žurnāls Grāmata 1990. 07

Akciju sabiedrības «Grāmata» žurnāls «Grāmata»

Iznāk reizi mēnesi kopš 1990. g. janvāra

Katrai grāmatai savs liktenis

Borhess H. L. Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts paša

labirintā. Stāsts

Rubene M. Labirinta pasaule

Oliva A. B. Labirints kā mākslas darbs. H. Demakovas priekšvārds

Kūle M. 20. gadsimta valodas filozofijas labirintos Kūlis R. Filozofs un «esamības vēstures» valoda Heidegers M. Ceļš uz valodu. Fragments Robs-Grijē A. Par dažiem novecojušiem jēdzieniem Meinerte S. Par franču «Jauno Romānu»

Robs-Grijē A. Labirintā. Romāna fragments

Elitis O. Trakais granātkoks. Dzejolis

Elitis 0. Nobela lekcija 1979. gadā. K. Skujenieka

priekšvārds

Novikova I. Ariadnes pavediena meklējumos: Bartelmi un Gārdnera labirinti Čaklā I. Paradokss dzejā Spēļu labirinti

Freibergs V. Es ticu, tātad esmu Lauzis A. Populārzinātniski par loģiku īsumā

Zanders O. Vērtīgs un ātri sagatavots izdevums

Bibliotheca Rigensis

Laukgale M. Bibliotēka bibliotēkā

Johansons A. … iedomāju veco Jāni Misiņu

Pormale A. Literatūras propagandas nodaļa

Pa novadu novadiem

Ancītis V. Tukuma un Kandavas grāmatnieki Rumba A. Strādāt kopīgiem spēkiem

Auziņa I. Lasīt savā valodā Gubiņa I. Tas nams. Dzejolis Raups E. Latvietis dons Leo G. Ozols Ozols L. Kanaima un Dievmāte Literārais kalendārs augustam

.. ir salīdzināmi ar zirnekli, kas būvē māju.

Korāns, XXIX, 40

—    Raugi, — sacīja Danreivens, un viņa plašais žests, neatraidīdams zvaigžņu spietus debesīs, ietvēra arī melno, tuksnesīgo zemieni, jūru un majestātisko, bet pussabrukušo celtni, kas izskatījās pēc panīkuša zirgu staļ]a, — šī ir manu senču zeme.

Anvins, viņa pavadonis, izvilka no mutes pīpi un nomurmināja pāri atturīgas atzinības vārdu. Ritēja 1914. gads, agrīnas vasaras vakars; pasaule bez briesmu cildenās piedvesmas draugiem bija apriebusies līdz kaklam, un viņi atlikām baudīja šī Kornvolas nostūra vientulīgumu. Danreivens dīdzināja tumšu bārdu un bija pazīstams kā apjomīgas epis­kas poēmas autors — tiesa, laikabiedri nebija spējīgi īsti uztvert poēmas ritmu, un arī tās tēmu vēl neviens nebija pratis noformulēt. Anvins bija publicējis pētījumus par teorēmu, ko Fermā1 bija uzmetis uz kādas Diofanta2 lappuses malām. Abi — vai tas gan būtu jāsaka? — bija jauni, dedzīgi un mazliet bezrūpīgi.

—    Būs pagājis jau ceturtdaļgadsimts, — sacīja Danreivens, — kopš Abenhakans Elboharī, sazin kādas tur nilotu cilts virsvadonis vai ķēniņš, šī nama centrālajā istabā sagaidīja nāvi no sava brāļadēla Saīda rokas. Viņa nāves apstākļi pat pēc tik daudziem gadiem vēl aizvien šķiet mīk­laini.

Anvins padevīgi pavaicāja, kāpēc.

—    Iemesli ir vairāki, — skanēja atbilde. — Pirmkārt, šī celtne ir labirints. Otrkārt, namu apsargāja vergs un lauva. Treškārt, pazuda pa­slēptie dārgumi. Ceturtkārt, brīdī, kad notika slepkavība, slepkava pats bija miris. Piektkārt…

Anvins paguris viņu pārtrauca.

—    Nevajag vairot mīklas, — viņš sacīja. — Tām jābūt vienkāršām. Atceries nozagto vēstuli — Po3 , atceries Zangvila4 aizslēgto istabu.

—   Vai arī sarežģītām, — Danreivens atteica. — Atsauc prātā Vi­sumu.

Pārvarējuši smilšainu pakalnu, viņi nonāca pie labirinta. Tuvumā tas izskatījās pēc taisnas, gandrīz bezgalīgas neapmestas ķieģeļu sienas, kas slējās mazliet augstāk par cilvēka augumu. Danreivens apgalvoja, ka siena veido apli, taču tā bija tik nepārskatāma, ka izliekumu nevarēja manīt. Anvinam ienāca prātā Nikolajs Kūzietis5 , kas jebkuru taisni ap­lūkoja kā bezgalīgu riņķa līniju… Turpat ap pusnakti viņi atrada izgā­zušās durvis, kas veda uz aklu un biedīgu priekštelpu. Danreivens sa­cīja, ka tālāk mājā esot ne mazums šķērseju, taču, ja viņi visu laiku turēšoties tikai pa kreisi, tad apmēram pēc stundas nonākšot tīkla cen­trā. Anvins bija ar mieru. Piesardzīgie soļi atbalsojās pret akmens grīdu; eja sadalījās citās — šaurākās. Griesti nolaidās tik zemu, ka šķita — nams grib viņus nožņaugt. Pilnīgā tumsā viņiem vajadzēja virzīties vie­nam aiz otra. Anvins gāja pa priekšu. Kavēdama gaitu ar stūriem un izciļņiem, viņa rokai nerimus plūda pretī neredzamā siena. Lēni taustī­damies melnumā, Anvins no drauga mutes klausījās stāstu par Abenhakana nāvi.

—   Šķiet, vissenākais tēls manā atmiņā, — Danreivens iesāka, — ir Abenhakans Elboharī Pentritas ostā. Viņu pavadīja melnādains cilvēks ar lauvu; tie neapšaubāmi bija pirmais nēģeris un pirmais lauva, ko skatīja manas acis, ja neskaita gravīras Svētajos rakstos. Tomēr, kauču es biju bērns, saules krāsas zvērs un nakts krāsas cilvēks uz mani at­stāja mazāku iespaidu nekā pats Abenhakans. Man viņš likās nemēr garš; tas bija vīrs ar dzeltenīgu seju, puspievērtām melnām acīm, nekaunīgu degunu, gaļīgām lūpām, safrānkrāsas bārdu, platām krūtīm, ar drošu un klusu soli. Pārnācis mājās, es sacīju: «Ar kuģi ir atbraucis ķēniņš.» Vēlāk, kad bija sākuši strādāt mūrnieki, es šo titulu papildināju — Bābeles ķēniņš.

Vēsts par to, ka svešzemnieks apmetīsies Pentritā, tika uzņemta lab­vēlīgi, bet viņa nama samēri un forma izraisīja milzu izbrīnu un bezmaz vai skandālu. Šķita neaptverami, ka māja var sastāvēt no vienas vienī­gas istabas un gaiteņiem jūdžu garumā. «Pie moriem tādas mītnes varbūt var būvēt, bet pie kristiešiem nu gan ne,» ļaudis sprieda. Mūsu draudzes mācītājs Elbija kungs, smalks grāmatzinis, izcēla dienasgaismā stāstu par ķēniņu, ko Dievs sodījis par to, ka viņš uzbūvējis labirintu, un iz­klāstīja to no kanceles. Pirmdien Abenhakans devās vizītē uz mācītājmāju; īsā apmeklējuma saturs precīzi nav zināms vēl šobaltdien, taču nevienā no turpmākajiem sprediķiem vairs netika pelta dižmanība, un morim izdevās nolīgt mūrniekus. Pēc vairākiem gadiem, kad Abenhakanu atrada mirušu, Elbijs izklāstīja varasvīriem viņu sarunas būtību.

Kājās stāvēdams, Abenhakans viņam bija teicis apmēram tā: «Ne­vienam nav varas nosodīt to, ko es daru. Manu grēku smagums ir tāds, ka, pat gadsimtiem ilgi atkārtojot Visaugsto Dieva Vārdu, es nespētu mazināt niecīgāko no mocībām, kas man lemtas; manu grēku smagums ir tāds, ka, pat nogalinot jūs ar savām rokām, es ne par matu nepalie­linātu mokas, ko man lēmusi Taisnā Tiesa. Retā zemē nav zināms mans vārds: es esmu Abenhakans Elboharī, un es valdīju pār tuksneša ciltīm ar uguni un zobenu. Brāļadēlam Saldam palīdzot, daudzus gadus es tās aplaupīju, taču Dievs uzklausīja to vaimanas un neliedza tām sacelties. Mani ļaudis tika pievārēti un nokauti, bet man izdevās aizbēgt ar visām gadu gaitā salaupītajām bagātībām. Saīds mani aizveda līdz kāda svētā kapenēm klints piekājē. Es pavēlēju savam vergam uzmanīt tuksneša seju, bet mēs ar Saīdu pārguruši aizmigām. Naktī es nosapņoju, ka mani cieši aptin no čūskām savīts tīkls. Es šausmās uztrūkos: man blakus rīta svīdumā gulēja Saīds, briesmīgo sapni bija izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens miesai. Man iedūrās sirdī — Saīds, šis gļēvulis, dusēja viena mierā. Es nodomāju, ka manas bagātības nav bez mēra un viņš var pie­prasīt savu tiesu. Aiz jostas man bija aizsprausts duncis ar sudraba spalu; es to izrāvu un pārvilku viņa rīklei. Agonijā viņš izgārdza kādus vārdus, ko es nesapratu. Es paskatījos uz viņu — Saīds bija miris, taču es baidījos, ka viņš celsies augšā, un pavēlēju vergam ar akmeni sa­šķaidīt viņa galvu. Pēc tam mēs klīdām zem tuksneša debesīm, līdz kadu dienu ieraudzījām jūru. Viļņus vagoja milzu kuģi; es nodomāju, ka mi­rušie nespēj iet pa ūdeni, un nolēmu meklēt citas zemes. Pirmajā nakti uz kuģa es sapnī redzēju Saīdu. Viss atkārtojās, taču šoreiz es saklau­sīju viņa vārdus: «Kā tagad tu izdeldē mani, tā es izdeldēšu tevi, visviens, kur tu mitīsi.» Es apzvērēju, ka izjaukšu viņa nodomu, es paslēp­šos labirinta centrā, un viņa rēgs apmaldīsies.»

To pasacījis, viņš aizgāja. Elbijs nosprieda, ka moris ir jucis un ab­surdais labirints ir viņa ārprāta simbols un tiešs pierādījums. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šāds skaidrojums gan piederētos pārlieku dīvai­najai celtnei un dīvainajam stāstam, taču nekādi nesaskan ar iekšēji spēcīga cilvēka iespaidu, ko atstājis šis vīrs. Var jau būt, ka šādi stāsti nav nekas neparasts ēģiptiešu zemēs, un iespējams, ka šādas dīvainības (tāpat kā Plīnija nezvēri6 ) noraksturo vis personu, bet gan tās pārstā­

vēto kultūru… Londonā Elbijs izšķirstīja kaudzīti «Times» un pārlie­cinājās, ka tik tiešām ir notikusi sacelšanās, kurā gāzts Elboharī un viņa vezīrs, izdaudzināts gļēvulis.

Kad mūrnieki bija beiguši darbu, Abenhakans iemitinājās labirinta centrā. Ciematā viņš vairs neparādījās; brīžiem Elbijam uzmācās bailes, ka Saīds sadzinis Abenhakana pēdas un viņu nogalinājis. Naktīs vējš atnesa līdz mums lauvas rēkoņu, un aitas aplokā pirmatnīgās bailēs spiedās barā.

Šaurajā līcītī pa ceļam uz Bristoli vai Kārdifu mēdza noenkuroties kuģi no Austrumu ostām. Vergs tad atstāja labirintu (kas tolaik, kā at­ceros, nebija vis rozā, bet gan tumši sarkanā krāsā) un afrikāņu valodā pārmija vārdus ar kuģu komandu — šķita, ka viņš starp cilvēkiem meklē vezīra rēgu. Klīda runas, ka šādi kuģi vedot kontrabandas preci, un, ja jau kravā ir aizliegtais alkohols vai ziloņkauls, tad kāpēc lai tur nebūtu arī mirušie?

Trīs gadus pēc mītnes uzcelšanas pakalnu piekājē noenkurojās «Saronas roze». Manis nebija starp tiem, kuri redzēja burinieku, tāpēc, iespē­jams, kuģa veidolu manā iztēlē rada piemirsušās Abukiras vai Trafalgaras kauju litogrāfijas, taču esmu pārliecināts, ka tas bija no tiem per­fekti veidotajiem kuģiem, kuri vairāk izskatās pēc galdnieka, nevis pēc kuģu būvētāja roku darba, pat — ne pēc galdnieka, bet pēc sarkankoka meistara darinājuma. Tas bija (ja ne īstenībā, tad manos sapņos) gludi pulēts, tumsnējs kuģis ar ātru un klusu gaitu, un komanda sastāvēja no arābiem un malajiešiem.

Kuģis izmeta enkuru kādas oktobra dienas rītausmā. Kad sāka krēs­lot, Elbija mājā iebrāzās Abenhakans. Šausmu pārņemts, moris tik tikko jaudāja izgrūst, ka Saīds jau esot labirintā un ka vergs un lauva jau nonāvēti. Viņš pilnīgā nopietnībā vaicāja, vai varas iestādes spēs viņu pasargāt. Bet, iekams Elbijs paguva atbildēt, Abenhakans jau bija aiz­meties prom, it kā viņu trenktu tās pašas šausmas, kas viņu otro un pēdējo reizi bija atvedušas uz šo namu. Palicis vienatnē savā bibliotēkā, Elbijs izbrīnīts nodomāja: šis pats baiļu pārņemtais cilvēks ar zobenu rokā bija apspiedis Sudānas ciltis — viņš bija zinājis, ko nozīmē kauja un ko nozīmē nokaut. Nākamajā dienā mācītājs pamanīja, ka burinieks jau ir prom (kā viņš noskaidroja vēlāk, tas devies uz Suakinu pie Sar­kanās jūras). Elbijs nosprieda, ka viņa pienākums ir pārliecināties par verga nāvi, un devās uz labirintu. Elboharī saraustītais stāsts viņam šķita tīrā fantāzija, taču vienā no ejas pagriezieniem viņš atrada lauvu, un lauva bija miris, un citā atrada vergu, kas arī bija miris, bet_ centrā­lajā istabā viņš uzgāja Elboharī ar sašķaidītu seju. Pie guļošā kājām vāļājās ar perlamutru inkrustēta lādīte — kāds to bija atlauzis, un nebija palikusi pat ne monēta.

Noslēguma frāzes, ko stāstītāja ritmiskās pauzes padarīja smagnējas, tiecās pretendēt uz daiļrunību; Anvins nojauta, ka Danreivens tās jau daudzkārt izrunājis ar vienlīdz lielu patosu un vienlīdz mazām sekmēm. Tēlodams interesi, viņš pajautāja:

—   Kā bija nogalināti lauva un vergs?

Nemainot izteiksmi, Danreivena balss ar drūmu apmierinājumu at­bildēja:

—   Arī tiem bija sašķaidītas galvas.

Soļu troksnim pievienojās lietus plikšķināšana. Anvins nodomāja, ka viņiem būs jāpārnakšņo labirintā, stāsta «centrālajā istabā», un ka atmi­ņās šīs pailgās neērtības pārvērtīsies par piedzīvojumu. Viņš cieta klusu; Danreivens nespēja to izturēt un, kā pieprasīdams atdot parādu, jautāja:

—   Vai tad šis notikums nav neizskaidrojams?

Anvins, it kā skaļi domādams, atbildēja:

—   Nezinu, vai tas ir izskaidrojams vai neizskaidrojams. Bet es zinu, ka tie ir meli.

Kāda arābu dzejnieka vārsmas, kuras H. L. Borhess pēc atmiņas pierakstījis uz ēdienkartes Buenosairesas resto­rānā.

Danreivens visai nepiedienīgi nošķendējās un piesauca par liecinie­kiem mācītāja vecāko dēlu (Elbijs pats, liekas, jau bija miris) un visus Pentritas iedzīvotājus. Tikpat izbrīnīts kā brīdi iepriekš Danreivens, An­vins atvainojās. Tumsā laiks šķita velkamies lēnāk; abi jau baiļojās, ka pazaudējuši ceļu, un jutās krietni saguruši, kad vāja gaismiņa no aug­šas beidzot atklāja viņu skatieniem šauru kāpņu pirmos pakāpienus. Viņi

devās augšup un nonaca apajā un noskretušā istabā. Divas zīmes vēl ar­vien liecinaja par likteņa piemeklētā ķēniņa baidām: šaurs lodziņš, no kura_ paveras skats uz klaido zemieni un jūru, un virs kāpņu līkuma grīdā ierīkota lūka. Lai arī visai plaša, telpa šķita gaužām līdzīga cie­tuma kamerai.

Ne tik daudz lietus dēj, kā tādēļ, lai būtu ko atcerēties un kādreiz kā joku pastāstīt, draugi pārlaida nakti labirintā. Matemātiķis mierīgi aizmiga, bet dzejniekam tas tik drīz neizdevās, jo viņu bija apsēdušas rindiņas, kas pašam šķita derdzīgas:

Faceless the sultry and overpowering lion,

Faceless the stricken slave, faceless the kingJ

Anvinam bija šķitis, ka stāsts par Elboharī nāvi viņu nav ieinteresē­jis, taču viņš atmodās ar apziņu, ka ir atšifrējis notikumu. Visu nākamo dienu viņš bija sevī noslēdzies un nerunīgs, prātā kārtodams un pārkār­todams epizodes, un pēc trim vai četrām dienām Londonā uzaicināja Danreivenu uz krodziņu un pastāstīja viņam apmēram šo:

—    Kornvolā es sacīju, ka stāsts, ko no tevis dzirdēju, ir meli. No­tikums bija vai varēja būt īstenība, bet, izklāstīts tā, kā tu to darīji, pār­vērtās par acīm redzamiem meliem. Sākšu ar vislielākajiem meliem — ar prātam neaptveramo labirintu. Bēgulis neslēpjas labirintā. Viņš nebūvē labirintu krasta augstākajā vietā, ķieģeļsarkanu labirintu, kas jau iztālēm piesaista jūrnieku skatus. Nav jēgas būvēt labirintu, jo Visums jau ir labirints. Tam, kas patiešām grib paslēpties, Londona ir daudz labāks labirints nekā jumta istaba, uz kuru ved visi ēkas gaiteņi. Saprātīgā atziņa, ko es tev izklāstu, man tika dāvāta tajā naktī, kad mēs klausī­jāmies lietus šalkās virs labirinta un gaidījām atnākam miegu; šīs atzi­ņas iedvesmots un pacilāts, es raudzīju aizmirst tavas neldzības un pa­prātot par kaut ko jēdzīgu.

—   Teiksim, par kopu teoriju vai par ceturto dimensiju, — Danreivens iesprauda.

—   Nē, — Anvins pilnīgi nopietni iebilda, — es prātoju par Krētas labirintu. Par labirintu, kura centrā bija cilvēks ar vērša galvu.

Labi pārzinādams detektīvromānus, Danreivens nodomāja, ka no­slēpuma atrisinājums vienmēr ir triviālāks par pašu noslēpumu. Noslē­pumā jaušama pārdabiskā, pat dievišķā klātbūtne, atminējums — tīrā roku veiklība. Lai attālinātu neizbēgamo, viņš sacīja:

—   Vērša galva Mīnotauram ir skulptūrās un uz monētām. Dante viņu iztēlojās ar vērša ķermeni un cilvēka galvu.

—   Mani apmierina arī šāds variants, — Anvins piekrita. — Svarīga ir baismīgās celtnes atbilstība tās baismīgajam iemītniekam. Mīnotaura esamība papilnam attaisno labirinta pastāvēšanu. Bet to nevar teikt par draudiem, kas nosapņoti. Atsaucot atmiņā Mīnotauru (notikumā, kas sais­tīts ar labirintu, tas ir neizbēgami), problēma, pilnīgi iespējams, var tikt atrisināta. Tomēr man jāatzīstas — es neatģidu, ka šis arhaiskais tēls ir risinājuma atslēga, un tāpēc bija vajadzīgs, lai tavs stāsts piegādātu man precīzāku simbolu — zirnekļa tīklu.

—   Zirnekļa tīklu? — Danreivens samulsis pārjautāja.

—   Jā. Mani sevišķi neizbrīnīja, ka zirnekļa tīkls (zirnekļa tīkls savā universālajā izpausmē, sacīsim, zirnekļa tīkls Platona garā) ir iedvesis slepkavam (jo slepkava pastāv) šī nozieguma ideju. Atceries — Elboharī kapenēs redzēja sapnī no čūskām vītu tīklu un pamodies atklāja, ka šo sapni izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens. Atgriezīsimies tajā naktī, kad Elboharī nosapņoja čūsku murskuli. Gāztais ķēniņš, vezīrs un vergs ar visām bagātībām aizbēg tuksnesī. Viņi patveras kapenēs. Aizmieg vezīrs, kas — kā mums zināms — ir gļēvulis, un uztrūkstas ķēniņš, ko pazīstam kā drosminieku. Lai nevajadzētu dalīties dārgumos, ķēniņš nodur vezīru; pēc kāda laika nogalētā ēna viņam sapnī piedraud. Tas viss ir ne­ticami: manuprāt, notika pavisam citādi. Tonakt aizmiga ķēniņš — dros­

minieks un nomodā palika gļēvulis Salds. Aizmigt nozīmē atdalīt sevi no Visuma, un šāda nošķiršanās nav viegla tam, kas apzinās, ka viņu vajā ar kailiem zobeniem. Alkatīgais Saīds noliecās pār guļošo ķēniņu. Viņš iedomāja to nogalināt (varbūt pat pasvārstīja rokā dunci), taču neuzdrīkstējās. Saīds pasauca vergu, noslēpa daļu no dārgumiem kape­nēs un aizbēga uz Suakinu, pēc tam uz Angliju. Nevis lai paslēptos no Elboharī, bet lai to ievilinātu un nonāvētu, viņš uzcēla jūras krastā sar­kano mūra ēku ar labirintu. Viņš zināja — kuģi aizvedīs uz Nūbijas os­tām valodas par kaparkrāsas cilvēku, par vergu un par lauvu, un agri vai vēlu Elboharī ieradīsies, lai sameklētu viņu šai labirintā. Eju tīkla pēdējā gaitenī viņu gaidīja slazds. Elboharī bezgalīgi nicināja vezīru un nenolaidās tik zemu, lai domātu kaut vai par niecīgāko piesardzību. Ilgi gaidītā diena bija klāt: Abenhakans nokāpa no kuģa angļu zemē, aiz­gāja līdz labirinta vārtiem, atšķetināja aklās ejas un, kā šķiet, jau bija spēris pirmos soļus uz pakāpieniem, kad vezīrs viņu nogalināja — vis­ticamāk, ar šāvienu caur lūku. Vergs nonāvēja lauvu, un nākamais šā­viens nogalēja vergu. Pēc tam Saīds ar akmeni pāršķēla visiem trim galvas. Tas viņam bija jāizdara: viens līķis ar sašķaidītu seju varētu izraisīt identitātes problēmu, bet zvērs, melnādainis un ķēniņš kopā veido rindu. Zinot sākuma postulātus, katrs nonāks pie secinājuma. Kas tur dīvains, ka, sarunājoties ar Elbiju, Saīds bija šausmu varā — viņš tikko bija pastrādājis briesmu darbus un dzīrās bēgt no Anglijas, lai atgūtu paslēptos dārgumus.

Anvina teiktajam sekoja pārdomu vai neticības pilns klusuma brīdis. Iekams ko bilst, Danreivens palūdza vēl vienu kausu alus.

—    Es pieņemu, ka mans Abenhakans bija Saīds, — viņš sacīja. — Tā­das pārvērtības, var teikt, ir klasisks žanra instruments, tie patiešām ir nosacījumi, kurus prasa ievērot lasītājs. Bet es nevaru piekrist pieļāvu­mam, ka daļa bagātību palika Sudānā. Atceries, ka Saīds bēga no ķē­niņa un no ķēniņa ienaidniekiem; vieglāk iztēloties, ka viņš nolaupīja visus dārgumus, nevis kavēja laiku, daļu no tiem aprokot. Monētas var­būt neatrada tāpēc, ka no tām vairs nekas nebija atlicis — mūrniekdarbi aprija mantību, kas atšķirībā no Nībelungu sarkanā zelta nebija bez mēra. Tad iznāk, ka Abenhakans šķērsoja jūru, lai atprasītu jau izšķēr­dētu bagātību.

—   Nē, izšķērdēta tā nebija, — sacīja Anvins. — Tā tika ieguldīta neticīgo zemē uzbūvētā apaļā milzu slazdā, kurā viņu varētu iedabūt un iznīcināt. Ja tavs pieņēmums ir pareizs, tad Saīdu vadīja nevis alkatība, bet gan ienaids un bailes. Saīds nolaupīja mantu, taču drīz saprata, ka bagātības viņam nav galvenais. Galvenais — Abenhakanam jāizzūd no zemes virsas. Viņš izlikās par Abenhakanu, nogalināja Abenhakanu un beigu beigās kļuva par Abenhakanu.

—   Jā, — Danreivens piekrita. — Viņš kļuva par klaidoni, kas, iekams nāves skavās taps par neko, kādudien varēs atcerēties, ka ir bijis ķēniņš vai izlicies esam ķēniņš.

Istenticīgie stāsta (bet Allaham zināms labāk), ka laiku sākumos Babilonijas salās dzīvojis kāds ķēniņš, kas sasaucis savus arhitektus un zinātniekus un pavēlējis viņiem uzbūvēt tik āķīgu un bīstamu labirintu, ka pat visapsviedīgākie vīri neuzdrošinātos tur ieiet, bet tie, kas uzdrīk­stētos, dabūtu galu. Tā bija nepiedienīga izrīcība, jo mulsināt un izbrīnīt ir Dieva, nevis cilvēka tiesa. Aizritēja laiks, pilī ieradās kāds arābu

zemju_ ķēniņš, un Babilonijas valdnieks (lai pazobotos par sava ciemiņa neaptēstību) iemānīja viņu labirintā, kur tas pazemots un apjucis klīda līdz velarn vakaram, kamēr piesauca Dieva palīdzību un atrada izeju. No viņa lūpām neatskanēja neviens aizvainojuma vārds, bet viņš bilda saimniekam, ka Arābijā viņam esot dižāks labirints un, ja Dievam labpatikšot, Babilonijas ķēniņš kādudien varēšot to iepazīt. Drīz viņš kopā ar saviem^ karakalpiem un mantziņiem atgriezās Arābijā un tad ar tādu likteņa svētībujebruka Babilonijas zemēs, ka nopostīja visas pilis, apkāva ļaudis un saņēma gūstā pašu ķēniņu. Viņš uzsēdināja Babilonijas vald­nieku žigla kamieļa mugurā un izveda tuksnesī. Trīs dienas viņi klejoja, un tad uzvarētājs teica: «Ak, laika un matērijas valdniek, gadu simteņa acuraugs! Babilonijā tu iegribēji, lai es nomaldos bronzā kaltā labirintā ar daudzām kāpnēm, durvīm un sienām, bet tagad Visvarenajam ir labpaticis, lai es tev izrādu savu labirintu, kur nav nedz kāpņu, pa kurām pakāpties, nedz durvju, ko izlauzt, nedz apnīkstošu eju, ko šķērsot, nedz mūru, kas aizkavē tavu soli.»

To pateicis, viņš atraisīja visus gūstekņa valgus un pameta viņu tuksneša vidū, kur tas nomira no izsalkuma un slāpēm. Lai slavēts Tas, kurš nekad nemirst!

No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs

1 Fermā Pjērs (1601—1665) — franču matemātiķis; viņa galvenais darbs, t. s. Fermā teorēma, palika nepierādītas hipotēzes formā.

2 Diofants (ap 3. gs.) — sengrieķu matemātiķis. Fermā izmantojis viņa darbus savu teoriju izstrādāšanai.

3  «Nozagtā vēstule» — viens no Edgara Alana Po detektivstāstiem.

4 Zangvils Israēls (1864—1926) — amerikāņu rakstnieks. Aizslēgta istaba ir no­zieguma vieta kādā no viņa detektīvromāniem.

5 Nikolajs Kūzietis (1401—1464) — vācu teologs un filozofs. Taisne kā bezgalīga riņķa līnija kalpoja viņam par dievišķā absolūta simbolu.

6  Plīnijs Vecākais (23—79) — romiešu karavadonis un rakstnieks, enciklopēdiskās «Dabas vēstures» (37 grāmatās) autors. Līdzās nopietnām dabaszinātņu un ģeogrāfijas atziņām Plīnija sacerējumos ir arī daudz nekritiski pārņemtu ziņu un fantastisku izdo­mājumu.

7  Šķaidītu galvu guļ straujais un varenais lauva,

Šķaidītu seju guļ vergs, blakām karalis tam. (Angļu vai.)

Mara rubene

Senākais labirinta attēls uz plāksnītes no Pilosas (senā Grieķija) arhīva (15. gs. b.— 14. gs. s. p. m. ē.)

1 G. R. Hocke. Die Welt als Labyrinth. Hamburg, 1957. 99. lpp.

Pilosas arhīva plāksnītes otra puse

Daudzi valdnieki — mecenāti iepriekšējos gadsimtos kolekcionēja retumus — mūzikas automātus, spēles, pulkste­ņus, labirintus. Tomēr labirinti ir kaut kas vairāk nekā tikai dīvaiņu vaļasprieks. Tajos, tāpat kā pulksteņos, ietver­tas cilvēka alkas izzināt, apzināt, piešķirt acīm tveramu veidolu tam, kas vispār nav acīm tverams — kā laiks, kā minējums, kā meklējums. Labirintu varam interpretēt divē­jādi: statiski — kā telpisku veidojumu, kas būvēts īpašā veidā un pēc īpašas formulas, ietverot mīklu, uzdevumu, kurš jāatrisina, un dinamiski — kā ceļu, kas jāveic, pār­baudījumu, kas jāiztur. Tādējādi to var aplūkot gan kā pasauli (pasaule kā labirints), gan kā garīgo meklējumu ceļu (grāmata, teksts kā labirints), kas jānoiet indivīdam, lai atrisinātu savas eksistences identitātes problēmas.

Iespējams, ka tieši nerimtīgie garīgie meklējumi, kas vērsti uz cilvēka harmoniju ar pasauli, vidi, sevi, meklē­jumi, ar kuriem sākas un turpinās kultūra vispār, ir pamatā arī labirinta kā zīmes popularitātei.

Liecības par labirinta kultu atrodamas jau akmens laik­meta zīmējumos uz alu sienām. Laika gaitā tas izvēršas par visai daudzpusīgu un sarežģītu simbolu. Labirints, kas zīmēts spirāles formā, attēlo kosmiskos procesus un kos­mosu, kā arī simbolizē citas analoģiskas konstrukcijas un veidojumus: pasauli, indivīda dzīvi, templi, pilsētu, cilvēku, Mātes Zemes klēpi, smadzeņu rievas, apziņu, sirdi, svēt­ceļojumu, ceļojumu, ceļu. Kosmoloģisko priekšstatu līmenī — labirints ir dzīvs, elpojošs kosmoss, kas rodas un izzūd, izplešas un norobežojas, atklājas un paslēpjas. Tas ir kos­moss tiem, kuri zina ceļu, bet haoss tiem, kuri to pazau­dējuši. Platons runā par «zelta auklu», Homērs — par «zelta ķēdi». Neoplatoniķis M. Fičino par Visuma saikni sauc gaismu, bet ievērojamais viduslaiku alķīmiķis Hermejs Trismegists kosmosu saskata, ietērptu vārdu audeklā.1

Labirintu var veidot gan arhitektoniski — kā telpas vai dārza iekārtojumu, gan arī funkcionāli — kā deju, ritu­ālu u. tml. Pēc labirinta parauga konstruēta ēģiptiešu pira­mīdu pamatne. Labirintiem ir divu veidu uzbūve: tie būvēti vai nu vienā plaknē, vai dažādos līmeņos — tad tie savieno savstarpēji nesaistītas un pat norobežotas pasaules: pazemi un virszemi, nāves un dzīves valstību, zemi un debesis u. tml. Labirinta izpratnei būtiski ir tādi jēdzieni kā ieeja, centrs, izeja, ceļš, apkārtceļš. Ir labirints, kurā uz izeju ved tikai viens ceļš un vienā vietā divreiz nokļūt nav iespē­jams. Ir arī labirints — noslēpums, mīkla, slazds. Lai iz­prastu to, nepieciešams atminēt mīklu, vai nu pareizi izpil­dot prasītās darbības, vai arī ziedojot labirinta sargam, kas var sniegt nepieciešamos paskaidrojumus. Taču dažkārt arī tas nav iespējams. Indiešu episkajā poēmā «Mahabliarata» varam izlasīt: «Šodien es veidošu sakārtojumu, kas nebūs pieejams pat dieviem.»

Labirinta nozīmju simbolikas pamatā ir mīti un rituāli. Vissenākās no tām meklējamas alu un grotu kultā. Alas analoģija ir mātes klēpis. Tā ir Māte Zeme (Lielā Māte — Magna Mater), kas sūta pasaulē savus bērnus un aicina tos atpakaļ. Bērna atrašanos mātes klēpī mēdz uzskatīt par svētlaimi — tur tas nepazīst laika tecējumu. Nāve tiek saistīta ar atgriešanos šajā paradīzes, mūžības stāvoklī. Ir atrodamas senas kapa vietas, kas veidotas pēc analoģijas ar mātes klēpi kā labirintu, kura formula dvēselei jāzin, lai nonāktu mirušo zemē.

Interesantu liecību šajā ziņā sniedz Malekulas salā (Melanēzija) izplatītais mīts, kas vēstī par briesmām, kuras pavada dvēseli ceļā uz Mirušo zemi. Tuvojoties apakšzemes valstībai, to sagaida sieviete — ieejas sargātāja. Viņa sēž un zīmē labirintu uz takas, pa kuru tuvojas dvēsele. Ierau­dzījusi nācēju, sardze nodzēš pusi no zīmējuma. Lai iekļūtu apakšzemes valstībā, dvēselei ir jāatmin mīkla, jāpasaka pārejas noslēpums, jāatjauno nodzēstā labirinta puse. Sajā mītā līdzās ceļa simbolikai parādās labirinta kā pārejas mo­tīvs. Lai pārietu no vienas pasaules otrā, ir nepieciešams vienā nomirt, bet otrā piedzimt, t. i„ pārdzimt. Labirinta — dzīvības devējas klēpja — un kapa paralēlisms atklāj arī asimetrisku saistību starp iekšējo — ārējo un ārējo — iekšējo. Arī paralēles starp priekšstatiem par iekšējo or­gānu anatomiju un pazemes valstību ir salīdzināmas ar ceļu, kas ved no ārmalas uz centru (no šūnas apmales uz tās kodolu), t. i., veido spirāli. Spirāles simbolikas pamatā ir sakars, saistība: tā saista un atraisa, norobežo un ap­vieno. Spirāle ir salīdzināma ar saritinājušos čūsku, kuras ziņā ir pārejas noslēpums.

Labirintu kā ornamentu zīmēja uz māju durvīm un sie­nām, lai novērstu nelabvēlīgu spēku iedarbību, lai ar maģis­kas formulas palīdzību savaldītu ļaunos un naidīgos garus, neielaistu tos mājoklī. Mātes Zemes klēpi simbolizē arī podi, uz kuriem nereti bija labirinta zīmējums. Uz neuzvaramā Ahileja vairoga aizsargājošais labirints bija maģiskās spi­rāles.2

Labirinta simbolika ir saistīta ari ar vīrišķo principu — ar solāro, ar mūžību, ar noslēpuma atsegšanu, gaismu, prātu. Senajās paleolīta alās Francijā un Spānijā, kurās uz sie­nām ir dzīvnieku zīmējumi, apmēram 30 000—10 000 g. p. tn. ē.

Labirints ar seju centrā (Itālijā, 3. — 2. g. t. p. m. ē.)

2 /. Puree. The Mystic spi­ral. Journey of the soul. Lon­don, 1974. 113. 1pp.

Tolteku iniciācijas zīmējums; «iesvētāmajam» jāizlet cauri spirālveida fgūrām, lai viņu varētu uzskatīt par atdzimušu

3 J. C. Cooper Lexikon alter symbole. Leipzig, 1986. 106. 1pp.

Svastikas labirints, kas attēlo spirāli — telpas un laika at­tīstību četros virzienos (tetradrahma no Knosās — I. g. t. p. m. ē.)

*          J. Campbell. Primitive my­thology: The masks of God. New tourk, 1985. 428. Ipp.

Knosās monēta ar labirinta attēlu (1g. t. p. ni. é.)

ir norisinājušies zēnn iniciācijas rituāli. To sākumā iesvē­tāmo kā pārdabisks spēks apņēma alas tumsa. Noslēgumā gaisma ienāca alā, saule iespīdēja noteiktā stundā un iz­gaismoja zīmējumus. Tajā brīdi zēns it kā tika nošķirts no tumsas, kas viņu apņēma mātes klēpi (alā). Viņš noro­bežojās no tās kā no nāves (to nozīmētu palikšana vai atgriešanās alā) un devās pretī gaismai, dzīvībai. Tā no­tika viņa otrreizējā piedzimšana. Iespējams, ka tieši ar zēnu iniciācijas rituāliem aizsākās garīgās atdzimšanas meklē­jumi, tieksme pēc pārejas uz jaunu — harmoniskāku pasauli.

Doties labirintā nozīmē nāvi, iznākt no tā — atdzim­šanu un dzīvi, jo ir notikusi pāreja no vecās pasaules jaunajā.

Labirinta kultā vērojama saistība ar saules kultu. La­birints ir ne tikai meklējumu, bet arī atgriešanās ceļš, ko var atrast, atminot pareizo vārdu, bet šīs zināšanas nav iegūstamas citādi, kā vienīgi dzīvojot atbilstoši noteiktai kosmosa kārtībai. Tikai noteiktā stundā, īstā laikā alā iespīd saules gaisma. Saulei pēc tumsas dēmonu gūsta pavasaris ir atgriešanās ceļš.3

Ar pavasari saistāma labirinta simbolikas erotiskā inter­pretācija. Pēc analoģijas ar mātes klēpi veidotam labirin­tam divi vissvarīgākie elementi ir ieeja un centrs. Ieeja saistīta ar iniciāciju. īpaši nozīmīga tā ir meitenes iesvētī­šanā par jaunavu. (Tikai pareizi pārvarot grūtības, princis atrod ceļu pie princeses.) Labirinta kultam piekļaujas gan menstruāciju cikli to saistībā ar mēnesi, gan mātes piena, gan pašas nāves noslēpums. Sajā aspektā izsekojama labi­rinta saistība ar sievišķo, lunāro.

Labirinta zīmējumi atrasti arī uz senajiem deju lauku­miem. Atcerēsimies, ka labirinta būtību veido arī kustība, ko tas izraisa. Dejas radošo kosmisko kustību pauž Siva. Spirālveida labirinta zīmējums raksturīgs rituāldejām, ar kurām tika iesvētīti iniciācijas vecumu sasniegušie jaunieši un jaunietes. Deja — labirints simbolizēja grūto ceļu no dzimšanas līdz nāvei, nāvei un atdzimšanai. Vergilijs pie­min trojiešu spēles vai labirinta dejas, kas bija slepenas, jo uzskatīja, ka ar tām tiek veidoti spēcīgi maģiski lauki — līdzeklis pārejai citā pasaulē, pārdzimšanai.

Bez zīmējumiem uz alu sienām un deju grīdām Austru­mos labirints sastopams arī dekoratīvajās mandalās. Vis­populārākā labirinta forma ir spirāle, taču izplatīta ir arī zirnekļa tīkla zīmējuma forma un kvadrāts. Kvadrāta čet­ras malas simbolizē četras debesu puses. To salīdzina ar svastiku, tāpēc saista ar gaismas un siltuma principu. Leo­nardo da Vinči mitruma veidotu plankumu, mainīgo mā­koņu labirintiskajā spēlē centās saskatīt karti pasaules no­slēpumam.

Kā norāda J. Kempbels, labirinta simbolikā atrodam iesaistītus arī dažus dzīvniekus: vispirms čūsku — viņas ziņā ir meitenes nevainība, tad cūku, kuru upurēja labi­rinta sargam. Minēti arī vērsis un zirgs.4

Pašas senākās liecības Eiropas literatūrā atrodamas par labirintiem Ēģiptē un Krētā. Hērodota aprakstīto labirintu Ēģiptē (19. gs. p. m. ē.) dēvē par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tajā bijis vairāk nekā 3000 telpu. La­birinta sirdī — gandrīz neatrodamajā centrālajā telpā bla­kus mākslīgajam ezeram — tika apbedīti valdnieki un svē­tie krokodili. Plūtarhs vēstī par Tēsēja varoņdarbiem no­slēpumainajā labirintā, ko cēlis Daidals Krētā. Tajā norisi­nājās Tēsēja kā varoņa iniciācija, jo viņš tur pārvarēja nāvi, haosu, pazemi un atgriezās dzīvē un gaismā. Sī uz­vara raksturo visai turpmākajai Rietumu kultūrai būtisku virzību, t. i., prāta dominanti pār jūtām, vīrieša — pār sievieti, kultūras — pār dabu. Arī daudzās katedrālēs uz grīdas attēlots labirints, kura centrā ir Tēsējs un Mi­notaurs.

Daudzi šī sengrieķu mīta aspekti un varoņi kļuvuši po­pulāri Rietumu mākslā un literatūrā.

Mīnojs, viens no Zeva un Eiropas dēliem, pēc sava tēva audzinātāja Astērija nāves valdīja Krētā. Viņa sieva Pasifaja bija saules dieva Hēlija meita. Kad Mīnojs, neraugo-

ties uz solījumu, atsacījās upurēt Poseidona atsūtīto vērsi, jūras dievs iedvesa Pasifijai pretdabisku tieksmi stāties dzi­mumattiecībās ar šo dzīvnieku. Piedzima Mīnotaurs — cil­vēks ar vērša galvu, briesmonis, kuram pēc Mīnoja pasū­tījuma Daidals uzcēla labirintu. Ik pēc deviņiem gadiem (radošās atjaunošanās cikls senajā pasaulē) Mīnojs atēnie­šiem par dēla Androgēna nāvi pieprasīja septiņus jaunekļus un jaunavas, ko upurēt Mīnotauram. Kad Mīnojs kārtējo reizi ieradās pēc upuriem, viņam līdzi devās Tēsējs.

Atēniešu varonis Tēsējs bija ķēniņa Egeja un Poseidona dēls, bet no mātes puses radniecībā ar pašu Zevu. Tēsējs izcēla no jūras dzīlēm gredzenu, tā pierādot Mīnojam Po­seidona labvēlību pret sevi. Tēsējs un viņa pavadoņi tika ielaisti labirintā, kur viņš, Poseidona pēctecis, uzvarēja un nogalināja Mīnotauru — Poseidona vērsi (pēc dažām ver­sijām šis vērsis ir paša dieva citesamība).

Tēsēja rīcību vadīja politiski motīvi, prāta uzdevums dominēja pār jūtām. Erotiski piesātinātās Krētas kultūras vietā nāk grieķu slieksme uz prāta un eksakto zināšanu kultu.

Pēc uzvaras pār Mīnotauru varoni no labirinta izveda Ariadnes dotais pavediens. Ariadne — ķēniņa Mīnoja un Pasifajas meita, Mīnotaura māsa — iemīlējās Tēsējā un pēc Daidala padoma iedeva tam līdzi labirintā kamolu. Tādējādi šis pavediens simbolizē prāta un reizē mīlas ceļu: labirinta uzveikšanai nepieciešami abi.

Mīnotaura saistība ar labirintu nav nejauša, tā sakņojas senākos priekšstatos. Ar uzvaru pār cilvēku — vērsi tiek gūta uzvara arī pār viņa pārstāvētajiem spēkiem, proti, Poseidona pazemes pasauli. Bet mūsdienu māksla (P. Pi­kaso «Mīnotauroinahija») atgādina, ka līdz ar dzīvnieku tika upurēta daba, sieviete, zemapziņa un šis upuris ir jāizpērk.

Mīnotaurs ir salīdzināms ar babiloniešu Hutnbabu un Vecās Derības Molohu. Ar Moloha tēlu (cilvēks — vērsis, briesmonis, kuram tika upurēti bērni) vēl joprojām apzīmē negausīgu, nepiesātināmu varu. Humbaba ir dzīļu dēmons. Gilgarnešs saka: «Es ilgi ceļoju uz Humbabas valstību. Man vajadzēja iet pa svešu zemi un izcīnīt dīvainu kauju.» Humbabu, savas apslēptās dabas dēmonisko spēku, varonis sastop labirinta centrā. Viņš uzvarēdams apvienojas ar to, lai, sasniedzis jaunu veselumu, atdzimtu. Spirāles centrs tādējādi iegūst sakrāli maģisku nozīmi, tam ir ne tikai īpašs statuss un spēks, bet ar to tiek saistīts arī līdzsvars, mūžība.

Ievērojamais semiotiķis Uīnberto Eko piezīmēs uz ro­māna «Rozes vārds» malām raksta: «Minējuma abstraktais modelis — tas ir labirints. Zinātnei pazīstami triju veidu labirinti. Pirmais — grieķu: Tēsēja labirints. Tajā neviens neapmaldīsies: ieej, dodies līdz vidum, bet no vidus nāc atpakaļ. Vidū atrodas Mīnotaurs — citādi zustu visa pasākuma garša. Tā būtu parasta pastaiga. Šausmas ro­das (ja vien rodas) no nezināmā: nav zināms, kur tu trāpīsi un ko pasāks Mīnotaurs. Taču uz šī klasiskā labi­rinta sliekšņa plaukstā iegulst Ariadnes pavediens (un pats labirints — tas reizē ir šis pavediens).

Mīnotaurs. Gemma

Humbabas maska (Babilo­nija, 2. g. t. p. m. ē.)

5  Autori piedāvā jaunu pasaulskatījuma metaforu līdz­šinējās, hierarhiskas, uz pret­statiem balstītas «koka» me­taforas vietā («dzīves koks», «zinašanu koks» u. tml.). Rizomas jeb sakņu tīkla modelis aktualizē nomadu, zāles at­tiecības ar pasauli. Sis mo­delis svarīgs pasaulei, kura katram cilvēkam grib atļaut atrast sevi, neupurējot ne­vienu no aspektiem cita labā.

6 Ýęî Ó. Čě˙ đîçű. Ě., 1989. Ń. 455—456.

Vērša galva ar labri (Knosa)

7 Čâŕíîâ Â. Ęŕňĺăîđč˙ âđĺěĺíč â čńęóńňâĺ č ęóëü­ňóđĺ XX âĺęŕ. — Đčňě, ďđî­ńňđŕíńňâî č âđĺě˙. Ë.( 1974. Ń. 5.

8    Ŕíäđĺĺâ Ţ. Ďîýçč˙ ěč­ôŕ č ďđîçŕ čńňîđčč. Ë., Ëĺíčçäŕň, 1990. Ń. 60.

9 Lialā — 30.—40. gados po­pulārās itaju rakstnieces Lianas Negreti (dz. 1902) pseidonīms.

Manieristiskā labirinta plāns veido kaut ko līdzīgu kokam ar saknēm un galotni. Sazarota gaiteņu sis­tēma ar bezgaldaudziem strupceļiem. Izeja ir viena. Bet ka to atrast? Ariadnes pavediens ir vajadzīgs arī šeit. Tāds labirints ir mēģinājumu un kļudu (trial-and-error process — angl.) metodes modelis.

Tīklveida labirints — tas, ko Delēzs un Gvatari sauc par rizomu (Deleuze G., Guattari F. Rhizome. Pa­ris, Minuit, 1976.),5 — veidots tā, ka tajā katrs celiņš var krustoties ar jebkuru citu. Nav centra, nav perifērijas, nav izejas. Sāda struktūra ir potenciāli neierobežota. Minējuma telpa — tā ir rizomas telpa.»6

Labirints kā minējuma modelis — tā ir apjauta par pasauli, kurā saplūdis kopā zināmais un nezināmais, aprē­ķināmais un neaprēķināmais, vienkāršais un sarežģītais, kos­moss, kas top, un kosmoss, kas noārdās, utt. Katram minē­jumam ir savs laiks, un katram laikam ir savs minējums. Tas attiecas gan uz atsevišķa cilvēka pasaules skatījumu, gan uz sabiedrību kopumā. U. Eko savā klasifikācijā mē­ģina labirintus kārtot pec sarežģītības pieauguma pakāpes, kā kritēriju izvirzot divus faktorus: ir vai nav aksioloģiski nozīmīgs centrs, kuram pak|aujas nomales; ir vai nav Ariad­nes pavediens (decentrēta labirinta gadījumā šāda pave­diena nav). Labirints, kas zaudējis centru, uzdod jaunu miklu: kā šādos apstākļos saglabāt garīgo meklējumu ceļa integritāti? Kā apvienot zināšanas un tagadnes darbību? Kā nodrošināt saistību starp pagātni, tagadni un nākotni? Ievē­rojamais semiotiķis V. Ivanovs raksta: «Pieaugot informā­cijas apjomam, kuru fiziski nav iespējams pārstrādāt (ar mērķi izveidot optimālu nākotnes uzvedības programmu), ne tikai atsevišķs cilvēks (jebkuras apdāvinātības pakāpes), bet arī vesels kolektīvs, piemēram, zinātnieki futurologi (pat izmantojot palīgnolūkos skaitļojamās mašīnas, kuras pie ne­labvēlīgas vēstures virzības var izrādīties vienīgie noosfēras pārstāvji, kas būs saglabājušies neatkarīgi no biosfēras), visas uzkrātās pieredzes ekstrapolācijas nākotnē uzde­vums kļūst arvien sarežģītāks.»7 Kā uzturēt spriegus ga­rīgos meklējumus, saglabājot dzīves elastību, kā neiekrist kolekcionēšanā un muzejiskumā, kā nekļūt tūristam paša dzīves labirintos? Lūk, jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbil­des.

Mūsdienām raksturīgs U. Eko trešais labirinta mo­delis. Izmaiņas kļūst arvien straujākas, un mēs arvien mazāk esam gatavi nākotnei, ar kuru sastopamies; arvien dziļāka kļūst plaisa starp paaudzēm, jo jaunā dzīvo pavi­sam citā pasaulē. Vienkāršais kļūst sarežģīts, bet nereti sarežģītais — vienkāršs, viennozīmīgais — daudznozīmīgs, bet nereti daudznozīmīgais — absurds, aprēķināmais — ne­aprēķināms, bet neaprēķināmais — aprēķināms. Šīsdienas izvēle ir starp sastingumu un dzīvi, dzīves izdzišanu un tās uzturēšanu, un mums šī izvēle ir jāapzinās; ir jāie­mācās virzīties šajā labirintā, necenšoties to vienkāršot, jo vienkāršošana būtu gan dzīves, gan gara nāve. Te vietā atgādināt vārda «labirints» etimoloģiju: to saista ar Krētas Mīnoja kultūras vārdu «labijris» (divasmeņu cirvis); labi­rints — tā ir «divasmeņu cirvja māja».8 Sim cirvim tika piedēvēts maģisks spēks, ar to bija saistīti dievišķā vērša un vitālas sievišķas dievības tēli. Sī divējība vēlreiz atgā­dina, ka labirintā t. s. «lineārā loģika» nepalīdzēs.

Mūsdienu cilvēkam visai pieņemama un saprotama ir pozīcija, kuru U. Eko sauc par postmodernistisko un kura šo­brīd tiek plaši apspriesta un diskutēta Rietumu literatūrā. U. Eko raksta: «Postmodernista pozīcija man atgādina cilvēku, kas iemīlējies ļoti izglītotā sievietē. Ir skaidrs, ka viņš nevar viņai sacīt: «Es tevi neprātīgi mīlu,» — jo saprot, ka viņa saprot (bet viņa saprot, ka viņš saprot), ka tam līdzīgas frā­zes — tā ir Lialā9 prerogatīva. Tomēr izeja ir. Viņam jāsaka: «Kā teiktu Lialā, es tevi neprātīgi mīlu.» Sādi viņš būs izvai­rījies no mākslotas vienkāršības un savai mīļotajai tiešā veidā parādījis, ka viņam nav dota iespēja runāt vienkārši, tomēr aizvadīdams līdz viņas apziņai to, ko gribēja teikt, — ka mīl viņu, bet ka šī mīlestība ir zaudētās vienkāršības

laikmeta mīlestība. Ja sieviete ir gatava iekļauties šajā spēlē, tad viņa sapratis, ka izskaidrošanas mīlestībā ir palikusi tā pati izskaidrošanās mīlestībā. Nevienam no sarunas partne­riem netiek dota vienkāršība, viņiem abiem jāiztur pagātnes spiediens, visa līdz viņiem pateikta spiediens, no kā nav iespējams izvairīties, tāpēc abi apzināti un labprāt uzsāk ironijas spēli… Un tomēr viņiem ir izdevies vēlreiz paru­nāt par mīlestību.»10 , _

Pasaule, kurā dzīvojam, vienmēr ir labirints — atsķirīgs ir vienīgi minējuma veids. Senajā pasaule mitoloģiskais ska­tījums nosaka harmoniju starp vienkāršo un sarežģīto^ (vien­kārši ir dzīvot tajā, kas atkartojas, t. i., rituālā, sarežģīti tajā, kas nāk spontāni, negaidīti, papildinot esošo), starp aprēķināmo (dievu noteikto likteni) un neaprēķināmo (pa­ša cilvēka vājumu un dievu kaislībām); Jaunlaiku pasaule labirints ir filozofiskais kosmoss, kas sakaru starp vien­kāršo un sarežģīto nosaka kā sakaru starp prātu un neprātu.

Mūsdienās, kad starp cilvēku un pasauli (mitoloģisko un filozofisko) ir nostājies teksts, labirints kā «minējuma modelis» saistāms ar tekstu. Nav vairs spēkā sakarības, kas balstītos uz tiešu atspoguļošanu; drīzāk tā ir bezgalīgas atspoguļošanās situācija: kā rizoma celiņš var ^krustoties ar jebkuru citu — jaunrade kļūst tikpat vienkārša vai sa­režģīta kā reprodukcija, un otrādi — reprodukcija kļūst tikpat vienkārša vai sarežģīta kā jaunrade.^ _ _

Jautājums par sarežģīto un vienkāršo atklajas jaunā gaismā: mirst kā pārāk vienkāršais, ta pārak sarežģītais, jo neviens no tiem nevar rast turpinājumu. Labirints ir pār­baudījums, kur uz dzīves un nāves svariem likta atdzim­šana, bet atdzimt var vienīgi tas, kam izdodas turpināt pagātni nākotnē — turpināt, bet ne mehāniski pārcelt, repro­ducēt. _

Labirinta modelis kalpo, lai aprakstītu divu veidu pār­ejās, atdzimšanu: vispirms fizisko (kad cilvēka dzīves tur­pinājums ir atkarīgs no tā, vai viņš spēj atrast pareizo izeju, t. i„ savaldīt paša dabas neaprēķināmos, nekontro­lējamos, svešos spēkus), pēc tam garīgo (kad dzīves turpi­nājums ir atkarīgs no tā, vai cilvēka psiholoģiskajai dzīvei tiks atrasts optimāls sarežģītības režīms). Cilvēkam tiek liegta ārējā autoritāte, ārējais atbalsts, viņam pašam jajizņemas izvēle. Pārbaudījums vairs nav tikai ārējs, bet iekšējs^ La­birints ir pārbaudījums, un, lai virzītos tajā uz priekšu, ir svarīgi, ar ko un kā esi ienācis. Nepareizs iesākums palielina kļūdu, maldu un strupceļu iespējas.

Senatnē cilvēki kosmosu, pasauli un Visumu^ salīdzināja ar labirintu, kurā jāatrod savs dzīves ceļš. Pašlaik garīgi piesātinātas dzīves labirinta iesākums meklējams bibliotēka. «Visums,» raksta H. L. Borhess, «daži to sauc ari par bibliotēku, sastāv no milzīga, iespējams — bezgalīga skaita sešstūrainu galeriju ar plašām ventilācijas akām, ko noro­bežo nelielas margas. No katra sešstūra redzami_ divi aug­šējie un divi apakšējie stāvi — un ta līdz bezgalībai.»'1

Bibliotēka — gara meklējumu pagātne. Šodien tā kļūst par pārbaudījumu cilvēka prātam. Bez prāta dzīvīgajiem, kaismīgi neprātīgajiem meklējumiem atmiņa kļūst par mil­zīgu krātuvi (J. Lotmans parāda, ka kultūrā, kas pamatojas uz tekstu atcerēšanos, bet ne uz to radīšanu, prāts tiek pielīdzināts atmiņai), kas līdzīga slazdam, kurā atmiņa notver prātu, nospiežot to kā smaga_ neviena nesasildītu patiesību nasta. Prāts kļūst enciklopēdisks, _ un tāds tas nespēj aizsargāt jauno — līdz ar to ari dzīvi, pāreju uz citu pasauli un atdzimšanu —, jo neatšķir to no vecā. «No šejienes ari dažādā attieksme pret bibliotēku: glabat, lai paslēptu, vai glabāt, lai nemitīgi pārveidotu veco, radot jauno.»12

Bibliotēka — tekstuālās atmiņas labirints — ieved garu un prātu strupceļā. Gara meklējumiem nav pieņemama ne pilnīga aizmiršana (uz to aicina, piemēram, F. Nīče, 2. Derida), ne ari absolūta atcerēšanās, jo neviena no tam ne­veido pāreju no tagadnes uz nākotni, neatrod turpinājumu, neatrod izeju. Pazīstamais renesanses kulturas pētnieks L. Batkins, runājot par kultūras dinamisko aspektu, uzsver:

10  Ýęî Ó. Čě˙ đîçű. Ě., 1989. Ń. 461.

Dāņu rūnu krusts ar labirin­tu

11  Áîđőĺń X. Ë. Ďđîçŕ đŕç­íűő ëĺň. Ě., 1984. Ń. 80.

12   Ëîňěŕí Ţ. Âűőîä čç ëŕ­áčđčíňŕ. — Ýęî Ó. Čě˙ đî­çű. Ě., 1989, Ń. 480.

