žurnāls Grāmata 1990. 08

Akciju sabiedrības «Grāmata» žurnāls «Grāmata»

Iznāk reizi mēnesi kopš 1990. g. janvāra

Katrai grāmatai savs liktenis

Grīns A. Aspera radīšana Izsmalcināta un bīstama spēle.

Vološins M. Stāsts par Cerubīnu de Gabriaku Abizovs J., Timenčiks R. Kādas mistifikācijas vēsture: hipo­tēze

Svelpis A. «Pie trim kronētiem zobeniem»

Reke fon der E. Ziņa par bēdīgi slavenā Ka|ostro uzturēša­nos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām Pesoa F. Nemiera grāmata Rifē E. Vai Bergrnaņa seja?

Zariņš M. Grāfs Adarnonī

Vīksna M. Vai tās ir tautasdziesmas?

Mikuševičs V. Omnia mea

Montāle E. Negaiss. Dzejolis

Montāle E. Nobela lekcija 1975. gadā. Vai dzeja vēl ir iespējama?

Ņikogda A. Identitāte un lomu spēle modernajā biogrāfijā Zālītis J. Valdess, Nordicus, Bakalaurs Beka un citi Bikova S. Primārais ir teksts Freibergs V. Par kolekcionāriem un burvjiem

Bibliotheca Rigensis

Kocere V. Fundamentālās bibliotēkas bibliogrāfiskais darbs

Ābele A. Kas ir IFLA?

Pa novadu novadiem

Ancītis V. Ventspils grāmatnieki

Bumbiere A. Ar un par grāmatām Ventspilī

Veldre V. Nemirušais Poruks Rāts-Vēgs I. Grāmatu komēdija

Literārais kalendārs septembrim

i

Drūmajā Engras ieleja, netālu no akmeņlauztuvēm, tiesnesis Gakers atklāja man daudz neparasta.

—   Redzi, draugs, — Gakers iesāka stāstīt, — cilvēka augstākais mērķis ir radišana. Es savu mūžu esmu veltījis radīšanai, kas prasa dzel­žaini glabāt noslēpumu, kamēr radītājs dzīvs. Neviens nedrīkst zināt māk­slinieka vārdu; vēl vairāk — cilvēkiem pat nedrīkst rasties aizdomas, ka parādības, kas viņus pārsteigušas, nav nekas cits kā mākslas darbi.

Glezniecība, mūzika, dzeja veido mākslinieciskās iztēles iekšējo pa­sauli. Tas ir cienījami, taču ne tik interesanti kā mana māksla. Es radu dzīvus cilvēkus. Ar to ir lielāka noņemšanās nekā ar krāsaino fotogrāfiju. Rūpīga sīko deta|u apdare, to saskaņošana un attīrīšana, jaunradītā sub­jekta garīgo spēju apsvēršana un turklāt vēl nepieciešamība sekot, lai viņš rīkotos atbilstoši savam stāvoklim, — tam visam vajag krietni daudz laika.

—   Nē, nē, — pamanījis neticību un sasprindzinājumu manā seja, viņš turpināja, — es runāju nopietni, un drīz jūs par to pārliecināsieties. Esmu godkārīgs kā visi mākslinieki, un vēlos, lai man būtu sekotāji; tāpēc, zinādams, ka mana dzīve rīt beigsies, nolēmu uzticēt jums metodi, ar kuras palīdzību esmu sasniedzis zināmus rezultātus.

Zeme skopojas ar jaunu augu, dzīvnieku un kukaiņu radīšanu. Man ienāca prātā doma vēl vairāk dažādot dabas grezno daudzveidību, radot jaunas dzīvnieku formas. Atklādams jaunu kokuijo (fosforescējoša va­bole — tulk.) vai orhidejas paveidu, laimīgais profesors var iemūžināt savu vārdu; vēl jo vairāk drīkstētu lepoties es, ja man izdotos, ne sakrus­tojot esošās formas — jo tā rīkojas daba, — bet mākslīgi izmainīt dažu sugas pārstāvju pazīmes tā, lai šīs izmaiņas saglabātos nākamajās pa­audzēs. Es atradu īsto ce|u — tik dīvainu, bet bezgala vienkāršu, ka jūs, uzzinādams par manu atklājumu, būtu pārsteigts. Taču es klusēšu, lai nabaga dzīvnieki nekļūtu par zinātnes pasaules padēliem, par jocīgiem ūnikumiem: šobrīd viņi tiek bijīgi pētīti un sagādā slavu saviem pētnie­kiem.

Esmu radījis peldošu gliemezi ar jauniem elpošanas orgāniem, sešus maijvaboļu paveidus, no kuriem viens īpaši iezīmīgs ar to, ka izdala tīkami smaržojošu šķidrumu, baltu zvirbuli, balodi — pīļknābi, cekulainu mērkaziņu, sarkanu gulbi un daudzus citus. Kā varējāt pamanīt, izvēlējos visiem pazīstamas, bieži sastopamas sugas, lai zinātnieki tās atklātu iespē­jami drīzāk. Mani darbi izsauca furoru; par autoru tika uzskatīta daba, bet es lasīju par jaunā gliemeža pleznām, smaidīdams un juzdams mai­gumu pret mazajām radībām, kurām biju tēvs. Tolaik, gribēdams noteikt iespēju robežas, sāku radīt cilvēkus. Es izdomāju trīs un visus palaidu dzīvē: «Aizplīvuroto dāmu», jums zināmo «dzejnieku Teklinu» un «lau­pītāju Asperu», par kuru neviens visā valstī nešaubās, ka viņš apdraud šo apgabalu.

Radīt parastus ļaudis, kuru jau ir vairāk nekā pietiekami, būtu bez­mērķīga izprieca. Manējiem vajadzēja nokļūt vispārējas uzmanības cen­trā un atstāt tikpat spēcīgu iespaidu kā slaveniem mākslas darbiem; ma­nis izdomātajām un atstātajām pēdām vajadzēja dziļi iespiesties ļaužu dvēselēs.

Mans pirmais mēģinājums bija «Aizplīvurotā dāma». Reiz pie D., augstākās tiesas prokurora, durvīm piezvanīja slaida, jauna sieviete; vi­ņas seju slēpa melns plīvurs. Viņa paskaidroja, ka vēloties sastapt pro­kuroru sakarā ar valsts nodevībā apvainotā X. sensacionālo procesu, vi­ņas rīcībā esot slepeni atmaskojumi. Kad kalpotājs, ziņojumu nodevis, atgriezās, dāma bija projām. Kā vēlāk izrādījās, todien vienas stundas laikā noslēpumainā apmeklētāja ar to pašu paziņojumu bija ieradusies pie senatora K, tieslietu ministra, kara ministra un policijas inspektora un visur nozudusi, nesagaidot atgriežamies kalpotāju.

Presē un sabiedrībā parādījušies minējumi par šo neizskaidrojamo gadījumu sagādāja man daudz patīkamu brīžu. Bulvāru avīzes klaigāja par štāba ģenerāļa mīļāko K. kundzi, kas vēloties apsūdzētā nāvi; citi ar putām uz lūpām skaidroja, ka dāma bijusi ministra policijas uzpirkto konservatoru viltīgs izgudrojums, mēģinājums izbeigt skandālu. Trešie, iztēlodamies ārvalstu intrigu, vainoja nodevībā valdību un apgalvoja, ka aizplīvurotā dāma bijusi prinča V. morganātiskā laulātā draudzene, skais­tule, bīstama visiem vīriešiem, lai cik augstu stāvokli tie arī ieņemtu. Salonu čuksti dāļāja apmelojumus augstāko sfēru un vidusšķiru dāmām; noslēpumainā sieviete kļuva par uzpirkšanas, izvirtības, intrigu, partiju viltības, gļēvuma un nodevības iemiesojumu. Beidzot visi vienā balsī pa­ziņoja, ka viņa esot Marianna Cena, kapteiņa Cena pusslimā māsa, kurai šķietot, ka viņa vienmēr un visur zinot patiesību.

Viņa parādījās vēl trīs gadus četrās pilsētās, nekad neierazdamās uz pašas norunāto tikšanos sakarā ar dažādiem, bet katrreiz pasaulsvarīgiem iemesliem. Neviens nebija redzējis viņas seju, bija redzēts tikai portrets, kuru viņa kopā ar pašas rakstītu vēstuli publicēja «Parīzes Vēstnesī».

Gakera stāsts bija mani satraucis, es sāku viņam ticēt; tajā bija kas līdzīgs atbalsij no aizas, kad skaņa atkārtodamās norāda aizas dziļumu; Gakera stāsts skanēja kā cilvēka varenības atbalss.

—   Marianna Cena simbolizē visu tumšo, kas atrodas katrā sarežģītā un daudziem cilvēkiem bīstamā tiesas prāvā.

—    Radīt dzejnieku Teklinu, kura atdzejotājs es biju līdz pat viņa nāvei, — tas bija grūtāks darbs. Kā zināt, viņš pieder pie rakstniekiem, kas nākuši no tautas, bet mākslinieciskās prasības, kādas tiek izvirzītas šādiem tīrradņiem, nepārsniedz parasto, daudzmaz pieciešamo līmeni; viņu ražīgums un demokrātiskās simpātijas bieži vien sagādā viņiem treknu popularitāti.

Kautrīgs gigants no laukiem sāka apmeklēt redakcijas, piedāvādams dzejoļus — gluži pieklājīgus, ņemot vērā, ka autors bija neizglītots cil­vēks; viņam pievērsa uzmanību, un pēc gada viņš rakstīja jau stipri labāk. Vēlāk — pēc dažiem iespaidīgiem feļetoniem un kritiskiem rakstiem par viņu — Teklins nozuda, retumis pavēstīdams, ka atrodas Indijā vai Buhārā, vai Austrālijā, zibens ātrumā pārceļojot no vienas pasaules ma­las uz otru. Teklins turpināja sacerēt idejiskus dzejoļus; viņa veselīgā dzeja patika plašiem sabiedrības slāņiem, un viņa slava auga. Es sāku viņu tulkot visdažādākajās valodās, un varu jums droši teikt, ka tiku atzīts par tīri labu atdzejotāju.

Teklins nesen nomira Palestro no dzeltenā drudža. Kaut arī kļuvis bagāts, dzejnieks tomēr iztika bez kalpotājiem, bija veģetārietis un lab­prāt strādāja fizisku darbu.

—   Jūs jokojat! — es iesaucos. — Tas taču nav iespējams!

—    Kapec ne? — Gakcra izbrīns bija neviltots. — Vai tad man nav pa spēkam sacerēt sliktus dzejoļus?

Viņš apklusa,

II

—    Teklins bija izdevies darbs, — beidzis nodoties pārdomām, teica Gakers. — Es veidoju viņu ar lielu rūpību.

Bet tagad par to, kurš mani interesē visvairāk, — par Asperu; es Vēl nepieskāros tehniskajiem jautājumiem. Tagad jūs varēsiet iepazīties ar melnrakstiem, ar mākslinieka ikdienu.

Aspcrs ir idealizēta laupītāja tips: romantiķis, tirgoņu briesmas, na­bagu draugs un platoniskas mīlas objekts dāmām, kas vēlas saskatīt varonību visur, kur rīb šāvieni. Lai cik dīvaini tas arī būtu, bet sabied­rība, nikni cīnīdamās pret noziedzību, vienlaikus iededz ap blēžu galvām savdabīgu oreolu, ar vienu roku dodama to, ko ar otru ņēmusi nost. Va­jadzība pēc neparastā — tā varbūt ir visstiprākā vajadzība tūlīt pēc miega, ēdiena un mīlestības; visu zemju un tautu rakstnieki savos darbos iemūžinājuši labvēlīgu attieksmi pret slaveniem laupītājiem. Kartušs, Morgans, Rokambols, Fra Diabolo, Volgas Razins — viņi visi it kā ne­maz nesmaržo pēc asinīm, un pūļa cilvēka doma neatvairāmi tiecas vi­ņiem preti, kā kucēns, šausmās smilkstēdams, lien pie žņaudzējčūskas lēni šūpojošās galvas. Tas atsvaidzina nervus, un es radīju leģendāro Asperu. Pameklējis graustos, kur gana sariem aizaugušu seju un nodzertu balsu, es izvēlējos diezgan bīstamu izbēgušu katordznieku. Neprasīja lielas pūles ar naudas palīdzību aizdzīt viņu pāri okeānam; policija bija pārāk labi par viņu informēta, bet viņa apcietināšana man nebūtu izde­vīga. Izmantoju viņa vārdu «Aspers» — paņēmu svešu peļu slazdu, bet iekšā ieliku savu peli. Bruņotas laupīšanas mūsu apvidū ir parasta pa­rādība, un es tās prasmīgi izmantoju — gan ne visas, bet vienīgi tās, kur noziedznieki iztika bez varmācības un slepkavībām. Radījis Asperu, es radīju ari viņa bandu; pēc katras aplaupīšanas cietušais saņēma īsu rak­stisku vēstījumu: «Aspers pateicas.» Tai pašā laikā nabadzīgākie zemnieki saņēma no manis naudu un noslēpumainas zīmītes: «No dāsnā Aspera,» — vai: «Savējais savējam. Aspers.» Reizēm šie vēstījumi pastie­pās garumā; pārbiedētie fermeri izlasīja, piemēram, tamlīdzīgu: «Drīz ieradīšos. Aspera vietā — viņa palīgs, kas tur savu vārdu slepenībā.» Reizēm šiem fermeriem tiešām uzbruka laupītāji, taču notverti viņi, pro­tams, noliedza savu piederību Aspera bandai, tā lieku reizi apliecinādami nenotveramā un pēc visu nešaubīga atzinuma drosmīgā bandīta ieviesto lielisko disciplīnu.

Aspera pārdrošība un nekaunība izpelnījās īpaši daudz ievērības. Stāstīja, ka pats viņš parādoties samērā reti; viņa ārieni aprakstīja da­žādi. Man labi palīdzēja cietušo iztēle. Retumis es atdzīvināju viņu iespaidus: pamanījis uz ceļa vientuļi ejošu zemnieku, uzliku masku un klusēdams pagāju viņam garām; pakļaujoties apstākļu spiedienam, nabadziņš visiem stāstīja, ka sastapis nevienu citu kā Asperu. Netālu no dzelzceļa stacijas uzrīkojis apdzisušu ugunskuru, es turpat zālē nometu divas pusmaskas, dažas tukšas patronas un nazi; nopietni tika spriests, ka bandīts iztraucēts naktsguļas vietā.

Viņa labdarība izpaudās arvien biežāk un dažādāk. Es sūtīju naudu nabadzīgām līgavām, atraitnēm, badā mirstošiem strādniekiem, rotaļlie­tas slimiem bērniem un tā joprojām. Ar katru mēnesi Aspers kļuva popu­lārāks, policija visiem spēkiem centās uzmeklēt ļaundari. Veseli ciemati turēja viens otru aizdomās par Aspera slēpšanu, taču nebija iespējams atklāt šī neparastā cilvēka ceļus. Reiz, zinādams, ka Garahas ciematam

kada fantazētaja uzrādīšanas dēļ draud apsargāšana un kratīšana, es Aspera vārdā nosūtīju vēstuli avīzei «Ausma»; Aspers ar zvērestu aplie­cināja, ka Garahā pret viņu izturas naidīgi.

Šai laikā Aspers iemīlējās.

Jaunā dāma R. apmetās netālu no Zurbaganas savas māsas villā. Kad viņa pastaigājās pa mežu, pie viņas kājām nokrita papīrlapā ievīs­tīts akmens. To pacēlusi, R. izbailēs un pārsteigumā lasīja šādas rindas: «Es esmu varens, bet jūs varenāka. Mīlu jūs slepus un sen. Neraizējie­ties; atraidīts un vajāts — izrunādams jūsu vārdu, es kļūstu cits. Aspers.» Dāma aizsteidzās mājup. Ģimenes padome nolēma, ka tas bijis kāda kaimiņa muļķīgs joks, un nomierināja satraukto skaistuli. No rīta zem viņas loga atradās vesels rožu dārzs, milzu pušķi bija nokrauti no puķu dobēm līdz palodzēm, bet pie mājas sienas zila tērauda kinžals ar perla­mutra rokturi bija piespraudis zīmīti. Tajā bija rakstīts: «No Aspera.»

R. tūlīt pārbrauca uz citu pilsētiņu, pazīstamo dāmu skaudīgo ska­tienu pavadīta.

Nenotveramība satrauc vairāk nekā noziegums. Policija vairākkārtīgi rīkoja slēpņus kalnu pārejās, upju krastos, pie brasliem, alās un visur, kur varēja paredzēt Aspera parādīšanos. Taču bandīta pārdabiskā neno­tveramība, laupīdama policijai pat vārgo iespēju mierināties ar sadursmi vai pakaļdzīšanos, pamazām atdzesēja administrācijas dedzīgumu; gausi, bez iedvesmas — kā hroniski slimnieki, kas zaudējuši cerību izveseļo­ties, — ierēdņi veica kancelejiskos pasākumus: saraksti un atrakstīšanos. Tad, juzdams līdzi Asperam, es aizsūtīju nodevīgu vēstuli, kur norādīju viņa pastāvīgās uzturēšanās vietu, protams, vispirms uzceldams mežā ne­lielu namiņu. Pa manis norādītajām pēdām devās kājnieki un jātnieki.

Rīta agrumā, kad vajātāji tuvojās Aspera būdai, zaļajā biezoknī at­skanēja šāvieni. Laupītāji šāva no krūmiem. Tās bija patronas bez lo­dēm, kuras es biju nostiprinājis dažādās meža vietās un apgādājis ar lieliski noslēptiem elektriskajiem vadiem; policisti, jādami pa šai vietā vienīgo taku, nevarēja ne iedomāties, ka viņu zirgu pakavi nospiež zemē ierakto dēli un tas savukārt nospiež pogu. Tas viss man prasīja daudz pūļu. Šāviņu virzienā aizskrējušie policisti nevienu neatrada; laupītāji bija nozuduši. Būdas pavardā kvēloja ogles, alvas šķīvjos bija palikušas ēdienu atliekas; naži un dakšiņas, vīna krūkas — viss vēstīja par stei­dzīgu bēgšanu. Lādēs zem gultas, pie sienām un nelielā slēptuvē atrada dažas parūkas, liekās bārdas, pistoles un munīcijas krājumus; uz grīdas mētājās spalvu vēdeklis, sieviešu josta un zīda mutautiņš; uzskatīja, ka šīs mantas piederējušas Aspera mīļākajai.

Šī spēle ilga sešus gadus, šejienieši par Asperu dzied daudzas dzies­mas. Taču esmu pārliecināts, ka Asperam jātiek notvertam. Pēdējā laikā policija pārplūdinājusi apvidu tik lielā mērā, ka laupīšanas pavisam iz­beigušas. Jau veselu gadu par Asperu nekas nav dzirdams, un daudzi sākuši apstrīdēt viņa esamību.

Man viņš jāglābj, proti, jānonāvē. Rīt es to izdarīšu . . .

Gakers atpogāja krekla piedurkni un parādīja man tetovējumu. Zī­mējums atveidoja burtu «A», galvaskausu un sikspārni.

—   To es nokopēju no īstā Aspera rokas, — Gakers teica, — policija ņems šo zīmējumu vērā.

—    Es sapratu. Jūs mirsiet?

—   Jā.

—    Bet dzīve taču ir vērtīgāka par Asperu; draugs, padomājiet par to.

-— Man ir īpaša attieksme pret dzīvi; es uzskatu to par mākslu: māk­sla prasa upurus; turklāt tāda veida nāve man šķiet vilinoša. Miris es saplūdīšu kopā ar Asperu, atšķirībā no citiem autoriem, kam trūkst pār­liecības par savu darbu nozīmību, zinādams, ka Aspers dzīvos ilgi un noderēs par materiālu citiem radītājiem, kas sacerēs leģendas par augst­

sirdīgajiem laupītajiem. Tagad palieciet sveiks. Un aizlūdziet par mani tam, kurš var piedot.

Viņš piecēlās, mēs paspiedām viens otram roku. Es zināju, ka tonakt neaizmigšu, un gāju lēnām. Neskatoties uz Gakera stāstu, laupītājs Aspers manā uztverē turpināja dzīvot. Paraudzījies uz kalniem, es skaidri sajutu, ka bandīts ir tur: viņš noslēpies vēro lielo ceļu un uzvelk gaili; šī pārliecība bija stiprāka par saprātu.

«Ap vienpadsmitiem vakarā pie Vula klints, aizas malā, nogalināts leģendārais Aspers. Apturējis pasta karieti, laupītājs, uzvilkdams štucera gaili, paslīdēja un nokrita; to izmantodams, pastnieks iešāva viņam galvā. Ievainotais Aspers skrēja uz krūmiem aizas malā, taču nenoturējās un nokrita lejā uz asajiem akmeņiem četrsimt pēdu augstās kraujas piekājē. Sakropļoto līķi izdevās pazīt pēc tetovējuma uz kreisās rokas un pēc stileta, kura asmenī iegravēts laupītāja vārds. Sīkākas ziņas mūsu spe­ciālizlaidumā.»

To es izlasīju vakara avīzē, ko iznēsāja no kliegšanas aizsmakuši avīžzēni. «Aspera nāve!» viņi sauca. Es noliku šo avīzi īpašā retumu un skumju atmiņu atvilktnē. Katrs, kurš vēlas, var to aplūkot.

No krievu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete

Līdzās literatūras vēsturei kopš neatminamiem laikiem veidojusies literāro mistifi­kāciju — slavenu autoru nebijušu darbu un nebijušu autoru slavenu darbu — vēsture. Kas mudina mistifikatorus ķerties pie apzinātas krāpšanas: vēlēšanās tikt pie ievērības, slavas, naudas? Patriotiski, politiski apsvērumi un mērķi? Tieksme pavazāt aiz deguna gudrus ļautiņus? Visi šie motīvi savijusies garajā mistifikāciju vēstures gaitā, kurā līdzās atminētām vēl ir daudz neatminētu mīklu.

Literārā mistifikācija — tā ir krāpšana, taču dažkārt tik meistarīga, atjautīga, «aug­sta», ka saistījusi pat sava laika dižākos un smalkākos prātus. Lai atceramies Prospēra Merimē jaunības stiķus: romantisko lugu krājumu, kura autorība tika piedēvēta izdo­mātai spāņu aktrisei Klārai Gazulai un «Guzlti» — neesoša serbu teicēja I. Maglanoviča veidoto dziesmu krājumu. Gēte veltīja «Guzlai» slavas rakstu, bet Puškins vien­padsmit dziesmas pat pārtulkoja un ietvēra savā ciklā «Rietumslāvu dziesmas».

Kas īsti ir literārā mistifikācija? Kā noteikt atšķirību starp Četertona1 un Šekspīra, Makfersona2 un Volpola3 darbiem? Kāpēc vienu vārdus saista ar literārajām mistifi­kācijām, bet otrus uzlūko par dižākajiem ang|u rakstniekiem? Makfersons uzrakstīja dažas lieliskas liriskas balādes un uzdeva tās par tulkotām gēlu balādēm, kuras viņš savācis, ceļojot pa Skotiju. Šekspīrs ne tikvien paņēma Cintio4 noveli par pamatu «Otello», bet arī brīvi smēla materiālu savām lugām no Holinšeda hronikām. Cetertons radīja smalkus dzejasdarbus sarežģītajā viduslaiku stilā, piedēvējot tos mūkam Toma­sam Raulijam, kas dzīvojis 15. gs. Volpols izdarīja tieši to pašu: uzrakstīja romānu «Otranto pils» un apgalvoja, ka atradis senu rokrakstu, kuru pārtulkojis un publicējis.

Vai tiešām atšķirība starp šiem autoriem ir tik liela? Vai var nosodīt vienus un saukt par ģēnijiem otrus? Nabaga Cetertons mira septiņpadsmit gadu vecumā — būtībā pārpratuma dēļ; Makfersona reputācija tika galīgi sagrauta, bet Volpola un Šekspīra vārdi dzīvo, viņus uzskata par literatūras dižgariem. Ne jau visi mistifikatori bijuši tik slaveni kā Merimē, Cetertons vai Makfersons.

Literāro mistifikāciju pasaule ir tik plaša, ka tajā, tāpat kā «īstajā» literatūrā, ir sava «rangu tabula». Nepretendējot uz pilnību, var ieskicēt aptuvenu klasifikāciju, kas liecina par to, cik atdarinātāji bijuši atjautīgi.

Vienā no «goda» vietām var ierindot folkloras viltojumus, tādus kā Makfersona «Osiāna dziesmas» vai Vaclava Hankas5 «Kralehradas rokraksta» poēmas. Tiem ir bijusi visai liela loma skotu un čehu nacionālās pašapziņas veidošanā, kaut ari objektīvi tie vērtējami kā literāri viltojumi.

Ļoti plašu grupu veido t. s. «atradumi». Parasti to atrašanas vēsture ir tīta noslē­pumainības plīvurā: dienasgaismā tiek celtas apputējušas lādes, kuras, protams, «pil­nīgi nejauši» uzietas kādā senā baznīcā vai pussabrukušā pilī. Netiek smādētas arī jūras krastā izskalotas pudeles. Sādi «atradumi» īpaši raksturīgi renesansei ar tās lielo, vēstu­riski nosacīto interesi par ilgāku laiku piemirstajiem grieķu un romiešu antīkajiem auto­riem. Kaismīgā vēlēšanās celt gaismā aizmirsto radīja lielisku bāzi visāda veida vilto­jumiem. Falsificēja, turklāt visai atjautīgi, vēsturniekus — Ksenofontu, Plutarhu; «at­rada» Katulla poēmas un Cicerona runas. Sādi «atradumi» radīja krietnu sajukumu historiogrāfijā: vēlāko laiku vēsturniekiem nācās pielikt krietnas pūles, lai pierādītu, ka no sešpadsmit publicētajām Juvenāla satīrām tikai vienpadsmit sacerējis viņš pats. Fab­ricējot šos apokrifus, to radītāji centās piešķirt rokrakstiem arī pienācīgu ārējo izskatu. «Atradumus» ilgstoši turēja ieraktus zemē, lietoja dažādas vielas, lai manuskriptu pa­darītu «senu». «Atrada» baznīctēvu sacerējumus, inkunābulas, kas vienmēr ir augstu ko­tējušās grāmatu tirgū. Lielā cieņā pie mistifikatoriem bija Bībeles teksti.

Sacerot mistificētos «atradumus», izklaidējās arī rakstnieki, kuru talants nav ap­šaubāms. Saris Monteskjē 1729. g. publicēja poēmas «Knidas templis» atdzejojumu no grieķu valodas, priekšvārdā apgalvodams, ka šo rokrakstu gluži nejauši atradis klostera drupās. Monteskjē «atradums» pieskaitāms viltus tulkojumiem, kuru literatūras vēsturē arī ir gana. Ar līdzīgām mistifikācijām — galvenokārt cenzūras un politisku apsvērumu dēļ — bija aizrāvušies daudzi krievu dzejnieki. A. Puškina dzejolim «Licīnijam» (1815) pirmajā redakcijā bija apakšvirsraksts «no latīņu valodas», kas atraisīja autoram rokas un itin kā atbrīvoja (vismaz varas acīs) no atbildības par uzrakstīto — jo katram bija skaidrs, ka runa ir par Arakčejevu. Līdzīgi «atdzejojumi» ir arī Ļermontovam.

«Agrākos laikos,» rakstīja Ņekrasovs savu «tulkojumu» sakarā, «daži mani dzejoji nebūtu publicēti, ja es tos nebūtu uzdevis par atdzejojumiem no kādas mazpazīstamas valodas.» (Âĺńňíčę Ĺâđîďű, 1878. ą 5, Ń. 191) Viņa dzejolim «Pravietis», kas veltīts Cerniševska liktenim, sākotnēji bija apakšvirsraksts «no Bairona», pēc ta — «no Larras» un vēl pēc tam — «no Barbjē».

«Tulkojumus» var atrast arī starp prozas sacerējumiem. Piemēram, romāns «Otranto pils» (1764) ir nozīmīga robežzīme ang|u pirmsromantisma literatūras attīstībā un 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma populārā «gotiskā noslēpumu un šausmu romāna» žanra iz­veidē (ar šā žanra darbu lasīšanu bija aizrāvusies visa Eiropa). «Otranto pils» autors — ievērojamais ang|u literāts Horess Volpols — uzdeva to par tulkojumu no itāliešu rok­raksta. Lai apliecinātu tā patiesumu, Volpols paziņoja, ka tas piederējis kādam Onofrio Muralto, kurš, protams, nekad nebija dzīvojis.

Viltoti memuāri un včstules arī ir plašs un visai pateicīgs darbības lauks mistifikatoru izdomai. Ir taču bezgala vilinoši rakstīt memuārus kādu vētrainu notikumu dalibnieku vārdā, ja viņi nav atstājuši mums savas piezīmes vai arī tās iznīcinājis laiks. Vai tad 19. gs. lasītājs varēja noturēties pretī kārdinājumam izlasīt Ludviķa XVI bendes memuārus? Sā «vēsturiskā» sacerējuma popularitāte bija tik liela, ka tas piedzīvoja trīs izdevumus. Viena izdevuma radīšanā piedalījās jaunais Balzaks — vēlāk viņš šo «at­miņu» pirmo noda|u «Terora laikmeta etīde» ietvēra savā «Cilvēciskajā komēdijā».

Savu nodevu šim žanram atstājis arī slavenā «Robinsona Kruzo» autors. «Kavaliera piezīmes» (1720) D. Defo uzdeva par kāda muižnieka — 17. gs. angļu revolūcijas acu­liecinieka» — atminam. «Vēstījumu par visām laupīšanām, bēgšanām un citām Džona Separda prāvām» Defo iztēloja par slavenā angļu laupītāja un rīkļurāvēja Separda pie­zīmēm, kuras viņš pirms nāves it kā uzrakstījis cietumā.

Līdzīgus piemērus varētu atrast bez grūtībām. Literāro mistifikāciju uzskaitījums ir pietiekami daiļrunīgs un neizbēgami noved pie jautājuma: «Kāpēc mistifikatori, neap­šaubāmi talantīgi, spilgti, savdabīgi cilvēki, tiecas pēc šīs maskarādes? Kāpēc viņi ne­raksta ar savu vārdu? Kādi ir mistifikācijas motīvi?»

Pirmais, kas nāk prātā, ir savtīgums, materiālie apsvērumi. Protams, mistifikāciju vēsturē tiem bijusi ievērojama loma. Fantastiski lielu īpašumu ar pirmizdevumu vilto­jumiem iekrāja Tomass Vaizs6 . Merkantili apsvērumi parasti bijuši tādu nekad neuzrak­stītu darbu tulkojumu pamatā, kuru autorība tika piedēvēta slaveniem rakstniekiem, tā cerot uz simtprocentīgu veiksmes garantiju. Ar apskaužamu regularitāti — gan Valtera Skota dzīves laikā, gan pēc viņa nāves Vācijā un Francijā iznāca «Valladmoru», «Abalonu cietokšņu», «Alenu Kameronu», «Hebrīdu izraidīto» — darbu, kurus Skots nekad nav uzrakstījis, — tulkojumi, un lasītājs tos ar pateicību «norija».

Sāda veida mistifikācijas bija populāras arī 19. gs. Krievijā. Kādu laiku publika aizrāvās ar anglietes Annas Redklifas un francūzietes Zanlisas kundzes romāniem. So dāmu darbi tika daudz tulkoti. Taču apmierināt publikas pieprasījumus pēc visām tam šausmām, ar kurām bija pārpilni Redklifas romāni, un traģiskajiem, dvēseli aizgrābjo­šajiem mīlas stāstiem, kurus tik veiksmīgi darināja Zanlisa, nebija iespējams. Tad par apķērīgajiem krievu tulkotājiem nāca apskaidrība: kāpēc gan nevarētu saceret romānus Redklifas un Zanlisas vietā? Lielākas ticamības dēļ titullapā vēl ierakstīja: «tulkojums no angļu valodas» vai ari «tulkojums no franču valodas», un lieta bija darīta.

Godkāre, bet pārsvarā tomēr cēlsirdība, nevis kails savtīgums jaušams Hankas un Makfersona — čehu un skotu tautas eposu radītāju — rīcībā. Ne_ tikvien dziņa pableņoties, bet arī nopietns literārs strīds ar romantisma estētikas pārmērībām saskatāms Prospēra Merimē «Guzlā».

Taču mistifikatoru rīcībai ir arī daudz dziļāka sociālpsiholoģiska motivācija. No da­bas dāsni un savdabīgi apveltīti ar stilizētāju talantu, viņi, radot savus darbus, uz­stājīgi atsakās no autorības. Šķiet, ka tieši šī kategoriskā atteikšanās no sava gara bērna atšķir mistifikāciju no literārā pseidonīma. Pseidonīmu diezin vai var uzskatīt par mistifikāciju. Vai mazums ir motīvu, kas liek autoram uzlikt masku? Dažkārt, ka tas bija ar iesācēju Dikensu, tā ir neticība paša spēkiem, kas rada bailes publiceties ar savu vārdu. Citreiz galvenie ir sociālie motīvi — piemēram, Viktorijas laikmeta Anglijā uzskatīja par nepieklājību likt uz grāmatas vāka sievietes rakstnieces vardu. Visas trīs māsas Brontē rakstīja ar brāļu Bellu pseidonīmu. Arī angļu rakstniece Merija Evansa izvēlējās sev par pseidonīmu vīrieša vārdu un kļuva par Džordžu Eliotu. Anonimitāte dažkārt nonāca tiktāl, ka grāmatas titullapu rotāja necils uzraksts — «Lēdijas sacerē­jums». Ar šādu savdabīgu norādi iznāca Džeinas Ostenas romāni.

Cita funkcija bija Tekereja pseidonīmiem. Sākotnēji viņš, līdzīgi Dikensam, slēpās aiz maskas nedrošības dēļ. Taču vēlāk maska, pareizāk sakot — maskas, kuras viņš mainīja kā cimdus, kļuva par izsmalcinātu formu, smalku spēli, kurā grāmatas autors nav tā pati persona, kas vēstītājs. Līdzīga spēle ir Ļermontova «Mūslaiku varonī».

Parasti autors, kas raksta ar pseidonīmu, tiecas to arī atklāt, jo viņš tekstā pauž sevi, savu radošo «es», nevis tikai maskējas. Turpretī mistifikators ir nodevies stilizācijas stihijai un dara visu, lai noslēptu savu autorību. Un tomēr — kāpēc gan mistifikators, kas guvis panākumus, nevarētu nomest savu masku? Taču to spēj tikai daži — tie, kuriem mistifikācija ir tikai epizode radošajā biogrāfijā, nevis mūža aicinājums. Tā rīko­jās Merimē, Puškins, Voltērs u. c. Turpretim Cetertons, kurš līdzās mistifikācijām publicējās arī ar paša vārdu, daudz dabiskāk jutās, kad bija Raulijs. Nav ne mazako šaubu par Makfersona talantu, taču radīt viņš spēja, tikai nebūdams Makfersons, tikai pārvērties Osianā, t. i., nebūdams pats. Acīmredzot, gandrīz ar seju saaugusī mistifikatora maska ir obligāts daiļrades nosacījums. Kad tas nav vai kad sabiedrība to norauj (kā tas bija ar Airlendu7 , kad atklājās viņa Šekspīra mistifikācijas), māksliniekā radītājspējas zūd un spilgtu, savdabīgu talantu nomaina absolūta nevarība.

Te vērojama kāda psiholoģiska likumsakarība. Spēle — jebkuras jaunrades nepiecie­šams nosacījums — mistifikatora daiļradē iegūst hipertrofētus apmērus. Mistifikators spēj radīt, tikai sašķeļot savu īsto «es».

No Voltēra pseidonīmiem iespējams sastādīt alfabētisku sarakstu; vairāk par div­desmit pseidonīmiem bija Defo, vairāk par septiņdesmit — Stendālam; laikabiedri ne­spēja izsekot līdzi Tekereja pseidonīmiem. Taču saglabājas kāds kopsaucējs, kas visas šīs rakstnieku maskas reducē uz vienu radošu personību, turpretī mistifikators šo kop­saucēju radošajā procesā apzināti iznīcina. Viņš spēj brīvi elpot, tikai ieterpies svešā

kostīma, apremdējies sveša psiholoģijā, kuras apguve dažkārt kļūst par visa viņa mūža uzdevumu. Mistifikators vienmēr spēlē.

Bet mistifikatora personība — vai tā necieš no šis pastāvīgās krāpšanas? Protams, ka cieš. It ipaši tad, ja krapšanas motīvi ir amorāli. Tajos laikos, kad vēl nebija grā­matu spiestuvju vai ari tās tikko veidojās, viltot literārus sacerējumus nebija grūti. Mūs bieži māc aizdomas, ka viens vai otrs klasikas darbs īstenībā sacerēts krietni vēlāk nekā oriģināls un ka tas ir pavisam cita autora, cita laikmeta cilvēka domas rezultāts.

18. un arī 19. gadsimtā literārā mistifikācija šķita tik vilinoša un pieejama, ka daudzi nevarēja noturēties pretī viegli iegūtas slavas un naudas kārdinājumam. Taču, attīstoties zinātniskām metodēm, falsifikatoriem arvien grūtāk un grūtāk kļuva izvairī­ties no atmaskošanas, bet mūsdienās, šķiet, tas nemaz nav iespējams.

Vienlaikus nevajadzētu aizmirst, ka falsifikatori krāpšanu nevarētu īstenot, ja viņiem nebūtu izcila talanta: dažkārt nevar nejūsmot par to, cik veiksmīgi atdarināts viens vai otrs sacerējums, bet dažkārt pat sacerēts pilnīgi jauns darbs cita autora stilā vai cita laikmeta garā. Atliek tikai nožēlot, ka šie ļaudis izmantojuši savu talantu šādiem mērķiem, jo daudzi viņu gara darbi, bet šaubām, būtu bagātinājuši pasaules literatūru.

20. gs. vairs nav atrodami tāda mēroga mistifikatori kā Airlends vai Tomass Vaizs. Kaut gan — konkursā par labāko Greiama Grīna romāna parodiju pirmo prēmiju sa­ņēma pats Greiams Grīns. Toties arvien vairāk rodas darbu, kuros tiek apjēgta misti­fikācijas iedaba. Diezin vai tas ir nejauši. Acīmredzot 20. gs. literatūrā ieaužas pati spēles un sašķeltas personības ideja. Cik saspringti savus, pareizāk — svešus likteņus spēlē daudzu ārzemju autoru darbu varoņi: Džoisa Stīvens salīdzina sevi ar Ikaru, izjūt sevi kā pagātnes lielā meistara Daidala dēlu. Visi «Ulisa» varoņi un personāži ir reducējami uz antīkajiem varoņiem (Blūms — Odisejs, viņa ^neuzticīgā sieva, dzie­done Meriona, — Penelope utt.), un lasītājs viņus vērtē, lielā Tfferā balstoties uz šīm paralēlēm. Prātā nak Tomasa Manna romāns-mīts «Jāzeps un viņa brāļi», Maksa Friša «Saukšu sevi par Gantenbeimi», Džona Apdaika «Kentaurs», Viljama Folknera «Kaligula». Mīti par Orfeju, Eiridiki, Sīzifu, Prometeju arvien no jauna atdzimst 20. gs. fiiropas un Amerikas rakstnieku romānos, lugās, poēmās. U11 tā nav tikai «rotaļa», tā ir 20. gs. mākslas iezīme.

Lūk, ko šajā sakarā saka Alberto Moravias romāna «Nicinājums» varonis: «Džoiss.. no jauna interpretēja «Odiseju».. Viņš pārvērtis Ulisu ragnesi., slaista .. padarījis Penelopi par netiklu meiču.. Eola sala pārtapusi laikraksta redakcijā, bet Circejas pils •— bordelī, un atgriešanās Itakā — tā ir pārnākšana mājās, klimstot tumšā naktī pa Dublinas ieliņām.. Taču Džoisam tomēr pietika saprāta likt mierā Vidusjūras kul­tūru, jūru, sauli un neizpētītās antīkās pasaules zemes.. Viņa darbā nav ne saules, ne jūras., te viss ir mūsdienīgs, t. i., piezemēts, vulgarizēts, reducēts līdz mūsu nožēloja­majai ikdienībai..»

Vai tas nozīmē, ka mīta mūsdienīgajos skaidrojumos ietverta skaidri samanama pretruna? No vienas puses — vēlēšanās atbīdīt laika un telpas robežas, savienot, ka rakstīja Džoiss, «te un tagad» ar mūžību un kosmosu un, no otras puses — maksimāla mīta intelektualizācija, deharmonizācija.

Acīmredzot šaja pretruna ari slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc daudzi mūsdienu romānu varoņi tik aizrautīgi un pašaizliedzīgi spēle savas mitoloģiskas maskas.

Mokoši sevi meklē Džoisa Stivens Daidals, bet pēc viņa — daudzi 20. gs. rietumu literatūras varoņi. Atrast sevi viņiem ir gandrīz neiespējami. Viņi cieš no savas dubultības. Daidals apmaldījies sava prototipa Tēsēja mita labirintos un pat necer kādreiz iegūt glābjošo Ariadnes pavedienu, kas ļaus viņam aizkļūt lidz savam «es».

Kā redzam, mistifikācijas jēdziens ir visai plašs — un aptver sociālpsiholoģiskas, ja ne filozofiskas problēmas. Mistifikācija — tā ir atjautīga, asprātīga, izsmalcināta un bieži vien arī bīstama rotaļa. Bet, kā teicis Šekspīrs, visa pasaule izliekas: spēlē bērns, iepazīstot pasauli, spēlē skolnieks, apgūstot akadēmiskas gudrības, un spēlē pieaugušie, uzņemoties sabiedrība nu personiskajā dzīvē noteiktas lomas. Fjodors Protasovs Tolstoja «Dzīvaja mironī» teicis, ka bez spēles dzīvei pietrūktu pipariņa.

Pēc J. Genijevas priekšvārdā Dž. Vaitheda grāmatai «Cepbeabie ;ja6aBbi» (M., khiii a, 19y6) no krievu vai. tulkojusi Jolanta Treile

1 Celcrtons Tomass (1752 — 1770) — angļu dzejnieks, mistifikators. Dzejojis gan ar savu, gan 15. gs. angļu mūka Tomasa Raulija vārdu. Beidzis dzīvi pašnāvība. Kritiķi Cetertona talantu lieluma zina salīdzinājuši ar Šekspīru. Viņa nāvi savā dzejā apraudājuši Sellijs, Vordsvorts, Kolridžs, Kītss. Alfrēds de Viņjī uzrakstījis drāmu «Čctertons».

2 Makfersons Džcimss (1736—1796) — skolu dzejnieks, ievērību guvis kā gēlu folkloras pierakstītājs un tulkotājs. Viņa no gēlu valodas tulkoto Osiāna (3. gs.) poēmu un balāžu («Finegals» u. c.) autentiskums tika apšaubīts.

3 Volpols Horess (1717—1797) — angļu rakstnieks, memuārists.

4 Džeraldi Cintio Džambatista (1504—1573) — itaju dramaturgs, literatūras teorētiķis un novelists.

5  Hanka Vaclavs (1791—1861) — čehu literāts, mistifikators; pārdzīvodams, ka čehiem nav savas literatūras, pats sacerēja, bet uzdeva par «atradumu» tā saukto «Kralehradas rokrakstu», kuru pie­dēvēja 13.—14. gs. .

6 Vaizs Tomass Džcimss (1859 — 1937) — angļu grāmatu kolekcionārs, bibliogrāfs, redaktors un literārs falsifikators. Iedzīvojās, viltodams mirušu slavenību darbu pirmizdevumus.

7 Airlends (Scinjucls) Viljarnss Henrijs (1777—1835) — angju literāts, dramaturgs mistifikators. Uzdeva par Šekspīra darbu savu lugu «Vortigerns un Rovcna».

Sākšu ar to, ar ko parasti mēdzu iesākt, — ar to, kas īsti bija Gabriaks. Gabriaks bija Koktebeles krastmalā iepretī Maļčina zemesragam atrasts jūras velns. No vīnogu­lāja saknes viļņu izvirpotam, viņam bija viena roka, viena kāja un suņa purns ar labsirdīgu izteiksmi.

Viņš dzīvoja manā kabinetā, fratičti dzejas plauktā, kopā ar savu māsu — meiteni, kurai nebija galvas, bet bija vaļēji mati, un kas arī bija izvirpota no vīnogulāja saknes. Tad es viņu uzdāvināju Liļai1 un viņš pārcēlās uz Pēterburgu, uz citu grāmatplauktu.

Viņa vārda došanas svinības notika Koktebelē. Mēs ilgi pētījām velnu kalendāru (Bodēna «Demonoloģijā»2 ) un beidzot izvēlējāmies vārdu «Gabriaks». Tā sauca velnu, kurš sargā no ļauniem gariem. Tāda loma piederējās mūsu velna labsirdīgajai sejas izteiksmei.

Tolaik Liļai bija deviņpadsmit gadu. Viņa bija sīciņa meitenīte ar vērīgām acīm un izveltītu pieri, kopš dzimšanas kliba un kopš bērnības paradusi uzskatīt sevi par kropli. Bērnībā visām viņas rotaļlietām tikusi nolauzta viena kāja, jo viņas brālis un māsa teikuši: «Tā kā tu pati esi klibiķe, arī tavām rotaļlietām jābūt klibām.»

1909. gada vasarā Liļa Dmitrijeva dzīvoja Koktebelē. Viņa studēja Universitātē un, būdama Aleksandra Veselovska skolniece, apguva franču un spāņu seno literatūru. Tur­klāt viņa strādāja arī par pasniedzēju sagatavošanas klasē kādā no Pēterburgas ģimnā­zijām. Reiz viņas skolnieces bija īpaši izcēlušās. Klasē 'ienākusi nez kāda priekšniecība un pajautājusi: «Sakiet, meitenes, — kuru no krievu cariem jūs visvairāk mīlat?» Klase korī atbildējusi: «Protams, ka Grišku Otrepjevu!» Par laimi, tas nekādi neesot ietekmējis pasniedzējas likteni.

Tovasar Liļa rakstīja jaukus, vienkāršus dzejoļus, un tad arī es uzdāvināju viņai velnu Gabriaku, mīlīgi iesauktu par Gavrjušku.

1909. bija «Apollona» redakcijas nodibināšanas gads, žurnāla pirmais numurs iznāca oktobrī vai novembri. Vasarā mēs daudz domājām par žurnāla veidošanu. Man gribējās tajā publicēt franču dzejniekus, arī dzejoļi tika sacerēti, rēķinoties ar jauno izdevumu, un Liļas dzeja likās tam piemērota. Tobrīd Pēterburgā nebija jauna literāra žurnāla. Vecie Maskavas izdevumi jau sāka apdzist. Tais laikos žurnāla redaktors pa­rasti bija arī izdevējs. Tas mēdza būt nevis kapitālists, bet persona, kas mācēja atbil­stoši apstrādāt kādu no kapitālistiem. «Apollona» redaktoram S. Makovskim izdevās izmantot Uškovus3 .

Makovskis, kuru mēs saucām par «Tēti Mako», bija augstākā mērā aristokrātisks un elegants. Atceros, kā viņš apspriedās ar mani par to, vai nevajadzētu pieprasīt, lai visi līdzstrādnieki ierastos redakcijā, tērpušies smokingos. Protams, redakcijā bija vajadzīgas arī dāmas, un Tētis Mako prātoja par Pēterburgas kordebaleta balerīnām.

Liļa — kautrīga, neeleganta un kliba —, protams, neatbilda viņa prasībām, un viņas dzejoļus redakcija noraidīja.

’ Tad mēs nolēmām izgudrot pseidonīmu un dzejoļus sūtīt pa pastu. Diezgan smalkā stilā ieturētā vēstule tika uzrakstīta franciski, bet pseidonīmam mēs uz labu laimi izvē­lējāmies velnu Gabriaku. Lai izskatītos aristokrātiskāk, velns norādīja sava vārda pirmo burtu un pievienoja muižniecisko «de»: C. de Gabriaka.

Vēlāk. C. vajadzēja atšifrēt. Ilgi lauzījām galvas, meklēdami sievietes vārdu, kas sāktos ar C, līdz beidzot Liļa atcerējās kādu Breta-Hārta varoni. Sī varone dzīvoja uz kuģa, bija daudzu matrožu iemīļotā un saucās Čerubīna.4 Lai Tēti Mako galīgi apburtu, šādai sievietei bija nepieciešams ģerbonis. Un ģerbonim tika veltīts dzejolis.

Musu ģerbonis

Man ģerbonī purpursarkans vairogs, Bet nav nevienas zīmes tā klajā.

Tas uzticēts man — es neizvairos, Vispēdējā šai dzimtā pārdrošajā.

Viens ceļš ir taisns un nekļūdīgs — Pie tā, kurš pārguļ Jeruzalemē,

Kurš manai dzimtai uzticīgs Un grib, lai kopa būtu mēs;

Vēl zinu cerību neprāta ceļu,

Tas lepnības ceļš nenovēršami tiešs, Tur ugunīgu drēbju liesmas ceļas Un tuksnesis atraidīts cieš…

Ar ko tad izrotāt man vairogu?

Ar tumsību vai tempļa rožu viju.

Ar Tubalas vara zīmogu Vai Hiramas akāciju?

_ Vēstulē bija rakstīta uz papīra ar seru apmali un aizzīmogota ar melnu zīmoglaku. Zīmogā bija devīze: «Vae victis!» To visu mēs gadījuma pēc dabūjām no Liļas draudze­nes L. Brilovas.

Makovskis tobrīd slimoja ar angīnu. Līdzstrādniekus viņš pieņēma mājās, gulēdams eleganti iekārtotā istaba; gultai blakus uz galdiņa bija telefons.

Kad atnācu pie viņa nākamajā dienā, tur piesārtis un samulsis sēdēja Aleksejs Tolstojs, kas, noklausījies jau Koktebelē iepazītos dzejo|us, nevarēja saprast, kā uz tiem vajadzētu reaģēt.5 Es paguvu viņam pačukstēt: «Klusē. Ej prom.» Viņš nevilcinādamies nozuda.

Makovskis bija sajūsmināts. «Redziet, Maksimilian Aleksandrovič, es taču vienmēr teicu, ka jus pievēršat pārāk maz uzmanības labāko aprindu sievietēm. Paskatieties nu, kādus dzejoļus man atsutijusi viena no viņām! Lūk, tādi līdzstrādnieki vajadzīgi «Apollonam»!

_ Atbilde Cerubīnai tika sacerēta franciski — iesācējam dzejniekam tā bija ārkārtīgi glaimojoša — ar lūgumu izšķirstīt vecās burtnīcas un atsūtīt visu, ko viņa līdz šim sacerejusi. Tai paša vakarā mēs ar Liļu ķērāmies pie darba, un nākamajā dienā Makov­skis saņēma pilnu burtnīcu dzejoļu.

Cerubīnas dzejā es spēlēju režisora un cenzora lomu, ieteicu tēmas un izteicienus, bet rakstīja vienīgi Liļa. Cerubīnu mēs padarījām par kaislīgu katolieti, jo šī tēma tālaika Pēterburgā vēl nebija izmantota.

Svētajam Ignacijam

Es redzu tavas acis — svēto Grālu,

Kur pasaules bēdas krāt.

Un Marijas apmetnis tālē Pār tavām skumjām klāts.

Tavs šķēps lika asinīm ticēt,

Pie ķiveres plīvoja spalvas,

Bet Betlēmes alā, kur mirgoja sveces,

Tu zemīgi nolieci galvu.

So mirdzumu mūžīgi glabāt

Tavs neprāts svēto karapulkus aizvedīs,

Ak Ignaeij, ilgu aizgādnis labais,

Visšķīstākās jaunavas paladīns.

Pār šīspasaules dūmu vāliem Tu nāc pie eņģeļiem un mums.

Tu — Kristus jaunākais, mīļais brālis Un Dievmātes sapņojums.

Pēc tam nolēmām dzejoļos ieviest vairāk Spānijas. Bija nepieciešama arī katoliski noziedzīga mīlestība pret Kristu.

Tavas rokas

Visu laiku šīs rokas es glaudu Sapņu klusumā savā mītnē,

Noziedzīgi tīkama bauda Tās rotāt ar rožu vītnēm.

Svētā rakstā līnijas vijas Dievišķā plaukstā, es skūpstu tās… (Tālumā korī Erīnijas Uzsāk dziesmu, un tajā skan lāsts.)

Mīlu locītavas slaikās Un nagus, kas pērļaini tumst.

Par Libānas skumīgiem pusdienlaikiem Vēl zeltaināks šo roku iedegums.

Tā kā vīna ķekari rokas Vizuļo dārgos akmeņos.

Taču naglu zīmes un mokas Nevar aizsegt vai noberzt nost.

Nākamajā dienā Liļa piezvanīja Makovskim. Viņš bija slims, garlaikojās, viņam negribējās likt nost klausuli, tāpēc, kad vajadzēja atvadīties un beigt sarunu, viņš teica: «Ziniet, es pēc cilvēka rokraksta māku noteikt viņa likteni un raksturu. Vai gribat, lai pastāstu, ko man atklāja jūsu rokraksts?» Un viņš stāstīja, ka Čerubīnas tēvs esot francūzis no Dienvidfrancijas, māte krieviete, ka viņa augusi klosterī Toledo utt. Liļai atlika tikai nobrīnīties, kā viņš to visu uzzinājis, un tā mēs ieguvām daudz vērtīgu ziņu par Čerubīnas biogrāfiju. Vēlāk mēs tās visas izmantojām.

Dzejo|iem es tikai devu idejas un iespējami maz piedalījos izpildē, bet Čerubīnas sarakste ar Makovski man k|uva par pienākumu. Tētis Mako izvēlējās mani par savu uzticības personu. Vakaros rādīdams man vēstules, kuras es pats no rīta biju sacerējis, viņš jūsmoja: «Cik pārsteidzoša meitene! Vienmēr esmu mācējis rotaļāties ar sieviešu sirdīm, bet tagad man ik dienas zobens tiek izsists no rokas.»

Lūgdams manu palīdzību, viņš teica: «Jūs esat mans Sirano,» — nenojauzdams, cik šie vārdi tuvu patiesībai, jo es biju Sirano abām pusēm. Tā, piemēram, Tētis Mako teica: «Grāfiene Cerubīna Georgijevna (grāfienes titulu viņš pats bija viņai piešķīris) atsūtījusi man sonetu. Man jāuzraksta atbildes sonets,» — un mēs abi kopā ķērāmies pie soneta.

Cerubīna bija Makovski apbūrusi. «Ja man būtu četrdesmit tūkstoši gada ienākumu, es uzdrīkstētos viņai izrādīt uzmanību.» Bet Liļa tai laikā pārtika no vienpadsmitarpus rubļiem mēnesī, ko saņēma par darbu ar sagatavošanās klasi.

Mēs ar Liļu sapņojām par katoļu semināristu, kas klusēdams ierastos, pasniegtu vēstuli uz papīra ar sēru apmali un izgaistu. Taču to nebija iespējams realizēt.

Sarakste kļuva arvien dzīvāka, un tas visu arvien vairāk un vairāk sarežģīja. Beidzot mēs ar Liļu nolēmām pāriet uz puķu valodu. Kopā ar dzejoļiem vēstules vietā sūtījām ziedus. Izvēlējāmies vispieticīgāko un vislētāko no tā, ko varēja dabūt puķu veikalos, kādu buķetes sakārtošanai lietojama auga zariņu, kas, nosūtīts atsevišķi, guva dziļu un noslēpumainu nozīmi. Mūsu izvēli nekas neierobežoja, jo redakcijā puķu valodu neprata neviens, arī ne pats Makovskis, kas apgalvoja, ka labi to pārvaldot. Netikdams skaidrībā, viņš aicināja palīgā mani, un es, protams, visu iztulkoju. Par atbildi Makov­skis rakstīja dzejoļus franciski. Viņš lūdza Cerubīnu ierasties uz satikšanos. Liļa atrada vienkāršu izeju. Viņa piezvanīja un teica: «Tad un tad es došos izbraukumā uz salām. Protams, sirds jums visu pateiks priekšā, un jūs mani pazīsiet.» Makovskis aizbrauca uz salām, pazina viņu un vēlāk triumfēdams viņai stāstīja, ka redzējis viņu, ka viņa bijusi tādā un tādā tērpā, tādā un tādā automašīnā… Liļa smējās un atbildēja, ka nekad nebraucot automašīnā un atzīstot tikai zirgus.

Vai arī baleta pirmizrādes laikā viņa apsolīja būt vienā no bentiāra ložām. Viņš izvēlējās pašu skaistāko dāmu un bija pārliecināts, ka tā ir Cerubīna, bet Liļa nakamajā dienā teica: «Esmu pārliecināta, ka jums iepatikās tā un ta.» Un sāka kritizēt viņa izvēlēto skaistuli. To visu Makovskis uztvēra kā «zobena izsišanu no rokas».

Svētdienās Cerubīna gāja baznīcā. Viņa sūdzēja grēkus tēvam Benediktam. Viņam un grēksūdzei tika veltīti dzejoļi.

Grēksūdze

Cimdos, novilktos tik strauji,

Paliek roku nospiedums.

Krepa krokas nesakļaujas,

Aplis melns uz plātnēm tumst.

Mijkrēslis ap biktskrēsliem,

Bikli čuksti, balsis stingas,

Sveces stariem drebošiem.

Kļuvis skumjš mans profils stingrais.

Lūkojos, ko ēnas rāda,

Ko uz bronzas stari auž.

Neklausos, ko brīdinādams Vecais ksendzs man klusu pauž.

Ķemmi sakārtot nav spēka,

Bizes nokrīt izklaidus, —

Viņa jautājumos grēki Vienkārši un naivi kļūst.

Pieticību zaudē elle,

Ieilgst klusuciešana,

Bet es zinu: ārpus cellēm Notiek grēkā krišana …

Sarkanais apmetnis

Kads man teica: mī|ais tavs

Apmetnī būs ugunīgā …

Linga skanēja kā stīga,

Akmens smags, kur sviedējs? Nav

Kam tā kramu bulta pieder, Smiltīs raktā strautmalā?

Kam tas pakavs, klintij klat Piesizdamies, dzirkstis šķieda?

Mirdzošs sejsegs pavīdēja Mežā — mirkli vien, un viss. Gaisos — sarkans apmetnis … Vaigā viņu neredzēju.

Leģenda par Cerubīnu zibens ātruma apskrēja Pēterburgu. Visi dzejnieki bija viņā iemīlējušies. Izdevīgi bija tas, ka visas ziņas nāca vienīgi no Cerubīnas pielūdzēja Tēta Mako. Aizdomas par mistifikāciju gan radas, taču aizdomās turēja pašu Makovski.

Mums izdevās izdarīt kaut ko neparastu — radīt cilvēkam tādu sievieti, kas, būdama viņa ideāla iemiesojums, nekad nevarēja salādat viņam vilšanos, jo šī sieviete bija tikai rēgs.

Tikko izveseļojies, Makovskis aizsūtīja uz Čerubīnas sagudroto adresi (la bija Liļas draudzenes L. Brīlovas māsas adrese) milzīgu pušķi no baltām rozēm un orhidejām. Mēs ar Liļu nolēmām, ka tas jāizbeidz, jo tādi tēriņi nopietni apdraudēja «Apollona» līdzstrādnieku honorārus, uz kuriem mēs diezgan stipri paļāvāmies. Tāpēc nākamajā dienā Makovskis saņēma vēstuli un dzejoli «Puķes».

Jā, ļaužu sirdīs puķes aug.

Tur lapās slepenās es lasu Par robežām, kā nazis asām,

Par ziediem, kuri neizplauks.

Ir dvēseles kā lavanda Un dzīves izbiedētas vijolītes.

Es zinu, kā no tējas rozēm vītnes Vij dvēselē un kā tās savanda.

Es redzu — 1 auru krūma zarā Vīd melnu spārnu līnijas.

Es raugos šķīstās lilijās Un viņu lūpās, grēka kārās.

Man patīk naivās narcisēs Glaust skumjās, nomirušās fejas, Un nekautrīgās orhidejas Es nīstu dāmu manierēs.

Torīt atnācis pie Tēta Mako, es viņu sastapu diezgan uzbudinātu. Pat viņa matu celiņa nevainojamā pareizība bija izjukusi. Uztraukumā ar kabatlakatiņu slaucīdams pa­kauši, kā to traģiskos momentos mēdz darīt franču aktieri, viņš sfastīja: «Neapspriedies

ar jums, es aizsūtīju Čerubīnai Georgijevnai puķes, un tagad tieku par to sodīts. Pa­skatieties, kādu vēstuli viņa man atsūtījusi!» Vēstulē bija rakstīts apmēram tā: «Dār­gais Sergej Koi.slaiitinovie! (Sarakste jau bija ieguvusi diezgan intīmu raksturu.) Sa­ņēmusi Jūsu buķeti, biju spiesta to novietot priekšnamā un biju loti pārsteigta par to, ka Jūs atļaujaties man uzdot tādus jautājumus. Acīmredzot, Jūs nemaz neprotat apieties ar nepāra skaitļiem un nezināt puķu valodu.»

Bet es taču nemaz neatceros, cik ziedu tur bija. Nesaprotu, kur mana vaina!» sauca Makovskis. Tieši uz tādu reakciju mēs bijām cerējuši, rakstīdami vēstuli.

Pirms Lieldienām Cerubīna nolēma uz divām nedēļām aizbraukt uz Parīzi (pasūtīt cepurīti, kā viņa teica Makovskim), taču no aplinkus mājieniem varēja noprast, ka viņai tur jāsastopas ar viņas garīgo audzinātāju, jo viņa gatavojas stāties klosterī. Reiz viņa bija pateikusi, ka varbūt precēsies ar kādu ebreju. No šiem vārdiem Tētis Mako secināja, ka viņa kļūs Kristus līgava.

Aizbraukdama Cerubīna pieprasīja no Makovska solījumu neierasties stacijā. Viņš turēja vārdu, taču ņēmās lūgt draugus aiziet turp viņa vietā, lai ieraudzītu Cerubīnu vismaz svešām acīm. Viņš lūdza Tolstoju, taču tas, nojauzdams intrigu un nevēlēdamies tajā iepīties, šausmās atteicās. Beidzot Makovskis pierunāja Trubņikovu6 . Trubņikovs ieradās stacijā, Cerubīnu ieraudzīt viņam neizdevās, bet viņa gan bija viņu redzējusi, jo ceļojuma dienasgrāmatā, kuru rakstīja, izpildīdama Makovska lūgumu, piezīmēja, ka gaidījusi Stacijā ieraudzīt pārģērbušos Tēti Mako ar lieko bārdu, bet viņa vietā ierau­dzījusi atsūtīto draugu, kuru pazinusi pēc elegantā uzvalka. Tālāk bija sīks Trubņikova ārienes apraksts. Makovskis sajūsminājās: «Kādas novērošanas spējas! Seit taču Trub­ņikovs kā dzīvs, un viņa tikai vienreiz viņu redzējusi stacijā.»

