku nebutu spējīgi karot. Par nelaimi te atkal nervu vājajam kultūras cilvēkam šī pati kultura nākusi palīgā: tagad viņam vajag tikai, lidinoties pāri mākoņiem un nemaz neredzot savu upuri, piespiest podziņu, lai nokritusī bumba iznīcinātu veselus māju blokus ar tūkstošiem cilvēku, sagādājot tiem bieži vēl daudz grūtāku nāvi nekā tā, ko rada rīkles pārgriešana vai noduršana. Mūsdienu humanitāte tatad ir tipisks Kauta «pato­loģiskās» resp. vienīgi jūtās dibinātās morāles gadījums, un Kauta zemais šīs morāles vērtējums arī tieši mūsdienās pilnā mērā attaisnojas: tā darbojas un ir kaut cik spē­cīga tikai tik ilgi, kamēr tīkamajam humanitātes jūtu uzplūdumam nestājas pretī kādas citas stiprākas jūtas, piem., nopietnāku paša interešu vai pat tikai ērtību aizskaruma jūtas. Par kāda Hitlera vai tam līdzīgu režīmu ekscesiem, ka jau teikts, te nemaz nerunāsim, pieņemsim, ka tie ir pilnīgi patoloģiski gadījumi vai vēl zemcilvēka ata­visma izpaudumi, — un pat vislabākajas ģimenes dažreiz notiek pavisam nepatīkamas lietas! Mūsdienu humānais cilvēks ir gan visai spēcīgs pasniegt kādam nelaime kritu­šam puķes kā līdzjūtības apliecinājumu, bet, ka viņš dotu, piem., tam kaut īslaicīgu pajumti savā plašajā dzīvokli, tas nozīmētu jau parasti sagaidīt par daudz. Cienījamas iestādes gatavas izdarīt zināmus žestus un, piem., dot uz laiku pie sevis kadam sve­šiniekam patvērumu, bet mēģināt kaut cik ilgstošāk to nodrošināt, tas jau, šķiet, par daudz skartu pašu intereses, un tāpēc te tad stājas spēkā slavenais «Rūcksichtslesig keit’es» princips ar visām savām tālu no humanitātes stāvošām konsekvencēm, un to dara pat tad, kad attiecīgās instances ir vairāk vai mazāk tieši vai netieši atbildīgas par kļūmīgā stāvokli nonākušo personu likteni. Humānie zviedri gan uzņēma baltiešu bēgļus un deva tiem uzturu, kamēr tas tiem izmaksāja, pieņemsim, kādu tūkstošo daļu

no viņu bagātības. Bet, kad spēcīgais kaimiņš pieprasīja zināmu grupu izdošanu un kad kādu eventuālu ekonomisku pretsoļu gadījumā zaudējumi, varbuf, no vienas tukstošda|as paceltos līdz vienai simtdaļai, tad tas jau šķita par daudz, un visa huma­nitāte izgaisa kā nebijusi. Tāpat deporteto personu uzturēšanu var gan ciest kādu gadu vai divi, bet parak par to ir jau par daudz, kaut gan īsti viņi ir upuri miera un dekla­rēto principu neturešanas deļ, un izdevumi par tiem gadā ir mazāki nekā vienas dienas izdevumi par karu. Mušu laikmeta humānismam tātad ir kā visai šaubīgi pa­mati, tā ari visai šauras robežas, ■— un būt diezcik lepniem uz to mums nav nekāda pamata. Vispār mūsdienu ētiskais līmenis tātad nekāda ziņā neatbilst tam daudzināta­jam kulturas progresam visos virzienos, ar ko mēs tā mēdzam lepoties. Mūsu ētiskā apziņa ir vāja un gļēva, un uzpērkama, un, kļuvusi tādā atkara no aprādītās vispārīgas kulturas cilvēka degradācijas, tā savukārt atdarbibas veidā dara vel ļaunāku viņa jau ta kļūmīgo stāvokli un ar to rada mūsdienu katastrofālo noskaņojumu un sajūtu par atrašanos bezdibeņa malā.

7. gĻĒvums kultŪras AIZSTĀVĒŠANA

Ja kaut kur uz kādas pilnīgi izolētas salas būtu dota pilnīgi homogena, t. i., starp visiem izlīdzināta kultūra, pār kuru nākušas visas augšā aprakstītas vēlīnās lailturas vājības, tad var pieņemt, ka par spīti visām to apsēdušām likstām tā varbūt va­rētu vel nīkuļot gadu simteņiem un iznīktu, varbūt, beidzot «dabīgā nāve», proti, iz­mirtu vienkārši tāpēc, ka sievietes ar laiku, droši vien, kļūtu tik nevarīgas un tik izvairīgas no visām ciešanām un grūtībām, ka nespētu vairs būt par bērnu mātēm. (Var pieņemt, ka, varbūt, tādā kārtā kādreiz izmirst visa cilvēku cilts, kad būs noti­kusi pilnīga visu tautu un šķiru homogenizācija, ilgi vēl pirms sagaidāmās zemes pār­mērīgās atdzišanas vai kādas citas katastrofas.) Praktiski tomēr šāda kultūra vairs nav iespējama. Vispirms, nav vairs nekur tādas salas, kas būtu pilnīgi izolēta no citas pasaules. Otrkārt, nav vairs arī nekur pilnīgi homogēnas iedzīvotāju masas, — pats Kultūras process to līdz šim ir darījis neiespējamu, jo tas vienmēr ir izpaudies diferen­ciācijā un nevienlīdzību radīšanā. Ta, liekas, būs ari turpmāk, jo, tiklīdz kaut kur kada vienlīdzība rodas, tā tūliņ atkal rodas cita veida nevienlīdzība (piem., Padomju Sa­vienībā partijas patricieši pretī pārejam plebsam). Tāpēc kultūras līdz šim arī nekad nav mirušas dabīgā nāvē, bet vienmēr līdzīgi kā ķeltu augstie priesteri — savu pēcnā­cēju nokautas. Sī nokaušana var notikt vai nu tādā kārta, ka mazāk privileģētā tautas šķira, kas skaitā vienmēr dominē, saceļas un iznīcina privileģēto, kas palaikam ir istā vai vismaz pilnīgākā kādas kultūras reprezentētāja un parasti ari radītāja. Sī iznī­cināšana vienmēr notiek augstāk aprādītās kultūras vājinātājas ietekmes deļ ciešā at­kara no ta, ka tā savus nesējus ir padarījusi nevarīgus, gļēvus, iekšēji un ārēji izolētus un anarhistiskus. Spilgts piemērs te ir krievu inteliģences un kultūras bojāeja komu­nistiskajā revolūcijā tieši galvenā kārtā tāpēc, ka tā bija kļuvusi iekšēji saēsta un tai nebija vairs ne gudrības, ne vienotas gribas, ne enerģijas aizstāvēt sevi pret niecī­gas, bet enerģiskas un vienotas, un uz visu līdzekļu izlietošanu gatavas minoritātes uzbrukumu.

Bet šī kādas kultūras likvidēšana ar tās augstākā un radošā slāņa iznīcināšanu to­mēr nekad nav tik radikāla, ka no tās nekas nepaliktu pāri. Daudz radikālāk tas no­tiek atkarā no «barbaru» uzbrukumiem no ārienes. Tā palaikam ir likvidētas visas līdz­šinējās kultūras. Un spēja pretoties šādam uzbrukumam tad arī ir katras kultūras dzīves spējas īstā pārbaudīšanas instance.

Sāda rietumeiropeiskās kultūras spēka pārbaude notika cīņā pret Hitlera avantūru, kas, ja arī negribēja iznīcināt visu ar sakni, tad katrā ziņā daudzus vissvarīgākos šīs kultūras elementus, piem., kristietību, personības cieņu, liberālismu. Si pārbaude atklāja, ka rietumnieciskā kultūra jau ir stipri cietusi minētās kultūras iekšējās indes ietekmē. Kaut gan Hitlera nolūki jau sen bija visiem nepārprotami skaidri, tieši visvairāk ap­draudētajām tautām nebija vairs ne pietiekami gudrības, ne enerģijas, ne vienotības, lai spertu laikā pretsoļus, kas, īstā bridi izdarīti, būtu samērā viegli novērsuši visu kara katastrofu. Tās nespēja to darīt .tāpēc, ka būtu bijis labprātīgi sevi uz kādu laiku jāierobežo, jāuzņemas liekas pūles, risks, dzīves standarta ja ne pazemināšana, tad vismaz nepaaugstināšana. Bet tam vairs nebija spēju. Hedonistiskā pasaules uzskata gūsta, tieši briesmām jau pilnīgi atklātam esot, Hannibalam klauvējot jau pie vārtiem, apmātie tautas vadoņi dažās vietās cīnījās vēl ap dzīves standarta paaugstināšanu, noraidīdami visus mēģinājumus sagatavoties pret nenovēršami draudošo uzbrukumu. Tikai brīnums un ārējā palīdzība izglāba Rietumeiropu. Bet tagad draud atkal atkārtoties kas līdzīgs. Briesmas atkal redz visi, un visi par to runā, un avīzes ar to ir pilnas, bet vienprātība, izšķiršanās spēja par nepieciešamiem soļiem un gatavība aizstāvēt principus, cik var spriest, nav lielāka kā priekš astoņiem gadiem. Vai atkal notiks brīnums, vai velreiz nogurusī kultūras pasaule tiks izglābta? Daudziem par to ir lielas bažas, uti tas ir tas, kas rada mūsdienu smago noskaņojumu. Vienīgais, kas šis bažas var mazinat, ir tas, ka kultūras process visās zemēs nav noritējis vienādi tālu un gluži pec vienas shēmas. Ir, piem., anglosakšu zemes, kurās tradīcijas vēl nav galīgi noārdītas un kas arī zināmos vēsturiskos apstākļos ir vairāk ētizētas kā kontinenta tautas, •— citas zemes atkal vēl samēra jaunas, un kultūras vājinātāja ietekme tanīs vēl nav paguvusi izpausties, — tā ka varbūt arī pārspīlētas bažas īsti nav nepieciešamas.

8. Ļaunuma pastĀvĒsana

No citas puses, varbūt atkal aizrādīs, ka visas šis bažas ir tikai tipiskas bojā ejošās buržuāziskās pasaules bažas un ka tai pretī stāv šķiras, kas ir pilnas optimisma un tikai gaida, kad vēstures kuģa stūre nonāks viņu rokās. Tas īsti tikai apstiprina teikto, proti, ka ir ļaudis, kam ir nodoms nojaukt visu pastāvošo kultūru. Bet vai tiem ir kāda cita, ko tie varētu likt tās vietā? Nekur vēl tāda nav parādīta. Viss, ko mēs redzam, ir tikai griba sākt spēlīti atkal no gala no viszemākā stāvokļa un ar visām agrākajām kļūdām, tikai vēl nesalīdzināmi rupjākā veidā, — tātad šai ziņā bažas ir pilnīgi pamatotas.

Galu galā tomēr, par spīti visiem tās trūkumiem, mums mūsu kultūra ir dārga, jo gara vērtības, ko tā gadu tūkstošu ilgās meditāciiās un pieredzēs ir izveidoiusi, ir milzīgas un ne ar ko neatsveramas, šīs gadu tūkstošos veidotās gara kultūras milzīga vērtība ir tā, ka tā mūsu gara skatu un iejušanās spēju ir paplašinājusi līdz bezgalībai un padziļinājusi to līdz pasaules esmes aptveršanai, — un tāpēc tā un dzī­vošana tās veidojumos konstituē mūsu dzīves jēgu, un tās zaudēšana un iznīcināšana nozīmē mūsu dzīves jēgas zaudēšanu.

Kultūras kritika, kas šeit izdarīta, tāpēc nenozīmē principiālu tās sasniegumu nolieg­šanu, bet tās vadīšanas un izplatīšanas, un sargāšanas metožu kritiku. Būtu varbūt pareizi teikt, ka galu galā īsti mūs apdraud nevis kultūra, bet nekultūra; bet, lūk, kultūras nemākulīgas vadīšanas dēļ tā ir padarīta nespējīga aizstāvēties pret šo nekuitūru. Tā notiek, ka tieši cenšanās pēc laba. ka progress tieši uz labo šķietami rada ļaunumu un bojāeju. Bet vaina īsti tā, ka cilvēki par dadz fascinēti ar labā ideju un redz tikai to, bet neredz, ka pasaulē ir ari ļaunums, ir draudi kultūrai tik ilgi, kamēr cilvēku masa nav garīgi, it sevišķi morāliski homogenizēta, t. i., nav uz vienādi augsta līmeņa, — kuram tad bez tam jābūt ari absolūtā ziņā augstam. Bet, vai tas vispār kādreiz varēs notikt, par to ir iespējams arī šaubīties, ja nem vērā cilvēku dabu nevie­nādību. Tātad kultūra vienmēr būs apdraudēta gan no iekšējā, gan no ārējā ļaunuma.

Sl ļaunuma pastāvēšana pasaulē tad arī ir tas, kas nejauj bez apdoma atdoties kul­tūras tieksmēm un, ejot pa mazākās pretestības ceļu, slīdēt pa tīkamības slīpumu. Cenšanās pēc labā ean, šķiet, pati par sevi nevarētu radīt launumu, bet. lūk, tā nekad nav dota tikai «pati par sevi», bet vienmēr iesaistīta noteiktos konkrētos apstākļos, bet šie konkrētie apstākļi līdz šim vienmēr ir bijuši tādi. ka tanīs, šķiet, aiz katra ciņa glūn it kā kāds dēmons, kas vēro, vai netiks izdarīts kāds aplams solis, lai, tiklīdz tas noticis, tas sāktu savu spēli un spokošanos un soli pa solim neatvairāmi iestigtu staignā purvā.

Vai tā būtu kultūras fatalitāte? Nekur, kur darbojas cilvēku griba, nav nekādas fatalitātes, un viss principā ir pārvarams un novēršams. Bet smagais šķērslis ir tas, ka ir bezgala grūti pārliecināt cilvēkus neplūkt katru iespējamo baudu un rēķināties ar ļaunuma pastāvēšanu arī. kamēr tas vēl nav redzams un ir dota tikai tīksme, — bet. kad tas iau klāt, tad palaikam jau ir par vēlu. Hedoniskais ideāls šķiet pats par sevi tik saprotams, tik pievilcīgs un nevainīgs, ka liekas nesaprotami, kāpēc gan tam neva­rētu sekot. Bet paliek fakts, ka hedoniski izprastas kultūras tieksmes rada deģenerāciju un katastrofu. Kamēr pasaulē ir ļaunums, kamēr visa pasaule nav ētizēta, kamēr nav pierādīts, ka tā var tikt vienmērīgi ētizēta, kultūras ceļa iešana vienmēr būs saistīta ar risku un prasīs lielu gudrību. lielu paredzēšanas un vēl lielāku pašierobežošanas spēju: tā prasīs ari vīrišķības, cīņas un kultūras aizstāvēšanas spēju. Bet. lai šādas spēias nepanīktu un būtu dotas, vajadzīgs arī attiecīgs dzīves veids, kas izslēdz mīkstcaulību un atdošanos visām baudām, bet ir saistīts ar stingrību un pat ar askēzi.

Tautas, atstājot primitīvo dabas cilvēku pakāpi, var pastāvēt, tikai ievēroiot stin­grus kā miesīgās, tā garīgas. higiēnas priekšrakstus. To ir zinājuši un tā dzīvojuši ēģiptieši un tāpēc pastāvējuši gadu tūkstošiem ilgi; to ir zinājuši un ievērojuši ari indieši un ķīnieši, — un viņu kultūras pastāv vēl šodien. Sim principam ir sekoiuši arī žīdi, un par spīti daudzām vajāšanām tie līdz šim laikam saglabāiuši un uzspieduši pat citām tautām svarīgus savas kultūras elementus un, kas jo sevišķi svarīgi, — sa­glabājuši arī savas kultūras nesēju, savu tautu.

Kultūras nepieciešamā bojāeja no pašas radītām indēm tātad nav nekas fatāls, — tā atkarīga no prāta un gribas varas attiecīgās tautās. Slavētā ziemeļu rase šai zinā nav vislaimīgākā: nelīdzsvarota, pievērsta jūtu dzīvei, tā par daudz atrodas savu tiek­smju varā, un tāpēc tai visvairāk nepieciešama disciplīna. Kultūras fraģēdiia sākas tad, kad tās pielūdzējiem nav vairs spēka valdīt pār sevi, un tad tie iet bojā līdzīgi kā primitīvās tautas, kas nesagatavotas iekļuvušas kādas augstākas kultūras — sirēnas skāviena lokā. Tad kultūra kļūst par Kleopatru. kas pēc īsiem baudas mirkļiem nodod savus mīlētājus nāvei. Bet tas nav nekas fatāls, —io prāta, kuru Platons sauc par «ķēniņu, kas valda pasaulē un debesīs», un viņa apskaidrotās gribas varā ir visu to novērst un iemācīt cilvēkus plūkt krāšņos kultūras ziedus, neuzduroties uz tās indīgiem ērkšķiem.

Tie tagadējie trīsdesmit gādnieki un četrdesmit gādnieki, kurus mēdz dēvēt par lat­viešu filozofiem, varētu sacīt, ka MERABS MAMARDASVILI (dz. 1930. g.) vismaz ir noteikts posms viņu intelektuālajā biogrāfijā un varbūt pat Skolotājs, ja vien šis vārds nebūtu skanējis ari kādā visai amizanta ezotēriskā toņkārtā. Taču memuāru, draudzīgo šaržu un (de)mistifikāciju laiks vel nav pienācis. Turklāt esmu pārliecināts, ka tas viss «pieder pie lietas» — pie tām ceļa jātim, kuras mūsos mostas, līdzko pa­visam nopietnos nolūkos ķeramies pie Imanuēla Kauta domu pavedieniem, kurus viņš ir atstājis, dodamies meklēt sevi kā «pasaules pilsoni».

Apzinādamies, ka «Urā prāta» un «netīrā prāta» sadures vietā — filosofa dvēselē, kas, iespējams, ir visīstākā «nevietā», — dzīvē nepavisam nerisinās idilliski, M. Mamar­dašvili savu uzdevumu definē jau kā «nezināmas dzimtenes pilsonības» meklēšanu. Jo tālāk kāds aizklīst nezināmā meklējumos, jo mazāk un mazāk viņam ir iespējams kāds Skolotājs. Tādam vārds «skolotājs» vienmēr asociējas ar pagātni, pat ar nāvi, un tikai šāda formā skolotājs piedalās ceļinieka tagadnes gailā un ir tas daļa. Jau Ueraklīts teicis, ka dzīve ir nāve un nāve ir dzīve — tās abas ir saaudušās kopā; mūsu dvēseles dzīvē vienmēr piedalās kaut kādi pašas dzīves iekšējie atmirumi •— tas ir dabiski, un bez ta iztikt nav iespējams. Taču nedrīkst pieļaut, ka šie atmirumi aiz­ņemtu visu dzīvības telpu un neatstātu vietu tiešai dzīvas jūtas, dzīvas domas un rīcī­bas izpausmei. Refleksijai nedrīkst ļaut pilnīgi nodzēsi fleksiju — tas, manuprāt, ir gandrīz vai pats galvenais visu M. Mamardašvili pārdomu vadmotīvs. Dzīvības motīvs nav tikai teorētiska atziņa, tā visupirms ir «fiziski» (sengr. «phijsis» — «daba») ska­noša stiga — nervs, kas viņu sasaista ar jebkuru — pat intelektuālā ziņā «pusdzīvu» auditoriju, jo M. Mamardašvili ar šo stigu prot no mūsu esamības izvilināt nevienam nepiederošas buhbas skaņas, ka art spēju šis skuņas sakļausit un . .. tām pakļausit (?). Viņam vēl ir Vārds. Teksti — magnetofona ieraksti, pieraksti, raksti un grāmatas (dau­dzas no tām joprojām nav publicētas) — nav galvenais.

Virsrakstā iezīmētā tēma, protams, ir loti daudzšķautņaina, tā izraisa milzumdaudz asociāciju, taču man tā ir pavisam konkrēta — saistīta ar mūsdienu situāciju, kas mani satrauc un kurā es saskatu kādas struktūras iezīmes, kura var izrādīties neatgrieze­niska un tāpēc iedveš man šausmas, vienlaikus mudinot domāt un meklēt tajā kadu vispārēju likumu. Lūk, tāpēc — reizē šausmu un izbrīnītas ziņkāres pārņemts — es gribu izklāstīt savus apsvērumus šajā jautājumā.

Lai noskaņotu manu pārdomu toņkārtā, raksturošu to nervu. Man ir nojauta, ka starp daudzajām katastrofām, ar kuram ir slavens 20. gadsimts nu ar kurām tas jo­projām mums draud, viena no galvenajām, bet reizē arī visgrūtāk pamanāmajām ir antropoloģiskā katastrofa, kas nebūt neizpaužas tik krāšņās ainās kā Zemes sadursme ar asteroīdu vai arī kā Zemes dabīgo resursu izsīkšana vai pārmērīgs iedzīvotāju skaita

Ansis Zunde

.

*

pieaugums, pat ne kā atomkarš vai ekoloģiskā traģēdija. Es šeit domāju procesu, kas notiek ar pašu cilvēku un kas ir saistīts ar civilizāciju tādejādi, ka cilvēkā kaut kas vitāli svarīgs var neatgriežami salūzt tāpēc, ka sabrūk vai gluži vienkārši trūkst dzīves procesam nepieciešamo civilizācijas veidoto pamatu.

Civilizācija ir ļoti vārīgs ziediņš, ļoti trausla būve, un 20. gadsimtā ir pilnīgi skaidri redzams, ka šim ziediņam, šai viscaur ieplaisājušajai būvei draud bojāeja. Bet civilizācijas pamatu sabrukšana izraisa sekas arī cilvēkā, dzīves cilvēciskajā matērijā, izpaužoties antropoloģiskā katastrofā, kas, iespējams, ir visu globālo katastrofu prototips.

Sī katastrofa var notikt un daļēji jau notiek tāpēc, ka tiek pārkāpti likumi, saskaņā ar kuriem ir iekārtota cilvēka apziņa, kā arī ar apziņu saistītā «piebūve», ko sauc par civilizāciju.

Kad slavenā rakstnieka fantasta A. Azimova sastādītajā globālo katastrofu sarakstā starp desmit katastrofām atrodu ari iespejamo Zemes sadursmi ar melno caurumu, ne­viļus jādomā, ka šāds caurums jau eksistē, turklāt pavisam ikdienišķā, mums labi saprotamā nozīmē. Ka šādā caurumā mums nākas diezgan bieži ienirt, un viss, kas, pārkāpdams apvāršņa līniju, nonāk tajā, tūlīt izzūd, kļūst nepieejams, kā jau tam jānotiek, saskaroties ar melno caurumu. Acīmredzot pastāv kāda vienota fundamentāla apziņas struktūra, kas nenovēršami pak|autās daudzveidīgās, ārēji it ka pavisam ne­saistītās mikroskopiskās, makroskopiskās un kosmiskās parādības pārvērš tālejošās ana­loģijās. Zināmā mērā šīs parādības var aplūkot kā apziņas īpašību metaforas1 .

Ar šo «nepieejamības», «izzušanas», «ekranēšanas» metaforu palīdzību es centīšos paskaidrot savu domu. Taču vispirms citēšu kādu G. Benna dzejoli.2 Sā dzejnieka atskārsmju gaisma uzvilni no viņa paša realas un iekšēji pārdzīvotās pieredzes dzīlēm, kura veidojusies, dzīvojot noteiktā sistēmā, un ir ārējam, attālinātam novērotājam prin­cipiāli nepieejama. Lūk kads ir šo «iekšējo zināšanu» un to nesēja — cilvēka •— lik­tenis dzejolī, kuram neba nu nejauši likts virsraksts «Veselums»:

Bij daļa skurbumā, bet daļa asaras,

Dažās stundās — spoža gaisma, citas — tumsa,

Bij laiks, kad sirdi bija viss, bet citkārt —

Plosījās vētras — kādas, kam piederošas?

Allaž nelaimīgs, reti kopa ar kādu.

Lielākoties aizplīvurots, jo viss notika dziļi dzīlēs,

Un lauzas ara straumes, augot skrēja tālāk, .

Un viss arējais tapa tuvs, kļūdams iekšējs.

Viens uzlūkoja tevi skarbi, otrs — maigāk,

Sis — ka cēlāju, tas — ka grāvēju,

Taču tas, ko viņi redzēja, — tā bija tikai puse ainas.

Jo veselums pieder vienīgi tev.

Sākumā šķita: mērķis nav tālu,

Un ticība būs tikpat gaiša arī turpmāk.

Bet, kad tu ieraudzīji to, ko prasa pienākums,

Kas akniensstingu skatienu noraugās uz veselumu no augšas:

Ne spožuma vairs, ne gaismas apkārt,

Kur aizķerties tavam pēdējam skatienam, —

Kailu galvu nezvērs asiņu peļķē,

Un skropstā tam aizķērusies asara.

Dzejoļa beigu tēls un tā iekšējās sakarības vijas ap «veselumu» vai ap «veseluma» izjūtu, l<o dzejnieks ir pārdzīvojis kā īpaši pacilājošu dvēseles noskaņojumu, kā brīdi, kurā viņam ir piederējusi pasaules noslēpuma būtība, — šo es nosaucu par ārējam, attālinātam novērotājam nepieejamu, dīvainām īpaša veida sistēmām piemītošu «iekšējo pieredzi», kurā — un tieši šeit ir lietas būtība — cilvēks kā šīs pieredzes nesējs nav pieejams arī pats sev. Tas ir tāpēc, ka cilvēks pēc savas būtības nespēj viss satilpt sevī (ķermenī, smadzenēs, domā), viņš nāk uz sevi no tālienes un šajā gadījumā nekad nenonāk līdz galam. Sis citētā dzejoļa sakarības dažādos veidos paradīsies manā turpmā­kajā izklāstā.

TRIJU «K» PRINCIPS

Turpmākā domu gaita koncentrēsies ap principu, kas ļauj — vienā aspektā — raksturot tādas situācijās, kuras es dēvēju par aprakstāmām jeb normālām (kaut gan šis situācijas pašas ir noteikti veselumi, tām tomēr pietrūkst dzejoli ietvertās «vese­luma» mistikas), un ■— otrā aspektā — tādas, kuras es devešu par neaprakstāmām vai par «situācijām ar dīvainībām». Abi šie situāciju veidi ir radniecīgi, abi viens otru savstar­pēji atspoguļo kā spoguli — tas tā ir arī tāpēc, ka visu, kas tajās notiek, var izteikt viena un tajā pašā valodā, t, i., ar vienām un tām pašām priekšmetiskajām nomina-

cijām, sintaksi un zīmju ekvivalentiem (apzīmējumiem). «Iekšējās zināšanas» ir rakstu­rīgas gan vienam, gan otram gadījumam, taču otrajā gadījumā tās taktiski izvirst pašimitāciju sistēmā. Tad, kaut arī valoda ir viena un tā pati, tā ir jau mirusi («Miruši vārdi nelabi smird,» rakstīja N. Gumiļovs).

Neaprakstāmas (jeb aprakstīšanai nepakļāvīgās) situācijas var dēvēt arī par prin­cipiālas nenoteiktības situācijām. Šādai nenoteiktībai izdaloties un realizējoties tīrā veida, situācijas pārvēršas par tiem pašiem «melnajiem caurumiem», kuros var pazust veselas tautas un milzīgi plašas cilvēka dzīves sfēras.

Principu, kas regulē abus šos situāciju tipus, es dēvēšu par triju «K» principu — Kartezija (Dekarta), Kanta un Kafkas principu. Pirmais «K» (Dekarts): pasaulē ir un notiek kāda ļoti vienkārša, nepastarpināti acīmredzama esamība — «es esmu». Sī esa­mība, apšaubīdama visu pārējo, ne tikvien atklāj, ka viss pasaule (arī zināšanās) notiekošais ir atkarīgs no cilvēka paša rīcības, bet arī kalpo par absolūtas drošticamības un acīmredzamības balstu jebkurai domās formulējamai atziņai. Sajā ziņā cilvēks ir būtne, kas spēj sacīt: «Es domāju, es eksistēju, es varu,» — un pastāv iespēja un apstākļi, lai eksistētu pasaule, kuru šī būtne var izprast, kurā viņa var cilvēciski rīkoties, par kaut ko atbildēt un kaut ko droši zināt. Pasaule tātad ir radīta (resp. — ir ieguvusi savu tapšanas likumu)!, un tagad ir tava kārta. Jo ir radīta tāda pasaule, kurā tu vari varēt — varēt, lai cik vareni slietos pretī dabas nepie­ciešamību radītie va|ņi, to stihiskie dzenuļi un apstākļi.

Sājos formulējumos nav grūti pazīt «cogito ergo suni» («domāju, tātad eksistēju») principu, kuram es gan esmu piešķīris nedaudz citādāku, tā īstajam saturam labāk atbilstošu formu. Ja pirmā «K» princips ik reizi netiek realizēts vai iedibināts no jauna, tad nenovēršami iestājas pilnīgs nihilisms, kura princips, īsi sakot, ir «tikai ne es varu» (var visi pārējie — citi cilvēki, Dievs, apstākļi, dabiskā nepieciešamība utt.). Proti, tādā gadījumā varēšanas iespēja tiek saistīta ar kaut kādu pašdarbīgu, manā vietā strādājošu mehānismu (vienalga, vai tas būtu laimes, sociālās un tikumiskās labklā­jības, augstākās providences vai vēl kāds cits mehānisms). Turpretī cogito princips uzstāj, ka iespēja var realizēties vienīgi caur mani, ka savas atbrīvošanās un attīstības labā man ir jāstrādā un jāpiepūlas pašam (un tas, protams, ir visgrūtāk). Taču vienīgi tādā ceļā dvēsele spēj sevī ieņemt un izaudzēt «augstāko» sēklu, pacelties pāri gan sev, gan apstākļiem. Un tad arī viss apkārt notiekošais vairs nešķiet neat­griezenisks, galīgs, visā pilnībā jau iepriekš nosprausts. Citiem vārdiem — nav vairs bezcerīgs. Mūžīgi topošā pasaulē man un manai darbībai vienmēr atradīsies vieta, ja vien esmu gatavs sākt visu no sākuma, sākt pats ar sevi, ar jau tapušo.

Otrais «K» (Kants): pasaules uzbūvē ir īpaši «inteligibli» (prātni, t. i., ar prātu tverami) objekti (dimensijas), kas tajā pašā laikā ir arī pieredzē nepastarpināti konsta­tējami un tālāk nedalāmi veseluma tēli, kurus varētu saukt par attīstības iecerēm jeb projektiem. Sis princips ir vērtīgs ar to, ka parāda nosacījumus, pie kādiem telpā un laikā galīga būtne (piemēram, cilvēks) spēj jēgturīgi realizēt pieredzē izziņas, morālas rīcības un vērtējuma aktus, gūt savos meklējumos sevis piepildījumu u. tml. Jo citādi — bez šiem nosacījumiem — taču nekam nebūtu jēgas: priekšā (tāpat kā aiz muguras) — bezgalība. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka pasaulē realizējas nosacījumi, kuros minētie akti vispār iegūst jelkādu jēgu (bet jēga vienmēr ir diskrēta un lokāla). Proti, tiek pieļauts, ka varētu būt arī tāda pasaule, kurā tie k]utu bezjēdzīgi.

Morālai rīcībai, vērtējumiem un izziņas alkām ir jēga tikai galīgas būtnes dzīvē. Bezgalīgai un visvarenai būtnei jautājumi par minēto aktu jēgturīgumu atkrīt un tādē­jādi atrisinās paši no sevis. Bet arī par galīgu būtni ne vienmēr un ne visur — pat ne tad, ja mūsu rīcība ir attiecīgi vārdi, — var sacīt «labi» vai «slikti», «skaisti» vai «neglīti», «patiesība» vai «maldi». Piemēram, ja viens dzīvnieks ir apēdis otru, mēs taču nevaram pilnīgi droši pasacīt, vai tas ir labi vai ļauni, taisnīgi vai netaisnīgi. Tāpat kā to nevar pateikt par cilvēka upurēšanu rituālā. Un, kad mūsdienu cilvēks lieto vērtējošus terminus, nevajadzētu aizmirst, ka šāda rīcība slēpti ietver sevī pieņē­mumu, ka ir realizēti iepriekšminētie nosacījumi, kas piešķir jēgu mūsu pretenzijām izzināt, morāli novērtēt utt. Tāpēc jau otrais «K» princips apgalvo: kaut kas var būt jēgturīgs vien tiktāl, ciktāl jau pašā pasaules iekārtojumā ir ietverti īpaši «prātni objekti», kas garantē šo jēgturību un mūsu tiesības kaut ko vērtēt.

Visbeidzot, trešais «K» (Kafka): saglabājoties tām pašām ārējām zīmēm, priekšmetu nominācijām un to naturālo referentu (atbilstošo priekšmetu) novērojamībai, šeit tomēr netiek izpildīts nekas no tā, ko nosaka abi iepriekšējie principi. Tas ir vispārīgā «K» principa darbības deģenerācijas vai regresijas gadījums: zombi3 situācijas, kuras it ka ir gluži cilvēkveidīgas, bet īstenībā cilvēkam viņpusējas — tādas, kurās tiek tikai imi­tēts tas, kas īstenībā ir miris. So situāciju produkts — atšķirībā no horno sapieris, t. i. no tāda, kurš zina atšķirt labu no Jauna, — ir «dīvainais cilvēks», «neaprakstāmais cilvēks».

Triju «K» principa kopjēgas gaismā cilvēka esamības pamatproblēma ir tā, ka kaut kas vēl tikai ir jā pārvērš (aizvien un atkal no jauna) situācijā, kuru būtu iespē­jams jēgturīgi novērtēt un atrisināt ētikas un personiskās cieņas terminos, t. i., brīvības vai tās noraidījuma (kas arī ir viena no brīvības iespējām) situācijā. Citiem vārdiem, moralitāte ir nevis kādas noteiktas, kaut kam citam pretējas morāles triumfs (teiksim, «laba sabiedrība», «lieliski institūti», «ideāls cilvēks»), bet gan spēja radīt un atražot

situāciju, uz kuru iespējams jēgturīgi attiecināt morāles terminus, ar kuru (un vienīgi ar kuru) palīdzību iespējams sniegt unikālu un pilnigu šīs situācijās aprakstu.

Taču tas savukārt nozīme, ka eksistē noteikti pirmakti jeb pasaules ietveramības vai satveres akti (absolūti), kas saistīti ar Kanta inteligiblajām «lietām» un ar Dekarta cogito — suni. Tieši ar tiem un tajos cilvēks — atkarībā no savas attīstības pakāpes — spēj ievietot, ietvert pasauli un sevi pašu kā tādu tās daļu, kuru šī pasaule atražo kā cilvēcisku prasību, cerību, dzīvu priekšmetu, morāles un izziņas kritēriju un jēgturīgu meklējumu subjektu. Piemēram, mākslinieka skatiens ir dabas kā ainavas satveramības un novertējamības pinnakts (ārpus šī neatgriežamā stāvokļa daba pati par sevi nevar būt atbilstošu cilvēcisko jutu avots).

Faktiski tas nozīmē — nekāds naturāli priekšmetisks, ārējs (teiksim, netaisnības, var­mācības u. tnd.) aktu aprakstījums nesatur sevī nekādus cēloņus, kas spētu izraisīt mūsos sašutuma vai naida jūtas, vērtējošu pārdzīvojumu vispār. Nesatur tos, ja tam nepievienojas faktiski («praktiski») noticis jeb dots stāvoklis. Tas, ko Kants dēvēja par «prāta faktiem»: runa ir nevis par konkrētu faktu prātnu zināšanu vai, kā saka, atspoguļošanu, bet gan par pašu prātu kā īstenotu apziņu, kuru nav iespējams paredzēt, prezumet iepriekš, ievest kā pieņēmumu, aizstāt ar «visvarenu prātu» utt. Ja tāds «fakts» ir, tas notiek itin visur un vienmēr.

Piemēram, ja netiek realizēta «K» principa pirmā un otrā daļa, mēs nevaram sacīt, ka Āfrikā kāda cilts dzīvo netikumīgi vai ka Anglijā notiek kaut kas tikumīgs, bet Krievijā — netikumīgs. Turpretī, ja pirmsatveres akti ir un ir notikuši un ja mēs tos pārmantojam un esam tajos iekļauti, tad mēs varam jau kaut ko jēgturīgi runāt, tur­klāt cerēt un arī panakt pilnīgu un unikālu situācijas aprakstu.

NENOTEIKTĪBAS SITUĀCIJAS

Trešā «K» situācijās, kuras parasti tiek dēvētas par absurda situācijām un kuras ārēji tiek aprakstītas ar tām pašām priekšmetu un zīmju nominācijām, trūkst pasaules pirmsatveres aktu vai arī tie ir reducēti. Šādas situācijas ir svešatnas pašas savai valodai, un tās nav cilvēksamērīgas (iedomāsimies kādas sugas neattīstītu «ķermeni», kas mēģinātu sevi izpaust un apzināties kādā pavisam citai sugai piemītošā «galvā»). Tās ir līdzīgas murgainam sapnim, kurā jebkurš domāšanas un sevis izprašanas mēģi­nājums, jebkurš patiesības meklējums savā bezjēdzīgumā līdzinātos atejas meklēšanai. Kafkas cilvēks lieto valodu un pakļaujas savu meklējumu patosam stāvokļos, kuros nav notikuši pirmsatveres akti. Meklējumi viņam nav nekas vairāk kā tīri mehāniska izeja no situācijas, automātisks tās atrisinājums — atradu, neatradu! Tāpēc šis neaprakstāmi dīvainais cilvēks ir nevis traģisks, bet gan nejedzīgs, smieklīgs — it īpaši savos kvazicildenajos sprediķojumos. Tā ir traģēdijas neiespējamības komēdija, kaut kādu viņpasauliskn «augstāko ciešanu» grimase. Nav iespējams nelaist vaļā lielo smējienu, ja cilvēks meklē patiesību tā, kā tiek meklēta ateja, un otrādi; īstenībā ateju vien jau viņš meklē, kaut gan pašam šķiet, ka tā ir patiesība vai pat taisnīgums (tāds, piemē­ram, ir K. kungs F. Kafkas «Procesā»),

So pašu svešādību citā rakursā Kafka ir parādījis ar vispārēju iekšējā sastinguma metaforu, kad Gregors Zamza pārvēršas par kaut kādu pretīgu apglumējušu dzīvnieku, kuru viņš nespēj no sevis nokratīt. Kas tas ir, kāpēc jāņem palīgā šādas metaforas?

Vai var, teiksim, jēdzienus «vīrišķība» un «bailīgums» vai «patiesums» un «melī­gums» attiecināt uz situācijām, kurās nonāk «trešais», neaprakstāmais cilvēks (es no­saukšu tās par situācijām kurās «vienmēr ir j a ti par vēlu»). Nu, piemēram, vēl pavisam nesen šādā situācijā nonāca padomju tūrists ārzemēs. Varēja rasties apstākļi, kuros viņam bija jāparāda tikai sava pašcieņa, dabiskums. Jābūt vienkārši vīrietim, ne­izrādot, ka gaidi ipašus norādījumus par to, kā izturēties, ko atbildēt uz kādu konkrētu jautājumu, utt. Daži tolaik sprieda tā, ka tūrists, kurš nav parādījis sevi kā civilizētu cilvēku, ir bailīgs, bet tas, kurš ir parādījis, — ir vīrišķīgs. Tomēr šādi spriest nevar. Par tūristu, kuru aplūkojam, nevar sacīt, ka viņš ir bailīgs vai drošsirdīgs, atklāts vai noslēgts — nevar tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš ārzemēs ir nonācis uz noteiktas privilēģijas pamata, un tāpēc ir jau par vēlu kaut ko paust no sevis paša. Tas ir bez­jēdzīgi, par to var tikai pasmieties.

Absurda situācija ir neapraksiāma, to var vienīgi paust groteskā, smieklos. Labā un ļaunā, vīrišķības un. gļēvuma valoda uz šo situāciju neattiecas, jo tā, kā jau sacīju, atrodas ārpus pirmsatveres aktu sfēras. Taču valoda principā rodas tieši uz šo aktu pamata.

Un vēl, teiksim, ir zināms, ka izteiciens «êà÷àòü ïðàâà» apzīmē tādu rīcību, ar kuru cilvēks formāli cīnās par likumu. Taču,, ja visus cilvēka soļus jau ir sasaistījusi tāda situācija, kurā likuma pirrnakta nav bijis, tad likuma meklēšanai (bet tā notiek mums visiem kopīgajā eiropeiskajā, no Monteskjē, Montēņa, Ruso un no romiešu tie­sībām mantotajā valodā) ar šo situāciju nav nekāda sakara. Taču mēs, dzīvodami vienā situācijā, bieži esam mēģinājuši un joprojām mēģinām to izprast kādas citas si­tuācijas terminos un tādejādi sākam iet un arī noejam K. kunga ceļu Kafkas «Procesā». Patiešām, ja jau ir prata sekla, tad var iedomāties arī prāta matus. Iedomāsimies, ka

mati uz kāda cilvēka galvas aug iokšup (nevis, kā pienākas, uz aru), iedomāsimies šādas ar matiem aizaugušas smadzenes, kurās domas maldās kā pa mežu, neatrodot cita citu, nespējot iegūt pabeigtu formu. Tas ir pilsoniskās domas pirmatnējais (mežo­nības) stāvoklis. Turpretī civilizācija visupirms ir nācijas garīgā veselība, un tāpēc ir jādornā par to, lai nenodarītu tai kaitējumu, kura sekas varētu būt neatgriezeniskas.

Tatad pastāv gan nenoteiktas situācijas, gan ari pirmā un otrā «K» situācijas, un tām visām ir viena un tā pati valoda. Sie divi situāciju tipi ir fundamentāli atšķirīgi. Un 1as netveramais, ārēji neatšķiramais un neizsakāmais, ar ko šajās situācijās atšķiras, piemēram, vārds «vīrišķība», tad arī ir a p z i ņ a.

CIVILIZĀCIJAS FORMĀLA STRUKTŪRA

Lai vel labāk izprastu apziņas saistību ar civilizāciju, atcerēsimies kādu citu De­karta formulētu domāšanas likumu, kas ir saistīts ar visiem cilvēka stāvokļiem, arī ar tiem, kuros notikumi virknējas cēloņsakarībās. Dekarts mācīja, ka domāt ir ārkār­tīgi grūti, ka domā ir jāturas, jo doma ir kustība, un nav nekādas garantijas, ka ar kāda spriešanas akta vai mentālas sakarības palīdzību no vienas domas varētu izrietēt cita. Visam esošajam ir pašam sevi j a p a r s p ē j, lai tas saglabātu savu patību arī nākamajā brīdī. Turklāt tas. kas es esmu šobrīd, neizriet no tā, kas es biju Iepriekš, un tas, kas es būšu rit vai nākamajā brīdī, neizriet no tā, kas es esmu patlaban.

Civilizācija ir šādSS domāšanas «balstu» nodrošināšanas veids. Ta nodrošina sis­tēmu, kas ļauj norobežoties no konkrētām nozīmēm un saturiem, rada īstenojainības telpu un iespējas, lai doma, kas sākusies momenta A, momenta B varētu būt ta, kas viņa ir. — doma. Vai arī: cilvēciskais stāvoklis, kas sācies momentā A, momenta B Varētu būt cilvēcisks stāvoklis. Lūk, piemērs.

Šodien vērojama aizraušanas ar speciālo domašanu. Uzskata, ka tieši la ir īsta domāšana, kas realizējas it ka pati no sevis. Par šādu -īpaši izceltu — domašanu tiek uzskatīta māksla un jebkuras citas ta saucamās garīgas jaunrades sfēras. Taču prasme domāt nav kadas atsevišķas profesijas privilēģija. Lai domātu, ir jāvar savakt cilvēku vairuma acis savstarpēji nesaistītas lietas un turēt tas savāktas vienkop. Diem­žēl vairums ļaužu vel joprojām, tāpat kā vienmēr, paši uz maz ko ir spējīgi un ne­pazīst neko citu kā tikai haosu un nejaušības. Māk iemīt tikai zvēru takas neskaidru ielu un jēdzienu mežā.

