Iznāk Rīgā reizi mēnesī kopš 1958. gada jūlija

© Izdevniecība «Liesma»

Habent sua faia libelli

Izdevniecības «Liesma» žurnāls

Katrai gramatai savs liktenis

Mērens S Sibilla dedzina grāmatas un spriež par brīvību ; Kami A. Brīvības liecinieks. K. Fridrihsona priekšvārds ; Suvajevs L Aleksejs Losevs — mīts un dzīvā filosofija ; Losevs A. Mita dialektika. Fragmenti

Pus K. Skujenieka priekšvārds

Kule M. Rolāns Bārts

Bārts R. Mitoloģijas. Fragmenti

Šekspīra «Sāpju soneti». P. Kalvas ievads

Vans Mens. Pavasara balsis Solžeņicins A. Nobela lekcija 1970. gadā

Caļikova I. Mūžīgais gads

Orvels Dž Recenzija par J. Zamjatina «Mēs»

Rudņevs V. Nedaudz par «Mēs»

Siltāne A. 20. gadsimta antiutopija Novikova I. Kurta Vonnegūta antiutopiias Freibergs V. Diženā jaunā pasaule?

Petersone K. Poja Skota elēģija vientulībai Zajitis J. Gandrīz «nacionālās enerģijas romāns» Valstiska cilvēka kanons īsumā

Apīnis A. Divi pretmeti 17. gadsimtā

Vilks A. LVB Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa

Zanders O. No senatnes līdz mūsdienām

Taube M. Retumus sargājot

Zanders V. Garīgās vardarbības metodika

Pa novadu novadiem Ancītis V. Talsu grāmatnieki .

Laukmane M. Bet runa jau nav par skaitļiem…

Kalmanis Z. Miglā gaistošais laiks Zemdega A. Mūsu un citu samezglojumi

Literārais kalendārs jūlijam

Bij deviņas grāmatas; ar katru grāmatu, ko viņa sadedzināja,

pārējās astoņas — septiņas —sešas — cēlās cenā. Sadedz, —

viņa teica; raudzījās imperators: piecas — četras — un pelnu pārslas —

melni putni lidinājās, matu šķipsnas kā dūmi no

milzu ugunskura plandījās vējā pār zemēm un

gadsimtiem; viņas smadzenes izbaloja kā tukša

lapseņu ligzda; spieti, dūcoši ap sauli. . .

Sadedzini vēl vienu, ■— bilst' svešiniece; tā,

kas tur dienu varvikšņaino vēdekli mūsu priekšā

kā durvis . . . Un no katras lappuses

atmirdz lietū seja. — Neaizmirsti,

kas esi, un ej pa šo ceļu; lai visi ceļi ■—

pats īsākais ceļš uz gaismu. Jo sieviete pie durvīm —

sauciens naktī, tumšas saules stars . . .

Gausi atdarās durvis cita pēc citas . .. rokas . . . maigums, kurš atvēsinās viņas karsto skatienu straumi. Jo tam, ko viņš meklē, nav vārda — gaisma, kas spēlējas ar vārdu, tiecas pret viņu caur grāmatām, gaisma nezināmā rokā — Liesma — vai sauciens, kurš dodas viņam nopakaļ tai galējā tumsā, kur liktens sapņodams spēlējas ar mums …

Sadedzini! — vai tad tā nav dzejas balss? — Sadedzini iespējas,

kuras aizved tevi no tevis paša; brīvība ir grāmata,

kurā tu esi ierakstīts, un ik diena — vai nu durvis,

kuras ved uz šo grāmatu, vai bēgšana .. . vai

atlikšana uz vēlāku laiku; nevaicā, bet ši grāmata pastāv . . .

Vai nu tu dzīvo savas paša dzīves ēnā, vai ej saplūst ar pareģonību tur, aiz durvīm …

Ik olā apslēpts putna kliedziens,

un cilvēks un valoda var tapt dzemdināti no vienvienīga vārda,

Kas ir brīviba (kā gan to nezināt!) —• Mirklis,

kad sakrīt mūsu vēlmes ar

nepieciešamību, vai māksla likt visu uz spēles,

pārtraucot bēgšanu pašam no sevis … Slēpjoties aiz laika,

aiz maskām, mēs ejam nopakaļ bezvēsts zvaigznēm . . .

Kopā …

No norvēģu valodas parindēm atdzejojis Leons Briedis

Kad Atutrč Malro izlasīja pirmo Kami stāsta «Svešinieks», viņš teica: «Tas ir fosfors.»

Atbērs Kami (1913—1960) ir ari lāzers… un cilvēks, kas ir leicis — nē, kad tas bija vajadzīgs. (Un ari tur. kur tas bija vajadzīgs.)

Savai mātei viņš veltījis pēdējo — nepabeigto darbu «Gaisma un ēnas» ar vārdiem: «Tev, kas nekad šo grā­matu nevarēsi izlasīt.» Tāpat kā rakstnieka māte, vairāki viņa radi neprata lasīt un rakstīt, un tomēr viņam likās, ka tieši no šiem klusajiem, atturīgajiem, dabiski lepnajiem cilvēkiem viņš saņēmis visvajadzīgākās un nemainīgākās pamācības.

Albērs Kami visā savā saraustītajā un reizē mirdzošajā dzīvē ir mēģinājis iejaukties un apkarot sava laikmeta tieizbalansēto un nežēlīgo ritmu.

Pēdējā dzīves gadā viņš esot ierakstījis dienasgrāmatā'. «Dzīve ir jāinīt vairāk nekā dzīves jēga.» Un viņam dzīve ir bijusi — mīlestība, saule, jūra un .. . dzīve.

.

UZRUNA STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU SANĀKSMĒ 1948. GADA NOVEMBRI

Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki, viduvēju un nežēlīgu ideoloģiju stumdīti, pierod kaunēties par visu. Kaunēties par sevi, par to, ka ir lai­mīgi, ka mīl vai rada. Laikmetā, kad Rasins sarktu par «Bereniku» un Rembrants, lai izlūgtos piedošanu, ka uzgleznojis «Nakts apgaitu», skrietu pierakstīties uz dežūru stūra iecirknī. Mūsdienu rakstniekiem un māksli­niekiem ir slimīgi jūtīga sirdsapziņa, un mūsu vidū izplatās paradums atvainoties par savu arodu. Patiesība šai ziņā mums daudzi cenšas līdzēt. No mūsu politiskās sabiedrības visām malām skan skaļi kliedzieni, kas liek mums taisnoties. Mums jātaisnojas par to, ka nederam nekur un — tai pašā laikā — ka ar savu nederīgumu kalpojam nekrietniem mērķiem. Un, kad mēs atbildam, ka ir visai grūti nomazgāt tik pretrunīgu apsū­dzību, mums saka, ka neesot jau iespējams attaisnoties visu acīs, bet mēs varot iegūt nedaudzu augstsirdīgo piedošanu, nostājoties viņu pusē, jo viņu viedoklis esot vienīgais pareizais. Ja tāda veida argumenti ne­pārliecina, var vēl sacīt māksliniekam: «Vai redzat pasaules postu? Ko jūs darāt, lai to mazinatu?» Uz šo cinisko šantāžu mākslinieks varētu atbildēt: «Pasaules posts? Es to nevairoju. Kurš no jums var sacīt to pašu?» Tomēr ir taisnība, ka neviens no mums nespēj palikt vienaldzīgs pret izmisušās cilvēces saucienu. Tātad ir jājūtas vainīgam. Un mēs tie­kam vilkti uz laicīgo bikti, kas ir ļaunākā no visām.

Un tomēr tas nav tik vienkārši. No mums prasa izšķiršanos, bet to nosaka mūsu iepriekšējās izvēles. Pirmoreiz mākslinieks izšķiras tad, kad viņš nolemj būt mākslinieks. Un, ja viņš nolēmis būt mākslinieks, tad izšķiras par to, ņemot vērā, kas viņš pats ir, kā ari priekšstatu, kāds vi­ņam ir par mākslu. Un, ja šie iemesli viņam likušies pietiekami pama­toti, lai attaisnotu savu izvēli, tad iespējams, ka tie arī palīdzēs viņam ieņemt savu nostāju pret vēsturi.