Parīzi Cerubīna apmetās īpašā katoļu kvartālā, viesnīcā blakus Saint Sulpice. Viņa atsūtīja dažus kvartāla aprakstus, notēloja dažas satikšanās. Viņas dienasgrāmatas gā­jušas bojā kratīšanas laikā. Palikuši tikai dzejoļi.

Cerubīnas prombūtnes laikā Makovskis tā mocījās, ka Inokentijs Aņņenskis viņam teica: «Sergej Konstantinovič, nedrīkst taču tā pārdzīvot. Labāk brauciet pie viņas. Iztērēsiet simt, nu — divsimt rubļus, redakciju varat atstāt mana ziņā… Gan jau Pa­rīzē jūs viņu atradīsiet.»

Taču Sergejs Konstantinovičs neaizbrauca, un viena_ visnotaļ interesanta lappuse Cerubīnas stāstā palika neuzrakstīta. Noklausīties viņa vārdu plūdus Cerubīna bija at­stājusi radinieci, kņazi Darju Vladimirovnu (Lidu Brilovu). Viņa sarunājās ar Makovski pa telefonu, radinādama viņu pie domas, ka Cerubīna iestāsies klosterī.

Cerubīna atgriezās. Tai pašā vakarā pie viņas ieradās tēvs Benedikts, lai pieņemtu grēksūdzi. Visu nakti viņa lūdza Dievu. Nākamajā rītā viņu atrada samaņu zaudējušu,

«Apollona» redaktors S. Makovskis

drudža murgos guļam gaitenī uz akmens grīdas pie istabas durvīm. Viņai sākās plaušu karsonis.

Slimības krīze ar nolūku tika saskaņota ar Poētiskās akadēmijas sēdēm Krievu dzejas aizstāvības biedrībā, jo tur Li|a varēja ierasties un pati pavērot, kādu iespaidu uz Makovski atstāj ziņa par dzīvības briesmām.

Ik dienas viņam pa telefonu zvanīja vecais Cerubīnas mājzinis un informēja par viņas veselības stāvokli. Krīzi gaidīja tieši tai dienā, kad bija paredzēta viena no viscienīgā­kajām sēdēm. Makovski aicināja pie telefona svinīgo runu vidū, kad referātu lasīja Vjačeslavs Ivanovs. Aņņenskis zem galda paspieda viņam roku, pačukstēja pāris uz­mundrinošu vārdu. Pēc pāris minūtēm Makovskis atgriezās ar pārvērstu un priecīgu seju: «Viņa dzīvos!»

Pakāpeniski sakrājās milzums mītisku personu, kas sagādāja mums daudz raižu. Tā, sev par postu, izgudrojām Cerubīnas brālēnu, pret kuru Tētis Mako iedegās greiz­sirdībā. Viņš bija portugālis, sūtniecības atašejs, un vārds viņam bija tik dīvains, ka vajadzēja būt tik kaislīgam mīlētājam kā Makovskis, lai nepievērstu uzmanību tā ne­iespējamībai. Viņu sauca dons Harpijs di Matilja. Lai notvertu šo donu Harpiju, reiz tika organizētas īstas medības, un viņam izdevās izvairīties tikai tāpēc, ka viņa nemaz nebija. Redakcijā notika sieviešu portretu izstāde, un Cerubīna saņēma ielūgumu. Pati viņa turp negāja, bet aizsūtīja brālēnu. Makovskis izgudroja loti labu plānu dona Har­pijas notveršanai. Priekštelpā nolika papīra lapas, uz kurām vajadzēja parakstīties vi­siem apmeklētājiem, un mēs, līdzstrādnieki, sēdējām priekštelpā, gaidīdami, kad parakstī­sies «viņš». Taču donam Harpijam nez kādā veidā izdevās ienākt nepamanītam, viņš apskatīja izstādi un visu pastāstīja Čerubīnai.

Redakcijas augstākās aprindas sāka izsekot Čerubīnu. Makovskis un Vrangelis nodarbojās ar uzpirkšanu. Viņi iztaujāja visu Kamennoostrovas vasarnīcu kalpotājus. Beidzot Makovskis man teica: «Ziniet, mēs atradām Cerubīnu. Viņa ir grāfienes Nirodas mazmeita. Grāfiene pašlaik ir ārzemēs, tāpēc viņa var atļauties tādus izlēcienus. Atce­rieties to veco mājzini, kurš man zvanīja Cerubīnas slimības laikā? Viņš bija šeit, manā kabinetā. Mēs ar baronu iedevām viņam divdesmit piecus rubļus, un viņš visu izstāstīja. Vecenei ir divas mazmeitas. Viena ārzemēs kopā ar viņu, otra — Cerubīna. Viņš gan nosauca viņu kādā citā vārdā, bet teica, ka viņu saucot arī savādāk, tikai viņš piemirsis, kā. Tad mēs pajautājām, vai gadījumā ne par Cerubīnu, un viņš atce­rējās, ka tiešām par Cerubīnu.»

Liļa, kas vienmēr bija baidījusies no spokiem, pārbijās. Viņai visu laiku šķita, ka satiks dzīvu Čerubīnu, kas prasīs par visu atbildēt. Lūk, divi dzejoļi, kurus Makovskis toreiz, protams, nesaprata.

Liļa par Cerubīnu:

Tais jauna mēness naktīs aklās Es stāvu — burve noburtā —

Pie loga, tumsas pārņemtā,

Un savāds nemiers aizžņaudz kaklu.

Mirdz sveces, stiklā dubultotas, Mirdz manā priekšā un aiz manis.

Ar iespējamu satikšanos Man piedraud istaba tā otra.

Kā spogulis zaļš loga aile Ļauj manīt kādu palsu cirtu,

Kas mana nav, un pēkšņas bailes Man sirdi skar kā šķēpa cirtiens.

Ko darīt tad, ja negaiss tāls Man stiklā rādīs tuvu seju U11 acis? Nevarēšu nejust,

Cik viszinoši raugās tās.

Kas notiks, ja nu man pa īstam Būs jāredz mute nogurusī Un pretī pasmiesies man klusi Tā, kuru nojaušu un nīstu?

Bet logu dziļais ūdens tumst, Un klusums sabiezējis mājā. Nav, nav šeit manas mocītājas. Un laikam nesastapties mums.

Cerubīna par Liju:

LĪDZINIECE

Kur apdzisuši heraldiskie sapņi,

Pār dzīli mirdzošs audums krīt;

Aufilāžu un piļu apņemts,

Kamēr robežu spraudis nav rīts,

Nerimst pēdējais no sapņiem.

Viss tur dzīvei līdzinās it kā,

Redzu — meitenes bālais vaigs Reizē svešs un rr.aris, un citāds,

Pirkstā mans gredzens, acīs mans laiks, Es tā esmu — un tomēr cita.

2-545

Starp netīrām sētām kvartālā mēmā,

Starp putekļu dārziem, kur saules bads, — Tos ceļus iet manas kājas nemāk.

Veco māju istabās zemās Bijusi neesmu es nekad.

Bet Viņa tur ikdienas raizēs Un vakara zirnekļu tīmeklī stiep,

Un vēlas vien ciešāk aizmigt,

Lai paglābtu miegs

No asarām rūgtām un rūpēm par maizi.

Taču vārds, ko tā lūpās nes,

Tas ir mans — tik skumīgs un savāds, Un sēru apmales ietvertās lappuses, Kuras viņa uzdod par savām, —

Sapņos tās saceru es.

No šī brīža stāsts par Cerubīnu sāk tuvoties nobeigumam. Tēmas attīstībā notiek ass un negaidīts pagrieziens. Mēs ar Liju sākam manīt, ka notikumā ar Cerubīnu bez mums iejaucas vēl kāds cits. Makovskis sāka saņemt Cerubīnas vēstules, kuras nebijām rakstījuši mēs. Un mēs izlēmām pārtraukt.

Vjačeslavam Ivanovam laikam bija aizdomas, ka es esmu Cerubīnas autors, jo viņš man teica: «F.s augstu vērtēju Čertibīnas dzeju. Ta ir talantīga. Tacu, ja tā ir mistifikācija, tad — ģ'eniāla.» Viņš cerēja, ka «vārna ieķērksies». Taču es neieķērcos. Aleksejs Tolstojs visu laiku teica: «Met mieru. Maks, tas nebeigsies labi.»

Cerubīna aizsūtīja Makovskim pēdējo dzejoli. Tajā bija rakstīts: «Mīļais draugs, jūs manam plīvuram pacēlāt tikai malu…»

Kad Cerubīna bija sevi atmaskojusi, Makovskis ieradās pie viņas vizītē un sāka iegalvot, ka jau sen visu zinājis. «Gribēju dot jums iespēju pabeigt jūsu skaisto poēmu.» Viņš turēja mani aizdomās par sadarbību ar Liļu un reiz uzdeva man tiešu jautājumu, taču es, godīgi skatīdamies acīs, visu noliedzu. Mana liegšanās tika uzņemta ar klusu pateicību.

Negaidītākais visā šai notikumā bija mans duelis ar Gumiļovu. Viņš jau sen pazina Liļu un sen bija piedāvājies palīdzēt publicēt dzejoļus, taču patiesību par Cerubīnu viņš nenojauta. Gadu pirms tam, 1909. gada vasara, atrazdamies Koktebele kopā ar Liļu, viņš viņu bildināja.

Kad Liļa sevi atmaskoja, redakcijas aprindas sākās baumošana.

Liļa parasti redakcijā ieradās viena, jo viņas līgavainis Voļa Vasiļjevs nevarēja viņu pavadīt. Viņš bija iesaukts karadienestā. Nevienu no redakcijas vīriešiem viņa nepazina. Kādam vācu dzejniekam, Hansam Ginteram, kas vaļas brīžos nodevās okultismam, izdevās iegūt viņas uzticību*. Tai laikā viņa bija ļoti nervoza, satraukta. Laikam Ginters bija noklausījies kādu viņas atzīšanos. Viņš sāka visur pieminēt Gumiļova stāstus par to, ka viņiem ar Liļu Koktebelē bijis liels romāns. Atstāstīts tas lika ļoti rupjos iziei-

cienos. Ginfers pat sarīkoja Liļai kaut ko līdzīgu konfrontācijai ar Gnmiļovu, un viņa bija spiesta pateikt, ka viņš melo. Ginters bija ar Gumiļovu uz «tu» un laikam gan viņa pusē. Es jutos atbildīgs par to visu un ar Voļas atļauju pēc divām dienām šāvos ar Gumiļovu.

Mēs sastapāmies Golovina darbnīcā Marjinas teātrī «Fausta» uzveduma laikā. Tai laikā Golovins gleznoja dzejniekus, «Apollona» līdzstrādniekus. Tovakar pozēju es. Darb­nīcā bija daudz cilvēku, arī Gumiļovs. Nolēmu iesist viņam pļauku pēc visiem duelēša­nās mākslas likumiem, tā, kā pats Gumiļovs, liels speciālists šai jomā, man pagājušajā gadā bija mācījis: spēcīgi, strauji tin negaidīti.

Milzīgajā darbnīcā uz grīdas bija izklātas dekorācijas «Orfejam». Visi jau bija sapulcējušies. Gumiļovs ar Bloku stāvēja zāles pretējā galā. Lejā Saļapins sāka dziedāt «Puķu buramvārdus». Nolēmu ļaut viņam pabeigt. Kad viņš beidza, es piegāju klāt Gumiļovam, kas sarunājās ar Tolstoju, un cirtu viņam pļauku. Pirmajā brīdī es pats pilnīgi apstulbu, bet atguvies izdzirdēju Aņņenska balsi: «Dostojevskim taisnība, pļau­kas skaņa patiešām ir mikla.» Gumiļovs sagrīļojies soli atkāpās un teica: «Tu par to atbildēsi.» (Mēs ar viņu nebijām uz «tu».) Man gribējās sacīt: «Nikolaj Stepanovič, tās nav tubrālības.» Taču es tūlīt attapos, ka 1as nesaskanētu ar duelēšanās mākslas liku­miem, un pēkšņi pašam negaidīti jautāju: «Vai jūs sapratāt?» (Tas ir — vai sapratāt, par ko?)

Viņš atbildēja: «Sapratu.»

Nākamajā dienā agri no rīta mēs šāvāmies pie Melnupītes — ja ne gluži ar tām pašām pistolēm, ar kurām bija šāvies Puškins, tad neapšaubāmi ar to laikabiedrēm. Pavasaris bija slapjš un dubļains, un sekundantam, kas nomērīja mums piecpadsmit soļus, klājās grūti. Gumiļovs aizšāva garām, manai pistolei negāja vaļā šāviņš. Viņš piedāvāja man šaut vēlreiz. Izšāvu — baidīdamies savas neprasmes deļ trāpīt. Netrā­pīju, un mūsu duelis bija galā. Sekundanti piedāvāja sarokoties, bet mēs atteicāmies.

Pēc tam es satiku Gumiļovu vairs tikai vienreiz un nejauši Krimā dažus mēnešus pirms viņa nāves. Nezinot, ka esam pazīstami, mūs stādīja vienu otram priekšā; mēs sarokojāmies, bet runājām tikai īsu brīdi: Gumiļovs steidzās.

1  Tā tuvinieki dēvēja .U'lizavetii Ivnnnvnu Dinitrijovu.

2 Franču domātāja un sociologa Žana Bodena sacerojurns «Deinonomānija» (1580).

3  Uškovi — mecenāti; M. K. Uškovs bija «Apollona» izdevējs no 1911. g.

4 Ta sauc varoni Brela-Harla stasla «Telegrāfu paugura noslēpums», taču stāstam ir cits sižets.

r ' N. Gumiļova nekrologā (Parīzes «Jaunakas vēstis», 1921. g. 23. oktobris) A. Tolstojs rakstīja:

«Atceros, silta, zvaigžņota nakti es i/gaju Vnlošina mājas atklātajā veranda paša juras krasta. Tumsa uz grīdas, uz paklaja gulēja D. un pusbalsī lasīja dzejoli. Man palika atmiņa viena rindiņa, kuru pēc diviem mēnešiem i/dzirdēju pavisam citādas dzejas ietvara, fantastikas un noslēpuma apdvestu.»

Aleksandrs Trubņikovs mākslās zinālnieks un esejists.

7 Nikolajs Vrangelis — mākslas zinātnieks un kritiķis.

8       Memuāru grāmata «Dzīve austrumu vējā» (19G9) Jolianness (memuāros — Hanss) Ginters (188G—1973), vācu rakstnieks un tulkotājs, sīki izstāstījis visu par Ccrubinu un savu iejaukšanos šai notikumā.

No krievu valodas tulkojusi un atdzejojusi Amanda Aizpuriete

(«Íîâűé ěčđ». 1988, Nr. 12.)

.

KADAS mistifikĀcijĀs vesture: HIPOTĒZĒ

Runa būs tieši par mistifikāciju, jo tai salīdzinājumā ar falsifikāciju raksturīgs rupjāks atdarinājums. Mistifikators ne tikdaudz kaist sacensības tieksmē, ne tikdaudz rūpējas par šķietamu atbilstību, drīzāk tīko jaukt prātus, pasmieties par lētticīgu lasī­tāju un piemuļķot lietpratēju.

Jau paviršā faktūra rada šaubas, bet — kas nav noķerts, nav zaglis. Un, tā kā autorība nav atklāta, viltojumam ir niķis šad tad izspraukties un atgādināt, ka mīkla nav atminēta.

Pie viltojumiem, kas laiku pa laikam par sevi atgādina, pieder Aleksandra Bloka sarakste ar nezināmo Leo Ly.

Trīs nedējas pēc savas paaudzes pirmā dzejnieka nāves, 1921. gada 28. augustā, Berlīnes krievu avīzē «Đóëü» bija publicēts neliels rakstiņš ««Äâĺíŕäöŕňü» (Ńîáńňâĺííűé ęîěěĺíňŕđčé Ŕ. Ŕ. Áëîęŕ)» («Divpadsmit». Ŕ. Bloka personisks komentārs):

«Ŕ. Bloka poēma «Divpadsmit», kas vienprātīgi atzīts par pašu izcilāko revolūcijas laika daiļdarbu, kā zināms, no jēgas viedokļa vērtēta visai atšķirīgi, tādēļ es, uzskatī­dams par savu drauga pienākumu pret nelaiķa gaišo piemiņu ieviest skaidrību jautā­jumā par dzejnieka padomisko noskaņojumu, gribu nodot atklātībā dzejoli no man ad­resētas viņa vēstules, kas datēta ar 1920. gada 19. jūliju. Si vēstule bija atbilde uz ma­niem jautājumiem par poēmu «Divpadsmit», kuru boļševiki bija atzinuši par «savu». Gribu arī norādīt uz A. Bloka epistolāro sacerējumu stilu, kas krasi atšķiras no zināma­jiem viņa darbiem.

Leo Ly.

ß âčćó äĺâč÷ĺńęčé ëčę Č âčćó íĺ÷čńňü č ďđîęŕçó, —

Íĺ îáâčí˙é, — ÷ňî ˙ íĺ ńđŕçó Âńĺ ďîí˙ë č íĺ âńĺ ďîńňčă!

Ďđîńňč — ňŕę őî÷ĺňń˙ ëţáčňü, —

Ďîéěč, — ňŕę őî÷ĺňń˙ ďîâĺđčňü…

ß ÷ŕřó âńţ ăîňîâ čńďčňü,

×ňîá ňîëüęî ďđîřëîĺ ďîőĺđčňü…

Ěíĺ ň˙ćĺëî, — ˙ íĺ ěîăó…

Ěíĺ őîëîäíî: — â äóřĺ ěîđîç. —

Íî ěčëűé Jleo, — ˙ íĺ ëăó: —

Ăđ˙äĺň — óćĺ ăđ˙äĺň Őđčńňîń!

— Č … â äđĺâíĺě őđŕěĺ áóäĺě ěű Ěîëčňü ń ňîáîé ęîëĺíîńęëîííî,

×ňîá Äĺâŕ-Ěŕňü čç ň˙ćęîé ňüěű Âç˙ëŕ íŕń â ńŕä ńâîé áëŕăîâîííűé…

Ćčâĺň â âĺëčęčĺ âĺęŕ: —

Âńĺ ńáčňî, ńďóňŕíî č ńćŕňî…

Íî đŕçâĺ ďđĺćäĺ ňŕę ëĺăęŕ

Âűëŕ íŕě ćčçíü ń ňîáîé ęîăäŕ-ňî?..

Ŕ ýňč őŕđč, đîćč, ăíčëü Óéäóň, ęŕę ńíű íî÷ĺé ęîřěŕđíűő Č áóäĺň ńęŕçęîé íŕřŕ áűëü, —

Ńňđŕäŕé, ěîëčńü, — íĺáëŕăîäŕđíűé! —

[-1

Vēstules beigās Ŕ. Bloks tai pašā sakarā raksta:

 ăëóřč, — â óáîăîíüęîé öĺđęîâęĺ,

Ďîä ďĺíüĺ, ëŕäîí, áëĺńę ńâĺ÷ĺé Ńěčđĺííî ńňî˙ ó äâĺđĺé, —

Ńěîňđĺňü íŕě áóäĺň ňŕę íĺëîâęî, —

Ęŕę ëţäč âűéäóň čç çâĺđĺé…»

Kādēļ gan solīda kadetu avīze tā steidzās publicēt nezināmā maskarādes personāža ziņojumu?

Pirmām kārtām tādēļ, ka baumas par A. Bloka visai drūmo skatījumu uz padomju īstenību kaut kā bija nokļuvušas pāri robežai. S. Sumskis (S. G. Kapluns) rakstīja: «Es maz pazinu Bloku, bet pagājušajā ziemā, kad iznāca ar viņu tikties, es no viņa dzirdēju tikai vienu — krasi noraidošus spriedumus par boļševikiem, par padomju sis­tēmu. Viņu nomāca padomju Pēterburgas vide, un visus pēdējos gadus viņš neko nerakstīja. «Es nevaru rakstīt, ja nav preses brīvības,» viņš vienmēr sacīja. [..] Tie, kas toziem dzīvoja Pēterburgā, zina, ka Bloks, kas neko nerakstīja, šaurā lokā tomēr lasīja

satīriskus un protestējošus dzejoļus, kuros lieliski izpaudās viņa attieksme pret boļše­vikiem. Jācer, ka šie dzejoļi nav gājuši bojā.»1

Runa, jādomā, ir par dzejoļiem, kas iekļauti «Cukokkalā»2 . Un droši vien ne tikai Jurijam Aņņenkovam A. Bloks varēja pateikt: «Es smoku, smokn, smoku! Un ne jau tikai es — jūs arī! Mēs smokam, mēs visi nosmaksim. Pasaules revolūcija pārvēršas pasaules krūšu žņaudzējā!»

Un vēl:

«Apriebusies marksistiskā smirdoņa! Gribu bez jebkādas programmas grauzt Mas­kavas saulenes, vizinādamies gondolā pa Venēcijas kanāliem! O, Ca’ d'Oro! 0, Potīte dei Sopiri!»

Tādas frāzes neaizmirstas .. ,»3

Otrkārt: paklīda fantastiskas baumas: «Nelaiķis atstājis daudzus nepabeigtus darbus. Runā, ka lielu daļu no tiem viņš rūpīgi paslēpis, pat zeme noracis, lai pasargātu no čekas modrās acs.»4

«Un dzejnieks kā kāds zaglis sāka rakt zemē savus darbus. Lai neviens neierau­dzītu, lai nenobeigtu kāda vārda dēļ.»5

Pazaudēto kanonisko tekstu apraudāšanas gaisotnē tik viegli bija rasties apokrifiskiem tekstiem …

Leo Ltj rakstiņš neizraisīja emigrantu presē nedz neizpratni, nedz noraidošas at­sauksmes, un 1. oktobrī viņš laikraksta «Đóëü» lasītājiem cēla priekšā šīs pasakas tur­pinājumu — «Ŕ. Áëîę — â ďîńëĺäíčĺ äíč» («Ŕ. Bloks — mūža pēdējās dienās»):

«No Maskavas man pārsūtīja A. Bloka vēstuli, kas tur bija pienākusi jau pēc manas aizbraukšanas no Krievijas.

Sī vēstule, kas datēta ar 1921. gada jūlija sākumu, personisku iemeslu dēļ nevar pašlaik tikt publicēta pilnā apjomā, bet trīs fragmenti, no kuriem pirmais ir tās sākums, bet trešais — nobeigums, tik spilgti attēlo mirušā dzejnieka drausmīgo gara traģēdiju, ka visiem, kam bijis dārgs tā skaidrais tēls, būs prieks uzzināt, ka viņa piemiņa nav aptraipīta un ka «sapņotājs par nezināmo» pirmsnāves acīm ieraudzījis visus tos melus, kas tika pīti ap viņu bezgala mīlētās dzimtenes vārdā.

1.

Č ňű óěîëę?.. Íó, ÷ňî ćĺ, ÷ňî ćĺ?

Ęîăäŕ ęîíĺö, — ęŕęîé ęîíĺö?..

Âĺäü ýňî ćĺ íŕ ńěĺđňü ďîőîćĺ?

Čëü ńęŕćĺřü íĺň? — Ńęŕćč ěóäđĺö!

2.

Ňű ďîěíčřü: — ěîçă íĺóăîěîííűé Çŕäĺë ŕëĺţůčé ňóěŕí, —

ß çđ˙÷čé — ńëĺďíóňü ńňŕë áĺńńîííî

Č ďîăđóćŕňüń˙ â îęĺŕí

Ďóăëčâűő äóě. — Ńďĺđâŕ — äâĺíŕäöŕňü,

Ďîňîě ĺůĺ, ĺůĺ. — îđäŕ…

Ęŕę ńâîđŕ ăđ˙çíűő ďńîâ ńěĺđä˙ůčő*

 ęđîâč, áĺç ëčęŕ č ńňűäŕ-

Âëŕäű÷čöŕ, — ńďŕńč, ďîěčëóé!

Ďđčäč, Áëŕăŕ˙ Áîćü˙ ěŕăü, —

Ďđčäč, — ëţáîâüţ čçíŕńčëóé Č äŕé őîňü ńëĺä ňâîé öĺëîâŕňü,

Äŕé ńëĺçű ń÷ŕńňü˙ ďîęŕ˙íü˙, —

Ďđîéäč áĺńńđî÷íîţ ňţđüěîé, —

Ăäĺ ćčçíü č ńěĺđňü áĺç đŕńńňî˙íü˙, —

Ăäĺ čçäĺâŕëčńü íŕä Ňîáîé!

Č

Áóäü ń íŕěč, — ńăčíóň çëűĺ ńčëű!

Ěű îęđóćčě, — Ňű íĺ óéäĺřü!

Ěîëţńü Ňĺáĺ ďĺđĺä ěîăčëîé: —

Ďđčéäč č — ďđĺęđŕňč ďđŕâĺć!

[••]

3.

Ë ęŕę ňű ňŕě â Ěîńęâĺ, â Ď…ęîě Ćčâŕ ëč äđóă ňâî˙ äóřŕ?..

Ďđîđîęó ćĺ íŕ Ň…ęîě Ńęŕćč: — ÷ňî ëîćü íĺ őîđîřŕ,

×ňî ĺţ ńăóáëĺí ńîí ďđĺęđŕńíűé,

×ňî â íĺé çëîâîíčĺ č ěđŕę!..

Äŕ ÷ňî ďčńŕňü… Č ňŕę âńĺ ˙ńíî.

Ďđîůŕé, — ˙ áîëĺí, ˙ čńń˙ę!..

Ňâîé Ŕ. Áëîę.

* Vārds ńěĺđä˙ůčő oriģinālā uzrakstīts virs pārsvītrota vārda âčőđ˙ńňűő.»

Kas gan ir šis dižā dzejnieka beidzamais konfidenciālais draugs (1921. gada jūnija sākumā uzrakstītas A. Bloka pēdējās vēstules) ar tik elegantu vārdu? Tā laika Rīgas krievu prese dod pavedienu minējumiem.

Avīze «Đčćńęčé ęóđüĺđ» jau 1921. gada 2. septembrī publicēja rakstiņu «Äâĺíŕä­öŕňü» («Divpadsmit»), kas sākās ar vārdiem: «Mūsu līdzstrādnieks Leo Ly avīzē «Đóëü» ievietojis šādu dzejoli no A. Bloka vēstules, kuru dzejnieks viņam rakstījis, atbildēdams uz jautājumiem sakarā ar poēmu «Divpadsmit»,»

Kurš no avīzes «Đčćńęčé ęóđüĺđ» līdzstrādniekiem varēja slēpties aiz ša pseido­nīma? Visi viņi bija zināmi: H. Grosens, M. Tjeders, V. Gadaļins, N. Berežanskis un M. Cviks. Saja kompānijā personiskas godprātības slieksnis bija visai atšķirīgs (bijušais juras virsnieks M. Tjeders, kas bija strādājis Zemkopības ministrijas zivsaimniecības nodaļa, tika apsūdzēts krāpšanā un izspiešana un notiesāts uz diviem gadiem) un ari literārā darba ētika īpaši netika ievērota (V. Gadaļins, slēpdamies aiz dažādiem psei­donīmiem, daudzkārt variēja un piedāvāja dažādiem izdevumiem vienus un tos pašus sacerējumus, kā arī plaši praktizēja padomju autoru «pirātisku» publicēšanu), tatad publiku kopumā par kautrīgu nosaukt nevarēja. Taču pat uz šī fona ar īpašu pārgalvību un jebkādu kauna jūtu trūkumu izcēlās Leonards Julianovičs Koroļs-Puraševičs. Pa­zīstamākais no viņa pseidonīmiem bija Kormčijs (jāteic gan, ka to viņam bija tik daudz, ka grūti pat tikt skaidrībā).

Trīsdesmitajos gados, restaurējot atmiņā laikus, kad tapa bērnu žurnāls «×čňŕ­ňĺëü», kas iznāca Peirogradā pēc 1910. gada, rakstnieks J. Sveders atcerējās:

«Autoru lokā, kas pulcējās ap topošo žurnālu «×čňŕňĺëü»-, mēdza parādīties jaunek­lis, kas parakstījās ar pseidonīmu «L. Kormčijs». Viņš nebija gluži bez talanta, un daži viņa stāsti par bērnu dzīvi bija patiešam labi6 . Viņš publicējās gan bērnu žurnālos, gan arī iknedēļas izdevumos (piemēram, N. Korecka izdevumā «Ďđîáóćäĺíčĺ»), bet pats viņš bija tads ka nenoteikts, neprala ne ar vienu sadzīvot, visiem sarunāja dzēlības, bet no redakcijas neatlaidīgi pieprasīja avansus, un šā iemesla dēļ redakcijas sadarbība ar viņu pārtrūka. Kāda izdevniecība, kas laida klajā «tehniska rakstura» grāmatas, viņu nežēlīgi ekspluatēja, pasūtīdama brošūras par dažādiem tematiem. Viņš ar dažādiem pseidonīmiem rakstīja par «ārstēšanos ar zemenēm», par «tintes pagata­vošanu», par «ādu ģērēšanu», pat «rokasgrāmatu fotografēšanā» sarakstīja… Tas tika darīts pavisam vienkārši: nopirkta kāda veca grāmatele, šis tas noīsināts, šis tas pār­frāzēts, viss materiāls drusku pārgrupēts — un brošūra gatava.»7

Vēstulē pseidonīmu vārdnīcas sastādītājām 1. Masauovam J. Svēders paziņoja: «Leonards Julianovičs Pīraģis rakstīja ar pseidonīmiem L. Kormčijs, Permjaks, Akimičs. [..] Es viņu personiski pazinu un par ziņu precizitāti galvoju.»8

Mes, šķiet, varam norādīt vēl uz vienu tā paša autora pseidonīmu — almanahu sērija «Â áîđüáĺ» (1906), kur iespiesti «L. Kormčija» sacerējumi, ir ari daži kompilēti pārskati ar parakstu «Leo»,

Aleksandrs Perfi|Jevs

Līdz 1917. gadam L. Kormčijs izdevis pārdesmit grāmatiņu. 1918. gada 17. februārī laikrakstā «Ďđŕâäŕ» ievietots viņa raksts «Aizmirstais ierocis», kas 1967. gada sakarā ar padomju varas — tin attiecīgi arī padomju bērnu literatūras — piecdesmito gadskartu tika pārpublicēts žurnālā «Äĺňńęŕ˙ ëčňĺđŕňóđŕ». Raksta tonis bija vienkāršs un noteikts: «Arsenālā, ko buržuāzijā izmantoja cīņā pret sociālismu, ievērojama nozīme bija bērnu grāmatai, ļ..] Buržuāzijā darīja visu, lai bērnu literatūru piesātinātu ar sev vēlamām tendencēm. [. .] Lai nenovirzītos no tēmas, šobrīd nerunāšu par bērnu rakstmieku nožēlojamo lomu buržuāzijas sensenajā sazvērestībā pret jauno paaudzi. [..] Iedzīta kaktā, buržuāzija kā meža zvērs skalas apkārt, mekledama izeju, vākdama kopā sadragātā kapitāla lauskas.» Un tā tālāk.

Tajā pašā laikā L. Kormčijs kļūst par boļševistiskā bērnu žurnāla «Ęđŕńíűĺ çîđč» redaktoru. Saglabājusies vēstule, ko viņš 1919. gada 25. aprīlī uz šā žurnāla veidlapas nosūtījis rakstniekam I. Belousovam: «Loti priecājos, ka esat atsaucīgs pret pasākumu, Iko esmu iecerējis jaunajā, brīvajā Krievija.»9 Taču jau 1920. gadā viņš ir Latgalē. Ziņās, kuras L. Kormčijs par sevi sniedzis Berlīnes bibliogrāfiskajam žurnālam, viņa piedzīvojumu izklāsts gan ir pretrunā ar minētajiem dokumentiem:

«L. Kormčijs (Leonards Juliānā d. Koroļs-Puraševičs) 1918. gadā pec buržuāziskās preses sagrāves slēpās vispirms Arbangeļskā, pec tam Vologda. Mēģinājis bēgt pie baltajiem, Dvinska arestēts, no turienes nogādāts uz Petrogradu, kur 1919. gada maijā viņam piespriests nāvessods nošaujot. Tomēr viņam izdevās izbēgt no cietuma, un viņš dzīvoja Režicā11 , kur strādāja par skolotāju ģimnāzijā. No turienes pārcēlās uz Rīgu. Darbojas laikrakstos «Đčćńęčé ęóđüĺđ» un «Ńĺăîäí˙»12 . Ir iespiešanai sagatavoti manuskripti «Ńĺđűé äîěčíî» («Pelekais domino», garstāsts, 10 iespiedlokšņu), «Ęđŕń­íîĺ áĺäńňâčĺ» («Sarkanā nelaime», garstāsts jaunatnei par laikmetīgu tematu), pasakas par laikmetīgiem tematiem. Meklē izdevēju saviem jaunatnei adresētajiem darbiem, kas publicēti žurnālā «Âńőîäű»: «Ţđęŕ» («Jurka»), «Ďóňĺřĺńňâĺííčęč» («Ceļotāji»), «Ęđŕ­ńŕâ÷čę» («Skaistulis»), «Ę ëó÷řĺé ćčçíč» («Uz labāku dzīvi»), «Ăîä ěîĺé ćčçíč» («Ma­nas dzīves gads») u. c.»13

Atnesis līdzi uz Rīgu visu sliktāko, kas bija raksturīgs Pēterburgas bulvāru preses pasaulei, Koroļs-Puraševičs kļuva bēdīgi slavens ar to, ka darbojās gandrīz vai visos krievu valodā iznākošajos preses izdevumos un no visiem tika padzīts, atkal un atkal aizsāka jaunus izdevumus, atkaļ un atkal piemānīja pasūtītājus, atkal un atkal stājas

Leonards Korojs-Puraševičs

tiesas priekšā par difamāciju un citām izdarībām. Viņš izdeva šantažējošu žurnāllti «Çŕ ęóëčńŕěč Đčăč», kur mazgāja netīro ve|u katram, par ko vien kaut ko izdevās uzzināt un kas neattapa atpirkties. Līdzdarbojās ebreju izdevumos, taču tas viņu ne­atturēja izdot antisemītisku avīzi «Çŕâňđŕ» (Ulmanis, kas necieta ķildas un mēlnesību, 1934. gadā to aizklapēja ciet).

Nostrādājis avīzes «Đčćńęčě ęóđüĺđ» redakcijā visu tās pastāvēšanas laiku, Henrihs Ivanovičs Grosens (1881—1974) grāmatā «Íŕ áóđĺëîěĺ» («Vējgāzē»), lai cik saudzīgi arī necentās attēlot pagājušos laikus, bija spiests atzīt sava spalvasbrāja bohēmisko dzī­vesveidu un zemās prasības līdzekļu izvēlē:

«Korrnčijs rakstīja par sadzīves tematiem. Rakstīja indīgi un, lai aizstāvētu cie­tušo, pāridarītāja šaustīšanai pēc vārdiem kabatā nemeklēja. Redaktoram pēc tam va­jadzēja izskaidroties un ne reizi vien arī soda naudas maksāt. Visādi gadījās.»14

Ne tuvu tik iecietīgi L. Kormčija portretu zīmē cits cilvēks —• rakstniece J. Magnushofska (Knaufa) (1893—1942). Viņas vārds tiešām ir saistīts ar Bloka vārdu: ir dzejnieka vēstule, kurā viņš vērtējis rakstnieces atdzejotās Heines vārsmas.'5 . No 1926. gada līdz 1929. gadam viņai bija iespēja vērot mūsu varoni avīzes «Ńëîâî» redakcijā. 1932. gadā nāca klajā viņas romāns «Çčěíčĺ çâĺçäű» («Ziemas zvaigznes»), kurā visai asi ieskicēts Kormčija portrets:

«Maza auguma persona ar izteikti tatārisku fizionomiju. Viņā varēja saskatīt vai nu žurnālistu, vai detektīvu. Ralnidins piederēja pie pirmajiem. [..] Rahudins vai — kā viņu trāpīgi sauca kolēģi — «Paskudins» (ďŕńęóäŕ: kr. draņķis — tulk.) bija tā tipa žurnālists, kuri līdz sirmiem matiem netiek tālāk par trešās šķiras reportieriem. Viņa joma bija policijas hronika, turklāt viņš arvien spēlēja uz visneķītrākajiem sīkumiem. Izpušķot zādzības un pašnāvības — to viņš pieprata. [..] Bet Rahudins neprata materiālu pasniegt interesanti. Sekretāram ar viņu bija ko nopūlēties. [..] Vienīgais paaugstinā­jums, kas tika Rahudinam, — parakstīties par redaktoru tad, kad pašam redaktoram to darīt bija neērti. Bija jau tādi žurnālīši. Vienam no tiem Rahudins glabāja savus bala­gāna gabalus, ja avīze tos negribēja publicēt. Viņš vāca visus numurus, kuros bija iespiests «redaktors Rahudins», un vēlāk pašapzinīgi teica: «Kad es biju tāda un tāda žurnāla vai avīzes redaktors…» — pat ja izdevums nodzīvoja tikai līdz trešajam numuram. Rahudins žurnālos ķērās pie visa. Pat dzejoļus rakstīja — cītīgi izrakstīja no veciem, ļoti veciem izdevumiem, dažreiz uzdrošinādamies kompilēt divus par vienu, ja tikai pantmērs to daudzmaz atļāva. Un tā sabendēja abus. Rahudinu dauzīja, tur­klāt ne reizi vien un nežēlīgi —, taču tas netraucēja viņu visbezkaunīgākajā veidā izmantot svešus materiālus. Pārējie līdzstrādnieki to sen jau bija pamanījuši, tādēļ viņa klātbūtnē sargajās runāt par saviem darbiem, kamēr tie nebija publicēti. Ka nenozog!»16

Rīgā L. Koroļs-Puraševičs ar dažādiem uzvārdiem izdeva divpadsmit grāmatas un avīzēs publicēja piecus dēku romānus un dažus desmitus stāstu. Necentīsimies noteikt to literāro vērtību, citēsim tikai kādā Parīzes avīzē publicēto caurcaurēm adekvāto recenziju par viņa grāmatu «Ěčđ ëţáâč»» («Mīlas pasaule», 1931):

«Izdevēja priekšvārdā ietverts grāmatas vērtējums — «tie ir vienkārši talantīgi spalvas krikumi». No tā paša priekšvārda uzzinām, ka «Korrnčijs ir neparasts_ vārda mākslinieks», raksta jau divdesmit piecus gadus un par savu literāta slavu dajēji_ pa­teicīgs dzīvesbiedrei Ļubovai Konstantinovnai. «Tās ir divas miesas ar vienu dveseli, kuru uztur visudārgās mākslas interese.» Tā, mazliet aizrāvies, raksta izdevējs.

«Spalvas krikumi» rāda, ka autors mīl «Puķes», īpaši «Hiacintes», «Orhidejas» (vai, kā raksta Korrnčijs, «Arhidejas», acīmredzot atvedinot šo vārdu no grieķu «arhi» un «deo») un vēl «Papardes». «Krikumi» pārsvarā ir dažādu laikmetu — arī musdienu — leģendas. «Un riebumā nospļāvās Sātans. Sātana spļāviens ieguva veidolu: pagrimuma dienās piedzima Markss.» Tāds ir «Krikumu» stils, tads — saturs. Laikam gan Ļubova Konstantinovna mākslas mīlēšanas darbā bijusi visai vājš atbalsts.»17

1939. gadā Korols-Puraševičs kopā ar vāciešiem — repatriantiem aizbrauca uz Vāciju. _

Krievu emigrācijas literaturvēsturniece Temira Pahmusa, neuzrādīdama informā­cijas avotu, apgalvo, ka Koroļs-Puraševičs ar literāta ieročiem cīnījies pret Hitlera neprātībām un miris Rietumvācijā.18

Tomēr, lai cik virāžām un zigzagiem bagāta nebūtu šā svaidoņas biogrāfijā, Preto­šanās kustības cīnītāja lomā viņu grūti iedomāties. Atliek vienīgi ticēt faktam, ka viņš miris pēc kara.

Taču atgriezīsimies 1921. gadā. Tolaik Koroļs-Puraševičs rakstīja visu ko: bulvārromānus, balagāna gabalus, feļetonus, stāstus par nežēlīgiem komisāriem, kas ņirgājās par Krieviju, turklāt katru no šiem komisāriem vai čekistiem stāsta beigas piemekle kāds sods. Sai sakarā Mihails Mironovs (Cviks) uzrakstīja šādu epigrammu:

Ëţáčěĺö «Íîâîăî ďóňč»,19 Ăđîçŕ č ńîâĺńňü «Ńîâíŕđęîěŕ»!

Î, îí ńóěĺë áű â äâŕ ďđčĺěŕ Đîńńčţ áĺäíóţ ńďŕńňč!

Îí âńţ íĺäĺëţ čçíűâŕĺň Â áđĺäó ęđîâŕâîăî ęîřěŕđŕ..

Ŕ ďî ńóááîňŕě óáčâŕĺň ×ĺęčńňŕ čëč ęîěčńńŕđŕ.

Č ĺńëč äŕëüřĺ ňŕę ďîéäĺň,

Á ńňî ëĺň âńĺő ęđŕńíűő ďĺđĺáüĺň! Äŕíčč óćĺ ďđîĺęň ăîňîâ (Íĺ ăîâîđčňĺ íčęîěó)

Âîçäâčăíóňü ďŕě˙ňíčę ĺěó Čç ęîěčńńŕđńęčő ÷ĺđĺďîâ.20

Atgriezušies 1921. gada, atgriezīsimies pie Leo Ltj.

Avīzē «Đčćńęčé ęóđüĺđ» 20. augustā parādījās viņa rakstiņš «No atmiņām par Aleksandru Bloku», kas ievadīja publikāciju Berlīnes avīzē «Đóëü». Tas bija kaut kas līdzīgs izlūkgājienam, piešāvienatn. Banāls, salkans materiāliņš, papildināts pagaidām ar paša Leo Ly dzejoļiem.

Ëčę ęđŕńîňű íĺîáű÷ŕéíîé,

Ęîâ÷ĺă äóőîâíîé ÷čńňîňű Č â ňîě, ÷ňî áűëî ëţä˙ě ňŕéíîé Č â ňîě, ÷ĺě ćăóň ĺăî ëčńňű.

 ÷ŕń îňęđîâĺííűé č číňčěíűé,

 áĺńĺäĺ ń äđóăîě ăëŕç íŕ ăëŕç

Đĺëčăčîçíűé č íŕčâíűé

Ěóäđĺö — áűë ńâĺňĺë, ęŕę ŕëěŕç…

«Saruna ar draugu», protams, bija jasaprot kā saruna ar pašu Leo Ly. Noskaidro­jās gan, ka tā bijusi tāda kā vienpusīga.

«Mana pazīšanās ar Bloku bija dīvaina. Pirms daudziem gadiem es viņam no Maskavas aizsūtīju vēstījumu dzejā, gribēdams izteikt savu sajusmu un apbrīnu par šo kā zieds aromātisko talantu. Es parakstījos ar Leo Ltj, jo ļoti baidījos, ka pec var­būtējas personiskas iepazīšanās nākotnē varētu gaist ta burvība, kuru jutu strāvojām pretim ďî A. Bloka dzejas, kamēr nepazinu viņu pašu. [..]

Mūsu sarakste ilga gandrīz vai līdz manai aizbraukšanai no Krievijas, un man precīzi zināmi visi viņa pārdzīvojumi, jo tie atspoguļojās viņa vēstulēs un nekur nepubli­cētajos dzejoļos …»

Tātad esam uzzinājuši, ka:

1)  Leo Ly sarakste ar Bloku ilgusi daudzus gadus; lieki piebilst, ka nekādas pēdas no tās Bloka arhīvā nav atrodamas;

2)   Leo Ly mitinās Maskavā, un tādējādi viņam rodas iespēja izvairīties (ņemot vērā viņa fenomenālo kautrību un bailes no vilšanās) no nejaušas tikšanas, kas Peterburga varētu viegli gadīties;

3)   Leo Ltj labi zināmi visi dzejnieka pārdzīvojumi, un dzejnieks, kaut arī vienmēr bijis atturīgs jūtu izpausmēs pat pret tuviniekiem, nez kadeļ labprāt atklāj dveseli nezināmam vēstuļu rakstītājam maskā;

4)  nekur nepublicētie Bloka dzejoļi dīvainā kārtā nemaz nav līdzīgi viņa dzejai, bet atgādina tos paša Leo Ly dzejoļus, kurus viņš medz iepīt savas korespondences.

Leonards Koroļs-Puraševičs ne reizi vien, izdomādams pseidonīmus, apspēlējis savu vārdu. Viņš bijis gan Leo Narts («Đčćńęčé ęóđüĺđ», 1921, nr. 55, 254, 313; avīze «Ëţ­áîâü, áđŕę, ôëčđň», 1925, nr. 23), gan grāfs Leons Gards (gramatas «Ëŕíäđţ — óáčéöŕ ćĺíůčí čëč Ňŕéíű âčëëű Ăŕěáý» («Landn — sieviešu slepkava vai Gambē sav­rupmājas noslēpums»), R., 1922, titullapā). Atcerēsimies arī «Leo» tajos pašos almana­hos, kuros bija lasāms L. Kormčija vārds.

Bet kādēļ šajā gadījumā nevis vienkārši «Leo», bet vēl arī «Lij»? Un vai KoroļsPuraševičs rakstīja dzejoļus?

Vispirms atbildēsim uz otro jautājumu. Rakstīja. Bet pārsvarā_ balagāna rīmes vai arī pantiņus bērniem. «Bloka» dzejoļiem viņa rīmkaļa dotību nekādā gadījuma nepie­tika.

Tātad Leo varēja būt tikai daļa no Leo Ly. Līdzautors acīmredzot bija tas, kurš apzīmēts ar Ly.

Sis cilvēks, domājams, ir Aleksandrs Mihailovičs Perfiļjevs.

Avīzē «Đčćńęčé ęóđüĺđ» viņš bija iekārtojies par korektoru un redakcijas sastāvā iekļauts nebija, taču publicēja savus dzejoļus ar pseidonīmu «Aleksandrs Lī». Ar šo pašu pseidonīmu viņš vēlāk izdevis arī divas dzejoļgrāmatas: «Ńíĺćíŕ˙ ěĺńńŕ» («Sniega mesa», 1925) un «Ëčńňîďŕä» («Lapkritis», 1929).

Lai ar spalvu kaut ko nopelnītu, A. Perfiļjevs sacerēja feļetonus, humoristiskus dze­jolīšus un tekstus skaņdarbiem (piemēram, visiem O. Stroka tango, ieskaitot pat «O, ýňč ÷ĺđíűĺ ăëŕçŕ» («Ak, šīs melnās acis»), tekstus sacerējis nevis pats komponists, bet A. Perfiļjevs; autorību Stroks no viņa gluži vienkārši atpircis)21 , publicēja stāstus un atmiņas, kurām gan īpaši ticēt nevar.

Palicis sveikā staļiniskajās tīrīšanās Baltijā 1940. un 1941. gadā, viņš no 1942. g. līdz 1944. g. darbojās izdevumos, kas vācu okupācijas laikā iznāca krievu valodā, pēc

tam — kā bijušais kazaku virsnieks — Ziemeļitalijā kalpoja pie Škuro. Kad augļi no­deva kazaku vienības padomju valdībai, viņam atkal brīnumaina karta izdevās izlocīties. Viņš dzīvoja Rietumvacijā un darbojas raidstacijā «Ńíîáîäŕ» («Brīvība»). Miris 1973. gadā Minbene.

Aleksandra Bloka nāves sestās gadadienas alcerei laikraksta «Otoim» 1927. gada 16. augustā publicēts Aleksandra Lī apraksts «Ďîńëĺäí˙˙ čńňđĺ÷ŕ ń Áëîęîě» («Pedeja tikšanās ar Bloku»). Neizplūstot detalizētā šā sacerējuma vērtējumā, gribas brīdināt potenciālos vecu, līdz šim grūti pieejamu preses materiālu pārrakstītājus: šādu kolāžu no svešiem memuāriem par «vēsturisku beletristiku» varbūt vēl varētu nosaukt, bet par savām (šajā gadījumā — A. Perfi|jeva) atmiņām nu nekādi ne.

Vēlāk atmiņu skicē «Âĺńü ěčđ» A. Perfiļjevs rakstīja: «..divas reizes (1916. g.) biju vizītē pie Bloka. Viņš mani uzņēma sevišķi sirsnīgi un vienkārši [..] Ňŕ — neizrādot savu pārākumu — droši vien ar bērniem prot runāt īpaši gudri |audis.. ,»22

Pateikt par Bloku kaut ko vairāk par vispārīgām frāzēm Perfi|jevam acīmredzot nav bijis pa spēkam. Izsviests no segliem (kā tiešā, tā pārnestā nozīmē), bijušais virs­nieks, kas braši rīmēja pantiņus, atdarinādams jebkuru autoru, un trakgalvigais avīžu rīkļurāvējs izveidoja, kā tagad mēdz teikt, tandēmu.

Pats «pazīšanās fakts» («divas reizes biju vizītē…»), drošais attālums kā no Petrogradas, ta arī no Berlīnes, kur tika izdota avīze «Đóëü», pazemināta atbildība par savu rīcību (no daudziem avotiem zināms, ka Perfiļjevs tolaik aizrāvies ar kokaīnu; to apstiprina ari jau minētais romāns «Çčěíčĺ çčĺçäű», kurā Perfiļejevs aprakstīts ar vārdu, kurā viņu deveja avīzes «Ńëîďî» redakcijā, — Sa-Sa) — tas viss kopumā rosi­nāja domu «pavazāt aiz deguna godājamo publiku».

Abiem šķita, ka tieši Bloka liru jaunajam Perfiļejevam būtu visvieglāk skandināt. Konstantins Močuļskis par viņa «Sniega mesu» Parīzes avīzē «Çíĺčî» taču bija rakstījis: «Viņš savā sīkajā balstiņā velk līdzi Blokam, tikai vienmēr maķenīt detonē un noslīd Naasona vai pat Vertinska toņkārtā. Zeme asinīs un dubļos, «piedzērusī Golgāta», bet sirmais večuks Oktobris «pūš sietiņā» …

Ëŕńęîâî âĺđ˙, ÷ăî ńíĺćíîţ ďóäđîţ Ěîćíî çŕďóäđčňü áîë˙÷ęč çĺěëč.

Cik parfimēriski aizkustinoši! Ir gan dzejoļi par Krieviju, gan mistiskā erotika, gan čigāni — Bloks kas Bloks:

Ňî ňîăäŕ, íŕ ăčňŕđíîě ăđčôĺ,

Îňăîí˙˙ đŕçäóěü˙ ďđî÷ü,

Ďîěîëčńü î áĺńńâ˙çíîě ěčôĺ,

Îňîřĺäřĺě â ăëóáîęóţ íî÷ü…

Taču tas viss — tikai lēts atdarinājums neizveligam patērētajam, jutinošu pantiņu un melodeklamācijas cienītājam.

Autors dara mums zināmu, ka viņu kāds atzinis par neapdāvinātu dzejnieku, un iebilst:

«Č áĺçäŕđíűé ďîýň ěîćĺň ÷óňęî äóřîé ďîíčěŕňü…»

Esmu ar viņu pilnīgi vienisprātis.»23

Droši vien Koroļs-Puraševičs, vienmēr gatavs uz blēdībām vai plaģiātu (viņš sa­vulaik pārrakstīja par jaunu «Bagātību salu», bet trīsdesmitajos gados vienu no Edgara Vollesa romāniem), paurdīja Perfiļjevu: «Nav ko slēpt sveci zem pūra. Riskējam!»

Un viņi riskēja. Tiesa — aprobežojoties ar Leo Ly pieteikumu uz šo zelta atradni, bet neriskējot to tālāk ekspluatēt: ienākumus tā nenesa, bet iekrist varēja viegli — gaiu galā tomēr vajadzētu uzrādīt Bloka autogrāfus. Un raksturīgi, ka vēlāk ne viens, ne otrs no viņiem ne ar vārdu nav ieminējušies par šīm savām delverībām.

Abu delveru metaforiskā mīna — atšķirībā no nenietaforiskajām — sprāga vismaz trīsreiz.

Rīgā ievārīto putru, nemaz nešaubīdamies, savas grāmatas «Íîíŕ˙ đóńńęŕ˙ ďîýçč˙» («Jaunā krievu dzeja», 1923) nodaļā par A. Bloku atkārtojis dzejniekam kādreiz tuvais filologs un kritiķis Jevgeņijs Aņičkovs.

Pēc četrdesmit gadiem ievērojamais emigrantu literatūrkritiķis Gļebs Struve24 pār­publicēja abas korespondences no avīzes «Đóëü» kā aizmirstas liecības — tiesa, ar šaubu pieskaņu:

«Ir, protams, viegli aizmēzt «Leo Lij» dzejiskos sūtījumus kā viltojumu, apokrifu, mistifikāciju. Stingras pārliecības, ka tie ir īsti, nemaz nevar būt. Kaut arī avīzes «Đóëü» redakcijai acīmredzot bija kāds pamats ticēt autoram, tā tomēr varēja uzķerties uz mistifikatora makšķeres. Daudz kas šais dzejoļos rada šaubas. Bloka dzejai tie — vismaz vietām — nav īpaši līdzīgi (tomēr neaizmirsīsim, ka viņš tolaJk bija smagi slims). Blokam vispār nebija paradums rakstīt vēstules dzejā. Aizdomīgs ir autora brīdinājums par Bloka «epistolāro stilu». Dīvainu iespaidu atstāj pieturzīmju lietojums dzejojos — Blokam pavisam neraksturīgs un vietām (īpaši ar domuzīmju pārbagātību)

drīzais līdzīgs paša Lī pieturzīmju lietojumam. Un kas īsti ir šis Leo Ly? Ne Bloka sa­rakstē, ne viņa dienasgrāmatās (kur — tiesa gan — daudzi vardi šifrēti), ne memuārliteratūrā šis vārds nav sastopams.

Būtu labi, ja tie ārzemju krievi, kuri pazina Bloku, izteiktu savus apsvērumus šai sakarā. Bet, kamēr nav pierādīts, ka minētie dzejiskie «dokumenti» ir viltojums, tie tomēr jāpievieno literatūrai par poēmu «Divpadsmit».»25

Kaut arī A. Perfi|ejevs-Lī publicējās tajā pašā avīzē, kurā bija ievietots G. Struves aicinājums «tiem, kuri pazina Bloku», viņš savus apsvērumus neizteica.

Vel pēc četriem gadiem literāts A. Pļuškovs-Ugrjumovs (Bloka tuvākā drauga J. P. Pavlova radinieks), kas — jāpiebilst — Rīgā vācu laikā, kad publicējās vietējās krievu avīzēs ar pseidonīmu «A. Siverskis», ticies ar Perfiļejevu, uzmaldījās tai pašai mīnētajai vietai:

«1966. gada oktobrī no kāda krievu zinātnieka, kas dzīvo ārzemēs un zina, ka es interesējos par visu, kas saistīts ar A. Bloku, un atspēkoju daža laba nepamatoto viedokli, ka dzejnieks bijis zaimotājs, saņēmu ziņu par to, ka avīzē «Đóëü», kas iznāca Berlīnē V. Nabokova (rakstnieka Nabokova-Sirīna tēva) redakcijā, 1922. gadā —• pēc dzejnieka nāves (A. Bloks miris 1921. gada 7. augustā) — bijis publicēts dzejolis, vēs­tule literātam Leo Li, kas datēta ar 1920. gada 19. jūliju, t. i., gandrīz gadu pirms dzejnieka nāves un apmēram pusotra gada pēc poēmas «Divpadsmit» publicēšanas.»26

Tālāk analizēts Bloka pasaules uzskats, pamatojoties uz tām pašām ritinizetajām blēņām. Tā nu iznāk, ka 1967. gads k|uva par Pīrāģa-Koroļa-Puraševiča divkāršā pēc­nāves triumfa gadu: emigrantu žurnāls publicēja Bloka sūtījumu «mīļajam Leo», bet padomju žurnāls pārpublicēja viņa supersarkano rakstu no avīzes «Ďđŕâäŕ».

Kā zināms, viltojumi ir apbrīnojami, ar prātu gandrīz vai neizskaidrojami dzīvīgi. Tomēr gribas cerēt, ka tagad šis apetīti ne visai rosinošais virums presē parādās pēdējo­reiz,

No krievu valodas tulkojusi Indra Ozoliņa

1  Ńîöčŕëčńňč÷ĺńęčé âĺńňíčę Áĺđëčí. 1921. ą 18 (15 îęň˙áđ˙).

2 Rokraksta gr amata, kura, viesojoties pie Korneja Cukovska, rakstnieki un maks! nieki atstāja savus autogrāfus, humoristiskus dzejolīšus, šaržus. Sakta pēc 1910. gada Somija.

3 Ŕííĺíęîâ Ţ. Ŕëĺęńŕíäđ Áëîę č Íčęîëŕé Ăóěčëĺâ. — Âîçđîćäĺíčĺ. Ďŕđčć. 1921. ą no. Ń. 109.

4  Îáůĺĺ äĺëî. Ďŕđčć, 1921. 22 ŕâăóńňŕ.

6 Đóëü. 1921. 21 ŕâăóńňŕ.

6      Piemēram, Ďóňĺřĺńňâĺííčęč. Ďđčęëţ÷ĺíč˙ äâóő áĺăëĺöîâ. ŃĎá.: čçä-âî ćóđíŕëŕ «Âńőîäű», 1908. J. Svēdera piezīme.

7  ÖĂŔËČ (Centrālais Valsts literatūras un mākslas arhīvs), Ô. 1337, îí. 1, ĺä. xp. 293, ëë. 10— 11.

» ÖĂŔËČ, Ô. 317. on. 1, ĺä. xp. 395.

,J ÖĂŔËČ, Ô. 66, on. 1, ĺä. xp. 715.

10 Ęóäđ˙âöĺâ Â. Äîěŕ č â ëîäęĺ ń Ëĺîíčäîě Çóđîâűě. Íüţ-Éîđę. Íîüűé ćóđíŕë. 1983. ą 152. Ń. 119.

11 Dvinska — Daugavpils, Režica — Rezekne.

12      Sadarbība ar avīzi «Ńĺăîäí˙» aprobežojas ar divām trim tenku korespondencēm no Rēzeknes. Pēc tam avīze Koroļu-Puraševiču savām slejām ne tuvuma nelaida.

13 Đóńńęŕ˙ ęíčăŕ. 1921. ą 9. Ń. 27.

14 Íĺî-Ńčëüâĺńňĺđ Ă. (Í. Grosena pseidonīms).

Íŕ áóđĺëîěĺ. Ôđŕíęôóđň-íŕ-Ěŕéíĺ, 1971 Ń. 109.

15 Áëîęîâńęčé ńáîđíčę. II. Ňŕđňó, 1972. Ń. 407.

,fi Ěŕăíóńăîôńęŕ˙ Ĺ. Çčěíčĺ çâĺçäű. Đčăŕ: čçä. ŕâňîđŕ, 119321 Ń 82—84.

17 Íîâŕ˙ ăŕçĺňŕ. 1931. 15 ěŕđňŕ.

is puhmus Ň emir a. Russian Literature In The Baltic Between The World Wurs. Coiumbus, Ohio, 1988, p. 31.

Padomju sūtniecības avīze Rīgā.

20 Đčćńęčé ęóđüĺđ. 1921. Kq 299 (24 äĺęŕáđ˙).

21 Ńŕáóđîâŕ É. Ďđĺäčńëîâčĺ ę ęíčăĺ: Ď'ĺđôíëüĺâ Ŕ. Ńňčőč. Ěţíőĺí, 1976. Ń. 5.

22 Đóńńęŕ˙ Ěűńëü. Ďŕđčć. 1966. 10 íî˙áđ˙.

Ďîńëĺäíčĺ íîâîńňč. Ďŕđčć, 1924.

23      Jāpiebilst, ka par šo grāmatu labvēlīgu recenziju uzrakstījis Balmonts: Ďîńëĺäíčĺ íîíîńňč. Ďŕđčć, 1924.

24Ëŕďďî-Äŕíčëńâńęčé Ę. Ăëĺá Ńňđóâĺ — čńňîđčę ëčňĺđŕňóđű. — Đóńńęŕ˙ ëčňĺđŕňóđŕ. 1990. ą 1.

26 Đóńńęŕ˙ ěűńëü. 1962. 30 ˙íâŕđ˙.

2,5 Óăđţěîâ Ŕ. Ŕëĺęńŕíäđ Áëîę, Ĺâăĺíčč Čâŕíîâ č čő îęđóćĺíčĺ. — Âîçđîćäĺíčĺ. Ďŕđčć. 1967. ą 189. Ń. 63-G4.

1 Johansons A. Latvijas kul* tūras vēsture 1710—1800. Stokholma: Daugava, 1975. 23.—56. lpp.

Astoņpadsmitā gadsimta kultūrā vērojamas gan racionālistiskas, gan izteikti iracionālistiskas tendences, to pārstāv gan dzimtbūšanas pretinieki, gan piekritēji, gan zinātnieki, gan alķīmiķi un gaišreģi. Sīs pretrunīgās iezīmes izpaužas arī reliģiski ētiskajā kustībā, kas noformējās šinī gadsimtā un kuras pārstāvjus apzīmēja ar nosaukumu brīvmūrnieki.

Brīvmūrnieku kustība turpināja viduslaiku ordeņu un cun­ftu tradīcijas, pārņemdama no tām gan organizatoriskās formas (ložas), gan hierarhiju (māceklis, zellis, meistars, lielmeistars), gan simboliku (priekšauts, cirkulis, ķelle, āmurs u. c.).

Kustība nepārstāvēja kādu stingri noteiktu uzskatu sis­tēmu, tomēr pamatā tā raudzījās kritiski uz pastāvošās sa­biedriskās iekārtas tikumiskajiem trūkumiem. No reformām vai pat piedalīšanās nemieros brīvmūrnieki atturējās, bet nodevās labdarībai: ziedoja līdzek|us slimnīcām un skolām, palīdzēja trūkumcietējiem, izdeva grāmatas.