Tostarp saskaņa ar pirmā «K» principu («es varu»), lai turētos doma, ir nepieciešami «domas muskuļi», kurus var uztrenet, balstoties uz dažiem pūmaktiem. Citiem vārdiem, domāšana prasa iemīt takas sakarīgi sakārtotā telpa — ladas, kas Initu atklātības, apspriešanas, savstarpējas iecietības, formālās likuma kartības takas. Sada tiesiska kār­ti ba rada telpu un laiku interpretāciju brīvībai, sevis parbatidei. Tas ir lietu īstajā vārda saukšanas likums, kas ir vēsturiska speķa nosacījums, ir ta formas elements. Forma pēc būtības ir vienīgā, kas prasa brīvību. Sajā ziņa var sacīt, ka likumi eksiste tikai brīvām būtnēm. Cilvēciskie iedibinājumi (ari doma ir šāds ieelibinajtuiis) ir darbs un spēja panest brīvību. Un civilizācija (kamēr tu strādā un domā) arī ir ta, kura no­drošina, lai kaut kas sāktu virzīties un atrisināties, lai nostabilizētos jēgumi un tu varēti uzzināt, ko īsti esi domājis, veleīies vai izjutis, — piedāvā visa ta iespējamību.

Bet līdz ar to civilizācija paredz sevī ari nezināmā šūniņu klātbūtni. Ja vairs netiek atlicināta telpa, kur izpausties tam, ko vēl pilnīgi nezinām, civilizācija un arī kultūra izzūd. Piemēram, ražošanas ekonomiskā kultūra nozīmē, ka nav tiesīga tāda vadīšanas struktūra, kas noteiktu, kad zemniekam sēt, un ar šādu zināšanu sadali aptvertu visu viņa darbības telpu. Atkārtoju, ir jāpieļauj, ka autonomi kaut kur var paradīties lietas, kuras tnēs nezinām un nevaram iepriekš zināt vai iedomāties kādā viszinošā galvā.

Vēl viens piemērs. K. Markss teicis, ka par naudas iedabu esot sarunāts tikpat daudz muļķību, cik par mīlestību. Taču pieņemsim, ka naudas iedaba mums nav zi­nāma, tomēr tā ir nostiprinātā formālā civilizētā mehānismā, pieņemsim, ka būtu ap­guvuši naudu kā kultūru tadā līmenī, ka mācētu to ne tikai vienkārši skaitīt, bet ari izmantot kaut kā ražošanai. Ka tas iespejams? Pavisam vienkārši: šajā gadījumā tiek pieņemts, ka naudas apmaiņa pret produktu (pirkšanas norise) pati laiku neprasa, jo nauda jau ir ietverts darba laiks. Un šāda rīcība ir civilizēta. Sadu abstrakciju cilvēciskās pieredzes civilizēta kārtībā ir nostiprinājusi pati civilizācija. Turpretī ārēji līdzīga, bet «spoguļattēla» rīcība nav civilizēta. Kad nav naudas kultūras mehānisma, tad rodas un sāk darboties cits mehānisms — «aizspoguliska» rīkošanās ar naudu, un tas ir šāds: ja, kāds, teiksim, ir nopelnījis 24 rubļus (t. i., ielicis tajos astoņu stundu darbu), tad, lai tos iztērētu, viņam jāpatēre vel 10 stundas — t. i., vel 30 rubļi. Sa­protams, ka šādā apziņā nav nojēgas par naudu ka par vērtību. Saja gadījuma, iz­mantodami naudas zuu.es zīmi, nies nevaram aprēķināt ekonomiku, organizēt racionalu ekonomiskas ražošanas shēmu. Bet mēs tomēr lietojam naudas zinies, pat vairāk: no­nākuši šaja naudas Aizspogulija, esam atrisinājuši «apļa kvadratūru» — proti, nezinā­dami naudas vērtību, esam iemanījušies kļūt savtīgi un viltīgi.

Tatad civilizācija paredz formālus noregulētas, tiesiskas uzvedības mehānismus, fā nevar balstīties uz kada žēlastību, idejām vai labo gribu. Sis tad arī ir sociālas, pilso­niskas domāšanas nosacījums. «Pat būdami ienaidnieki, uzvedīsimies civilizēti, nezāģesim zaru, uz kura sēžam,» — ar šo vienkāršo frāzi ir izteikta civilizācijas būtība, kulturāli tiesiskas, pārsituatīvas rīcības būtība. Jo, atrodoties situācijas iekšienē, nav iespējams vienoties par to, ka nemūžam nekaitēsim viens otram, — te kādam vienmēr būs «skaidrs», ka viņam jāuzņemas taisnīguma atjaunošana. Vēsturē nepazīst ļaunuma, kurš būtu īstenots bez šādas kaismīgas skaidrības, jo katrs ļaunums ceļas no vislabā­kajiem nodomiem, un šī frāze nepavisam nav ironiska. Ļaunums savu enerģiju smeļ no patiesības enerģijas, no pārliecības, ka patiesība tam ir redzama. Civilizācija turpretī bloķē šo taisnticību, bremzē to. cik nu mēs, cilvēki, vispār uz to esam spējīgi.

īsi sakot, saārdot, apraujot «civilizētos pavedienus», pa kuriem cilvēka apziņa va­rētu pagūt nonākt līdz patiesības kristalizācijai (turklāt ne jau tikai atsevišķu domas varoņu galvās), tiek saārdīts arī cilvēks. Kad viņpusējas pilnības lozunga aizsegā tiek likvidēti visi formālie mehānismi — tieši tāpēc, ka tie ir formāli un tātad abstrakti, sa­līdzinājumā ar cilvēku tiešo dzīvi arī viegli kritizējami, — ļaudis reizē laupa sev iespēju būt cilvēkiem, t. i., saglabāt nesaārdīlu, nevis tikai uz zīmēm reaģējošu apziņu.

MONOPOLS UN APZIŅAS SABRUKŠANA

Minēšu vel vienu šādas sabrukšanas piemēru. Ka zināms, sistēma, ko sauc par monopolu, stav ārpus civilizācijas, jo šī sistēma grauj pašu civilizācijas ķermeni, iz­raisot totālu cilvēka pasaules iztukšošanos. Ne tikai taja ziņā, ka monopols uzjundī pa­šus primitīvākos un asociālākos instinktus un rada kanālus to izpausmei. Sasniegtajam domas stāvoklim vel ir «jāapveļas» — gluži kā agorā4 —. jāapaug ar muskuļiem, kā veļot apaug ar sniegu sniegavīrs, domai jāiegūst spēks pašai savu iespēju īstenošanai. Ja nav agoras, ja nav ko attīstīt, tad nav arī patiesības.

Kaut gan cilvēks jau sensenis ir centies savaldīt savu mežonīgo, nešpetno un ego­istisko dabu, tomēr viņa instinkti, alkatība, sirds tumsība, hezdveseliskums un neizglīiotiba pilnīgi spēj akoniodol viņa domātspeju un sapratni un izpausties caur tam. Pre­toties tam spēj vienīgi pilsonis, kuram ir tiesības domāt pašam ar savu pratu. Un šis tiesības vai likums var paslavēt tikai tad, ja mērķu sasniegšanai izvelētie līdzekļi ir liku­mīgi, proti, ja tie sevi jau ir ietvēruši, uzsukuši likuma garu. Ar patvaļīgiem un adminis­tratīviem, t. i., ārpus likuma stāvošiem līdzekļiem likumu ieviest nav iespējams — pat tad ne. ja to mēģina darīt ar vislabākajiem nodomiem, ar viscēlākajiem motīviem un «ide­jām». Jo tādā gadījumā likuma pielietošana izplata (un, jo plašāka un stingrākā ir ši pielietošana, jo sāpīgākā ta ir) nelīkumīguma, ko nes sevi minētie līdzekļi, precedentu un paraugu. Uu tas viss — neatkarīgi no ideāliem un nolūkiem — domāts, lai kādu «aplai­motu» un «glābtu». Tā tas ir ar jebkuru monopolu. Piemēram, ja es varu, vadoties no viscildenākajām rūpēm par sabiedrības labumu, kāda jaukā dienā noteiktām precēm uzlikt speciālu cenu, noslēpt un slepeni pārdalīt ienākumus, piešķirt atvieglojumus, sa­dalīt preces, plana rādītāju vārdā lauzt iepriekš ar darbaļaudīm noslēgtos līgumus utt., u. t. jpr., tad šo pašu dienu (uu arī turpmāk — pa mūžīgu paralēli) to visu darīs arī kāds cits kaut kur citur (vai arī tie paši un turpat), darīs pavisam pēc citiem apsvē­rumiem — meklējot pašlabumu, spekulēs, krāps, laupīs, zags, ņems un dos kukuļus. Konkrētie cēloņi un motīvi struktūrās zaudē savas atšķirības, mainās vietām, pārvēršas viens otrā. Jo likums ir vienots un nedalāms it visos telpas un laika punktos, kuros vien cilvēki darbojas un sadarbojas. Tas attiecas arī uz sabiedriskās labklājības liku­miem. Tatad likumi savus mērķus sasniedz vienīgi likumīgā ceļā! Uu, ja tie tiek pār­kāpti, tas notiek arī tāpēc, ka likumīga kārtība parasti tiek aizstāta ar ideju jeb «pa­tiesības» kārtību. It kā likums eksistētu pats par sevi, nevis cilvēciskajos indivīdos, viņu izpratnē par savām lietām. Iespēja ignorēt indivīdu un izslēgt ne jau tāpēc, ka mēs dodam priekšroku humānismam un rūpēm par cilvēku, bet gan pašas esamības, dzīves negrozāmās kārtības dēļ. Kaut kas var notikt tikai indivīdu būtmīgas vienlīdzī­bas līmenī. Tajā nav nekā tāda, kas kādam jau iepriekš pienāktos, katram pašam jā­noiet ceļš, pašam — kā kādreiz rakstīja G. Deržavins — jāierosās «būtnes viducī». Bez šādas ierosīšanās «nenāk ārā» neviens izgudrojums, neviens iedibinājums. Pre­tējā gadījumā iebruktu visas patiesības atradnes, patiesības mitoloģiskais pamats un iedaba, un tad sāktu valdīt meli — totāli, ārpus cilvēka, jau citu cēloņu radīti meli, kas iespiestos visos sociālās telpas punktos un aizpildītu tos ar zīmēm. Spoguļspcle, kaut kā cita atspulgs sirreālās zīmes.

AIZSPOGULIJA

Protams, šādas spoguļspeles parādīšanās ir saistīta ar tas īpašajiem iekšējiem «aizspoguliskajiein» jēgumiem, ar šķitumu, ka tajos no tiesas mājo kaut kada augstākā gudrība. Jo ļaudis šādos gadījumos redz veselumu. Viņuprāt, ārējam novērotajam ne­kad nav taisnība. Atcerēsimies G. Bennu: «..jo veselums pieder vienīgi tev.»

Viens novērotājs redz to, kas tiek sagrauts, otrs — to, kas tiek celts, bet daudzi vēro un miedz cits citam ar aci: mēs jau gan zinām, kas notiek «patiesībā», «veselums

pieder mums». Lūk, tas ari ir «iekšējais». Taču mana skatījumā ši iekšēja, sevi iegrem­dējusies dzīve, ja lai trūkst agoras, ir tas pats, kas meklēt patiesību ateja. Ja man būtu Kafkas talants, es šobrīd aprakstītu šos dvēseles iekšējos meklējumus kā fantas­tisku, dīvainu patiesības meklēšanu tur, kur saskaņā ar cilvēka dzīves ontoloģiskajiem likumiem tās vienkārši nevar būt.

Saja ziņā nenoteiktības situācijas jeb totālas semiotiskās citesamibas cilvēki man atgādina tos, kurus F. Nīče neba nu nejauši ir nosaucis par «beidzamajiem cilvēkiem». Patiešām (un tieši tas bija viņa slimās kristieša sirdsapziņas kliedziens): vai nu mēs būsim «pārcilvēki», lai kļūtu par cilvēkiem (abi pirmie «Ê» principi jau tieši nosaka cilvēka transcendenci pret cilvēcīgumu viņā pašā), vai arī kļūsim par «beidzamajiem cilvēkiem». Par organizētas laimes cilvēkiem, kuri nav spējīgi sevi pat nicināt, jo dzīvo saārdītas apziņas un saārdītas cilvēcīguma matērijas situācijā.

Tātad, ja kaut kur notiek ar cilvēkiem saistīti notikumi, tad tie nenotiek bez apziņas līdzdalības; apziņu no to sastāva nevar nedz izstumt, nedz aizstāt ar kaut ko citu. Un šī apziņa ir divota šādā fundamentālā nozīmē: ar trīs «K» principu es faktiski ieviesu divas savstarpēji krustojošās plaknes. Pirmo, kuru es nosaucu par ontoloģiju (un kuru neviens nespēj reāli pārdzīvot, kaut tā tomēr ir; piemēram, nav iespējams pārdzīvot nāvi, taču nāves simbols ir produktīvs cilvēka apzinātās dzīves moments). Un otru plakni — reālo, «muskuļaino» — prasmi šajā simbolā dzīvot praktiski, balstoties uz pirmsatveres aktiem. Nevienu no šīm plaknēm nedrīkst ignorēt: apziņa ir fundamen­tāli divota. Aizspogulijā, kur kreisais un labais mainās vietām, visi jēgumi tiek apvērsti un sākas cilvēciskās apziņas noārdīšanās. Anomālā zīmju telpa iesūc sevī it visu, kas ar to saskaras. Cilvēciskā apziņa anihilējas, un, nonākot nenoteiktības situācijā, kurā visi nemitīgi — pat ne divdomīgi, bet daudzdomigi samirkšķinās, anihilējas ari cilvēks: nav vairs nedz vīrišķības, nedz goda, nedz cieņas, nedz gļēvulības, nedz negoda. Sie «apziņas» akti un zināšanas vairs nepiedalās pasaules norises vēsturē. Vairs nav ne­kādas nozīmes tam, kas notiek tavā «apziņā», ka tik tiek padota zīme. Galu galā izzūd nepieciešamība pēc paša svarīgākā — proti, lai cilvēkiem būtu kaut jelkāda pārliecība. Vai tam, kas tagad notiek, tu tici vai netici —• nav nekādas nozīmes tāpēc, ka, pado­dams zīmi, tu iekļaujies sabiedriskā mehānisma ritentiņu kustībā.

19.   gadsimtā šādas situācijas itin labi ir apzinājusi literatūra. Es šeit domāju ne tikai F. Kafku, bet, piemēram, arī lielo austriešu rakstnieku, romāna «Cilvēks bez īpa­šībām» autoru R. Mūzilu. Mūzils lieliski saprata: lai ko ari cilvēks uzsāktu situācijā, kāda bija sabrukt gatavajā Austroungārijas impērijā, — viss pārvērtīsies kaut kādā murgojumā tāpēc, ka ir j a u par vēlu. Vai nu tu meklē taisnību, vai netaisnību — visviens, tik un tā aiziesi pa jau iebraukto bezjēdzības ceļu. Viņš labi zināja, ka šādas situācijas iekšienē darboties un domāt nav iespējams, svarīgi ir tikt no tās ārā.

Lai neliktu lasītājam pārāk nopietni domāt par dažiem terminiem (runa ir tikai par terminiem, bet ne par problēmām; par problēmām ir vērts nopietni domāt, turpretī mani termini nav obligāti), es savu «aizspogidiskās eksistences» pieredzi izteikšu šādi. Visa mana apziņas «teorija» ir atvedināma no kādas sēkliņas vienā no maniem agrī­najiem pārdzīvojumiem. No pirmā iespaida, kas radās, saskaroties civilizācijai un me­žonīgajai dzīvei, es jutu, ka mani centieni palikt cilvēkam nule raksturotajā situācijā ir groteski un smieklīgi. Civilizācijas pamati bija noārdīti jau tiktāl, ka vairs nebija iespējams iznest ārā, apspriest un pārdomāt pašiem savas slimības. Un, jo mazāk mēs tās varējām iznest ārpusē, jo vairāk tās sazēla mūsos, bija jau sākusies slēpta, ne­manāma trūdēšana — civilizācija gāja bojā, nebija agoras.

Mēs joprojām dzīvojam kā šīs «staru» slimības attālie mantinieki, un mūsu man­tojums man šķiet daudz briesmīgāks par jebkuru Hirosimu. Mēs esam dīvaini manti­nieki, kas pagaidām maz ko sapratuši un maz ko mācījušies no savu nelaimju pie­redzes. Mūsu priekšā ir paaudzes, kurām it kā nemaz nav pēcnācēju, jo tas, kurš pats nav piedzimis, nav iekopis sevī augsni un augšanai nepieciešamos dzīvības spēkus, nespēj ari radīt pēcnācējus. Tā nu mēs klīstam pa dažādām zemēm, klīstam bez valo­das, ar sajukušu atmiņu, ar pārrakstītu vēsturi, reizēm nemaz nezinādami, kas īste­nībā ap mums un mūsos pašos ir noticis un notiek. Nesajuzdami savas tiesības uz brīvību un atbildību par brīvības izmantošanu. Diemžēl vēl joprojām milzīgus zemes­lodes plašumus aizņem šāda aizspogidiska antipasaule.

Un tāpēc, kad dzirdu runas par ekoloģiskajām nelaimēm, iespējamām kosmiskām sadursmēm, kodolkaru, staru slimību vai AIDS, tas viss man šķiet mazāk bīstams un tālāks — var jau būt, ka es kļūdos, varbūt man trūkst iztēles, — par visu to, ko šeit tiku aprakstījis un kas patiešām ir visbriesmīgākā katastrofa, jo skar cilvēku, no kura ir atkarīgs viss pārējais.

1984 No krievu valodas tulkojis Ansis Zunde

(Ìàìàðäàøâèëè Ì. Êàê ÿ ïîíèìàþ ôèëîñîôèþ. Ì., Ïðîãðåññ, 1990. Ñ. 107—121.)

1   Sajā sakara var atsaukt atmiņā diskusiju par novērojuma problēmu kvantu mehānikā un par antropo pazīmi kosmoloģijā, kas atsedza apziņas fundamentālu ieklautību fiziskās realitātes izziņas

procesos.

2   Vācu dzejnieka Gotfrīda Benna (1886—1956) dzejolis oriģinālā un V. Mikuševiča atdzejojumā atrodams antoloģijā: Ïîýçèÿ Åâðîïû. Ò. 2-é. êí. 2ÿ. Ì., 1979. Ñ. 221. Latviskais teksts — Ì. Mamardašvili veidota parindeņa tulkojums.

3 Zombi — dzīvais mironis, spoks.

* Agora — brīvo pilsoņu sapulce senajā Grieķijā, ari laukuma, kurā tā notika,

Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo tā pirmā debess un tā pirmā zeme bija zudušas, un ta jūra vairs nevaid.

Jāņa parad. gr. 21, 1

Šodien runāt par Atlantīdu nozīmē atsaukt atmiņā vispārzināmo: salu okeāna vidū, Uz kuras pastāvēja bagāta un taisnīga valsts, sengrieķu filozofa aprakstīto katastrofu, kuras rezultātā Atlantīda vienā dienā un bēdu naktī nogrimusi uz laiku laikiem — bez pēdām, kas liecinātu par patiesības graudiem Platona leģendā. Paradoksālā kārtā Atlantīda un tās bojāejā pašlaik ir gandrīz vai neapstrīdams fakts — patiess vismaz kā kultūras vēstures sastāvdaļa. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka vienīgais daudzmaz ticamais informācijas avots ir divi Platona dialogi, turklāt šie dialogi balstīti uz le­ģendu, kas dzirdēta no Solona, kuram to savukārt pavēstījuši ēģiptieši. Grāmatu tūk­stoši, kas par šo tēinu sarakstīti, liecina, ka cilvēki jau divtūkstoš gadus uzskata seno leģendu par pietiekami pārliecinošu, turklāt, spriežot pēc pētījumu skaita pieauguma, ar katru jaunu gadsimtu Atlantīda kļūst arvien pievilcīgāka un vilinājums atminēt tās mīklu arvien spēcīgāks. Cilvēki visā nopietnībā tic, ka nogrimusī sala tiks atrasta, ka okeāna dzelmē, pusceļā starp Portugāli un Barbadosu (vai jebkurā citā zemeslodes vieta) viņus gaida pasaku pilsēta vienā zelta un orihalkā. Tiesa, neviens nevar pa­teikt, kur īsti brīnumvieta atrodas, un tas ir vēl viens pierādījums, ka Platons varbūt nemaz nav domājis Atlantīdu kā materiālu, atrodamu realitāti. Tie, kas cenšas nogri­mušo salu atrast, domā citādāk, un varbūt arī viņiem ir taisnība. Varbūt kādu dienu viņu sapnis piepildīsies un cilvēku acīm pavērsies jauns kultūras piemineklis un tūrisma objekts, kas dos iespēju pārdot suvenīrus ar Atlantīdas simboliku. Tomēr jāšaubās, vai šāds atklājums palīdzēs izprast Atlantīdu kā intravertu kultūras parādību, saprast to, ka salas bojāeja nav tikai viena no daudzajām (kaut arī lielākajām) katastrofām cil­vēces vēsturē. Nepieciešams izzināt, kā rodas un attīstās vēža šūnas, kā ļaundabīgais audzējs iznīcina cilvēka organismu no iekšpuses, pirms iestājas fiziska nāve, lai saorastu Atlantīdas bojāeju un ar zināmu pārliecību varētu teikt: TA NOTIKA ATLAN­TI DA.

Acteku leģendas teikts, ka pasaules bojāejā ir cikliska, apokalipsi viņi saista ar Dieva dusmām, kas periodiski atkārtojas. Dieva dusmas kā tādas nav pati oriģinālākā ideja kultūras vēsturē («Un Tas Kungs redzēja, ka cilvēku Jaunums augtin auga virs zemes un viss viņu sirdsprāts un padoms tikai ļauns bija vienuinēr.»— i. Mozus gr. 6, 5), tāpat kā plūdi, viesuļvētra, uguns, kas sūtīta iznīcināt nepaklausīgo cilvēku. Retāk sasto­pama bojāejas cikliskuma ideja, ko acteki pamato ar konkrētiem gadskaitļiem. 4000 ga­dus pēc pirmās civilizācijas (acteku valsts) sodīšanas ar plūdiem Dievs uzsūtīja vie­suļvētru. Kā vienā, tā otrā gadījumā bojā gāja visi cilvēki, izņemot divus — acīm­redzot, augstvērtīgākos katra dzimuma pārstāvjus —, kas laida pasaulē pēcnācējus un radīja jaunu rasi. Glābiņa iespējai apokalipsē ir izšķiroša nozīme — tā ir izredze sākt vēlreiz jaunā, augstākā pakāpē. Ceturtā acteku rase jau līdzinājusies mūsdienu cil­vēkam, tātad katra bojāeja nozīmē ceļu uz augšu. Varbūt šādas attīstības produkts tā­lākā nākotnē būtu Nīčes Pārcilvēks, ja reiz cilvēks ir jāpārvar, jo tas ir tikai tilts starp dzīvnieku un Pārcilvēku. «Tas ir gudri teikts, ka daudz kas pasaulē nelāgi ož, bet riebums pats rada spārnus un avotnojaudošus spēkus!» («Ta rmiaja Zaratustra») Katrs atsevišķs posms ir degradācija no dievišķās ieceres cilvēku iztaisnot līdz nepil­nīgai cilvēka pašrealizācijai resp. katastrofai, tomēr kopumā katrs jauns posms no vienas apokalipses līdz otrai iezīmējas ar katrreiz augstāku līmeni, vismaz dievišķās ieceres stadijā.

Civilizācijas degradācijai nav obligāti jānotiek pa lejupslīdošu līkni; tai ir savas iekšējās likumības, pacēlumi un kritumi, attīstība un sabrukums. «Tas, kas piemīt ļau­dīm, piemīt arī nācijām,» teicis Gandijs. Varētu piebilst: tas, kas piemīt ļaudīm un nācijām, piemīt ari civilizācijām — arī tām ir sava bērnība, jaunība, briedums un ve­cums. Bērnības un jaunības posmos civilizācija, kas ari ir dzīvs organisms, attīstās, cenšoties īstenot dievišķo ieceri, bet tā saucamie brieduma gadi un jo īpaši vecums jau nozīmē lejupslīdi — sākumā nemanāmu, vēlāk arvien straujāku un nenovēršamāku. Vecums ir cieši saistīts ar marasmu; šeit ilustrācijas nav vajadzīgas, varbūt mēs paši dzīvojam šajā fāzē. Organisms turklāt ir novājējis un vēža saēsts. Bojāeja ir tikpat briesmīga, cik nepieciešama. Tā sola vienu pāri, kas izglābsies. Katrs gribētu būt šajā pārī, bet tas ir lemts tikai diviem. Jaņ un iņ. Gaisina tumsā. Monomane un jūgen. Vecais, labais Noass, kas izglābj pāri no katras sugas. .'Deikalions un Pirra. Inku le­ģendās pēc tam, kad Radītājs (Vira Koča) uzsūtījis plūdus, viens pāris izglābjas koka kastē.

Bojāeja parasti nav nejaušība, hei gan iepriekšnolemta nepieciešamībā:. Bojāejas priekšvēsture dažkārt var būt saskatāma, bet tās iepriekšnolemtība paliek noslēpums, ko var uzminēt, bet ne izzināt. Varbūt Atlantīdas bojāejas priekšvēsture bija tās aiz­sākums, kad dievs Poseidons iekāroja mirstīgo sievieti Kjito un savienojās ar viņu. Varbūt tieši dieva un cilvēka dabu neatbilstība bija iedīglis katastrofai, kas notika daudz vēlāk, kad milzīgā sala ar visiem iedzīvotājiem, tempļiem, līdz zobiem apbruņotu armiju un dārglietām pazuda dzelme.

Sls civilizācijas sākums neliecināja par traģisko un pamācošo finālu. Kjito dzem­dēja piecus dvīņu pārus, kuriem Poseidons — dvīņu tēvs — sadalīja salu desmit daļās, labāko ierādot Atlasam — vecākajam dēlam no pirmā pāra (viņa vārda nosauca ari salu). Atlantlda pastāvošās konfederatīvās attiecības noteica, ka ikviens no brā­ļiem ir pilntiesīgs saimnieks savā «republikā», kopīgi viņi lēma tikai valsts aizsardzību un ārpolitiku. Šķiet, Platons šajā Poseidona veidojumā saskatīja kaut ko līdzīgu savam ideālās valsts modelim, (kas tāpat bija viņa fantāzijas auglis). Atlantlda, kā raksta Platons, tās sākotnējā attīstības posmā bijusi gandrīz vai paradīze zeir.es virsū. Vald­nieki bijuši gudri un taisnīgi, reizi piecos gados sanākuši apspriesties un pieņemtos lēmumus rītausmā uzrakstījuši uz zelta tāfeles. Atlantu «kongresi» notikuši templi, kura iekšieni greznojusi milzīga Poseidona statuja, bet ārpusi — mazākas viņa pēcnā­cēju zelta statujas, kuru laika gaitā sakrājies milzīgs daudzums. Seit pulcējušies desmit suvereno Atlantīdas «republiku» valdnieki, lai mierīgi un izsvērti lemtu likumus un nākotni, kurai vajadzējis būt tikpat bezrūpīgai un pārtikušai kā allaž.

Atlantlda dzīvojusi pēc Poseidona noteiktajiem likumiem, kas bijuši uzrakstīti uz orihalka staba un glabājušies Poseidona templi, lai katrs varētu tos izlasīt. Viens no šiem likumiem prasījis, lai desmit valdnieki būtu iecietīgi cits pret citu: valdniekiem bijis aizliegts karot savā starpa. Rūpes par karalisko dinastiju, kuras dzīslās ritēja dievišķās asinis, bijis viens no galvenajiem valsts uzdevumiem. Vienīgais veids, kā nosargāt piecdesmit procentus dievišķo asiņu, bijis incests. Pēc analoģiska likuma vadījās kādreizējie Peru valdnieki inki, kuriem drīkstēja būt neierobežots mīļāko skaits, bet likumīgā sieva bija viena — paša valdnieka vecākā māsa. Dažreiz inku pēcnācēju skaits sasniedza vairākus simtus, bet troņmantnieks bija likumīgās sievas vecākais dēls. So kārtību (asinsgrēku) var izskaidrot ar inku leģendām par Saules radīšanu. Sauli (Inti) radīja dievs Vira Koča, bet pēc radīšanas Inti ņēma par sievu savu māsu Mē­nesi (Mama Kilja). Tāpat bija lemts rīkoties inkiem, kas sevi dēvēja par Saules bēr­niem. Pasaules Radītājam Vira Koēam bijusi balta āda un gara, melna bārda (rases pazīmes, kādu inkiem nebija). Iespējams, ka viņš izglābies pēc Atlantīdas bojāejas un pamanījies nokļūt Dienvidamerikā, kur atdzīvinājis atlantiem raksturīgo Saules kultu un incestu. Nav nekādu liecību, ka incests būtu novedis pie inku deģenerēšanās un izmiršanas (viņu valsti 16. gs. izpostīja spāņu kolonizatori ar Pizarro priekšgalā).

Ari atlanti negāja bojā asinsgrēka dēļ. Platons šajā sakarā raksta: «Daudzu pa­audžu laikā, kamēr neizsīka no Dieva mantotā daļa, Atlantīdas valdnieki pakļāvās liku-

tnam un dzīvoja draudzībā ar savu dievišķo pirmsākumu. /../ Viņi nenpreihn no greznī­bas, nezaudēja varu pār sevi un veselo sapratu bagātības priekšā, bet, saglabājot prāta skaidrību, gaiši redzeja, ka tas viss var pateikties par savu pieaugumu visparējai sa­skaņai savienojumā ar labdarību, bet, kad bagātība kļūst par rūpju priekšmetu un tiek celta godā, tā iet bojā, bet kopā ar to iet bojā arī labdarība.» Acīmredzot mēģinājums saglābt cilvēkā piecdesmit procentus dievišķā bija lemts neveiksmei jau no paša sa­kuma: cilvēciskā daļa atlantos izpletās, kamēr dievišķā incesta pārkāpumu rezultātā saruka, un tas varēja novest tikai pie viena — Atlantīdas civilizācijas bojāejas un pamācības nākošajām paaudzēm. «Bet, kad no dieva mantotā daļa atslāba, daudzviet izšķīstot mirstīgajā piejaukumā, un pārsvaru guva cilvēku tikums, tad viņi izrādījās nespējīgi nest tālāk savu bagātību un zaudēja tikumību. Tiem, kuri prot saskatīt, tas bija kaunpilns skats, jo viņi pazaudēja pašu brīnišķīgāko no savām vērtībām; bet tiem, kuri nespēj saskatīt, kur slēpjas patiesi laimīga dzīve, viņi likās visbrīnišķīgākie un laimīgākie tieši tad, kad viņos vārījās nevaldāma skaudība un spēks.» Tas, ka Zevs sasauc dievu sapulci un nolemj sodīt izvirtušo civilizāciju (jo atlanti bija atse­višķa, no ārpasaules ar «dzelzs priekškaru» slēgta civilizācija), kā arī pats sods ir tikai acīm saskatāmais rezultāts, atrakcija, izrāde (varbūt traģēdija, bet varbūt farss); Goijas zīmētais saprāta snauds — tā ir aisberga redzamā daļa, bet kuģis tam uztriecies jau kilometru iepriekš.

Protams, ne vienmēr Radītājs izvēlēsies šo vienu formu, lai sodītu cilvēkus par nepareizā ceļa izvēli. Arī iemesls dažādos gadījumos var būt atšķirīgs. Cilvēciskā daba ar tai piemītošo nežēlību, varaskāri un naidu ir tikai viens no soda iemesliem. Varbūt kāda cita civilizācija tiks sodīta par augstprātību (kas, protams, arī ir cilvēciskā tikuma iezīme). Varbūt tie būsim mēs. Sodīt cilvēku var arī nemanāmi — maskējot soda veidu: piešķirot cilvēkam saprātu, ko tas nepareizi' novērtē kā balvu. Viņa augstprātība tāpēc vēl vairāk pieņemas spēkā un nomāc bailes kā glābjošu un brīdinošu spēku. Atsakoties no bailēm, lio'mo sapieris zaudē spēju novērtēt sava saprāta ierobežotību, to, ka viņa saprāts ir pretrunā ar kādu augstāku, patiesi radošu un visvarenu Saprātu. Viņš nesaprot, ka šī pretruna lemj viņu iznīcībai. Iznīcība šaja gadījumā ir vel vairāk _ intraverta, jo Radītājs soda cilvēku ar viņa paša roku, aizsienot viņam acis un nosēdinot uz zara ar zāģi rokā.

Cita arhetipiska situācija ir gadījums ar Saules dieva Hēlija dēlu Faetonu, kuram iegribējās pavizināties ar tēva ugunsratiem, bet izrādījās, ka viņš nespej tos novaldīt. Var jau būt, ka ša mīta rašanos rosināja komētas tuvošanās Zemei, varbūt tiešam leģendā bez astronomiskā nav nekāda cita slāņa. Indiešu mitoloģijā teikts, ka pirms plūdiem parādījušās septiņas saules, kas izdedzinājušas visu dzīvo uz zemes, izglābies tikai zēns un meitene. No astronomijas viedokļa tas ir vēl mazāk ticams notikums. Ķīnieši domāja, ka plūdus izraisa pūķis Gunguns. Faetons nespēja novaldīt tēva uguns­ratus un ar tēva zibeņiem tika ietriekts Eridānas upē. Kasandras pareģojums tiem, kas prot saredzēt.

Atlantīda ir arhetips, viens no apokalipses variantiem, fragmentārs un Platona iz­klāsta vienkāršots līdz atstāstam, pat nesalīdzināms ar Jaņa parādīšanās grāmatas Inspirāciju. Tā ir tikai shēma, kuru piepildīt aicināts ikviens, kurš grib to meklēt oke­ānā, Vidusjūrā, Āfrikā, Peru vai Krievijā. Atlantīda ir sākuma punkts tiem, kuri prot no sniega pikas savelt sniegavīru. Mēs nezinām, kāds tieši izskatījās Jēzus, vai viņa acis bija skumjas vai tikai nopietnas; mēs zinām tikai to, ka viņš skatījās no citas pa­saules. Divas tūkstošgades ir atstājušas viņa Gara attēla stereotipu, kādu to izveidojuši mākslinieki, sākot ar tiem, kuri zīmēja uz sienām Romas katakornbās, un beidzot ar Dalī. Visiem zināmais Jēzus vizuālais tēls ir kultūras stereotips, kura šķietamais auten­tiskums gadsimtu gaitā ir bezdievīgi kanonizēts. «Kultūra,» saka Kirkegors, «padara cilvēkus nenozīmīgus, tā pilnveido viņus kā eksemplārus, bet laupa individualitāti.» Tikai atbrīvošanās no kultūras uzspiestajām tradīcijām un ideālļem spēj radīt jaunu kultūru — par spīti skumjajam faktam, ka to sagaida priekšgājēju liktenis. Atlantīda pieļauj interpretāciju daudzveidību, tā ir atvērts mīts, kam daudz ceļu un maz ceļrāžu, kas turklāt var būt kļūdaini. Atlantīda ir labirints un fantāzijas valstība, kurā ielūkoties būtu vēlams ikreiz, kad pazīmes liecina par kārtējā posma beigām, par jaunu ka­tastrofu — vēl briesmīgāku nekā iepriekšējā. Arī Atlantīda ir Kasandras pareģojums, bet, ja tas būtu tikai brīdinājums, tad ne vairāk kā viens no daudzajiem. Atlantīda ir analīze, kas parāda iznīcības ceļu. Atlantīda ir ikvienā no mums, tā ir katra cilvēka bojāejas vēstnesis, cilvēka nepilnības liecība un atdzimšanas garantija. Atiantīda eksistē visos līmeņos — sākot ar smadzeņu šūnu bojāeju un beidzot ar katastrofām Visumā, kuru priekšā mēs neesam pat pīšļi. Tā ir dzimtas bojāeja, aizejot tās pēdējam pārstā­vim; tā ir tautas bojāeja, kad to aprij cita — lielāka un agresīvāka tauta. Glābiņš meklējams pārdzimšanā. Visam ir viens vārds: ATLANTĪDA. Bet pilns vārds ir: TA NOTIKA ATLANTĪDA. Un galvenais ir zināt Atlantīdas priekšvēsturi, jo tā ir ceļš. Ja arī tas nesniegs glābiņu, tad sniegs izpratni, bet izpratne ļaus samierināties. Katrs cilvēks atceras gadījumus, kad, nokļuvis kādā vietā pirmoreiz, atskārš, ka ir jau tur bijis; to apliecina kāda nesvarīga detaļa — saules atspīdums uz tramvaja sliedēm un uguusmūra, jūras šalkoņa aiz kāpām, cigarešu smarža nomales stacija, vakarblāzma pilsētas izgāztuve, Tas ir pusceļa stāvoklis. Vieni mēģina to saprast, citi pacenšas aiz­mirst.

Sols Belovs (Saul Bellow) dzimis 1915. gadā Kanādas provincē Kvebekā. Viņa bērnība un jaunība paiet Čikāgā, ortodoksāli ebrejiskā daudzvalodu vidē. 1937. gadā S. Belovs beidz Ziemeļrietumu universitāti, specializējas antropoloģijā un socioloģijā. Studijas turpina Viskonsinas universitātē, no kuras drīzumā izstājas, lai pilnībā pie­vērstos rakstniecībai. Četrus gadus S. Betovs pelna iztiku, būdams pasniedzējs Čikāgas Pedagoģijas institūtā. Otrajā pasaules karā viņš īslaicīgi dien tirdzniecības flotē, vēlāk strādā Britu enciklopēdijas redakcijā.

Romāns «Cilvēks starp debesīm un zemi» (The Dargling Man) tiek izdots, kad Betovs ir 29 gadus vecs. Pēc trim gadiem viņš publicē otro romānu — «Upuris» (The Victime), 1953. g. — «Ogija Mārča piedzīvojumi» (The Adventures of Augie March), kas iegūst National Book Award prēmiju (pirmo no trijām, kas piešķirtas rakstniekam). Betova ceturtajam romānam «Tver dienu» (Seize the Day, 1956) seko «Hercogs» (Hercog, 1964), «Lietus karalis Hendersons» (Henderson the Rain King, 1958) tin «Mistera Semlera planēta» (Mr. Sammlicr’s Planet, 1970). Belova isie stāsti sakopoti krājumos «Mosbija atmiņas» (Mosby’s Memories, 1968) un «Citam uz varžacīm» (Him With His Foot in His Mouth, 1984). Populārākā S. Belova luga ir «Galīgais vērtējums» (The Last Ana­lysis, 1964). 1975. gadā Belovs publicē romānu «Humbolta talants» (Humboldt’s Gift), 1976. gadā viņam piešķir Pulicera un Nobela prēmijas. 1987. gadā iznāk romāns «Ļaudis biežāk mirst no sirdēstiem» (More Die of Heartbreak).

Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem es biju spilgti izteikts aplam­nieks augstskolas pēdējā kursā. Man bija kļuvis par paradumu pierak­stīties uz lekcijām kādā noteiktā priekšmetā un tad lasīt literatūru gluži citā zinību nozarē. Tā, piemēram, kad vajadzēja grauzties cauri «Naudai un banku lietām», es lasīju Džozefa Konrādā romānus. Iespējams, Kon­rāds mani saistīja tāpēc, ka bija tipisks amerikānis — no savām saknēm atrāvies polis, kas zēģelēja pa pasaules jūrām, runāja franciski un rak­stīja angliski — izcili skaisti un spēcīgi. Man, imigrantu bērnam, kas uzaudzis Čikāgas imigrantu rajonā, — nekas man nevarēja šķist vēl da­biskāks kā slāvs, kas strādā par britu jūras kapteini, pazīst Marseļu kā savu kabatu un raksta savdabīgi austrumnieciskā angļu valodā. Taču Konrādā reālajā dzīvē it nekā savāda neatrast. Viņa tēmas ir tiešas un skaidras — uzticība, vara, jūrnieku tradīcijas, dienesta pakļautība, trauslie jūrnieku likumi, pēc kuriem viņi vadās, kad uzbrūk viesuļvētra. Rakstnieks ticēja šo it kā trauslo likumību stiprumam, ticēja savai māk­slai. Viņa uzskati par mākslu vienkārši un skaidri izteikti priekšvārdā romānam «Burinieka «Narciss» nēģeris». Tur viņš teicis, ka māksla ir augstākā tiesa, ko spriež par apkārtējo pasauli, ka māksla tiecas atrast, kas ir fundamentālais, nezūdošais, būtiskais šinī pasaulē — tās lietās, matērijā un dzīves un dzīvības faktos. Rakstnieka metode būtības sasnieg­šanā atšķiras no tām, ko pielieto domātājs vai zinātnieks.^ Domātāji, tei­cis Konrāds, izzina pasauli sistemātiskas analīzes ceļā. Mākslinieka priekšā visupirms ir tikai viņš pats; mākslinieks iedziļinās pats sevī un, nonācis vientulības laukos, atrod tur savu aicinājumu. Viņš vēršas, Kon­rāds saka, «pie tās mūsu būtnes daļas, kurā iemīt talants, nevis uzcītība, pie spējas baudīt prieku un pārdzīvot brīnumu. ..pie mūsu sāpju un žē­luma jūtām, pie mūsu radniecības saitēm ar visu Dieva pasauli un pie trauslās, bet nesatricināmās pārliecības, ka mēs esam solidāri un sa­austi kopā ar neskaitāmām vientuļām sirdīm, ..kas saista kopā visu cil­vēci — mirušos iar dzīvajiem un dzīvos ar vēl nedzimušajiem».

Sie aizrautīgie vārdi rakstīti pirms kādiem astoņdesmit gadiem, un mums it kā vajadzētu tos uztvert līdz ar šķipsniņu mūslaiku sāls. Es piederu pie tās lasītāju paaudzes, kurai bija zināms garu garais cēlo vai cildeni skanošo vārdu saraksts, tur bija lādi jēdzieni kā «nesatricināmā pārliecība» un «cilvēcība», kurus atmeta Ernests Hemingvejs un viņam līdzīgi rakstnieki. Hemingvejs ierunājās to zaldātu vārdā, kuri kāvās Pir­majā pasaules karā, Vudro Vilsona un citu balamutīgu valstsvīru runu iedvesmoti; taču valstsvīru augstie vārdi būtu jāvērtē pēc jauno cilvēku sastingušo līķu rindām, ar kurām izbruģēti karalauku ierakumi. Hemingveja jauneklīgie lasītāji bija pārliecināti, ka divdesmitā gadsimta šausmas ar savu nāvējošo radiāciju ir padarījušas nebaudāmu un nokā­vušas ticību humānismam. Tāpēc es piekodināju sev, ka vajag pretoties Konrādā retorikai. Bet es nekad neesmu domājis, ka viņš būtu kļūdījies. Viņš runāja tieši ar mani. Tomēr jūtu cilvēks izrādījās vājš, viņš neiz­juta neko citu kā vienīgi vājumu. Bet, ja šāds cilvēks savu vājumu un atšķirtību atzina kā reālu un gremdējās sevī, vel vairāk nošķirdamies vientulībā, viņš atklāja, ka ir nesaraujami saistīts ar citām atšķirtībā mī­tošām būtnēm.