13  Áŕňęčí Ë. Î ńâîĺîáđŕçčč ěűřëĺíč˙ Ëĺîíŕđäî äŕ Âčí÷č: «Ďđčěĺđű» č «Ďđŕ­âčëŕ». — Âîďđîńű čńňîđčč ĺńňĺńňâîçíŕíč˙ č ňĺőíčęč. 1986. ą 4. Ń. 116.

14    G. R. Hocke. Die Welt 2Is Labyrinth. Hamburg, 1957. 103. 1pp.

15 Citēts pēc: Derrida J. La loi du genre. // Parages. Đ., 1986. 253. lpp.

«I amatjēdzieni, kad mēs nodarbojamies ar kultūras vēsturi, nenozīmetu visai daudz, ja nevajadzētu patiesi arī uz tiem balstīties, pamest tos, izsekot turpmākajām metamorfozēm pec kuram šie jēdzieni ne tikai atgriežas, paradoksāli izmai­nījusies, bet vispār atklaj savu vērtību ka sev neidenti, ne­pazīstami. Neapstrīdamais un nekustīgais nevar kalpot par izeju. Jo pie tā arī paliek.»13

Meklējot izeju no strupceļa, šodien vairāk uzmanības pievērsām dzīvei, radošiem spēkiem, zemapziņai, bet ne va­ronim, prātam. Kultūras vēstures process labirintā sabalan­sējis destruktīvos un radošos spēkus, sievišķo un vīrišķo, tumsu un gaismu, pazemi un virszemi, dabu 'un prātu Šis’ līdzsvars kā seno mistēriju atbalss sakņojas tālā un senā pagātnē, bet mūsdienās tas draud izjukt.’ Mēs gribam palū­koties atpakaļ, ieskatīties pagātne, gūt tajā spēku un at­balstu, jo esam nomaldījušies pārdomās par to, kur beidzas cilvēciskais un sakas necilvēciskais, cik tālu mūsu izzinātspeja ietiecas gaismā_ un kad sākas tās aklums. Jo ir skaidrs, ka, nodarot pari dabai — savai mātei, mēs nodaram pari arī paši sev, aizcērtam savas dzīvības saknes ar divasmeņu cirvi. Tāpēc nav brīnums, ka garīgo meklējumu labirintā vairs nepietiek ar varoņa vīrišķo prātu, bet ir ne­pieciešams^ sievišķā (sirds, jūtu u. c.) atbalsts, kas ir tuvāk dzīvei, dzīvībai, dabai, vitalitatei un nodrošina elastīgu at­tapību tur, kur prāts neatrod izeju. Tas nepieciešams arī tāpēc, ka sievietes spēki ir ciešāk saistīti ar zemapziņu, kurā var smelties atjautu, dzīves plūstamības izjūtu. Franču esejists M. Blanšo raksta: «Vīrieši vēlētos izvairīties no nā­ves — dīvainas būtnes. Bet citi kliedz: nomirti nomirt! — tapec, ka viņi velētos izvairīties no dzīves… Tas ir nožē­lojami un savādi. Ta ir kjūda. Tomēr esmu saticis būtnes, kuras nekad nav teikušas dzīvei «Aizveries!» un nāvei — «Taisies, ka tiec!». Gandrīz vienmēr tās ir sievietes, brīniš­ķie radījumi.»14

Nav gatavas laimes formulas. Kas vienam ir izeja, tas otram — noslēgums; kas vienam noslēgums, tas otram — centrs. Nav taisna ceļa uz patiesību, ir tikai apkārtceļš. H. L. Borhess raksta: «Es bieži sapņoju par mazu, tīru labirintu, kura vidū atrodas amfora, ko manas rokas teju teju gatavas skart, ko manas acis redz, bet apkārtceļš ir tik sarežģīts, tik mānīgs, ka kļūst skaidrs: es drīzāk no­miršu, nekā nonākšu tur laikā.»15

Tāpat kā tālā senatnē_, mūsdienu cilvēkam ir svarīgi zināt, kā ieiet labirinta, ka sasniegt tā centru, kā iznākt no tā, kā virzīties uz priekšu, pat ja labirintam nav ne cen­tra, ne izejas.

AHILLE BONITO OLĪVA (dz. 1939. g.) ir viens no astoņdesmito gadu aktīvāka­jiem jaunas mākslas ideologiem. Rietumos pēdējos divos gadu desmitos kultūras (tā­tad ari mākslas) situācijā ieguvusi vairākus apzīmējumus, un jēdzieni «postmoderns» un «postindustriāls» pastāv līdzās mazāk populāriem jēgveidojumiem — tādiem kā, pie­mēram, «transavangards», par kura «krusttēvu» uzskata Ahilli Bonito Olivu. Mākslas zinātnieks, izstāžu organizētājs un kulturologs, rakstot par itāliešu astoņdesmito gadu mākslas paradibam, kuras galvenokārt izceļas ar daudzo stilu koeksistenci un mākslas vēsturēs citātu parblivetibu, spēj uzburt visaptverošu mūsdienu kultūras izpratnes ainavu. Iepazīstoties ar A. B. Olivas tekstiem, gūstam pārliecību par eiropeiskās kultūras fenomenu pārmantojamību vēl pagaidām eksistējošā Eiropas kultūras laukā, tādējādi kritiski izvērtējot 20. gs. radikalo avangarda strāvojumu maksimālismu.

īpašu ievērību pasaulē guvusi A. B. Olivas grāmata «Itāliešu transavangards» («La trans-avanguardia italiana», 1980).

Mēs savukārt vēlētos iepazīstināt ar tekstu, kuru A. B. Otiva rakstījis paša 1981. gada Milānā organizētās izstādes «Luoghi des silenzio imparziale» kataloga ievadā.

Dzīve tiecas slīpi pretī laika stāvajam ce|am. Mežonīgi trakojošā apsēstībā tā pārvietojas telpas virspusē; nemitīgi pīdamas pretējos impulsos, tā vērpj savus pave­dienus ironiskā nejaušībā, gatavojot eksistencei tūkstoš iepriekš neparedzamu izeju. Laiks liek lietām mest neparedzētus līkločus, ejot ceļus, kurus nevar uzsākt ar iepriekšpieņēmumiem, ne arī drošiem plāniem. Distancēšanās nosaka katru saprašanos un rada visaptverošu un ilgstošu vientulības izjūtu.

Daidals konstruē labirintu, attēlodams un dubultodams tajā dzīves jēgu un bez­jēdzību. Akmeni uz akmeņa likdams, viņš veido savu neizmaināmo un nobeigto arhi­tektūru. Labirinta definīcijas negrozāmību nosaka dzīvi veidojošo, uz bezgalību orien­tēto koordināšu neizkustināmība: laiks, tā kustības izraisīto katastrofu neskarts, turpina savu saldi mežonīgo parabolu, nepārtraukti riņķodams ap savu asi.

Kā dzīvei šķietami trūkst virziena, ja tā nespēj dot atbildi uz cilvēku mokošajiem meklējumiem, tā arī Daidala arhitektūru nosaka tīrā iešana — iešana pa takām, kas ved neziņā, kurā nav iespējams atrast nekādus orientierus — varbūt tikai tādus, ko nospraudusi akla nejaušība; apžilbstot, kad necerēti uziets centrs, kurš tiek vienīgi nojausts, un nojausts tūlīt atkal pazūd. Labirints' eksistē laika svārstībās bez laika, bez atkalizziņas un atcerēšanās iespējas, daudzskaitlīgos ceļu sazarojumos un samaināmos krustojumos.

Sādi ieraudzīts, labirints īsteni nemaz nav dzīves dubultojums, un Daidals nebija vienkārši atdarinājis nesakārtoto eksistenci, kas vienmēr tiek upurēta kādam pēdējam momentam, proti, nāvei, kura katrai spēlei uzspiež beigu zīmogu. Daidals uzbūvēja filozofisku teātri, kurā patiesībai un izziņai nav cita objekta kā vien abstrakta norise, kas nezina mērķa un tā sasniegšanas ekonomijas. Dzīvi ierobežo dzimšana un nāve, un eksistence sevi sadala telpā starp šīm abām laika noteiktajām robežām.

Labirints nenorāda nekādu noteiktu virzienu, tajā nav ceļa no perifērijas uz centru, jo tie abi nemitīgi pārklājas un pievelk ceļotāju. Nebeidzamais ceļš, kas ved gājēju neziņā un, nedodams iespēju atcerēties, liek sev sekot, lauž spoguļattiecības starp Dai­dala konstrukciju un dzīvi. Sai arhitektūrai piemīt pastāvība, kas balstās neiespējamībā sasniegt noteiktu mērķi.

Labirints sākotnēji simulē mūžsenā jautājuma mīklu, taču nedod nekādu atbildi. Tas atturas no šādas izejas un izšķiras palikt pie mūžīgas maldīšanās. Taču, lai tas notiktu, laika stāvais ceļš jāatceļ un jāpārvieto bezgalīga līdzenuma plaknē, kurā no­teiktam virzienam vai iespējamu maldu korekcijai nav pieturas punktu. Protams, labi­rintā, tāpat kā dzīvē, tiekam iemesti. Vispirms Mīnotaurs — ar savu citādību un šausmīgumu, tad Tēsējs — lai nogalinātu nezvēru, kas prasa asiņu nodevu, un, visbeidzot, Daidals, kuru Mīnojs nolādēja dzīvot paša izgudrojumā, jo viņš bija kļuvis par node­vēju, ar Ariadnes pavedienu norādīdams izeju no labirinta. Līdz ar to abi — gan dzīve, gan Daidala arhitektūra — kļūst par neapejamiem, pat nenovēršamiem un pastāvīgiem priekšnoteikumiem. No dzīves var iziet pa nāves vārtiem, no labirinta nav iespējams izkļūt, ne cīnoties ar valdnieka zobenu, ne arī izmantojot atmiņu pavedienu.

Dzīve ir makrokosms, kas sazarojas tūkstoš takās, un labirints ir mikrokosms, kas ietver struktūru bez centra. Taču ir tā, ka dzīve veido atsevišķu eksistenci, iekļaujot to bioloģiskā ritmā, un ka labirints pārņem tā gājēja ritmu, kurš nemierpilns pārvietojas mākslīgajā būvē, izgudrojumā, par kuru jāpateicas «spārnotajam amatniekam» Daidalam. Labirintu rada valoda, zīmju sistēma ar savu īpašu simbola vērtību.

Labirints virza dzīvi uz jēgas un orientācijas zuduma dē| nesasniedzamu robežu. Jo nav nekādas jēgas bezmērķīgi doties uz to. Labirints tomēr spiež gājēju skriet pa tukšo, griežoties riņķi uz papēža. Te nav nevienas acs, kas redzētu, un nevienas sirds, kas cerētu. Vai ari — acs, pieraduši pie liela attāluma, nespēj vienā skatienā ietvert centru un briesmoni, kas pēkšņi parādās tajā. Ja labirints nav dzives dubultojums, tas noteikti ir metafora un tādēļ valodas produkts. īstenībā labirints ir valoda, un ir vaja­dzīgs īpašs bruņojums, ja grib doties neziņas un mūžīgas apkārtmaldīšatiās briesmās. Runāt labirinta valodā nozīmē rēķināties ar maldīšanās un zaudējuma iespēju.

Tēsējs tomēr iztur pārbaudi, viņam izdodas iekļūt labirintā un smagākās pārbaudes situācijā ar Ariadnes pavediena palīdzību atkal atrast ce|u. Tēsējam ir ne tikai drosme, bet arī pavediens, kas labirinta rneandros tiek uzmanīgi notīts. Daidals iedveš Ariadnei ideju apbruņot Tēsēju ne tikai ar šķēpu, bet arī ar kamoliņu, kas turpce|ā jānotin, bet atce|ā jāuztin. Daidals, būves radītājs, padara iespējamu varoņa atgriešanos. Kaut arī labirints nepieļauj atmiņu un piemiņu, Ariadnes pavediens palīdz Tēsējam atrast ceļu.

Meklējot vārda «labirints» skaidrojumu, pamatojums rodams pirmshellēnisma laik­meta vārdā «labur», kas apzīmē alu, un grieķu piedēklī «inda», kas norāda uz spēli. Labirints tādējādi nozīmē «alas spēli». Bet spēlēšana prasa tehniku, kā ari viltību, spēju atrast piemērotus instrumentus, kas ļautu spēlēt atbilstoši spēles noteikumiem. Ne tikai drosmi prasa labirints, bet arī pieredzi, ne tikai sirds drebēšanu katrā ceļa krustojumā, bet arī veiklību.

Ja labirints ir viltības un tātad valodas produkts, tad cilvēks, kuram ir tiesības ieiet labirintā, dzīvot tajā un izaicināt to, šķērsot un uzdrošināties pārbaudīt to, ir māksli­nieks. Viņš ar pilnām tiesībām «apdzīvo» valodas realitāti. Tikai viņam ir pietiekams

rūdījums un gudrība, lai apgūtu spēli visās niansēs. Mākslinieks pilnībā izzūd valodā un iztur tajā cīņu — alas spēli —, kurā nav pārliecības par uzvaru, bet ir tikai nepie­ciešamība pakļaut sevi pārbaudei, vadoties no impulsa, kas necieš pretdarbību vai mal­dinošus manevrus, par kuriem draud nolādējums un mākslas darba vienreizīguma zau­dējums. Mīts par Tēsēju attēlo iniciāciju, kas ietver sevī nepieciešamībL iziet cauri nāvei, lai sasniegtu tādu izteiksmes vienreizīgumu, kas ir visaptverošs un neatkārtojams.

Tēsējs līkumo pa visām ejām, pakļauj sevi briesmām nekad nesasniegt centru, kurā mīt briesmonis, maldās alā, nezinādams, vai viņš maldās un vai maldi palielinās vai samazinās. Taču šajā reizē ir mērķis, kustība mēģina rast beigas un Izeju, mēģina iz­turēt Mīnotaura baismas uzdzenošo elpu. Veicamais uzdevums steidzina gājēju. Taču kustība ir virzīta uz nāvi, tā ir uzsākta, lai nogalinātu labirintā dzīvojošo Vērsi — Cilvēku. Abas rokas ir apbruņotas — ar zobenu un kamoliņu, vīrišķo un sievišķo, kara un mājas darbarīku, cieto un padevīgo.

Tēsējs — mākslinieks — šķērso valodas meandrus, lai sastaptu labirinta dzīvo nervu ■— htonisku būtni ar cilvēka un dzīvnieka vaibstiem. Mīnotauram ir cilvēka ķer­menis un vērša galva, viņš ir Pasifajas un Poseidona sūtītā vērša neceļu mīlas bērns. Tāpat kā valodai, viņam ir divas dabas. Viņš ir labirinta substance, klātbūtne, kas noteikusi labirinta un tā neaptveramo eju projektu.

Mīnotaurs ir valodas monstrozitāte, tās daudzveidība attiecībā pret ikdienas valodu, •kas runā viennozīmīgi — atbilstoši tās singulārajai, nevis duālajai dabai. Ikdienas va­loda salīdzinājumā ar komplekso mākslas valodu tomēr ir ierobežota. Mīnotaurs apvieno sevī dzīvnieku pasaules instinktivitāti un cilvēku pasaules raciotialitāti. Tikai šajā ga­dījumā viss ir apgriezts otrādi: instinkts iemājo ķermeņa augšdaļā — galvā — inte­liģences tradicionālajā mājoklī, turpretī antropomorfais aspekts piemīt ķermeņa apakš­daļai, kas paredzēta tīrai bioloģijai.

Mākslas darbs — Tēsēja ieceres īstenošana — pieprasa nezvēra nogalināšanu, valo­das būtības nāvi. Tādēļ varoņa darbs sākas ar nāves apstiprinājumu un tiek turpināts ar Ariadnes pavediena ritināšanu. Sēras ir mēģinājums radīt zaudēto objektu no jauna, atjaunot valodas dabisko dualitāti, briesmoņa mājvietu. Vispirms mīļotais briesmonis — pārliecinošā monstrozitātes zīme — ir jānogalina, lai varētu ilgoties pēc tā.

Bet, lai to darītu, labirints atkal jāievirza laika stāvajā ceļā, laika progresējošajā dimensijā. Sākotnēji labirintam gan piemīt absolūta bezlaicība. Tikai Ariadnes pavediens atgriež laika jēgu: caur pavediena ritināšanu — tīri sievišķīgu nodarbi — smalkā un padevīgā pavediena attīšanu un uztīšanu. Tas nozīmē, ka mākslas darbs, Tēsēja pasā­kums, pārdzīvo aktīvu procesualitāti, aušanu, kurā krustojas attinošais un uztinošais moments.

Tēsējs, šķiet, seko Pēnelopes stratēģijai, kura auž audumu un atkal to ārda, kura attin un atkal uztin pavedienu. Tā rodas iespēja noteikt attālumu un virzienu, telpas un laika dimensiju. Kamoliņš, rokdarbu piederums, pārveido bezgalīgo distanci ceļa ga­balā, kuram ir sākums un beigas. Precīza ekonomija, kas raksturīga visiem rokdarbu žestiem, nosaka Tēsēja rokas kustības un ved viņu pie mērķa.

Tēsējs spēj uzveikt briesmoņa dualitāti, jo arī viņam ir divējāda daba — sievišķā un vīrišķā, zobena un kamoliņa noteiktā. Tēsēja varoņdarbs toinēr nesākas ar konstrukciju, bet gan ar destrukciju un nāvi, ar cīņu. Tas nesākas arī ar atmiņām, bet nonāk pie tām. Sākuma moments ir aizmiršana. Nogalinot Mīnotauru, Tēsējs veic negāciju, anulē dzīvniecisko realitāti, kas ir pret viņu. Kā stāsta Pausanijs, Tēsējs ticis nogādāts Trofonija alā aiz Lebadejas pie abiem avotiem — Lētes un Mnēmosines, kur viņš iztaujājis orākulu un kur viņam bijis jādzer vispirms no viena, pēc tam no otra avota. Tā viena otrai sekoja aizmiršana un atcerēšanās.

Mīnotaurs ir aletheia — «neatvairāmā patiesība», kuru pareģoja Teiresijs (Theiresias) un kuras pārliecinoši skaidrais pierādījums ir atrodams ūdensšķirtnē starp spēku un nejaušību kā ambivalence, kas konstituē dabas esamību. Mākslinieks nes sevī šo divējību, kas nepieciešama, lai saprastu dabu. Ar savu instinktu viņš trāpa tās dubulto būtību — valodas neatvairāmo patiesību — tieši sirdī.

No vācu valodas tulkojis Modris Treilis

Mūsu gadsimta kopējo* devumu cilvēces attīstībā grūti apkopot, tomēr šķiet, ka, ne­raugoties uz augsto vērtējumu sakarā ar zinātnes un tehnikas progresu, laikmets nes sevī regresa zīmi. Eksistenciālās, kultūras, komunikācijas problēmas arvien padziļinās, pasaule un cilvēka darbība k]ūst sarežģītāka, bet nekļūst patiesāka. Par problēmu kļūst tādas gara dzīves parādības, kas agrāk funkcionēja nemanāmi, savā ritmā un noteik­tībā, — tagad tās parādās kā neizprotamas, nepārliecinošas un kroplīgas.

Viena no 20. gadsimta pamatproblēmām ir valoda. Tas ir pārsteidzošs un ievērības cienīgs fakts, jo nevienā no iepriekšējiem gadsimtiem valodas filozofiskie jautājumi ne­bija centrālie. Atsevišķas filozofijas skolas, protams, pētīja valodas būtību un funkcijas. Tādas bija Senajā Grieķijā un Romā, kā arī centrālajā Eiropā 16.—19. gs. Taču tikai 20. gs. pirmoreiz parādās fundamentālas valodas filozofijas koncepcijas.

20. gs. filozofija lielā mērā ir tieši valodas filozofija. Kā raksta vācu hermeneitiķis H. G. Gadamers, valoda filozofijas jomā tagad ieņem tādu pašu centrālo vietu, kādu pirms pusotra gadsimta tajā ieņēma domāšana, bet vācu filozofijā — pati sevi domā­joša domāšana.

Nav nejaušība, ka valoda kļūst par visu filozofisko pārdomu centru. Kas to nosaka? Vai ir izmainījusies valodas būtība un funkcijas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadsim­tiem? Varbūt filozofi apjēguši, ka valoda kā noteikta gara dzīves sfēra gadsimta gaitā palikusi neizskaidrota, un steidz paveikt nokavēto? Atbilde nevar būt tik vienkārša. Filo­zofija — protams, ja tā ir īstena filozofija, sava laikmeta domas kvintesence —, manu­prāt, nekad neko nenokavē. Būtiskākais nav arī valodas un tās funkciju izmaiņas. Gal­venais — 20. gs. neklasiskās kultūras paradigmai (pamatievirzei) nomainot klasisko, mainījies pasaules un kultūras sakārtojuma veids. Mainījusies ir pasaule un kultūras, civilizācijas orientācija. Līdz ar paradigmas maiņu valoda kā gara dzīves fenomens nokļuvusi tādā gara dzīves tendenču krustpunktā, ka tās loma un vieta ir acīmredzama un filozofiskas iztirzāšanas vērta. Vai tas nozīmē, ka esam sākuši vairāk runāt? Ka mūsu runām ir lielāka jēga?

Jautājumu kamols cieši satinies ap valodas, jēgas, prāta, apziņas struktūru, laika, saprašanas un interpretācijas problēmām. Valoda nav tikai un vienīgi filo­zofiskās izpētes priekšmets. Tā kļūst par cilvēka, apziņas, kultūras, sociuma utt. izpratnes simbolu. Gara dzīves laikmeti veidojas ap noteiktiem vārdiem, kas nes milzīgu jēdzienisku slodzi un ir uzskatāmi par filozo­fiskajiem simboliem — par domas centriem, ap kuriem tiek austa pārdomu loģika. Vis­pārināt filozofijas vēsturi ir sarežģīti, jo vienmēr atradīsies kāda skola, virziens, kas neatbildīs izvirzītajai shēmai. Tomēr ideja par laikmetu filozofiskajiem simboliem prasa paskaidrojumu, tādēļ pievērsīsimies vēsturei. Senās Grieķijas filozofija, piemēram, cen­trējas ap bezgala ietilpīgo logosa vārdu. Viduslaiku filozofija no tā pamazām atsakās, jo līdz ar kristietības uzplaukumu pārdomu centrā parādās cits tikpat ietilpīgs vārds — gars. Jauno laiku filozofija vairāk uzsver prātu un domāšanu. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk filozofiskās domas centrs pārvietojas apziņas virzienā. Bet 20. gs. apziņas vietu ieņem valoda. Valodas tēma savukārt plašā kulturoloģiskā skatījumā veidojas ap jautājumu: kas ir jēga? Taču no mūsdienu viedokļa arī togoss bija jēga. Tāpēc var teikt, ka savā dziļākajā būtībā filozofija ir un mūžīgi paliek tā pati, mainās tikai filo­zofiskie simboli, izpratnes, interpretāciju loģika un domas akcenti.

Svarīgi ir saprast, ka 20. gs. valodas filozofija nav tikai un vienīgi filozofija par valodu. Tieši otrādi, tā ir filozofija, kas runā, par dzīvi, jēgu. vēsturi, prātu, izziņu un izpratni, kā arī par ētikas, estētikas un epistemoloģijas absolūtajām vērtībām — labo, skaisto un patieso. Taisnība ir arī tiem, kuri apgalvo, ka valodas filozofijas uzplaukums saistās ar informācijas plūsmas palielināšanos, mākslīgā intelekta radīšanu, semantikas un lingvistikas saistību ar vispārējo dabaszinātņu, sistēmteorijas, zinātnes metodoloģijas attīstību mūsu gadsimtā. Tomēr, balstoties tikai uz šiem faktoriem, valodas filozofija nebūtu izveidojusies tāda, kāda tā ir mūsdienās. Apstākļi, kas noteica šīs filozofijas izvirzīšanos priekšplānā, ir jāmeklē daudz dziļāk.

Manuprāt, par filozofisko pārdomu centrālo simbolu valoda kļūst tāpēc, ka šajā fenomenā krustojas spilgtas mūsu laikmeta gara dzīves tendences. Viena no tām ir pastarpinājuma nozīmes pieaugums gara dzīvē.

Visi zina, ka valoda ir domas materializācija, iemiesotāja, neseja, starpnieks, sa­skarsmes nodrošinātāja. Bez valodas mēs nespējam saprast viens otru. Valoda pārraida domu otram cilvēkam. Valoda ir vidū — starp mums.

Grūti pateikt, kādēļ civilizācija aizsāka tieši tādu attīstības gaitu, kad par vērtīgāko, noturīgāko un vēsturiski noderīgāko tika uzskatīta domu materializācija starpniekā — rakstītā tekstā, magnetofona lentē u. tml. Diezin vai tās bija tikai raizes par cilvēka domas trauslumu, galīgumu, atmiņas mehānisma nedrošību. Šobrīd civilizācijas attīstības pagrieziens no gara un dzīvās atmiņas laikmeta uz fiksētās domas, pastarpinājuma un rezultātā — papīra laikmetu jāatzīst par notikušu, un nav svarīgi, ka 20. gs. beigās papīrs tiek aizstāts ar elektronisko skaitļošanas mašīnu mehānisko atmiņu. Svarīgi, ka

tehniskie līdzekļi ir un paliek pastarpinātāji. Eiropas kultūras vēsture šis pagrieziena punkts saistās ar it kā nemanāmo izmaiņu, kas atšķir Platonu no Aristoteļa, dialogus no monologiem, uz atmiņu balstīto tradīciju no fiksētās tradīcijas, runāto no rakstītā.

Mēs esam šī pārmaiņu procesa gala rezultāts — līdz ausīm papīros iestigusi civi­lizācija, kas vairs neprot izmantot ne tūkstošo daļu no dzīvas atmiņas nesejšunu iespejām. Kurš gan vairs zina no galvas Homēra «Odiseju», ka to zinaja senie grieķi (pro­tams, ne visi)? Nav vajadzības! Taču situācija nebūt nav tik vienkāršā. Totālā visu faktu un domu pierakstīšana, domas nemitīgā atsvešināšana no autora, pastāvīgie teh­niskie pastarpinājumi pilnībā ir aizēnojuši cilvēku dzīvo kontaktu, domas pašrefleksiju. Sādā situācijā, bez šaubām, par brīnumu ir jāuzskata jebkurš ekstrasenss, kas bez valodas spēj izjust dzīvo, cilvēcisko enerģētisko saikni.

Plašās pastarpinātājfunkcijas, kuras uzņēmusies valoda, ir ļoti raksturīga mūsu laikmeta pazīme. 19. gs. beigās ideju par pastarpinājuma ārkārtīgi lielo lomu kultūras procesos formulēja dzīves filozofijas pārstāvis Vilhelms Diltejs. Viņš izstradaja kon­cepciju par dzīves objektivizācijām, kas ļoti precīzi ataino esošo kultūras situāciju.

Starp mums vienmēr kāds ir. Tās ir dzīves objektivizācijas — teksti, vārdi, vēstures pieminekļi, pagātnes liecības. Saprasties mēs varam tikai tad, ja metodiski pareizi, sa­skaņā ar hermeneitikas kanoniem veidojam savu saprašanos, par starpnieku ņemot dzī­ves objektivizācijas (pareizāk sakot, tās mums dzīves procesā tiek dotas). Tajās ir vēs­ture, tradīcijas, aizspriedumi, pieredze. Mes it ka neesam vientuļi, atliek tikai visu paņemt. Tomēr gala rezultātā to ne protam, ne varam, mēs esam un paliekam sveši­nieki. Lūk, pie kā noved civilizācija, kas pārāk lielu nozīmi piešķir domu, jūtu, dzīves pastarpinājumiem. _

Ikdieniškās apziņas līmenī ir gandrīz neiespējami iedomāties citādu civilizācijās attīstības ceju — bez grāmatām, tekstiem, foto, kino un citiem domas materializacijas veidiem. Bet filozofiskās domas līmenī parādās citi jautājumi: ko nozīmē šis attīstības ceļš? Kādas briesmas un kādas priekšrocības tas nes sev līdzi? Svarīgi ir nonākt pie filozofiski transcendentālās nostādnes — atzīt faktu esamību un nenovēršamību un sa­prast, kā tie ir iespējami. _ _ .

Izvirzot domu par totālo pastarpinajumu, 19. gs beigu filozofija ātri nonaca pie viena no galvenajiem «vaininiekiem» — valodas. _

Valoda ir īpatnēja ar to, ka tajā savijas divas tendences: spēja būt par pastarpinājumu un spēja izpausties nepastarpināti, tieši, domu un jutu savijuma, dziļi personiski un intīmi. Valoda ir divējāda, taču civilizācija cenšas vairak izmantot vienu tās pusi.

Minējumu par valodas milzīgo un divdomīgo lomu Eiropas civilizācijas un kultūras kontekstā skaidri formulēja franču lingvists Ferdinands Sosīrs sava pārsteidzošajā un ģeniāli vienkāršajā idejā par to, ka vajag atšķirt valodu no runas.

Lūk, mezgls, kurā savijušās kultūras tendences! Valoda tiecas sastingt, tā tiek iemie­sota tekstos, materializējas, atsvešinās, taču mūsu rīcībā paliek dzīvā runa — kontaktu uzturētāja, pastarpinājumu neitralizētāja. ,

F. Sosīra ideja deva spēcīgu impulsu visai 20. gs. valodas filozofijai._ Tomēr atrisi­nājums, izrādās, nebija tik vienkāršs, kā šķita. Valodas filozofija pēc kāda laika bija spiesta atgriezties pie jautājuma, kas ir valoda. Sis jautajums izrādījās par gadsimta «cietāko riekstu». Daudzas filozofiskās skolas, balstot savu nostādni uz lingvistiska­jiem, semantiskajiem un sistēmpētījumiem, turpināja izlikties, ka zina, kas ir valoda. Definīciju, dažādo izpratņu un pieeju skaits pieauga, taču tās neapmierināja dziļāk do­mājošos filozofus, lingvistus un humanitāro zinātņu pārstāvjus. Viens no vadošajiem un talantīgākajiem padomju lingvistiem V. Zvegincevs septiņdesmito gadu vidū bija spiests atzīt, ka mēs pētām valodu, nezinot, kas ta tāda ir. Viņaprāt, to izliekas zinām tikai tas «alu materiālisms», kas valda mūsu valstī un ar buldoga cienīgu tverienu turas pie savām dogmām par valodu kā sazinašanas līdzekli un domas atspoguļojuma

Iespējams, ka valodas filozofijā krīzi izraisīja tas, ka pētnieki bija sadurušies ar laikmeta filozofisko simbolu, kas pēc savas iedabas vispār pilnība nav definējams un aprakstāms, jo tas ir lielā Mīkla, garīgās dzīves tendenču krustpunkts. Valoda musu laikmetā nav tikai valoda. Tāpēc to nevar definet ka lingvistikas^ literatūrzinātnes, sa­skarsmes teorijas izpētes priekšmetu. Valodu var atklāt un mēģināt aprakstīt tikai caur tām garīgā spēka līnijām, kuru krustpunkts tā ir. .

Viena no līnijām, ko rada tiešamības sadursme ar pastarpinājumu, noved pie dihotomijas — «dzīva», tiešamības valoda un «nedzīva», pastarpinājuma valoda. Taču šī dihotomija nav vienīgā.

Eiropas kultūras vēsturē izsenis iezīmējas divi no cilvēka iedabas un eksistēšanas veida izrietoši strāvojumi: vispārības (kopības) un individualizācijas tendence. Katrs cilvēks ir kopības daļa un vienlaikus ne uz kādu kopību nereducējama individualitāte. Viņš reizē ir un nav daļa. Sī dihotomija principa nav atrisinama. Sliktakais, ka atse­višķi kultūras laikmeti un noteiktas ideoloģijas uzsver tikai vienu no_ pusēm. Ilgi val­dīja vispārības pārsvars pār individualizācijas tendencem. Individualizācijā saka iezimeties jau renesansē, taču socioloģiski skaidru izpausmes veidu ieguva tikai kapitālistis­kajā laikmetā. So procesu precīzi aprakstījis izcilais vācu sociologs Maksis Vēbers, analizējot protestantiskā gara saistību ar kapitālistisko saimniekošanas veidu.

Taču individualizācijas tendences neattīstās viennozīmīgi un_ nepārprotami. Šķiet, ka vislielākajā mērā tās realizējas saimnieciskajā sfērā. Kultūras vēsturē šis process iegūst izkropļotas formas. 19. un 20. gadsimta mijā parādās bīstams un kultūru graujošs fak­

tors: individualizācijas tendence pārvēršas savā pretstatā — pseidoindividualizācijā, kuras tieša izpausme ir masu kultūra, Homo vulgaris (Ortegas i Gaseta terminoloģijā), pūļa kopība. Sis process, lai ari cik paradoksāli tas šķistu, ir loti cieši saistīts ar valodu. Runa nav par pūļa leksikas, žargona, «netīrās» valodas utt. īpatsvara palielināšanos. Arī tas notiek, taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa, putas no «zem ūdens esošajām» kultūras pārvērtību tendencēm.

Valoda nav tikai kultūras procesa «putas», izteiksmes līdzeklis. Tā ir gara dzīves fenomens, kas sevī nes, attīsta, vairo notiekošās tendences un ari protestē pret tām. Valoda sevī apvieno vispārīgo un individualizējošo momentu: jebkurš vārds ir vispā­rīgs, taču valodu nav iespējams lietot, to neindividualizējot. 20. gs. uz valodas analīzes fona |oti skaidri tiek nospēlēta laikmeta drāma — vispārība pret individualizāciju. Sī drāma notiek gan sociālajā, gail politiskajā līmenī. To visu mēs |oti labi redzam arī impērijas (PSRS) vēsturē — tā ir viens no spilgtākajiem paraugiem, kā var izkropļot vispārības (kopības, kas bija pārvērsta par totālu kolektīvismu) tendenci un sabojāt individualizācijas tieksmi. Taču redzēt šo drāmu valodas līmenī mēs esam mazāk radi­nāti. 20. gs. valodas filozofija palidz mums to saskatīt. Tā parāda, ka laikmeta gara dzīves kolīzijas caurauž visus gara fenomenus un dažos no tiem rezonanse ir |oti spē­cīga. Valoda kā gara dzīves fenomens rezonē pret notiekošo tieši tāpēc, ka pati pēc savas dabas nes sevī šīs tendences.

20. gs. pirmās puses valodas filozofija ir radījusi aizdomas pret valodu. Izrādās — valoda nav neitrāla drāmas vērotāja un izteicēja, bet gan aktīva tās līdzdalībniece. Filo­zofijai būtu jāsper tikai pāris so|u, lai sāktu uzbrukumu valodai pilnā apjomā, taču tas notiek gadsimta otrajā pusē.

Gadsimta sākumā filozofija pret valodu vēl ir saudzīga, lai gan šī attieksme veido­jas zem atmaskošanas zīmes. Neopozitīvisma ievirzi var raksturot ļoti īsi: tā ir cerība sakārtot pasauli, kultūru, gara dzīvi, metodiski, zinātniski precīzi (orientējoties uz da­baszinātnisko izziņas modeli) attīrot valodu, izskaužot no tās apgalvojumus un terminus, kuriem nav seguma īstenībā (īstenības jēdziens ir grūti interpretējams un pamazām tiek aizstāts ar citiem jēdzieniem, piemēram, protokolteikumi). Raksturīgi, ka gadsimta sā­kumā filozofijā vēl ir vērojama liela uzticība zinātniskumam. To sekmē lingvistikas, vispārējās semantikas, semiotikas un citu ar valodas analīzi saistīto precīzo un loģisko zinātņu attīstība un uzplaukums. Sis faktors ir ļoti svarīgs, taču valodas filozofijas lik­teņus tas, manuprāt, neizšķir. Valodas formāli loģiskās attīrīšanas ideja izgāžas. Izrā­dās, ka dabisko valodu nav iespējams formalizēt tāda mērā, kā tas bija iecerets neopozitīvistiskās filozofijas sākumposmā. Ieceres nākas pārskatīt, un neopozitīvistisko valo­das filozofiju lielā mērā glābj Ludvigs Vitgenšteins, izvirzot domu, ka valoda ir no­teikta darbība, ka tā izpaužas kā dzīves forma un tātad nav tikai lingvistiska sistēma, lingvistikas izpētes priekšmets. Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados franču fenomenologs Pols Rikērs skaidri pasaka, ka lingvistika vispār nespēj saprast valodu. Ce|i pamazām šķiras, un valodas filozofija lielā mērā atsakās no precīzo un formalizēto zinātņu palī­dzības.

Loģiskās analīzes filozofijas atzīšanās nespējā loģiski formālā ce|ā tikt galā ar valodu noved piejauna viļņa 20. gs. valodas filozofijā. Tomēr nebūtu precīzi atzīt neo­pozitīvisma krīzi par cēloni, kas radīja radikāli jaunu pieeju valodai. īstenībā jaunā pieeja filozofijas dzīlēs brieda jau pirms simt un vairāk gadiem. Sajā pieejā valoda vienmēr bija mīkla, simbols kaut kam bezgalīgi dzi|am, iespaidīgam, radošam un kos­miski varenam. M. Mamardašvili un A. Pjatigorskis savulaik rakstīja, ka valoda ir tik­pat netverama kā nāve un apziņa. To principā nevar pakļaut analīzei, jo tā pati jau ir analīze, sintēze un viss esošais. Tieši te izpaužas neopozitīvisma doktrīnas vājums — valodas analīzē tiek izmantota valoda, atmaskošanā piedalās pats atmaskojamais. Tā­pēc jāizdara vienīgais pareizais secinājums: lai notvertu 20. gs. Lielo Nezināmo, jāmeklē cita pieeja. Līdz šim uz valodu skatījās no malas un ieraudzīja to vidū, skatījās arī no augšas (atmaskotāji) un ieraudzīja to «lejā» — ar saknēm zemapziņas dzīlēs. Ar to nepietiek. Tāpēc valodas filozofija radikāli izmainās.

20. gs. valodas filozofijā vācu eksistenciālists M. Heidegers ir unikāla personība. Viņš izmaina skata perspektīvu, pozīciju «no ārienes» aizstājot ar pozīciju «no iekšie­nes». Mēs esam valodā. Nevis mēs veidojam valodu, bet tā veido mūs, mūsu pasauli. Darba fragmentā, ko var lasīt šajā žurnālā, M. Heidegers formulē principiālo izmaiņu valodas filozofija: nebēgt, neatmaskot, zinātniski neuzlabot (to var darīt, taču tas nav galvenais), bet gan atļaut valodai pašai runāt, būt iekšā un klausīties tajā. M. Heide­gers izdarījis radikālu pavērsienu. Sāda pieeja valodai vairs nesaskata tajā tikai un vienīgi pastarpinātāju, vispārinātāju. Attieksmei pret valodu jāmainās — tā nav tikai kultūras drāmas līdzdalībniece, tā var būt spēks, kas mūs no šīs drāmas izvedīs. Vācu eksistenciālisms jeb, plašāk vispārinot, 20. gs. filozofiskā antropoloģija atklāj valodas fenomenā vēl vienu laikmeta tendenci. Saduras ne tikai nepastarpinātais ar pastarpināto, ne tikai vispārinājums ar individualizāciju, bet daudz būtiskākas parādības: radošais un pasīvais. Radošais šajā gadījumā nav idents graujošajam (piemēram, pasauli pār­veidojošā darbība, ko bija iecerējis marksisms) un pasīvais nav tas pats, kas neiejaukšanās (uvei principam daoismā) vai Aristoteļa ciešotnes kategorijai. Saduras aktivitāte, kas pretojas esošajam, un pauž «tā nedrīkst būt» ar pasivitāti, kas ļauj notikt visam notie­košajam, lai arī cik tas būtu drausmīgs.

Valodā ir abas šīs tendences. Tā ir reizē konservatīva un radoša. Un atkal valodas

spogulī atainojas tie laikmeta garīgie strāvojumi, kurus realajā dzīvē atrisinat nevar. Mūsdienu civilizācija sekmē pakļaušanos. Tas atspoguļojas valodā, masu kultūrā, litera­tūrā utt. Tikai atsevišķi dzejnieki, rakstnieki un domātāji spēj uzspridzināt šo vispārējās pakļaušanās un konformisma mieru. - '

Raksturīgi, ka lielākā daļa 19. gs. filozofijas virzienu nesaskatīja valodā gara dzīvi un domāšanu veidojošu funkciju. To nevajadzētu saprast kā viedokli, kas noliedz jeb­kādu literatūras, gramatikas vai visas valodas ietekmi uz domāšanu: tad nebūtu jēgas ne izglītībai, ne vārda mākslām, ne komunikācijai. Runa ir par ko citu: kā saprast va­lodu, kādu lomu tai iedalīt izziņas, vērtējuma, pasaules apgūšanas procesos. Vācu kla­siskā filozofija uz to dod viennozīmīgu atbildi — nekādu. Tas skaidri redzams gan Kanta, gan Hēgeļa sistēmās. Prāta un gara dzīves analīzē valodai nav ierādīta nekāda būtiska loma. 20. gs. filozofija apgriež visu otrādi. Kādēļ?

Lai atbildētu, jānoskaidro prāta un valodas attiecības. 20. gs. dažādu apstakļu deļ (tā ir citas sarunas tēma) izveidojas racionālisma krīze, to aizstāj iracionālisms. Tam ir savas atskaņas valodas filozofijā. Neuzticoties prātam, pārmetot tam dogmatismu, sastingumu, pārdzīvojuma trūkumu, uzticība pievēršas valodai. Dīvaini: nupat valoda vēl bija aizdomu un neuzticības objekts (precizitātes labad gan jāpiebilst, ka tada tā paliek līdz pat gadsimta beigām). Jaunā valodas interpretācijas tendence nenoliedz at­ziņu, ka valoda rada mūsu pasauli. Protams, tūlīt vietā ir jautājums — ko tā ir radī­jusi? Totalitārās ideoloģijas, apspiestību, trulumu, muļķību?

Tomēr… Valoda rada mūsu pasauli (Lebensmelt). Bez valodas mēs esam kā zivis bez ūdens — eksistēt nespējīgi un domāt nevarīgi. Pasauli mēs ieraugām galvenokārt tādu, kādu to mums rāda valoda (maksimāli plašā izpratnē, ar valodu saprotot arī klusumu, žestu, simbolus utt.). Arpusvalodiskas cilvēka pasaules nav. Esamība, kuru var saprast, ir valoda. Tādas ir filozofiskās hermeneitikas pamattēzes. Hermeneitika, tur­pinot M. Heidegera tradīciju, loģiski noslēdz to ievirzi, kuru gadsimta pirmajā pusē aizsāka antropoloģiskā filozofija. _

Tomēr, atzīstot valodu par noteicošo, radošo spēku gara dzīve, jākonstatē fakts, ka valodas attīrīšanas ideja arī nav zaudējusi savu aktualitāti. Psanle ir melu pilna. Va­loda nes viltu. Klusējot var pateikt daudz vairāk nekā runājot. Ir tikai daži cilvēki — diži dzejnieki (tā raksta M. Heidegers), kas spēj saklausīt valodas vēsti. Vārdā vairs nav patiesības, jo patiesības vārdi ir pazuduši. Trauksme tiek izziņota no jauna, taču tagad valodu vairs neuztic zinātnei (kā agrāk neopozitīvisti), bet gan poēzijai. Tomēr šis uzticības laiks ir īss.

Valodā ir vēl viena mūsu laikmetam raksturīga dihotomija: tā spēj būt atklāta un spēj slēpt. Bet atklātības, patiesības daļiņa ir daudz mazāka par slepeno, izlikšanās pilno daļu. Tas nenozīmē, ka valodā nevarētu tikt izmantotas metaforas, pārnestās nozīmes, kontekstu spēles u. tml. Runa ir par to, ka valoda piedalās kultūras melīgumā. Melo ne tikai valoda, melo arī runa, melo daiļdarbi, melo ideoloģijas, melo vārdi un teikumi, melo politiskie un ideoloģiskie teksti, melo literatūra. Kur ir patiesība, kur ir jēga? 20. gs. semantikas dzimst viena pēc otras — ģeneratīvā semantika, referentā semantika, iespējamo pasauļu semantika utt. Visas tās meklē jēgu. Taču valodas — jēgas problemā­tika jau ir izgājusi ārpus semantikas ietvariem. Jautājums par jēgu nav semantikas jautājums, tas ir eksistences jautājums. _

Dzīves jēgas zudums, absurda pasaule, par kuru raksta A. Kami, S. Bekets,

F.    Kafka, bezcerība un nogurums liek filozofijai skaļi un izmisīgi jautāt: kas notiek pasaulē, uz kurieni mēs ejam? Līdz šim es valodas un kultūras dihotomijas varēju sameklēt abus polus. Runa bija galvenokārt par to, ka šajas dihotomijas ir izjaukts līdzsvars, viena puse nospiedoši un iznīcinoši iedarbojas_ uz otru pusi. Taču tagad es vairs nevaru sameklēt dihotomijas otru pusi. Absurda, totālas atsvešinatības un bezjēdzī­bas ceļš, uz ko ved civilizācija, nav līdzsvarojams. 20. gs. beigās šai tendencei nav pretpola, jo visi aicinājumi atgriezties pie mūžsenajam vērtībām ir un paliek aicinā­jumu līmenī. A. Kāmī «Mīts par Sīzifu» ir un paliek aktuāls. Pasaule, kultūra, cilvēks, prāts, valoda savās autentiskajās izpausmes formās ir apdraudēti. Tāpēc veidojas nelīdz­svarots stāvoklis — protests.

Valoda ir protesta forma. Bet valoda ir arī varas forma, atgādina franču strukturālists R. Bārts. Pasaule ir prāta upuris, taču ne jau labpratīgs upuris, uzskata franču «jaunais filozofs» A. Gluksmans. Racionālā un valodas darbība pārvēršas par piespiedu un ļaunu darbību. Pasaule ir pilna ar vārdiem, kam nav nekādas nozīmes, bet kas kalpo tikai par iznīcināšanas simboliem. Valoda piedalās cīņā par varu. Kad realitātes patiesība piesūcas ar asinīm, tad valoda bieži vien kļūst par nodēvēju un spēj tikai izteikties pompozi un teatrāli, sekmējot jaunu noziegumu. Visas revolūcijas teorijas runa pompozi un divdomīgi. Bet visas revolūcijas runā un tā cenšas attaisnot sevi. Valoda piedalās šajos noziegumos, un tādēļ tai nevar būt glābiņa. Valoda nav spējīga nevienu neapspiest. Tā ir verdzības un varas savijums. Tāpēc valoda kā protests nav par pilnu ņemama.

Liekas, ka franču filozofu apsūdzība valodai, kas tiek izteikta mūsu gadsimta beigās, nav atceļama un pārsūdzama. Valodas atmaskošanas ceļš ir noiets konsekventi un līdz galam. Kur tālāk?

Bet tomēr mēs visi mīlam savu valodu un nespejam bez tās dzīvot. Mes mīlam arī apsūdzēto, atmaskoto, izkropļoto un atsvešināto. Sīs beigas ir atkal sākums klejojumiem pa valodas filozofijas labirintiem.

Ir apritējis vairak par pusgadsimtu, kopš dienas gaismu ieraudzījis nozīmīgākais vācu eksistenciālisma pamatlicēja Martina Heidegera (1889—1976) darbs «Esamība un laiks» (1927). Gadu gaitā jūtami samazinājusies Rietumu sabiedrības interese par eksistencialisma filozofiju kopumā, taču šis filozofs nav aizmirsts. Ari pašlaik vērojama viņa atziņu ietekme uz filozofiskās domas attīstību.

Savas darbības pirmajā periodā (grāmatā «Esamība un laiks») M. Heidegers jautā par esamības jēgu. Pēc viņa domām, šo jautājumu tradicionāla Rietumu filozofija ir «aizmirsusi». M. Heidegers tiecas atklat «esamības jēgu», analizējot «cilvēcisko esamību», jo vienīgi cilvēkam piemīt mūžsena esamības izpratne. Tā stāsta par to, ka cilvēciskās esamības pamatiezīmes ir tas laiciskums un galīgums. Esamības interpretācija salīdzinā­jumā ar klasisko filozofiju ir būtiski mainījusies: tā zaudējusi savas svarīgākās iezī­mes — mūžību, visparnozimigumu un objektivitāti, tādējādi pārvēršoties par vēsturisku, ar galīgo, laicisko eksistenci saistītu esamību. M. Heidegers kļūst par laika pravieti'. Pasaule, cilvēks laika — tada ir viņa pamattēma.

Filozofs cenšas noskaidrot, kādā veidā, ar kādām eksistences «norises» formām konstituējas esamības jēga. Taču esamība ne tikai konstituējas, tai ne tikai piemīt cil­vēciska jēga. Pats svarīgākais — tā vienkārši ir. Cilvēks ne tikai izprot esamību un tās jēgu, bet ari eksistē tajā. Tādēļ esamība ir līdzīga kultūras horizontam, kurā ik­viena paradiba, priekšmets, rīcība gūst savu jēgu.

Kas ir esamība, un kāda tai ir cilvēciskās aktivitātes neaizēnota jēga?

Sakot ar trīsdesmito gadu otro pusi, šis jautājums arvien vairāk nodarbina filozofu, iezīmējot «pavērsienu» viņa meklējumos. «Pavērsiena» periodā par galvenajiem jautāju­miem, kuri fundamentāli izmaina ari esamības vēstures un kultūras interpretāciju, kļūst: kas ir esamība pati par sevi, kas ir cilvēks esamības jēgas horizontā, taču cilvēks nevis kā jēgas raditajs, bet gan kā tāds, kas eksistē esamības jēgā. Kādam jābūt cilvēkam, kas vairs nevēlas pārvērst pasauli par sava intelekta un gribas agresīvas darbības objektu, bet vēlas dzīvot ar to vienībā, izprast «esamības patiesību»? Tas nozīmē radīt jaunu kultūru. Izprast esamības patiesību, pēc vācu eksistenciālista domām, nozimē atklāj cilvēka patiesību, cilvēka butibu tās primārajās izpausmes for­mas. Skatienam, kas vēlas ietiekties esamības patiesībā, tā atklājas kā koncentrēta gaisma, ka plūdums, kas cilvēku vienlaikus balsta un nes, — esamība ir cilvēka šūpulis un dzim­tene. Esamība ir cilvēcība, ari kultūra, taču cilvēks var eksistēt tikai tādēļ, ka tā ir.

Darbā «Esamība un laiks» Heidegers nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kas ir esamība, taču tās interpretācijā primārais ir jautājums par «šeit-esamību> (cil­vēku — R. K.). Darba «Platona mācība par patiesību» viņš apgalvo pretējo: «Tas, kas ir visupirms, — ir esamība,» — taču ari šajā apcerē šā' jēdziena saturs netiek racio­nāli atklats. «Esamība nav dievs un nav pasaules pirmpamats. Esamība ir plašāka nekā esošais un tuvaka cilvēkam nekā jebkurš esošais — vienalga, vai tas būs dzīvnieks, mākslas darbs, mašīna, arī eņģelis vai dievs. Esamība ir pats tuvākais. Taču tuvākais cilvēkam paliek pats tālākais. Cilvēks vienmēr tveras tikai pie esošā,» raksta vācu eksistenciālists. Zīmīgi, ka filozofiskas analīzes vietā stājas poētiskas metaforas, salīdzinā­jumi. Viens no viņa skolniekiem — Karls Levits — atzinis, ka grūti atšķirt, vai Hei­degers poētiski filozofē vai filozofiski rada dzeju.

No «pavērsiena» redzes viedokļa par esamības svarīgāko raksturojumu kļūst tās pilniga saplūsme ar vēsturi. Esamība ari ir vēsture. Esamiba ir ener geia (sengr. — acīmredzamība) — tas, kas (auj «izaugt», atklaties visam esošajam; pateicoties esamī­bai, esošais visupirms kļūst vērojams. Esamības vēsture ir tās pulsācija, ritms, kura rezultātā aizkļūtais iznirst atklatiba.

Pielīdzinot vēsturi, kultūru esamības vēsturei, Heidegers to raksturo īpašā aspektā: vēsturē, dažādu laikmetu kultūra kļūst par savdabigi traktētu «patiesības norises» procesu. Heidegers bieži atsaucas uz senās Grieķijas pirmssokrāta filozofiju. Viņa interpretācijā sengrieķu jēdziens physis gūst eksistenciālistiski izprastas esamības raksturojumus. Pēc Heidegera domam, senajiem grieķiem physis nozīmēja ne tikai lietu pasauli, dabu, bet visupirms to, ka jauj «izaugt», rasties esošajam. Physis, tāpat kā esamība, nav pirmviela vai paradību kopums. Ta ir norise, kura, paliekot slēpta, atklāj esošo. P h u s i s it ka izaug par vēsturi, vēsturiski esošo.

Patiesību kā norisi, pēc Heidegera domām, sengrieķu filozofijā vislabāk raksturo physis kā e ne r g e i a izpratne. Pateicoties e n e r g e i a, physis atklājas kā patie­sības norise; tieši e n e r g e i a pārvērš sengrieķu physis (tātad ari Heidegera esamību) procesā, plūdumā, nemitīgā gaismas starojumā, kurā viss kjāst redzams. Esamības vēsture klust par patiesības norises procesu. «Patiesība kā atklātība nav piedeva esamībai,» raksta Heidegers. «Patiesība piemīt esamības būtībai.»

Heidegera esamības vēstures vai esamības patiesības kā norises izpratne pilnībā atšķiras no tā, ko filozofiskā tradīcija parasti sauc par vēsturi, t. i., no sabiedrības vai domāšanas vēstures. «Esamības vēsture», viņaprāt, ir tā primārā sfēra, kas ļauj at­klāt dabas un sabiedrības patiesību. Sīs patiesības izdibināšana sniedz mums iespēju risināt jautājumu par dažādu jomu esošā esamību.

Heidegera «rpavērsiena» filozofijā vērojama savdabīga esamības antropoloģizācija, pat mitoloģizācija. Esamības jēdziens viņa vēlīnajā filozofijā tiecas ieņemt Dieva vietu. Esamība kļūst par gaismas pirmavotu. Tā piestrāvo visas cilvēka attiecības ar pasauli, cilvēcisko kosmosu un vēsturi. Esamība līdzīgi Dievam tēvam sāta cilvēku eksistencē, jaunas patiesības gaismā. Tiek nospēlēti jau pazīstami kristietiskās drāmas motīvi. Tā­pat kā kristietībā, Heidegera vēlīnajā filozofijā realizējas iekšēja piederība vēsturei. Cil­vēks pārvēršas par «esamības ganu», tās «sargu». Ar cerībām un bailēm viņš gaida «esamības atnākšanu».

Filozofs ir pārliecināts, ka šāda attieksme pret esamību var kalpot par pamatu jaunam humānismam, iezīmēt jaunu kultūru. Tas ir humānisms, kas cilvēcību izprot kā tuvību esamībai. Cilvēks ir kaut kas vairāk par racionālu būtni. Viņš ir nevis esošā kungs, bet gan esamības sargs, tās kaimiņš.

Kādā veidā cilvēks var izzināt esamības vēsturi, tās noslēpumus, patiesības norisināšanos?

Pēc Heidegera domām, esamība pati atklājas, cilvēkam tikai jāieklausās tās valodā: «Pirms cilvēks sāk runāt, viņam jāļauj ierunāties esamībai.» Valoda tieši savieno cil­vēku ar esamību, atklāj tās patiesību. Vēsturiski dažādās valodas runas (Sprechen der Sprache) ir patiesības norises, esamības likteņa rezultāts. «Nozīmju dažādība vienmēr ir vēsturiska. Tā izriet no tā, ka valodas runā esošā esamība atbilstoši esamības liktenim vienmēr nozīmē mūs.» Heidegera filozofijā patiesības norise, esamības liktenis ir identificēts ar valodas norisi. Līdz ar to esamības patiesibas vēsture ir identa valodas vēsturei, liktenim. Valoda ir «esamibas mītne». Tātad ari kultūras «mītne». Esamība dzīvo valodā, taču kā neobjektivizējamais «bez-pamats» tā paliek netverama, slēpj sevi; tajā pašā laikā tā ir «šeit» un nosaka esošo savā esamibā, kā ari kultūras un cilvēka būtību. Esamības «šeit» ir valoda. Tajā esamība gūst savu konkretizāciju un materializāciju. Esamība nevis vienkārši mit valodā, tā realizējas, tā izgaismodamās atnāk valodā. Esamība ir «atnākšana», un kā tāda tā ir dāvana, liktenis un vēsture.

Heidegers uzskata, ka valoda parasti ir ikdienas diktatūras varā. Ari zinātnes valoda ir atsvešināta no esamibas, pārvērsta par līdzekli objektīvu, priekšmetisku saka­rību izteikšanai. «Tādēļ valoda nonāk komunikācijas līdzekļu kalpībā, kuras ietvaros priekšmetiskošana, neraugoties ne uz kādām robežām, tiek izplatīta kā vienveidīga visa pieejamība priekš visiem. Tādā veidā valoda nokļūst publiskuma diktatūras varā.» Visur vērojama valodas noplicināšana. Tas ne tikai mazina morālo un estētisko atbil­dību par vārda lietojumu, bet apdraud cilvēka būtību.

Valodas interpretācijā M. Heidegers daudzējādā ziņā seko V. fon Humbotta, P. Natorpa un E. Kasirera koncepcijām. Pēc viņu domām, runa ir mūžsena cilvēciskās esami­bas struktūra. Vārds nevar būt tikai sazināšanās līdzeklis, tam ir tieši jāsavieno ar ap­ziņas pirmsreflektivajām formām. Tādēļ Heidegers visai bieži pievēršas etimoloģiskai vārdu analīzei, lai atklātu vārda primāro jēgu un līdz ar to cilvēcības, kultūras būtību, esamibas patiesibas norises jēgu.

Valodas kā esamibas patiesibas norises konkretizācijas interpretācija Heidegera filo­zofijā ir saistīta ar īpašu domāšanas izpratni. «Būtiskajai domāšanai», kura atšķiras no metafiziskā pasaules uztveres un interpretācijas veida, pēc Heidegera domām, ir jāizteic esamības patiesibas diktāts: <rDomāšana ir primārais d ic t ar e. Domāšana ir mūžsenā «diktēšana», kas pastāv pirms jebkuras poēzijas un arī mākslas valodiskajiem aspektiem, ja tā realizējas valodas sfērā. Jebkura «diktēšana» plašā nozīmē un šaurā nozīmē kā «poētiskais» savā būtibā ir domāšana.»

Pēc vācu eksistenciālista domām, jēga cilvēka mūžsenajai saiknei ar esamibas vēs­turi atklājas diženu mākslinieku, dzejnieku darbos.