Uzskatīdami, ka pēc grēkos krišanas cilvēce nonākusi ekstremālā situācijā, viņi izvirzīja utopisku mērķi — sākotnējā dabiskā stāvokļa atjaunošanu un sabiedrības tiku­misku atdzimšanu. Pēc viņu domām, katra cilvēka pienā­kums — pazīt sevi, vairīties no ļaunā, tiekties uz labo; cilvēces gaišajiem prātiem jāapvienojas brālības, mīlestības un vienlīdzības vārdā. Arī nosodīdami visāda veida neiecietību, dogmatismu un autoritārismu, brīvmūrnieki tie­cās izplatīt nekonfesionālu «dabisko reliģiju», lai tādējādi uzceltu neredzamu garīgo templi, kas iedibināts cilvēku sirdīs.

Brīvmūrnieku filozofiskie uzskati veidojās gnostiķu un neoplatoniķu, Paracelsa, Bēines, Svēdenborga, Sen Martēna, Lafatēra rakstu ietekmē. Anglijas brīvmūrnieku vidū domi­nēja deistiskas tendences, kas Dievu interpretēja kā pār­pasaulīgu celtnieku vai arhitektu, bet Eiropas kontinentālās daļas brīvmūrnieki vairāk simpatizēja panteismam un mek­lēja dabu Dievā un Dievu dabā. Daļa no brīvmūrniekiem nodevās «okultajām zinātnēm»; maģijai, alķīmijai un spi­ritismam.

Brīvmūrnieku ložas, kurās ietilpa izglītoti birģeri un muiž­nieki, juristi, ārsti, garīdznieki, pedagogi, uzņēmēji un tir­gotāji, veidojās arī Latvijā — Rīgā un Jelgavā'.

Vecāko Rīgas brīvmūrnieku ložu, kas sākumā saucās «Pie ziemeļzvaigznes», jau 1750. gadā nodibināja tirgotāji Jo­hans Cukerbekers un Johans fon der Heide. Bez šīs Rīgā pastāvēja vēl piecas ložas ar līdzīgiem mērķiem. Katrīna II uzskatīja, ka brīvmūrnieki veido opozīciju valdībai, tāpēc 1796. gadā slēdza ložas visā Krievijā, ari Latvijā. Brīvmūr­nieku savstarpējās saites tomēr neizira, un 1797. gadā Rīgā izplatījās vietējās reformātu draudzes mācītāja Georga Kol­linsa apgādātā mēnešraksta «Maurerische Monatschrift» («Brīvmūrnieku mēnešraksts») deviņas burtnīcas. Noslēpu­mainības priekškaru, kas aizsedza brīvmūrnieku ložu iek­šējo dzīvi, mazliet paver kāds apraksts par to, kā loža «Pie zobena» 1786. gadā Rīgā pieminējusi ordeņa augsto pat­ronu — mirušo Prūsijas karali Fridrihu II. No tā uzzinām, ka visu sanāksmes telpu, kā arī altāri, meistara krēslu un sekretāra galdu klāja melns drapējums. Pie katras sienas bija novietots cilvēka skeleta modelis. Telpas vidū atradās paaugstinājums^ ar melni pārsegtu šķirstu un zelta kroni, kam pāri karājās novītušu ziedu vainags un meistara āmurs. Paaugstinājuma vienā pusē stāvēja trīs, otrā — četras iz­dzēstas lampas. «Krēsla meistars» nolasīja sēru runu; klāt-

esošo vidū valdīja pilnīgs klusums. Beigās sekoja «paras­tais un šim aktam piemērotais rituāls», kas palicis neap­rakstīts.

Par Rīgas brīvmūrniekiem liecību sniedz vairāki vēl ar­vien saglabājušies Lielo kapu akmens pieminekļi, kas iz­rotāti ar brīvmūrnieku simboliem — āmuru, sareņu, cir­kuļu, ķeļļu, špakteļu, cirtņu, leņķmēru un citu priekšmetu attēliem.

Jelgavā, līdzīgi Rīgai, darbojās vairākas brīvmūrnieku lo­žas. Vecākā uti galvenā no tām bija 1754. gadā dibinātā loža «Pie trim kronētiem zobeniem», kuras nams Uzvaras ielā 19 bija apskatāms vēl neatkarīgās Latvijas laikā. Sī loža īpaši uzplauka kopš septiņdesmito gadu vidus, kad tur prāvā skaitā iestājās Pētera akadēmijas mācību spēki. Kad brīv­mūrnieku darbību Jelgavā (tāpat kā Rīgā) 1796. gadā ap­turēja, loža pārdeva savu namu par 10 000 dālderiem un no šīs summas radīja fondu trūcīgo aprūpei, bet bagāto bib­liotēku dāvināja Pētera akadēmijai. Kurzemes brīvmūrnieku centienus savā hercoga laikmeta vēsturē raksturojis hercoga Pētera sekretārs un Kurzemes princešu audzinātājs K. V. Krūze. Tā kā Krūze bija teicams vietējo apstākļu pazinējs, nav jāapšauba viņa apgalvojums, ka pret muiž­nieku pārliecīgu varmācību brīvmūrnieki uzstājušies ne vien programmatiski, bet vairākos gadījumos panākuši arī vai­nīgo sodīšanu.

Jelgavas ložās — ne tā kā Rīgā, bet līdzīgi kā daudzos Rietumeiropas centros — bija ieviesies virziens, kas sais­tīja brīvmūrnieku kustību ar spiritismu, alķīmiju un citām «slepenām zinātnēm». Tādā kārtā, uzdodoties par ievērojamu brīvmūrnieku un garu saucēju, 1779. gadā Kurzemes aug­stākajā sabiedrībā viegli iekļuva starptautiskais avantūrists Kaļostro (Cagliostro). So epizodi sīki aprakstījusi Kaļostro sākotnējā atbalstītāja, bet vēlākā atmaskotāja dzejniece Elīza fon der Reke2 . Kaļostro nolūks — ar Rekes atbalstu iegūt uz­ticību Pēterburgas galmā — cieta neveiksmi. Rekes vācu valodā publicēto grāmatu Katrīna If lika pārtulkot krieviski, bet autorei kā pateicību nodeva lietošanā Palegrāves (Glū­das) lielo, bet stipri nolaisto kroņa muižu. Elīza Glūdā uz­turējās tikai neilgu laiku. Saglabājušās ziņas par to, ka viņa rūpējusies par vietējo zemnieku ārstēšanu un bērnu apmācīšanu. Kad 1797. gadā Reke atstāja dzimteni. Glūdas zemnieki, bērnus ieskaitot, sekoja viņai līdz muižas robe­žām, kur kāds pārējo izvirzīts vīrs teica latviešu valodā atvadvārdus, pielīdzinādams aizbraucēju «saulītei, ko Dievs sūtījis, lai atnestu svētību un prieku mūsu laukos un būdi­ņās». Tas notika laikā, kad Vidzemē atkārtoti uzliesmoja zemnieku nemieri un arī Kurzemē daļa latviešu (1794. gadā) steidzās atbalstīt poļu konfederātus.

Alķīmijas kā ķīmijas agrīnās formas adepti uzskatīja, ka matērijā apslēpti garīgi spēki, uz kuriem var iedarboties ar filozofu vai gudrības akmens palīdzību, lai pārvērstu parastas vielas zeltā. Kaut mērķis bija nereāls, tomēr tieši alķīmiķi izveidoja pirmās ķīmiskā eksperimenta metodes, iz­gatavoja laboratorijas iekārtas, atklāja vairākas praktiski nozīmīgas vielas. Kaut alķīmijas periods ķīmijas attīstībā jau sen bija beidzies, tomēr alķīmiskās intereses turpināja saglabāties arī 18. gadsimtā, īpaši brīvmūrnieku vidū (ar alķīmiju jaunībā nodarbojās ar J. V. Gēte). Kurzemē par alķīmiju interesējās arī latviešu valodā rakstītās laicīgās literatūras iedibinātājs, rakstnieks un apgaismotājs G. F. Stenders (Vecais Stenders). Viņa biogrāfs J. Carņevskis gan raksta, ka Stenders nav bijis brīvmūrnieks, tomēr brīvmūr­nieku ietekme uz viņu ir neapšaubāma. Par dabā apslēpta­jiem garīgajiem spēkiem Stenders raksta jau latviešiem do­mātās zemnieku enciklopēdijas «Augstas gudrības grāmata» nodaļās «No tās dabas iekšķīgas būšanas» un «No tās da­bas likumiem» un grāmatā «Wahrheit der Religion» («Reli­ģijas patiesība»), kur propagandē arī dabisko reliģiju, no­soda neiecietību un dogmatismu, uzstājas pret muižnieku pār­mērīgi grezno dzīves veidu, kas ved pie padoto «faraoniskas apspiešanas». Grāmatu «Reliģijas patiesība» vēlāk pārtul­koja krieviski un izdeva apgaismotāja un brīvmūrnieka N. Novikova Tipogrāfijas kompānija Maskavā. Kad Kat-

! īsta vārdā Sarlota Elizabete Konstancija fon der Reke, dzimusi grāfiene Mēdcma, viņa iegājusi arī sieviešu emancipācijas kustības vēs­turē. Tuvāk par viņu: Straube G. Kurzemniece, kuru pazīst Eiropa. — Lite­ratūra un Māksla. 1988. Nr. 10. 16. lpp.

3  Svelpis A. Vecais Slenders un Nikolajs Novikovs. — Karogs. 1978, Nr. 11. 147.— 151. lpp.

4 Svelpis A. Dcisrna un pan­teisma motīvi (i. F. Stendera darbos. — Varavīksne. R.: Liesma, 1989. 142. lpp.

rīna II 1787. gadā izdeva pret Novikova grāmatizdevēja darbību vērstu ukazu, grāmatveikalos sākās konfiskācijas. Maskavā vien starp konfiscētajām grāmatām, kā liecina sa­glabātie reģistri, bija 415 Stendera «Reliģijas patiesības» sē­jumi, kurus aizgādāja uz sinodes kantori un sadedzināja.3

Par Stendera alķīmiskajām «nosliecēm» liecina ari 160 lap­puses biezais, ar 1794. gadu datētais manuskripts «Clavis magiae» («Maģijas atslēga»), kas glabājas Tartu universi­tātes bibliotēkā. Teksts, ko pats Stenders ilustrējis, ietver īsu alķīmijas vēsturi, praktiskus norādījumus filozofiskā ak­mens meklēšanā un vārdnīcu, kurā skaidroti alķīmijā lietoti termini.

Stenders vienmēr izteicis sarūgtinājumu, ja dzirdējis no­raidām vai apšaubām alķīmiju. Tikai taisnības labad gan jāsaka, ka Stendera filozofisko uzskatu panteistiskās ten­dences ietvēra diezgan izteiktus naturālistiskus motīvus, kas viņu tuvināja sava laika dabaszinātnēm. Alķīmiju apgais­motājs, atšķirībā no daudziem laikabiedriem, saistīja ar da­bas likumsakarību noskaidrošanu vai — kā viņš pats rak­stīja — «dabas majestātiskā ceļa slepenu izzināšanu»4 .

G. F. Stenders. Siluetpnrtreīs ,ī. Broces krājuma.

G. F. Stendera manu­skripta titullapa. Uzraksta tul­kojums: «Maģijas atslēga. Slepena dabas gudrība par gudrības akmeni — vēstu­riski, fiziski un praktiski ap­gaismota. Kopa ar hermētisko vārdnīcu un pielikumu». Gotfrīds _ — šifrēts Sten­dera vārds — īstenībā Gothards. Spes — atšifrējams kā «Stender prepozitus emeri­tus» («Stenders, atva|inats Sēlpils prāvests»), kamēr ar Moosbrunn («Sūnu aka») Stenders domājis Sunāksti.

ZIŅA PAR BĒDĪGI SLAVENĀ KAĻOSTRO UZTURĒŠANOS JELGAVĀ 1779. GADĀ UN VIŅA MAĢISKAJĀM OPERĀCIJĀM

Elīza fon der Reke

Tam, kurš netur par pūļu vērtu no pašiem pamatiem iz­pētīt Šrepfera1 , Gasnera2 , Kaļostro3 un līdzīgu dēkaiņu māžo­šanos, var likties nesaprotami, ka viņi savas slepenās ietek­mes sfēru izplatījuši tik tālu un nodrošinājuši sev piekri­tējus gandrīz visā Eiropā.

Nav tomēr noliedzams fakts, ka daudzi cilvēki, kuriem bieži vien krietna sirds un vispār neparastas gara spējas, jauj šādiem ļaudīm sevi pievilt un ievilināt mistikas labi­rintā. Gribu sabiedrībai pastāstīt, ņemot vērā personīgo pie­redzi, kā iespējams pakāpeniski pievērst ticībai neticama-

1 šrepfers Johans Georgs (1730—1774) — Leipcigas viesnīcnieks, guvis ievērību ar spiritiskiem seansiem.

2 Gasners Johans Jozefs (1727—1779) — Klosterles (Kūrās bīskapijā) garīdz­nieks, kļuva slavens ar satana izdzīšanu un brīnumārstniecību.

8 grāfs Ka|ostro Aleksandrs (1743—1795) — īstenībā Džuzepe Balzāmo. itāliešu dē­kainis, jaunībā aptiekāra palīgs, vēlāk apceļojis vai­rākas zemes, nodevies spi­ritismam un alķīmijai, uz­stājies kā brīvmūrnieku kustības reformators un iluzionists. Ieinteresēt par sevi Katrīnu II viņam neiz­devās. Pēc pāvesta pavēlēs par ķecerību uz mūžu ieslo­dzīts Romas cietumā, kur miris.

Elīza, fon der Reke, 1795. gads. Vinklesa litogrāfija.

4 Aizstāvēšanās raksts — domāts A. Kalostro raksts, kas publicēts 1786. gada Londonā pēc viņa attaisno­šanas kaklarotas afēras lietā

(tanī bija iejaukta arī Fran­cijas karaliene Marija Antuanete)^ A. Kalostro, at­saukdamies uz savām kādreizējām labvēlēm — Elīzu fon der Reki un viņas pusmāsu Kurzemes herco­gieni Doroteju —, deva pa­matu Elīzai atklāti paust negatīvu attieksmi pret rak­sta autoru.

5 . . . biedrība — domāta Kaļostro_ 1779. gadā Jelgavā dibināta brīvmūrnieku loža «l’Adoption», kura uzņēma arī sievietes.

6 Mans tēvs — domāts Elīzas tēvs valstsgrāfs Johans Fridrihs fon Mēdcms (1722— 1785).

7  Jenas akadēmija — domāta Jēnas universitāte.

8  Svēdenborgs Emanuēls (1688—1772) — zviedru da­baszinātnieks. Guva ievērību ar saviem pareģojumiem un spekulācijām par garu pa­sauli.

9  . . . pec apprecēšanās — do­māta Elīzas apprecēšanās ar Jaunpils dzimtkungu Ge­orgu Pēteri Magnusu fon der Reki 1771. gadā.

10 Vīlands Ķristofs (1733— 1813) — vācu apgaismības rakstnieks, viens no vācu klasiskās literatūras pamat­licējiem.

11 Kronegs Johans Fridrihs fon (1731 —1758) — vācu dzejnieks, rakstīja angļu sentimentālisma garā.

12 Jangs Edvards (1683— 1765) — _ angļu dzejnieks, sentimentālisma pārstāvis.

13 Lafatērs Johans Kaspars»

(1741—1801) — Šveices teo­logs un rakstnieks.

. . . dievišķais priekšgājējs domāts Jēzus Kristus.

; . . . mūsu loža — domāta loža «V Adoption».

jam. Tā kā Kalostro savā aizstāvēšanās rakstā4 atsaucās uz manu liecību, tad aiz patiesības mīlestības Berlīnes mē­nešrakstā brīdināju sabiedrību no šī viltīgā krāpnieka un izplatītās bīstamās tieksmes uz spiritismu. Kopš tā laika mani vairākkārt uzaicināja ar [aktiem apstiprināt to, ka Kalostro nav nekāds burvis, bet ir krāpnieks. Labprāt apņē­mos to darīt, jo Ka)ostro pirms vairākiem gadiem dibinātās slepenās un acīmredzot apmānītās biedrības® biedru vairums man atjāva publicēt 1779. gadā izdarītos pierakstus, kas atmasko šī intriganta un viltnieka melus.

Kā Kalostro jau no paša sākuma varēja mūsu iedomu spēku tā ietekmēt, to tagad, kad no mistiskās sapņošanas laimīgā kārtā esmu pamodusies, varu izskaidrot šādi. Mans tēvs6 , šis savas cēlās sirds dēj mīlētais un cienītais vīrs, jau kopš agras jaunības līdzīgi savam tikpat krietnajam brālim bija interesējies par ķīmiju un mistiskām gudrībām. Abu brā]u audzinātājs, kuru viņi ļoti mīlēja, — pareizāk gan viņa brālis galma padomnieks Millers — līdz pat savai nāvei bija nodarbojies ar ķīmiju vai — īstenībā — alķīmiju. Jēnas akadēmijā7 abi brāji uz mūžu sadraudzējās ar pazīs­tamo galma padomnieku Smitu, kas vēlāk iesaistījās slepe­nās biedrībās un zināmās aprindās vēl ne visai sen lika par sevi runāt. Vēlāk — 1741. gadā — abi brāļi k|uva par brīvmūrniekiem. Sekodami sava skolotāja Millera brā]a un galma padomnieka Smita paraugam, viņi ticēja, ka maģija un alķīmija ir cieši saistītas.

Bija pagājuši kādi trīsdesmit gadi, kopš mans tēvs un viņa brālis sāka pētīt šos šķietamos noslēpumus, kad pie mums parādījās Kajostro. Viņš atrada savai darbībai ne­pieciešamo augsni labi sagatavotu. īpaši to veicināja tas, ka viņa ekselenci virsburggrāfu fon der Hovenu, mana tēva draugu, bija audzinājis viņa mātesbrālis, kurš mīlēja alķī­miju. ..

Jau bērnībā daudz dzirdēju par alķīmiju un maģiju, Smitu un Milleru, bet Svēdenborga8 brīnumainie stāsti bija mana galvenā sarunu tēma. Tomēr tas viss tolaik mani ietekmēja ne vairāk kā stāsts par Zilbārdi, bet izredzes apmeklēt balli vai koncertu likās pievilcīgākas nekā tikšanās ar gariem.

Astoņpadsmit gadu vecumā pēc apprecēšanās9 pagriezu muguru lielās pasaules sadzīves vētrām, pārceldamās lauku klusajā vientulībā. Tā kā citas nodarbošanās nebija, tad nodevos lasīšanai — bez plāna, kārtības un izvēles. Vīlanda10 , Kronega", Janga12 , Lafatēra13 raksti bija mana mīļākā lektīra, kas drīz vien dvēselē izraisīja jūsmīgu reliģisku no­skaņojumu.

īpaši aizrāva Lafatēra raksts par lūgšanas spēku un die­nasgrāmata. Pret Jēzu, kura svētlaimes mācība pildīja manu dvēseli, sāku just jūsmīgu cieņu un mīlestību. Vēl tagad pateicos Dievam, ka par manu valdošo kaislību kļuva pie­vēršanās šādām lietām. Reliģija tagad bija mana kaislība, nevis tikai balsts tikumībai. Sirsnīgā mīlestībā pret Jēzu ar klusu rezignāciju panesu visus likteņa pavērsienus. Mans gars, aizvien vairāk novērsdamies no laicīgās pasaules, pa­kāpeniski pierada pie mistiskām fantāzijām. Lafatērs, kas ar savu mazo rakstu kļuva man aizvien mīļāks, likās esam dzīvs mūsu dievišķā priekšgājēja14 māceklis, bet viņa die­nasgrāmata rosināja uz regulāru pašpārbaudi un tiekšanos uz lielāku reliģisko pilnību. Tā manī pakāpeniski nobrieda doma par to, ka arī es, ja vien tiekšos uz dvēseles skaid­rību, reiz nonākšu augstāko garu sabiedrībā. [. .1

Sādā noskaņojumā biju, kad 1779. gada februārī vai martā Jelgavā ieradās Kalostro. Viņš uzdevās par spāņu grāfu un pulkvedi, pieteikdamies tūdaļ pie mana tēvabrāļa kā brīv­mūrnieks un ziņodams, ka viņu kāds priekšnieks svarīgās darīšanās sūtījis uz ziemeļiem. [. .1

Desmitajā aprīlī (mūsu ložai15 šai dienā piešķīra pēdējo grādu) Kaļostro kādu pusstundu bija projām no mums un vientujā istabā rakstīja, bet pēc tam teica manam tēvabrā­lim un man, ka nākot no svarīgām pārrunām ar saviem priekšniekiem, kuri precizējuši šeit veicamo uzdevumu un norādījuši vietu, kur aprakti nozīmīgi maģiskie raksti. [. .] Vilcē, mana tēvabrāļa lauku muižā, pirms sešisimt gadiem

dzīvojis dižens burvis, kura pēcnācēji uzrādījuši tieksmi uz nekromantiju16 . Burvis tad apracis savus maģiskos instru­mentus kopā ar vērtīgām mantām, ko meklējot arī ļaunā principa piekritēji vai nekromanti. Kāds no šiem nekromantiem jau labu laiku uzturoties Kurzemē, tikai viņam kalpo­jošie gari pagaidām vēl neesot atraduši vietu, kur dižais burvis (viņš tagad citos reģionos aplaimojot pilnveidotas būtnes) šīs visas cilvēces labklājībai tik noderīgās lietas paslēpis. [..] To izstāstījis, Kaļostro uzzīmēja uz papīra vietu, kur mantas apraktas, un vārdos aprakstīja mežu, kaut Vilcē nebija bijis. Mans tēvabrālis varen brīnījās par to, ka Kaļostro tik labi pazīst vietu, ko savās acīs nav redzējis un kur kāju nav spēris. Tad Kaļostro mums teica, ka tanī pusstundā, kad bijis viens un izlicies, ka raksta, viņš ar savu garu palīdzību pēc lielā Koptas17 pavēles pārcēlies uz Vilci. Tur viņš daudz ko redzējis vai arī uzzinājis no gara, kas mantu un maģiskās lietas apsargā.

Cilvēks, kas netic brīnumiem, nesapratīs, kā Kalostro pēc lielā Koptas pavēles varēja pārcelties uz Vilci. Daudzi no mums ticēja, ka pazīstamais Svēdenborga stāsts par ugunsgrēku Stokholmā18 ir patiesība, un tiecās savam varonim piedēvēt ne mazākas spējas. Tomēr, ja kāds lasītājs uzskata par nesaprotamu to, kā Kaļostro spēja šo vietu tik precīzi uzzīmēt, tad viņam jāzina: tāds rūdīts blēdis jau pirms šīs komēdijas ar savu emisāru palīdzību būs visu no­skaidrojis. Viņš varēja arī sarunās ar manu tēvabrāli vil­tīgā kārtā dažas dienas iepriekš meža novietojumu izpētīt, nepievēršot sev īpašu uzmanību. Jau mana tēvabrāļa un tēva jaunības laikā runāja par to, ka minētajā mežā aprakta manta un spokojas.

Manam tēYabrāIim viņš apsolīja atdot tur atrastās bagātī­bas. Maģiskās lietas gan palikšot viņam pašam vai viņa priekšniekam [..]

Šaurākās aprindās Jelgavā viņš uzstājās ar maģiskiem priekšlasījumiem. Arī es saņēmu atļauju tanīs būt klāt, bet nedrīkstēju neko pierakstīt. Viens no šiem priekšlasījumiem iznīcināja manu uzticību Kaļostro. Viņš tanī attīstīja dažas demonoloģijas mācības19 , balstoties uz pirmās Mozus grāma­tas sestās nodaļas otro20 un ceturto21 pantu, ar to izraisot manī tikumisku sašutumu. Teicu tēvam, ka šos priekšlasīju­mus vairs neklausīšos, jo savu laiku varu izmantot lietde­rīgāk.

Kaļostro runāja par mīlestību, kas saistījusi debesu un zemes bērnus, un lika saprast, ka ne tikai Kristus, bet arī viņš pats par savu esību varot tai pateikties. Grieķu pus­dievi, kā viņš teica, neesot nekas cits kā šādas mīlestības augļi.

Ar šo priekšlasījumu Kaļostro zaudēja manu uzticību, un es sāku domāt, ka ļaunie gari guvuši uzvaru pār viņu.

Mans labais tēvs tomēr no sirds mani lūdza nevairīties no priekšlasījumiem, bet nākamajā reizē atkal ierasties. Drīz pēc tam Kaļostro uzstājās vēl ar vienu priekšlasījumu. Tanī viņš deva padomus, kā ar maģisku līdzekļu palīdzību pa­mudināt sievieti uz fizisku mīlestību. Visi viņa skolnieki šī priekšlasījuma dēļ viņu sauca pie atbildības, bet viņš ar viltību izvairījās no tās. Viņš teica, ka gribējis tikai savus mācekļus pārbaudīt, un apliecināja prieku par viņu stingra­jiem principiem. Mani šis priekšlasījums dajēji apbēdināja, dajēji nokaitināja, un es stingri noņēmos ar šīm muļķībām turpmāk nesaistīties un atteikties no Pēterburgas brauciena, ko man vēl joprojām centās uztiept. Otrā dienā paliku mā­jās un izlikos slima. Pie manis atsūtīja veco, cienījamo T. T. kungu ar uzaicinājumu uz sanāksmi, bet es aizbildinājos ar slimību. Otrreiz pie manis atsūtīja Hinca un N. N. kun­gus. Viņiem pateicu, ka neesmu slima, bet turpmāk negribu būt skolniece tādam skolotājam, kurš — kā man šķiet — ir tuvās attiecībās ar ļaunajiem gariem. Abi viņi bija priecīgi par manu noliedzošo nostāju pret Kaļostro, jo cerēja, ka atbrīvošos no savām fantāzijām. Tomēr tik tālu vēl nebiju tikusi, jo toreiz mana neuzticība bija vērsta tikai pret Kaļostro, bet nevis pret priekšstatu par maģijas dievišķo spēku. Taisni šinī laikā saslima galma padomnieks Svanders22 . Viņš

15 . . . nekromantija — mitolo­ģija pareģošana, izsaucot mirušo garus. Kristīgus baz­nīcas tēvi nosodīja nekro­mantiju, pieļaujot, ka mi« rūsā izskatā var parādīties sātans. Ar vārdu «nekro-* mantija» šeit un turpmāk apzīmēta melnā (kait nieciskā) maģija pretstatā lab­darīgajai (baltajai) maģijai.

17 Kopta — brīvmūrnieku iz­pratnē slepenas ložas vadītājs.

|S . . . ugunsgrēks Stokholmā — kāds ugunsgrēks, ko Svēdenborgs it kā aprakstījis, at­razdamies tai 11 no la.

19 . . . demonoloģijas mācības — kristīgajā teoloģijā mācības par sātanu, ļauno garu.

20  1. Mozus gr., 6. nod., 2. pants: Tad Dieva dēli vē­roja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika.

21 1. Mozus grām., 6. nod., 4. pants: Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pec tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdejušās bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.

22 Svanders Sigismunds Ge­orgs fon (1727—1784) — Elīzas tēva studiju biedrs, galma advokāts Jelgavā.

3-545

’S Hanahiēls — izdomāts vārds.

34 Katrīna II (1729-1796) Krievijas imperatore.

25 Cehīns — sena Venēcijas zelta monēta.

No gramatas:

Recke, Chari oft a Elisabeth Konstantia von der, geb. Gräfin von Medern. Nachrieht von des berüchtigten Cugliostro Aufenthalte in Mitau im Jahre 1779 und von des­sen magischen Operationen // Tagebücher und Selbstzeug­nisse. — Leipzig: Koehler und Amelang, 1984. — S. 349-­399.

vairs nevarēja piedalīties mūsu sanaksmēs, kaut par visti, kas tur notika, bija informēts. Viņš šo gadījumu apsveica, jo uzskatīja, ka tas izārstēs manu dveseli. Tomēr arī viņš lūdza, lai es turpinu apmeklēt sanāksmes, jo citādi KaJosi.ro ar manu spītību un atturību izskaidrošot to, ka maģiskas mantas nav atrastas, un solījumus, ko viņš mums devis, manas ietiepības dēļ nepildīšot. Ar to es iegūšot ienaidniekus ne tikai to personu, kurām uzticēts šis noslēpums, bet ari — iespējams — savas ģimenes locekļu vidū un traucēšot at­maskot Kaļostro, šo krāpnieku, kurš apsolījis to, ko nekad neizpildīs. _ .

Ar līdzīgiem apsvērumiem jaizskaidro tas, ka pat prātīgi cilvēki, redzēdami krāpšanu, neiedrošinās to atmaskot. Tāpēc daudzi krāpnieki un šarlatāni paliek neatklati. Kaitēdami sa­prātam, viņi turpina darboties, lai realizētu savu priekšnieku vai pašu nodomus. __ _

Svandera un tēva pamudināta es apmekleju mušu brīnum­dara nākamo priekšlasījumu. Tanī viņš atkal attīstīja savas maģiskās mācības, kas iekarsēja manu fantāziju,_ rosinaja pārdomas par maģiju un stiprināja sliecību uz arpasaulīgietn spēkiem. Kaļostro, būdams viltīgs cilvēks, saprata, ka rīkojies neuzmanīgi un vajag no jauna modināt uzticību vi­ņam. Viņš turklāt mēģināja man šo gadījumu izskaidrot un stāstīja dažādas lietas, ko — ka viņš apgalvoja Hana­hiēls25 viņam pavēstījis par mani. Izteicu izbrīnu par^ viņa spējām ielūkoties cilvēka dvēselē, bet viņš viltīga karta aiz­liedza citiem stāstīt par šo sarunu. Pie savas dvēseles zvē­rēju, ka būšu piesardzīga un sargašos no nekromantijas. Pie reizes nopietni un rezolūti pavēstīju, ka^ nebraukšu līdzi viņam un viņa sievai uz Pēterburgu, jo viņš nupat taču tei­cis ka ļaunie gari viņu varot mudināt uz atkrišanu no laba principa. Es savukārt’negribu doties briesmās un svešā_ zeme pastāvīgi uzturēties kopā ar burvi, kuru var pievarēt dē­moni. Tomēr apsolu doties šinī ceļojuma sava teva, musu priekšnieka, brāļa un māsas pavadībā, tiklīdz Katrīna 4 gri­bēs kļūt par ložas «l’Adoplion» patronesi un ļaus^sev uz­ticēt maģijas noslēpumus, ka ari aicinas mani par šis ložas dibinātāju. Kaļostro lika lietā visu savu daiļrunību, lai pie­runātu mani doties ceļā kopa ar viņu. Beidzot, redzēdams, Ka mans nodoms nebraukt ir stingrs, viņš samierinājās. [. ■] _ Pēc dažām dienām Kaļostro paziņoja, ka no saviem priekš­niekiem saņēmis pavēli nekavejoties doties uz Pēterburgu. No turienes viņš laikam atsūtīšot cilvēku, kurš atradīšot Vilces bagātības; iespējams arī, ka atpakaļceļā viņš pais to izdarīšot. Mums tikai vajagot palikt uzticīgiem un tiekties pēc augstāku spēku atbalsta.

īsi pirms aizceļošanas no Jelgavas Kajostro sagaja naida ar savu kalpotāju, padzina viņu no mājas un atlaida no dienesta, turklāt mums viņš aizliedza šo cilvēku pieņemt. So Kaļostro pavēli, dabiski, neviens nepildīja, un neglītā izturēšanās pret padoto paradīja mums Kaļostro nelabvēlīga gaismā. Baidījos, ka te izpaužas ļauno garu mēģinājumi iegūt pār viņu varu; tas stiprināja manu nodomu nedoties kopā ar vinti un viņa sievu uz Pēterburgu. Vēlāk kalpotājs, ar kuru Kaļostro bija tik nosodāmi apgājies (laikam jau tāpēc, lai tiktu vaļā no liecinieka, kurš viņu pārāk labi pa­zīst) ' stāstīja, ka Kaļostro Venēcija izkrāpis kādam baņ­ķierim 2000 cehīntis25 , iestāstīdams, ka prot dzīvsudrabu pār­vērst sudrabā, un ar šo naudu klusībā nozudis. No sava Venēcijā nesta vārda viņš atteicies un pieņēmis grāfa Ka­ļostro vārdu un titulu._ _

Visu to mēs uzzinājām, kad bija pagājis vairāk nekā gads, un likām kalpotājam par šo lietu klusēt, jo pa daļai kau­nējāmies, ka šāds cilvēks mūs piekrāpis, pa daļai uzskatījām šo stāstu par kalpotāja izdomātu. Sis kalpotājs kopš dažiem gadiem vairs neatrodas Kurzeme, tāpēc nevaru nosaukt vārdu, kādā Kaļostro saucās Venēcijā. [. .]

Par Kaļostro uzturēšanos Pēterburgā nevaru neka dropa teikt. Zināms tikai, ka savu galveno mērķi viņš nav_ sasnie­dzis, kaut dažādu personu uzmanību ar visādām dēkainām cerībām kādu laiku piesaistījis. _ _

No vācu valodas tulkojis Alnis Svelpis

F. Pesoa simtgadei veltīts plakāts,

dzimtene ir portugāļu valoda.»

Uz tā dzejnieka vardi: «Mana

Fernandu Pesoa (1888— 1935) — viens no savda­bīgākajiem un mīklainā­kajiem 20. gs. portugāļu (un visas Eiropas) rakst­niekiem, jo par dzejnieku vien viņu saukt vis negri­bētos — tik neparasti plašs un daudzveidīgs ir literārais mantojums: dze­ja, proza, esejas, filozo­fiski, estētiski, politiski, ekonomiski un literatūrkrltiski opusi. Nelielu ie­skatu F. Pesoas dzejā sniedz izlase «Zudušais dārzs» (R.: Liesma, 1983). Taja līdztekus paša Peso­as dzejoļiem ietilpināti Iris viņa dubultnieku, tā sau­camo heteronimu — Ai­varu di Kampuša, Rihar­du Reiša un Albertu Kaeiru — dzejoļi, kā ari ar pseidonīmu Aleksandrs Sērčs sacerētie angļu so­neti. Vēl F. Pesoa sarak­stījis grāmatu «Ķvadras tautiskā gaumē», kurā meistarīgi stilizējis portu­gāļu tautasdziesmas kvadras. Nule kā uzieti ari viņa dzejoļi, kas sace­rēti … latiņu valo­dā (!), — «Carmina Pessoana». Bet pavisam ne­sen portugāļu literārās aprindas iepazinušas ari ar F. Pesoas liriskās pro­zas vai, kā pašam auto­ram labpaticies nosaukt savu kārtējo literāro mistificējumu, — viņa pusheteronima Berhardu Suariša sacerēto «Nemiera grāmatu» («Livro do desassossego»). Sai liriskās grēksūdzes skaudrajai, no atsevišķiem mozaikāliem fragmentiem un uzzibšņiem veidotajai dvēse­les epifāniju naksnīgajai grāmatai cauri vijas rakstnieka atzīšanās: «Es neieredzu dzīvi tālab, ka to mīlu.» Sajā traģiskajā kontrastā un dramatiskajā paradoksalitātē sakņojas visa F. Pesoas — šī «lielā un drūmā» dzej­nieka — esība, patoss un ceriba «Radīt sevi valsti ar politiskām vētrām, par­tijām un revolūcijām un pašam kļūt par to visu, par to garu un būtību, kļūt šai dzīvajā pante­ismā par Dievu, kas ap­veltīts ar miesu un dvē­seli, un zemi sev zem kā­jām, un likteni, kuru no­saka mana «es» tauta.»

.

FRAGMENTI

*        '-ķ *

Mana mēmā pastaiga — nemitīga saruna; mēs visi — ļaudis, mājas, akmeņi, afišas, debesis — milzu pūlis, sadraudzība, mēs grūstāmies ar vārdu elkoņiem Liktens dižajā gājienā.

Blāvā mijkrēslī, iekams vakars nav iegrozījies naktī, es izbaudu ne­apjaustas maldīšanās prieku pārvērstā pilsētā un klīstu kā apmāts. Man tīkamas — un drīzāk manai iztēlei nekā sirdij — neatvairāmas un ne­mierpilnas skumjas. Es klīstu un nelasīdams šķirstu sevī kādu grāmatu, kuras teksts piebārstīts ar gaistošiem tēliem, no kuriem nemanāmi dzimst mūžam nepabeigtas domas.

Piepeši iedegas divkārša stingu laternu rinda visā nebeidzamās un līkumainās ielas garumā. Skumjas aug kā no negaidītām bēdām. Grā­mata beigusies. Spokainās ielas lipīgajā gaisā lāso skumjas kā plānprā­tīga Liktens siekalas, nošļakstot dvēseli.

*        * *

Viss izkūp kā dūmi. Visa mana dzīve, manas atmiņas, mani sapņi un es pats — viss pagaist. Es pamazām sajūtu, ka es biju cits, jutu citādi, domāju citādāk. Es — skatītājs izrādē, kuras scenārijs nemitīgi mainās, un izrāde — tas esmu es.

Bet kas gan ir tas viņš, ak dievs, kura izrādes es skatos? Cik viņu? Kurš no viņiem esmu es? Un kur ir tā robeža starp mums?

*        * *

Viss manas dzīves vēlīnais rūgtums nomet mana stingā skatiena priekšā prieka plīvuru, kurā diendienā tas radis tērpties. Nākas atzīt, ka allaž, pat būdams līksms un apmierināts, es esmu skumjš. Tā vien šķiet, it kā to secinātu kāds svešs, kurš, piespiedis mani pie loga, pār plecu vai pat man pāri noraudzītos no maniem dziļumiem uz aizejošā lietus gausajām, līkumotajām nītīm, kas cauršuj duļķaino un smago gaisu.

…Par ko gan es domāju, iekams viss nepārtaptu par redzi? Nezinu. Par brīvi? Par dzīvi? Svīst gaisma, jau gandrīz visas debesis iezilgojušās. Tik nav miera un nekad nebūs manā sirdī — pamestā akā viensētas malā, kur bērnības pēdas klāj putekļi sen pārdotu, jau svešu māju bēni­ņos. Es nezinu miera — un vēl jo rūgtāk, ka pat nepūlos to rast.

*        * *

Man bija diženi nodomi un neizmērojami sapņi — bet to pašu var teikt arī par izsūtāmo zēnu vai meiteni no šūšanas darbnīcas: katram ir savs sapnis, starpība vien tā, vai cilvēkam ir pa spēkam to sasniegt, vai arī viņš nosodīts to īstenot sevī.

Sapņos es esmu vienlīdzīgs izsūtāmajam vai šuvējai. No viņiem mani atšķir prasme rakstīt. Jā, tieši šī darbība pierāda, ka es patiešām esmu, tajā izpaužas mūsu atšķirība. Dvēselē mēs esam vienādi.

* * *

Katrs no mums, atstāts savā ziņā, izmisuma pilns sajūt, ka viņš dzīvo. Šķiet, ka kuģa būtība ■— kuģot, bet tā sūtība -— nonākt ostā. Bet mēs kuģojam un pat nezinām, kurp. Un skumīgā veidā atmodinām argo­nautu devīzi: kuģot — ir nepieciešami, dzīvot — nav obligāti.

* * *

Aiz pagrieziena es ieraudzīju meitenes. Viņas gāja pa ceļu un dzie­dāja, un viņu balsis bija laimīgas. Brīdi es iztālēm klausījos, neko nejū­tot. Un piepeši man kļuva viņu žēl.

Par viņu nākotni? Vai par viņu nesaprātību? Vai — kas zin — varbūt par sevi pašu.

*        * *

Vieni — par vergiem piedzimst, citi par vergiem kļūst, bet trešajos verdzība ieaudzināta. Tā gļēvā mīlestība, kuru mēs izjūtam pret brīvību,— no kuras, ja tāda mums piemistu, mēs, tās neparastuma nomākti, lab-

F. Pesoas heteronlmi: Albertu Kaeiru, Rikardu Reiss un Ālvaru di Kampušs.

Žozi di Almeidas zīmējums.

prātīgi atteiktos, — arī ir mūsu verdzības rnokpilnuma visdrošākā pazīme. Arī es sapņoju par būdu vai alu, kur man paslēpties pašam no savas visupārņemošās vienmuļības. Bet vai es uzdrošināšos doties meklēt šo bildu vai alu, intuitīvi apzinoties, ka, ja reiz. šī vienmuļība nāk no manis, tad es esmu tai nolemts it visur? Ja es smoku tur, kur es atrodos, tikai tāpēc vien, ka es kaut kur atrodos, slimības cēlonis — manās plaušās, nevis apkārtējā gaisā. Un, ja es, visiem dzirdot, skandinu, ka es dedzīgi alkstu pēc spožas saules, plašiem laukiem, nepārskatāmas juras un skaidra ap­vāršņa, vai tad man patiešām jau vairs nevajag nedz gultas, nedz ēdiena, nav jānokāpj astoņus pakāpienus, lai iznāktu uz ielas, nav vērts ieiet tabakas bodītē uz stūra vai apsveicināties ar garlaicības māktu bārddzini?

Viss, kas ir ap mums, kļūst par musu pašu daļu, ietiecas mūsu mie­sas un dzīves sajūtās un ar milzu Zirnekļa siekalu neredzamo tīmekli sasaista mūs ar visu, kas atrodas tuvumā, apvij un ieaijā mūs uz lēnas nāves zirnekļainajām cisām. Viss — tie esam mēs, mēs — tas ir viss; tik kāda tam ccna, ja reiz viss — tas ir nekas?

*        * *

Visvairāk man žēl to, kuri sapņo par pieejamo, realo un tuvo. Tie, kas sapņo par diženo, vai nu ir vājprātīgi un tāpēc laimīgi, vai vienkārši sapņotāji, kuriem sapņi — tā ir dvēseles šūpļadziesina un kuri, paši neko nenozīmējot, to ieaijā. Bet, lūk, tam, kurš sapņo par pieejamo, draud īsta vilšanās. To, ka es nekļūšu par Romas imperatoru, es pārdzīvošu, bet, lūk, tas, ka man ne reizi neizdevās aprunāties ar meiteni no šūšanas darbnīcas, kura ik dienas ap pulksten deviņiem nogriežas uz ielas stūra pa labi, spēj nodarīt sāpes.

*        * *

Cik daudz nekonsekvences vēlmē reducēt sevi sava «es» robežās! Ar rūgtu ironiju atskārt, kā viss ierodas no ārienes! Dvēseles saistība ar pasauli, domas — ar gaisu un upi liek teikt, ka manī sāp dzīve, — un es saku, neprazdams to izteikt, ījaba grāmatas vienkāršiem un dziļum dzi­ļiem vārdiem: «Dvēsle mana nogurusi no manas dzīves!»

*        * *

Lai saprastu, es sevi iznīcināju. Saprast — talad pazaudēt mīlestību. Nezinu neko nepatiesāku un vienlaikus zīmīgāku kā Lconardo da Vinči frāzi par to, ka nedrīkst kaut ko iemīlēt vai ienīst, iepriekš to nesaprotot.

*        -i*

Mums visiem pienāks nakts, un atbrauks kariete. Man patīk tā viegla pūsma, kas atvējojas tai līdzi, un dvēsele, ar kuru es biju apveltīts, par to priecājas. Man vairs nav ko izdibināt un meklēt. Ja ierakstu, kuru es atstāšu caurbraucēju grāmatā, izlasīs citi un tas viņus izklaidēs, — labi. Ja to neizlasīs un noskums, ne sliktāk.

No portugāļu valodas tulkojis Leons Briedis

Ernests Rifē (Ernest Riffe) — izcilā

zviedru kino un teātra režisora, drama-

turga, prozista un esejista Ingmārā

Bergmaņa (I')IS) pseidonīms. Sis raksts

ir literāra mistifikācija — «tulkojums no

franču valodas», kas ievada «antiberg-

manisku» rakstu kopojumu zviedru žur-

nālā «Chaplin» 1960. g. novembra nu-

murā.

Grāmatā «Dienasgrāmata ar Ingmāru

Bergmani» biogrāfs V. Semans paskaidro:

«.. šis raksts ir pašaizsardzības solis;

Ingmārs Bergmanis raida atpakaļ pret

viņu vērsto zākāšanās vilni. Taču dara

to jo spēcīgāk, jo spēcīgākas ir viņa šau-

bas par sevi: raksts pārpilns pesimisma

un melanholijas, bažu, ka kritiku vērtē-

juma varētu but daudz taisnības.»

Ingmārs Bergmanis ir pievīlis mūsu uzticību. Viņš plaši dzīvojis uz mūsu sapņu un bažīgo jautājumu rēķina. Viņš apelējis pie mūsu līdzjū­tības, uzmanības, ar kuru esam uzklausījuši viņa taisnošanos un atvai­nošanos.

Daudzkārt mēs sevi pārliecinājām: nu beidzot dzims meistar­darbs — galvenais pierādījums tam, ka mūsu ilgas nav bijušas veltīgas. Nav trūcis apgalvojumu par lielām summām, kas laistas apgrozībā, lai ar savu vērtību paustu: lūk, kādas bagātības, cik liels šis māksliniecis­kās vitalitātes un visaptverošas cilvēcības kapitāls!

Ja Bergmanis būtu apzinājies, cik liela ir plaisa starp viņa ražojumu iluzoro un patieso vērtību, tad, par spīti visam, viņam varētu piedēvēt sava veida aukstasinīgu aprēķinu. Ja viņš nebūtu to apzinajies — kas drīzāk iespējams —, lieta kļūtu nopietnāka, jo tādā gadījumā būtu jāse­cina, ka Bergmanim nepiemīt arī blēža virtuozitāte un viņš drīzāk rak­sturojams kā garīgs mēnessērdzīgais.

Bergmanim bieži pārmet izvairīšanos no sociālā angažementa; šo ap­sūdzību viņš noraida ar paskaidrojumu — tikpat neatkarīgu, cik ne­skaidru —, ka viņa intereses koncentrējoties cilvēka attieksmē pret Dievu. Tādējādi viņš izslēdz no šīs attieksmes jautājumu par materiālo netaisnību, garīgo apspiešanu vai arī konvulsijām, ko pārdzīvo mūsu sabiedrība. Godīguma un nesaudzīgas atklātības iespaids, ko Bergmanis atstāj ar savu neseno paziņojumu, būtībā ir visai izsmalcināta liekulība: cilvēks, kas uzsver, ka vēlas būt anonīms katedrāles amatnieks un mākslinieks, ir kinorežisors, par kuru pašlaik visvairāk spriež un runā pasaulē. Nevar noliegt — tā ir patiesi skaista poza, tā ļauj nojaust šadas ievērības sagādātās slepenās ciešanas, no pasaules slēptās skumjas par daiļradi soli deo gloria (vienīgi dievam par godu — lat.).

Tālāk Bergmanis runā par savu atbildību publikas priekšā, bet ne­pievērš uzmanību tam, kā definēt šo visai neskaidro jēdzienu. Tajā pašā laikā viņa filmas viena pēc otras apliecina dziļu nicinājumu pret cilvēku, trūcīgu kontaktu ar apkārtējo pasauli.

Tomēr visdīvainākās ir Bergmaņa runas par to, ka viņam «katra filma ir pēdējā» un ka jābūt «drosmei laikus noiet no skatuves». Tās ir nenozīmīgas frā/es, jo Bergmanis, ja vien būtu izvērtējis savus ražojumus

un galvenokārt pats sevi, jau labi sen tur būtu atklājis bezsaturīgu tuk­šumu un visai maniakālu atkārtošanos formas un motīvu ziņā.

Jo ilgāk es novēroju šo reto kuriozitāti kino vēstures sterilo īpatņu bagātajā florā, jo skaidrāk saredzu aktieri — lomu spēlētāja tēlu.

Runā, ka Bergmanis esot lielisks teātra režisors. 5im māksliniekam, kam trūkst sava satura, vajadzīgs gatavs literārs darbs — kāda cita rakstnieka acīmredzamais talants, uz kā balstīties. Tad (un tikai tad) atraisās Bergmaņa labākās īpašības: spēja iedzīvoties tēlā, muzikalitātē un intuitīvā spēja dalīties ar aktieri savās vīzijās.

Taču tad, kad Bergmanis ņemas radīt patstāvīgi, kad viņš ir spiests dot dzīvi paša radītajiem notikumiem vai balsis paša būtnēm, viņš apjūk, kļūst nepastāvīgs un bezspēcīgs, jo — ieskatoties dziļāk — viņš netic saviem nodomiem. Turklāt viņa vīzijas kļūst bālas un anēmiskas, jo tām trūkst saskares ar īstenību — labākajā gadījumā tās ir pārveidoti sapņi, kas var ieinteresēt psihoanalītiķi, bet ir niecīgs stimuls tiem cilvēkiem, kuri prasa saturīgu gara barību. Izjūtot šo trūkumu, viņš apzināti vai intuitīvi ķeras pie melodramatisma, patētiskas frēzēšanas, mākslotas si­tuāciju saasināšanās. Ar pāri plūstošu formas eleganci viņš instrumentā savas anēmiskās melodijas, rada griezīgus akordus vai rafinētus kontrapunkta efektus: tie ir tukši skaņu tēli, kuri mūsu izjūtās raisa asociācijas ar lielajiem meistariem. Bergmaņa mūza patiesi ir auksta, ar izliktiesprasmi apveltīta sieviete; viņa ir pieredzējusi, arvien apzinās vajadzību citiem patikt, taču viņai trūkst mīlestības, siltuma, patiesa spēka.

Ja rodas vēlēšanās, var pārdomāt bergmaniskās sarežģītības iespēja­mos iemeslus. Dažus pieturas punktus viņš ir devis pats — arī savas bieži dokumentētās bailes, to, ko viņš sauc par «mākslinieka nepieciešamību patikt, būt mīlētam, un alkas pēc veiksmes».

Kino radītājam šie dzinējspēki ir sevišķi jāizjūt, jo viņš spiests strā­dāt pastāvīgu ekonomisko represiju draudu apstākļos.

Bergmanis, kas nekad nav piederējis kādam literāram spārnam un savā dzimtenē nekad ari nav uzskatīts par rakstnieku, ir neapšaubāmi dabūjis ciest nievas no saviem rakstošajiem kolēģiem.

Turklāt viņš ir pieredzējis kadra neparasto pārspēku pār vārdu, tā iedarbības tiešumu un ķēries pie šī izteiksmes līdzekļa tā, kā slīkstošais ķeras pie glābšanas riņķa.

Bergmanim kinematogrāfija kļuvusi par pilnskanīgu pašizpausmes veidu, un nu notiek pats dīvainākais: ar šo mēdiju viņš dod mums nevis jaunu kino pārdzīvojumu, bet — apspiestu ambīciju dzīts — pasniedz literāru ūdens viru. No filmas filmā uz ekrāna slīd ēnām līdzīgi nedzīvi fantomi, runādami mākslotus, no Bergmaņa teātra inscenējumiem pārņem­tus dialogus, kuri viņa sniegumā kļūst pretīgi salkani.

Šī pastāvīgi manifestētā mākslinieciskā nedrošība galu galā rada tik nomācošu iespaidu, ka var vienīgi vaicāt: kas tā ir par traku un izmisīgu augstprātību, kas dzen šo mākslinieku ietiepīgi spēlēt tuksneša vientuļ­nieka lomu?

Vienlaikus man šķiet, ka Bergmanis ir dramatisks piemērs atšķirībai starp atražojošu un radošu mākslinieku. Arī šajā ziņā varam prasīt no viņa lielu atbildību. Pārzinādams filmu radīšanas noslēpumus, viņš būtu varējis stimulēt savas paaudzes rakstniekus, nodibināt jaunus kontaktus ar kinematogrāfu. Bet neizskaidrojamā sevis izrādīšanas tieksmē viņš ir viens pats pieteicis tiesības uz savu valstību tuksnesīgā zemē un paslu­dinājis sevi par tās valdnieku.

Ir pienācis laiks izrēķināties ar šo spoka tēlu, kas sacēlis tik lielu kņadu. Viņš nestāsta neko par mums pašiem un dzīvi, ko dzīvojam, nedz arī par Dievu. Viņš mums nekā nesaka arī par savu paša nenozītnību vai lielumu. Viņš ir vienīgi biedējoša liecība par mūsu kinomākslas šausmīgo sabrukumu.

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

Vecās vārdnīcas šķirklis «Doppelgänger» (Dubultnieks) izskaidrots kā «slimīga māksliniekā iemiesošanās citā personība» jeb «dvēseles dubultošanas». Ir drausmīgi sapnī redzet sevi pašu nākam pa ielu pretī un smīnam! Tur taču slēpjas mistifikācija. Par mākslinieciskās mistifikācijās piemēru var noderēt ari manas vecāsmātes brā- lis — komponists Adams Ore. Dzimis 1855. gada Mazsalacā. Miglā tīti trīsdesmit pieci viņa dzīves gadi — studiju laiks un koncertdarbība no 1880. gada līdz 1915. gadam Vacija, Šveicē un Itālijā. Nevienam mūzikas pētniekam vēl lidz šim nav izdevies atrast autentiskas ziņas par Ādama Ores muzikālajām gaitām ārzemēs. Skaidrs vien tas, ka, pasaules karam sākoties, 1915. gadā Ore kā Krievijas pavalstnieks no Vācijas tapis izraidīts un atbēdzis uz Rīgu. Jau ar pirmajiem koncertiem Latvija Ore sevi apliecinājis par |oti nopietnu un ievērojamu ērģe|u virtuozu. Bet kā komponists viņš aizvien bijis kritiķu apstrīdēts. Izņemot jaunībā izdoto tautasdziesmu krājumu «Jaunā Dziesmu Rota» un dažus ērģeļu skaņdarbus, kritiķi citas Ādama Ores kompozīcijas nepazina. Ore ap- galvoja, ka visu savu jaunrades bagātību viņš bēgot pametis Vācijā. Tur sacerējis sla- veno oratoriju «Sv. Cecīlija», kura izpildīta daudzās Vāczemes un Itālijas pilsētās, operu «Gunda», ko uzveduši Kaselē un Veimārā. Viņš piederējis pie tā saucamās «Vagneriāņu grupas», ticis uzlūgts hercoga galmā Veimārā, spēlējis priekšā ķeizaram Vilhelmam il. Par visu to dzirdēju bērnībā no paša Ores stāstiem. Kur ērģe|spēli mācījies? Stutgartē, pēc tam papildinājies Romā. Dzīvojis Kapri salā savā villa. Braukājis koncertos pa visu Liropu … Taču latviešu mūzikas zinātniekiem un pētniekiem vēl līdz šai dienai nav izdevies atrast nekādus lietišķus pierādījumus (izņemot operas «Gunda» klavicrizvilkumu), kas liecinātu par šo slavas pilno periodu Ādama Ores dzīvē. Ne Stutgartes, ne Romas kon- servatoriju arhīvos nav atrastas ziņas par studentu ar tādu uzvārdu. Meklējot uzdūru- šies uz mazlietiņ līdzīgu Admonī jeb Adamonī… Varbūt mistifikācija? Un Ādama Ores krājumā uzdotā tautasdziesma «Daugavi- ņa, māmuliņa, vi|ņo strauji plūzdama» — izrādās, komponista paša sacerēti vārdi un melodija! 1875. gadā J. Cimze savai «Dziesmu rotai» (tautasdziesmu apdarēm korim) licis virsrakstu «Latviešu tautasdziesmas, apgādātas no J. Cimzes un viņa drau- giem». Bet šodien, tās dziesmas papētot, katrs konservatorijas students pateiks, ka melodijas nav tautā noklausītas, bet paša Cimzes un viņa draugu sacerētas (izņe- mot dažas). Uz to norāda nežēlīgi krop- ļotie dainu vārdi, tekstus melodijām pie- lāgojot, kā arī pašu melodiju nelatvis- kais (ziņģiskais) raksturs. Tā nu iznāk, ka arī J. Cimze — nenoliedzami izcils latviešu mūzikas darbinieks — piedalījies folkloras mistifikācijā. Un ne tikai viņš! Bērnībā mana iemīļotākā tautasdziesma bija «Teici, teici, valodiņa, ko upīte bur- buļoja». Vēlāk izrādījās, ka tā nemaz nav tautasdziesma, ka meldiju sacerējis Liep- upes mācītājs Neilands. Tas pats, kurš ienīda dzejnieku Ausekli. Atkal folkloras mistifikācija! Varbūt likumsakarīga? Nei- lands taču dzimis latvietis, nācis no zem- nieku kārtas. «Slimīgi iemiesojies pārvā- cotā mācītājā.» Tāpat kā Ādams Ore, kas ilgojies iemiesoties grāfa Adamonī tēlā … Kur beidzas patiesība, kur sākas mistifi- kācijā? Ādams Ore  

Mara vīksna

VAI TĀS IR TAUTASDZIESMAS?

Meklet atbildi uz šo jautājumu rosināja vēstule, ko Latvijas ZA Folkloras krātuvei atsūtījusi Smites kundze no Ugāles. Viņa raksta par dīvainajām «tautasdziesmām», ko bija atradusi kādā rajona avīzītē pie sēru sludinājumiem, un arī vairākas pievienojusi paraugam. Piemēram:

Garu mūžu nodzīvoju,

Daudz darbiņa padarīju,

Lai nu viegli Zemes matē Pārklāj smilšu paladziņu.

Klusa paliek istabiņa,

Vel klusāks pagalmiņš,

Apklusuši tēva soļi,

Zudis gudrais padomiņš.

(Latv. t. dz.)

Viņasprāt, «šo pantiņu mākslotais izteiksmes veids un pasaules uztvere no latvju dai­nām stāv gaužām tālu; kads centīgs sacerētājs vienkārši savus ražojumus laidis klajā, nosaucot par tautasdziesmām». Vēstules autore vēl atcerējās pantus, kas kādreiz rotaja «Gotiņu» konfekšu papīrīšus un lūdza raksturot šīs tautasdziesmas, to autentiskumu.

Jau pirmajos drukātajos tautasdziesmu krājumos parādījās arī kroplas dziesmas, individuāli sacerējumi, kuri varēja būt pazīstami arī plašākai sabiedrībai. Tā Gustavs Bergmanis 1807. un 1808i. gada iespieda dažas garīgās dziesmas, ziņģes un arī vēl nenoshpejušās tautasdziesmas. Tadu kā tautasdziesmu definīciju varam atrast K. Barona «Latvju Dainu» (LD) ievadā:

«Lai pirmais dziesmas sacerētājs būtu kāds būdams, par tautas dziesmu viņa sace­rējums var palikt tikai tad, kad tas gājis caur ilgu, stingru tautas cenzuru un’ beidzot tādu veidu sasniedzis, ka tauta atziuuse par savu vispārīgu īpašumu, pie kā pirmajam saceretajam vairs nav nekādas tiesības, nedz atbildības. Bet savam veselīgam dīglim viņa sacerējumā gan vajadzēja būt, ko tad tauta tālāk audzējuse, citādi tas «tur dziedāts, tur palika.» (LD, I, 1894, XVIII)

Tautasdziesmu atdarināšana mūsu mākslas dzejā jau aizsākās ar Vecā Sfendera «Uzauge ozoliņš p|avmaliņā» un, protams, ar Ausek|a, Andreja Pumpura, vēl arī Jēkaba Lautenbaha, Matīsa Šiliņa, Jaņa Sandera u. c. daijradi. Daži dzejoļi ir folklorizējušies, pilnībā pārgājuši «tautas īpašumā». Laikam visklasiskākais gadījums ir mācītāja Jāņa Neilanda 1877. gadā Augustam Bīlenšteinam amata svētkos dāvinātais dzejojums «Bi­tīte», no kura Jānis Cimze izveidoja divas dziesmas («Teici, teici, valodiņa» un «Vai bitīte nezināja») un ievietoja tās «Dziesmu rotā». So «tautasdziesmu» radītājs tiešām ir aizmirsts un nekad netiek atzīmēts. Visi pieminētie autori savus sacerējumus nekad ne­pasniedza par tautasdziesmām. Tomcr, lai cik neloģiski tas neliktos, latviešiem bijuši «dzej­nieki», kas speciāli centušies radīt tautasdziesmas un kā lādas tās arī iesūtījuši krā­jējiem.

Neīstās tautasdziesmas varētu iedalīt trīs grupās: pirmā — kur ritma un vārdu bojājumi radušies aizmiršanas rezultātā vai arī dziesmas teicot, ne dziedot; otrā — naivi, neveikli jaundarinājumi, kuru autori, pat neko ļaunu nedomādami, ir pārliecināti, ka rada īstu tautas dzeju; trešā — viskaitīgākā — darbība, kad tautasdziesmas tiek viltotas apzniāti, lai pamatotu kādu paša izdomātu vai plašāk pazīstamu modernu teo­riju. Ar visām šīm neīstajam tautasdziesmām varam sastapties arī LD, kur atrodam pie dziesmām Barona piezīmes. Piemēram, pie Nr. 8381 atzīmēts, ka Gaiķes Friča [arī Tu­pētājs] iesūtīto dziesmu atmetis, jo «šis rakstītājs reti kādu t. dziesmu atstāj nepārlabojis». RLB Zinību komisijas materiālos atrodama šī paša vācēja vēstule, kas liecina par viņa neviltoto naivumu: «Cien. Zinību komisija, Jūsu, visas Latvijas atzīšanu pelnī­šos, Latvijai par svētību strādātos zitiiskos nolūkus veicinādams, Jums piesūtu šīs tautas dziesmas no manis salasītas Gaiķetiiekos.» (30. 03. 1889.) Te viena no tām būs:

Mēs reizaji uzaugami Ar kaimiņa bārenīti.

Uzauguši kā aizgāja Atstāj mani vientulīti.

Pie Nr. 1009, kas ir J. Neilanda «Kur tu ņēmi to dziesmiņu, Kas actiņas slapināja?» (LD nokļuvusi no Aronu Matīsa 1888. g. krājuma), Barons pierakstījis: «Šaubos, vai

tada veida ši dz. no senajam t. dziesmām.» Vienai no Minnas Freimanes publicētajam neuzticamajam dziesmām — Nr. 1146 — Barons pielicis jautajuma zirni:

Kam, māmitļ, neielūdzi Cainpu mīļi kūtnībāsi?

Pate nāca neielūgta Man nolēma nešķiribu.