Pasaule ap mums ir nelaimīga, un no mums prasa, lai mēs kaut ko darītu tās labā. Bet kāda ir šī nelaime? Pēc pirmā acu uzmetiena atbilde liekas vienkārša: šais beidzamajos gados pasaulē nonāvēts ļoti daudz cilvēku, un daži paredz, ka tiks nonāvēti vēl. Tik milzīgs skaits mirušo galu galā padara atmosfēru smagu. Protams, tas nav nekas jauns. Ofi­ciālā vēsture allaž bijusi lielo slepkavību vēsture. Un šodien Kains ne tikai nokauj Ābelu, šodien Kains nokauj Ābelu loģikas vārdā un pēc tarn pieprasa Goda leģiona ordeni. Lai mani labāk saprastu, pastāstīšu kādu piemēru.

1947. gada lielo streiku laikā avīzes ziņoja, ka arī Parīzes bende pārtraucis darbu. Man liekas, šim mūsu tautieša lēmumam nav-pievērsta pietiekama uzmanība. Viņa prasības bija skaidras. Viņš, protams, pie­prasīja prēmiju par katru nāves sodu, kā tas pēc likuma paredzēts visos

uzņēmumos. Bet, galvenais, viņš prasīja, lai ar nolikumu ieceļ viņu par biroja priekšnieku. Viņš gribēja saņemt no valsts, kurai viņš apzinājās labi kalpojam, vienīgo apstiprinājumu, vienīgo reālo pagodinājumu, kādu mūsdienu nācija var piešķirt saviem kalpotājiem, tas ir, administratīvu nolikumu. Tik tālu ir aizgājusi vēsture. Barbarisma laikā ap bendes galvu bija šausmu oreols, kas lika sabiedrībai no viņa vairīties. Sava amata dēļ viņš bija spiests uzbrukt cilvēka dzīvības un miesas noslēpumam. Bende iedvesa šausmas un pats to apzinājās. Un šīs šausmas tai pašā laikā apliecināja cilvēka dzīvības vērtību. Šodien bende ir vairs tikai kaunīgs sava amata pildītājs. Un, manuprāt, šais apstākļos viņam ir tais­nība, ja viņš vairs negrib būt nabaga radinieks, kuru tur virtuvē, tāpēc ka viņam nav tīri nagi. Civilizācijā, kur slepkavība un vardarbība jau kļuvušas par doktrīnām un drīz vien var kļūt par valsts pasākumiem, bendem ir pilnīgas tiesības tikt ieskaitītam administratīvajos kadros. Pa­tiesību sakot, mēs, franči, esam mazliet nokavējušies, citur bendes jau iekārtojušies ministru krēslos. Tikai cirvja vietā viņiem ir pildāmspalva.

Kad ar nāvi sāk nodarboties statistika un administrācija, tad pasaulē nav vairs viss kārtībā. Bet, ja nāve kļūst abstrakta, tas nozīmē, ka arī dzīvība ir abstrakta. Un ikviena cilvēka dzīve var būt tikai abstrakta, sākot ar to brīdi, kad viņš ierauga, ka tā pakļauta kādai ideoloģijai. Nelaime tā, ka mēs dzīvojam ideoloģiju, turklāt totalitāru ideoloģiju laikā, tas ir, šīs ideoloģijas ir pietiekami pašpārliecinātas, pietiekami pār­liecinātas par savu taisnību, saviem muļķīgajiem argumentiem un šauro patiesību, lai sabiedrības labklājību redzētu tikai savā virskundzībā. Un gribēt pār kādu vai kaut ko valdīt nozīmē vēlēties šī «kāda» noplicinā­šanu, klusumu un nāvi. Lai to konstatētu, jāpaskatās tikai apkārt.

Nav dzīves bez dialoga. Un lielākajā pasaules daļā dialogu šodien aizstāj polemika. 20. gadsimts ir polemikas un apvainojumu gadsimts. Polemikai starp nācijām un indivīdiem pat agrāk neieinteresēto nozaru jomā tagad ir tā vieta, ko sensenis ieņēma pārdomāts dialogs. Tūksto­šiem balsu dienu un nakti, turpinot katra no savas puses trokšņainu mo­nologu, izgāž pār tautām mistificējošu vārdu straumi: tur ir uzbrukumi, aizstāvēšanās, eksaltācija. Bet kāds ir polemikas mehānisms? Tā būtība ir saskatīt pretinieku par ienaidnieku, vienkāršot viņu un atteikties viņu redzēt. Ja es kādu apvainoju, es vairs nezinu, kādā krāsā ir viņa acis, nezinu, kad un kā mēdz viņš smaidīt. Kad polemikai izdevies padarīt mūs pusaklus, mēs vairs nedzīvojam cilvēku vidū, bet gan siluetu pasaulē.

Nav dzīves bez pārliecināšanas. Bet mūsdienu vēsture pazīst tikai iebaidīšanu. Cilvēki dzīvo un spēj dzīvot tikai ar domu, ka viņiem ir kaut kas kopīgs, ka viņi var vienmēr sastapties. Bet mēs esam atklājuši ko citu: ir cilvēki, kurus nevar pārliecināt. Koncentrācijas nometņu upu­rim bija un ir neiespējami izskaidrot tiem, kas viņu pazemo, ka tā ne­vajag darīt. Jo šie pēdējie vairs nav cilvēki, viņi iemieso ideju, kas no­vesta līdz visnelokāmākās gribas temperatūrai. Tas, kurš grib valdīt, ir kurls. Ar tādu sastopoties, jācīnās vai jāmirst. Tāpēc mūslaiku cilvēki dzīvo bailēs. «Mirušo grāmatā» lasām, ka taisnie ēģiptieši iemantoja pie­došanu, ja viņi varēja ar pilnām tiesībām sacīt: «Es neesmu iedvesis bai­les nevienam.» Ar tādiem noteikumiem mēs Pastarā tiesā velti meklēsim mūsu dižos laikabiedrus svētlaimīgo rindās.

Nav ko brīnīties, ka ar šiem siluetiem, kuri padarīti kurli un akli, iebiedēti, apgādāti ar biļetēm un kuru dzīvi pilnībā ietver policijas re­ģistrācijas kartīte, pēc tam apietas kā ar anonīmām abstrakcijām. Inte­resanti, ka tieši tie režīmi, kas radušies tādu ideoloģiju rezultātā, siste­mātiski gādā par to, lai iedzīvotāji tiktu izrauti no savas vides un vadāti pa visu Eiropu kā bezasiņu simboli, kuru niecīgā dzīvība ietverta vienīgi statistikas skaitļos. Kopš šīs skaistās filozofijas iegājušas vēsturē, mil­zīgas cilvēku masas — kādreiz taču katrs no viņiem pat roku paspieda

savā veidā — ir pilnīgi apraktas zem pārvietoto personu iniciāļiem, ko ļoti loģiska sabiedrība tām izdomājusi.

Jā, tas viss ir loģiski. Ja grib kādas teorijas vārdā unificēt veselu sabiedrību, nav cita ceļa kā padarīt šo sabiedrību tikpat bezmiesīgu, aklu un kurlu kā šī teorija. Nav cita ceļa kā nogriezt pašas saknes, kas saista cilvēku ar dzīvi un dabu. Un tā nav nejaušība, ka, sākot ar Dostojevski, mēs vairs neatrodam Eiropas literatūrā dabas aprakstu, nav nejaušība, ka mūsdienu nozīmīgās grāmatas vairs neinteresējas par dvēseles nian­sēm un mīlestības patiesībām, bet aizraujas ar tiesnešiem, prāvas un ap­sūdzības mehānismu, ka vairs netiek atvērti logi pasaules skaistumam, bet logus rūpīgi aizdara, sargājot vientuļnieka skumjas. Nav nejaušība, ka šodien Eiropas domu iedvesmo filozofs, kurš rakstīja, ka vienīgi mo­dernā lielpilsēta ļauj garam sevi apzināties, un kurš aizgāja pat tik tālu, ka apgalvoja: daba ir abstrakta, vienīgi prāts ir konkrēts. Tāds ir Hēgeļa viedoklis un arī izejas pamats milzīgai inteliģences dēkai, kas galu galā nonāvēja visu. Dabas dižajā ainā šie apreibušie gari redz vairs tikai paši sevi. Tas ir pēdējais aklums.