Tam, kas sarāvis saites ar «vēsturisko aprēķinu», racionalilāti, nostājies uz esamibas ceļa, atklājas «pirmsākuma» (Anfängliches) noslēpumi, viņš dzird esamibas vār­dus, viņa uzdevums ir tos vēstīt citiem. Liela mākslinieka darbā runā pati esamība. Munka gleznā <rKliedziens» kliedz ne tikai sāpju izkropļotais cilvēks — kliedz zeme un fjordi, kliedz sāpju plosītās debesis. Grieķu templis ir ne tikai celtne ielejā apdrupušu klinšu vidū — tas nes sevi dieva veidolu. Pateicoties templim, tajā mit dievs. Mākslas uzdevums nav attēlot esošo. Tai jāatklāj esamības patiesība. Van Goga attē­lotajos zābakos ir dzirdams zemes sauciens, te runā zeme, klusībā briedinot graudus noslēpumaini nepieejamajā ziemas mierā. Tā ir pasaule, kurā cilvēks nav zaudējis saikni ar esamību.

Pēc Heidegera domām, viens no dzejniekiem, kam izdevies iekļausities esamības balsi, ir Fr. Helderhns. Viņa poēzija runā pati esamība. Šis dzejnieks pace\as pāri jebkuram konkrētam humānismam — tā ir jauna cilvēcība, kultura, kura visā pilnībā iemieso cil­vēka būtību. Helderlina poētiskie tēli Heidegera filozofijā klust par svarīgu līdzekli esa­mības vēstures tulkojumā.

Vispilnīgāk Helderhns to izteicis himnā «Istra». Mirdzošā straume Istra (senais Donavas nosaukums) it kā simbolizē esamības vēstures būtību. Esamības vēsture if straume (Strom). Istras — vēstures plūduma — izteka sauc mūs pie mūžsenā, svētā; straume ir ceļš uz «dzimteni». Vielas un plūduma, iztekas un ietekas vienība, pēc Hei­degera domām, visspilgtāk izteic esamības vēstures būtibu. Esamības vēstures ceļš ir nebeidzams ceļš uz dzimteni un vienlaikus pastāvīga atgriešanās pie mūžsenā, pastāvīgi centieni uzminēt «svētā» noslēpumu. Tieši dzejnieka uzdevums, domā Heidegers, ir pa­liekošā (Bleibende) meklējumi, viņam ir jānosauc «svētais». Dzejnieks ir esamības sūtnis. Un tajā pašā laikā viņš ir radītājs. Esamības patiesība vienmēr ir jāizteic jau­nos vārdos, un tieši vārds rada jaunu pasauli, jaunu kultūru.

Esamības patiesības atklāšana, pēc Heidegera domām, ir domāšana, filozofija šā vārda visstingrākajā nozīmē: «Domāšanas stingrība atšķirībā no dabaszinātnēm nav mek­lējama vienkārši mākslīgā, t. i., tehniski teorētiskā jēdzienu eksaktumā. Sī stingrība balstās uz to, ka teiktais (d a s S a g e n) paliek esamības elementā un līdz ar to ļauj aptvert «vienkāršo» tā daudzveidīgajās dimensijās.»

Esamības vēstures izziņa ir nākotnes domāšana. Vārda uzdevums ir likvidēt metafizisko pasauli, atklāt cilvēka patieso esamību, radīt jaunu kultūru.

Vai vācu eksistenciālista filozofiskais darbs to ir veicinājis? Šķiet, būtu pārsteidzīgi atbildēt — nē. Viņa filozofija ir pārdzīvojusi dažādus novirzienus, kas bija aktuāli no trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem, ieskaitot eksistenciālismu (kuram Heidegeru formāli pieskaita), vienlaikus dodot jūtamu impulsu jaunāko filozofisko skolu un virzienu attīstībai — filozofiskajai hermeneitikai, Frankfurtes skolai, pat neokonservatīvisma strāvojumiem. Heidegera nevarētu viennozīmīgi raksturot ari tikai kā iracionālistu un mistiķi. Bet kur gan meklējams viņa filozofiskās domas ietekmes noslēpums? Šķiet, Heidegers, tāpat kā to savā laikā spēja Nīče, ir uztaustījis daudzus Rietumu sabiedrības — un bieži vien visas cilvēces — sāpju punktus: cilvēku atsvešinātību, sakņu zudumu, valodas un kultūras noplicinātibu, vienpusīgi tehniciskas domas draudus. Hei­degers runā metaforiskā valoda, kas bieži apgrūtina viņa filozofisko darbu analīzi un tiešas dialoga attiecības. Taču tas nenozīmē, ka aiz ārkārtīgi sarežģītajām, brīžiem poē­tiskajām konstrukcijām neslēpjas vesela problēmu gūzma. Par Heidegeru ir grūti rak­stīt — par to liecina pasaules filozofiskā literatūra. Parasti rodas vai nu pārstāstījumi, vai ari apcerējumi, kuriem nav tiešas saiknes ar viņa tekstiem, pārdomas, kuras Hei­degers vienkārši ir rosinājis. Nevar noliegt, ka atsevišķu jautājumu risinājumā Heide­gers ietekmējis arī marksistisko filozofisko domu — piemēram, centienos aplūkot pa­sauli kā «cilvēka pasauli», subjekta un objekta vienību kā jēgas un nozīmju sfēru, kā kultūras pasauli.

Esamība nav un nevar būt tikai un vienīgi naturālu objektu kopums, sabiedrisko attiecību summa. «Cilvēciskā esamība» pirmām kārtām ir jēga, t. i., jebkura lieta, parā­dība, pasaule kopumā savu īpašo nozīmi gūst tikai vēsturiski nosacītas cilvēcības, kul­tūras kontekstā. Turklāt noteiktas cilvēcības formas, kultūra jebkurai sabiedrībai ir kaut kas «d o t s», runājot Heidegera vārdiem, vienkārši i r. Tā i r šī mirdzošā upe — Istra, kas savā plūdumā mūs arī nes. Kultūrai, cilvēcībai vienmēr ir konkrētas izpausmes formas. Istra ir straume, kurā katrs piliens ir sākotnes un plūduma vienība. Kultūra ir nemitīgs radīšanas akts, vēstures straume, taču tā ir ari «dzimtene», šūpulis. Tikai pastāvīga plūduma un sākotnes vienība spēj uzturēt cilvēcību.

Sākumā ieklausīsimies Novālisa vārdos. Tie rodami tekstā, kuru viņš nosaucis par «Monologu». Nosaukums norāda uz valodas noslēpumu — tā runā viena pati un vienīgi pati ar sevi. Viena no šā teksta frāzēm skan: «Tieši valodas savdabību — to, ka tā ir nodarbināta vienīgi pati ar sevi, — nezina neviens.»

Ja to, ko mēs tagad centīsimies pateikt, uztvers kā secīgu izteikumu virkni par valodu, viss apstāsies pie nepierādītiem un zinātniski nepierādāmiem apgalvojumiem. Ja turpretim mēs ce|u uz valodu apgūsim, balstoties uz to, kas notiek šajā ceļā, tad varētu rasties daži minējumi, kas turpmāk Jautu nojaust pārsteidzošas valodas iezīmes.

Ce|š uz valodu — tas izklausās tā, it kā valoda atrastos kaut kur tālu no mums, tur, kurp mums vēl tikai būtu jādodas. Bet vai vispār ir vajadzīgs kāds ceļš uz va­lodu? Saskaņā ar senu atziņu mēs taču esam būtnes, kuras prot runāt, līdz ar to — būtnes, kurām jau ir valoda. Turklāt spēja runāt nav tikai viena no daudzajām cil­vēka spējām, tā padara viņu par cilvēku. Si iezīme nosaka viņa būtības aprises. Cilvēks nebūtu cilvēks, ja viņam būtu liegts runāt — runāt nepārtraukti, par visu, ar visiem, dažādos veidos, bet vairāk par visu — runāt, neizteicoties kādā «tas in>. Tā kā to visu nodrošina valoda, cilvēka būtība sakņojas valodā.

Tādējādi mēs visupirms esam valodā un pie valodas. Ceļš uz valodu nav vajadzīgs. Turklāt ceļš uz valodu ir neiespējams, jo mēs jau atrodamies tur, kurp būtu jāved šim ceļam. Taču vai mēs tur esam? Vai mēs atrodamies valodā tā, lai varētu tvert tās būtību, lai domātu to kā valodu un, ieklausoties tās savdabībā, sadzirdētu to? Vai mēs bez īpašas piepūles esam valodas tuvumā? Vai arī ceļš uz valodu kā valodu ir garākais no visiem ceļiem, kādus vien var iedomāties? Ne tikai garākais, bet arī pilns šķēršļiem, kurus rada pati valoda, tiklīdz mēs, neraugoties sānis, cenšamies iedziļināties tās tīrajā patībā.

Mēs iedrošināmies kaut ko īpašu, un to varētu izteikt šādi: novest valodu kā valodu pie valodas. Tas skan ka formula. Tai jākalpo mums par vadmotīvu ceļā uz valodu. Formulā vārds «valoda» ir izmantots trīs reizes, turklāt katrreiz tas izteic kaut ko; citu un reizē ari to pašu. Tas ir tas, kas savieno atšķirto, izejot no vienotā (aus dem Einen), kas sakņojas valodas savdabībā. Mūsu formula, protams, vispirms norāda uz attiecību savijumu, kura mēs paši jau esam iesaistīti. Iecere par ceļu uz valodu ir sa­vijusies ar runāšanu, kurai tieši vajadzētu atraisīt valodu, lai to priekšstatītu kā valodu un priekšstatīto izrunātu; tas vienlaikus pierāda, ka valoda pati ir savijusi mūs ar runā­šanu.

Sis savijums, uz kuru norāda mūsu formula — ceļazīme, apzīmē to iepriekš nosa­cīto jomu, kurā ir jāuzturas ne tikai šiem mūsu priekšlasījumiem, bet arī jebkurai lingvis­tikai, jebkurai valodas teorijai un filozofijai, jebkuram mēģinājumam apdomāt valodu.

Savijums sablīvē, sašaurina un apgrūtina savītā tiešu aplūkojumu. Bet savijums, par kuru runā ceļazīmes formula, reizē ir pašas valodas īpašība (Sache). Tādēļ mēs nedrīkstam meklēt vēl kaut ko citu līdzās šim savijumam, kurš šķietami visu pārvērš neatšķetināmā kamolā. Formulai visupirms ir jāmudina mūsu doma, lai tā pacenstos nepārcērtot atšķetināt savijumu tā, lai formulā nosaukto attiecību savstarpējos sakarus varētu brīvi saskatīt. Iespējams, ka savijumā ir saite, kura pārsteidzošā veidā atraisa valodu tās savdabībā. Šo atraisošo saiti nepieciešams uztvert. [..]

Riņķis ir īpašs minētā savijuma gadījums. Riņķim ir jēga, jo riņķojuma virzienu un veidu nosaka pati valoda ar kustību tajā. Sās kustības raksturu un vērienu mēs vē­lētos aptvert no pašas valodas, iesaistoties tās savijumā.

Kā to varētu izdarīt? Neatlaidīgi sekojot tam, uz ko norāda formula — ceļazīme: novest valodu kā valodu pie valodas.

Turklāt, jo skaidrāk valoda pati sevi parāda savā īpatnībā, jo nozīmīgāks pašai valodai kļūst ceļš uz valodu, jo noteiktāk mainās ce]a formulas jēga. Tā zaudē formulas raksturu, negaidīti kļūst par bezskaņas atbalsi, kura mums dod iespēju saklausīt kādu mazumu no valodas savdabības.

* * *

Ja vēlamies domāt par valodu kā valodu, mums ir jāatsakās no līdz šim ierastās valodas analīzes. Mēs nevaram vairs balstīties uz tādiem vispārīgiem priekšstatiem kā enerģija, rīcība, darbs, gara spēja, pasaules uzskats, izteikums, kuru vidū kā atsevišķu gadījumu mēs ietvertu arī valodu. Tā vietā, lai izskaidrotu valodu kā kaut ko citu un tādējādi attālinātos no tās, mūsu uzsāktajam ceļam uz valodu vajadzētu ļaut aptvert valodu kā valodu. Humbolta valodas būtības izpratnē tā, protams, ir ap-tverta, taču tverta kā kaut kas cits, nevis kā pati. Mēs turpretim ņemsim vērā vienīgi valodu kā valodu, un tas prasa vismaz pateikt, kas piemīt valodai kā valodai.

Taču viena lieta ir sakārtot valodā vērojamo dažādību un pavisam cita — koncentrēt uzmanību uz to, kas pats no sevis savieno savstarpēji saistīto, piešķirot valodas būtībai tai raksturīgo vienību.

Ceļam uz valodu tagad ir stingri jāved pa formulā iezīmēto vadlīniju — novest valodu kā valodu pie valodas. Ir nepieciešams pietuvoties valodas savdabībai. Arī šajā gadījumā valoda visupirms parādās kā mūsu runa. Tagad ievērosim tajā to, kas pastā­vīgi un atbilstoši tam pašam mēram — neatkarīgi, vai mēs to apzināmies vai ne — runā līdzi mūsu runāšanā.

Runāšanai piederas runātāji, taču ne gluži tā, ka cēlonis piederas sekām. Drīzāk paši runātāji ir klātesoši vienīgi runāšanā. Kur klātesoši? Pie tiem, ar ko viņi runā, pie tā, par ko viņi runā, kas viņus jau kaut kā skāris. Tie ir — katrs savā veidā — līdzcilvēki un lietas, viss, kas tās no-saka un cilvēkus no-skaņo. Par visu to gan vienā, gan otrā veidā ir runa; viss — kā tas, par ko ir runa, — aprunājas, parunājas, izrunā­jas tādā veidā, ka runājošie runā viens ar otru un paši ar sevi. Izteiktais tostarp paliek daudzveidīgs. Ļoti bieži tas ir vienīgi izteiktais — ātri izzūdošs vai arī kaut kā sa­glabājams, Izteiktais var būt pagājušais, bet tas var būt arī jau sen pagājušais kā no­teiktais.

Izsacītais dažādā veidā rodas no neizsacītā, vienalga, vai tas būtu vēl neizsacītais vai arī kaut kas, kam jāpaliek neizsacītam tādēļ, ka tas nav pieejams runai. Tādējādi dažādā veidā izsacītais rada šķietamību, ka tas varētu būt atdalīts no runāšanas un runātājiem un nepiederēt viņiem, kaut gan īstenībā izsacītais piedāvā runāšanai un runātājiem to, par ko viņi uztur sarunu, lai kā arī viņi izturētos pret vēl neizteikto.

Valodas būtībā atklājas elementu un savstarpējo attiecību dažādība. Tie tika uz­skaitīti, bet netika sakārtoti stingrā secībā. Pārskaitot gūtas liecības par elementu sav­starpējo piederību. Tāda pārskaitīšana ir izklāstījums, kas orientējas uz savstarpēji piederīgu elementu vienību, taču nevar to atklāt.

Mūsu gara acu nespējai aptvert valodas vienojošo veselumu ir senas saknes. Tādēļ šis veselums arī palika nenosaukts. Tradicionālie vārdi tam, ko saprot ar nosaukumu «valoda», katrreiz apzīmē tikai kādu aspektu, kuru pieļauj valodas būtība.

Nosauksim meklēto valodas būtību par uzmetumu. Sis nosaukums vedina skaidrāk aplūkot valodas būtību. Mēs parasti lietojam šo vārdu vienīgi triviālā nozīmē.

Taču arī lemesis, izdzenot vagas un veidojot dobes, uzmet zemi. Lemesis, uzmetot zemi, pārrauj tās noslēgtību, lai tā varētu uzņemt sevī sēklas un stādus. Uzmetums ir līniju kopums zīmējumā, kas iezīmē atvērto brīvo valodas telpu. Uzmetums ir valodas būtības zīmējums, tās parādīšanās iekārtojums, kurā atkarībā no tā, par ko ir runa, iekārtota vieta runājošajiem un viņu runai, teiktajam un neteiktajam.

Tomēr valodas uzmetums pat savā aptuvenajā zīmējumā paliek apslēpts līdz tam laikam, kamēr mēs nesākam pētīt, kādā nozīmē jau tika runāts par runāšanu un sacīto.

Protams, valoda ir ziņojums. To var saprast arī kā cilvēka darbību. Var uzskatīt, ka abi varianti ietver pareizu priekšstatu par valodu kā runu. Abi tagad paliek neap­lūkoti, turklāt nedrīkst aizmirst, cik ilgi jau valodas skaņu aspekts gaida tam atbil­stošu noteiksmi, jo fonētiski akustiski fizioloģiskais valodas skaņas skaidrojums netver tās rašanos no klusuma skanējuma, vēl vairāk — netver radušos no-skaņojumu balsī.

Tomēr kā iepriekšējā īsajā valodas būtības momentu izklāstā būtu jāsaprot valoda un izsacītais? Katrā ziņā tie atklāj sevi kā to, ar kā starpniecību un kur kaut kas «nonāk līdz valodai», t. i., parādās, ciktāl kaut kas ir pateikts. Runāt un pateikt nav viens un tas pats. Kāds var runāt, runāt bez gala, taču sacītais neko neizteic. Cits turpretim klusē, nerunā, taču tieši ar to daudz pasaka.

Taču ko nozīmē vārds teikt? Lai to aptvertu, paskatīsimies, par ko vedina domāt mūsu valoda. Teikt nozīmē: rādīt, ļaut parādīties, saskatīt un sadzirdēt.

Mēs būsim izteikuši kaut ko pašsaprotamu un tomēr līdz galam neizdomātu, ja norādīsim, ka sarunāties nozīmē kaut ko pateikt, vienam kaut ko otram parādīt, sav­starpēji uzticēties parādītajam. Runāt vienam ar otru nozīmē kopā izteikt kaut ko par kaut ko, savstarpēji parādīt kaut ko tādu, kas liek atklāties pārrunātajam. Nepasacītais nav tikai skaņās neietērptais, tas ir arī nepateiktais, vēl neparādītais, tas, kas vēl nav atklājies parādībās. Tas, kam jāpaliek neizsacītam, kas mīt neizteiktajā, kā neparādā­mais uzkavējas apslēptajā, — tas ir noslēpums. Tas, par ko ir runa (das Zugesprochene), runā kā sacītais (Spruch) norādījuma nozīmē — norādījuma, kura izteikšana ne vien­mēr ir jāietērpj skaņās.

Runa kā teikšana piederas valodas būtības uzmetumam, kuru iezīmē teikšanas un pateiktā veidi, kur klātesošais vai neesošais pieteic, noteic vai atteic pats sevi, parāda vai liedz sevi. Daudzveidīgā teikšana, kurai var būt visdažādākā izcelsme, valodas uzmetumā ir pastāvīgais. Minēto valodas attiecību sakarībā valodas būtību kopumā varētu apzīmēt ar vārdu teika (Sage), apzinoties, ka pat tagad nav aplūkots tas, kas visām attiecībām piešķir vienību.

Vārdu teika, tāpat kā citus mūsu valodas vārdus, mēs varam lietot vienkāršotā nozīmē. Teiku var uzskatīt par kaut ko triviālu, maznozīmīgu. «Teikt tukšas pasakas.» Teiku saprot kā vienkāršu nostāstu, nepārbaudītas un tādēļ neticamas valodas. Sādā nozīmē vārds teika šoreiz nav domāts, tāpat kā nav domāts arī literārajā nozīmē — «teiksmas par dieviem un varoņiem». Bet varbūt kā «cildenā zilā avota teika» (G.Trākls)? Saskaņā ar šā vārda vissenāko lietojumu mēs saprotam teiku kā teikšanu parādīšanas nozīmē un šādas teikšanas apzīmēšanai lietojam vecu, sevi labi apliecinājušu, taču mi­rušu vārdu — Zeige (apstrādāts lauka gabals) — liecība, parādījums.' Žans Pols (Rihters) nosauc dabas parādības par «gara rādītājpirkstu».

Valodas būtība ir teika kā rādījums (Zeige). Tās spēja parādīt ne­balstās uz kaut kādu zīmi, bet gan visas zīmes rodas no rādīšanas, kuras sfērā un kuras mērķiem tās var būt zīmes.

Aplūkojot teikas struktūru, mēs tomēr nevaram kategoriski un pat ne galvenajos vilcienos piedēvēt radīšanu cilvēciskajai darbībai. Jebkura veida un pakāpes klātesošā klātbūtni vai atbūtni raksturo pašparādīšanās kā parādība. Pat tur, kur parādīšana rea­lizējas caur mūsu runu, šai rādīšanai kā norādījumam pa priekšu iet pašparādīšanās.

Vienīgi tad, kad mēs pārdomājam mūsu teici (Sagen) šajā sakarībā, mēs varam apmierinoši definēt to, kas ir būtisks jebkurā runāšanā. Runāšanu saprot kā skanīgu, artikulētu domas izpausmi ar runas instrumenta palīdzību. Taču runāšana vienlaikus ir arī klausīšanās. Ieraduma dēļ runāšanu un klausīšanos pretstata vienu otrai: «Viens cilvēks runā, otrs klausās.» Taču klausīšanās pavada un ietver ne tikai dialoģisku runu.

Runāšana un klausīšanās vienlaicīgi ir kaut kas vairak. Runāšana pati par sevi jau ir klausīšanās. Tā ir ieklausīšanās valodā, kurā mēs runājam. Tādējādi runāšana pat nav vienlaikus klausīšanās, bet visupirms klausīšanās. Sī ieklausīšanās valodā nemanāmā veidā īstenojas pirms jebkuras citas klausīšanās formas. Mes runājam ne tikai valodu, mēs runājam no valodas. Mes ari runāt varam tikai tādēļ, ka esam jau ieklausījušies valodā. l\o tad mes šādā gadījumā dzirdam? Mēs dzirdam, kā runā valoda.

Taču vai valoda pati runā? Kā tas var realizēties, ja tai nav runas instrumentu? Un tomēr runā valoda. Tā visupirms un vienīgi izpilda to, kas ir būtisks jebkurai valo­dai, — teiku. Valoda runā, ciktāl tā teic, t. i„ rāda. Valodas teices avots ir kādreiz jau sacītā un vēl līdz šim laikam neizsacītā teika, kas caurauž valodas būtības uzme­tumu. Valoda runā, ciktāl tā kā rādījums, ietiecoties visās klātesamības jomās, ik reizi ļauj sevī atklāt vai apslēpt klātesošo. Tāpēc mēs ieklausāmies valodā, ļaujot teikties tas teikai. Lai arī kādā veidā mēs klausītos, ja mēs vispār kaut ko dzirdam, klausīšanās ietver sevī pašteikšanos (Sichsagenlāssen), bez kuras nav iespējama uztvere un priekš­stati. Runāšanā, kas ieklausās valodā, mēs atkārtojam saklausīto teiku. Mēs ļaujam izskanēt tās neskanošajai balsij, izmantojot pie mums jau esošo skaņu, lai ta, atbildot teikai, sauktu to. Tagad valodas uzmetumā varētu skaidrāk iezīmēt vismaz vienu līniju, kura ļauj ieraudzīt, kā valoda kā runāšana — savā patībā un līdz ar to ka valoda — runā. _ _ L _

Kad runāšana kā ieklausīšanās valodā Jauj teikai teikties, tas iz-dodas vienīgi tiktai, ciktāl mūsu pašu būtība ļaujas teikai. Mēs dzirdam to vienīgi tāpēc, ka esam tai klausīgi. Vienīgi tiem, kuri klausīgi ļaujas valodai, teika dod iespēju dzirdēt valodu_ un līdz ar to runāt. Teika pastāv kā šī iespējas došana. Tas ļauj mums gūt runas spējas. Valodas būtība rodama šajā runāt ļaujošajā teikā.

Bet pati teika? Vai tas ir kaut kas nošķirts no mūsu runašanas, kaut kas tads, uz ko visupirms ir jābūvē tilts? Vai arī teika ir klusuma straume, kas pati savieno savus krastus — teiku un mūsu šās teikās atkārtojumu —, tos veidojot? Tas tik tikko iekļau­jas mūsu ierastajos priekšstatos par valodu. Teika — vai gan mēs, cenšoties no tās atvasināt valodas būtību, neriskējam padarīt valodu par kaut kādu fantastisku pašpietiekošu būtību, kuru nekur nevarēs atrast, ja vien mēs ar skaidru galvu padomasim par lo? Vai gan valoda nepārprotamā veidā nav saistīta ar cilvēka runu? Protams. Taču kāda veida saikne tā ir? No kurienes un kā darbojas saistošais taja? Valoda ir nepieciešama cilvēka runa, un tomēr valoda nav vienkārši mūsu runas darbības dari­nājums. Kur sakņojas, t. i., uz kā balstās valoda? Varbūt, meklējot pamatus, mēs jau­tājam to, kas neskar valodas būtību.

Vai pati teika ir tas pamats, kurā var sakņoties visa ta savstarpēja piederība, kura piemīt valodas struktūrai? _ ^ _ _

Pirms to pārdomājam, no jauna atcerēsimies par ceļu uz valodu. Paša sakuma tika atzīmēts: jo skaidrāk atklājas valoda kā tāda, jo noteiktāk mainās ceļš uz to. Līdz šim brīdim cejam bija raksturīgs tāds gājums, kas ved domu virzienā uz valodu ta savda­bīgā savijuma ietvaros, kurš tika iezīmēts ceļa formulā. Līdz ar Vilhelmu Hurriboltu mēs vadījāmies no cilvēka runas un centāmies visupirms iztēloties valodas būtību, bet pēc tam pamatot to. Atbilstoši tam vajadzēja noskaidrot, kas piederas pie valodas uz­metuma. To pārdomājot, mēs nonācām pie valodas kā teikas.

V. …es uzdrošinos uzdot jautajumu, kas mani jau labu laiku nodarbina un kuru uzdot man gandrīz vai liek jūsu negaidītais apmeklējums. _. . , _ _

J. īpaši nepaļaujieties uz manām spējām sekot jusu jautajumiem. Turklāt mūsu saruna man ir iemācījusi skaidrāk saskatīt, cik nepārdomāts pagaidam vel ir viss, kas at­tiecas uz valodas būtību. _

V. Jo vairāk tādēļ, ka Austrumāzijas un Eiropas tautām valodas butiba ir un paliek pilnīgi atšķirīga.

J. Tāpat kā tas, ko jūs saucat par «būtību». Kā gan musu doma te varētu atraisīties? V. Visdrīzāk tā, ka jau no paša sakuma neprasīsim parak daudz. Tādēļ visupirms es atļaušos jums piedāvāt kādu sagatavojošu jautājumu. _ _

J. Baidos, ka nevarēšu uz to atbildēt, ja neņemsim vērā mūsu sarunas bīstamo rak­sturu. _ _ _

V. Tas nevar būt, jo mes apzinamies šīs briesmas.

J. Tādā gadījumā vaicājiet. _

V. Ko japāņi saprot ar valodu? Vaicāšu vel piesardzīgāk: vai jūsu valodā ir vārds, lai apzīmētu’ to, ko mēs saucam par valodu? Ja nav, tad — kā jūs apzinaties to, ko mēs saucam par valodu?

J. Sādu jautājumu man neviens vēl nav uzdevis. Turklāt man šķiet, ka mūsu — ja­pāņu — pasaulē tam, ko jūs patlaban vaicājat, neveltī nekādu uzmanību. (Japānis piever acis, noliec galvu un iegrimst ilgstošās pārdomās.

Vaicātājs gaida, kamēr viņa viesis atsāks sarunu.)

J. Japāņu valodā ir viens vārds, kas drīzāk parāda valodas būtibu nekā ļauj izmantot sevi kā apzīmējumu runai un valodai. [..]

J. No tā, kā jūs ieklausāties manī — vai, skaidrāk izsakoties, iespējamos minējumos, kurus es te piedāvāju, — manī rodas vēlēšanas atmest nedrošību, kas mani līdz šim kavēja atbildēt uz jūsu jautājumu.

V. Vai domājat — ar kādu vārdu jūsu valodā apzīmē to, ko mēs, eiropieši, saucam par «valodu»?

J. So vārdu es līdz šim vairījos izrunāt, paredzot, ka būs jāsniedz iā tulkojums priekšstatu jēdzieniskajā sfērā, — jo vienīgi caur to Eiropas zinātne un filozofija tie­cas tvert valodas būtību.

V. Kā skanēs šis japāņu vārds «valodas» apzīmēšanai?

J. (Pēc jauna nedrošības brīža.) «Koto ba».

V. Un ko tas nozīmē?

J. «Ba» nozīmē lapas, it īpaši — ziedlapas. Atcerieties ķirša un plūmes ziedēšanu.

V. Bet ko nozīmē «.koto»?

J. Uz šo jautājumu atbildēt ir visgrūtāk. Tomēr mēģinājumu atbildēt atvieglina tas, ka mēs uzdrošinājāmies iztulkot vārdu «iki»: aicinošā klusuma tīrā aizrautība. Klu­suma vēsma, kas raisās no šās tīrās aizrautības, ir rosinošā, tā, kas dod iespēju šai aizrautībai atnākt. Savukārt «koto» vienmēr min līdzās kā to, kas iejūsmina pats par sevi un kas uz neatkārtojamu mirkli nāk atklātībā visas savas burvības pilnībā. [. .]

V. Runāšana par valodu gandrīz neizbēgami padara to par priekšmetu.

J. Tās būtība tad zūd.

V. Mēs nostādījām sevi pāri valodai tā vietā, lai kaut ko dzirdētu par to.

J. Tādos gadījumos ir runa vienīgi valodas sakarībā …

V. . . . tādā nozīmē, ka šo sarunu ir izraisījusi attieksme pret valodas būtību, un tā ir virzīta pati uz sevi.

J. Kā tas ir iespējams?

V. Runāšana par valodu varētu būt vienīgi saruna.

J. Bez šaubām, mēs virzāmies šādas sarunas ietvaros.

V. Taču vai šī saruna ir par valodas būtību vai tā raisās no būtības?

J. Man šķiet, mēs patlaban virzāmies pa riņķi. Sarunai par valodu jāizaug no valodas būtības. Kā kaut kas tāds ir iespējams, ja visupirms nebūs ieklausīšanās, kura tūdaļ ietiecas būtībā?

V. So pārsteidzošo attiecību es kādreiz saucu par hermeneitisko riņķi.

J. Tas vienmēr pastāv hermeneitiskajā, tātad tur, kur saskaņā ar jūsu šodien sniegto izklāstu valda vēsts un vēstīšanas attiecības.

V. Tam, kas iet ar vēsti, acīmredzot ir jāiziet no vēsts. Viņam ir jābūt to jau sasnie­gušam.

J. Vai jūs pirmīt neteicāt, ka šis riņķis ir neizbēgams, ka tā vietā, lai mēģinātu izvai­rīties no riņķa kā šķietamas loģiskās pretrunas, tajā ir jāieiet?

V. Protams. Taču hermeneitiskā riņķa piespiedu atzīšana vēl nenozīmē, ka priekšstats par neizbēgamo riņķošanu dod iespēju aptvert hermeneitiskās attiecības to sākotnējībā.

J. Tātad jūs būtu gatavs atteikties no savas iepriekšējās izpratnes?

V. Patiesi — un, proti, ciktāl runa par riņķi vienmēr paliek virspusēja.

J. Kā jūs attēlotu hermeneitiskās attiecības tagad?

V. Man tikpat noteikti gribētos izvairīties no attēlošanas kā no sarunas par valodu.

J. Tātad galvenais ir tas, lai pateiktu kaut ko atbilstošu valodai.

V. Šāda teicoša atbilstība varētu būt vienīgi saruna.

J. Bet acīmredzot pavisam īpaša veida saruna.

V. Tāda, kuras sākotne saplūstu ar teikas būtību.

J. Bet tad jau mēs nevarētu saukt par sarunu jebkuru aprunāšanos vienam ar otru…

V. … ja mēs šo vārdu arī turpmāk uztvertu tā, ka tas mums runā par koncentrēšanos uz valodas būtību.

J. Vai šādā nozīmē arī Platona dialogi vairs nebūtu sarunas?

V. Es vēlētos atstāt jautājumu atklātu un atzīmēt vienīgi to, ka sarunas gaita ir no turienes, no kurienes cilvēki, kuri šķietami vienīgi runā, tiek uzrunāti.

J. Ja valodas būtība kā teika uzrunātu (atbildētu), ši teika raisītu īstu sarunu…

V. … kura teiktu nevis «par» valodu, bet gan no tās kā tādas, kuru prasītu tās būtība.

J. Turklāt tūlīt otršķirīga nozīme būtu tam, vai mūsu priekšā ir sarunas pieraksts vai arī tā ir izskanējusi kā reiz izrunāta saruna.

V. Protams — galvenais ir tas, vai šī īstā saruna — vienalga, vai tā būtu uzrakstīta un izrunāta vai ne, — turpina būt ceļā.

J. Šādas sarunas norise droši vien būtu īpaša, tajā vairāk klusētu, nekā runātu.

V. Klusētu visupirms par klusēšanu …

J. …jo runāšana un rakstīšana par klusēšanu izraisa kaitīgu pļāpāšanu…

V. Kas gan ir spējīgs vienkārši klusēt par klusēšanu?

J. Tai vajadzētu būt īstajai teikšanai…

V. … un pastāvīgai priekšspēlei sarunai par valodu no pašas valodas.

J. Vai mēs te nemeklējam neiespējamo?

V. Protams — kamēr cilvēkam nav pieejama tā vēstīšana, ko prasa vēsts, kuru cilvē­kam noteic divējības atklātība.

J. Izsaukt šo vēsts gājumu, turklāt iet to man šķiet nesalīdzināmi grūtāk nekā iztirzāt «iki» būtību.

V. Protams. Jo vispirms ir jānotiek kaut kam, caur ko vēstījumam varētu atklāties — un to apgaismot — tā tāle, kurā teikas būtība nonāk dienas gaismā.

J. Būtu jānotiek klusumam, kas tāles vēsmai jautu rimties aicinošās teikas struktūrā.

V. Visur vēsts un vēstījuma apslēpto attiecību spēle.

J. Kādā vecā mūsu, japāņu, dzejolī nezināms dzejnieks dzied par to, kā viens pretim otram uz viena un tā paša zara smaržo ķirša un plūmes zieds.

V. Tāpat es domāju tāles un klusuma savstarpību divējības atklāšanās vēsts vienotajā notikumā.

J. Bet kurš no mūsdienu dzejniekiem te varētu saklausīt valodas būtības atbalsi, kuru apzīmē mūsu vārds «koto ba» — zieda ziedlapas, kas uzplaukst no atraisītājas žē­lastības apskaidrojošās vēsts?

V. Kas varētu visā tajā rast viņam noderīgu valodas būtības skaidrojumu?

J. To neatradīs nekad, kamēr vien vēlēsies gūt informāciju pamatatziņu un noteicošo vārdu veidolā.

V. Bet daudzi varētu būt iesaistīti vēstīšanas priekšspēlē, tikai sagatavojot sevi sarunai par valodu.

J. Man gandrīz šķiet, ka tagad mēs paši tā vietā, lai runātu par valodu, centāmies spert dažus so|us ceļā, kas tuvina teikas būtībai.

V. Tai atbilstošā ceļā. Priecāsimies, ja tā ne tikai šķiet, bet arī ir.

J. Kas ir tad, ja tā ir?

V. Tad notiek atvadīšanās no jebkura «tas ir».

J. Jūs taču nedomājat šo atvadīšanos kā zaudējumu un noliegumu?

V. Nekādā zinā.

J. Bet?

V. Ka agrakā atnakšanu.

J. Bet pagājušais taču ir pagājis, jau aizgājis — kā tas var atnākt?

V. Pagājušais nav tas pats, kas agrākais.

J. Kā mums jādomā agrākais?

V. Kā pastāvošā (Währenden) koncentrēšanās…

J. …pastāvošā, kas, kā jūs pirmīt sacījāt, pastāv kā aizstāvošais…

V. …un paliek tas pats, kas vēsts…

J. … kura mūs izmanto kā vēstnešus.

No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis

1 Skat. Ķ. Miilenbachs. Latviešu valodas vārdnīca. 4. sēj., 155. lpp. teika — «viņam Ir laba teika»,

«vienā teikā» (in einem Satz).

ROBS -grue

Pēckara franču literatūras vēsturē ALENS ROBS-GRIJĒ (dz. 1922. g.) ienāca kā viens no «Jaunā Romāna» radītājiem un rosīgākajiem teorētiķiem. Viņš sarakstījis dau­dzus romānus («Gumijas» (1953), «Okšķeris» (1955), «Labirintā» (1959), «Satikšanās nams» (1965), «Projekts revolūcijai Ņujorkā» (1970), «Rēgaiņā pilsētas topoloģija» (1976), «Džina» (1981) č. c.), bijis ari kinoscenārists un kinoinscenētājs. Rakstnieka poētika, kas ne mazākajā mērā nelīdzinās jelkādiem pazīstamiem paraugiem, sākumā šokējoši ietekmēja ne vien lasītājus, bet arī kritiku, kas viņam pārmeta pašmērķīgu formālismu, taču īstenībā Roba-Grijē poētika atspoguļo viņa darbiem raksturīgo proble­mātiku.

Klasiskajā vēstījuma literatūrā, kas izveidojās 19. gadsimtā, personāžu raksturus veidoja tā laika sabiedriskajā praksē sakņota personības subjektīvo vērtību un tās ob­jektīvās sociālās lomas sintēze. 20. gadsimta literatūrā plaisa starp šādas personības intīmo «es» un tās sociālajām funkcijām neapturami padziļinājās, tika apšaubīta pat indivīda iekšējā vienotība, tā personības autentiskums. Pašdarbīgā un patstāvīgā sub­jekta iziršana, tā aizstāšana ar kulturālas uzvedības un domāšanas stereotipu kom­plektu — process, kas īpaši attīstījies pēckara gados, — kļuva par franču «Jaunā Ro­māna» pārstāvju mākslinieciskās apjēgsmes objektu. Konkrēti A. Roba-Grijē estētiskā eksperimenta radikālisms izpaudās tādējādi, ka saikņu pārtrūkšanu starp cilvēku un pasauli rakstnieks ir novedis pie it kā loģiska fināla — pie «tīrības laboratorijas», kas tīši atbrīvota no sadzīviskas ticamības konteksta. Tas atspoguļojas A. Roba-Grijē pazīs­tamajā mākslinieciskās izteiksmes principā, kas tiek dēvēts par «šozismu» (fr. chose — lieta): viņa romānu personāži zaudē spēju kā vienotu veselumu izprast realitātes ētisko jēgu un sakarības, bet pati lietu pasaule, atbrīvota no tikumiskajām un intelektuālajām nozīmēm un ierastajiem cilvēciskajiem orientieriem (labais un ļaunais, pagātne, tagadne un nākotne, dzīves siltums un nāves aukstums un tml.), atklājas tikai savā fiziskajā dotumā —■ kailā «lietišķumā». Tāda realitāte biedē nevis ar naidīgumu, bet ar pilnīgu vienaldzību pret cilvēku. A. Roba-Grijē personāži tajā jūtas kā labirintā, kur priekšmeti, notikumi un cilvēki kļūst savstarpēji neatšķirami, veido bezgalīgi dublējošos situāciju, rīcības, formu, apjomu, skaņu u. tml. pasauli. Taču «šozisma» poētika galvenokārt do­minē rakstnieka agrīnajos darbos. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tapušie ro­māni suģestē galvenokārt ar to, ka lasītājs bez pūlēm sazīmē visaptverošu parodiju par sociālās kultūras stereotipiem, atmaskojošu rotaļāšanos ar sabiedrības kultūras mitologēmām — izplatītajiem freiaisma vai sirreālisma štampiem, paviršiem priekšstatiem par mafiju vai kreisi radikālo ideoloģiju; A. Robs-Grijē parodē detektīvromānus un koloniālromānus, antiutopijas, modīgas pornopiedzīvojumu filmas un tml., proti, parāda visus cilvēka apziņu mistificējošos masu kultūras mehānismus. Ar savu daiļradi rosinādams literāru polemiku, A. Robs-Grijē mēdz publiski skaidrot savas pozīcijas, savus darbus. Viņa literatūrkritiskie raksti, kas attiecināmi uz daiļrades pirmo desmitgadi, apkopoti krājumā «Par «Jauno Romānu»» (1963). Tajā ietverts ari raksts «Par dažiem noveco­jušiem jēdzieniem» (latviski publicēts pirmoreiz).

(Íŕçűâŕňü âĺůč ńâîčěč čěĺíŕěč. Ě.: Ďđîăđĺńń, 1986. Ń. 530—531.)

3 — 459

.

Tradicionālajai kritikai ir sava leksika. Lai ari tā (kritika) visai kategoriski atsa­kās izteikt sistemātiskus spriedumus par literatūru (apgalvodama pretējo — ka par daiļdarbiem tā spriežot pilnīgi brīvi, balstoties; vienīgi uz tādiem «dabiskiem» kritērijiem kā veselais saprāts, dvēsele u. tml.), tomēr, mazliet vērīgāk iedziļinoties kritiskajos rakstos, tūlīt sazīmējams dominējošu vārdu tīkls, kas liecina, ka sistēma tomēr pastāv.

Mēs esam tik ļoti pieraduši klausīties par «personāžiem», «atmosfēru», «formu» un «saturu», par literāru darbu kā autora «vēstījumu», par «stāstītāja talantu», par «īste­niem romānistiem», ka ir krietni vien jānopūlas, lai atbrīvotos no visiem šiem pinekļiem un saprastu, ka tajos iemiesots priekšstats par romānu (šis priekšstats ir pilnīgi gatavs, tas tiek uztverts bez apspriešanas, tāpēc — nedzīvs), bet nebūt ne tā dēvētais romāna «raksturs», kā mums to grib iegalvot.

Varbūt vēl bīstamāki ir izteicieni, kurus parasti izmanto, lai definētu tās grāmatas, kuras neiekļaujas konvencionālo likumu ietvaros. Piemēram, vārdiņu «avangards», kaut arī tas acīmredzami atbilst apzīmējamajai parādībai, izmanto, lai, kā neziņā paraustot plecus, atkratītos no jebkura literāra darba, kas atsedz masu patēriņa literatūras netīro sirdsapziņu. Tikko rakstnieks atsakās no nodriskātām formulām un mēģina izstrādāt savu rakstīšanas veidu, tam tūlīt pat pielipina etiķeti «avangards».

īstenībā tas nozīmē tikai to, ka viņš ir mazliet apsteidzis savu laiku un jau rīt tā rakstīs vairākums. Tomēr lasītājs, saņēmis brīdinošu mājienu, tūlīt pat iztēlojas jau­niešus ar sliktām manierēm, kas smīkņājot bāž petardes zem Akadēmijas locekļu krēs­liem ar vienu vienīgu mērķi — patrokšņot, pārsteigt buržuā. «Viņi tīko nozāģēt zaru, uz kura mēs sēžam,» sirdsšķīsti, nepazīdams jokus, atzīstas arī Anrī Kluāns.

īstenībā šis zars ir nokaltis pats — laika ietekmē, un nav mūsu vaina, ka tas jau sācis pūt. Visiem, kas izmisuši tveras pie šī zara, pietiktu kaut reizi palūkoties uz koka galotni, lai pārliecinātos, ka tur jau sen izauguši jauni zari — zaļoksnēji, stingri, dzī­vības sulu pilni. «Uliss» un «Pils» jau skaita ceturto gadu desmitu. «Troksnis un nik­nums» franču valodā iznācis jau pirms divdesmit gadiem. Tiem sekoja daudz citu lite­rāru darbu. Izliekoties tos nemanām, mūsu slavenie kritiķi allaž piesauc kādus maģiskus vārdus: «avangards», «laboratorijas eksperiments», «antiromāns»… Tas nozīmē — «aiz­vērsim acis un atgriezīsimies pie franču tradīcijas svētajām vērtībām».

PERSONĀŽS

Cik daudz mums sastāstīts par «personāžu»! Bet diemžēl šķiet — šīm runām gala nebūs. Piecdesmit gadus ilgst slimība, visnopietnākie publicisti jau daudzkārt konstatē­juši nāvi, taču līdz pat šai dienai nav izdevies nogāzt personāžu no pjedestāla, uz kura to pacēlis 19. gadsimts. Šodien tas ir pārvērties par mūmiju, kas ar agjako — kaut neīsto — diženumu valda tradicionālās kritikas tik ļoti godāto vērtību lokā. Pat vairak: «īstenu» romānistu tā pazīst tieši pec šīs pazīmes — «viņš prot radīt personāžus»…

Lai pamatotu tādu viedokli, parasti mēdz prātot: Balzaks atstājis mums Gorio tēvu, Dostojevskis devis dzīvību brāļiem Karamazoviem; rakstīt romānus nozīmē tikai vienu: pievienot jaunas figūras portretu galerijai, kas veido mūsu literāro vēsturi.

Personāžs. Sā vārda jēga zināma katram. Tas nav kaut kas bezpersonisks, vārdā nenosaukts un iluzors, ko apzīmē ar vietniekvārdu «viņš», — vienkāršs ar darbības vārdu izteiktās darbības subjekts. Personāžam vajag vārdu, ja iespējams — divus: vārdu un uzvārdu. Tam vajag radus, iedzimtību. Jābūt arī profesijai. Ja tam ir īpašums — jo labāk. Un, visbeidzot, tam vajag «raksturu» — seju, kas šo raksturu atspoguļo, kā arī pagātni, kas veidojusi šo seju un šo raksturu. Personāža raksturs diktē viņa rīcību, liek uz visu reaģēt pavisam konkrēti. Raksturs ļauj spriest par personāžu, to mīlēt, ienīst. Tieši raksturs personāža vārdu kādā jaukā dienā padara par konkrēta cilvēku tipa simbolu — un izrādās, ka šādas «kristības» ir gaidīt gaidītas.

Ikvienam personāžam gan jāietver sevi individualitāte, gan jāpaceļas līdz katego­rijas līmenim, jābūt savdabīgam tieši tik lielā mērā, lai izskatītos neatkārtojams, un vienlaikus jānes sevī kādas vispārējas iezīmes, kas vērš to universālu. Lai radītu daudzveidību, brīvības ilūziju, var izraudzīties varoni, kas it kā mazliet neatbilst kādam no minētajiem noteikumiem, piemēram, atradeni, dīkdieni, neprāti vai cilvēku, kas, savas trakulības dzīts, allaž gatavs sagādāt mums kādu pārsteigumu… Tomēr pa šo ceļu netiek iets pārāk tālu, jo šis ir bojāejas ceļš — ceļš, kas ved taisni vien uz moderno romānu.

Tiktiešām, neviens nozīmīgs modernās literatūras darbs šajā ziņā neatbilst kritikas diktētajām normām. Vai ir daudz tādu lasītāju, kuri atceras stāstītāju «Nelabumā» vai «Svešiniekā»? Vai tur vispār ir atrodami cilvēciski tipi? Vai tas nebūtu lielākais ab­surds — saskatīt šajās grāmatās raksturu pētīšanas paņēmienu? Bet «Ceļojums uz nakts malu» — vai tajā tiek aprakstīts kāds personāžs? Un vai var uzskatīt par nejaušību to, ka visi trīs šie romāni uzrakstīti pirmās personas skatījumā? S. Bekets maina sava varoņa vārdu un veidolu viena vēstījuma ietvaros. V. Folkners tīšuprāt dod vienu vārdu divām dažādām personām. Bet K. no «Pils» samierinās ar vienkāršu iniciāli, viņam nekas nepieder, viņam nav ne ģimenes, ne savas sejas, varbūt viņš vispār nemaz nav mērnieks.

Piemērus varētu minēt vēl un vēl. Patiesi — personāžu (šā vārda tradicionālajā nozīmē) radītāji nespēj mums piedāvāt neko citu kā vien marionetes, kurām paši jau sen vairs netic. Romāns ar personāžiem neapšaubāmi pieder pagātnei, tas raksturo kon­krētu laikmetu, ko iezīmē individualitātes apogejs.

Varbūt par progresu runāt nebūtu īsta pamata, tomēr nav šaubu, ka mūsu laikmets drīzāk gan ir matrikulu laikmets. Pasaules liktenis mums vairs neasociējas ar dažu cilvēku, dažu ģimeņu celšanās vai krišanas procesiem. Un ari pati pasaule vairs nav kādam piederošs privātīpašums, ko var atstāt mantojumā un kuram ir naudas ekvivalents; tagad tā_ vairs nav laupījums — ne tik daudz iepazīstams, cik sagrābjams. Balzaka aprakstītās buržuāzijas laikos, nenoliedzami, bija ļoti svarīgi būt vārdā nosauktam. Sva­rīgs bija arī raksturs — vēl jo vairāk tāpēc, ka tas kalpoja par ieroci tuvcīņā, ļāva cerēt uz veiksmi, pašķīra ceļu uz kundzību. Būt ar raksturu zināmā mērā nozīmēja būt ar savu seju pasaulē, kurā personība vienlaikus nozīmēja gan līdzekli, gan mērķi — it visos centienos.

Iespējams, ka mūsdienu pasaule nav tik pašpārliecināta, bet ir pieticīgāka tieši tāpēc, ka ir noraidījusi domu par personības visvarenību; vienlaikus tā ir arī godkārīgāka, jo ielūkojas visā, kas atrodas ārpus šās personības ietvariem. Atkāpies ir vienīgi «cilvē­ciskā» kults, dodot vietu plašākam — ne tik antropocentriskam ieskatam par dzīvi. Šķiet, pazaudējis savu kādreiz visdrošāko balstu, romāns ir sācis ļodzīties. Ja tam neizdosies atgūt līdzsvaru, atklāsies, ka tā pastāvēšana bijusi saistīta ar pagātnē aiz­gājušas sabiedrības dzīvi. Ja tas tomēr spēs atgūt stāju — tā būs liecība, ka romānam paveras ceļš, kas sola jaunus atklājumus.

SIŽETS

Vairumam lasītāju un kritiķu romāns vispirmām kārtām ir tajā izstāstītais sižets, īstens romānists ir cilvēks, kas prot «izstāstīt stāstu». Viņa rakstnieka aicinājums it kā izpaužas stāstīšanas baudā, kas mudina noiet ceļu no grāmatas sākuma līdz beigām. Aizraujošu, satraucošu, dramatisku peripetiju sacerēšana — tas ir viņa prieks un at­taisnojums.

Tādējādi kritisks romāna izvērtējums bieži aprobežojas ar garāku vai īsāku — at­karībā no publikācijai atvēlētā sleju skaita (divas vai sešas) — sižeta pārstāstījumu, ar vairāk vai mazāk plašu galveno epizožu — intrigas samezglojuma un atrisinājuma — izklāstu. Izteikt kritisku viedokli par grāmatu šādos gadījumos nozīmē novērtēt tās iekšējo saistījumu un intrigas attīstības īpatnības, tās izlīdzsvarotību, gaidīto un ne­gaidīto sižetā, ko autors prasmīgi pasniedz nepacietīgajam lasītājam. Pārrāvums vēs­tījumā, neveiksmīgi ievīta epizode, intereses zudums par notikumiem, mīņāšanās uz vie­tas — tie visi tiks atzīti par daiļrades būtiskākajiem trūkumiem, turpretim raits un gluds izklāsts — par tās būtiskāko vērtību.

Bet par pašu rakstīšanas veidu — par to neviens pat neieminēsies. Rakstnieku uz­slavēs tikai par to, ka viņš izsakās pareizā valodā, raksta tīkami, krāsaini, izteiksmīgi… Tā nu rakstītais vārds tiks pielīdzināts dienesta amatrīkam, manierei, bet par romāna būtību, dziļāko jēgu tiks atzīts tikai tajā izklāstītais stāsts.

Turklāt, burtiski, visi — sākot ar nopietniem ļaudīm (kas uzskata, ka literatūras aicinājums nav būt par izklaides līdzekli) un beidzot ar dažādu blēņu (sentimentālu, eksotisku, detektīvžanrā ieturētu) cienītājiem — visi ir raduši prasīt no sižeta vēl kādu sevišķu īpašību. Nepietiek ar to, ka sižetam jābūt amizantam, neparastam vai aizrau­jošam. Lai piešķirtu tam svaru, kas piemīt jebkurai cilvēciskai patiesībai, rakstniekam lasītājs jāpārliecina, ka izstāstītie piedzīvojumi tiešām ir notikuši ar reāliem cilvēkiem, ka romānists aprobežojies ar paša novērotu notikumu pārstāstu. Autors un lasītājs it kā noslēdz klusu vienošanos: autors izliekas, ka tic paša stāstītajam, lasītājs it kā aiz­mirst, ka stāsts ir izdomāts, tēlo, ka viņam darīšana ar patiesu dokumentu, ar kāda cilvēka biogrāfiju, reālu piedzīvojumu. Labi stāstīt nozīmē piešķirt izklāstam līdzību ar jau pastāvošām shēmām, pie kurām cilvēki ir pieraduši, tātad ar kādu gatavu priekš­statu par realitāti.

Tāpēc, lai cik negaidītas būtu sižetiskās situācijas, notikumu pavērsieni, vēstījumam jārit plūdeni, it kā pašam no sevis, lasītāju uz laiku laikiem iesaistot nepārvaramā brāzmā. Mazākā svārstība, niecīgākā nesakritība (piemēram, divu pretrunīgu, vienotrai nepieslīpētu detaļu nesakritība) — un lasītājs jau ir izmests no romantiskās straumes,

viņš pēkšņi jautā, vai tik tas, ko viņam stāsta, nav izdomājums, un draud ielūkoties autentiskos dokumentos, kas, mazākais, pārliecinās par izlasītā ticamību. Romānam ir ne tikai jāizklaidē, bet arī jāiedveš uzticība.

Un, visbeidzot, ja rakstnieks grib, lai ilūzija būtu pilnīga, viņam ir jārada iespaids, ka viņš zina vairāk, nekā izstāsta; jau pats jēdziens «gabals iz dzīves» bez aplinkiem norāda, cik apjomīgām ir jābūt rakstnieka zināšanām par to, kas ir noticis pirms un notiks pēc attēlotajiem notikumiem. Pat aprakstītā laika sprīža ietvaros rakstniekam jārada iespaids, ka viņš runā tikai par pašu galveno un, ja vien lasītājs vēlētos, varētu pastāstīt vēl daudz vairāk. Vajag, lai romāniskā substance šķistu neizsmeļama kā pati dzīve.

Proti, romānā izstāstītajam, itin kā pašam no sevis izrietošajam, līdz bezgalībai attīstīties spējīgajam sižetam ir jāizskatās dabiskam. Nelaimīgā kārtā — pat ja pieļauj, ka cilvēka un pasaules attiecībās vēl ir saglabājies kaut kas «dabisks», — izrādās, ka rakstītais vārds, tāpat kā jebkura cita mākslas forma, ir iejaukšanās veids. Romānista spēks ir tieši tas, ka viņš rada kaut ko jaunu, rada pilnīgi brīvi, neietekmējoties ne no kāda parauga. Modernajam vēstījumam raksturīgs, lūk, kas: tas tīši nostiprina minēto pazīmi, turklāt tik enerģiski, ka pats izdomājums, iztēle kļūst par grāmatas sižetu.

Nav šaubu, ka šāda evolūcija ir tikai viens no pasaules un tajā dzīvojošā cilvēka attiecību vispārīgāko izmaiņu aspektiem. Vēstījums, kādu to iztēlojas mūsu akadēmiskā kritika un, tai sekodami, arī daudzi lasītāji, ir kārtības iemiesojums. Sī kārtība, ko tie­šām var saukt par dabisku, ir saistīta ar racionālu un iekšēji organizētu sistēmu, kuras ziedu laiki sakrita ar to vēstures posmu, kad varu pārņēma buržuāzija. 19. gs. pirmajā pusē, kad «Cilvēciskās komēdijas» veidolā savu apogeju bija sasniegusi tā vēstījuma forma, kura, kā tas viegli noprotams, romāna jomā daudziem joprojām ir un paliek zaudētā paradīze, visai izplatītas bija dažas negrozāmas patiesības, piemēram, ticība tam, ka pastāv neapstrīdama un universāla lietu loģika.

Visi tehniskie vēstījuma paņēmieni — sistemātisks vienkāršās pagātnes (passe simple) un trešās personas pielietojums, bezierunu prasība pēc hronoloģiskas secības notikumu izklāstā, intrigas lineārums, vienmērīga emocionālās attīstības trajektorija, kat­ras epizodes tieksme uz nobeigtību un tml. — it viss bija vērsts uz to, lai radītu sta­bilu, iekšēji saistītu un konsekventu, viennozīmīgu, atšifrējamu pasauli. Un, tā kā šādas pasaules izprotamība pat netika apšaubīta, stāstīšana neradīja nekādas problēmas. Rak­stītais vārds romānos joprojām varēja saglabāt savu naivumu.

Taču, sākot jau ar G. Flobēru, viss sāka grīļoties. Pēc simt gadiem no sistēmas bija palikušas vairs tikai atmiņas. Pie šīm atmiņām, pie šīs mirušās sistēmas visiem spēkiem grib piekalt romānu. Tomēr pietiek izlasīt dažus izcilākos mūsu gadsimta sā­kuma romānus, lai kļūtu skaidrs, ka intriga, kaut arī tās sairšana īpaši skaidri iezīmē­jusies tieši pēdējos gados, īstenībā jau sen vairs nav vēstījuma karkass. Nav ne mazāko šaubu, ka sižetiskums Prustam ir mazāk obligāts nekā Flobēram, Folkneram — mazāk, nekā Prustam, Beketam — mazāk nekā Folkneram… Šobrīd viss ir citādi. Stāstīt stās­tus ir kļuvis vienkārši neiespējami.

Tomēr būtu kļūda domāt, ka modernajos romānos vispār nekas nenotiek. Tāpat, kā nevajag pārsteidzīgi secināt, ka šajos romānos nav cilvēka, jo no tiem izzudis tradi­cionālais personāžs, arī jaunu vēstījuma struktūru meklējumus nevajag identificēt ar jebkādu notikumu, jebkādu jūtu, jebkādu piedzīvojumu izstumšanu no literatūras. Prusta un Folknera grāmatas ir burtiski pārpilnas ar visdažādākajiem stāstiem, taču Prusta darbos tie it kā uzsūcas un, pakļaujoties stāstītāja apziņā pastāvošajai mainīgajai ar­hitektonikai, top atkal no jauna, turpretim Folkneram dažādu tēmu attīstība un to biežā asociatīvā sasaukšanās vispār sagrauj jebkādu hronoloģiju, tāpēc dažbrīd šķiet, ka vēs­tījumā attēlotie notikumi tūlīt izzūd, izdzēšas. Pašam Beketam tāpat netrūkst notikumu, taču tie nemitīgi apstrīd viens otru, paši sevi apšauba, paši sevi sagrauj — tiktāl, ka viena un tā pati frāze var saturēt gan apgalvojumu, gan arī tā tūlītēju noliegumu. Būtībā šajos romānos trūkst nevis sižeta, bet sižeta ticamības, rāmuma un naivuma apjausmas.