Vislabakās liecības par Barona ciņu ar šadam dziesmām atrodam dainu skapja trijās atvilktnēs, kur atliktas apmēram 10 500 četrrindes ar norādi — «Šaubīgas, sabojātas un sacerētas» — un piezīmi: «NB1 Varbūt pēcāk dažas lietojamas.» Vel uz dziesmu ma­ļam Baronam atzinies: sadzejota, gluži jauna, neīsta, samaisīta, savārstīta, pašdarinala, aplama u. c.

Viena no populārākajām tautasdziesmu viltotājām bijusi Minna Freimane (dzīves dati nezināmi), kaut ari viņai nemaz tik daudz šo neīsto dziesmu nebija, bet viņas vārds lapa slavens pec J. Lautenbaha publikācijām par dievu Jupi un likteņa dievībām, kuras viņš atsaucas uz Minnas Freimanes vākumiem. Viņas sacerētas ir dziesmas par svētām meitām, dievībām Sveiku, Laipnīti un Likteni.

Liktenltis žēli raud Mīļas Māras klēpītē.

Visi sauca, Likteniti,

Lem man labu mūža galu.

Fs tomēr simpatizēju Minnai Freimanei kā vienai no pirmajām izglītotajām lat­vietēm, skolotājai, labu ceļojumaprakstu rakstītājai, latviešu tautas patriotei, visproduk­tīvākajai LD līdzstrādniecei. Iespējams, ka dziesmas (LD-1 283) viņa pierakstīja pēc atmiņas, jo tās Brīvzemnieks saņēma no Parīzes, Nīcas, Berlīnes. Viņas pārcentības pamatā bijusi laba iespiesto avotu pārzināšana. Minna Freimane rakstīja no Batiuui Brīvzemniekam: «Teikšu Jums patiesību: Es neticu, ka vel kādam tautietim ir tik daudz ziņas par mūsu senčiem kā man. Es iz Vaczcmes ieguvu ļoti taisnas un patiesīgas zinās (lasīts Merkelis u. c. — M. V.). Arī Maskavā būdama es bibliotēkā daudz lasīju.» (10. 12. 1886.)

Tagad mazāk atminēts, bet daudzkārt aktīvāks par M. Freimani jaunu dziesmu ra­dīšanā, dažādu dievību iemūžināšanā bijis Kristaps Alksnis-Zundnlis (1862—1912) — Joti vajš, bet ražīgs dzejnieks. Viņam pieder dziesma «To skaidro ūdcn’ nejauciet, Kas tek canr lillijām». Pats gan viņš jauca to «skaidro ūdeni», cik spēja. Barons viņa dzejojumus atlicis vienu pec otra. Alksnis-Zundulis rakstīja arī patētiskus rakstus par folkloru un mitoloģiju, aicināja vākt un krāt tautasdziesmas. Viņš neatzina četrrindes un uzskatīja, ka visos publicētajos krājumos dziesmas ir «bez galvas un kājām». Sīs iztrūkstošās daļas viņš aicināja meklēt «sevis kratos manuskriptos», kuros vienīgos esot pilnīgas dziesmas. Kādā ļoti vecā vācelē viņš atradis dziesmiņu, ar kuru mums nebūtu kauns nostaties blakus senajiem grieķiem:

Sadi gari, tādi gari.

Tautas gars tas labakais.

Šādas mantas, tadas mantas,

Gara mantas labākas.

Savā dzimtajā pusē Naudītē viņš bija atradis liecības par veselības dievi Veseliņu dziesma ar deviņiem pantiem. Viens no tiem:

Es palūdzu Veseliņu,

Lai man dodi vcselib’.

Es palūdzu Laimas māti,

Lai man sūta arājiņ*.

Viņa noklausītās dziesmās dzīvoja ūdens gars Andris. Visskaļāk izskanēja viņa aiz­stāvība’ dievam Krēmaram, Rūķiem un Nurķiem, kas apsargā apslēpto mautiL Polemikā iesaistījās un to nobeidza «Dienas Lapas» etnogrāfiskā pielikuma veidotājs Aronu Ma­tīss, pierādot, ka Alkšņa-Zunduļa piesauktajiem teicējiem pārāk nenoteiktas norādes par dzīves vietu (Dobeles apkārtnē), viņi esot garā vāji vai nesen aizgājuši aizsaulē; «Krēmara dziesmās atrodamas tikai apkrimšļotas un satutinātas lautas dziesmu drupstalas» (Austrums, Jelgavā 1893, 2. sēj., 138. 2pp.).

Vēl jau dainu skapja atvilktnēs atrodas daudzu vācēju vārdi — retāk vai biežāk pieminēti. Saglabājies arī kāds fragments no K. Barona rakstītā LD ievada, kas savā laikā netika publicēts, vēlāk, 1944. gada martā, to ievietoja «Izglītības Mē­nešrakstā» ar virsrakstu «Par tautas dziesmu sijāšanu» (49.—50. lpp.), bet, tā kā šis preses izdevums atradās speefondā un ir labākais, kurā rodamas ziņas par neīstām tautasdziesmām, atļaujiet to nocitēt plašāk:

«Krājumā ir uzņemtas arī dažas no dziedātājiem tīšām un ar labu ziņu lietātas valodas un rituma dissonancas un spurfgi vai jauni un sveši vārdi. Tas noticis īpaši

apdziedāšanās dziesmās, knr tādām dissonancām sava tiesiba. Apdziedāšanās dzies­mās ari pielaisti jaunāki varianti, kas pašā tautā celušies, un tādēļ arī tautas garu neaizliedz.

Turpretim citas, lai glumākas, pēc t. dziesmu parauga no dažiem jaunsacerētas dziesmas mūsu krājumam neder. Tās ir mākslīgas dziesmas, ar īstām t. dziesmām ne­parastu tendenci jeb nolūku, un — atmetamas. Piem.: Latvju tauta dziedātāja un dažas līdzīgas. Kā pašu sacerētāju produkts viņas jau pa daļai it jaukas, tikai nevajaga viņas dēvēt par t. dziesmām, kur tām zūd visa ievērība un cienība.

Gadās vēl naivāki, vientiesīgāki «t. dziesmu» sacerētāji, kas rādās domājot, ka t. dziesmām nav nekāda satura, nekāda kodola, ka pietiek tikai kādus vārdus sakopot par līgaviņu, kumeliņu etc., un t. dziesma gatava. Tie, zināms, tikai velti apgrūtina dziesmu kārtotāju, kas viņas izlasījis liek pie malas. Ievērojams tikai, ka viņu dzimtene pa lielākai daļai sakrīt ar vidiem, kur senāk cita tauta, kā Vidzemē, Lībieši dzīvojuši.

Vēl uzejam tādus savādus un jo nepatīkamus tautas dziesmu vai dažādu variantu fabrikantus, kas ķērušies pie t. dziesmu pārdzejošanas, «pārlabošanas». Kā noskārstams, tiem bijuši pie rokas kādi dziesmu krājumi, ne reti sveši vai pat jau drukāti, kuru dziesmas tie pec savas «labākās garšas» sabojājuši. Kas t. dziesmās labi ielasījies un kam liels pulks variantu salīdzināšanai, tam šādi pārlabojumi drīz duras acīs.

Caur tādu peļamu t, dziesmu apstrādāšanu arī izskaidrojās atgadījums, ka dziesma, kas līdz šim tikai Kurzemes vidū pazīstama, piepeši mums stādās priekšā kā viena vienīgā krājēja atradums Vidzemes vidū, tikai dažos vārdos neveikli pārgrozīta. Tāds darbs, zināms, ir tikai ķēmošanās ar tautas dziesmām.»

Jaunākos laikos, jau pēc LD iznākšanas, bojātu un neīstu tautasdziesmu rašanās nemazinājās. Dažkārt to ietekmēja arī sacensības vākšanā un saņemtā atlīdzība par iesūtītajiem materiāliem Latviešu Folkloras krātuvē (LFK). Dažkārt man jāšaubās par tiem krājumiem, kuru beigās norādīts burtu skaits, jo LFK maksāja par 9000 burtiem četrus latus. Ne velti J. Alunāns («Izglītības Ministrijas Mēnešraksts», 1938, Nr 7/8), vērtējot LFK izdotos papildinājumus LD («Latviešu tautas dziesmas», P. Smita red.,

4.   sēj., 1936—1938), aizrādīja, ka vairāki vācēji par teicējiem izmantojuši LD un citus krājumus, mainot tikai dziesmās dzimumus; šādas dziesmas nedrīkst atzīt bez iebil­dumiem.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju laika, cilvēkiem atmiņa, protams, neuzlabojas, bet vākšana arī nelika tik plaši organizēta (skolās, dažādos pulciņos, armijas daļās). Ma­teriālus pārsvarā pierakstīja speciālisti ekspedīcijās, savlaicīgi izsijājot kroplo un bo­jāto. Taču no četrdesmito gadu beigām līdz piecdesmito gadu vidum notika aktīva ideoloģiska iejaukšanās folkloras procesā, noliedzot veco un radot jaunu — padomju folkloru. Sākās no mūsdienu viedokļa komiska, bet īstenībā traģiska, masveidīga «tautas­dziesmu taisīšana». Labus teicējus piespieda radīt jauniem «dieviem» veltītas dziesmas, katra kora repertuārā vajadzēja būt pašsacerētai jaunrades dziesmai, pēc «speciālistu» konsultācijām «izauga» izcili dziesminieki, kas apdziedāja katru padomju dzīves aktua­litāti, piemēram, tika slavināta šāda «jauna talanta» dziesma:

It kā pavasara vēji Braši mūsu dziesma šalc:

Ļeņin, vārds tavs zelta burtiem Tautu sirdis mūžam kalts.

Sīs formā tik dažādās dziesmas — viendienītes steidzās bez slīpēšanas un tautas izvērtējuma publicēt krājumos. Atmiņā palikuši pantiņi no ābeces, kur «elektrība malku cērt, elektrība govis slauc». Tādas «tautasdziesmas» atrada sev «tribīni» arī uz «Gotiņu» papīrīšiem. Diemžēl neviens nopietns, fundamentāls folkloras krājums, kas tapis padomju laikā un kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nav piedzīvojis otru izdevumu, bet uzspiestais un tendenciozais «Latviešu padomju folkloras» krājums emigrācijā piedzīvojis atkartotu publikāciju. _

Piecdesmitie gadi bija raksturīgi ar lieliem teatralizetiem folkloras uzvedumiem. Sīs tradīcijas aizsākums nāca no Kurzemes, arī Latgales, kur netrūka bagata vietejā materiāla, bet Rīgā vairāk zēla pseidofolklora. Liels bija pārsteigums, kad pirms gadiem četriem atklāju, ka šādi pasākumi vēl dzīvi un tiek rādīti galvenokārt ārzemju latvie­šiem. Sajā uzvedumā īstas tautasdziesmas mijās ar šādām:

Kā saulīte nesmaidīs,

Sav’ zemīti auklēdama,

Kā zemīte nedziedās,

Mīļu sauli minēdama.

Rudrudais rudentiņis Pilnas bēris ābelītes Apaļiem āboliem Sarkaniem vaidziņiem.

Pazīstami kultūras darbinieki vērtēšanas komisijā priecājās un slavēja šādu uzve­dumu. Pēc manas iebildes režisore izbrīnēta vaicāja: «Kāpēc es nedrīkstu radīt savu dziesmu? Vai es neesmu tauta?» Jā, bet vai to drīkst nosaukt par tautasdziesmu? Varbūt,

slēpjoties aiz tas varda, var apiet cenzora vērtējumu, bet tautas cenzūra gan tās nepieņem.

Līdzīgi kā pagājušā gadsimta beigās, arī šajā pieaugusi interese par mitoloģiju. Nenoliedzami mums vēl trūkst nopietnu plašu zinātnisku pētījumu šajā nozarē jo pārāk daudz speķa un gudru galvu prasīja padomju folkloras laiks un tam sekojošie gadi. Sī trūkuma novēršanā iesaistījušies daudzu nozaru speciālisti un interesenti, kas savus pētījumus balsta gan uz LD, gan uz saviem vai citu vākumiem. Arī pašlaik dažādu teoriju apliecināšanai un vēsturisku faktu ilustrēšanai nepieciešami jauni mate­riāli, un tas liek ķerties pie apzinātas tautasdziesmu darināšanas. «Atrodas» liels pulks vel nekad^ un nekur nepublicētu tautasdziesmu, kuras jau labi sen pierakstījis viens vācējs, taču šīs dziesmas nekad nav nonākušas kopīgās krātuves, tām neatrodas līdzi­nieces, par to teicējiem bieži trūkst ziņu.

Piemēram — dažas Valkas rajona laikrakstā «Darba Karogs» (29. 03. 1986) publi­cētas dziesmas:

Nāc, Laimīte, nu ar vari,

Sargā manu melnu dienu:

Pulkiem jāj svešas tautas,

Stāv ar naidu pavārtē.

Satikosi sirmu, sirmu Sarkanos zābakos:

Vai tas bija ļielkundzīns,

Vai ar pats Usenītis?

Zinātnei ir jāpamana un ļoti uzmanīgi jāizvērtē šāda «ķēmošanās ar tautasdziesinam». Cerēsim, ka sagaidīsim vel citas publikācijas par šo tēmu.

VLADIMIRS MIKUSEVIČS (1936) — krievu rakstnieks, tulkotājs un filozofs. Absolvējis M. Toreza Svešvalodu augstskolu Maskavā. Daudz un intensīvi atdzejojis franču, provansiešu (Kretjēns de Truā), vācu (Helderlins, Novaliss), austriešu (Rilke), igauņu, lietuviešu un latviešu dzeju. Viņa pirmā dzeju publikācija 1988. gadā žurnālā «Äŕóăŕâŕ», prozas publikācija žurnālā «Đîäíčę» (Nr. 12, 1988). 1989. gadā Maskavā izdevniecībā «Ńîâđĺěĺííčę» izdota viņa dzeju izlase «Ęđĺńňíčöŕ çŕđč».

Divdesmitā gadsimta beigās Maskavas apgabala arhīvs ierosināja rakstniekiem, zi­nātniekiem un māksliniekiem nodot glabāšanā savus personiskos arhīvus. Uz šo ierosi­nājumu atsaucās tikai nedaudzi. Ap to laiku personiskā arhīva jēdziens pamazām no­vecoja. Vienus nodot glabāšanā savu arhīvu atturēja kautrība, citus noslēgtība, treša­jiem, kuru izrādījās visvairāk, gluži vienkārši nebija arhīva, jo viņi katru rindiņu, kolīdz tā tapa, tūdaj publicēja. Tāpēc saglabājušies arhīvi pētniekiem šķita jo vērtīgāki, īpašu uzmanību saistīja viens no tiem. Pirmajā mirklī tas šķita haotisks dažnedažādu materiālu sakopojums. Trāpījās pa neapšaubāmi oriģinālam fragmentam, tomēr pār­svarā tur bija atrodami izraksti no pirmavotiem, sīki konspekti, citāti oriģinālvalodā un tulkojumā. Nav brīnums, ka iesākumā vedās domāt, ka OM-84 arhīvā sakopota ja ne gluži tipiska, tad pētāmajam laikmetam visai raksturīga lasāmviela. Vairums mūsu laika­biedru diez vai spēj iedomāties, cik lielas pūles tajos laikos dažkārt prasīja sameklēt nepieciešamo grāmatu. Mums pietiek nospiest podziņu, un mūsu priekšā uz ekrāna parādīsies jebkura programma. Senēģiptiešu hieroglifus nomainīs Akvīnas Toma teksts, bet ķiniešu «Pārmaiņu grāmata» kā tieša reportāža iznirs no melnās bezgalības. Kaut gan jāteic: ari divdesmitajā gadsimtā grāmata nereti atgriezās nepieejamībā, paciemo­jusies mūsu rokās dažas dienas, un plaši izvilkumi veido gandrīz vai lielāko daļu no visa toreiz rakstītā. Ne velti Arsēnijs Svans cilvēces vēsturē izšķir kaligrāfisko un poli­grāfisko kultūru. Saskaņā ar viņa teoriju «Dievišķā komēdija» varēja tapt vienīgi laik­metā, kad strofa tika diktēta un pārrakstīta ar roku, turpretī Dostojevska «Velni» ir iespiedmašīnas izauklēti, bet iespiedmašīna un Dantes tercīna nav savienojamas iietas.

Tāpēc Arsēnijs Svans sliecas arhīvu OM-84 uzlūkot kā kaligrāfiskās kultūras recidīvu, tās reakciju uz poligrāfisko kultūru, kā kaligrāfijas mēģinājumu apstiprināt, izzināt un apgūt poligrāfisko kultūru. Porfirijs Mnilis pēc analogām hipotēzēm OM-84 arhīvu pielīdzināja Aleksandrijas Klimeuta slavenajiem «Paklājiem» («Siro mata») un saska­tīja tajā turpinājumu senkrievu «Puķudārziem», kas citēja un iztulkoja senlaiku gudrību. Taču problēma parādījās jauna gaismā, kad Kornēlijs Volots nolēma izdarīt arhīva at­rodamās «Teiksmas par Igora kauju» teksta kreaciogrāfisku analīzi. Grafoloģiskā, pēc tam ari kreaciogrāfiskā analīze, ko veica kompjūteri, konstatēja: OM-84 arhīva «Teiksma par Igora kauju» pārrakstīta autora rokrakstā, vai, precīzāk, cilvēks, kas šādā rokrakstā pārrakstījis «Teiksmu par Igora kauju», nevarēja nebūt tas autors.

Sensacionālā atklājuma radītā apjukuma iespaidā sāka atskanēt balsis, kas apgal­voja, ka «Teiksma par Igora kauju» esot vel vēlāka laika viltojums, neka tika uzskatīts. Nebija grūti atspēkot tamlīdzīgus minējumus. «Teiksma par Igora kauju» krievu litera­tūrā bija pazīstama vismaz divsimt gadu pirms OM-84 arhīva. Ir acīmredzams, ka ne­bija pat vērts atspēkot valodas, it kā jaunizceptais «Teiksmas..» pārrakstītājs būtu bijis nezināmā senā autora reinkarnācija jeb iemiesošanās citā būtnē. Jāpiebilst, ka ar­hīvs OM-84 atklāja daudz argumentu, kas vērsti pret metempsihozi un mūžīgās atgrie­šanās teoriju. Mūsu pētījumu objekts vai, pareizāk sakot, varonis, būdams apveltīts ar universālām interesēm, neatlaidīgi pierādīja savu vienreizējību un neatkārtojamību. Viņš nepārprotami aizstavēja savas personības reālumu, atsacīdamies izšķīst kādā kosmiskas apziņas plūsmā, kaut arī tādējādi varbūt iegūtu bezpersonisku nemirstību. Turklāt kreaciogrāfiskā analīze drīz vien deva vel pārsteidzošākus rezultātus. Mūsu varoņa rok­raksts liecināja, ka viņš ir, burtiski, visu arhīvā atrodamo materiālu, ieskaitot arī vis­pārpazīstamo Novālisa fragmentu, autors. Vēl jo vairāk — mūsu varonim itin ka neeksistēja svešvalodas. Visās valodās viņa rokraksts palika autora rokraksts saskaņā ar visām kreaciogrāfiskajām pazīmēm, bet tās, kā zināms, nepakļaujas imitācijai, nemaz nerunājot par viltojumu. Pat tad, kad hronoloģija garantēja, ka mūsu priekšā atrodas oriģināls un tulkojums, rokraksts nedeva iespēju noteikt, kurš kuru tulkojis — mūsu varonis Kītsu vai Kitss mūsu varoni. Situācija īpaši sarežģījās sakarā ar seno ķīniešu hieroglifiem. Šķita, ka senais ķīniešu autors ir tulkojis tekstu, kas taps pēc tūkstoš gadiem, tā ka pats termins «tulkojums» zaudē savu nozīmi. Hronoloģiskie kritēriji lilijās vietām, sajaucās un sāka jau smīdināt. Sevi lika manīt kāds neapstrīdams un tomēr netverams kopsaucējs.

Neslēpšu, bijām iedzīti strupceļā. Atzīsimies: mūsu kultūra gadsimtu garumā ir aiz­mirsusi, kas ir rokraksts. Dialektogrāfs pakalpīgi fiksē mūsu tik tikko ieskicētās domas, bet kreaciogrāfs atveido pat mūsu vīzijas. Mums zudusi atšķirība starp ieceri un īste­nojumu, atšķirību, kas bija pagājušo laikmetu gara dzīves pats pamats. Ar kreaciogrāfiskās aparatūras palīdzību mes modelējam jaunradi. Mūsu mākslinieks var radīt audeklu, negleznojot ar roku. Viņš to skata ar iekšējo redzi, un kreaciogrāfs to parāda mums. Komponistam nav nekādas vajadzības pierakstīt partitūru. Kopā ar mūziku, ko konstruē komponista iekšējā dzirde, to pieraksta kreaciogrāfs. Ne ikdienas dzīvē, ne arī radošajā darbībā mums vispār nav nepieciešams rakstīt. Pat maziem bērniem glītrakstīšana un zīmēšana drīzāk ir rotaļa nekā nopietna nodarbība. Savs rokraksts mums praktiski netiek izveidots. Tikai pēdējā laikā mēs sākam sev jautāt: vai gan reizē ar rokrakstu neesam zaudējuši kaut ko ļoti svarīgu, vai mūsu kultūra briesmīgi nenivelejas, vai neierobežotās kreaciogrāfiskās iespējas mēs jau neuztveram kā pašu jaunradi?

Iebilstot Arsēnijam Svanam, bez aplinkiem jāpasaka: OM-84 arhīvu nevar ierindot kaligrāfijas pieminekļu skaitā. Mūsu varoņa rokraksts bērnībā tika uzskatīts par sliktu, un viņš neatlaidīgi centās savu rokrakstu labot, kopēdams glitraksta paraugus. Ar šīm kopijām tad arī sākās arhīvs. Taču jau toreiz mūsu varoņa rokraksts izcēlās ar neat­kārtojamu kreaciogrāfisku savdabību, un kopetie glitraksta paraugi pārtapa par «bērna dvēseles spoguli», kā tajos laikos mēdza teikt. Katra rinda izvērtās liriskā svītā, bet lappuse izskatījās kā pašportrets. Mūsu varoņa rokraksts, pastiprinoties tā nozīmīgumam, mainījās visu mūžu. Sevišķi lielu atklātību šis rokraksts ieguva pēc nelielas personiskas drāmas vai traģikomēdijas, ko varonis pārdzīvoja, domājams, 1956. gada vasarā. Mūsu varonis tolaik bija iekārtojies par mājskolotāju kāda profesora ģimenē, kura Pieinaskavā īrēja vasarnīcu. Viņš profesora dēlam mācīja vācu valodu un nespēja izvairīties no liriskas draudzības ar puisēna daiļo māmiņu. Mācībstundas mijās ar pastaigām mežā, kur jauno Diotnnu un mūsu varoni reiz pārsteidza bargs vasaras negaiss. Viņi atgrie­žas vasarnīcā, izlijuši līdz adai, un tas profesorā modināja aizdomas, kurām visdrīzāk gan nebija pamata. Profesors mūsu varonim atriebās savdabīgā veidā. Par stundām viņš mājskolotājam nevis samaksāja naudā, bet gan atdeva rakstāmmašīnu, kas jau sen bija bojāta. OM-84 arhīvā atrodamas lappuses, kas pārrakstītas ar šo rakstāmma­šīnu. Burtu rakstu gandrīz nav iespējams atšifrēt, tomēr, šķiet, tika pārrakstīts Helderlīna elēģijas «Mcnona raudas pēc Diotīmas» tulkojums. Šepat redzams arī elēģijas ori­ģināls un tulkojums, abi pārrakstīti ar roku, tā ka ikkatrs burts patiešām raud. Sprie­žot pēc šīm rakstu zīmēm, Diotīmas turpmākais liktenis tāpat nav bijis laimīgs. Kopš tā laika mūsu varonis pret rakstāmmašīnām izjuta nepārvaramu riebumu. Viņš tā arī neiemācījās ar tām rakstīt, un tas ļoti apgrūtināja viņa tālāko literāro darbu: izdev­niecības pieprasīja ar mašīnu pārrakstītus manuskriptus. Mūsu varonis bez gala pār­rakstīja savus tekstus, lai tos nodotu mašīnrakstītājām, nenojauzdams, ka līdz mums nonāks viņa grafoloģiskā grēksūdze.

Vienlaikus ar helderlīnisko situāciju mūsu varoņa dzīvē ienāca faustiskā, kura at­šķirībā no pirmās ilga garus gadus. Viņu sāka vajāt kārdinātājs. Sastapšanās ar to regulāri turpinājās lidz pat mūsu varoņa nāves stundai. Mums grūti noteikt kārdi­nātājā reālo funkciju, Mūsu varonim neradās nekādas šaubas par šā kārdinātāja dēmo­nisko iedabu. Neuzdrīkstos kategoriski apgalvot, ka kārdinātājs būtu mēģinājis izārstēt mūsu varoni vai viņu bargi sodīt, taču nav apstrīdams, ka tas viņu nežēlīgi mocīja. Sevišķi vārdzinošs bija pārbaudījums, kurā tincināja par personu, skaitli un laiku. Kār­dinātājs pieprasīja, lai mūsu varonis identificētos, nosaucot sevi vārdā, bet viņš to nevarēja izdarīt, nenosaucot sevi par Kalidāsu, Kretjēnu, «Teiksmas par Igora kauju» autoru, Novālisu, Helderlīnu, Arturu Rembo. «Tātad jūsu vārds ir leģions, ja?» kārdi­nātājs dzēlīgi taujāja. «Jums pašam vārds ir leģions,» mūsu varonis atbildēja. «Kas tad jūs tāds esat?» kārdinātājs nemitējās taujāt. Atbilde bija nemainīga: «Omnici meci…»

īsta traģēdija sākās tad, kad pie kārdinātāja palīdzību meklēja varoņa sieva. Viņas gaišā klātbūtne arhīvā ir gaužām aizkustinoša. Līdz ar viņas parādīšanos rokraksts uzzied, iegūstot dziedinošas saknes. Un pēkšņi šīs saknes sāk žēlabaini kliegt līdzīgi mandragorai, kuru grasās raut ārā no zemes. Varoņa sieva bija aizgājusi pie kārdi­nātāja un sacījusi: «Esmu nogurusi.» Tas ir, nogurusi, dzīvojot kopā vienlaicīgi ar Kretjēnu, Volframu un Vladimiru Gaišo Saulīti… Kārdinātājs pamācīja viņu, kā rīko­ties. Elza savam Loengrīnam atkal uzdeva aizliegto jautājumu: «Kādu ļaužu tu esi, un kāds tavs īstais vārds?» Tālāk seko virkne dažādu mīklu, Kreaciogrāfijas apa­ratūra vairs nespēj sekot rokrakstam, kas kļuvis žilbinoši skaidrs savā daudznozīmībā. Vienlaikus tekstā izlasāma dabiska nāve, pašnāvība un aiziešana. Tomēr miklu mikla pat neslēpjas šai apstāklī. Iznāk tā, ka varonis savā rokrakstā rakstījis jau pirms savas dzimšanas un turpina rakstīt pēc nāves. Galu galā neizdodas identificēt varoni ne ar vienu no mums zināmajiem vārdiem. Viņa juridiskais paraksts nekur nav atrodams. Vienīgi katru lappusi noslēdz vārdi: «Omnia meti…»

Mēs neviļus sākam domāt par šo vārdu jēgu. Mūsu varonis itin kā grib sacīt: «Omnia mea tnecutn porto (Visu savu mantu nēsāju līdzi).» Tas varētu nozīmēt, ka OM-84 arhīvā valdošais ir nabadzības, pamestības un vientulības motīvs. Vcļimirs ITļebņikovs, kas dzīvoja dažus gadu desmitus pirms mūsu varoņa, kā zināms, savu arhīvu nēsājis sev līdzi spilvendrānā, kas nebūt neliecina par garīgo nabadzību. Tomēr OM-84 arhīvs spilvendrānā neapšaubāmi nesatilps, tā ka tamlīdzīga interpretācija atkrīt. Mē­ģināsim problēmu skatīt no citas puses. Mūsu varonis ir dzīvojis ne tikai gadsimta beigās, bet arī otrā gadu tūkstoša beigās, skaitot no Kristus Dzimšanas. Vai katra gadu tūkstoša beigās neatkārtojas mīklaina un zīmīga eouas situācija? Mūsu rīcībā ir pēdējā gadu tūkstotī pirms kristiānisma ēras radies piemineklis. Tā ir Vergilija ceturtā ekloga, kurā lasām: «Laikaloks pēdējais klāt…» Pirmās tūkstošgades beigās Grigors Narekaci — diezin vai ar nolūku, taču gandrīz burtiski — ir atkārtojis: «Kad noslēdzās loks un laika skrēja…» Siem vārdiem piedēvēja tīri eshatoloģisku jēgu, bet lo jēga, lai cik tas paradoksāli, ir vēl sarežģītāka un plašāka. Grigora Narekaci grāmatai arhīvā OM-84 pieder īpaša vieta. Tieši tā pamudināja mani izvirzīt savu hipotēzi, lai neteiktu vairāk. Mūsu varoni spīdzināja šodienas aktualitāte, bet viņš kopā ar Vergiliju un Grigoru Narekaci ir atklājis vārda «laikmetīgums» pravietisko jēgu: tā ir laiku vienlaicība, ta­gadnes, pagātnes un nākotnes sinhrona pastāvēšana, kad cilvēku dzimums — tas esi tu pats un reizē ikviens no tiem, kuri ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos. Tagad, trešās tūk­stošgades nogalē, radusies tā pati eonas situācija. Mēs neesam izturējuši pārbaudījumu ar personu, skaitli un laiku. Mēs esam pašidentificējušies un zaudējuši savu rokrakstu. Taču tagad, kad manā priekšā atkal sēž kārdinātājs un taujā: «Kas tu tāds esi?» — esmu pārliecināts, ka atbildi rakstu tajā pašā mūžīgajā rokrakstā: «Omnia mea…»

No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska

EUDZEN 10 MONTĀLE (1896—1981) —

itāļu dzejnieks, tulkotājs, esejists, literatūr- zinātnieks un kritiķis. Montâtes vārds, kuru parasti min kopā ar Dž. Ungareti un S. Kva- zimodo, saistās ar labāko, ko 20. gs. itāļu dzejai devis viens no tās pamatstrāvoju- miern —• hermētisms, kas izveidojās ši gad- simta 20.—30. gados kā daudzu itāļu dzej- nieku reakcija pret Musolini fašistisko re- žīmu. Tā saucamo hermētiķu, ipaši Montâtes lirikā galvenokārt izpaudās skumju, satrau- kuma, vispārēju ciešanu un esamības nedro- šības izjūta. Montāle ir viens no komplicē- tākajiem šis poētiskās skolas pārstāvjiem. Viņa lirika bagāta pustoņiem. Vārds un tēls — daudznozīmīgi un neizraisa noteiktas asociācijas, bet gan norāda uz asociāciju iespējamību. Sākotnēji Montâtes dzejoļos jū- tams liels dramatisks spriegums, bet Otrā pasaules kara gados tie kļūst patiesi tra- - ģiski. Tādi Montâtes dzejoļi kā «Mednis»,  

«Ieslodzītā sapnis» un «Hitleriešu pavasaris» Iegājuši itāļu Pretošanās kustības zelta fondā. Filigrāni izslīpēta forma, skrupulozi askētisks takonisms, daudznozīmīgs vārdu un tēlu traktējums ■— E. Moniales dzejas grāmatu («Sēpijas kauli», 1925; «Muitnieka māja un citi dzejoļi», 1932; «Nejauši atga­dījumi», 1939; «Finisterre», 1943; «Vētra un citi dzejoļi», 1956; «Satura», 1971; «71. un 72. gada dienasgrāmata», 1973; «Četru gadu grāmata», 1977) raksturīgākās iezinies. Montāle rakstījis arī lirisku prozu («Dināros tauriņš»), literalūrkriliskas apceres un ese­jas. 1975. gadā dzejnieks saņēmis Nobela prēmiju.

Eudženio Montāle

NEGAISS

«Les princes n’ont point d’yeux pour voir ces grand’s

merveilles,

Leurs mains ne servent plus qu’ŕ nous persécuter ..

Agripa d’Obinjë

Marta pērkonu grāvieni un smagu

krusas graudu deja uz magnolijas gaļīgām

lapām,

(džinkst stikls, un tā dzinkstoņa tevi

pārsteigusi negaidot tavā nakts ligzdā,

kur zeltā, kas apdzisis

sarkankokā un no jauna

iesieto sējumu griezumos,

aizvien vēl tāpat deg cukura kripatiņa

tavu acu gliemežvāciņā),

apžilbinošs zibens,

kas pārsteidzis kokus un ēkas

tai mirkļa mūžīgumā (marmors, manna

un postaža), ar kura atcerēšanos

tu esi notiesāta; ar kuru mēs stiprāk

savā starpā esam sieti nekā ar mīlestību,

daudz stiprāk, savādo mās;

un sistras šķinda, un tamburīnu duna,

un grāvja vēsums, un šļūcošais fandango

solis, un visam pāri —

tverošas rokas …

Gluži kā tad,

kad tu, aiziedama pavisam

un matu mākoni no pieres atsviedusi nost,

pamāji man — lai ieietu tumsā.

No itāļu valodas atdzejojis Leons Briedis

1 «Valdniekiem nav acu, lai redzētu šos lielos brīnumus, un rokas viņiem kalpo tagad tikai, lai mūs vajātu . . .»

SALVADORS dali (1904-1989)

Studija noņemšanai no krustu. Ap 195o. 1951. Klat pievienotais

teksts: «1. 195o. i>ada man bija «kosmisks sapnis», tajā es redzēju

krāsās teļu. kurš manā sapnī atveidoja «atoma kodolu». Sis kodols

vēlāk ieguva metaf izisku nozīmi, kuru es sapratu kā «pasaules vie-

nību sevi» — Kristu

2. Kad. pateicoties tēva Bruno (karmelīta) instrukcijām, es redzēju

Kristu, kuru Sv. Jānis noņem no krusta, es ģeometriski izšķiros par

trijstūri un apli, kas «estētiski» rezumēja visus manus iepriekšējos

eksperimentus.» S.D.

Sānos piebilde: «Un ieliec manu Kristu trīsstūri».

Saulriets Fort Lligat. 1959. g

Port Lligat Madonna. 1949. g.

1950. gadā sirreālists Salvadors Dali saņēma svētību no pāvesta Pija XII. Nedaudz vēlāk, atrazdamies Kaliforuijā, mākslinieks fiksējis kādu zīmīgu sapni. Port Lligat ainavā viņš redz Kristu un dzird balsis: «Dali, tev tas jāglezno». Tā tapa «metafiziskā», skaistuma pilnā kompozīcija. Pats Dalī paskaidroja: «Mans nolūks bija vei­dot šajā gleznā tiešu pretstatu visiem līdz šim — pa lielākai daļai moderno gleznotāju radītājiem — Kristus tēliem: visi bez izņēmuma viņu attēloja ekspresionistiskā manierē un sāpju izkropļotu izteiksmi, emocionālo satricinājumu panākot caur neglīto. Es gal­venokārt rūpējos, lai mans Kristus būtu skaists kā Dievs, kāds Viņš patiesība ari bija». Piecdesmitajos gados mākslinieks priekš sevis atklāja jaunu žanru — reliģisko glez­niecību. Port Lligat ainavā tapa nukleārās mistikas apņemtās vīzijas, kārdināšanas un debesbraukšanas ainas, kā arī ar Gaļas (mākslinieka sievas) vaibstiem apveltītas Madonnas, kuras radušās, iedvesmojoties no renesanses mākslas. Sie darbi veidoti

Nukleārais krusts, 1952. g.

Dali līdz pilnībai izkoptajā «fanātiski objektlvaja» stilā. Sekmīgie centieni konkurēt ar klasiskajām muzejiskajām vērtībām konformistiskajai sabiedrībai bija skandalozāks trieciens nekā šo gadu abstrakcionistu galējības. Slavas un panākumu apņemts, Dali 1955. gadā Sorbonnā lasīja lekciju «Paratioiski kristīgās metodes fenomenoloģiskais aspekts», kuras laikā demonstrēja diapozitīvus. Gadu vēlāk Vašingtonas Nacionalā galerija izstādīja viņa «Svēto vakarēdienu». Ar to mākslinieka provokatoriskā daba vēl nebija izsmelta. 1976. gadā, izmantojot plastiski veidotas figūras atspulgu vairākos spoguļos, tapa «Izlocītais Kristus», bet 1982. gadā turpat Port Lligat mākslinieks glezno savu Mikelandželo «Pieta» skatījumu. Klasisko tēlu aprisēs atspīd zeme, jūra, debesis, apzināti izjaucot stingro, skaidri būvēto formu, piešķirot tai vārdos neizsakāmu daudznozimību.

Elita Grosmane

Corpus Hypercubus, 1954. g.

VAI DZEJA VĒL IR IESPĒJAMA?

Ja nekļūdos, Nobela prēmija tiek pasniegta septiņdesmit piekto reizi. Un, kaut arī daudzi zinātnieki un rakstnieki izpelnījušies šo iespaidīgo atzinību, tomēr tikai nedaudzi vēl dzīvo un strādā. Daži no viņiem ir šeit, un es viņus sveicinu un vēlu to labāko. Pēc visai izplatīta uzskata, kas radies no mazticama pravietojuma, šajā vai tuvākajos gados visā pasaulē (vai vismaz tajā pasaules daļā, kuru var saukt par civilizētu) notiks milzīga vēriena vēsturiskā attīstība. Saprotams, runa nav par eshataloģisku pavērsienu, par cilvēces galu, bet gan par jaunas sociālās harmonijas iestāšanos, kuras nojausma atrodama vienīgi plašajā Utopijas valstī. Pēc šī pavērsiena Nobela prēmija būs sasniegusi savu simto reizi, un tikai tad varēs izdarīt kopsavilkumu, cik lielā mērā Nobela fonds un prēmijas piešķiršana veicinājusi jaunās kopdzīves sistēmas veidošanos — lai tā būtu vispārēja Labklājība vai Pagrimums, bet tik iespaidīgs, ka pieliktu punktu nebeidzamajiem disputiem par dzīves jēgu vismaz uz daudziem gadsimtiem. Ar to es domāju cilvēka dzīvi un nevis amino­skābju parādīšanos, kas notika pirms vairākiem miljardiem gadu, ne arī substances, kas padarīja iespējamu cilvēka rašanos un varbūt saturēja sevī viņa ieceri. Cik ilgs gan tādā gadījumā ir deus absconditusi1 ceļš! Taču es negribu novirzīties no tēmas un vaicāju sev, vai ir attaisnojusies pārliecība, kuru atbalsta Nobela prēmijas nolikums, t. i., ka zinātnes (ne visas vienādā nozīmē) un literārie darbi ir veicinājuši jaunu, visplašā­kajā izpratnē humānu vērtību izplatīšanu un aizstāvēšanu. Atbilde, bez šaubām, ir apstiprinoša. Garš būtu to cilvēku vārdu saraksts, kuri, dodami cilvēcei, ir saņēmuši atzinību ar Nobela prēmijas starpniecību. Taču ne­salīdzināmi plašāks un nepārtrauktāks būtu to vārdu leģions, karaspēks, kuri, paši to nļeapzinoties, strādā cilvēces labā visdažādākajos veidos un nekad nav tiekušies pēc prēmijām, jo viņi nav sarakstījuši akadēmiskus darbus vai ziņojumus un nekad nav iedomājušies iespiest «savus niekus». Protams, ka pastāv tīru, neaptraipītu dvēseļu pulki, un tas ir šķērslis (dabīgi, ka nepietiekams), kas neļauj izplatīties patērētāja garam, kurš visdažādākajās pakāpēs — līdz pat korupcijai, noziegumam un visāda veida vardarbībai un neiecietībai — lauž sev ceļu. Stokholmas akadēmiķi vairākkārt ir izteikušies pret neiecietību, cietsirdīgu fanātismu un vajāša­nas māniju, kas bieži pārņem stipros pret vājajiem, apspiedējus pret ap­spiestajiem. Tas īpaši attiecas uz literāro darbu izvēli, kas dažkārt var būt nāvējoša, taču nekad ar tādu iedarbību kā atombumbai, kura ir mū­žīgā ļaunuma koka visnobriedušākais auglis.

Es neuzspiežu savas domas, jo neesmu ne filozofs, ne sociologs, ne morālists.

Esmu rakstījis dzeju, un tādēļ man piešķirta prēmija, taču es biju arī bibliotekārs, tulkotājs, literatūras un mūzikas kritiķis un pat bez­darbnieks, jo mani atzina par nepietiekami uzticīgu režīmam, kuru nebija iespējams mīlēt. Pirms dažām dienām pie manis bija ārzemju žurnāliste un vaicāja, kā es spējot sadalīt savu laiku tik daudzām un dažādām nodarbībām. Noteikts stundu skaits dzejai, noteikts — tulkojumiem, tāpat

4 — 545

ierēdņa darbam un ari dzīvei. Es mēģināju viņai izskaidrot, ka dzīvi ne­var plānot tā, kā rūpnīcas projektu. Pasaulē nevajadzīgais aizņem plašu telpu, un mūsdienās nevajadzīgā pārtapšana par preci ir pat lielas bries­mas; īpaši jūtīgi pret to ir paši jaunākie.

Katrā gadījumā es atrodos šeit tāpēc, ka esmu rakstījis dzeju — pilnīgi nevajadzīgu lietu, kas gandrīz vienmēr ir nekaitīga, un tā ir viena no šīs nevajadzīgās lietas dižciltības pazīmēm. Taču ne vienīgā, dzeja ir pilnīgi endēmiska un neārstējama slimība.

Es atrodos šeit tāpēc, ka esmu rakstījis dzeju — veselas sešas dzejas grāmatas, turklāt vēl neskaitāmus tulkojumus un kritiskas esejas. Dzird runājam, ka tas nav daudz, droši vien uzskatot, ka dzejnieks ir preces ražotājs: mašīnām taču jābūt maksimāli noslogotām! Par laimi, dzeja nav prece. Par tās būtību ir zināms visai maz un tikai tas, ka tādi pilnīgi atšķirīgi filozofi kā vēsturiskais ideālists Kroče2 un katolis Zilsons3 ir vie­nisprātis un atzīst, ka dzejas vēsturi nav iespējams uzrakstīt.

Es, raugoties uz dzeju kā objektu, uzskatu, ka tā ir dzimusi no ne­pieciešamības papildināt ar balss skaņām (vārdu) pirmatnējo cilšu mū­ziku. Tikai daudz vēlāk vārds un mūzika tika pierakstīti un atdalījās viens no otra. Parādās rakstītā dzeja, tomēr radniecība ar mūziku ir jūtama. Dzeja tiecas uz noslēgšanos arhitektoniskās formās, parādās pantmēri, strofas, tā saucamās slēgtās formas. Jau pirmajās Nībelungu sāgās un vēlāk arī romancēs dzejas īstā viela ir mūzika. Taču līdz ar Provansas dzejniekiem parādās dzeja, kas pievēršas redzei. Pamazām dzeja kļūst skatāmāka, jo apraksta attēlus, bet tā ir arī mūzikāla un apvieno sevī divas mākslas. Dabīgi, ka liela loma dzejiskajā redzējumā bija formāla­jām shēmām. Pēc iespiedmašīnu izgudrošanas dzeja kļūst vertikāla, tā neaizpilda visu balto laukumu, tajā bieži sastopami «a capo»4 un atkār­tojumi. Arī atsevišķiem neaizpildītiem laukumiem ir sava nozīme. Pavi­sam atšķirīga ir proza, kas aizņem visu laukumu un nenorāda uz uzsva­riem. Sajā ziņā pantmēri varētu kalpot par lielisku palīgu stāstījumā, t. i., romānā. Tas attiecas uz tādu stāstījuma palīgu kā oktāva, kas bija kļuvusi par īstu izrakteni jau 19. gadsimta sākumā, neraugoties uz Bairona «Dona Zuāna» (poēma palika nepabeigta) izdošanos. Taču 19. gad­simta beigās slēgtās dzejas formas vairs neapmierināja ne redzi, ne dzirdi. Pilnīgi vienādas piezīmes šajā sakarībā varētu izteikt par angļu blank verse5 un itāļu brīvo vienpadsmit zilbju pantu. Tajā pašā laikā no­tiek strauja naturālisma sairšana, un tam nekavējoši seko atbildes reak­cija glezniecībā. Tādējādi ilgstošā attīstība, kuras apraksts aizņemtu pā­rāk daūdz laika, nonāk pie secinājuma, ka nav iespējams attēlot īstenību, reālos priekšmetus, jo tādā veidā tiekot radīta nevajadzīga dubultvienība. Un izstādēs parādās priekšmeti vai figūras in vitro® vai dabīgā veidā, no kurām Karavadžo vai Rembrants būtu izveidojuši šedevrus. Pirms dažiem gadiem lielajā Venēcijas izstādē bija eksponēts mongoloīda portrets, tas bija trčs dégoűtant7 , taču kāpēc gan ne? Māksla attaisno visu. Ja vien, pieejot tuvāk, nebūtu pamanāms, ka runa ir nevis par portretu, bet gan par nelaimīgo no miesas un asinīm. Eksperimentu pēc tam pārtrauca manu militari8 , tomēr no tīri teorētiskā viedokļa tas bija pilnīgi attaisno­jams. Jau gadiem ilgi kritiķi, ieņēmuši universitāšu katedras, sludina mākslas pilnīgu atmiršanu, cerot uz kaut kādu renesansi vai augšām­celšanos, no kuras nav ne zīmes.

Kādus secinājumus var izdarīt no tamlīdzīgiem faktiem? Acīmredzot mākslas, visas vizuālās mākslas demokratizējas vārda sliktākajā nozīmē. Māksla ir patēriņa priekšmetu ražotāja; tos nolieto un izmet, gaidot jaunu pasauli, kurā cilvēkam izdotos no visa atbrīvoties, arī no pašapziņas. Šis piemērs varētu attiekties arī uz trokšņaino un viendabīgo mūziku, kuru klausās tādās vietās, kur pulcējas tūkstošiem jauniešu, lai aizmirstu savu baismo vientulību. Bet kāpēc šodien civilizēto cilvēku vairāk nekā jelkad māc šausmas par sevi?

Saprotams, es paredzu, ka būs iebildumi, ka nevajag iejaukt sociālās kaites, kuras, iespējams, vienmēr ir pastāvējušas, bet nav pamanītas, jo senie sakaru līdzekli nedeva iespēju tās atklāt un noteikt. Taču iespaido tas fakts, ka aizvien izplatītāko komfortu un labklājību (tur, kur tā pa­stāv, t. i., ierobežotos zemeslodes laukumos) pavada izmisīga bezcerība. Zem tagadējās labklājības civilizācijas dziļā slāņa arī mākslas sliecas uz sajaukšanos, identitātes zaudēšanu. Masu komunikācijas līdzekļi, ra­dio un sevišķi televīzija ne bez panākumiem centušies iznīcināt katru vientulības vai pārdomu iespēju. Laika plūdums kļūst straujāks, pirms nedaudziem gadiem radīti darbi šķiet «vēsturiski», un mākslinieka ne­pieciešamība būt uzklausītam agrāk vai vēlāk pārtop par krampjainu vajadzību pēc mūsdienīgā, tūlītējā. Tāpēc mūslaiku jaunā māksla ir uz­vedums, bet ne vienmēr teatrāla izrāde, kurā saplūst visu mākslu iedīgļi un kura iedarbojas uz skatītāju vai lasītāju kā psihiska masāža. Deus ex maehina9 ir šīs jaunās pūļa mākslas režisors. Tā mērķis ir ne vien saskaņot scēnisko ietērpu, bet arī pasniegt ideju darbiem, kuriem tās trūkst vai arī tā bijusi atšķirīga. Tajā izpaužas milzīgs tukšums un milzīga vil­šanās dzīvē. Kāda vieta šajā histēriskajā izrādīšanās skatā atvēlēta vie­nai no pašām atturīgākajām mākslām — dzejai? Tā saucamā liriskā dzeja ir vientulības un uzkrāšanas auglis. Tā tas ir arī tagad, taču aizvien retāk. Bet daudz biežāk sešdesmitgadīgi dzejnieki iet kopsolī ar jauno laiku. Tādā gadījumā dzeja kļūst akustiska un tēlaina. Vardi sprāgst uz visām pusēm kā pēc granātas eksplozijas, patiesā nozīme izzūd, ir vārdu zemestrīce ar daudziem epicentriem. Atšifrēšana nav nepieciešama, dau­dzos gadījumos var noderēt psihoanalītiķa palīdzība. Tā kā virsroku ņem dzejas redzamība, tad dzeja ir tulkojama, un tas ir kaut kas jauns estē­tikas vēsturē. Tas nenozīmē, ka jaunie dzejnieki ir šizofrēniķi. Daļa no viņiem spēj rakstīt tradicionāli klasisku prozu un bezjēdzīgas pseidovārsmas. Pastāv arī dzeja, kas rakstīta, lai to izkliegtu laukumā sajūsmināta pūļa priekšā. īpaši tas attiecas uz zemēm, kur valda autoritāri režīmi. Un šādi dzejiskā vokālisma atlēti nebūt ne vienmēr ir netalantīgi. Es mi­nēšu piemēru un atvainojos, ka tas skar personiski arī mani. Tomēr šis fakts, ja tas ir patiess, pierāda, ka vienlaikus pastāv divas dzejas, no ku­rām viena domāta tūlītējai patērēšanai un atmirst gandrīz pēc izrunāša­nas, kamēr otra mierīgi var izsapņot savus sapņus. Kādu dienu tā atmo­dīsies, ja tai pietiks spēka.

īsta dzeja līdzinās atsevišķām gleznām, kuru īpašnieks ir nezināms un kuras pazīst tikai dažs labs izredzētais. Tomēr dzeja nemājo vienīgi grāmatās un skolu antoloģijās. Dzejnieks nepazīst savu īsto adresātu un nekad neuzzinās, kas viņš ir. Neliels personisks piemērs. Itāļu žurnālu arhīvos atrodas vēl līdz šim dzīvojošu un strādājošu cilvēku nekrologi. Tos sauc par «krokodiliem». Pirms pāris gadiem es atklāju avīzē «Corriere della sera» savu «krokodilu», ko parakstījis kritiķis, tulkotājs un poli­glots Taulero Culbcrti. Viņš apgalvoja, ka lielais krievu dzejnieks Majakovskis, izlasījis vienu vai vairākus manu dzejoļu tulkojumus krievu va­lodā, būtu teicis: «Lūk, dzejnieks, kas man patīk. Es labprāt palasītu viņa dzeju itāliski.» Šī epizode nav iespējama. Manas pirmās vārsmas sāka izplatīties 1925. gadā, bet Majakovskis (kurš ceļojis uz Ameriku un arī citur) izdarīja pašnāvību 1930. gadā.

Majakovskis bija pantogrāfa, rupora dzejnieks. Ja viņš tā izteicies, tad es varu sacīt, ka mana dzeja pa līkloču un neparedzētiem ceļiem nonākusi līdz savam adresātam.

Tomēr es nedomāju, ka mans priekšstats par dzeju būtu solipsisks10 . Nekad neesmu domājis rakstīt tā saucamajiem happij fewu . īstenībā māk­sla vienmēr ir visiem un nevienam. Tomēr tās patiesais begetterl2 , tās adresāts ir neparedzams. Mākslai — uzvedumam, masu mākslai, māk­slai, kura grib veikt kaut ko līdzīgu psihofiziskai masāžai, iedarbojoties uz iespējamo izmantotāju, paveras neskaitāmi ceļi, jo pasaules iedzīvotāju

skaits pastāvīgi pieaug. Taču tās robežas ir pilnīgs tukšums. Var ierāmēt un izstādīt rītakurpju pāri, bet nav iespējams izstādīt zem stikla ainavu, ezeru vai jebkuru citu dabas skatu.

Liriskā dzeja, protams, ir pārrāvusi savas barjeras. Dzeja atrodama arī prozā, visā lielajā prozā, kas nav tīri utilitāra vai paskaidrojoša; ir dzejnieki, kas raksta prozā vai vismaz viņu uzrakstītais lielākā vai ma­zākā mērā izskatās kā proza; miljoniem dzejnieku raksta vārsmas, ku­rām nav nekāda sakara ar dzeju. Taču tas nenozīmē gandrīz neko vai neko. Pasaule nemitīgi aug, neviens nevar pateikt, kāda būs tās nākotne. Tomēr nav ticams, ka masu kultūra ar savu virspusējo un nestabilo rak­sturu neradīs pretsparu — kultūru, kas būs arī kā šķērslis un pārdomas. Mēs visi varam darboties šīs nākotnes labā. Bet cilvēka dzīve ir īsa, un pasaules gaita var būt gandrīz bezgalīga.

Biju domājis savai īsajai runai dot virsrakstu «Vai dzeja spēs iz­dzīvot masu komunikāciju pasaulē?». To daudzi sev jautā, bet, labi pa­domājot, atbilde var būt tikai apstiprinoša. Ja runājam par tā saucamo beletristiku, tad ir skaidrs, ka tās produkcija pasaulē pieaugs līdz bezga­lībai. Taču, ja aprobežojamies ar tādu dzeju, kura ar šausmām noraida terminu «produkcija», dzeju, kas rodas brīnumainā veidā un it kā iebal­zamē veselu laikmetu un valodu, un kultūru, tad jāsaka, ka dzejai nav iespējams aiziet bojā.

Vairākkārt ir novērots, ka dzejas valodas iedarbība uz prozas valodu var tikt uzskatīta par izšķirošo spēku. Dīvainā kārtā Dantes «Komēdija» neradīja tikpat augsta līmeņa prozu vai radēja to tikai pēc gadu simtiem. Taču, ja papētīsiet franču prozu pirms uri pēc Ronsāra, kā ari Plejādes, tad ievērosiet, ka franču proza ir zaudējusi savu slābenumu, kura dēļ to uzskatīja par daudz vājāku nekā klasiskajās valodās sacerēto, un ka tā ir izdarījusi īstu lēcienu briedumā. Sekas bija interesantas. Piejāde ne­radīja viendabīgas dzejas krājumus, kā itāliešu «jaunais, maigais stils» (kas ir viens no tās avotiem), bet gan daudzus patiesi «antikvārus dār­gumus», kuri varētu ietilpt iedomātā dzejas muzejā. Runa ir par gaumi, kuru iespējams dēvēt par neogrieķisku un kurai pēc tam gadsimtiem ilgi Parnass veltīgi centīsies līdzināties. Tas liecina, ka liela lirika var nomirt un atdzimt, taču tā vienmēr paliks kā viena no cilvēces dvēseles virsot­nēm. Pārlasīsim kopīgi vienu no Joahima Dibellē dziesmām. Šis dzejnieks, kas dzimis 1522. gadā un miris trīsdesmit piecu gadu vecumā, bija krust­dēls vienam no kardināliem, pie kura viņš Romā vairākus gadus dzīvoja, izjuzdams dziļu nepatiku pret pāvesta galma korupciju. Dibellē ir daudz rakstījis, labāk un sliktāk atdarinot petrarkistu tradīcijas. Taču dzejolis (iespējams, rakstīts Romā), kuru iedvesmojušas Navadžero13 latīņu vār­smas un kurš nostiprināja viņa slavu, radies no sāpīgām ilgām pēc mai­gās Luāras pļavām, kuras viņš atstājis. No Sentbēva līdz Volteram Peiteram14 , kas veltījis Joahimam piemiņas rakstu, īsā «Labības vētītāju odelcte» iegājusi visas pasaules dzejas sarakstā. Mēģināsim to lasīt, ja tas būs iespējams, jo runa ir par dzeju, kurā arī redzei ir sava nozīme.

Jums, visiem putniem klaiņiem, kas spārniem glāsumainiem virs manis aizslīdat un spārnu šalkās vāri šo zaļo ēnu āri , tik liegi šūpojat, —

gan dāvāt vijolītes, gan liljes, lauvmutītes, gan rozes vēlos es; šīs rozes sasārtušās,

r.ule ka uzplaukušās, un ne|ķes ežmalēs.

Lai jūsu spārnu dvesma pār līdzenumu vēsmo un manu mājokli, kamēr man sviedros riešas vaigs, vētīdamam kviešus pa dienas saulgozi.

Es nezinu, vai ŠT odelete sarakstīta Romā garlaicīgā kancelejas darba starplaikā. Par savu izdzīvošanu tai jāpateicas Peiteram. Arī cauri gad­simtiem dzeja atrod savu tulku.

Bet noslēgumā gribu atbildēt uz jautājumu, kuru uzstādīju savas īsās runas virsrakstā. Kāds varētu būt dzejas liktenis pašreizējā patērē­tāju sabiedrībā, kura ir lieciniece tam, ka cilvēka — robota civilizācijā parādās nācijas un jaunas valodas? No tehniskā viedokja dzeja ir pie­ejama visiem, pietiek ar papīra lapu un zīmuli, un darbs ir darīts. Tikai pēc tam rodas iespiešanas un izplatīšanas grūtības. Ugunsgrēks Aleksandrijas bibliotēkā iznīcināja trīs ceturtdaļas no grieķu literatūras. Šodien pat vispārējs ugunsgrēks nevarētu likt izzust mūsdienu dzejas produkci­jas straumēm. Bet runa ir tieši par produkciju, t. i., par precēm, kas pa­kļautas modes likumiem un gaumei. Tas, ka Mūsu dārzu lielas vētras varētu izpostīt, ir vairāk nekā iespējams, tas ir droši. Tomēr tāpat man liekas droši, ka daudzi drukas darbi un dzejas grāmatas spītēs laikam.

Cita lieta — ja runājam par sena poētiska teksta garīgu atdzimšanu: kā tas aktualizēsies, kā tas atvērsies jaunām interpretācijām. Un, visbei­dzot, nebūs skaidrs, kādās robežās jāiekļaujas, runājot par dzeju. Liela dzejas daļa šodien izpaužas prozā. Daudzas vārsmas tagad ir proza un slikta proza. Vēstījuma māksla, romāns no Murasaki15 līdz Prustam ra­dīja lielus dzejas darbus. Un teātris? Daudzas literatūras vēstures ar to vispār nenodarbojas, kaut vai ekstrapolējot atsevišķus virzienus, kuri veido savrupu nodaļu. Turklāt kā lai izskaidro to, ka senā ķīniešu dzeja iztur tulkošanu, kamēr Eiropas dzeja ir kā važās piekalta savai oriģināl­valodai? Varbūt šo fenomenu var izskaidrot ar faktu, ka mēs tikai iedo­mājamies, ka lasām Bo Dzjuji16 , bet īstenībā tas ir brīnišķīgais Artūra Volija17 atdarinājums. Tādus jautājumus varētu uzstādīt bez gala un panākt vienīgi to, ka ne vien dzeja, bet visa mākslinieciskās izpausmes vai tikai par tādu dēvētā pasaule nonāk krīzes situācijā, kas cieši saistās ar cilvē­ces stāvokli, ar mūsu kā cilvēcisku būtņu esamību, ar mūsu pārliecību un ilūzijām, ticot, ka esam priviliģētie, vienīgie, kuri ir sava likteņa noteicēji, un ka neviena dzīva radība nevar ar to dižoties. Tā ka nav vērts jautāt, kāds būs mākslas liktenis. Tas būtu tas pats kā jautāt, vai rītdienas cil­vēks — diemžēl tāltālas rītdienas cilvēks — spēs atrisināt traģiskās pretrunas, kurās viņš mētājas kopš pirmās radīšanas dienas (un vai par tādu dienu, kas varētu būt nebeidzams laikmets, vispār var runāt).

1 apslēptais dievs ~~ lat.

2 Kroče Benedeio (1800—1052) itāliešu filozofs un vēsturnieks.

3 2iisons Etjēns (1884—1978) — franču un kanādiešu filozofijas vēsturnieks.

4 no sakuma — it.

8 baltais pants — angl.

6 stikla traukā — iat.

7  ļoti nejauks — fr.

8 piespiedu kārtā — lat.

9 spēks no malas — lat.

10 Tāds, kas savu «es» atzīst par vienīgo realitati.

11 nedaudzie izredzētie — angl.

12 iedvesmotājs — angl.

13 Navadžēro Andrea (1493—1529) — ?tā|u dzejnieks un valstsvīrs.

14 Peiters Volters (1839—1894) — angļu rakstnieks.

,s Murasaki Sikibu (978 ?1026?) — japaņu dzejniece.

16  Bo Dzjuji (772—84t>) — ķiniešu dzejnieks.

17    Volijs Artūrs (1889—1966) — sinologs, tulkotājs no ķīniešu un japāņu valodas.

No itāļu valodas tulkojusi Astra Smite

Jenss Spāršū (1955) — viens no interesantāka- jiem Austrumvācijas rakst- niekiem. Studējis loģiku un filozofiju Ļeņingrudā, strādājis par pasniedzēju Berlines V. Humbolta uni- versitātē. 1983. g. aizstā- vējis disertāciju. Nozīmīgākie darbi: «Laiks atnācis» (radio- luga, 1978), «Garu re- ģis» (1979), «Paliec sveiks, mans ķēniņ Zālaman!» (1980), «Un neieved mūs kārdināšanā» (1983), «Sēnhauzcrs» (1985), «Ko- loss» (1986). 1986. gadā publicēta monodrāma par Jmanuelu Kantu «Divains cilvēks esi tu». Izdevnie- cībā «Der Morgen» 1985. g. publicēta grāmata «Me- žos». Grāmata «Slepenais no- līgums» iznākusi izdevnie- cībā «Der Morgen» 1987. gadā.  

Sparschuh I. Der urofte Coup. Aus dcn gelteimm Tageund Nachtbiichcrn dcs Johunn Peler Edkermann. Bcrlin, 1987.

Literāro biogrāfiju autori allaž interesējušies par vienu un to pašu — viņi meklējuši garīgā lieluma konstantes, cilvēka rīcības mūžīgās iezīmes. Gēte «Poēzijā un īstenībā» teicis, ka, rakstot savu biogrāfiju, rakstniekam jāpanāk gandrīz neiespējamais: «..lai indivīds pazītu pats sevi un savu gadsimtu; sevi — ciktāl viņš visos apstakļos ir palicis tāds pats kā iepriekš, un gadsimtu — kas aizrauj sev līdzi, apzīmogo un veido gan tos, kuri to veļas, gan arī tos, kuri nevēlas, tā ka var sacīt: katrs, kas dzimis tikai desmit gadus agrāk vai vēlāk, laikam gan pec savas attīstības uti ārējās darbības būs gluži citāds.»1

Biogrāfijas žanra rašanās, kā arī tālākā attīstība saistīta ar autora personību, pa­saules uztveri, attieksmi pret laikabiedriem, t. i., ar daiļdarba pašportretiskumu. Sajā žanrā 18. gs. rakstnieki mēģināja apjaust sava laika sociālās un ētiskās struktūras. Biogrāfiskā žanra attīstība J9. gs. atspoguļo vēstures zinātņu veidošanos, «saprātīgo po­litisko gribu» un Hēgeļa «pasaules garu». Bel 20. gs. šis žanrs atbrīvojas no vēstur­nieku ietekmes un divdesmito gadu beigās īpašu uzplaukumu piedzīvo pazīstamu cilvēku dzīves apraksti, kurus devē par «bēgšanu dižo cilvēku muzejā».