Es nejūtu vajadzību Konrādā spriedumiem uzkaisīt skepses sāli. Bet ir rakstnieki, kuriem «konradiskie» romāni — itin visi šāda tipa daiļ­darbi — šķiet zuduši uz mūžīgiem laikiem. Beigti un pagalam. Tādos uzskatos ir, piemēram, Alēns Roba-Grijē kungs, viens no franču litera­tūras līderiem, «lietisma» (ehoseisme) runasvīrs. Viņš raksta, ka lielajos mūslaiku darbos — Sartra «Nelabuma», Kāmī «Svešiniekā», Kafkas «Pilī» — vairs nav raksturu; šajos daiļdarbos nav atrodami cilvēki, bet.. . jā, teiksim, būtības. «Raksturu romāns,» Robs-Grijē saka, «pieder pagātnei pilnībā un bez atlikuma. Tas attēlo noteiktu laikmetu, kurš iezīmē cilvē­ciskās individualitātes apogeju.» Bet no tā nepavisam neizriet, ka būtu sasniegts kaut kas labāks, — to atzīst arī Robs-Grijē. Tikai — tāda ir patiesība. Individuālie raksturi ir aizslaucīti. «Pašreizējais vēstures pe­riods drīzāk gan ir administrējamo masu laikmets. Pasaules likteņus mēs vairs nevaram identificēt ar zināmu cilvēku un zināmu ģimeņu celšanos un krišanu.» Un Robs-Grijē turpina, sacīdams, ka Balzaka buržuāzijas laikos bijis ārkārtīgi svarīgi, lai tev būtu savs vārds un savs raksturs, jo raksturs bijis ierocis cīņā par izdzīvošanu, cīņā par panākumiem. Tanīs laikos «tas jau kaut ko nozīmēja, ja tev piederēja sava seja šinī pasaulē, kur personība parādījās gan kā izziņas līdzeklis, gan kā izpētes sākums un gals». Bet mūslaiku pasaule, viņš secina, ir daudz pieticīgāka. Tā ir atteikusies no indivīda visvarenības. Bet vienlaikus kļuvusi godkārīgāka, «jo ieskatās vēl dziļāk cilvēkā. Ārkārtīgais «cilvēka» kults ir pavēris ceļu daudz plašākai indivīda izpratnei, tātad apjēgsmei, kas vairs nav tik antropocentriska.» Tātad — Robs-Grijē mierina — mūsu priekšā pavēries jauns ceļš un jaunu atklājumu iespējas.

Ielaisties polemikā par tādu jautājumu kā šis man nav ne mazākās vēlēšanās. Mēs visi gaužām labi zinām, ko tas nozīmē, kad «raksturi» tev ir līdz kaklam. Cilvēciskie tipi kļuvuši melīgi un apnicīgi. D. H. Lorenss jau mūsu gadsimta rītausmā secinājis, ka mēs, cilvēciskās būtnes ar puri­tānisma samaitātajiem instinktiem, mēs, kas vairs netiekam mīlēti, esam kļuvuši cits citam fiziski pretīgi. «Līdzi jūtošā sirds ir salauzta,» viņš teicis. Un turpinājis: «Mēs smirdam viens otram tieši nāsīs.» Savukārt klasikas iespaids Eiropā gadsimtu gaitā kļuvis tik liels, ka ik zemei ir savas personības, pēc kurām to pazīst, — Moljērs, Rasīns, Dikenss, Balzaks. Drausmīgs fenomens! Varbūt tas saistāms ar brīnišķīgo franču teicienu: «S’il y a un caractère, il est mauvais.» («Ja viņam ir raksturs, tad viņš ir briesmīgs.» — M. P.). Tas rosina domu, ka cilvēce, pēc da­bas būdama neoriģināla, sev nepieciešamo tiecas aizņemties no ērtākajiem un izdevīgākajiem avotiem — tāpat kā jaunas pilsētas bieži vien tiek uzbūvētas no veco gruvešiem. Tādējādi — saskaņā ar psihoanalītisko koncepciju — raksturs izrādās atbaidoši sastindzis veidojums, kaut kas tāds, kam mēs esam spiesti pielāgoties un kam nepavisam nespējam sa-

jūsmā krist ap kaklu. Ari totalitārās ideoloģijas uzbruka buržuāziska­jam individuālismam, dažkārt identificējot cilvēka raksturu ar īpašumu. Netiešas norādes par to saklausāmas Roba-Grijē strīdīgajā darbā. Nepa­tika pret personību, karikatūriskā izlikšanās un melīgā būtība ir devusi noteiktus politiskos rezultātus.

Taču šoreiz mani interesē jautājums par mākslinieka prioritātēm. Vai tas ir nepieciešami un labi, ka viņam jāsāk ar vēstures analīzi, ar idejām un sabiedriskajām sistēmām? «Atgūtajā laikā» Prusts runā par to, ka jauno un izglītoto lasītāju vidū arvien lielāku atsaucību gūst darbi ar ievirzi uz aizraujošu analīzi, uz morāles un sociālo jautājumu izpēti. Viņš teic, ka salīdzinājumā ar Bergotu (romānista tēls Prusta «Pazudušo laiku meklējot») tie dod priekšroku, viņuprāt, dziļākiem rakstniekiem. «Bet ar to pašu brīdi,» Prusts saka, «kad mākslas darbi tiek vērtēti ar saprātu, nekas vairs nav drošs, ne uz ko vairs nevar paļauties: katrs var pierādīt to, kas viņam patīk.»

Roba-Grijē paziņojumi nav nekāds jaunums. Tie liek mums atbrīvo­ties no buržuāziskā antropocentrisma un radīt prasībām atbilstošus mūs­laiku progresīvās kultūras klasiskus sacerējumus. Bet raksturs? «Kopš tas jau piecdesmit gadus slimo, nopietni esejisti daudzkārt ir parakstī­juši tam nāves spriedumu,» raksta Robs-Grijē, «tomēr it nekas nav spējis raksturu nogāzt no pjedestāla, kur to uzcēlis deviņpadsmitais gadsimts. Tagad tā jau ir mūmija, bet tāda, kas citu tradicionālās kritikas godāto vērtību vidū aizvien vēl sēž savā tronī, ar to pašu — viltus! — cēlumu apdvesta.»

Roba-Grijē esejas virsraksts — «Par dažiem novecojušiem jēdzie­niem». Man pašam ir līdz kaklam novecojuši jēdzieni un dažnedažādas mūmijas, bet nekad nav bijis pretīgi lasīt romāna lielmeistarus. Un ko mums darīt ar raksturiem viņu grāmatās? Vai nepieciešams pārtraukt rak­stura pētījumus? Vai tas, kas tik dzīvīgs šajos darbos, nu būtu beigts un pagalam? Vai maz iespējams, ka cilvēciskas būtnes nonākušas strup­ceļā? Vai tiešām individualitāte tik loti atkarīga no vēsturiskajiem un kultūras apstākļiem? Vai šo apstākļu vērtējumu, ko mums tik «autorita­tīvi» pasniedz, var atzīt par pieņemamu? Man tā vien šķiet, ka problēma slēpjas nevis cilvēcisko būtņu patiesajās interesēs, bet nupat minētajās idejās un vērtējumos. To neauglīgais tukšums un nesaskaņa ar īstenību liek mums atgaiņāties abām rokām. Mums jāielūkojas pašiem sevī, lai at­rastu savu rūpju un bažu cēloņus.

Fakts, ka raksturam nāves spriedumu «parakstījuši visnopietnākie esejisti», nozīmē vienkārši to, ka vēl viena grupa mūmiju — visnotaļ go­dājami izglītotās sabiedrības līderi — ir ierunājušies autoritatīvā tonī. Tas tik būtu humors, ja šiem nopietnajiem esejistiem piešķirtu tiesības parakstīt nāves spriedumus literatūras stiliem un formām! Un vai pēc kultūras lai nāktu kārta mākslai? Kaut kas ir sanācis aplam.

Nekas nevar aizliegt romānistam atteikties no «rakstura», ja uz to rosina daiļrades stratēģija. Bet ir muļķīgi to darīt, balstoties uz teorētisku spriedumu, ka, lūk, tas laikmets, kas iezīmējas kā individualitātes apo­gejs utt., ir pagājis. Savus intelektuāļus mēs nedrīkstam iecelt sev par priekšniekiem! Un it nekā laba viņi negūs, ja viņiem ļausim kontrolēt daiļmākslas. Vai tiešām, romānus lasot, viņi neko citu daiļdarbos neat­rod kā vien savu uzskatu apstiprinājumu? Vai mūsu aicinājums šīs zemes virsū ir tikai šādas spēlītes?

Elizabete Bouvena reiz teica, ka vārda meistari raksturus nemaz ne­rada. Tie jau iepriekš eksistē īstenībā, autoriem tie tikai jāatrod. Ja mēs raksturus neatrodam, ja mūs piemeklē neveiksme, tad tā ir mūsu vaina. Jāatzīst — raksturus atrast nepavisam nav viegli. Laikam gan nekad nav bijis tik grūti noformulēt cilvēcisko būtņu eksistences nosacījumus kā patlaban. Tiem, kas māca, ka mēs dzīvojam cilvēces kopvēstures ag­

rīnā stadijā, droši vien ir taisnība. Ar plašu vērienu mēs esam salieti kopējā traukā un, šķiet, pārdzīvojam savā apziņā jauno apstākļu radītās grūtības. Amerikā pēdējos četrdesmit gados daudzi ir baudījuši «aug­stāku izglītību», bet bieži vien tā ir apšaubāma svētība. Sešdesmito gadu nemieros mēs pirmoreiz ievācām moderno doktrīnu, izjūtu, jaunāko psi­holoģisko, pedagoģisko un politisko ideju vispārējās izplatības augļus.

Ik gadus mums acu priekšā noliek kaudzēm grāmatu un raksturu, kas amerikāņiem izskaidro viņu pašreizējo situāciju, un tie ir vai nu gudri, vai vientiesīgi, ekstravaganti vai traģiski biedējoši, vai arī vājprātīgi sa­cerējumi. Un visi atspoguļo mūsu krīzi, dodot padomus, ko mums būs darīt; un šos īstenības analītiķus ir dzemdinājis tas pats haoss, radījušas tās pašas jukas, kuru pārvarēšanai viņi izraksta savas receptes. Tas ir rakstnieks, ko te paturu prātā, tā ir viņa ārkārtīgā ētiskā jūtība, viņa tieksme pēc pilnības, neiecietība pret sabiedrības vainām, literāta aiz­kustinošā, komiskā pārmērība, jūtelība, mīkstsirdība, labestība, konvul­sīvā aizgrābtība, pārdrošība, ar kādu viņš izmēģina gan narkotiskās vie­las, gan pieskārienterapiju, gan spridzekļus. Savā grāmatā par baznīcu eksjezuīts Malakijs Mārtiņš moderno amerikāni salīdzina ar Mikelandželo skulptūru «Gūsteknis». Viņš saskata «vēl kūsājošu cīniņu, kurā veselums izlaužas» no akmens bluķa. Amerikāņu «gūsteknis» savā cīniņā ir apsēsts ar «izskaidrošanu, pārliecināšanu, iepriekšēju brīdināšanu un savas per­sonas aprakstīšanu, ar ko nodarbojas pašizvēlēti pravieši, priesteri, ties­neši un paša dzimšanas dzemdību moku nobriedinātāji», Mārtiņš saka.

Atļaujiet man brīdi pakavēties pie šīm dzemdību mokām. Privātajā dzīvē tās rada haosu, gandrīz vai paniku. Ģimenēs — vīriem, sievām, ve­cākiem, bērniem — apjukumu, sabiedriskajā uzvedībā, personiskās uzti­cības apliecinājumos, seksuālajā praksē (es nenosaukšu te visas jomas, gari saraksti ir garlaicīgi) — jo lielāku apjukumu. Un rokrokā ar šīm privātās dzīves jukām attīstās sabiedriskais apjukums. Avīzēs lasām to, kas mūs parasti valdzina zinātniskajā fantastikā: «The New York Times» min nāvējošo starojumu un krievu un amerikāņu mākslīgos pavadoņus, kas kara stāvoklī riņķo izplatījumā. Žurnāla «Encounter» novembra burt­nīcā pat tik nosvērts un zinošs ekonomists kā mans kolēģis Miltons Frīdmens pasludina, ka, turpinoties līdzšinējam sabiedriskajam patēriņam, Lielbritānija drīz vien nonāks turpat kur tādas nabadzīgas zemes kā Čīle. Un zinātniekā pašā pravietojums izraisa šausmas. Vai patiešām brī­vības un demokrātisko tiesību cildeno tradīciju avots, kas izlauzās pa­saulē ar Lielo Brīvības hartu, nu ņem un izsīkst diktatūrā? «Ikvienam, kas uzaudzis šo tradīciju garā, ir gandrīz neiespējami dabūt pār lūpām vārdus, ka Lielbritānijai draud briesmas zaudēt savu brīvību un demokrā­tiju, un tomēr tas ir fakts!»

Šīs izjūtas rodas no tā, ka mēs cenšamies sadzīvot ar faktiem un datiem, kas mūs, burtiski, apdullina. Ja es ielaistos strīdos ar profesoru Frīdmenu. es varētu prasīt, lai viņš savās aplēsēs ņem vērā arī valsts un sabiedrisko institūtu pretošanos, atšķirīgo kultūras līmeni Lielbritānijā un Cīlē, tradīciju un nacionālā rakstura dažādību; taču mans mērķis nav vis ielaisties neauglīgās debatēs, bet pievērst jūsu uzmanību drausmīga­jiem pareģojumiem, ar kuriem mums jāsadzīvo, nekārtību saknēm un pos­tažas vīzijām.

Varētu domāt, ka ar vienu tādu rakstu vienam žurnāla numuram pilnīgi pietiktu, taču kādā citā «Encounter» lappusē profesors Hjū Setons-Votsons apspriež Džordža Kenana pārskatu par amerikāņu deģene­rāciju un tās ietekmi visā pasaulē. Aprakstīdams amerikāņu trūkumus, Kenans min noziedzību, pilsētu pagrimumu, narkomāniju, pornogrāfiju, dzīves seklumu, izglītības līmeņa pazemināšanos; viņš secina, ka mūsu milzīgais spēks it neko nedod. Mēs nespējam būt pasaules līderi un, ap­grēcībās slīgdami, varbūt nejaudāsim aizstāvēt paši sevi. Profesors Setons-Votsons raksta: «Sabiedrību nespēj nosargāt it nekas, ja tās augšē­

jais simttukstotis vīru un sievu — kā lemjošie spēki, ta viņu palīgi, kas veido lēmēju domāšanu, — stingri apņēmušies kapitulēt.»

Tik daudz par kapitālistisko lielvaru. Un kādi ir tās idejiskie preti­nieki? Es pāršķiru žurnāla «Encounter» lappuses un nonāku pie Kembri­džas universitātes angļu valodas pasniedzēja Džordža Votsona kunga nelielā pētījuma par kreiso rasismu. Viņš pastāsta, ka Sociāldemokrātis­kās federācijas dibinātājs Haindmens Dienvidāfrikas karu dēvējis par žīdu karu; ka Vebi laiku pa laikam pauduši rasistiskus uzskatus (tāpat kā pirms viņiem Raskins, Kārlails un T. H. Hakslijs); viņš pavēstī, ka mazākās Austrumeiropas slāvu tautas Engelss pasludinājis par kontrrevolucionāriem etniskiem atkritumiem; un noslēgumā Votsona kungs citē Rietumvācijas «Sarkanās armijas» frakcijas pārstāves Ulrikas Meinhofas publisko paziņojumu oficiālajā nopratināšanā 1972. gadā — par «revo­lucionāro iznīcināšanu». Viņas izpratnē Hitlera antisemītisms Vācijā esot bijis pamatos antikapitālistisks. «Aušvica,» viņš citē U. Meinhofu, «nozīmē tikai to, ka seši miljoni žīdu tika nogalināti un izmesti Eropas atkritumu kaudzē par to, ka viņi bija naudasžīdi (Geldjuden), — un tie viņi arī bija.»

Es pieminēju šos kreisos rasistus tāpēc, lai pierādītu, ka mūsu izvēle nepavisam nav vienkārša nostāšanās gaismas vai tumsas bērnu pusē. Labā un ļaunā robežšķirtnc nebūt nesadala simetriski politisko pretspēku rindas. Bet es savu esmu pateicis: mēs esam atvērti visiem satraukumiem un bažām. Mūsu dienišķos draudus rada visa pagrimums un krišana, mēs esam uzbudināti privātajā dzīvē un nomocīti ar sabiedriskajām problēmām.

Un literatūra, māksla ■— kā ar tām? Nu ko, visapkārt valda bries­mīga jezga un troksnis, tomēr tas mūs nav pilnīgi pārmācis. Mēs arvien vēl spējam domāt, just, atšķirt labu no slikta. Tīrāko, smalkāko, augstāko cilvēka darbību nav pārmākusi trakošana un muļķība. Vēl ne. Grāmatas aizvien vēl raksta un lasa. Varbūt ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegties līdz modernā lasītāja mutuļainajam prātam, taču izlauzties cauri trok­snim līdz klusuma zonai ir iespējams. Un šinī klusuma zonā mēs varam atrast lasītāju, kas mūs uzticīgi gaida. Pretišķībām saasinoties, pastipri­nās arī tieksme pēc būtiskā. Nebeidzamo krīžu cikls, kas aizsākās ar Pirmo pasaules karu, ir radījis cilvēku, kurš izgājis caur svešādām un drausmām kataklizmām un kura dvēselē acīmredzami izgaisuši daudzi jo daudzi aizspriedumi, kurš izmetis no apziņas viltus ideoloģijas un spēj sadzīvot ar daudzām vājprātā formām; un šai cilvēkā dzīvo neapslāpē­jama tieksme pēc gluži parastām, noturīgām cilvēciskajām vērtībām, pie­mēram, pēc patiesības, brīvības, saprāta. Es nedomāju, ka tas ir pār­spīlējums, daudz kas to apstiprina. Dezintegrācija? Jā, protams. Daudz kas dezinlegrējas, bet mēs pieredzam arī neparastu attīrīšanās procesu. Un tas turpinās jau ilgi. Ielūkojoties Prusta «Atgūtajā laikā», es redzu, ka viņš to ir skaidri apzinājies. Viņa romāns, kas tēlo Francijas sabied­rību Pirmā pasaules kara laikā, apliecina rakstnieka mākslas spēku. Prusts neatlaidīgi apgalvo, ka bez mākslas, izvairoties pārdzivot indivi­duālas un kolektīvas šausmas, mēs nevaram iepazīt ne sevi, ne arī kādu citu cilvēku. Vienīgi māksla izspiežas cauri tiem vairogiem, ar kuriem lepnums, kaislības, prāts un ieradums — šīspasaules šķietamās realitā­tes — apjož tevi no visām pusēm. Bet eksistē cita — patiesā realitāte, kas mums allaž pazūd no skata. Sī otrā īstenība aizvien sūta mums sa­vus impulsus, kurus bez mākslas uztvert nespējam. M. Prusts šos im­pulsus dēvē par «patiesajiem iespaidiem». Un patiesie iespaidi, mūs ur­došās nojautas bez mākslas paliktu apslēptas mums pašiem, mums paliktu tikai «praktisko mērķu terminoloģija, kuru kļūdaini saucam par dzīvi». Tolstojam bijis gandrīz tāds pats uzskats. Tādos viņa darbos kā «Ivans Iļjičs» aprakstīti šie «praktiskie mērķi», kas aizslēpj mums gan dzīvi, gan

navi. Pirmsnāves ciešanas noārdot aizslietņus, ar skatienu caururbjot «praktiskos mērķus», Ivans Iļjičs kļūst personība, «raksturs».

Prusts spējis ieturēt līdzsvaru starp iznīcību un mākslu, stingri turē­damies pie uzskata, ka māksla ir dzīves nepieciešamība, diža patstāvīga realitāte, maģisks spēks. Taču māksla jau ilgu laiku bijusi atrauta no cilvēka galvenas darbības un iecerēm. «Mākslā un anarhijā» vēsturnieks Edgars Vinds raksta, ka Hēgelis jau sen ievērojis, ka mākslai vairs netie­kot ziedota cilvēka galvenā enerģija. So enerģiju saņemot zinātne — «nepielūdzamais racionālās izziņas gars». Māksla atkāpusies dzīves pe­rifērijā. Tur tā izveidojusi «plašu un daudzkrāsaini mirdzošu horizontu». Protams, arī zinātnes laikmetā cilvēki aizvien vēl glezno un raksta dze­joļus, taču, kā teicis Hēgelis, lai cik brīnišķīgi modernajos mākslas dar­bos izskatītos dievi, lai cik augstu cēlumu un pilnību mēs atrastu Dieva Tēva un jaunavas Marijas tēlos, viss velti: viņu priekšā ceļos mēs vairs nemetamies. Jau sen mēs vairs pielūgsmē nekrītam ceļos. Prāta atjau­tība, izpētes drosme, atklājuma svaigums — lūk, kas ir aizstājis «tiešās klātbūtnes» mākslu. Sīs tīrās mākslas lielākais sasniegums, pēc Hēgeļa domām, ir tas, ka, atbrīvota no kādreizējās atbildības, māksla vairs ne­bija «nopietna». «Ar formas skaidrību» tā pacēla dvēseli «pāri jebkādai sāpīgai iesaistīšanai realitātes trūkumos». Es nezinu, kas gan šodien iestā­tos par mākslu, kura paceļ dvēseli pāri sāpīgajai saistībai ar realitāti. Tāpat es nebūt neesmu pārliecināts, ka tieši zinātnes racionālais gars ir tas, kas pašlaik angažējis cilvēka centrālo enerģiju. Sai centrā (iespē­jams, tikai pagaidām) šķiet vārāmies krīžu mutulis, ko es te cenšos attēlot.

Deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropā dzīvoja rakstnieki, kas nekad ne­būtu ļāvuši pārtrūkt literatūras saitēm ar cilvēka galveno darbības lauku un iecerēm. Šāda iedoma vien būtu traumējusi Tolstoju un Dostojevski. Taču Rietumos plaisa starp lielajiem rakstniekiem un sabiedrības pamatdaļu radās. Māksliniekos attīstījās viegli pamanāms nicinājums pret bur­žuāzijas masu un vidusmēra lasītāju. Izcilākie literatūras un mākslas darbinieki skaidri redzēja, kādu civilizāciju Eiropa ir uzcēlusi: krāšņi mir­dzošu, bet nestabilu, viegli ievainojamu un jau iepriekš nolemtu katastro­fai, kā atzīst vēsturnieks Ēriks Auerbahs. Daži no šiem rakstniekiem, viņš saka, «radīja svešādus un neskaidru šausmu pilnus darbus vai arī šokēja publiku ar paradoksāliem un ekstrēmiem uzskatiem. Daudzi nemaz nerū­pējās, lai viņu uzrakstīto varētu saprast, — vai nu tāpēc, ka nicināja sabiedrību, vai tāpēc, ka savu iedvesmu izspīlēja līdz pielūgsmei, vai arī traģiska vājuma pēc, kas liedza autoriem būt vienkāršiem un reizē pa­tiesiem.»

Divdesmitajā gadsimtā literatūras galvenais strāvojums tomēr sa­glabājas nemainīgs, jo, neskatoties uz radikālisma izpausmēm un jaun­ievedumiem, mūsu laikabiedri tik un tā paliek gaužām konservatīvi. Viņi seko saviem 19. gadsimta līderiem un turas pie vecajiem standartiem, atveidojot vēsturi un sabiedrību tāpat kā iepriekšējā gadsimtā. Kā gan rakstnieki rīkotos šodien, ja redzētu, ka literatūra atkal reiz var angažēt cilvēka «centrālo enerģiju», un ja viņiem nāktos atzīt, ka tajā modusies milzu tieksme pamest dzīves perifēriju un atkal būt vienkāršai un reizē patiesai?

Nu, protams, mēs nespējam atgriezties dzīves centrā tikai tāpēc vien, ka to vēlamies; taču fakts, ka to kāds grib un alkst, nav mums vienal­dzīgs, un krīžu spēks ir tik liels, ka tas var saukt mūs atpakaļ uz centru. Bet neviens nevar pavēlēt rakstniekiem, ko viņiem būs darīt. Iztēlei pa­šai jāatrod sava taka. Taču ikviens drīkst karsti vēlēties, lai rakstnieki — t. i., mēs — no perifērijas atgrieztos centrā. Mēs patlaban neatveidojam cilvēci adekvāti īstenībai. Kā tad amerikāņi novērtē paši sevi, kā viņus vērtē psihologi, sociologi, žurnālisti un rakstnieki? Pēc itin kā vienotas

standartuztveres viņi redz sevi mums tik traģiski tuvos atveidos. Šīs standartuztveres atveidi — apnicīgi gan Robam-Grijē, gan man — sak­ņojas mūslaiku pasaules uzskatā: mēs tēlojam savas grāmatās patērē­tājus, municipalitātes ierēdņus, futbola entuziastus, mīlētājus, televīzijas skatitajus… Un pēc vienotās standartuztveres viņu dzīve ir savdabīgs nāves paveids. Pastāv taču cita dzīve, kas strāvo no mūsu cilvēciskās paš­apziņas un noliedz standartuztveres veidojumus un neīsto dzīvi — nāvesdzīvi, kas mums tiek gatavota. Jo tā ir neīsta, mēs to zinām, un mūsu apslēptā, ik brīdi uzliesmojošā cīņa pret nāvesdzīvi nekad nevar izdzist tāpēc, ka šis pretspars rod spēku neizsīkstošajos zemapziņas avotos. Iespē­jams, cilvēkiem ir par smagu, ja literārā darbā pārāk daudz realitātes, bet viņi arī necieš pārāk daudz nereālā, pārāk stipri sagrozītu patiesību.

Mēs neesam par sevi augstās domās, nedomājam celt sevi debesīs. Mūsu kopīgie sasniegumi ir tik tālu «pārspējuši» mūs pašus, ka mēs sevi «attaisnojam», norādot uz šiem panākumiem. Mēs, parastas cilvēciskas būtnes, šķērsojam Atlantiju četrās stundās reaktīvajā lainerī, kas iemieso tās vērtības, uz kurām mēs varam pretendēt. Un te nu mēs uzzinām, ka Rietumzemes dārziem klāt slēgšanas stunda un kapitālistiskās civilizā­cijas gals ir durvju priekšā . . . Pirms dažiem gadiem Sirils Konolijs rak­stīja, ka mums būs jāpieredz «pilnīga mutācija — ne vien tāda, ko varētu saukt par kapitālistiskās sistēmas sabrukumu, bet tāda realitātes pārvēr­tība, kādu nav spējis paredzēt ne Kārlis Markss, ne Zigmunds Freids». Tas nozīmē, ka mēs vēl neesam sarukuši pietiekami sīki, mums jābūt ga­taviem sarukt vēl sīkākiem. Nezinu, vai to saukt par intelektuālu analīzi vai par analīzi ar intelekta palīdzību. Posts paliek posts. Būtu vai­rāk nekā muļķīgi nelaimes dēvēt par uzvarām, kā to daži valstsvīri centušies darīt. Taču es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka intelektuāli iz­glītotā sabiedrībā pastāv diezgan apjomīgs tādu priekšstatu uzskaitī­jums, kuri ieguvuši cieņu, — tur ir ieskati par sabiedrību, cilvēka dabu, šķirām, seksu, politiku, saprātu, fizikālo pasauli un dzīves attīstību. Tikai daži no vislielākajiem rakstniekiem uzņēmušies nepatīkamo pie­nākumu jaunā gaismā pārvērtēt šos priekšstatus jeb ortodoksijas. Spēcīgāk šādi ieskati izgaismoti vienīgi Džoisa vai D. H. Lorensa, bet ne sīkāku autoru grāmatās, taču tie pastāv it visur, un neviens tiem nemet nopietnu izaicinājumu. Cik ir to rakstnieku, kuri kopš divdesmita­jiem gadiem būtu vēlreiz ielūkojušies D. H. Lorensa darbos vai pierā­dījuši atšķirīgus uzskatus par dzimumspēju un industrializētās civilizā­cijas iespaidu uz cilvēka instinktiem? Gandrīz gadsimtu literatūra iz­mantojusi vienu un to pašu ideju, mītu un stratēģijas krājumu. «Visno­pietnākie esejisti pēdējos piecdesmit gados,» saka Robs-Grijē. Jā, tiešām. Eseja pēc esejas, grāmata pēc grāmatas apstiprina to pašu visnopietnāko esejistu — bodlēristu, nīčeistu, marksistu, psihoanalītiķu, utt., u. t. jpr. — visnopietnākās domas. To pašu, ko Robs-Grijē saka par raksturu, varētu sacīt arī par šīm domām un idejām, pamatojot vispārzināmās atziņas par masu sabiedrību, dehumanizāciju un tamlīdzīgi. Kā tas viss apnicis! Cik nožēlojamā gaismā mēs tiekam parādīti! Sādi iegūti atveidi mūs atgā­dina tikpat daudz, kā mēs atgādinām rekonstruētus izmirušos reptiļus un citus briesmoņus paleontoloģijas muzejā. Mēs esam krietni vien izvei­cīgāki, daudzpusīgāki, ar labāku artikulāciju, un mums ir vēl daudz kas cits — mēs visi to jūtam.

Kas tad patlaban atrodas centrā? Šobrīd ta nav ne māksla, ne zi­nātne, bet cilvēce, kas apjukumā un neziņā tiecas pārliecināties, vai tās eksistence turpināsies vai ari ņems galu. Visi un ikviens ir sākuši darbo­ties. Tādā laikā mums ir būtiski svarīgi atbrīvoties no liekā balasta, no­sviest kavēkļu nastas, ieskaitot izglītības slogu un citas mantotās banali­tātes, lai katrs pats spriestu un domātu, pats rīkotos. Konradam bija taisnība, kad viņš vērsās pie tās mūsu būtnes daļas, kurā iemīt talants.

Tas mums jāuzrok un jāsameklē zem daudzo uzskatu sistēmu grabažām. So sistēmu bankrots var nest mums svētlaimīgu un gluži nepieciešamu at­brīvošanos no priekšrakstu žņaugiem, no pārlieku striktiem apziņas iero­bežojumiem un maldiem. Es pats aizvien biežāk atmetu oficiāli atzītus uzskatus, kuriem ilgi esmu piekritis (vai arī domājis, ka tiem piekrītu), un cenšos saskatīt, ar ko tad patiesi esmu dzīvojis un ar ko dzīvo citi. Kas attiecas uz Hēgeļa minēto mākslu, kas, atbrīvota no «nopietnības», mirdz dzīves nomalēs, ar formas skaidrību paceļot dvēseli pāri sāpīgajai saistībai ar realitātes trūkumiem, — tāda māksla patlaban, kad risinās cīņa par izdzīvošanu, nevar pastāvēt. Taču nepavisam nav tā, ka cilvē­kiem, kas iekļāvušies šai cīņā, piemistu tikai rudimentārs humānisms bez kultūras un ka viņi neko nesaprastu no mākslas. Tieši mūsu netikumi un vainas, mūsu izkropļotība parāda, cik mēs esam bagāti domā un kul­tūrā. Cik daudz zinām. Pat — cik dziļi jūtam. Sī cīņa, kas rausta mūs konvulsijās, liek tiekties pēc vienkāršības, liek vēl un vēl visu apsvērt un izskaust sevī traģisko vājumu, kas neļauj rakstniekiem — un arī lasītājiem — būt vienkāršiem un reizē patiesiem.

Rakstniekus ļoti ciena un uzklausa. Izglītotā sabiedrība pret viņiem izturas ar apbrīnojamu iecietību, turpina tos lasīt un pacieš vilšanās citu pēc citas, gaidot no mākslas to, ko nevar atrast teoloģijā, filozofijā, so­ciālajās teorijās un saņemt no zinātnes. Cīnoties par izdzīvošanu, mutuļa centrā dzimušas neizsakāmas, sāpīgas ilgas pēc plašāka, pilnīgāka, ap­tverošāka vērtējuma par to, kas ir cilvēks, kas esam konkrēti mēs un kam mums šī dzīve. Mutuļa vidū cilvēce cīnās ar vienotu pretinieku par atbrīvošanos, bet indivīds cīnās pret dehumanizāciju, lai atgūtu un pa­turētu savu dvēseli. Ja arī rakstnieki atkal nenonāks dzīves centrā, tad ne jau tāpēc, ka pirmtiesības tur atrasties piederētu kādam citam. Tā tas nav. Ceļš ir brīvs. Ja tikai viņi paši to vēlas iet.

Mūsu patiesā stāvokļa būtība — sarežģītība, neskaidrība un sāpes — mums parādās domu plaiksnījutnos, kādos Tolstojs un Prusts domā par «patiesajiem iespaidiem». Sī būtība uzplaiksni un tad izgaist… Kad tā izgaisusi, atkal uzmācas šaubas. Taču visu laiku mums, šķiet, paliek dzīva saikne ar savas būtības dziļumiem, no kuriem nāk šie plaiksnījumi. Mūsu patiesā spēka izjūta — spēka, iko saņemam it kā tieši no Visuma, — arī tā rodas un izzūd. Par to jārunā ar nožēlu, jo it nekas jau nav pie­rādāms, tāpēc ka mūsu valoda ir neadekvāta un tikai nedaudzi par to uzdrīkstas runāt. Viņiem būtu jāsaka, ka tur ir gars, — bet to teikt ir tabu. Tā nu visi cieš klusu, lai arī gandrīz ikviens to jūt.

Literatūras jēga ir šajos «patieso iespaidu» uzplaiksnījumos. Romāns šūpojas turp un atpakaļ starp šo pasauli ar tās priekšmetiem, darbībām, parādībām un to otro pasauli, no kuras nāk «patiesie iespaidi» un kura liek ticēt, ka labais, pie kā mēs tik sīksti — ļaunuma priekšā pat stūr­galvīgi — turamies, nav ilūzija.

Nevienam, kas nav aizvadījis garus gadus, romānus rakstot, tas ne­maz nevar ienākt prātā. Romāns nav pielīdzināms ne lirocpikai, ne liris­kās drāmas pieminekļiem. Bet tas ir pats labākais, ar ko šobrīd varam nodarboties. Romāns ir vieta, kur patverties garam. Daiļdarbs tiek no­balansēts starp nedaudziem patiesajiem iespaidiem un milzumu viltus iespaidu, no kuriem uzbūvēta celtne, ko saucam par dzīvi. Romāns mums stāsta, ka ikviena cilvēciskā būtne dzīvo vairākās atšķirīgās esmēs, ka pati par sevi jebkura atsevišķa esme ir ilūzija, ka šīs daudzās esmes kaut ko tomēr nozīmē, uz kaut ko tiecas un kaut ko piepilda; romāns sola mums jēgu, harmoniju un pat taisnīgumu. Džozefs Konrāds ir teicis patiesību: māksla cenšas atrast fundamentālo, nezūdošo, būtisko šinī pasaulē — gan tās lietās un matērijā, gan dzīves un dzīvības faktos.

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs

The Nobel Foundation, 1976.

tādu sevi redz Mozus Hercogs, Sola Belova romāna varonis, kas padarījis savu radī­tāju pazīstamu visai rietumu pasaulei. Meklējumu un pretrunu pilna Amerikas pēckara literārā vide bija ta augsne, kura uzplauka rakstnieka talants. Jautājumi «kas es esmu?» un «kurp eju?» taktiski veido ikkatra vina romāna ■ sākumpunktu. Cilvcka personības koncepcija atrodas visu S Be­lova darbu centrā, taču katrā varonī autors cenšas atrast jaunu šīs koncepcijas krāsu, jaunu tēmas variāciju, kas sakņojas katra teļa īpašaja rakstura. Odžijs Marčs ir sav­dabīgs klaidonis modernās pilsētas džungļos; viņš nemitīgi maina darbavietas un pieķeršanās objektus, kamēr beidzot sasniedz savu mērķi. Hendersons — sis pusmuza miljonārs — izmisīgi bēg no Amerikas, no otrās sievas, bērniem, pat no savas ba­gātības lai Āfrikas džungļos, dzīvodams no ārpasaules noslēgtajā senaja arnūi cilti, mēģinātu atrast dzīves jēgu, savas individuālās pašizpausmes mērķi. Profesors Hercogs, ieslēdzies depresijas, nervu sabrukuma un vientulības čaula, kurai apkart murd cilvēku miljoni, pūlas noslēgt līdz šim nodzīvoto gadu bilanci un nonākt pie rūgti ironiska secinājuma, «ka sabojājis visu — visu iespējamo. Viņa dzīve, ka mēdz teikt, guleja_ drupās. Taču, tā kā šīs dzīves sākums nebija neko daudz solījis, nevajadzeja ari īpaši skumt. Vai viņš ir gudrs vai muļķis? Liekas, šobrīd viņš sevi par gudru ^ gan ne­var uzskatīt. Varbūt kādreiz viņam bijušas iespējas par tādu kļūt, taču viņš izvēlējies

sapņotāja ceļu …»

Arī Hendersons atrodas līdzīgas problēmas priekša:

«Kas — kas es esmu? Miljonārs, ceļotājs un klaidonis. Dzīves mutuli iemests ro­busts un nevaldāms cilvēks. Cilvēks, kas aizbēdzis no savu senču dzimtenes Cilvēks, kura sirds nebeidz atkārtot savu es gribu, es gribu. Kurš izmisuma spele vijoli, mekledams eņģeļu balsis. Kuram vajadzēja uzmodināt snaudoso garu vai preteja gadijumā ' Ko tad es varēju pateikt vecajai karalienei lauvas ādā un lietusmēteli. Ka esmu ’ iztērējis man sākotnēji izsniegto labestības devu un ceļoju pa pasauli, lai rastu mierinājumu? Vai to, ka kaut kur esmu lasījis par grēku piedosanas muzigunui, bet man raksturīgās nevīžības dēļ esmu pazaudējis grāmatu?»

Galu galā abi minētie Belova varoņi tomēr sameklē sevī apslēptas izturības re­zerves kas ļauļ viņiem izkļūt no krīzes labirinta. Gan Hercogs, gan Hendersons atrod atbildi’ uz sava mūža Svarīgāko Jautājumu. Katram šī atbilde ir citādākā, bet pretrunas te nav: personiskās krīzes gadījuma katra cilvēka ceļš arā no bezizejas muklājā ir

dziļi individuāls un neatkārtojams.

Jebkuru morālu un eksistenciālu krīzi pavada^ jaunas vērtību sistēmas meklejumi, veco vērtību noliegums. Sola Belova varoņos šī krīze izraisa arī vilšanos socialaja vide: Hendersons bēg no sabiedrības, Hercogs apzināti norobežojas no tas, citi Belova va­roņi _ piemēram, Odžijs Mārčs vai Aza Līventāls — neapzināti vairas no tuvākās

saskarsmes ar līdzcilvēkiem. • -1« • 1 ,4,.;

Lielākā daļa Sola Belova romānu atspoguļo bridi, kad varoņi pcksņi un skaudri apzinās savu vientulību pasaulē, redz, ka ar apkārtējiem viņus saista pseidosaites. Pasaulslaveno botāniķi Benu Kreideru — romāna «Ļaudis biezāk mirst no sircisestiem» varon j — šis atklājums pārsteidz mirklī, kad viņš konstatē, ka acalija, kura viņs ar­vien lūkojies caur stikla durvīm, smeļoties mierinājumu un spēku dzīvot savai būtībai svešajā sievas un viņas vecāku pasaule, ir mākslīga. Benam, kas, pec prominentu ko­lēģu domām ir botānikas ģēnijs un maģiskām saprasanas saitēm saistīts ar visu augu valsti šis atklājums ir dziļi simbolisks un liktenīgs. Taču cilvēka velme atrast ceļu uz zaudēto (vai vēl nekad neiegūto) realitati ir varens un instinktīvs dzīvības impulss, kas izzūd varbūt vienīgi pašnāvniekos. Dažbrīd tas izlaužas līdzīgi balsij, kas

liek Hendersonam doties uz Āfriku: , . •<

« .1 manā sirdī bija satraukums, kada īekseja balss teica: es gribu es gribu, es gribul Tas atkārtojās katru vakaru, un, kad mēģināju so balsi apklusināt, ta kļuva vel skaļāka. Tā kala vienu un to pašu — es gribu, es gribu\

Es jautāju tai: «Ko tu gribi?» „

Taču balss man nekad neko nepaskaidroja. Tā nemitīgi atkartoja — es gribu, es

oribu, es gribul» „ _ - -

Gan Hendersona ceļojums uz Āfriku, gan Hercoga slepsanas sava ārpilsētās nama ir bēgšana. Bēgšana ar plus zīmi, lai citā vide vai ari vienatne tiktu gala ar savu «es» kas kā ievainots dzīvnieks mekle klusāku vietiņu, kur sadziedot brūces. Var ari teikt' ka tā ir labprātīgi izvēlēta trimda. Divdesmitā gadsimta lasītajam tas nav nekas jaun ģ viens no šādiem trimdiniekiem ir ari Džoisa Stivens Daidals. Atšķirība no Hendersona Hercoga trimda ir nevis fiziska, bet morāla. …… .

Paraugoties no cita redzes punkta. Sola Belova varoņu fiziskie vai garīgie klejojumi atgādina upura izmisuma pilno bēgšanu no vajatājiem (konkrētiem cilvekicm vai so­ciālās vides). Tāpēc var teikt, ka Odžijs Mārčs un Mozus Hercogs ir upuri, cieteji, kas līdzīgi Sīzifam veļ savu akmeni kalnā, instinktīvi nojauzdami, ka līdz galam to nekad neuzvels.

Upura tēma paradās jau Sola Belova agrīnajā darbā «Upuris». Sī romāna varonis Aza Līventāls tiek vainots kada viņam gandrīz nepazīstama cilvēka nelaimē, kurš ap­galvo, ka Liventāla deļ zaudējis darbu un šķiries no sievas, kas drīz pec tam mirusi. Līventāls lieliski zina, ka ir absolūti nevainīgs, taču apgalvojuma absurdtims noved viņu šoka un savdabīgas hipnozes stāvoklī: apmēram tā trusītis varētu justies čūskas ne­kustīgā skatiena priekšā. Pats autors raksturo Līventālu šādi:

«Līventāls ir upuris kopš dzimšanas: cilvēks, kas nav drošs par sevi, kas nekad nespēj atbrīvoties no urdošām aizdomām, ka tam otram varbūt ir taisnība. Tāpēc, kādu dienu parkā sastopot noskrandušu svešinieku, kas viņu apsūdz kā savas lejupslīdes vaininieku, Līventāls [..] pa pusei notic tam.

Un, pa pusei noticējis, viņš vairs nav spējīgs atkratīties no šī svešinieka, paša spēkiem izk|ūt no šaubu muklāja, bezpalīdzīgi noskatīdamies, ka pārvēršas [..] upurī.»

Upura motīvs romānā «Hercogs» traktēts daudz vispārinātak. Lai atbrīvotos no upura lomas, Mozuīn Hercogam jāpārvērš savas ciešanas atbildības sajūtā par apkārt notiekošo.

Upura problēma cieši savijusies ar atsvešinātības motīvu (komunikabilitātes zu­dumu). Ja cilvēks jūtas vientuļš un izolēts, iespēja kļūt par upuri daudzkārt palielinās. Indivīda bēgšana no viņam svešās un naidīgās pasaules acīmredzot ir raksturīga divdes­mitā gadsimta cilvēka mentalitātei. Selindžera Holdenam Kolfīldam pēkšņi iešaujas prātā doma, ka viņš varētu izlikties par kurlmēmo, lai cilvēki liktu viņu mierā līdz mūža galam. Juhana Borgena Mazais lords šo ieceri arī īsteno un klusē trīs mēnešus. Belova Hercogs lakoniski rezignētā grēksūdzē jautā pats sev:

«Ko tas nozīmē — būt cilvēkam? Pilsētā. Gadsimtā. Pārmaiņās. Pūlī. Zinātnes pārveidotam. Pakļautam organizētai varai, absolūtai kontrolei. Stāvoklī, kura to nove­dusi mehanizācija. Pēc nupat notikušā radikālo cerību sabrukuma. Sabiedrībā, kurā nav kopības, kura devalvē personību.»