Ja aiz šo izcilo priekšgājēju vārdiem man bus atļauts likt savējo, atsaukties uz saviem darbiem, es vēlētos piebilst, ka gan «Gumijās», gan «Okšķerī» skaidri iezīmējas kā intriga, tā «darbība» — turklāt daudzviet piesātināta ar elementiem, kas parasti tiek uzskatīti par dramatiskiem. Bet, ja kādam lasītājam šie romāni sākumā šķituši iekšēji nenospriegoti, vai iemesls nav jāmeklē tai apstāklī, ka rakstītā vārda attīstībai tajos piešķirta lielāka nozīme nekā kaislību un noziegumu krāvumam? Tomēr es skaidri iztē­lojos, ka pēc dažiem gadu desimtiem, iespējams — vēl agrāk, kad ar šāda veida sa­cerējumiem jau būs aprasts un tie sāks iemantot akadēmisma iezīmes, kad tiem savu­kārt pārstās pievērst uzmanību, bet jaunajiem romānistiem vajadzēs izgudrot atkal kaut ko jaunu, kritiķi tāpat pārmetīs viņiem iztēles trūkumu un kā pozitīvu piemēru minēs mūsu romānus.’ «Paskatieties,» viņi sacīs, «kādus stāstus prata sacerēt piecdesmitajos

gados!» [..]

1957

No krievu valodas tulkojusi Tamara Ringa

(Íŕçűâŕňü âĺůč ńâîčěč čěĺíŕěč. Ě.: Ďđîăđĺńń, 1986. Ń. 112—118.)

Franču «Jaunais Romāns» ir viena no tām parādībām pasaules literatūrā, par kurām ne vien daudz runā, bet pat raksta disertācijas. Taču diez vai kāds uzņemtos precīzi atbildēt uz jautājumu, kas īsti ir šis «Jaunais Romāns». Termins radās pirms gadiem trīsdesmit pavisam nejauši: 1957. gadā, rakstot par Natālijas Sarotas «Tropismiem» un Roba-Grijē «Greizsirdību», Emils Anrio, kas tolaik strādāja laikraksta «Le Monde» re­dakcijā, to izdomāja, lai apzīmētu kopīgo, kas, viņaprāt, bija abu šo autoru darbos, — it kā nesaistītu, grūti izprotamu vēstījuma veidu. Vēlāk viņš kopā ar Zeromu L.endonu, kas tolaik vadīja izdevniecību «Minuit» (Pusnakts), nolēma abus vārdus rakstīt ar lielo burtu un zem tiem, gluži kā zem karoga, apvienot darbus, kurus izdeva «Minuit». Kādā intervijā 1987. gadā Zeroms Lendons par šo izvēli teicis: «Jaunais termins bija daudz pieņemamāks (salīdzinājumā ar apzīmējumu «jaunais reālisms» vai «skatiena skola» — S. M.) — īpaši tāpēc, ka tas neietvēra sevī neko precīzu: visi romāni kādreiz ir bijuši «jauni». Svarīgākais bija nevis nosaukums, bet gan fakts, kas ar to apzīmēts. Ar tā starpniecību atklāja tādus noraidītus rakstniekus kā Penžē vai Simons.» Ne tikai šie divi — ari citi vēlākie «Jaunā Romāna» pārstāvji bija noraidīti izdevniecībās, jo viņu darbos bija jūtama atteikšanās no konvencionālajām literatūras tradīcijām. (Albēns Misels šo parādību apzīmēja ar terminu «mūsdienu aliteratūra»). Viņu vidū — Natālija Sarota, Mišels Bitors, Margarita Dirasa un, protams, Alēns Robs-Grijē, kuru pamatoti uzskata par šī literārā strāvojuma «galvu». Viņa pirmais romāns — «Gumijas» — iznāk 1953. gadā, bet «Labirintā» — 1959. gadā.

Jau ar pirmajām šā romāna lappusēm autors ieved pasaulē, kurā zudis ierastais laika jēdziens. Arā snieg (sniga), līst un spīd saule, taču kur ir robeža, kas nošķir šos brīžus? Lasītājs apjūk, neatradis ierastās «šeit un tagad» sakarības. Romāna varonis nemitīgi pārvietojas, vienkārši klīst vai meklē sevi. Sī pārvietošanās tēma gan jau pazīstama no «Jaunā Romāna» priekšteču — Dž. Džoisa un F. Kafkas darbiem. Tā rada noslēpumainības atmosfēru, kas savukārt mums jauj saskatīt detektīvromāna ele­mentus.

Alēna Roba-Grijē romānu raksturo spēle. Tā atbrīvo un ir vienīgā cerība uz sabied­rības un literatūras glābšanu. Ja jau mēs nespējam nomest slogu, ko pasaule mums uzspiež, tad mums vismaz ir iespēja ar to spēlēties. Alēns Robs-Grijē nedod viennozī­mīgu atbildi uz jautājumu, vai īstenībai ir jēga. Rakstnieks uzskata, ka mūsdienu māk­slinieks uz to nemaz nevar atbildēt. Viņš var tikai pateikt, ka šai īstenībai varbūt būs jēga tad, kad pats tajā būs uz kādu brīdi iesaistīts. Tad, kad viņa darbs būs beidzot novests līdz galam.

Jau romāna sākumā redzams, ka Alēns Robs-Grijē spēlējas ar laika jēdzienu tā konvencionālajā izpratnē. Gluži tāpat viņš spēlējas, aprakstīdams priekšmetus ne tikai kā vizuālas percepcijas objektus, bet arī kā dzirdamus un ar tausti uztveramus. Tas viņa romāniem piešķir juteklisku nokrāsu (īpaši spilgti šāda uztvere demonstrēta ro­mānā «Greizsirdība»), Romānā «Labirintā» ne priekšmetu formai, ne to pielietojumam nav nekādas patstāvīgas nozīmes, nozīmīga ir pati to klātbūtne, tāpat kā simbolisks ir to parādīšanās biežums. Katrs atsevišķs priekšmets iegūst jēgu tikai kopsakarībā. Sajā fenomenā saskatāms kinematogrāfisks efekts. Elektriskā spuldze un mušas ēna uz griestiem aizved līdz laternai un līdz kareivja siluetam. Līnijas, kas ievilktas istabas putekļos, turpinās uz tapetēm un tālāk — sniegā atstātajās pēdās. Seit tad arī parādās tīrā formu spēle ar it kā neko nenozīmējošām līnijām, kas ārpasauli vieno ar iekštelpu.

Iespējams, ka var saskatīt pretrunu starp to, ko Alēns Robs-Grijē rakstījis savā darbā «Ceļš uz nākotnes romānu» (1956): viņš runā par «optisko aprakstu», ar kura palīdzību var izmērīt, norobežot un definēt pasauli. Drīzāk gan šķiet, ka šis romāns atgādina «puzzle», kur, tekstam attīstoties, mainās uzbūves un meklējumu likumsaka­rības. Teksts Alēna Roba-Grijē romānā zaudējis savas lineārās īpašības — te vērojams gan hronoloģisks, gan arī personāža un stāstītāja vienības sajaukums. Sākumā gan autors it kā sola, ka būs stāstītājs, ka tiks aprakstīta noteikta vieta un laiks, taču jau ar nākošajiem teikumiem šo ilūziju sagrauj, it kā apmāna lasītāju. Un kas zina — varbūt šajā atminēšanas un uzminēšanas procesā, vēlmē būt izdomā vismaz tikpat veik­lam kā autoram arī slēpjas šī romāna lasīšanas šarms, jo «Jaunais Romāns» nav nekas sižetiski noslēgts, gatavs, tajā kodēts pat rakstīšanas un pasaules atklāšanas process. Un pretējais — atšifrēšanas — process ir tikpat radoša spēle ar autora objektīvo subjektī­vismu.

Bilde ir ierāmēta lakota koka ietvarā un attēlo ainu tavernā. Tā ir melnbalta gravīra no pagājušā gadsimta vai laba reprodukcija. Liels personāžu skaits piepilda visu laukumu: apmeklētāju pūlis — stāvus vai sēdus un pašā kreisajā malā — saimnieks, vieglītiņām pacēlies aiz savas letes.

Saimnieks ir resns, plikpaurains vīrs priekšautā, viņš ir noliecies uz priekšu, abas rokas atspiedis pret leti, pārkāries pāri dažām pustukšām glāzēm — tās labi papildina viņa tēlu — un pagriezis masīvos plecus pret nelielu buržuā grupu garās vestēs vai redingotos; tie izskatās aiz­rāvušies dzīvā diskusijā: stāv, pagriezušies dažādos virzienos, daudzi no viņiem tieši šai mirklī izdara vērienīgas kustības ar rokām, dažbrīd pat ar visu ķermeni — ļoti izteiksmīgi, bez šaubām.

Pa labi — tātad bildes vidū — vairākas dzerošu ļaužu grupas sēž ap šā tā izvietotiem galdiem, citādi sakot, ir iespīlētas pārāk mazā pla­tībā, kura nevar nodrošināt ar ērtībām tik daudz laužu. Arī šie nesamērīgi plātās, sejas krampjaini saspringtas, bet viņu kustības, tāpat kā sejas, ir zīmējuma sastindzinātas, pārtrauktas, apturētas attīstībā, tāpēc viņu izteiksme kļūst ļoti neskaidra — vēl jo vairāk tādēļ, ka vārdi, kas lido no visām pusēm, sadrūp pret bildes vertikālo stikla sienu. Daži dalībnieki kaislību varā pa pusei stāvus uz krēsliem vai soliem stiepj pāri galvām rokas sarunu biedru virzienā. Visur paceļas rokas, atveras mutes, ķer­meņi un kakli saspringti, dūres, gulēdamas uz galdiem vai vēzēdamās tukšumā, sažņaudzas.

Pašā labajā malā redzams strādnieku drānās tērptu cilvēku bariņš — tie ir tādi paši kā pie galdiem sēdošie, tikai, uzgriezuši sēdošajiem mu­guras, viens otru grūsta, cenzdamies saskatīt kādu afišu vai attēlu pie sienas. Mazliet tuvāk — starp šīm mugurām un pretējā pusē dzerošo muguru pirmo rindu, starp bezformīgajās biksēs iebāztajām kājām, starp rupjajām kurpēm, kas mīdās un cenšas tikt uz priekšu, — uz kailās ze­mes sēž kāds puišelis; no pretējās puses viņu daļēji sargā sols. Bērns ir attēlots no priekšpuses. Abas kājas viņš ir pavilcis zem sevis, abām rokām tur palielu kasti — kaut ko līdzīgu apavu kārbai. Neviens par viņu neliekas zinis. Varbūt viņš ir notriekts gar zemi stumdīšanās laikā. Netālu no viņa uz grīdas priekšplānā vēl ir apgāzts krēsls.

Nostāk, it kā atdalīti no pūļa, kas tos aplencis, atstājot pa vidu tukšu joslu — tiesa, šauru, tomēr pietiekami platu, lai būtu jūtama viņu nošķir­tība, katrā ziņā pietiekamu, lai viņus atklātu skatienam, neraugoties uz to, ka tie atrodas dibenplānā, — trīs zaldāti sēž pie mazāka, pie priekš­pēdējā galdiņa — dziļumā labajā pusē, izceldamies ar savu nekustību un stīvumu uz civilo fona, kuri pieblīvējuši zāli. Galvas zaldāti tur taisni, rokas sakrustotas uz kaut kā līdzīga rūtainam, vaskotam galdautam; viņu priekšā glāžu nav. Toties viņiem vienīgajiem ir apsegtas galvas — tās rotā policijas divstūrenes īsām malām. Pašā dziļumā, pie tālākajiem gal­diem, kompānijas vairāk vai mazāk sajaucas ar kājās stāvētājiem diez­gan haotiskā pūlī; zīmējums kļūst miglaināks. Uz baltās malas zem es­tampa kaligrāfiskiem angļu burtiem stāv rakstīts: «Sakāve pie Reišenfelsas.»

Cītīgāk papētot, izskatās, ka zaldātu nošķirtība atkarīga ne tik daudz no niecīgās brīvās joslas ap viņiem, cik no tā, ka apkārtējie aizņemti paši ar sevi. Dziļumā visi silueti izskatās dodamies prom vai drīzāk — mēģinām doties prom, jo viņu aiziešana ir apgrūtināta, — uz bildes kreiso malu, kur, iespējams, atrodas durvis (šī hipotētiskā izeja nav zīmējumā redzama, jo to piesedz pakaramie, kas ir pārblīvēti ar drēbēm un cepu­

rēm); galvas skatās tieši uz priekšu (tas ir — uz pakaramajiem), izņe­mot pa kādai retai, kas pagriezta pretējā virziena, lai uzrunātu kādu, kas atrodas aiz muguras. Pūlis, kas novietojies pa labi, skatās tikai un vie­nīgi uz labo sienu. Katrā aplī sēdošie dzērāji dabiski pagriezušies pret kompānijas centru vai kaimiņu — gan tuvāko, gan attālāku. Buržuā pie letes neinteresējas ne par ko citu, kā tikai par savu sarunu, kura tik ļoti ieinteresējusi arī pār leti pārkārušos saimnieku, ka viņš vairs ne­liekas ne zinis par pārējiem viesiem. Vēl neapstājušies īpatņi lielā skaitā riņķo starp dažādām grupām ar nepārpotamu nodomu pieņemt izvēles robežās kādu no piedāvātajām iespējām: vai nu iet skatīties afišas, vai apsēsties pie kāda galda, vai arī doties prom aiz pakaramajiem; vajag tikai mirkli uz viņiem paskatīties, lai saprastu, ka viņi visi jau ir pado­mājuši par tuvāko nākotni: tāpat kā grupu iekšienē, arī šeit nevienā sejā, nevienā kustībā nav jaušamas šaubas, iekšēji monologi vai pārdo­mas. Trīs zaldāti — gluži pretēji — jūtas kā pazuduši. Viņi nesarunājas un ne par ko tieši neinteresējas — ne par afišām, ne par glāzēm, ne par kompāniju. Viņiem nebija nekā, ko darīt. Neviens uz viņiem neska­tījās, un viņiem ne tik nebija uz ko skatīties. Viņu galvu pagriezieni — viens pretskatā, otrs sānskatā, trešais trīsceturtdaļpagriezienā no mugur­puses — nenorāda nekādu kopīgu intereses priekšmetu. Pirmais — tas, kura vaibsti vienīgie redzami visā pilnībā, — veras tukšu skatienu, stin­gām acīm bez jebkādas izteiksmes.

Kontrastu starp trim zaldātiem un pūli paspilgtina līniju precizi­tāte — tie izzīmēti daudz rūpīgāk nekā pirmajā plānā izvietotie perso­nāži. Mākslinieks viņus attēlojis ar tik pedantiski izstrādātām detaļām, ar tik spēcīgu līniju, it kā viņi sēdētu skatuves priekšplānā. Kompozīcija savukārt ir tik pārblīvēta, ka pirmajā brīdī tas nemaz nav pamanāms. It īpaši seja, kas attēlota pretskatā, — tā izzīmēta ar tādu izteiksmes smalkumu, kas šķietami nekādi nesaderas ar jūtu trūkumu, kas tajā la­sāms. Neviena doma nepavīd šajās acīs. Tā ir tikai nogurusi seja, drī­zāk — izkāmējusi, un to vēl kalsnāku padara vairākas dienas neskūtās bārdas rugāji. Sis kalsnums, šīs ēnas, kas pasvītro vaibstus, bet neizceļ ne vismazāko ievērības cienīgu īpatnību, liek tomēr pamanīt plaši atvērto acu mirdzumu.

Militārais frencis ir aizpogāts līdz augšai, kur abpus kaklam, piešūts uz īpaša auduma gabaliņa ar vienādām malām, redzams matrikulas nu­murs. Cepure ir uzsprausta uz galvas vertikāli un pilnīgi nosedz matus, domājams — ļoti īsus, cik var spriest no deniņiem. Vīrs stīvi sēž, rokas izplājis savā priekšā uz galda, ko sedz vaskadrānas galdauts ar sarka­nām un baltām rūtiņām.

Jau labi sen, kopš viņš piebeidzis savu glāzi. Neizskatas, ka viņš domātu par promiešanu. Tostarp kafejnīca ir iztukšojusies. Kļuvis tum­šāks, saimnieks izdzēsis lielāko daļu lampu, pirms pats gatavojas atstāt telpu.

Zaldāts turpina plaši atvērtām acīm verties tieši pretī pustumsa — dažus metrus tālāk, kur stāv bērns, arī sastindzis nekustībā stāvus, ro­kas nolaidis gar sāniem. Taču ir tā, it kā zaldāts bērnu neredzētu — ne bērnu, ne jebko citu. Viņš izskatās aiz noguruma aizmidzis, atspiedies pret galdu, acis plaši atvērtas.

Bērns izrunā pirmos vārdus. Viņš saka: «Tu guli?» Viņš runaja ļoti klusu, it kā baidoties uzmodināt guļošo. Tas nepakustējās. Pēc dažām sekundēm bērns atkārto tikko dzirdamāk: «Tu guli?» Un piebilst tai paša bezkrāsainajā balsī, mazliet velkot vārdus: «Tu nevari šeit gulēt, tu zini.»

Zaldāts nepakustējās. Zēns var secināt, ka viņš šajā telpā ir viens pats, ka viņš «pa jokam» ar kādu runā — ar kādu, kura nav, vai ar lelli, ar manekenu, kas nevar atbildēt. Sādā gadījumā, protams, nav nekādas nozīmes runāt skaļāk; balss arī izklausījās tieši tāda kā bērnam, kurš runā ar sevi.

Bet balss izskan, ta neko neiespej ciņa pret klusumu, kas atkal uz­kundzējas. Iespējams, tagad iesnaužas bērns.

«Nē … Jā … Es zinu,» saka zaldāts.

Ne viens, ne otrs nav pakustējies. Bērns joprojām stāv pustumsā, ro­kas nokāris gar sāniem. Viņš nav redzējis pakustamies tā vīra lūpas, kurš sēž pie galda zem vienīgās degošās spuldzītes telpā; arī galva ne­pakustējās, pat nepamirkšķināja; mute vēl vienmēr ir slēgta.

«Tavs tēvs…» uzsāk zaldāts. Tad apklust. Bet šoreiz lūpas vieglītiņām pakustējās.

«Viņš nav mans tēvs,» atteic bērns.

Un pagriež galvu pret stikloto durvju melno taisnstūri.

Ārā snieg. Mazas, saspiestas pārsliņas atsākušas krist uz jau baltās ielas. Ir sacēlies vējš, kas tās dzen horizontāli, un ir jāiet ar noliektu galvu; galva jānoliec mazliet vairāk, vēl jāpieliek roka pie pieres — tā pasargā acis, Jaujot saskatīt ne vairāk par dažiem kvadrātcentimetriem gurkstoša, saspiesta, gājēju sastampāta sniega. Nonācis līdz krustojumam, zaldāts mirkli šaubās, ar acīm meklē plāksnītes, kurām vajadzētu vēstīt, kā sauc šo šķērsielu. Bet velti: zili emaljēto plāksnīšu nav, vai arī tās novietotas pārāk augstu, un nakts ir pārāk tumša, un mazās, plakanās pārsliņas ātri vien padara aklu to, kurš uzdrošinās pacelt acis. Turklāt ielas nosaukums viņam nedotu nekādu vērtīgu ierosmi šajā pilsētā, kuru viņš nepazīst.

Vēl brīdi viņš šaubās, atkal skatās uz priekšu, tad atkal atpakaļ uz jau noieto ceļu, kas nospraudīts ar elektrisko laternu virknēm, un to gais­miņas — aizvien tuvāk viena otrai, aizvien blāvākas — ātri izzūd ne­skaidrajā naktī. Tad viņš nogriežas pa labi uz perpendikulārās ielas, tik­pat tuksnesīgas, tādu pašu māju ieskautas, kur tāpat viena aiz otras izkārtojušās — diezgan atstatu, taču ar vienādām atstarpēm — tādas pašas laternas, kuru skopā gaisma apspīd lidojumā slīpo sniegpārsliņu gūzmu.

Baltie punktiņi — ātri un blīvi — pēkšņi maina virzienu un dažus mirkļus zīmē vertikālas švīkas, tad atgriežas uz horizontālajam tuviem virzieniem. Tad pēkšņi sastingst nekustībā. Te, pakļaujoties pēkšņai vēja brāzmai, metas pretējā virzienā pa viegli izliektu, slīpu trajektoriju, tad — uz pretējo pusi, un pāreja prasa ne vairāk par divām trim sekundēm, kuru laikā pārsliņas atrod vajadzīgo virzienu, no jauna zīmējot paralēlas, gan­drīz horizontālas līnijas, kuras no kreisās uz labo šķērso gaišo ķīli pretī neapgaismotajiem logiem.

Logu ailēs sniegs ir uzkrājies nevienādā slānī: pie palodzes malas ļoti plānā, dziļumā — biezākā, labajā pusē veidojot jau ievērojamu kārtu, tas ir pieblīvējis stūri un sniedzas līdz pat rūtij. Pie visiem apakšstāva logiem redzams labajā stūrī vienādi sapūsts vienlīdz liels sniega krājums.

Nākamajā krustojumā zem laternas, kura aizņem ietves stūri, ir ap­stājies bērns. Viņš ir daļēji paslēpies aiz lietās kolonnas, kuras platākais pamats gandrīz pilnīgi aizsedz viņa ķermeņa apakšdaļu. Viņš skatās uz tuvojošos zaldātu. Šķiet, ka viņu netraucē ne auka, ne sniegs, kas vietām balo uz viņa melnajām drēbēm, apmetņa un beretes. Tas ir aptuveni div­padsmit gadus vecs zēns ar vērīgu seju. Viņš nenovērš acis no zaldāta, pavada to ar skatu, sekojot viņa kustībai, kamēr tas atnāk līdz laternai un paiet tai garām. Tā kā zaldāts neiet ātri, zēnam ir diezgan laika viņu kārtīgi nopētīt no galvas līdz kājām: sen neskūti vaigi, nogurusi seja, netīrs un noskrandis frencis, piedurknes bez uzšuvēm, saburzīts pa­pīra sainis zem kreisās rokas, steigā nekārtīgi uztītas stulpiņu lentas, labās kājas zābaks papēdī ieplēsts no zoles līdz pat augšai: plīsums ir vismaz desmit centimetrus garš un tik dziļš, ka, šķiet, iet cauri līdz pat kājai, un tomēr zabaka āda nav pārsprāgusi pušu, ieplēstā vieta ir tikai

ieziesta ar melnu smēru, kas izceļ blakusesošo virsmu neskarto, dziļo pelēcību.

Vīrs apstājas. Pats nekustēdamies, viņš pagriež galvu atpakaļ pret bērnu, kas uz viņu skatās, jau trīs soļus attālinājies no laternas, daudzu baltu līniju aizšvīkāts.

Pēc mirkļa zaldāts lēni apgriežas ap savu asi un uzsāk kustību la­ternas virzienā. Puišelis atkāpjas līdz staba pamatnei, vilkdams klāt pie kājām apmetņa vaļējos stūrus, pieturot tos no iekšpuses tā, ka viņa ro­kas paliek neredzamas. Vīrs apstājas. Tagad sniega brāzmas viņu vairs neķer tieši sejā un galvu var turēt taisni bez īpašām neērtībām.

«Nebaidies!» viņš saka.

Viņš sper pirmo soli bērna virziena un mazliet skaļāk atkārto: «Ne­baidies!»

Bērns neatbild. Šķiet, ka viņš nejūt smagās pārslas, kuru dēļ ir grūti pacelt plakstus; viņš turpina skatīties zaldātam tieši sejā.

Tas atsāk:

«Vai tu nezini, kur atrodas . ..»

Bet viņš neturpina. Jautājums, ko viņš grasījies uzdot, nav labs. Vēja vēziens viņam atkal iemet sejā sniegu. Viņš izvelk labo roku no frenča kabatas un piesedz aci, piespiežot pie deniņiem plaukstu kā zirgam klapi. Viņam nav cimdu, viņa pirksti ir sarkani un notraipīti ar eļļu. Kad pū­tiens stājas, viņš iebāž roku atpakaļ kabatā.

«Kur var tikt pa šo ielu?» viņš jautā.

Puišelis vēl arvien klusē. Viņa skats novēršas no zaldāta un aizslīd tālumā uz ielas galu, kurp vīrs norādījis ar galvas mājienu: tur redzama gaismiņu virtene, tās rindojas aizvien ciešāk kopā, aizvien blāvākas un izzūd tumsā.

«Ei, tev laikam bail, ka es tevi apēdīšu?»

«Nē,» atbild bērns, «man nav bail.»

«Tad pasaki — kur var tikt pa šo ielu?»

«Es nezinu,» bērns atbild.

Viņa skatiens atgriežas pie slikti ģērbtā, neskūtā zaldāta, kurš pats nezina, kurp iet. Tad viņš negaidīti palēcienā apcērtas uz riņķi, aplokās ap laternas lieto pamatni un metas skriet, ko kājas nes, gar mājām — pretēji virzienam, kur grasījās doties zaldāts. Vienā acumirklī viņš ir izgaisis.

Pie nākamās laternas bērnu dažas sekundes apspīd elektriskā gaisma: viņš vēl vienmēr skrien tikpat ātri; īsā apmetņa stērbeles plīvo aiz mugu­ras. Viņš parādās vēl reizi, divas reizes — pie katras laternas reizi; pēc tam nekā vairs nav.

Zaldāts pagriežas un turpina savu ceļu. Sniegs viņam cērtas tieši

sejā.

Viņš pārliek saini zem labās rokas, lai vismaz kaut cik piesegtu seju no kreisās puses, no kuras vējš iegriežas visbiežāk. Tomēr ātri atsakās no šī mēģinājuma un iebāž salā nogurušo roku atpakaļ frenča kabatā. Lai sniegs mazāk trāpītu acīs, viņš vienkārši aizgriež galvu un noliec to sāņus pret neapgaismotajiem logiem, kur baltais slānis palodžu labajos stūros turpina augt biezumā.

Un tomēr tas bija tas pats zēns ar nopietno seju, kas viņu aizveda uz tavernu, kuras saimnieks nebija viņa tēvs. Un tā bija tā pati aina zem tādas pašas laternas, tādā pašā krustojumā. Varbūt vienīgi sniegs negā­zās tik nikni. Pārslas bija irdenākas, smagākas, lēnākās. Bet zens atbil­dēja tikpat negribīgi, spiežot pie kājām melnā apmetņa malas. Viņam bija tāda pati uzmanīga sejas izteiksme, un viņš bija tikpat nejūtīgs pret sniegu. Viņš tikpat ilgi domāja par katru jautājumu, pirms izšķīrās dot atbildi, kura jautātājam neko nepaskaidroja. Kur var tikt pa šo ielu? Ilgs un mēms skats uz iespējamo ielas galapunktu, pēc tam rāma balss:

«Uz bulvāri.»

«Un pa šo?»

Puišelis lēni pagriež acis jaunajā virzienā, ko vīrs tikko kā norādīja ar galvas mājienu. Viņa vaibsti neliecina ne par sasprindzinātu domā­šanu, ne par neziņu, tad viņš atbild tai pašā vienaldzīgajā balsī:

«Uz bulvāri.»

«Uz to pašu?»

Atkal iestājas klusums un krīt sniegs, arvien smagāks un lēnāks.

«Jā,» atbild zēns. Tad pēc brīža: «Nē.» Un visbeidzot ar pēkšņu nik­numu: «Tur ir bulvāris!»

«Vai tālu?» vēl jautā zaldāts.

Bērns joprojām skatās laternu virknē, kura kļūst aizvien ciešāka un nespodrāka, līdz pavisam izzūd miglainajā naktī.

«Jā,» viņš atbild. Viņa balss atkal atguvusi rāmumu, tā skan it kā no tālienes, it kā klāt neesoša.

Zaldāts gaida vēl vienu minūti, lai pārliecinātos, vai nesekos «nē». Bet puišelis jau skrien gar mājām pa nomīdītu sniega celiņu, pa kuru viņš pirms dažām minūtēm gāja pretējā virzienā. Mirkļos, kad bēgošais šķērso laternas apgaismoto laukumu, dažas sekundes redzams tumšais apmetnis, kas plivinās viņam aiz muguras: reizi, divas, trīs — tad katru parādīšanās reizi īsāku brīdi un neskaidrāk, līdz tur redzams tikai aizdo­mīgs sniega virpulītis.

Un tomēr tas ir tas pats puišelis, kurš iet zaldātam pa priekšu, kad viņi ienāk kafejnīcas zālē. Pirms pārkāpt slieksni, bērns nopurina melno apmetni, noņem bereti un divos paņēmienos to izdauza pret stikloto dur­vju koka aplodu, lai izdabūtu no auduma krokām tur iesalušos ledus gabaliņus. Kareivis puišeli būs saticis vairākas reizes, kamēr tas skraidī­jis ap kvartālu pa vienādajām ielām. Visādā ziņā viņš ne reizes nebija nonācis līdz bulvārim, pat ne līdz kādam plašākam, ar kokiem apstādī­tam vai kā citādi no vienādajām ielām atšķirīgam ceļam. Zēns arvien pateica kādus vārdus, kādus ielu nosaukumus, kurus viņš zināja, bet tie nebija praktiski izmantojami.

Tagad viņš ar asu kustību triec savu bereti pret stikloto durvju koka aplodu vietā, kur viņi abi ir apstājušies. Iekšpuse ir spilgti apgaismota. Neliels plāna, balta, krokota auduma aizkariņš aizsedz rūts apakšējo daļu. Bet vīra acu augstumā var ļoti ērti pārlūkot visu telpu: pa kreisi — lete, pa vidu — galdi, pa labi — dažādu izmēru sludinājumiem noklāta siena. Sajā vēlīnajā stundā ir ļoti maz apmeklētāju; divi strādnieki apsē­dušies pie viena galdiņa, un viens — mazliet izmeklētāk ģērbies perso­nāžs — stāv pie nespodrā metāla letes, pār kuru pārliecies saimnieks — smagnējs vīrs, kura augums izskatās jo iespaidīgāks tāpēc, ka viņš stāv mazliet augstāk par savu viesi. Abi vienlaicīgi pagrieza galvas pret stik­lotajām durvīm, kur puišelis dauzīja bereti.

Taču viņi redzēja tikai zaldāta seju zem nojumītes. Bet zēns, ar vienu roku pagriezdams durvju rokturi, ar otru vēl pēdējo reizi uzsita pa ap­lodu, kas attālinājās no durvju kustīgās daļas. Saimnieks novērsa acis no zaldāta sniegbaltās sejas, kas, aizkara līnijas nogriezta zoda līmenī, vēl aizvien rēgojās pret melno nakti, un pievērsās spraugai, kura starp durvīm un aplodu pletās arvien platāka, līdz atvērās pietiekami, lai zēns varētu ienākt.

Ienācis viņš pagriežas pret zaldātu un dod viņam zīmi sekot. Tagad visu skatieni pievēršas jaunatnācējam: skatās saimnieks no savas aizietes, skatās šaipus letei stāvošais personāžs buržuā drēbēs, skatās divi strādnieki, kas sēž pie galda. Viens no viņiem — tas, kurš sēdēja ar muguru pret durvīm, — bija pagriezies uz krēsla, neatņemot roku no pustukšās sarkanvīna glāzes, kas stāvēja galda vidū uz sīki rūtota vaska­drānas galdauta. Otrā glāze cieši blakus pirmajai tāpat ir iespiesta pa­matīgā dūrē, kas pilnīgi noslēpj iespējamā satura daudzumu. Pa kreisi

sarkanīgs šķidruma aplītis iezīmē vienas no šīm divām vai ari kādas tre­šās glāzes iepriekšējo atrašanās vietu.

Un, visbeidzot, zaldāts pats sēž pie galda — rokā līdzīga glāze, līdz pusei pilna ar to pašu tumšo vīnu. Uz šī sarkanbalti rūtotā, vaskotā šaha galdiņa glāze šur tur atstājusi apaļas pēdas, bet gandrīz visas ne­pilnas — uzzīmējusi vairāk vai mazāk noslēgtu arku sēriju, kuras reizu­mis krustojas viena ar otru, dažviet ir gandrīz izžuvušas, bet citviet vēl spožas no atlikušā šķidruma plēvītes, kura saplūst ar tumšākām, jau sabiezējušām nogulsnēm; bet vēl šur tur zīmējums bija izsmērēts no pārāk trāpīgas glāžu likšanas gandrīz vienā un tai pašā vietā vai ari pa pusei nodzēsts pēc kāda aša lupatas vēziena.

No franču valodas tulkojis Romans Baumanis

ODISEAS ELIT1S pieder tai izcilo Grieķijas dzejnieku plejādei, kurā varam vēl nosaukt tādus vārdus kā Kostas Varnalis, Jānis Ricos, Angelos Sikelianos, Jorgos Seferis, Manolis Anagnostakis1 un vēl daudz citu. Elitim šajā zvaig- znaja pieder īpaša vieta, savs spīdums. Bet vispirms — uzziņa. Dzejnieks dzimis 1912. gadā Iraklionā (Krētā), istaja uzvārdā Alepudelis. Studējis Atē- nās jurisprudenci. Dzejoļus sācis publicēt 1935. gadā. Elitis ir optimists. Sākotnēji tada bija viņa dzives iz- jūta, vēlāk tā_ kļuva par dzives filozofiju. Daudzmaz pazīs- tot divdesmita gadsimta Grieķijas garīgo atmosfēru (to mēs daļēji varam rekonstruēt no Riča dzejas), šāda pozīcija ir īpatna un savrupa. Tas nav viegls optimisms — ne stilā, ne butibā. Pēc dzimtās literatūras patriotiskajām un anakreontis- kajam tradicijam visspēcīgāko ietekmi Elitis guvis no franču sirreālisma (viņš_ daudz tulkojis Polu Eliāru un Pjēru Zanu Žuvu), taja iepludinot dionisisku dzives apreibumu un prieku. 1936. gada_ iznāca Elita pirmais krājums «Orientācijas». Tā- lākajos krājumos — «Nezināmā ūdenspulkstenis» (1937) un «Sporadu salas» (1938) — turpinās dzives, dabas un saules slavinājums, taču liriskāk, organiskāk: literārās skolas ir parvarētas. To pašu varētu sacīt ari par 1943. gadā publi- cēto gramatu «Pirmā Saule», bet starp šīm grāmatām — svarigs mūža un vēstures posms. 1940.   gada 28. oktobri fašistu Itālija uzsāka karu ar Grieķiju. Pieminēsim, ka šajā dienā grieķi itāļu ultimātam atbildēja: «Nē!» 28. oktobris kļuvis par Grieķijas nacionā- lajiem svētkiem: NE Dienu. Itālijas kampaņa beidzās ar kaunpilnu fašistu sakāvi Albānijā, un tikai Hitlera iejaukša- nas uz laiku kara kausus nosvēra otrā pusē. Elitis cini/ās grieķu armijas rindās. Dzives skarbums lika vērtēt, pārsvērt, nostiprināt dzejnieka pasaules uzskatu. 1945. gadā Elitis publicēja poēmu «Varonīga un skumja dziesma Albānijā kri- tušajam jaunākajam leitnantam». Neizdaiļodama un nepie- klusinādama kara īstenību, poēma tomēr izskan dzivi ap- liecinošā akordā. Varonības un cilvēka dižuma slavinājums ir ari dzejnieka otrs lieldarbs — poēma «Ir cildens…» («Aksion esti..1960), kuras nosaukums cēlies no bizan- tiešu liturģijas. Šis darbs pārtapis Mika Teodor aka orato- rijā un tiek uzskatīts par vienu no visizcilākajiem grieķu literatūras sasniegumiem.  

Knuts Skujenieks

Vai tajos sniegbaltos pagalmos, kur pūš dienvidvējš,

Svilpodams velvjainās arkās, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks,

Kurš ligojas gaismā, kaisīdams auglīgus smieklus

Līdz ar vēja niķiem liti čukstiem, — sakiet, vai tur ir tas trakais

granātkoks,

Kurš dreb lidz ar jaunpiedzimušo lapotni rita svīdumā,

Atklājot visas diženās krāsas ar gaviļu trisām!

Vai tajos laukos, kur mostas meitenes kailas,

Ar zelta pirkstiem dābolu plūcot,

Maldīdamās aiz saviem sapņiem, sakiet, — vai tur ir tas trakais

granātkoks,

Kurš bezvainīgi krauj gaismu viņām zaļajos grozos,

Ķurš iztaisa viņu vidžīgos vārdus, — sakiet, vai tur

lr tas trakais granātkoks, kurš cīnās pret pasaules apmākšanos!

Dienā, kas, aiz skaudības tērpusies septiņu krāsu spalvās,

Atdzīvina mūžīgo sauli ar tūkstošiem prizmu Apžilbinošu, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks,

Kurš ieķeras krēpēs, simtkārt skrējienā pātagotās,

Nenoskumis un nesaīdzis, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks, Kurš klaigādams vēstī jaunu, austošu cerību!

Sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks, kurš sveicina iztālēm,

No lapu lakatiņa rasas ugunis notraukdams,

Jūra, dzemdētāja, ar tūkstoš un diviem kuģiem,

Ar viļņiem, kas tūkstoš un divas reizes aiziet un atnāk

Pie bezsmaržas krastiem, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks,

Kurš tramīgi, slaiki trīc caurspīdīgajās debesīs!

Slaika stiga ar zilu ķekaru, kas iedzirkst un svētkus svin,

Augstprātīga, riska pilna, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks, Kurš caurdur pašā serdē pasaules negaisa rēgu,

Kurš no viena gala lidz otram atrauj vaļā dienas dzelteno apkakli,

Visu izšūtu dziesmu dīgstiem, — sakiet, vai tur ir tas trakais granātkoks, Kurš tik varmācīgs dienai atpogā zīda drānas!

Pirmā aprīļa apakšsvārkos un cikādēs augusta vidū,

Sakiet man, tā, kas spēlējas, tā, kas kaitina, tā, kas pavedina, Nopurinādama izbiļa melnās ēnas,

Salaizdama saulei azotē reibstošus putnus, —

Sakiet man, tā, kas pašķir spalvas uz lietu krūtīm,

Uz mūsu dziļdziļo sapņu krūtim, vai tur ir tas trakais granātkoks!

No grieķu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks

Odiseas Elitis

NOBELA LEKCIJA 1979. GADA

Es lūdzu atļauju runāt skaidrības un caurredzamības vārdā. Ar šiem diviem stāvokļiem raksturojams manis apdzīvotais izplatījums, kurā man bijis dots sevi piepildīt. Stāvokļi, kurus esmu mazpamazām apjautis un kas manī identificējušies ar nepieciešamību izteikt sevi.

Ir labi, ir taisnīgi, ka pienesums mākslai ir tāds, kādu to katram piešķir viņa personīgā pieredze un valodas vērtības. Vēl jo vairāk — ja laiki ir tumsonīgi un uz lietām nākas iegūt iespējami plašāku skatījumu.

Es nerunāju par parastu un dabisku spēju uztvert priekšmetus to detaļās, bet par metaforas varu paturēt tikai pašu galveno un novest tos līdz tādai tīrības pakāpei, ka to metafiziskā nozīme jau šķiet atklāsme.

Es te domāju veidu, kā ar vielu strādāja kiklādiskā perioda tēlnieki, liekot tai pārspēt pašai sevi. Es domāju arī par bizantiešu svētbilžu glez­notājiem, kuri ar tīras krāsas palīdzību vien spēja likt nojaust «dievišķo».

Līdzīga iedarbība uz realitāti — vienlaikus izzinoša un pārveido­joša — man šķiet, visos laikos ir bijusi dzejas augstākais aicinājums. Neaprobežoties ar to, kas ir, bet ietiekties tajā, kas varētu būt. Tiesa gan, tāda rīcība ne vienmēr bijusi cieņā. Varbūt tāpēc, ka kolektīvās neirozes to nepieļāva. Varbūt arī tāpēc, ka utilitārisms neļāva cilvēkiem paturēt acis vaļā tik ilgi, cik vajadzētu.

Daile, Gaisma — gadās, ka tās uzskata par novecojušām, par neno­zīmīgām.

Un tomēr! Iekšējā kustībā, ko prasa eņģeļveidīga tuvošanās, manu­prāt, ir nesalīdzināmi sāpīgāka par to, kura dzemdē visu veidu Dēmonus.

Protams, te ir mīkla. Protams, ir noslēpums. Taču noslēpums nav in­scenējums, kas izmanto gaismas un tumsas spēles tikai tāpēc, lai mus iespaidotu.

Tas joprojām ir noslēpums — pat spožā gaismā. Tikai tad tas iegūst spozmi, kas valdzina un ko mēs saucam par Daili. Daili, kas ir atvērts ceļš — varbūt vienīgais — uz to nezināmo daļu mūsos, kura paceļas pāri mums pašiem. Lūk, šī varētu būt vēl viena dzejas definīcija — māksla tuvināt mūs tam, kas paceļas mums pāri. _ _

Neskaitāmas slepenas zīmes, ar kurām piebārstīts Visums, veido tik­pat daudz neapgūtas valodas zilbju un skubina mūs veidot vārdus, bet no šiem vārdiem — teikumus, kuru atšifrēšana noved mūs pie dziļākas pa­tiesības sliekšņa. _ _ _

Kur tad galu galā atrodama patiesība? Nolietojuma un nave, ko mēs ik dienas konstatējam sev apkārt, vai tieksmē ticēt, ka pasaule mūžīga un neizdeldējama? Es zinu — ir gudri izvairīties no vardu plū­diem. Kosmogoniskās teorijas, kas laika gaitā sekojušas cita citai, tos pielietojušas vietā vai nevietā. Tām ir bijušas sadursmes, tās ir piedzīvo­jušas ziedu laikus un tad izgaisušas.

Bet būtiskais palicis. Tas pastāv.

Un dzeja, kas saslejas tur, kur racionālisms noliek ieročus, nāk ta vietā, lai dotos uz priekšu aizliegtajā zonā, pierādot, ka ir vismazāk no­deldēta. Ar savu formas tīrību tā nodrošina pastāvīgu dotumu saglabā­šanu, caur ko dzīve pārtop par dzīvotspējīgu gara darbu.^ Bez dzejas un tās modrības šie dotumi pazustu apziņas tumsā, gluži kā aļģes kļūst nesaskatāmas jūras dziļumā.

Lūk, kāpēc mums ļoti nepieciešama caurredzamība. Lai skaidri sa­skatītu mezglus gadsimtu garumā izstieptajā pavedienā, kas palīdz mums noturēties uz šīs zemes.

Sos mezglus, šīs saites mēs skaidri uztveram no Heraklīta līdz Pla­tonam, no Platona līdz Jēzum. Nonākuši līdz mums dažādās formās, tie apliecina vienu un to pašu: šī pasaule ietver citu pasauli, tā otra — viņ­saule — veidojama no šīspasaules elementiem, tā ir otrā realitāte, kas klājas pāri šai, kurā mēs dzīvojam pretēji mūsu iedabai. Runa ir par realitāti, uz kuru mums ir pilnīgas tiesības, un tikai mūsu netalantīgums dara mūs tās necienīgus.

Tā nav nejaušība, ka veselīgajos laikmetos Skaisto identificēja ar Labo un Labo ar Sauli. Cik lielā mērā apziņa attīrās un pildās an gaismu, tik savelkas un izgaist tās tumšās daļas, atstājot tukšumus, kuri, gluži kā pēc fizikas likumiem, aizpildās ar pretējiem elementiem. Tādē­jādi tas, kas izveidojas, skatāms divos aspektos: es gribu sacīt — no «te» un no «tur». Vai tad jau Heraklīts nerunāja par pretējo spriegumu har­moniju?

Nav svarīgi, kas iemieso un personificē mūsu vajadzību redzēt mate­rializējamies to, ko izjūtam kā intuīciju, — Apolons vai Venēra, Kristus vai Svētā Jaunava. Svarīga ir nemirstības dvaša, kas ienāk mūsos. Un, pēc manas pieticīgās saprašanas, Dzejai, neievērojot nekādu doktrīnu argu­mentācijas, jāļauj ieelpot šo dvašu.

Kā lai šeit neatsaucas uz Helderlīnu, šo dižo dzejnieku, kas vienādi uzlūkoja Olimpa dievus un Kristu? Nenovērtējama ir viņa redzesleņķa stabilitāte. Un plašums, kuru viņš mums atklājis, ir varens, es pat teiktu — šausminošs. Tas mudināja viņu toreiz — laikos, kad tikko kā aizsākās kaite, kas šodien mūs pārņēmusi, — izsaukties: «Kam vajadzīgi dzejnieki trūcīgos laikos?» (Wozu Dichter in dürftiger Zeit?)

Diemžēl cilvēkam laiki vienmēr bijuši «dürftig». Tomēr dzeja nekad nav nodevusi savu aicinājumu. Lūk, tie ir divi fakti, kas nekad nepārstās pavadīt mūsu šīszemes likteni, un katrs no tiem atsver otru. Kā gan va­rētu notikt citādi? Pateicoties Saulei, mēs pamanām nakti un zvaigznes. Tomēr kopā ar senatnes gudro atcerēsimies, ka, nezinot mēru, Saule top «’vßöig». Lai dzīve būtu iespējama, mums jāturas pareizā attālumā no iedomātās saules, tāpat kā mūsu planētai no dabiskās Saules. Mēs kādreiz esam kļūdījušies nezināšanas dēļ. Šodien mēs kļūdāmies mūsu zināšanu paplašināšanās dēļ. To sakot, es negrasos pievienoties mūsu tehniskās civilizācijas cenzoru garajai rindai. Gudrība, kas ir tikpat sena kā valsts, no kuras es nāku, mācījusi mani akceptēt evolūciju, sagremot progresu «ar visu tā garozu un kauliņu».

Bet kas tad notiek ar Dzeju? Kas tā ir šādā sabiedrībā? Lūk, ko es varu atbildēt: Dzeja ir vienīgā vieta, kur skaitliskuma visspēcība līdzinās nullei. Un jūsu lēmums šogad manā personā godināt mazas zemes dzeju parāda harmonisku atbilstību, vienojot to ar brīvās mākslas koncepciju, vienīgo koncepciju, kam kopš šī brīža jāstājas pretī visspēcībai, kas nāk no cieņas pret kvantitatīvām vērtībām.

Atsaukties uz personīgajiem apstākļiem nozīmētu neievērot pieklājī­bas normas. Slavināt savu māju būtu vēl nepiedienīgāk. Tomēr reizēm, lai šādas interferences palīdzētu skaidrāk saskatīt noteiktu lietu stāvokli, tas ir nepieciešami. Tā noticis šodien.

Man, dārgie draugi, ir lemts rakstīt valodā, kurā runā tikai daži miljoni cilvēku. Taču valodā, kurā ar visai nelielām izmaiņām runāts ne­pārtraukti vairāk nekā divtūkstoš piecsimt gadu. Sī acīmredzami pārstei­dzošā laiktelpas nobīde atrodama manas zemes dimensijās. Tās telpiskais laukums ir ļoti ierobežots, bet tās izplešanās laikā ir bezgalīga. Es to at­gādinu ne tāpēc, lai palepotos, bet gan, lai parādītu grūtības, kuras uz­brūk dzejniekam, kas sev visdārgāko lietu nosaukšanai lieto tos pašus

vārdus, kurus lietojuši, piemēram, Sapfo vai Pindars, bet kam atņemts klausītājs, kāds bija viņiem un kas toreiz aptvēra visu civilizēto cilvēci.

Ja valoda nebūtu nekas vairāk kā vienkāršs sazināšanās līdzeklis, tad nebūtu nekādu problēmu. Taču reizēm gadās, ka tā ir arī «maģijas» instruments. Vēl vairāk — šajā ilgajā gadsimtu gaitā valoda iegūst no­teiktu pastāvēšanas veidu. Tā top cildena. Un šāds pastāvēšanas veids uzliek pienākumus.

Neaizmirsīsim arī to, ka visus divdesmit piecus gadsimtus bez pār­traukuma grieķiski rakstīta dzeja. Šis instruments ir dotumu kopums, ko veido lielais tradīcijas svars. Grieķu modernā dzeja ir šī procesa visai ekspresīvs attēls.

Sfēra, kuru veido šī dzeja, kā jebkura sfēra, satur divus polus: vienā no tiem atrodas Dionisios Solomos, kas, vēl pirms Mallarmē bija parādī­jies Eiropas literatūrā, ar vislielāko precizitāti un sakarību, tāpat arī vi­sām no tā izrietošajām sekām, prata formulēt tīrās dzejas koncepciju: pakļaut jūtas prātam, darīt izteiksmi cildenu, mobilizēt visas lingvistiskā instrumenta iespējas, orientējoties uz brīnumu. Otrā polā novietojies Ka­vafis, kas paralēli T. S. Eliotam, izslēdzot jebkuru uzpūstu formu, sasnie­dza lakonisma galējo robežu un visprecīzāko izteiksmi.

Starp šiem diviem poliem, vairāk vai mazāk tuvinoties viens otram, darbojas pārējie mūsu lielie dzejnieki: Kostis Palamas, Angelos Sikelianos, Niķos Kazandzakis, Jorgos Seferis.

Tāda ir, cik ātri, tik shematiski uzmesta neohellēniskās dzejas dis­kursa aina.

Mums — sekotājiem — bija jāuzņemas mantojumā atstātā augstā mā­cība, tā jāpielāgo mūsdienu jūtīgumam. Pārvarot tehnikas robežas, mums vajadzēja nonākt līdz sintēzei, kas, no vienas puses, asimilētu grieķu tradīcijas elementus un, no otras, izteiktu mūsdienu sociālās un psiholo­ģiskās vajadzības.

Citiem vārdiem sakot, mums visā patiesīgumā bija jāapjauš šodie­nas eiropietis-grieķis un jāliek šim patiesīgumam darboties. Es neru­nāšu par veiksmēm, es runāju par nolūkiem, pūliņiem. Arī orientācijai ir sava nozīme literatūras vēstures pētījumos.

Bet kā lai radoša darbība spētu brīvi attīstīties šajos virzienos, ja mūsdienu dzīves apstākļi iznīcina radītāju? Kā radīt kulturālu kopienu, ja valodu atšķirība uzceļ nepārvaramu šķērsli? Mēs jūs un jūs mūs pa­zīstat pēc 20 vai 30 procentiem, kas vēl palikuši pāri no daiļdarba pēc tulkošanas. Vēl jo vairāk tas attiecas uz tiem, kuri, turpinot dzīt Solomosa iesākto vagu, gaida no diskursa brīnumu — dzirksti, kas izšķiļas starp diviem patiesi skanošiem, savās īstajās vietās novietotiem vārdiem.

Nē. Mēs paliekam mēmi, nekomunikabli.

Mēs ciešam no kopīgas valodas trūkuma. Un šī trūkuma sekas — es nedomāju, ka pārspīlēju, — ir redzamas pat mūsu kopējās dzimtenes — Eiropas — politiskajā un sociālajā realitātē.

Mēs runājam — un konstatējam to katru dienu —, ka dzīvojam mo­rālā haosā. Un tas notiek brīdī, kad (kas nekad agrāk netika redzēts) viss, kas skar mūsu materiālo eksistenci, tiek iedalīts vissistemātiskākajā veidā, kārtībā, ko varētu nosaukt par militāru, ar nepielūdzamu kontroli. Sī pretruna ir zīmīga. Kad viens no diviem locekļiem hipertrofējas, otrs atrofējas. Uzslavas cienīgā tendence, kura pitagoriskajā nozīmē skubina Eiropas tautas apvienoties vienā monādē, šodien atduras pret nespēju harmonizēt mūsu civilizācijas atrofētās un hipertrofētās daļas. Mūsu vēr­tību sistēmā kopīga valoda neietilpst.

Dzejniekam — tas var likties paradoksāli, bet tā ir patiesība — vienīgā kopvaloda, kuru viņš vēl joprojām lieto, ir — izjūtas. Veids, kādā

Kristus Emmausā (Emava)

REMBRANTS (1606-1669)

Rembrants pieder pie tiem māksliniekiem, kuru daiļrade atstājusi visspēcīgāko ietekmi uz Eiropas Jauno laiku mākslas attīstību. Par svarīgu iedvesmas avotu viņam kalpoja Bībele — ka Veca, ta Jauna Derība.

Mākslinieka pievēršanos reliģiska^ tematikai izskaidro ne tikai viņa personīgā traģē­dija, bet arī tālaika Holandē valdoša garīgās dzīves atmosfēra. Uzaudzis un veidojies kalvinistiska vide, Rembrants iepazina citas konfesijas un dzīvi interesējās par tām Iespaidu netrūka. 17. gadsimta Amsterdamā, kur mākslinieks dzīvoja, pēc iepriekšējā laikmeta reliģiskas neiecietības nebija aprimusi^ teoloģisko jautājumu risināšana. Bez kalvinistiem bagātu materiālu pārdomām piedāvāja luterāņi, katoļi, menonīti un vietējās jūdu kolonijas. Raibo ainu papildināja augstā godā turētie antīko filozofu apcerējumi. Tolerantā dažado uzskatu līdzaspastavešana sekmeja reliģisko individuālismu un subjek­tīvismu.

Sveta ģimene

Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ radušies atšķirīgi viedokļi par Rembrantu. Viņš tiek uzskatīts par dziļāko reliģijas būtības atklajeju. Atsakoties no heroiska varoņa, kas joprojām saglabājās katoliskajā vidē (labākais piemērs — cits 17. gs. mākslinieks — Rubenss), atmetot svēto tūlītējas pazīšanas arējos atributus — staru lokus, nimbus, sabiezējumu mākoņu vālus un skaistspārnainus eņģeļus,_ kas 17. gs. itāļu un spāņu meistaru darbos pulcējas lieliem bariem, Rembrants piešķīra notiekošajam klusinātu un intīmu dziļumu. Noteicošais kļūst viņa paša reliģiskais pārdzīvojums, un tieši tas viņu paceļ pāri jebkādiem konfesionāliem ierobežojumiem, padarot par humānu, vispār­cilvēcisku ētisko ideju paudēju. .

Nav mans uzdevums uzspiest lasītajam viedokli par Rembranta piederību vienai vai otrai pārliecībai. Gribētu tikai norādīt, kāds ir viņa ieguldījums māksla. Visu dzīvi

Pazudušā delŕ atgriešanās

gleznotāju nodarbināja labā un ļaunā pretstatījums, kuru viņš saskatīja ne tikai attēloto notikumu acīmredzamajos konfliktos, bet galvenokārt katra cilvēka iekšējās pretrunās. Ētiskās pazīmes viņš spēja apvienot ar estētiski pilnvērtīgu mākslu, kas formāli izpau­dās kā gaišo un tumšo laukumu pretstatījums. Rembranta gaisma laužas cauri krāsai, iegūstot īpašu spožumu, vai sabiezē un pat pilnigi izzūd. Notušēts ir personāžu ārējais parādiskais skaistums. Estetizētais neglītais ķermenis tiek apveltīts ar dziļu un šaubu pilnu dvēseli. Vājš un pazemīgs cilvēks spēj veikt varoņdarbu. Tādēļ Rembrants bieži strādāja pie tādām ainām kā «Kristus Ģetzemanes dārzā», «Kristus Emmausā», «Kristus un grēciniece», «Dāvids un Zauls», «Pazudušā dēla atgriešanās».

Elita Grosmane

Noņemšana no krusta

divi ķermeņi pievelkas un pieskaras viens otram, nav mainījies kopš gadu tūkstošiem. Vēl vairāk — atšķirībā no pārdesmit ideoloģijām, kuras no­laidušas asinis mūsu sabiedrībām un mūs pašus atstājušas tukšām ro­kām, tas nav izraisījis nekādus konfliktus.

Ja es runāju par izjūtām, tad nedomāju tās tūlīt uztveramās — pirmā vai otrā līmeņa — izjūtas. Es domāju par tām, kuras mūs noved līdz mūsu pašu galējai robežai. Es domāju arī par tām «izjūtu analoģijām», kuras veidojas mūsu prātos.

Jo visas mākslas runā caur analoģijām. Taisna vai līkloču līnija, aug­sta vai zema skaņa izsaka optisku vai akustisku kontaktu. Visus labos vai sliktos dzejoļus mēs rakstām tajā pašā pantmērā, kādā dzīvojam un domājam — labā vai sliktā šī termina nozīmē. Jūras tēls, kādu mēs to atrodam Homēra darbā, nonāk līdz mums neskarts. Rembo sacīs: «jūra, sajaukta ar sauli» (une mer meles au solei). Ja nu vienīgi vēl piemetinās: «tāda ir mūžība» (C’est la l’eternile). Arhiloha jaunava ar mirtes zariņu atdzīvojas Matisa gleznā. Un no Vidusjūras nākusī tīrības ideja tādējādi mums padarīta taustāma. Starp citu, vai jaunavas tēls no bizantiešu svēt­bildēm tik loti atšķiras no savām pasaulīgajām māsām? Pietiek maza sī­kuma, lai šīszemes gaisma pārvērstos pārdabiskā skaidrībā, un otrādi. No senatnes mantotā izjūta un kāda cita, kuru mums novēlējuši vidus­laiki, rada trešo, kura līdzinās tām abām, tāpat kā bērns līdzinās vecā­kiem. Vai arī Dzeju var piemeklēt šāds liktenis? Vai šajā nebeidzamajā attīrīšanās procesā izjūtas var nonākt līdz svētuma stāvoklim? Tad tās atgriezīsies kā analoģijas, pieķersies materiālajai pasaulei un iedarbosies uz to.

Pārvērst mūsu sapņus dzejā — ar to vēl nepietiek. Tas ir par maz. Nepietiek politizēt mūsu sacītos vārdus. Tas ir par daudz. Materiālā pa­saule nav nekas vairāk kā matēriju kaudze. No mums pašiem atkarīgs, vai parādīsim sevi kā labi vai slikti arhitekti, vai celsim Paradīzi vai Elli. Tieši to mums nemitīgi apgalvo dzeja — un it īpaši šajos «dūrftiger» laikos — tieši to, ka mūsu liktenis, neskatoties uz visu, atrodas mūsu rokās.

Man vienmēr gribējies runāt par saules metafiziku. Nemēģināšu šo­dien izanalizēt, kādā veidā māksla tiek iesaistīta šādā koncepcijā. Es tu­ros pie viena gluži vienkārša fakta: grieķu valoda kā maģisks instruments intīmām saitēm — īstenībā un simboliski — ir vienota ar sauli. Un šī saule neiedveš tikai noteiktu attieksmi pret dzīvi un tātad dzejas pir­matnējo jēgu. Tā iekļūst dzejoļa kompozīcijā, struktūrā un, lietojot aktu­ālo terminoloģiju, kodolā, no kura veidojas šūna, ko mēs saucam par dzeju.