Biogrāfiskā literatūra nav zaudējusi savu popularitāti arī šodien. Pētnieki bieži sa­līdzina biogrāfiju žanru ar romānu — abos tiek atspoguļota personības uztvere dažā­dos vēsturiskos laikposmos. Savulaik plaši apspriestā romāna krīze tradicionāli tika sais­tīta ar individuālismā krīzi. Teorētiķi sprieda, ka tradicionālā romāna struktūras nobeigtība atspoguļojusi personības šķietamo nobeigtību, bet mūsdienu apziņa uz visiem laikiem zaudējusi šo stabilitātes un harmonijas izjūtu.

Mūsdienu biogrāfijas žanrs jūtīgi uztver mūsdienu cilvēka sarežģīto morālo situā­ciju. Septiņdesmitajos gados, kad vācu literatūrā veidojas jaunas biogrāfiskā vēstījuma struktūras, par būtisku to iezīmi kļūst biogrāfiskā žanra un modernā romāna sintēze. De Bruins, Encensbergers, Harigs, Hertlings, Hildesheimers, Frēlihs, Kīns teorētiskajos darbos un priekšvārdos uzsver dokumenta un poētiskās nosacītības īpašo lomu, kā arī savas tiesības uz subjektivitāti un fantāziju. Tādos romānos kā Gintera de Bruina «Zaņa Pola Rihtera dzīve», Hansa Magnusa Encensbergera «Anarhijas īsā vasara jeb Bonaventuras Durruti dzīve un nāve», Volfganga Hildesheimera «Mocarts» un «Marbot», Dītera Ķīna «Pudeļu pasts Gētem» autori piedāvā savus subjektīvos pasaules modeļus, nevēlēdamies maldināt lasītāju ar objektivitātes un pasaules nobeigtības ilūziju. Bieži vien tiek izjaukta stāstījuma hronoloģija, dažkārt autors identificē sevi ar varoni, cit­reiz — vēro viņu no lielas laika distances. Minētajā H. M. Encensbergera romānā autora vēstījums aizstāts ar dokumentu, vēstuļu, avīžrakstu, reklāmu izvilkumu un citātu montāžu. Rakstnieks «inscenē» tādu tekstu, kuru lasītājs pēc saviem ieskatiem var pie­ņemt vai noraidīt, taču viņam kļūst skaidra autora iecere — realizēt savu tīri subjektīvo materiāla apguvi, jo viņš netic vēsturisko faktu viennozīmīgas interpretācijas iespējai. Reizē ar to biogrāfiskā žanra pārstāvji uzsver, ka svarīga viņiem nav pati subjektivi­tāte, kas imanenti piemīt mākslās darbam un ir saistīta ar poētiskā teksta daudznozīmīgumu, bet gan vēsturisko procesu dziļākas izziņas iespējas, to adekvāts atspoguļo­jums. Tālab modernā biogrāfija ir īpaši elastīga un daudzveidīga gan formu, gan iespēju ziņā, dialektiski atspoguļojot mūsdienu pasaules kompleksumu un sarežģītību. Pētnieki bieži runā par specifisku zinātniskuma un mākslinieciskuma saistījumu mūsdienu biogrā­fijas žanrā.

Jensa Spāršū grāmata «Slepenais nolīgums» (Dur grolie Coup) nes sava laika iezī­mes, kas raksturīgas modernajai biogrāfiskajai literatūrai. Grāmatai ir apakšvirsraksts «No J. P. Ekermaņa slepenajām dienas un nakts grāmatām». Par «Prolegomenām» no­sauktajā ievadā autors izklāsta sava varoņa J. P. Ekermaņa nodomu divdesmit gadus pēc Gētes nāves nodot atklātībai divas indigozilas makulatūras mapes — «līdz šim sle­penībā turēto papīru sainīti». Mapēs ir atsevišķas lapas, kuras viņš izrāvis no savām secīgi rakstītajam dienasgrāmatām dažreiz to tīri personiskā satura dēļ, citreiz — tādēļ, ka tās attiecas uz notikumiem, kas saistīti ar tā saukto «slepeno nolīgumu», par kuru Gēte viņam stingri noteicis klusēt. Mūsdienu Ekermanis apšauba tās konvencijas tica­mību, uz kuras balstītas viņa publicētās sarunas ar Gēti: «Es viņa ģēniju apbrīnoju no sirds, un viņš man to arī izskaidroja sirsnīgā labprātībā. Jā, nevar visā nopietnībā ticēt, ka divas pieaugušas būtnes veidotu savas attiecības tik bērnišķīgi, kā es ilgu laiku liku publikai ticēt, jā, kādu laiku arī pats šķitos tam ticam.» Jenss Spāršū liek savam varonim konstatēt vienreizēju situāciju: «Vel neviens recenzents nav atklājis, ka šīs oficiozās sarunas vispirms bija apdāvināta komedianta darbs — komedianta, kas meis­tarīgi pratis iesaistīt dzīvā sarunā komēdijas protagouistus, kuriem vienmēr lemti līdzīgi iznācieni («Pusdienas pie Gētes»!), jā, pratis šīs sarunas pat pilnībā inscenēt uz papīra.»

Tātad mūsu priekšā ir detektīvsižets (ar makulatūras lapām), kas risinās klasiskās Veimāras noslēgtajā telpā. Turklāt spēle ar detektīvromāna formām parādās kā lasītāja rekonstruēšanas spēju treniņš. Tā ir gluži mūsdienīga iezīme — autors cenšas rekonstruēt pagātni, balstoties uz visai trūcīga dokumentāla pamata.

Ekermanis romānā brīžiem parādās kā detektīvs, brīžiem kā Gētes sekretārs, brī­žiem — kā dzejnieks. Getes dienas kopā ar Ekermani ir abu tuvināšanās un distan­cēšanās spēle, kurā tiek iesaistīts lasītājs. Brīžiem Ekermanis gluži vai izšķīst savā kalpojumā Gētem, brīžiem atkal dusmīgi paziņo, ka izstājas no spēles. Un allaž viņš izjūt savas identitātes zaudēšanas draudus. Gēte, neskatoties uz konsekventi īstenotu deheroizāciju un atsevišķu detaļu naturālistiskumu, darbojas kā suverēns subjekts, kas pārvalda sevi un pasauli. Ekermanis turpretī ir jūtīgs mākslinieks, kas no citu cilvēku funkcionējošās pasaules iedzīts savā izmisīgās vientulības (galējā formā — bezvalodas) pasaulē, jenss Spāršū izmanto spilgti izteiktu atsvešinātību, lai parādītu Ekermaņa eksis­tenciālo krīzi — tāda cilvēka krīzi, kurš zaudējis psihes kontinuitāti, kurš nejūtas spē­jīgs uzrakstīt tādu autobiogrāfiju, kādu radījis Gēte.

«Ak, kā es tomēr esmu vilies visā. Es nekad nebūšu G. To zināt… Kas ir tas, kā man pietrūkst? Brīžiem man viņa, G., viss liekas tik parasts. U11 sevi es izjūtu tik neparastu. Tikai visi pārējie uzskata citādāk… It kā es būtu mūžīgi ārpusē paliekošais, klaudzinātājs pie durvīm. Viens uz šaurās ielas kopā ar savu ēnu un laternu aizdedziuātāju.»

Te apstiprinās tas, kas bija likts pamatā Hugo fon Hofmanstala autobiografijai «Ad ňĺ ipsum»: proti, ka liriskais indivīds vairs nav idents ar sevi, ka viņš itin kā atrodas «ārpus» sevis, spēj uzvērt sevi tikai no ārienes nākošu kairinātāju ietekmē, kas izraisa viņā atmiņas.

Mūsdienu literatūrai tik raksturīgais reflektējošās apziņas līmenis šeit tiek pār­baudīts ar tāda mēroga figūru kā Gēte. To apliecina divas fantāzijas, kas veido romāna

ietvaru. Gandri kā kino Gēte tiek izrauts un aiznests no sava laika, un beigās gluži tāpat viņš pamet ari Ekermaņa pasauli. Pirmā aina iedarbojas kā jau attālinātas pagāt'īes atdzīvināšana, kā otrādi palaista kinolente:

«Kur gan tas sākās? Meklējot pieturas punktu, es pa laika staru eju atpakaļ — skaties! Jau melnas puķes tiecas pretī; Gēte ceļas no sarkofāga, naktī tiek aiznests 117, savu māju, sēd — ir trīsdesmit otrais gads — snauduļodams atzveltnes krēslā, viņa saspringtā seja atraisās, viņš blāvi smaida, atver nupat vēl aizvērtās acis, košļā vistas gaļas gabaliņu, ar īkšķi un rādītājpirkstu ņem druskas no mutes un liek tās uz por­celāna šķīvja, paceļ zaļo acusargu, runā kaut ko nesaprotamu, ar pūlēm — it kā kādas straumes vilkts — pieceļas, taustās atpakaļ tumsā, arvien atkal atpakaļ, ak, trīsdesmitais gads, jau divdesmit astotais sasniegts?»

Beigu aina attēlo Ekermaņa sapni Gētes nāves dienā:

«1832. gada 22. martā agri no rīta.

Naktī es sapņoju. G. atradās naksnīgas meteņa kompānijas vidū, kura bija iera­dusies pie akmens tilta lejā pie Ilmes. Mazu kabatas laternu gaismā, smiekliem un izsaucieniem skanot, visi kāpa grīļīgā laivā. Es to redzēju pa gabalu un biju norūpējies, vai viņš nekļūdīsies, sperot soļus, tomēr kāds viņu no apakšas atbalstīja, tā viņš drīz atrada stingru pamatu. Kad es beidzot pienācu — spēju iet tikai briesmīgi lēni, kā svina kājām — laiva jau bija pilna. Atminos, ka vairākas reizes prasīju atļauju vēl tomēr iekāpt kuģītī; par atbildi G., kas vienīgais bija bez maskas, tikai skumji pakra­tīja galvu. Virves tika atraisītas, un es viens kopā ar atstātiem koferiem, kārbām, pa­pīra vītnēm paliku uz tilta. Šķirot krūmus, skrēju gar krastu līdzi apgaismotajai laivai. Es jautāju vēl G., kurš māja man ar mutautiņu, ko gan viņš īstenībā beigās teicis. Viņš man to atkliedza. Es tomēr neko nevarēju saprast un tādēļ devu viņam zīmi. Viņš smējās un draudēja man ar pirkstu.

Es jau bridu pa ūdeni. No laivas, kurā es pamanīju Augusti un lielhercogu Kārli, manu darbošanos vēroja ar nemieru. Kāds mani atgrūda ar airi, taču vieglītiņām, it kā gribētu tikai pakaitināt. Pamazām aina manās acīs aizmiglojās, ievēroju, ka stāvu jau ļoti dziļi ūdenī un raudu.

Tālu starp mēnessgaismas stariem zem naksnīgajiem kokiem laiva peldēja prom. Tikai tagad ievēroju, ka ar ievilktiem airiem tā pārvietojas augšup pa upi pret straumi; par to es ne mazumu brīnījos — un tad man arī vajadzēja pamosties.»

Vēsturiskās pagātnes atkārtojums te ir daļēji sentimentāls, daļēji nostalģisks, da­ļēji ironisks. Tā kā klasika ir zaudējusi savu normas suģestiju, tad, atkārtota tagadnē, tā kļūst atkal produktīva, risinot mūsdienu jautājumus.

Klasika un tagadne vietām iegūst vienu un to pašu «lietošanas vērtību». Bet autors saista klasiku ar spēju saglabāt cilvēka integritāti un individualitāti.

Darba kompozīcijai autors izvēlējies dienasgrāmatas formu, bet tā ir tikai imitējoša spēle ar pārmantotu formu; raksturīgi, ka autors spēlē ari Gētes biogrāfa Ekermaņa lomu.

Kā zināms, J. P. Ekermaņa «Sarunas ar Gēti» (1836—1848) savulaik bija izglītoto pilsonisko aprindu galda grāmata. Gēte tajā atsedzas kā ģēnijs, kura runa piebārstīta

J. P. Ekermanis

aforismiem. Sī grāmata bija tipisks restaurācijas laikmeta darbs. Lasītāji to uztvēra ka sava veida Gētes biogrāfiju. Ekermanis allaž palika ģēnija citā.

«Gēte atspoguļo pasauli, bet Ekermanis atspoguļo Gēti [. .1 bet Gēte ari ir vesela pasaule, kamēr Ekermanis ka personība ir tikai niecīgs šīs pasaules stūrītis,»— tā 1908. gadā rakstīja Ādolfs Barlels.

Pats Ekermanis toties vienmēr uzsvēris savas grāmatas patstāvīgo māksliniecisko nozīmi.

Jenss Spāršū apšauba Ekermaņa radīto dogmatizēto un harmonizēto Gētes tēlu, «ģēnija dižuma» ideju, «daudzkārt citēto svēto un neaizskaramo tekstu». Ar sava Eker­maņa acīm autors mēģina no jauna lasīt Gēti, pietuvināt viņu mūsdienu lasītājam. Greizsirdīgi un piekasīgi viņš ieskatās ģēnijā — brīžiem ar simpātijām, brīžiem kri­tiski. Detektīvžanra elementi ļauj autoram realizēt tradicionālās biogrāfiskās domāša­nas radikālu dekonstrukciju.

Tā kā pasaule romāna Ekermaņa apziņā ir fragmentāra, aloģiska, pārpilna diso­nansēm, to grūti pakļaut loģiskai analīzei, tā ir zaudējusi savu veselumu un noslēg­tību. Balstoties uz šīs apziņas, autors grauj tradicionāli izprasto kompozicionālo sakār­totību. Par šī darba kompozicionālo principu autors padara «domu par domu», «novēro­tāja novērošanu». Tādējādi reālie kopsakari tiek patvaļīgi sarauti un tad atkal aloģiski samontēti. Pievēršanās klasiskajai tradīcijai piešķir šādi konstruētai literatūrai zināmu sakārtotību un noteiktību. Teksta samērošana ar tām vērtībām, kuras jau atrodas kul­tūras apritē, piešķir darbam kontekstualitāti. Pievēršanās klasikai rada ievirzi uz div­kāršu kodēšanu, kuras estētiskais rezultāts ir daudznozīmība, daudzveidība, divdomību ironija, simbolika.

Pievēršanās «otrajai» realitātei, kas veidojas autora un lasītāja apziņā, rada fik­cijas fikciju, dara iespējamu intertekstuālu attiecību dialektiku. Turklāt klasikas tradicio­nālo priekšstatu sagraušana, sava veida «sāncensība» ar klasiku, komplicēta metaforu un citātu sistēma parādās kā autora skeptiskā pasaules uzskata izpausme. Atbilstoši tam stāstījums brīžiem tiecas uz mouoloģiskumij, brīžam tiek atgūta jauna dialoģiska funkcija. Par sevi pārliecināta stāstītāja vietā stājas nedrošības pārņemtais, kas nejutās pārāks par savu lasītāju, bet uzaicina to piedalīties patiesības meklēšana. Autors atsa­kās no tradicionāli izprastas estētiskās harmonijas un aizstāj to ar atomizēlu stāstījumu, kas līdzinās pakāpeniskai — soli pa solim — un pretrunīgai pārliecināšanai.

Autors pats pievērš lasītāja uzmanību laika pārrāvumiem un pārbīdēm — vēstījumā tās rada zināmu atsvešinātības efektu. Viņš atstāj ar labu gribu apveltīta lasītāja ziņā iespēju «no nedaudzajām izkliedētajām viņa (manām) toreizejam piezīmēm pašam vei­dot to — uz mūžiem zudušo — dienu un gadu ainu».

īpaši izceļamas divas sižeta līnijas. Viena skar attiecības starp Gēti un Ekermani. Otra saistīta ar slepeno uzdevumu, ko Gēte izvirzījis Ekermanim.

Pirmā līnija uzrāda zināmu ambivalenci Gētes un Ekermaņa attiecībās. Ekermanis, pateicoties savai gluži mūsdienīgajai ievirzei uz refleksiju, ir nervozs cilvēks, kurš mīl Gētē, tā sacīt, klasiskās kultūras fascināciju. Dažkārt viņš parādās kā vēlīna atbalss Vinkelmanim, kas meklē antīko pasauli, kuru viņš atklāj, bet kura nav atgriežama, «tāpat

kā mīļota saraudātām acīm pavada jūras krastā prombraticošo mīļoto bez atkalredzē­šanās cerībām un domājas saskalām sava mīļa attēlu pat attalajā bura».3

Bet tā, protams, ir ironiski destruktīva atbalss, kura vienlaikus nozīmē arī atraisī­šanos no «pagātnēs normu suģestijas».4

Daudzu mūsdienu biogrāfiju autori runā par «mēģināto tuvību» ar klasiķiem. Ta, piemēram, saucas Hansa Joahima Sēdliba prozas krājums (1979).

«Es nerakstu biogrāfiju, es rakstu tuvinājumu,» sacīts jau pirmajā Hertlinga grā­matas «Helderlīns» lappusē. V. Hildesheimers savā «Marbol» parodē dažu biogrāfiju freidiskos motīvus. Incesta motīvs šajā biogrāfijā ir estētiski uztverams, tikai saskatot tajā parodiju. Tāpat arī sižeta līnija par Ekerinaņa kalpošanu Oētem, šķiet, tulkojama kā «aizliegtā kanona» ironisks lietojums. Jo forma te relativizē to, ko apsola saturs. IJmberto Eko precīzi izteicis šo modernās literatūras iezīmi ar līdzību par vīrieti, kas vēlas pateikt sievietei: Es tevi mīlu, bet saprot (tāpat kā viņa), ka tā ir nolietota kli­šeja. Turpretī, izteikti citāta formā, šie vārdi ļauj izvairīties no samākslotas nevainības un reizē pateikt sievietei, ka mīl viņu šajā zaudētās nevainības laikā. Abi nav naivi, to­mēr šajā ironiskajā situācijā sen pagājībā teiktie vārdi viņus ir iespaidojuši.5

Otrās sižeta līnijas — slepenā uzdevuma, ko Gēte devis savam sekretāram, koda vārdi ir «der große Coup» (slepenais nolīgums). Gētes rakstu kopojumā Ekermanim jā­atrod tādi vārdi, kas varētu cienīgi noslēgt dižā veimārieša «esamības piramīdu». Gētem vajadzīgs citāts «iz sevis» savai nāves stundai. Un Ekermanis nenogurstoši meklē gran­diozajā Gētes tēlu, uzskatu, maksimu un refleksiju krājumā.

Ekermaņa milzīgo pūliņu rezultātā Gētes uzmanība saistās pie vārdiem «Mehr nicht!» (vairāk — nēl), kurus lasītājs uztver kā ironisku parafrāzi par Gētes īstenajiem pirmsnāves vārdiem «Mehr Licht!» (Vairāk gaismas!).

Romāna Ekermanis saprot, ka gadu no gada viņš upurē sevi iluzoram uzdevumam. Gēte — pretēji Ekermanim — ir sevī drošs, viņš spriež par nepieciešamību un nejau­šību, zināšanām un pieredzi, par progresa likstām, patiesību, brīvību un nebrīvi. Viņš ir nenogurdināms savās sarkastiski ironiskajās piezīmēs, mefistofeliskajās indukcijas un dedukcijās. Šādas pasāžas uztveramas kā parodija par Ekermaņa «Sarunām ar Gēti».

Abas tīri groteskās sižeta līnijas paver lielu brīvību daļēji literatūrzinātniskajā spēlē ar Gētes biogrāfijas tēmu. No grāmatā lietotajām izklāsta metodēm jāuzsver objekti­vitāte un subjektivitāte to mijiedarbībā. Autors mēģina veidot produktīvas attiecības starp tām. Viņš tic argumentu spējai pārliecināt — par to liecina grāmatas beigās pievienotais zinātnisko izdevumu stilu imitējošais izmantoto avotu saraksts. Taču avoti un notikumi, viņaprāt, nav interpretējami bezgalīgi. Spāršū pakļaujas literatūrzi­nātnes kritērijiem un reizē, būdams rakstnieks, iedrošinās radīt savu tēlaini juteklisku tēmas atveidojumu.

Problēmas parādās žanra noteikšanā. Izdevniecības reklamtekstā par Sparšū grā­matu teikts, ka «tā ir sava veida kabineta darbs. Jo tā norisinās Gētes kabinetā … Traģēdija? Vai komēdija? Varbūt chronique scandaleuse?»

Tāpat kā de Bruins, Hildesheimers, Kīns, autors, tiecoties izvairīties no noteiktības, atsakās no jebkādas sava darba pakārtošanas noteiktam žanram. Domājams, viņš izšķī­ries, kā teicis V. Hildesheimers, «aplūkot katru biogrāfiju, jā, visu vēsturi ar to skepsi, kura gadsimtu gaitā parādījusi savu piemērotību».

Jau priekšvārdā autors runā par pastarpinājuma grūtībām tm par faktu atklāšanas problēmu. Neraugoties uz to, rakstnieks ir iestrādājis un piedāvā lasītājam plašu mate­riālu. Pēc oriģināltekstiem viņš citē Ekermaņa vēstules, Johannas Bertramas vēstules, fragmentus no tālaika izdevumiem, avīzēm un Gētes mantojuma, kā arī no Ekermaņa autobiogrāfijas. Taču autentiskais citāts darbā tiek relativizēts. Autors gan balstās uz faktu spēju pārliecināt, tomēr viņa uzticība autentiskuma nedalāmajai varai, šķiet, ir zudusi. Spāršū izrāda gatavību rakstīt, stingri ievērojot hronoloģiju, taču tūlīt pat to sagrauj ar pārsteidzošām šķērsvirziena detaļām, iepītām refleksijām un uzrunām lasī­tājam, ar pieņēmumiem, jautājumiem un apzināti iespraustām, stāstījuma plūdumu trau­cējošām vārdii rotaļām. Sādi pārrāvumi inscenē spēli, liek lasītājam reaģēt personiski, salīdzinot subjektīvos, biogrāfiskos uzmetumus ar tām ainām, kuras viņš nes sevī. Autors ir stingri pārliecināts, ka subjektivitāte var veicināt patiesības atklāšanas procesu. Tādēļ apzināti ievestā fikcija Jensam Spāršū nav pašmērķis, drīzāk tās uzdevums ir papildināt grāmatā pasniegtos faktus.

Viņš citē, grupē, montē, lai modinātu apziņu, ka modernā Gētes vai Ekermaņa bio­grāfija vienmēr būs tikai pietuvināta patiesības atklāsme.

Ta Jenss Spāršū piedāvā modeļus, materiālus un uzmetumus turpmākiem mēģinā­jumiem rakstīt par Geti un viņa laiku atbilstoši «katrreizējam estētiska materiāla izpetes stāvoklim» (Adorno).

LITERATŪRA

1 Gēte J. V. Poēzija un īstenība. K.: Liesma, 1976. 9. lpp.

2 Eckertnunn J. P. Gespräche mit Goeihe. Jena, 1908. S. XXI.

3  Winkelmann J. W. Geschichte der Kunst des Altertums. Berlin, 1967. S. 256.

4  Habermas J. Der philosophische Diskurs der Moderne. Frankfurt am Main, 1985. S 26.

5 Eco U. Nachschrift zum «Namen der Rose». München, /956'. 5. 78/.

.

Izdevniecības «Zinātne» tin valsts kooperatīvās Firmas «Biržas sabiedrība» kopdarbā sagatavots Riharda Valdesa romāna «Jukāna dēkainā dzīve» izdevums; kopā ar sērijā «Romāns pagātnes liecinieks» iekļautajiem «Jūras vilkiem» (sk.: Grāmata, 1990, 6. nr.) tas veidos būtisku rakstnieka literārā mantojuma da|u.

«Jukāna dēkainā dzīve» ir R. Valdesa trešais romāns (dažos biogrāfiskos avotos romāna žanrā gan ieskaitīts arī 1933. gadā «Jaunākajās Ziņās» iespiestais garstāsts «Čābu|a precības») un viņa pēdējais plašākais publicētais darbs. Tas lasāms «Jaunāko Ziņu» 1935. gada 56 numuros un grāmatā līdz šim nav iznācis.

Hronoloģiski «Jukāns» it kā turpina romānu «Devītais vilnis» (1930), kurā centrā­lais varonis — «klaidonis no Dieva žēlastības» Niklāvs Stagars — no Krievijas ierodas savu senču dzimtenē un ar zināmu azartu iesaistās 1918.—1919. gada brāzmainajās politiskajās pārmaiņās Latvijā. Par klaidoni bez noteiktas nodarbošanās, cilvēku no lielceļa, «kura šķiras piederība nav definējama», brīžiem ironiski, brīžiem skumji rezig­nēti sevi dēvē arī Bērtulis Jukāns. Tikai viņa klejojumi ved pa divdesmito gadu Latviju. Jukāna raksturam nepiemīt tā viengabalainība, harmonija ar sevi un pasauli, kas tik stiprus un neuzvaramus darīja «Jūras vilku» varoņus. Vīrs tuvu piecdesmit, raibu pa­gātni aiz muguras, ārēji nepiespiesti iekļaujas jebkurā vidē un [audīs, taču kāda dvēseles sašķeltība, psiholoģiska divatnība, neiegūstamas brīvības izjūta klājas pār viņu kā no­slēpumaina, dramatiska pagātnes ēna, nekur neļaujot justies īsteni vajadzīgam un pie­derīgam.

Kolorītām krāsām romānā veidots «trakā kandidāta» Pētera Ruigas tels. Vienmēr atvērts plašai dzīvei, policiju muļķojis, pa pilsētu baltā zirgā bez segliem jājis un Bībeli lasījis, skurbuma misēklī Laimu par Laimoņu nokristījis, mācītājs Ruiga tomēr bijis un vienmēr palicis īsts savas draudzes gans, kaislīgi mīlējis savu tautu, juties labi vien­kāršo ļaužu vidū, bijis kauls no viņu kaula kā ikdienas priekos, tā bēdu stundā. Zīmīgi, ka R. Ruigas vārdu R. Valdess izmantojis arī par vienu no saviem žurnālista pseido­nīmiem.

Ar Riharda Valdesa vārdu rakstnieks (īstajā vārdā Rihards Ferdinands Bērziņš, 1888—1942) parakstījis visus savus literāros darbus. Sī izvēle bijusi visai konsek­venta — par to liecina arī vēstule Latvijas sūtnim Prāgā Mārtiņam Ņukšam sakarā ar «Jūras vilku» tulkojumu čehu valodā 1938. gadā: «Visnepatīkamākais man ir, ka mana grāmata publicēta ar R. Bērziņa vārdu, turpretim latviešu un vācu valodā grā­mata publicēta ar R. Valdesa vārdu. Ja būtu iespējams, es lūgtu Hostaša kungu (iz­devniecības «Podkarpatskē Hlasv» galvenais redaktors — J. Z.) kaut kā izlabot šo kļūdu, uzlīmējot uz vāka pareizo vārdu, ko tehniski iespējams izdarīt.»

Valdesa vārds nāk no igauņu rakstnieka Frīdeberta Tuglasa daiļrades; tas saistīts ar interesantu literāru pirmavotu un izplatību, pie kā vērts pakavēties sīkāk.

1906. gada rudenī pēc revolūcijas sakāves un pāris cietumā pavadītiem mēnešiem F. Tuglasam izdodas aizbēgt uz Somiju. No vienpadsmit emigrācijā pavadītiem gadiem tieši Somijā viņš uzturējies visilgāk un tur ticies ar vairākiem latviešu rakstniekiem: Kārli Skalbi, Jāni Akurateru, Jāni Jansonu (Braunu), Linardu Laicenu. Trimdas perioda sākumā, kad F. Tuglass tulko krieviski savu noveļu ciklu «Dziesma badam», ar to iepa­zīstas arī J. Akuraters, un 1908. gadā žurnāla «Stari» 2. numurā parādās viņa tulkotā T. Mikhelsona (rakstnieka īstais vārds, saglabāts līdz 1923. gadam) «Dzīvības slāpē» — pirmais F. Tuglasa darbu tulkojums cittautu valodā.

No trimdas F. Tuglass sūta korespondences igauņu laikrakstiem, aprakstot notiku­mus kāda it kā reāli eksistējoša Artūra Valdesa dzīvē. Avīzē «Pāevaleht» («Dienas Lapa») publicēta novele «Artūrs Valdess». Tās izskaņā lasāms: «Beigās vēl dažas bio­grāfiskas ziņas par Artūru Valdesu. Viņš dzimis 1886. gada 2. martā (paša F. Tug­lasa dzimšanas datums — J. Z.) Tartu, mācījies Trefnera privātģitnnāzijā, beidzis Lon­donā Deivisa un Harisona tehnisko mācību iestādi, mācījies tirdzniecības skolā. Drīz pēc kara sākuma viņš iestājās angļu brīvprātīgo pulkā un krita tā paša gada 20. janvārī kaujā pie Ipras. Ziņas par Valdesa pēdējo dzīves posmu un palikušie papīri ir saņemti no igauņu jūrnieka K. Toominga, kas kopā ar viņu karoja.»

Lasītāji Artūra Valdesa eksistenci uzņēmuši pilnā uzticībā un ar cieņu runājuši par pāragri aizgājušo rakstnieku, daži viņu pat «atcerējušies». Izdodot noveli grāmatā,

F.   Tuglass mistifikāciju vēl padziļinājis, priekšvārdā izteikdams nožēlu, ka nelaiķa ra­dinieki reliģisku apsvērumu dēļ aizlieguši A. Valdesa nepublicēto darbu izdošanu, bet K. Megi pēc kāda jaunībā miruša zviedru zinātnieka fotogrāfijas uzzīmējis «rakstnieka portretu». Patiesība atklājas 1920. gadā, kad F. Tuglass krājumā «Nomāktības gars» publicē «papildinātu» A. Valdesa dzīvesstāstu. Krājums nācis R. Valdesam rokās, un viņš F. Tuglasam darījis zināmu, ka pseidonīmu izvēlējies viņa varoņa iespaidā.

Artūra Valdesa leģenda literatūrā turpinājusies arī pēc tam. Vairākas avīzes sniegu­šas «jaunus» faktus par viņa likteni, pats F. Tuglass Otrā pasaules kara laikā almanaha «Ammukaas» («Varavīksne») publicētos darbus parakstījis ar A. Valdesa vārdu. Savās atmiņās rakstnieks pieminējis, ka vēl trīsdesmitajos gados literatūrzinātnieks M. Kampmans, veidojot igauņu literatūras vēstures pēdējās daļas plānojumu, ilgi lauzīja galvu, kā lasītājus iepazīstināt ar rakstnieku, no kura ne rindiņa nav lasīta.

Valdesa vārdu aizguvuši arī daži somu rakstnieki, bet T. Vāskini 1937. gadā laik­rakstā «Uusi Suomi» («Jaunā Somija») publicējis piezīmes ar virsrakstu «Artūrs Val­dess jeb mākslīgais rakstnieks».

1921. gadā laikraksta «Jaunais Vārds» 55,—60. nr. sniegts F. Tuglasa noveles «Va­saras nakts mīla» tulkojums. Atšķirībā no iepriekšējā — M. Mendmetsa stāsta «Sacirstā laiva» latviskojuma («Brīvā Zeme», 1921. 230.-241. nr.), kas parakstīts ar R. Bērziņa vārdu, — F. Tuglasa darba tulkojumu autors šifrējis ar R. Valdesa pseidonīmu. Ne­daudz vēlāk, «Sacirsto laivu» kopā ar M. Karūsa «Medaveras nāvi» laižot klajā «Lētas» Mazās bibliotēkas apgādā, tulkotājs grāmatā jau uzrādījis_ tikai pseidonīmu. Var pie­bilst, ka ziemeļnieciskās poēzijas apdvestā, ekspresionistiskā manierē veidota «Vasaras nakts mīla» latviešu valodā bija pazīstama jau agrāk — pirmais to tulkojis J. Spriņģis («Līdums», 1918, 170,—173. nr.).

Virkni sabiedriski politisku materialu R. Valdess prese publicējis ar pseidonīmu Nordicus. Rakstnieka meita Dagnija Sleiere 1989. gadā šai sakarā izteikusies: «Par vienu no tēva žurnālistiski svarīgākajiem veikumiem uzskatāmi Nordicus apcerejumi par baltvāciešu revanšešanās tieksmēm, kas bija ieguvušas stingru atbalstu nacionālsociālistu politikā, un otrādi — nacionālsociālisms bija ieperinājies Latvijas vācu minoritātes jau­natnes grupās. [..] Tēvs ļoti rūpējās, lai viņa Nordicus identitāte netiktu atklata, to nezināja pat labi informēti vācieši, un vēl pirms kādiem gadiem vācu vēsturnieks Jirgenss fon Hēns (Helm) man jautāja, vai raksti bija valdības inspirēti. Ta nebija.» Pēc profesora P. Krupņikova ziņām, liela daļa lasītaju toreiz uzskatījuši, ka Nordicus ir Marģers Skujenieks.

Humoristiskus, nereti visai asi satīriskus vērtējumus galvenokart par kultūras un sabiedriskās dzīves negācijām R. Valdess pasniedzis ar Bakalaura Bekas vārdu. Rakst­nieks lietojis arī pseidonīmus Pilsonis, Diagors un izmantojis dažādas R. Bērziņa — Valdesa kriptogrammas.

Ainiredžlb; C. Data Tutašhija. R.: Liesma, 1990. 704. Ipp. 2 r. 80 k. 20 000 eks.

Čabua Amiredžibi romānu «Data Tutašhija» mēs nu beidzot varam lasīt latviski. Taču grūti būs iegūt par savu arī tekstu, kas ietverts vārdos. Teksts romānā ir primā­rais, pats dai|darbs ir vienīgi teksta šlepe. Teksts ir principiāli neizlasāms, precīzāk — allaž dzīvs un par jaunu izlasāmās patiesības jēga, tas prasa uz atklāsmi spējīgu lasī­tāju.

Tekstuālu darbu zemē, ko agrāk sauca par Padomju zemi, un laikā, ko tagad sauc par stagnācijas laiku, neradās daudz. Tieši pretēji — tādu bija ļoti maz. Valdīja sociālistiskās dzīves triumfa koncepcija un cilvēku galvās iepotētās tēzes par «tautas uzvaru» un «tautas un avangarda partijas vienotību». Ar triumfa koncepciju es te do­māju ko vairāk par metaforu vien. Tas bija pasaules uzskats, pārliecības un jēdzienu sistēma, kas daļai rakstnieku palīdzēja vienkāršoti izprast esamību, būtību un, protams, arī cilvēku. Arī toreiz rakstniecībā jau runāja par cilvēka apziņas plūsmu, par iekšējo un pat par ētisko situāciju. Un tomēr «lielā uzvara», vienalga, bija Lielā Uzvara, kas garantēja visas sociālistiskās sistēmas triumfu arī dzīves literārajā atspoguļojumā. Mēs bijām labākie par visiem zemes virsū, un tāpēc nebija labāka un gudrāka cilvēka par pozitīvo varoni, kas, rakstnieka radīts, zināja, kā tauta jāved no uzvaras uz uzvaru. Pastāvēja uzskats, ka nav dziļākas un lielākas literatūras par sociālistiskā reālisma literatūru.

Es nebūt necenšos izsmiet to, kas ir jau izsmiets un atmaskots. Es vienkārši runāju par to, ka jēgas slānis, kas bija veselas ideoloģijas sistēmas pamatā, nevarēja literātam atvēlēt nekādu citu apziņa brīvību kā vienīgi nomāktā reālista brīvību. Rezultātā daiļ­darbos bieži vien dominēja ilustratīvisms, kas izslēdza teksta iespējas. Sociālistiskā reā­lisma darbu līdzība ar tradicionālajā reālismā rakstītu darbu bija mānīga: daiļdarbu gan varēja uztvert kā tekstu, bet tā semantika, vienalga, bija sociālistiskās ideoloģijas hieroglifos šifrēta. Un daudzi rakstnieki zemē, ko agrāk sauca par Padomju zemi, un laikā, ko tagad sauc par stagnācijas laiku, bija izcili meļi. Viņi bija apguvuši vissmal­kāko apmānīšanas veidu. Valdzinošā apmānīšana notika tad, kad cilvēkiem teica skaidru patiesību, bet ar šīs patiesības palīdzību grūda viņus nepareizā virzienā. Nu dzīve at­gādina to, kas daudziem bija aizmirsies: visi režīmi galu galā aiziet pagātnē, paliek vienīgi kultūra, kas daiļdarbā visos laikos ir teksts — dzīvās patiesības gars, kas baro rakstnieka apziņu un iestrāvo vārdā.

Septiņdesmitie gadi padomju sociālistiskā melu reālisma (bet varbūt labāk to sauk­sim par nomākto reālismu) — tātad nomāktā reālisma — literatūras labākajos paraugos atnāca ar vienu patiesības drumsliņu, proti, amorfs, nesakārtots cilvēks ir lielākais brī­vības ienaidnieks. «Kas tas ir — brīvs cilvēks nebrīvā sociālā vidē?» Sādu jautājumu uzdeva godīgākie rakstnieki. Atbildes risinājās divos līmeņos. Viens līmenis bija t. s. garastāvokli apliecinošā reālisma līmenis: rakstnieki atgādināja sadzīves patiesības, kas visiem jau tāpat bija zināmas, — mūsu sabiedrība ir morāli netīra, un kā tāda tā ir slikta. Konstruktīvu ideālu nebija, jo šiem rakstniekiem laikam šķita, ka attīstīta sociā­lisma marasms nekad nebeigsies. Otrs līmenis rakstniecībā summējās vēlmē aizdzīt cil­vēku samierināšanos ar dvēseles deportāciju klišejās un melos. Sie darbi lasītāju uz­runāja caur cilvēces senpieredzes jeb mīta modeļiem, atgādinot, ka kalnam vienmēr ir virsotne un tikai debesīm nav griestu. Ja tā, tad mērķis nav vis kalns, bet patiesības debesis. Bet patiesība ir mūžīga, patiesība nav kaut kas pārejošs. «Kas ir absolūtā pa­tiesība, un kas ir patiesības drumslas, kas ir mūžīgais, un kas ir pārejošais? Dienas rit, paiet gadu simti, saule joprojām domīgi vēl rit pa debesu dzīlēm. Un ir kāds no­slēpums šajā ritēšanā — kas atrodas tur, aiz baltās mūžības, jo nevar taču mūžība balstīties pārejošajā,» raksta gruzīns Čabua Amiredžibi.

Tolaik, dziļās stagnācijas gados, gruzīnu literāti bija garīgās patiesības apceres priekš­plānā. Par komunikācijas pamatu viņi ņēma mītu. Mītu viņi pārvērta jēgā, ko sabied­rība bija gatava šifrēt un tātad — arī uztvert. Varbūt to varam saukt par Ezopa va­lodu, kurā viņi teica, ka Lielās Sociālisma Uzvaras zemē cilvēki tēlo dzelzs teātrī (O. Ciladze) un dzīvo maisā, kura augšējais gals tik cieši savilkts, ka izkļūt no tā nevar, jo dvēselei debesu mēroga nav (I. Salakauri). Šādas domāšanas kontekstā īpaši izcils izrādījās Cabua Amiredžibi romāns «Data Tutašhija». Tas publicēts 1972. gadā Tbilisi žurnālā «Ciskari». Gaišākie gruzīnu cilvēki to uztvēra kā «lieliskāko pēdējo gadu

desmitu darbu». Radās daudzsēriju filma «Krasti», kas grāmatas panākumus desmit­kāršoja. To partulkoja angļu, franču, vācu, zviedru, po]u, ungāru un 1976. gadā arī krievu valoda. Un tagad, pēc septiņpadsmit gadiem, arī’ latvieši var paņemt rokās šo romānu, kas pārpilns dzīva teksta. Kaut teksts iestrāvotu mūsu sirdīs kā garīgs iegu­vums, tāpat kā grāmata būs ieguvums mūsu privātajai vai publiskajai bibliotēkai.

Tas nav vēsturisks romāns, kaut vēsturisku cīņu, ģeogrāfiski vēsturisku detaļu tajā ir daudz. Gruzīnu pagāniskais mīts par dievu Tutašhu atņem cilvēcības problēmai, ap kuru risinās romāna centrālā diskusija, jebkādu vēsturiskumu. Vēsturiskās detaļas pilda tikai ideoloģiskas kalpones funkciju: visu sagatavo, saliek vietiņās un klusiņām pazūd, lai atnāktu saimnieks, kuram atliek baudīt skaisto cīņu par patiesību, nevaicājot, no kāda vēsturiska konteksta tā nāk. Bet tā nāk no mūžības. Jo sīkie zarandijas ar cil­denajiem datām cīnās mūžīgi. Kas ir Mušna Zarandija — varas un idejas piepildītājs konkrētā vēsturiskā vidē, ko es nosaucu par «siko»? Tas ir cilvēks, kas, ieraugot otra cilvēka citādību, top akls, nepieņem to, jo spējīgs tikai pielīdzināt sev. Mietpilsoņu un varaskalpu triumfa pasaulē viss citādais ir skandāls, kas apdraud zarandiju būtību. Bet uz svaru kausiem var likt tikai to, kas ir salīdzināms. Data ir tā cildenā citādība, kas dzīvo tikai un vienīgi saskaņā ar savu sirdsapziņu, viņš ar zarandijiem nemaz nav salīdzināms, jo par zarandijas dzīves stilu jau vēstīts gruzīnu pagāniskā laikmeta bī­belē: «…un, kad tauta bija nostājusies uz grēka ceļa, daudzi teica: «Kas mūs baro un uztur, tos mēs sauksim par saviem tuvākajiem.» U11 tad nodzisa Labais spēks, tauta kļuva maza mazītiņa, jo pat visgodīgāko cilvēku dvēselēs nomira cildenības sēklas, bet mīlestība tapa līdzīga spļāvienam uz sausas, neauglīgas zemes. Tā notika tāpēc, ka daudz bija nosodītāju, bet maz nosodīto.» Lūk, tāpēc Data — pašaizliedzīgs, godīgs lepns cilvēks romānā tiek notiesāts un nogalināts. Kāpēc? Tāpēc, ka romāna inaksima nav par cilvēka tiesāšanu un sodīšanu, bet par ceļu, kuru cilvēks izvēlas. Par ontoloģisko izvēli un ontoloģiskajām bailēm. Dzīve, ko izvēlējies Data, tā ir dzīve saskaņā ar sirdsapziņu, tas ir miers, ko dod saskaņa ar sevi. Tāda dzīve ir eksotiska. Tas ir skandāls. Oriģināls skandāls. Kā tikt galā ar tādiem datām? Ir tikai viens ceļš, kas ārēji izskatās pēc notiesāšanas: padarīt tādus cildenos citādos par lietu, ar ko var andelēties un, ja neizdodas, aizbīdīt sabiedrības perifērijā, kur viņi ar savu labo sirdi un tīrajām rokām nav vairs bīstami. Tāda ir mietpilsoņu un varas kalpu zarandiju apziņa tajā līmenī, kurā viņi spēj cildeno citādo uztvert. Zarandiju pasaule — tā ir intelektuāla saimniecība, kur katrai lietai ir sava, ar t. s. vēso saprātu atvēlēta vieta. Bet Datas karstā sirds nepazīst vēsa saprāta, tā ir ļoti ļoti dzīva — tik un tā. «Kad es rakstīju romānu,» skaidro autors, «man bija svarīgi parādīt, kā Data mācās darīt labu. Sākumā viņš mēģina mainīt «vēsā saprāta» pasauli un par to, kādi būs viņa dar­bošanās rezultāti, pat nedomā. Tad nāk izmisuma posms, pilnīga neiejaukšanās dzīvē. Data nevar ilgi būt bezdarbībā un par jaunu sāk cīņu ar racionālo ļaunumu. Viņš cīnās pret spēku ar spēku, bet arī cieš fiasko: izrādās, ka viena ļaunuma vietā izaug pieci seši ļaunumi. Un beidzot — ceturtais, pats svarīgākais posms, kurā ņemtas vērā visas iepriekšējās kļūdas un Data ir tapis nevis vienkārši stiprs, bet gan apskaidrots — viņā iemājo sapratne par to, ka īstena uzvara pār ļauno iespējama vienīgi tad, ja ļauno vērš par labu.»

Kas tad ir šis Data, romāna centrālais raksturs, kura rīcības motīvi un darbības funkcijas stilizētas romāna piecu nodaļu ievados no gruzīnu pagānisma laika mītiem? Data ir abrags — cilvēks ārpus sociālās dzīves rāmjiem, ārpus likuma. Ārpus mietpil­soņa «pareizības». Tāds, kas slēpjas no varas kalpiem. Labas sirds īpašnieks, kas cīnās par taisnību. Cilvēks, kas meklē patiesību. Mazliet līdzīgs Robiņam Hudam, Tilain Pūcesspieģelim, Dubrovskim, bet varbūt Donam Kihotam. Viņa ētika ir situatīva, un tie ir viņa lielākie maldi dzīves sākumā. Beigās Data ir cilvēks, kas nevis domā par to, kas ir dvēsele, bet dzīvo tā, it kā šī brīva dvēsele visos jau būtu iemiesojusies. Bet dvēseli nevar izstāstīt. Tāpēc manis rakstītais šai vietā aprausies — aicinot lasīt nevis tikai vārdus, bet šī apbrīnojamā romāna tekstu. Romāna teksta ārējo pusi veido sav­starpēji papildinošas Datas dzīves detaļas. Tas ir dzīves kaleidoskops, kur par izejas punktu ir ņemti gruzīnu bībeles mītpoētiskā teksta divi elementi: centrs un ceļš. Data noiet ļaunuma un labsirdības cīņas gaitu pretī cilvēka īstenās sūtības centram, tādējādi padarot dzīves iekšējo, dvēselisko telpu spēcīgāku par jebkuru vēsturisko, ārējo telpu. Sī iemesla dēļ romānu drīkstam nosaukt par eksperimentālu — tajā tiek konstatētas un pārbaudītas vārdos grūti nosaucamas cilvēcības nianses. Tas arī ir īstenais cēlonis tam, kāpēc romāna tekstā iekombinēts mītpoētiskais teksts ar milzīgām estētiskajām, logosa un cilvēka iekšējās brīvības atklāšanas iespējām.

Romāna teksta iekšējā puse ir sarežģīta, ļoti piesātināta, slēpj sevī dažāda_ veida Datas rīcības un motīvu paradoksus. Tādējādi tiek atcelta vēsturiskā laika un vēsturis­kās situācijas konkretizacijas nepieciešamība: romāna teksts pieļauj bezgala daudz interpretāciju.

Saka — izsalkušais vienmēr ēd ar apetīti. Aizgājušo gadu izsalkums pēc. patiesības mūs sagatavojis brīvībai, uz kuru mēs metamies ar materiālistiskās domāšanas koka karotēm un patiesību aprijam, nepaspējuši to izgaršot, So badu radījis katastrofāls dvēseles barības trūkums. Tas ir totālais bezdievības bads. Mokošs un neizturams. «Gribu ar debesīm salīdzināties,» saka Čabua Amiredžibi, «jo ticu, ka tāda pati vēlme ir katrā cilvēkā. Tikai šāda salīdzināšanās atņem dvēseles bada izjūtu.» Grāmata ir aicinājums remdēt dvēseles badu, domājot par to, kas vārdā izsacīts.

Džons Faulzs (John Fowles, 1926) ir viens no retajiem mūsdienu ang|n rakstnie­kiem, kuru daiļrade kaut cik pazīstama arī latviešu lasītājiem — 1982. gadā iznācis stāstu krājuma «Melnkoka tornis» (The Ebony Tower, 1974) tulkojums, kurā gan nav iekļauts viens stāsts. Līdz šim nozīmīgākie Faulza darbi tapuši sešdesmitajos un septiņ­desmitajos gados. Trīs pirmie romāni — «Kolekcionārs» (The Collector, 1963) «Burvis» (The Magus, 1966, 1967) un «Franču leitnanta draugaļa» (The French Lieutenant’s Wo­man, 1969) pēc savas tematikas un uzbūves pamatprincipiem nosacīti veido triloģiju, kuras centrā ir savu «es» meklējošs mūsdienu cilvēks. «Melnkoka tornis» sākotnēji tika iecerēts ar nosaukumu «Variācijas», jo, pēc paša rakstnieka apgalvojuma, stāsti veidoti

kā stilistiskas un tematiskas variācijas par agrāk sarakstīto romānu tēmām. Krājums turklāt iezīmē jaunu tēmu Faulza daiļradē: ko tas nozīmē — būt īstam anglim, kas ir angliskums (Englishness). Angliskuma kvintesence, pēc Faulza ieskata, rodama mīta par Robiņu Hudu: tāpat kā Robins Huds nekad neparādās ļaudīs bez maskas, atklājot savu seju tikai meža biezoknī, arī anglis savu «es» it kā slēpj zem maskas. Sāda no­stādne daļēji sasaucas ar K. G. Junga arhetipu — «persona» (maska). Divi pēdējie Faulza romāni — «Mantisa» (Mantissa, 1982) un «Kaprīze» (A Maggot, 1985) — bū­dami ļoti atšķirīgi, tomēr turpina iesākto tematiku. Pēc savas formas tie ir daudz nosacītāki. Romāni līdzinās metaforai, taču nesasniedz pirmo trīs romānu cikla meista­rību.

Faulza izpratne māksla ir morala kategorija: māksla un dzīve ietekme viena otru, bet viens no mākslas pamatuzdevumiem ir rosināt cilvēka pašizziņas procesu. Līdzīgi Jun­gām, Faulzs uzskata, ka tikai iekšēji līdzsvarota personība spēj rast harmonisku saikni ar pasauli, kas savā būtībā ir naidīga ikviena indivīda «es»; konformismu rakstnieks uztver kā vienu no mūsdienu sabiedrības ļaunuma avotiem, jo tas vērsts uz cilvēka patības ignorēšanu un līdz ar to tās iznīcināšanu. Literatūra Faulzam ir īpaša eksistences forma, tās attaisnojums. Mākslinieks — šā vārda plašākajā nozīmē — ir kā «gaišreģis», me­sija vai dziedinātājs, kura uzskatu pamatā, neskatoties uz cilvēces nepilnību, ir ticība izglītotai kulturālai personībai. Māksla ir nepārtraukts process, kas apvieno sevī tra­dīciju ar vecā noliegumu. Pēc paša Faulza vārdiem, viņu vienmēr nodarbinājis jautā­jums, ciktāl bailes viņu ir iedzinušas avangardā un cik lielā mērā gļēvums liek viņam turēties pie tradīcijas.’ Faulzs apzinās sevi kā angļu (nevis britu) kultūras daļu, reizē uzsverot katra mākslinieka vertikālo (kā pagātnes mantinieku) un horizontālo (kā visas pasaules kultūras procesa sastāvdaļu) virzību. _

Faulzs mācījies Oksfordā franču valodu un literaturu, franču kultūra — gan lite­ratūrā, gan glezniecībā — viņam ir īpaši tuva. Rakstnieks uzskata, ka visvairāk viņu iespaidojis A. Kāmī un 2. P. Sartrs, arī A. 2ids. īpaša loma Faulza daiļradē ir mitoloģi­jai, it sevišķi mītam par Odiseju kā cilvēka «es» meklējumu simbolu. Faulzu nodarbina morāles problēmas, un, pēc paša vārdiem, viņa darbu maģistralā tēma ir brīvība, kas saistīta ar izvēles un atbildības problēmu. Izvēle paver vienīgo brīvības iespēju, kas zūd līdz ar izvēles izdarīšanu. Viņš apgalvo, ka visos romānos to nodarbinot Penelopes un Kalipso dilemma — pretruna starp pienākumu un jūtām, saprātu un kaisli; šī di­lemma ir noteicošā cilvēka dzīvē. īpaša loma Faulza daiļradē ir Šekspīram, kura pēdējo lugu «Vētra» rakstnieks uztver kā alegoriju par cilvēka gara, radošās darbības iespē­jām un jēgu — ko radošais impulss spēj izmainīt pasaulē? Prospero salu viņš traktē kā mūsu planētu izplatījumā, arī katrs indivīds — pretēji Dž. Donna apgalvojumam — ir sala. Taču starp salām ir iespējams nodibināt satiksmi, saka Končiss, viens no Dz. Faulza romāna «Burvis» varoņiem.

Tradīcijas loma Faulza daiļradē ir ārkārtīgi dziļa un daudzpusīga. Katrs viņa romāns šajā ziņā paver aizvien jaunus pasaules kultūras pārmantojamības slāņus. Viena no šīs tradīcijas apzināšanās izpausmēm ir citāts kā īpašs mākslinieciskās domāšanas veids. Tam var būt dažādas formas un funkcijas, tas var aprobežoties ar atsevišķu epizodi vai arī kalpot par visa romāna tematisko un kompozicionālo pamatu, kā tas ir Faulza romānā «Kolekcionārs». Romānā ir divi galvenie varoņi — mākslas studente Miranda un tauriņu kolekcionārs Frederiks Klegs, kurš sevi dēvē par Ferdinandu. Ne­jauši ieraudzījis Mirandu, Ferdinands pakļaujas ilūzijai, ka ir neglābjami viņa iemīlējies. Taču šīs jūtas drīzāk gan ir mīlestības surogāts, jo vēlēšanās iegūt Mirandu līdzinās vēlmei pievienot īpašu eksemplāru savai tauriņu kolekcijai. Vinnējis totalizatorā ievē­rojamu naudas summu, Ferdinands nopērk ārpilsētas namu, kura pagrabā ierīko kaut ko līdzīgu cietumam, nolaupa Mirandu un iesloga to sava «pseidomīlas būri». Pats to neapzinādamies, Ferdinands rīkojas pēc de Sada principa — morāls ir viss, kas sagādā baudu.

Gan kompozicionāli, gan tematiski romana pamatā ir Šekspīra lugas «Vētra» mo­tīvi, uz to norāda kaut vai varoņu vārdi — Ferdinands un Miranda. Romānā pretno­statīti divi cilvēku tipi, un šajā’ pretnostatījumā «Vētra» kalpo par antipodu Faulza varoņu attiecību traktējumam, kuru starpā — atšķirībā no Šekspīra Ferdinanda un Miraiidas — nav ne mazāko iespēju veidot harmonisku saskarsmi. Viņu attiecības ap­raujas traģiski — Miranda iet bojā. Faulza cilvēka koncepcija sakņojas Heraklīta iz­virzītajā cilvēku tipu klasifikācijā: aristos un hoi polloi. Atšķirībā no Heraklīta Faulzs šos jēdzienus piepilda nevis ar sociālu, bet ar ētisku saturu. Aristos viņa uztverē ir cilvēka radošais, izzinošais un dzīvi apliecinošais tips. Turpretī hoi polloi ir bezperso­niskais, mehāniskais funkcionāra tips — pilnīgs pretstats pirmajam. Pēc Mirandas vār­diem, tādi cilvēki kā Ferdinands noliedz gan mākslu, gan dzīvi. Faulzs tomēr uzskata, ka robežlīnija starp aristos un hoi polloi nav novelkama starp atsevišķiem indivīdiem, tā ir katrā cilvēkā. Rakstnieks, pēc paša izteikuma, romānā centies parādīt Ferdinanda nevainību, jo viņš ir vides, apstākļu un aizspriedumu upuris. Nokļuvusi Ferdinanda gūstā, Miranda visu notiekošo uztver paralēlēs ar Šekspīra «Vētru», juzdamās «kā pēc kuģa katastrofas uz vientuļas salas». Viņa nosauc Ferdinandu par Kalibanu — tumsas un ļaunuma iemiesojumu, kurš pats šīs paralēles ar «Vētru» nesaskata, jo viņa dzīve norit ārpus kultūras. Romānā «Kolekcionārs» Ferdinanda pagrabs ir Prospero salas pretnostatījums. Pretstata princips ir arī romāna uzbūves pamatā: autors notiekošo rāda no diviem -Ferdinanda un Mirandas — redzes punktiem, viņu dienasgrāmatu

fragmenti veido romāna tekstu. Abu galveno varoņu pretējo pasaules uztveri pastiprina citi romāna tēli: Mirandas pasauli raksturo gaisma, plašums, saikne ar ārpasauli, ko viņa iekšēji saglabā, turpretī Ferdinandu raksturo tumsa, noslēgtība (viņš jūtas ne­veikli cilvēkos), egoisms. Viņa skaistuma ideāls saistīts ar nāvi (tauriņu kolekcija), Ferdinanda pasaule ir nedzīva — Miranda cieš no svaiga gaisa trūkuma, viņu nomoka mākslīgais pagraba apgaismojums. Kaut ari Miranda, izgājusi vienu Ferdinanda pekles loku, iel bojā, viņa apgalvo, ka nenožēlo to, kas ar viņu noticis. Nokļuvusi Ferdinanda gūstā un reāli saskārusies ar ļaunumu, aprobežotību, sadismu, viņa pirmo reizi mūžā uzdod sev jautājumu: «Kas es esmu? Kālab dzīvoju?» Mirandas fiziskās ciešanas un garīgās mokas vienlaikus ir viņas pašizziņas ceļš, kas ļauj atklāt savu cilvēka un māk­slinieces sūtību. Apziņā saglabādama saikni ar ārpasauli un spēdama izvērtēt savu iek­šējo pasauli, Miranda it kā apmainās vietām ar Ferdinandu — pār viņas fizisko ne­brīvi pārsvaru gūst garīga atbrīvotība. Tieši viņa iegūst brīvību, jo ir spējīga pec tās tiekties, bet Ferdinands kļūst par sava bezpersoniskuma gūstekni.

«Kolekcionārs» ietver vairākus Faulza daiļrades principus, kuri vēlākajos romānos iegūst plašāku un sarežģītāku skanējumu. Sajā romānā sevis meklējumu tēma tiek savienota ar mītu par nokāpšanu mirušo valstībā, kas ir paša apziņas ēnu valstība. So motīvu izceļ ari romāna darbības telpiskās vides dalījums pazemes (pagrabs) un virszemes pasaulē.

Nokāpšana peklē, ēnu valstībā, Orfeja un F.irīdīkes motīvs ir viens no svarīgāka­jiem elementiem Faulza romānā «Burvis» (pirmajā redakcijā iznāca 19(56. gadā, otrā — 1977. gadā). Romāna pamatmērķis — lasītāju kopā ar galveno varoni Nikolasu iesais­tīt pašatklāsmes procesā, ko varētu formulēt ar Franču rakstnieka un bīskapa Bosjuē (1617—1704) vārdiem: «Iepazīsti sevi līdz tādiem dziļumiem, ka tevi pārņem šausmas.» Angļu kritiķis un rakstnieks M. Bredberijs šo romānu nosaucis par «plašu psiholoģisku drāmu». Šķietami fantastiskie elementi un darbības vieta (grieķu sala Freksosa), kuras «saimnieks» — noslēpumainais miljonārs Končiss — ir gan Prospero, gan Minoss, gan burvis, gan ari «cietis cx maehina» principa iemiesojums, ļauj domāt par visas romāna darbības nosacītību. To mēs varam uztvert kā romāna galvenā varoņa Nikolasa iekšē­jās pasaules evolūcijas tēlainu atspoguļojumu. Taču Faulza darbus nekad nedrīkst uz­tvert viennozīmīgi — tie vienmēr apvieno sevī konkrēto ar abstrakto, izdomu ar īste­nību, fantāziju ar realitāti. Rakstnieks pats saka, ka jebkura romāna pamatprincips ir krāpšana, jo izdomātais lasītājam tiek pasniegts kā īstenība. Končiss savukārt brīdina Nikolasu no otra cilvēka burtiskas uztveres. Sākotnējais romāna nosaukums bija «Dieva spēles», un sižetiski tas, paša Faulza vārdiem runājot, veido variāciju par Alana-Furnjē romānu «Lielais Molus». Romāna tēlu sistēma lielā mērā balstās uz KCi. Junga arhe­tipiem, bet pasaules redzējumā tas tuvs F. Kafkas tradīcijām. Romāna galvenais va­ronis Nikolass ir mūsdienu Narciss, kuram noteicošais kritērijs ir savu iegribu un baudkāres apmierināšana. Nokļuvis grieķu salā un iepazinies ar Končisu, viņš «nokļūst it kā mītā», ko pats Končiss dēvē par «metateātri». Sajā teātri nav skatītāju un aktieru, Faulza interpretācijā tā ir variācija par theatrum mundi tēmu un reizē arī «viena aktiera teātris», kurā aktieris tēlo sevi, lai saprastu, kas slēpjas aiz paša maskas. Sākotnēji Nikolass dzīvi uz salas uztver kā iespēju izkļūt no ētikas pasaules estētikas pasaulē un, uztverdams Končisu kā Prospero, sevi maldīgi identificē ar Ferdinandu, kuram kā balva jāgūst Lilija (Miranda). Taču Končisa metateātris Nikolasam izrādās daudz nežēlī­gāks — par sodu, ka viņš egoistiski pametis austrāliešu meiteni Alisontt, ka bijis nugstprātigs, viņam nākas spēlēt gati Kalibana, gan nodevēja Jago lomu. Pēc grotes­kas tiesas prāvas Nikolass tiek izmests atpakaļ reālajā pasaulē, kas piedāvā tikai divas iespējas — vai nu velt pašizziņas Sīzifa akmeni, vai arī aiziet no dzīves. Navi kā vienīgo bēgšanas ceļu Nikolass noraida un ir gatavs stāties pretī dzīves negaidītajiem un nežēlīgajiem pagriezieniem. Romāna izskaņā saskatāma līdzība ar romana «Franču leitnanta draugaļa» finālu, kurā galvenais varonis Čārlzs pretī nezināmajam dodas kā cilvēks, kas soļo aiz katafalka, uz ķura guļ viņa paša līķis.