Cilvēks vairs nelīdzinās antīkajam varonim, viņu vada un kontrolē superorganizācijas un mašinērija, kas noplicina iekšējo pasauli, viņa ikdiena paiet «narkotizētā tru­lumā», kam raksturīga rutīna, bezinērķīgums un bezcerība. Čārlzs Melisons Folknera «Savrupmājā» atzīst, ka dzīve ne tik daudz ir kustība, kā neauglīgs kustības atkārto­jums. Sociālā vide varmācīgi uzspiuž savus likumus būtnei, kas to radījusi, mēģina atņemt cilvēkam jau tā niecīgās personiskās dzīves atliekas. «Sabiedriskā dzīve izspiež personisko. Jo politiskāka kļūst mūsu sabiedrība («politiskāka» plašākajā nozīmē — apmātībā, uzspiestajā kolektīvismā), jo vairāk šķiet, ka zud individualitāte. Es uzsveru — šķiet, jo individualitātei vēl paliek miljoni slēptu iespēju…»

Kādu iespēju atrod Hercogs — ebreju inteliģents sešdesmito gadu Amerikā? Epistolāra drudža lēkmes pārņemts, viņš vēstulēs polemizē ne tikai ar draugiem un paziņām, bet arī ar pasaules dižgariem, kas savā laikā veidojuši viņa intelektu. Hercogs jautā Martīnam Heidegerain, kā izprotams teiciens «kritiens ikdienībā». Kad šis kritiens no­tika, un kur mēs visi tobrīd bijām? Viņš polemizē ar de Tokevilu par demokrātiskās sabiedrības virzītājimpulsiem, citē Nīčes, Vaitheda un Djūija uzskatus par riska problēmu. Dara zināmu Edlaijam Stīvensonam, ka amerikāņu nācija atraidījusi garīgās vērtības par labu materiālajām. Izsaka sajūsmu Mārtiņam Luteram Kingam par nēģeru atmodu, kritizē Prudonu un Spengleru. Jautā Teijāram de Sardēnam: vai matērija būtu jāpēta kā parādība, kurai piemīt arī apziņa? Gremdējas pārdomās par Tolstoja un Hēgeļa brī­vības izpratni. Saceļas pret Kirkegora un Nīčes uzskatiem, ka tikai caur ciešanām, zaudējumu un iznīcību cilvēce atgūs patiesības izpratni, ka Dionīsa gars ar savām mūžīgās atdzimšanas potencēm ļaus mums ieskatīties ļaunuma vaigā, redzēt tam cauri, saredzēt to, kas ir aiz šī ļaunuma. Sajūsminās par Vasilija Rozanova atziņu, ka perso­niskā dzīve stāv pāri visam …

«Kādēļ literārs darbs būtu jāpārvērš par erudīcijas barjerskrējienu vai intelektuālu krustvārdu mīklu?» varētu jautāt lasītājs, sastapdamies ar grūtībām, apgūstot divdes­mitā gadsimta rakstniecības virsotnes. Arī Sols Belovs ievērojis, ka daļa lasītāju jūtas kā eksaminējamie, un uzskata, ka nav godīgi sabāzt vienā maisā asprātību ar pedantiskumu.

«Bet es taču šeit izsmeju pedantiskumu!» izsaucas Belovs, ««Hercogā» es gribēju parādīt, cik niecīgu atbalstu «augstākā izglītība» var sniegt nelaimē nokļuvušam cil­vēkam. Galu galā viņš spiests apzināties, ka neviens nav mācījis viņu dzīvot (vai uni­versitāte piedāvā lekciju ciklus par to, kā tikt galā ar savām erotiskajām vajadzībām, ar sievietēm, ar ģimenes problēmām?), un viņš, runājot spēļu terminoloģijā, spiests at­griezties uz pirmā lauciņa — vai, kā, rakstot šo romānu, es teicu pats sev — kādā pirmatnējā līdzsvara momentā.»

Starp citu. sākot ar «Hercogu» (1964), visi Belova varoņi dzīvo garīgās kultūras vidē. Pat Madlēna, Hercoga ne visai pozitīvi attēlotā otrā šķirtā sieva, veiksmīgi risina sarunu par Dostojevski, 1848. gada franču revolūciju, Padžoli, Solovjovu, Zozefu de Mestru, Akvitānijas Eleonoru, Slīmaņa izrakumiem Trojā, Mirabo un Berdjajevu. Artūrs Semlers («Mistera Semlera planēta», 1970) apcer kultūras konfrontāciju, konfliktus, rasu naidu, indiešu zinātnieka teoriju par Mēness kolonizēšanu. Kenets Trahtenbergs («Ļau­dis biežāk mirst no sirdsēstiein», 1987, pagaidām pēdējais Belova romāns) — krievu literatūras speciālists — pasauli redz caur akmeistu un 1913. gada Pēterburgas prizmu. Kenela tēvocis doktors Beus Kreiders ir pasaules līmeņa zvaigzne botānikā, bet absolūti infantils sieviešu un finansu jautājumos.

Lai ari katrs Belova varonis ir individualitāte, viņos visos var saskatīt daudz kopīgu iezīmju: tie ir atsvešināti un absurdi raksturi, kas netiek laukā no sevis pašu, savu draugu, radu, paziņu un sabiedrības izliktajām eksistences lamatām. Nevienu no viņiem nevar saukt par pozitīvo varoni mums parastajā nozīmē, sajūsmai par spoža­jām intelekta piruetēm un garīgā apvāršņa plašumu piejaucas līdzjūtība par neatbil­stību ikdienas sīkajiem rituāliem, par bezpalīdzību primitīvāku, bet triviāli aktīvaku prātu priekšā. Un vēl: ļoti bieži varoņu šaubās, pārdomās, kolīzijās pavīd kaut kas mums katram ļoti pazīstams un kļūst skaidrs: tas taču ir arī par mani. Gluži neizpro­tamā kārtā Sols Belovs ir uztvēris būtiskāko mūsdienu cilvēkā, kaut ko tādu, kas ir mūsos visos neatkarīgi no konkrētās ģeogrāfiskās vietas un sabiedrības, kurā dzīvo­jam. Tas viss ir daļa arī no paša rakstnieka personības, tāpēc viņa attieksme pret saviem varoņiem nav nedz melodramatiska, nedz traģiska. Viņš ir spējis radīt ironisku (tātad arī pašironisku!) distanci grūtiem dzīves gadījumiem — pretrunu plosīta moderna pilsētnieka glābšanas riņķi. Mūsdienās, kad, Hercoga vārdiem runājot, «iznīcība vairs nav metaforā, kad civilizācija, vēsture, daba, lietu un parādību jēga jebkurā mirklī var izgaist» un esamība pārvērsties par neko, humora izjūta un pašironija dažbrīd ir vienīgā pretinde iracionāla izmisuma uzplūdiem.

Sols Belovs ir pārliecināts: lai arī personiskās krīzes situācijā cilvēka iekšējais «es» ir absolūti dezorganizēts, atrodas haosa vidū, pat visbezcerīgākajā situācijā tomēr pastāv kāds sen neizmantots sakaru kanāls ar dvēseli. Tas ir grūti atrodams, jo «pus­mūžā var būt aizaudzis, vismežonīgākie brikšņi, kas aizsedz ceļu uz šo kanālu, dažreiz izauguši, tieši pateicoties tam, ko mēs saucam par izglītību». Taču kanāls eksistē, un mums jārūpējas, lai tas nebūtu aizaudzis, lai mums būtu pieejama mūsu pašu dziļākā būtība — «tā mūsu esības daļa, kas zina par kādas augstākas apziņas pastāvēšanu, ar kuras palīdzību mēs izdarām galīgos secinājumus.»

Civilizācija savās racionālajās attīstības izpausmēs pārdzīvojusi tik strauju evolū­ciju, ka indivīds palicis viens un neaizsargāts iracionālu un savai būtībai svešu spēku varā. Cilvēce nodibinājusi sakarus ar dažādiem mikropasaules un makropasaules līme­ņiem. Atšifrēdami seno rakstu pieminekļus, mēs sazināmies laikā. Taču visi šie sakaru kanāli vērsti uz āru, prom no cilvēka, sfcrā, kurā dominē prāta dzemdēta racionalitāte, kas līdz pat abu pasaules karu radītajai apokalipsei vēl šķita universāls līdzeklis visu problēmu atrisināšanai.

Sols Belovs mums nemitīgi atgādina par dvēseles sakaru kanālu, kuru katram jāmeklē saviem spēkiem. Bez receptēm, jo tās ir vai nu absolūti neefektīvas, vai arī der tikai par atspēriena dēli.

Jūdžinam Hendersonam šis kanāls atveras Āfrikas džungļos, krātiņa režģu norobe­žotajā divvientulībā ar karaļa Dāfu lauvu. Mozus Hercogs to atrod starp savas vēs­tulēs uzdotajiem un atbildi neradušajiem jautājumiem — pauzē starp diviem cīņas raundiem. Bens Kreidcrs bēg no sev uzspiestās «mākslīgo ziedu» vides uz Ziemeļpolu, lai ķērpji, polārā nakts un ledus palīdzētu viņam atgūt sevi.

Var tikai piekrist Solam Belovam, ka dzejnieki un rakstnieki nekad nebūs likum­devēji un cilvēces skolotāji. Pietiekami godkārīgs ir jau pieņēmums, ka dzejniekiem — māksliniekiem jāatklāj cilvēkiem jauni redzes lauki, pamudinot viņus ieraudzīt pasauli citādāku, izkustinot viņu uztveri no pierastās inerces.

«Tevis uzrakstītais ir ziedojums,» saka rakstnieks. «Tu noliec to pie altāra un ceri, ka tas tiks pieņemts … Varbūt tu rīkojies naivi, izvilkdams dienas gaismā savus iemī­ļotos dārgumus un nokraudams tos nekārtīgā kaudzītē altārprickšā. Tie, kuri šobrīd nesaskata tajos nekādu vērtību, var tos ieraudzīt vēlāk. Ne vienmēr tu arī jūti, ka raksti kādam no saviem laikabiedriem. Pilnīgi iespējams, ka tavu īsto lasītāju vēl nemaz nav, bet tavas grāmatas liks viņiem materializēties.»

Sols Belovs

Ja esmu izkūkojis prātu, tad man pret to nekas nav iebilstams, do­māja Mozus Hercogs.

Daži cilvēki uzskatīja, ka viņš ir jucis, un ari pats Hercogs kādu laiku šaubījās, vai ar viņu viss ir kārtībā. Taču tagad, lai arī vēl jopro­jām uzvezdamies dīvaini, Hercogs jutās pašapmierināts, mundrs, gaišre­dzīgs un spēkpilns. Dīvainas apmātības vadīts, viņš rakstīja vēstules adresātiem visās pasaules malās. Šīs vēstules Hercogu tā saviļņoja, ka no jūnija beigām, pārbraukdams no vienas vietas uz otru, viņš vairs ne­šķīrās no ceļasomas, kas bija piebāzta ar aprakstītām papīra lapām. Her­cogs stiepa šo somu sev līdzi no Ņujorkas uz Martas Vīnadārza salu,

FRAGMENTS

no kurienes tūdaļ pat atgriezās pilsētā; pēc divām dienām viņš aizlidoja uz Čikāgu un no Čikāgas devās uz kādu ciematiņu Rietummasačūsetsā. Noslēpies lauku klusumā, Hercogs rakstīja fanātiski un bez apstājas: avī­zēm, sabiedriskajiem darbiniekiem, draugiem, radiniekiem un, visbeidzot, mirušajiem, sākot ar paša tuviniekiem un beidzot ar slavenībām.

Berkšīrā bija pats vasaras vidus. Lielajā namā Hercogs bija viens. Parasti tik izvēlīgs, tagad viņš ēda «Silvercup» firmas maizi tieši no pa­pīra turzas, pupas no konservbundžas un Amerikas sieru. Aizaugušajā dārzā viņš pa reizei noplūca kādu aveni, izklaidīgā piesardzībā atliekdams augšup asos zarus. Naktsguļai Hercogs izmantoja matraci bez pala­giem — tā bija viņa kādreizējā laulības gulta — vai arī šūpuļtīklu, kurā ieklāts mētelis. Viņa guļvietu pagalmā apņēma gara, skaraina zāle, akā­ciju un kļavu jaunie dzinumi. Kad naktīs viņš atvēra acis, zvaigznes šķita tik tuvu un līdzinājās garīgām būtnēm. Protams, tās bija ugunīgas lodes; gāzes — minerāli, karstums, atomi, taču cilvēkam, kas gulēja šū­puļtīklā, ietinies mētelī, tās piecos no rīta varēja pavēstīt daudz ko.

Kad Hercogu savā varā sagrāba jauna doma, viņš devās uz vir­tuvi — savu štābu, lai domu pierakstītu. Baltā krāsa plēksnēm lobījās no ķieģeļu sienām, un dažbrīd Hercogs ar piedurkni notrausa no galda peļu mēslus, mierīgā izbrīnā sev vaicādams, kāpēc gan lauku pelēm tā iegar­šojies vasks un parafīns. Tās izgrauza caurumus konservu kārbu vāciņu parafīnā; no dzimšanas dienām domātajām svecītēm pāri palika tikai degļi. Kāda žurka maizes klaipā bija izgrauzusi dziļu alu sava ķermeņa apveidā. Hercogs apēda klaipa otru pusi, apziezdams to ar ievārījumu. Viņš bija spējīgs dalīties arī ar žurkām.

Visā šajā laikā ar vienu smadzeņu stūrīti viņš uztvēra ārpasauli. No rītiem Hercogs dzirdēja vārnas. To spalgie ķērcieni likās tīkami ausij. Krēslas stundā viņš klausījās strazdus. Naktīs atlidoja plīvurpūce. Kad, domās uzrakstītas vēstules uzbudināts, Hercogs izgāja dārzā, viņš ievē­roja rozes, kas vijās ap notekcauruli, vai arī zīdkoku un putnus, kas badīgi knābāja ogas. Dienas bija karstas, pret sārtajām vakara debesīm pacēlās putekļi. Viņš vērīgi raudzījās apkārt, taču jutās kā pusakls.

Viņa draugs, kādreizējais draugs Valentīns, un viņa sieva, bijusī sieva Madlēna, izplatīja baumas, ka Hercoga garīgais līdzsvars esot sa­šķobījies. Vai tā bija patiesība?

Apmetot parasto loku ap tukšo māju, viņš ieraudzīja savas sejas at­spulgu pelēkā, zirnekļu tīkliem klātā logā. Hercogs izskatījās savāda miera pilns. Mirdzoša svītra no pieres vidus stiepās pār viņa taisno degunu un pilnīgajām, mēmajām lūpām.

Vēlā pavasarī Llercogs bija jutis nepārvaramu vajadzību paskaidrot, pateikt visu skaļi, attaisnot, parādīt, kas notiks turpmāk, atklāt, vērst visu par labu.

Toreiz viņš bija lasījis lekcijas kādā Ņujorkas vakara koledža. Ap­rīlī Hercoga domu izklāsts vēl bija pietiekami skaidrs, taču maija beigās viņš sāka novirzīties no temata. Studenti pamazām aptvēra, ka nekad vairs neko daudz neuzzinās par romantisma izcelsmi, toties ieraudzīs un izdzirdēs daudz ko dīvainu. Pamazām izgaisa skolmeistara tonis. Pro­fesors Hercogs sāka runāt tajā neapzinātajā atklātībā, kas raksturīga dziļi domās nogrimušam cilvēkam. Semestrim tuvojoties beigām, lekcijās mēdza iestāties ilgi klusuma brīži. Runa pēkšņi pārtrūka un, nomurmi­not atvainošanos, profesors no svārku iekškabatas izvilka pildspalvu. Sevi noslēdzies, tumšiem lokiem zem acīm, viņš ņēmās aprakstīt ar savārn ide­jām papīra strēmelītes, spiezdams pildspalvu tik spēcīgi, ka čīkstēja galds. Bālā seja atklāja visu — itin visu. Viņš prātoja, pierādīja, cieta, izgudroja lielisku izeju — brīžiem Hercoga dvēsele bija plaši atvērta, brīžiem tā atstāja ārpasaulei tikai spraudziņu; viņa acis un mute runāja arī bez vārdiem, paužot ilgas, neiecietību, rūgtu niknumu. Tas bija re­dzams visiem. Klausītāji klusumā gaidīja trīs minūtes, tad vēl piecas.

Sākumā piezīmēs nebija nekādas sistēmas. Tās saturēja fragmen­tus — bezjēdzīgas zilbes, izsaucienus, izkropļotus sakāmvārdus un ci­tātus: Trepverter, kā jidišā būtu teikusi viņa nelaiķe māte, — asprātīgas atbildes, kas iešaujas prātā par vēlu, kad sarunu biedrs jau iet lejup pa kāpnēm.

Viņš, piemēram, rakstīja: Nāve — mirt — atkal dzīvot — atkal mirt — dzivot.

Nav cilvēka, nav nāves.

Un: Dvēseles klēpi? Varētu būt lietderīgi. Izberz grīdu.

Tālāk: Runā ar muļķi tā, lai teiktais atbilstu viņa muļķībai, citādi viņš savā iedomībā jutīsies gudrs.

Nerunā ar muļķi tā, lai teiktais atbilstu viņa muļķībai, citādi tu kļūsi viņam lidzigs.

Izvēlies kaut ko vienu.

Viņš arī piezīmēja: Lasīdami Volteru Vinčelu, mēs noprotam, ka J. S. Bahs, komponēdams rekviēmu, uzvilcis melnus cimdus.

Hercogs pats īsti nezināja, ko lai domā par šiem skrīvējumiem. Viņš pakļāvās saviļņojumam, kas tos radīja, un brīžiem viņam galvā viesās aizdomas, ka tie varētu būt sabrukuma simptomi. Taču tas viņu nebiedēja. Gulēdams uz dīvāna mazajā vienistabas dzīvoklītī, ko bija noīrējis Sep­tiņpadsmitajā ielā, Hercogs brīžiem iztēlojās sevi par fabriku, kas ražo personīgo vēsturi. Viņš itin kā pārredzēja visu savu dzīvi no šūpuļa līdz kapam. Uz kāda papīra gabaliņa viņš pierakstīja atziņu:

Nespēju attaisnot.

Izvērtēdams savu mūžu, viņš atskārta, ka sabojājis visu — visu iespē­jamo. Viņa dzīve, kā mēdz teikt, gulēja drupās. Taču, tā kā šīs dzīves sākums nebija neko daudz solījis, nevajadzēja arī īpaši skumt. Viņam tā guļot uz nelabi smirdošā dīvāna un domās kavējoties dažādos gadsim­tos — deviņpadsmitajā, sešpadsmitajā, astoņpadsmitajā, atmiņa atsijāja no pēdējā vēstures posma kādu izteicienu, kas bija iepaticies:

Skumjas, ser, ir dīkdienības auglis.

Apvēlies uz vēdera, Hercogs turpināja inventarizāciju. Vai viņš ir gudrs vai muļķis? Liekas, šobrīd viņš sevi par gudru gan nevar uzskatīt. Varbūt kādreiz viņam bijušas iespējas par tādu kļūt, taču viņš izvēlējies sapņotāja ceļu, un izveicīgi ļautiņi viņu aptīrījuši. [. .] Hercoga sejā at­spoguļojās sakāve, kas viņu bija piemeklējusi. Taču pats vien uzprasījies, lai viņu piekauj, jo atdāvājis spēku uzbrucējiem. Sis secinājums lika iz­vērtēt’savu raksturu. Kāds gan tas ir? Runājot mūsdienu terminoloģijā, tas ir narcisisks, tas ir mazohisks, tas ir anahronisks. Klīnisko ainu va­rētu nosaukt par depresiju — protams, ne jau smagākajā formā; to ne­būtu iespējams dēvēt par maniakālu depresiju. Visapkārt varēja redzēt briesmīgākus kropļus. Ja, pievienojoties visas modernās sabiedrības vie­doklim, uzskatītu, ka cilvēks ir tikai slims dzīvnieks, — vai varētu sa­cīt, ka viņš neapstrīdami slimo ar kādu īpašu aklumu, galīgi degradējies? Nē. Vai viņa domāšana ir asa? Intelekts gan darbotos ar lielāku atdevi, ja raksturs būtu agresīvi paranoidāls, ar tieksmi pēc varas. Viņš ir greiz­sirdīgs, taču bez īpašas sacensības gara, kas būtu raksturīga patiesam paranoiķim. Un kā ar zināšanām? — Hercogam bija jāatzīst, ka arī īsti pilnvērtīgs profesors no viņa nav iznācis. Protams, viņš ir nopietns, vi­ņam piemīt milzīgs, vēl līdz galam neatplaucis sirsnīgs tiešums, taču iespējams, ka viņa darbs nekad nekļūs sistemātisks. Viņa doktora diser­tācija bijusi spožas karjeras sākums — «Dabas koncepcija 17.—18. gad­simta angļu un franču politiskajā filozofijā». Ir arī vairāki raksti un grāmata «Romantisms un kristietība». Taču visas pārējās godkārīgās ieceres cita pēc citas izplēnējušas. Agrīnie panākumi ļāvuši diezgan viegli atrast darbu un saņemt stipendijas zinātniskajiem pētījumiem. Naragansetas korporācija jau gadiem ilgi maksā piecpadsmit tūkstošus dolāru,

lai viņš varētu turpināt darbu romantisma pētīšanā. Šī darba rezultāti guļ pieliekamajā vecā ce]asomā — astoņsimt lappuses ar haotiskiem ar­gumentiem, kuri tā arī nav nekad trāpījuši tieši mērķī. Ir sāpīgi par to domāt. [. .]

Atsākdams rakstura eksaminēšanu, Hercogs atzina, ka bijis slikts vīrs — turklāt divreiz. Pret Deiziju, pirmo sievu, viņš bija gluži vien­kārši izturējies nejauki. Madlēna, otrā sieva, savukārt bija mēģinājusi piešmaukt viņu. Dēlam un meitai viņš bijis mīlošs, taču slikts tēvs. Ve­cākiem — nepateicīgs bērns. Valstij — vienaldzīgs pilsonis. Pret brāļiem un māsām izturējies ar mīlestību, tomēr atturīgi. Pret draugiem bijis savtīgs. Pret mīlestību — kūtrs. Spožiem panākumiem ceļā stāvējis atta­pības trūkums. Varu iegūt nav vēlējies. Pats pret savu dvēseli izturējies izvairīgi.

Hercogam, kam pašam viltīgi plāni bija sveši, tagad kļuva skaidrs, cik rūpīgi Madlēna gatavojusies, lai tiktu no viņa va]ā. Sešas nedējas pirms viņa padzīšanas Madlēna bija piespiedusi viņu noīrēt par divsimt dolāriem mēnesī māju, kas atradās netālu no Midvejas. Pēc pārcelšanās uz to viņš bija sanaglojis plauktus, sakopis dārzu un salabojis garāžas durvis; viņš bija ielicis dubultlogus. Tikai nedēju pirms Madlēnas šķir­šanās pieprasījuma viņa bija aiznesusi iztīrīt un izgludināt Hercoga drē­bes, bet vīra aiziešanas dienā sasviedusi tās kartona kārbā un nometusi lejā pa pagraba kāpnēm. Viņai esot nepieciešama brīva vieta drēbju skapī. Atmiņā uzvilnīja arī citi notikumi — skumji, jocīgi vai mokpilni, kādi nu kuram tie šķita. Līdz pat šai pēdējai dienai Hercogs un Madlēna bija izturējušies viens pret otru gluži nopietni — proti, abi ņēmuši vērā otra domas, personību, problēmas. Piemēram, darot zināmu savu lēmumu, Mad­lēna bija izturējusies pret viņu ar sev raksturīgo burvīgo valdonīgumu. Viņa bija apgalvojusi, ka daudzpusīgi apsvērusi kopdzīvi ar Hercogu un spiesta atzīt sakāvi. Kopā palikt vairs neesot jēgas. Viņa esot gatava uz­ņemties daļu vainas. Protams, viņam, Hercogam, tas viss nebija nācis kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr viņš līdz pēdējam bija juties pār­liecināts, ka abu attiecības pamazām uzlabojas.

Tas viss notika skaidrā, saulainā rudens dienā. Tajā brīdī viņš iekšpagalma dārzā darbojās ap dubultlogiem. Tomātus jau bija skārusi pirmā salna. Biezā, mīkstā zāle vizēja tajā īpatnējā skaistumā, kuru iegūst, līdz ar aukstuma iestāšanos rītos pārklājoties ar tīmekļiem; rasa ir smaga un ilgi nenožūst. Tomātu stādi bija nomelnējuši, bet sarkanie augļi — pārsprāguši. [. .]

Bezspēkā atkritis uz dīvāna, atmetis rokas aiz galvas un izstiepis kājas visā to garumā — neveikls kā šimpanze, Hercogs, acīm mirdzot spožāk nekā parasti, it kā no tālienes vēroja savu toreizējo rosīšanos dārzā — varētu domāt, ka viņš skatās pa tālskata otru galu uz sīku, skaidru attēlu.

Sis ciešanu pilnais āksts.

FRAGMENTS

Durvis no mazās telpas vērās uz garu galeriju, kas bija apjumta ar niedrēm. Amazone Tatu izlaida mūs pa šīm durvīm un soļoja pakaļ. Galerija bija paredzēta karaļa paša vajadzībām; viņš jau bija man tālu priekšā. Centos tikt viņam līdzi, un nepieciešamība iet ātrāk lika man izjust, ka no vakardienas savainojumiem sāp kājas. Tā nu es klibodams

šļūcu uz priekšu, bet Tatu militārā soli man enerģiski sekoja. Viņa bija aizšāvusi mazās istabiņas durvju aizbīdni no ārpuses, lai neviens nevarētu mums sekot, un, pēc tam kad bijām šķērsojuši ap piecpadsmit pēdas garo galeriju, Tatu atgrūda otru smagu koka bultu pretējā gala durvīs. Šis aizbīdnis laikam bija svina smagumā, jo Tatu celi saļodzījās, taču ve­cajai sievai bija varena miesas būve, un savu darbu viņa prata. Karalis izgāja pa durvju aili, un es ieraudzīju kāpnes, kas veda lejup. Tās bija visai platas, taču priekšā pletās melna tumsa. Pretī dvesa tik spēcīga puvuma un trūdu smaka, ka man uz brīdi aizrāvās elpa. [. .] «Karali?» es ievaicājos, jau tumsas apņemts. Taču atbildes nebija. Skaidri sajutu, ka man ietrīsas balss, un pēc brīža tālu lejā sadzirdēju dobju ātru soļu troksni. Izpletu abas rokas, tomēr nesataustīju ne margas, ne sienu. Taču, uzmanīgi likdams kājas, sapratu, ka kāpnes ir platas un līdzenas. Brīdī, kad Tatu aizcirta durvis, tumsa kļuva necaurredzama. Pēc mirkļa sma­gais aizbīdnis ar troksni aizkrita. [..] Drīzumā parādījās vāja gaismiņa, kas ļāva samanīt kāpņu lejasgalu. [. .] Tagad es atrados karaļa pils pagrabstāvā. Dienasgaisma iespīdēja pa šauru atveri man virs galvas; pie atveres tā bija dzeltenīga, bet, krizdama uz akmeņiem, kļuva pelēka. Atveri nosprostoja divi asi dzelzs pīķi, kas neļāva izspraukties pat mazam bērnam. Mēģinādams izprast, kur esmu nonācis, atklāju nelielu, granītā izkaltu eju, kas noveda mani līdz citām akmens kāpnēm. Šīs bija šaurā­kas un sniedzās dziļi lejup; drīz vien es manīju, ka tās ir apdrupušas — pakāpienu ieplaisājumiem spraucās cauri zeme un zāles stiebri. «Karali!» es iesaucos. «Ei, karali, vai esat šeit, jūsu augstība?»

Taču atbildi tā arī nesagaidīju, vienīgi siltā gaisa plūsma, kas cēlās augšup no lejas, laiku pa laikam sakustināja zirnekļu tīklus. «Kādēļ tāda steiga?» es nodomāju un, vaigu muskuļiem nervozi raustoties, turpināju ceļu. Sienas pamazām atkāpās un veidoja kaut ko līdzīgu alai. Pa kreisi tumsā iestiepās tunelis. Protams, iet tur iekšā man nebija ne mazākās vēlēšanās. Pretējā pusē puslokā slējās siena, kurā vīdēja platas durvis ar koka aizbīdni. Ieraudzīju Dāfu (karaļa) roku, kas neļāva durvīm aiz­vērties. īsu brītiņu es no Dāfu vairāk neko neredzēju, taču tagad man vairs nebija nepieciešamības vaicāt, kurp viņš mani atvedis. Paklusais, plēsīgais rūciens aiz durvīm visu izskaidroja. Tas bija lauvas midzenis. Tā kā durvis bija pusvirus, uzskatīju par labāku nekustēties. Sastingu kā sālsstabs, jo tikai karaļa augums šķīra mani no zvēra, ko es pustumsā pamazām sāku saskatīt. [. .] īsti neizpratu, kādas ir abu savstarpējās attiecības, bet nojautu, ka karalis neiet dziļāk nevis tāpēc, ka baidītos par sevi, bet gan lai pieradinātu lauvu pie manas klātbūtnes. Sapratu, ka man jādodas alā kopā ar Dāfu. Iebilst bija veltīgi. Tomēr, izdzirdis no lauvas rīkles nikno, kluso, draudīgo rūcienu, jutos tā, it kā jāteniski sēdētu uz virves. Šķita, ka tā nostiepta vidū starp maniem ceļgaliem. Pats sev biju pavēlējis saglabāt paļāvību, bet kā jau karavīram man vajadzēja domāt arī par atkāpšanās iespēju, un šai jomā man varētu klāties plāni. Ja es mestos atpakaļ augšup pa kāpnēm, to augšgalā at­durtos pret aizbultētām durvīm. Nelīdzētu ne klauvēšana, ne palīgā sau­cieni. Tatu nemūžam neatvērtu — jau iztēlojos, ka lauva uzdzinis mani augšā pa kāpnēm un es tur guļu, bet plēsoņa iemērcis purnu manās asi­nīs. Šķiet, vispirms zvērs ņemtos plosīt aknas, jo plēsoņas pirmām kār­tām apēd barības vielām bagātāko un vērtīgāko gabalu. Otrs atkāpšanās ceļš veda iekšā tumšajā tunelī, taču tas droši vien arī noslēdzās ar aiz­bultētām durvīm. Tā nu stāvēju savās nožēlojamajās zaļa zīda biksēs ar apakšā pavilktajām nosmulētajām, īsajām biksītēm, mēģinādams sa­glabāt aukstasinību. Pa to laiku rūcieni un ņurdēšana te pastiprinājās, te noplaka, turklāt es izdzirdu arī karaļa balsi; viņš uzrunāja dzīvnieku gan variri valodā, gan angliski — iespējams, lai uzmundrinātu mani. «Mierā, mierā, dārgumiņ. Labiņa, labiņa, mana maziņā.» Tātad tā bija lauvu mātīte, un karalis, cenzdamies viņu nomierināt, runāja

klusi un rami. Nepaceldams balsi, viņš versas pie manis: «HendersonSungo1 , tagad viņa zina, ka jūs esat šeit. Jums jāpanākas tuvāk — lēni un pamazām.»

«Vai tas būtu prātīgi, jūsu augstība?»

Viņš pastiepa man pretī roku un aicinoši pamāja ar pirkstu. Paspēru soli uz priekšu, pēkšņi atcerēdamies kaķi, ko biju mēģinājis nošaut, kad tas tupēja, paslēpies zem bridža galdiņa, — šīs atmiņas šobrīd ļoti sa­trauca manu sirdsapziņu. Saredzēt varēju tikai karaļa roku. Tā, joprojām aicinot, māja, un es paspēru uz priekšu vēl dažus sīkus solīšus. Kājās man bija kurpes ar gumijas zoli. Zvēra ņurdoņa kā ērkšķi plosīja manu dzirdi, un acu priekšā šaudījās miglaini plankumi sudraba dolāra lie­lumā. īsajos skaidrības mirkļos saskatīju lauvas augumu, kas brīžiem līgani tuvojās durvīm, brīžiem attālinājās no tām. Saskatīju bezbailīgo, asinskāro purnu, gaišās acis un smagās ķetnas. Karalis, nepagriezdams galvu, pastiepa roku atpakaļ, līdz pieskārās manējai; viņš to satvēra un pievilka mani sev klāt, ne uz mirkli neatslābinādams ciešo tvērienu. «Ka­rali, kāpēc es jums te esmu vajadzīgs?» čukstus vaicāju. Lauva pagriez­damās uzgrūdās man virsū, un, sajūtot šo pieskārienu, man neviļus iz­lauzās nopūta. [. .]

«Un tagad panācieties uz priekšu, Hendersori-Sungo,» karalis teica. «Tiktāl viss ir lieliski. Mazdrusciņ ātrāk, tikai ne pārāk strauji. Jūs ju­tīsieties labāk Ati tuvumā. Lauvas ir tālredzīgi. Viņu acis domātas lie­lākiem attālumiem. Nāciet vien tuvāk.»

Es paklausīju, pusčukstus lādēdams abus — karali un viņa lauvu—, drebēdams kā apšu lapa un vērodams Ati astes galu, kas ar īstu metro­noma precizitāti kulstīja grīdu. Stāvēdams telpas vidū, atskārtu, ka ak­mens ir mans vienīgais ierocis, uz ko es šobrīd visā plašajā Dieva pasaulē varu paļauties.

«Vēl, vēl. Tuvāk,» viņš mudināja, aicinot saliecis pirkstus. «Viņa pieradīs pie jums.»

«Ja vien es līdz tam laikam izdzīvošu,» es atteicu.

«Ak nē, Henderson, viņa ietekmēs jūs tikpat labvēlīgi kā mani.»

Kad biju jau sasniedzams, viņš spēji pievilka mani sev klāt, ar kreiso roku vienlaikus atgrūzdams projām dzīvnieka purnu. Es ar lielu piepūli uztrausos uz paaugstinājuma un apsēdos karalim blakus. Tad pārlaidu roku pār seju. Bez vajadzības, jo es degu kā drudzī un piere bija pilnīgi sausa. Ati nonāca līdz paaugstinājuma viņam galam un, apcirtusies ap­kārt, strauji devās atpakaļ. Karalis pagrieza viņas purnu nost no mana pakauša — lauvenei tuvojoties, mati man saslējās stāvus kā jūras eža adatas. Viņa apostīja manu muguru. Karalis smaidīja — viņam likās, ka mēs saprotamies lieliski. Es īsi iešņukstējos. Tad zvērs aizgāja un karalis mierinoši noteica: «Neuztraucieties tik traki, Henderson-Sungo.»

«Ak, jūsu augstība, nevaru ar sevi neko padarīt. Tādas nu ir manas izjūtas. Man ne vien bail no viņas — esmu nobijies ne pa jokam, taču tās nav bailes vien. Drīzāk tā ir izjūtu pārbagātība. Tā mani pievārējusi. Jā, tieši izjūtu pārbagātība. Vienīgais, ko es nevaru saprast, — kāpēc īsti, ja bailes mani jau daudzkārt pārņēmušas un uzveikušas, es tomēr nekādi nevaru pie tām pierast.» Un es šņukstēju un šņukstēju, taču ne pārāk skaļi, jo nevēlējos piesaukt nelaimi.

«Labāk mēģiniet novērtēt šī dzīvnieka skaistumu,» viņš teica. «Ne­domājiet, ka gribu jūs pakļaut smagam pārbaudījumam paša pārbaudī­juma dēļ. Vai jums šķiet, ka tā ir nervu pārbaude? Smadzeņu skalošana? Goda vārds, tā tas nav. Ja es nebūtu drošs par to, ka kontrolēju situā­ciju, jūs šeit neatrastos. Tas patiešām būtu nepieļaujami.» Karaļa roka ar granāta gredzenu nogūlās uz zvēra skausta, un viņš sacīja: «Ja jūs paliksiet uz vietas un nekustēsieties, es jums pierādīšu, ka ne par ko nav jāuztraucas.»

Viņš nolēca no paaugstinājuma, un šī pēkšņā kustība mani bries­mīgi pārbiedēja. Jutu, ka krūtīs iesitas spējš šausmu vilnis. Lauvene nolēca lejā vienlaicīgi ar karali, un abi kopā devās uz alas centru. Ka­ralis apstājās un Ati kaut ko pavēlēja. Viņa apsēdās. Pēc nākamās pa­vēles zvērs izstiepās uz muguras un ieplēta rīkli. Tad karalis notupās un iebāza roku starp pavērtajiem žokļiem, atbīdīdams uz leju lauvenes krun­kaino apakšlūpu; viņas aste bija saspringusi puslokā un ar milzu spēku sitās pret akmens grīdu. Atvilkdams roku nost, karalis lika zvēram atkal piecelties, palīda tam apakšā un apņēma ar kājām dzīvnieka vēderu; viņa pēdas baltajās rītakurpēs bija sakrustotas virs Ati gurniem, rokas — viņai ap kaklu. Dāfu seja gandrīz saskārās ar lauvas purnu, kad lauvas mātīte nesa karali no alas viena gala līdz otram un viņš pusbalsī kaut ko tai stāstīja. [. .]

Dāfu palaida zvēru vaļā, ar ceļgalu pabīdīja to sānis un atkal uz­lēca uz paaugstinājuma. Tajā pašā brīdī arī Ati atgriezās atpakaļ un ņēmās grūstīt paaugstinājumu.

«Vai tagad jūsu viedoklis mainījies, mister Henderson?»

«Tas tiešām ir mainījies, karali. Tik ļoti, cik vien vispār iespējams.»

«Es tomēr redzu,» viņš sacīja, «ka jūs joprojām māc bailes.»

Gribēju teikt, ka tas tā nav, taču seja sāka raustīties, un vārdi vairs nenāca pār lūpām. [..]

«Jā, jūs gan esat varen nobijies! Tik tiešām! Nobijies pa īstam. Esmu patiesā sajūsmā. Nekad neesmu sastapies ar tādu baiļu izpausmi. Man tā atgādina baiļpilnu labpatiku. Vai jūs zināt, ka daudziem garā stipriem cilvēkiem visvairāk iet pie sirds šāds baiļu un apmierinājuma sajaukums? Šķiet, ka arī jūs piederat pie šādiem ļaudīm. [. .] Tās izjūtas, kuras pārņem kristieti svētās Sofijas katedrālē Turcijā — es to apmek­lēju, būdams students, — man sniedz Ati. Kad viņa uzsit ar asti pa grīdu, šī kustība acumirklī atbalsojas manā sirdī. Vai gribat zināt, kādu labumu Ati var darīt jums? Dažādu. Pirmkārt, no viņas nevar izvairīties. Pārbaudiet, un jūs pats par to pārliecināsieties. Un tas ir tieši tas, kas jums nepieciešams, jo jūs pēc dabas esat izvairīgs. Jā, dažbrīd jums tas izdevies. Ati to visu pārgrozīs. Viņa spodrinās jūsu uztveres spējas. Viņa jūs it kā nopulēs gludu, piespiedīs izjust ikreizējo acumirkli. Otrkārt, lau­vas eksperimentē. Taču ne steigā. Viņi to dara ar nesteidzīgu baudu. Dzejnieks ir teicis: «Nikns tīģeris ir gudrāks par dresētu zirgu.» Ietver­sim šajā kategorijā arī lauvas. Galu galā, pavērojiet Ati. Iedziļinieties viņas būtībā. Kā viņa kustas, kāda ir viņas gaita, kā viņa guļ, skatās, atpūšās vai elpo? [..] Ati var jums daudz ko iemācīt.»

«Iemācīt? Jūs patiešām domājat, ka viņa varētu likt man mainīties?»

«Nu kā tad. Tieši tā! Mainīties. Jūs aizbēgāt no Savienotajām Val­stīm tāds, kāds bijāt agrāk. Neticēdams savai bojāejai. Vēlreiz, vēl pē­dējo reizi jūs mēģinājāt tikt galā ar apkārtējo pasauli. Cerībā, ka tā mainīsies. Ak, nejūtieties pārsteigts, ka esmu to sapratis,» viņš piebilda, redzēdams, cik aizkustināts es jutos, sastapies ar tik dziļu izpratni. «Jūs taču man esat daudz ko izstāstījis. Jūs esat atklāts. Tas padara jūs par tik neatvairāmu, kāds ir tikai retais. Jūsu dvēselē slēpjas spēcīgas perso­nības aizmetņi. Jūs varētu būt cēlsirdīgs. Dažas jūsu rakstura iezīmes jau ir tik sen apbedītas, ka varētu likties — to nav. Vai iespējams tās atdzīvināt? Tieši šādā jomā pārmaiņas patiesi ir iespējamas.»

«Vai jums šķiet, ka man ir kādas izredzes?» es iejautājos.

«Nekas nav neiespējams, ja jūs sekosiet maniem norādījumiem.»

5 725

No angļu valodas tulkojis Jānis Sīlis

Čehu rakstnieka Milana Kunderas (dz. 1929. g.) vārds latviešu lasītājam ir svešs. Un nav ari nekāds brīnums, ka pasaulslavena rakstnieka darbi pagaidām vēl nav tul­koti ne latviešu, ne krievu, ne ari kādā citā PSRS dzīvojošo tautu valodā. Jo vēl nesen — lulz lielajam atbrīvošanās vilnim Austrumeiropā — M. Kundera, tāpat ka viņa tautietis Vaclavs Havels, bija persona no n g r a t a savā zemē un tātad ari pie mums. Tikai — atšķirībā no tagadējā Čehijas un Slovakijas prezidenta — M. Kundera nedzīvoja iekšējā emigrācijā, viņš savlaicīgi — 1975, gadā — paguva aizbraukt uz Franciju. Kopš tā laika, dzīvodams Parīzē, viņš rakstīja grāmatas, kurās aizvien no jauna tēloja savas dzimtenes un tās cilvēku likteņus.

Jau 50. gados Cehoslovakijā M. Kundera bija pazīstams dzejnieks, prozaikis, dra­maturgs un esejists. 60. gados viņa «Smieklīgie mīlas stāsti», tāpat kā romāns «Joks» (1967), kas tulkots daudzās Eiropas valodās, kļuva par dīvainu parādību valsts ofi­ciālās literatūras kontekstā. Ievērību guvuši, apbalvoti un daudzkārt tulkoti ari M. Kun­deras romāni «Dzive ir kaut kur citur» (1970), «Atvadu valsis» (1972), «Smieklu un aizmiršanās grāmata» (1978). Taču pasaules slavu rakstniekam atnesa grāmata «Esa­mības nepanesamais vieglums» (1982), kura miljonu tirāžās izdota visās lielajās Eiro­pas kultūrtautu valodās. Romāna popularitāti vairoja arī veiksmīgā ekranizācija.

Man laimējās romānu izlasīt vēl toreiz, tādēļ manās acis šī grāmata ieguva it kā dubultu oreolu — labas literatūras starojumu papildināja atpazīstamu skumju tembrs: tolaik, lasot viņu — Austrumeiropas lielo rakstnieku — romānus, stāstus un esejas, ne­beidzām brīnīties, ka tās ir radītas līdzās tādiem pašiem plānprātīgiem avīžu ievadrak­stiem, kādus rakstīja pie mums. Heiners Millers, Kristofs Heins, Krista Volļa, Meša Seļimovičs, Jordans Radičkovs… So rakstnieku darbu kvalitāti noteica ne jau tas, ka viņu sabiedrībā mazāk izpaudās baiļu sindroms, bija augstāks dzīves un demokrāti­jas līmenis un netika apspiesta nacionālā pašapziņa. Literatūras radīšanas mistiku tik vienkāršoti skaidrot var vien tas, kurš pats sevi uzskata par neveiksminieku. Varbūt kļūdīšos, bet gan toreiz, gan tagad šīs izcilās, apmēram vienādā melu sablivētibas vidē dzīvojušās rakstnieku paaudzes darbu tapšanas fenomens izskaidrojams vienkārši: tā ir laba, mūsdienīga literatūra. Laba un mūsdienīga literatūra acīmredzot ir tāda, kas atbilst laikmeta kopizpratnei par labu un mūsdienīgu literatūru. Tā neignorē patie­sības, kuras laikmeta gaitā (un mēs vairs neatrodamies laikmeta sākumā) ir uzkrā­jušās un izkristalizējušās kā neiztrūkstoši nepieciešamas jebkurā — pat vispārsteidzo­šākajā prozas darbā. Patiesība nav viena un apaļa — tāda ir atslēga, kas slēdz laik­meta noslēpumu. Laba un mūsdienīga literatūra arī slēdz ar šo atslēgu; nemanāmi tā uzsūkusi sevi maksimāli daudz patiesības šķautņu, atstājot vietu variācijām. Toreiz un ari tagad es jūtu, ka visiem šiem lielajiem Austrumeiropas rakstniekiem nepiemīt literatūras (arī kultūras) izpratnes naivums. Viņi nav kultivējuši literatūrā mākslīgi ieviestus tabu, lai maskētu savu neizglitotibu un bailes. Jo viņi ir izglītoti un bezbai­līgi. Taču, protams, viņi ir dzives naivi, kā jebkurš no mums, jo katram ir dota tikai ši viena dzive — pārejoša, neatkārtojama, bez iespējas kaut ko izmēģināt iepriekš.

«Kā lai novērtē to, kas ir pārejošs?» jautā M. Kundera savā romānā. «Ù gan dzīve var būt vērtīga, ja mūsu dzīves pirmais mēģinājums ir pati dzive?»