Kāpēc gan iet vēl tālāk? Tie, kas redzējuši Eiropā izpostītās pilsētas, zina, par ko es runāju. Tās parāda noplicināto, lepnuma novārdzināto pasauli, kur vienmuļā apokalipsē maldās rēgi, meklēdami zudušo drau­dzību, kas reiz vienoja ar dabu un visām dzīvajām būtnēm. Rietumu cil­vēka lielākā drāma ir tā, ka starp viņu un viņa vēsturisko veidošanos vairs nav ne dabas spēku, ne draudzības spēka. Ar nogrieztām saknēm, nokaltušām rokām — viņš jau saplūst ar karātavām, kas viņam apsolītas. Bet, nonākot līdz šai galējai bezjēdzībai, mēs vismaz varam klaji atzīt šā gadsimta krāpšanu: tas izliekas, ka tiecas pēc saprāta valstības, bet īstenībā meklē zudušo pamatu mīlēt. (To ļoti labi zina mūsu rakstnieki, kas beidzot visi protestē pret nelaimīgo un noplicināto mīlestības suro­gātu, kura vārds ir morāle. Varbūt mūsdienu cilvēki spēj sevī visu ap­valdīt un tas ir viņu dižums. Taču ir kaut kas, ko lielākā daļa no viņiem nekad neatradīs, — tas ir viņiem laupītais mīlestības spēks. Un tāpēc viņiem patiešām ir kauns. Un ir taisnīgi, ka mākslinieki dalās šai kaunā, jo viņi to sekmējuši. Bet lai viņi vismaz pasaka, ka kaunas par sevi, nevis par savu arodu.

Jo viss, kas veido mākslas cieņu, ir pretējs tādai pasaulei un to no­raida. Mākslas darbs jau ar to, ka tas eksistē, noliedz ideoloģijas ieka­rojumus. Rītdienas vēsturei jēgu piešķir jau sāktā cīņa starp iekarotājiem un māksliniekiem. Turklāt abi uzskata par savu mērķi vienu un to pašu. Politiskā darbība un mākslinieciskā radīšana ir vienas un tās pašas sa­celšanās pret pasaules nekārtībām divas puses. Abos gadījumos ir tiek­sme piešķirt pasaulei vienību. Ilgi mēdza jaukt mākslinieka un politiskā novatora centienu iemeslus. Bonaparts centās pēc tā paša, pēc kā Gēte. Bet Bonaparts mums atstājis bungas licejos, un Gēte — «Romas elēģi­jas». Bet, kopš šais centienos iejaucas iedarbīgas ideoloģijas, kas balstās uz tehniku, kopš ar nemanāmu pāreju revolucionārs kļuvis par iekaro­tāju, abi domas novirzieni ir nesaskaņā. Jo labējais vai kreisais iekarotājs tiecas nevis pēc vienotības, kas vispirms nozīmē pretrunu harmoniju, bet gan pēc vienādības, kas nozīmē atšķirību iznīcināšanu. Mākslinieks cen­šas saskatīt atšķirības, iekarotājs — nolīdzināt atšķirības. Mākslinieks, kas dzīvo un rada dzīvu cilvēku un kaislību vidū, zina, ka nekas nav vien­kāršs un ka eksistē arī citi. Iekarotājs grib, lai citi neeksistētu, viņa pa­saule ir kungu un vergu pasaule, kurā dzīvojam arī mēs. Mākslinieka pasaule ir dzīva disputa un saprašanās pasaule. Es nezinu nevienu lie­lāku mākslas darbu, kura pamatā būtu vienvienīgi naids, turpretī mēs zinām veselas impērijas, kas balstījās uz naidu. Laikā, kad iekarotājs, kā viņa nostājas loģika prasa, kļūst par policistu un bendi, mākslinieks ir spiests izvairīties no kara klausības. Pret mūsdienu politisko sabied­rību māksliniekam var būt tikai viena nostāja, ja viņš negrib atteikties

no mākslas, — nepiekāpīgs noraidījums. Viņš nevar, kaut arī gribētu, sadarboties ar tiem, kas lieto mūsu laikmeta ideoloģiju, valodu un līdzekļus.

Tāpēc ir veltīgi un smieklīgi prasīt no mums taisnošanos un iesais­tīšanos cīņā. Mēs esam gribot negribot iesaistīti cīņā. Taču nevis cīņa padara mūs par māksliniekiem, bet gan māksla liek mums būt cīnītā­jiem. Mākslinieks nevar nebūt brīvības liecinieks, un par šo attaisno­jumu dažkārt dārgi jāsamaksā. Mākslinieks nevar nemesties kaujā vis­sarežģītākajā vēstures biezoknī, kur pat cilvēka miesa ir apspiesta. Ka­mēr pasaule paliek tāda, kāda tā ir šodien, mums gribot negribot jāie­saistās cīņā, un mēs pēc savas dabas neciešam abstraktos elkus, kas šodien triumfē, vienalga, vai tie būtu nacionāli vai doktrīnas elki. Tur­klāt ne jau morāles un tikuma vārdā, kā, neiztiekot bez papildu krāp­šanas, mēģina iestāstīt. Mēs neesam tik augsti tikumīgi. Un, redzot musu reformatoru antropometriskos tikumus, — nav ko nožēlot. Cilvēka vārdā, aizstāvot to, kas cilvēkā vienreizējs, mēs vienmēr noraidīsim šos pasā­kumus, kas cenšas aizsargāties ar saprāta visvairāk nožēlojamiem argu­mentiem.

Un tai pašā laikā tas nosaka mūsu solidaritāti ar visiem. Ta ka mums jāaizstāv ikviena cilvēka tiesības uz vientulību, mēs nekad vairs nebūsim vientuļi. Mums jāsteidzas. Mēs nevaram darboties vieni paši. Jā, Tolstojs varēja uzrakstīt par karu, kurā nebija piedalījies, vislielāko romānu pasaules literatūrā. Mūsu karos mums neatliek laika rakstīt par kaut ko citu, tikai par tiem pašiem kariem, un tai pašā laikā tie nonāvē Pegi un tūkstošiem jaunu dzejnieku. Tāpēc es uzskatu, ka, par spīti at­šķirībām, kas var būt lielākās, mūsu šīvakara sanāksmei ir jēga. Cil­vēki, kurus šķir robežas, dažkārt to neapjauzdami, strādā kopīgi, veido­dami tūkstoš sejas vienam un tam pašam mākslas darbam, kas pacel­sies pretim totalitārismam. Jā, visi kopā, un līdz ar viņiem tūkstošiem cilvēku, kas mēģina realizēt savas klusās ieceres lielpilsētu troksnī. Un līdz ar viņiem arī tie, kuru šodien nav kopā ar mums, bet kuri attīstības gaitā mums reiz pievienosies. Un ari tie citi, kas domā, ka viņi ar sa­viem mākslas līdzekļiem kalpo totalitārisma ideoloģijai, lai gan pašās viņu daiļrades dzīlēs mākslas spēks sagrauj propagandu, prasa vieno­tību, kam viņi īstenībā kalpo, un gribot negribot tuvina viņus mūsu brā­lībai, tai pašā laikā izraisot neuzticību pret tiem, kuri viņus pagaidām izmanto.