Faulza romānos noslēgtas telpas tēlam vienmēr ir simboliska jēga. Amerikāņu literatūrzinātnieks N. Palmers uzskata, ka Faulza varoņu dzīve ir kā tukša, noslēgta istaba, kas vispirms ir jāapmēbelē un tikai tad jāatver ārpasaulei. Nikolass to izdara, un viņa ceļojums, Dž. Konrādā vārdiem, «tumsas sirdi» tiek akcentēts ar labirinta tēlu, ko Fa'ulzs uzskata par cilvēka pašizziņas simbolu. Tādējādi īpašu nozīmību iegūst mīts par Tēsēju, kura lomu šajā gadījumā daļēji tēlo Nikolass, lai, nokļūstot līdz labirinta centram, tur sastaptu Minotauru — savu «es». Sis pats ceļš ejams lasītājam, jo tieši šo uzdevumu Faulzs uzskata par vienu no svarīgākajiem. Romāna patiesais burvis ir pats autors. Sis darbs, tāpat kā visa Faulza daiļrade, nesniedz atbildes. Tas liek cil­vēkiem ieskatīties sevī, lai tādējādi spētu palīdzēt citiem. Faulza darbi vienmēr ir centrēti uz dialogu ar lasītāju: Sartra vārdiem, «lasīt — nozīmē radīt noteiktā virzienā».

5 — 545

ZA Fundamentālā bibliotēka kopā ar ZA institūtu un iestāžu bibliotēkām veido kompleksu zinātnes darbinieku apkalpošanas sistēmu, kurā institūtu informācijas nodaļas apkalpo galvenokārt ZA zinātniski pētnieciskās tēmas, liet Fundamentālā bibliotēka sniedz plašāku informāciju gan ZA darbiniekiem, gan pārējiem lasītājiem.

Bibliogrāfisko darbu FB galvenokārt veic divas nodaļas Zinātniskās bibliogrā­fijas un Bibliogrāfisko uzziņu nodaļa.

Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļas darbs saistīts ar kārtējo, retrospektīvo (tematisko un universālo) bibliogrāfisko rādītāju sastādīšanu, kartotēku papildināšanu, bibliogrā­fisko uzziņu sniegšanu, bibliogrāfijas vēstures izpēti.

Jau ar pirmajiem funkcionēšanas gadiem Zinātņu akadēmijas sistēma FB saka informēt par saņemto literatūru. Sistemātiskā informācija par ienākušajām jaunajām ārzemju grāmatām un periodiskajiem izdevumiem turpinās. Popularitāti un atzinību lasītāju un bibliogrāfu vidū guvis koprādītājs «Ārzemju periodiskie izdevumi Latvijas bibliotēkās», un, ja sākumā tas ietvēra 12 lielākajās Pigas bibliotēkās ienākušos periodis­kos izdevumus, tad tagad tas aptver vairāk nekā 70 Latvijas bibliotēkas, iznāk regulāri katru gadu, iekļauj ap 3800 izdevumu. Jau no 1956. gada šo koprādītāju sastāda tieši ZA FB, jo tā saņem apmēram divas trešdaļas izdevumu, kas atspoguļoti rādītājā.

Regulāri iznāk otrs universāla rakstura ikmēneša bibliogrāfiskais kopradītājs «Jau­nās ārzemju grāmatas Latvijas zinātniskajās bibliotēkās». Savukārt rādītājā «Bibliogrā­fiskie materiāli dabaszinātnēs» ietverti FB saņemtie atsevišķi izdotie bibliogrāfiskie līdzekļi (literatūras rādītāji), monogrāfijas un krājumi, kuros ievietoti literatūras saraksti.

1989. gadā sāka iznākt kārtējais bibliogrāfiskais rādītājs «Biotehnoloģijas problē­mas», kas virzīts uz republikas starpnozaru zinātniski tehniskā kompleksa «Latvijas biotehnoloģija» informatīvi bibliogrāfisko nodrošinājumu. _

FB sastādītie bibliogrāfiskie rādītāji ir dažādi gan pec apjoma, gan satura. Ievēroja­mākais retrospektīvais tematiskās bibliogrāfijas izdevums, kas tika pabeigts astoņdes­mito gadu beigās, bija «Latviešu periodikas rādītājs» 3 sējumos. Jau 1947. g. Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkas darba plānā bija tēma «Latviešu periodikas rādītājs», 1954. g. tā pārgāja ŽA FB zinātniskā darba plāna. 1966. g. 300 eksemplāros iznaca autoru kolektīva sagatavotais «Latviešu periodikas» 1. sējums (1768—1919), kurā bija ietverti 696 periodiskie izdevumi. Septiņdesmitajos gados tipogrāfiski iznāca rādītājā 1. sējuma otrais papildinātais izdevums, kas ietvēra 703 nosaukumus, un 2. sējums, kas aptvēra 500 revolucionāros un padomju periodiskos izdevumus no 1920,—1940. g. 3. sējums divās daļās izdots 1988. g. un 1989. g. (1409 nosaukumi). Līdz šim bija pieejami tikai atsevišķi’ rādītāji par latviešu periodiskajiem izdevumiem, bet šis trīssejumu darbs ir pirmais’ pilnīgais latviešu periodikas rādītājs un aptver visus periodiskos izdevumus līdz 1940. g. _ _ _ _

Bez parastajām bibliogrāfiskajām ziņām rādītājs satur ziņas par redaktoriem, izde­vējiem, redakciju līdzstrādniekiem, metienu, cenzūru, konfiskācijam, izdevuma pārtrauk­šanas iemesliem u. c. Tās sniegtas vairākos aspektos, bet, tā kā rādītājā pamatdaļā materiāls grupēts pēc viena principa, izstrādāts plašs palīgaparāts. Izmantojot rādītāju, iespējams noteikt attiecīga periodiska izdevuma vietu Latvijas sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvē, latviešu periodiskās preses vēsturē. _ _ _

Darbinieki, kas strādāja pie «Latviešu periodikas radītāja» sagatavošanas, veikuši lielu zinātniski pētniecisku darbu — pētījuši izdevumu saturu un arhīvu materiālus, stu­dējuši publicēto un nepublicēto literatūru, kas pilnīgi vai daļēji izgaismo latviešu pe­riodisko izdevumu vēstures jautājumus, uzkrājuši plašu faktu materiālu par polemikam un personālijām, _ _

Tā kā J. Misiņš, slrādādams pie «Latviešu rakstniecības radītāja» (1525—1925), savu ieceri — apkopot latviešu grāmatu repertuāru no pirmsākumiem līdz 1925. g. — nepaspēja realizēt, neatspoguļots palika periods no 1911. gada lidz 1919. gadam, par kuru nebija savāktas un sakopotas ziņas. FB tiek strādāts pie «Latviešu grāmatu rādītāja» (1911 — 1919), kas sākumā bija iecerēts kā tiešs J. Misiņa sastādītā «Latviešu rakstnie­cības rādītāja» pirmā sējuma turpinājums, bet vēlāk tika nolemts taja ievietot arī papil­dinājumus par laiku līdz 1919. g„ t. i., to grāmatu bibliogrāfiskos aprakstus, kuras nav ietvertas J. Misiņa «Latviešu rakstniecības rādītājā» 1. un 2. daļa. So apjomīgo darbu (apm. 25 autorloksnes) paredzēts pabeigt 1991. g Turpinot bibliografēt izdevumus lat­viešu valodā, uzsākts darbs pie rādītājiem «Latviešu kalendāri, 1761—1919» un «Lat­viešu grāmata Padomju Savienībā, 1920—1940», «Latviešu periodika, 1941—1945».

Nozīmīgu vietu FB izdevumu vidū ieņem arī bibliogrāfiskie rādītāji par ievērojamā­kajiem Latvijas zinātniekiem. Sēriju «Padomju Latvijas zinātnieki», kas apkopo biblio-

grafiskās ziņas par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem, FB izdod kopš 1958. gada. Rādītājus parasti sagatavo sakarā ar zinātnieku jubilejām pēc bibliotēkas vai attie­cīga ZA institūta iniciatīvas. Trīsdesmit gadu laikā iznākuši 37 rādītāji. Siein izdevumiem ir vienota struktūra: bibliogrāfiskais apcerējums un zinātniskās darbības pārskats, ziņas par publicētajiem un nepublicētajiem, rediģētajiem darbiem, vadītajām disertācijām, iz­sniegtajām autorapliecībām un patentiem, literatūra par zinātnieku. Neapstrīdami, ka bibliogrāfiskajiem rādītājiem ir paliekoša vērtība ne vien uzziņu darbā, bet arī zinātnes vēsturē, novadpētniecībā, zinātnes, kultūras un literatūras starptautisko sakaru rakstu­rojumā. Pēdējo gadu laikā iznākuši akadēmiķiem J. Mihailovam (1986), J. Bankovskim (1987), M. Beķeram (1988), R. Kārkliņam (1988), B. Pūriņam (1988) veltīti rādītāji.

Vairāki Latvijas zinātnieku personālie bibliogrāfiskie rādītāji publicēti rakstu krā­jumos un izlasēs, piemēram, «Augusts Ķešāns dzīvē un darbā» (1981), «Paulis Lejiņš dzīvē un darbā» (1983), «Pēteris Rizga dzīvē un darbā» (1985).

Tuvāko gadu laikā iecerēts uzsākt darbu pie fundamentāla bibliogrāfiskā rādītāja «Rainis», kas būtu loģisks papildinājums Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskajam izdevu­mam. Ievērojamu da]u materiāla daudzu gadu gaitā jau savācis bijušais FB darbi­nieks — bibliogrāfs Kārlis Egle.

Bibliogrāfu un zinātnieku ikdienas darbā ]oti noderīgas ir bibliogrāfiskās kartotēkas, kuras atkarībā no fondu izvietojuma atrodas dažādās ēkās. J. Misiņa Latviešu litera­tūras nodajā atrodas novadpētnieciskas kartotēkas, kas saistītas ar Latvijas kultūras jautājumiem. Plašākās no tām — «Latvijas periodisko izdevumu un krājumu raksti», personāliju, recenziju, daiļliteratūras un tulkotāju kartotēkas. Ar zinātnisko darbību saistītas kartotēkas «Latvijas ZA izdevumi», «Latvijas ZA akadēmiķi un korespondētāj­locekļi. Darbi un literatūra par viņiem», «Zinātniskais darbs», «Prēmiju kartotēka» u. c.

Sniedzot lasītājiem bibliogrāfiskās uzziņas (rakstveida un mutvārdu), bibliogrāfi izmanto FB esošo uzziņu literatūru, fondu, nepublicētos bibliogrāfiskos rādītājus, lite­ratūras sarakstus, sadarbojas ar citu bibliotēku un iestāžu uzziņu darbiniekiem.

Venta Kocere, ZA FB Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļas vadītāja

KAS IR if la?

Vēl pirms nedaudz gadiem šis burtu salikums Latvijā bija saprotams tikai nelielam bibliotēku speciālistu lokam un arī pašlaik tas kļuvis populārāks tikai bibliotekāru ap­rindās. Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar šīs ietekmīgās starptautiskās organi­zācijas — International Federation of Library Association and Institutions (Starptau­tiskā Bibliotēku Asociāciju un Institūtu federācija) struktūru, mērķiem un galvenajām programmām.

IFLA ir neatkarīga ārpusvaldību organizācija. Tā dibināta 1927. gada 30. septembrī Skotijā, Edinburgā, bet reģistrēta Nīderlandē, Hāgā, kur atrodas arī tās sekretariāts.

IFLA darbības mērķis, kā norādīts Statūtos, ir:

veicināt starptautisko saprašanos un sadarbību, dažādu projektu un zinātnisko pē­tījumu apmaiņu, kā arī sekmēt visu nozaru bibliotekāro un informatīvo darbību pasaulē;

sekmēt nepārtrauktu bibliotēku darbinieku profesionālo izglītošanos;

uzstāties kā bibliotekārās sabiedrības pārstāvim starptautiska mēroga pasākumos;

izstrādāt, izplatīt un ieviest praksē dažādu nozaru bibliotekāro darbu vadošos ma­teriālus, ieskaitot bibliotēku statistikas bibliogrāfisko materiālu izstrādes un izplatīšanas, bibliotēku materiālu saglabāšanas u. c. jautājumus.

Par IFLA biedriem var kļūt gan starptautiskās, gan nacionālās bibliotēkas un bib­liotekāru asociācijas (biedrības), tām radniecīgās organizācijas, atsevišķas bibliotēkas un institūti, kā arī privātpersonas.

1989. gadā IFLA bija 178 biedri ar asociācijas statusu, 911 ar institūta statusu (pārsvarā atsevišķas bibliotēkas, jo no katras valsts ar asociācijas tiesībām var būt pārstāvēta tikai viena organizācija. Arī Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB) ir iestā­jusies IFLA kā institucionāls biedrs) un 154 individuālie biedri no 45 industriāli attīstī­tajām valstīm, 84 — no «trešās pasaules» zemēm.1 Tātad pavisam pārstāvētas 129 pa­saules valstis.

IFLA darbība galvenokārt notiek tās profesionālajās vienībās — sekcijās un «apaļajos galdos». 1989. gadā to skaits bija 56. Sekcijas tiek grupētas astoņās nodaļās — gan pēc bibliotēku tipiem, gan darba virzieniem:

1)  vispārīgās zinātniskās bibliotēkas;

2)   speciālās (nozaru) bibliotēkas;

3)   publiskās (tautas) bibliotēkas;

4)   bibliogrāfiskās kontroles;

. 5) fondu un apkalpošanas; ,

6)   vadības, plānošanas un tehnoloģijas; < ',4

7)   bibliotekārās izglītības un zinātnes;

8)  reģionālo aktivitašu nodaļa, kurā ietilpsi sekcijas, kas apvieno Āfrikas, Āzijas un Okeānijas, kā arī Latiņamerikas un Kārību baseina bibliotekārus.

IFLA biedriem, atkarībā no to statusa, ir iespēja, neizdarot papildus iemaksas, pie­dalīties vairāku sekciju darbā. Tā, piemeram, LBB un citi biedri ar institūta statusu var piedalīties divu sekciju darbā un vadošo orgānu vēlēšanās. Sekciju darbu vada pastavīgas komitejas.

IFLA vadības struktūra ir ļoti demokrātiska. Augstākais orgāns ir Padome (balss­tiesīgo biedru pilnsapulce, kurā, atkarībā no statusa un biedru naudas lieluma, katrai organizācijai ir zināms balsu skaits; LBB — 1 balss). Padome, aizklāti balsojot, ievel IFLA Izpildbiroju astoņu cilvēku sastāvā un prezidentu.

1989. gada Parīze atkārtoti par IFLA prezidentu tika ievēlētīs VFR Virtembergas zemes bibliotēkas direktors Dr. Manss-Pēters Ge (Geh). Padomes sēdes notiek ik pēc 3 gadiem reizē ar gadskārtējām ģenerālajām konferencēm. Tajās parasti piedalās gan­drīz trīs tūkstoši delegātu un tos pavadošo personu, jo atšķirībā no pie mums pieņem­tās prakses ne tikai industriāli attīstīto, liet ari «trešās pasaules» valstu delegāti vai­rumā gadījumu ierodas savu dzīvesbiedru pavadībā.

ikdiena nodaļu, sekciju un «apaļo galdu» darbību un organizatoriskos• jautājumus pārzin sekretariāts Flāgā ar ģenerālsekretāru Paulu Naidu priekšgala. Jāpiebilst, ka pašlaik sekretariātā ir tikai 7 algoti darbinieki, kas aizņem 5 štata vietas.

Nodaļu un sekciju darbu, galveno programmu izpildi un budžetu koordinē un uz­rauga Profesionālais birojs, kurā ietilpst pa vienam pārstāvim no minētajām astoņām nodaļām. Savukārt nodaļu ietvaros darbojas koordinācijas biroji, kuros ietilpst pa vie­nam pārstāvim no katras sekcijas un «apaļā galda».

IFLA budžets, kā daudzām līdzīgām bezpeļņas organizācijām, nekad nav bijis īpaši bagats, tādēļ laiku pa laikam Padomes sēdes ir jaatgriežas pie jautājuma par biedru naudas paaugstināšanu. Lielu finansiālu atbalstu sniedz citas starptautiskās un atse­višķu valstu organizācijas, ar kuram savā darbībā IFLA ir cieši saistīta, īpaši UNESCO u. c.

Savas darbības popularizēšanai un atspoguļošanai IFLA izdod virkni periodisko u. c. izdevumu. Kā svarīgākos var minēt «IFLA Journal», «IFLA Annnal», «IFLA Trencis» 11. e.

IFLA ir piecas galvenās programmas: universālā bibliogrāfiskā uzskaite un starp­tautiskā programma MARC2 (UBCIM), kuras eetitra-ir Britu bibliotēkā Londonā; infor­mācijās vispārējā pieejamība (IJAP); 'doktTtifētrtu saglabāšana Tl 11 konservācijā (ar cen­tru ASV kongresa bibliotēkā); datu un telekomunikāciju izmantošana (IJDT) (centrs atrodas Kanādas Nacionālajā bibliotēkā); bibliotēku darba attīstība «trešās pasaules» valstīs (centrs IFLA sekretariātā Hāgā).

Specializēta struktūrvienība ir Starptautiskā starpbibliotēku abonementa centrs, kurš aktīvi veicina arī programmas UAP izpildi un atrodas Britu bibliotēkas Dokumentu nodrošināšanas centrā Boston Spa.

Tuvāk galveno programmu apskatam nepieskaršos, jo tas ir materiāls atsevišķam rakstam.

Latvijas bibliotekāri IFLA darbībā aktīvi piedalījās no 1929. līdz 1940. gadam. Interesants ir fakts, ka ģenerālajā konferencē Romā 1929. gadā LBB delegācija bija vislielākā 32 cilvēki. Arī vēlākajos gados Latvijas pārstāvji ir piedalījušies konfe­renču darbā un uzstājušies ar referātiem. Pec okupācijas, ja arī kādam izdevās piedalī­ties IFLA darbā (tas notika 2 reizes), tam drīzāk bija nejaušības raksturs. Plašo «brāļu saimi» šajā periodā parasti pārstāvēja skaitliski neliela Vissavienības bibliotēku padomes funkcionāru grupa.

Tikai 1989. gadā, kad tika atjaunota Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB), mūsu tiešie sakari ar IFLA atjaunojās, un 55. ģenerālajā konferencē Parīzē bez Maskavas delegācijas piedalījās arī pārstāvji no Latvijas un Igaunijas. Sīs konferences laikā aizsāktie lietišķie sakari un iegūtie paziņas aizvadītā gada laikā ļāva ievērojami papla­šināt mūsu sakarus ar IFLA. Visciešākā sadarbība LBB ir izveidojusies ar kolēģiem no Zviedrijas un Ungārijas. Nesen pie mums viesojās ari respektablā Lielbritānijas Bib­liotēku asociācijas delegācija trīs cilvēku sastāvā, lai izpētītu iespējas un virzienus mūsu eventuālajai sadarbībai. Si gada augustā IFLA 56. ģenerālās konferences darbā būs iespēja piedalīties 12 LBB pārstāvjiem. Par to paldies jāsaka ari zviedru kolēģiem, īpaši konferences ģenerālsekretārei Margaretai Torngrēnai un Zviedrijas Zinātnisko bib­liotēku bibliotekāru biedrības prezidentam Tomasam Lidinanam.

Sīkāk par Latvijas un pārējo Baltijas valstu bibliotekāru līdzdalību IFLA ceram informēt pec Stokholmas konferences kādā no nākošajiem numuriem.

Aldis Ābele, Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēdētājs

1 Dati ņemti no izdevuma: IFLA JOURNAL, vol.lij(l990)ą2,_243.lpp.

2 MARC — kataloģizācija mašīnlasāmā (automatizētā) formā.

PA NOVADU NOVADIEM

, Ventiņu «galvaspilsēta» pagātne varējusi lepoties ar visai kuplu grāmatniecības uzņēmumu skaitu. Sai ziņā ta ieņem otro vietu Kurzemē — tūliņ aiz Liepājas.

Vecākais zināmais iespieddarbs latviešu valodā, kas attiecināms uz Ventspils novadu, ir 1770.. g. Jelgavā iespiestie J. D. fon Bēra likumi Ugālei: «Zemnieku likumi no Ugāles Dzimtskunga Kurzemē». Ugāles kungi, domājams, piederējuši pie gaišākajiem novadā. Par to liecina otrs dokuments — «rentes kuntrakte jeb salīgšana» («Rentes-Kuntrakte norunātā starp ta Ugāles saimnieka …par tām… mājām») —• gan bez gadskaitļa.

Liepāja 1834. g. iznākusi mācītāja J. G. Bitnera (jādomā, latviešu folkloristikā pazīstama Georga Fridriha Bitnera teva) «A. B. C. priekš Slēkas skolas». Zlēku kontā ierakstāms vēl ari vāciski un latviski iespiestais dāvinātāju saraksts «Gedenkblatt auf die Errichlung einer Orgel iu der Kirche zu Srliloeck». Noskaidrojot erģeļu iesvētīšanas gadu, kļūtu zināms arī šī saraksta iespiešanas gads.

Viens no vecākajiem un acīmredzot arī lielākais, ievērojamākais latviešu grāmat­niecības uzņēmums — gan apgāds, gan spiestuve, gan grāmatnīca — Ventspilī piederejis Antmaņu dzimtai.

1886. g. pie H. Antmaņa (?—?) komisijā nodota Auziņa apgādata un J. A. Freija tulkotā reliģiska satura grāmatiņa «Pestīšanas drošība». Gadu vēlāk H. Antinanis pieņeinis komisijā ta paša J. A. Freija tulkoto, «Ventspils Bībeles lasīšanas biedrības apgādienā» iznākušo brošūru «Padomi, ka jālasa bibele». (Neesmu noskaidrojis, kas tas par Auziņu — ventspilnieks vai citurienietis, gadījuma vai profesionāls izdevējs. Aleksejs Apīnis savā «Latviešu grāmatniecībā» minējis Andreju Auziņu, kas reizē bijis izdevējs un kolportieris. Varbūt tas apgādājis arī «Pestīšanas drošību»?)

Uzņēmuma ziedu laikos tā vadītājs ir Teodors G. Antmanis (1867—1913) — doma­jams, H. Antmaņa dels. Viņa laikā sevišķi aktīvi strādājusi tipogrāfija, iespiesti ne vien paša, bet ari citu — visvairak Liepājas — grāmatnieku izdevumi. T. G. Antmanis 19. gs. pēdējā un 20. gs. pirmajos gadu desmitos laidis klaja gan krietnu skaitu reli­ģiska satura grāmatu un brošūru, gan ari mācību un praktisko literatūru. No 1896. g. līdz 1900. g. iznākusi sērija «Jaunības un skolas bibliotēka» — tlis tulkotas prozas grāmatiņas. īpaša nozīme T. G. Antmanim ir Ventspils periodikas vēsturē. Sakot ar 1903. g., viņš izdod «Ventspils Ziņotāju», sākot ar 1907. g. — «Ventspils Apskatu». Abi tie ir konservatīva, klerikāla virziena laikraksti, taču pat virziena pretinieki tos uzska­tījuši par nopietniem un «solīdiem».

Firma darbojas arī Latvijas Republikas gados — tā ir grāmatnieku dzimtas trešās paaudzes pārziņā. Uzņēmuma īpašnieks ir Teodors Antmanis (?—?). Tāpat kā tēva, arī dēla laikā Antmaņa tipogrāfijā iespiestas vai visas Ventspili iznākošās avīzes. Pats Teodors Antmanis 1933. un 1934. g. izdod un rediģē «Ventspils Apskatu», iespiež grā­matas, piemēram, 1925. g. Ventspils dzejnieka Herberta Dorbes krājumiņu «Splius».

Otra grāmatnieku dzimta ir Neibuki. J. Neibuku (?—?) esam jau pieminējuši Kul­dīgas grāmatnieku aplūkojumā: viņš tur 1860. g. izdevis Ernesta Dinsberga tulkoto «Zīrieti Naemanu». Visi turpmākie J. Neibuka izdevumi nak klajā Ventspilī. Ir pamats domāt, ka darīšana šai gadījumā ar divi Neibukiem — ar J. Neibuku tēvu un J. Neibuku dēlu.

Otrais — jaunākais, manuprāt, — ir Jānis Neibuks (1849—1914) — tas pats, kurš 1905. g. rediģējis «Amerikas Latvieti». Ventspili viņš izdevis vairāk nekā desmit reliģisku vai reliģiski beletristisku grāmatu un brošūru, kas nak klaja, sakot ar 1881. gadu, bet kuru iznakšana pārtrūkst deviņdesmitajos gados. (Te piebildīsim, ka ari «Amerikas Latvietis» ir pusreliģisks laikraksts.) Paša J. Neibuka darbs ir, piemēram, 1885. gadā iespiestā brošūra «Už priekšu ejots grēka darbs cilvēka sirdī». Arī viņa pārējie izdevumi ir vai nu paša sacerēti, vai paša tulkoti.

Pagājušā gadsimta pēdējos gadu desmitos, kā var spriest, gan tipogrāfija, gan grāmatnīca Ventspili piederejusi A. Brasholcam (?—?), par kuru tuvāku ziņu pagaidam trūkst. Ta 1882. g. kā A. Brasholca «apgādāta un drukāta» J. Misiņa radītāja minēta gramatiņa «Jocīgas pasaciņas un stāstiņi, ko gan oriģiualīgi, gan ar no Vācu rakstiem

turpinātām domām sarakstījis Ernests Dīnsbergs». (Esot daži «Jocīgo pasaciņu» eksem­plāri, kuriem, kā piezīmējis J. Misiņš, izdevējs esot KUkstiņš, bet iespiedējs — M. Pētersons. Abi viņi — Liepājas grāmatnieki.) 1883. g, «pie Brasholca» iznāk apsveikums «Aleksandram Trešajam, Žēlīgam Zemes Tēvam, Ķeizaram, uz kronēšanas svētkiem».

«Pie Reinmaņu Kārļa» 1883. g. iznākusi brošūra «Dundagas teikas» («Pielikumā dzejolis: Dundagas pils no Fr. Mālberģa»). Kas ir šis Reimaņu Kārlis (?—?), neesmu varējis noskaidrot. Teikas ņemtas tio publikācijas «Pēterburgas Avīzēs».

Talsu novada literāts Bērtulis Blumbabs (dzimis ap 1860. g. Lībagos, miris ap 1890. g.J kādu laiku bijis par skolotāju Ventspili. Viņš uzrādīts par apgādātāju paša dzejoļkrājumiņam «Līgas vēsts», kas nāk klajā 1884. g. Ventspilī. Tas laikam arī ir viņa vienīgais izdevums.

Krists Fogelis (1850—1911) gan izdevis, cik zināms, tikai vienu grāmatu, toties par viņu — pretstatā daudziem pārējiem — mums ir samērā plašas un noteiktas Herberta Dorbes savāktās ziņas. K. Fogelis dzimis Piltenes apkārtnē, Ventspilī strādājis par grāmatvedi alusdarītavā («Vai likteņa ironija,» vaicā H. Dorbe, «ka šim atturībniekam nācies strādāt tieši uzņēmumā, kas appludināja tautu ar miezīšu produktu?»). Viņš dzīvojis KMarksa ielā 51 (iespējams, ka šī iela pa žurnāla tapšanas laiku atdēvēta agrākajā vārdā), bet Dītriha alusdarītava atradusies Lielajā ielā 4. Rakstījis K. Fogelis ar pseidonīmu Putniņu Krists. Ar šo pseidonīmu arī izdotas abas viņa grāmatiņas: 1898. g. — brošūra «Par dzeršanu jeb alkoholisku dzērienu baudīšanu» un 1903. g. — dzejoļkrājums «Pirmie vizbulīši». H. Dorbe par šo krājumiņu piebilst: «Putniņu Krists ir pirmais Ventspils dzejnieks, kam Ventspilī iznācis savs dzejoļu krājums.» Brošūrai par apgādātāju uzrādīts pats autors («pie K. Vogel»),

Putniņu Krista «Pirmie vizbulīši» nodrukāti Fridriha Linges (?—?) spiestuvē. Viņš ir pirmās Ventspils avīzes («Ventspils Lapa») redaktors un izdevējs. Avīze iznāca no 1898. g. līdz 1914. g. latviešu, krievu un vācu valodā.

Lauvu Kārlis (1879—?) 1901. g. Ventspilī izdevis K. L. (acīmredzot paša izdevēja) sacerētas «Garīgas dziesmas». Par viņu zināms, ka viņš parakstījies arī ar pseidonīmu K. Celmlauzējs.

Pēteris Lauberts (1875—1964) grāmatas un avīzes izdevis dažādās vietās. Ventspilī viņš no 1906. g. līdz 1912. g. laidis klajā «Kristīgu Vēstnesi» (ar pielikumiem), kā ari vairākas paša sarakstītas reliģiska satura grāmatas.

Zanno čače (?—?), kā šķiet, dzimis Zlēkās, bet apgalvot to nevar: biogrāfisko ziņu trūkst. Viņš izdevis dažas garīga safura grāmafas: 1906. g. — «Cerības dziesmu-grāmatu. Par Jēzus alkal atnākšanu uz 1000 gadu miera valstību» un «Jauno Jeruzalemes kalendaru» 1910. gadam.

K. Dālders (?—?) 1906. gadā Ventspili izdevis grāmatu «Pēdējo laiku zīmes jeb: Tā Kunga Jēzus tuvā atnākšana. Izskaidrojumi par tām laika zīmēm, kuras Jēzus pats grib, lai ikviens liek vērā un zina». Pats viņš sarakstījis citu grāmatu •— «Sešas valstī­bas. Dieva valstība, Velna valstība, Debesu valstība, Svēta Gara valstība, Kristus tūk­stošgadu valstība un Mūžīga valstība». Sī grāmata iespiesta Liepājā, bet to apgādājis kāds cits izdevējs ar tādu pašu uzvārdu ■— E. J. Dālders Viļņā.

J. Ulmanim (?—?) mūsu gadsimta sākumā piederējusi tipogrāfija, kurā starp 1907. un 1910. g. iespiestas visai daudzas dažādu izdevēju grāmatas — galvenokārt reliģiska satura. Laba tiesa no tām ir apgāda «Mājas draudze» izdevumi. Viena no J. Ul­maņa iespiestajām grāmatām — laikam tāpēc, ka nav saskanējusi ar oficiālo baznīcas dogmatiku, —• aizliegta. Tā ir 1908. g. izdotā brošūra «Dzīvības koka un Svēta vakariņa noslēpumi jeb Atklāti noslēpumi par 4 paradīzem, 4 dzīvības kokiem, 7 Dieva draudzēm, sātana mielastu un Dieva mielastu».

Vairākas reliģiska satura grāmatas ap 1907. g. Ventspilī izdod arī P. Apšnieks (?—?). Tuvāku ziņu par šo grāmatnieku trūkst.

Kārlis J. Stūre (?—?) no 1909. g. lidz 1912. g. izdevis «Ventspils Izglītības, Audzi­nāšanas un Saimniecības Vēstnesi» (latviešu un krievu valodā). Vai viņš izdevis arī ko citu, neesmu noskaidrojis.

Jānis Gebauers (?—?), dažkārt parakstījies ari kā Ge-Bauers — tipogrāfijas īpaš­nieks Ventspilī Pirmā pasaules kara priekšvakarā. No 1911. g. līdz 1912. g. izdevis un rediģējis laikrakstu «Gaisma», bet 1913. gadā iespiedis žurnālu bērniem «Bitīte».

Ernests Šulcs (1884—1919) no 1911. g. līdz 1912. g. izdevis laikrakstu «Ventas Straume». Sulcs nebija grāmatnieks šī vārda tiešajā nozīmē, bet žurnālists. Darbojies arī literatūrkritikā.

Ventspils mācītājs, vēlākais arhibīskaps Teodors Grīubergs (1870—1962) dzimis Dundagā. Ventspilī no 1913. g. līdz 1915. g. izdevis reliģiska satura žurnālu bērniem «Bitīte» bet no 1914. g. līdz 1919. g. bijis arī tipogrāfijas īpašnieks. Tur iespiesta «Bitīte», kā ari — 1919. g. — «Ventspils Avīze».

Ap 1919. g. tipogrāfijas īpašnieks Ventspilī bija arī A. Mednis (?—?). Par viņu neko vairāk neesmu varējis noskaidrot.

Fēlikss Alberts Nātiņš (1902—?) dzimis Lutriņos (Saldus raj.). Sākumā Nātiņš ir T. G. Antmaņa firmas vadītājs, bet vēlāk nodibina pats savu uzņēmumu. (Šķiet, ka spiestuvi Nātiņš nopircis vai kā citādi ieguvis no Antmaņa.) No 1921. līdz 1940. g. Nātiņš ir redaktors un izdevējs «Ventas Balsij», 1936. g. — «Jautrajam Ventiņam».

A. Zemītis (?—?) līdz 1923. g. ir rosīgs grāmatnieks Liepājā, bet, sākot ar 1923. g„ darbojas Ventspilī. Te viņš izdod un iespiež «Ventspils Atbalsi» (avīzes redaktors — Herberts Dorbe), kā arī vairākas grāmatas, galvenokārt tulkotus viencēlienus. 1923. g. «Ventas» (t. i., A. Zemīša) apgadā nāk klajā Roberta Luksa garstāsts «Klejā».

Dzejnieks Herberts Dorbe (1894—1983) dzimis Zlēkās, bet mūža lielāko daļu aiz­vadījis Ventspilī. Bijis nopietns kolekcionārs un novadpētnieks — krājis visus iespēja­mos materiālus par novadu, arī grāmatas un informāciju par novada literātiem. 1924. gada viņa dzejoļi «Pasaules gājējs» iznākuši «Melita s», t. i„ paša Herberta Dorbes apgada.

Rolands Freivalds (1905—?) dzimis Liepājā. Žurnālists, sarakstījis arī grāmatu «Latviešu tautas mūžs». Pseidonīms — A. Vesers. 1933. un 1934. g. izdevis «Ventspils Avīzi», kas iespiesta Ventspilī, K. Freivalda tipogrāfijā. Kas ir šis K. Freivalds? Ro­landa Freivalda brālis? Rolanda Freivalda tevu Kārli Freivaldu (1865—1923) esam jau minējuši apskatā par Talsu grāmatniekiem.

Ventspilī pastāvējuši — vismaz vārda pēc — arī tādi grāmatu apgādi kā «Venta» (īpašnieks A. Zemītis) un «Melita» (īpašnieks Herberts Dorbe). Tepat jāmin arī spies­tuves «Gaisma» (īpašnieks Jānis Gebauers), «Fenikss» (Pirmā pasaules kara priekšvakarā), «Kultūras darbs» (mūsu gadsimta 20. un 30. gadu mijā). Nelegā­los izdevumus trīsdesmitajos gados iespiedis «Spartaks».

Ventspils novadā dzimuši vismaz divi tādi grāmatniecības darbinieki, kuri strādājuši Rīgā.

Viens no_ viņiem — Andrians Petersons (1884—?). Dzimis Ventspilī. Latvijas Re­publikas laikā bija Valstspapiru spiestuves virsgrāmatvedis, vēlāk pārvaldnieks.

Otrs — Ints Cače (1894—?). Dzimis Zlēkās. Strādājis Valstspapiru spiestuvē. Rū­pējies par esperanto literatūras izdošanu Latvijā.

Aicinu Ventspils novadpētniekus šai apskatā aizsākto faktu vākumu precizēt un papildināt,

Lasot «Grāmatā» (1990. 3. 90.—92. lpp.) Aijas Stosas «Patmīļa monologu», gribējās padomāt par grāmatniecību ari mūsu — ventiņu pusē.

Pagājis tikai gads, kopš iekārtots mūsu novada cītīgākā literatūras pētnieka rakst­nieka Herberta Dorbes memoriālais muzejs «Senču putekļi». Ineses Aides vadībā pama­zām atdzimst rakstnieka iedibinātās tradīcijas. Šogad ventspilnieki tur varēja tikties ar Mārtiņu Kalndruvu. Mūsu prozas vecmeistara spilgtie tēli, sulīgā valoda, rimtā dzīves gudrība, atturīgā vienkāršība prasīties prasās, lai nopietnāk ieskatītos viņa grāmatu lappusēs. Un kur nu vēl atmiņas — kā to visu vajadzētu dokumentēt! Bet reti ierodas profesionālie literatūras pētnieki mūsu «riska pilsētā». Literatūrzinātnieks Vilnis Eibvalds tomēr atbrauca uz «Senču putekļiem», lai pastāstītu par Ventspils smiltainē gul­dīto savdabīgo rakstnieku un dzejnieku Kārli Jekabsonu (1879—1946). Ja, jā, par to pašu, kuru savā laikā Blaumaņu Rūdolfs tik dzēlīgi izsmēja. Bet cik daudz zaudētu latviešu klasiskā mūzika, ja Kārļa Jēkabsona vārdu izsvītrotu no mūsu kultūras… Ieskatoties no Rīgas atvestajā Kārļa Jēkabsona grāmatu izstādē, iepazināmies ar ļoti interesantu, meklējošu, talantīgu dzejnieku, kura vienīgā nelaime, šķiet, bijusi paškritikas trūkums.

Pirms diviem gadiem Meža kapos Ventspilī guldījām Rūdolfu Liedagu — jūras pa­zinēju, mīlestības dziesminieku. Pagaidām viņš zināms tikai ar savu sešdesmitajos gados iznākušo pirmo dzejoļu krājumiņu «Vējā», bet drīz lasītāji ieraudzīs Ventspils tipogrā­fijā drukāto, Grāmatu draugu biedrības apgādā izdoto viņa dzejas grāmatu «Saules miglā». Sīs ieceres realizēšanu veicināja arī Tautas frontes Ventspils novada valde. Šķiet, ka ar krājuma izdošanu mēs atjaunosim senas Ventspils tradīcijas. Ar Grāmatu draugu biedrības atbildīgās sekretāres Malvīnes Ivanes rūpēm top arī Ilzes Kalnāres darbu izlase, un, ja vien neradīsies kādi neparedzēti šķēršļi, nāks klajā vēl daudzi citi interesanti krājumi, piemēram, Ventspils dzejas antoloģija, pie kuras sastādīšanas strādā literātu apvienība. Pilsētas muzejā redzēju pagājušajā gadsimtā Ventspilī drukātas un izdotas grāmatas, bet no divdesmito gadu izdevniecībām man interesantākā šķita «Vents­pils un apkārtnes studējošo biedrība». Tā izdevusi «Gada grāmatu» 1924. gadam, kurā studiju laika pētījumu par cilvēku muzikālajām spējām ievietojis Puķīš Frics, vēlākais Ventspils Tautas konservatorijas vadītājs un vokālists, kam savos ventiņu mēlē rakstī­tajos dzejoļos nav garām pagājis arī Alant Vils (pazīstams arī ar segvārdu Fricis Dziesma, īstajā vārdā — Fricis Forstmanis, profesionāls fotogrāfs, dzīvo Zviedrijā).

Mēs Joti gaidām šo vīru Ventspilī. Kaut arī atbilde uz mūsu aicinājumiem bija neno­teikta, tomēr Zviedrijā šinī gadā izdotajā žurnālā «Zari» rakstīts: «Šobrīd Friča Forstmaņa dzīvoklī valda haoss, viņam meklējoties un gatavojoties fotoizstādei sakarā ar Ventspils 700 gadu jubileju. Varbūt Fricis turp aizbrauks. Varbūt būs turpinājums viņa aizsāktajam stāstījumam,» tas vieš cerības, ka laiku sarautās saites toinēr atjaunosies un Friča Dziesmas — Forstmaņa un Ālant Viļa — vārds no jauna ieskanēsies Ventspils kultūras apritē. Kā apliecinājums teiktajam — nupat saņemtie skaņdarbi ar Friča Dzies­mas vārdiem, sveiciens pilsētas jubilejā!

Bet vēl gribas atgriezties «Senču putekļos». Cik daudz interesantu grāmatu var atrast Herberta Dorbes savāktajā bibliotēkā: vecās mācību grāmatas, no kurām pats Herberts ar saviem brāļiem Frici un Ermani mācījušies, Dīnsbergu Ernesta «Koša rotas kastīte. Grāmatniekiem par pamācību un vaļas brīžu laika kavēkli. No cenzūras atvēlēts. Rīgā, 5. aprīlī 1877.» un vel daudzas citas retas grāmatas. Muzejs meklē tos, kam saglabājusies Mārtiņa Krīgera grāmata «Ziemeļzvaigzne» (iznākusi 1939. gadā Rīgā Rasiņa apgādā), kā arī Kārļa Jekabsona grāmatas, īpaši 1942. gadā Grāmatu Drauga izdotais romāns «Dzimtā sēta» vai tā papildinātais izdevums, kas nācis klajā trimdā. Un vel viena iecere: savākt atmiņas par Ventspili 1944./45. gadā, kad tā bija kļuvusi par Latvijas kultūras galvaspilsētu. H. Dorbes tā laika atmiņās pieminēts Kārlis Skalbe Ventspils ielās; Gunārs Priede atceras Veronikas Strēlertes dzejas rītu, Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša «Dievs, tava zeme deg» atskaņojumu luterāņu baznīcā, kā arī lie­liskos koncertus kinoteātra telpās, Veidotos iespaidīgs materiāls par vienu no traģiskā­kajiem periodiem mūsu tautas vēsturē. Ja lasītājiem zināmi cilvēki, kas toreiz te bijuši, lūdzam atrakstīt uz Ventspili, Ērgļu ielu I, muzejam «Senču putekļi».

Katrā ziņā gribētu Jūs iepazīstināt ar mūsu jauno Zinātniskās bibliotēkas vadītāju Ilzi Buņķi. Pateicoties viņas neatlaidībai un izpratnei, mums kļuvušas pieejamas tadas vērtīgas' grāmatas kā Aleksandra Grīna rediģetās «Pasaules vēsture», «Kultūras un tikumu vēsture», J. Juškēviča monogrāfija «Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē», Zentas Mauriņas darbi…

Vel gribu pastāstīt par vienu no mūsu bibliotēkas dibinātajiem (1920. gada) J. Sviestiņu, kurš savu bibliotekāra darbu sācis tieši šajā namā. Pēc kara Zviedrija viņš kopā ar citiem latviešiem organizēja bibliotēku, kuras grāmatas velak tika nodotas Luudas pilsētas bibliotēkai. Pagājušajā gadā Ventspilī viesojās Sviestiņa kunga 97 ga­dus veca atraitne. Iepazinusies ar mušu bibliotēku, viņa sagatavojusi tai dāvanu: Luudas bibliotēka šo gramatu fondu pārsūtīs uz Ventspili, un šī bagatiba nonāks atkal taja vielā, no kurienes sākušās tas veidotājā grāmatnieka gaitas.

Pašlaik savākts ir bagāts kultūrvēsturisko gramatu klāsts, izveidota speciāla lasī­tava ar nepieciešamajiem materiāliem kultūras vēstures stundām. Pērnajā sezonā notika lektoriji, kuros piedalijas gan J. Raiņa Literatūras un mākslas muzeja darbinieki — A. Banga, M. Balode, L. Volkova, E. Mucenieks —, gan arī Ventspils mūzikas vidus­skolas kultūras vēstures skolotājā V. Salmiņa. Tuvāk iepazinām Zentu Mauriņu, A11drievu Niedru, Kārli Skalbi, Jani Akurateru, Aušla\vu Eglīti, latviešu kultūru Stokholmā, «bijām» Romā un Florencē. Atbilstošo noskaņu palīdzēja radīt grafiķes Mārītes Klušas gatavotās afišas un Valsts bibliotēkas darbinieku speciāli šim vakaram sagatavotā grā­matu un mūsu pašu bibliotēkas jaunieguvumu izstāde.

Un tomēr tā ir tikšanās ar pagātni. Rodas bažas: kas būs ar mūsu grāmatniecību un kultūras nākotni? U11 ko mēs vel varētu darīt lietas labā?

Pamēģināsim kopā ar Ventspils Vides aizsardzības klubu organizēt iknedeļas disputu «Autogrāfs». Nupat noslēdzām otro sezonu. Uz šiem vakariem aicinājām «apsēstos» —kolekcionārus vai pētniekus. Bieži viesi bija Ventspils jaunie literāti. Klausījāmies viņu darbu lasījumus, jautājām, strīdējāmies. Lūk, daži no viņiem: Ivars Kurpnieks — jauns, muzikāls —• pats sacer dziesmas, pats dzied, spēlēdams pavadījumu uz akordeona. Straujš, ar dullu dzeju, bet noteikti — dzeju. «Autogrāfa» ierakstu grāmatā par viņu sacīts: «Vai nu tu telo vai netelo, skurinies vai neskurinies, dzejnieks, vienalga, esi un dzejnieks paliksi . .. bet bail jau mums visiem, it’s human, neba tu vienīgs vientuļš.» Un paša Ivara ieraksts: «Es gribu būt patiess. Es negribu būt kādam līdzīgs.» Baumo, ka Ivars gatavojot savu dzejoļu krājumiņu…

Edmunds Zviedris jūtot seno prūšu garu sevi, nopietni studē visu, kas saistīts ar prūšiem. Edmunda dzeja kļūst tuvāka, kad autors ar komentāriem ievadījis lasītāju savā pasaulē. Dzīvē nopietns, mīl makšķerēt un zīmēt zivis.

Indra Ausekte —• dzejniece un grafiķe, bet varbūt vajadzēja teikt otrādi: grafiķe un dzejniece. Viņas dzejoļi atgādina grafiskas ainiņas, bet grafikas — savdabīgus inte­lektuālus dzejoļus. Šķiet, ka Indra cenšas saskatīt pasaules ļaunumu un noraut tam masku. Indras un Edmunda darbi ir no tiem, kuros ne viss ir viegli uztverams, bet katrā ziņā abu meklējumi dzejā ir nopietni.

Uldis Ābiķis — pašreizējais Ventspils literātu apvienības vadītājs, kas, jādomā, savu darba credo izteicis ar ierakstu «Autogrāfa» grāmatā: «Ir tāds laiks, kad jātic, jāpalīdz, jādod, atpakaļ neprasot, tautas kopāspēkam; esiet taču palīdzošāki saviem tautiešiem. Viena mums visiem kļūda tā, ka aizmirstam tieši tuvāko, — tad arī BRĪVĪBA būs daudz pārliecinošāka.» Uldis daudz var pastāstīt par Puzes mācītāju un zinātnieku Johanu Heinrihu Kavelu, par Puzes baznīcas atjaunošanu.

Laimdotas Sēles dzejoļu krājumu «Izšķilt mīlestību» varējām iepazīt pagajušajā gadā, bet šoziem «Autogrāfa» klausījāmies autores jaunā romāna «Spoguļu pārbaude»

fragmentus — par Ventspili hercoga Jēkaba laikā. Laimdota ir īsta ventspilniece, un visa viņas darbība — gan literatūrā, gan žurnālistikā, gan Vides aizsardzības klubā, gan pilsētas deputātu padomē — veltīta Ventspilij. Ventspils kļuvusi cita — nervozāka, drudžaināka, indīgāka, haotiskāka. Tā vairs nav tas lielais būvlaukums, kurā blakus celtniecības dunai varēja just arī smaržīgu alkšņa dūmu ostgalā, kur nebēdīgi skanēja skaļie ventiņu smiekli un dzīvā ventiņu valoda ar vēja norautajām galotnēm. Ja, tādas noskaņas atrodam, pārlapojot Janas Mores, Ulda Krasta, Rūdolfa Liedaga, Zigfrīda Strauta dzeju. Ventspils it kā atdzīvojas, sāk elpot ar brīnumainu dzīvības spēku. Bet 1988. gada Dzejas dienās Māra Zālīte, iepazinusies ar mūsdienu Ventspili, izteicās, ka viņai radušās šaubas, vai tik nolaistā pilsētā iespējams cilvēkiem domāt gaišas domas un dzīvot cilvēciski apgarotu dzīvi, vai pelēcība nenomāc personības un nepadara tās līdzīgas saspiestām butēm. Esmu optimiste. Man jau tagad šķiet, ka, ejot pa nedaudzajam sakoptajām ielām, cilvēki sāk vērīgāk ieskatīties savā pilsētā. Varbūt ari septiņsimtgades svinības ierosinās mūsu iztēli, modīsies jauna romantika, kas savukārt mu­dināt mudinās uz jauniem darbiem.

Un vēl viena problēma, par kuru vērts padomāt. Mūsu novadnieks Kārlis Zvejnieks, ārsts un rakstnieks (dzīvo ASV), atsūtījis bibliotēkai savas grāmatas. Viena no tām — Kuraž Kriša «Lustig dzīvšen» — rakstita ventiņu dialektā. Te ieraksts: «Ventiņiem tuvumā un tālumā, savā pašu mēlē ko palauzīties.» Ja, Zigfrīds Strauts, Kursis Krišs, Alant Vils, Jukums Ūsainis — un visi humorpilni vien. Nedod miera jautājums, kāpēc ventiņi savā dialektā neapcer nopietnas tēmas, kā to dara latgaļi, bet allaž jokojas. Alant' Vils uz to atbild tā: «Rīdziniekiem ar vienu un to pašu zirgu jābrauc kā uz tirgu, tā uz krogu un baznīcu. Ventiņi izliek ar Rigas mēli darbdienas dzīvē, bet, kad viņi grib izpriecāties un justies labi un jauki, tad pārslēdzas savā nodabā: viņi «laiž uz lustēm ar savu ventnisko zirgu» («Zari», 1990). Kursīš Krišs gatavs «broukt to ventiņ rnēl koul pa vis Amērik visem mācēt. Licies 'ventiņ dzejnieks Alant Vils i teicis: «Un kur tik doudz cilek kope, / Es jums sacīs, tur iet smalk!» (K. Zvejnieks «Lustig dzīv­šen»). Un, ja nu tiešām izdevnieciba «Liesma» beidzot izdos sen solīto Zigfrīda Strauta dzejoļu krājumu ventiņu mele, tad arī tas būs solis uz garīgo atjaunošanos caur smiek­liem, caur mūsu nepārspēto, sulīgo dialektu.

Ta nu ir ar to grāmatniecību Ventspilī, Iespējams, ka ideja uzrakstīt noveli (citās iecerēs — apceri, stāstu, romānu) par Poruku Vilim Veldrem pirmoreiz ra- dās 1931. gada 21. martā, kad viņš kā «Jaunāko Ziņu» korespondents piedalījās Rīgas Izglītības biedrības rīkotajā dzej- nieka piemiņas vakarā, kur noklausījās ari priekšlasījumu par Paruka dzīvi un dzeju. Uz ielūguma un vakara program- mas Veldre izdarīja piezīmes par sarīko- jumu rakstāmajai atsauksmei («Ne no- liedzējs, bet pārvērtētājs» ■— «Jaunākās Ziņas», 1931. gada 23. tnariā). Sls piezī- mes atrastas Viļa Veldres atstātajos pa- pīros kopā ar izrakstiem no Poruka dar- biem, faktiem no Poruka dzīves un pie- zīmēm, kas liecina, ka Veldre plānojis uzrakstīt fantastisku romānu par dzej- nieku. Piezīmēs atrodams teikums: «20 gadi no miršanas, 60 no dzimšanas»; ie- spējams, ka Veldri ieinteresējušas savu- laik dzirdētās runas par Poruka dzīvi pēc nāves. Piezīmēs redzams, ka savu lite- rāro ieceri viņš pamatojis ar iespēju, ka Poruka vietā 1911. gadā apbedīts dubult- nieks. Pirms sēsties pie romāna rakstīša- nas, Veldre divas dienas (1932. gada 29. un 30. oktobri) pavadīja Druvienā, lai iepazītos ar Poruka dzimtajām mā- jām un to apkārtni. Novērojumiem Po- ruka dzimtenē vajadzēja iekļauties ro- māna trešajā daļā, tāpat kā atzīmēm par Poruka dzīvi Rīgā — otrajā daļā. No ie- cerētā Veldre realizēja pirmās trīsdesmit piecas lappuses. Iespējams, ka novele — fantāzija «Nemirušais Poruks» ir 1932. gadā no 27. novembra līdz 7. decembrim uzrakstītā romāna sākuma tīrraksts. Piezīmes liecina, ka noveles motīvi sakrīt ar iecerētā romāna pirmās daļas vielu. Pēc dabas būdams liriķis, Veldre realizēja tikai to materiāla daļu, kuru viņš pats sauca par «vien- izjūtas tēlojumiem». «Nemirušais Poruks» ir lirisks darbs ne tikai pēc stila, bet arī pēc būtības. Novelē Poruks dzīvo Veldres tēva mājās, kuras aprakstīt, tāpat kā ievest darbībā savu paštēlu, Veldrem nesagādāja grūtības. Iespējams, ka šeit rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc romāns netika pabeigts. Piezīmes atklāj pretrunas, kas radušās, meklējot vajadzīgo izteiksmi. Neuzrakstītas palikušas tās daļas, kurās Poruks bija jā- parāda savā pasaulē, ārpus Veldres autorizētā un liriskā skatījuma.  

Romāna uzmetumi un no tiem izaugusi novele ļauj iepazīt pirmām kārtām Vili Veldri — dzejnieku, kurš pēkšņi un noslēpumaini pazuda Baigajā gadā, lai turpinātu dzīvot pēc nāves. Ar šo pārliecību beidzas 1940. gada 12. septembri rakstītais dzejolis:

Aiz visa ir kaut kas, aiz kā vairs nav nekā, tik visa iesākums un nebeidzama rosme.

Te nu es apsēžos uz veca tilta margas pie mazas upes Kurzemē. Un vakars nāk.

Vai jums ir Latvijas karte pie rokas? Tad uzmeklējiet, lūdzu, Talsus! Melns ripulītis Kurzemes augstienes dzeltenumā. Un ripulīša centrā niecīgs punkts, kas zīmē baz­nīcu. Jel palūdziet tur ērģelnieku Draviņu, lai viņš jums atļauj tornī uzkāpt. Un, kad nu esat augšā tikuši, tad raugaities uz jūru. Tur, pusceļā starp jūru un starp Talsiem, kur lielceļš krusto Grīvas upīti, viens cilvēks nosēdies uz veca tilta margas un sveicinā­dams vēda jums ar cepuri.

Labdien!… Es ierados te atrast Jāni Poruku. Jā gan. Bet jums ir stāstīts, ka viņš sen jau miris. Vai tad jūs sacījāt, ka tas nav tiesa? —

Brīdis, caur kuru vēsturnieki velk svītru zem Poruka dzīvības dienām, ir 1911. gada Jāņu pēcrlts ap to laiku, kad saule ienāk horizontā.

Neticiet vēsturniekiem, jo viņu lētticībai nav mēra! Ko viņi dzird, to viņi pieraksta un ņemas iegalvot par tīru patiesību.

Vai jums nekad nav nācies dzirdēt, ka Poruks vēl arvien ir dzīvs? Jūs teicāt: leģendāras baumas!… Varbūt, varbūt… Lai paliek. Bet noslēpumu pilnā lauku māja, ko baumas min kā dziesminieka mītni, te ir, nu, lūk, uz kalna manā priekšā. Tur ābeļu un liepu zaļumā redz divstāvīgu mūra istabu ar skaidu jumtu un mazu torni, kam logs pie loga. No istabas pa kreisi, ābeļdārza stūri, ir koka ēka ar vienu dūmeņu Lai­kam labības kalte. Un milzīgs bērzs liek zarus tai uz jumta… Pa labi un šurpāk no istabas — gara mūra celtne ar uzbrauktuvi no lieliem laukakmeņiem. Bez šaubām — laidars. Aiz tā vēl samanāmi guļkoku celtnes pakši. Tur varbūt klēts. Un šinīs ēkās un viņu sakārtojumā nav nekā dīvaina vai slēpumaina. Varbūt še omulīgi dzīvo bagats kurzemnieks, pat nevarēdams jaust, kas mani dzinis viņa robežas. Kad nu pec dažam minūtēm es likšu kāju viņa pagalmā, tas iznāks durvis miermīlīgs un brangs, un viņa tukli tvīkanajā ģīmī nebūs ne zīmes no vaibstiem, kuros reiz ģēnija traģiskā dvē­sele gravējusi varenu alku un ciešanu raksturu.

Vairs nepaies ne piecas minūtes… Tikai vēl sagaidīšu tur to vīru, kas nāk pašlaik gar ceļa likumu. Es gribu iet ar viņu reizē un izzināt kaut ko par kalna māju. Bet vai gan tās nav bērnišķīgas iedomas? Ja visi ceļgājēji zinātu šīs majas noslēpumu, tas nebūtu jau sen vairs noslēpums. Tak pagaidīt es, protams, viņu varu. Viņš varbūt pa­stāstīs man dažu ko par mājas īpašnieku. Lai ari stāstā nebūs nekā mistiska, tak būs kaut kas no tā, kas mani atvīla uz šito svešo malu. Tad alga viena, vai manas iedomas te piepildās vai sabrūk …

Tas vīrs nu pienāk jau pavisam tuvu.

«Es atvainojos, kungs! …»

Viņš — apstājas. Viņš — gaida, ko teikšu.

Es — stāvu pārsteigts. Es — atminos Poruka koprakstu jaunakā izdevuma ceturtā sējuma portretu: tikai šim te apaļās karakulcepures vietā ir pelēka platmale. Tad — smilšpelēks vasaras mētelis. Un ūsu melnumā ir sudrabs ieaudies.

«Ko gribējāt?» — viņš saka.

«Es tikai vēlējos … te … šifās mājas …?»

«Jā, šīs ir manas mājas.»

Es paklanos un saku savu vārdu, un turklāt raugos viņam cieši sejā, lai neiespejaina katra slēpšanās.

Nu viņa skati noslīd sānis lejup. Viņš viegli pavīpsna:

«Ak, zinu gan: tas jaunais dzejnieks… Nu — labi, labi… Bet kas tad jums te, manā mājā?» _

Vai tiešām nebūs? Varbūt, ka izskats tikai līdzīgs? Un tas tad butu visu baumu pamats?

Mēs ejam blakus.

«Kas man te? — jūs jautajat. Nu redzat: Jānis Poruks…» Un mana dvēsele top foto kamera, kas ierauj sevī ceļa biedra seju caur acu objektīviem. Bet viņa seja nemaina ne rievu. _

«Ak Jānis Poruks …» tas vienaldzīgi saka: «Nu kas tad viņam te ar šito pusi?»

Vai īsta izjūta? Vai tikai izlikšanās?

Mēs gausi kāpjam kaltiā.

LJn gausi, tomēr skaudri saku es:

«Viņš neesot vel miris …»

«Leģenda!»

Nu mēs jau uzgājuši kalna galā. Tik daži soļi vel…

«Jūs taču ienāksit? — ja drīkstu lūgt… Vai varbūt jums te kaut kur pazīstami?»

«Nē, nav neviena. Te man sveša puse.» *

Mēs nonākam pie viņa mājas durvīm. Un ieejam. Un atģērbjamies. Un tiekam istabā.

Ir sveša pasaule un sveša 'māja. Ir tumša istaba, jo drīz jau nakts.

Viņš iededzina petrolejas lampu. J

Ir liela istaba. Ir klavieres. Ir etažere ar notīm. Un Riharda Vāgnerā portrets.

«Tātad jums patīk Vāgners un mūzika?…»

«Jā, tās ir jaukas lietas. Bērnībā es bieži dziedāju. «Ak, gaisma, apgaismo!». Un arī tagad šī dziesma vēl nav novecojusi. To varbūt vajadzētu katru rītu nodziedāt gluži ka lūgšanu, kā hinīnu gaismai… Jā, gaisma! Luk, viņas mirdzumu Vāgners pārvērta meldijās, viņas nokrāsu dažādību — harmonijās. Vāgnera māksla ir gaismas un tumsības nikna un brāzmaina cīņa, ko beigās noslēdz gaišu bazūņu triumfa gavi­les… Vāgnera mūzika ir mūžības valoda, jo mūžība ir grandioza simfonija, tikai cilvēki to nespēj dzirdēt… Mūsu rakstniekiem, ja viņi grib radīt lielus un ceļus darbus, ir nepieciešami pazīt Vāgnera mūziku. Ari mūziku vispār, protams. It īpaši liriķiem, jo mūzika ir vienīga valoda, kas nepazīst melus.»

«Tas varbūt ir tiesa… Un arī tas, cik šķiet, nebūs maldīgi, ja teikšu, ka jūs labi atceraties, ko esat lasījis…»

«Jā, par atmiņu man vel nav jāraizejas. Bet kas gan Vāgnera mūzikai gar to, vai es lasīto atceros vai neatceros?»

«Jums katrā ziņā, ir kaut kur grāmatu plaukta Portika sacerējumi…»

«Tic man ir gan.»

«Tad visu tālāko jau zināt paši: justi domas par Vāgneru un mūziku savā laika Poruks izteicis apmēram tādos pat vārdos …»

Saimnieks pasmaida skumji un mierīgi, piesežas klavierēm un spēlē Dārziņ? dziesmu «Kad būs as’ras izraudātas…» Vai ar to viņš grib sacīt, ka neesmu maldījies? Vai varbūt viņš vienkārši atsakās turpināt šo sarunu, kas mani pašlaik interesē? Bet var vēl arī būt, ka viņa izturēšanās pauž abas varbūtības, tatad — viņš ir patiesi Jānis Poruks, tikai neveļas to sacīt. Vai ta?

Un, it kā jautis manas domas, viņš aprauj dziesmu pirms vārdiem «Mani apņems nāves miegs…», pavēršas pret mani un — ar to pašu mierīgi skumjo smaidu, kas viņu nosēdināja pie klavierēm, — saka:

«Jā.»

Un tūdaļ iesit klaviatūrā tik baigu disharmoniju, ka viņas tumšumā var tikai dažiem akordiem ļaut cerību uz laimi un uz gaismu.