Un rakstnieks nevarēja nepieminēt Niči, kas domu par mūžīgo atgriešanos nosau­cis par «vissmagāko smagumu», jo mūžīgās atgriešanās pasaulē katrai rīcībai uzkrauta nepanesama atbildības nasta. Taču Niče nepiedzīvoja pilnīgu laikmeta morālās perver­sijas atklāšanos, laikmeta, kurā viss balstīts uz atgriešanās neiespējamību, jo «šādā pasaulē viss jau iepriekš ir piedots, un — lidz ar to — viss arī atļauts visciniskākajā veidā.»

Ja mūžīgā atgriešanās (un tiekšanās pēc tās) ir vissmagākais smagums un ja ir iespēja uzskatīt savu esamību par bezgalīgi vieglu un bezatbildīgu, ko lai cilvēks izvē­las — vieglo vai smago? Ir normāli, ka cilvēks nezina, ko izvēlēties, jo iepriekšējās dzives, ar ko salīdzināt, pinam nav un nav ari vēlākās, kurā būs iespējams kaut ko mainīt. Taču viņam ir versijas un modeļi, kurus piedāvā kāds cits un kuri ir tik pār­liecinoši, ka tos iespējams sevi izdzīvot un izdarīt secinājumus.

M. Kundera savu versiju tā ari nosaucis — «Vieglais un smagais» (šis nosaukums parādās romānā divu nodaļu virsrakstos).

Galvenajiem varoņiem nemitīgi nākas izvēlēties starp vieglumu un smagumu. Autors viņiem nepalīdz. Bet kas tad? Tikai pašu attieksme pret to, ko nosacīti dēvē par per-

sonibas kodolu. Katram no romāna varoņiem ir kāda galvenā, noteicošā pasaules ap­guves forma, vadmotīvs, kuru nododot zūd jēga domāt par jēgu. Tomass, romāna cen­trālais tēls, zināja, ka viņa likteņa ass pamatu veido

EROSS.

«Cilvēka seksualitātē atpazīstamas viņa būtības metafiziskās saknes,» teicis viens no dzijākajiern Erosa pētniekiem mūsu gadsimta N. BerdjajevsKāds cits Erosa pār­zinātājs — laikam jau lielākais no visiem: Zigmunds Freids — ir piedāvājis pētīšanas paņēmienu, kas katru konkrēto gadījumu neatkarīgi no vēsturiskā laika plūduma paceļ vispārējā pakāpē. Jo bezapziņa un tās struktūra ir pārlaicīgas, ārpuslaicīgas — notikumu norise tās maz ietekmē. Bet romāna notikumi ir šādi.

Gluži kā pa straumi palaistu groziņu ar putnēnu iekšā, kuru, kādā krastā piestā­jušu, saņem tā nākamais kopējs, Tomass kādu dienu uz sava Prāgas dzīvokļa sliekšņa ieraudzīja Terēžu. Svešā būtne no provinces kļuva par viņa sievu, par likteni, par smagumu. Viņa svaru kausu smagajā pusē Terēza bija viena pati, otrajā — vieglajā — visas pārējās sievietes, no kurām Tomass negribēja un nevarēja atteikties. Terēza zinaja to un cieta. Patiesi mīlēdami viens otru, viņi savu dzīvi padarīja par elli, kuru līdz galam viņiem palīdzēja izprast… 1968. gads. Protams, ka viņi emigrēja. Un, pro­tams, Terēza atgriezās, tiklīdz saprata, ka viņas ciešanas arī tur nemazināsies. Viņa zināja, ka Tomass viņai sekos — atpakaļ uz Cehoslovakiju, kur strādāt par ārstu viņam vairs nebūs nekādu iespēju, jo viņš nespej atsaukt īsi pirms Prāgas pavasara pateiktos vārdus — par Edipu, kas nemeklēja attaisnojumu savā nezināšanā. Edips bija vainīgs, un viņam bija sevi jāsoda. Toreiz, iekšēji pamatojot atteikumu atsaukt uz ko­munistisko iekārtu attiecināmo metaforu, Tomass sadzirdēja savu parasto imperatīvu «Es muß sein!» Pagāja gadi, un atkal pienāca brīdis parakstīt kādu pret režimu vērstu uzsaukumu. Vai tas bija Tomasa pienākums? Tajā brīdī, kad Tomass atteicās pievieno­ties citiem čehu inteliģentiem, viņš domāja par Terēžu. Viņam sieva bija vienīgā patiesi nozīmīgā būtne, kas atradās ārpus visiem «Es muß sein!». Vai tiešām lai Terēza ciestu viņa politiskās pārliecības dēļ?

Bet kādēļ tad vi'ņš lika sievai nemitīgi ciest savas neuzticības dēļ? Kādēļ viņš nespēja atteikties no citām sievietēm?

Autora nolūks nav Tomasa psiholoģijas pētīšana. Arī vīriešu dzimuma īpatnības šķiet viņam mazsvarīgas. Galvenais ir individualitātes noslēpuma atklāšana. Cilvēki pa­matā ir gandrīz līdzīgi, vienu no otra viņus atšķir tikai miljonā daļa. Tomasu nevilina sievietes, viņu vilina «šī miljonā daļa, kas vienu sievieti atšķir no otras». Bet kādēļ gan Tomass meklē šo atšķirību seksā? Tādēļ, ka tikai seksualitātē šī miljonā daļa viņam atklājas kā kaut kas īpaši vērtīgs, jo tā neparādās atklāti, bet ir jāiekaro. «Nekādā gadījumā tā nebija vēlme gūt baudu (tā radās vēlāk kā sava veida prēmija), kas viņu pamudināja skriet pakaļ sievietēm, tā bija vēlēšanās apgūt pasauli (ar skalpeli atklāt pasaules guļošo ķermeni).»

Bet mīlestība? Tomasa mīlestība uz Terēžu? Terēza viņa dzīvē ienāca kā gadījums, «un tieši gadījums, nevis nepieciešamība ir burvības pilns. Lai mīlestība kļūtu neaizmir­stama, to no pirmā acumirkļa jāpārklāj nejaušībām — līdzīgām putniem, kas nolaidās uz Asizes Franciska pleciem.»

Terēza nebija Tomasa pusīte, tā, par kuru lasām Platona «Dzīrēs», taču Tomass apzinājās, ka, ja viņš ari būtu saticis savu īsto, likteņa nolemto pusi, Terēžu viņš nespētu pamest. Jo, izvēloties Terēžu, viņš bija izvēlējies savu smagumu, savu nastu. Viņa ambivalentais Eross bija viņa izvēles brīvības apliecinājums: «Ja uzbudinājums ir mehānisms, par kuru mums jāpateicas mūsu Radīlāja iegribai, tad mīlestība — pretēji tam — pieder tikai mums pašiem un, pateicoties tai. mēs atbrīvojamies no Radītāja. Mīlestība ir mūsu brīvība. Mīlestība atrodas viņpus «Es muß sein!».

N. Berdjajevs rakstīja, ka «individualizēta mīlestība, kuru vienīgo var nosaukt par Erosu, ir pats smalkākais pasaules kultūras produkts…» Vai pasaules vēsturē Eross ir bijis savienojams ar ģimeni? Gan mīlestības attīstībai senajā Grieķijā, gan viduslaiku bruņinieku kalpošanai «skaistajai dāmai», gan Beatričes un Lauras pielūgsmei nav bijis nekā kopīga ar dzimtas turpināšanas ideju. Mistiskais Eross ir bijis tas spēks, kurš ļāvis pārvarēt bezgalīgo vientulību, dzimumu saplūšanā atgūt zaudēto vienību ar Kos­mosu. Vai gan visas pasaules reliģijas, kristietībā ietverto mīlestību uz Jaunavu Ma­riju ieskaitot, neapliecina Erosu kā galveno radošo spēku?

Stāsts par Tomasu nav tikai stāsts par vajāšanai pakļautu čehu inteliģentu. Viņa dzives stāstā atklājas mūsdienu cilvēka meklējumi — tāda cilvēka meklējumi, kurš nevar līdzsvarot savus svaru kausus. Brīdī, kad Tomass saprot, ka ir ieguvis mieru, viņam pieder tikai viņa ģimene un viņš pieder tikai savai ģimenei — viņš kopā ar Terēžu iet bojā. Meklējumu gals nozīmē nespēju pieņemt šādu esamību, tāpēc viņus paņem neesamība.

Cilvēks, kurš Tomasu izprata vislabāk, bija viņa ilggadējā draudzene gleznotāja Sabīne. Ja Tomasu dzīvē vadījusi pozitīva enerģija — Erosa meklējumi, tad Sabīnes izvēli noteicis noliegums. Māksliniece (arī emigrējusi pēc 1968. gada) ārzemēs izbrī­nītajiem un neizpratnes pilnajiem kolēģiem paziņoja, ka viņas galvenais ienaidnieks nav vis komunisms, bet gan

ĶICS.

Parizē protesta demonstrācijas laikā jauni francūži ar paceltām dūrēm izkliedza saukļus pret padomju imperiālismu. Sabine nespēja viņiem pievienoties. Viņa gribēja paskaidrot saviem franču draugiem, ka komunisms, fašisms, visas okupācijas un invā­zijas slēpj sevi vienas kopējas briemas: «Sis briesmas viņa sabiezināja vienā attēlā: demonstrācijā soļojošos cilvēkos, kuri paceļ rokas un unisonā izkliedz vienas un tās pašas zilbes.»

Sabine zināja, ka totalitārā kiča, kurš ir visbīstamākais, jo kļuvis par sabiedrībā valdošo estetiku, īstenais ienaidnieks ir cilvēks, kas uzdod jautājumus. Taču ari tie, kuri cinas pret totalitāro kiču, nevar doties kaujas laukā ar jautājumiem un šaubām. Ari viņiem ir nepieciešamas savas vienkāršās patiesības, «kurām ir jābūt visiem sapro­tamam un kurām ir jāizraisa kolektīvi asaru plūdi».

Bet 20. gadsimts ir laiks, kad visas patiesības un likumi mākslā tiek pārvērtēti un jautājumi tiek uzdoti nemitīgi. Vai kičam vispār ir kāds pretstats?

Publikācijai izvēlētajā M. Kunderas romāna fragmentā lasām vienu no veiksmī­gākajam kiča definīcijām: «Kategoriskas vienprātības ar esamību estētiskais ideāls ir tāda pasaule, kur noliedz sūdus un ikviens izliekas, ka tie nemaz nepastāv. Šāds estētiskais ideāls saucas kičs.»

M. Kundera rezignēti apgalvo, ka kičs ir neatņemama cilvēka klātesamības sastāv­daļa, ka jebkura politiskā kustība ar savu teoriju realizē kiču. It visiem uzskatiem ir savi atbilstoši veidi — «katoliskie, protestantiskie, jūdaiskie, komunistiskie, fašistiskie, demokrātiskie, feministiskie, eiropeiskie, amerikāniskie, nacionālie un internacionālie».

Cits romāna varonis, Sabīnes draugs šveicietis Francis, kura lielais dzīves sapnis ir iet kopsoli ar Eiropas kreiso kustību «Lielais maršs», dzirdot vārdu virknējumus «prezi­dents Karters», «musu tradicionālās vērtības», «komunisma barbarisms», jūtas aizskarts savās estētiskajās jūtās. Jo šie vārdi nav no «Lielā marša» kiča leksikona, tie ir ame­rikāņu kiča leksikona vardi.

Ari Sabines pieķeršanās Tomasam izskaidrojama ar viņas nebeidzamajām bailēm no kiča: «Tu man patīc, jo tu esi pilnīgs pretstats kičam. Kiča valstībā tu būtu monstrs. Nav neviena amerikāņu vai krievu filmas scenārija, kurā tu nevarētu uzstāties kā atbaidošs piemers.»

Sabīnes esamību nenoslogo nekāds smagums. Viņa nes sevi pasaulē viegli, jo viņas ceļš ir nemitīga bēgšana. Taču šis esamības vieglums dod viņai spēku radīt, bet ne dzīvot. Viņas meklējumi nebeidzas, tie atbilst viņas gleznu pamattēmai, kurā sižets ik­reiz atklājas divos plānos: «Priekšplānā bija saprotami meli, un aizmugure bija neiz­protama patiesība.»

1 Áåðäÿåâ H. Ýðîñ è ëè÷íîñòü. Ì., 1989, Ñ. 59.

ī

Tikai 1980. gadā no «Sundaij Times» mēs uzzinājām, kā miris Sta|ina dēls Jakovs. Otrā pasaules kara laikā viņš kā karagūsteknis ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē kopā ar angļu virsniekiem. Viņiem bijusi kopēja ateja. Staļina dēls vienmēr to atstājis piemēslotu. Angļiem nav paticis skatīties uz ateju, kas nosmērēta ar sūdiem, kaut ari tie bija tolaik pasaules varenākā cilvēka dēla sūdi. Angļi Jakovam izteikuši pārmetumus.

Viņš juties apvainots,^ Angļi pārmetumus nemitīgi atkārtojuši un gribējuši piespiest viņu iztīrīt ateju. Viņš kļuvis nikns, strīdējies un kāvies ar angļiem. Beidzot Jakovs lūdzis audienci pie nometnes priekšnieka. Viņš gribējis, iai priekšnieks nokārto šo strīdu. Taču vīzdegunīgais vācietis nevēlējies runāt par sūdiem. Šādu pazemojumu Staļina dēls nespējis pārciest. Izkliegdams mežonīgus krievu lāstus, viņš skrējis virsū elektriskajiem vadiem, kas iežogoja nometni. Viņš meties dzeloņdrāšu pinumā. Vina ķermenis kas nekad vairs angļiem nepiemēslos ateju, palicis tajā karājoties.

2

Staļina dēlam nebija klājies viegli. Jakovu Staļinam dzemdēja sieviete, kuru viņš vēlāk, pēc visa spriežot, bija licis nošaut. Ta un jaunais Staļins bija Dieva Dēls (jo viņa tēvs tika godināts kā Dievs) un reizē nolādētais. Cilvēki no viņa baidījās divkārt: Jakovs varēja viņiem kaitēt gan ar savu varu (par spīti visam, viņš bija Staļina dēls), gan arī ar savu labvēlību (tēvs nolādēta dela vietā varēja sodīt viņa draugu).

Lāsts un privilēģijas, laime un nelaime: neviens uz savas ādas nebija stiprāk iz­jutis to, cik viegli šie pretstati spēj mainīties vietām un cik niecīgs ir solis starp šiem cilvēka eksistences poliem.

Pašā kara sākumā Jakovs nokļuva gūstā, un citi gūstekņi, kas nāca no tautas, kura ar savu neizprotamo noslēgtību viņam vienmēr bija šķitusi antipātiska, apvainoja Jakovu netīrīgumā. Vai viņam — viņam, kas uz saviem pleciem nesa cildenāko ne visām iespējamām drāmām (viņš taču bija Dieva Dēls un reizē kritušais eņģelis), — tagad būtu jāļaujas tikt nosodītam? Un turklāt nosodītam ne jau par cienījamām (Die­vam un eņģeļiem piedienīgām) lietām, bet gan par sūdiem! Vai tiešām pati cildenākā no drāmām atrodas tik galvu reibinošā tuvumā pašam zemiskākajam?

Galvu reibinošs tuvums? Vai tad tuvums var izsaukt reiboni?

Jā, var. Kad Ziemeļpols tik ļoti pietuvosies Dienvidpolam, ka tie saskarsies, Zeme izzudīs un cilvēks atradīsies tukšumā, no kura tam noreibs galva un viņš būs gatavs krist.

Ja lāsts un privilēģija ir viens un tas pats, ja vairs nav atšķirības starp cildeno un zemisko, ja Dieva Dēlu var sodīt sūdu deļ, tad cilvēka eksistence zaudē savas di­mensijas un kļūst nepanesami viegla. Staļina dēls skrien virsū elektriskajiem vadiem, lai savu ķermeni uzmestu uz tiem kā uz svaru kausiem, kuri nožēlojamā kārtā ceļas augšup — tos ceļ augšup savas dimensijas zaudējušais pasaules vieglums.

Staļina dels savu dzīvību atdeva par sūdiem. Taču nāve sūdu dēļ nav bezjēdzīga nāve. Vācieši, kas ziedoja savas dzīvības, lai paplašinātu Reihu tālāk uz Austrumiem, krievi, kas krita karā, lai viņu Tevzemes vara sniegtos tālāk uz Rietumiem, — jā, viņi visi miruši muļķību dēļ, un viņu nāve bija bezjēdzīga, bez vispārējas nozīmes. Turpre­tim Staļina dēla nāve kara vispārējā stulbumā bija vienīgā metafiziskā nāve.

3

Kad es biju mazs un aplūkoju bērniem domāto Vecās Derības atstāstījumu, kas bija ilustrēts ar Gistava Dorē ofortiem, es redzēju mīļo Dievu sēžam uz mākoņa. Viņš bija vecs vīrs, viņam bija acis, deguns un gara bārda, un es sev teicu: ja viņam ir mute, tad viņam ir arī jāēd. Un, ja viņš ēd, tad viņam ir jābūt zarnām. Taču šī doma mani izbiedēja, jo es nojautu (kaut gan biju cēlies no neticīgas ģimenes), ka iztēloties die­višķas zarnas nozīmē zaimot svētumu.

Bez jebkādas teoloģiskas pamatizglītības es jau bērnībā gluži spontāni aptvēru, ka sūdi un Dievs ir nesavienojami un ka apšaubāma ir kristīgās antropoloģijas galvenā teze, saskaņā ar kuru cilvēks radits pēc līdzības ar Dievu. Viens no diviem: vai nu cilvēku radīja pēc līdzības ar Dievu — un tādā gadījumā Dievam ir zarnas —, vai arī, ja Dievam zarnu nav, tad cilvēks viņam nelīdzinās.

Senie gnostiķi to saprata tikpat skaidri kā es savos piecos gados: lai beidzot atrisinātu šo sarežģīto problēmu, Valentīns, liels gnosticisma meistars, otrajā gadsimtā apgalvoja: «Jēzus ir ēdis un dzēris, bet nav veicis defekāciju.»

Sūdi ir grūtāk atrisināma teoloģiska problēma nekā ļaunums. Dievs ir devis cil­vēkam brīvību, un tādējādi varam pieņemt, ka viņš nav atbildīgs par cilveces noziegu­miem. Taču atbildību par sūdiem nes tikai un vienīgi tas, kurš radījis cilvēku.

4

Ceturtajā gadsimtā svētais Hicronims pilnīgi atmeta domu, ka Ādams un Ieva būtu varējuši Paradīzē gulēt viens ar otru. Johanness Skots Eriugēna, ievērojams devītā gadsimta teologs, šādu iespēju savukārt pieļāva. Bet viņš iedomājās, ka Ādams spēja sacelt savu dzimumlocekli tāpat, kā cilvēks paceļ roku vai kāju, tātad — kad vien viņš gribēja un kā vien viņš gribēja. Šādos priekšstatos tomēr nav jāmeklē tāda vīrieša mūžīgais sapnis, kuru apsēdusi doma par draudošu impotenci. Skota Eriugēnas idejai ir cita nozīme. Ja vīrišķais loceklis var sacelties vienkārši pēc smadzeņu pavēles, tad uzbudinājums ir lieka parādība. Dzimumloceklis saceļas nevis tādēļ, ka tas būtu uzbu­dināts, bet gan pēc pavēles. 5im lielajam teologam šķita, ka ar Paradīzi nav savieno­jams ne jau dzimumakts un ar to saistītā miesaskāre. Ar Paradīzi nav savienojams

uzbudinājums. Iegaumēsim to labi: Paradīze pazina miesaskāri, bet nepazina uzbudinā­jumu.

Skota Eriugēnas apsvērumos atrodama atslēga sūdu ka parādības teoloģiskam at­taisnojumam (teodicejai). Kamēr cilvēks vel drīkstēja atrasties Paradīzē, viņš neveica defekāciju (līdzīgi Jēzum Kristiān Valentīna priekšstatos) vai arī (kas ir ticamāk) sūdus neuzskatīja par kaut ko pretīgu. Tai mirklī, kad Dievs padzina cilvēku no Para­dīzes, viņš lika tam noprast, cik cilvēks ir riebīgs. Cilvēks sāka slēpt to, no kā viņš kaunējās, un, tiklīdz pacēla noslēpumainības plīvuru, apžilba spilgtajā gaisma. Tādējādi kā papildinājumu riebumam viņš iepazina uzbudinājumu. Bez sūdiem (gan burtiskajā, gan pārnestajā nozīmē) seksuālā mīlestība nebūtu tada, kādu mēs to pa­zīstam: ar sirds dauzīšanos un prāta aklumu,

Sī romāna trešajā daļā es pastāstīju, ka Sabīne puskaila ar katliņcepuri galvā stā­vēja blakus apģērbtajam Tomasam. Toreiz es kaut ko noklusēju. Aplūkodama sevi spogulī, viņa izjuta uzbudinājumu, jo viņa izskatījās smieklīga, un Sabīne iedomājās, ka Tomass viņu tāda paskatā — ar katliņu galvā — nosēdinātu uz klozetpoda un viņa Tomasa klātbūtnē iztukšotu zarnas. Sāda iedoma lika viņas sirdij sisties ātrāk un pil­nīgi sajauca prātus. Sabīne novilka Tomasu uz paklāja un pēc īsa brīža kliedza aiz baudas.

5

Strīds starp tiem, kuri apgalvo, ka pasaule esot Dieva radīta, un tiem, kuri uzskata, ka pasaule radusies pati no sevis, balstās uz kaut ko tādu, kas pārsniedz mūsu saprātu un pieredzi. Daudz reālākā ir atšķirība starp tiem, kuri apšauba esamību tadā veidā, kādā tā esot dota cilvēkam (vienalga, kādā ceļa un no kuras puses), un tiem, kuri bez iebildumiem ir vienisprātis ar esamību.

Visu eiropeisko ticības virzienu — gan reliģisko, gan politisko — fonā ir Vecās Derības Pirmās Grāmatas pirmā nodaļa, no kuras izriet, ka pasaule tika radīta tāda, kādai tai jābūt, ka esamība ir laba un tādēļ ir pareizi, ka cilvēki vairojas. Nosauksim šo principiālo ticību par kategorisko vienprātību ar esamību.

Tas, ka vēl nesen vārds «sūdi» grāmatās tika aizvietots ar daudzpunktu, nav saistāms ar morāliem apsvērumiem. Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka sūdi ir nemorali! Sūdu neatzīšana ir metafiziska parādība. Defeķācijas moments ir ik dienu vērojams pierādījums tam, ka dievišķā Radīšana ir nepieņemama. Viens no diviem: vai nu sūdi ir pieņemami (tad neieslēdzieties tualetē!), vai arī mēs esam radīti ka nepieņemamas būtnes.

No tā var secināt, ka kategoriskas vienprātības ar esamību estētiskais ideāls ir tada pasaule, kur noliedz sūdus un ikviens izliekas, ka tie nemaz nepastāv. Sads estētiskais ideāls saucas kičs.

Tas ir vācu vārds, kas radās sentimentāla deviņpadsmitā gadsimta vidū un ir ieviesies visās valodas. Biežā izmantošana ir izdzēsusi sākotnējo metafizisko nozīmi: kičs ir sūdu absolūtais noliegums gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē: kičs izslēdz no sava redzesloka visu, kas cilvēka eksistencē ir būtiski nepieņemams.

6

Sabīnē pirmā iekšējā sacelšanās pret komunismu notika nevis ētisku, bet gan estētisku iemeslu deļ. Viņa kā visatbaidošāko izjuta ne tik daudz komunistiskās pasaules ķēmīgumu (par lopu kūtīm pārveidotās pilis), cik skaistuma masku, ko tā bija uzlikusi, — citiem vārdiem — komunistisko kiču. Sāda kiča paraugs ir ta dēvētie Pirmā Maija svētki.

Sabīne bija piedalījusies Maija svētku gājienos, kad cilvēkos vēl bija palicis entu­ziasms vai viņi šo entuziasmu vismaz uzcītīgi tēloja. Sievietes soļoja sarkanās, baltās un zilās blūzītēs un veidoja no balkoniem un logiem saredzamus daudzveidīgus orna­mentus: piecstaru zvaigznes, sirdis, burtus. Starp atsevišķām grupām gājienā soļoja nelieli orķestrīši, spēlēdami maršus. Tikko gājiens tuvojās tribīnei, pat visgarlaikotāko ļaužu sejas izplūda smaidā, it kā cenšoties pierādīt, ka viņi ir pienācīgi priecīgi vai — precīzāk — pienācīgi vienprātīgi. Taču runa bija ne tikai par politisko vienprātību ar komunismu, bet arī par vienprātību ar esamību kā tādu. Pirmā Maija svētki tika dzir­dināti no kategoriskās vienprātības ar esamību dziļā avota. Svētku gājiena nerakstī­tais, neizteiktais lozungs bija nevis: «Lai dzīvo komunisms!» — bet gan: «Lai dzīvo dzīve!» Komunistiskās ideoloģijas spēks un viltus bija tas, ka ta bija padarījusi šo lozungu par savu. Tieši šī idiotiska tautoloģija («Lai dzīvo dzīve!») aizrāva līdzi komu­nistiskajam gājienam tādus cilvēkus, kam komunisma tezes bija vienaldzīgas.

7

Pēc desmit gadiem (tad viņa jau dzīvoja Amerikā) Sabīne kopā ar kādu amerikāņu senatoru ■— vienu no viņas draugu draugiem — brauca viņa milzīgajā automobilī. Uz aizmugurējā sēdekļa bija saspiedušies četri bērni. Senators apturēja mašīnu, bērni iz­kāpa un pāri plašam mauriņam skrēja uz stadionu, kurā atradās mākslīgā ledus sli­dotava. Senators sēdēja pie stūres, sapņaini raudzījās uz četriem skrejošiem bērniem un

vērsās pie Sabīnes: «Vai jūs redzat šo skatu?» Ar roku viņš iezīmēja apli, kas ietvēra stadionu, mauriņu un bērnus: «To es saucu par laimi!»

Sie vardi pauda ne tikai prieku par to, ka bērni skrien un zāle aug, bet ari līdz­jūtību sievietei, kas nāk no komunistiskas zemes, kur, pēc senatora stingras parliecības, nedz zale aug, nedz bērni skrien.

Bet Sabīne šajā bridi iztēlojās, ka šis senators stāv tribīnē kaut kur Prāgā. Viņa sejā bija tāds pats smaids, kādu komunistiskie valstsvīri no savām tribīnēm raida pil­soņiem, kuri iet garām svētku gājienā un ari smaida.

8

Kā gau senators varēja zināt, ka bērni nozīme laimi? Vai viņš spēja ieskatīties to dvēselēs? Un ja un trīs no viņiem, tikko izskrējuši no senatora redzes lauka, uzklupa ceturtajam un sasita to zili melnu?

Senatoram bija viens vienīgs arguments šādam apgalvojumam: paša jūtas. Kad runā sirds, ir nepiedienīgi, ka saprāts kaut ko iebilst. Kiča valstībā valda sirds dikta­tūra. _ _ _

Jūtas, ko rada kičs, vienmēr jāveido ta, lai masas varētu tajas dalīties. Tādēļ kičs nevar balstīties uz neparastu situāciju, tam ir jāpamatojas uz pirmteliem, kuri cilvēkiem iespiesti atmiņā: nepateicīga meita, nodots tēvs, pa mauriņu skrejoši bērni, atstāta dzimtene, atmiņas par pirmo mīlu.

Kičs izsauc divas asaras, kas norit viena pēc otras. Pirmā asara pauž: cik skaisti ir pa mauriņu skrejoši bērni!

Otrā asara pauž: cik tomēr skaisti ir būt aizkustinātam kopā ar visu cilvēci, skatot pa mauriņu skrejošus bērnus!

Tikai šī otrā asara padara kiču par kiču.

Visu pasaules cilvēku brālību varēs nodibināt tikai ar kiča palīdzību.

9

Vislabak to zina politiķi. Tiklīdz tuvumā kads fotografē, viņi tūlīt traucas pie pirmā bērna, kas trapas ce|a, lai to paņemtu rokās un skūpstītu uz vaigiem. Kičs ir visu politiķu, visu partiju, visu politisko kustību estetiskais ideāls.

Tādā sabiedrība, kur blakus pastāv vairāki politiskie virzieni un to savstarpējā ietekme tiek traucēta un ierobežota, cilvēkam vēl ir iespēja izbēgt no kiča organizētas inkvizīcijas. Indivīds var saglabāt savu oriģinalitāti, mākslinieks var radīt negaidītus daiļdarbus. Bet, ja pie varas ir viena vienīga politiskā kustība, tad mēs jau atrodamies totalitārā kiča valstī.

Ja es saku — totalitārs, tad tas nozīmē, ka viss, kas varētu kaitēt kičam, tiek iz­raidīts no dzīves jomas: jebkura individuālisma izpausme (ikviena novirzīšanās ir spļā­viens smaidošās brālības sejā), jebkurš skepticisms (kas sāk šaubīties par sīkumiem, galu galā sāks apšaubīt dzīvi kā tādu), jebkura ironija (kiča valstī viss obligātā kārtā ir jāuztver nopietni). Tāpat notiek arī ar māti, kas atstājusi savu ģimeni, ar vīrieti, kas dod priekšroku vīriešiem, nevis sievietēm un tādējādi apšauba svēto lozungu «Mīlējieties un vairojieties!».

No šāda viedok|a tā saukto Gulagu var uzskatīt par kloāku, kur totalitārais kičs kā atkritumus sagāž savus atkritējus.

No vācu valodas tulkojis Normunds Pukjans

Ka cilvēks var realizēties, tikai pateicoties valodai, tā ir aksioma. Visvairāk šīs atziņas popularizēšanā darījis vācu filozofs un filologs Vilhelms fon Humbolts, un tape'c to visbiežāk saista ar viņa vārdu, taču to ne tikai atbalstījuši, bet savas darbības pamatā likuši arī cilvēki ar pilnīgi pretējiem teoretiskiem uzskatiem.

Taču lai runā pats filozofs: «Cilvēks domā, jūt nu dzīvo tikai valodā, viņš for­mējas kā cilvēks tikai valodā. Bet cilvēks jūt un zina arī io, ka ārpus valodas ir pasaule, kura apgūstama, un valoda ir tikai līdzeklis tās apgūšanai.»1

«Valoda vienmēr iemieso veselas tautas savdabību.»2

«Cilvēks pilnībā nav iekļaujams savas valodas ietvaros; viņš ir kaut kas vairāk, nekā iespējams izteikt vārdos, bet tomēr viņam ir jāiekjauj vārdos savs netveramais gars.. Dažādas valodas nozīmē ne tikai dažādus apzīmējumus vienai un tai pašai lietai, bet dažādus tās redzējumus, un, ja šī lieta nav ārējās pasaules priekšmets, katrs runātājs to rada savā īpašā veidā, atrazdams tajā tik daudz sava, cik vajadzīgs, lai aptvertu un pieņemtu svešu domu.»3

Jau gadsimta sākumā franču valodnieks Antuāns Meljē4 izteicis domu, ka visas Eiropas valodas ir līdzīgas cita citai satura līmenī, t. i., visās iespējams izteikt vienu un to pašu saturu. Taču neaizmirsīsim arī iepriekš teikto — vajag, lai sveša doma kļūtu pa īstam sava. To panāk ar īpašu, tikai konkrētai tautai raksturīgu valodas iekšējo formu. Iekšēja forma ir tas valodas elements, kurš vistiešāk saistīts ar veidu, kā tauta modelē savu pasaules ainu, savu dzīves telpu. Piemēram, latviešu sirdsapziņa reizē ir un tomēr nav tas pats, kas vācu Gewissen vai krievu ñîâåñòü.

Latviešu tautas likteņi gadsimtu garumā ir attīstījušies tādējādi, ka latviešu valodai pastāvīgi bijuši kontakti ar lietuviešu un igauņu, vācu un krievu valodu. Latviešu rakstu un literārās valodas vēsturē ir atsevišķi posmi vai mezglpunkti, kad šo kontaktu ietekmē ārkārtīgi aktīvi apgūti jauni jēdzieni un radīta to latviskā valodiskā forma.

17. gs. beigās Ernsts Gliks līdz ar saviem priekšgājējiem un iespējamiem palīgiem, tulkojot Bībeli, paplašināja latviešu garam aptveramo pasauli, padarot par tās iegu­vumu gadu tūkstošos krātas vērtības — līdz tam latvietim svešās ziņas par .pasauli, dabu un cilvēku attiecībām poētisku veidojumu daiļajās un juridisku likumu striktajās formās, paplašināja reālās pasaules robežas, ieviesa jaunas ētiskas un estētiskas kate­gorijas un filozofijas pamatjēdzienus. Latviešu valodā nostiprinājās vai no jauna tika radīti vārdi tuksnesis un elements, noziegums un spriedums, lādēt, pestīt un nožēlot, kristīgs un pazemīgs, garīgs un miesīgs, laicīgs un mūžīgs, un simtiem citu.

Augusts Bīlenšteins, apcerot kristiānisma jēdzienu veidošanos latviešu valodā, pirmā Bībeles tulkojuma veiksmi saista ar prasmi atrast latviešu valodā īstos vārdus, uz kuru pamata veidojami apzīmējumi jaunajiem jēdzieniem. «Katrs vārds ir tikai norādījums uz to, ko vajadzētu izteikt, kas ir domāts vai justs, tā sakot, tikai abreviatūra un reprezentē lielāku vai mazāku priekšstatu masu.»5 Atkarībā no tā, kuri no šiem priekšsta­tiem nonāk apziņas priekšplānā, veidojot jaunus vārdus, vārdi ar vienu un to pašu leksisko nozīmi iegūst dažādas iekšējās formas.

Mazliet vairāk nekā divus gadsimtus pēc Glika nāca Rainis ar Gētes «Fausta» tulkojumu. Viņa vārddarinājumi ir neskaitāmos rakstos skaitīti un pārskaitīti (kaut gan pilnībā apzināti vēl nav). Minēšu tikai to, ka Rainis akceptēja un nodrošināja dzīvot­spēju daudziem Glika ieviestajiem vārdiem, kā arī Bībeles stilam kopumā, radīja īpašu poētisko stilu, pamodināja pašā valodā snaudošos spēkus, iezīmēja ceļus, pa kurieni tagad attīstās latviešu valoda. Tie bija latviešu valodai svētīgi kontakti, jo, uzsūcot pa­saules kultūras priekšstatus un jēdzienus, tā tomēr gāja pa savu — nācijas gara deter­minētu savdabīgu, latvisku ceļu. Likumsakarīgi, ka tādējādi valoda saglabā spēju adek­vāti izteikt šo nācijas garu, saglabā suverenitāti.

Ciešā saistība, pastāvīgā mijiedarbe starp tautu un tās valodu, starp valodu un tautu var tikt vērsta pret tautu, ļaujot valodu padarīt par tautas paverdzināšanas ieroci. No visiem garīgās paverdzināšanas līdzekļiem uzkundzēšanās valodai ir visrafinētākais un bīstamāķais — sevišķi bīstams tādēļ, ka realizējas pakāpeniski un nemanāmi un, sasniedzis noteiktu pakāpi, valodas asimilācijas process kļūst neatgriezenisks.

So ieroci asināt un izmantot bija aicināta padomju valodniecība, kuru vajadzīgā gultnē ievirzīja Nikolajs Marrs6 . Arī viņa «jaunās mācības par valodu» (íîâîå ó÷åíèå î ÿçûêå) pamatā likta atziņa par valodas un cilvēka ciešo saistību: «Cilvēcei eksistē tikai tas, ko tā apzinājusies vai apzinās.»7 Sī doma varētu piederēt arī Vilhelmam Humboltam.

Neraugoties uz sakritību ļoti svarīgajā valodas filozofijas jautājumā, Humbolta un Marra teorētiskie uzskati konceptuāli atšķiras. Gribu uzsvērt atšķirības divos jautāju­mos, proti: 1) Humbolts uzskata, ka valoda nepieņem neko, kas tai svešs, Marrs teorē­tiski ir gatavs atteikties no buržuāziskā mantojuma ne tikai valodniecībā, bet arī va­lodā (!) un piedalīties pilnīgi jaunas sociālistiskas un internacionālas valodas izveidē; 2) Humbolts, runājot par valodas nesējiem, pievērš uzmanību sakarībai indivīds — tauta — cilvēce, Marrs starp indivīdu un cilvēci nostāda šķiru. «Cilvēka valodas saknes nav ne debesīs, ne ellē,» viņš raksta, «tās nav arī apkārtējā dabā, bet pašā cilvēkā, taču ne viņa individuālajā būtībā, bet kolektīvā, cilvēku masu saimnieciskā virzībā, ko­pīgas materiālās bāzes radīšanas darbā.»8

«Jaunās mācības par valodu» īstenie vai šķietamie piekritēji, starp kuriem bija ta­lantīgi zinātnieki ar Nikolaju Marru priekšgalā, bet vairāk gan netalantīgu līdēju un karjeristu, Staļina iedvesmoti, pasludināja mērķi uz proletāriskā internacionālisma, uz jaunu sociālu attiecību bāzes kā «nacionālo kultūru (un valodu) uzplaukuma un tālākas saplūšanas rezultātu» radīt vienotu pasaules proletariāta valodu.

Runājot par saviem niknākajiem teorētiskajiem ienaidniekiem — salīdzināmās va­lodniecības nozares zinātniekiem, N. Marrs uzsvēra: «.. mūs interesē nevis tas, ko indoeiropeisti (tā Nikolajs Marrs un viņa piekritēji dēvē salīdzināmās valodniecības speciālistus — R. V.) runā, bet tas, ko viņi dara, kā viņu konkrētais «pētniecības darbs ietekmē valodas faktus».9 Protams, šo zinātnieku darbība neietekmēja valodas faktus, un pretstatā jafētiskās valodniecības (valodniecības teorija, kas balstīta uz jafētisko, t. i., pirmsvēsturisko valodu faktiem: sin. jafetidoloģija — R. V.) pārstāvjiem tā sauktie indoeiropeisti nestrādāja ar nolūku valodu pārveidot. Taču korektie, lietišķie pētījumi salīdzināmās valodniecības jomā droši vien bija nelabvēlīgs fons jaunās valodas mācī­bas piekritēju histēriskajai zinātnes imitācijai, viņu centieniem iespiest valodu politiski un šķiriski ievirzītas valodas teorijas rāmjos, laupīt nacionālo valodu suverenitāti (jā­saka gan, ka Marra «skolnieki» savā centībā tālu pārspēja pašu Marru).

Grūti iedomāties, ka valodniecība varēja būt tikpat asu politisku cīņu arēna kā

vēsture, ekonomika, ideoloģija, filozofija. Tie, kas negribēja, un tie, kas nespēja ap­rakstīt valodas procesus un parādības atbilstoši jaunās valodniecības prasībām, tika apstrādāti pēc ļeņiniskās demagoģijas spilgtākajiem paraugiem.

Lielu daļu prasību nebija iespējams izpildīt. Valodas materialā nevarēja parādīt, ka funkcionē «teikums kā organizēta izteikuma vienība, kas caur šķirisko apziņu atspoguļo objektīvo īstenību»10 , vai panākt, lai vēsturiskums caurauž «visu gramatiku, visas tās sīkākās detaļas, jo dialektika nav atdalāma no vēsturiskuma»11 . Tāda ir realitāte, ka revolucionārs un kontrrevolucionārs (lienošo kontrrevolūciju ieskaitot) lieto vienas un tās pašas teikuma konstrukcijas, un gramatika ir tas valodas līmenis, kurš nodrošina tai stabilitāti un identitāti. Šīs realitātes ievērošana un kavēšanās pārorientēt valodas mācīšanu uz marksistiskiem pamatiem tika kvalificēta kā «atklāts labējais oportūnisms lingvistiskās frontes gramatikas novadā», kā «subjektīvā ideālisma kontrabanda» utt.12

Procesi, kas Padomju Savienībā notika trīsdesmitajos gados, daudz mazākā apjomā atkārtojās pēckara Latvijā. Valodnieciskās cīņas tikpat kā nav fiksētas teorētiskos dar­bos, valodniecības liktenis bija jau izlemts. Pie mums izšķīrās valodnieku liktenis, un tas notika augstskolu un zinātnisko iestāžu sienās, un, izmantojot arhīvus un savu per­sonisko pieredzi, par to jau rakstījuši un, domājams, vēl rakstīs aculiecinieki (R. Grīsle, I. Celmiņa).

Latviešu valodas reālās pārmaiņas pēdējā piecdesmitgadē, tāpat kā visā iepriekšējā tās vēsturē, noteica galvenokārt valodu kontakti. Par ietekmīgāko konlaktvalodu kļuva krievu valoda, turklāt valsts iekārtai īpaši vēlamās formās.

Padomju tautu valodu pašreizējais liktenis pierāda, ka «jaunās mācības» šķietami absurdās tēzes izrādījušās patiesas, ka sociālistiskas valodas paveids (vai žargons) ir izrādījies iespejams. Sociālistiskās valodas galveno pazīmju komplekss manifestējas sa­dzīvē, administratīvajā un publicistiskajā stila, daudz lēnāk, bet tikpat neatlaidīgi so­ciālistiskajās zinātnes un mākslas apakšvalodās. Uz Marra jauno mācību par valodu balstītais sociālistiskās valodas veidošanas plāns, neraugoties uz teorētiskām banalitātēm un atklātu stulbumu pēcmarra valodnieku darbos, īstenībā bijis ģeniāls (ja vien par ģeniālu var saukt ļaunu un antihumānu ieceri) un teoretiski precīzi aprēķināts. Uzsveru: teorētiski.

Bet…

Atceresimies sākotnējo ideju par to, ka jarada «vienota pasaules proletariata va­loda, kura tiks veidota uz proletāriskā internacionālisma, uz jaunu sociālu attiecību bā­zes». Tieši tādā virzienā tika ieregulets precīzais buržuāziskās valodas iznīcināšanas un jaunas valodas izveides mehānisms. Un proletariāta valoda veidojas un nepielūdzami uztur proletārisko domāšanu, tādējādi radot un atražojot proletariātu šī vārda klasis­kajā izpratnē.

Process, protams, nav tik vienkāršs un atbilstība tik viennozīmīga. Pārvērtībās va­lodā un pārmaiņas tautas gara struktūrā, tās domāšanā un rīcības modelī nenotiek vienlaicīgi, un to mijiedarbības konkrētās izpausmes nav nekļūdīgi prognozējamas. Var paredzēt tikai vispārīgo valodas attīstības virzienu, taču atsevišķu voluntāru valodas pārveides aktu funkcija drīzāk ir līdzīga tai, kuru veic pirmais akmens vai sniega pika, kas rada nogruvumu vai lavīnu.

Politiskie saukļi ir nomaināmi ātri, zinātņu teorētiskie postulāti — relatīvi ātri. Bet sabiedriskajai domai piemīt liela inerce — vismaz tajā daļā, kura netiek regulēta ar tiešām pavēlēm vai tiešiem aizliegumiem, — un ideja, ja tā iemiesojas valodā, iner­ces spēku daudzkāršo. Valoda ir vide, kas to turpina barot stihiski, neapzināti, neatka­rīgi no šai valodā runājošās tautas aktīvās gribas.

Jau 1920. gadā Ļeņins vairākos darbos kritizēja «proletkultu» par nihilistisku at­tieksmi pret pagātnes progresīvo kultūru. Viņš aizstāvēja uzskatu par krievu valodas kontinuitāti — no Puškina līdz Gorkijam — un proletkultiešu tēzi par veco valodas formu laušanu nosauca par vēsturiskā materiālisma falsifikācijn. 1932. gadā «Prolet­kults» beidza pastāvēt.

«Lielā un varenā krievu valoda Oktobra revolūcijas uzvaras rezultātā sakarā ar to, ka Padomju Savienība tika realizēta ļeņiniski staļiniskā nacionālā politika, sāka izteikt jaunu, sociālistisku saturu un ieguva pagātnē neiedomājamu varenu stimulu savai at­tīstībai.»13

Te, lūk, ir kontinuitātes ideja forma, kas radīja ilūziju par valodas suverēnu at­tīstību nāciju suverenitātes apstākļos (protams, laikā, kad ļoti maz bija to, kuri sa­prata, kas slēpjas aiz vārdiem «ļeņiniski staļiniskā nacionālā politika»).

Lielā krievu valoda (tātad tā pati Puškina un Turgeņeva valoda) sāka izteikt sociā­listisku saturu. Tomēr vajadzēja pamatīgi piestrādāt arī valodniekiem — gan prakti­ķiem, gan teorētiķiem —, lai garantētu šo «sāka».