No īstiem māksliniekiem neiznāk uzvarētāji politikā, jo viņi nav spējīgi viegli uzņemt pretinieka nāvi. Viņi ir dzīvības, nevis nāves pusē. Viņi ir cilvēka miesas, nevis likuma liecinieki. Savas sūtības dēļ viņi notiesāti uz saprašanu: viņi nevar nesaprast pat to, kas viņiem naidīgs. Tas nenozīmē (gluži otrādi!), ka viņi nespētu spriest par to, kas labs un kas ļauns. Bet viņu spēja dzīvot otra cilvēka dzīvi ļauj viņiem pat vislielākajā noziedzniekā atzīt cilvēku mūžīgo attaisnojumu, kas ir sā­pes. Tas liedz mums izteikt absolūtu spriedumu un līdz ar to — ratifi­cēt absolūtu nosodījumu. Nāves sodu pasaulē, kāda ir mūsu pasaule, mākslinieki liecina visa tā labā, kas cilvēkā noraida nāvi. Viņi nav naid­nieki nevienam, tikai bendēm! Un tāpēc viņiem, mūžīgajiem žirondistiem, allaž būs jāpacieš draudi un sitieni no mūsu montaņāriem listrina aprocēs. Galu galā šis neapskaužamais stāvoklis ar savu neērtumu vien apliecina viņu dižumu. Pienāks diena, kad visi to atzīs un, cienīdami mūsu atšķirības, visvairak autoritatīvie no mums mitēsies cits citu plosīt, kā tas tagad notiek. Viņi atzīs par savu dziļāko aicinājumu līdz galam aizstāvēt pretinieku tiesības nebūt ar viņiem vienis pratis. Viņi paslu­dinās, ka labāk ir maldīties, nevienu nenogalinot un ļaujot runāt citiem, nekā pierādīt savu taisnību klusumā starp līķu kaudzēm. Viņi mēģinās pierādīt, ka revolūcijas, kas gan notikušas ar varmācību, var uzturēt vie­nīgi dialogs. Un tad viņi zinās, ka šis neparastais aicinājums rada vis­

satriecošāko brālību, apšaubāmu cīņu un apdraudētu lielumu brālību kas laiku laikos nekad nav rimusi cīnīties, lai pret vēstures abstrakcijām

apliecinatu to, kas sniedzas pāri katrai vēsturei un kas ir cilvēka

miesa, vienalga _ciešanās vai laimē. Visa mūsdienu Eiropa, izslējusies sava augstprātība, kliedz, ka tas ir veltīgi un smieklīgi. Bet mēs visi esam pasaule, lai pieradītu pretejo.

No franču valodas tulkojusi Maija Silmale

.

«À ÿ äóìàþ, íàì íå ìåøàåò çà ïîäîáíûå îòòåíêè ñòàâèòü

ê ñòåíêå…» (Àïëîäèñìåíòû. Ñìåõ.)

À. Loseva «Mita dialektikai» veltīta replika VK(b)P XVI

kongresā1

Kādā itāļu enciklopēdijā lasāms: «Losevs — krievu domātājs, kura pirmo grāmatu idejas ir patiesi ģeniālas, taču Padomju Krievijā tām nebūs iespējams pienācīgi attīs­tīties.» Tās tiešām nav guvušas ne attīstības iespējas, ne ari atbilstošu vērtējumu. Tieši pretēji — ilgu laiku A. Losevam bija liegta iespēja publicēties, paust vārdos filosofisko redzējumu. Un tomēr jau kuro reizi apstiprinās skaudrā patiesība: laikmetam ir vaja­dzīgi nevis piebatsotāji, bet gan A. Loseva iemiesotā citādi domājošā noslēpumaina brīve un drosme paturēt savas balss tiesības. Pirmais A. Loseva (23.09. 1893. — 24.05.

1988.     ) darbs («Platona Eross») nāk klajā 1916. gadā, bet pašlaik publikāciju skaits jau pārsniedzis četrus simtus (tostarp — vairāk nekā 30 apjomīgas monogrāfijas), tur­klāt daudzi darbi vēl arvien nav izdoti (jāpiebilst, ka filosofa Dzimtenē visu viņa pē­tījumu oriģinālizdevumi nemaz nav rodami). Mārburgā regulāri notiek A. Losevam vel­tīti semināri, viņa darbi pārtulkoti daudzās Eiropas valodās (ļranču, vācu, angļu, itā­liešu, poļu, bulgāru è. c., kā arī armēņu, gruzīnu, lietuviešu, ukraiņu). Pastāv pat uzskats, ka A. Losevs radījis vienu no oriģinālākajām 20. gadsimta filosofijas koncep­cijām, ka viņš ir pēdējais krievu filosofs. Tik tiešām — A. Losevs ir krievu kultūras sudraba laikmeta pēdējās paaudzes pārstāvis, kas cieši saistīts ar tādām slavenībām kā Vladimirs Solovjovs, Vjačeslavs Ivanovs, Pāvels Florenskis, Nikolajs Berdjajevs un ar kuru pārtrūkst šis tradīcijas tiešā pārmantojamība. Taču, neraugoties uz paša filo­sofa dzīves un visas kultūras traģisko likteni, A. Loseva pētījumi, apceres un tulko­jumi ir radījuši veselu laikmetu antīkās kultūras izpētē, un mūsdienās nav tāda filo­sofa, vēsturnieka un lingvista (ja vien viņi atbilst savam nosaukumam), kuram nebūtu zināms Loseva vārds un darbi. Ne velti Sergejs Averincevs — Loseva skolnieks — viņa nāves vēsts sakarā min izteikumu no senās leģendas: «Miris lielais Pāns!» Taču Latvijā šis filosofs vēl nav sadzirdēts, lai gan vienā no A. Losevam veltītajām gramatām minēts, ka viņa darbi tiek izdoti arī latviešu valodā. Taču Latvijā publicēts tikai neliels (vienīgais!) rakstiņš par Losevu un viņa «Hellēniski romiskās estētikas» fragmenta latviskojums.2

A. Losevam filosofija nebija nodarbošanās: tā bija viņa dzīve un kaisle — «Dzim­tenes un Upura filosofija, nevis abstrakta, sadomāta un nevienam nevajadzīga «iz­ziņas teorija» vai «mācība par esamību vai matēriju»».3 Uz Losevu pitnīgi var attie­cināt viņa paša vārdus: «Tā pat nav filosofija, bet spriega dramaturģija, kas atveido dzīves traģisko ciņu par savu eksistenci mirušas, nekustīgas un nedzīvas matērijas ielenkumā.» A. Losevs apliecina senseno filosofa sūtību — būt gudrības gudram, but Sofijas sofiskam, nevis filozofēt vai nodarboties ar sofistiski metodoloģiskam konstruk­cijām. Viņaprāt, ari «dialektika ir absolūti neteorētiska; dialektika nav nekāda teorija. Dialektika vienkārši ir acis, ar kurām filosofs var redzēt dzivi,»4 Un A. Losevs izvē­las šo ceļu, ziedojot tam visu sevi. Viņš ziedo redzi (bet varbūt tāpēc labāk saredz dzīves traģiku un jēgu), skanīgus titulus un reprezentablus amatus, radot savus fun­damentālos darbus gadu desmitu ilgā vientulībā un pašaizliedzība._ Tie ir paša izciesti, pārdzīvoti (divdesmito gadu apcere par Platonu sasaucas ar tā laika īstenību) un tāpēc — vēl jo kvēlāki, trauksmaināki un pārliecinošāki. Katrs viņa vārds ir tvirts, ar savu krāsu un garšu. Ne velti A. Losevs raksta: «Nosaukums — kā vispār apjēg­tas esamības maksimāls sasprindzinājums — ir ne tikai filosofijas, bet ari visas dzī­ves pamats, spēks, mērķis, jaunrade un varoņdarbs. Ja nebutu nosaukuma, būtu tikai bezjēdzīga un bezprātīga kurlmēmo masu sadursme absolūtas tumsas dzīlēs, kaut gan ari tam ir nepieciešama kaut kāda apjēgsme, tātad — ari kaut kāds nosaukums. No­saukums ir dzīvo būtņu saprātīga saskarsme jēgas un gudras harmonijas gaismā, no­slēpumainu seju atklāsme un gaiša esamības dzīvo enerģiju izziņa.»* A. Loseva cen­tieni apjēgt valodu (nosaukumu), tās muzikālo skanējumu ne tikai iezīmē vienu no pareizticības garīguma tradīcijām un uzdevumiem, bet sniedz atslēgu ari viņa darbu izpratnei. Vienkāršoti to var izteikt šādi: būtības un enerģijas satiecības (turklāt būtības izpausmes, pēc A. Loseva ieskata, ir izkārtotas hierarhiski): būtība izpaužas eidosā (enerģijā), eidoss — mitā, mīts — simbolā, simbols — personībā, personība — būtības enerģijā,6 Sis risinājums caurvij visu A. Loseva fitosofiju: sākotnēji (divdes­mitajos gados) — skaidri un gaiši, bet vēlāk — aizklāti, tikai dažviet ieskanoties pilnā balsi.