Būtu kļūdaini domāt, ka te ir runa par atgriešanos pie tīras formas. Formas izjūta, kādu to mums atstājuši mantojumā Rietumi, ir nemainīga pieredze, kuru pārstāv trīs vai četri modeļi. Varētu teikt, trīs vai četras veidnes, kurās par katru cenu pienāktos ielikt visheteroklītāko vielu. Šo­dien tas vairs nav iedomājams. Es biju viens no pirmajiem Grieķijā, kas sarāva šīs saites.

Tas, kas mani interesēja sākumā neapzināti, bet vēlāk aizvien apzinātāk, bija materiālā būvēšana ikreiz citā arhitektoniskajā veidā. Lai to saprastu, nav jāatsaucas uz senču gudrību, kuri iecerēja Partenonus. Pietiek pieminēt mūsu māju un Kiklādu kapellu vienkāršos būvētājus, kas katrā gadījumā atrada vislabāko — savu — risinājumu. Reizē praktisku un skaistu — tādu, kādu redzot' Lekorbizjē var tikai apbrīnā un cieņā noliekt galvu.

Varbūt tas ir instinkts, kas manī pamodās, kad pirmoreiz man bija jāveic tik liela kompozīcija kā «Aksion esti». Tad sapratu: ja nedošu tai celtnes proporcijas un perspektīvu, tā nemūžam nesasniegs to pamatī­gumu, kādu es vēlējos.

Es sekoju Pindara vai bizantiešu Romānos Melodos piemēram, kuri katrai odai vai dziedājumam izgudroja vienmēr jaunu veidu. Es ierau­dzīju, ka noteiktu versifikācijas elementu atkārtojums ar intervāliem pa­tiesi dotu manam darbam šo daudzšķautņaino, tomēr simetrisko sub­stanci, ko biju projektējis.

Un tad, vai nav tiesa, dzejolis, šādi ieslēgts elementu gravitācijas lokā, pārvēršas mazā saulē? Sāda pilnīga atbilstība iecerētajam saturam, kas tādējādi iegūta, manuprāt, ir visaugstākais dzejnieka ideāls.

Turēt rokās sauli neapdedzinoties, to nodot kā lāpu ir sāpīgs, bet, es ceru, svētīgs akts. Mums tas ir vajadzīgs. Kādu dienu dogmas, kuras saslēdz ķēdēs ļaudis, kritīs gaismas pārplūdinātas apziņas priekšā, tā kopā ar sauli veidos vienu veselumu un piestās pie cilvēciskas cieņas un brīvības ideālajiem krastiem.

No franču valodas tulkojusi Dagnija Dreika

© The Nobel Faundation, 1979

1 Tekstā saglabāta jaungrieķu īpašvārdu vienskaitļa nominatīva forma, kas fonētiski at­šķiras no mūsdienu latviešu valodas rakstības normās akceptētā varianta:

Odiseas Elitis ■— Odisejs Elitis (1911),

Kostas Varnalis — Kosts Varnalis (1884—1974),

Jānis Ričos — Jānis Ries (1909),

Angelos Sikelianos — Angels Sikelians (1884—1951),

Jorgos Seferis — Georgs Seferis (1900—1971),

Mikis Teodorakis (1925),

Dionisios Solomos — Dionisijs Soloms (1798—1857),

Kostis Palamas — Kosts Palams (1859—1943),

Niķos Kazandzakis (1883—1957).

Labirints — tas ir antīks tēls, arhetips, kas vēstures gaitā ieguvis metaforas daudznozīmīgumu.

20. gs. literatūra apjēdz vēstures tūkstošgadu labirintu, pa kuru ejot, cilvēks nonācis strupceļā — traģiskās nākotnes spoguļa priekšā.

Labirints kā mūsdienu pasaules literāra metafora piedāvā daudzus lasījuma variantus: to var traktēt kā izdomas izlikšanos par realitāti vai arī kā reālā un fantastiskā savstarpēju atspoguļošanos, pārejot vie­nam otrā gluži kā labiranta ejās. To var interpretēt kā haosu un kā mū­žīgo patiesības meklēšanu, kas ved projām no sātana kārdinājuma ar utopiju. To var tulkot arī kā aicinājumu uz spēli, masku balli. Labirinta uzdevums šodien ir lasītāju apziņā uzspridzināt sakārtoto pasauli, lai «izgaismotu» cilvēku un viņa brīvību dzīves «mūžīgajā rotaļā», arī cil­vēka varu un tās ilūzijas. Labirints ir mūsdienu zīme ar plašām māksli­nieciska un filozofiska vispārinājuma iespējām.

Labirints — tā ir Džoisa pasaule, kurā cilvēks ir iemests un kura nav pieejama viņa sapratnei.

Spoguļi pārvērš pasauli labirintā Lorensa Darela «Aleksandrijas kvartetā» («Alexandrian Quartet-»).

Daudznozīmīgi ir Horhes Luisa Borhesa labirinti — pasaule kā teksts, kā vienota grāmata, kura jāizlasa un jāatšifrē. Borhess rotaļājas ar labi­rinta aloģiskumu un meklē tā pārvarēšanas ceļus. Pasaule viņa darbos var kļūt par sapņa labirintu, kas noved pie Goijas pareģojuma: «Prāta sapņi dzemdē briesmoņus.» Borhesa labirints — tas ir jauno laiku racio­nālisma pārvarēšanas simbols. Stingri determinētu attiecību sistēmu un loģiski nevainojamu prāta konstrukciju vietā nāk cilvēka apziņas labirints, tiek pētītas intelekta un realitātes savstarpējās attiecības. Borhess šajā sakarībā raksta: «Draudi acīmredzot slēpjas mēģinājumos orientēties pēc kāda izvēlēta punkta: nevis vienkārši simetrijas meklējumos, bet jebkuros prāta mēģinājumos ieslēgties robežās.»

Labirintu kā cilvēka mūsdienu stāvokļa metaforu, kā opozīciju shēmu un simetrijas skaidrībai izmanto Kurts Vonnegūts (piemēram, «Balagāniņā»). Māja, kurā dzīvo romāna varoņi, slēpj viņu fizisko kroplību, un viņi spiesti eksistēt saskaņā ar vispārpieņemtajiem kanoniem. Māja — labirints kļūst par metaforu varoņu iekšējai pasaulei, kas pilna mīlestības vienam pret otru, pilna labestības un saprašanās.

Labirintu kā pasaules metaforu izmanto arī amerikāņu rakstnieks Donalds Bartelmi. Viņu pamatoti uzlūko par intelektuālās prozas meis­taru. Bartelmi darbojas stāsta žanrā. Viņam patīk kombinēt vecus un jaunus stāstus, veidojot krājumus: piemēram, «Sešdesmit stāsti» (1981), «Četrdesmit stāsti» (1987). Rakstnieku neaizrauj smalki savērpta intriga, fabulai parasti ir tikai palīgnozīme. Raksturu psiholoģiskā izveide atstāj telpu lasītāja iztēlei, autors nekautrējas no izaicinoši raupjām detaļām, cilvēka uzvedības negatīvu momentu tēlojuma. Stāsts var iesākties ar skaņu vai sintaktisku struktūru rotaļām.

1983. gadā iznāca D. Bartelmi stāstu krājums «Naktī līdz daudzām tālām pilsētām» («Overnight to Many Distant Cities»). Rakstnieks izvei­dojis krājumu — kolāžu, kurā atsevišķus stāstus kopā satur sirreālistiski iespraudumi — saspraudes. Te atrodami gan stāsti — parodijas, gan

stāsti — alūzijas, piemēram, «Kapteinis Blads» un «Sarunas ar Gēti» (ironiska un smalka parafrāze par J. Ekermaņa «Sarunām ar Gēti»),

Šo stāstu valodas apbrīnojamais lakoniskums balstās uzsvērtajā tēlu literāriskumā, kurš savukārt nosaka to sarežģītās interpretācijas iespējas.

Ar tādu — sagatavotu — uztveri lasītājs dodas stāstu pasaulē, kuru var definēt kā psiholoģisku mīklu. Viņu nepamet otrreizējības izjūta — literāras reminiscences programmē krājuma psiholoģisko uztveri. No lite­rāru metamorfožu ironiskās elegances līdz emocionālam stingumam, kurā dzīvo stāstu personāži, — tāds ir krājuma intonatīvo atslēgu «oksimoronais» diapazons, kas liek lasītājam maldīties savu paša izjūtu, nopietnī­bas un spēles metamorfožu labirintā, ļaujoties noburties ar interpretācijai nepakļāvīgā mākslinieciskā laika plūdumu.

Pati «stāstu krājuma» forma Bartelmi daiļradē aktualizē stāstu filo­zofisko un māksliniecisko mērķi. Cauri krājuma ierobežotajai telpai, kas saista autonomās pasaules, atklājas dominante: robežas izzušana starp spēli un realitāti — tāds, pēc Bartelmi domām, ir iespējami patiesākais pasaules mākslinieciskais analogs.

Izeja no labirinta lasītājam atklājas nejauši, pēc autora gribas tā parādās noslēguma stāstā, kura nosaukums dots visam krājumam, un kļūst par iespējamo atslēgu Bartelmi uzbūvētā labirinta slēpjamām liku­mībām. Šis stāsts ar savu citesamības starojumu, ar savu apbrīnojamo intonatīvo atšķirīgumu izgaismo pārējo stāstu «tālās pilsētas». Šī stāsta pasaulē valda mīlestība, un tā varonis dzīvo raibā atmiņu un pilsētu kaleidoskopā, kas veido viņa esamības jēgpilno vienību. Griežas pasaule, griežas varonis — un kari, kas uzliesmo dažādās planētas malās, šajā riņķojumā kļūst par trauksmainu fonu augstajai Mīlestībai — Ariadnes pavedienam, kas ved prom no šodienīgās, neatkārtojamās un rūgtās, skum­jās un smieklīgās «tālo pilsētu» pasaules.

Labirinta poētisko un kultūrvēsturisko jēgu izmantojis Džons Cemplins Gārdners filozofiskajā romānā «Mikelsona spoki» («Michelson’s Ghosts», 1982).

Pīters Mikelsons romāna lappusēs ienāk, nodzīvojis jau divas treš­daļas mūža. Viņš ir filozofijas profesors, daudzu ētikas jautājumiem vel­tītu publikāciju autors. Viņš pārdzīvo dziļu garīgu krīzi, juzdams, ka nav filozofs pēc aicinājuma, bet tikai filozofa profesionālo pienākumu vei­cējs.

Visai nozīmīgu lomu Mikelsona garīgajā stāvoklī spēlē slepenā aiz­raušanās ar Nīčes idejām. Nīčes mācība veido viņa apziņas un uzvedības garīgo dominanti, viņa pasaules uztveri. Šis faktors atklāj vienu no gal­

Džons Čempllns Gārdners

venajiem rotnāna filozofiskajiem zemtekstiem, jo Nīčes filozofiskie uzskati ir starp tām idejām, kuras noteikušas mūsdienu cilvēka apziņas morālo sašķeltību.

Zaudējis esamības harmonijas izjūtu, Mikelsons savā priekšā redz tikai vienu ceļu — aiziet no savas pagātnes, atteikties no bezprieka ek­sistences pilsētā, tāpēc viņš apmetas drūma meža malā Sprāgu namā, kurā, kā runā vietējie iedzīvotāji, viesojoties tajā reiz dzīvojušu cilvēku spoki. Mikelsons sāk dzīvot uz divu pasauļu robežas. Viena no tām ir pasaule, kuru veido akadēmiski sausā filozofēšana studentu semināros, — to cilvēku pasaule, par kuriem Mikelsons jau sen zaudējis jebkuru inte­resi. Otra pasaule, kas nule sāk veidoties, ir agrāk nepazīstamā, parei­zāk sakot — aizmirstā bērnības pasaule, kuru apdzīvo noslēpumi, spoki, burvji un gaišreģi. Sāda esamības sadalīšanās divās sfērās — brīnumu pilnajā dabas (tās aprakstu papildina fotogrāfijas, kurās redzams haoss, meža labirints) un filozofiski prātnieciskajā, kas ataino līdzšinējo Mikelsona iekšējās pasaules stāvokli un kurā nu saduras jaunas izjūtas, do­mas, asociācijas un atmiņas. Varoņa iekšējo pasauli piepilda jauna rea­litāte, kuras pretrunas pārtop viņa iekšējās pretrunās, grūtības — viņa iekšējās grūtībās.

Mikelsona apziņas divējādošanās sākas, saduroties zemapziņai, kas sāk «apstrādāt» jauno, nepazīstamo realitāti, un apziņai, kas pieradusi pie noteiktiem domāšanas kanoniem. Zemapziņa metaforiski tēlaini iemie­sojas romāna gotiskajā plānā — Sprāgu nama spokos. To vidū ir arī spoki, kuri, dzīvi būdami, krituši par upuri Mikelsona vienaldzībai vai cietsirdībai. Vientulība izspēlējusi ļaunu joku: sveša pagātne likusi Mikelsonam pārdomāt ari savu paša dzīvi. Pakāpeniski šajās pārdomās ienāk gluži jaunas intonācijas par dzīves jēgu, cilvēka misiju un tajās iezīmējas jauna garīgā dominante — «..apziņa par savu piederību cilvēku dzimtai». Līdz ar to Nīče Mikelsonam kļūst par «visas dzīves ienaidnieku, neveik­smi, pazemojumu».

Gārdnera romāns ir filozofisks, un tas nav tādēļ, ka galvenais va­ronis ir filozofijas profesors un romāns piesātināts ar citātiem no filozo­fiskiem traktātiem. Filozofisks tas ir tādēļ, ka tajā atklājas mūsdienu in­telektuāļa domāšanas veids. Gārdners nav tikai pārstāstījis Pītera Mi­kelsona personīgo drāmu — viņš pārtulkojis to no indivīda līmeņa vis­pārcilvēciskajā, pārvērtis romānu savdabīgā cilvēces garīgās vēstures komentārā.

Romāna filozofiskums izpaužas arī tādējādi, ka autors pievēršas la­sītāja apziņai. Varoņa ceļš, meklējot izeju no garīgās krīzes, veidots kā sarežģīts labirints. Turklāt Gārdners izmantojis labirinta spēju transfor­mēties. Tāpēc romāna lasīšanu var salīdzināt ar ceļojumu pa mainīgu labirintu. Jo dziļāk lasītājs dodas parafrāžu, citātu, alūziju, asociāciju vi­jumos, jo aizraujošāks kļūst šis literārais ceļojums, jo skaidrāks top autora pasaules redzējums, jo spilgtāk atsedzas Gārdnera ideja par mākslinie­cisko aktu kā komunikatīvu līdzradīšanas aktu. Lasītājs tiek ievests Gārdnera kontekstu — kultūrvēsturisko, filozofisko, literāro — labirintā. Lasīšanas stereotips tiek lauzts — labirints «spiež» lasītāju līdzradīt varoni un līdz ar viņu apstāties pirms pēdējā soļa nākotnē — ārpus ro­māna pasaules robežām.

Labirinta tēls ir cieši saistīts ar Gārdnera teksta semiotiskā statusa koncepciju — intertekstuālajām sakarībām, attiecību «autors — lasītājs» un semiozi kā bezgalīgu, kultūras attīstību nodrošinošu procesu. Gār­dnera labirinta vijumus veido citāti, parodijas, asociācijas, alūzijas, ar­hetipi — tā savijumos mēs sastopam gotiku, romantisma motīvus, Tol­stoja un Dostojevska sižetu un ideju iekļāvumus, eksistenciālistiskas tē­mas, nacionālā garīguma fondu — tā visa pamatā ir Gārdnera ideja par kultūras atvērtību un kustīgumu kā vienīgo izeju no kolapsa stāvokļa, kas radies jauno laiku noslēgumā.

Romāns rakstīts lasītājam — intelektuālim, kultūrvēsturisko nozīmju nesējam, interpretētājam un tulkam.

Gārdnera romāns iznācis drīz pēc Umberto Eko romāna «Rozes vārds», par kura fināla maksimu «Stāt rosa pristina nomine, nomina nuda tenemus» smalka šī romāna interpretētāja Jeļena Kostjukoviča raksta: «To var atšifrēt šādi: nosaucot rozi tikai par rozi, tu iegūsi vienīgi tās vārdu, tukšu skaņu; tikai mainot nosaukšanas veidu, metaforizējot, sa­saistot vārdu ar citiem vārdiem, tu iegūsi zināšanas par rozi. Semiotiķis U. Eko izsaka šo domu citādāk; katra zīme ir citu zīmju interprétants, un katru interpretantu savukārt interpretē citas zīmes.» U. Eko varonis, dekodēdams labirinta zīmes, veic universālu lasītāja funkciju. Arī Gārdners īpašu uzmanību velta mūsdienu intelektuāļa rakstura psiholoģis­kajai analīzei. Arī Gārdnera romāna lasītājam liegta pasīva vērotāja loma: tas, ko lasītājs sapratīs, cik dziļi spēs saprast Autora idejas, būs atkarīgs no viņa paša kultūratmiņas. Abos romānos Ariadnes pavedienu veido vēs­ture. U. Eko rakstīja, ka intelektuāļa kā kultūras interpretētāja vēsturis­kās funkcijas sakņojas apgaismības laikmetā (17.—18. gadsimts). Tā ir svarīga zīme arī Gārdneram. Kā rakstīja ievērojamais vācu filo­zofs Jurgens Habermass, «visi mūsdienu filozofiskie strīdi riņķo ap vienu: apgaismības laikmeta pamatmantojuma — klasiskā racionālisma — dzī­votspēju; tas ir tāds mentāls tips, kas pakāpeniski, sākot ar 17. gs., sāk valdīt pār jebkuru domu, jūtu, pār dzīvi vispār… Ņūtona fenomens, iz­laists caur kultūras refleksijas prizmu, paplašinās līdz iepriekš nepare­dzētiem mērogiem, gandrīz vai līdz dzīves stilam, ietverot sevī arī tādas dzīves un uzvedības puses, kurām par pašu Ņūtonu un dabaszinātni kā tādu var nebūt ne mazāko priekšstatu. Tagad mēs to nosauktu par laik­meta ģenerējošo modeli.»

Gārdnera labirints ietver sevī jautājumu cilvēka liktenim. Un viņa varoņa apziņas labirints ■— tas ir mūsdienu apziņas tips, kuram humā­nistiskā tradīcija saka priekšā izeju jaunu sociuma formu meklējumos — «komunikatīvo racionalitāti». (J. Habermass)

Gan Eko, gan Gārdnera labirintu pamatā ir ētikas jautājumi, viņu literārā spēle atsedz ētikas zudumu mūsdienu cilvēka dvēselē. Jurgens Vertheimers rakstīja: «Kādā intervijā Eko norādījis uz Moro slepkavību kā uz netiešu sava romāna rašanās cēloni. Moro lieta radīja Eko «bez­spēcības izjūtu», liekot viņam apzināties, ka «lēmumi tiek pieņemti citā vietā» — «melnajā caurumā», necaurejama labirinta centrā. Romāns ir izmisīgs mēģinājums izkļūt no šī labirinta, pretstatot liktenim intelektu, apokalipsei — loģiku, izpētot un attēlojot konstruktīvo un destruktīvo spēku dialektisko mijiedarbību pastāvošajā kārtībā.»

Arī Gārdnera varoņa Mikelsona apziņas labirints tiek dots «konstruk­tīvos un destruktīvos» kontekstos; un romāna sarežģītā forma pārvar žanra robežas, visos laikos un visos laikmetos aptverot to, ko Zans Pols Sartrs nosauc par «kontekstiem».

Tādējādi «mūsdienu tipi izrādās vien aktualizācija mūžīgajiem rak­sturiem, kurus jau radījuši dižie mākslas meistari. Aktuālais izrādās šķie­tamība, bet mūžīgais — būtība. Un, ja pirmajā gadījumā sižets attīstās kā personāžu savstarpējās attiecības, tad otrajā — kā personāžu attiecī­bas ar to arhetipiem.» (J. Lotmans)

Vēsture šādu attiecību labirintos atsedzas kā mūsdienu apziņas geno­tips, kas atstājis lasītāja ziņā visu labā un ļaunā problēmas seno dzi­ļumu. Varoņa psiholoģiskās evolūcijas analīze līdzinās mūsdienu menta­litātes spirāles atritināšanai vēstures perspektīvas dziļumā. Sī vēsture arī ir tas Ariadnes pavediens, kas ļauj Gārdneram ieraudzīt izeju nākotnes vēsturē, kas balstās uz sociālo altruismu kā vienīgo reālās nākotnes pa­radigmas koncepciju. Viņa varoņi romāna beigās spoku un pagātnes rēgu ielenkumā šķietami atrodas labirinta izejas priekšā, un šis solis nākotnē atkarīgs arī no romāna lasītāja.

Rakstot par mūsdienu dzeju, īpaši par tādiem autoriem kā J. Rokpelnis un I. Ziedonis,

kritiķi laiku pa laikam min vienu stila iezīmi: paradoksalitāti. Rakstā mēģināšu noskaidrot,

ko uzskatīt par paradoksu dzejā, kādas mākslinieciskas funkcijas tas veic.

Kā zināms, termins «paradokss» pēc izcelsmes nav poētikas, bet gan loģikas jēdziens,

un visos tā definējumos tieši šī nozīme izvirzīta kā primārā, bieži — arī vienīgā. Rakstā «Kas

ir paradokss?» (grām.: Finitis duodecim lustris. Tallina, 1982. 159.—162. Ipp.) V. Us-

penskis min vārdnīcās un enciklopēdijās sastopamos atšķirīgos paradoksa skaidrojumus:

1) paradokss — uzskats vai fakts, kas atšķiras no vispārpieņemtā;

2) paradokss — pretrunu saturošs spriedums, kas pierāda gan kāda apgalvojuma pa-

reizību, gan nepareizību (paradokss tiek vienādots ar antinomiju loģikā un kopu teorijā).

Izanalizējis vairākus abu veidu paradoksus, V. Uspenskis secina: jebkurā gadījumā pa-

radokss ir kādas prezumpcijas noārdīšana. Taču, attiecināts uz dzeju, šis formulējums prasa

konkretizāciju, kas ņemtu vērā mākslas loģiku un uzdevumu (nevis pierādīt, bet pārliecināt)

specifiku, citādi draud vai nu mehānisks jēdziena pārnesums uz tam svešu sfēru, vai arī

bezgalīgs tā izplašinājums. Zināmā mērā par paradoksu var uzskatīt jebkuru neparastu salī-

dzinājumu un metaforu; par paradoksālu var uzskatīt pašu poētisko apziņu iepretī zinātnis-

kajai, ikdienišķajai un citām apziņas formām. Tas ir efekts, ko labprāt izmanto parodiju

autori, no latviešiem visbiežāk V. Artavs, pārkodēdams dzejas tēlu sadzīviskās apziņas va-

lodā un parādīdams visu tā ikdienišķo nejēdzību un neatbilstību veselajam saprātam. Pie-

mēram, krājumā «Saldskābais smaids» (1985) V. Artavs citē M. Čaklā dzejoli «Saldus saule»:

Rudenī viņa kā rupjmaize

Siltiem gabaliem laužama,

Ziemā, kabatā sasildītu,

Es viņu kā burkānu graužu.

Un parodē:

Daudz esmu Saldū sabijis,

Braukdams pie jums te ciemā.

Kur jums tā saule tik jocīga,

Sevišķi tagad, ziemā?

Tāda kā robiem izēsta, Tāda kā sakoš|āta . . .

Laikam tam Mārim Čaklajam Galīgi vairs nav prāta.

Prezumpcija, ko izmanto V. Artavs, ir acīmredzama: neviens cilvēks nemēģinās sa­grauzt sauli, un tas nemaz nav iespējams. Taču pašu M. Čaklā dzejoli nevar saukt par paradoksālu: tas ir rakstīts citā atskaites sistēmā, kurā savukārt pašsaprotama ir metaforu, salīdzinājumu un pārnesto nozīmju valoda. Secinājums: jebkura dzejnieka darbos ir tūksto­šiem apgalvojumu, kas neatbilst ne veselajam saprātam, ne tradicionālajam priekšstatam par parādībām. Taču ne vienmēr tie ir paradoksi. Lai uztvertu dzejas situāciju, tēlu, atziņu kā paradoksālu, vai nu dzejnieka sniegtajai interpretācijai jābūt opozīcijā ar līdzšinējā litera­tūras tradīcijā uzkrāto iespējamo un pieļaujamo interpretāciju loku (šāda tipa paradoksalitāte raksturīga I. Ziedoņa septiņdesmito gadu dzejai), vai arī pretrunai, kas rada paradoksa efektu, jābūt ieslēptai pašā dzejolī kā diviem viedokļiem, diviem vai vairākiem stila slāņiem, no kuriem katrs pārstāv un aizstāv savas prezumpcijas (šādi paradoksi raksturīgi J. Rokpel­nim). Redzam, ka jautājums par paradoksu dzejā cieši saskaras gan ar poētisko līdzekļu automatizācijas un aktualizācijas teoriju (paradokss ir aktualizācijas galējais gadījums), gan ar stilistiskā polifonisma ienākšanu dzejā (paradokss uzšķiļas stilu sadurē). Turklāt ļoti sva­rīga ir «asa, īsa un noapaļota» forma, proti, lasītāja provocēšana; apelēšana ne vien pie viņa jūtām, bet arī pie gaumes un intelekta šajā gadījumā ir «ierēķināta» estētiskajā efektā. Pats tēlu veidojums un izkārtojums paredz īslaicīgu «sadumpošanos» pret autoru, kurai pēc dzejoļu izlasīšanas, protams, būtu jāpārvēršas par piekrišanu, savu līdzšinējo priekšstatu pārvērtēšanu.

No teiktā skaidrs, ka dzejā nevar novilkt striktas paradoksa robežas un noteikt pilnīgi objektīvas tā pazīmes. Vai attiecīgais tēls un atziņa tiks uztverti kā paradoksāli, tas atka­rīgs, pirmkārt, no literārās (plašāk — kultūras) tradīcijas konteksta, otrkārt, no lasītāja pieredzes, gaumes utt. Iespējamas divas galējības. Literārajā kultūrā, kas orientējas uz tradicionālu, normētu un aprobētu dzejas valodu un domāšanu, paradokss var tikt vērtēts vienkārši kā autora kļūda. Atcerēsimies polemiku sešdesmito gadu beigās par I. Ziedoņa dzejoļiem «Ja kāds ko labu teic par līdakām . . .» un «Bet, velns parāvis, kāpēc kārtis neaug . . .». Autors lasītāju reakciju jau bija paredzējis («Ja kāds ko labu teic par līdakām, Tas tikai citus aicina uz ķildām . . .») un arī šo tēlu atšķirīgo interpretāciju izvērsis un pama­tojis, vārdu sakot, forma nemaz nebija tik asa un īsa kā vēlākajos Ziedoņa paradoksos, kas sastapa mazāk pretestības. Savukārt situācijā, kad dzejā bagātīgi ieplūst aloģismi, ireāli un sirreāli elementi, kad neparastums tiek uztverts kā pašsaprotams, paradokss šajā raibajā fonā it kā iekūst un kļūst nepamanāms. Tātad, lai paradokss varētu pastāvēt, dzejā jābūt savai loģikai vai vismaz tās imitācijai.

ai bruņiniek kur tava devīze?

mana devīze šeit zem bruņām,

ai bruņiniek bet kur gan tavs

vai neredzi ceļiniek — uz vairoga.

vaigs?

Sajā 1971. gadā rakstītajā īsajā dzejolī J. Rokpelnis jau precīzi pieteic savu stilu, at­klāj tās attiecības starp noliegumu un apliecinājumu, starp lielu lirisku vaļsirdību un izvai­rīgu kautrību cēlu vārdu izrunāšanā, kuras kļūst — vismaz līdz šim iznākušajās grāmatās — par konstantu viņa poētiskā rokraksta iezīmi. Devīze, kam taču vajag raksturot bruņinieka patosu, ir paslēpta zem bruņām, bet vaigs — dvēseles spogulis, psiholoģiskā stāvokļa liecinieks — neaizsargāts tiek nests uz vairoga. Tā ir poētika, kas it kā noliedz vārdu jēdzienisko nozīmi, to spēju izteikt patiesību par cilvēku (kaut arī, protams, vieniem — skaļiem, tiešiem un tādēļ neprecīziem — vārdiem tiek likti pretī citi: netieši, bieži vien ačgārni, tādi, kas patiesību atklāj it kā neviļus).

Kādēļ tā? Negribu pārspīlēt sabiedriskās situācijas lomu dzejnieka talanta ievirzē, kaut arī tā ir svarīga (bet galu galā — dažādi dzejnieki vienā un tajā pašā sabiedriskajā situācijā izvēlas dažādus ceļus). Tomēr faktam, ka sešdesmito gadu nogalē un septiņdes­mitajos gados dzejā īpaši aktivizējas stilistiskās polifonijas meklējumi, pastiprinās ironija, groteska, paradokss, manuprāt, pamatā ir sabiedrisko ideālu un vērtību krīzes apziņa un izejas meklējumi no šīs krīzes. Ne velti pat Ojārs Vācietis, organiska patosa un stipras, vienotas patības dzejnieks, krājumā «Melnās ogas» (1971) ar rūgtu ironiju saka savu spre­diķi kā neesošā dieva priekšstāvis un — bez ilūzijām par «cienītās draudzes» vēlēšanos vai spēju sekot mākslā sludinātajiem ideāliem:

«Cienītā draudze! Tas kungs šodien iesniedza atlūgumu. Un tagad, cik dumjš es nebūtu, man vienam pašam ir jāizlemj, vai man te palikt un kancelē kāpt vai sekot visaugstākā piemēram.

[..] Tik naivs es neesmu, lai ticētu jūsu sirds auglīgumam un manējās sēklas dīgtspējai. Es esmu jums duša un odiera pulverizators, lai atvieglotu jums sirdis pirms žults un muskuļus izmasētu pirms kaušanās.» («Sprediķis»)

Savukārt sešdesmito gadu jauneklīgās enerģijas, tiešuma un nepacietības uzlādētajam Ziedonim jau krājumā «Es ieeju sevī» (1969), bet īpaši «Epifānijās» un septiņdesmito gadu krājumos arvien pārliecinošāk līdzās nostājas Ziedonis, kurš grib spēlēties ar savu kāju īkšķiem, jo «tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi», dzejnieks, kurš apliecina otrādas nostādnes, skalda matus — analītiski apgūst arvien jaunus priekšstatus, noraidot vienkāršotu dzejas nozīmības izpratni, nevairoties šokēt lasītāju un iztricināt viņa iesīkstējušo pārliecību par acīm redzamā stabilitāti un īstenumu.

Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl, bet svarīgākais attiecībā uz raksta tēmu ir tas, ka šajā posmā paradokss iegūst lielāku īpatsvaru: tas vairs nav tikai joks, rotājums (kaut sa­glabā daļēji arī šīs īpašības), tas gan atspoguļo īstenības ačgārnības un absurdus, gan izslīpē uztveri jaunai īstenības izpratnei, rada jaunus tēlus un formas.

Sādu tradicionālu tēlu pārinterpretāciju sastopam arī J. Rokpeļņa pirmajā grāmatā «Zvaigzne, putna ēna un citi» (1975). Piemēram, «Kamēr gulbji vēl tup zaļā zālītē,/audzē kaklu un spārnus lapa!» Gulbis — tradicionāls dzejas tēls ar spēcīgu pozitīvu (skaistuma, cildenuma) oreolu. Atcerēsimies Jauno Gulbi Plūdoņa poēmā «Uz saulaino tāli», F. Bārdas «Ievainotu gulbi», ironiskā Veidenbauma nopietno «Kā gulbji balti padebeši iet…» un daudzus citus — arī vēlākus darbus, kuros iekļauts šis tēls (piemēram, I. Ziedonim — «Gri­bas baltu gulbju . ..»). J. Rokpelnim gulbis tup zālītē, bet lidojumam gatavojas ar daudz necilāku oreolu apveltītā lapa, kura, ja līdz šim lidojusi dzejā, tad tikai no kokiem un pa vējam («Lapas lido, lapas skan»). Varbūt nav lieki piebilst, ka, gluži kā mākslā vispār, jauni sasniegumi un atklājumi neatceļ iepriekšējos, bet papildina tos (mākslas progress nav lineārs), tā arī šo un turpmāk aplūkotos piemērus nebūtu pareizi uzskatīt par mēģinājumu sagraut un atmaskot tradicionālu skaistā un labā simbolu,, bet gan par tieksmi palūkoties uz to no citas puses un pārbaudīt tā atbilstību konkrētajiem apstākļiem. J. Rokpeļņa dzejas vide ir pilsēta (kanālmalas gulbji — tas reālais, ko redz pilsētnieks), turklāt nabaga gulbis varbūt tiešām ir drusku noguris no tam gadsimtiem uzliktās estētiskās slodzes un grib mazliet atpūsties . . . vismaz dzejā.

Minēšu vēl piemēru no J. Rokpeļņa pirmā krājuma, kur smalkā un graciozā formā, bet ļoti tieši pausta neatbilstība starp īstenības jēgu un mākslas formu, nespēja izteikt izmainī­jušos īstenības ainu — vārdu sakot, tas dzenulis, mākslinieciskā kaislība, kas pamatā dzej­nieka paradoksiem un ironijām.

Tik nenoteikti pasacīta Reiz dzidrā teikumā

Ir apkaime, ka akmens tek To visu bilst…

Gar namdurvīm. Un jau no rīta Bet akmens tek,

Trīs zaļas zvaigznes gaisos deg. Ne zilbei neatbilst.

Viegli ieraudzīt, ka formālā prezumpcija, kas sazīmējama šais rindās, ir pazīstamā tautasdziesma «Strauja, strauja upe tecēj». Tur vēl akmens bija stabils un savā vietā, bet tautas dzejas forma — spēja izteikt savu patiesību par pasauli — dzidra un pilnīga; pēc tā ilgojas arī mūsdienu dzejnieks, bet… akmens tek, ne zilbei neatbilst.

No šī tēla varam pārmest tiltiņu gan uz sirreālistu darbiem (pilošie, kā pankūku mīkla izplūdušie pulksteņi S. Dalī gleznā), gan uz I. Ziedoņa ciklu «Akmeni satikt» («Man labvē­līgā tumsā», 1979), kur akmens piedzīvo dažādas pārvērtības, kaut gan tēla jēga ir cita. Ja jau esam sākuši minēt saskares punktus starp abiem dzejniekiem, atgādināšu vēl rindas no J. Rokpeļņa «Ap fantāzijas baloniņu»: «Ja būtu arī gājpuķes,/es zinātu,/kur vasara paliek» — un attiecīgi I. Ziedoņa «Gājakmeni».

Līdzās paradoksiem, kuri pašā vispārīgākajā veidā zīmē mākslinieka apziņas un reali­tātes pretrunas, nozīmīga vieta J. Rokpeļņa dzejā ir tēliem un situācijām, kas raksturo

dabiskuma likteni un jēgu mūsdienu sabiedrībā («Vismīklainākais ir vienkāršība»). Dabis­kuma vērtību un skaistumu dzejnieks pielūdz, bet skata no pretējā, pieņemot nedabiskumu par normu un tā ieprojicējot dzejas situācijā arī izjūtu un atziņu, ka šis laiks ir dabiskumam naidīgs, ik brīdi to apstrīd un ārda. Arī pats mūsdienu cilvēks (J. Rokpeļņa dzejas varoni var raksturot kā pārejas laika cilvēku, kurš nes sevī milzīgu pretrunu kamolu) apzinās sevī šo vienkāršās, neprātojošās dzīvības nepietiekamību. Pirmajā krājumā dabiskuma nesējs bieži ir meitenes tēls, arī mīlestība.

Kustoniska kā stirna,

Dzīvnieciska kā vālodzīte,

Dūmakaina un neapjausta,

Amorāla kā amoliņš . . .

(«Meitenes portrets ar vārdnīcu»)

Visi rindu labajā pusē esošie salīdzinājumi ir visnota| pierasti un pozitīvi meitenes jaukuma raksturotāji. Paradoksāli ar tiem sacērtas kreisajā pusē sarindotie smagie un noso­došie «kustoniska», «dzīvnieciska», «amorāla», kas jēdzieniskā līmenī nav pretrunā ar la­bās puses vārdiem, jo stirna patiešām ir kustonis un amoliņam nav nekas zināms par morāli. Pretruna tātad ir emocionāli ekspresīva, stilistiska, tā krustojas meitenes vērtējumā kā divi iespējamie viedokļi, kas dzīvē viens otru noliedz, bet te maksimāli satuvināti, it kā viena cilvēka balsī būtu apvienotas divu pilnīgi atšķirīgu cilvēku nostādnes. Sis paņēmiens — formāli viena cilvēka (liriskā varoņa) balsī apvienot diametrāli pretējas, viena otru apstrī­došas un noliedzošas, dažādiem slāņiem piederošas dzīves uztveres un izteiksmes, īsā dze­jolī koncentrēt to, kas reāli pastāv izkliedēts laikā un telpā, — kļūst dzejniekam par vienu no galvenajiem. Arī meitenes portretējumā krājumā «Vilciens no pilsētas … R.» (1986) izman­tots tas pats paņēmiens: «Esi meitiņa kā rozīte /. ./ Stalta, stulba un vienplākšņaina.» Tautas­dziesmas citējums kā harmoniskās pasaules zīme, tam pretī — prastais «stulba» un vēl sevišķi intelektuālais lamuvārds «vienplākšņaina», kas iezīmē atsvešināta, auksta cilvēka un «maniakāli mainīga» laika viedokli: uz tā fona tiešums, siltums, dvēseles veselība izceļas kā dārga, bet dīvaina, jau pusaizmirsta vērtība.

Vēl aplūkosim vienu mīlas lirikas paraugu J. Rokpeļņa pirmajā krājumā: es tevi obligāti aizmirsīšu no galvas līdz kājām — visu un arī lietu kas nebija ūdens bet kaut kas neizsakāmi cits es tevi aizmirsīšu asinīs

aizpeld svešādi smeldzošas laivas

pāri auguma krastiem

tām nepārkļūt

es tevi aizmirsīšu

deguns

raud tikpat patētiski kā acis es tevi aizmirsīšu, obligāti man tevi ir jāaizmirst

Sajā dzejolī (atšķirībā no iepriekš aplūkotajiem piemēriem) apcerošā distance ir tikko manāma. Līdzās smeldzīgam un īstam saviļņojumam tā tikko jaušami iezīmējas pašvērtējumā «patētiski», it kā no malas, ar estēta aci palūkojoties un pavīpsnājot par savām asa­rām un visiem dzejiskajiem šķidrumiem, kas plūst dzejolī (lietus, asinis, asaras), pievienojot arī nedzejiski tekošu degunu. Taču «es tevi obligāti aizmirsīšu»? Atkal paradokss. Kāpēc gan autors jauki un godīgi neapliecina mīlas lirikai gandrīz neiztrūkstošo «es tevi neaiz­mirsīšu mūžam»? (Pēc tam jau viņš varētu klusiņām arī aizmirst — mēs taču pakaļ nepētītu.) Vislabāk šo sarežģīto, itin kā ačgārno uzvedību tradicionālā situācijā izskaidro rindas no «Esmes vēja»: «Reiz esi skops, /Reiz esi, likfen, skops,/ Un esmes vēju vēlreiz garām aiz­šauj,» jo — «man neizturēt, neizturēt viņu».

Tā jau pirmajā krājumā iezīmējas J. Rokpelnim raksturīgais: visbiežāk paradoksi ir sti­listiski, bet aiz stiliem jaušami viedokļi, kuri sacērtas un apstrīd viens otru nevis jēdzieniskā un izzinošā, bet ētiski un estētiski vērtējošā plāksnē. Psiholoģiskā ziņā raksturīgi centieni pēc lielākas precizitātes — atklāt nevis to, ko cilvēkam vajadzētu just dotajā situācijā, bet to, ko viņš patiešām jūt, arī pretrunīgo, nekanonizēto, apziņas pamalēs pastāvošo. Rakstu­rīgas bailes no pozas — līdzko pamani, ka sāc runāt pārāk skaisti, tā pašironiski «atsēdini» sevi. Šāda pieeja gan neizslēdz jaunu pozu rašanos, ķas septiņdesmito gadu dzejā arī pa­rādās, — skeptiķa, intelektuāla tērzētāja, liekā cilvēka pozas. Tās parādās arī J. Rokpeļņa dzejā, taču visbiežāk nevis stihiski un neapzināti, bet kā viens no dzejas tēla komponen­tiem, viens no sociālajiem viedokļiem — ar visu savu manierību un aprobežotību. (Sīkāk par to — apcerē «Poētiskā sprieguma atsperes». Daugava, 1986, Nr. 2). Atgādināšu dzejoli «Kā gribas tev izbļaustīties», kurā koncentrēti un skaisti izteikts šī fenomena psiholoģis­kais pamats: «Tev gribas kliegt delikāti, / Lai kāds vēl tev neieklūp sprandā, / Un savu vis­dziļāko vāti/Tu izčuksti tūkstotī skrambu.»

J. Rokpeļņa pirmajā krājumā paradoksi ir viegli, tie vienmēr ir ne tikai «laikmeta pret­runu atspoguļojums», bet arī rotaļa, prieks par iztēles brīvību, par iespēju izaicināt, pakai­tināt lasītājus un kritiķus. Tie ir ka viegli spārni, kas ļauj uzveikt vielas smagumu. Turpmāk

šīs TpašTbas daļēji saglabājas (varētu minēt dzejoļus nākamajās grāmatās, piemēram, «Ar varžacīm pasauli aplūkot…», «Oda vardei» u. c.), taču tām pievienojas arī citas gluži at­šķirīgas iezīmes.

Galvenokārt tās saistītas ar sociālās konkretizācijas pieaugumu otrajā un trešajā grāmatā. «Sociālo» J. Rokpeļņa dzejā var raksturot kā savdabīgu «iekšējo vidi» — sociāli nosacītu uzvedības stereotipu, automātisku vērtējumu, spriedumu, birokrātisku vai estētisku štampu iespiešanos cilvēka apziņā arī tad, kad viņš paliek vienatnē ar sevi un domā par «mūžības tēmām». Zīmīgi šo vides spiedienu izteic otrajā krājumā bieži sastopamais paradoksālām īpašībām apveltītais laika tēls:

Pieturējās izturīgs laiks; zvaigznes negriezās pirkstos šķautņainām malām; kuģi nepeldēja uz iekšu, un jūra nebija aizaudzēta ar zāli.

Ja saplīsa pudele — lauskas aizripoja kā kamoliņi.

Lūzumi pastāvēja vien teorētiski un nebija iekļauti augstskolu programmās.

Bija vien olas, nebija vistu un gaiļu.

Laika prognozisti bangoja ūdensglāzes.

iežņaugts starp diviem plīstošiem mirkļiem, pieturējās izturīgs laiks.

Sis absurdais «izturīgais laiks», kas nav spējīgs uz attīstību un noliedz jebkādu pret­runu pastāvēšanu, dzejolī uzburts ar mazliet noslēpumainu episku distanci — reiz, kaut kur… Dažā ziņā ar to sasaucas I. Ziedoņa epifānija par Lielo Greizo Ratu iztaisnošanu un visām progresīvajām pārvērtībām, kas no tā izriet. Tikai J. Rokpelnis kā dzīvību stindzinoša, mākslota antiideāla tormu uzsver šķautņu, asu stūru trūkumu (pat pudeles lauskas aizripo kā kamoliņi), savukārt I. Ziedonim šī antiideāla torma ir taisnstūris, ģeometriski pareizas līnijas (jo aplis I. Ziedonim bieži ir augstākās pilnības zīme). Tās iznīcina jebkuru daudz­veidību un savdabību gan ainavā, vidē, gan cilvēku starpā — parādās jauns bioloģisks cilvēku tips: «Ja mēs pazīstam dvīnīšus, trīnīšus, četrīšus, tad šos jaunpiedzimušos jau va­rētu nosaukt par tūkstonīšiem.» Tieši šī detaļa savieno I. Ziedoņa grotesko nākotnes prog­nozi ar O. Hakslija romānā «Diženā jaunā pasaule» tēloto ideālo sabiedrību, ko apdzīvo uz konveijera ražoti «tūkstonīši». Tā redzam, ka atsevišķas groteskas, drūmi fantastiskas gleznas septiņdesmito gadu dzejā ietver antiutopijas elementus.

Līdzās nekustīgajam un rēgainajam tagadnes laikam J. Rokpeļņa dzejā parādās nākotne, visbiežāk trijos variantos. «Jo tik reti mums gadās, ka nākotnes nojausmas piepil­dās Precīzi, nekrāpjoties! Lai arī tā nākotne — vienkārši filma. Toties.» Otrs — «Ārpus se­vis domā kāpurs. [. .] Nākotnē viņš ienāks rāpus. Bet tad lidos tālās jomās.» Un trešais — «Bet arī nāve šovakar ir tāda nervoza, [. .] Reiz tā ir. Nāve nevar bez cilvēkiem dzīvot. Viņai jāmirst, Ja cilvēce bojā reiz ies. Un kā mēs, Savu vienīgo dzīvību mīlot, Saules mūžu vēl nāve grib darboties.» Tātad: cilvēcei kopīgā draudošā apokalipses izredze, kas ner­vozē pat pašu nāvi (ko gan runāt par cilvēku!). Un tai līdzās — pieticīgāki un mazliet optimistiskāki personiskās nākotnes varianti: rāpošana, bet ar pašmierinājumu — kad tikšu drošā vietā, tad gan es uzlidošu! — un «vienkārši filma» — iluzora, toties skaista un ga­rantēta. Tos visus var saukt par situāciju paradoksiem, kas izaug no dzīves un reālistiski atspoguļo stāvokli, kurā joku kļūst arvien vairāk, bet tie arvien retāk ir priecīgi.

Uz šī fona konkretizējas arī stilistiski paradoksi — salīdzinājumi, metaforas. Liriskā dzejolītī par pavasara jausmām — «Tas ir tikai tāds pieklīdis stars. Kur gan tā priekšnieks — tā pavasars.» Pirmais sniegs pilsētā — «Kā tualetes papīrs sniegs šai pilsētai ir sniegts.» Meditācijas par dabu un sevi — «Kā ābeļdārzi salīkst mani pleci. Kas viņus liec? Ne ābolu, ne spārnu … Kā rakstāmpiederumu bode lido vārna . . .» utt. Visur šeit dabas tēls tiek «izskaidrots», uztverē pielīdzināts kādam gluži nepoētiskam «mazā cilvēka» ikdienas vides atribūtam. Tas ir paņēmiens, ko spoži izkopa jau A. Čaks, taču atribūti mainījušies: J. Rok­pelnim tie neraksturo vairs pilsētas zemāko slāņu ārējo vidi, materiālo nabadzību, bet birokratizētās dzīves spiedienu uz cilvēka dvēseli, tās garīgo nabadzību un atsvešinātību. Cilvēks arvien ir cilvēciskojis (humanizējis) apkārtni, dabu, ieprojicējot tajā savas sabiedrī­bas vērtības un attiecības. To darīja mitoloģija, folklora, vēlāk — literatūra, īpaši dzeja. Minētajos piemēros loģika ir tā pati, bet rezultāts — paradoksāls: senais dzejnieks, balsto­ties uz savas sabiedrības vērtībām, sauli nosauca par māti, bet mūsdienu dzejnieks attiecīgi meklē priekšnieku noklīdušam staram, kurš varētu nodrošināt plānveidīgu pavasara atnāk­šanu. Cita lieta, ka pats šis birokrātiskās sociālās eksistences modelis nav humāns un dehumanizē arī dabu, veido grotesku vērtību ainu.

Tā otrajā un trešajā krājumā J. Rokpeļņa paradoksi aptver amplitūdu no gaišas spēles, romantiskas ironijas (paradokss: dievišķīga rotaļa, radītāja brīvības liecinieks) līdz determinētam karātavu humoram (paradokss: liriskā varoņa pēdējās brīvības — vismaz skaidri apzināties savu situāciju — liecinieks). Turklāt otrs veids ieņem arvien lielāku vietu.

Rakstā vairākkārt tiku salīdzinājusi J. Rokpeļņa un I. Ziedoņa dzejas tēlus, uzsverot, ka paradoksalitātes uzplaukumam atšķirīgu septiņdesmito gadu dzejnieku darbos ir kopīgi sa­biedriski cēloņi. Taču jāuzsver arī atšķirīgais: I. Ziedoņa dzejā paradokss pārsvarā veic pavisam citus uzdevumus. Par to rakstījis V. Ķikāns: «Paradoksi, kas I. Ziedoņa dzejā ne vienreiz vien kalpojuši polāru pretstatu izteikšanai, tagad kalpo pretrunu un pretstatu liku­mību izzināšanai un akcentācijai.» (Ķikāns V. Pieci. R., 1980, 67. Ipp.) J. Rokpelnim para­dokss ir konstants poētiskās domāšanas elements, bet Ziedonim vajadzība pēc tā rodas tikai noteiktā attīstības posmā — kā pēc īstenības analīzes ieroča brīdī, kad iepriekšējā izpratne atklājusi savu nepietiekamību. Tiesa, šī nepietiekamība ir dziļa un aptver daudzas pakāpes. Ontoloģiskā plāksnē to varētu saukt par matērijas pretestību ga­ram (par to rakstījis krievu kritiķis Ļ. Aņinskis: «Ziedoņa tēlaino gājienu aloģisms nedrīkst mūs apmānīt: loģika šeit ir dzelžaina. Gluži vienkārši pasaule tai negrib pakļauties. Pasaule ir haotiska, inerces pilna, piestūķēta ar kuslu, nevajadzīgu matēriju.» — Kritikas gadagrā­mata IX, R., 1982, 139. Ipp.). Sabiedriskā līmenī tā izpaužas kā reālo sociālo procesu neat­bilstība sešdesmito gadu dzejā paustajai stiprajai nākotnes gribai un lielajām nākotnes cerībām. Psiholoģiski un individuāli tai atbilst cilvēka pagurums un iziršana daudzos neiro­tiskos stāvokļos (bezpriekšmetisku baiļu, krišanas, caurvēja u. c. tēli), bet — kas ir I. Zie­doņa dzejai īpatni — šie neirotiskie stāvokļi rādīti ne tikai bez paštīksmes, bet pat gandrīz bez jebkādas emocionālas iežēlas, līdzjūtības, tie rādīti kaili un lietišķi kā fakts.

Analīzes ceļu I. Ziedonis sāk ar tēzi-antitēzi un turpina, arvien smalkāk skaldot pasau­les pirmelementus, izmēģinot to funkcijas un iespējas. Jo — ja pasaule ir haotiska un inerta, tas nozīmē, ka nav atklātas tās dziļākās attīstības likumības un savstarpējie sakari, ka īstenībā inerts ir izzinošais gars. Paradokss ir viens no smalkākajiem analīzes līdzekļiem, un likumsakarīgi, ka pienāk arī brīdis, kad tas vairs nav vajadzīgs: sākas jaunas pasaules ainas sintēze, atziņas ir nobriedušas. Tādējādi intensīvākais paradoksu posms I. Ziedonim ir sešdesmito un septiņdesmito gadu robeža ar «Epifānijām», «Caurvēju» un «Man labvē­līgo tumsu» — kaut gan pirms tā jau ir bijis sintēzes darbs «Poēma par pienu». Ļoti uz­skatāmi šīs analīzes un sintēzes attiecības redzamas ciklā «Akmeni satikt» («Man labvēlīgā tumsā»), kur uz dažādo «akmens skaldīšanas» dzejoļu fona izceļas (un no tiem resp. no šīm izmēģinātajām iespējām izkustināt akmeni no savas vietas, stāties ar to literatūras tradī­cijā nebijušās attiecībās arī izaug) klasiskais «Par akmeni lai nerunājam…». Līdzīgi ir arī ar daudziem citiem tēliem un formulējumiem, pie kuriem dzejnieks atgriežas vairākkārt, līdz atrod apaļu formulu, atrod to uzdevumu un vietu savā pasaules ainā. No daudzkārt uzdotā jautājuma «Vai vēja ziedi zied tāpatās?», no literatūras sociālajai lietderībai pretstatītajiem «es tomēr esmu vēja zieds», «sargs sīkumiem es esmu», «es tāpēc ticu svēti tam sīkumam, kas nav ne tas, ne tas» un daudziem citiem Ziedonis tomēr nonāk (un noved savus lasītā­jus) nevis «ziloņkaula tornī», bet atziņā par sevis kopšanas un sabiedrības kopšanas, iekšējības un ārējības pareizajiem samēriem. Par iekšēji neizkopta cilvēka sabiedriski pārveido­jošo pūliņu bīstamību — pat tajā labajā gadījumā, kad šis cilvēks pūlas no visas sirds. No paradoksālajiem «skujas aug eglei uz iekšu», «es dzirdu — vārna pat uz iekšu ķērc» un daudziem citiem «ačgārniem» tēliem izveidojas un izkristalizējas atziņa par garīgā ceļa, iekšējās attīstības primaritāti, par noturēšanos «sevī pozīcijā» kā pēdējā cietoksnī rupja pārspēka priekšā. Klasiski šī doma formulēta kalpa sarunā ar kungu Krišjānim Baronam veltītajā dzejolī: «Man nav jārunā. Man jādara savs. Augstāk. Tur, kur ne acs tev, ne auss.»

Varētu minēt piemērus vēl, bet I. Ziedoņa dzejas tēli kritikā jau daudzkārt analizēti, un atkārtoties nebūtu nozīmes. Redzam, ka I. Ziedoņa dzejas virsuzdevums, tās mākslinie­ciskā kaisle ir galvenokārt filozofiskas dabas: cilvēka vieta un uzdevums Visuma struktūrā, lielajā attīstības ritmā. Sī ievirze saista viņu ar Raini (tieši šīs idejas I. Ziedonis pēta un attīsta arī savās Raiņa studijās). Kaut gan ārēji un daļēji, atsevišķos dzejoļos I. Ziedoni var uztvert un arī uztver kā avangardisku «kārtības jaucēju» un deferminācijas noliedzēju («Es negribu būt it nevienam Jo. Lai katrs sāk, kur grib, no kura No») — plašākā perspektīvā izjaukšana un otrādi apvēršana atbilst analīzes pakāpei ceļā uz sintēzi. Tādēļ arī likumsa­karīgi, ka I. Ziedoņa paradoksi pārsvarā nav stilistiski, nav sociālo «balsu» un kultūrslāņu raksturotāji, bet gan saturiski. Tikpat likumsakarīgi arī, ka šie paradoksi ir funkcionāli — attiecības ir svarīgākas par lietu, par tās esamību sevī un par tās pašvērtību.

Savukārt J. Rokpeļņa dzejas virsuzdevums, autora aktivitātes pamatvirziens ir galveno­kārt estētiskas dabas. (Ceru, ka lasītājs šo raksturojumu neuztvers ne kā zaimu, ne kā pašvērtīgu cildinājumu, tāpat kā iepriekš teikto par I. Ziedoņa dzejas filozofiskumu. Tas ir tikai autora aktivitātes galvenā virziena raksturojums.) Viņš tiecas īstenības pretrunas pār­varēt, nevis veidojot jaunu atziņu, bet gan jaunu tēlu, tātad pārvarēt ar tīri māksliniecis­kiem līdzekļiem. Pēc iespējas plastiskāk un daudzpusīgāk izteikt mūsdienu dzīves pazīmes un cilvēka garīgo situāciju, arī to tagadnes daļu, kura nav paredzēta «iemūžināšanai bronzā» (paralēles ar A. Caka pieeju sava laika īstenībai un dzejas uzdevumiem).

Izsekojot paradoksu veidošanas īpatnībām, to funkcijām vēl citu septiņdesmito un as­toņdesmito gadu dzejnieku darbos, iespējams, atklātos vēl daudzveidīgāka aina, un mani secinājumi būtu plašāki un bagātāki. Taču arī tagad ar pietiekamu pārliecību var teikt, ka paradoksa iespējas ir plašas — ne tikai atmaskot, izsmiet, uzjautrināt. Tas var sekmīgi dar­boties ļoti atšķirīgu dzejnieku poētikā. Septiņdesmito gadu dzejā tas pārdzīvoja uzplau­kumu, jo izrādās īpaši parocīgs ačgārnās īstenības analīzei un tēlainam atspoguļojumam, Tas kalpojis gan dzīves daudzbalsības, polifoniskuma principu izteikšanai un attīstīšanai, gan jaunu ceļu meklēšanai pasaules izpratnē.

1988

Gandrīz katra fundatnentala kultūras parādība, jo īpaši tada, kuras vecums ietiecas tūkstošgadēs, skatāma arī spēles, rotaļas aspektā. Arī labirints simbolizē ne tikai dzī­ves sarežģītību un nopietnību.

Kas vairs pateiks, kā norisinājās labirinta pārtapšana spēlē? Varbūt to da|ēji spēj atklāt Reimsas katedrāles (1250. g.) labirinta liktenis? Viduslaikos gandrīz katra klos­tera dārzā bija savs labirints, arī daudzu Eiropas katedrāļu grīdu rotāja mozaīkas labirints, kas simbolizēja sarežģīto un samudžināto cilvēka dzīvi. Septiņi nāves grēki un sep­tiņi tikumi gaidīja šajā ce|ā. Kristietībā labirints simbolizēja Kristus krusta ceļu. Dievlūdzēji izrāpoja tā līkumus uz ceļ­galiem, aizstādami grūtāk pieejamos tālos svētceļojumus.

Tomēr Reimsas katedrāles labirintu jaunajos laikos lika nojaukt, jo bērni, kurus garlaikoja dievkalpojums, tajā ro­taļājās, traucēdami svētsvinīgo atmosfēru.

Baroka un rokoko laikmetā labirints šķiras no savas nopietnās un drūmās semantikas un kļūst par iecienītu iz­klaides objektu.

Sevišķi iecienīti Eiropā bijuši labirintu dārzi. Pēteris I Pēterburgas dārzos bija ierīkojis labirintus, izvietodams ta­jos skulptūras par Lafontēna fabulu tēmām. Viņš mēdza pastaigas dalībniekiem skaidrot katras skulptūru grupas no­zīmi, tādējādi tuvinādams savus padotos Rietumeiropas kul­tūrai. Caram paticis viesus ievilināt labirintā un pamest, lai viņi uzjautrinādamies pamaldītos tajā.

Labirints kā spēle ir visai populārs arī mūsdienās. Ne­viena fundamentāla spēļu grāmata nevar bez tā iztikt — arī Eižena Gkera «Spēļu grāmata ģimenei», kas ir pārtulkota no vācu valodas un tiek gatavota izdošanai «Avotā».