Citētajā rakstā, tātad vēl 1949. gadā, atzīts fakts, ka «padomju valodniecība boļ­ševiku partijas vadībā (izcēlums mans — R. V.) savākusi milzīgu valodas materiālu»14 , arī tas, ka «leksikas un terminoloģijas novados vispilnīgāk un atklātāk rod izpausmi terminoloģijas veidotāju šķiriskais pasaules uzskats»15 .

Nerunājot tieši par nepieciešamo uzbrukumu kultūrai, pats uzbrukums tomēr turpi­nājās. Lingvistisko pētījumu programmās un mācību plānos tika izdarīti «pārkārtojumi», kas valodniekus no inteliģences varda labākajā nozīmē padarīja par «masu politiskiem ietekmētājiem». Augstskolās pārstāja mācīt salīdzināmo valodniecību, šo «rasistisko zi­nātni», Latvijas augstskolās — arī baltu filoloģiju un klasisko filoloģiju.,

Nikolaja Marra zinātniskā biogrāfija ir daudzējādā ziņa traģiska. Viņa jafetidoloģija daudz interesantu faktu interpretējumu un zinātnisku secinājumu, kuri neapšau­bāmi var ieviest korektivas cilvēces kultūras vēsturēs faktu izgaismošanā. Taču pa­domju valodniecībā vispopulārākās kļuva tieši tās atziņas, kuras teorētiski balstīja ne tikai pirinspadomju valodniecības, bet ari valodas nolieguma nepieciešamību un ļava attīstīt teoriju par salīdzināmai valodniecības rasistisko raksturu.

Marrs, piemēram, atzīst, ka «tā saukto indoeiropiešu valodu vārdu krājuma kopī­gā daļa jeb indoeiropiešu kopības slānis ir indoeiropiešu aristokrātijas vārdu krājums; katram vārdam ir sociālais līmenis»16 .

Tautas (sākotnēji krievu, vēlāk arī pārējo tautu, to skaitā latviešu) apziņas apstrāde valodas teorijas līmenī bija tikai viens no iedarbības veidiem. Nepieciešamību izteikt jaunu sociālistisku saturu (un vēlāk nespeju izteikt citu saturu) diktēja pati dzīve. Un tā prasīja tūkstošu un tūkstošu vārdu izslēgšanu no aktīvā vārdu krājuma.

Izcilo zinātnes un literatūras darbinieku ekspropriācija, sociālistiskā reālisma abso­lutizēšana arī bija «varens ierocis» buržuāziskās valodas (gan krievu, gan pārējo Pa­domju Savienības tautu valodu) iznīcināšanai. Bet mēs zinām, ka nekad nav eksistē­jusi ne buržuāziska krievu valoda, ne buržuāziska latviešu valoda un īstenībā notikusi valodas tūkstošgadu tradīciju kropļošana un nīdēšana.

Jaunā, sociālistiskā satura īstā jēga un jaunās valodas nozīme sociālistiskās iekār­tas cilvēka veidošanā, kuram nepārredzamā nākotnē (t. i., līdz attīstīta sociālisma uz­celšanai) vajadzēs saglabāt proletariāta vaibstus, — tā parādās, tikai retrospektīvi at­skatoties uz valodas politiku kopumā un samērojot to ar reāli notikušajām pārmaiņām.

Vai ir pamats uzskatīt, ka mūsdienu padomju valoda arī tās latviskajā formā ir lielā mērā proletāriskās domāšanas izpaudēja un veidotājā?

Valodas saturs šī varda visplašākajā nozīme ir nācijas gars, nācijas dzīve. Tas viss ietverams valodas formā, ko veido neskaitāmu konkrētu formu kopums. Valodniecība parasti pēta tieši atsevišķās sīkās formas, un tas nodrošina šai zinātnei zināmu eksaktumu. Šķietami nenopietna var likties atsevišķu valodas faktu samērošana ar būtiskām valodas satura līnijām, ja netiek analizēti plaši formas elementu bloki. Taču dažus nepieciešams pieminēt, paturot prātā, ka aiz tiem stāv simtiem citu.

Proletārieša — sociālisma cēlāja domāšanu bez daudzām citām pazīmēm raksturo arī īpaša attieksme pret darbu. Darbs tiek uzskatīts pirmām kārtam par «goda, slavas un varonības lietu», nevis materiālo vērtību ražošanas līdzekli, tatad darba galarezultāts ir daudzējādā ziņa vienaldzīgs. Vienaldzīgs būtībā ir ari darba process, kaut gan tam, šķiet, pievērš lielu uzmanību. Vardi, ko lieto, runājot par darbu, liecina, ka tas tiek aizstāts ar dažādām darba imitācijas formām. Ir darbs — sports, rotaļa (starts, finišs, soļot priekšgalā un vispār soļot: līksmi, pašapzinīgi, uz gaišu nākotni utt.). Ir darbs — uzbrukums, cīņa (neskaitamus izteicienus, tādus ka iriecicnceltne, priekšpostenis, sardze, katrs iedomāsies pats). Un vel ir troksnis, duna, rosme, «sastatņu stāvokļa» apoloģizēšana, kas provocē nekārtības, jezgu, haosu.

Vēl tagad — laikā, kad it kā notiek parēja uz saprātīgu ekonomiku, — dzird lieto­jam terminu apgūt lidzekļtis. Apgūto, tatad iztērēto valsts līdzekļu daudzums pats par sevi ka pozitīvi vērtējams lielums eksistē atrauti no materiālām vai citām vērtībām, kas radītas, iztērējot šos līdzekļus. Vel kā pašvērtība tiek cildināti augsti rādītāji. Tas ir dabisks process, ja, ilgstoši pievēršot uzmanību tikai šiem «rādītajiem», zūd arī interese par realitāti, kuru tiem vajadzētu atspoguļot.

Ne tikai ekspluatācija rada proletariātu. Sabiedrību, kuras domāšanā un pasaules modelī (kas savukārt atspoguļojas valodā) tik necila vieta pieder darbam, neizbēgami gaida nabadzība un masu proletarizēšanās. Bet, ja uzskata, ka padomju valoda ir ceļā uz proletariāta valodu — un tādam uzskatam ir pamats —, var teikt, ka padomju valoda, uzturot proletārisko dornašatiu, uztur ari proletariāta psiholoģiju.

1 Ôîí Ãóìáîëüäò Â. Õàðàêòåð ÿçûêà è õàðàêòåð íàðîäà. — ßçûê è ôèëîñîôèÿ êóëüòóðû, Ì., «Ïðîãðåññ», 1985. Ñ. 378.

2  Turpat, 352. 1 ðð.

3  Turpat, 349. 1 ðð.

4  Meijē Antuāns (18G6—1936). franču valodnieks, sociolingvistikas virziena nodibinātājs.

5 Bielenstein A. Die lettische Sprache und die chrisllicheti Bcgriffe. Magazin, Bd. 13. Mitau, 1866. S. 30.

fi Marrs Nikolajs (1865—1934). kaukaziešu un armēņu valodu pētnieks, «jaunās macibas par va­lodu», jafētiskās valodniecības ied binātājs.

7 Ìàðð È. Î ÿôåòè÷åñêîé òåîðèè. Èçáðàííûå ðàáîòû. Ò. 3. ßçûê è îáùåñòâî. Ì., Ãîñó­äàðñòâåííîå ñîöèàëüíî-ýêîíîìè÷åñêîå èçäàòåëüñòâî. 1031. Ñ. 8.

ì Ìàðð Í. Ñðåäñòâà ïåðåäâèæåíèÿ, îðóäèÿ ñàìîçàùèòû è ïðîèçâîäñòâî â äîèñòîðèè Òàì æå Ñ. 141.

Ìàðð Í. Ïðàâî ñîîáñòâåííîñòè ïî ñèãíàëèçàöèè ÿçûêà â ñâÿçè ñ ïðîèñõîæäåíèåì ìåñòî­èìåíèé. Òàì æå. Ñ. 185.

10 Ôèëèí Ô. Ãðàììàòè÷åñêàÿ ïðàêòèêà «ÿçûêôðîïòà». Ïðîòèâ áóðæóàçíîé ïðîïàãàíäû â ÿçûêîçíàíèè. ÃÀ ÈÌÊ. Ë., 1932. Ñ. 147.

11 Turpat, 143. Iðð.

12 Turpat, 142. 1 ðð.

13 Ìåùàíèíîâ È.. Ñåðäþ÷åíêî Ã. ßçûêîçíàíèå â ñòàëèíñêóþ ýïîõó. — Èîñèôó Âèñàðèîíîâè÷ó Ñòàëèíó — Àêàäåìèÿ Íàóê ÑÑÑÐ Ì., 1949. Ñ. 743.

11 Turpat, 745. 1 ðð.

i: ' Turpat. 745. Ipp.

,fi Ìàðð Ï. Ëèíãâèñòè÷åñêè íàìå÷àåìûå ýïîõè ðàçâèòèÿ ÷åëîâå÷åñòâà. Èçáðàííûå ðàáîòû. Ò. 3. ßçûê è îáùåñòâî, Ì. Ãîñóäàðñòâåííîå ñîöèàëüíî-ýêîíîìè÷åñêîå èçäàòåëüñòâî, 1934. Ñ. 41.

Kritiķa lomā jūtos kā Ievas draudzene Rasma Vika stāstā «Uz redzēšanos!», kura uzaicināta, «lai pieskata drēbes, kamēr mēs peldēsimies». Vika peldējums plašākos prozas ūdeņos līdz šim saistījās ar bērnu literatūru. Stāstu krā­jumu «Es raudu par tevi, Nik» grūti adresēt kādai noteik­tai, ierobežotai lasītāju kategorijai. Tā ir pirmā atzinība šim prozas darbam kā mākslas vērtībai, kura nepakļaujas iegrupēšanai, piepulcēšanai, tradicionalitātei. Bet man tātad nu būtu — pasargdies! — jāpasaka, kādā stilā kolēģis dzej­nieks peld prozas jūrā, kā nirst un ko uznes virspusē^ kā­dās attiecībās ar valdošo vēju, viļņu un gaismas spēlēm. Sevi mierinu ar domu, ka esmu peldētnepratēja (un tiem jau viss labāk redzams), ka recenzijas un kritiskus rakstus mūs­dienās lasa tikai retais, ka šī jau arī nebūs 11c recenzija, ne kritika, jo ir tāds kritikas kritēriju pārradīšanas laiks, kad vecā zeķe izārdīta, bet jaunam cimdam neiznāk.

Nogurusi vērot publicistiku, kas pēc žilbajām virves dejām karājas drošības jostā un izbauda pēdējos saldos mirkļus, kad publikas mātišķi pielūdzošās acis tai gaidības vēl pie­vērstas, ar prieku pērku un lasu visu, kas prozā latviski izdots. Grāmatu jaunumus pārrunāt gan izdodas tikai ar reto no draugiem — vēl jau neesot laika izlasīt. Turklāt vērtīgākais nāk no aizliegtajiem apcirkņiem, kuros pa tumsiņu vajadzīgo esam nobaudījuši pasen, un šodien vienkārši tiek grāmatas pirkšanas un plauktānolikšanas prieks. Sajā atkāpē nevaru nepiebilst, ka vienu, otru un trešo mūsdienu autora grāmatu šajā kontekstā es nebūtu izdevusi — blakus dokumentāli spēcīgām un zaļi apsūbējušām vērtībām skaidu plātnes, lai cik labi salīmētas, grūti uzskatīt par lietasko­kiem.

Viks ar stāstu krājumu «Es raudu par tevi, Nik» ienāks jūsu mājās ar piedāvājumu palikt vientulībā ar sevi. So piedāvājumu, protams, var noraidīt, uzskatot, ka laiks prasa no mums kaut ko citu. Bet cik ilgi? Ari šim laikam ir vajadzīga individualitāte, personība, dvēsele, gars. Mēs ne­piedzimstam no jauna. Mēs iznākam no tumsas gaismā, un pirmais ir žilbums un nedrošība, un tāda kā atskatīšanās atpakaļ uz sevi tajā tumsā, kurā paši sev bijām labāk saprotami. Arī vairums grāmatā apkopoto stāstu sarakstīti septiņdesmito gadu beigās, kad iznāca Viktora Kalniņa (Vika) pirmais dzejoļu krājums «Komunikācijas» (1978), kurā «dzejoļi beidzas tik saprotami / ar atvērtu logu / it kā ar bezgalību savienodami». Tas ir mūsu paaudzei, kara un pēckara pirmajos gados dzimušajiem, grūtais brīdis, kad mūsu sakāmais ir nobriedis, bet cenzūra strādā nevainojami ar mērķi ■— radīt iekšējo cenzoru šaiā neviendabīgajā, spu­rainajā ataudzē, kur katrs savā veidā izvairās no pavadāiešanas. Tas ir laiks, kad zemnieku pēcteči, laikmetības sa­musināti. jau pametuši viensētas un labuprāt sagājuši cie­matos jeb «centros», bet gara darbinieki vēl iecirtīgi pretojas sādžinieku ritma ievazāšanai latvieša dvēselē, cenšoties no­sargāt savrupo iepretī sabiedriskuma un vispārības plūdiem. Pat tad. ja vārdam atļauts tikai dūmot, katrs vērīgs prāts tomēr iedomājas par to uguni, bez kuras nerastos šie dūmi. Tādēļ notiek autoru «atsveķošana», bet notiek klusi, ar asu un smalku griezienu. Kad ar Vika parakstu iznāk otrais dzejoļu krājums — «Elektroniskais pagāns» (1986) •—, Ojāra Vācieša ievadā izlaužas sauciens pēc autora aizstāvības — «manuskripts lūdzas pēc maksimāli iejūtīga un minimāli aizspriedumaina redaktora ■—. taču šī iejūtība nebija nākusi gadiem ilgi un ne jau no redaktora puses. Tās nebija māk­slinieciskas, tās bija tīri ideoloģiskas grūtības, kuru pārva­rēšanai vajadzēja vairāk pūļu nekā darba radīšanai.

Vika prozas un dzejas līnijas krustojas, taču dzejā tās atgādina nospriegotus zibeņus, bet proza nesteidzīgāku pie­rakstu — emociogrammu, kuras elementi šķiet līdz skaudru­mam precizi, lidz mielem pazīstami, mūsu paaudzei tik rak­sturīgi uzzīmēti, ka nes sevī simbola jēgu.

«Nikam gribējās to, kas nevarēja būt,» — tā ir stāstu viena — vertikālā vadlīnija. Otra raksturo sāpigo vilšanos dzīves realitātes priekšā, ķur solītā «visi ceļi vaļā» un bez­galīgā kalnupgājuma vietā tnus gaidīja barjerskrējiens pa nebeidzamiem apvedceļiem. Mēs bijām nolemti neauglīgiem konfliktiem ar apkārtni un sevi, ar ceļā saslaptiem, iemī­lētiem tādiem pašiem aizlauztajiem, veltīguma nogurdināta­jiem. Un tā: «Sieviete nebija viņa sieva. Bērns nebija viņa bērns. Sievietei nebija vira.» Tāda ir stāstu otrā, horizontālā līnija, kas krustojas ar trešo: «Vai patiesi nav itin nekā, kas neizbeidzas nekad un nemūžam? Itin nekā?» Sī doma neuzspiesti kā atvērts logs harmonizē stāstu blīvākās situ­ācijas, apgaismo piesārņotā dvēselē bērnišķīgi tīru altāra stūrīti. Daudziem un daudzkārt bijis tieši tā, kā notiek ar Niku un Ievu, ar Niku un Junu, ar Niku un Ingu. Poēzija jeb Po, Sarmīte un citā paaudzē Inese — vai vienkārši: sieviete un vīrietis, un sieviete, kura visvairāk baidās palikt viena, apdzīvo šos stāstus un piepilda ar dzīvibu kā nakts­tauriņi gaismas ieloku tumsā, Un īsajos mirkļos, kad dzīve beidzot šķiet piesildīta un piepildīta, viņi atskārš sevi esam vistuvāk kritienam. Tie, kuru māju un pavardu Viks tēlo stāstā «Mīļais negaisa mākonītis», kuru kāzu jezgas ap­rakstu lasītājs atradīs stāsta «Ka neesmu viena» lappusēs, kuri — viens otru beidzot atraduši — atbrīvojas no moko­šas samudžinātības, Vika psiholoģiski koncentrēto prozu lasot, varbūt pasmaidīs par visu. par ko reiz asaras lietas, naktis negulētas, kad dzīve likusies kā straume, kas «nekad neredz akmens sirdi. Pat smilšu graudiņu ne.» Citādi do­mājošie, jūtošie, ne-jūtošie vai kādas citas paaudzes cilvēki to visu savukārt var novērtēt kā atbildības trūkumu sav­starpējās attiecībās, kā vieglprātību un varbūt pat izlaidību. Un tomēr — šie stāsti ir p a r mīlestību. Mīlestība un maldi kā planēta ar saviem pavadoņiem mūžīgā kustībā. Maldi — jā, bet ne meli. Maldu cildenums iepretī melu nožēlojamībai — tas Vika prozā man šķita konceptuāli svarīgākais. Kritika gadiem ilgi dzinusies pakaļ pozitīvajam varonim kā no būra pasprukušam kanārijputniņam, kuru sen jau apēdis kaķis. Turklāt pozitīvisms tika saprasts kā skelets bez miesas. Ar dvēseles dzīvi bija ieteicams neaizrauties — tur taču viss tik neizprotami, iracionāli, nernateriālistiski. Tad. lūk, Vika prozā viss ir otrādā nozīmības kārtībā, pozi­tīvā skeleta meklētāju gaida vilšanās. Varbūt arī tādēļ stāsti publicēti desmit divpadsmit gadus pēc to uzrakstīšanas. Te gan jāpiebilst, ka ne visi no tiem mani. «drēbju sargātāju» krasta smiltīs, ieviļņo vienlīdz spēcīgi («Būt», «Mazais ne­gaisa mākonītis»). Tomēr upeņu laikā, rakstot šīs pārdo­mas, nāk prātā vecās krustmātes gudrība, kas neļāva no melni vizošo ogu groziņa izmest laukā zaļās, ar ķekaru un lapiņu norautās — lai paliek dažādībai, skaistumam.

Sižetiski stāsti ir tik lielā mērā aizraujoši, cik aizraujošas ir divu cilvēku attiecības vai attiecības trijstūrī. Tas ir arī galvenais notikums — satikšanās un šķiršanās. Satikšanās, lai izšķirtos. Tēlojuma veids — no dienasgrāmatas piezīmēm («Jūs zināt, kas zvana?») līdz vispārinātam, pasakas stilam tuvam vēstījumam («Upe»), Pusfantastisks šķiet stāsts «Targetietis Rī», bet tas tikai tā šķiet, jo par visu vairāk gribas, lai tajā līdz fiziski sajūtamām niansēm groteski izzīmētais kazarmu gars, piespiedu atsvešinātība no cilvē­ciska mīļuma, pārprasta bērnu dvēseļu norūdīšatia piederētu pagātnei. Bet vai pieder?

«Targetietis Rī», «Kafejnīcā» un «Jūs zināt, kas zvana?» ir darbi, kuros pasaules (stāstu) centrā autors liek bērna jūtas un pārdzīvojumus, jo viņš, kas parasti ir trešais un bieži vien atstumtais, vienmēr ir mūsu Turpinājums un jau­nas pasaules Sākums. Vika spēja neķiķināties ar bērnu un nepielabināties pusaudzim padara šos stāstus organiskus pieaugušo, būtībā «lielo bērnu» sarežģītajā pasaulē. Protams,

ir jābūt dzejniekam, lai tā rakstītu — katrs stāsts pats par sevi veidojas kā tēls. Ar savu intonāciju, plūdumu, smel­dzīgu poētiskumu, kas līdzīgi vējam sadzīviski ierobežotā telpa pieteic mūžības klātbūtni. Jaatzist ari spēcīga vienotājelementa klātbūtnē — vairums stāstu savā starpā sasau­cas kā nodaļas romānā, taču romāns prasītu no autora ieve­rot formālus nosacījumus, no kuriem viņš gribējis būt brīvs, lai nesaistīts riņķotu ap sev galveno, lai pietuvinātos tam un atkal attālinātos, lai vajadzības gadījuma apstātos un it kā raudzītos vienā punktā — tā katrs no mums dara brīžos, kad liktens jauši vai nejauši trāpa mums ar savu pātagu un gribas atminēt neatminamo mīklu. Saprast sevi, bet ne attaisnot. Jo ari Nlkam labi zināms, ka «par katru nodarījumu cilvēkam tiek samaksāts. Par labu — ar labu, par sliktu — ar sliktu, par neko — ar neko.» Bet šī ap­ziņa nepasargā ne sevi, ne citus šajā pāridarījumiem pie­sārņotājā pasaulē, kurā visi, kliegdami pēc palīdzības, viens otru vairs nesadzird. Vika proza ir ieklausīšanās. Sastap­šanās ar mierīgām, siltām, it kā kaut kur redzētām acīm. Lai aizietu garām, bet atgrieztos domās. Ta es to saprotu. Tāpat kā mēs, visi «savējie», reiz sapratām, ka «dziesma ir kliedziens».

viks

ka mes

spuldzei

satiksimies? starpā tirgus

vislielākais no visiem attālumiem CENA

te mūs uzcenos (un uzcienās ie cenu cieni)

nocenos un pārdos (dāsnie -devēji un -devējas: uzpie-

un no(šie tirgus dievi))

rau

latvietis&nelatviete jau ir pie vietas

(pircējs neredzams

bet max ā max

i māli kur vēl mēs)

es tevi ieraudzīju (s)katalogā

paraMonaLizētu

ak

visu gribu piepildīšanās t e notiek

tik(daudz)šanās

tas vairs nav novakars (tas laiks ir norits) kad spuldžu pļavās iezibējās taurenits viņš tevi gribēja un tu to gribēji bet spuldžu stunda dziest (un viņš nav viņu dzimtas) tuvu rits

man gribas akmeni (šo puķu kameni) š o puķu stiklainajās acis sviest

29.01.1978

i negribas

7.02.1979

(TURPINĀJUMS)

Nākošajā dienā Rozītis bija klāt ar romānu «Divas sejas». Airi vienojāmies, un manuskripts aizceļoja uz spiestuvi. Tur saliekamās mašīnas jau birdināja burtu rindas Dostojevska «Noziegumam uu sodam». Apturēju Dostojevski, devu Rozītim priekšroku, un Roziša romāns «Divas sejas» kļuva par trešo lata grāmatu, jau novembra sākumā ceļojot pie lasītājiem gan pa pastu, gan iznēsātāju somās.

Bieži esmu dzirdējis it kā nievājošus izteicienus: nu, lata grāmatās jau bija tikai tulkojumi. Tulkojumi nav nonievājami. Ar tiem latviešiem pavērās bagātīgie pasaules literatūras apvāršņi, un sniegt tikai tos bija mans pirmatnējais nodoms. Bet šāds iztei­ciens liecina, ka tā lietotājs nezina, par ko viņš runā. Jau trešā lata grāmata bija ori­ģināldarbs, un Pāvils Rozītis bija pirmais latviešu rakstnieks, kura romāns iznāca tik lielā metienā.

Runas par Pāvila Roziša darījumu ar «Grāmatu Draugu», par viņa romāna iznāk­šanu milzu metienā kā ugunsgrēks izplatījās Rīgas literātu aprindās. Kafejnīcās literā­tiem bija ko runāt. Rīgas literātu saime pazina Pāvilu Rozīti. Ja viņš bija nodevis savu darbu «Grāmatu Draugam», tad par labu samaksu. Rozītis par velti nemēdza strādāt. Un bagātīgi honorāri labi smaržo.

Aicinājumi vairs nebija vajadzīgi. Spalvas bruņinieki paši atrada ceļu uz Pēterbaznīcas laukumu. Paldies Dievam, ka viņi šo ceļu atrada, ka viņi nāca. Citādi «Grā­matu Draugs» būtu nokļuvis grūtībās: man draudēja manuskriptu bads. Nu par to vairs nebija jābēdā, piedāvājumu netrūka, varēju pat izvēlēties.

Viens no pirmajiem ieradās Kārlis Jēkabsons. Cik gan anekdoti! necirkulē par šo savdabīgo rakstnieku! Viņam vienmēr bija tūkstoš ideju, viena par otru trakāka, fantas­tiskāka. Bet, kad ar šo vīru aprunājās prātīgi, idejas saplaka. Jēkabsons man atnesa noveļu krājumu «Sievietes». Jau ar pirmajiem vārdiem ceļa savu darbu slavas debesīs. Neviens latviešu rakstnieks vēl tādas noveles neesot uzrakstījis. Briljantas. Kultūras Fonda godalga krājumam nodrošināta. Krājums pavēršot viņam ceļu arī Nobela prē­mijas saņemšanai. Bet viņš gribot šīs briljantas noveles dot man, vecie izdeveji savu laiku esot pārdzīvojuši. Protams, par šādu vērtīgu darbu arī cena esot attiecīga — 20 000 latu! Teicu — paldies par piedāvājumu, bet tik ģeniālu dabu tomēr nejūtos cie­nīgs uzņemt lētajā lata grāmatu sērijā. Un 20 000 latu arī maksāt nespēju. Ieteicu darbu piedāvāt Gulbim. Bet es vēl nepazinu Jēkabsonu. Kad viņa izpūstais ziepju burbulis bija pārplīsis, Jēkabsons kļuva gluži prātīgs un praktisks. Būtībā zem bravūrīgās mas­kas slēpās lāga vīrs, dažreiz varbūt pat it panaivs. Vienojāmies, un «Sievietes» palika pie manis.

Pēc Rozīša grāmatas kā ceturtā un piektā iznaca Dostojevska «Noziegums un sods» mana kādreizējā skolotāja Sopa tulkojumā. Sis lielais romāns bija jāizdod divos sēju­mos, jau tā katram bija 492 lappuses. Par vienu latu turpat vai 500 lappušu biezu grāmatu! Vēl pirms pāris mēnešiem par šādu iespēju neviens nebūtu sapņojis.

Sestā grāmata pēc kārtas, jau decembra vidū, kas tad arī noslēdza 1926. gadu, bija tas ģeniālais Jēkabsona noveļu krājums «Sievietes». Tātad pirmajos trīs lata grāmatu mēnešos no sešām grāmatām divas bija latviešu rakstnieku sarakstītas. Zēl vienīgi, ka Jēkabsons ne par šo, ne par turpmākajiem darbiem Nobela prēmiju nesaņēma. Pat Kul­tūras Fonds grāmatu negodalgoja. Diez vai viņš pats savām spožajām idejām ticēja?

Neaicināts, bet kā aicināts un gaidīts ieradās Roberts Kroders. Viņam rokā bija koferītis un koferītī… manuskripti! Tieši tas, ko man vajadzēja. Tie gan nebija gluži svaigi manuskripti, bet romānu tulkojumi, kas jau bija bijuši iespiesti turpinājumos laikrakstos. Man manuskripti bija vajadzīgi, nevarēju iebilst arī pret tādiem. Vienu no tiem tūliņ nopirku. Cik atceros, tas bija iepriekš iespiests «Latvī», tātad laikrakstā ar samērā niazu metienu. Tas bija nerātns un brīžiem arī vieglprātīgs romāns ar senti­mentālu nosaukumu «Mimi Blietta, mana dārza zieds», un tā autors bija itāļu rakst­nieks Gvido da Verona, Romāna saturs nebūt nebija tik sentimentāls, kā to varētu iedomāt pēc nosaukuma.

So itāļu autoru grāmatas ievadā Kroders cita starpā raksturo šādi: «Milānā visi pazīst Gvido da Veronu no viņa grāmatām, no viņa dzīves. Viņš ir neremdināms, viegl­prātīgs, ģeniāls, daudz nievāts, kuru visjir pavada puritāņu, mietpilsoņu dusmas. Visur viņš jūtas kā mājās: Parīzē, Londonā, Āfrikā vai Indijā. Tikai nekur līdzi nevest kādu slogu, nesaistīties mājībā. Viņš grib brīvs būt. Viņš ir nenogurstošs dzīvības un mīlas dzejnieks, bezgala simpātisks, bruņniecisks, vienkāršs un tomēr komplicēts. Pašironiķis un satīriķis, liriķis un jūsmu cilvēks, nopietns un dziļš, bet ari dievišķīgi vieglprātīgs.» Kas par raksturojumu rakstniekam! _ _

Tā ar Krodera un manu svētību «Mimi Blietta» iesoļoja kā septītā gramata «Vēr­tīgu grāmatu virknē».

Ar Kroderu nekad iepriekš nebiju ticies, bet šī mūsu pirmā tikšanās kļuva par ilggadīgu auglīgu sadarbību. Kroders bija viens no spožākajiem tulkotājiem, kādi mums

jebkad ir bijuši, un gadu tecējumā «Grāmatu Drauga» apgādā iznāca daudz viņa tul­koto grāmatu. Viņa augstvērtīgie tulkojumi vēl šodien lasāmi bez iebildumiem.

Ja jau Kroders bija mani apciemojis, man vēl bija daudz kas cits ar viņu pārru­nājams. Pirmā gada grāmatu abonentiem biju solījis vismaz dažus sējumus no Romēna Rolāna desmit romānu cikla «Zans Kristofs», ko biju nodomājis izdot piecās grāmatās, pa diviem romāniem katrā. «Zans Kristofs» sagādāja Romēnam Rolānam pasaules slavu. Desmit romānu cikls ataino mūziķa Zana Kristofa cīņas, draudzības un mīlestības pār­bagāto dzīvi. Visi pieci «Zana Kristofa» sējumi ari iznāca manā apgādā 1927. un 1928. gadā. Tiem sekoja otrs iespaidīgs Romēna Rolāna ari piecu sējumu romānu cikls — «Apburtā dvēsele».

Humānists, pacifists Romēns Rolāns tika uzskatīts par pasaules sirdsapziņas iztei­cēju. Viņa darbus plaši lasīja Eiropā. 1915. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju un ar plašu žestu savu balvu atdāvināja Sarkanajam Krustam. Viņa «Zanu Kristofu» drīkstētu tulkot tikai izcils tulkotājs.

Tagad pie manis bija Kroders. Vai varēju vēlēties ideālāku tulkotāju šim darbam?

Kad pateicu Kroderam, ka vēlētos, lai viņš uzņemas Zana Kristofa tulkošanu, viņa acis iemirdzējās. Bez ierunām viņš pieņēma manu piedāvājumu. Nekad vēlāk netiku Kroderu redzējis ar tādu aizrautību runājam par kādu darbu kā toreiz pie mūsu pirmās tikšanās, vienojoties par «Zana Kristofa» latviskošanu.

Tā, atstājis man «Mimi Bliettu», Kroders, liekas, devās tieši mājās un sāka savai mašīnrakstītājai diktēt «Zana Kristofa» tulkojumu. Vismaz pirmos sējumus viņš nodeva neparasti ātri. Sai laikā Kroders esot pat mazāk bijis redzams pie sava «štamgalda» Svarca kafejnīcā un vakaros kopā ar brāli Arturu un ģenerāli Balodi Vērmanītī.

Kroders Rudzītim tulko «Zanu Kristofu»! Pēc dažām dienām to zināja visi, kas to gribēja zināt.

Drīz man bija vesela tulkotāju saime. Visi tagad gribēja tulkot. Pat lielais Edvarts Virza. Arī viņš saņēma nopietnu darbu — Viktora Igo «Parīzes Dievmātes katedrāli». Voldemāram Dambergam krita Balzaka «Sagrenāda». Zelma Krodere tulkoja toreiz po­pulārā angļu rakstnieka Viljama Loka romānu «Klauns», Lizete Skalbe cīnījās ar Hamsuna «Benoni». Tulkotāju man vairs netrūka, nebija vairs jāmeklē gadījuma tulkotāji, visi tulkojumi bija profesionālu rakstnieku rokās. Kā viss bija pārmainījies nedaudzu mēnešu laikā!

Pirmā gada grāmatas nāca laukā, ja ne pēc plāna, jo sākumā paredzētais tika gro­zīts un uzlabots, bet pēc grafika gan. Burbuļojošai «Mimi Bliettai» sekoja Zūdermaņa

«Kaķu laipa», tad Mopasāna «Mūsu sirds», tad bija gatavs Viljama Loka «Klauns», kas ierindojās desmitaja vietā. «Klaunam» sekoja pavisam cita kalibra darbs — Maksima Gorkija «Artamonovu uzņēmums». Liekas, par dažādību neviens nevarēja sūdzēties.

Pirmo pusgadu noslēdza «Zana Kristofa» pirmais sējums. Pēc tik daudz nopietnām grāmatām bija jādod ari kāda dēkaināka, un tā velna duča numurs šai sērija krita toreizējam bestselleru karalim Morisam Dekobrā. Vienā sējumā lasītāji atkal saņēma nevis vienu, bet divus viņa romānus — «Guļamvagonu madonna» un «Grizeldas mil­joni». Sie romāni tomēr bija mazāk vieglprātīgi nekā viņu nosaukumi, tie bija dēkaini, bet ne vulgāri. Nekāda salīdzinājuma ar šīsdienas bestselleriem. Dekobrā romānos ne­bija neviena rupja «četrburtu» vārda, neviena mīlas dēka nebija attēlota grafiski un bioloģiski, kā tas tagad parasts romānos, kas pilda bestselleru sarakstus.

Un tad bija pienācis laiks dot vārdu atkal kādam latviešu rakstniekam. Šoreiz tas bija Edvarts Vulfs ar izmeklētu noveļu krājumu «Ziedi, kas ceļmalā vīst».

Dambergs bija paveicis Balzaka tulkošanu, «Sagrenāda» ievietojās piecpadsmitajā vietā. Gatavs bija art Virzas tulkojums. Bet ak vai! Tās briesmas burtličiem un ko­rektoriem! Virza savu tulkojumu bija rakstījis ar roku, un tiem, kas pazīst Virzas rokrakstu, nebūs grūti iedomāties, kādas mokas šis manuskripts sagādāja ap to nodar­binātajiem. Tomēr galā tikām arī ar to. «Parīzes Dievmātes katedrāle» iznāca divās grāmatās kā sešpadsmitā un astoņpadsmitā. Starp abām tika iestarpināts Strindberga romāns «Nelgas atzīšanās». Deviņpadsmitajā vietā ierindojās zviedru autors Gustavs af Geijerstams, un atkal vienā grāmatā bija divi romāni: «Laulības komēdija» un «Sapņi un dzīve».

Pie divdesmitās grāmatas drusku jāpakavējas, jo ar tās iznākšanu saistās tāds mazs kultūrvēsturisks notikums. Ar šo grāmatu tas sākās tā. Kādu dienu pie_ manis apgādā ieradās slaida, glīta, pēc izturēšanās ļoti enerģiska dāma un pasludināja, ka viņa man atnesusi izdošanai romānu,, Esot runājusi ar Rozīti, un tas teicis, lai tik nes Rudzītim.

Iepazīstoties dāmas uzvārdu nebiju lāgā uztvēris, apjautāties tagad bija tā kā neērti, bet tas man arī nebūtu neko līdzējis. Jāatzīstas, viņas vārds tai brīdī man neko par šo dāmu nebūtu atklājis. Apjautājos, vai tas viņas pirmais romāns. Pirmais gan, viņa apstiprināja, bet labs gan un tieši tāds, kāds man derēšot. Es nu tik drošs vis nebiju.

Tālākā sarunā noskaidrojās, ka pilnīga iesāceja mana viešņa tomēr nebija. Viņai esot jau publicēts dzejoļu krājums. Viņa to izvilka no somiņas, un es izlasīju viņas vārdu. Tas bija Aīda Niedra, un romāns, ko viņa bija man atnesusi, saucās «Sarkanā vāze». Paņēmu to izlasīšanai, bet lielas ticības man nebija.

Tai pašā vakarā sāku manuskriptu lasīt. Jo tālāk lasīju, jo skaidrāks man k]uva, ka romāns man tiešām «derēs», kā Rozītis esot teicis. Drosmes jaunajai rakstniecei netrūka, romāns bija «riskantāks», nekā tas divdesmitajos gados bija parasts. Diezin vai mani kollēgas no izdevēju biedrības būtu riskējuši izdot jaunās autores darbu. Bet tie jau bija vecāki, prātīgāki kungi. Tādēļ jau Rozītis arī bija viņai ieteicis nākt pie manis. Bet varbūt viņa ar savu manuskriptu jau bija citus izdevējus apciemojusi, un apciemojumi izrādījušies nesekmīgi? Es nolēmu «Sarkano vāzi» izdot.

Tā pirmajā gadā ne vien izdevu latviešu rakstnieku darbus, bet pat iepazīstināju lasītājus ar jaunu latviešu prozas rakstnieci, kas pēc tam uzrakstījusi desmitiem romānu un noveļu krājumu. Pēc «Sarkanās vāzes» izdevu vēl divus nākošos Niedras romānus: «Cilvēks ar zelta acīm» un «Grēka ābols». Vēlāk gan Aīda Niedra staigāja no viena izdevēja pie otra, bet Vācijā un Amerikā līdz pat savai nāvei savus darbus turpat vai simtprocentīgi uzticēja manam apgādam.

«Sarkanā vāze» ierindojās kā divdesmitā grāmata pirmā gada sērijā, un Aīdas Niedras vārds jau ar pirmo romānu kļuva pazīstams plašam lasītāju pulkam. «Sarka­najai vāzei» pirmā gada noslēgumā vēl sekoja četras grāmatas — Knuda Gatcvillera «Dzeltenais marķīzs», Aleksandra Dimā «Karaliene Margo», Rolāna «Zana Kristofa» otrais sējums (384 lpp.) un Hamsuna «Benoni».

Lai skaidri parādītu šī pirmā gada bilanci, tik sīki pakavējos pie šai gadā izdota­jām grāmatām. Kāda tad bija šī bilance?

Bija solītas 24 grāmatas. Lasītāji tās saņēma. Bija solīti tikai tulkojumi. Jau pirmajā gadā lasītāji tulkojumu starpā saņēma arī četras latviešu rakstnieku grāmatas. Un tulkoto grāmatu izvēle? Vai tā varēja būt daudzpusīgāka? Frančiem, pie tam ievē­rojamākiem šīs tautas pārstāvjiem, pirmajā gadā tika lauvas tiesa. Tos pārstāvēja Viktors Igo, Onorē Balzaks, Romēns Rolāns, Gijs Mopasāns, Aleksandrs Dimā, Moriss Dekobrā. Vācieši bija reprezentēti ar Kellermani un Zūdermani, krievi ar Dostojevski un Gorkiju, angļi ar Loku, itāļi ar da Veronu, norvēģi ar Hamsunu, zviedri ar Strindbergu un Geijerstamu. Ko vairāk? Un par vienu latu bija sniegtas grāmatas, kuru apjomi vairākos gadījumos bija tuvu 500 lpp.

Vai pēc šādas pirmā gada bilances var noliegt, ka lata grāmatām bija ievērojams iespaids uz turpmāko latviešu rakstniecības gaitu?

Bet laikā, kad šīs pirmā gada grāmatas iznāca, risinājās arī citi notikumi. Pie tik bagāta galda, par kādu bija kļuvušas lata grāmatas, arī citi gribēja pamieloties.

Un jāsaka atkal — ak vai! Viens no pirmajiem bija — Ansis Gulbis… Viens no Grāmatu izdevēju un tirgotāju biedrības pīlāriem, kas vēl pirms nedaudziem mēnešiem bija brīdinājuši mīļos latviešus no amerikāniskās afēras ar lata grāmatām, kas pat

bija skrējuši pēc palīdzības pie policijas. Kā gan tik nopietns un cienījams grāmatnieks varēja doties šādā viņa un viņa koliēgu nosauktā kriminālafērā?

Jā, Gulbis sāka izdot lata grāmatas! Pat vēl vairāk, viņš uzsāka divas sērijas — lata grāmatu sēriju un paplānu stāstu puslata grāmatu sēriju! Vēl amerikāniskāka afēra!

Bet Gulbis vai nu nebija izpratis lata grāmatu izplatīšanas sistēmu, vai tīšām vēlē­jies tai kaitēt vai to iznīcināt. Iznīcināt viņam to neizdevās, bet kaitēt gan. Mana izplatīšanas sistēma bija dibināta uz abonentiem, apejot starpniekus — grāmatnīcas. Gulbis savas lata un puslata grāmatas vienkārši iesvieda grāmatnīcās. Ar to par grā­matām viņš vairs nesaņēma latu, bet labākā gadījumā 75 vai 70 santīmus. Grāmatas piegādājot mājās vai izsūtot, apgāds saņēma apmēram to pašu summu. Bet grāmat­nīcām grāmatas bija jādod komisijā, uz norēķināšanos jāgaida pusgads vai ilgāk, ne­pārdotās grāmatas jāņem atpakaļ. Bet, galvenais, nebija nekādas kontroles, cik attie­cīgo grāmatu varēs pārdot. Daža grāmata aizgāja it veicīgi, cita pēc ilgākas viesošanās grāmatnīcā atgriezās apgādā.

Likās, Gulbja izdarīšanās būs ievērojams trieciens abonentu sistēmai. Kuram vairs jāabonē grāmatas, ieej tik grāmatnīcā un izvēlies, kas patīk. Kā par brīnumu, tas tomēr tā nenotika. Abonentu sistēma daudz necieta. Gulbja pasākums gan. Grūti pa­teikt, kādēļ, bet abas viņa sērijas neguva piekrišanu. Puslata sērija, liekas, jau no sākta gala bija nolemta neveiksmei. Cilvēki turpināja abonēt «Grāmatu Drauga» grā­matas un nepirka Gulbja sērijas dzeltenos sējumus. Viņa grāmatu izvēle bija pasmaga, es teiktu, vecmodīga. Nepagāja ilgs laiks, kad Gulbis visā klusībā izbeidza abas sērijas. Man šķiet, tās viņam atnesa tikai zaudējumus. Bet vai tikai materiālus? Vai, tik drīz sekojot nonievātai idejai, nebija arī morālisks zaudējums? Pēteris Ermanis Gulbim vel­tītā piemiņas rakstā manā mēnešrakstā «Laiks» arī piemin Gulbja sekošanu man un abu pasākto sēriju drīzu izsīkšanu.

Bet Gulbis jau nebija vienīgais sekotājs. Neatlaidīgākais, kas savu apgādu uzsāka jau dažus mēnešus pēc pirmās lata grāmatas iznākšanas, bija Kārlis Rasiņš. Tas pats Rasiņš, kas kopēja arī manu agrāk izdoto žurnālu. Viņš nodibināja apgādu «Litera­tūra». Rasiņš bija ne vien viens no maniem cītīgākajiem, bet arī veiksmīgākajiem seko­tājiem, kura apgāds pastāvēja visu Latvijas brīvības laiku. Visu, ko pasāka «Grāmatu Draugs», drīz vien atdarināja arī Rasiņš. Mēs viņu bijām nokristījuši par «Grāmatu Drauga» ēnu. Kad pasākām kaut ko jaunu, vienmēr vērojām, ko nu darīs «ēna». Ra­sina grāmatas bija labi izdotas, pret tām nav ko iebilst. Liels atbalsts viņam bija no Krievijas ieklīdis žīds Volahs, kam Krievijā bija bijuši lieli piedzīvojumi grāmatniecībā. Viņš bija veikls sarunu vedējs ar rakstniekiem, labi pārzināja pasaules literatūru, bija Rasiņam neatsverams palīgs.

Drīz apgādi, jeb sauksim tos to laiku vārdā — izdevniecības, auga kā sēnes. Dažu gadu laikā grāmatu izdošanu izmēģinājās vismaz kādi 30 pasākumi, vairums no tiem gan izrādījās par vienas dienas mušām, kas jau pec nedaudzu grāmatu izdošanas slēdza savas durvis. Pārdzīvoja tikai nedaudzi. Bet bija brīži, kad vesels pulks izdevēju sacentās pēc lasītāju labvēlības. Starp tiem bija inteliģenti izdevēji un arī tādi, kam par grāmatām nebija nekādas saprašanas.

Šī sacensība, bez šaubām, nevarēja palikt bez iespaida un katrā ziņā neveicināja abonentu pieaugšanu. Bet «Grāmatu Draugs» stāvēja uz izturīga pamata. Ar savu pirmā gada programmu un solījumu pildīšanu tas bija ieguvis uzticību. «Grāmatu Draugs» palika pirmajā vietā, tālu priekšā visiem sacensoņiem. Otrajā abonementu gadā «Grāmatu Draugs» iegāja ar 14 000 abonentiem. Atkritušie laikam galvenoties bija nogurušie lasītāji, kas nespēja sekot tempam — divdesmit četrām grāmatām gadā, nevis konkurences atvilinātie.