Es jūtos iekritis melnā bezdibenī, kur katra neapsvērta kustība var mani sadragāt ar jaunu kritienu vēl drausmīgākos dziļumos. Tur melnā bezgalē krāc neredzami at­vari. Vai viņi postīšanas rijibā grib ieraut sevī katru dzīvu sirdi un samalt melnu bangu dzirnavās?…

Es vairos elpot …

Bet velti pūlēties te vārdos pasacīt šo baigi drausmo izjūtu. Ja būtu iespejams to tulkot valodā, tad varētu mēs izlasīt par to ši baiga pianista koprakstos. Bet var jau ļoti būt, ka toreiz, kad viņš vel atvēra mums savu ģēniju, šo drausmību tik dziļu nebiju redzējis. Lai viņu skatītu, viņam bija reiz jānomirst un tomēr gadu desmitus vēl jābūt dzīvam …

Tad pēkšņi melnie bezdibeņi norimst rēkt. Viss baigi klusē. Un cauri klusītiņām es dzirdu maigu balsi, ko mitrās mokās noklusina sāpes:

«Vai varat izturēt?… Es gribu stāstīt jums, kā Poruks nomira tin tomēr dzīvo vēl… Bet izstāstīt šo dziļo moku avantūru nevar. Un tāpēc atļaujiet man ciest ar mūziku. Tad ciešanas top skanīgas. Tad viņas lidinās un tām vairs nevajaga smagi plakt uz sirds… Bet mūzika spēj attēlot vien tikai pārdzīvojumu. Lai ari notikums tiek zināms, es došti mūziku ar komentāriem …»

Dun atkal klavieres. Un pianista pirksti skrien… sabrūk… ļimst… un atkal raujas kājās, atkal skrien… un mokās streipuļo… un salūst nespekā starp melniem tin starp baltiem kauliņiem. Tā laikam ārprāts ļauni dragā tos, ko dzīves nežēlība iesviež viņa ķetnās. Tad salūst sirdis trako kamerās, kaut kur starp laimi un starp izmisumu, kā pianista pirksti še — starp melniem un starp baltiem kauliņiem. Bet šitie pirksti neies bojā. Kas viņus plosa, liec un lauž, tas ari žēlo. Bet, kas reiz iekļūst ārpratības varā, tam vairs nav tiesību tapt žēlotam, jo viņš neko vairs nedrīkst vēlēties,..

Uz divu krāsu kauliņiem raud, ļimst un trako pianista pirksti.

«Varbūt jau noprotat, ko tas var nozīmēt: es biju kādreiz Tērbatā pie Ciža…»

Tad …

Klusi iesāk viļņot strūklains gaišums. Viens otram blakus šalko divi motīvi. Pat brīžam šķiet, ka tikai viens, tik līdzīgi tie abi. Jā, var jau būt, ka vienu un to pašu motīvu te mākslinieks šķir veikli divās plūsmēs, lai viņa daiļums tiktu divkāršots.

«Man bija draugs. Viņš bija man līdzīgs ārienē un sirdī…»

^ Un mūzika līst nepārtraukti projām, liek atcerēties divus bērzus p|avā, ko pirmīt ievēroju, sēdēdams uz lilta. Tie bija vēl gluži jauni bērzi, te auguši varbūt tik divas desmitgades. Man pirmīt likās dīvaini — kam diviem bērziem jāaug pļavas vidu. Kad nu es atminos, ka viņi gluži līdzīgi viens otram, ka viņu lapotnēs šalc viena melodija, ak jā ..,

Te pēkšņi viens no blakus motīviem tik negaidīti steidzīgi un strauji atdalās no otra, it kā tam vajadzētu tīši nāvē skriet. Un šinī skrējienā var gaiši dzirdēt klusu atdošanos drauga izglābšanai no ciešanām un ārprātības — var gaiši dzirdēt himnu draudzībai, ko noslēdz bezgalīga uzupurēšanās… Un atdalītais motīvs spēji nokrīt dob­jos dziļumos, tad tikpat pēkšņi lido strauji augšup un izzūd bezgalē . . . Var palikušais raudāt, saukt un sērot: kas vienreiz aizlidojis ārpus reģistriem, vairs neliek atpakaļ…

«No Ciža slimnīcas es dažreiz tiku staigāt. Un vienā no šīm reizēm es aizgāju u'n neatgriezos. Tad manis vietā iegāja šis draugs.. . Mēs domājām, ka drīz viņš izkļūs laukā. Bet neatgriezās arī viņš . . . Tik nerunāsim vēl par to. Tad bija pēc jaunā kalendāra maija beigas. Bija nepilns mēnesis līdz tam, kad visi rakstīja man jaukus nekrologus.. . Un savas izbēgšanas dienā es iemetu pastkastē to mazo vēstuli, kas biogrāfiem šķietas pēdējā. Nu, lai tas tā ij paliek. Tad manai meitiņai bija pilni astoņi gadiņi. Tad viņa dūšīgi vien cīnījās ar ābeci un pat ne sapņos neredzēja vēl, ka viņai būs reiz mazs un mīlams puisītis, ko patiks nosaukt manā vārdā …

Ëę, mīļā Tatjana! Nosūtu Tev sveicinājumu un novēlu sekmes pie ābeces. Kad ābece ar melno gaili studēta, vari ķerties pie ābeces ar sarkano gaili. Pie tam šad un tad nodoties dziedāšanai Tev būtu ļoti ieteicams. Tu zini: gailis atgādina dziesmas, un — kur dzied, tur nometies bez briesmām, jo ļauniem ļaudīm nav nekādas dzies­mas.. . Man iet vidēji. Pat ziedoņvēsmas reizēm glauda vaigus… Es vakar biju pil­sētā, kur nopirku sev cigārus uti tabaku, un bonbougas, un baltmaizi ar desu. Izdevu \eseln rubli. Kā runā, tad es iaikam kļūšot vesels…»

Tad brāza negaiss bargs un ugunsgrēks. Bija viesuļi un zemestrīce. Un, dzirkstehgi krācot, dega nams.

Tie skumji akordi, kas raudot elsoja caur uguni un vēju, te nevarēja novērst ko, ne atvairīt.

Bet iedziedājās maza lakstīgala.

Tad rima viesuļi un ugunsgrēks, un zemestrīce. Un saule ieslīdēja debesīs. Tā bija radīšanas trešās dienas saulei Tai līdzi atslīdēja liegi mākoņi. Tiem cauri dzīvinoša sūcās gaismas versme un — sajūkot ar smalku lietus plūsmu — pārpilna valgmes no­lija uz drupām. Un visi pīšļi piesūcās ar auglību. U11 tūdaļ sadīga virs gravām zaļa zāle. Un puķes atvērās. Un dūca bites. Bet pašā drupu virsotnē no nieka sēklas auga samtains bērzs. Un viņa zari noklājās uz gruvešiem kā zaļas vītnes. Kā mežavīns tie apvija ik akmeni…

2

Vai esat bijuši jūs naktī lauku mājā un dzirdējuši mieru ienākam?

Viņš neredzami iet pie loga un raugās istabā. Tad ļaudis atstāj virvju vīšanu, liek malā ratiņus un pusadītās zeķes un, vairs ne vārdu nerunājot, izpūš uguni. Vēl tumsā ņokrakš vecu gultu salaidumi, tad klusums noklāj istabu ar savu dūmu mēteli, ņem rokās veco sienas tikšētājn, liek aizmigušo ļaužu elpojienus aiz cita citu garos rēķinos un ieraksta ar sirdi mūžībā.

Tad miers iet nemanīts pie cita loga un paliek tur, līdz kamēr lampa dziest un visās rūtīs klusums ieklāj tumsu. Viņš pastāv tur vēl mazu brīdi, lai paklausītos savu sirdi pukstam, un šito brīdi viņš par laimi sauc. Tad raizes viņu atkal tālāk vada, kur jūsu logā nenodziest vēl uguns. Bet jums ir pilsētnieka dvēsele, jūs nemanāt šo kluso gaidītāju. Jūs nezināt vairs, kas ir lauku miers. Viņš nosalst, gaidīdams uz jūsu apgul­šanos.

Bet katrai pacietībai savas robežas, un katrai klusēšanai ir savs mērs. Un pat tik pacietīgai būtnei, kāda ir miers, reiz apnīk dežurēt par naktssargu aiz loga. Viņš ieiet istabā un stāv pie jūsu durvīm. Ak, nabags, gluži veltīgi viņš pūlas! Jums nava acn viņa redzēšanai un nava ausu, lai to dzirdētu. Jūs viņu vārdzināt pie sevis līdz pat rītam. Ko tad vairs brīnīties, ka citos vakaros viņš neienāk pie jums?!

Ak, lauku zaļais miers! …

Vai esat bijuši jās naktī pie Poruka un dzirdējuši mieru ienakam?

Ir dažus soļus plata istaba. Ir pilni skapji grāmatu. Ir vijole un rakstāmgalds, un viena gulta. Un petrolejas lampa te, uz galda. Un blakus tintnīcai ir brūna pastkarte, kur Jānim Porukam ir sudrabaina galva. Šobrīd viņš guļ tepat otrā istabā. Viņš aiz­midzis. Un es runājos pats ar sevi:

Ņem kādu grāmatu un lasi, kas tev patīk. Vai šinī mājā var kas nepatikt? Varbūt, tev nav pa prātam Sibile, kas šite nolikta visaugstākajā plauktā? Ņem viņu nost tin liec uz rakstāmgalda. Tad piesēdies un atšķir viņu vaļā, un palasi jel vismaz šitas vietas, ko piesvītrojis sarkans zīmulis. Kam viņš tad rokā bijis tajos brīžos, ak, to tu redzi no šī rokraksta:

«Ja Dievā skatām dižu mākslinieku, tad viņa radīšanas darbība ir aizraujoši jauka: no vecu domu un jūtu tumša haosa viņš rada jaunas debesis un jaunu zemi.»

Vai nepatīk tev tadam Dievam ticēt? Jel topi mazu brīdi gluži kluss un izdzen ēzeļus no sava dveseles dārza, lai viņi nenobradā tavu jauko zāli. Ja —

«Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tumša un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva gars lidinājās pa ūdeņu virsu. Tad sacīja Dievs: lai top gaisma. Un tapa gaisma.»

Un ko vēl vairāk var no Dieva gribēt? Tak labi pielūko, vai viņš ir tavs un vai viņš tiešām tavu gaismu rada. Un apskaties, vai tās ir tavas debesis’un tava zeme…

Un ver tak ciet šo nemīlamo grāmatu! Kam tu to šķir tik aizrautīgi kārīgs? Vai tikai to tu izdibināt gribi, kas patīk Portikam?

«Jel iesvaidi sev acis tu ar zālēm, lai vari redzēt.»

Un —

«Svētīgs mūžam ir, kas šito lasa.»

«Redzi, arājs gaida zemes dārgos augļus, it pacietīgi cerēdams uz agro un uz vēlo lietu.»

«Un, kas grib pasaulei par draugu būt, ak, top par ienaidnieku savam Dievam, kas to ir svaidījis ar prieka elji.»

Nu liec tak nost!

«Jel priecājieties vienumēr!»

Vai tu reiz nebeigsi šo neciešamo lektīru?!

«Tie zaimo visu, ko tie nesaprot.»

Ak, vecas blēņas!

«Nu atjaunojieties jūs dvēselē un garā. Un dziediet tad tam Kungam jaunu dziesmu.»

Un tad? —

«Nīnivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tie uz Jonas sludi­nāšanu no grēkiem atgriezušies, un, redzi, te ir vairāk nekā Jona.»

Vai tu par Jēzu runā, vai par Portiku?

«Un Sabas karaliene celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā no zemes gala nākusi reiz Zālamana vārdus klausīties, un te ir vairāk nekā Zālamans.»

Par ko tu īsti runā?

«Viņš nogāja uz Betāniju un mita kādā namā. Tad viena sieva pie tā iegāja. Tai rokā bija dārgu smaržu trauks. Tur viņa saplēsa to dārgo trauku un smaržas izlēja uz viņa galvas. Kad nu tie mācekļi to redzēja, tie ļoti apskaitās un sacīja: kālab tik liela izšķērdība? Mēs varējām šīs smaržas dārgi pārdot un tad to naudu dalīt naba­giem. Bet viņš tiem atsacīja, skumji smaidīdams: ak, nabagi pie jums ir vienmēr, bet es te esmu tikai vienu reizi.»

3

Te, lūk, ir visi četri Portika koprakstu izdevumi. Arī jaunākais. Un pat šo viņš nepametis nelasītu, it kā nezinātu savus rakstus. Baltās malas dažām lappusēm no vienas vietas aprakstītas gan pelēku, gan sarkanu, gan zilu zīmuli. Pirmā sējuma titullapā zem virsraksta ir pierakstīts ar sarkanu:

«Nepilnīgs izdevums, jo nav ne zīmītes no visa tā, kas uzrakstīts pēc Viļa nāves.»

Vai tas lai nozīmē, ka viņš vēl tagad raksta? Vai arī iespiest dod? Un kur? Un kāds ir viņa jaunais pseudonīms?

Durvis uz viņa istabu ir pusvirā. Es dzirdu vienmērīgu, dziļu elpošanu. Viņš guļ. Cik jauki apzināties, ka viņš var tā gulēt. Te viņa istabai nav netīri zaļa krāsa, kā Ciža sanatorijā. Un logā restu nav. Kad es pie viņa durvīm apstājos, es redzu sešas mēnesnīcas rūtis uz brūnas grīdas tumšā istabā. Tad ļauju skatam aizslīdēt pie loga un redzēt mēnesi, kas tūdaļ iegremdēsies kļavas zaļumā un atēnos uz grīdas lapu mež­ģīnes, ko maza vēsma viegli ņirbinās …

Ap mani vienmērīgi elpo savāds klusums. Es noliecos un auju kurpes nost, lai mani soļi netraucē šo mieru, kas manu sirdi šūpo šinī mājā. Un tad es atkal atgriežos pie rakstiem. Tur ir Kauja pie Knipskas. Tas ir tas dvēselīgais stāsts par pikošanos, kur dūres varonis ar Buņģa vārdu liek sirds un gara apustulim Cibiņam ciest pāres­tību visās pakāpēs. Ak, to mēs visi esam lasījuši. Bet es gan lasu tagad vienīgais, ko Poruks pierakstījis šitā stāsta beigās:

«Kā gan tur tagad izskatās? Tik ilgus gadus nava būts. Reiz tomēr jāņemas un jāaizbrauc! . . .»

Un es atminos kaut kur lasījis, ka stasta notikumu vietas esot ap Druvienas skolu un nabagnamu. Tātad viņš ilgojas pēc dzimtenes. Ak, būtu ļoti žēl, ja šito vēlēšanos viņš jau piepildījis! Tik jauki būtu braukt ar viņu reizē! Ar katru akmeni, ar katru koku, ar katru zemes pēdu tur viņam saistās atmiņas par notikumiem un par izjūtām, par dziļām ciešanām un gaišu prieku. Es līdz ar viņu varētu to visu pārdzīvot, un tad es labāk saprastu ij viņa neparasto diženumu, ij traģiku, kas izraisās no tā.

Te nu man gadās atšķirt sējumu, kur pāri viena stāsta virsrakstam ir smagiem burtiem slīpās rindās gravēts:

«Jau pirmajos no saviem darbiem es bieži runāju par ārprātību. Ir tiešām brīnums, gan kālab psihiatri vēl nav atklājuši, ka es jau dzimstot bijis ārprātīgs!…»

Cik veselīga ironija! Un kas par varenību šinīs burtos! Tie atgādina cīnītāja pa­rakstu zem mierlīguma, kad pretinieks ir gatavs locīt muguru par katru noteikumu, ko viņam diktē.

Nu paņemu es divdesmito sējumu, kur ietverts mana drauga dzīves gaitu stāsts līdz 1911. gada vasarai. Tur simt un trīsdesmitās lappuses malā, blakus tekstam, kas apcer Poruka pēdējās dienas pirms nāves Ciža slimnīcā, skumīgiem burtiem skumji pierakstīts:

«Tas nu vairs neesmu es…»

Un tūdaļ nākošajā lapaspusē, kur minēts nāves fakts un drausmā vientulība dzīves beigu stunda:

«Ak, nelaimīgais, mīļais Vili Krauja! Vai tu vēl redzēji tā rifa sauli?… Vai tu man vari piedot, labais? …»

Bet divas lapas tālāk zem biogrāfijas beigu rindas ar dziļu dzīvesprieku graciozi uzvilkts:

«Turpmāk vēl!»

Un tad:

«Būs jāuzraksta kādreiz autobiogrāfija par dzīvošanu pēc 1911. gada vasaras.»

Salc ābe'ēs aiz loga maza vēsma. Un visu koku lapas liegi trīs. Un mēnesnīca līst no viņu plaukstām, caur zilu klusumu dziļdzidri urdzēdama.

4

Viena skapja pamatnē ir divas atvilktnes. To vienu pavelku es mazliet vaļā. Ir aprakstītu papīru vīstokļi, klades un burtnīcas.

Un otrā? Tas pats.

Pirmās atvilktnes labajā dibenstūrī cita uz citas piecas biezas klades. No viņām paņemu es virsējo un šķiru vaļā melno vāka lapu. Tad redzu divus pasvītrotus vārdus:

«Vientulības grāmata»,

un viņu pirmais burts ir uzrakstīts ar diviem līkumiem, kā senāk mēdza rakstīt. Sis burts liek atminēties man tos divi U, ko nupat ievēroju tanī dzejolī, kas rokrakstā uz atsevišķas lapas pievienots jaunākā koprakstu izdevuma pirmajam sējumam.

Jā, Vientulības grāmata… Un zem šī virsraksta mazs cipars 5. Un rindu zemāk — «No 1925. gada jūlija līdz 1927. gada Vasarsvētkiem». Tātad tās četras apakšējās klades tver laikmetu pirms šitiem datumiem.

Vai dienasgrāmata?

Jā, dienasgrāmata.

Es godbijīgi to lieku atpakaļ un paņemu no priekšas te šo vīstokli, kas nava salocīts kā visi pārējie, ap kuriem sietas aukliņas, bet nolikts tāpat vaļēji — kā darbs, kas tūdaļ jāpaņem un jāturpina. Kad apskatos, tad tur ir

«Jāņa Poruka dzīve pēc miršanas». Pats uzrakstījis.

«Un tanī dienā (man jāiesāk ar «un», jo tā nav manas piedzimšanas diena), kad mana tauta noņēma reiz cepuri un godināja manu nomiršanu, es nevarēju darīt viņai līdzi, jo tad es dzīvs vēl biju…»

Un otrās atvilktnes kreisajā priekšstūrī tāds pat vēl nesalocīts rokraksts, arī neno­beigts:

«Apcerējums par manu ārprātu.»

«Ir melu daudz un drusciņ patiesības no visa tā, kas teikts par manu prātu. Tak nav nemaz psihiatram jābūt…»

Pat šādam traktātam reiz nāk savs laiks! Bet tagad atsiesim šo mazo sainīti, kas ietīts baltā papīrā, uz kura vienā stūrī maziem burtiem —

«Sarakstīšanās ar Vili Krauju».

Te pašā virsū vēstule no 1901. gada novembra:

«Mans mīļais un manas tautas vienīgais dzejniek… Nupat es ielūkojos kalendārā: pēc četrām dienām Tev ir dzimšanas diena un jubileja savā ziņā, jo paliek pilni trīs­desmit …»

Un otrai vēstulei šai kolekcijā ir iepriekšējās adresāta rokraksts, mūsu Poruka vien­kāršie burti:

«Mans vienīgais un visudārgais draugs… Es tagad rakstu Tev no trako nama, bet esi mierīgs: nava vēl tik ļauni…»

Nu satīsim to atkal tikpat rūpīgi, kā viņu satinušas bija tās rokas, no kuru mīles­tības viss te ir un dzīvo. Bet, novietojot šito sainīti, mēs neatvilksim roku no tā otra, kas viņam blakus. Un, to pie galda nonesuši, mēs redzēsim, ka viņa rakstītājs ir Vilis Krauja. Bet viņš nav atminējies rakstam iedot vārdu, lūk, tāpēc Poruks ņēmies būt par krusttēvu un rakstījis to virsrakstu, kas mūsu nākošajai nodaļai der tikpat piedienīgi.

5

Viļa Kraujas testaments

Ak, mīļais Janci, nekad nedomā, ka Tu man pāri darījis! Tā tiešām nava. Es jūtu neizrunājamu līksmi, ka liktenis man ļauj Tev palīdzēt. Un manī nav ne niecīgākās baismas par visu to, kas mani sagaida tur, tanī kamerā, kur tagad restu dzelzīs čūlo Tava sirds.

Tu nedrīksti ne mūžam iedomāties, ka mani grauž tic paši pārdzīvojumi, kas Tevi. Tas nevar būt. Es esmu parasts vidusmēra zemnieks. Tu esi cilvēks, kāda mums vairs nebūs. Mans vienīgais lielums ir tas, ka es nojaušu un nesavtīgi mīlu to, kas Tevī. Mana vienīgā ģenialitāte, ja var lā teikt, ir tā, ka redzu Tavu ģenialitāti. Ak, daudzi velēsies reiz redzēt, ko es redzu, bet neredzēs. Un daudzi vēlēsies reiz dzirdēt, ko es dzirdu, bet nedzirdēs. Jo viņi vēlēsies trīs minūtes par vēlu. Tad viņi zinās reiz, ka viena minūte ir vairāk nekā mūžs…

Nav bijis laimīgākas dienas manā dzīvē par to, kad Tu man beidzot ļāvi sevi glābt. Un kopš tā mirkļa mana laimes izjūta ar katru sekundi top dziļāka un spēcīgāka. Nu jau šis pārdzīvojums manī tiek par ticību, ka esmu dzimis tikai tāpēc, lai. Tevi glāb­jot, kļūtu liels un laimīgs. Bez kādas nožēlas es atstāju šo māju, kur vai no katra smilšu grauda Tev staro pretī manu pēdu siltums, kad ienāksi Tu te pēc dažām dienām. Tad būs Tev manas drēbes mugurā, un cilvēki sauks Tevi manā vārdā. Tam būs tā būt. Bet, lai Tev nerastos nekādi sarežģījumi, te cenšos pateikt vienu otru padomu, ko Tev gan vajadzētu krietni pastudēt, pirms iekāp vilcienā un šurpu brauc. Te beigās pievie­noju sīku mājas plānu, ko vajaga iegaumēt par visu vairāk, jo sava istaba tak jāpazist ikvienam. Varbūt nav īsti labi, ka Tu nekad vel neesi te bijis, tad Tu gan varētu daudz familiārāk uzvesties. Bet nav tas tomēr visai svarīgi. Es nekad nemēdzu būt visai fami­liārs. Un tāpēc būs pavisam diezgan, ja varēsi pats atrast savu dzīvokli.

Kad Tērbatā mēs abi satiksimies, tad izteikšu vēl visu pamatīgāk.

Par tikšanu no stacijas līdz mājām Tev nebūs jāraizējas. Jau aizbraucot es puisim pateikšu, kad jāatbrauc uz staciju man pretī. Un, tā kā tur Tu būsi pusnaktī, Tev nevajag nemaz to puisi pazīt. Kad vilciens tikko piestājis, Tu tūliņ sviedies laukā un straujā gaitā dodies tad gar labo sānu garām stacijai, kā es līdz šim to allaž mēdzis darīt. U11 tur, aiz stacijas, pie slitas būs daudz zirgu. Bet Tu jau negūsi nemaz līdz viņiem nokļūt: uz perona būs cilvēki ar lukturiem. Kad Tu it knaši viņiem garām skriesi, viens tūdaļ žigli metīsies Tev līdz un Tevi sauks par saimnieku. Ak, šinī mirkli nebūtu gan ļauni, ja Tu tam izliktos mazdrusciņ iereibis! U11 tādos brīžos tak ir iespējami, ka saimniekam ir neparasta balss. Un tad Tu saki: labi, Pēter, labi… un drusciņ strei­puļo, it kā Tev nāktos grūti palikt kājās. Viņš Tevi godbijīgi saturēs aiz rokas un pavadīs uz ratiem. Un šinī gājienā Tu šļupstot muldi viņam, ka neesi viens pats Tu visu iztukšojis. Tad apstājies, vēl pažvīrojies dažus soļus un paliec stāvot plaši plestām kājām, uz visām pusēm smagi šūpodamies. U11 — Tu jau zini gan, kā dzērāji io dara. Bet kabatā Tev jābūt kortelītim. To ņem 11u laukā, mazdrusciņ pašļacini Pēterim pie sejas, tad iespied viņam saujā… U11 — labi būs!

Kamēr jūs nobrauksit no stacijas līdz mājām, šo piecus kilometrus garo ccļu, Tev būs gan jārunā dažs vārds par saimniecību. Tu, protams, nevarēsi tumsā redzēt, kurš īsti gan no Taviem desmit zirgiem nu Tevi velk uz mājām. Un tālab nebūs tiešām nekāds grēks, ja pajautāsi Pēterim, ko viņš te šovakar iejūdzis? Un arī nebūs visai riskanti, ja gribēsi Tu zināt šo un to, kā iet pa mājām. Vai čūčelei vēl nava sivēnu?… Ak, tas ir ļoti savādi, jo šonedēļ tak vajadzēja būt. Vai arī lietus bijis pa šo laiku? Vai sējumi nav pārāk izkaltuši? Ko dara mieži? Un nava nemaz ģeķīgs jautājums, vai kastaņi pie mājas ir jau ziedos… Vai kartupeļi nav vēl sākti stādīt? Nekas, nekas. Bet nu gan vilcināties nevarēs. Pa Vidzemi, kur esi cauri braucis, jau visur vīri cilā spīleņus un sievas iet ar kartupeļu groziem …

Ak, viegla gan Tev nebūs šitā spēle! Bet vajag izturēt, jo cita ceļa nava. Un mums ir jābūt bezgalīgi laimīgiem, ka ir viens ceļš…

Tad paies nakts un pienāks diena. Bet vai gan tāpēc izmisušam jābūt? Nem roka te tos dažus uzņēmumus, kas pielikti šī padomnieka beigās, un esi pazīstams ar visiem un ar katru, no kā Tev nāksies labudienu atņemt. Kā redzi, katra fotogrāfija ir pielīmēta savai papīrloksnei, uz kuras visas personas pa vārdiem reģistrētas, un piezīmēts tur­klāt, kā Tev viņas jāuzrunā.

Lūk, šinī attēlā, kas iezīmets par pirmo, Tu redzi sa.vas mājas personālu. Tu pats, lūk, sēdi pirmās rindas vidū, it piedienīgi ģērbies manas drēbēs. Tak tāpēc nevajaga cilāt mutautiņu! Dievs devis acis mums reiz tālab, lai visu redzetu, bet nepieļautu iekaist asarās’…, kad blakus Tev sēd zirgu Pēteris un kalpu priekšnieks Ošu Andrejs. Un vel tie treji brašie vīri, kam gadi pusmūžā, ir Tavi labie kalpi, kas dzīvo jau pie Tevis vai no mūžības. Un visi pārējie no sitās grupas ir četras kalpsievas un viņu bērni, kā Tu to redzi smalki pierakstītu. Aiz Pētera sēž viņa māte, kas tapat saukta tiek, un viņa vienmēr zina rūpēties, lai Tava saimniecība kārtīga un laba. U11 trejas kalpones.

Tu vari paļauties uz saviem ļaudīm.

Tais turpmākajās fotogrāfijās ir kaimiņi un citi pazīstami, un daži varasvīri pa­gastā. Bet iegaumē it labi, ka Tava cepure nav agrāk cilājama, pirms nava pretimnā­cējs to ar savu darījis. Tev nebūs ubagot šo kungu labvēlības! Lai Tevi sastop vai pats skrīveris…»

Sen pulkstenis jau pāri pusnaktij. Un manas acis sūrst no visa tā, kas viņam šodien bijis jāpieredz.

Es lampu nolieku sev klāt uz naktsgaldiņa. Tad izģērbjos un lienu apsegās.

No viegla užpūtiena izdziest gaisma.

Vai esat bijuši jūs naktīs lauku mājā un dzirdējuši mieru ienākam?

Tikš pulkstenis. Un divi circeņi met kukuriņus tur tanī pļaviņā, ko sauc par klu­sumu.

Oirptis lielce|am, varbūt puskilometru no mājas, netālu no kapukalna priedēm pie vecas rijas šalko sena liepa. Nav tā nekas ārkārtējs, io Kurzemē ir tādu liepu daudz, bet viņas ēna līst uz milzu akmens, kas vidū labībai guļ zilgantumši pelēks. Kad iebrienu es mežrožu un avenāju audzē, kas apvij klinti mežonīgā pinumā, un ceļu roku augšup, tad Poruks pasmaida, ka man vēl jaaug divreiz garākam, lai pirksti aizsniegtos līdz akmens virsotnei.

«Nu pašķir vaļā te tos krūmus!..,» viņš saka. «Vai granītā nav iekalts tur kāds burts? …»

«Te ir viens V.»

«Un divi soli tālāk?»

«Tas ir J.»

«Un tā joprojām. Visapkārt akmenim šos burtus uzmeklējot, mēs izlasītu manu pases vārdu. Bet še ir domāts mana drauga vārds.»

«Vai viņš to kalis?»

«Ne, tas biju es. Jel ietverieties pirkstiem šinīs robos, ko es te izkalis pirms dau­dzām vasarām. Jūs redzat, sūna zeļ šo burtu kaktos. Tie ir jau seni, |oti seni burti…

Tas bija vienu nedēļu pēc tam, kad mani apraka un apzvanīja. Es biju atgriezies no savām bērēm. Es biju redzējis to glīto bedri, kas leinta manai dusēšanai… No zemes ņemts, par zemi jāpaliek!… Viss notika bez kādām kļūmēm. Nav tiešām iemesla man sūdzēties, ka nebūtu pa godam apbedīts. Bija visā rituālā tikai divas kļūdas: tā viena gulēja tur, aizlodētā šķirstā, un otra stāvēja turpat uz bedres malas…

Nekas, ak, mīļais Veldre, nav nekas! . .. Man tikai galva drusciņ sāka reibt… Jel atļaujiet man balstīties pie akmens!… Vai varbūt sēdīsimies tepat zālē, tad vairs ne­viens mūs neredzēs … Man ļoti patīk reizēm ieiet rudzos, tur apsēsties uz akmens un justies prom no visas pasaules. Tad man visapkārt rudzu stiebri čaukst. Un viegla vēsma čukstot skaita vārpas. Virs galvas debesīs mazs mirdzošs mākonītis aiz prieka ilgu laiku stāv uz vietas, lai viņa mirdzums raso man uz galvas. Tepat pa ceļu gausi aizrit rati, un braucējam pat nav ne jausmas, ka es te sēdu gluži viens uz akmens…

Tak dažubrīd ir jaukāk divatā. Pie milzu grausta mēs varam sēsties zālē, ļaut smilgu rogām tuvu mutei liekties, šķirt aveņu un rožu cerus un izburtot uz sūnu klātas klints to seno pasaku, kas turpinās vēl šodien. Ak, tikai, Dieva dēļ, to nevajaga stāstīt maziem bērniem! Tad viņi mācīsies no saviem vecākiem, kas jānodara tādam cilvēkam, kas dzimis ieraudzīt, ko citi nespēj redzēt, un izsacīt, ko tikai viņš var teikt… Ko tiem būs bailes krustā sist, to viņi pratīs traku padarīt.

Sis akmens ir te jau varbūt no mūžības. Pirms diviem gadu desmitiem viņš bija tikai akmens. Par viņu apkārtnē pat nav nevienas teikas. Bet kopš tā laika viņš ir piemineklis. Kluss piemineklis lielai draudzībai. Es viņā iekalu it visas mokas, ko biju pārnesis no Lauciņkapu bērēm. Tad nu jūs varat mazliet ģist šo moku varenību, kad liekat roku šito burtu robos, un arī zināt vēl, ka esmu kalis divus mēnešus — es, kam gandrīz nekad nav bijis pacietības pat sīku stāstu norakstīt līdz beigām…

Bet še man jāiesāk ar savu nekrologu, kas ir stāsts par to vasaru, kad lauku zaļais miers bija manam prātam daudzkārt veselīgāks nekā Ciža zaļā istaba. Un vien­tulība, kas te man bija bez restēm un bez uzrauga, jau divās nedējās man ļāva iedo­māties, ka manī nav nekādas ārprātības. Bija sirdī modusies tā pati laimes izjūta, kas tajā dzima, ierodoties Drēzdenē, kad biju aizrautīgi sapņains jauneklis un jutos iece­ļojis gluži jaunā dzīvē. Par to jau esmu kaut kur teicis, ka nava tīkamāku izjūtu par tām, kas pārņem cilvēku, kad viņš reiz nonāk svešā, jaukā malā, kur nava padarījis vēl nevienu grēku un nava cietis vēl nevienu ciešanu. Tad viņā mostas liela cerība rast kaut ko jaunu, kaut ko brīnišķīgu…

Es jutos vesels. U11 tas man toreiz bija gandrīz tas pats, kas justies laimīgam.

Bija dzidra novakare. Pa ošu aleju no ceļa pagalmā gans dzina gausi raibaļas un aitas. Es biju iznācis pie mājas durvīm, un klusais vakars plūda manās acīs kā mierīga un dzidri zaļa straume, kur kāda neredzama pasaule liek spoguļoties krasu reibumam, kas daiļskanīgi ieausts tās ainās. Es liju pilns šī klusā dzidruma, un klusais dzidrums lija manis pilns. Es biju piesūcies šī rāmā vakara, un vakars bija manis piesūcies.

Tad pēkšņi ceļā tika iesviests jātnieks. Zirgs viņu rava pilnos aulekšos, un tāli putekļi aiz viņa sviedās gaisā. Pie ošu gatves lūza viņa skrējiens un ietriecās pie manis pagalmā. Te jātnieks apstājās pie durvīm manā priekšā, bija nost no zirga (tas rami aizgāja pa mauru zāli plūkt) un vēra vaļā savu pasta somu.

«Vai jūs te saimnieks?»

«Jā.»

«Jums telegramma.»

«Telegramma?!»

«No Tērbatas.»

«No Terbatas?!»

«Tur kāds ir nomiris…»

«Ir nomiris!?… Nekas, nekas… Es tikai apsēžos, es apsēžos, ak, lūdzu sēdie­ties! …»

«Te būs.»

«No Tērbatas, jūs sacījāt?… Un miris?…»

«Jā, dzejnieks Portiks miris, jūsu draugs… Tur taču rakstīts.»

«Pareizi, jā, pareizi… Tur dzejnieks Portiks nomiris, mans draugs… Un šorīt agri. ..»

Es laikam izskatījos atkal ārprātīgs. Tas pastnieks raudzījās uz mani tikpat aizdo­mīgi kā visi tie, kas zināja, ka mani dēvē traku. Man viņa sejā šķita gaiši lasāms, ka mēs ar Vili esam atmaskoti un šitā telegramma tikai tāpēc sūtīta, lai, bēdu mākts, es nodotu pats sevi. Lai es šim pastniekam te vaļsirdīgi atzītos, ka tur tas vīrs, kas miris Tērbatā, nav rakstnieks Jānis Portiks. Lai es viņam atzītos, ka Portiks esmu es, un tad šo atzīšanos atkārtotu vēlreiz citā vietā un pat ar dokumentu, ja tas vajadzīgs.

Nekad!

Es liku dūres savos deniņos, līdz sāpēm spiedu galvu un nedzirdami teicu sev:

«Nekad!»

Un tad es piecēlos no krēsla kājās. Es piegāju tam vīram gluži klāt. Es abas rokas liku tam uz pleciem, tad vēros viņam acīs dziļi sagrauzts un izmocīti sacīju:

«Nekad! …»

Bet viņš to nesaprata. Viņš bija samulsis un izbijies. Viņš it kā redzēja to vīru savā priekšā, ko telegramma teica nomirušu. Tad mirušais viņam deva piecus rubļus un teica:

«Jā!

Bet nesaki nekam nevienu vārdu!»

Viņš kāpa kumeļā un tūdaļ bija prom.

Nē, spiegs viņš tomēr nevarēja būt.

U11 tad es biju viens uz visas planētas. Tikai tālā citpasaules malā kaut kur no zirgu staļļa nāca Pēteris un lēni aizgāja gar mājas galu.

«Pēter! Nu panāc šurp tu, Pēter! …»

«Jā, kungs.»

«Nu pienāc labi klāt un pasaki, vai mana bārda nav mazliet par garu? Jau toreiz bija krietni rugāji, kad pārbraucu no Tērbatas, bet nu jau — palūko! — var piegrābt pilnu sauju.»

«Jā, ir jau itin brangi saaugusi. Bet varbūt gribat izaudzināt pilnbārdu…»

«Ak pilnbārdu, tu domā? Hm? Var arī pilnbārdu. Bet kā tev šķiet: ja tagad ieģērbtos es gluži svešās drēbēs, kurās mani vēl neviens nav redzējis, vai varētu pazīt?…»

«Kā to lai tūdaļ pasaka? Jūs tagad esat gluži svešāds kļuvis, tas ir •— kopš brau­ciena uz Tērbatu. Pavisam pārvērtušies…»

«Ak, mīļais, man tur bija lielas bēdas!… Tu esi dzirdējis, ka ir tāds dzejnieks Portiks? Mēs bijām labi draugi…»

«Nu jā. Viņš esot kļuvis traks. Es zinu gan . ..»

«Tik traks viņš tomēr nebija, cik izdaudzināts… Bet toreiz, kad es aizbraucu uz Tērbatu, viņš bija ļoti slims… U11 visu šito laiku, kopš atgriezos, man bija lielas bēdas, Pēter… Es ļoti bažījos, ka viņš var nomirt… Un bēdas, kā tu zini, pārvērš cilvēku… Vai tu man tici, Pēter?…»

«Vai es jums kādreiz neticējis, kungs? …»

«Tad labi, mīļais… Nu redzi, viņš ir miris, tas rakstnieks. Jānis Poruks… Vai tu to saproti, mans mīļais Pēter? …»

«Pavisam, kungs. Nu jums ir ļoti grūti…»

«Pareizi, Pēter, jo dzejnieks Poruks nomiris, bet es vēl esmu dzīvs…»

«Jums jādzīvo vēl ilgi, kungs!»

«Lai top!…» Es sabruku zem kastaņa uz sola. «Man ir vēl ilgi jādzīvo. Pat gadu ilgāk par to senci Jāni, kas dzimis divus gadsimtus pirms manis un miris 74 gadus vecs. Lai top!… Tam vēl nav bijis Poruks vārdā… Pag! Ko es teicu? Nē! Tas nava tiesa… Nu es gan laikam samuldēju, ko?… Lai paliek, Pēter! Tu saki: bārda esot itin gara! Nu labi … Tu neņem ļaunā, ka es tā izpļāpājos! Tu redzi, dažbrīd cilvēkam ir labi, ja gadās kāds, kam kaut ko pateikt… Bet un tu, lūdzams, atstāj mani vienu. Ar labu nakti, mīļais! … Gan būs labi…»

Nakts izsūcās man cauri kā melna straume filtram. Es kļuvu melns un smags no skumju mitruma. Un diena nespēja vēl mani gaišu darīt, kad atkal tumsa piešļāca man sirdi. Pēc tam es ieraudzīju vienu citu dienu, kas bija man atnesusi jaunu avīzi ar krusta zīmi ievadraksta titulā, mans vārds kur bija divslejīgs un melns.

Ir noticis!

U11 tad es apskatīju sevi spogulī: vai esmu kļuvis pietiekoši svešs?

Jā gan.

U11 tad es ģērbos tādās Viļa drēbēs, kas mani darītu vēl vairāk svešu.

Vai un es drīkstu braukt uz savām bērēm? Vai varu paļauties, ka mani nepazīs?

Jā gan.

U11 tad es braucu pats uz savām bērēm.

7

Ir manas bēru dienas rīts. Ir debess tumšpelēki apmākusies un brīžiem raso siltā lietū.

Jau esmu Rīgā, Vidzemes stacijā. Uz kreisās rokas man ir bēru vainags no brūk­lenājiem, kuros baltas rozes.

Pie kases [aužu drūzma. Tur daudziem rokas vainagi un puķes. Un sejās skumju ēna. Starp viņiem es gaidu savu kārtu un ņemu biļeti uz Cēsīm.

Un kāpju vilcienā.

Es eju taisni tanī kupejā, kur vairāk bērinieku. Es apsēžos pie Jēkaba Janšev'ska. Viņam rokās pušķis rožu. Man taisni pretī raugās Arturs Bērziņš. Viņš tur klēpī lauru vainagu.

Sai kupejā pirms manis kaut kas runāts. Bet nu ir klusums. It visi lūkojas uz mani, zīmējot — kas ir šis kungs?

Es turu acis grīdā un baisi nomanu, ka te nu jātop izšķirtam, vai neesmu, vai esmu pazīstams.

Kad es uz mirkli palūkojos augšup, tad Janševskis un Bērziņš saskatās. Tie grib viens otrā izlasīt no acīm: vai tu ko nenomani savādu? Tad viegla plecu paraustīšana, bez šaubām, nozīmē, ka līdzība ir Joti liela.

Varbūt labāk — nebraukt? Ja pat šie pasvešākie ļaudis mani pazīst, ko darīs tuvinieki?

Trešais zvans.

Es, šaubu vajāts, metu acis logā: jau lēni iesāk braukt.

Ak, esi mierīgs, nenododies tīši!

«Es atvainojos, kungi,» — tu noliec vainagu uz sola savā vietā. «Man ir kas pali­cis …» — un izdrāzies no kupejas.

Jel esi prātīgs!… Nespīdzini nervus!… Ej atpakaļ un sēdi savā vietā, un parunā kaut ko tur ar tiem kungiem. Un pat visļaunākajā gadījumā tu vari būt viens radinieks no Kurzemes, viens attāls radinieks.

«Vai bijāt piemirsuši kaut ko stacijā?» tev jautā Bērziņš, kad esi atgriezies un sēdies vietā.

«Jā. Bija sainītis… Tepat pie kases… Bet nava nekas liels. Tāpat vien uztrau­cos … Uz Poruka bērēm, cik šķiet? …»

Vai nu es neesmu jau sevi nodevis? Tas pēkšņais bezsakara jautājums! Ak, mīļie nervi!…

«Un arī jūs, kā redzams?…» Te Bērziņš pieliecas man labu tiesu tuvāk: vai nu, lai labāk sadzirdētu, vai — var jau būt — lai nemaldīgāk redeētu.

Es neapzinīgi un strauji atraujos. Bet atkal tūdaļ saliecos uz priekšu, lai visiem liktos, ka mani sašūpojis tikai vilciens.

«Jā, taisni tā, jo man ar Poruku bija neparasta draudzība. Un viņa iesākās ar to, ka mūsu izskati bija ļoti līdzīgi. Pat balsis. Ja rakstnieku jūs esat dzīvu redzējuši, tad — ļoti iespējams — jūs teiksit man to pašu…»

«Jums tiesa, kungs.» Tad vērsās pret Janševski: «Tu paklau, Jēkab, ko tas kungs te saka…» Un ari Janševskis un pieliecās man tuvāk. «Mēs pirmīt bijām ļoti pārsteigti,» turpināja Bērziņš, «ka šitam kungam, nevērojot bārdu, ir ārkārtīga līdzība ar lielo ne­laiķi. Mēs pat jau sākām ticēt parādībām. Bet nu tā lieta gluži saprotama: šis kungs ar Poruku ir tikai tāpēc sadraudzējies, ka izskats abiem līdzīgs.»

Tad viņi sacīja savus vārdus. Es viņiem savu arīdzan, bez šaubām. Pie tam es jutos ļoti glaimots, ar tādiem kungiem ticis paziņās.

«Ja kāds no mūsu rakstniekiem reiz uzrakstītu drāmu, kur arī Poruks būtu persona, tad jums, lūk, vajadzētu spēlēt viņa lomu…» ar dziļu kaismi teica Arturs Bērziņš.

Es skumji pasmaidīju. Cik labi, ka jau garām Sigulda!

Bet līdz pat Cēsīm spēlēju bez kļūdām šo prologu no savas bēru drāmas. Un mūsu dialogi savijās tik spraigi, ka, noejot no skatuves, man veļa sviedros lipa klāt pie muguras.

Un tad bija pacelts traģēdijas priekškars. Un nevairīdamies es iegāju scēnā. Bet vai es biju aktieris?

8

Kad stacijā es izkļuvu no vilciena, vairs negaidīju ceļa biedrus. Man vajadzēja mazliet atveldzēties, man vajadzēja drusku vienam būt…

Neko vairs nevērodams, gāju prom uz pilsdārzu. Tur apsēdos netālu no fontāna un dzēru tā kluso urdzēšanu …

Bija pagājuši tikai pieci gadi, kopš rakstīju es kādā vēstulē:

«Ak, Erna, Cēsis ir skaistas, kad no Gaujas nāk uz mājām, bet, kad tur atrodas, tad nevēlas pat kafiju dzert, kauču ar būtu iegājis kafejnīcā.»

Un arī tagad, sēdot šinī dārzā, es domāju tāpat. Bet nevar būt nekas vairs tāds kā toreiz. Nekad es neiešu no Gaujas vairs uz mājām.

Ak, mīļā Erna… Ja šodien Cēsis nebūtu neviena cilvēka, ja visi būtu vai nu miruši, vai arī kļuvuši par mēmiem sālsstabiem, ja nebūtu man vairs neviena radinieka, vien tikai mazā Karmene un tu, ak, ļoti iespējams, ka nu es ietu mājās. Bet pilsēta ir pilna ļaužu. Tie ir gan sālsstabi, bet nava mēmi. Un, ja es tagad ierastos pie tevis, tie atkal skraidītu no mājas mājā, pie logiem durtu manī savus pirkstus un čukstētu: lūk,

trakais Poruks!… Tad ciešanas man stāstītu par ugunsgrēku, kas 1748. gadā norijis šo pilsētu ar visiem durvju rokturiem un visiem logiem. Un pilskungs pavēlējis ielas uzart laukos, lai viņās labāk izaug auzu skaras, ne staigā klačotāju mīkstās pastalas.

Man būtu zināms ļoti labi, kālab viņš ta ir darījis. Bet es nebūtu pilskungs, tikai nelaimīgs latviešu dzejnieks šinī pilsētā, kas esot viena no vislatviskākāin.

Ak, jaukās Cēsis! Jums ir diezgan glīts izskats, bet neglīta ir jūsu paraža: uz sevi skatīties bez mēra un bez sāta un neredzēt, kas sēd pie jūsu kājām. Ja jūs to kādreiz būtu redzējušas, jūs viņu sēdinātu goda vietā, lai visi redz, cik jums ir augsti viesi. Bet, kas bija godināms, to mināt jūs zem kājām. Un tikai nu pēc avīžlapu ziņām, kas vēstī jūsu augstā viesa nāvi, jūs ieraugāt, cik aklas esat bijušas, un raugāt slaucīt asaras no acīm. Ak, velti! Jūs varat ūdensvadu sausu izraudāt, jūs varat visu kanalizā­cijas sistēmu pārplūdināt asarās, ar to vairs bijušais nav nomazgājams. Jūs varat no­dzēst elektriskās ugunis un desmit gadus gaust par manu nāvi, jūs varat izplēst akme­ņus no sava bruģa izmisumā un bēdās kaisīt zemi sev uz galvas, tak bijušais nekad vairs nebūs nebijis. Jūs varat noskūpstīt ik putekli no akmeņiem, kur manas kājas reiz ir staigājušas, — un varat katru vietu tanīs istabās, kur es reiz ārprātā pret grīdu triecis galvu, un iekraut naudā, ko taupījāt uz mana posta rēķina, — viss velti! Es nenāku pie jums vairs ubagot. Es tikai ierados te svinēt savas bēres. Jūs taču nevarat no manis prasīt, lai piedalos šinī ceremonijā.

Es esmu klāt. Ir bēru vainags man uz kreisās rokas. Un tāds nu ieeju es jūsu baznīcā.

9

Es kādreiz uzrakstīju, mīļais Veldre, dzeju par kādu Romas oratoru Flāviju. To jūs gan būsit lasījuši, jo tā tiek turēta par manu pēdējo, bet viņas Flāvijs cietumā tiek turēts. Viņš nava sludināts par traku, bet sodīts tāpēc, ka nerunājis ļaudīm patīkami. U11 ta viņš nosēd cietumā jau desmit gadus, tad viņam beidzot izdodas tur izlauzt restes un laukā tikt. U11, ticis drošībā, viņš nakti iet uz templi, kur kādreiz upurējis dieviem četrdesmit zelta drahmas, lai dzīvē kļūtu laimīgs, un klaudzina pie durvīm. Kad sargs no iekšpuses viņam jautā, ko viņš gribot, viņš prasa pēc savām zelta drah­mām, jo viņš nekad nav laimīgs bijis. Viņš negrib upurēt ne drahmu krāpniekiem, pat ja viņi ir vai paši dievi. Un beidzot izdodas viņam templī tikt, bet viņš tur nepaņem neko, vien tikai nokrīt nevarīgs pie altāra un gauž par Jupitera netaisnību. Par to šis dievu dievs viņam kapu izrok, lai Flāvijs mirst, bet.,.

Vai esat bijuši jūs kādreiz Cēsu baznīcā? Ir viņa nosaukta par svētā Jāņa baznīcu, tak savā bēru dienā nejutos tik nesvēts, ka neuzdrostu tajā iegriezties.

Bija dievnams ļaužu pilns. Man grūti nācās taja iekļūt, bet, redzēdami man uz rokas krāšņu vainagu, bija baznīcēni diezgan laipni un laida mani tuvāk altārim, kur puķēs, vainagos un daudzu sveču gaismā likts aizlodētais mana drauga zārks.

Es nostājos pie pirmajiem soliem. Man priekšā bija vienīgi daži pārāk ziņkārīgie un nelaiķa tuvinieki, kas man nevarēja sveši būt. Man vajadzēja tikai pasniegt rokas, hkt vienu mazai meitenei uz galvas un teikt: «Karmen, mans bērns, gan kālab raudi?…» Un otru pieglaust viņas mātes vaigam: «Ak, mīļā Erna, vai tu nepazīsti?…» Bet ma­nas rokas žņaudza beru vainagu, un manas lūpas neteica ne vārda. Un manas acis apstājās pie gleznas aiz zārka pāri altārim, kur Kristus cieš pie krusta savu nāvi. Man likās, ka viņš lēni paceļ galvu, ko nežēlīgi apžņaudz ērkšķu vainags, un veras manī saudzējoši bargs:

«Jel nenodod sevi! Paliec nepazīstams! Vai tu to stāstu nezini par Nācareti?

Es biju mācījis jau daudzās pilsētās, pie manis veda visus neveselos, un es tos dziedināju, rokas uzlikdams. Un visa tauta staigāja man pakaļ. Bet es uz Nācareti nebiju vel gājis — uz pilsētu, kur mita mani radi.

Tad bija svētdiena. Es biju nonācis pie Nācaretes un gāju mācīt tās dievnamā. Bet ļaudis rādija uz mani ļauniem pirkstiem un smīnēdami čukstēja viens otram: es taču esot viņu amatnieks, tas Marijas dēls un Jēkaba un JozeS, un Jūdas, un Sīmaņa brālis. Un manas māsas viņi labi pazīstot. Kas tā par gudrību, ko es šiem sakot? Kur es to ņemīs, ka viņiem tās nava? Un kā es varot darīt brīnumus, ka viņi nevar?

Tad tie visi cēlās pret mani un izdzina no pilsētas. Un veda uz kādu kalnu, lai iegrūstu bezdibenī. Bet es kļuvu neredzams un aizgāju no viņu vidus projām.

U11 tālab es tev saku — paliec svešs! Ej gluži nepazīstams līdzi zārkam, ko tavi studiju biedri nu jau ņem uz pleciem un tūdaļ nesis nolikt bēru ratos.

Lai esi laimīgs, draugs!…»

Tad viņa galva nosvērās uz krūtīm un plaksti sāpēs grima pāri acīm. Viņš bija miris .. .

Jau zārku iznesa no baznīcas un ievietoja līķratos. Baznīcēnu drūzma gāja laukā. Es biju viens no beidzamajiem. Kad izkļuvu, tad līķrati jau bija krietni tālu. Tak ne­pūlējos tiem tuvāk tikt, jo nebiju tur vajadzīgs. Es tikai centos iejuki bēriniekos, lai būtu viens no tūkstošiem. Bija ļoti jāuzmanās…

Tad naca kapi. Es nostājos pie kāda berza un redzēju ikkatru, kas pie bedres. Un ieveroju itin labi, ka tie man visi bija pazīstami. Un varēju izņemt nezdodziņu un svei­cināt viņus gaišiem vēdieniem, bet es to nedarīju…

Tad runāja mācītājs Feders. Viņš laikam bija lasījis manu dzeju, tāpēc zināja pa­sacīt, ka baznīca un krusts tur allaž pieminēti. Pēc viņa runāja vci Fricis Adāmo vies, vecais Vestermanis, Janševskis ar rozēm, Arturs Bērziņš ar lauru vainagu, manas kor­porācijas studenti ar metāla ozollapu vainagu, Jānis Roze, doktors P. Zālīte, Saulietis, Eduards Treimanis un rinda citu. Mani komponisti Alfrēds Kalniņš un Jāzeps Vītols bija sūtījuši rožu vītnes… Tur bija ko redzet un ko klausīties, jo šī ceremonija nobei­dzās tikai ap rietu, kad saule, kas visu dienu bija sērojusi mākoņu pelnos, uz bridi pavērsa gaišu skatu man sejā un ar zeltainu roku apglāstīja debesis, zemi un kapsētu. Koku galotnēs ielija bronzaina rasa un gaiši lasoja pa stumbriem saules pusē. Un visi bērinieki redzeja to bridi, kad bija gals lai dienai, kurā es pirmo reizi vēroju, cik daudz man draugu. To redzot, manī modās atziņa, ka nomiršana ir ļoti jauka lieta. Tikai pēc tam, kad nomiris, cilvēks top spējīgs apjaust, cik ļoti pasaule viņu mīlējusi. Tad izrādās, ka ļaudis, kuri viņam gājuši garām, it nicīgi smīnēdami, vai gluži vienaldzīgi par viņa likteni un bēdām, ir glabājuši savās sirdīs daudz maiguma un mīlestības. To visu viņi nu raudādami saliek nelaiķim uz kapa, lai viņam viegla dusēšana…

Jau bija krēsla. Bērinieki sāka izklīst. Vienīgi es vēl paliku stāvot pie tā paša bērza, lūrēdams bēru vainagu cieši abām rokām, it kā tas gribētu man izrauties un ieripot zaļumu un ziedu kaudzē uz tikko aizbērtā kapa …

Jau bija tumsa, kad no kapsētas izgāja pēdējais bērinieks. Nu biju viens. Es jutos vārgs un gurds, piegāju Viļa kapam un apsēdos turpat uz zemes. Vainagu, ko biju domājis atstāt še draugam kā sveicinājumu no visa bijušā, noliku smiltīs sev blakus un, vēlēdamies kadain pastāstīt mazliet, ko biju todien pārdzīvojis, noliecos pār šo puķu un zaļumu vītni, pusbalsī runādams:

«Vai tu gribētu, lai ari tevi nolieku šinī kaudzē uz kapa? Bet es vairs nezinu, kālab to darīt. Kad tevi man pina uti arī kad vedu tevi šurp, un arī vel, kad ienesu šinī krustu birzī, es domāju tevi aistāt pie citu bērinieku vainagiem uz šī kapa. Bet manas domas man nav ledus klajums, kas menešiem ilgi guļ vienveidīgs. Manas domas ir drausmīgi plūdi, kas bango caur visumu, sadrupinādami kalnus ka čauganas zemes pi­kas, peldinādami sauli kā drebnljgn fosfora ]odīfī un apslīcinādami veco dievu mājokļus, lai viņi uzmeklē sev jaunas mītnes, ko man tiem patiks ierādīt. Un šie plūdi aizrauj visus bēru vainagus, ka paliek tikai krusts uti smilšu kopa. Un pēc mirkļa arī to vairs nava, ir tikai līdzena zeme, kur zālei augt. Jo tam, kas nomiris, to vairs nevajaga. Pat ja mēs ticam, ka viņa dvēsele nav iznīkusi jatt pirms beidzamās elpas, ari tad var visai šaubīties, vai nemirstīgai dveselei ir kādas alkas pēc materiālām piemiņas zīmēm, no kurām ar vītuma smaržu tvan zemes nīcība. Tad taču viņai pietiek ar manu jūtu valodu, pat neizteiktu šīspasanles vārdos, lai viņa zinātu, ka tā man mīļa bijusi. Bet, ja visam ir gals līdz ar pēdējo pulsu, tad vajaga tikai aprakt vai sadedzināt. Un ari tas vairs nav jādara mirušā, bet gan dzivo dēļ, lai viņus nesaittdē trūdu tvans. Vai tu to saproti, mans balti zaļais vainags? Es tevi neatstāšu te, jo esmu diezgan spēcīgs, lai tevi nestu atpakaļ uz mājām. To nedarīt būtu vienkārši nolaidība, jo ticu, ka Vilini tu neesi vairs vajadzīgs. Un ko gan viņš ar tevi darīs? Es nezinu, tāpat ka neviens to nekad nav zinājis. Un tāpēc katra bēru vainaga ir ievīla liekulība, vienalga, vai tev ši valoda patīk vai nepatīk. Tu to vel visai labi nesaproti. Bet raugi iedomāties, kas tev būtu bijis jāizjūt, ja tu vienīgi šo dienu būtu dzīvojis manā vietā. Vienīgi tikai šo dienu, jā. Un kas būtu vel tad, ja tevī drūzmētos bijušas dzīves četrdesmit gadu burza un tad vēl dažas dienas no kāda cita, pavisam cita mūža?…

Pirms kādiem desmit gadiem, varbūt vēl agrāk, es kaut kur esmu teicis, ka cilvēki par daudz, mīl to, kas bijis. Tani tiek meklēts viss nākošais un esošais. Pec kaut kā cēla un skaista meklējot, viņi ceļ no kapiem savu senču kaulus, vēdersiksnu sprādzes un puspuvušas matu šķipsnas. Tiek pētīts, rakts un rakņats bez gala. Bet pa to laiku izmirst un nonīkst zaļoksnēji spēki, kuros ir dzīvības varenā dzeja.

Un tā tas ir vēl šodien. Kas nomiris, to slavē un par to rūpējas. Jā, jā, tas taču ir tik viegli veicams un turklāt izskatās tik aizkustinoši. Un pie tam nemaz vairs nav jabaidās, ka nomirušais pacels zārka vāku, sacīdams: «Vai tu, draugs, nevari man aizdot desmit rubļus? Tu taču sacīji nupat, ka esmu iecienītākais latviešu rakstnieks, bet man, goda vārds, nav rubļa pie dveseles…» Nekad nav dzirdēts, ka miroņi būtu kaut ko tādu kādreiz darījuši. Tāpēc viņu draugi allaž ir bijuši pasargāti no nepatīkamam ne­jaušībām. Par dzīvu cilvēku draugiem, protams, to nevar teikt. Un tālab nekad nav sevišķi neizdevīgi būt vienaldzīgam pret katru dzīvo, ja tas nav krietni bagats, un draugam ar katru nelaiķi, lai visi redzētu, cik mums ir laba sirds.

Bet mēs divi, mans mīļais vainags, kaut kur esam lasījuši: lai mirušie paši rok mirušos. Un, kaut arī šis nelaiķis mums bijis dārgs un mīļš, mēs viņam neesam vairs vajadzīgi, jo viņam vairs nekas nav vajadzīgs. Tāpēc piecelsimies un iesim. Ar to mēs viņam prieku darīsim, jo viņa nāve ir mana dzīvība.

Vai tu zini manu «Pērļu zvejnieku»? Šinī stāstā ir kada vieta par Herkulesii, šo spēcīgāko grieķu varoni, kam bija lemts kļūt ārprātīgam un bojā iet, jo nebija neviena cilvēka, kas to spētu mīlēt. Man tā nebija. Man bija Vilis Krauja. Viņš mani mīlēja,

lai es nebūtu vairs ārprātīgs un neietu bojā, bet gan uz viņa mājām… Un orators Flāvijs, kam Jupiters bija kapu racis, aizgaja garam šai bedrei. Un savā kalnu būda viņš piedzīvoja sirmu vecumu.»»

10

Pēc diendusas, kad kalpi un sievas aiz pļaujmašīnas attālinājās pret rudzu lauku, kas šaipus alkšņu birzij vi|ņoja pelēki dzeltenīgs, Poruks ieveda mani dārza. Šis ābeļu, bumbieru, ķiršu’un plūmju labi koptais parks kādu desmit koku rindu platumā, no vi­sām pusēm lazdu un liepu dzīvžoga sargāts pret vējiem un ārpasauli, ka daudzu aleju saskanīgs kopojums iesniedzās lauka līdzenumā vairāku simtsoļu garumā. Vietvietām koku starpās auga jāņogu ceri. Patālāk bija vērojami aveņu un upenāju stādījumi. Bet še ap istabu dažādi veidotās dobēs ap visiem celiņiem auga un ziedēja dažadas puķes, no kurām zinu vārdus tikai rozēm, asterem, dālijām un atraitnītēm. __ _

Kad bijām piegājuši zemeņu dobēm, Poruks negaidot ierunājās tajā intonācija, kas parasti mēdz ievadīt pārtrauktu stāstu: _ _

«Tautai patik», viņš teica, «bet līdz ar to ir arī neērti, ka tās vidū dzīvo ļaudis, kas tai daudz gara devuši’…» Un ar vecu stopiņu viņš smēla vircu no spaiņa^ un uzmanīgi lēja vadziņā starp zemeņu rindām. «Sie devēji patik tapec, ka devēji allaž ir patīkami. Bet viņu tuvums ir neērts, jo viņi devuši pārāk daudz, lai viņiem varētu nejusties pa­rādā. Visa tauta jūtas parādniece’. Un tāpēc tā diena, kad nomirst liels gara devējs, ir visas tautas svētki.» Tukšo vircas spaini Poruks atkal piesmēla pilnu turpat no mucas, kas stāvēja zemeņu dobes galā. Un, turpinot liešanu, viņš turpināja stāstīt:

«Atgriezies no bērēm, es nolemti palikt miris. Un — ka lai to saka? — es mirstu jau divdesmit gadus. Tagad esmu šajās druvās, šinīs kokos un Kurzemes klusumā jau tiktāl iemiris, ka nevarētu bez visa tā vairs dzīvot. _

Kādreiz es rakstīju stāstus un dzejoļus. Tagad es audzēju zemenes un gurķus. Kād­reiz es ieliku savas domas īsos un garos_ teikumos, lai cilvēki mani saprot. Nu es ieau­dzēju savu dvēseli jāņogās, zirņos, ābelēs un krizantēmās, lai neviens mani nesaprot. Kādreiz es biju dzejnieks, tie ir seni laiki!… Nu esmu zemkopis un dārznieks, un mūžīgs klusētājs, Es tagad klusēju pat runādams. Tā ir vislabāk. Tad ļaudis nejūt,

ka es klusēju. _

Tā. Zemenes nu ir aplietas. Iesim apskatīt aiz kūts manu sakņu dārzu. Norausim kādu gurķi un tomātu. Ir padevušies itin brangi. Dažas reizes apbirdināju ar nitrofosku. Dažiem kaimiņiem šovasar tomāti sākuši put. Es neko tādu vel nemanu.