Piedāvājam fragmentu par labirintiem,

īstie dzīvžogu labirinti, kas rokoko laikmetā bija atrodami visos Eiropas galmos, tagad ir vienīgi Anglijā. Pats slavenākais atrodas Hemptonā. Dzīvā labirinta dedzīgā­kais aizstāvis ir visu laiku dižākais šīs nozares speciālists anglis Gregs Braits. Piltonā (Somersetā) viņš gada laikā ierīkojis labirintdārzu ar 1,8 līdz 5,4 metrus dziļiem grāv­jiem 1600 metru garumā. Pēc viņa skicēm izveidots labirintdārzs Longleitbauzā, Vailtširā, ar īvju dzīvžogiem, tiltiem, tuneļiem. Bez šaubām, Gregs Braits zīmējis arī neskaitāmus superkomplicētus labirintus spēļu grāmatām.

Kā risina labirintu? Daži to dara vizuāli. Citi ņem palīgā zīmuli. Kas grib pa papīru doties uz priekšu kā pa labirintdārzu, tas izgriež papīra aplīti un bīda to pa ejām. Bezcerīgi? Tādā gadījumā pateikšu mazu triku: ar labo roku vienmēr vajag turēties pie sienas. (Taču arī tas ne vienmēr palīdz!)

Publikāciju sagatavojusi Gunta Strautmane

.

Braiens Mūrs (Brian Moore, dz. 1921. g.) tiek uzskatīts par angļu rakstnieku, kaut arī viņš dzimis Belfāstā, 1948. gadā pārcēlies uz Kanādu, bet pašreiz dzīvo Kalifornijā, ASV. B. Mūrs apgalvo, ka neuzskatot sevi ne par īru, ne par angli vai amerikani. To­mēr daiļrade apliecina, ka angļu un īru tradīcija viņa darbos ir visspēcīgākā. Līdzīgās domās acīmredzot ir arī paši angļi, piemēram, 1987. gadā viņa romāns «Asins krasa» («.The Colour of Blood») tika izvirzīts Bukera prēmijai. Rakstnieks, kļuvis par vienu no sešiem finālistiem, prēmiju tomēr neieguva. Šogad iznācis B. Mura jaunakais romāns «Klusuma meli» («Lies of Silence», 1990), kas veltīts terorisma problēmai Ziemeļīrijā.

Braienu Mūru, tāpat kā lielāko daļu mūsdienu rakstnieku, nodarbina apziņas brīvī­bas pretnostatījums sabiedrības morāles normām, kurām indivīdam jāpakļaujas. B. Mūru var raksturot kā «neuzbāzīgu» filozofu. Viņa romānu pamatā parasti ir kāda intriģējoša situācija vai šķietami ikdienišķu notikumu apraksts, ko atdzīvina mistifikācijās elementi. Rakstnieks nemēdz filozofēt atklāti, taču katra viņa aprakstīto notikumu virkne slēpj sevi dziļāku jēgu. Šķietamo mēs nedrīkstam aizstat ar būtisko, pretēja gadījuma B. Mūra romānu pamatidejas’ paliks neatklātas. Mūrs ir katolis, taču katolicisms nav galvenais vina radošās darbības virzītājspēks, drīzāk morala kategorija, un, kā jebkurām ētikas normām, tam attieksmē pret indivīdu ir divējādas funkcijas: katolicisms gan ierobežo indivīda’ personīgo brīvību, gan arī motivē personības rīcību, kļūst par cilvēka eksis­tences tikumisko un jēdzienisko pamatu. Viena no Mūra pamattēmām ir ticības zaudē­šana. Kā apgalvo pats rakstnieks, reliģiskās ticības zaudēšana ir ērta metafora, kas atsedz jebkura veida ticības zaudēšanu: pašam sev, politiskajam^ ideālam utt.

Kaut arī B. Mūra romānu vēstījuma veids un paņēmieni ārēji šķiet tuvāki 19. gad­simta tradīcijai (kuras ietekme angļu literatūra ir ievērojami noturīgāka un tiešāka nekā citās Rietumeiropas literatūrās), viņa daiļradi, pec rakstnieka paša atzinuma, vis­spēcīgāk ietekmējis Džeimss Džoiss. B. Mura pirmie literārie mēģinājumi bija apzinātas Dž. Džoisa daiļrades imitācijas, taču to vērtība acīmredzot aprobežojās ar paša autora ieguvumu — tie uzskatāmi par literāriem vingrinājumiem, par individuāla stila izkop­šanas paņēmienu. Džoisa ietekmē veidojušies Mūra estētisko uzskatu pamatprincipi, un līdzīgi V.’ Vulfai rakstnieks atzīst, ka jebkurš mirklis cilvēka dzīvē ir unikāls un neat­kārtojams. Ari katra vārda jēdzieniskā ietilpība, viņaprāt, ir plašāka par vienkāršu un tiešu lietas vai parādības apzīmējumu. Vārds vienlaikus ir gan abstrakcija, gan kon­krētība, tas ietver sevī gan noteikta konteksta piešķirto jēgu, gan arī valodas vēsturis­kās aUIstības gaitā veidojušos nozīmi.

B. Mūra interese par katolicismu (drīzāk gan piederība pie tā) visnepārprotamāk atspoguļojas romānā «Katoļi» («Catholics», 1972), kura pamatkonflikts veidojas starp tradīcijas saglabāšanas mēģinājumiem un pielāgošanos (vai pakļaušanos) racionālajai un pragmatiskajai realitātei — procesiem, kuros izpaužas garīguma un ar to saistīto vērtību degradācija un profanācija.

Rakstnieka daiļrades uzmanības centrā ir jūtas, kaisle un vainas apziņa, kas daļēji atspoguļo viņa reliģiskos uzskatus, atsedzot katolicismu kā vienu no cēloņiem, kas cil­vēku nostāda morālas dilemmas priekšā. Angļu renesanses laika dzejnieka F. Grevilla (F. Grevilte, 1554—1628) dzejoļa «Priesteru koris» (Chorus Sacerdoiiun — lat.) rinda «Kaisle un saprāts, cilvēka patības sašķelšanās cēlonis», kas izsaka mūžseno cilvēces pretrunu starp jūtām un saprātu, uzskatāma par B. Mūra romāna «Aukstās debesis» («Cold Heaven», 1983) vadmotīvu. Tā sižeta pamatu veido šķietami vienkārša intriga, taču īpašu ievirzi darbam piešķir mistifikācijas elementi, līdz galam neizskaidrota no­slēpumainība, kas saista un vilina. Galvenā varone Mērija (angl. Marij — arī Marija) nolemj pamest vīru Aleksi mīļākā Daniela dēļ. Brīdī, kad viņa grib to vīram pateikt, notiek nelaimes gadījums, un ārsti Mērijai paziņo par vīra nāvi. Taču vēlāk atklājas, ka Aleksis ir no slimnīcas pazudis, ka viņš it kā balansē uz dzīvības un nāves robežas — pilnīgi normāls veselības stāvoklis mijas ar klīniskai nāvei līdzīgām lēkmēm. Mērijai izdodas Aleksi sameklēt Amerikas piekrastes pilsētā Karmelā, kur viņa tieši pirms gada bija tikusies ar Danielu. Darbības vieta ir daudznozīmīga — Karmela kalns atrodas Palestīnā, kur 12. gadsimtā tika dibināts katoļu mūku ordenis. Viesnīca, kurā apmetas visi trīs varoņi, atrodas netālu no klostera. Notikušo Mērija uztver kā augstākās pro­vidences sodu. Kaislību pret Danielu pamazām nomaina vainas apziņa, kuru Mērija projicē debesu tēlā: «Mērija pavērās debesīs. Ieroči, kas bija notēmēti no zilgmainās spozmes, sekoja katram viņas solim.» Mērija no izplānotas, racionāli izsvērtas dzīves nonāk noslēpumā. Viņas dzīvei nepieciešams jauns pamats, viņa jūtas kā marionete aug­stākas varas rokās, bet savas ciešanas uztver kā sodu par to, ka nodevusi vīru, kurš sevi dēvē par «kaut ko līdzīgu Lācaram». Merija atceras, ka tieši pirms gada Karmelā viņai parādījusies Jaunava Marija un likusi cilvēkiem pavēstīt, ka šai vietai jākļūst par svētceļotāju mītni. Apslēpdama dziļi sevī šo it kā reliģisko misiju, Mērija pama­zām izjūt tās pieaugošo nozīmīgumu. Taču ne Mērijai, ne autoram tā nav klaji dogma­tiska vai tīri reliģioza situācija.

Cilvēka māža mērķis, misijas apziņa ir augstāka par cilvēka paša «es», par viņa ikdienišķo eksistenci. Mērija atgūst garīgo harmoniju tikai tad, kad izpilda augstākās varas uzlikto pienākumu un pavēsta par redzēto vīziju klostera iemītniecēm. Viņa upurē savas jūtas, pakļaudama tās pienākumam.

Līdzīga rakstura tēmu B. Mūrs risina arī romānā «Es esmu Mērija Danna» («/ am Martj Dunne», 1968). Romāns izceļas ar īpaši smalku galvenās varones rakstura psiho­loģisko analīzi. Strukturāli tas it kā izvērš pazīstamo Dekarta izteikumu: «Es domāju (pareizāk būtu teikt «apšaubu» — V. F.), tātad esmu.» Mērija atceras kādu no sarunām ar māti:

«… Memento ergo sum?

«Memento?» Ar viņas ziemas sarmai līdzīgo smaidu.

«Jā, māt. Es atceros, tātad es esmu.»»

Atmiņu Mērija identificē ar savu «es», jo tikai atmiņā cilvēks ir pats, ārpus tās ir tikai tukšums, bezpersoniska tumsa. Romāns atspoguļo Mērijas nepārtraukto cīņu par savu «es», sevis izzināšanas procesā viņa veic it kā pilnu apli, ko akcentē arī romāna uzbūve — tas sākas un beidzas ar Dekarta vārdiem.

Radošās apziņas un atbildības kopsakarības B. Mūrs risina romānā «Ferguss» («Fergus», 1971), saistot tās ar apkārtējās pasaules izzināmības problēmām. Romāna galvenais varonis ir rakstnieks, kuru sāk apciemot viņa paša radītie tēli, un viņš pama­zām zaudē realitātes izjūtu, kas ikdienišķajā apziņā novelk robežu starp iztēli un no­sacīti reālo lietu pasauli: cilvēki viņa uztverē ir tikpat reāli kā iztēles radītie tēli, vēl jo vairāk — kad Ferguss kādam no varoņiem saka: «Ej projām, tu neeksistē ārpus manas iztēles,» — tas atbild ar pretjautājumu: «Kāpēc tu domā, ka neesi manas iztēles auglis?» Romāns it kā uzdod jautājumu: kas ir reālāks — apziņa vai ārpus tās eksis­tējošais?

Romāns «Eilīnas Hjūzas kārdināšana» («The Temptation of Eileen Hughes») dau­dzējādā ziņā apkopo sevī Braiena Mūra daiļrades pamatidejas un motīvus. Tajā pretno­statīta Īrija un Anglija — nevis vēsturiski, ekonomiski vai politiski, bet garīgi. Īrija ir zeme, kas devusi Anglijai un pasaulei daudzus spēcīgus radošus talantus, pati it kā nespēdama tos paturēt. Cilvēku tendence radoša brieduma gados pamest Īriju, šķiet, ir dramatiska šīs zemes iezīme — tā atstumj pašas radītos ģēnijus (O. Vaildu, B. Sovu, Dž. Džoisu, S. Beketu un daudzus citus). Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Dž. Džoiss — pametis Īriju, viņš tajā nekad neatgriežas. Par vienu no iemesliem tiek uzskatīta garīgi un morāli stagnatīvā, ldaustrofobiskā atmosfēra Īrijā, tomēr atbildēt, vai tas ir vienīgais iemesls, viennozīmīgi nav iespējams.

Romāna darbība notiek Londonā un Īrijā, turklāt Anglija tēlota kā Īrijas pretstats, tās noliegums. Galvenā varone Eilīna — gados jauna, bet vientuļa sieviete — Londonā ierodas atpūtas braucienā kopā ar saviem darba devējiem — Bernardu un viņa sievu

Monu. Varoņu izvēle liek lasītājam domāt par iespējamu «mīlas trijstūra» variantu, taču šīs cerības netiek attaisnotas. Tiesa, Bernards, cenšoties pierunāt F.ilīnu pārnākt darbā viņa ārpilsētas villā, it kā atzīstas viņai mīlestībā. Tur Eilīna varētu dzīvot pati pēc saviem ieskatiem, ar savu klātbūtni sniedzot piepildījumu Bernarda dzīvei. Taču Eilīna šo piedāvājumu uztver tikai kā darījumu, kurā ir gatava iesaistīties arī Mona, Bernarda sieva. Laulāto draugu kopdzīve ir izteikti pragmatiska, viņi gatavi piešķirt viens otram jebkādas morālas brīvības. Bernarda mīlestība pret Eilīnu izslēdz fizisko, juteklisko kaisli, tā ir tīri garīga, aizstāj ticību Dievam — jaunībā viņam nav izdevies kļūt par mācītāju. Zaudējis ticību Dieva idejai, Bernards zemapziņā to aizstāj ar Eilīnas tēlu, kas viņam kļūst par dievišķās idejas iemiesojumu. Bernards ir gatavs pielūgt Eilīnu nevis kā sievieti, bet kā simbolu. Pakļaudamās Bernarda nevaldāmajai kaislei, viņa kļūtu, kaut arī par dievinātu, tomēr par marioneti. No Eilīnas viedokļa tas būtu mīles­tības surogāts, jo fiziskā, jutekliskā kaisle ir izslēgta. Kļūstot par Bernarda Dieva ide­jas aizstājēju, viņa kļūtu par tādas misijas nesēju, kura stāvētu pāri pašas Eilīnas «es»; pacelta pāri ikdienībai, viņa vienlaikus tiktu pakļauta nebrīvei — pielūgsmes objekts aizvien ir nemainīgs. Eilīna nepakļaujas Bernarda kārdinājumam un atstumj viņu, pār­mezdama tam cenšanos izrīkoties ar cita cilvēka dzīvi pēc saviem ieskatiem. Bernarda atstumtā kaisle, kā izrādās, vēlāk vēršas pret viņu pašu, tur viņu savā varā, ar ira­cionālu, aklu nežēlību pakļauj viņa gribu Eilīnai, kurai šī vara pār otru cilvēku ir pilnīgi nevajadzīga. Tomēr viņi abi, kaut arī fiziski šķirti, izrādās neglābjami saistīti. Spēcīgā, nepārvaramā kaisle viņu, tāpat kā Hambertu V. Nabokova romānā «Lolita», noved pie personības degradācijas. Pēc viena neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma Ber­nards tomēr padara sev galu.

Romānā nav B. Mūram raksturīgās mistifikācijas, taču autors ar trīs galveno va­roņu attiecību raksturojumu atsedz noslēpumainas, pāri atsevišķa indivīda varai stāvošas cilvēku savstarpējo attiecību peripetijas. «Eilīnas Hjūzas kārdināšana» tiek uzskatīts par vienu no B. Mūra veiksmīgākajiem romāniem, un pēc tā motīviem veidotā filma — par vienu no labākajiem B. Mūra darbu ekranizējumiem.

Atrauts no dzimtenes, B. Mūrs ir tikpat lielā mērā atrauts no ticības (Dievam? ide­ālam?), taču kādā no intervijām viņš saka: «Es apbrīnoju cilvēkus, kas saglabā ticību. Es apskaužu viņus, ja šīs ticības vārdā viņi spēj darīt labu.»

Ivlns A. Pareizas domāšanas māksla (Sēr. «Zaļais stars»)

R.; Zinātne, 1990. 20 000 eks.

Sērijā «Zaļais sfars» šī grāmata ir sestā. Līdz tai iznā­kušas: B. Martuzāna «Kā Pēcis Beisikāns Maiju Saprātiņu programmēt, mācīja», V. Morozova «Emociju valoda cilvēka un dzīvnieku pasaulē» (divos izdevumos), J. Avotiņa «Vai ķīmija ir nesaprotama», R. Vilciņa «Palīdzība stiprajiem (Kritika un paškritika: spēles noteikumi)» un V. Stukula «Ieskaties un ieklausies zirgā». Un tagad — populārzināt­niska grāmata par loģiku. Līdz šim latviski šajā atziņu jomā bijušas tikai mācībgrāmatas. Jaunākā no tām ir J. Ve­dina «Formālā loģika» (1979), bet par savam laikam labā­ko, šķiet, jāatzīst J. A. Studenta «Loģika (Ievads formā­lajā loģikā un metodoloģijā)» (1931). Vidusskolām domāta loģikas mācībgrāmata pēdējo reizi iznākusi piecdesmito gadu beigās, kad šo priekšmetu vēl mācīja.

Var jau tiešām būt, ka ne katram vajag sistemātiskā veidā iepazīties ar loģikas teoriju. Māka pareizi domāt nerodas loģikas studijās, tāpat kā pareizi runāt un rakstīt neiemāca teorētiskā valodniecība. Droši vien loģikas svītrošana no mācību programmām sabiedrības loģisko kultūru nav sevišķi grāvusi. Topošajiem filologiem, žurnālistiem, juristiem un pedagogiem kaut kādu impulsu dod augstskola. Tiesa gan, šajā situācijā jau sen vajadzēja parādities populārzinātnis­kām grāmatām par loģiku, jo agri vai vēlu interese par domāšanas loģisko aspektu pamostas ne jau tikai viņiem un ne jau tikai augstskolā.

«Pareizas domāšanas mākslas» autors Maskavas profesors A. Ivins (dz. 1939. g.) loģiķu un filozofu aprindās pazīstams ar neskaitāmiem pētījumiem vērtējošo un normatīvo izsprie­dumu analīzē, laika, cēlonības, zinātnisko izskaidrojumu un izpratnes loģikā. Viņa monogrāfijas «Vērtējumu loģikas pa­mati» un «Normu loģika» tulkotas daudzās valodās. Starp citu, vairākus gadus PSRS ZA Filozofijas institūtā A. Ivins strādājis kopā ar ievērojamo loģiķi tin pārliecināto totalitā­risma kritizētāju Aleksandru Zinovjevu, kas septiņdesmita­jos gados bija spiests atstāt Padomju Savienību. Savās grā­matās un rakstos viņi daudzkārt atsaukušies viens uz otra publikācijām. Loģika arī A. Ivinam nav pašmērķis. Aplū­kojamās grāmatas beigās viņš raksta: «Pareizas domāšanas māksla — tā ir ne tikai loģiska konsekvence, bet arī daudz kas cits. Un vispirmām kārtām tā ir tiekšanās pēc patie­sības, intelektuāls godīgums, jaunrade un drosme, prāta kritiskums un paškritiskums, garīga nerimtība, māka balstīties uz iepriekšējo pieredzi, uzklausīt un pieņemt otru pusi, ja tai ir taisnība, spēja argumentēti aizstāvēt savus paša uz­skatus.»

Savā pirmajā populārzinātniskajā grāmatā «Pēc loģikas likumiem» A. Ivins kā no putna lidojuma iepazīstina ar loģiku un dažādām tās modernajām nozarēm. Turpretī «Pareizas domāšanas māksla» vairāk pievēršas klasiskajiem loģikas novadiem — apgalvojumu pamatošanai, indukcijai, dedukcijai un slēdzieniem pēc analoģijas, sofismiem, antinomijām un paradoksiem, hipotēzei un teorijai, definēšanai un klasificēšanai, polemikas un diskusijas mākslai. Pārsvarā tie ir tradicionālo vidusskolas un augstskolas programmu apcirkņi. Taču autors necenšas sniegt sistemātisku mācību kursu, viņš izvēlas to, kas ir interesantāks un ikvienam prak­tiski noderīgāks, un grāmatas lielākajā daļā tiecas uz dzīvu

5-459

sarunu ar lasītāju, bagātīgi izmantodams piemērus no lite­ratūras, vēsturēs un zinātnes. (Latviešu lasītājam savus iespaidus un tēlainās asociācijas, tāpat kā citās «Zaļā stara» grāmatas, atklāj ari mākslinieks Romāns Vitkovskis.)

Pēdējos gados A. Ivins daudz pēta teorētiskās domāšanas vēsturi, sevišķi plaši pievērsdamies antīkajam un viduslaiku domašanas stilam un ta saiknei ar moderno zinātnes meto­doloģiju. Sajā grāmatā viņš lasītājam dod iespēju secināt, ka domāšanas pareizuma problēma bijusi pazīstama visos laikos. Joprojām aktuāls ir angļu filozofa, loģika, ekono­mista un sabiedriskā darbinieka Džona Stjuarta Milla (1806—1873) atzinums: «Kad es padomāju, cik vienkārša ir slēdziena teorija un cik nedaudz laika vajag, lai pilnīgi iemācītos tās principus un kārtulas un pat lieliski iepraktizētos to lietošanā, nekādu attaisnojumu es neatrodu tiem, kuri, gribēdami sekmīgi nodoties kādam garīgam darbam, šo mācīšanos palaiž garām. Loģika ir izcila neskaidras un juceklīgas domāšanas vajātāja; tā kliedē miglu, kas mums slēpj mūsu tumsību un liek domāt, ka priekšmetu saprotam, kaut gan īstenībā to nesaprotam. Esmu pārliecināts, ka modernajā audzināšanā nekas cits tā nepalīdz veidoties pre­cīziem domātājiem, kuri paliktu uzticīgi vārdu un teikumu jēgai un allaž būtu modri pret nenoteiktiem un pārprota­miem terminiem, kā to palīdz loģika.»

«Pareizas domāšanas mākslu» caurvij kāds tradicionāla­jās mācībgrāmatās tikpat kā ignorēts motīvs. Tas ir jautā­jums par valodas loģisko struktūru — par jēdziena un vārda, sprieduma un teikuma, slēdziena un teikumkopas at­tieksmēm. Latviešu valodniecībā tas viss pagaidām ir tik­pat kā balts plankums. Slikti nebūtu, ja šo neskarto darba­lauku ieraudzītu un par aizraujošu atzītu kāds jauns lasītājs, kas vienlīdz apveltīts ar loģikas un valodas izjūtu un vēl nav izvēlējies savu dzīves ceļu. «Valodas gudrība tikpat lielā mērā pārspēj jebkādu cilvēka prātu, cik lielā mērā mūsu ķermenis labāk par mums pašiem orientējas visās tajā norisošā dzīvības procesa detaļās,» — ar šiem poļu rakstnieka un domātāja Staņislava Lema vārdiem autors sāk grāmatas nodaļu «Valodas lamatas», kas, starp citu, visai rosinoša varētu būt arī redaktoriem.

Grāmatu tulkojot, lielākoties saglabāta līdzšinējos publi­cējumos iedibinātā un vārdnīcās fiksētā terminoloģija. Iz­ņēmums ir krievu vārds «đŕńńóćäĺíčĺ» (kā saistītu sprie­dumu virkne, piemēram, slēdziens), kas tulkots nevis ar «prātojums» vai «pārspriedums», bet gan ar «izspriedums».

Merimē P. Dubultā maldīšanas. Noveles. Kārļa IX valdīšanas hronika. No franču vai. tulk. J. Ābra­ma, S. Jaunarāja, K. Strāls. R.: Zvaigzne, 1990. 00 000 eks.

Franču rakstnieka Prospéra Merimē (1803—1870) vārds latviešu lasītājiem nav svešs: pirmais krājums (noveles «Karmena», «Mateo Falkone», «Redutes ieņemšana», «Tamango», vēsturiskais romāns «Kār|a IX valdīšanas laika hronika») iznāca 1948. gadā, divas noveles («Karmena» un «Kolomba») 1986. gadā laida klaja izdevniecība «Liesma». Jaunajā krājumā ietverti gan visi agrakajos gados izdotie darbi, gan no jauna tulkotās noveles («Federigo», «Etrusku vāze», «Triktraka partija», «Dubulta mal­dīšanās», «Šķīstītavas dvēseles», «lias Venera», «Arsēna Oijo»),

Prospēra’ Merimē laiks literatūrā ir romantisma laiks. Taču gudrais, ironiskais un asredzīgais rakstnieks, vijot aizraujošiem notikumiem bagatus sižetus un radot neparas­tus, spēcīgus raksturus, nekļūst aizrautīgi patētisks vai sentimentāls. Viņa darbos jū­tama dziļa dzīves pazīšana un plašas zinašanas, sevišķi vēsturē un māksla (Merime savulaik bijis arheoloģijas pieminekļu inspektors un, tos apzinādams, daudz ceļojis pa dažādiem Francijas novadiem). No šada viedokļa ļoti interesanta ir «lias Venera» — daļēji fantastiska novele, kurā pārdabiskais, kas saistas ar antīku bronzas skulptūru, savijas ar sulīgu provinces dzīves tēlojumu. Netradicionalajs stāsts par donu Žuanu «Šķīstītavas dvēseles» saaužas ar rakstnieka sirdij tuvās Spanijas vēstures ainātn.

’ Priekšstats par «Karmenu» mums vairak saistās ar Z. Bizē operu nekā ar P. Merime noveli, kas ir libreta pamatā, un tieši tāpēc būs jo interesantāk to lasīt un atklāt it ka no jauna: prozas darbā nav tik daudz patētikas un traģisma kā operā, tajā gan čigā­nietes, gan Hosē, gan citu varoņu raksturi ir niansētāki, dziļāki, tuvāki dzīvei. Tālos, eksotiskos novados rakstnieks mūs aizved novelēs «Mateo Falkone», «Kolomba», «Ta­mango». Ne mazāk interesantas ir noveles, kurās, ierastā Parīzes vidē darbojas Merime laikabiedri, — «Etrusku vāze», «Dubultā maldīšanas» un «Arsēna Gijo». Kaut notikumi tajās ir ikdienišķāki, spraigais vēstījums, raksturu atklasme paskopas, precīzi tēlotas ainās un raitos dialogos vērš šīs mīlas dramas klasiski skaidras.

Skaidrīte Jaunarāja

Buks K-, Rusmane E. isa rokasgrāmata angļu valodas gramatikā 5.-9. klasei. R.: Zvaig­zne, 1990.

Rokasgrāmata tiek izdota atkārtoti pēc lasītāju ierosinājuma. Gramatikas materiāls apkopots galvenokārt shēmās un tabulās, papildināts ar humoristiskā stila veidotiem zīmējumiem. Doti paskaidrojumi latviešu valodā.

Cakars O., Grigulis A., Losberga M. Latviešu literatūras vēsture: No pirmsākumiem līdz 19. gs. 80. gadiem. R.: Zvaigzne, 1990.

«Latviešu literatūras vēsture» iemantojusi lasītāju atzinību un tiek izdota otro reizi. Grāmata sarakstīta atbilstoši līdzšinējai augstskolu latviešu literatūras programmai un paredzēta kā mācību līdzeklis filoloģijas un pedagoģijas specialitāšu studentiem. To var izmantot arī latviešu literatūras skolotāji un pārējie interesenti.

R.: Zvaigzne, 1990.

Ńňĺëëĺ Ŕ., Ńňđŕóěĺ Ŕ., Ëčĺďčíüř Ď. Čçó÷ŕĺě ëŕňűřńęčé ˙çűę. R.: Zvaigzne, 1990.

Izdevums paredzēts patstāvīgai valodas apgūšanai. Tas ievada otro apmācības posmu (pirmais izdevums — iesācējiem — nāca klajā 1989. gadā). Sagatavošana grāmata tre­šajam apmācības posmam.

Kārkliņš L. Mūzikas leksikons. R.: Zvaigzne, 1990.

«Mūzikas leksikona» uzdevums ir izskaidrot daudzas mūzikā sastopamas parādības un jēdzienus, atvieglot mūzikas izpratnes un uztveres procesu. Leksikonā ietverti mū­zikas estētikas, teorijas un vēstures jautājumi, izskaidroti mūzikas virzieni un stili, da­žādu kompozīcijas skolu daiļrades principi, mūzikas žanri un formas, sniegts priekšstats par dziedātāju balsīm un mūzikas instrumentiem, kā arī par dažiem atskaņotājmākslas aspektiem.

Izdevums paredzēts mūzikas skolu audzēkņiem un tiem republikas augstāko mācību iestāžu studentiem, kuri interesējas par mūziku, ka arī plašam interesentu lokam.

Briedis Z. Izcilie matematiķi. R.: Zvaigzne, 1990.

Z. Brieža sagatavotais darbs paredzēts skolēniem, studentiem un visiem citiem, kas interesējas par matemātikas veidošanos no senatnes lidz mūsu dienām. Grāmatā hro­noloģiskā secībā doti 25 matemātiķu dzīves un darba apraksti un īsas ziņas vēl par 300 zinātniekiem. Aplūkoti galvenokārt tie matemātiķi, kuri veidojuši un papildinājuši atsevišķas nozares, tādējādi dodot būtisku ieguldījumu matmātikas attīstībā.

Pivovarova G. Saistošā ģeogrāfija. R.: Zvaigzne, 1990.

Katrā no saistošo jautājumu un uzdevumu krājuma septiņām nodaļām ietverti jau­tājumi par noteiktu tematiku. Tajās aplūkoti ģeogrāfiskie atklājumi, gatavošanās ceļoju­mam pa dzimto novadu, interesantas un mīklainas parādības Zemes apvalkā, dabas ap­stākļu atšķirība dažādos kontinentos un valstīs, dzimtās zemes dabas īpatnības, ģeogrā­fiskās parādības piedzīvojumu literatūrā, dabas aizsardzība. Skolēniem, lasot šo grā­matu, būs nepieciešamas ne tikai zināšanas ģeogrāfijā, bet arī attapība, lai varētu veikt patstāvīgus atklājumus.

Faktu materiālu papildina attēli un kartes.

Ivins A. Dzelžainā loģika. R.: Zvaigzne, 1990.

Kultūrpasaulē vienmēr ir valdījis uzskats, ka bez loģikas zināšanām, kas iegūtas domašanas praksē vai speciālas apguves gaitā, nav izglītota cilvēka. Tagad, apstakļos, kad izvēršas zinātniski tehniskais progress un būtiski pārveidojas cilvēka darba raksturs, minēto zināšanu vērtība kļūst arvien lielāka. Tas jo sevišķi jāielāgo pašreizē­jam skolēnam, kas gatavojas dzīvot 21. gadsimta sabiedrībā.

Filozofijas zinātņu doktora A. Ivina grāmatā stāstīts par loģikas zinātni: aplūkoti cilvēka domāšanas principi, tipiskākās kļūdas pierādījumos un atspēkojumos, galvenie loģikas likumi. Grāmata palīdzēs skolēniem paaugstināt savu domāšanas kultūru, labāk apgūt zinātņu pamatus.

Loģikas likumu un kārtulu zināšanas bagātina mus. Tās padara prātu analīzes pro­cesā maksimāli precīzu, piešķir tam filigrānu izveicību. Tāpēc mēs nedrīkstam palaist garām iespēju padziļināt zināšanas loģikā, pilnīgot tās izmantošanas prasmi.

Kolominskis J. Cilvēks: psiholoģija. R.: Zvaigzne, 1990.

«Cilvēkam nav nekā interesantāka par cilvēku,» sacījis V. Humbolts. Sī grāmata, ko sarakstījis psiholoģijas zinātņu doktors profesors J. Kolominskis, kaut nedaudz aiz­pildīs robu, kas radies vecāko klašu skolēnu iepazīstināšanā (drīzāk gan — neiepazīstināšanā) ar psiholoģijas zinātni, — līdz šim stundu sarakstos kā mācību priekšmets tā nav tikusi iekļauta.

Grāmatā «Cilvēks: psiholoģija» autors stāsta par musdienu psiholoģijas zinātnes pamatiem, parāda tās vietu citu zinātņu vidū, pastāsta par cilvēka izpētes metodēm. Darbā aplūkoti psihiskie procesi (sajūtas, uztvere, atmiņa, domāšana un iztēle), uzma­nība, cilvēku saskarsme un tās īpatnības.

Tenisa spēles pamati. R.: Zvaigzne, 1990.

Lai latviešu cilvēks būtu veselīgs un varētu saturīgi pavadīt brīvo laiku, izdevnie­cība «Zvaigzne» «aizņemas», tulko un laiž klajā vācu speciālistu grāmatu par tenisu. Tā paredzēta treneriem, sportistiem un tenisa spēles iesācējiem. Tajā aprakstīti tenisista kustību teorētiskie pamati, dota tenisa spēles tehnikas biomehāniskā analīze. Aprakstītas tenisa spēles situācijas, bumbiņas lidojuma un atlēciena īpatnības, sitienu daudzveidība, to izpildes tehnika, kā arī tenisista kustības laukumā. Grāmata bagātigi ilustrēta, skaid­roti tenisa termini.

Par grāmatizdevēja Jāņa Rozes (1878—1942) mūža veikumu vajadzīgs apjomīgs pētījums. Sis krietnais un visai latviešu kultūrai izpalīdzīgais darba vīrs to pelnījis. Šoreiz par vienu no viņa izdevumiem: Jāņa Poruka Kopotiem rakstiem 20 sējumos kas iznākuši nepilnu divu gadu laikā (1929—1930). Rūpīgi sakārtoti, skaistā mākslinieciskajā ietērpā.

Tagad, kad biežļ gaužamies par poligrāfijas gausumu un papīra trūkumu, šāds ap­jomīgs, tik īsa laika paveikts darbs šķiet tīrais brīnums. Ta ir it kā grāmatizdevēja velte novadniekam, kura dzejo[u_ krājumam viņš kādreiz jaunībā zīmējis vāku, strādā­dams Jaņa Ozola grāmatu apgada Cēsīs.

J. Poruks, protams, nav piemirsts, bet, gluži otrādi, iecienīts un bieži izdots autors. Sis jau ir ceturtais viņa rakstu izdevums divdesmit gadu laikā. Gaidīts un vajadzīgs jo iepriekšējie, izņemot pašu pirmo (1905—1908), ko ar mīlestību bija veidojis Augusts Saulietis, ir pavirši un nepilnīgi.

Saprotami, ka pie J. Poruka pilnīgā Rakstu izdevuma sagatavošanas J. Roze pie­aicina brāļus Kārli un Rūdolfu Egles un Pēteri Ermani, — tā ir garantija labi pada­rītam darbam.

Brāļi Egles ir ne tikai druvēnieši — J. Poruka novadnieki un attāli radinieki. Viņi ne tikai teicami pazīst dzejnieka dzimto novadu, bet arī perfekti zina J. Poruka daiļradi, ir tuvi rakstnieka pasaules izjūtai, mentalitātei. Kārlim Eglēm J. Poruks bija mīļākais latviešu dzejnieks, un viņš dusmojās un iekarsa, ja dzirdēja kādu nievīgu, nepārdomātu spriedumu par Druvienas dižo delu. Vadīdams Misiņa bibliotēku, K. Egle gadu gaitā bija čakli vācis visus vēl atrodamos J. Poruka manuskriptus, viņa darbu dažādos izde­vumus, atmiņas par dzejnieku.

Saglabājusies 1928. g. 2. novembri rakstīta J. Rozes vēstule K. Eglēm un P. Ermanim, kura fiksēta vienošanās par kopīgi veicamo darbu. «Portiku Jāņa Kopotu rak­stu pirmā sējuma manuskripts Jums janodod man iespiešanai 1929. gada 5. janvāri, bet turpmākie sējumi pa vienam sējumam mēnesī.» K. Egle un P. Ērmanis saņem katrs 100 latu par katra sējuma sastādīšanu un komentēšanu. Par plašākiem komentāriem un rakstiem paredzets īpašs honorārs, tāpat īpaši rēķini — ar R. Egli. Lai darbs ātrāk veiktos, J. Roze raksta: «Es kā izdevējs došu Jums, rediģētājiem, Poruku Jāņa Kopotu rakstu agrāko izdevumu komplektus sagriešanai un manuskripta sagatavošanai vai ari gādāšu par vajadzīgo Poruka rakstu norakstiem.»

J. Roze izlaiž īpašui reklāmas_ lapiņu, kurā norāda, ka J. Poruka raksti iznāks 20 sējumos, aptverot kopumā apmēram 3900 lappuses. Izdevums būs uz labākā Līgat­nes papīra, bet cenas ziņa Jētakais_ starp analogiem izdevumiem. Katrs sējums ar pie­sūtīšanu vai pienešanu maja maksas vienu latu, sējums greznā audekla vākā — vienu latu dārgāk, bet pusadas sējumi — divi lati dārgāk. Pirmais un otrais sējums iznāks

1929. g. janvarī un tālāk — katru mēnesi pa sējumam. Apskaužams temps!

Par redaktoru darbu J. Roze raksta: «Sis būs pilnīgākais Poruka rakstu sakopojums, kur katrs sējumsbūs greznots dzejnieka ģīmetnēm, autogrāfiem un retiem, līdz šim ne­pazīstamiem uzņemumiem. Visi teksti būs par jaunu rūpīgi pārbaudīti, ar rokrakstiem vai drošākiem pirmtekstiem salīdzināti, koriģēti, vairākām jaunām, nedrukātām dzejām, stāstu un drāmu fragmentiem (Cengu ciltstēva kapa koks, Florestana fijole, Maskavas ragana, Pie tilta, Izrakumi u. c.), vēstulēm un apcerējumiem papildināti. Katram sējumambus pievienotas bibliogrāfiskās piezīmes un norādījumi, bet beigās sīki rādītāji un parskati, kas viegli ļaus orientēties kā Poruka darbos, tā rakstos par viņu un viņa darbību. Iemīļoto dzejnieku viss tas ļaus skatīt un izprast daudzpusīgi un dziļi.» Tālākais darbs un pats_ izdevums liecina, ka tie nav bijuši tukši solījumi reklāmas interesēs.

Rakstu kārtotāji KEgle un P. Ērmanis publicē «Latvju Grāmatā» (19.28, 6) un vairakos citos izdevumos «Lūgumu Poruka rakstu lietā»: «Mums ir izdevies sadzenāt jau krietni daudz jaunu materiālu. Taču esam pārliecināti, ka tie nav vēl visi, ka būs vel citi, kas guļ kaut kur, literatūras pētnieku nesasniegti. Tādēļ laipni lūdzam Poruka draugus, paziņas un cienītājus nākt mums pretī un uzticēt mums: 1) Poruka drukātu vai nedrukātu darbu rokrakstus resp, ziņas par tiem, 2) viņa vēstules, 3) veltījumus albu­mos, gadījuma piezīmes, fotogrāfiskus uzņēmumus (arī ’grupās), 4) atmiņas par Po­ruku (uzrakstot vai pastastot mums personīgi). Sniegtās ziņas un materiālus izlietosim saskaņa ar iesūtītāju norādījumiem. Adresēt lūdzam J. Rozes grāmatnīcā, Kr. Barona iela 5, Rīgā.»

Vairākus jaunatrastos rokrakstus K. Egle pirms ievietošanas Kopotajos rakstos pub­licējis žurnālā «Piesaule», piemēram, «Florestana fijole» (1929, 5), «Nesatricināms spēks» (1928, 12), dzejolis «Ziemassvētku vakarā» (1929, 9), kam dots K. Egles komentārs:

«Sīs neiespiestās dzejas rokrakstu, kas pirmoreiz būs uzņemts Portika Kopotos rakstos tagadējā jaunā izdevumā (J, Rozes apgādībā, 1929), man laipni uzticēja rakstnieks V. Eglītis. Viņš to saņēmis no Poruka kundzes dažus gadus atpakaļ. Kad dzejolis uz­rakstīts, nav zināms. Dzejoļa rokraksts tagad nodots un glabāsies Rigas pilsētas Misiņa bibliotēkā.»

Ka J. Poruka rokrakstu saglabajies maz un arī rakstu kārtotājiem visai daudz to nav izdevies atrast, apstiprina 1. sējuma priekšvārds: «Portika Jāņa Kopotu rakstu ce­turto iespiedumu klajā laižot, jāaizrāda, ka radikālas pārmaiņas šai sakopojumā nav meklējamas, kaut gan tas mazliet atšķiras no iepriekšējiem izdevumiem gan sakārto­juma, gan tekstu redakcijas un pilnīgāka materiāla ziņā, kas pēdējos gados nācis klāt iespiestā vai neiespiestā veidā. [..] Jāpiebilst, ka atsevišķi no citiem nodalīti tie, Poruka

sacerējumi, kuros lielākā vai mazākā mērā izmanāmas viņa pēdējo gadu savrupās garigās dzīves pazimes. [. ļ Raksti sakārtoti hronoloģiski, ņemot par pamatu pirmiespiedumus, jo Poruka rokrakstu uzglabājies tik maz, ka uz tiem dibināties nav iespējams. Rokrakstu trūkums stipri sajūtams, ari pašus tekstus rediģējot, kālab šai ziņā tāpat bija jāpieturas pie pirmiespiedumiem, kaut gan tanīs šur un tur izmanāmi redaktoru labo­jumi un grozījumi, pat iespieduma kļūdas, kas tagad grūti koriģējamas. Kā kontekstu tālab esam izlietojuši vēl A. Saulieša rediģēto Poruka rakstu sakopojumu Zalkša izde­vumā, kas iznāca dzejnieka dzives laikā. Svarīgākās tekstuālās atšķirības un ciii no­rādījumi atrodami bibliogrāfiskajās piezīmes katra sējuma beigās. Sīkāki bibliogrāfiskie rādītāji meklējami šā izdevuma pēdējos sējumos.»

īsā laikā paveikt tik lielu darbu nav bijis viegli. K. Egle savās dienu piezīmēs

1930.   gada 10. martā raksta: «Aizgāja šodien tāpat pēdējās korektūras loksnes uz spiestuvi ari Poruka Kopoto rakstu 19. sējumam. Nav viegls bijis šis lielais darbs, tomēr tas ļoti iepriecina, jo nu reiz Poruka raksti ir patiesi tādi, kādus tos rokrakstā vai pirmiespiedumā atstājis pats ģeniālais autors. Cik daudz sārņu un nepareizību bija ap viņu sakrājies, to var redzēt tikai tad, ja salīdzina mūsu redakciju ar iepriekšējām. So iz­devumu var ar pilnu tiesību jau apzīmēt par akadēmisku, jo strādājot tika pielietotas visakadēmiskākās darba metodes. Bet maz jau pie mums vēl to, kas tādas lietas saprot.»

Atzinīgas recenzijas parādās pēc pirmā sējuma iznākšanas, kā arī tad, kad darbs pusceļā un visbeidzot noslēgts. Stingrais vērtētājs A. Upīts «Domās» raksta: «Bez iebildumiem jāatzīst, ka Poruku Jānis ir vispopulārākais starp latviešu rakstniekiem. Viņš ir ticis par tautas rakstnieku šā vārda īstā nozīmē. Divdesmit gadu laikā veseli četri Kopotu rakstu izdevumi! [..] Ar patiku jāatzīmē izdevēja apzinība, ar kādu viņš uzņēmies šo darbu, pieaicinādams divus redaktorus un Poruka monogrāfijas sastadīšaiiu uzticēdams Rūdolfam Eglēm, kurš jau ar E. Veidenbauma biogrāfiju un kritiku pazīstams kā viens no spēcīgākajiem latviešu kritiķiem un literatūras darbiniekiem. Pir­mais sējums sola visrūpīgāk sastādīto, visglītāk izdoto un lētāko Jāņa Poruka Kopotu rakstu izdevumu.» (1929, 2) _

Ari citi recenzenti, piemēram, A. Austriņš, J. Ziemeļnieks, A. Baumanis un Līgotņu Jēkabs, uzsver teksta rediģētāju lietpratību, jo iepriekšējos A. Golta izdevumos J. Po­ruka teksts visai sagrozīts. Cenas un glītuma ziņā jaunais izdevums tiek atzīts par paraugu. Kopumā atzinīgi vērtēta ari R. Egles sarakstītā monogrāfija.

Gandarīts bija gan J. Roze, gan Rakstu kārtotāji, bet visvairāk — daudzie J. Poruka cienītāji.

BIBLIOTHECA RIGENSIS

Misiņa bibliotēka (tagadējā ZA Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa latviešu literatūras nodaļa) ir vecākā un pilnīgāka latviešu grāmatu krātuve, pirmā latviešu zinātniskā bibliotēka. Tās dibinātājs ir izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862—1945).

Pats J. Misiņš apliecinājis, ka ierīkot bibliotēku ne tikai kā krātuvi vien, bet vis­pārības lietošanai viņu ierosinājis K. Valdemāra raksts «Grāmatu krātuves kā tautas gara modinātājas». K. Valdemāra nodibinātās «Jūras izsmelšanas biedrības» simboliskā ideja izmantota mākslinieka R. Zariņa darinātajā J. Misiņa grāmatzīmē «Es gribu iz­smelt jūru». Sī doma izteica J. Misiņa nolūku — savākt bibliotēkā visu, kas latviešu valodā iespiests.

Par Misiņa bibliotēkas dibināšanas dienu uzskata 1885. gada 19. septembri, kad J. Misiņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju savās tēva mājās «Krācēs» atvērt pri­vātu «lasāmu bibliotēku». Faktiski viņš bija sācis izsniegt grāmatas lasīšanai apkārtē­jiem iedzīvotājiem jau vairākus gadus agrāk. Ir saglabājies «Rādītājs par Krāces J. Mi­siņa grāmatu krātuvi» — katalogs, kurā ierakstīti bibliotēkas pirmie 500 sējumi. Grā­matu sarakstā ir daudzi reti izdevumi, kas gan nebija sevišķi piemēroti lasīšanai lauku ļaudīm, bet bija labs pirmsākums latviešu zinātniskās bibliotēkas izveidei, piemēram, G. F. Stendera «Lettische Grammatik» un «Lettische Lexikon», K. Valdemāra un G. Merķeļa raksti vācu valodā u. tml.

1892. gadā J. Misiņš ar bibliotēku ieradās Lejasciema un, lai gutu līdzekļus gramatu iegādei, blakus bibliotēkai atvēra grāmatu un kancelejas preču tirgotavu. Lejasciemā grā­matu skaits pieauga no 500 līdz 5000 sējumiem.

1906. gadā J. Misiņš ar daļu savas bibliotēkas pārcēlās uz Rīgu, Karļa (tagadējo 13. janvāra) ielu 27, bet daļu grāmatu pagaidām novietoja «Krācēs». Neraugoties uz pēcrevolūcijas laika reakciju, J. Misiņš turpināja vākt visu, kas rakstīts latviski un par Latviju. — arī nelegālos izdevumus, proklamācijas, lapiņas. Jau tad Misiņa biblio­tēka bija izaugusi par pilnīgāko latviešu grāmatu krātuvi.

1919. gadā J. Misiņš savai bibliotēkai ieguva telpas Skolas ielā 25, kur tā palika līdz 1927. gadam. Bibliotēkas paplašināšanu apgrūtināja J. Misiņa ierobežotie materiālie apstākļi. 1924. g. 22. decembrī Rīgas pilsētas valde izskatīja J. Misiņa priekšlikumu par bibliotēkas nodošanu pilsētai, 1925. g. nogalē tika noslēgts attiecīgs līgums, bet biblio­tēka pēc nodošanas Rīgas pilsētai oficiāli tika atklāta 1928. gada martā Torņa ielā 3/5. Par bibliotēkas vadītāju pēc J. Misiņa ieteikuma tika iecelts pazīstamais literāts Kārlis Egle. Vēl šodien kā Misiņa bibliotēkas pamatdokuments glabajas pirmā inventārā gramata — liela formāta 1076 lpp. biezs sējums, kurā K. Egle reģistrējis no J. Misiņa pār­ņemto grāmatu krājumu. Grāmatā ir 28 000 ierakstu.

Torņa ielas Misiņa bibliotēka kļuva par ieverojamu kulturas centru. Bibliotēkas^ la­sītāji bijuši gandrīz visi tā laika izcilākie latviešu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, kultūras darbinieki — Rainis, Aspazija, A. Upīts, L. Paegle, J. Akuraters, E. BirznieksUpītis, J. Jaunsudrabiņš, L. Laicens, J. Sudrabkalns, A. Caks, A. Birkerts, T. Zeiferts, V. Lācis, J. Plaudis, A. Grigulis, J. Endzelīns, P. Lejiņš, P. Stradiņš un daudzi citi. Kultūras un sabiedriskie darbinieki Misiņa bibliotēkai dāvinaja grāmatas, rokrakstus un pat veselus arhīvus. Trīsdesmitajos gados iegūto arhīvu vidu bija brāļu Kaudzīšu, T. Zeiferta, A. Deglava fonds. No 1932. gada bibliotēka sāka saņemt iespieddarbu obligāto eksemplāru. K. Egle papildināja bibliotēkas fondus arī ar Padomju Savienība 20.— 30. gados izdotajām latviešu grāmatām un periodiskajiem izdevumiem.

1941.  gada 3. aprīlī Misiņa bibliotēka ar nu jau 65 055 sējumiem no Rigas pilsētas valdes pakļautības pārgāja Tautas izglītības komisariāta pārziņā. 1945. gadā bibliotēku pārveda uz jaunām telpām Skolas ielā 3. Sīs telpas bija pietiekamas tobrīd grāmatu fondos esošajām 77 000 inventāra vienībām, kā arī parejam kolekcijām. 1946. gada 5. jūnijā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Valsts vēsturisko (tagad Funda­mentālo) un Misiņa bibliotēku nodeva jaundibinātajai Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai. 1954. gada janvārī, lai koordinētu abu bibliotēku darbu, J. Misiņa bibliotēku pievienoja Fundamentālajai bibliotēkai kā «Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bib­liotēkas J. Misiņa latviešu literatūras ļņodaļu».

Nodala turpina agrākās patstāvīgās J. Misiņa bibliotēkas aizsakto tradīciju — sa­vākt vienkop visus izdevumus latviešu valodā, latviešu autoru darbus citās valodās un izdevumus par Latviju un tas iedzīvotajiem neatkarīgi no valodas un izdošanas vietas. Lai nodrošinātu literatūras saglabāšanu nākamajām paaudzēm, viss bibliotēkas fonds ir sadalīts arhīva fonda un operatīvajā fondā.

Arhīva fondā ietverti pa vienam eksemplāram no katra izdevuma, kas atrodas bib­liotēkā un atbilst minētajam latviešu nacionalas bibliotēkas komplektēšanas principam. Sajā fondā ir lielākā da|a grāmatu, kuras J. Misiņš nodeva Rīgas pilsētai, starp tām arī pirmās Misiņa bibliotēkas — «Krāču» grāmatas. Arhiva fonda glabājas ap 2000 grāmatu ar ierakstiem — autoru veltījumiem, izcilu kultūras darbinieku autogrāfiem, 19. gs. zem­nieku parakstiem un ģimenes hronikām dziesmu grāmatās un bībelēs. Savus autogrāfus Misiņa grāmatās atstājuši R. Blaumanis, A. Brigadere, J. Akuraters, Apsīšu Jēkabs, Ar­nis, A. Austriņš, L. Auza, A. Birkerts, A. Caks, Anšlavs Eglītis, V. Grēviņš, A. un J. Grīni, K. Ieviņš, J. Jaunsudrabiņš, I. Kaija, L. Laicens, Līgotņu Jēkabs, Z.’ Mauriņa, J. Plaudis, P. Rozītis, Rutku Tēvs, A. Saulietis, K Skalbe, B. Sktijeniece, V. Veldre, J. Veselis, K. Zariņš, daudzi musdienu rakstnieki. Pie nozīmīgākajiem arhīva fonda materialiem pieder arī latviešu autoru darbu tulkojumi daudzās pasaules tautu valo­dās — igauņu, krievu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu, vācu, poļu, čehu, ungāru, rumāņu, bulgāru, franču, angļu, zviedru, japaņu u. c. Arhīva fonda glabājas gandrīz visi perio­diskie izdevumi latviešu valoda no 18. gadsimta līdz mūsu dienām. Tie ir tādi reti iz­devumi ka «Latviskā gada gramata» (1797—1798), pirmā latviešu valodā iznākušā laikraksta «Latviešu Avīzes» pilns komplekts (1822—1915), ārzemēs iznākušie sociāl­demokrātu nelegālie izdevumi «Auseklis», «Strādnieks», «Sociāldemokrāts», no 1904. g. Latvijā nelegāli izdotā «Cīņa» u. c. Te atrodas arī «Dienas Lapas» eksemplāri, kuros atzīmes izdarījis šī laikraksta redaktors Rainis. Tagad uz Misiņa nodaļu pārvietota 20.— 30. gadu periodika, kas agrāk glabājās literatūras speciālās glabāšanas nodaļā («specfonda»). Visa 200 gadus garā latviešu periodikas vēsture nu ir vienkop un pieejama lasī­tājiem.

No literatūras speciālās glabāšanas fondiem atgriezušās arī daudzas Latvijas Re­publikā izdotās grāmatas, no jauna ienākuši pēc 1944. gada emigrācijā sarakstītie darbi. Lasītājiem brīvi pieejami kļuvuši pazīstamo trimdas vēsturnieku E. Andersona, E. Dunsdorfa, A. Ezergaiļa darbi, A. Dziļuma, Anšlava Eglīša, Andreja Eglīša, A. Ersa, A. Grīna, J. Grīna, K. Zariņa, J. Klīdzēja, Z. Lazdas, Z. Mauriņas, A. Niedras, R. Skujiņas, V. Strēlertes, A. Svābes, J. Veseļa, M. Vētras u. c. autoru grāmatas.

Arhīva fonda materiālus lasītājiem izsniedz tikai nepieciešamības gadījumā — ja citu eksemplāru bibliotēkā nav. Lasītāju lietošanai paredzēts operatīvais fonds, ko veido visu izdevumu dubultie eksemplāri. Tomēr arī šī fonda periodiskos izdevumus, kas izdoti līdz 1940. gadam, saglabāšanas nolūkā izsniedz tikai zinātniskajam darbam.

īpašā fondā nodalīti grupālie materiāli — sīkiespieddarbi, kas nozīmīgi Latvijas kultūrvēsturei, — ilustratīvie materiāli, mākslas izstāžu katalogi, mācību iestāžu, teātru, koncertu un sporta sacensību programmas, telefona abonentu grāmatas, vilcienu un autobusu kustības saraksti, izdevniecību katalogi, plakāti un afišas ar māksliniecisku un vēsturisku nozīmi u. c.

Kopējais fonda vienību skaits 1990. gada 1. aprīlī sasniedza 550 000, no tām 265 000 — grāmatas.

Kaut arī Misiņa bibliotēka ir pilnīgākā latviešu grāmatu krātuve, tā joprojām nav pilnīga, tajā diemžēl nav izdevies savākt visu, kas izdots latviešu valodā, un visu par Latviju un latviešiem. Fondu komplektēšana turpinās. Kopš 1959. g. bezmaksas obli­gātais eksemplārs nodrošina bibliotēkas fondus ar izdevumiem, kas iznāk Latvijā. Tur­pinās trūkstošo veco izdevumu apzināšana un aizstāšana vismaz ar kopijām. Jāapzina ārzemēs izdotā latviešu literatūra. Sī literatūra līdz šim iegūta apmaiņas un dāvinā­juma ceļā (savas grāmatas Misiņa nodaļai dāvinājuši V. Rūķe-Draviņa, A. Ivaska, A. Priedīte, J. Cīrulis, E. Freimanis, V. Toma, I. Gubiņa u. c.). Pēc B. Jēgera latviešu trimdas grāmatu kataloga tiek noskaidrots, kuru grāmatu bibliotēkā trūkst. Nodibinā­jušies sakari ar vairākiem grāmatu apgādiem un atsevišķiem trimdas tautiešiem, kuri sūta bibliotēkai grāmatas un periodiskos izdevumus. LKP CK Partijas vēstures institūts solījis atdot bibliotēkai no tās 1986. g. pārņemtos emigrācijas izdevumus — ap 200 grā­matu un pāri par tūkstoti periodikas vienību. Kā par Valsts, tā par Misiņa bibliotēkas fondu papildināšanu rūpējas arī tās trimdas organizācijas, kuras sūta grāmatas uz dzim­teni ar Latvijas Kultūras fonda starpniecību. Kultūras fonda kompetencē ir šīs grāmatas taisnīgi sadalīt, lai apmierināti būtu gan grāmatu sūtītāji, gan lasītāji.

Misiņa bibliotēkai ir izveidojies savs pastavīgs lasītāju kontingents, kas pakāpe­niski pieaug. Tie ir zinātnes, kultūras, izglītības, literatūras un mākslas darbinieki, stu­denti. Par J. Misiņa atstātā mantojuma lielo nozīmi republikas kultūras dzīvē rakstnieks un akadēmiķis J. Kalniņš teicis: «Latviešu tautas dzīves, tautas radīto kultūras vērtību iepazīšana un pētīšana šodien nav iedomājama bez Misiņa bibliotēkas. Tā ir mūsu kul­tūras dzīves Meka, uz kurieni savu reizi ir devies ikviens, kas vien nopietnāk raudzījis latviešu tautas kultūras tai vai citā novadā iedziļināties.» (Grāmatas un grāmatnieki. R.: Zinātne, 1985. 9. Ipp.) Pēdējā laikā, dabiski, ir pieaugusi lasītāju interese par no jauna apgūstamo 20.—30. gadu un pēckara trimdas literatūru. Darīt pieejamus lasītājiem vispopulārākos no šiem izdevumiem cenšas arī izdevniecības, piemēram, izdevniecība «Avots» no Misiņa bibliotēkas atkārtotai izdošanai ir aizņēmusies A. Dziļuma romānu

«Pēdas rīta rasā» un A. Svābes «Latvijas vēsturi 1800—1914». Diemžēl agrāko laiku izdevumi klust par aizvien lielākiem retumiem ari bibliotēku krājumos, un trūkst rezer­vju bibliotēkas fondu atjaunošanai nolietoto eksemplāru vietā. Vispārējās tehniskās at­palicības dēļ līdz šim nav bijis iespējams retos izdevumus pārkopēt uz filmām, tādēļ pret tiem nepieciešama sevišķa saudzība, īpaši pret periodiku, kuru nevaram atļaut lieki šķirstīt, meklējot kādu rakstiņu; vajadzīgā raksta precīza atrašanās vieta lasītājam jā­zina iepriekš pēc bibliogrāfiskajiem rādītājiem.

J. Misiņa nodaļā regulāri tiek organizētas fondu materiālu izstādes — tematiskās, jaunienākušās literatūras, izstādes sakara ar ievērojamiem notikumiem un atceres die­nām. Pēdējā gada laikā lasītāju interesi piesaistījušas izstādes «Kalendārs starp di­viem pasaules kariem», «Izdevniecības a/s Valters un Rapa devums», «Literatūra un māksla emigrācijā», kā arī vēsturniekam Edgaram Andersonam veltītā piemiņas izstāde.