1911. gadā A. Losevs vienlaikus beidz klasisko ģimnāziju un itālieša F. Stadži vijoles klasi mūzikas skolā. 1915. gadā, beidzot Maskavas universitāti, viņš saņem diplomu klasiskajā filoloģijā un filosofijā. Viņa pasniedzēju vidū ir ari Latvijā pazīs­tami filosofi (L. Lopatins, G. Celpanovs, N. Novosadskis è. c.), kuru darbi savulaik tikuši latviskoti, un iespējams, ka tolaik studējošie latvieši bijuši pazīstami arī ar A. Losevu. 1919. gadā A. Losevs iztur Viskrievijas konkursu, iegūst profesora nosau­kumu un sāk lasit publisku lekciju ciklu par mūzikas tēmām, jo laiks nav īpaši lab­vēlīgs filosofiski reliģiskām izstrādēm un antīkās kultūras studijām. Vienlaikus A. Lo­sevs darbojas arī divās biedrībās: Psiholoģijas un V. Solovjova Reliģiski filosofiskajā biedrībā, kuras biedri ir arī V. Ivanovs, P. Florenskis, J. Trubeckojs, N. Berdjajevs, Ļ. Sestovs. Tuvi A. Loseva paziņas un draugi ir S. Solovjovs, A. Belijs, B. Pasternaks. Un, kaut arī sabiedriskās dzīves intelektuālās formas divdesmitajos gados sāk izsīkt, iespiesta virkne A. Loseva darbu, kas nodrošina viņam paliekošu vietu filosofijas vēs­turē pat tad, ja nekas vairāk netiktu publicēts. Laikā no 1927. gada līdz 1930. gadam, viņš pats izdod astoņus fundamentālus pētījumus: «Antīkais kosmoss un mūsdienu zinātne» (550 Ipp.), «Mūzika kā loģikas priekšmets» (262 Ipp.), «Nosaukuma filosofija» (254 Ipp.), «Mākslinieciskās formas dialektika» (250 Ipp.), «Plotīna skaitļa dia­lektika» (194 Ipp.), «Aristoteļa platonisma kritika» (204 Ipp.), «Apcerējumi par antīko simbolismu un mitoloģiju (912 Ipp.), «Mīta dialektika» (250 Ipp.).

«Mīla dialektika» ir pēdējais piliens, ko spēj paciest «humānā» padomju vara. 1930. gada aprīli A. Losevu apcietina, formāli izvirzot pretenziju pret to grāmatas fragmentu publikāciju, kurus cenzūra bija aizliegusi. īstenībā tā ir reakcija uz A. Loseva nostāju, viņa filosofiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem. 1932. gada 11. martā A. Losevs raksta: «Galvenais ■— dzīvodams visnežēlīgākajos cenzūras apstākļos, es jau tā daudzus ga­dus neuzticēju papīram neko intīmu, pat ne vienkārši dzivigu. Filosofam, kas veido nevis abstraktu formu, bet esamības dzivo parādību filosofiju, tas kļuva aizvien grūtāk paciešams. Es slāpu nost, jo nebija iespējams ne izpausties, ne izteikties. Tas ari iz­skaidro kontrabandiskos pēccenzūras iespraudumus manos darbos, tostarp (un jo īpaši) «Mīta dialektikā». Es zināju, ka tas ir bīstami, bet vēlmē izpaust sevi, savu plaukstošo individualitāti filosofs un rakstnieks pārvar jebkādus apsvērumus par briesmām.»1

1930. gadā pirmo reizi tiek iznīcināts A. Loseva arhīvs, bet viņš pats pusotru gadu spiests pavadīt Lubjankā, kurai seko Butirki. Sākas nevaldāma, histēriska kam­paņa pret A. Losevu, tiek pieprasīta pat viņa nāve. Ari «rakstniecības Staļins» — M. Gorkijs velta filosofam dažus izmeklētus izteicienus: «5im profesoram nav prāta, viņš ir acīmredzami neizglītots, un, ja viņa ārprātīgos vārdus kāds izjutīs kā sitienu, tad tas ir ne tikai neprātīgā, bet ari aklā sitiens.» («Pravda». 12.12. 1931.) L. Kaganovičs partijas XVI kongresā aizliedz A. Losevam nodarboties ar filosofiju.a A. Losevam tiek piespriesti desmit gadi, viņu nosūta uz «Belomorkanala» celtniecību (vēlāk uz turieni nosūtīts ari P. Florenskis). M. Gorkija sieva panāk, ka 1933. gadā A. Lo­sevs tiek atbrīvots (viņam veselība strauji pasliktinās, vājinās redze). Līdz 1953. ga­dam viņš ir spiests klusēt. Nevar nepamanīt, ka šie notikumi aizlauž A. Losevu, pa­dara piesardzīgāku, t. i., veiklāku ideoloģiskā žargona lietošanā (piemēram, «Çíàê. Ñèì­âîë. Ìèô.» Ì., 1982). Viņš uzdodas par antīkās kultūras pieminekļu pētnieku, kas sniedz to literāri kritisku interpretāciju, apceres un tulkojumus, piebilstot, ka viņa uz­skati, protams, ir Loseva uzskati. Salauzt A. Losevu neizdodas, un piedēvēt viņam ma­teriālistiskus (vai ideālistiskus), marksistiski ļeņiniskus uzskatus būtu vienkārši muļ­ķīgi. Viņš iemieso dzīvo filosofiju.

1940. gadā otrreiz tiek iznīcināts A. Loseva arhīvs, bet kara laikā iet bojā pieci viņa «Antīkās mitoloģijas» sējumi. 1976. gadā A. Losevs publicē grāmatu «Simbola problēma un reālistiskā māksla», 1978. gadā — «Renesanses estētika», bet 1963. gadā sāk publicēt fundamentālo astoņsējumu pētījumu «Antīkas estētikas vēsturē», kuram pasaulē nav analoga.

20. gadsimtā mitoloģija ir nokļuvusi ne tikai filosofijas, bet ari visdažādāko zi­nātņu (etnoloģijas, semiotikas u. tml.) uzmanības lokā. Daļa pētnieku uzskata, ka mīts ir arhaiska (mūsdienās — relikta) apziņas forma (L. Levī-Brils è. c.), citi aplūko vēsturi kā demitoloģizācijas (0. Markvards: «mita striptīza») procesu, kas sekme vis­pārējas apgaismības iestāšanos. Trešie mitoloģiju izprot ka «neīsto apziņu» (E. Kasirers, R. Bārts è. ñ.). A. Losevs ir pārliecināts, ka mīts — tā ir dialektiski nepieciešama apziņas un esamības kategorija. Pēc viņa ieskata, mitoloģija ir īpaša būtības enerģē­tiskās iemiesošanās (izpausmes) forma. Mīts ir vienmēresošs, tā elementi izpaužas jeb­kurā mentālā aktā, un jebkura mitoloģijas kritika ir tikai jaunas mitoloģijas ieviešana (šie Loseva uzskati ir radniecīgi M. Heidegera, K. Levi-Strosa un K. G. Junga uz­skatiem). A. Losevs ir tuvs filosofijas tradīcijai, ko pārstāv Prokls, Sellings un Kasirers, taču iezīmē ari savpatu liniju: mitoloģija ir visvienotā enerģētisks iemiesojums, kurā dzēšas visas antilēzes un kas ir mītiska; mits nav ne kultūras zemaka forma, ne ari pirmreliģija vai tās izkropļojums: mīts pastāv jebkurā kultūras pakāpe un var būt pat tās augstākā izpausme. Sajā ziņā raksturīga ir A. Loseva izklāsta forma, jo mīta apjēgsme caurauž visu viņa filosofiju. Būtība, pēc viņa ieskatiem, var gūt nepilnīgu vai deformētu izpausmi, taču tā — vienalga — enerģētiski izpaudīsies mītiskās for­mās. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka pēc divdesmitajiem gadiem A. Losevs izmanto mate­riālisma mitoloģijas simboliskās potences, pastiprinot tās ar krietnu pašironijas devu.