Vai jums garšo tomātu sviestmaize un gurķi skābā krējumā?»

Es teicu, ka tas būtu ļoti gards launags. Pašlaik mēs gājām gar aku pāri pagalmam. Saule palika aiz mums virs mājas jumta, spilgtā tveicē liedamas celiņu smiltis, maurā nu kuplu koku rāmajā zaļumā. Un saulei blakus mirguļoja dīvainais daudzlogu tornītis kur pēc sakņu dārza izstaigašanas, pierāvuši pilnas kabatas tomātu un gurķu, vel salūkojuši skābu krējumu, maizi un visu nepieciešamo, uzkāpām ieturet launagu.

Nu bijām pāri visai pasaulei. Virs mums bija tikai debesis un stikla jumts, kur visas rūtis plaši vērtas vaļā. Pa visiem logiem lija druvu elpa. Un, kad ines pirkstus izlaidām caur matiem, bija mūsu rokās jaunas maizes dvaša.

Un Poruks teica: . , -.

«Kad es še ierados, tad nebija šī torņa vēl uz jumta. Nekur vel nebija. Es neredzeju pat ka vina nav, jo viņš tak nebija nekad vel bijis. Bet redzamais top^ reiz no nere­dzamā un’kādreiz atkal’izzūd neredzams. Un tā nu rudeni pēc Viļa nāves kad man grūti bija uz tās pašas plāksnes, pa kuru vēl bez manis var kads staigat, es liku taisīt sev šo stikla torni. Tad, vinā ienākot, man bija iespēja šo pasauli un ļaudis redzet ta, kā cits neviens to tanī brīdī nevar. Un es cītīgi sāku sevi mācīt uz dzīvi lūkoties no

viņpus dzīves. . .. , ,

’ Bija manī saplūdušas divas dvēseles: tā viena, kuras te vairs nebija, bet kura pa­saulei te likās esam, un otra, kura te vēl bija, bet kura pasaulei likās neesam…

Tā ir, mans mīļais… Man jābūt labam traģēdijas aktierim. Nu es jau esmu labi iespēlējies’. Šīs kulises, kur notikusi Viļa Kraujas dzīve,_ man pazīstamas nu jau pārak labi. Uti divos gadu desmitos man bijis laika diezgan iemācīties, kā dzīvot un ka but, lai dzīvotu, kas nava dzīvs, un būtu nomiris, kas nava miris.»

11

Kad citurīt atvadoties jautāju, kā iai pasveicinu viņa daudzos draugus, tad Poruks pasmaidīja negribot un skumji un ilgu laiku neteica ne varda. Beidzot sacīja.

«Vislabāk — nesveicinait nevienu. Bet, ja kāds jums ko jauta, sakait, ka es negribu dzīvs būt. Es labāk vēlos palikt miris. Jūs paši redzat, ka šitā man ir vieglāk.»

NEESOŠU GRĀMATU KATALOGI

Katalogus bibliofils palaikam lasa aizrautīgāk nekā pašas grāmatas. Viņš ar acīm aprij nosaukumu gūzmu tikpat alkatīgi, kā savulaik vergu tirgotāja skatiens acumirklī aptvēra nule atvestu dzīvās preces kravu. Cik daudz jauna, interesanta, cik daudzas sen meklētas grāmatas prasīt prasās paņemamas, ar sirdi un dvēseli sola kalpot jauna­jam saimniekam! Un, ja viņš lasa tādu grāmatu katalogus, kuras netiek pārdotas, grā­matu nosaukumi iedarbojas uz viņu kā citam piederošas burvīgas sievietes pavedinošs smaids.

Katalogu lasīšanas psiholoģijas pazinēji ir izdomājuši bibliofilisku spēli. Citreiz pa jokam, citreiz nopietni, citreiz vienkārši tāpat, vēlēdamies mistificēt, viņi ir drukājuši katalogus, kas kairina lasītāja fantāziju ar neesošu grāmatu nosaukumiem.1

RABLĒ NEESOŠĀ BIBLIOTĒKA

Neesošās bibliotēkas izgudroja Franstiā Rablē. Būdams zobgalīgs un visurcdzošs, viņš nevarēja klusēt par tolaik modernajiem, pseidozinātniskas augstprātības pilnajiem sacerējumiem. Tad nu Rablē izgudroja bibliotēku, kuras grāmatu nosaukumi bija viens par otru nejēdzīgāki un kura it kā atrodoties svētā Viktora abatijā («Gargantija un Pantagriels», II grāmata. VII nodaļa), un sastādīja katalogu, kurā gardi pasmējās par viņam netīkamajiem sacerētājiem. Tagad šī iznīcinošā satīra diez vai būs saprotama bez komentāriem. Minēšu tikai vienu piemēru tam, cik nesaudzīgi dzēla pati drosmīgākā un indīgākā kamene.

Kāds mācīts vīrs, vārdā Pjērs Tartarets, gribēja iegūt mūžīgu slavu ar uzbruku­miem Aristotelim — ar lielā grieķu domātājā darbu graujošiem komentāriem. Rablē pie­tika uzmest aci Aristoteļa grāmatu nosaukumu — «Loģika», «Fizika», «Metafizika» utt. — beigu zilbēm, un fiktīvajā bibliotēkā iekļuva Pjēra Tartareta grāmata ar virs­rakstu «Tarataretus, de modo cacandh2 . Autors bija apkaunots uz laiku laikiem. Rablē radās daudzi sekotāji. Izdomāt neeksistējošas bibliotēkas un ar grāmatu nosaukumiem izsmiet sacerētājus, kas ir tā vērti, — šī ideja nedeva mieru fantāzijai un pati prasījās uz papīra. Rablē tulkotājs Fišarts joku attīstīja tālāk. Viņš arī sastādīja līdzīgu kata­logu ar nosaukumu «Calalogus Calalogorum perpetuo durabilis»3 . Viņš izsmēja sava laika nejēdzīgos grāmatu nosaukumus, novezdams tos līdz groteskai. Piemēram — «Blu­sas anatomija ar blusas vaska nospieduma izgatavošanas veikla paņēmiena aprakstu pielikumā».

Vēl tālāk gāja Tirgo, Ludviķa XVI finansu ministrs. Grāmatplauktus savā darba kabinetā viņš papildināja ar viltus plauktiem, uz kuriem atradās nevis īstas grāmatas, bet no koka izgatavoti un apzeltīti grāmatu muguriņu maketi ar fantastiskiem nosau­kumiem. Tāpat kā Rablē sacerētie nosaukumi, arī šie savā laikā bija saprotami visiem, bet tagad jau jākomentē. Piemēram, abatam Galiani, cilvēkam ar asu, analītisku prātu, Tirgo piedēvēja sacerējumus ar nosaukumu «Kā sarežģīt vienkāršus jautājumus». Vil tusbibliotēkā bija pārstāvēts arī filologs Lange ar trim milzu sējumiem, kuru kopējais nosaukums bija «Metaforu un salīdzinājumu kabatas vārdnīca». Un tā tālāk. Neturpi­nāšu, lasītājs pats varēs pamēģināt sacerct jautrus nosaukumus viņam zināmu rakstnieku neuzrakstītiem darbiem.

NEESOŠU GRĀMATU IZSOLE

1840. gada vasarā bibliofilu pasauli satrauca izsole, kas grasījās būt sensacionāla. Pasts izplatīja brošūru ar nosaukumu «Katalogs nelielai, bet ārkārtīgi bagātai biblio­tēkai no grāfa Forša mantojuma. Izsole notiks 1840. gada 10. augustā Benše pilsētā (Beļģija), notāra Murlona kantori, Rīdeleglīzas ielā Nr. 9». Brošūra sīki iepazīstināja ar izsoles noteikumiem, tajā bija bibliotēkas apraksts — pavisam 52 grāmatas, visas ka viena unikāla, visas eksistē tikai vienā eksemplārā.

Grāmatu precīzais bibliogrāfiskais apraksts bija tik kārdinošs, ka kolekcionāriem lasot gluži vai siekalas tecēja. Ārkārtīgi interesanti, nekur nedzirdēti retumi — viens pēc otra. Barons Reifenbergs, Briseles bibliotēkas direktors, steigšus lūdza ministru nepalaist garām gadījumu un no šīs dārgumu krātuves iegādāties 18 sējumus bibliotē­

kai. Ministra izpētīja sarakstu ttn izrakstīja čeku. lai tiktu iegādāta lielākā daļa šo grāmatu, bet dažas izsvītroja kā publiskai bibliotēkai nederīgas. Ministra sarkanais zī­mulis izsvītroja, piemēram, grāmatu, kas bija ierakstīta kataloga ar 48. numuru:

«Mani militārie piedzīvojumi Nīderlandē (vardu spēle: Zemajās zemēs) ar to cie­tokšņu aprakstu, kurus es ieņēmu. Iespiests viena eksemplārā personīgai lietošanai. Belejā, manā tipogrāfijā. Bez gada. 202 lpp. Iesieta zaļā šagrenādā, ar apzeltītiem sudraba slēdžiem.»

Spriežot pēc apraksta, grāmatā tika vestits par hercoga de Lina mīlas dekāni. Šā­das grāmatas iegādei — pat vienā eksemplārā — valsts bibliotēka, protams, līdzekļus dot nevarēja. Taču negaidīti radās citi apsvērumi: hercogiene de Liņa lika Ženēvas universitātes arhivāram doties uz izsoli un iegūt grāmatu par jebkuru cenu, lai viņas tēva dzīves pikantās detaļas, pasarg Dievs, nenokļūtu svešas rokās. Katalogā bija arī «Corpus juris civilis» (Civilo likumu krājums), Elzeviru izdots, iespiests saskaņā ar Holandes valdības pasūtījumu vienā eksemplārā uz ādas. Apraksta bija teikts, ka grāfs Forša iegādājies šo grāmatu par 2000 Holandes florīniem, bet Ričards Hebers nesen par to piedāvājis 1000 mārciņas.

Katalogā bija minēts arī ārkārtīgi bezkaunīgs pamflets par Ltidviķi XIV sakarā ar viņa pārciesto operāciju — augoņa izgriešanu no vietas, kuru nav pieņemts aplūkot. Saskaņa ar aprakstu izdevumu rotājot arī viņa augstību apvainojoši zīmējumi, vienā no tiem esot attēlota karaliskā ķermeņa attiecīgā daļa saulstaru oreola. Holandes sūtnis Londonā saņēma norādījumu par katru cenu atpirkt citu katalogā minētu šausmīgi zai­mojoša un revolucionāra satura grāmatu: izdošanas vieta — Arasa; izdošanas gads — Republikas III gads. Nosaukums: «Pilsoņa Jēzus evaņģēlijs, no rojālistiskām un aris­tokrātiskām idejām attīrīts un sankilotu atjaunots saskaņā ar patiesā prāta principiem». Beļģijas, Francijas un Anglijas bibliofili apkrāva ar pasūtījumiem iespiedēju Ožuā, kuram, kā vēstīja katalogs, bija uzdots savākt piedāvājumus. Pirms izsoles sākuma bija

rezervētas visas vietas Benšas viesnīcās. Roksberas klubs iesniedza kolektīvu pieteikumu. Satraukums un sensācija sasniedza milzu apjomus.

Taču dažas dienas pirms izsoles pastnieks interesentiem pasniedza beļģu avīzi. Re­dzamā vietā dižojas paziņojums par izsoles atcelšanu sakara ar to, ka visu kolekciju nopirkusi Benšas bibliotēka.

Cilvēkiem atvērās acis. Benšai, mazītiņai pilsētiņai, nebija ne naudas, ne nepiecie­šamības iegādāties šādus dārgumus. Grāfs Forša nekad nebija dzīvojis, tādēļ nevarēja mirt, tātad viņam nebija arī bibliotēkas. Un notārs Murlons arī bija fikcija. Visa izsole izrādījās spoži safabricēta mistifikācija. Tika noskaidrots arī tas, ka šo ziepju burbuli uzpūtis un palaidis kāds beļģis, vārdā Salons, ļoti erudīts bibliofils, Beļģijas Karaliskās akadēmijas loceklis. Iespiedējs piekrita piedalīties komēdijā… Tajos laikos cilvēkiem vel bija velēšanās tērēt laiku un spēkus šādām izpriecām. Piekrāptie bibliofili dusmoties varēja tikai klusībā, ska|i viņiem bija jāsmejas kopā ar smējējiem. Tomēr lika arī viņu brūcēm balzāma pile: izgaisdami 52 ūnikumi bibliofilu rokās atstāja jau neviltotu re­tumu — pašu fiktīvās izsoles katalogu. Viltus apraksts, iespiests tikai 132 eksemplāros, taisīja galvu reibinošu karjeru, ierindodamies līdzās lielākajām bibliogrāfiskajām vērtī­bām, kuras tagad vairs nevar tie dabūt, ne samaksāt. Vienīgo eksemplāru Ungārijā es atklāju Aponi bibliotēkā.

NEUZRAKSTĪTO GRĀMATU KATALOGI

Par sevi augstās domās esošu 17.—19. gadsimta zinātnieku vidu bija izplatīts nu jau gandrīz aizmirsts paradums iepriekš informēt sabiedrisko domu par to, pie kāda grandioza un ģeniāla darba viņi strādā un kur un kad grasās to izdot. Tas tika darīts ar mērķi uzturēt interesi par viņu izcilajiem prātiem. Lielībā visus pārspēja kāds Jo­hanness Stefannss Stollbergeruss, kas 1626. gadā Nirnbergā izdeva to grāmatu kata­logus, kuras viņš kaut kad uzrakstīs. Viņa izbazūnēto grāmatu lielākā da]a, protams, dienas gaismu neieraudzīja. Ne vien tāpēc, ka mācītais autors tikai muldēja un šis grāmatas īstenībā nemaz nedomāja rakstīt. Varēja būt arī nopietnāki šķēršļi: kari, sli­mības vai pat paša autora nāve.

Pamazām, palēnām dažādu autoru apsolīto grāmatu skaits bija pieaudzis tiktāl, ka radās nepieciešamība uzkrāto materiālu savākt un pārstrādāt. 16. gs. beigās vācu zināt­nieks Velšs kļuva par pionieri šai jomā — sastādīja neuzrakstīto grāmatu katalogu! So brīnumdarbu sauca «Catalogus librorum ineditorum»i . Tā laika zinātnes aprindas to viegli sagremoja un paturēja vērā. Holandietis Teodors Jansons Almeleivens uzdevumu atrisināja zinātniskāk, enciklopēdijas līmenī, izveidodams apsolīto, taču nekad neiespiesto grāmatu alfabētisko katalogu: «Bibliotheca promissa» (Apsolītā bibliotēka, Guoda, 1692). Tomēr materiāla daudzums arvien palielinājās un radās nepieciešamība pēc papildinā­jumiem. Pie darba ķērās ievērojamais orientālists Rūdolfs Mēlfīrers un 1699. gadā izdeva Almeleivena bibliogrāfijas papildsējumu ar nosaukumu «Accessities» (Papildinājumi). Priekšvārdā Mēlfīrers paziņoja, ka šādus papildinājumus viņš uzskata tikai par pagaidu risinājumu, un apsolīja izdot visa materiāla kopkatalogu.

Labu nodomu vadītais zinātnieks pats uzķērās uz grāmatrakstīšanas solījumu mak­šķeres. Apsolītais lieldarbs netika izdarīts. Kāpēc? Nav zināms. Taču ir zināms, ka slavenais «pirmsplūdti literatūras» vēsturnieks Jākobs Fridrihs Reimanis kādā sava darbā šo apsolīto un neuzrakstīto grāmatu katalogu iekļāvis varenajā neuzrakstīto grā­matu kohortā!

SUŅA MEMUĀRI

Grāmattirgotājam ir ārkārtīgi grūti orientēties memuārliteratūras jūrā, patiesu un šķietamu slavenību atmiņās — tik daudz ir šo grāmatu, kas visos laikos un visās zemēs pārplūdinājušās tirgus, to bibliogrāfija veidotu neskaitāmus sējumus, kurus laika gaitā savukārt vajadzētu papildināt ar jauniem milzīgiem sējumiem. Taču, pat ja šī bibliogrā­fija sasniegtu simttūkstošus, vienas grāmatas tajā tomēr nebūtu. Jo tās autors ir nevis cilvēks, bet suns.

Vācu presi 1914. gada sākumā pārpildīja ziņas par kāda suņa, vārda Rolfs, brīnu­mainajām spējām. Taču Pirmā pasaules kara notikumi «izspieda» šo sensāciju no avīžu slejām, un Rolfa slava nogrima Lētā. Bet runa bija ne vairāk, ne mazāk kā par suni ar cilvēka saprātu, jūtām un spēju savas domas un jūtas izpaust cil­vēka valodā, izmantojot cilvēka valodu, izmantojot cilvēka lo­ģiku! _

Rolfa memuāri bija arī grāmatu vitrīnās: «Erinnerungen und Briefe meines Hundes Rolf. Von Paula Moekel» (Paula Mekele. Mana suņa Rolfa atmiņas un vēstules).

Gribu uzreiz brīdināt — šī grāmata ir nevis aprīļa vai cits joks, bet gan literatūras piemineklis, kurā iemūžināti notikumi, kas tiek uzskatīti par patiesiem.

Par joku nevar būt ne runas kaut vai tāpēc, ka grāmata iznāca pēc to uzrakstījušās dāmas nāves un ir šīs dāmas vīra pašrocīgi rediģēta. Kā priekšvārdā raksta atraitņos palikušais kungs, nelaiķe savākusi un sakārtojusi materiālu īsi pirms miršanas, saņemot

pēdējos spēkus, pēc tam dzīvība viņā izdzisusi, un 1915. gada 25. novembrī viņa devu­sies labāka pasaulē, Un sērojošais laulātais draugs vēlētos, lai šī grāmata būtu cienīgs piemineklis viņa aizgājušajai dzīvesbiedrei.

Avīžnieku domas dalījās. Daudzi runāja par šarlatānismu un mistifikāciju, citi lauza šķēpus par to, ka šeit nekādas mistifikācijas nav un nevar būt. Ne vien tādēļ, ka Mekeļu ģimene no Manheimas vienmēr bija baudījusi vispārēju cieņu un bijusi ar nevainojamu reputāciju, bet ari tadeļ, ka visstingrākā kontrole suņa visos attīstības posmos pilnīgi izslēdza krāpšanas iespēju. Rolfa lietas nopietnību visstingrāk aizstāvēja Berlīnes Zoopsiholoģijas biedrība (Gesellschaft für Tierpsychologie). Kopā ar zinātniekiem Rolfa cilvēcisko spēju aizstāvju rindās iekļāvās arī daudzi ievērojami rakstnieki; Ēriks Sleiliers savus pārspriedumus beidz ar secinājumu: kamēr Vācijai ar karu mācas virsū ne­izglītotas analfabētu nācijās, Manheima vācu suņi sākuši lasīt un rakstīt… Bet žurnālā «Neues Wiener Journal» (Jaunais Vīnes Žurnāls) Karls Hanss Strobls raksta:

«Dokumentālām liecībām garām nepaiesi. Rolfs pazīst mīlestību un draudzību, greiz­sirdību un naidu, augstprātību, egoismu, godkāri, spītību, maigumu, uzpūtību. Nekas cilvēcisks viņam nav svešs. Reizēm, kad viņam nav vēlēšanās strādāt, viņš pat streiko. Un visu savu iekšējo, garīgo dzīvi, visus savus sīkos un lielos iespaidus viņš spēj oriģināli, pārdomāti izklāstīt, ne vien atbildēdams uz jautājumiem, bet arī pats’no se­vis, sazināšanās alku rosināts. Paredzu iebildes: tā esot pašiedvesma, pašapmānīšanās, suņa provocēšana ar zīmēm — kaut vai neapzināta. Rolfa gadījumā tas viss atkrīt. Eksperimentu laikā tika rakstīts sīks protokols. Protokola vīzētie eksemplāri glabājas pie grāmatas izdeveja un var tikt parādīti ikvienam. Nekādu šaubu nevar būt.» Ierunājās ari okultā literatūra. Rolfa memuārus un citus viņa paziņojumus tā atzina bez ierunām. Paskaidrojumi tālu nebija jameklē: sunī iemiesojies kāda cilvēka gars…

ROLFA SKOLAS GADI

Kā Mekeles kundze atklāja Rolfa cilvēciskās spējas, kā sutis apguva prasmi sazinā­ties ar cilvēkiem -— tas ir garš stāsts. Jāpasaka tikai, ka pēc ilgstošiem un spraigiem pūliņiem, kas bija prasījuši daudz apdomas un pacietības, Rolfs iemācījās alfa­bētu. Pēc tam neparastais suns sāka attīstīties ļoti strauji: iemācījās no burtiem salikt vārdus un saprast šo vārdu nozīmi. Ar laiku Rolfs jau lieliski saprata cilvēku valodu un prata lasīt. Diemžēl atbildēt viņš varēja tikai pa suņu modei: rūcot, ņurdot, luncinot asti u. tml. Lai lietu novestu līdz galam, Rolfs bija jāiemāca arī rakstīt. Bet kā? Ķepas tam nav piemērotas, un nagos grūti pat noturēt spalvu, nerunājot nemaz par burtu rakstī­šanu. Tad Mekeles kundze izdomāja kaut ko līdzīgu Morzes ābecei. Rolfu apsēdināja, viņam priekšā nolika kartona kārbu, un viņš ar priekšķepu sita pa kārbu tik reizes, ar cik sitieniem apzīmēja vajadzīgo burtu šajā skaņu un sitienu alfa­bētā. Piemēram: 1 sitiens — burts f, 2 sitieni — o, 3 sitieni — r, 4 sitieni — a,

5   — 1, 6 — n — un tā visi 26 vācu alfabēta burti.

Tagad ar suni varēja saprasties garīgi. Stilistiski Rolfa valoda, protams, izrādījās primitīva. Sitot diktēdams vārdus, viņš galīgi ignorēja gramatiku.

Psihologu biedrības («Gesellschaft für Psychologie») vēstīs profesors Cīglers publi­cēja ziņojumu par saraksti ar Rolfu.

Kāds zināms kungs uzrakstījis Rolfam, ka viņam arī esot suns, kuru saucot Piks, bet tas nemākot ne lasīt, ne rakstīt. Viņam esot arī taksis, kas pašlaik slimojot. Me­keles kundze pasniedza vēstuli Rolfam. Viņš to uzmanīgi izskatīja un nobungoja ar ķepu:

Lib! big bei mdr gomtn Irn dagl aug dogrd holn grus lol.

Pārtulkojot vācu literārajā valodā:

Lieb! Pick bei Mutter kommen, lernen, Dackel auch. Doktor holen. Gruss Lol.5

Lai vēstuli saprastu, jāzina, ka Mutter ir Mekeles kundzes godājamais vārds, Lol — mīlināmā forma no Rolfa (tā suns parasti sauc pats sevi) un visbeidzot — Liebl (mī­ļais) — Rolfa parastā uzruna.

Piks un taksis uz lasīšanas un rakstīšanas kursiem, protams, neatnāca. Rolfs pa to laiku guva arvien lielākas sekmes un drīz vien sasniedza tādu garīgās attīstības līmeni, kāds atbilst pamatskolas skolniekam, no kura viņš gan atšķīrās ar to, ka suniski nobrieda un dzīvoja normālu dzimumdzīvi. Viņam uzradās draudzene ar iesauku Jēla. Par priecīgo notikumu ģimenē — kucēnu piedzimšanu — viņš rakstīja savam paziņam:

Lib Jela hat gleine viel Lol. Mudr immer hogd bei gorb und hilft fidern. Lol hat zorn von nicht immer lib haben er. Hundei immer bailln. Jela simpfen wenn Lol ged zu gorb. Kus von dei Lol.6

Greizsirdība katrā vārdā. Rolfs ir greizsirdīgs par to, ka saimniece noņemas ar kucēniem, nevis ar viņu. Bet Jēla sargā kucēnus no tēva un rūc, kad viņš pienāk pie groza. Un starp citu, ne bez īpaša iemesla: Rolfs, ļaunprātīgi izmantodams ģimenes galvas stāvokli, savā kārtējā vēstulē vienu savu kucēnu bija piedāvājis kā dāvanu pazīstamam kungam.

Ļoti lūdzu nesmieties: visi šie epistolārie brīnumi ar nopietnību, kas necieš iebildu­mus, tika apspriesti zinātnisku žurnālu lappusēs. Par Rolfu rakstīja arī avīzes. <rZüricher

Zeitung» (Cirihes avīze) plašā raksta stasta par Rolfa spējām; uz rakstu pēc tam at­saucās kads Cīrihes suns (protams, ar sava saimnieka starpniecību), kas griezās pie Rolfa pēc padoma — kā viņam ari apgūt tik lieliskas zinības. Rolfs atbild, ka jābūt uzcītīgam un uzmanīgam un, ja kaut kas nav saprotams, jāprasa. Rolfa vēstules kļuva arvien garākas un fantastiskākas. Bija vēstule, kuras uzrakstīšanai viņam bija nepiecie­šami 850 piesitieni. Par to, ka viņš sita noteiktu skaitu reižu un ka sitienu skaitu varēja saskaitīt, nav nekādu šaubu. Brīnums bija tas, ka viņš bija apguvis, kādam sitienu skaitam atbilst katrs burts, ka iemācījās veidot vārdus un izteikt savas domas. Apšaubītāji nenolaida acu no Mekeles kundzes — vai tik viņa nedod sunim kādas slepenas zīmes, uz kurām dzīvnieks atbild ar noteiktu sitienu skaitu, tā veidodams vār­dus un teikumus. Taču nekas aizdomīgs netika konstatēts. Brīnums pa to laiku kļuva vēl satriecošāks: Rolfa garīgais līmenis auga no dienas dienā. Trīsgadīgais suns izteica 9—12 gadus veca bērna līmenim atbilstošas domas. Sākumā Rolfs savās vēstulēs rak­stīja par bilžu grāmatām, rotaļlietām, sīkiem atgadījumiem istabas suņa dzīvē un līdzī­gām lietām, bet vēlāk viņš skāra arī lielo politiku. 1915. gada 15. martā viņš sūdzējās savam paziņam doktoram Olshauzenam, ka kara dē| produktu kļuvis mazāk un suņi un cilvēki novājējuši: lai karu ātrāk beigtu, Rolfs iesaka:

Krieg soll auf huren, genug Russen gefangen, Kaiser soll zt/sperren alle Türen und nehmen Franzosenland, Engländerland, Engländerland und Russen seine Sachen, dann alles ist fertig?

Pēc šī paziņojuma pat visdedzīgākajiem Rolfa aizstāvjiem būtu jāsāk šaubīties un jāpāriet neticīgo nometne. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotika. Gudrā vēstule vēl vairāk nostiprināja Rolfa stāvokli un viņa slavu.

Neparastais suns ķērās pie literatūras. Roberts Lucs, izdevējs no Stutgartes, pievērsa uzmanību Rolfa rakstam avīzē «Münchener Neueste Nachrichten» (Miuber.es Jaunākās ziņas) un sāka zondēt augsni. Viņš griezās pie Minhenes zoologa doktora Grūbera, kas pavēstīja, ka runas par suni esot patiesas, ka viņš arī uzskatot Rolfu par ļoti inteli­ģentu un izglītotu suni, tātad spējīgu atbildēt uz jautājumiem. Luca kungs ātri aptvēra, kā visuzskatāmāk atklāt publikai Rolfa garīgo pasauli, tādā veidā izdarot pakalpojumu zinātnei un labi nopelnot ar grāmatu, kas neapšaubāmi kļūs par bestselleru. Un viņš lika priekšā Mekeles kundzei rosināt Rolfu uz memuāru rakstīšanu.

Pēc neilgas svārstīšanās Mekeles kundze piekrita. Taču vispirms bija nepieciešama Rolfa piekrišana, un, lai uzzinātu, vai viņš ir ar mieru, Mekeles kundze ķērās pie paša vienkāršākā līdzekļa: bez aplinkiem un viltības sunim tieši tā arī jautāja — vai viņš grib stāstīt par sevi, par piedzīvoto, par svarīgiem notikumiem savā dzīvē. Un apbrīno­jamais suns atbildēja: j ā.

MEMUĀRU TAPŠANA

Memuāru uzrakstīšanai bija nepieciešami sešpadsmit seansi. Bez Mekelu laulātā pāra un viņu paziņām katrā seansā vēl bija klāt pilnvarotā persona, kas rakstīja protokolu un apstiprināja to ar savu parakstu. Iesākumā šī persona bija doktors Ritterspahers, vietējais advokāts, vēlāk viņu nomainīja Rēša kungs, vietējais inženieris.

Rolfa dzīve nebija interesantu notikumu izraibināta. Pie iepriekšējā saimnieka viņam nebija klājies viegli, viņu daudz lamāja un sita. Viņš savukārt trenkāja putnus, vāļājās saulītē un visbeidzot aizbēga. Viņu savāca Mekelu kalpone. Pēc tam tika iemantota saimnieku uzticība. Te viņam jau bija pavisam labi, bet reiz kāds neģēlis viņu aizvili­nāja prom, ieslodzīja pagrabā un gribēja aizvest ar vilcienu uz Frankfurti, lai tur pār­dotu. Rolfs pārgrauza striķi un izlēca no vilciena, bet pakļuva zem mašīnas. Rolfa koncentrētajā izklāstā šie dramatiskie notikumi risinājās šādi:

Ein Tag Lol Keller west, dann Mann nehmt auf Eisenbahn, hat verkauft Lol fur viel Geld Frankfurt. Lol schnell beissen Kordel kaput, hupsen runter, da Auto kommen, arm Fuss drunter, Popo unter Eisenbahn,8

Nav ko brīnīties. Kas gan tur sevišķs, ka suns zina naudu kā vērtības mēru pirkša­nas un pārdošanas aktā, zina, kas ir dzelzceļš, kas — automobilis, zina, ka ir pilsēta, ko sauc par Frankfurti. Pilnvarotās personas, aci nepamirkšķinādamas, to visu pierak­stīja, tāpat kā Rolfa turpmākos piedzīvojumus — kā viņš atgriezās pie Mekeliem, kas viņu izārstēja un kam ar viņu vairs negadījās nekādas nelaimes, atskaitot to reizi, kad viņš apdedzināja muti, zagdams no plīts karstu mīklu.

No memuāriem mēs uzzinām, kā Rolfs iemācījās skaitīt! Mekelu meitai Frīdai nekādi neveicās ar aritmētiku, un par to viņu nereti sodīja. Rolfs to ]oti pārdzīvoja un ar saasinātu uzmanību sekoja aritmētikas stundām, kurās Mekela kundze, mācīdama meitu, izmantoja kantora skaitīkļus. Reiz Frīda nevarēja pateikt, cik ir divreiz divi, un rūgti apraudājās. Rolfa purnā parādījās skumjas un sapratne, ko Mekeles kundze iz­mantoja pedagoģiskos nolūkos: «Pat Rolfs zina! Kaunies!» Un patiesi, Rolfs apsēdās un lika saprast, ka vēlas diktēt. Viņam priekšā nolika kartona kārbu, un ģeniālais suns nobungoja: četri. Savu memuāru turpmākajās nodaļās Rolfs pārmet Frīdai to, ka viņa teikusi — divreiz seši esot piecpadsmit, bet būtu gan laiks zināt, ka divpadsmit.

Memuāri apraujas 1915. gada rudenī tāpēc, ka 25. novembrī, kā jau tika teikts, Mekeles kundze nomira.

Pēc Mekeles kundzes nāves strīds par Rolfa spēju patiesumu sākās no jauna. Lai apšaubītajās nomierinātu, doktors Ciglers ķeras pie juridiskiem līdzekļiem. Zoopsihologu biedrības vārda viņš pilnvaroja Manheimas hercoga notāru personiski ap­stiprināt rezultātus, kas tiek gūti sazināšanas seansos ar suni.

ROLFS LIEK EKSĀMENU PIE NOTĀRA

Notars Heinrihs Knehts Manheimas advokāta doktora Mekela mājās ieradās 1916. gada 25. septembri, lai doktora Cīglera un divu liecinieku klātbūtnē pārbaudītu Rolfa darbību. Par procedūru viņš sastādīja garu un sīku protokolu, kura precīza kopija figurē kā memuāru pielikums. Mums pietiks, ja no protokola uzzināsim, ka sazināšanās sean­sus, izmantojot slaveno kārbu, vadīja nelaiķes Mekeles kundzes meita Frīda, un, salī­dzinot Rolfa bungojumus ar jau zināmo «Morzes» alfabētu, notārs ir apliecinājis, ka suns patiesi ir devis saprātīgas atbildes.

Protokola oriģinālu notārs nodeva Manheimas apgabaltiesas arhīvam.

Vietas trūkuma dēļ palicis nepavēstīts daudz kas interesants par Rolfa literāro darbību, taču arī tas, ko es izstāstīju, rada pietiekami skaidru priekšstatu par šausmīgu muļķību, ko daudzi nopietni zinātnieki ņēma par pilnu.

Es pats nemaz nešaubos, ka Mekeles kundze vadīja lieliski izdresēto suni ar slepe­nām komandām, kuru noslēpumu viņa atstāja vīram un meitai. Rīcības komandas va­rēja būt acij nepamanāmas kustības vai skaņas, ko tikpat kā nedzird cilvēks, bet labi sadzird suns, kura maņu orgāni, ka zināms, attīstīti labāk nekā cilvēkam. Šifra zinā­šana noņemtu brīnuma auru, atstājot vietu tikai saimnieku prāta un pacietības un suņa uztveres spēju atzīšanai. Un tomēr — kas gan lika Manheimas advokāta sievai, majora meitai, slimai, mirstošai sievietei izdomāt šo blefu un turpināt to pat uz nāves gultas? Kas pamudināja nelaiķes ģimeni spēlēt komēdiju tālāk? Materiālās intereses šeit nevar būt iejauktas — kad Rolfs parādījās sabiedrības uzmanības lokā, par memuāriem nebija ne runas. Turklāt grāmata iznāca vairākus gadus pēc Mekeles kundzes nāves, kad honorārs saskaņā ar likumu par autortiesībām bija pavisam neliels, vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatas apjoms nepārsniedza desmit autorloksnes. Iemesls acīmredzot bija mīlestība uz dzīvniekiem, kas pārauga nevaldāmā kaislībā. Citu izskaidrojumu es nevaru izdo­māt. Zinātnes pasauli tajā laikā nodarbināja problēma: vai dzīvniekus vada tikai in­stinkts, vai viņiem ir arī dvēsele? Dzīvnieku mīļotāji diskusijā par dvē­seli iesaistījās ar dedzību, kas robežojās ar histēriju, un, profanedami zinātni, sacentās dažādu mājas eksperimentu veikšanā, kā apmāti velēdamies pirmie atklāt patiesību. Tā acīmredzot uz pia fraus9 ceļa nokļuva arī Mekeles kundze.

Viņa labi saprata, ka tas, ko viņa dara, ir krāpšana. Taču, neraugoties uz to, bija pārliecināta, ka dzīvniekiem dvēsele ir, un, vēršot savu pārliecību aktīvā darbībā, cerēja, ka agri vai vēlu viņai, viņas pēctečiem un cilvēkiem vispār izdosies nodibii.a.t garīgu kontaktu un saprasties ar dzīvniekiem. Un viņa vēlējās šo brīdi tuvināt, dot savdabīgu stimulu eksperimentiem, lai cilvēki par šo tēmu mazāk runātu, bet vairāk darītu. Manam pieņēmumam par labu runā arī ideja, kas neatlaidīgi tiek atkārtota Rolfa vēstulēs, — ka dzīvnieki neapšaubāmi spēj domāt un mācīties. Lol nid sein wunder al dirn Irnn'0 — bieži izbungoja brīnumsuns. Dirn kn dngn" — Rolfs apgaismoja kādu no saviem pie­kritējiem.

Bet Rolfs pats — pat ja viņa «memuārus» izslēdz no zinātnes vēstures — prāta dēļ un par gatavību kalpot cilvēkiem pelnījis visgaišāko piemiņu.

No krievu valodas tulkojis Egils Zirnis

(Đŕň-Âĺă Č. Ęîěĺäč˙ ęíčăč. Ě., 1987)

1 Gistavs Brinē pētījumā, kas veltīts Pola Lakrua uzrakstītajiem Rablē darbu komentāriem, mēģi­nājis sastādti šādu katalogu bibliogrāfiju: Catalogue de la bibliothčque de VAbbaye de Saint-Victor. Rédigé par le Bibliophile Jacob et suvi d’un essai sur les bibliothčques imaginaires par G. Brunct. Paris, 1862.

2 Tartarets. Kā labāk izkakātics — latin.

3  Katalogu Katalogs mūžigai lietošanai — latīn.

4  Neizdoto gramatu katalogs — latin.

0 Fonētiski un gramatiski izkropļota vācu valoda — suņa ņurdēšanas imitācijā; visi līdzskaņi balsigie, patskaņu lielākā daļa noņemta. Tulkojuma tulkojums: «Mīļais! Piks nāk pie mammas mā­cīties, taksis ari. Pasaukt doktoru. Sveiciens Lois.»

6 Tas pats, kas iepriekš,bet kārtīgāk: «Mīļais Jēlai mazo daudz Lois. Mamma vienmēr tup pie groza un palīdz barot. Lois daudz dusmojas no ne vienmēr mīlēt viņu. Kucēni vienmēr smilkst. Jēla bārties, ja Lois iet grozu. Skūpstu no tavs Lois.»

7 Karam jābeidzas, krievu gūstekņu pietiekami, ķeizaram jāaizstaisa visas durvis, jāpaņem no franču zemes, angļu zemes un krieviem viņu mantas, tad viss ir kārtībā (lauzīta vācu vai.).

8 Viena diena Lois izrādās pagrabs, tad cilvēks ņem uz dzelzceļu, pārdeva Lolu, par daudz nauda Frankfurte. Lois ātri kost saiti pušu, lekt lejā, te nākt auto, nabaga kāja apakšā, popo zem dzelzceļš (lauzīta vācu vai.).

n Dievbijīgā krāpšana — latīn.

Lois nav paša brīnums, visi dzīvnieki spēj mācīties (fonēt, un gramat. izkropļ. vācu vai.).

11 Dzīvnieki spēj domāt (fonēt. un gramat. jzkropj. vācu).

2.

Vladimirs Kaijaks (1930)

5.

Artūrs Kestlers (1905—1983)

H.

Žiljēns Grīns (1900)

7.

Aleksandrs Kuprins (1870— 1938)

10.

Francis Verfels (1890—1945)

11.

Sudrabu Edžus (1860—1941)

11.

Jānis Rainis (1865—1929)

11.

Deivids Herberts

Lourenss

(1885—1930)

Latviešu rakstnieks. Stāstu krājumi «Stāsti par laimi» (1966), «Smagās sirdis» (1969), «Akācijas akmens pagalmā» (1973), «Soli» (1977), «Atgriešanās» (1980); garstāsts «Mans pa­vasaris» (1970); kriminālstāsts «Vistu elks» (1967); romāni «Direktora klints» (kopā ar stāstu «Brigitas brīnums» (1970), «Bailes» (1977), «Signe» (1983).

Ungāru izcelsmes britu prozaiķis un esejists. Vairāk nekā 30 grāmatu autors. Romāni «Spāņu testaments» (1937), «Tumsa pusdienlaikā» (1940), «Dievs, kas cieta neveiksmi» (1949), «Pasaules padibenes» (1941), «Ķieģeļi Bābelei» (1981). Auto­biogrāfija divos sējumos.

Franču prozaiķis. Romāni «Slēgtais dārzs» (1927), «Moira» (1950), «Otrais» (1971); autobiogrāfiski romāni «Atmiņas par laimīgajām dienām» (1942), «Aizbraukt pirms ausmas»

(1963)    , «Dienasgrāmata» (1928—57), «Atmiņas par nedie­nām» (1976).

Krievu rakstnieks, 1919. g. emigrējis uz Parīzi, 1937. g. at­griezies PSRS. Stāsti «Molohs» (1896, latv. 1911), «Briesmu nakts» (1949, .. 1964), «Bedre» (1. d. 1909, latv. 1911, 1933; 2. d. 1914), «Divkauja» (1905, latv. per. 1906, 1964), «Stābkapteinis Ribņikovs» (1906, latv. per. 1907, .. 1964), «Oļesja» (1898, latv. 1928, .. 1964), «Sulamīte» (1908, latv. 1927, 1937), «Granātu aproce» (1911, latv. per. 1913, .. 1964), stāstu cikls «Lestrigoni» (1907—11, latv. 1955, 1964). Vairakkārt bijis Latvijā. Latv. darbi kopš 1903. g.: «Gra­nātu aproce un citi stāsti» (1928), «Izlase» (1955), «Izlase»

(1964)    , «Melnais zibens» (1970), Kopoti raksti 6 sēj. (1986— 89).

Austriešu rakstnieks. 1938. g. emigrējis uz Franciju, tad uz ASV. Dzejoļu krājumi «Pasaules draugs» (1911), «Mēs esam» (1913), «Tiesas diena» (1919). Romāni «Vainīgs no­slepkavotais» (1920), «Musas Dagas četrdesmit dienu» (1 — 2, 1933), «Verdi» (1924, latv. 1936), «Abiturientu diena» (1928, latv. 1939), «Himna Bernadetai» (1941); drāmas «Cilvēks no spoguļa» (1920), «Jakobovskis un pulkvedis» (1943). Latv. darbi no 1921.

Latviešu rakstnieks. Poēmas «Ķeistūta loms», «Lietavas virsaitis» (abas 1885), stāsts dzejā «Atmiņas par divām dzimtam, veco Dūdaku un mani pašu» (1898, pārstr. 1921), stāsti «Pēteris Kains» (1894), «Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama», «Dienišķā maize» (abi 1896), «Dullais Dauka» (1900), «Pusmāsas dēls» (1904). Romāns dzejā «Pirms vēt­ras» (1922), Raksti, 1—5 (1969—73).

Latviešu rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Tālas noskaņas zilā vakarā» (1903), «Vētras sēja» (1905), «Jaunais spēks» (1907), «Klusā grāmata» (1909), «Tie, kas neaizmirst» (1911), «Gals un sākums» (1912), «Sveiki, brivā Latvija»

(1919)    , «Dagdas piecas skiču burtnīcas» (1920—25). Poēmas «Ave sol» (1910), «Daugava» (1919), Lugas «Pusideālists» (1904), «Uguns un nakts» (1905), «Zelta zirgs» (1910), «Indulis un Ārija» (1911), «Put, vējiņi!» (1913), «Jāzeps un viņa brāļi» (1919), «Spēlēju, dancoju» (1919), «Krauk­lītis» (1920), «Iļja Muromietis» (1922), «Mda stiprāka par nāvi» (1927), «Rīgas ragana» (1928). Tulkojis pasaules literatūras klasiku, sarakstījis prozas darbus un dzejoļus bērniem. Kopotie raksti 25 sēj. (1977—87).

Angļu rakstnieks. Romāni «Baltais pāvs» (1911), «Dēli un mīļākie» (1913), «Varavīksne» (1914), «Mīlošās sievietes»

(1920)    , «Ķengurs» (1923), «Spalvainā čūska» (1926), «Lē­dijas Ceteriijas mīļākais» (1928, latv. per. 1990),

12 .

Henrijs Lūiss Menkens

(1880—1956)

13.

Marija fou ĒbnereEšenbaha

(1830—1916)

14.

Ludis Bērziņš (1870-1965)

15.

Agata Kristi (1890—1976)

18.

Auseklis (1850—1879)

20 .

Pāvo Rintala (1930)

25.

Hosē Rubens Romero (1890—1952)

28.

Valdis

(1865-1934)

29.

Valdis Krāslavietis (1920)

Amerikāņu rakstnieks, kritiķis, žurnālists. Avīžu raksti 6 sē­jumu izlasē «Aizspriedumi» (1919—1927); autobiogrāfiski darbi «Laimīgās dienas: 1880—1892» (1940), «Avīžnieka diena: 1899—1906» (1941), «Pagāniskās dienas: 1890—1936» (1943).

Austriešu rakstniece. Nove|u krājumi «Ciema un pils stāsti» (1883), «Jauni ciema un pils stāsti» (1886). Romāns «Drau­dzes bērns» (1887). Latv. stāsti no 1890. g.

Latviešu dzejnieks un literatūrzinātnieks. 1944. g. emigrējis. Krājumi «Ceļi un tekas» (1900), «Vēlās vārpas» (1936). Vairāk nekā 50 raksti — «Latv. tautasdziesmu metrika» (1894), «Epitets latv. tautasdziesmās» (1926), «Atraktā tau­tas dzeja» (1933), «Ievads latviešu tautas dzejā» (1940). Virsredaktors «Latviešu literatūras vēsturei» (1—6, 1935— 37).

Angļu rakstniece. Gandrīz 100 detektīvromānu, lugu, stāstu krājumu autore. Romāni «Rodžera Ekroida noslepkavošana» (1926), «Slepkavība Austrumu ekspsresī» (1934, latv. «Aus­trumu ekspresis», 1970), «Kārtis galdā» (1936, latv. per. 1970), «Nāve uz Nīlas» (1937), «Tur nebija nekā» (1940), «Apsūdzības liecinieks» (1953), «Nemezida» (1971), «Aiz­kars» (1975); lugas «Peļu slazds» (1952, latv. teātrī 1971). Autobiogrāfija (1946, latv. per. fragm. 1979).

īstā vārdā Krogzemju Mikus. Latviešu dzejnieks. Krājumi «Dzeijas» (1873), «Ozolu vaiņaki» (1875), «Dzeiju otrā grā­mata» (1876); rakstījis par folkloras, literatūras, valodas un pedagoģijas jautājumiem krājumā «Paidagoģiska gadagrā­mata» (1876). Stāsts «Līdumnieks» publicēts Ausekļa sa­stādītajā «Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u. c. kalendārā 1879. gadam» (1878).

Somu rakstnieks. Romāni «Bagātais un nabagais» (1955), «Sīkā ierēdņa nāve» (1958), «Puiši» (1958), «Partizānu leitnants» (1963), «Vjetnamas dzērves» (1971), romānu tri­loģija «Mana vecmāmiņa un Mannerheims» (1—3, 1960— 62); stāstu krājums «Zemnieks un mīms» (1983); lugas.

Meksikāņu rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Fantāzija» (1908), «Bohēmas ritmi» (1912); romāni «Mans zirgs, mans suns un mana šautene» (1936), «Pito Peresa neizdevusies dzīve» (1938).

īstajā vārdā Voldemārs Zālitis. Latviešu rakstnieks. Stāsti «Staburaga bērni» (1895); «Kā kalējs Bobeks pasaulē gāja» (per. 1901); dzejoļu krājums «Sirdsdomas» (1895). Tulkojis A. Čehova, M. Gorkija, P. Meriinē darbus, rakstījis recenzi­jas, izdevis bērnu kalendārus.

īstā vārdā Valdis Grants. Latviešu dzejnieks. No 1944. g. — Vācijā, vēlāk Čikāgā. Krājumi «Ar laika degli» (Kanādā, 1962), «Atzīšanās» (Zviedrijā, 1968), «Tā lielā izklīšana» (Kanādā, 1973), «Saslēgsimies» (ASV, 1979), izlase «Sa­vāds sapnis» (Rīgā, 1989).

Ăđčí Ŕ. Ńîçäŕíčĺ Ŕńďĺđŕ — Đîěŕíňč÷ĺńęč ôŕíňŕńňč÷ĺńęčé, ďńčőîëîăč÷ĺńęč íŕńű­ůĺííűé đŕńńęŕç đóńńęîăî ďčńŕňĺë˙ Ŕëĺęńŕíäđŕ Ăđčíŕ (íŕńň, čě˙ Ăđčíĺâńęčé, 1880—

1930). (Ń. 3)

Čçîůđĺííŕ˙ č îďŕńíŕ˙ čăđŕ — îá čńňîđčč č ďńčőîëîăčč ëčňĺđŕňóđíűő ěčńňčôč­ęŕöčé. (Ń. 8)

Âîëîřčí Ě. Đŕńńęŕç î ×ĺđóáčíĺ äĺ Ăŕáđčŕęĺ — óâëĺęŕňĺëüíŕ˙ čńňîđč˙ î Ëčëĺ Äěčňđčĺâĺ (Âŕńčëüĺâĺ) — ŕâňîđĺ ńîçäŕííîăî â 1909 ă. â Ďĺňĺđáóđăĺ ćóđíŕëŕ «Ŕďîë­ëîí» č î ňîě, ęŕę îíŕ, ńęđűâŕ˙ńü ďîä ŕđčńňîęđŕňč÷ĺńęčě čěĺíĺě, âîäčëŕ çŕ íîń đĺäŕňîđŕ ćóđíŕëŕ č ëčňĺđŕňóđíűĺ ęđóăč Đîńńčč. (Ń. 11)

Ŕáűçîâ Ţ., Ňčěĺí÷čę Đ. Čńňîđč˙ îäíîé ěčńňčôčęŕöčč: ăčďîňĺçŕ — čńńëĺäîâŕ­íčĺ ňŕéíű Leo Ly — ŕâňîđŕ áĺđëčíńęîé đóńńęîé ăŕçĺňű «Đóëü», â ęîňîđîé îí ďĺ÷ŕ­ňŕë ěčńňčôčöčđîâŕííűĺ, ˙ęîáű ĺěó ŕäđĺńîâŕííűĺ ďčńüěŕ ďîýňŕ Ŕ. Áëîęŕ (1880— 1921). Ŕâňîđű ńňŕňüč ďđĺäďîëŕăŕţň, ÷ňî ďîä čěĺíĺě Leo Ly ńęđűâŕëčńü äâîĺ ńîňđóä­íčęîâ ăŕçĺňű «Đčćńęčé ęóđüĺđ» Ë. Ţ. Ęîđîëü-Ďóđŕřĺâč÷ č Ŕ. Ě. Ďĺđôčëüĺâ. (Ń. 20)

Ńâĺëďčń Ŕ. «Ó ňđĺő ęîđîíîâŕííűő ńŕáĺëü» — îçíŕęîěëĺíčĺ ń ěŕńńîíńęčě äâčćĺ­íčĺě â Ëŕňâčč â 18-ě âĺęĺ č ŕëőčěč÷ĺńęčěč číňĺđĺńŕěč íĺěĺöęîăî ďŕńňîđŕ Ă. Ô. Ńňĺí­äĺđŕ. (Ń. 28)

Đĺęęĺ ôîí äĺđ Ý. Čçâĺńňčĺ î ďđĺáűâŕíčč ďĺ÷ŕëüíî çíŕěĺíčňîăî Ęŕëüîńňđî â Ĺëăŕâĺ â 1779 ăîäó č ĺăî ěŕăč÷ĺńęčő îďĺđŕöč˙ő — ôđŕăěĺíň čç ęíčăč çíŕěĺíčňîé äĺ˙ňĺëüíčöű ýďîőč ďđîńâĺůĺíč˙ Ýëčçű ôîí äĺđ Đĺęęĺ, â ęîňîđîě đŕçîáëŕ÷ŕĺňń˙ ěĺćäóíŕđîäíűé ŕâŕíňţđčńň Ęŕëüîńňđî č őŕđŕęňĺđčçóĺňń˙ óâëĺ÷ĺíčĺ âűńřčő ńëîĺâ îáůĺńňâŕ â Ęóđçĺěĺ îęęóëüňíűěč íŕóęŕěč. (Ń. 31)

Ďĺńńîŕ Ô. Ęíčăŕ ňđĺâîă — ôđŕăěĺíňű ëčđč÷ĺńęîé ďđîçű «âĺëčęîăî č ěđŕ÷íîăî» ďîđňóăŕëüńęîăî ďčńŕňĺë˙ Ô. Ďĺńńîŕ (1888—1935), čçäŕííîé ďîä čěĺíĺě Áĺđőŕđäó Ńóŕđčřŕ. Ďđĺäčńëîâčĺ Ë. Áđčĺäčńŕ. (Ń. 35)

Đčôôĺ Ý. Ëčöî Áĺđăěŕíŕ? — îďóáëčęîâŕííŕ˙ â řâĺäńęîě ćóđíŕëĺ «×ŕďëčí» â 1960 ă. ďîä ďńĺâäîíčěîě Ý. Đčôôĺ đĺöĺíçč˙ î ńîáńňâĺííîě ňâîđ÷ĺńňâĺ řâĺäńęîăî đĺćčńńĺđŕ ňĺŕňđŕ č ęčíî Č. Áĺđăěŕíŕ (1918) — ďîďűňęŕ ďóňĺě íŕďŕäĺíč˙ îňđŕçčňü íŕďŕäęč ęđčňčęîâ. (Ń. 39)

Çŕđčíüř Ě. Ăđŕô Ŕäŕěîíč — ďčńŕňĺëü č ęîěďîçčňîđ Ěŕđăĺđń Çŕđčíüř (1910) çíŕęîěčň ń ëĺăĺíäŕđíűěč č ĺůĺ íĺ đŕńęđűňűěč ńňđŕíčöŕěč ćčçíč ńâîĺăî đîäńňâĺí­íčęŕ ęîěďîçčňîđŕ Ŕäŕěŕ Îđĺ (1855—1927). (Ń. 41)

Âčęńíŕ Ě. Íŕđîäíűĺ ëč ďĺńíč? — đŕçäóěü˙ ôîëüęëîđčńňŕ îá ŕóňĺíňč÷íűő č ôŕëüńčôčöčđîâŕííűő íŕđîäíűő ďĺńí˙ő. (Ń. 42)

Ěčęóřĺâč÷ Â. Omnia ňĺŕ — ôŕíňŕńňč÷ĺńęîĺ ýńńĺ đóńńęîăî ďčńŕňĺë˙, ďĺđĺâîä­÷čęŕ č ôčëîńîôŕ Â. Ěďęóřĺâč÷ŕ (1936) î ńóäüáĺ ęóëüňóđű â áóäóůĺě âĺęĺ, (Ń. 45) Ěîíňŕëĺ Ý. Ăđîçŕ. Ńňčőîňâîđĺíčĺ. (Ń. 48)

Ěîíňŕëĺ Ý. Íîáĺëĺâńęŕ˙ ëĺęöč˙ (1975). (Ń. 49)

Íčęîăäŕ Ŕ. Ďđîáëĺěŕ čäĺíňč÷íîńňč č čăđŕ â đîëč â ńîâđĺěĺííîé ëčňĺđŕňóđíîé

áčîăđŕôčč — đŕńńěîňđĺíčĺ ńďĺöčôčęč ďîâĺńňâîâŕňĺëüíűő ńňđóęňóđ ńîâđĺěĺííîé áčî­ăđŕôč÷ĺńęîé ëčňĺđŕňóđű íŕ ěŕňĺđčŕëĺ ęíčăč íĺěĺöęîăî ďčńŕňĺë˙ Éĺíńŕ Řďŕđřó «Ňŕé­íűé äîăîâîđ». (Ń. 54)

Çŕëčňčń ß. Âŕëäĺń, Nordicus, Áŕęŕëŕóđ Áĺęŕ č äđóăčĺ — čńńëĺäîâŕíčĺ î ďńĺâäî­íčěŕő ďčńŕňĺë˙, ŕâňîđŕ đîěŕíŕ «Ěîđńęčĺ âîëęč» Đčőŕđäŕ Âŕëäĺńŕ (íŕńň, čě˙ Áĺđçčíüř, 1888—1942). (Ń. 59)

Áűęîâŕ Ń. Ňĺęńň ďĺđâč÷ĺí — î đîěŕíĺ ăđóçčíńęîăî ďčńŕňĺë˙ ×ŕáóŕ Ŕěčđĺäćčáč

(1921)   «Äŕňŕ Ňóňŕřőčŕ» — ôčëîńîôńęî íŕńűůĺííîě ďđčçűâĺ ę âîçđîćäĺíčţ äóőŕ. (Ń.61)

Ôđĺéáĺđăń Â. Î ęîëëĺęöčîíĺđŕő č ęîëäóíŕő — î ďîýňčęĺ đîěŕíîâ ńîâđĺěĺííîăî ŕíăëčéńęîăî ďčńŕňĺë˙ Äćîíŕ Ôŕóëçŕ (1926). (Ń. 63)

Ęîöĺđĺ Â. Áčáëčîăđŕôč÷ĺńęŕ˙ đŕáîňŕ â ôóíäŕěĺíňŕëüíîé áčáëčîňĺęĺ. (Ń. 66) Ŕáĺëĺ Ŕ. ×ňî ňŕęîĺ IFLA? — î đŕáîňĺ ěĺćäóíŕđîäíîé ôĺäĺđŕöčč ŕńńîöčŕöčé č číńňčňóňîâ áčáëčîňĺę. (Ń. 67)

Ŕíöčňčń Â. Ęíčćíčęč Âĺíňńďčëńŕ. (Ń. 69)

Áóěáčĺđĺ Ŕ. Âěĺńňĺ ń ęíčăŕěč â Âĺíňńďčëńĺ — î đŕáîňĺ ęíčăîëţáîâ â Âĺíňńďčëńĺ. (Ń. 71)

Âĺëäđđ Â. Íĺóěĺđřčé Ďîđóęĺ — ôŕíňŕńňč÷ĺńęŕ˙ íîâĺëëŕ Âčëčńŕ Âĺëäđĺ (1908— 1940), â çŕěűńë ęîňîđîé ďîëîćĺíŕ ëĺăĺíäŕ î ňîě, ÷ňî ˙ęîáű ńěĺđňü ëŕňűřńęîăî ďîýňŕ ß. Ďîđóęńŕ — ôčęöč˙ č îí ďđîäîëćŕĺň ćčňü ăäĺ-ňî â äĺđĺâĺíńęîé ăëóřč. (Ń. 74) Đŕň-Âĺă Č. Ęîěĺäč˙ ęíčăč — ôđŕăěĺíňű čç ęíčăč âĺíăĺđńęîăî ďčńŕňĺë˙ Čřňâŕíŕ Đŕň-Âĺăŕ, çíŕęîě˙ůčĺ ń çŕáŕâíűěč čńňîđč˙ěč, ńâ˙çŕííűěč ń ćčçíüţ ęíčăč â đŕçíűő ńňđŕíŕő č â đŕçíűĺ ýďîőč. (Ń. 84)

Ëčňĺđŕňóđíűé ęŕëĺíäŕđü. Ńĺíň˙áđü. (Ń. 93)

A. Grin. Creation of Asper. — A novel by the Russian writer Aleksandr Grin (rea! name — Grinevsky, 1880—1930), psychologically tense romantic fantasy, (p. 3)

The Refined and Dangerous Game. — An essay on historical and psychological aspects of literary mystifications, (p. 8)

M. Voloshin. A Story About Cherubine de Gabriac. — A fascinating narration about Lilya Dmitriyeva, writing for (he magazine «Apollo» (founded in 1900), who used an assumed name and passed herself off as an aristocrat, as well as about all that happened in this connection, (p. 11)

Yu. Abizov, R. Timenchik. History of a Mystification: a Hypothesis. — Investigation of the personality of Leo Ly — an author writing for a Berlin Russian language news­paper «Rul» («The Steering-Wheel»), where he published invented letters of Aleksandr Blok (1880—1921) adressed to him. The authors of the article suppose that llic name of Leo Ly disguised two correspondents of the newspaper «Rizhskiy Kuryer» («The Riga Courier»), (p. 20)

A. Svelpis. At Three Crowned Swords. — Acquaintance with the Freemasons move­ment in the 18th century Latvia and the alchemical interests of the German priest

G.  F, Slender, (p. 28)

E.  von der recke. news about the magical activities of the notorious cagliostro and h is stay in jelgava in 1779. — a fragment of the book by Countess von der Recke exposing the international adventurer Cagliostro and characterizing the obsession of the Kurzeme high society with «occult sciences», (p. 31)

F.  pessoa. a book of unrest. — fragment of the lyrical prose by «the great and gloomy» portugese writer F. Pessoa (1888—1935), published under the name of Bernhardo Soares. Foreword by L. Briedis, (p. 35)

E. Riffe. The Face of Bergman? — A sharply critical review by the Swedish film and theatrical director Ingmar Bergman (b. in 1918), under an assumed name of Ernest Riffe, on his own creation (published in 1960) — an original attempt to prevent the attacks of critics, (p. 39)

M. Zariņš. Count Adamoni. — The writer and composer Marģeris Zariņš (b. in 1910) acquaints the readers with the legendary and not yet fully discovered pages in the life of his relative, the Latvian composer Adams Ore (1855—1927). (p. 41)

M. Vīksna. Folk-songs? — A specialist in folk-lore reflects upon genuine and fake folk-songs, (p. 42)

V. Mikushevich. Omnia mea. — A fantastic essay of the Russian writer, translator and philosopher V. Mikushevich (b. in 1936) on the fate of culture in the next century, (p. 45)

E. Montale. Thunderstorm. A poem. (p. 48)

E. Montale. Nobel lecture in 1975. (p. 49)

A. Nikogda. Identity and Role Play in the Contemporary Biography. Some Aspects of the Contemporary Biography of Goethe. — Author analyses the book of the East German writer and philosopher Jens Sparshuh (b. in 1955) «Der große Coup» (1987). (p. 54)

J. Zalitis. Valdes, Nordicus, Bachelor Becca, etc. — Investigation of the pseudonyms of Richard Waldes (real name — Bērziņš, 1888—1942), author of the novel «The Sea Dogs», (p. 59)

S. Bikova. Text is Primary. — An article on the novel «Data Tulashkhia» by a Georgian writer Chabua Amiregibi (b. in 1921) -— a philosophical appeal for rebirth of spirituality, (p. 61)

V. Freibergs. On Collectors and Magicians. —i An essay on the poetics in the novels of the contemporary English writer John Fowles (b. in 1926). (p. 63)

V. Kocere. Bibliographical Activities of the Fundamental Library, (p. 66)

A. Abele. IFLA — What is It? (p. 67)

V. Ancitis. The Booklovers of Ventspils, (p. 69)

A. Bumbiere. About Books in Ventspils, (p. 71)

V. Veldre. Poruks Who is not Dead. — A fantastic story by the Latvian poet Vilis Veldre (1908—1941), written in the beginning of the thirties and based on a legend about the life after death of the poet Jānis Poruks. (p. 74)

I. Rāth-Vegh. A Book Comedy. — Fragments of the book by the well-known Hunga­rian novelist Istvān Räth-Vegh, acquainting the readers with funny stories connected with the life of books in different countries and epochs, (p. 84)

The Literary Calendar. September, (p. 93)

U KAM ata

ISSN .0134 3181 77290 1990 N8 1-9C