Nodaļas darbinieki ik gadu sniedz vairāk nekā 5000 dažādu uzziņu. To lielāko daļu pieprasa izdevniecību,, ZA institūtu, Latvijas enciklopēdiju redakcijas, arī Valsts bib­liotēkas darbinieki.

Jau ceturto gadu ik mēnesi J. Misiņa latviešu literatūras nodaļas telpas pulcējas ļaužu grupa uz t. s. Misiņa kluba sanāksmēm. Kluba darbība aizsākās sakarā ar K. Eg­les simtgadi, un tā dalībnieki ir galvenokārt zinātnes un kultūras darbinieki; pasāku­mus organizē grāmatzinātniece Laura Kalinka. Klubā risinās valodas par dažādām zi­nātnes un kultūras aktualitātēm. Sevišķi interesantas bijušas tikšanās ar trimdas zi­nātniekiem un kultūras darbiniekiem — vēsturnieku E. A.ndersonu, Kanādā dzīvojošo latviešu rakstnieku E. Freimani, ekonomisko zinātņu speciālistu N. Balabkinu no ASV.

J. Misiņa latviešu literatūras nodaļai kā Misiņa bibliotēkas tradīciju mantiniecei un turpinātājai ir nepieciešama māja. Pārslogotā ēka Skolas iela 3 ir avarijas stāvokli. Kopš 1945. g„ kad bibliotēka pārcēlās uz turieni, tās fondu apjoms pieaudzis gandrīz deviņkārt, un pašreizējās telpas neatbilst ne sanitārajam, ne darba un ugunsdrošības normām. Daļa fondu ievietoti pagrabtelpās. Lasītavās nav iespējams nodrošināt pietie­kamu vietu skaitu apmeklētājiem.

Zinām, ka jaunajā desmitgadē vispirms ir jauzceļ jauna Valsts bibliotēkas ēka, bet celtniecības jaudas un līdzekļi ir ierobežoti. Tadeļ gan bibliotēkas darbinieki, gan lasītāji pievienojas š. g. 9.—11. martā notikušā Latvijas Kultūras foruma dalībnieku pieņemtajā «Latvijas kultūras manifestā» ierakstītajam: «Lūgt Latvijas Kompartijas Centrālkomiteju nodot jaunceļamo Kompartijas vēstures institūta ēku Latvijas Zinātņu akadēmijas J. Mi­siņa bibliotēkai.» Tā, šķiet, šai gadu tūkstoti ir vienīgā iespēja nodrošināt tautas kultūrai nepieciešamās bibliotēkas un nacionālo gara bagatību krātuves turpmākās darbības iespēju.

P. Upīša ekslibris

Gadiem paejot, atmiņā izbāl un izgaist daudz seju. Aizmirstas senu dienu draugs, aizmirstas pat kādreiz mīlētā sieviete. Bet vēl šobrīd kā dzīvu šad un tad iedomāju veco Jāni Misiņu. Redzu, ka viņš aiziet pa ielu, krekšķinādams^ un it ka gazeledamies, dzirdu, kā viņš, savā nodabā sēdēdams vai gultā atlaidies, nopūsas: «Ak Kungs, ak Kungs! Ak iau ak iau!» (Pēdējā teiciena nozīmi nekad neuzzināju.) _ ………………………………………………………………………………………………………….. …

’Misiņu pēc izskata Rīgā pazina vai katrs trešais, un tapat bija zināms, ka viņs vac un uzglabā «ikvienu papīru, uz kura kaut kas iespiests». Par viņu ari samēra biezi rak­stīts To dara vēl tagad Latvijā — protams, «retušējot» viņa vaibstus attiecīga virziena, ārzemēs viņš pēdējos gadu desmitos atkārtoti pavīdējis Petera Ermaņa tēlojumos un tā sauktajos «sapņos». Man liekas, ka tieši Ermanis pazinis viņu vislabāk un — vismaz intīmā plāksnē —’ raksturojis visprecīzāk, pat labāk neka savulaik Zeiferts. _

Kad Misiņu pirmo reizi sastapu, viņam bija 77 man 17 gadi un es vel mācījos ģimnāzijā. Pa^ spīti tam. mūsu starpā attīstījās kas līdzīgs draudzībai Pamata tai, bez šaubām, bija kopējā kaislība, kas manī jau bija pamodusies un viņa vel nebija izdzisusi, t i grāmatu krāšana un interese par veciem rakstiem, it īpaši par latviešu veco periodiku. Ja manās rokās šodien atrodas šis un tas, par ko Misiņs pats butu mani apskaudis tad tur nenoliedzama loma ir vienam otram no viņa gūtam impulsam, ja esmu reizēm pieskāries dažam mazāk pazīstamam faktam latviešu literatūra un Latvijas pagātnē, tad arī tas zināmā mēra saistās ar viņa ietekmi.

Tolaik 1939 gadā, Misiņš pabeidza savu darbu par Jēkabu Zvaigznīti, kas bija iesākts kā’ polemika pret virkni Alfrēda Gobas patvaļīgu apgalvojumu, bet kasgau galā izvērtās veselā monogrāfijā. Manuskripts sastaveja no nevienādā formātā lapam un lapiņām; pa daļai tās bija aprakstītas ar paša Misiņa roku, pa daļai jau kada cita pārrakstītas Tā kā man bija ļoti skaidrs rokraksts, tad viņs vēlējas lai es uz laiku kļūtu par viņa «zekretieri», gan tūliņ cieši piemetinādams, ka nespejot man maksat ne algu nedz pat dot pusdienas Taču es biju priecīgs, ka varēju atrasties Misiņa tuvuma, un iebkādu atlīdzību būtu uztvēris gandrīz ka apvainojumu. .. . , _

Nosēdēju tad nu pie viņa, gar manuskriptu darbodamies augiem celieniem, galvena kārtā pēcpusdienās vai vakaros pēc skolas. Citātus pārbaudot, varēju šķirstīt «Peterbur„as Avīzes» un citus atmodas laikmeta izdevumus; vairums no tiem viņam bija majas, jo lai gan oficiāli pārdevis savu bibliotēku Rīgas pilsētai jau 1925 gada, viņs apdo­mīgi bija paturējis sev lielu skaitu dublētu. Pa starpām Misiņs stastija par savu dzīvi, nereti ari ilgi un skaļi «šķendējas» par dažādam lietām pagatne un tagadne, kas viņu kaitināja un tracināja. Liekas, ka te viņam vajadzēja klausitaja un es biju sai ziņa pieņemams jo nekad nerunāju pretī. Brīžiem dusmas nomainīja jautrība, tad gadījās pat, ka ’viņš atslēdza kādu slepenu lādīti vienā no grāmatu skapjiem un izvi ka zuksm pa­pīru aprakstītu ar bezkaunīgām ziņģēm, kuras viņam reiz Lejasciema tirgu dzieda is priekšā kāds nabags. Bet Misiņš ļoti interesējas an_ par tautas dziesmām; nav jaaizmirst, ka Barona krājuma reģistrā aiz viņa vārda stav skaitlis 1075, kas pievieno viņu

11Sr Monogrāfija par* Zvaigznīti ilgi kavējās saliktuvē, un korektūras kļūdas deva !^e ®Iu jauniem izvirdumiem, jo Misiņš uzsvēra, ka viņam neesot vaļas «puņķoties ar hem zeceriem» t i sekot burtliču darbam. Kad grāmata beidzot iznāca, Latvija bija jau oku­pēta un eksemplārs, ko viņš man uzdāvināja, datēts ar 1940. gada 8 novembri Biezi to pacilāju kā mīļu piemiņu. Bez tam man vel uzglabajies viņa fotoattēls ar veltījumu, tautas dziesmu un ornamentaii izvītu parakstu mugurpuse.

Dažkārt esmu dzirdējis apgalvojumu, ka Misiņs gan krājis gramatas un apstradajis tās bibliogrāfiski, taču pats maz lasījis. Tas ir gluži aplam Protams, viņu^ ka jau gandrīz katru vecu cilvēku — ne sevišķi saistīja moderna literatūra, un tiesām ka no viņa mutes ņemti varētu būt vārdi, ko Pēteris Ermanis viņam liek sacīt kada dzejoli.

' Ak, tās jaunās grāmatas! Vislabāk

Patiktos man tās, ja viņām

Nebūtu ne lapa apdriķeta. . „ . . . .

Turpretim latviešu vecāko un it īpaši 19. gadsimta rakstniecību viņs pazina priekš­zīmīgi tāpat labi orientējās vācu oriģinālliteratūra un tulkojumos. Kādreiz man vaja­dzēja’ielūkoties S. T. Kolridža (Coleridge)poēmas «The Rhyme of the Ancient Mariner» vāciskajā versijā, un Misiņš tūdaļ nestomīdamies pateica, kas tadu sniedzis un kur ta Rīsā atrodama. Pie viņa vakaros ieejot, bieži atradu viņu ar visam drebem guļam gultā mazu cieši pieglaustu cepurīti galvā, atvērtu grāmatu rokā Dazreiz v^ņs ceļas augšā dažreiz palika guļot, bet allaž kraukādams un «ak jau, ak jau» nopūzdamies.

No latviešu rakstniekiem Misiņš tomēr cieta tikai nedaudzus, dažus pat (līdzīgi ka vairums bibliogrāfu) pieskaitīja pie «ragulopiem». Atkārtoti ironizēja par Raini «ar visu to viņa koka zirdziņu», t. i., «Zelta zirgu». Taču sava laikā viņs bija izstrādājis Raiņa

bibliogrāfiju, un vispār viņa neiecietība likās vairāk «spēlēta» nekā patiesa. Neierobežoti viņš cildināja tikai Andrievu Niedru. Ja kāds to aizskāra, Misiņš kliedza un ārdijās, un pagaja labs bridis, līdz lēkme kaut cik norima. Niedra resp. Ņicdra, kā viņš pats teica, bija no viņa puses — Tirzas. Otrkārt, Niedras romānu un garo stāstu veido­jumu — šis fakts maz ievērots! — visai spēcīgi ietekmējis ungāru romānists Mauruss Jokajs, un pēdējo Misiņš cienīja tik ļoti, ka lasīja un pārlasīja viņa grāmatas augām naktīm — tā sakot, no gaismas līdz gaismai. Beidzot, Niedra, kā zināms, turpināja līniju, ko «Sadzives viļņos» ar Felzenberģa tēlu aizsāka Juris Māters, t. i., simpatizēja neesošai, bet šķietami vēlamai latviešu aristokrātijai. Laikam gan Niedras ietekmē arī Misiņš bija pievērsies šai idejai un pa daļai centās to iemiesot tiklab savā ricībā, kā valodā. Tonī un žestos viņš mēdza demonstrēt zināmu pārākuma apziņu — visbiežāk ar nicīgu nokrāsu, stāja vienmēr centās būt cēls un pašapzinīgs.

Atceros kadu uzņēmumu: trīs laikabiedrus 1923. gadā. Vidu Kaudzites Matīss paš­austās drēbēs, citiem vaibstiem, nīgru grimasi ap lūpām; viņam vienā pusē Teodors Zeiferts, rāms un lēnīgs, pelēkā uzvalkā, kas kļaujas ap augumu diezgan nelādzīgās krokās; otrā pusē — Misiņš solīdā melna svārka ar baltu ziedu pie krūts, stāvā apkaklē, spītīgi gaisā paslietu bārdu un smailo degunu. Tā bija zīmiga, savā ziņā «psiholoģiska» fotogrāfija.

Ar neparastu atzinību Misiņš pārstāstīja, kā novērojis aristokrāta pazīmes Plūdonī. Pēdējais reiz ieradies viņa dzīvoklī iereibis un ar šampanieša pudeli vīstoklī. Misiņš izņēmis un nolicis uz galda divas parastas vīna glāzes. Plūdonis uz tam paglūnējis, atstājis istabu un izgājis uz ielas. Pēc briža viņš atgriezies ar divām kristāla glāzēm, atvēris pudeli un lakoniski uzaicinājis dzert. «Viņš bija gājis uz bodi tās glāzes pirkt,» teica Misiņš, galvu kratīdams un acīm silti iemirdzoties.

īstas «lielkunga» manieres parādījās Misiņa izdarībās ar Rīgas ormaņiem, kurus viņš — par spīti taupībai — izmantoja samērā bieži. Kādu dienu skatos: Misiņš stāv Valtera un Rapas ārzemju nodaļā un rakņājas pa vācu kriminālromānu kaudzi.

«Vai tad jūs tos lasāt?» es prasu.

«Ja nakti nenāk miegs, tad lasu,» viņš atbild ļoti sirdīgi.

«Vai krājat ar?»

«Nē. Izsviežu pa logu.»

Man vairs nav ko sacīt, un es nolūkojos, kā viņš, rūkdams un paklusām zākādamies, izmeklē divas vai trīs raibas grāmateles, iebāž tās mēteļa kabatās un, pārdevējam ne skata neuzmetis, dodas uz izeju. Tad viņš paveras atpakaļ un vaicā man: «Vai gribat braukt ar fūrmani?» Jā, kādēļ gan ne? Un mēs ejam.

Ārpusē, uz Teātra ielas, gaida vairāki brīvi rati, un iekāpjam tuvākajos.

Ormanis apgriežas uz bukas un jautā: «Uz kurieni?»

«Uz mājām,» īsi atbild Misiņš.

«Kā es varu zināt, kur jums mājas?» brīnās braucējs.

«Ar tādu fūrmani, kas nezin, kur mājas, es nebraucu!» nikni iekliedzas Misiņš un raušas ārā no sēdekļa. Es sekoju un jūtos briesmīgi neērti.

Pa tam jau piesteidzies otrs ormanis, kas visu šo procedūru novērojis, un, mīļi smaidīdams, sauc: «Zinu, kungs, zinu, kur mājas!»

«Nu tak jau!» Misiņš apmierināts noņurd, atzveļas sēdeklī un izslien bārdu pret zilajām debesīm. Zirgs rikšo naski, un mēs braucam uz Hanzas ielu — uz mājām.

Mājās Misiņš arī reizi gadā — 25. aprīlī, savā dzimšanas dienā — rīkoja ko līdzīgu pieņemšanai, kurā nekad netrūka viesu. Galvenā kārtā tur bija bibliotekāri un bibliogrāfi, bez tam aizvien zināms skaits tirzmaliešu, tātad vai nu kollēgas, vai ļaudis no viņa puses. Vienmēr bez izņēmuma ieradās Rūdolfs Egle, ar ko, cik atceros, tieši pie Misiņa iepazinos un ilgi paliku draudzīgā kontaktā. 1940. gadā Rūdim šai viesību va­karā bija pietrūcis dzeramā. Izmeklējies Misiņu pa vairākām istabām, bet neatradis, viņš rezignēti atslīga krēslā un diezgan skaļi norūca: «Nezin, kur tas vecais kraķis pa­licis!» Tā kā man tobrīd pat prātā nebija iešāvusies doma, ka Misiņu varētu godināt citādi kā par «kungu», tad Egles nopūta neizdzēšami iespiedās atmiņā.

Daudzos gadījumos — kā nostāstos, tā rakstos — Misiņš figurējis kā anekdošu varonis. Arī man šeit nav izdevies no tā izvairīties, bet citādi tas nemaz nevar būt: viņa raksturs bija tik īpatnējs, rīcība tik neaplēšama un reizēm neizprotama, ka viņš visgarām atšķīrās no tā saucamā normāltipa. Starp citu, viņš bija ārkārtīgi spītīgs un — savā īstajā pārliecībā konservatīvs — mīlēja reprezentēties it kā «salona revolu­cionārs». Tikai tā man šķiet izskaidrojama viņa zināmā «koķetērija» ar komunistiem 1940./1941. gadā, ko tagad Rīgā mēdz dēvēt par «aktīvu iekļaušanos sociālistiskās kultūras celtniecības darbā». Protams, noklusēts tiek jautājums, kā ar tādu darbu būtu saskaņojami kaut Misiņa aristokrātiskie ideāli un viņa reliģiozitāte. Bez tam: Misiņam 1940. gadā izdevās panākt, ka viņam pēc t. s. nacionalizācijas atstāja namu Hanzas ielā, lai gan tā tālu pārsniedza atļautās privātīpašuma robežas. Varbūt viņš ieskatīja, ka viņam ari aiz šī iemesla mazliet jāpalīdz «celt sociālismu». Ja tā, tad tas bija vēl viens no Misiņa paradoksiem.

Taču nekad nav iespējams aizmirst, ka aiz visiem šiem anekdotiem un paradoksiem Misiņā slēpās liela un pievilcīga zudusi pasaule. Viņš bija kontaktējies ar Krišjāni Val­demāru un allaž uzsvēra, ka tieši no tā guvis izšķirīgus ierosinājumus bibliotēkas dibināšanai. Ja kāds uzdrošinājās kaut drusku apšaubīt Valdemāra nopelnus, tad Misiņa reakcija bija gandrīz tikpat asa kā pret Andrieva Niedras nelabvēļiem. Tomēr personīgi

viņš ar Valdemāru laikam nebija redzējies. Turpretim Krišjāni Baronu viņš pazina labi — starp citu, to bija apmeklējis ar saviem «Pēterburgas Avīžu» komplektiem, kuros tad pēc Barona diktāta atzīmējis anonīmo rakstu autorus. Diemžēl Misiņa stāsti, kas nereti skāra t. s. tautisko laikmetu un vairāk vai mazāk pazīstamos tā darbiniekus, «iz­skanēja gaisā»; no ilgi plānotās atmiņu grāmatas viņš uzrakstīja tikai sīkākus frag­mentus.

Vispār Misiņš rakstīja ar piepūli un ne labprāt, bet, ja reiz izšķīrās par kādu te­matu, tad centās to apstrādāt tik rūpīgi, cik vien iespējams. Tā divdesmitajos gados, interesēdamies par Kārli K. Kraukliņu — Tīka draugu un Gētes paziņu —, viņš brauca uz Drēzdeni, kur Kraukliņš bija darbojies par redaktoru un muzeja direktoru, un tiešām tur atrada līdz tam neievērotus, kultūrvēsturniekam neaizstājamus materiālus. Daudzkārt viņš mēģināja izlabot senas, latviešu literatūras vēsturē sīksti iesakņojušās kļūdas; tā tas bija monogrāfijā par Zvaigznīti, tā jo sevišķi piezīmēs «Rakstīts stāv…», kas 1944. gada pavasarī parādījās «Latvju Mēnešrakstā». Zināms, pa misēklim un trūkumam atrodas arī paša Misiņa darbos — ari viņa lielā latviešu rakstniecības rādītāja abās daļās, taču visumā to ir tik maz, ka pieviltos pat kāds naidīgi noskaņots kontrolētājs.

Kad Valstspapīru spiestuve divdesmitajos gados izdeva skaistās monogrāfijas par Latvijas novadiem, no kurām diemžēl iznāca ne vairāk kā četri sējumi, Misiņš bija so­lījis rakstīt šai sērijā par Tirzu. Arī tas palika tikai projekts. Sakarā ar šo ieceri viņš gan 1923. gadā iespieda «Ilustrētā Žurnālā» aprakstu par Tirzas Āžu dzirnavām. Starp citu tur aizrādīts, ka šo dzirnavu apkārtne Andrievam Niedram «Līdumu dūmos» devusi paraugu Strautmaļu fabrikas vietai; ar Poruku stāstā «Perpetuum mobile» tēloto iz­gudrotāju savukārt domāts Tirzas tuvumā esošo Adlienas Trošku dzirnavnieks Tors, kas visu mūžu nopūlējies, konstruēdams dažadas dīvainas mašīnas. Misiņa valoda — kā izloksnē, tā leksikā — aizvien rādīja tirzma 1 ieti. Visai īpatā veidā viņš mēdza lietot vien­skaitļa vietā daudzskaitli. Ja viņš teica, ka «šodien būs jāaiziet pie tiem Eglēm», tad tas nozīmēja, ka viņš apmeklēs bibliotēkā vienu pašu Kārli Egli; ja kāda grāmata bija dabūjama «pie tiem Rapām», tad tā atradās Valtera un Rapas veikalā.

Vērtīgus ieguldījumus no Misiņa varēja gūt kolekcionēšanas tehnikā — protams, tikai netieši, jo kolekcionārs, kas atklātu citam savas metodes, būtu nejēga, un pēdējais savukārt nevar būt īsts kolekcionārs, lai cik viņu par tādu nedēvētu. Tikpat vērtīgi bija Misiņa, bibliofila un reizē mācīta grāmatsējēja, tiešie padomi par grāmatu kopšanu un uzturēšanu. «Brošētu grāmatu iesienot, nedrīkst plēst nost vākus ari tad, ja uz tiem nekas nebūtu driķēts,» tā viņš formulēja, piemēram, šo elementāro likumu, ko vēl šo­brīd ignorē daža laba ārēji it kā solīda sietuve. Drusku citādi to pašu 15 gadus vēlāk izteica Hedberga karaliskās grāmatsietuves īpašnieks Stokholmā, kad, pirmo reizi viņu apmeklēdams, diskrēti ievaicājos, vai manu grāmatu vāki tiks iesieti līdzi. «O jā,» viņš sacīja, «mēs vienmēr raugāmies, lai mūsu klientu grāmatas nezaudētu vērtibu.» Es pešaubos, ka Misiņš zināja arī vēl kādu citu likumu, kaut gan netiku viņu dzirdējis to pieminam: visneglītākais oriģināliesējums kolekcionāram ir nozīmīgāks par viskrāš­ņāko privātsējumu. Un tomēr gadās redzēt pat darbus, kas izdoti vienīgi oriģinālsējumā, bet kurus to īpašnieki likuši pārsiet «pa savai garšai»!

Staigādams gar plauktiem. Misiņš allaž izstiepa roku un ar pirkstu pabīdīja vai pagrozīja vienu otru grāmatu, it kā pārliecinādamies, ka tā vēl stāv īstajā vietā. Bērnībā ļoti vārgs, viņš nekad lāgā nebija varējis iet ganos, taču uzsvēra, ka tais gadījumos, kad to nācies darīt, vienmēr ņēmis līdz «lielu zebenieku» ar grāmatām. Kādu dienu viņš stāstīja, ka reiz viņam laimējies kaut kur vienkopus atrast neparasti daudz vecu, retu izdevumu. Viņš sataisījis prāvu saini, un pārdevējs viņam ievaicājies, vai nesamais nebūšot par smagu. «Un tad es viņam sacīju,» izsaucās Misiņš sāpīgi sažņaugtā balsī, «vai grāmatas kādreiz var būt par smagām!» Un, to teicis, viņš sāka raudāt, un baltas asaras ritēja pār viņa sirmo bārdu un pelēkajiem svārkiem.

(Johansons A. Rīgas svārki mugurā. Grāmatu Draugs, 1966. 56.—63. lpp.)

REPUBLIKAS GALVENĀ BIBLIOTĒKA

LITERATŪRAS PROPAGANDAS NODAĻA

Literatūras propagandas nodalu Latvijas Valsts bibliotēkā var uzskatīt par savda­bīgu «kantori kantorī» — salīdzinot ar citām nodaļām, kuru darbinieki veic vienādus vai līdzīgus bibliotekārā darba uzdevumus, mūsu pienākumi ir atšķirīgi. ^

Iepazīšanos ar noda]as darbu saksim, pieveršoties jaunakās literatūras_ izstāžu sek­toram, kura darbinieku pārziņā atrodas bibliotēkā jaunienakušas literatūras lasītava. Katru piektdienu, mainot ekspozīciju, šeit tiek izstādītas apmēram 600—700 grāmatas visās zinātņu nozarēs, pēdējā laikā arī materiāli, kas nāk no «specfonda». Te var iepa­zīties arī ar jaunākajiem laikrakstiem latviešu un krievu valoda. Izvēlētas gramatas jau nākamajā nedēļā pēc ekspozīcijas noņemšanas var saņemt lasītavās vai abonementā.

Jaunākās literatūras lasītavu apmeklē galvenokart speciālisti. Vienīgais, ko varētu vēlēties, — lai grāmatas tajā nokļūtu operatīvāk — uzreiz pec to saņemšanas, nevis

pēc vairāku mēnešu aizķeršanās apstrādes nodaļā. _ ……. …………………….

Nodaļā darbojas arī tematisko izstāžu sektors. Pedejā laikā cenšamies izvairīties no tā saucamajām izstādēm «ķeksīša dēļ» (par godu Kosmonautu, sadzīves pakalpo­jumu darbinieku vai citām dienām). Veidojam ekspozīcijas ne tikai bibliotēkas telpās, savu darbības areālu cenšamies paplašināt. Pirmais mēģinājums bija 1987. gada decem­brī, kad R. Blaumaņa 125. gadadienai veltīto ekspozīciju iekārtojām izstāžu zalē «Ezerciems». Lai veicinātu emocionālo uztveri, meklējām jaunas, neordinārās darba formas — līdz ar iespieddarbiem ekspozīcijā izvietojām arī gleznas, fotoattēlus un citus materialus. Šādas izstādes esam veidojuši arī Tallinā un Viļņa. Uz Berlīni, Rostoku, Bremeni nā­košā gada sākumā aizceļos ekspozīcija «Hanzas pilsētas Latvijā». _

Blaumanis «Ezerciemā» bija sākums. Vel tur bijušas eksponētas vecās, mazliet sentimentālās «Senās pastkartes no Valsts bibliotēkas fonda» ■— par svētku un citu svinamo dienu tematiku (izstāde vēl aizvien ceļo pa republiku). Jāņa sēta_ 1989. gadā varēja aplūkot Latvijas Republikas pilsētu ģerboņus un atklatnes ar šo pilsētu attēliem, grāmatas un kartes. _

Iesākumā tās bija ārpusplāna izstādes, tapušas trakā aizrautība un no darba brī­vajos brīžos. Nodaļas darbinieces pašas ir gan gādājušās papīru katalogu iespiešanai, gan naglojušas un krāsojušas izstāžu zāļu stendus un sienas. Daudziem tas nebija sa­protams, taču apmeklētāju tūkstoši ir un paliek mūsu darba galvenais kritērijs un gan­darījums. . .

Martā un aprīlī Jāņa sētā notika interesanta mūsu nodaļas darbinieku^ veidota, skatītājiem un lasītājiem sen solīta izstāde «Komercplakāts 1900—1940». Arī tā ceļo pa republiku. _ _ . _

Pagājušajā gadā pašu majas sākām organizēt arī izstādes no arvalstu bibliotēkām. Pirmā bija «Lomža un lomzieši poļu literatūrā» no Polijas. 1990. gada pēc sadarbības līguma gaidām izstādi «Brāļu Grimmu pasakas» no Berlīnes Valsts bibliotēkas.^

Gatavojam arī tematiskas literatūras skates ārpus bibliotēkas — ta saucamās pār­vietojamās izstādes (parasti pēc kādas organizācijas konkrēta pieprasījuma). Par šiem pasūtījumiem ir jāmaksā. Samaksu neņemam vienīgi no mūsu veselības aizsardzības, izglītības un kultūras sfēras iestādēm. Mūsu pastāvīgie klienti ir Agrokomiteja, ražo­šanas apvienība «Daiļrade», Tukuma rajona Grāmatu draugu biedrība, specializētais bērnu grāmatu veikals «Ābelīte». _ .

Tautā ejam ne tikai ar grāmatu izstādēm, bet arī ar tematiskiem pasākumiem. Valsts bibliotēkā šādi pasākumi telpu šaurības un kvalificētu kadru trūkuma dēļ gadiem ilgi netika organizēti. Lai gan arī tagad pasākumi biežāk notiek īrētas telpās, redzot publikas lielo atsaucību, ieinteresētību un sirsnību, esam sapratuši, ka ir vērts strādāt arī šādos apstākļos. _

Pateicoties profesionālās režisores Baibas Krievānes pūlēm un milzu enerģijai, Lite­ratūras propagandas nodaļa apmeklētājiem varēja piedāvāt pasakumu ciklu «Paradu dzēšot»: republikā pazīstamu vēsturnieku, juristu, ekonomistu un citu speciālistu viedokļi par sabiedriski politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā laika no 1914. gada līdz 1940. gadam.

Pagājušogad uzsākām jaunu pasākumu ciklu — «Ieskats Latvijas kultūrā»: Latvi­jas Republikas kultūras politikas vispārīgie jautājumi 20.—40. gados; P. Dāles, T. Celma, Z. Mauriņas un citu tā laika ievērojamāko filozofiskās domas veidotāju uzskati; reli­ģija, ētika un estētika kādreizējās skolu programmās, to stāvoklis mūsdienās. Kā pasauli skatīja, ko domāja un juta tā laika kultūras darbinieki — mākslinieki, arhitekti, grāmatnieki —, kā mūsu kultūra un māksla pirms Otrā pasaules kara reprezentējās ārpus mūsu zemes robežām, par to runājam cikla otrajā daļā. Pasā­kumus papildina grāmatu izstādes, foto un kino arhīva materiāli. Pārdomās dalījušies pazīstami kultūras darbinieki — T. Suta, L. Dzene, V. Bērziņa, A. Alsupe un citi.

Bērniem domāts cikls «Saulītei lidzi ritu», kuru Literatūras propagandas nodaļa vei­doja kopā ar Skolotāju namu. Tajā par nozīmīgām filozofiskām un ētiskām problēmām tika runāts bērniem saprotamā folkloras valodā. Taču izbraukāt visus Latvijas nostūrus, lai arī kā to gribētos, mums nav iespējams.

Atsevišķi pasākumi notiek arī bibliotēkā. Jubilejas reizē pie mums bija Alfrēds Videnieks. Interesants dialogs apmeklētājiem veidojās ar Albertu Belu. Septembrī bijām vieni no nedaudzajiem republikā, kas ar izstādi un atceres vakaru godināja Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti viņa 130. dziinšanas dienā.

Patīkami apzināties, ka Literatūras propagandas nodaļa savos centienos un idejās nav viena. Ar lielu atsaucību darbā iekļaujas kolēģi no Mūzikas nodaļas. Esam atsā­kuši kādreiz tik ļoti iecienītās kamermuzicēšanas tradīcijas. Lai arī vakaru «Sen necilātas latviešu mūzikas lappuses» apmeklēja pavisam šaurs interesentu pulciņš, gaisotne, kas tajā valdīja, ļauj cerēt, ka tas nebūs pēdējais mūzikas pasākums Latvijas Valsts biblio­tēkas sienās.

Literatūras propagandas nodaļas štata ir žurnālists, kura pamatuzdevums ir uzturēt informācijas un reklāmas saikni ar masu komunikācijas līdzekļiem. Līdztekus tam ta­pusi filma «Varbūt tomēr izdzīvosim», kuras scenārija autore un režisore ir mūsu žur­nāliste Rasma Maļinovska.

Sakarā ar bibliotēkas septiņdesmito gadskārtu tapa jaunas «firmas zīmes» — em­blēma un cita atribūtika. Vizuālas informācijas un reklāmas sektors gatavo dažada veida reklāmas izdevumus, izstāžu katalogus, bibliotēkas pasākumu reklāmas.

Ļoti svarīgas mūsu darbā ir sabiedrības vēlmes un intereses. Tās cenšamies uzklau­sīt un apmierināt.

Anda Pormale, Literatūras propagandas nodaļas vadītāja

INESE AUZIŅA dzimusi Rīgā 1943. gada. Bēgļu gaitas ģimeni aizved uz Vāciju un tālāk uz Austrāliju. Tur Inese mācas latviešu skolā. Amerikā viņa beidz vidusskolu un iegūst bakalaura grādu franču valodā Ohaio pavalsts Universitātē, pēc tam — maģis­tres grādu bibliotekārās zinātnēs Mičiganas universitātē. Strādājusi par bibliotekāri vai­rākas universitāšu un speciālās bibliotēkās Amerikā, Fidži salās un Lielbritānijā. Ķopš 1981. gada viņa ir lektore Lafbaras Universitātes Bibliotēku un informācijas studiju katedrā. Inese Auziņa sarakstījusi vairakas grāmatas un pētījumus par bibliotēku zi­nātnēm. Kopa ar Mariju Ozoliņu-Ķeņģi viņa 1989. gadā veidojusi grāmatu «Kauctnindes majturibas seminārs un Latvijas mājturības institūts».

Inese_ Auziņa Anglijā aktīvi: piedalās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Vina ir Latviešu nacionalas padomes Lielbritānijā (LNPL) locekle — darbojas tās prezidijā un ir Kul­tūras vērtību dokumentācijas nozares vadītāja. 1988. gadā tika atklāta viņas izveidotā Daugavas Vanagu fonda (DVF) Latviešu kultūras krātuve Straumēnos.

Inese Auziņa apzinājusi visas latviešu bibliotēkas Anglijā un sastādījusi tajās uz­krāto grāmatu kopkatalogu. Ar Latviju viņu saista līdzdalība Bibliotekāru biedrības darbā, sadarbība ar Valsts bibliotēku un «Cilvēkarhivu» Latvijas Kultūras fondā.

LASlT SAVA VALODA

Pēc Otrā pasaules kara Vācijas rietumu joslās bija apzināti 120 000 latviešu. Bēgļu tālākās izvietošanas gaitā kādi 18 000 nokļuva Lielbritānijā. No tiem vismaz trešā daļa piecdesmitajos gados izceļoja uz Kanādu, Austrāliju un Ameriku, kur darba un dzīves apstākļi bija daudz labvēlīgāki. Latviešu skaits Lielbritānijā ir turpinājis sarukt ari vēlākos gados, un šodien to vērtē ap 7000.

Pirmajai latviešu imigrantu paaudzei uzsākt dzīvi Lielbritānijā bija ļoti grūti da­žādu iemeslu dēļ. Galvenie bija angļu valodas trūkums un nedrošība par nākotni. Daudzi domāja, ka Anglija ir tikai pagaidu patvēruma zeme un drīz varēs braukt atpakaļ uz Latviju. Pamazām atzīstot, ka tas nebūs iespējams, viņi turpināja veidot paši savu sabiedrību un dibināt savas organizācijas, kas viņiem deva drošības un piederības izjūtu,

kā ari iespēju runāt savā valodā. Drīz vien dažas no šīm organizācijām sāka iepirkt vai īrēt īpašumus. Šodien Daugavas Vanagu fonda (DVF)' valdei vai nodalām Liel­britānijā pieder astoņi nami dažādās pilsētās un divi lieli lauku īpašumi ar veco |aužu mītnēm Anglijas vidienē: «Mūsmājas» un «Straumēni». Līdzīgi lauku īpašumi ir «Lat­viešu māja», ko nesen Almelijā, netālu no Herefordas, nopirka Latviešu nacionālā pa­dome Lielbritānijā (LNPL)2 , un «Rofontas māja», kas atrodas netālu no Londonas un pieder Londonas evaņģēliskajai luterāņu draudzei. Draudzes nams ir arī Austrumanglijas latviešu ev. lut. draudzei Korbijā. Sie īpašumi ir latviešu sabiedriskās dzīves centri, un tur, protams, atrodas arī vairums latviešu bibliotēku.

Kaut arī latvieši četrdesmito gadu bēgļu gaitās varēja paņemt līdz tikai to, kas mugurā, un pāris saiņus vai koferus pie rokas, tomēr daudzi atceras, ka starp viņu mantām mīļākās bijušas dažas grāmatas un fotogrāfijas. Grāmata ir vienmēr bijusi latvietim tuva. Pat bēg|u nometņu apstākļos latviešu grāmatniecība bija aktīva, pārspiežot pirmskara autoru darbus un izdodot jaunas grāmatas. Bija arī daudz periodisko izdevumu. Rietumos vēl joprojām ir palikusi aktīva, bet maza izdevēju grupa, un viņu izdotās grāmatas, laikraksti un žurnāli ir tas, ko galvenokārt komplektē trimdas lat­viešu bibliotēkās.

Trīs latviešu bibliotēkas Lielbritānijā dibinātas jau 1950. gadā, bet vairums pastāv no piecdesmito gadu vidus.3 Sīs bibliotēkas neattīstījās sistemātiski vai plānveidīgi, bet to dibināšana un turpmākā darbība bija sekas latviešu sabiedrības kārei lasīt savā valodā. To vadītāji bija un vēl joprojām ir brīvprātīgie, lielākoties pensionāri bez biblio­tekārajām zināšanām,4 bet ar karstu jūsmu un atziņu, ka grāmatām un lasīšanai ir ļoti liela nozīme kultūras dzīvē.

Pašlaik Lielbritānijā ir 26 latviešu grāmatu kolekcijas 23 bibliotēkās. Pavisam kopā latviešu bibliotēkās atrodas vairāk nekā 25 000 grāmatu, kuras ietvertas Anglijas lat­viešu bibliotēku kopkatalogā5 (apm. 7500 bibliogrāfisko aprakstu). Vislielākais grāmatu un periodikas krājums ir DVF Latviešu kultūras vērtību krātuve «Straumēnos».

DVF LATVIEŠU KULTŪRAS VĒRTĪBU KRĀTUVE «STRAUMĒNOS»

Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā 1983. gada beigās lūdza mani apzināt lat­viešu bibliotēku stāvokli Lielbritānijā. Ziņojumu «Latviešu kultūras dokumentācijas sa­glabāšana trimdā» nolasīju LNPL gadskārtējā sesijā 1984. gada februārī, un to iespieda «Londonas Avīzē». Ziņojumā sevišķi uzsvēru vajadzību sistemātiski apzināt un vien­veidīgi aprakstīt visas grāmatas Anglijas latviešu bibliotēkās (ar to sākās kopkataloga darbs) un vajadzību nodibināt centrālu latviešu arhīvu, kas būtu ne tikai visaptveroša latviešu bibliotēka, bet arī krātuve, kurā sakopotu vēl saglabājušos un atrodamo doku­mentāciju par latviešiem un latviešu sabiedrību Lielbritānijā. Sai krātuvē vajadzētu komplektēt arī etnogrāfiskus un citus uzskates materiālus. Sesija pret ziņojumu bija atsaucīga, bet ierosinājumu, ka šādam arhīvam labākā vieta būtu pētnieku bieži ap­meklētā Londona, uzskatīja par nereālu Londonas māju dārdzības dēļ. Sesijas dalīb­nieki domāja, ka reālāk būtu atrast telpas kādā no latviešu lauku īpašumiem, piemē­ram, «Straumēnos». «Straumēni» ir ļoti parocīgi situēti — tieši Anglijas vidienē, apm. 130 km uz ziemeļiem no Londonas, divu ātrgaitas šoseju krustojumā, un viegli sasnie­dzami ar automašīnu vai vilcienu. Kāds pat ieminējās, ka «Straumēnu» pļavā varētu uzcelt lielu «latvisku riju» un tur iekārtot krātuvi un etnogrāfijas muzeju. Vajadzēja atrast arī finansiālu atbalstu šādam samērā plašam pasākumam. Tā tas sākās.

Arhīvam par pagaidu telpu ierādīja «Straumēnu» lielās mājas vīna pagrabu. (Vīna pagrabā nav nemaz tik slikta vide grāmatu novietošanai. Vienmērīgā, vēsā tempera­tūra un atmosfēra, kas vajadzīga vīna uzglabāšanai, ir piemērota arī grāmatām.) Ilgus gadus trimdas izdevumi bija krāti DVF Bibliogrāfiskajā bibliotēkā Londonā. No šīs bibliotēkas uz «Straumēniem» pārveda daiļliteratūru, kas deva kodolu topošajam arhī­vam. Latviešu sabiedrības atsaucība uz lūgumu ziedot grāmatas un citus materiālus bija neparedzēti liela, un grāmatu kastes nāca tādā vairumā, ka vīna pagrabs drīz piepil­dījās. Kad Latvijas sūtniecība Londonā 1985. gada septembrī pārcēlās no savas lielās mājas uz mazākām telpām, tās plašo bibliotēku (apm. 2000 sējumu) un dokumentu krājumu pārveda uz «Straumēniem». Tā kā vīna pagrabs? bija jau pārblīvēts, jauno pie­vedumu ievietoja apaļā skārda barakā, t. s. «bleķa bundžā». Daļu no ziedojumiem uz­krāja arī manā darba vietā. Šķirošana un kataloģizēšana turpinājās līdztekus pārrunām par piemērotas pastāvīgas telpas atrašanu.

Telpu jautājumu atrisināja 1986. gadā, kad ÜVF valde sadarbībā ar «Straumēnu» pārzini nolēma atbrīvot un pārbūvēt arhīva vajadzībām vienu divstāvu ēku, t. s. «Pulk­steņa māju». Nolēma arhīvu saukt DVF Latviešu kultūras vērtību krātuve «Straumēnos» (LKVK). Par krātuves vadītāju uzaicināja mani, un DVF ilggadīgo darbinieku Jāni Ranku iecēla par tās administratoru. Krātuves galvenais finansiālais atbalsts nāk no DVF valdes, to papildina ziedojumi no LNPL un atsevišķiem cilvēkiem. «Pulksteņa mājas» pārbūves un remonta darbus pabeidza 1987. gada pavasarī, un vasarā to nodeva LKVK rīcībā.

Šķirošana un komplektēšana turpinājās. Uz LKVK pārveda lieio vairumu DVF Bib­liogrāfiskās bibliotēkas grāmatu un pāris DVF nodaļu bibliotēkas. Novembrī visus iz­kaisītos krājumus saveda kopā krātuvē, un grupiņa brīvprātīgo palīdzēja grāmatas sis­temātiski sakārtot. Nebija ne laika, ne darbaspēka līdztekus izšķirot un iekārtot perio­diku. To paveica 1988. gada vasarā, darbā iesaistot PBLA SZI6 absolventi Tiju Kārkli. LKVK atklāšana notika 1988. gada 27. augustā Latviešu kultūras dienās «Straumēnos» 26. DV dienu ietvaros. Bibliotēku «Pulksteņa mājas» augšstāvā izrādīja daudziem svētku apmeklētājiem. Apakšstāva vienā istabā bija iekārtota latviešu lietišķās mākslas izstāde un otrā darbojās grāmatu un informācijas galds.

LKVK komplektē galvenokārt grāmatas un periodiku latviešu valodā vai kādā sveš­valodā par Latviju un latviešiem. Krātuvē ir vairāk nekā 5000 grāmatu, visas reģistrē­tas Anglijas latviešu bibliotēku kopkatalogā. Apmēram puse no tām ir daiļliteratūra, pā­rējās — zinātniskā literatūra un uzziņu izdevumi. Lielais vairums ir trimdas grāmatnie­cības produkcija, bet ir arī daudz retu grāmatu — pat tādas, kas izdotas pirms 1918. gada. Tā kā LKVK kopš 1989. gada pavasara ir viens no Latvijas Valsts bibliotēkas Ārzemju literatūras komplektēšanas nodaļas (ALKN) starptautiskās grāmatu apmaiņas partneriem, tad krātuves mazo pēckara Latvijas grāmatu kolekciju tagad arvien vai­rāk papildina izdevumi no Latvijas. Tie nāk apmaiņas ceļā ne tikai no ALKN, bet arī no vairākiem privātiem labvēļiem Latvijā. Tijas Kārkles darba rezultātā tagad ir pil­nīgs LKVK periodikas katalogs, kur reģistrēti apin. 650 nosaukumi ar tūkstošiem atse­višķu numuru. Apmēram divas trešdaļas periodikas ir trimdas izdevumi, kas iegūti lie­lākoties no Minsteres latviešu ģimnāzijas (MLĢ) bibliotēkas un arhīva dubletiem, un apmēram viena trešdaļa •— neatkarīgās Latvijas izdevumi, starp kuriem ir tādi trimdā reti atrodami izdevumi kā «Valdības Vēstnesis» (1919—1936), «Likumu un Ministru Kabineta Noteikumu Krājums» (1919—1931), «Izglītības Ministrijas Mēnešraksts» (1930—1934, 1937—1939) un vairākas Latvijas Valsts statistiskās pārvaldes sērijas. Pēc­kara Latvijas periodikas ir ļoti maz, atskaitot diezgan pilnīgu «Karoga» komplektu. Sa­darbojoties ar LVB ALKN, arī šos periodiskos izdevumus nākotnē, cerams, būs vieglāk komplektēt.

Krātuves mērķis ir ne tikai komplektēt jau minētos materiālus, bet arī savos doku­mentos pēc iespējas pilnīgi atspoguļot latviešu dzīvi un daudzpusīgos pasākumus kul­tūras un politiskajā dzīvē Lielbritānijā. Sais dokumentos ietilptu tādi materiāli kā sarīko­jumu programmas, sludinājumi un plakāti, brošūriņas, kas izdotas sakarā ar kādu pa­sākumu, kartes, skaņuplates un kasetes, filmas un videolentes, fotogrāfijas, diapozitīvi utt. Vairākas personas šādus materiālus ir jau ziedojušas, bet krājums pagaidām vēl ir ļoti nepilnīgs.

Tā kā LKVK pastāv tikai četrus gadus, ta nav ne tuvu tik bagata ar trimdas grā­matām un citiem izdevumiem kā sen dibinātās krātuves, piemēram, Melburnas latviešu biedrības bibliotēka (dib. 1950. g.)7 vai MLĢ bibliotēka un arhīvs (dib. 1957. g.)8 . Tā ne­var arī sacensties ar tādām krātuvēm Ziemeļamerikā kā Riekstiņa Latviešu studiju centra bibliotēka (dib. 1983. g.)9 Kalmazū un Toronto Latviešu centra bibliotēka (dib. 1981. g.)10 , jo līdzekļu un darbaspēka tām ir nesalīdzināmi vairāk". Tomēr tagad LKVK ir drošs pamats latviešu dokumentācijas un pētniecības darbam Anglijā, un tas neatlaidīgi jāturpina.

Apmeklējot «Straumēnus», ir vērts iegriezties arī krātuvē. Tur vēl nav pastāvīga dar­binieka, bet ir gādāts par norādījumiem, kā apskati izkārtot. Ja kāds vēlas krātuvi izmantot pētniecības nolūkam, arī to var viegli izkārtot, ja iepriekš sazinās ar krātuves vadītāju. Tā kā krātuvē notiek bibliogrāfiskais darbs, materiālus no tās nevar aizņem­ties, bet tajā var ilgstoši strādāt. («Straumēnos» var dabūt arī naktsmājas.) Spriežot no LKVK viesu grāmatas, krātuvi kopš atklāšanas apmeklējuši simtiem cilvēku, un ar­vien vairāk ir parakstu no viesiem no Latvijas.

Latviešu dokumentācijas darbu Lielbritānijā var veikt ar vairāku cilvēku līdzdalību un palīdzību. Viss darbs LKVK un arī citās latviešu bibliotēkās tiek veikts brīvprātīgi, un šādi pašaizliedzīgi cilvēki būs vajadzīgi arī nākotnē. Anglijas latviešu bibliotēku kopkataloga sastādīšanā un ari citos LKVK darbos neatsverama palīdze kopš paša sākuma bijusi Londonas latviešu bibliotēkas vadītāja Marita Grunts. Krātuves izveido­šanā un iekārtošanā nākusi talkā arī bibliotekāre Rūta Tetere no Londonas. Bez šo un citu vārdos neminētu cilvēku līdzdalības nez vai LKVK būtu bijis iespējams īstenot.

Inese Auziņa-Smith, DVF Latviešu kultūras vērtību krātuves «Straumēnos» un LNPL Kultūras vērtību dokumentācijas nozares vadītāja

' ?au ^as Vanagi (DV) ir lielākā trimdas latviešu organizācija. Daugavas Vanagu fonds (DVF) ir DV organizācijās atzarojums Lielbritānijā.

, _2 statūtos rakstīts: «Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā ir augstākā Lielbritānijā

dzīvojošo latviešu vēlēta pārstāvībā kopīgo nacionali politisko interešu sargāšanai un cīņai par lat­viešu tautas brīvību un demokrātiskas Latvļjas valsts neatkarību.»

* Dunsdorfs E. Latviešu publikāciju krājumi brīvajā pasaulē. Arhīvs XX. Melburnā, 1980. 161.— 163. lpp.

4 Ir tikai divas profesionālas bibliotekāres, kas strādā maizes darbu angļu iestādēs, bet savu brīvo laiku ziedo latviešu bibliotēku darbam.

5 Angjijas , latviešu bibliotēku kopkatalogu sāka sakopot 1984. gadā, izmantojot Lafbaras universi­tātes Bibliotēku un informācijas zinātņu katedras (Loughborough University of Technology, Depart­ment of Library and Information Studies) datoru un programmas. Tā kā tādu darbu jebkad var uzskatīt par^ pabeigtu, tad varētu teikt, ka pamatdarbs kopkatalogam tagad ir pabeigts. Cik zināms, šis ir latviešu vienīgais šada veida datorizēts katalogs Rietumos. Par Latviju nezinu.

6  Pasaules brīvo latviešu apvienības Sabiedrisko zinātņu institūts Minsterē.

7  Dunsdorfa L. Melburnas latviešu biedrības bibliotēka. Arhīvs XX. Melburnā, 1980. 143.—151. lpp.

8 1957. g. pavasarī Augustdorfas latviešu ģimnāzijai pārceļoties uz Minsteri, turp pārveda arī tās 10 gadu veco bibliotēku. Sk.: Rudzīte A. Kultūras materiāli Minsteres ģimnāzija. Akadēmiskā Dzīve. 1979. Nr. 21. 43.—47. lpp.

9  Bundža M. Lielākā latviešu bibliotēka Amerikā. Laiks. 1986. g. 11. janvārī.

10 Ruģele_ R. Centra bibliotēkā. Toronto Centrā, Nr. 25., 1986. g. jūnijā, 9. lpp.; Domas par lat­viešu bibliotēkām brīvajā pasaule. Vaga, Nr. 12, 1986. g. novembrī, 2.-6. lpp.

11 Viens no pēdējiem pārskatiem par latviešu bibliotēkām un latviešu kolekcijām cittautiešu biblio­tēkās Rietumos ir: Bundža M. Latviešu grāmatas un citi materiāli ārpus Latvijas. Akadēmiskā Dzīve. 1989. Nr. 31. 56.-65. lpp.

Indra Gubiņa

TAS NAMS

Tas nams, ko sanesuši esam, ko darbā uzcēlām un mīlestībā, tas svešā zemē pajumti mums dod, lai savā valodā un dzīves ziņā kā tautas daļa varam izdzīvot.

Tas nams,

kur sirmās galvas kopā ar jauno darba soļiem sparīgiem, tas nams ir vieta svešumā, kur brīvi varam mēs veidoties un augt par latviešiem.

Tur bērni apgūst senču zintis, tur mūsu grāmatas un mākslas darbi mīt, tur paši mācāmies un mācām citus to tālo tēvu zemi iemīlēt un saskatīt.

Tas nams,

kur dziesmas skan un sasien paaudzes, kur brāļus pieminam, kur latvju karogs plīvo, tas neļauj aizmirst, kāpēc svešumā mēs esam, ne arī to, kā savā zemē tagad tauta dzīvo.

Vai tikai sevi glābdami mēs bēgļu ceļus gājām?

Celts nams — tas sanestais ■—, kur tautai un tās gara mantām .pastāvēt, līdz tiks tā atpakaļ savās īstās mājās.

G»

 ..

Vecākais mums zināmais latviskais iespieddarbs, kam sakars ar Tukuma novadu, ir 1791. gadā izdotie «Zemnieku likumi no Zemītes Dzimtskunga Kurzemē R. F. von Fircks» — pierādījums, ka mūsu zeme jau dzimtniecības ziedu laikos bijusi ceļā uz tiesisku valsti.

Tai pašā gadā nāk klajā arī Lestenes mācītāja F. C. Urbana sacerēts veltījums «Labs Kungs liela Dieva Dāvana. Gribēdami tie Lestenes Ļaudis savam cienīgam Tēvam un Dzimtkungam Fernant Fircks, kas tos pussimtu gadu labi un lēni valdījis, savu pateicīgu un priecīgu sirdi parādīt». Par mācītāju teikts, ka viņš šo Lestenes ļaužu «sirds-domas zina, tās šinīs vārdos sarakstījis ziedu mēnešā, tanī gadā 1791». Visai pamācošs šis lestenieku veltījums var būt mūsdienu augstajiem priekšniekiem, kas daž­kārt aizmirst, ka valdīt jāmāk ne vien «labi», bet arī «lēni»! Ir daži citi Lestenei domāti iespieddarbi (bez gadskaitļa): «Lestenes Draudze un citi kristīgi ļaudis tam cilvēku glābējam Spričam par zīmi mūsu mīlestības»; tāpat divējādas «Rentes-Kuntraktes starp Lestenes pagasta gruntes-kungu un .. .» zemniekiem.

1793. gadā iespiesti «Struteles valsts likumi, kas no manim, Franz Alexander Ernst Franck, Struteles valstas dzimts-kunga sadomāti un uz manu ļaužu labumu noraugās, ka tie visiem maniem dzimts-ļaudīm zināmi un ikvienam lasāmi būtu, esmu gādājis, ka viņi šinīs rakstos iespiesti taptu». 1809. gadā iznāk «Klausīšanas-Grāmata priekš Struteles pagasta ļaudīm, sarakstīta no Franz Alexander Ernst Franck», bet 1847. gadā — «Klausīšanas grāmata priekš Struteļu saimniekiem, sarakstīta no Wilhelm Friedrich Franck». Jānis Misiņš min arī divus līgumus: «rentes-kuntrakti» «Starp Struteles pa­gasta grunteskungu un .. .» un «Salīgšanu ar tiem kalpiem».

Citam «žanram» piederīgs ir «Sprediķis pie Līķa-Pārvešanas tā nelaiķa cienīga Dzimtskunga George Peter Magnus von der Recke, kas Jaunpilī, Annes—Pļavnieku— Jaunā— in Mariņu—Muižā valdījis, piec desmit in sešus gadus ir trīs mēnešus vecs būdams, Jelgavā nomiris, ir savā Dzimts-baznīciņā Annes-Muižā glabāts tapis, priekš visiem viņa sapulcinātiem Dzimtļaudīm tai 21. dienā Mārtiņa-Mēneša 1795. turēts no George Philipp Leopold Winkelmann, Jaunpils Ķērspēles jaunaja Mācītāja».

Uz Pūri attiecas divi iespieddarbi: «Noteikumi no Baron Rönne. Parakstīts: Pūres muižā tai 17. Vilku mēneša 1797» (šie noteikumi zīmējoties uz izbēgušiem zaldātiem) un tā paša barona zemnieku likums 1802. gadā «Priekšraksts tiem Vagariem uz manām muižām dots, ka viņiem caur taisnu un ašu darīšanu pēc maniem likumiem manus saimniekus uz prātīgu zemes un māju kopšanu būs skubināt un piespiest».

1810. gadā vienā brošūrā iznāk latviski un vāciski trīs dziesmas, kas veltītas «Ķei­zarienes Elizabetes Aleksejevnas aizceļošanai no Plieņu peldu vietas».

Divi «kuntraktes» licis iespiest Aizupes kungs — abas ar līdzīgu tekstu: «Kuntrakte, iecelta starp Aizupes un Dzires muižu cienīga dzimtskunga, Geheimraht un bruņenieka Paul no Hahn» (1847. g. un bez gadskaitļa).

1850. gadā iespiesta «Kuntrakte, celta starp Jaun-mokas muižas dzimtskunga Baron Jurģa no Medem, kā gruntsvaldnieka un nomasdevēja, un starp to latvieti…». Zīmīgi, ka tajā vienu pusi pārstāv dzimtskungs, bet otru — nevis zemnieks vai saimnieks, bet latvietis. Nacionālā piederība tātad vienlaik izteic arī piederību zināmai kārtai…

Kandava kā izdošanas vieta pirmoreiz minēta 1878. gadā H. Blumberga (Kan­davas mācītāja?) grāmatiņai «Bauslība un Evaņģēliums jeb Mārtiņa Lutera katķismus ar Bībeles peršām». 1881. gadā šai grāmatiņai iznāk jau «cetorta driķe», tātad pircēju nav trūcis.

Gadskaitlis nav norādīts formulāram «Grendžu mežsarga malkas norādīšana» (šķiet, ka Grendži ir tie paši mums pazīstamie Grenči).

Visi minētie, izdevumi iespiesti Jelgavā, bet jau 1890. gadā «Instrukcija priekš Tukuma—Talsu miera tiesu apgabala pagasta tiesām un zemnieku virstiesām» drukāta un dabūjama pie O. Zeldova Tukumā. Tātad šajā gadā, bet varbūt pat agrāk Tukumā darbojusies spiestuve. O. Zeldovs iespiež «Tukuma Sludinājumu Lapu» (1904—1905). izdod un iespiež «Tukuma Balsi» (1924—1926), iespiež «Tukuma un Apkārtnes Balsi» (1927—1929) un citus izdevumus.

Jādomā — tā pati O. Zeldova spiestuve Pirmā pasaules kara vācu okupācijas gados kļūst par «Kara spiestuvi» (tā 1915.—1918. g. iespiež vācu valodā «Tukuma Apriņķa Lapu»), bet lielinieku laikā — par «Tukuma Strādnieku deputātu padomes spiestuvi» (1919. g. iespiež «Tukuma Cīņu»),

Divdesmito gadu beigās Tukumā, kā var spriest, sāk darboties arī otra — Zaņa Berga spiestuve. Ž. Bergs iespiež «Tukuma Ziņas (1928—1934).

Kad nu sākts runāt par Tukuma periodiku, atzīmēsim, ka laikrakstus tukumniekiem izdevušas ne tikai organizācijas, bet arī privātpersonas — gan jau pieminētais O. Zel­dovs, gan citi: 2anis Blumbeks (1933. g. izdevis un rediģējis «Tukuma Avīzi»), Ernests Gulbis (no 1924. g. līdz 1930. g. izdevis un rediģējis «Tukuma Balsi», «Tukuma un Apkārtnes Balsi»), Teodors Mednieks (no 1928. g. līdz 1934. g. izdevis un rediģējis

«Tukuma Ziņas», «Jauno Tukuma Balsi» un «Tukuma Dzīvi») un Marta Viča (1931. g. izdevusi «Tukuma Vēstnesi»).

No Tukuma «īstajiem» grāmatniekiem par pašiem Izcilākajiem uzskatāmi Pēteris Bērziņš un Jānis Birzgalis.

Pēteris Bērziņš (1848—1926) dzimis Raunā, miris Rigā, kādu laiku bijis skolotājs un žurnālists, visai čakli darbojies literaiūra (pseidonīms Rudzīšu Pēteris) — rakstījis dzejoļus, bet ar sevišķi labiem panākumiem skolas grāmatas. Par «Lasīšanas grāmatu skolas bērniem» iegūtos līdzekļus ieguldījis grāmatveikalā Rīgā, pēc tam arī Tukumā. Abi šie veikali iemauto labu slavu. P. Bērziņš turklāt kļūst ari par visā tautā pazīstamu grāmatizdevēju: laiž klajā turpat simt grāmatu — oriģinālu un tulkotu daiļliteratūru, populārzinātniskas un mācību grāmatas. Kāds desmits no šīm grāmatām ir tādu, kurās titullapā par izdošanas vietu minēta kā Rīga, tā Tukums, bet dažām (piemēram, 1891. gada A. Butlerova grāmatai «Bites un viņu dzīve») — tikai Tukums.