A. Losevs pamatīgi apgūst «demagoģisko loģiku», kas ļauj publicēt viņa darbus un tulkojumus, atsaucas uz cilvēkiem, kuri ir visai tāli no filosofijas, bet tieši tādēļ at­balsta viņa centienus. Tā, piemēram, 1983. gadā, kad kavējās jau tā apcirptās grā­matas «Vladimirs Solovjovs» izdošana, autors griežas pie tolaik visvarenā Juri ja An­dropova…

A. Losevs ir ne tikai izcils ļilosojs, bet ari ievērojams initologs. «Mita dialektikā» viņš rakstījis: «Mīts vienmēr ir dzīva un darbīga personība.» Tikai nevajag piemirst, ka ir dažādi miti un mitoloģijas. Dažkārt vienmēr-dzivi-esošā mitoloģija ir tikai miroņu iestudējums uz totalitārisma skatuves.

1 XVI ñúåçä ÂÊÏ(á). Ñòåíîãðàôè÷åñêèé îò÷åò. Ì.—Ë., 1930. Ñ. 279.

2  Padomju Jaunatne. 1989. 26.05.

3    Ëîñåâ À. Ðîäèíà. — Ëèòåðàòóðíàÿ ãàçåòà. 1990. ¹ 4. Ñ. 6. Pilnībā šī eseja tiks publicēta žur­nālā «Þíîñòü», bet visa A. Loseva filosofiskā proza joprojām vēl nav publicēta.

4 Ëîñåâ À. Ôèëîñîôèÿ èìåíè. Ì., 1927. Ñ. 19.

5 Turpat. 181. Ipp. Plašākā nozīmē À. Loseva uzskati sasaucas ar «pareizticības enerģētismu», šaurākā — ar palamismu (no 14. gs. Tesalonijas arhibīskapa Grigorija Palamas vārda), kurā aiz­sākas imjaslavu (êìÿñëàâöû) jeb dievvārdnieku mācība, kas rosina S. Bulgakova, P. Florenska un A. Loseva meklējumus. Oficiāla baznīca šo mācību bija pasludinājusi par ķecerību, taču tas netrau­cēja padomju varas pārstāvjiem inkriminēt A. Losevam ciešu saistību ar skaitliski nelielo dievvārd­nieku Kopu, kas it kā grasījusies uzsākt bruņotu cīņu pret pastāvošo varu. Viens no A. Loseva skolotājiem bija P. Florenskis, kas, starp citu, viņu 1922. g. 5. jūnijā salaulāja ar pirmo sievu Valen­tīnu Losevu (1898—1954) astronomi.

6  Detalizētāk sk.: Ãîãîòèøâèëè Ë. Ðàííèé Ëîñåâ. — Âîïðîñû ôèëîñîôèè. 1989. ¹ 7. Ñ. 132—148.

7 Ëîñåâ À. Ïèñüìà. — Âîïðîñû ôèëîñîôèè. 1989. ¹ 7. Ñ. 157. Sajā žurnālā tā ir līdz šim vienīgā A. Loseva publikācija. A. Taho-Godi šajā sakarībā piezīmē: «Kas gan darīja iespējamu šo publikāciju? Filosofa nāve? Vai varbūt jaunie apstākli, kuri beidzot netraucēs mums būt pašiem un «izstrādāt savējās, savas dzīves pieredzes izauklētās idejas» (A. Losevs)?»

8   Sk.: Ãóëûãà À. Äèàëåêòèêà æèçíè. — Ðîäèíà. 1989. ¹ 10. Ñ. 93—95; Âûñîòà äóõà ïðîòèâ äóõîâíîé èíêâèçèöèè. — Ñîâåòñêàÿ êóëüòóðà. 1989. 26.IX. Ñ. 6; Ãóëûãà À. Ïîñëåäíèé èç «ìîãè­êàí». — Ìîñêîâñêèå Íîâîñòè. 1988. ¹ 46; Òàõî-Ãîäí À. À. Ô. Ëîñåâ — Ëèíòñðàòóðíàÿ ãàçåòà. 1988. ¹ 43; Ëîñåâ À., Ëîñåâà Â. Èç ëàãåðÿ — â ëàãåðü. — Íàøå íàñëåäèå. 1989. V (11). Ñ. 74—92.

Pozitīvi analizējot mītu, es nesekoju

tiem daudzajiem, kuri pozitīvismu reliģi-

jas un mīta izpētē tagad saskata visa

noslēpumainā un brīnumainā vardarbīgā

izdzīšanā no tiem. Viņi grib atsegt mīta

būtību, bet sāk ar preparēšanu, tā ka

mītā nekas vairs nepaliek pāri ne no pa-

sakainā, ne vispār no brīnumainā. Tas ir

vai nu negodīgi, vai ari muļķīgi. Nemaz

nedomāju, ka mans pētījums kļūs la-

bāks, ja teikšu, ka mīts nav mīts un

reliģija nav reliģija. Es skatu mītu tādu,

kāds tas ir, t. i., gribu atsegt un pozi-

tīvi fiksēt to pašu par sevi un tā ska-

tījumu uz savu brīnumaino un pasakaino

iedabu. Taču es lūdzu neuzspiest man

neraksturīgus uzskatus un ņemt no ma-

nis tikai to, ko es dodu, — t. i., tikai

mīta dialektiku. [..]

.. es kategoriski protestēju pret nezi-

nātnisko aizspriedumu, kas liek apgalvot,

ka mitoloģija pastāv pirms zinātnes, ka

zinātne rodas no mīta, ka dažiem vēsturiskiem laikmetiem (jo īpaši — mūsdienām)

mītiskā apziņa nepavisam nav raksturīga, ka zinātne uzvar mītu.

Pirmkārt — ko nozīmē mitoloģijas pastāvēšana pirms zinātnes? Ja tas nozīmē, ka mīts ir vienkāršāk uztverams, ka tas ir naivāks un tiešāks par zinātni, tad par to nav ko strīdēties. Grūti apstrīdēt arī to, ka mitoloģija sniedz zinātnei sākotnējo materiālu, kuru tā turpmāk aplūko abstrakcijās un no kura tai jāizvedina likumsakarības. Taču šis apgalvojums tāda izpratnē, ka vispirms pastāv mitoloģija, bet pēc tam — zinātne, ir pilnīgi noraidāms un kritizējams.

Otrkārt — reālā zinātne, t. i., zinātne, kurn noteiktā vēsturiskā laikmetā reāli rada dzīvi cilvēki, ne tikai vienmēr ir saistīta ar mitoloģiju, bet ari reāli izmanto to, rodot tajā savas sākotnējās int uic i j a s.