Bet, ja dažam lasītājam 24 grāmatas gadā bija par daudz, man to vēl nebija diezgan. Pasaulē bija tik daudz interesantu grāmatu, kas prasīt prasījās pēc izdošanas arī latviešu valodā!

Vēl pirmā gada 24 grāmatas bija tikai pusceļā, kad gatavs bija plāns jau citam pasākumam. Tas bija vācieša Alfrēda Brēma «Dzīvnieku valsts» latviskojums. Vāciešiem «Dzīvnieku valstij» bija divi izdevumi — lielais un mazais Brēms. Lielais daudzsējumu izdevums pārsniedza 6000 lappušu. Mazais bija saīsināts izdevums. Es, protams, va­rēju ķerties tikai pie lielā Brēma. Drosmes jau vairs netrūka.

«Dzīvnieku valsti» paredzēju izdot 32 brošētās grāmatās, kuras vēlāk bija iespējams iesiet pa divām sējumā, tā radot 16 glītas iesietas grāmatas. Un katra brošētā grā­mata, protams, atkal maksāja vienu latu.

Profesors Pauls Galenieks uzņēmās veikt šo kolosālo darbu. Varu tikai apbrīnot viņa darba spējas un mīlestību. Gluži kā ar kādu apsēstību viņš iesaistījās šai darbā un veica to nevainojami. Ja uz kādu no maniem izdevumiem varu būt lepns, tad «Dzīv­nieku valsts» ir viens no tiem. Šīs grāmatas šodien, pēc vairāk nekā 50 gadiem, var lasīt, it kā tās būtu izdotas tagad.

«Dzīvnieku valsts» ar daudzkrāsu un melnbaltām ilustrācijām, ar saistošo saturu ieveda lasītāju raibajā dzīvnieku pasaulē. Lasītājs savā varbūt šaurajā istabā par vienu latu varēja izceļoties pa Āfrikas karstajiem mūža mežiem, Kordiljeru sniegainām aug­stienēm, pabūt toreiz tik nepazīstamā Austrālijā. Pasaule pavērās lasītāja acīm, jo Brēms ne vien kavējās pie dzīvniekiem, bet savā darbā gleznaini ietvēra arī apkārtnes ainavas.

6-725

«Dzīvnieku valsts» parādīšanās latviešu valodā iezīmēja arī vēl citu jaunu soli latviešu grāmatniecībā: kapitāldarbu izdošanu pa daļām jeb, kā toreiz teica, burtnīcās.

Latvieši cītīgi lasīja manas grāmatas. Man tagad jau iznāca 48 grāmatas gadā. Bet mana enerģija vel nebija izsmelta. Man arī tas vēl likās par maz. Citās zemes bija apgādi, kas izdeva pat dažus simtus grāmatu gadā. Vai tas būtu iespējams arī Latvijā? Laikam, jau biju lieluma mānijas ķerts.

^ Sāku prātot, vai mans uzdevums nebūtu «aplaimot» ar lētām grāmatām arī cittau­tiešus. Un manas domās jau rindojās virkne grāmatu krievu valodā. Emigrantu vidē Rīgā bija tulkotāji, bija rakstnieki. Darbus varēja dabūt ari no emigrantiem, kas dzī­voja Berlīnē un Parīzē. Nebija ilgi jāgaida, kad programma bija gatava un Rīgas krievu valodas laikrakstā «Sevodņa» parādījās «Grāmatu Drauga» sludinājums, kas pieteica, «protams», 24 grāmatas par vienu latu, katru ar piegādi, kuponu un visu pārējo.

Krievu grāmatām tirgus bija neierobežots. Emigranti bija izkaisīti visā pasaulē. Un grāmatas krievu valodā jau nelasīja emigranti vien. Tika sameklēti pārstāvji, un drīz «Grāmatu Drauga» grāmatas ceļoja pāri Latvijas robežām. Visplašākais noiets pēc Latvijas bija Lietuvā, tad Polijā. Drīz «Grāmatu Drauga» krievu grāmatas tiešām izgāja pasaulē. Ne jau ar pirmo grāmatu, ne jau pirmajā gadā, bet laika tecējumā. Pārstāvniecības veidojās visattālākās vietās, un «Grāmatu Drauga» vārds, rakstīts kiriliskiem burtiem, kļuva pazīstams pat Ņujorkā un Sanfrancisko, nemaz jau nerunājot par Berlīni, Parīzi un Rivjēru, kur visur bija plašākas krievu kolonijas. Tās lasīja pat Rumānijā un pat tik eksotiskās pilsētās kā Sanhaja un Harbina!

Kādas tad bija grāmatas, ko sniedzu krievu lasītājiem? Latviešu valodā izdotās grāmatas atceros samērā labi, tomēr ar robiem. Bieži, tikai ieraudzījis citā valodā izdotu grāmatu, atceros, ka esmu izdevis to arī latviešu valodā. Krievu valodā izdotās grāmatas daudz vairāk izslīdējušas no atmiņas. Laikam jau toreiz pievērsu tām mazāk uzmanības. Atceros, ka izdevu tulkojumos ari daudzas no tām grāmatām, ko biju jau izdevis latviešu valodā. Populāri kļuva Undsefe, Viljams Loks, vēlāk sevišķi Remarks. No krievu rakstniekiem atceros rīdzinieku Juriju Galiču, berlīnieti, jūras kapteini Konopļinu, kuru grāmatas iznāca manā apgādā. Izdevu arī Mihaila Zoščenko stāstus, kur graizīta padomju iekārta, jaunā izdevumā izdevu divdesmito gadu sākumā Berlīnē iz­doto Krasnova daudzsējumu romānu «No divgalvainā ērgļa lidz sarkanam karogam».

Pie kādas rakstnieces, kuras grāmatas sāku izdot krievu valodā, tomēr gribu pakavēties. Viņa kļuva ļoti populāra un iemīļota emigrantu aprindās. Kaut kur dzir­dēju viņas darbus nodēvētus par bulvārliteratūru. Gribu veco dāmu aizstāvēt. Viņa nepretendēja uz diez kādiem lauriem, kā Jekabsons uz Nobela prēmiju. Viņa rakstīja, teiksim, «vieglus» romānus, bet ne bulvārliteratūru. Salīdzinot kaut vai ar šodien kā uz slīdošas lentes ražotajiem bestselleriem ar varmācības un atklātām dzimumu attie­cībām, kurus tomēr nedevē par bulvārliteratūru, vecās dāmas ražojumi nepelna šādu nozākājumu.

Sīs vecās dāmas vārds bija kņaziene Olga Bebutova. Viņa dzīvoja Francijas Rivjērā, Nicā, kur viņai bija kāda pansija ar istabām ceļotājiem. Bet vecās dāmas sirds bija pie rakstāmgalda. Ar reimatisma savilktiem pirkstiem viņa sēdēja un rakstīja… rakstīja. Rakstīja romānu pēc romāna, vienu, pat dažreiz divus gadā. Pēc tam, kad biju pieņēmis izdošanai viņas pirmo romānu, turpmāko manuskripti, ar roku rakstīti, ceļoja uz Rīgu, un no Rīgas viņas iespiestās grāmatas nonāca visur, kur vēji bija aizpūtuši Krievijas bēgļus.

Nekad netiku šo veco dāmu saticis, bet pēc viņas sirsnīgajām vēstulēm, kuras viņa man rakstīja un kurās sīki attēloja savu dzīvi, savu apkārtni, varēju šo veco dāmu it labi iedomāties. Tāpat kā mēs tagad, viņa bija bēgle, bija zaudējusi savu dzimteni. Vienmēr viņa man apliecināja, cik laimīga viņa ir, ka var rakstīt, ka viņas tautieši lasa viņas darbus. Bez iespējas rakstīt viņas dzīvē nebūtu ne saules stara — vēl atceros viņas vairākkārtējos apgalvojumus. Laimīga bija rakstniece, un laikam jau arī viņas grāmatu lasītāji nejutās nelaimīgi — vai citādi viņi pirktu viņas sarakstītās grāmatas?

Pavisam aizmirsta viņa nav arī šodien — pēc 50 gadiem! Nezinu, vai kāds no viņas darbiem būtu izdots par jaunu, bet Ņujorkas krievu laikrakstā Vairākkārt esmu lasījis antikvariātu sludinājumus, kuros piedāvā arī manis izdotos Bebutovas viena lata romānus par 25—30 dolāriem. Reiz par kādu pat prasīja 50 dolārus!

Vecā dāma sen atdusas Francijas smiltīs, bet viņas pusgadusimtenī nodzeltējušie gara bērni vēl laikam piesaista kāda kolekcionāra vai vecu grāmatu mīļotāja interesi. Varu iedomāties, kā viņa priecātos, ja varētu to zināt.

Dažus no viņas romāniem izdevu arī pārtulkotus latviešu valodā.

Ar krievu grāmatu iznākšanu apgādam tagad bija jādabū gatavas sešas grāmatas mēnesī. Sešas grāmatas mēnesī ir — 72 grāmatas gadā! Grāmatu iespiešanas un iesie­šanas nodošana spiestuvēm un sietuvēm un rūpes, lai katra no tām arī noteiktā laikā būtu gatava, bija darbs, kas prasīja lielu piepūli, daudzas darba stundas un nervu enerģiju. Bet toreiz cilvēki strādāja veiksmīgāk. Vismaz man liekas, ka toreiz visu varēja paveikt īsākā laikā, labāk un noteiktāk nekā tagad. Un uz cilvēkiem varēja vairāk paļauties. Ar tagadējām tehniskām iespējām gan vajadzēja būt otrādi, bet mana pieredze pēdējos 30 gados to neapliecina.

«Grāmatu Drauga» grāmatas tagad iespieda visās malās. Jūlijs Pētersons, kas pirmais Iespieda «Idiotu», jau sen vairs netika galā. Palīgā nāca Zemnieku Savienības

spiestuve, ražīgā «Salamandra» un vēl kādas citas. Iespiestās loksnes tad vēl veda uz sietuvēm. Apzināt vien, kurā vietā katra grāmata top, kur tā atrodas, bija sarežģīts uzdevums.

Bija jāatrod izeja no šī stāvokļa. Darbs bija jākoncentrē vienā vietā. Valteram un Rapam bija sava spiestuve. Gulbim bija sava. Arī man vajadzēja spiestuvi. Un tā L. Kalniņa «Gūtenberga» firma saņēma pasūtinājumu iekārtot «Grāmatu Drauga» spies­tuvi.

Pēterbaznīcas laukumā, ieslīpi pretējā pusē no apgāda, porcelāna fabrikantu Kuzņecovu namā tika noīrētas telpas, un drīz tur Kalniņa firma sāka novietot jaunās po­ligrāfiskās mašīnas. Nikolajs Džonsons, viens no spējīgākiem spiestuvju vadītājiem, aizgāja no Arvīda Berga Latvijas spiestuves un uzņēmās vadīt manu jauno spiestuvi.

Drīz, atkal tai pašā Pēterbaznīcas pavēnī, kur bija sācis savas gaitas apgāds, sāka klabēt saliekamās mašīnas, rūca lielās Europa iespiežamās mašīnas un mazākas preses, gatavojot apvākus un ilustratīvos pielikumus. Sāka darboties — laikam pirmā Lat­vijā — automātiskā lokāmā mašīna, kas salocīja iespiestās loksnes. Parasti to līdz tam veica sievietes, kas, pie gariem galdiem sēžot, salocīja loksnes. Arī iespiežamās mašīnas bija apgādātas ar automātisko pielicēju, kas uzsūca loksnes un automātiski laida tās mašīnā. Arī šo darbu agrāk parasti veica sievietes — «pielicējas», ar roku laižot ma­šīnā loksni pēc loksnes. Tā pašu mājā tagad varējām ražot brošētās grāmatas. Iesieša­nai cietos vākos grāmatas tomēr vēl bija jāsūta uz citu iestādi, bet toreiz vēl tikai nelielu da|u no metiena iesēja cietos vākos.

Vēl kalendārs rādīja tikai 1928. gadu, vēl nebija pagājuši pat divi gadi, kopš sāka darboties apgāds, kad varēju piespiest spiestuves atklāšanas pogu un jaunās mašīnas sāka gatavot «Grāmatu Drauga» grāmatas.

Manā nākamajā stāstījumā uz «Grāmatu Drauga» skatuves uznāk viens no vis­raženākajiem apgāda autoriem — Aleksandrs Grīns.

Aleksandram Grīnam bija apbrīnojamas darba spējas. Rīgā runāja, ka Grīns_ dau­dzos darbus paveic, rakstīdams abām rokām. Tas bija domāts kā joks. Bet tā bija patiesība. Grīns tiešām rakstīja ar abām rokām. Kad pagura viena, tikpat labi varēja izlīdzēties ar otru. Bet ne jau ar to izskaidrojamas viņa neparasti lielās darba spējas.

Pirmais darbs, ko sarunāju ar Aleksandru Grīnu, bija «Pasaules vēsture». To varētu nodēvēt par Grīna varoņdarbu. Sīs grāmatas titullapā ir rakstīts: Aleksandra Grīna redakcijā. Patiesībā nekādas redakcijas nebija. Viss darbs no viena gala līdz otram ir Grīna sarakstīts. Un tas ir veikts labi un īsā laikā.

«Pasaules vēsture» sāka iznākt 1929. gadā — 24 burtnīcās, ik mēnesi pa vienai. Iesietas šīs 24 burtnīcas vēlāk veidoja četrus iespaidīgus sējumus. Tekstu ne vien pa­pildināja daudzi melnbalti attēli, bet arī uz atsevišķām paplānas papes lapām uzlīmēti daudzkrāsu attēli. Sie attēli bija iespiesti četrās un pirmajā un otrajā sējumā daudzi arī piecās krāsās. Piektā krāsa bija zelta, kas bija nepieciešama seno laiku un austrum­nieku attēliem. Cetrkrāsu un vēl vairāk pieekrāsu klišeju gatavošana divdesmito gadu beigās bija sarežģīts un ļoti dārgs process. Gandrīz katrā burtnīcā bija pa kādai ģeo­grāfiskai kartei, ko iespieda Ošiņa un Mantnieka kartogrāfiskais institūts. «Pasaules vēstures» metiens sasniedza no00 eksemplāru. Gluži neiedomājams metiens populār­zinātniskam izdevumam. Grīna veiklo pasaules notikumu izklāstījumu it labi var lasīt arī šodien, un man žēl, ka «Pasaules vēsturi» neizdevu jaunā iespiedumā Amerikā. Šo­dien tas jau laikam ir par vēlu.

Pēdējās «Pasaules vēstures» burtnīcas vēl nebija iznākušas, kad tika pieteikts nā­košais izdevums. Šoreiz tas bija ģeogrāfiska rakstura un saucās «Zeme un tautas». Uzbūvē tas bija pilnīgs «Pasaules vēstures» dvīnis, tikai šim izdevumam bez koordina­tora Grīna bija vēl trīs redaktori — profesors R. Krimbergs, profesors N. Malta un Dr. Alfrēds Bīlmanis. Bet visa izdevuma dvēsele bija tomēr Grīns, viņš bija nenogur­dināms. _

Līdztekus «Zemei un tautām» sāka iznākt vēl cits izdevums, šoreiz gan bez Grīna līdzdalības. Tas bija «Veselības leksikons».

«Veselības leksikons» ne vien apskatīja ārstniecības vēsturi no senajiem līdz visjau­nākajiem laikiem, bet arī sīki aprakstīja visas iespējamās slimības un to ārstēšanu pēc visām medicīnā pastāvošām metodēm — allopātijas, homeopātijas, dabas un mājas ārst­niecības, protams, pēdējo vārdu atstājot ārstam. Ikvienas slimības pazīmes un ārstnie­cības iespējamība šai no0 lpp. sējumā ir sīki apskatītas. Veselības leksikona galvenais redaktors bija Dr. Aleksandrs Grīnups, kam palīgā bija aicināti labākie latviešu ārsti, ikviens — speciālists savā nozarē: Jānis Vilde, Rūdolfs Avotiņš, Sergejs Fridrihsons, Eduards Emersons, Kārlis Bergs, Aleksandrs Baidiņš, Vilis Stūrītis. Šī grāmata piedzī­voja vairākus atkārtotus iespiedumus, un pieprasījumi pec tās nemazinajās līdz pat 1940. gadam, kad apgādu nacionalizēja.

Bet ne jau ar populārzinātniskiem izdevumiem vien iezīmējās divdesmito gadu beigu un trīsdesmito gadu sākuma posms. Tas bija laiks, kad visur klajā nāca daudz jaunu grāmatu, parādījās daudz jaunu, spējīgu rakstnieku. Un, ja pasaulē ap kādu grāmatu radās lielāks troksnis, tas vēl nebija apklusis, kad arī latvieši varēja šo grāmatu lasīt savā valodā. Mana «Vērtīgu grāmatu virkne» turpināja ik gadu sniegt 24 jaunas grāmatas. Ļoti ražīgs bija 1929. gads.

Sai gadā Vācijā parādījās jauns rakstnieks, kura vārds nevienam nebija pazīstams. Bet jau dažus mēnešus pēc viņa pirmās grāmatas parādīšanās šo vārdu daudzināja visās malās, Sis rakstnieks bija Erihs Marija Remarks. Laikā, kad visi izdevēji kratījās nost no kara romāniem, kad cilvēki pēc samērā nesen pārdzīvotā kara negribēja neko par kariem lasīt, Remarks bija uzrakstījis kara romānu «Rietumu frontē bez pārmai­ņām». So romānu viņš bija piedāvājis vairākiem izdevējiem, bet ticis noraidīts.

Ievērojamais Ulšteina apgāds Berlīnē tomēr šai manuskriptā saskatīja iespējamī­bas un pieņēma to izdošanai. Un notika tas, ko neviens negaidīja. Romāna panākumi bija fenomenāli! Un ne vien Vācijā. Drīz jau to tulkoja visur, kur vien bija grāmatu lasītāji.

Saprotams, arī man vajadzēja šo grāmatu izdot. Aleksandrs Grīns to pārtulkoja, un Remarka grāmata arī Latvijā izplatījās kā viesuļuguns. Grūti, gandrīz neiespējami izskaidrot tieši šīs grāmatas nesalīdzināmos panākumus. Pasaules karš vēl nebija visas brūces sadziedējis. Kurš gan gribēja atcerēties karu «brāzmainajos divdesmitajos», kad visi meklēja labāku dzīvi un izklaidēšanos?

Un piepeši nāk kara grāmata, un visa pasaule to lasa aizrāvusies. Lasa par salauzto paaudzi, par 19 gadus veciem skolniekiem, kad, klases audzinātāja patriotisku saukļu vajāti un iedvesmoti, visa klase kā viens vīrs brīvprātīgi stājas kara dienestā. Un kā no šīs klases cits vairs nekad mājās nepārnāk, cits pārnāk kā kroplis, bet arī tic, kurus lielgabalu lodes nav saplosījušas, ir garīgi un morāli sakropļoti.

«Rietumu frontē bez pārmaiņām» arī Latvijā pārsniedza visus līdzšinējos rekordus. Pārsniedza pat «Idiotu» un pirmā gada lata grāmatas. Gada laikā tas bija jāiespiež četras reizes, un kopmetiens sasniedza Latvijā nekad nepiedzīvotus 23 000 eksemplārus!

Kur panākumi, tur arī sekotāji. Piepeši izrādījās, ka arī citiem rakstniekiem ir gatavi kara grāmatu manuskripti. Izrādījās, ka izdevēji tos pieņem atplestām rokārrt… un lasītāji tos kāri lasa.

Kara romānu tagad bija daudz. Visus tos nedz varēja izdot, nedz arī bija vērts izdot, bet tie, kas guva plašāku ievērību, bija jāizdod arī latviešu valodā. Kā pirmais Remarkam sekoja Ludvigs Renns ar romānu «Karš». Tas bija citas noslieces rakstnieks, un viņa uzskati parādījās arī grāmatā. Remarks bija pacifists, Renns — kreisais sociā­lists, varbūt pat komunists, bet bija interesanti lasīt arī viņa uztveri par karu.

Tad parādījās Edvīns Erihs Dvingers, arī vācietis, kas, līdzīgi Remarkam, neiz­rādījās par viena romāna autoru, bet turpmākajos gados sarakstīja vēl daudzas citas grāmatas. Viņa «Armija aiz dzeloņdrātīm» interesanta ar to, ka romāna darbība sākas 1915. gada Kurzemē, kur galveno varoni ievaino. Kazaki ievainoto pārceļ pāri Ventai, un tad sākas šī karavīra gūsta gaitas Sibīrijā — ar badu, slimībām, mocībām. Gluži tapat kā pec Otra pasaules kara, tikai toreiz šīs gūstekņu nometnes nesaucās par «gulagiem».

Frančiem jau agrāk bija parādījusies ievērojama kara grāmata, kas tomēr nebija guvusi ievērību. Tagad arī tā iekļuva kara grāmatu rampas spožajās gaismās. Arī šīs grāmatas autors bija sociālists — Anrī Barbiss, un viņa grāmata saucās «Ugunī».

Sīm grāmatām vēl pievienojās Remarka otrā grāmata — «Atgriešanās» — par karā izmocītās paaudzes grūto iekļaušanos normālā sabiedrībā.

1929. gads ievērojams arī ar to, ka šai gadā Nobela prēmiju saņēma Tomass Manns. Presē jau iepriekš daudz rakstīja, ka Manns ir nopietnākais prēmijas kandidāts. Balvu piešķiršanu pasludina īsi pirms Ziemsvētkiem — uz to laiku biju nodomājis pasniegt Manna romānu «Budenbroki». Bet laika bija atlicis maz, un romānam turpat 700 lap­pušu. Viens tulkotājs to nevarēja veikt. Sis ir viens no diviem gadījumiem, kurus atceros, kur darbs tika sadalīts vairākiem tulkotājiem. Visu šo triju rakstnieku vārdi, kas «Budenbrokus» tulkojuši, atzīmēti grāmatas titullapā. Tie ir: Kārlis Strāls, Lizete Skalbe un Zelma Krodere. Kārlis Strāls rediģēja un vienādoja arī abu pārējo tulkotāju veikumus. Manns Nobela prēmiju saņēma, un Ziemsvētkos latvieši lasīja viņa «Buden­brokus».

Otrs gadījums, kas palicis atmiņā, atkal saistījās ar steigu izdošanā. 1930. gada augustā norvēģu ekspedīcija atklāja pirms 33 gadiem pazudušās Andrē polārās ekspe­dīcijas atliekas un arī Andrē dienasgrāmatu. So grāmatu lasītāji gaidīja, un, lai to ātrāk dabūtu gatavu, arī to sadalīju trim tulkotājiem — Almai Gobniecei, Elijai Klienei un Arvedam Mihelsonam, par kuru kvalifikācijām nav šaubu. Tā kā šī grāmata vei­dojas no_atsevišķiem ierakstiem un paskaidrojumu rakstiem, tulkojuma sadalīšana nekadas_ grūtības neradīja. Arī šai gadījumā visu tulkotāju vārdi atzīmēti titullapā. Var jau būt, ka starp simtiem grāmatu, ko izdevu, bija vēl kāda. Kas to var atcerēties?

Bet nu nāk viskomiskākais. [..] 1982. gadā, tātad pēc vairāk nekā 50 gadiem, kopš Manna romāns iznaca manā apgadā, apgāds «Zvaigzne» to tagad izdod jaunā izdevumā! Jā, tieši tā lasāms Latvijas grāmatniecības žurnālā «Jaunās grāmatas»: «25 000 eksemplāros iznāk Tomasa Manna romāns «Budenbroki». Kādas dzimtas sa­irums». No vācu valodas tulkojuši: L. Skalbe, K. Strāls un Z. Krodere.» Tātad tas pats tulkojums, ko izdevu jau 1929. gadā. Piepeši šis tulkojums kļuvis labs. Kad paši to pēc pusgadsimta ceļ augšā, vairs nav jābrēc, ka Rudzītis grāmatu saplēsis gabalos. Tas lieku reizi pierāda, ka nevajag spļaut bļoda, no kuras vēlāk jāēd. [..]

AIVARA RUŅĢA (dz. 1925. g.) vārds lasītājiem Latvija nav vairs svešs. Žurnālā «Avots» (1989, Nr.II; 1990, Nr. 3) publicēti plašāki fragmenti no viņa publicistiskajiem darbiem, «Literatūrā un Mākslā» un «Latvijas Jaunatnē» — dzeja un apcere par V. Lāma grāmatu «Kāvu blāzmā». Apskats par A. Ruņģi un viņa līdzgaitniekiem emigrācijas literatūrā lasāms LZA Vēstis (Runģe V. Sākotnējie jaungaitnieki. — IZA Vēstis. 1990, Nr. 3—4).

Viņš ir no tas traģiskas divdesmitajos gados dzimušo paaudzes, kura no skolas sola tika «brīvprātīgi» iesaukta vienā vai otrā svešajā armijā, kuru agri izretināja karš, izsūtīšanas vai trimda. Latvijā šo paaudzi pārstāv M. Birze, V. Lāms, E. Vilks, H. Heislers, 0. Gūtmanis. Visiem viņiem — pat tiem, kuru biogrāfijas padomju režīma acis bija «tīras» — kā E. Vilkam —, klājās grūti. Savu vietu rakstniecībā viņiem vajadzēja izcīnīt un apliecināt — taču nebūt ne ar tādiem darbiem, kādus viņi bija spējīgi uz­rakstīt … Daži, kā V. Lāms, izturēja ari grūto piespiedu klusēšanas laiku, daži pāragri nogāja no distances.

Aivars Ruņģis pēc leģionāra gaitām nokļuva Rietumos, vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, kur mīt arī patlaban. Mums tuvāka uti saprotamāka ir to latviešu izslēgšanās — fiziska un garīgā — no tautas, kuri tika salauzti austrumos: izsūtījumā, apcietinājumā, gūstā. Daudz grūtāk ir izjust to cilvēku traģiku, kuri nokļuva trimdā. Tik grūti bija Izskaidrot zviedriem un amerikāņiem, kāpēc latvieši cīnījās vāciešu pusē, kāpēc, karam beidzoties, negribēja atgriezties Latvijā. Latviskais jaunajās mītnes zemēs bieži kļuva par apgrūtinošo, traucējošo. Lai atbrīvotos no pagātnes smaguma, daudzi izvēlējās vien­kāršāko ceļu — pārtautošanos. Aivars Ruņģis ir viens no tiem, kuri apzinati, spītīgi cīnījās (domāja, rakstīja, strīdējās) par latvietības saglabāšanu. Liela daļa no viņa uzrakstītā veltīta tieši latvietības sakņu meklēšanai: grāmata «… iet latvieši caur gadu simteņiem. Vērojumi, pārdomas, secinājumi par latvieti, latviskumu un latvisko izglītību» (1982), referātu krājums «Ceļā uz mājām» (1984). Viens no šī krājuma referātiem saucas «Sakari ar tautu Latvijā». Tā ir tēma, par kuru A. Ruņģis regulāri rakstījis gan «Studiju grupas biļetenos» (1963—1977), gan trimdas jaunatnes žurnālā «Mēs», gan žurnālā «Jauna Gaita». Pašlaik par divu šķirtu tautas daļu garīgo vienotību raksta daudzi. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos par to rakstīt nozīmēja iegūt sarkanā vai rozā (ja ne vēl sliktāku!) oreolu. Interese par to, kas notiek Latvijā, par to, kas la­sāms starp rindām «Cīņas», «Padomju Jaunatnes», «Literatūras un Mākslas», «Liesmas» un citu izdevumu publikācijās, savā laikā gan A. Ruņģitn, gan dzejniekam V. Krāslavietim, gan citiem «Jaunās Gailas» veidotājiem, gan pašam žurnālam diezgan dārgi maksāja. _

A. Ruņģis ir vairāku prozas gramatu autors: «Vai, balini, tālu jasi» (1963), «Pats esi kungs, pats» (1967), «Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas» (1968). Viņa luga «Piecas mi­nūtes pirms divpadsmitiem» (1971) 1990. gadā atkārtoti skanējusi Latvijas radio iestu­dējumā. «Salaspils» iekļauta triju autoru — R. Rīdzinieka, V. Nollendorfa, A. Ruņģa — kopkrājumā «Trīs lugas» (1980). «Divsimt eksemplāru grāmatniecības» sērijā 1989. g. iznācis, kā pats Ruņģis to nodēvējis, stāsts drāmas manierē «Kā puteklītis pret sauli».

A. Ruņģim iznākušas trīs dzejoju grāmatas: dzejlapu sērija ar nosaukumu «Slīdo­šajās kāpē's» (1975), «Piezīmes un uzmetumi. Miniatūras» (1. daļa — 1987, 2. daļa — 1989). Sī rakstnieka prozai piemīt kaut kas no dzejas likumības, bet viņa dzeja savukart ir bagātināta ar prozas — miniatūras, esejas, apceres — žanra paņēmieniem. Tā ir sav­dabīga dzejproza. Gan A. Ruņģa dzejā, prozā, dramaturģijā, gan publicistikā ar vārda palīdzību ir apvilkts maģisks aizsargaplis Latvijas pazemotajām, izpostītajām, aizlieg­tajām mājām: «Veco / pamesto lauku māju / apsūbējušos logos / starp jasmīniem zie­dos I beidzot atrodu savu seju.» Un citā vietā: «Vienīgie punkti, / kas mani saista šai zemē / kā trigonometriski torņi, / Ir latviešu mājas.»

Dzejnieks Kārlis Ābele apcerē par Aivara Ruņģa literāro darbību (1972) rakstījis: «Kā daudzkārt pagātnē, tā arī šodien latviešu tautas un Latvijas nākotnei nozīmīgāki ir tie latvieši, kas, kaut zobus sakozdami, dzīvo, nekā tie, kas, akla naida pārņemti, labprātāk par Latviju mirtu.» Mūsu ir pārāk maz, lai mēs — dažādu uzskatu un pār­liecības dēļ — cits citu niecinātu. Mūsu ir pārāk maz, lai aklā naidā pret pāridarītāju ietu mirt. Droši vien vecākās emigrācijas paaudzes acīs strīds par «Jauno Gaitu», par latviešu kultūru piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā izskatījās citāds, nekā tas redzēts A. Ruņģa un viņa domubiedru — toreiz jauno literātu — V. Nollendorfa, A. G. Irbes, J. Turbada (V. Zepa), V. Krāslavieša, 1. Zandberga u. c. — acīm. Jacer, ka ši Aivara Ruņģa darba publikācija ierosinās rakstīt arī citus — gan tos, kas atbal­stīja «Jauno Gaitu» tās iesākumos, gan ari tos, kas bija pretī. Aivara Ruņģa apcere pilnā apjomā publicēta «Divsimt eksemplāru grāmatniecības» sērijā 1990. g. pirmā ja pusē. «Grāmatā» žurnāla ierobežotā apjoma dēļ tiek piedāvāts paša autora veidots saīsi­nāts variants.

Janīna Kursīte

Nezināma un brīnumaina būs tā ideālisma un pašaizliedzības pasaule, kurā dzivo Aivars Ruņģisun viņa domu biedri. To nevar un nedrīkst vērtēt tikai kā literatūras vai žurnālistikas lappusi vien. Tas ir stāsts par vainas un atbildības dzīvo dinamiku, sa­glabājot piederību Latvijai i tālumā, stāsts par apskaužamu prasmi strādāt pāri spēkiem arī tad, ja maks no tā nekļūst biezāks, drīzāk — plānāks. A. Ruņģa darbu ieteicams lasīt kairam neatkarīgas Latvijas cēlējam — tas attīra. Kā rokasgrāmata tas būtu uz galda turams mūsu Augstākajai Padomei, ministriem, saimnieciskajiem darbiniekiem, žur­nālistiem, grāmatizdevējiem, lai pamācītos, kā un cik sekmīgi strādā četru piecu darbīgu cilvēku struktūras, ja strādā ikviens. Studentiem — kā filologiem, tā žurnālistiem — brošūra būtu liekama Bībeles vietā: tā rāda jaunības atšķirīgās izpausmes ārzemēs, kur šo cilvēka dzives posmu uztver ne vien kā fizisku plaukumu, bet ari kā nopietnu stu­diju un ideāla uzzieda laiku, kad apjauš, asi redz un jūt, tālab saskata lojalitātes smu­kās mūzikas priekškaru, aiz kura slēpjas nodevība pret pazemoto un apvainoto, iznīcībai pakļauto tautu, un nostājas pret to. Kā tāda redzīga jauna cilvēka tēls no A. Ruņģa stāsta vispirms iznāk Valters Nollendorfs, žurnāla pirmais atbildīgais redaktors.

A. Ruņģis pirmais mēģinājis atklāt kāda latviešu pēckara izdevuma pieteiktos uz­devumus un to sabiedrisko nozīmi. Trimdas jauniešu plecos redziba savulaik uzkrāva pārmēra atbildības nastu. Apceres autora atklātība, stāstot par žurnāla dzimšanu, kļūst prasīga pret Latvijas zinātniekiem; prasa pētīt mūsu 40,—41. gada un pēckara preses vietu, redaktoru stāju, viņu kultūras politikas dziļumu, biežāk — seklumu, neesošo god­prātību un niecīgo līdzcietību pret tautas liktens traģiku. Saukt to īstos vārdos psiho­loģiski nebūs viegli. Tomēr cerēsim, ka zinātnieki gribēs un spēs trimdas kolēģa pie­teikto patiesīguma mēru pacelt, jo — kā pirmajā lasījumā apcere liek domāt par Rie­tumu jauniešu nopietno skatu uz dzīvi pretstatā mūsu «Liesmas» uzļlammētajai izklai­dei, tā, sākoties nopietnākiem pētījumiem, tie salīdzinājuma neizbēgs.

Svaigu un aizraujošu A. Ruņģa apceri dara gan mums svešais, nezināmais mate­riāls un atšķirīgais dzives pulss, gan pagalam jaunas un padomju sistēmas dreijātam prātam aplam grūti apjēdzamas jautājumu nostādnes, piemēram: kaut ko var panākt «bez aplinkiem, tieši un atklāti, darbu, padomu, sirdsdedzi un katrs savu spēju mazu­miņu kopā liekot»; jāsāk nevis ar atļauju, zīmogu «izsišanu» no priekšniekiem, bet ar precīzu darbības noteikumu, pienākumu sadali žurnāla bezalgas redakcijai, saimniecī­bas daļai, reklamēšanai; jāsāk ar veidlapām, kurās nekas nedrīkst būt aizmirsts, lai «vē­lāk neuzpeldētu kā zemūdens šķērslis»; pārmērīgs spilgtu personību daudzums sabied­rībai var kļūt postigs («1957. gada maijā pie «Jaunās Gaitas» durvīm laipni pieklauvē Dzintars Sodums, spilgtākais katalizators emigrācijas gara dzivē, spēcīgākais korifejs mūsu domu pasaulē, neatlaidīgākais un drošsirdīgākais kritiķis — vienā personā ap­vienodams tik daudz, ka Itatrā kultūrā un paaudzē pietiek ar vienu Dzintaru Sodumu, bet vairāki vienuviet novestu pie poslīgām eksplozijām,»). Nule piesauktā nostādne ap­dullināja. Labu bridi to domās grozīju un viļāju, lidz pieņēmu, ka acīmredzot to būs noteikusi īpašā Amerikas situācija. Latviešu negarā mākslas vēsture tomēr liecina, ka vienlaikus ar Raini dzīvoja Aspazija, Poruks, Asars, Plūdonis, Rozentāls, Melngailis, ka līdzās Čakam bija Adamsons, Strunke, Suta. Kvēli bij viņu temperamenti, radītāja dāsni apdavināti un daudzveidīgi viņu talanti; viņu estētiskie uzskati atšķīrās, tie sa­dūrās, un ik pa laikam tālab kaut kur kaut kas «sprāga» — «sprāga», atstājot spožus mākslas darbus.

Tomēr kā pati nozīmīgākā atmiņā iegūla nelokāmā vairīšanās no maksātspējīgu organizāciju materiālā atbalsta, kad redakcijas kase bija tukša, un ziņa atgādināt savu norobežošanos, kad sargājamas tiesības paturēt neatkarību uzskatos. Tāds goddevības, takta, godprātības un patstāvības atgādinājums šķita gatavā debesu dāvana, bet vietas, kurās stāstīts, kā redakcija prasmīgi vairās no izliktajām cilpām, — zelta vērtas.

Anda Kubuliņa

Latviešu emigrantu laikrakstā «Laiks», kas jau četrdesmit gadus tiek publicēts Ņujorkā, Savienotajās Valstīs, 1989. gada 18. novembra numurā izlasīju sludinājumu, ka Ziemeļamerikā izdoto žurnālu «Jaunā Gaita» tagad var dāvināt un sūtīt radiem un draugiem Latvijā. Vai tas varētu būt? Beidzot!

Nedēļas laikrakstā «Literatūra un Māksla» 1989. gada 9. decembrī redaktors dzej­nieks Māris Čaklais informē par iespēju saņemt «Jauno Gaitu» Latvijā un iepazīstina ar četru jaunāko (171.—174.) numuru saturu. Jā, patiešām! Visas ziņas liecina, ka «Jauno Gaitu» tagad drīkst dāvināt lasītājiem Latvijā.

Atceros mūsu pirmos mēģinājumus sūtīt «Jauno Gaitu» uz Latviju 1957. gadā. Un piepeši man liekas, ka žurnāls kā raksturīgs mūsu tautas kultūras vēstures piemērs veicis vienu apli.

Toreiz, «Jaunās Gaitas» sākuma periodā, mēs bijām jauni.

Pasaule bija pārdzīvojusi lielu un briesmīgu karu. Arī mēs, palikdami sveiki un ne­skarti, bijām to pārdzīvojuši.

Mēs bijām un jutāmies kā «jaunas balsis tālajā svešumā». Sērdieņu dziesmā «Dau­gava» Rainis bija tik nepārspējami atspoguļojis mūsu situāciju, tik pilnīgi formulējis mūsu augstākās vēlmes! Mēs gribējām savu latvju dvēseli! Mes asi izjutām svešuma draudus savam latviskumam un tautas nacionālajai pastāvēšanai Latvijā. Mums likās, ka emigrācijas vecākās un vidcjās paaudzes latviskās kultūras pārstāvji šos draudus, kas vairs neatradās aiz apvaršņa, bet bija mūs jau sasnieguši, neredzēja vai nevēlējās redzēt.

Laiks un apstākļi, kuros pēc Otrā pasaules kara mums iznāca dzīvot, bija ārkārtēji un liela sprieguma pilni. Mana personīgā pieredze ir daļa no īpatnējās pieredzes, ko guvusi relatīvi liela, ārpus savas tēvu zemes dzīvojoša tautas daļa. Par to mājās, Lat­vijā, palicējiem vēl joprojām trūkst kaut cik aptverošas informācijas, kaut arī notikumi, kam vēlos pieskarties, risinājušies pirms trīsdesmit pieciem gadiem.

Skatoties no manas dzīves un to autoru, kuri latviešu literārajam procesam pie­biedrojās emigrācijā pēc Otrā pasaules kara, skatapunkta, var teikt, ka viszīmīgākie notikumi ir rakstu krājuma jaunatnei «Jaunā Gaita» veidotāju pirmā sastapšanās 1954. gada novembrī Indianapolē Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ALJA) 3. kon­gresā un žurnāla tapšana gadu vēlāk.

Mums, kas mēģinājām sākt «Jauno Gaitu», nebija nekādas pārspīlētas pašapziņas par savu izvēli un darbu. Vel 1964. gadā sarakstē ar Dr. Miķeli Valteru Francijā esmu atzinis: «.. zinu, ka mēs, tā ap gadu robežu no trīsdesmit līdz četrdesmit, neko, gluži vēl neko neesam svešumā paveikuši savas tautas labā tā, ka varētu būt drusku lepni ar sevi.»

Ja nu mani aicina par pagājušo laiku izteikties, es neesmu pārliecināts, vai esmu šim darbam piemērotākais kandidāts. Tomēr savu vērtējumu es vēlos uzrakstīt! Gribu atstāt savas domas, kas tapušas toreiz — skatītas to dienu, nevis tagadnes acīm —, kā liecības.

Daudzie un dažādie materiāli, kas saglabājušies no «Jaunās Gaitas» sākuma ga­diem, ir interesantas liecības, kuras var izmantot, apskatot un vērtējot atsevišķus no­tikumus, atsevišķus darbus žurnālā, atsevišķas nodaļas kādā noteiktā laika posmā. Līdz­tekus pavīd arī bērnu žurnāla «Mazputniņš» cīņa par eksistenci: visapkārt kā milzīga jūra skalojas asimilēšanās draudi, bērniem trūkst latviskas un mūsdienīgas lasāmvielas latviešu valodā, bet pret sākotnējo jaungaitnieku nodibināto žurnālu cīnās visās malās no idejiskā, nacionālā, profesionālā un citiem viedokļiem. Mans stāsts nebūs pilnīgs, jo visā tā tapšanas gaitā jau tagad iezīmējas apstāklis, ka visvairāk pūļu prasīs izvēle, ko atstāt nepieminētu.

Mums, emigrantiem, var pārmest savu piezīmju, saņemto vēstuļu un dažādu rakstu galiņu vākšanu. Mēs šo parādību jau esam argumentējuši gan divsarunās ar sevi, gan pārrunās ar citiem laikabiedriem. Skaidrojumi var būt atšķirīgi. Savāktais materiāls, arhīvs palīdz ne tikai atmiņas atsvaidzināšanai, bet arī aizgājušo dienu notikumu at­spoguļošanai un pierādīšanai, novēršot dažu labu nevajadzīgu varbūtēju strīdu, kas bieži rodas, izvērtējot pagātni bez liecību un pierādījumu palīdzības.

Emigrācijā esam ieskatījuši, ka pagātnes liecību vākšanā mūs vadījusi atziņa — mēs dzīvojam tik traumatiskā laikā, ka visa mūsu pieredze, atzinumi, vērtējumi, viss, ko esam iemācījušies, raudzīdamies uz tautas dzīves problēmām no tāluma, ir musu tautas atmiņai atstātais mantojums. Mūsu sakrāto un pasargāto mazumiņu vērtēs laiks un, cerams, tie, kas nāks pēc mums, ja vien Radītājs viņus būs apbalvojis ar mācīšanās un pagātnes pieredzes respektēšanas gudrību.

Lēmums par jaunatnes rakstu krājuma veidošanu tapa 1955. gada jūlijā. Nosau­kumu «Jaunā Gaita» tam piešķīra žurnāla pirmais atbildīgais redaktors Valters Nollendorfs.

Kritiķi, kas ieradās uz jaundzimušā kristībām jau pie pilniem galdiem, «Jaunās Gailas» pirmajiem numuriem piedēvēja «laba ģimnāzistu žurnāla līmeni». Tā varēja darīt, jo žurnāla veidotāji bija visai jauni cilvēki. Arī redakcijas darbā viņi bija iesā­cēji. Patiešām, vajadzēja būt jaunam un trakam, lai, ticot savam sapnim, pilnīgi no nekā, pilnīgi neieiešot un negaidot sev nekādu materiālo labumu, svešumā, tālu no dzimtenes, iecerētu un sāktu jauna žurnāla dibināšanu.

Stāsts par «Jaunās Gaitas» sākumu ir stāsts par grūtību un šķērš]u pārvarēšanu. Ja pēc trīsdesmit pieciem gadiem «Jaunā Gaita» nepastāvētu, šis stāsts nevienu vairs daudz ko neinteresētu. Atzinību un uzmanību vispārliecinošāk pierāda darbs, kas pa­darīts.

Tagad, kad, vecus žurnālus un papīrus izskatot, iedomājos garās darba stundas, enerģiju un izturību, ar kādu gribējām pārliecināt emigrācijas organizācijas un to va­dītājus atbalstīt jaunās paaudzes centienus, kas izteicās ar «Jauno Gaitu», vai centā­mies pierunāt latviešus žurnālu pasūtināt un lasīt, gribas izsaukties — ja visu to, ko Valters Nollendorfs, ko es un citi domu un darba biedri atdevām sabiedriskajam dar­bam, mēs toreiz būtu ieguldījuši, piemēram, miesniekuzņēmumā, tautisku putraimdesu ra­žošanā, varbūt latvieši būtu ieguvuši daudz ko tādu, kas cilvēkiem vairāk pa pratam, un mums pašiem būtu lielu un bagātu vīru slava un svars.