Jāņa Birzgaļa dzīves datus (dzimis Igatē) neesmu varējis noskaidrot. Viņš ir viens no Ādolfa Alunāna trupas galvenajiem aktieriem, brīnišķīgās latviešu aktrises Jūlijas Skaidrītes brālis, Tukuma periodā iestudējis tukumnieku teātra izrādes. Viņa vārds ierak­stāms kā Rīgas, tā Tukuma grāmatniecības vēsturē, ar lielākām tiesībām tomēr Tukuma nekā Rīgas. Rīgā J. Birzgaliin pieder grāmatu veikals Tērbatas ielā 20. Veikalu viņš nopērk no Fridolīna Gēliņa, bet 1897. gadā pārdod Dāvidam Zeltiņam. No 1897. gada līdz 1910. gadam J. Birzgalis Tukumā laiž klajā vismaz pusduci lugu tulkojumu.

20. gadsimta sākumā Tukumā darbojas arī vel trešais grāmatnieks — A. Fihtenbergs, par kuru zināms tikai tas, ka viņš 1902. gadā izdevis V. Frišmaņa un P. Slaidiņa sastādīto «Lopkopības un lopārstniecības rakstu» otro krājumu.

Neatkarīgās Latvijas gados Tukumā ir daudz grāmatnīcu. Atis Freināts savos «Grā­matniekos» nosauc Ābeli, Ekmani, Erenšteinu, Mērnieku, Saršonu, Štālu, Šulcu, arī jau pieminēto O. Zeldovu. Kādreizējā J. Birzgaļa veikalā — tā raksta A. Freināts — tirgo­joties P. Bērziņa māceklis Silenieks.

Kandavas grāmatniecības pagātnē izcilākā personība laikam gan ir J. Birznieks — grāmatu tirgotājs un izdevējs. J. Birznieka izdevumu kontā gan ir tikai viņa tuvinieku darbi: brāļa Kārļa Birznieka luga «Māņi» (1920), māsas Birznieku Sofijas drāma «Dzīvība» (1922) un dzejoļi «Saule un sirds» (1926).

Atis Freināts raksta, ka centīgākais grāmatu krājējs Kandavā bijis skolotājs un lite­rāts Kārlis Veinbergs (1881 —1949): viņa mājas bibliotēkā bijuši 1508 sējumi.

Novada grāmatniecības vēsturē uz brīdi pavīd arī Engures Ķesterciema vārds. 1890. gadā iznāk grāmatiņa «Mācītāja Filipa Meteus dzīves gājums». Grāmatiņu tulkojis J. Vālbergs, un tā bijusi dabūjama «Ķesterciemā pie J. Vālberg», tātad pie paša tulkotāja. Vai šis J. Vālbergs tirgojies ari ar citām grāmatām, nav zināms.

Nobeigumā ■— īsas ziņas par Latvijas mēroga grāmatniekiem, kas nāk no Tukuma novada (alfabēta secībā).

Ansis Auziņš (1882—1952). Dzimis Milzkalnē. «Latvju kultūras» spiestuves (Rigā), pēc tam Valstspapīru spiestuves tipogrāfijas vadītājs, padomju laikā — Rīgas 6. tipogrā­fijas direktors. Daudz rakstījis par poligrāfijas — arī nozares vēstures jautājumiem, bijis vispāratzīta autoritāte šajā jomā. Dažu savas nozares grāmatu autors.

Ernests Birznieks-Upītis (1871 —1960). Dzimis Dzirciemā. Ievērojams rakstnieks, arī tulkotājs. Kopā ar savu novadnieku Jēkabu Iniņbergu-Bangaiti nodibinājis grāmatu apgādu «Dzirciemnieki», kas no 1907. gada līdz 1922. gadam laidis klajā 67 grāma­tas — lielākoties oriģinālu un tulkotu daiļliteratūru, arī Raiņa pirmos koprakstus.

Atis Freināts (1882—1955). Dzimis Tukumā. Kolportieris, rakstnieks. Rīgā (Brīvības un Matīsa ielu stūri) turējis nelielu grāmatveikalu. A. Freinātam piederējis viens no simpātiskākajiem neatkarīgās Latvijas gadu apgādiem, kas izdevis galvenokārt jau­natnei adresētas grāmatas (Džeka Londona un Knuta Hamsuna rakstus, Valtera Skota un Zila Verna romānus, Sarla de Kostēra «Pūcesspieģeli», vairākus pasaku izdevumus utt. — skaitā pāri simtam). Svarīgs materiālu krājums mūsu grāmatniecības vēsturei ir A. Freināta atmiņu zīmējumi «Grāmatnieki. Pa mājām, tirgiem un pilsētām» (1939).

Ansis Gulbis (1873—1936). Dzimis Smārdē. Grāmatu izdevējs, tirgotājs un rakst­nieks. Visvairāk ievērojams tieši kā izdevējs — katrā ziņā minams latviešu izdevēju pirmajā trijniekā. Sākot ar 1903. gadu, A. Gulbja firma (līdz 1918. gadam Pēterpilī, vēlāk Rīgā) laidusi klajā simtiem vērtīgu grāmatu, to vidū «Latviešu konversācijas vārdnīcu», Teodora Zeiferta «Latviešu rakstniecības vēsturi», Andreja Upīša un Rūdolfa Egles «Pasaules rakstniecības vēsturi», Rūdolfa Egles «Latvju liriku», daudzas krietnas gramatu sērijas (pirmajā vietā liekama sērija «Universālā bibliotēka»), Raiņa, Aspazijas, Jāņa Jaunsudrabiņa un citu autoru koprakstus utt.

Jēkabs Iniņbergs-Bangaitis (1874—1925). Dzimis Dzirciemā. Literāts un grāmat­nieks. Ernesta Birznieka-Upīša tuvākais palīgs apgāda «Dzirciemnieki» darbā.

Atis Ķēniņš (1874—1961). Dzimis Grenčos. Dzejnieks, pedagogs, sabiedrisks dar­binieks, politiķis. 1904. gadā kopā ar rakstnieku Augustu Saulieti un gleznotāju Jani Rozentālu nodibinājis apgādu «Zalktis», kas izdeva rakslu krājumu, vēlāk mēnešrakstu «Zalktis», kā arī vairākas daiļliteratūras grāmatas tiem laikiem visai košā ārējā ietērpā.

No Tukuma novada nāk vairāki verā liekami latviešu literatūras vēsturnieki, kas savā darbībā skāruši ari grāmatniecības vēstures jautājumus. No viņiem te atzīmēsim trīs džūksteniekus — Teodoru Zeifertu (1865—1929), Ludi Bērziņu (1870—1965), Jāni Straubergu (1886—1952) —, kā arī zentenieku Ilgoni Bērsonu (1931).

KOPĪGIEM SPĒKIEM

Plaši izskanējusi Tukuma Mākslās un novadpētniecības muzeja bagātās gleznu kolekcijas slava; vērtīga ir ari mākslas grāmatu kolekcija, kura rūpīgi komplektēta jau gadu desmitiem — arī tajos laikos, kad muzejam viena kabata bija tukša, bet otra nebija nekā. Surp ceļu rod Mākslas akadēmijas studenti un mākslas cienītāji. Cik grāmatu muzeja darbinieki ekspedīcijās izvilka no pažobelēm un krāmu stūriem… Nebija jau tā, ka visu būtu ļauts komplektēt, bet muzejnieki allaž atrada to līkumu, ar kuru varēja apiet kārtējo likumu, un, kad atsākām svinēt Lieldienas un Ziemsvētkus, kad sākam atgriezties pie tautas tradīcijām, cēlām gaismā gan profesora Pētera Smita tautas ticē­jumu krājumus, gan dainu sējumus. Gatavojot izstādi «Starp diviem pasaules kariem», grūti bija iztikt bez unikālām grāmatām, kas savulaik bija radušas vietu fondos. Daudzu jauniznākušu grāmatu «raudzības» notikušas muzejā.

Pagājušā gadā Grāmatu draugu biedrības plēnumā muzeja zinātniskā līdzstrādniece, GDB pirmorganizācijas priekšsēdētāja Ausma Pētersone ierosināja organizēt kopīgu izstādi: no muzeja fondiem un no personiskajām bibliotēkām. Muzejnieki lūdza grāmatu īpašniekus atļaut apmeklētājiem šīs grāmatas arī izlasīt. Interese, kaut arī mazaka, bija par neparastu izstādi: «Akurāteru dzimta latviešu tautas kultūrā». Tās sagatavošanā tika ieguldīts liels darbs, liels bija ari J. Raiņa Literatūras un mākslas muzeja atbalsts — pamatā materiāli nāk no tā krātuvēm.

Daudzus gadus novada literārās dzīves izzināšanai un popularizēšanai veltījusi muzeja filiāles — E. Birznieka-Upīša memoriālās mājas •— vadītāja Zaiga Bogdanova. Ekspozīcija šobrīd savdabīgi pārkārtota. Jaunas nianses iezīmējušās jau divus gadu desmitus notikušajos tradicionalajos «Pastariņa svētkos». Viss tiek darīts ciešā kontaktā ar Tukuma literātu apvienību.

Apvienībai ir ievērojama loma novada literārajā dzīvē. Tā pastāv vairāk nekā trīs­desmit gadu, un visus šos gadus Tukuma rajona laikrakstā bez apvienības literātu dar­biem sistemātiski tiek publicēti arī materiāli par novadniekiem — gan par mazāk pie­minētiem, gan arī par it kā jau zināmiem cilvēkiem. (Plaša publikācija bija par Kārli Ieviņu, Birznieku Latiņu, Ansi Lerhi-Puškaiti un citiem latviešu kultūras darbiniekiem.) Tas ’ galvenokārt ir redakcijas līdzstrādnieces un apvienības biedres Veltas Veiriņas nopelns.

Grāmatu propaganda ir profesionāls bibliotēku darbinieku pienākums, bet veikt tiešo darbu arī var dažādi. Ap trīsdesmit grāmatu draugu jau desmit gadu darbojas pie Engures ciema bibliotēkas. Veiksmīgi sintezējušās Ilgas Svalbes organizatoriskas spējas un Ligitas Feldmanes teorētiskās zināšanas. Grāmatu draugi dodas ari kopīgos izbraukumos uz teātriem, kuriem gatavojoties par lugu autoriem, par izrādi tiek sa­vākta plaša informācija — skatītājs teātrī ierodas sagatavots.

Runājot par Engures grāmatniekiem, jāpiemin Erna Zubova — bagātas personiskas bibliotēkas īpašniece. Ciema ļaudīm viņa bija sarīkojusi 20,—40. gados izdoto grāmatu izstādi.

Grāmatu draugu pulkā ir ari skolotāji, kas strādā pēc principa: izzini pats, iepazīs­tini citus. Rezultātā — dažādos republikas literāros konkursos uzvarētāju vidū lasāmi engurnieku vārdi.

Jāpiemin Jaunpils vidusskola, kur darbu ar grāmatu savā ziņā pārņēmušas Dzintra Kļava un Alda Stolcere. Interese par grāmatu bērniem tiek ieaudzināta no skolas sola. Jaunpils «Zlļuks» ar savu «svītu» uzņēma Margaritas Stārastes viesus Tukumā, Zie­massvētku vakarā kopā ar citiem brauca uz Tukuma muzeju pasakas stāstīt, spoku stundā ieradās pie republikas tūristu pārgājiena «Pa pasaku takām» dalībniekiem.

Šobrīd galvenokārt runājam par problēmām, trūkumiem. Man vairāk gribējās pa­runāt par cilvēkiem. Problēmas visiem ir vienas, arī darba formas puslīdz vienādās, jo interesanto, ko pie kolēģiem pamanām, cenšamies pārņemt. Bet, ja līdzās nav darīt gribošu cilvēku, tad tas vezums nekust ne no vietas. Mani iepriecina tas, ka varam strādāt kopīgiem spēkiem, nedalot slavu un nealkstot pēc lauriem.

Anna Rumba, Gramatu draugu biedrības Tukuma rajona organizācijas valdes atbildīgā sekretāre

Skiet, sākam jau aprast ar domu, ka latviešu tautas intelektuālais gēns dzen savus stipros, ziemeļu vējos rūdītos asnus tālu no mājām un bieži vien ar apskaužamu vita­litāti, kuras nereti pietrūkst mūsmājās nīdētajam un pazemotajam garam. Un tomēr ikreiz līdz ar prieku par to nāk klāt arī rūgtums, smeldze par kaut ko latviešu kultūrai būtiski zaudētu.

Iztēlosimies uz brīdi šādu ainu: Gvajānas un Perihas indiāņu pavadībā, nedaudz apmulsis, klajumā iznāk Leo. Sajūsminātie iezemieši labprāt pozē viņa mirdzošo kino­kameru priekšā, neapjauzdami, ka iznesīs pasaulē Venecuēlas un tās skaistuma sava'idzinata latvieša Leo Ozola vardu. Sis mūždien enerģijas pilnais vīrs visu savu mūžu veltījis Venecuelas kino attīstībai.

Pēc mūsu rīcībā esošajām skopajām ziņām, Leo Ozols dzimis Rīgā 1926. gadā. Sa­vas filmētāja gaitas viņš uzsācis Berlīnē 1942. gadā — vācu filmsabiedrībā UFA. Vē­lāk tehniskā personāla trūkuma dēļ, pabeidzis īsu filmēšanas kursu, L. Ozols sāka strā­dāt par trešo, tad otro un beidzot par pirmo operatoru. Uz Venecuēlu L. Ozols pārcēlās 1948. gadā un bija pirmais, kas tur ieviesa krāsa filmas un platekrāna «Cinemas­cope». Vēlāk L. Ozols atvēra pats savu filmu organizāciju — uzņēmumu «Or ganizacioti Leo Ozols» — un parakstīja līgumu par 200 krāsu kultūrfilmu ražošanu viena miljona Venecuēlas bolivāru resp. 350 tūkstošu dolāru apjomā; tas Venecuēlā joprojām ir pats lielākais jelkad noslēgtais līgums. Pasaulē L. Ozols kļuva plaši pazīstams ar savās džungļu ekspedīcijās uzņemtajām dokumentālfilmām, kas ieguva vairākas Vene­cuēlas nacionālās, kā arī internacionālās godalgas.

Runā, ka iemesls, kāpēc L. Ozols tā pieķēries Venecuēlai, saistīts ar vietējo indiāņu neparasti gaišo sejas krāsu — tā rosinājusi viņu apzināt šo cilšu pirmatnējo dzīvesveidu. Iespējams, ka Leo Ozola simpātijas pret Venecuēlu saistītas ar tās grūto likteni — tikai 1958. gadā venecuēlieši atbrīvojās no pēdējā diktatora Markosa Peresa Himētiesa.

Tieši sarežģītā politiskā stāvokļa dēļ Venecuēlu lidz 1967. gadam uzskatīja par visatpalikušāko valsti Latiņamerikas kino pasaulē. Leo Ozols ar latviešu zemnieka spitu un uzņēmību apceļoja attīstītākās kino zemes, uzkrādams milzīgu praktisko pieredzi un teorētiskās zināšanas. Viņa vadugunis bija tā laika dižākie kinomeistari Grifits, Pudovkins un Eizenšteins. L. Ozols atvēra sava uzņēmuma nodaļas gan Kanādā, gan ari citās zemēs, ražodams filmas Eiropas, ASV un sevišķi Dienvidamerikas tirgum. Kanā­das vajadzībām, piemēram, Leo Ozola filmu produkcija bija orientēta galvenokārt uz CBC, CTV un CEFO televīzijas raidījumu programmām.

Atgriezies Venecuēlā, Leo Ozols uzrakstīja šajā zemē pirmo vērā ņemamo grāmatu par kino kā «totālo mākslu»: «E l ar te, sublimē s u e n o» («Kino, cildenais sap­nis»). Kritizēdams Venecuēlas kino aprindas, kurām joprojām galvenās rūpes nebija jaunās mākslas, t. i., kino dimensijas un formu noteikšana, bet gan nemitīgi pūliņi pielāgot citu mākslu tradicionālos elementus kinotehnikai un tās iespējām, Leo Ozols ne tikai demonstrēja savas plašās zināšanas jebkurā ar kino saistītā jomā, bet ari mierīgi un nosvērti veica skolotāja galveno funkciju — pauda kino kā mākslas ideju. Starp citu, Leo Ozolu viņa draugi bieži vien tā ari dēvē — par Skolotāju. «Mums ir nepieciešams strādāt un mācīties, lai definētu kino kā mākslu un kino kā nacionālo mākslu, Un tikai tad, kad būsim to formulējuši, mēs būsim tiesīgi kritizēt režisoru paveikto. Jo pretējā gadījumā tas būtu tas pats, kas norāt bērnu, kurš saslapinājis gultiņā un kuram to nedarīt ne reizi nav mācīts.»

Nedaudz veselīga humora L. Ozola visnopietnākajās pārdomās nekad nav trūcis. Stabilā (latviskā) zemes un debess izjūta, nerimstošais mākslinieka gars nav zudis, arī pildot dažādus augstus amatus. Divus gadus Leo Ozols vadījis kinoestētikas katedru Kinematogrāfijas Eksperimentālajā Centrā, vairāk nekā četrus gadus viņš bijis Andu Universitātes kino daļas vadītājs (tās patronātā iznākusi minētā L. Ozola grāmata). Un, neskatoties uz to, viņa pūrā ir ap tūkstoti publicistisku filmu, vairāk nekā divsimt dokumentālo filmu, vairākas zinātniskas filmas, kā ari pilnmetrāžas mākslas filmas, kurām nereti L. Ozols ir bijis gan režisors, gan operators.

Sā cilvēka devums Venecuēlas kino ir neatsverams. Atliek tikai nožēlot, ka viņa vārdus par nacionālo kinomākslu nav dzirdējuši daudzi Leo Ozola dzimtenes kinoviri: «Lai radītu nacionālo kinomākslu, nav svarīgi panākt, lai viena vai divas filmas, kuru saturs un forma nespēj sniegt neko jaunu pašmāju kino, piedalītos starptautiskos festi­vālos, bet gan lai notiktu apzinīgi savas estētikas un formas meklējumi,»

īpašus panākumus Leo Ozols guvis dokumentālā kino laukā. Viņa uzņēmums «0 rganizacion Leo Ozols» specializējās dokumentālo filmu uzņemšanā par Vene­cuēlu ārzemju televīzijas kompānijām. Tādi viņa darbi kā «D o n d e nace el Salto Atigeh («Kur dzimst Eņģeļu krāces») — par slaveno pasaules augstāko ūdenskritumu Eņģeļu Krāces Venecuēlā, filmas par tikpat kā izmirušajiem rnako cilts indiāņiem, par pjaros cilts indiāņiem un citas dokumentālās lentes piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā /4SV guva necerētus panākumus un tika demonstrētas vairāk nekā divpadsmit valstis. Līdztekus Leo Ozols daudziem starptautiskiem žurnāliem rak­stīja teorētiskus apcerējumus par kino, un šajā darbā lielu priekšrocību sniedza valodu zināšanas — mūsu tautietis brivi runāja un rakstīja piecās svešvalodās. Viņa reportāžas un apceres publicētas žurnālos «National Geographic Magazine» (ASV), «Travet» (An­glija), «Frankfurter Illustrierte» (Vācija), kā ari trimdas latviešu izdevumā «Jaunā Gaita» (Nr. 21, 34, 36, 93).

Venecuēlieši Leo Ozolu uzskata par savējo. Par savējo viņu uzskata ari iedzimtie — selvu iemītnieki. Viņa paša un sievas — gleznotājas Ārijas — saknes ir dziļi ieaugušas tālajā zemē. Leo Ozola — dažādu Venecuēlas kino nozaru aktīva dibinātāja vai lidzdibinātāja vārds vēl arvien augstu kotējas Venecuēlas Kinematogrāfijas Asociācijā un citās ar šo mākslu saistītajās iestādēs. Mākslinieks un augsta intelekta cilvēks — tādu viņu pazist Venecuēla, kurai Leo Ozols nu ir kļuvis par neatņemamu kultūras vēstures daļu.

Gribētos cerēt, ka šis nelielais ieskats ievērojamā latviešu izcelsmes kinodarbinieka dzivē, kā ari viņa apcere «Kanaima un Dievmāte» («Jauna Gaita», 1959, Nr. 21), ko piedāvājam lasītājiem, būs vēl viena tālu pasaulē aizgājušā latvieša simboliska atgrie­šanās Dzimtenē. Viņa mūžs aprāvies 1974. gada 4. janvāri Toronto.

Brazīlijas pierobežā atrodas Santa Līletia. Katoļticīgie misionāri šeit uzcēluši lielu Dievnamu un cenšas civilizēt Taurepana indiāņus. Blakus baznīcai iecirsts džungļu bie­zoknī mazs lidceļš; tas vienīgais saskares punkts ar civilizēto pasauli. Visapkārt džun­gļi. Auglīga zeme, kuru neviens nestrādā. Straujas upes, kuru ūdeņos indiāņi slaistīgi zvejo ūsainus samus. Sī ir Kanaimas1 zeme. Kanaimas, kas tikai retu reizi parādās kādam indiāņu priesterim. Taurepana, kamarakoto jeb pemonu indiāņi viņu neredz nekad. Tikai jūt tā bargo varu. Arī mums, kinooperatoriem ar tūkstošiem metru filmas un ka­merām uz pleca, neizdodas viņu redzēt, kaut arī uzdrošināmies meklēt viņa paša mā­joklī -— Roraimas neviena neuzkāptajā kalnā. Sava troņa celšanai Kanaima izvēlējies vietu, kur upes, džungļi un mākoņi satiekas ar debesīm, kur Gransabanas upes paceļas virs mākoņiem un gāž savus ūdeņus kā varavīksnes pār Kanaimas pavalstniekiem.

Mūsu ekspedīcija kļuva īstenība Santa Elenas misijā. Līdz šejienei tā bija tikai pro­jekts. Sapnis par Kanaimas troni. Tagad katoļu misionāru sagādātie indiāņu nesēji un ceļveži pako mūsu neskaitāmās mantas savās palmu lapu mugursomās. Pēdējā brīdi mums pievienojas Marsels — kaut kādas ticības sludinātājs, kam vācieši kara gados izgriezuši pusi no aknām un nierēm un atstājuši tikai kreiso plaušu. Bet dīvainais Akvario dievs ir pasargājis un izglābis Marselu, kādēļ viņš tagad grib sludināt tā vārdu Gransabanas indiāņiem.

Seši indiāņi nes mūsu kameras un filmas. Citi nes pārtiku un telti. Marsels iebāž kabatā pāris bundžas sardīņu un dažas plāksnītes šokolādes. Tad sakrusto rokas uz muguras un ir gatavs. Uzsākam ceļu, iepriekš brīdinādami Marselu, ka džungļos katrs atbild par sevi un no mums lai palīdzību negaida.

—   Par mani nebēdājiet! Akvario sarga un gādā par mani, — atbild Marsels.

Indiāņu jaunavu maloka 2

Garš ir džungļu ceļš, un vel garākas ir dienas, kas japavada, to izcērtot, lai no­nāktu Paraitepujas indiāņu ciemā, kur virsaitis Tauiajaka šūpojas guļamtīklā un sald­sērīgi pūš savu ragu. Mūsu nesēji dedzina bez žēlastības džungļus un savannas, lai atvieglotu ceļa atvēršanu un lai dotu virsaitim Tamajakam dūmu signālus par mūsu tuvošanos. Dažreiz ar savannas vēju palīdzību pāris stundās izdeg desmitiem kvadrāt­kilometru un mūsu bisēm ir daudz darba, medījot bēgošos zvērus. Vakariņas pie no­metnes ugunskura vienmēr ir jautras. Kamēr indiāņi gatavo dienas medījumu, mēs pieminam iepriekšējo dienu maltītes, kad ēdām ceptu mērkaķi vai tīģera zupu, vai — kā aizvakar — vakariņās notiesājām veselu krokodila asti, klāt piekozdami jaunas palmas zaļo serdi. Un, kad nometnes ugunskurs sāk dzist, indiāņi dodas uz tuvāko upi, lai ķertu vēžus nākošā rīta brokastīm.

Tad kādā dienā cauri džungļiem dzirdam virsaiša Tamajakas ragu. Tuvojamies tā ciemam, kur, mūs gaidot, tiek rīkotas dzīres. Pats virsaitis ar pagājušā gadsimta bisi uz pleca nāk mums pretim. Jaunībā spēcīgs un drošs, tagad pārvērties džungļu filozofā, kam patīk runāt angliski, jo jaunās dienās bijis Britu Gvajanā, kur iemācījies dažus vārdus angliski, strādādams dimantu raktuvēs. Tur to arī nokristījuši katoļticībā. Vēl tagad viņš labprāt atminas Dievmāti un met krustu, bet pāri tam stāv Kanaimas vara un džungļu mistērija. Katoļticība. Kanaimā arī ir iemesls, kādēļ Arabopo dzīvojošie in­diāņi nenāk ciemos uz Paraitepuju un neprec Tamajakas cilts meitas. Gadsimtu maiņā daži holandiešu misionāri nokristījuši Arabopo indiāņus luterticībā, pēc kam gan indiāņi pašus misionārus padzinuši. Bet ticība palikusi. Tagad Arabopo indiāņi nedzer kaširi3 , netur vairāk par vienu sievu un nesasveicinās ar Tamajakas ļaudīm. Virsaitim Tama­jakam tas liekas smieklīgi. Kā gan var dzīvot saticībā ar Kanaimu un džungļiem, ne­dzerot kaširi? Un precēt tikai vienu sievu! Tad jau nav vērts pat ne dzīvot. Bez tam — kā gan nodzīvot mierīgas vecuma dienas, ja nav pietiekoši daudz bērnu, uz kuru lēses dzīvot? Un viena sieva jau nedod vairak kā kādus desmit vai divpadsmit, no kuriem vēl puse apmirst džungļos. Virsaitim Tamajakam ir ļoti skaidra un reāla filozofija, un viņš to nemaina arī naktī, kad svētki beigušies un visi guļ savās malokās. Tamajaka klusi skrāpē mūsu telts ieeju un lūdz kabatas bateriju. Tad mums jāiet viņam līdzi, kur ciema malā, banānkoku birzītē ieslēpusies, stāv neliela maloka. Tās durvis aizsietas liānām. Trīcošiem pirkstiem Tamajaka tās atraisa, un spuldzītes gaismā mēs redzam malokas dibenā trīs četras indiānietes — kailas, kā tās nākušas pasaulē, nekautrīgi lūkojamies mums pretī.

—   Sīs ir neaizskartas jaunavas. Raudzē pašas savu kāzu kaširi. Kad tas būs uz­rūdzis stiprs un garšīgs, meklēsim tām vīrus, — paskaidro Tamajaka. Kamēr rūgst auglības kaširi, neviens nedrīkst jaunavas redzēt. Bet Tamajaka ar satīra smaidu mums paskaidro, ka par pāris paciņām cigarešu un vienu jaunu mačeti4 mēs varētu pārnakšņot

šaja maloka. Mūsu iebildumu par jaunavu nākošo vīru neapmierinātību kazu naktī, atklājot «lietotu» mantu, Tamajaka noraida, paskaidrojot, ka ari šo vainu viņš viegli varētu piešķirt Kanaimam, kas varētu būt ielauzies malokā pie jaunavām. Jā, ko gan lai mēs sakām? Dīvains ir šis virsaitis Tamajaka, kas tio Dievmātei Marijai, baidās no Kanaimas un smejas par savu pavalstnieku māņticību.

Pusrūdzis kaširi un barbasko 5 zveja

Kukenanas upē ir zvejas laiks. Pati daba palīdzējusi Paraitepujas indiāņiem: RueMeru ūdenskrituma pakājē veidojas skaists līcis, kur lieliska zveja. Indiāņi, koka mizu laiviņās stāvēdami, ar bultām šauj lielos samus. Tās ir izpriecas medības. Drusku ze­māk citi saindē upes ūdeni ar barbasko, un zivis apmirst simtiem. Blakus ūdenskritu­mam Tamajaka pavēl celt jaunu maloku un, kamēr visi strādā, pūš savu ragu, un runājas ar mums. Katru brīdi nāk klāt jauni indiāņu bari. Visi rīkojas uz lielām dzīrēm. Cep un žāvē zivis. Jaunieši džungļos medī mežacūkas, putnus, mērkaķus. Sievietes sanes banānus. Un pamazām sākas dzīres. Taparas augļa čaulas, pilnas asinssarkanā kaširi, staigā no rokas rokā, no mutes mutē. Tamajaka nav apmierināts ar kaširi. Tas esot tikai pusrūdzis, bet, tā kā nav cita pie rokas, dzeram to pašu. Pievakarē sākas dejas un dziesmas. Visi ķļūst jautri. Laikam taču kaširi ir rūdzis pietiekoši. Tamajaka atkal reiz sauc mūs pie inalas un piedāvā pāris šņaucienu nopo6 , lai mūs vel vairāk uz­mundrinātu. Svētki kļūst ar katru brīdi jautrāki un trokšņaināki. Kaširi un nopo dzen asinis galvā. Piesakās daži precinieki jaunavu malokā ieslēgtajām indiānietēm. Tama­jaka, no daudzā kaširi un nopo noreibis, vēlīgi paziņo, ka dodot šīs meitas izmēģināšanā uz visu svētku laiku. Pēc svētkiem varēšot izšķirties, gribot vai negribot precēties.

Dzīres turpinās četras dienas. Mēs dzeram, drusku filmējam un sākam apskaust indiāņus. Viņu brīvību, viņu bezpienākumu dzīvi. Dzīru karstumā jaunajiem līgavaiņiem piesakās palīgi. Ir daudzas jaunas indiānietes. Ne jaunieši, ne vecie indiāņi nav kaut­rīgi. Turpat svētku ugunskura priekšā tie tielējas ap līgavām. Bet civilizācijas važas mūs neatstāj pat šeit, džungļos, un mēs tikai dzeram un lūkojamies. Akvario sludinā­tājs Marsels vienīgais, kā liekas, ir pārvērties indiānī. Viņš dzer kaširi, kad tas apnīk, iešņauc nopo vai uzmeklē kādu jaunavu. Pēc tam dzer atkal kaširi un mēģina sludināt savu ticību, uz kuru gan nevienam nav laika klausīties. Marsels negulējis tur cauri visas četras svētku dienas, kļūdams ar katru stundu bālāks un gausāks.

Piektās dienas rīta, kad viss kaširi izdzerts un nopo nošņaukts, pakojam mantas, lai turpinātu ceļu uz mūsu mērķi — Roraimas kalnu.

Marsels — sludinātājs, kas palika džungļos

Savas dīvainās dievības dzīts, Marsels grib kopā ar mums kāpt Roraimas kalnā. Celt tur altāri savam dievam Akvario un pēc tam atgriezties pie indiāņiem un slu­dināt Akvario uzvaru pār Kanaimu. Bet Marsels ir slims. Arī četras dzīru dienas to nokausējušas. Pusteciņus viņš nāk mums pakaļ. Ar katru brīdi viņam trūkst vairāk elpas. Un, kad tālumā starp mākoņiem sāk vizuļot Roraimas granīta sienas, Marsels vairs nevar ceļu turpināt. Mūsu pirmās palīdzības somā ir viss iedomājamais, bet ne­kas sirdsslimiem. Marsels jūt nāvi tuvojamies. Guļ džungļu sūnās un elpo smagi. Acīs tam padevīga un lūdzoša suņa skats. Viņš negrib palikt viens džungļos, kamēr mēs turpinām ceļu uz Roraimu. Viņš vairs nepiedāvā debesu godību un dvēseles glābšanu, bet gan naudu un pasaulīgas mantas mūsu indiāņiem, lai tie viņu nestu atpakaļ uz Paraitepuju. Mūsu nesēji ar dūmu signāliem mēģina ziņot Tamajakam, lai sūta kādus indiāņus pēc Marsela. Tad mēs turpinām ceļu. Džungļos paliek Marsels ar savām šoko­lādes plāksnītēm kabatā. Mūsu nesēji netic, ka Tamajaka tam palīdzēs, jo Marselam nav ar ko samaksāt1 par indiāņu palīdzību. Un džungļos nav līdzcietības.

Dimanti un to mekletaji

Mēs turpinām ceļu, un Roraima, liekas, nāk ārā no mākoņiem mums pretim. Šķērsojam neskaitāmas upes, kuru dzidrajā ūdenī var redzēt samus šaujamies kā bultas aiz akmeņiem. Bet dažreiz Kukenanas upes ūdeņi slīd duļķaini pār savu akmeņu gultni. Tā ir zīme, ka augstāk upē tiek skaloti dimanti. Bet skalot dimantus šeit ir dubulta avantūra, jo visa Brazīlijas pierobeža ir valsts rezervāta zona.

Vakarā sēžam pie nometnes ugunskura un runājam. Gvajanā gandrīz vienmēr runā par dimantiem vai zeltu. Bet zelts ir lēts. Runājam par aizliegtām raktuvēm, par dimantu kontrabandu un dimantu meklētājiem.

Nākošā dienā atrodam nelielu pamestu raktuvi. Tā atstāta lielā steigā, jo lāpsta un suruka7 vēl mitras. Mazajā palmu būdiņā atrodam dažas bundžas ar amerikāņu desiņām. Bet dimantu meklētājs pats paslēpies. Atrast viņu neiespējami, jo Gvajanas robežas ir horizonts. Un saukšana nelīdz, jo džungļos neviens netic nevienam. Mūsu nodomi taču varētu būt atņemt izskalotos dimantus!

Dienas gājiena attālumā no Roraimas kalna uzduramies akmeņu čupai un apdegu­šiem koku stumbriem.

•— Seit stāvēja padres Ignasio misija, — paskaidro indiāņi. Par šo misionāru mums jau stāstīja Tamajaka. Padre Igtiasio viens pats nonācis šeit, džungļos, un Ro­raimas pakājē uzcēlis katoļu misiju. Bet pemonu indiāņi viņu lēnām saindējuši. Kad viņš beidzot izvilcies āra no džungļiem, citi misionāri viņu nosūtījuši uz Angliju, kur viņš miris trakomājā. Tie paši indiāņi vēlāk nodedzinājuši visas misijas mājas, un tagad džungļi atkal atkarojuši atpakaļ, ko padre Ignasio tiem bija paņēmis.

Dievmāte ir laba, un Ķanaima ir ļauns, jasadzivo ar abiem

Sēžam telti un gaidām uz lietus beigšanos. Indiāņi ir nemierīgi. Kanaimas tuvums tos baida. Katrs nes rokā Dievmātes amuletu. Visi dzied. Savādas, drūmas un nospiestas dziesmas bez vārdiem. Mēs nenociešamies un jautājam, ko indiāņi pielūdz.

—    Dievmāti, — tie atbild, bet turpina celt rokas pret Roraimas augstieni un dzied savas dziesmas.

Kad lietus pārstāj, mēs turpinām ceļu un sākam kāpt. Jau pēc dažām stundām indiāņi atsakās kāpt tālāk. Viņu bailes no Kanaimas ir nepārvaramas. Leģendas par akmenī pārvērstiem indiāņiem pilda viņu prātus.

—    Dievmāte ir laba, un Kanaima ir ļauns. Bet mums jāsadzīvo ar abiem. Tādēļ labāk paliksim šeit un netraucēsim Kanaimu viņa mājoklī.

Kāpjam vieni paši augšā, kamēr mūsu indiāņi, bailīgi dziedādami, mēģina pielabi­nāties Kanaimam un paliek gaidot kalna pakājē.

Augšā ir klusums. Atbaidīgs un netraucējams klusums, kurā aug kliedzoši dzelte­nas puķes, kas pildās ar lietus ūdeni un izskatās pēc vīna biķeriem. Pāri tām lidinās milzīgas, fosforizējoši zaļas būtnes, kas izskatās pēc tauriņiem. Vienīgās dzīvās būtnes, ko atrodam Roraimas virsotnē. Pūš mitrs un auksts ziemeļu vējš, un mēs drebināmies aukstumā. Esam uzkāpuši bez telts, jo nesēji palika pakājē. Nakts jāpavada, guļot uz kailajām klintīm. Lai sasildītos, dzeram līdzpaņemto medicīnisko alkoholu, ko sajaucam ar cukuru. Apguļamies galīgi piedzērušies. Rīta dzestrumā arī dzērums ir pārgājis, un mēs drebinādamies ceļamies no akmeņu gultas un lūkojamies uz austrumiem, kur jāpa­rādās saulei. Tur angļu Gvajana satiekas ar horizontu. Uz dienvidiem plešas nepārska­tāmie un neizpētītie Brazīlijas džungļi. Rietumos mūsu priekšā atveras milzīga un ne­aprakstāmi skaista Venecuēlas Gvajāna — La Gransabana. Tur, apakšā, ir palikušas mi­sijas un dievnami, mūsu indiāņi ar Dievmātes amuletiem rokā, virsaitis Tamajaka ar savu ragu un jaunavām. Seit, augšā, ir milzīgais NEKAS un Kanaima. Kliedzoši dzel­tenas puķes un lielie tauriņi. Neskaitāmas granīta statujas, ko Kanaimam par godu izcirtuši vējš, saule un lietus. Steigā filmējam visu, ko redzam, lai atgriežoties varētu novest uz civilizēto pasauli šos brīnumus, kurus līdz šim esam redzējuši tikai mēs. Divas dienas un naktis pavadām_ Kanaimas tronī, ēzdami tikai šokolādi un piedzerdami klāt medicīnisko alkoholu, saldinātu ar cukuru, lai mūsu akmens gultas būtu mīkstākas un siltākas. Un lai, klausot Tamajakas padomam, ar alkohola pilno dvašu atbaidītu Kanaimu. Varbūt tiešām virsaitim bija taisnība, jo šajās divās dienās Kanaima mūs netraucēja.

Atgriežoties Santa Elena, mus gaida varens amerikāņu konservu bundžu mielasts un auksts alus. No mūsu jau gandrīz aizmirstās civilizētās pasaules ierodas lidmašīna, lai novestu mūs atpakaļ modernās dzīves ikdienā.

Par Akvario pielūdzēju Marselu nekad vairs neesam uzzinājuši nekā. Indiāņi, viņa vārdu pieminot, novēršas un neturpina sarunu. Santa Elenas autoritātes mierīgi šūpojas palmu ēnā uzkārtajos guļamtīklos un, tinusies cigāru dūmos, parausta plecus. Nekas nav mainījies. Nekas nav noticis. Kāds francūzis, saukts Marsels, nav atgriezies. Viens no neskaitāmajiem dīvainiem piedzīvojumu meklētājiem, kas palika džungļos. Akvario pielūdzējs Marsels.

1 Kanaima — Karibu joslas indiāņu augstakā dievība. Ļaunas dabas dievs. Pec indiāņu ticēju­miem un leģendām Kanaima dzīvo Roraima kalna.

2 Maloka — indiāņu būda. Parasti sienas no māliem un jumts no palmu lapām. Bez logiem. Vienas durvis. Izņēmuma gadījumos arī sienas var būt no palmu lapām. _

3 Kaširi — no dažādām saknēm vārīts sarkanas krāsas biezs dzēriens, kas pec dažu dienu fermentēšanas gūst alum līdzīgu alkohola saturu. Dzer gandrīz visi Venecuēlas indiāņi.

4 Mačete — zobena veida rīks, ko lieto cirvja vietā. Populārs visa Dienvidamerikā.

5 Barbasko — no barbasko liānām izspiesta indīga sula, ko jauc ar indīgo jukas sulu. Lieto upju ūdeņu saindēšanai zvejošanas nolūkos. Beigtās zivis uzpeld ūdens virspuse.

6 Nopo — kaltētas un vēlāk pulverī saberztas nopo koka sēklas. Ar bambusa caurulīšu palīdzību tiek iešķauktas caur degunu. Efekts līdzīgs heroīna tipa drogām.

7  Suruka — dimantu skalojamais siets.

Red. piezīme: teksta izdarīti labojumi atbilstoši Latvijā spēka esošajām literārās valodas normām.

Vācu dzejnieks. Krājumi «Erihs Veinerts runā dzeju» (1930), «Bruģakmeņi», «Nāks diena» (abi 1934), frontes dienasgrā­mata «Atceries Staļingradu!» (1943), lugas «Vilciens’ stāv 5 minūtes», «Inspektora jaunkundze» (abas 1938), grāmata par Spāniju «Camaradas» (1951). Latv. dzeja antoloģijā «Pasaules tautu lirika» (1959).

Franču rakstnieks. 6 romānu un ap 300 nove|u (17 krā­jumi) autors. Nozīm. krājumi «Teljē nams» (1881, latv. 1928), «Fifī jaunkundze» (1882, latv. 1928), «Milona tēvs» (1883); romāni «Dzīve» (1883, latv. 1922, .. 1980), «Mīlulis» (1885, latv. 1924, .. 1962), «Montoriola» (1886, latv. per. 1906, 1923, grām. 1927, .. 1928), «Pjērs un Zans» (1888; latv. «Mantojums», fragm. per. 1893, grām. 1900, 1930), «Stipra kā nāve» (1889, latv. 1929), «Mūsu sirds» (1889, latv. 1927).

Krievu rakstnieks. Satīr. stāstu krājums «Gaišzilā grāmata» (1934), garie stāsti «Mišels Siņagins» (1930), «Atgūtā jau­nība» (1933), autobiogrāf. stāsts «Pirms saullēkta» (1943), biogr. stāsti «Kerenskis» (1937), «Tarass Sevčenko» (1939), lugas. Latv. «Stāsti. Izlase» (1979).

Polija dzimis ebreju dzejnieks. Raksta ivritā. Krājumi «Zvaigznes ārpusē» (1938), «Nabago prieks» (1941), «Ēģip­tes desmit mēri» (1945), «Vasaras svētki» (1965). Grāmatas bērniem, tulkojumi no jidišs, angļu, franču vai.

Krievu rakstnieks, 1920. g. emigrējis. Vēst. triloģija «Kris­tus un Antikrists» (1—3, 1895—1905, latv. 1908—24); mo­nogrāfija «Ļ. Tolstojs un Dostojevskis» (1—2, 1901—02). Dzejoļi, kritikas. Latv. darbi no 1901. g.

Latviešu rakstnieks. Romāni «Nameja gredzens» (1929, 1990), «Dvēseļu putenis» (1—3, 1933—34, 1989), «Tobago» (1934, 1990), «Zemes atjaunotāji» (1—2, 1939), «Saderinā­tie» (1—3, 1939—1940). '

Austrāliešu dzejniece. Krājumi «Precējusies un citi dzejoļi» (1910), «Līdzcietības koks» (1931), «Dzimtajai Austrālijai un citi dzejoļi» (1945). Publicistika.

Pirmais latviešu profesionālais grāmatu izdevējs. Izdevis ap 280 grāmatu: J. Alunāna «Tautas saimniecību» (1867), «Dziesmiņas» (1—2, 1867—69), R. un M. Kaudzīšu «Mēr­nieku laikus» (1879), dzejas antoloģiju «Smaidi un asaras» (1880), grāmatas par valodniecību, vēsturi. Tulkojis N. Gogoļa un A. Ostrovska lugas.

Franču dzejnieks. Krājumi «Morāliskas un citas dziesmiņas» (1815), «Dziesmiņas» (1821), «Dziesmiņas» (1828). Latv. dzejoļi kopš 1890. g. periodikā, antoloģijā «Pasaules tautu lirika» (1959).

4.

Ērihs Veinerts (1890—1953)

5.

Gijs de Mopasāns (1850—1893)

10.

Mihails Zoščenko (1895—1958)

12.

Nātans Altermans (1910—1970)

14.

Dmitrijs

Merežkovskis

(1866—1941)

15.

Aleksandrs Grīns (1895-1941)

16.

Merija Gilmora (1865—1962)

18.

Indriķis Alunans (1835—1904)

19.

Pjers Beranžē (1780—1857)

Kažoku Dāvis (1850—1913)

20.

Hauerds Filips

Lavkrāfts

(1890—1937)

22.

Rejs Bredberijs (1920)

23.

Aleksandrs Grīns (1880—1932)

23.

Edgars Damburs (1910—1981)

26.

Gijoms Apolinērs (1880—1918)

26.

Zils Romēns (1885—1972)

28.

Jurijs Trifonovs (1925—1981)

28. arkādijs Strugackis (1925)

31.

Džovanni Verga (1840—1922)

Latviešu rakstnieks. Satīriski dzejoļi «Dunduru» almanahos, īsproza, raksti par valodu un literatūru. Luga «Plītnieks» (teātrī 1875, grām. ar nos. «Mērnieki» 1877). Tulkojis A. Puškina «Nāru» (1877). Sast. Ausekļa Rakstus (1—2, 1888).

Amerikāņu rakstnieks. Stāstu krājumi «Čārlza Dekstera Vorlda lieta» (1929), «Ārprāta kalni» (1931), «Ēna pār Insmūtu» (1936), 16 stāsti sakopoti krājumā «Danvičas šaus­mas un citi» (1985).

Amerikāņu rakstnieks. Stāstu krājumi «Marsiešu hronikas» (1950), «Tetovētais» (1951), «Saules zelta āboli» (1953), «Pieneņu vīns» (1957, latv. 1973), «Mazais slepkava» (1973), «Atmiņas par slepkavību» (1984); romāns «451 grāds pēc Fārenheita» (1953, latv. 1975); scenāriji, esejas, dzejoļu krājumi.

Krievu rakstnieks. Stāsti «Sārtās buras» (1923, latv. 1959, 1985), «Gladiatori» (1925), «Pa viļņiem traucošā» (1928, latv. 1959, 1985), romāni «Zelta ķēde» (1925, latv. 1961), «Ceļš uz nekurieni» (1930, latv. 1961); latv. stāsts «Rančo «Akmens stabs»» (1966), izlase «Zaigojošā pasaule» (1972).

Latviešu literatūrkritiķis. Grāmata «Sarunas par literatūru» (1970). Sastādījis E. Birznieka-Upīša, J. Plauža, V. Luksa, M. Rudzīša Rakstus, A. Austriņa, A. Brigaderes, A. Saulieša, J. Ziemeļnieka izlases. Dzejoļu krājums «Zem gaišās debess» (1948), aprakstu krājums «Bauskā nav viss pa ve­cam» (1967).

Franču dzejnieks. Pirmā novele «Ķeceris» (1902). Dzejoļu krājumi «Bestiārijs jeb Orfeja svīta» (1911), «Spirti» (1913), «Kaligrammas» (1918). Kritikas. Latv. franču dzejas izlasē «Es tevi turpinu» (1970).

Franču rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Cilvēku dvēsele» (1904), «Dzīve vienprātībā» (1908), «Eiropa» (1916); dzejas drāma «Armija pilsētā» (1911), farss «Doktors Knoks jeb Medicī­nas triumfs» (1924, latv. teātrī 1926). Pacifistiskas runas un raksti krājumā «Brīvības virsotnes un zemienes» (1960).

Krievu rakstnieks. Romāni «Studenti» (1950, latv. 1952, 1964), «Slāpes remdējot» (1963, latv. 1966), «Nepacietība» (1973), «Vecis» (1978); garie stāsti «Maiņa» (1969), «Dzīves kop­savilkums» (1970), «Ilgās atvadas» (1971), «Cita dzīve» (1975; latv. visi četri 1978). Apceres par krievu pad. lite­ratūru «Kā mūsu vārds atsauksies» (1985). Latv. «Lāpas pār stadionu. Stāsti» (1966).

Krievu rakstnieks. Kopā ar brāli Borisu Strugacki raksta zinātnisko fantastiku — «Ugunīgo mākoņu valstībā» (1959, latv. 1962), «Tālā varavīksne» (1964, latv. 1970), «Gad­simta plēsoņas mantas» (1965), «Apdzīvotā sala» (1969), «Miljards gadu pirms pasaules gala» (1976—77), «Marsiešu otrā ierašanās» (1967). Latv. arī stāsti «Viesi» (1960), «Sēr­kociņi» (1961).

Itāļu rakstnieks. Romāni «Karbonāri kalnos» (1862), «Lagū­nās» (1863), «Malavolju ģimene» (1881), «Meistars dons Džezualdo» (1889); stāstu krājumi «Lauku dzīve» (1880), «Lauku noveles», «Pa ielām» (abi 1883), «Klaidonība» (1887). Latv. darbi no 1902. g.

Áîđőĺń X. Ë. Ŕáĺíőŕęŕí Ýëáîőŕđč, ńđŕćĺííűé ńěĺđňüţ â ńîáńňâĺííîě ëŕáč­đčíňĺ. (Ń. 3)

Đóáĺíĺ Ě. Ëŕáčđčíň â ěčđîâîé ęóëüňóđĺ. (Ń. 10)

Îëčâŕ Ŕ. Á. Ëŕáčđčíň, ęŕę ďđîčçâĺäĺíčĺ čńęóńńňâŕ. (Ń. 17)

Ęóëĺ Ě. Â ëŕáčđčíňŕő ôčëîńîôčč ˙çűęŕ XX âĺęŕ. ßçűę, ęŕę îáúĺęň ôčëîńîô­ńęîé ěűńëč íŕřĺé ýďîőč. (Ń. 20)

Ęóëčń Đ. Î ďîíčěŕíčč ęŕňĺăîđčč áűňč˙ â ôčëîńîôńęîé ěűńëč Ě. Őŕéäĺăăĺđŕ (1889—1976). (Ń. 24)

Őŕéäĺăăĺđ Ě. Äîđîăŕ ę ˙çűęó. Ôđŕăěĺíň. (Ń. 27)

Đîá-Ăđčéĺ Ŕ. Î íĺęîňîđűő óńňŕđĺâřčő ďîí˙ňč˙ő. Ďđĺäńňŕâčňĺëü ôđŕíöóçńęîăî «Íîâîăî Đîěŕíŕ» î ďĺđńîíŕćĺ č ńţćĺňĺ ęŕę ęŕňĺăîđč˙ő ďîýňčęč ďđîçű. (Ń. 34) Ěĺéíĺđňĺ Ń. Î ôđŕíöóçńęîě «Íîâîě Đîěŕíĺ». (Ń. 37)

Đîá-Ăđčéĺ Ŕ. Â ëŕáčđčíňĺ. Ôđŕăěĺíň đîěŕíŕ (1959). (Ń. 38)

Ýëčňčń Î. Řŕëüíîĺ ăđŕíŕňîâîĺ äĺđĺâî. Ńňčőîňâîđĺíčĺ. (Ń. 44)

Ýëčňčń Î. Íîáĺëĺâńęŕ˙ ëĺęöč˙ 1979. Ďđĺäčńëîâčĺ Ę. Ńęóĺíčĺęńŕ. (Ń. 46) Íîâčęîâŕ Č. Â ďîčńęŕő ŕđčŕäíčíîé íčňč: ëŕáčđčíňű ńîâđĺěĺííűő ŕěĺđčęŕíńęčő ďčńŕňĺëĺé Ä. Áŕđňĺëěč č Ä. ×. Ăŕđäíĺđŕ. (Ń. 51)

Čăđű — ëŕáčđčíňű. (Ń. 60)

×ŕęëŕ Č. Î ďŕđŕäîęńĺ, ęŕę îäíîě čç ďđčçíŕęîâ ńňčë˙, â ňâîđ÷ĺńňâĺ ëŕňűřńęčő ďîýňîâ Č. Çčĺäîíčńŕ č ß. Đîęďĺëíčńŕ. (Ń. 55)

Ôđĺéáĺđăń Â. Î íîâĺéřčő đîěŕíŕő ŕíăëčéńęîăî ďčńŕňĺë˙, ďđĺňĺíäĺíňŕ íŕ ďđĺ­ěčţ «Booker Prize», Á. Ěóđŕ (đîä. â 1921 ă.) (Ń. 62)

Ëŕóçčń Ŕ. Î ęíčăĺ Ŕ. Čâčíŕ «Čńęóńńňâî ďđŕâčëüíî ěűńëčňü», âűďóńęŕĺěîé čç­äŕňĺëüńňâîě «Çčíŕňíĺ» â ńĺđčč äë˙ ěîëîäĺćč. (Ń. 65)

Âęđŕňöĺ î íîâčíęŕő čçäŕňĺëüńňâŕ «Çâŕéăçíĺ». (Ń. 67)

Çŕíäĺđĺ Î. Î đŕáîňĺ íŕä ńîçäŕíčĺě ńîáđŕíč˙ ńî÷číĺíčé ëŕňűřńęîăî ďîýňŕ ßíčńŕ

Ďîđóęńŕ â 1929—1930 ăă. (Ń. 69)

Ëŕóęăŕëĺ Ě. Čńňîđč˙ ńîçäŕíč˙ č äĺ˙ňĺëüíîńňü Îňäĺëŕ ëŕňűřńęîé ëčňĺđŕňóđű čě. ß. Ěčńčíüřŕ Ôóíäŕěĺíňŕëüíîé áčáëčîňĺęč Ŕęŕäĺěčč íŕóę Ëŕňâčč. (Ń. 72)

Čîăŕíńîíń Ŕ. Âîńďîěčíŕíč˙ î âűäŕţůĺěń˙ ëŕňűřńęîě áčáëčîăđŕôĺ ßíčńĺ Ěčńčíüřĺ (1862—1945). Îňđűâîę čç ńáîđíčęŕ ęóëüňóđíî-čńňîđč÷ĺńęčő çŕđčńîâîę «Đčć­ńęčé ęŕôňŕí». (Ń. 75)

Ďîđěŕëĺ Ŕ. Îňäĺë ďđîďŕăŕíäű ëčňĺđŕňóđű Ëŕňâčéńęîé ăîńóäŕđńňâĺííîé áčáëčî­ňĺęč. (Ń. 78)

Ŕíöčňčń Â. Ęíčćíčęč Ňóęóěńęîăî đŕéîíŕ. (Ń. 84)

Đóěáŕ Ŕ. Î äĺ˙ňĺëüíîńňč ęíčăîëţáîâ Ňóęóěńęîăî đŕéîíŕ. (Ń. 86)

Ŕóçčí˙ Č. Î ëŕňűřńęčő áčáëčîňĺęŕő â Âĺëčęîáđčňŕíčč. (Ń. 80)

Ăóáčí˙ Č. Ňîň äîě. Ńňčőîňâîđĺíčĺ. (Ń. 83)

Đŕóďń Ý. Ëŕňűř äîí Ëĺî Ă. Îçîëń — ńîçäŕňĺëü âĺíĺńóýëüńęîăî ęčíî. (Ń. 87) Îçîëń Ë. Ęŕíŕéěŕ č ńâ˙ňŕ˙ Ěŕđč˙. Âďĺ÷ŕňëĺíč˙ ęčíîîďĺđŕňîđŕ â ďóňč íŕ îáč­ňĺëü çëîăî äóőŕ číäĺéöĺâ Ęŕíŕéěű. (Ń. 90)

Ëčňĺđŕňóđíűé ęŕëĺíäŕđü. Ŕâăóńň. (Ń. 93)

J. L. Borges. Abenhakau Elboharais, Face Death in his own Labyrinth. A story, (p. 3) M. Rubene. The World of Labyrinth — a philosophic essay about labyrinth — one of the symbols of Ihe world culture from the beginnings till today, (p. 10)

A. B. Oliva. Labyrinth as a Work of Art — a text from a catalogue from a Milan exhibition, 1981, by an Italian art researcher, transavantguarde ideologist A. B. Oliva, (p. 17)

M. Kule. The Labyrinth of the 20th cut Language Philosophy — about language as the centre of the present-day philosophic thought, the symbol of understanding of person, conscience, culture, socium. (p. 20)

R. Kūlis. Philosopher and the Language of the «History of Being» — an essay on the understanding of being and its evolution in the philosophic thought of M. Heidegger (1889—1976). (p. 24)

M. Heidegger. The Road to Language. A Fragment, (p. 27)

A. Robbe-Grillet. About Some Outdated Notions — the leader of the New French Novel about fabula and personage as elements of prose poetics, (p. 34)

S. Meinerte. About the New French Novel, (p. 37)

A. Robbe-Grillet. In the Labyrinth — a fragment from the novel (1959). (p. 38) O. Elytis. The Crazy Pomegranate. A Poem. (p. 44)

0.  elytis. nobel lecture 1979. introduction by k. skujenieks. (p. 46)

1.  novikova. searching for the thread of Ariadne: Barthelme and Gardner Laby­rinths — a view of a literature researcher in the modern American novel, where the symbol of labyrinth is used. (p. 51)

I. Čaklā. The Paradox in Poetry — a Latvian literature critic about paradoxality as a characteristic of style in the poetry of I. Ziedonis and J. Rokpelnis, (p. 55)

Game Labyrinths ■— about the labyrinth as a game and «The Book of Games for a Family» being prepared by the publishing house «Avots», (p. 60)

V. Freibergs. I Believe, thus I Am — about the latest novels of the British writer Booker Prize candidate, B. Moor. (p. 62)

A. Lauzis. A Popular Scientific Article about Logic — about the book by A. Ivin «The Art of Correct Thinking», which comes out in the series for youth, (p. 65)

A Brief Survey of New Books, (p. 67)

0.   zanders. a valuable and quickly prepared publication — about the complete

works by J. Poruks in 20 volumes, prepared within less than two-years time (1929— 1930). (p. 69)

Bibliotheca Rigensis

M. Laukgale. Library within a Library. An essay on the library and work of J. Misiņš, (p. 72)

A. Johansons. When I Think of Old Jānis Misiņš — a fragment from the collection of culture historical essays «Wearing the Gown of Riga» about J. Misiņš, (p. 75)

A. Pormale. The Department of Literature Propaganda. About one of the departments of the Latvia State library, (p. 78)

1.  auziņa-smith. to read in one’s own language. an essay by an author of latvian origin about the Latvian library in Great Britain (p. 80)

I. Gubiņa. That House. A Poem. (p. 83)

Across the Country.

V. Ancltis. The Book Lovers and Publishers from Tukums and Kandava, (p. 84) A. Rumba. To Work with Common Effort —■ about the work of the society of Booklovers in Tukums, (p. 86)

E. Raups. The Latvian don Leo G. Ozols, the founder of cinematography in Vene­zuela. (p. 87)

L. Ozols. Kanaima and the Goodmother. Impressions of a camera operator in the domain of Indians — the land of Kanaima. (p. 90)

Literary Calendar. August, (p. 93)

ISSN 0134 3181 77290 1990 N7 Ī'~9G