Dekarts ir jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Ne jau 18. gadsimta materiālistu nožēlojamā pļāpāšana salonos, bet gan Dekarts ir īstenais filosofiskā pozitīvisma pamatlicējs. Un izrādās, ka zem šī pozitīvisma slēpjas sava noteikta mitoloģija. Dekarts savu filosofiju sāk ar vispārējām šaubām1 , šaubīdamies pat par Dievu: vai tikai Viņš arī nav krāpnieks. Un kur tad Dekarts rod savai filosofijai pamatu — jau neapšaubāmo pamatu? Viņš atrod to «es», subjektā, domāšanā, apziņā, «ego», «cogito». Kāpēc tā? Kāpēc lietas ir mazāk reālas? Kāpēc mazāk reāls ir Dievs, par kuru Dekarts pats teic, ka tā ir skaidrākā un acīmredzamākā, vienkāršākā ideja? Kāpēc ne kaut kas cits? Tikai tāpēc, ka tāda ir viņa paša bezapziņas ticība, tāda ir viņa paša mitoloģija, tāda vispār ir individuālistiskā un subjektīvistiskā mitoloģija, kas ir jaunlaiku Eiropas, kultūras un filosofijas pamatā.2 Dekarts, neraugoties uz visu savu racionālismu, mehānismu un pozitīvismu, ir mitologs. Vēl vai­rāk — šīs viņa iezīmes ir izskaidrojamas tikai ar viņa mitoloģiju. [..]

Ne mazāk mitoloģiska ir arī zinātne — ne tikai «pirmatnējā», bet jebkura zinātne.3 Ņūtona mehānika ir veidota, balstoties uz hipotēzi par viendabīgu un bezgalīgu telpu. Pasaulei nav robežu, t. i., tai nav formas. Manā izpratnē tas nozīmē, ka pasaule ir bezformīga. Pasaule ir absolūti viendabīga telpa. Manā izpratne — absolūti neizteik­smīga vienplaknes telpa bez reljefa. Šausmīga garlaicība dveš no tādas pasaules. Pie­vienojiet starpplanētu telpas absolūto tumsu un necilvēcisko aukstumu. Kas tas ir, ja ne melnais caurums? Tas pat nav kaps, ne pirts ar zirnekļiem, jo tie abi vismaz ir interesantāki un siltāki, tajos tomēr ir kaut kas cilvēcisks. Tas, protams nav zinātnes secinājums, bet gan mitoloģija, kuru zinātne pieņēmusi kā ticību un dogmu. Ne tikai ģimnāzisti, bet arī godājami zinātnieki nepamana, ka viņu fizikas un astronomijas pa­saule ir visai garlaicīga, dažkārt pretīga, bet dažkārt gluži neprātīga mirāža, tas pats caurums, kuru taču ari var mīlēt un pielūgt. [..] Bet es, grēcīgais, nekādi nespēju sa­prast — kā tā zeme var kustēties? Esmu lasījis mācību grāmatas, savulaik pat gri­bēju kļūt par astronomu, pat apprecējos ar astronomi, tomēr vēl līdz šim laikam ne­varu sevi pārliecināt, ka zeme kustas un ka nekādu debesu nav. Kaut kādi svārsti un

novirzes, kaut kādas paralakses… Nepārliecina. Pavisam šķidri. Runa ir par veselu zemi, bet jūs kaut kādus svārstus šūpojat. Un •— galvenais — tam visam trūkst mājīguma, tas ir kaut kas svešs, Jauns, cietsirdīgs. Es dzīvoju uz zemes, zem dzimta­jām debesīm, klausījos visumu … Bet te pēkšņi nekā nav — ne zemes, ne debesu … Aiztrieca ratā, kaut kādā tukšumā, turklāt nopakaļus vēl izlamājās: «Lūk, tava dzim­tene — nospļauties un izsmērēt!» Lasot astronomijas mācībgrāmatu, šķiet — kāds ar koku dzen mani ārā no paša mājas un gatavs vēl iespļaut ģīmī. Bet par ko?

Tātad Ņūtona mehānika balstās uz nihilisma mitoloģiju. Tai visnotaļ atbilst spe­cifiskā jaunlaiku Eiropas mācība par sabiedrības un kultūras bezgalīgo progresu. Eiropā bija izplatīts uzskats, ka neviens laikmets nav nozīmīgs pats par sevi, bet ir tikai gatavo­šanās un mēslojums citam laikmetam un šis cils laikmets ari ir bez savas paša nozīmes, jo savukārt ir mēslojums un augsne nākošajam laikmetam, utt. Tādējādi katra konkrēta laikmeta, tāpat kā visu citu iespējamo laikmetu, jēga tiek bīdīta aizvien tālāk un tālāk laika bezgalībā. Skaidrs, ka šāda aplamība jādēvē par sociāla nihilisma mitoloģiju, lai kādi «zinātniski» argumenti to pamatotu. [..]

Elektriskā gaisma nav intīma, tai nav trešās dimensijas, tā nav individuāla. Tajā ir visa vienaldzība (pret visu), mūžīga un nemainīga pliekanība; tajā nav robežu, gaism­ēnu, intīmu nostūru, šķīstu skatienu. Tajā nav redzējuma saldmes, nav perspektīvas. Tā ir principiāli neizteiksmīga. Tā ir par gaismu kļuvusi reizrēķina tabula, uz bala­laikas iztrinkšķināta gudra rīcība. Tā ir pudos un asīs izteikta dvēseļu saskarsme, ne­apdāvināta diletanta nožēlojamie pūliņi kļūt par ģēniju un dzīves gaismnesi. Elektriskā gaisma ir tālu no nešķīstības, — šim nolūkam tā ir par neinteresantu. Lai gan — var gadīties — tā ir tas nešķīstais spēks, par kuru teikts — visnepieklājīgākā garlaicība. Ne baismi, ne šķebeni un pat ne pretīgi —• vienkārši banāli un garlaicīgi. Garlaicība — lūk, elektriskās gaismas patiesā būtība. Tā ir līdzīga Ņūtona bezgalīgajam Visumam, kurā ne tikai pāris gadus, bet vai visu mūžību var auļot, ne pie viena atoma neaizkļūstot. Elektriskajā gaismā nav iespējams mīlēt, tajā var tikai izraudzīties upuri. Elek­triskajā gaismā nav iespējams skaitīt lūgsnu, var tikai piestādīt vekseli. Tik tikko mir­gojoša lampadas liesmiņa izriet no pareizticības dogmatikas ar tādu pašu dialektisku nepieciešamību kā valdnieka vara valstī vai kā prosfora templī… Elektriskās gais­mas aizdegšanu ikonas priekšā pareizticīgais uzskatīs par tādu pašu bezjēdzību un nihilismu kā lidošanu ar aeroplānu vai arī svētbilžu lampiņas pildīšanu nevis ar koka eļļu, bet ar petroleju. Bezjēdzīgi ir profesoram dejot, sociālistam baidīties mūžīgo moku vai mīlēt mākslu, ģimenes cilvēkam pusdienot restorānā un ebrejam atteikties no ap­graizīšanas rituāla. Tikpat bezjēdzīga, galvenais, nihilistiska pareizticīgajam šķitīs dzī­vās un trīsošās sveces vai lampiņas liesmas aizvietošana ar pliekanās elektriskās gais­mas triviālo abstrakciju un vēso netiklību. Dzīvokļi, kuros nav dzīvās uguns — krās­nīs, svecēs, lampadās —, ir šausmīgi dzīvokļi. [..]

1. Mīts nav izdoma vai fikcija, nav fantastiska izdoma, bet ir loģiski, t. i., pirmām kārtām dialektiski nepieciešama apziņas un esamības kategorija.

2.  Mīts nav ideāla esamība, bet ir dzīvi sajūtama un radāma lietiska realitāte.

3.   Mīts nav zinātnisks, tai skaitā primitīvi zinātnisks veidojums, bet ir dzīva sub­jekta un objekta mij attiecība, kas satur sevī pati savu, ārpuszinātnisku, gluži mītisku patiesumu, drošticamību, principiālu likumsakarību un struktūru.

4.  Mīts nav metafizisks veidojums, bet ir reāli, lietiski, jutekliski veidojama īste­nība, kas vienlaikus ir atraisīta no ierastās parādību norises kārtības un līdz ar to satur sevī dažādu hierarhiskuma pakāpi, dažādu atraisītības (îòðåøåííîñòü) pakāpi.