Mans skatījums, lai arī cik objektīvi es to mēģinātu paust, nenpvēršami izteiks manis redzēto, darīto, cerēto, to, kam ticēju. Sajā notikumu un uzskatu atstāstā un izvērtējumā pārsvarā izpaudīšu sevi, bet, kur vien iespējams, mēģināšu atsaukties uz citiem.

Uzlūkoju, ka saskanīgi un pilnīgi sabiedriskie procesi jeb, citiem vārdiem, kādas tautas veselīga dzīve prasa, lai visur un vienmēr to vadītu doma par vēsturiskās pa­tiesības konsekventu respektēšanu.

«Jaunās Gaitas» 8. numurā (1957. gadā), rakstot par vēsturnieka Ulda Ģērmaņa rediģēto grāmatu «Pa aizputinātām pēdām», kura ietilpināts pulkveža Jukuma Vācieša darbs «Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme», esmu teicis: «Katra jauna paaudze sa­vas tautas vēsturē meklē paraugus, kas «atbilst viņas situācijai», un cenšas mācīties no iepriekšējo k|ūdām. Taču «paraugi» un «maldi» nav šķirami no kādas tautas vēstures.»

Tāpēc, ieskicējot «Jaunās Gaitas» tapšanu un sākuma gadus, mēģinu saglabāt un attēlot reālo k|ūdu, maldu, sekmju, panākumu, tikumiski pareizā un nepareizā, prāta un muļķības, pozitīvā un negatīvā līdzsvaru, kāds, bez šaubām, īstenībā pastāv.

Apmēram četras piektdaļas latviešu bēgļu, pēc kara kādus četrus sešus gadus pava­dījuši Vācijas un Austrijas «pārvietoto personu» (Displaced Persons — DPj nometnēs, izklīda tālāk pa visu plašo pasauli — galvenokārt uz Austrāliju, ASV, Kanādu, uz daudz pastāvīgākām vietām. Daudzi — uz palikšanu.

Ap simttūkstoš cilvēku lielais bēgļu pulks (šis skaitlis, kas palicis precīzi neno­skaidrots, aptuvenu minējumu robežās bieži vien ir lielāks) Vācijas un Austrijas pēc­kara grūtajos apstākļos sevi dēvēja par «Diev-Putniņiem» (DP), jo, lai ka ievainotas dvēseles prasījās pēc mājām vai arī pēc glāstoša atbalsta pašapziņai un citiem satri­cinātiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, miesa tika aprūpēta labi. «Dievputniņiem» bija jumts virs galvas, silta ēdiena reizes, maize, taukums, desa un pat sabiedroto okupācijas pārvaldes aizsardzība.

Žurnāli jauniešiem un jauniešu žurnāli ir katras normālas sabiedrības aktuāla problēma. Jaunatnei domātu vai pašas jaunatnes veidotu žurnālu vajadzība emigrācijā meklējusi savus risinājumus, par ko liecina daži mazāk vai vairāk sekmīgi mēģinājumi.

Žurnālus jauniešiem parasti pieraksta pieaugušie rakstnieki un pedagogi. To eksisten­ces galvenā problēma — samaksāt iespiešanu un piespiest jauniešus tos lasīt.

Žurnāli, kurus pieraksta paši jaunieši — skolēni, studenti, gados jauni cilvēki — un izplata, pārrakstītus ar roku vienā vai dažos eksemplāros vai arī hektografētus, rotētus

vai pat iespiestus, parasti veido divi lielas rakstītāju grupas. Pirmā — visai nevarīgie autori vai tie, kuriem autoritatīvi skolotāji un vaditaji jau nolaiduši tik daudz asins, ka žurnālīši mirst aiz bālasinības. Otrā — spilgtākā grupa ir tie, kuri, lai kā censtos nedarīt pāri saviem priekšgājējiem, vienmēr tomēr «cērt pār strīpu». Vispirms par pie­dauzības akmeni k|ūst jaunībai neatņemamā raksturība — interese par erotiskiem te­matiem un situācijām. Tai tūdaļ seko dumpošanās un sacelšanās pret pastāvošo iekārtu, tās sargiem un svētumiem.

Vācijas un Austrijas DP nometņu laikā vidusskolēnu (Flensburgā, Fišbahā, Memingenā, Neištatē u. c.) žurnāliņi visumā apliecina apvaldītas pašdarbības labākos pa­raugus.

Tad, kā zināms, sākās bēg|u tālāka izceļošana.

Daļa gados jaunu spēkavīru aizbrauca uz Beļģijas ogļraktuvēru. Lielu skaitu jauno, neprecēto zēnu un meiteņu par darbaspēku nokrejoja Anglija. Daži aizbrauca uz Nor­vēģiju. Dažus uzņēma Jaunzēlande. Arī Austrālija pastiepa kāras rokas pēc baltās rases darbaspēka no Eiropas. Atsevišķas personas un ģimenes izceļoja uz citām zemēm pie radiem vai jau kā citu valstu pilsoņi. Beidzot atvērās durvis arī uz Kanādu un Savie­notajām Valstīm.

Jaunajās apmešanās vietās (Kanādā, ASV, Austrālijā) paši jaunākie topošie rakst­nieki un žurnālisti veidoja savus pirmos rotētos izdevumus. Kanādā, Vinipegā, 1949. gada septembrī tapa «Ceļinieks» (redaktors Mārtiņš Stauvers), ASV, Filadelfijā, — «Neiemītā taka» (redaktors jauns dzejnieks Modris Mednis), Austrālijā, Melburnā, 1951. gada februārī — «Spīdola» (redaktors Aleksandrs Griins).

Piecdesmito gadu sākumā gandrīz katram latviešu jaunatnes pulciņam Ziemeļame­rikā bija savs žurnāliņš vai apkārtraksts. Liels procents latviešu dzīvoja vairāk vai mazāk blīvi dažās noteiktās pilsētās vai to apkārtnē. Sos latviešu koncentrējumus dē­vējām par apmetnēm. Kur vien izveidojās tāda apmetne, tur radās arī jaunatnes pul­ciņš un tam savs žurnāliņš spirta duplikatora vai rotatora tehnikā.

Grandrapidu latviešu jaunatnes pulciņš «Pērse» izdeva «Atstarus» (redaktore Ināra Liedskalniņa). Kalamazū latviešu jaunatnes kopai bija «Biļetens», ko rediģēja Aivars Ruņģis. Filadelfijas latviešu jaunatnes pulciņš izdeva «Mēnešrakstu». Takomas latviešu jaunatnes pulciņam bija «Lāpa» (redaktore Biruta Vidmane). Dienvidkalifornijā tapa «Jaunās balsis» Ilgvara Dižgalvja redakcijā. Indianapoles latviešu biedrība un Indianapoles Latviešu Jaunatnes Organizāciju Padome (ILJOP) izdeva «Ausmu» (redaktors Raimonds Caks), «Sirojumu» (redaktore Anita Pūriņa) u. c. Čikāgas latviešu studentu kopai bija «Skorpions».

1951.   gada novembri Vācijā iespiesta veida iznāca jaunatnes žurnālā «Uiubele» pirmais numurs (redaktors Ēriks Berkmanis). Pec septiņpadsmit numuru iznākšanas tam pievienojās «Neiemītā taka» Filadelfijā (ASV). Kritizētājiem vispirms, liekas, ne­patīk, ka jaunais žurnāls nosaukts «neesošas melu muižas» vārdā, bet — «mūsu Ulubele ir gluži reāla: mūsu zaudētā, nelaimīgā, kādreiz atgūstamā Latvija» (Pēteris Ermanis, «Raksti», 4. nr.).

Jaunais dzejnieks, vēlāk arī filozofs Roberts Mūks Beļģijā 1952. gadā, salīdzinot žurnālu «Uiubele» ar jaunatnes izdevumiem fratiču valodā, interesanti raksturojis pēc­kara latviešu jauniešus, kritizējis emigrācijas literāro žurnālu līmeni un izteicis tik konstantas domas un vēlmes, ka tās var uzlūkot par vispārināmām. Viņš raksta par «Ulubeles» otro numuru: «Saturā īsi pastāsti, reportāžas, dzejoļi, impresijas un daudz citu sīkumu. Tas viss it kā vairāk domāts bērniem nekā jauniešiem. Taču nevar prasīt neiespējamo. Ja mūsu literārie mēnešraksti tikko turas laba Rietumu jaunatnes žurnāla līmenī, tad ir loģiski, ka latviešu jaunatne vēl dzīvo bērnu pasaulē. Un tas šai brīdī nav galvenais. Galvenais ir fakts: jaunieši salikuši kopā savus grašus, lai laistu klajā savu talantu un prāta darbu rezultātus, lai latviešu valodā pateiktu to, kas jāpasaka, ja negrib stāvēt šīsdienas notikumu ēnā. Ir griba dzīvot ar pilnu krūti un apzinīgi. Bet, ja tas tā, tad «Uiubele» nedrīkstētu ielaisties vieglā divertismentā. Mūsu uzdevums nav sev laiku kavēt. Ir kaut kas svarīgāks, kur taisni jaunatnei nedrīkstētu trūkt ne drosmes, ne nopietnības nostāties avangardā. Tā ir sākumā minētā franču žurnāla ievadvārdos atzīmēta doma. Citiem vārdiem: mūsdienu gara krīzes, fundamentālās ne­drošības šai lielā jautājuma laikmetā — meklēt atrisinājumu. Domāt līdzi Rietumu civilizācijas krustceļu domu. Tas ir iespējams ne tikai esejās, bet arī dzejolī un stāstā.»

«Brīžiem mums liekas,» Roberts Mūks turpina, «ka būtu jāatgriežas tikai brīvā dzimtenē, lai visām problēmām iestātos gals un sāktos vistīrākās laimes dienas. Tas tā nav un nebūs. Pirmkārt: Latvija mūs negaida ar tukšām galvām, otrkārt: šīsdienas Rietumu pasaules problēmas būs arī nākošās Latvijas problēmas. Mēs nevarēsim iemū­rēties savās robežās, vairāk nekā jebkad mums būs jāsolidarizējas ar visas rietumu puslodes likteni.» («Laiks», 1952.)

«Ulubeles» pēdējais — piektais — numurs iznāca 1953. gada janvārī, februārī.

1952.   gada jūnijā Savienoto Valstu Austrumu krastā Amerikas latviešu jaunatnes organizācijas komiteja (vēlāk: Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība — ALJA) iespiestā veidā izdeva jaunu jaunatnes žurnālu «Raksti» (redaktori — Mudīte Austriņa,

Henrijs Nordens, Kristaps Valters, kurn nomaina Andra Kadile). «Rakstiem» pievienojās Kanādā, Vinipegā, kopš 1949. gada izdotais rotētais jauniešu izdevums «Cejinieks».

«Rakstu» iznākšanu materiali atbalstīja Brīvās Eiropas Komiteja.

Bet jau gadu vēlāk, 1953. gada augustā, laikrakstā «Laiks» lasāms, ka «pēc īsas un straujas žurnāla «Raksti» un ta izdevēja — ALJAs valdes —■ kopsēdes no darba attei­cās žurnāla redaktori Mudīte Austriņa, Andra Kadile un Henrijs Nordens.» («Laiks»,

1953. g. VIII.)

ALJAs valde, pec laikraksta ziņām, pārmetusi žurnāla redakcijai parak dārgu iekār­tojumu un pārāk literarizetu saturu. Radusies asa domu apmaiņa starp Mudīti Austriņu un ALJAs vicepriekšsēdi Gunāru Smitu. Ar to sākusies latviešu jaunatnes žurnāla «Raksti» krīze.

1954. gadā Gunāra Šmita vadībā publicēts «Rakstu» 12. numurs.

Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības 3. kongresā Itidianapolē 1954. gada no­vembrī, kur pirmo reizi satikās un iepazinās vēlākie «Jaunās Gaitas» veidotāji, Gunārs Šmits rādīja… tikai 13. numura vākus.

«MĒS NEESAM ZEMNIEKI!…»

«Jaunās Gaitas» pirmais numurs ir gatavs uz ALJAs 4. kongresu Klivlendā 1955. gada septembrī.

Bet kas ir ALJA?

ALJA — Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība — izveidojās 1952. gada novembrī kā jaunatnes pulciņu un atsevišķu jauniešu koporganizācija Savienotajās Valstīs. ALJAs statūtos ietverti paši lielākie un cēlākie mērķi, kādus emigrantu organizācija var sev nospraust, proti, «latviešu jaunatnes saglabāšana Latvijai» un «kopīgs darbs lat­viešu tautai un Latvijai».

Pirmajos divos ALJAs kongresos, kas notiek ASV Austrumkrasta 1952. un 1953. gadā, dominē Ņujorkas, Filadelfijas, Bostonas, Vašingtonas un citu apkārtnes pilsētu jaunieši, bet 1954. gadā notiek iepriekš gatavota «revolūcija»: 3. kongresā Itidianapolē, ASV Vidienē ne pārāk tālu no Lielajiem ezeriem, dominē daudzie Vidienes jaunatnes pulciņi un to pārstāvji ievēl sastāva ziņā pilnīgi jaunu Apvienības valdi, kura manto­jumā saņem arī jau veselu gadu milzušu «jaunatnes rakstu krājuma» problēmu.

Tas ir laiks, kad jaunais ALJAs valdes priekšsēdis Konstantīns Sventeckis, radī­dams spilgtu priekšstatu par mūsu izkliedētību, kādā vēstulē raksta: «Droši vien vēl ir daudz tādu jaunatnes pulciņu, kurus mēs nemaz nezinām.» (1954. g. 8. XII.) Tik ļoti esam izklīduši plašajā Amerikā!

No agrākās ALJAs valdes pārmantotā problēma par «jaunatnes rakstu krājumu» sagādā mums, jaunajiem darītājiem, pirmo lielāko praktisko pieredzi — cik pūļu, laika un enerģijas prasa lietu un problēmu kārtošana atklātā, godīgā un demokrātiskā veida.

Tā kā redaktors Gunārs Smits joprojām sola, ka «Raksti» būs, «jaunatnes rakstu krājuma» lietā runas, sarunas un pārrunas turpinās rakstveidā un mutvārdos.

Savā pirmajā vēstulē kā ALJAs Apgāda nozares jaunais vadītājs Valters Nollendorfs «jaunajiem rakstniekiem» un «jaunajām rakstniecēm» aizrāda, lai jaunie autori nenobīstas, ka nodēvēti par rakstniekiem: «.. ari iesācējs var apzinīgi augt un veidoties par nākotnes meistaru, nekļūstot par seklu diletantu.»

Apgāda nozare informē par nodomu izveidot «jaunatnes rakstu krājumu», kuram jāatspogulo latviešu jaunatne un tās darbs. Jau šajā pirmajā vēstulē spilgti iezīmējas pa ASV un arī visu pasauli izkaisīto latviešu situācijas izpratne. Tā prasa, lai izvei­dotos sociālas saites, taptu organizatoriska struktūra, tiktu meklēti un instruēti jauni sabiedriskā un kultūras darba vadītāji.

ALJAs Apgāda nozarē neviens, protams, pilnīgi nepazīst pa Ziemeļameriku izkai­sīto jauno divdesmit un trīsdesmitgadīgo autoru potenciālu, nedz arī precīzi zina, cik daudz un kur šādi autori ir.

ALJAs proponētais rakstu krājums nevēlas sacensties ar jaunatnes pulciņu izdevu­miem. Ne vienai, ne otrai pusei nav jābaidās no savstarpējas konkurences, jo abām pusēm katrai ir savi uzdevumi. Lokāliem izdevumiem svarīgs ir, piemēram, vietējas informācijas izplatīšanas darbs.

Sai vietā gribu varbūt pirmo (bet ne pēdējo) reizi uzsvērt to, cik lielā mērā «Jau­nās Gaitas» likteni izšķīra Valtera Nollendorfa nostāja un darbs, lai arī cik lielu vērību kāds vēlas vai var piešķirt ārējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem.

«Jaunās Gaitas» simtajā (jubilejas) numurā intervijā ar sevi viņš ironiski atceras: «Jaunā ALJAs valde, kurā ievēlēja arī mani, beigās nolēma «Rakstu» izdošanu pār­traukt. Un, tā kā es par «Rakstiem» biju visvairāk uztraucies, man aizbāza muti, uz­dodot sagatavot jaunu žurnālu. Toreiz strādāja ļoti elementāri.» (J. G., 100. nr.)

Par «jaunatnes rakstu krājuma» nosaukumu Valters Nollendors atceras: «Tik daudz bija skaidrs: šis žurnāls nedrīkstēja saukties par «Rakstiem». Tas būtu bijis pārāk liels kavēklis. Ar to nosaukumu, lai cik tas vienkāršs un loģisks, nav veicies. Arī vēl tagad tas pa laikam spokojas. Bez tam — «Raksti» vēl aizvien kaut kur eksistēja. Proti, biju­šais redaktors «Rakstus» atteicās nodot ALJAs ieceltai Vecāku padomes komisijai. Ci­tiem vārdiem, [jauna nosaukuma atrašana] spiesta lieta, jo bez nosaukuma es pat vākus nebūtu varējis iespiest. Tā ņēmu un izzīdu nosaukumu no īkšķa.»

«Teica, ka tas neesot izdevies… Bet vai tad man bija va|as nodoties mēnešiem ilgām studijām nri pētījumiem? Un kritika, kā parasts, nāca tad, kad bija par vēlu. Kad atvasinājās termins «jaungaitnieks», bija skaidrs, ka «Jaunā Gaita» bija k]uvusi par pastāvīgu jēdzienu.» (J. G„ 100. nr.)

1955.   gada septembrī «Jaunās Gaitas» pirmais numurs ir gatavs! Sis raks tu krā­jums tapa it kā trīs ieskrējienos. Vispirms bija «Ulubeles» ceļa gabals. Tad nāca «Rak­sti», lai trešā stiepienā taptu «Jaunā Gaita».

«.. Pēc «Ulubeles» un «Rakstiem» neviens lāgā neticēja, ka jaunajai paaudzei iespējams izdot un noturēt savu žurnālu. No «Rakstu» līdzstrādniekiem atsaucās tikai Olafs Stumbrs.» (V. Nollendorfs, J. G., 100. nr.)

««Jaunās Gaitas» pirmais numurs,» divsarunā ar sevi (J. G., 100. nr.) stāsta Val­ters Nollendorfs, «radās spontāni. 1955. gada jūlija sākumā man bija skaidrs, ka līdz kongresam septembra sākumā nebūs pietiekami daudz labu rakstu, lai kopā sanāktu labs rakstu krājums. Nebija atsaucības. Rakstu vēl mazāk. Pats zini, ka nevar saga­tavot labu žurnālu, ja nevari izvēlēties, tas ir, ja nevari kādu pusi manuskriptu no­raidīt. Bet manuskriptu nebija pietiekami ne pusei pirmā numura, par atpakaļsūtīšanu nemaz nerunājot. Apmēram tādā garā ziņoju [ALJAs] valdes sēdē. Kad biju savu zi­ņojumu beidzis, Aivars Ruņģis deklarēja: «Mēs neesam nekādi zemnieki. Mēs te sēdē­sim tik ilgi, kamēr tas rakstu krājums būs.»

«Citiem vārdiem, tevi piespieda pie sienas?»

«Vai man pēc Ruņģa deklarācijas bija vairs kada izvēle? Es esmu pilsētnieks, ko viņš labi zināja. Vai es kā zemnieks būtu rīkojies citādi, nezinu, bet mans pilsētnieka gods bija aizskarts. IJn es šāvu pretī: ja viņš dos manuskriptus, tad nebūs jāsēž. Deva. Nesēdējām. Un rakstu krājums bija. Ja man pašā sākumā nebūtu bijis Aivara Ruņģa, Lalitas Lāces, Aivara Roņa un ALJAs valdes atbalsta, tad es ALJAs 4. kongresā (Klīvlendā) ir vākus nebūtu varējis pavicināt.»»

Joks kļuva par nopietnību.

Mēs cīnījāmies paši par savu garīgo latvisko būt vai nebūt.

Es bez atlikuma ticēju jaunatnes rakstu krājuma iespējai. Vai, piemēram, mums, jauniešiem Kalamazū, kur dzīvoju, nebija pašiem savs latviešu jaunatnes kopas «Biļe­tens», kurš tapa regulāri ik mēnesi?

Un citiem pulciņiem tāpat!

Kas tad veido šādus izdevumus? Tos bieži vien pieraksta redaktori. Žurnāli ir redakcijas uzskatu un vēlmju karogi, to lappuses vai nodaļas ir redaktoru autobiogrā­fijas. Žurnāla eksistences dēļ redaktori ies caur uguni un ūdeni. Ja nebūtu šīs cilvēcīgās vajadzības, bezalgas, bezhonorāru situācijās žurnālus nebūtu iespējams uzturēt. Tāpēc jārada žurnāla kodols. Ja būs kodols, būs žurnāls. Jāatrod īstie redaktori.

Savā prātā man arī likās, ka izdevumam svarīgāka par stāstiņu, dzejolīšu un rakstu sagādāšanu ir sava uzdevuma un mērķa zināšana.

Tikai ar skaidru mērķi un uzdevumu apvienots saturs rada kāda žurnāla seju, apvieno tā saturu veselā vienībā. Vai tad ieceres nosaukums — «jaunatnes rakstu krā­jums» — nepateica savu? Vai mēs nealkām pēc savas garīgās latviskās sejas? Vai nedūrās ausīs gados vecāko latviešu vārdi: «Jaunās paaudzes jauuu mums navvv! Kad mēs augām …»

Topošā žurnāla labad bija jārada situācija, kurā par kopīgu jaunu pasākumu visi izšķiras kopā un darba atbildība nepaliek kāda viena cilvēka ziņā. Kaut arī likās, ka tā šā vai tā paliks viena cilvēka — Valtera Nollendorfa — ziņā, es trīcošu sirdi ce­rēju, ka viņš izmantos arī manu darbu un sacerējumus.

Pirmo reizi mūžā mēs abi bijām satikušies tikai pirms kāda pusgada. Sākumā dzī­vojām simtiem kilometru viens no otra.

ALJAs valdes sēdē tveicīgajā 1955. gada jūlija vakarā es intuitīvi, bet varbūt ve­selā saprāta vadīts jutu, ka par jaunatnes rakstu krājumu runāts ir gana, ka šai jauniešu grupiņai ir jāizšķiras. Jālemj! Manuprāt, sēdēs, kongresos un cita veida sa­nāksmēs vairuma nostāju bieži var raksturot šādi: sabrauc, jauki parunājas, aizbrauc. Ja rīkotāji un vadītāji to neapzinās, ar to nerēķinās, neuzmanās un attiecīgi nerīkojas, rezultātu sabraukumiem nav vai arī rezultāti ir pārpratumi, nesekmība, vilšanās.

Sādā izpratnē varētu būt tapis mans uzstājīgais paziņojums: «Mēs te tik ilgi sēdēsim, kamēr mums tas rakstu krājums būs.»

«JAUNAS GAITAS» SĀKUMA POSMS LAIKS, CILVĒKI UN APSTĀKĻI

«Jaunās Gaitas» tapšanas un pirmo darba gadu stāsts ir plašs un bagāts, un, lai to pilnībā izstāstītu, būtu rūpīgi jāizvērtē daudz interesantu materiālu. Seit tas tverts no viena darba daritaja perspektīvas.

Vispirms vēlētos atcerēties un kaut dažiem vilcieniem ieskicēt laiku pirms un ap «Jaunās Gaitas» tapšanu. Atkārtošu: mēs visi bijām jauni! Un zaļi!

Es apjautu to, ko mēs esošajā situācijā bez aplinkiem, tieši un atklāti, darbu, pa­domu, sirdsdedzi un katrs savu spēju mazumiņu kopā liekot, varam panākt kāda kopīga aicinājuma, cilvēciska uzdevuma, liela mērķa labā.

Man tas vispirms nozīmēja iespēju nostāties pret situāciju, kad ar viltus saukļiem, meliem, ar varu kādam dara pāri, kad lielākais un stiprākais nostājas pret mazāko un vājāko, izkalpina to, kaitē «pie miesas un gara».

Tās nebija iedomātu briesmu un pārestību vējdzirnavas, pret kurām cēlās manu jūtu donkihotiskais zobens. Es domāju par nomāktajiem — mūsu mīļajiem, brāļiem un māsām tēvzemē, par māti Latviju.

Meklējumi pašiem pēc sava jauniešu vai jaunās paaudzes žurnāla nesākās ar «Jau­nās Gaitas» veidošanu. Tikai sagadījās, ka pie «Jaunās Gailas» šūpuļa, bērnības un brieduma gadiem vistuvāk stāvēja literāti, kas pēc savas pārliecības bija tādi, kuri gri­bēja, spēja un arī iesaistījās sabiedriskajos procesos. Manuskriptu sacerēšana ir tikai daļa no kopīga darba, jaunu žurnālu sākot. Visvairāk laika, enerģijas, neatlaidības, uz­upurēšanās prasa administratīvie, tehniskie, saimnieciskie darbi. «Jaunās Gaitas» sā­cējiem šīs kvalitātes bija — bija latviskas spītības un iecirtības pakāpē.

Turpmāk dzirdējām vienu otru vēlāko «Jaunās Gaitas» autoru smīkņājam par mums ar kāda latviešu dzejnieka iemīļotu prātulu, ka «dzejniekam nav jābūt organizāciju cilvēkam». Mēs tīri labi sapratām, ko upurējam, lai palīdzētu nodrošināt publicēšanās iespējas arī šim dzejniekam.

Bet tas nu tā!

«Jaunās Gaitas» veidotāji, īpaši redaktori un redakcijai tuvu stāvošie jaunieši, bija visas kultūrās sastopamie tā dēvētie «nē» teicēji, kas kļūst par sabiedrības rosinātāju, virzītāju spēku. Ar jauniem cilvēkiem piemītošo degsmi, atklātību, tiešumu viņi trimdas devītajā gadā ieslēdzās sabiedriskajos un gara dzīves procesos, godīgi, kā redzēja un prata, izvērtēdami, kritizēdami, rosinādami.

Kas bija «Jaunā Gaita» sākumā?

No normāliem apstākļiem raugoties, parasti iedomājam redakcijas kodolu un žur­nāla darbiniekus, materiālus līdzekļus — naudu, telpas, pat spiestuves mašīnas. «Jau­najai Gaitai» sākumā nebija nekā vairāk kā redakcijas kodols. Un ideja par jaunatnes rakstu krājumu.

Trimdas jeb emigrācijas gaitās, kad saskārāmies ar latviešu un tīri latviskām problē­mām, mēs sastapāmies ar jaunām, neparastām nostādnēm sabiedrisko pasākumu un darbu veikšanā. Mums bija pilnīgi jāpārorientējas no agrāk tēvzemē redzētā un sev apkārt sastopamā uz gandrīz jaunu pieeju, kas savukārt prasīja darba un pat līdzekļu ieguldīšanu, pretī nesaņemot tik ierasto atlīdzību — algu un honorāru. Viss tika pār­statīts uz brīvprātīgas ziedošanas un ziedošanās principiem.

Lai cik lielu vērību vēlas vai var piešķirt ārējiem apstākļiem (piemēram, ALJAs valdes lēmumam, ka jaunatnes rakstu krājums svarīgs, nepieciešams un ka tas jārada), lai cik man personīgi nesimpātiska darbinieku dalīšana spējīgos un mazāk spējīgos, darītājos un daudz darītājos, vēsturiskas patiesības labad jāteic, ka Valtera Nollendorfa nostāja, talants un darbs bija izšķirīgi faktori «Jaunās Gaitas» tapšanā. Radītājs viņu apveltījis ar «redzētāja» un administratora talantu. Viņam ir arī daža laba tīri lat­viska kvalitāte, ko dēvēsim kopīga vārdā par izturību.

«Jaunā Gaita» prasīja daudzu cilvēku uzupurēšanos. Valteram Nollendorfam bija jāizšķiras, par kādu cenu to prasīt no sevis un citiem. Par laipošanas cenu starp jauno un veco paaudzi? Vai noliedzot realitātes ap sevi, samierinoties ar puspatiesībām, tātad — meliem?

Varbūt man izdosies šai stāstiņā parādīt dalu no visa tā, iiekot lietā savu pieredzi un rakstveida liecības. Un to es gribētu darīt ne tikai tāpēc, ka, raugi, «Jaunā Gaita» turpina pastāvēt emigrācijā jau trīsdesmit piecus gadus! Pat ja tikai desmit vai viens «Jaunās Gaitas» numurs būtu iznācis, tas liecinātu:

a)   kā no nekā bez ārēja atbalsta, cīnoties pat ar pretestību, var izdot kaut ko un

b)   cik daudz kādam pasākumam nozīmē viena cilvēka uzticēšanās un izturība.

(Turpinājums sekos)

6.

Roberts Mūzils (1880—1942)

13.

Roberts Lūiss

Stīvensons

(1850—1894)

15.

Ačebe Činua (1930)

17.

Mihails Bahtins (1895—1975)

18.

Auseklis

(1850-1879)

19.

Anna Zēgerse (1900—1983)

23.

Pauls Cēlans (1920—1970)

27.

Rebranju Liviu (1885—1944)

Austriešu rakstnieks. Romāni «Audzēkņa Terlesa raizes» (1906), «Cilvēks bez īpašībām» (1—3, 1930—42, nepabeigts), noveļu krājumi «Apvienošanās» (1911) «Trīs sievietes» (1924).

Skotu izcelsmes angļu rakstnieks. Romāni «Bagatibu sala» (1883, latv. 1927. .. 1971), «Nolaupītais» (1886, latv. 1972), «Katriona» (1893, latv. 1972), «Melnā bulta» (1888, latv. 1964), «Balantrejas īpašnieks» (1889); stāstu krājums «Jau­nas ārābu naktis» (1—2, 1882); stāsts «Savāds notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu» (1886), dzejoļu krā­jums «Bērna dzejas dārzs» (1885), eseju krājums «Memuāri un portreti» (1887), ceļojumu apraksts «Dienvidu jūrās» (1896).

Nigēriešu rakstnieks, raksta angļu valodā. Romāni «Un pie­nāca iznīcība» (1958), «Miera vairs nav» (1960), «Dieva bulta» (1964), «Cilvēks no tautas» (1966); stāstu krājums «Meitenes karā» (1972), dzejoļu krājumi «Sargies no brāļa Zaula» (1971), «Ziemassvētki Biafrā» (1973); literāru eseju krājums «Radīšanas dienas rīts» (1975).

Krievu literatūrzinātnieks. Pētījums «Dostojevska daiļrades problēmas» (1929), monogrāfija par F. Rablē (1965), teorē­tiski darbi par eposu, romānu, estētiskām problēmām.

īstā vārdā Miķelis Krogzemis. Latviešu dzejnieks. Dzejoļu krājumi «Dzeijas» (1873), «Ozolu vaiņaki» (1875), «Dzeiju otrā grāmata» (1876); stāsts «Līdumnieki» (1878). Raksti (1—2, 1888); Kopoti raksti (1923), «Izlase» (1955), «Gais­mas pils» (1975).

Vācu rakstniece. Romāni «Biedri» (1932), «Maksa par galvu» (1933), «Ceļš caur februāri» (1935), «Glābšana» (1937), «Septītais krusts» (1942, latv. 1950, 1980), «Tranzīts» (angļu vai. 1944, vācu vai. 1948, latv. vai. 1966), «Mirušie mūžam jauni» (1949, latv. 1955), «Lēmums» (1959), «Uzticība» (1968, latv. 1974); stāsti «Zvejnieku sacelšanās» (1928), «Vājo spēks» (1965), «Neparastā tikšanās» (1973), «Trīs sievietes no Haiti» (1980).

īstā vārdā Pauls Ančels. Austriešu dzejnieks, no 1948. g. dzīvo Francijā. Krājumi «Magone un atmiņa» (1952), «No sliekšņa uz slieksni» (1955), «Roze nevienam» (1963), «Sau­les pavedieni» (1968). Latv. «Magone un atmiņa» (1983).

Rumāņu rakstnieks. Stāstu krājumi «Nemieri» (1912), «Bas­kāji» (1916), romāni «Jons» (1920), «Pakārto mežs» (1922), «Sacelšanās» (1932).

Aleksandrs Bloks (1880—1921)

28.

Konstantīns Simonovs (1915—1979)

30.

Marks Tvens (1835—1910)

Krievu dzejnieks. Dzejoļu cikli «Ante Lucem» (1889—1904), «Pilsēta» (1904—08), «Brīvās domas» (1907), «Sniega maska» (1907), «Kuļikovas laukā» (1908), «Šausmīgā pa­saule» (1909—19); krājumi «Dzejoļi par Daiļo Dāmu» (1904), «Nejaušs prieks» (1906), «Liriskās drāmas» (1908), «Zeme sniegā» (1908), «Nakts stundas» (1911), «Itālijas dzejoļi» (1909); lugas «Balagāniņš», «Nepazīstamā» (abas 1906), «Likteņa dziesma», «Roze un krusts» (1913), poēmas «Lak­stīgalu dārzs» (1915, latv. 1960, 1980), «Atmaksa» (1910— 21, nepabeigta), «Divpadsmit», «Skiti» (abas 1918, latv. 1923, .. 1980). Atdzejojis V. Plūdoņa «Rekviēmu». Latviski dzejoļi kopš 1920. g.

Krievu rakstnieks. Dzejas krājumi «Lirika» (1942), «Draugi un naidnieki» (1948); garie stāsti «Dienas un naktis» (1943—44, latv. 1945, 1947), romānu triloģija «Dzīvie un mirušie» (1959—71, latv. 1963—74), romāni «Tā saucamā personiskā dzīve (No Lopatina piezīmēm)» (1978); lugas «Mūsu pilsētas zēns» (1941), «Krievu ļaudis» (1942, latv. grain. 1943, teātrī 1944), «Ta ari būs» (1944, latv. teātrī 1945, 1963), «Krievu jautājums» (1946, latv. grām. 1947, teātrī ar nos. «Viņu jautājums» un «Divas Amerikas» 1947, 1948), «Svešā ēna» (1949, latv. teātrī 1949), «Ceturtais» (1961).

īstā vārdā Semjuels Lenghorns Klemenss. Amerikāņu rakst­nieks. Stāsts «Slavenā varde lēkātajā no Kalaverasas» (1965); romāni «Apzeltītais laikmets» (1873, kopā ar C. D. Vorneru), «Toma Sojera piedzīvojumi» (1876, latv. 1937, .. 1968), «Haklberija Fina piedzīvojumi» (1884, latv. 1938, .. 1970), «Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā» (1889, latv. 1976), «Personīgās atmiņas par Žannu d’Arku» (1896, latv. 1930), «Niekkalbis Vilsons» (1894, latv. 1939); garie stāsti «Princis un ubaga zēns» (1882, latv. 1899, .. 1970), «Noslēpumainais svešinieks» (izdota 1916); satīra «Eņģeļa vēstule» (1887, izdota 1946, latv. 1955); filoz. eseju krā­jums «Kas ir cilvēks?» (izd. 1906); stāsti un pamfleti «Cil­vēks, kas piekukuļoja Hedlibergu» (1899), «Aizstāvot ģene­rāli Fanstonu» (1902), «Karaļa Leopolda monologs» (1905), «Kapteiņa Stormfīlda ceļojums uz paradīzi» (1909, latv. 1955); «Autobiogrāfija» (izd. 1924), «Vēstules no Zemes» (izd. 1962, latv. 1964).

Ìèêóøåâè÷ Â. Àêòóàëüíîñòü êàòàðñèñà. Ýññå ðóññêîãî ïîýòà è ïåðåâîä÷èêà îá èñòîðè÷åñêîé ôóíêöèè ìèðîâîé êóëüòóðû. (Ñ. 3)

Ðóáåíå Ì. Àïîëîãåòèêà ñîâðåìåííîñòè. Íèãèëèçì. Ôèëîñîôè÷åñêèå ðàçìûøëåíèÿ î êðèçèñå åâðîïåéñêîé êóëüòóðû. (Ñ. 6)

Âàëåðè Ï. Êðèçèñ ðàçóìà. Äâà îïóáëèêîâàííûå â 1919 ã. ïèñüìà Ï. Âàëåðè (1871—1945), â êîòîðûõ íà ôîíå ñîáûòèé ïåðâîé ìèðîâîé âîéíû äàåòñÿ îöåíêà êðè­çèñà êóëüòóðû â Åâðîïå. (Ñ. 11)

Îðòåãà è Ãàññåò X. Äåãóìàíèçàöèÿ èñêóññòâà. Îòðûâêè èç ïðîèçâåäåíèé èñïàí­ñêîãî ôèëîñîôà (1883—1955) î âîñïðèÿòèè èñêóññòâà. Ïðåäèñëîâèå Ì. Íå÷àåâà. (Ñ. 21)

Êëåìïåðåð Â. ÜÒ1. Èñ÷åçíîâåíèå ãðàíèö. Ôðàãìåíò èññëåäîâàíèÿ íåìåöêîãî ôèëî­ëîãà (1881—1960) î ÿçûêå Òðåòüåãî ðåéõà — ÿçûêå òîòàëèòàðèçìà. Ïðåäèñëîâèå X. Äåìàêîâîé. (Ñ. 23)

Òðåéëèñ Ì. Ôèëîñîô êóëüòóðû Ïàóëñ Þðåâè÷ñ. Î÷åðê, çíàêîìÿùèé ñ òâîð÷åñòâîì ëàòûøñêîãî ôèëîñîôà (1891—1981). (Ñ. 26)

Þðåâè÷ñ Ï. Òðàãåäèÿ êóëüòóðû. Ýññå èç ñáîðíèêà «Èäåè è äåéñòâèòåëüíîñòü» (1946), â êîòîðîì èññëåäîâàíû ãëàâíûå ïðè÷èíû êóëüòóðíîãî êðèçèñà Åâðîïû. (Ñ. 28)

Ìàìàðäàøâèëè Ì. Ñîçíàíèå è öèâèëèçàöèÿ. Ãðóçèíñêèé ôèëîñîô (ðîä. â 1930 ã.) î òðóäíî çàìåòíîé íà ôîíå äðóãèõ êàòàñòðîô àíòðîïîëîãè÷åñêîé êàòàñòðîôå, êîòîðàÿ ðàçðóøàåò ñîçäàííóþ öèâèëèçàöèåé ñòðóêòóðó ÷åëîâå÷åñêîãî ñîçíàíèÿ. Ïðåäèñëîâèå À. Çóíäå. (Ñ. 38)

Âåíòåðå Ý. Ýññå î ãèáåëè Àòëàíòèäû. (Ñ. 45)

Áåëëîó Ñ. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ 1976. (Ñ. 49)

Ñèëèñ ß. Îñîáåííîñòè òâîð÷åñòâà àìåðèêàíñêîãî ïèñàòåëÿ Ñîëà Áåëëîó (ðîä. â 1915 ã.) (Ñ. 57)

Áåëëîó Ñ. Ãåðöîã. Ôðàãìåíò ðîìàíà (1964). (Ñ. 59)

Áåëëîó Ñ. Êîðîëü äîæäÿ Ãåíäåðñîí. Ôðàãìåíò ðîìàíà (1959). (Ñ. 63)

Äåìàêîâà X. ×åøñêèé ïèñàòåëü è ýññåèñò Ìèëàí Êóíäåðà (ðîä. â 1929 ã.) — îñîáåííîñòè òâîð÷åñòâà è ýñòåòè÷åñêèå âçãëÿäû. (Ñ. 66)

Êóíäåðà Ì. Íåïåðåíîñèìàÿ ëåãêîñòü áûòèÿ. Ôðàãìåíò èç êíèãè (1982). (Ñ. 72)

Âåéäåìàíå Ð.  ÷åì ìèññèÿ ÿçûêà ïðîëåòàðèàòà? ßçûêîâåä Ðóòà Âåéäåìàíå î âðåäíîì âëèÿíèè ñòàëèíñêîé òåîðèè î ÿçûêå íà ðàçâèòèå ëàòûøñêîãî ÿçûêà. (Ñ. 71)

Ìèñèíÿ Ì. Êàê-áóäòî çíàêîìûå ãëàçà. Î ïåðâîì ñáîðíèêå ïðîçû äëÿ âçðîñëûõ ëàòûøñêîãî ïîýòà è àâòîðà äåòñêèõ êíèã Âèêñà (ðîä. â 1939 ã.). (Ñ. 75)

Âèêñ. Êàê ìû… Óëè÷íîìó ôîíàðþ. Ñòèõîòâîðåíèÿ. (Ñ. 77)

Ð^óäçèòèñ X. Áóðíûå äâàäöàòûå ãîäû. Ïðîäîëæåíèå. (Ñ. 78)

Ðóíüãèñ À. Æóðíàë «ßóíà Ãàéòà» («Íîâûé ïóòü»). Èñòîðèÿ ñîçäàíèÿ è äåÿòåëü­íîñòè ìîëîäåæíîãî æóðíàëà äëÿ ëàòûøñêèõ ÷èòàòåëåé âñåãî ìèðà, âûïóñêàåìîãî â ÑØÀ ñ 1955 ã. Ïðåäèñëîâèÿ ß. Êóðñèòå è À. Êóáóëèíè. (Ñ. 85)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. Íîÿáðü. (Ñ. 93)

V. Mikushevich. Topicality of Catharsis. — The Russian poet touches upon the problem of the historic function of world culture, (p. 3)

M. Rubene. Apologetics of Presentness. Nichilism. — A philosophic essay on the crisis of the 20th century European culture, Nichilism and ways to overcome it. (p. 6)

P. Valéry. Crisis of Mind. — Two letters by the French poet and essay-writer P. Valéry (1871 —1945) published in a British magazine «Athencum», where the cata­strophe of the European culture is viewed on the background of the World War I. (PH)

J. Ortega y Gasset. Dehumanization of Art. — Excerpts from works devoted to perception of a work of art by the Spanish philosopher J. Ortega y Gasset (1883—1955). Introduction by M. Nechayev, (p. 21)

V. Klemperer. LTI. — An excerpt from the study by the German philologist (1881—• 1960) «Lingua Tertii Imperii», devoted to the language of the 3rd reich. Introduction by H. Demakova. (p. 23)

M. Treilis. Paul Jurevičs as Culture Philosopher. — The essay acquaints the reader with the creative work of the Latvian philosopher Paul Jurevich (1891 —1981), especially with culture philosophy, (p. 26)

P. Jurevičs. Tragedy of Culture. — An essay by the Latvian philosopher from the collection «Ideas and Reality» (1946), where the basic causes of the European culture crisis are analysed, (p. 28)

M. Mamardashvili. Consciousnes and Civilization. — Analysis of the anthropological catastrophe, which destroys the structure of consciousness of an individual created by civilization in the essajy by the Georgian philosopher (born 1930). A foreword by the Latvian philosopher A. Zunde. (p. 38)

E. Venters. Essay on Destruction of Atlantis, (p. 45)

S. Bellow. Nobel Lecture in 1976. (p. 49)

J. Silis. This Suffering Joker. — An article on the creation of the contemporary American prose-writer Saul Bellow, (p. 57)

S. Bellow. Excerpts from novels «Herzog» and «Henderson the Rain King», (p. 59)

H. Demakova. Milan Kundera: Weighing of Being. •— An article about M. Kundera (born 1929) a Czech writer living in France and his book «The Unbearable Lightness of Being» (1982). (p. 66)

M. Kundera. The Unbearable Lightness of Being. Excerpts, (p. 68)

R. Veidemane. What is the Mission of the Proletarian Language? — A viewpoint of a Latvian philologist on N. Marr’s (a stalinist linguist, 1865—1934) theoriss’ nega­tive influence on Latvian linguistics, (p. 71)

M. Misiņa. Eyes that Seem Familiar. — A review on the first book for adults by Viks (born in 1939), a Latvian poet and author of books for children, (p. 75)

Viks. How shall we … To the street-light. Poems, (p. 77)

H. Rudzītis. The Tymultuous Twenties. Continued, (p. 78)

A. Ruņģis. Magazine «Jaunā Gaita» (The New Road). — An article about the creation of a U. S. youth magazine published in Latvian. Introductions by J. Kursite and A. Kubuliņa, (p. 87)

Literary Calendar. November, (p. 93)

JSSN 0134 3'81 77290 1990