5.  Mīts nav shēma vai alegorija, tas ir simbols; tikai būdams simbols, mīts var saturēt sevī shematiskus, alegoriskus un dzīvīgi simboliskus slāņus.

6.  Mīts nav poētisks veidojums, tā atraisītība ir izolētu un abstrakti izdalītu lietu pacelšana (ïîçâåäåïèå) intuitīvi instinktīvā un primitīvi bioloģiskā sfērā, kas ir mijattiecībās ar cilvēcisko subjektu un kurā tās apvienojas nesaraujamā, organiskā vie­nībā. [..]

Personībā arvien ir divi atšķirīgi aspekti, un šie divi aspekti arvien saplūst viena nedalāmā veidolā (ëèê). Vērojot labi pazīstamu izteiksmi jums senzināma cilvēka sejā, jūs noteikti saredzat ne tikai sejas ārveidu kā kaut ko patstāvīgu, kaut ko tādu, ko var uztvert kā ģeometrisku figūru (lai gan arī tajā jau samanāmi izteiksmīguma ele­menti). Jūs noteikti saredzat sejā kaut ko iekšēju — taču tā, ka tas dots tikai caur ārējo, un tas nemaz netraucē vērojuma tiešumu. Tātad — personība vienmēr ir iz­teiksme un tālab arī simbols. Bet pats galvenais — personība obligāti ir realizēts sim­bols un realizēta inteliģence. Ja runājam par simbolu kā tādu, tas paliek tikai tīrs jēdziens, par kuru nav zināms, kādas lietas tas apjēdz un atveido. Tāpat ir arī ar inteliģenci. Taču personība vienmēr ir inteliģences un simbola vieliska realizācija. Per­sonība ir jctkts. Tā eksistē vēsturē. Tā dzīvo, cīnās, dzimst, uzplaukst un mirst. Tā vienmēr ir dzīvība, nevis tīrs jēdziens. Tīrajam jēdzienam ir jārealizējas, jāķerineniskojas, jāmaterializējas. Tam ir jānostājas mūsu priekšā ar dzīvu ķermeni un orgā­niem. Personība vienmēr ir ķermeniski dota inteliģence, ķermeniski realizēts simbols. Cilvēka personība nav iedomājama bez ķermeņa — protams, bez apjēgta, inteliģenta ķermeņa, bez ķermeņa, kurā skatāma dvēsele. Tam taču ir kāda nozīme, ka viens Maskavas zinātnieks ir visnotaļ līdzīgs pūcei, otrs — vāverei, trešais — pelēnam, ce-

turtais — cūkai, piektais — ēzelim, sestais — pērtiķim. Viens, lai kā arī tiektos k|ūt profesors, visu dzīvi līdzinās pārvaldniekam. Otrs, lai kā dižotos, vienalga, ir kā izliets frizieris. Kā citādi es spētu iepazīt svešu dvēseli, ja ne caur tās ķermeni? Pat ja ķer­menis mirst, tam, vienalga, jāpaliek nesaraujami saistītam ar dvēseli; un nekādi sprie­dumi par šo dvēseli nav pieņemami, ignorējot tās bijušo ķermeni. Ķermenis nav tukša izdoma, nav nejauša parādība, nav vienīgi ilūzija, sīkums. Tas vienmēr ir dvēseles izpausme — tātad noteiktā veidā, pati dvēsele. Uz dažu labu pietiek tikai paskatīties, lai pārliecinātos, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, lai gan manis atklātā mācība ar to ir tiešā pretrunā, jo, bez šaubām, ne jau cilvēks ir cēlies no pērtiķa, bet gan pērtiķis no cilvēka. Pēc ķermeņa mēs tikai varam spriest par personību. Ķermenis ir dvēseles dzīvais veidols (ëèê). [•.]

Visas lietas mūsu ikdienas pieredzē ir mītiskas, un no tā, ko parasti dēvē par mītu, tās, iespējams, atšķiras tikai ar nedaudz mazāku spilgtumu un mazāku interesi.

Ņemiet istabu, kurā jūs pastāvīgi strādājat. Tikai ļoti abstraktā domāšanā to var iztēloties kā kaut ko neitrālu attiecībā pret jūsu noskaņojumu un pašizjūtu. Vienubrīd tā šķiet mīļa, jautra, sirsnīga, otru — drūma, garlaicīga, pamesta. Tā ir nevis fiziskās, bet gan sociālās un vēsturiskās esamības dzīva lieta. Un tas nebūt nav atkarīgs no jūsu subjektīvā noskaņojuma. Lai kā mani censtos pārliecināt, ka tikai man vienīgajam paša subjektīvo īpašību dēļ mana zemā un tumšā starpstāvu istaba šķiet jautra un prie­cīga, vienalga — vispirms priecīga un jautra ir pati istaba, un tikai pēc tam tā rada arī manī šādu iespaidu. [..]

Runā, ka temperatūras mērīšana neesot slimnieka ārstēšana, ka tas esot tikai sli­mības konstatēšanas paņēmiens. Es pret to protestēju. Slimnieks nekad nepārdzīvo ter­mometru kā slimības konstatēšanas līdzekli. Vismaz es uzskatu, ka tā bieži vien ir pati īstākā ārstēšana: kad esmu slims, man pietiek izmērīt temperatūru, lai justos labāk. Lai kā arī es pārliecinātu sevi, ka tā vēl nav ārstēšana, mans organisms, vienalga, to pārdzīvo kā ārstēšanu, un pierādījums tam — reāls atvieglojums vai pat atveseļošanās. Tiesa, šis līdzeklis ne vienmēr iedarbojas. Bet vai tad īstās zāles vien­mēr iedarbojas ārstējoši? Jums šķiet, ka dakterim ir jāārstē. Bet slimniekam šķiet — ja reiz dakteris ir atnācis un viņu apskatījis, ārstēšana jau ir sākusies. Vismaz es tā vienmēr domāju. Jau ārsta atnākšanas fakts vien ir ārstēšanas sākums. Un es pevaru spriest citādāk. [..]

Taču atgriezīsimies pie balsīm, kuras ikviens dzird savā dvēselē.

Visinteresantākais ir tas, ka šīm balsīm ir noteikts augstums un tembrs, bet tās atšķiras ar daudzām muzikālām īpašībām un kategorijām.4 Es, piemēram, gandrīz vai nevaru piespiest sevi klausīties kāda lekciju. Es dzirdu nemainīgu tumīgu basu, kas uz vienas nots lēni velk: «A.a-a-a-pni-i-i-i-i-ciiiiis… Aaaaaapniiiiiciiiiiiis …» Bet dažkārt vienkārši nospiesti un līdz pagurumam mokoši: «A-a-a-a-a-a-a…» — līdz bezgalībai. Es domāju, ka šī balss neskan augstāk par kontroktāvu, kaut kas līdzīgs kontroktavas la vai sol. Ilgstoši klausoties svešu lekciju vai garlaicīgu priekšlasījumu, dzirdams, ka šī balss nedaudz paaugstinās un sāk dīdīties: ļoti īsa, zema nots straujā glisando acu­mirklī uzlido ļoti augstu un skan bezgala ilgi, līdz mokoši norimst pelekaja tukšuma, un tā tas atkārtojas daudzas reizes pēc kārtas. Citas skaņas ir dzirdamas citādākos apstākļos. Kā zināms, ir viegli pārliecināt citus, bet grūti — sevi pašu. Dažu labu reizi ar patosu kaļat: «Sociālisms iespējams vienā zemē. Sociālisms iespējams viena zemē. Sociālisms iespējams vienā zemē.» Vai nejūtat, ka tai pašā laikā kāds uz augstas nots jums dvēselē pīkst: «N-e-e-e-e…» Vai «N-i-i-i-i» Vai vienkārši «I-i-i-i-i-i-i…» At­liek jums tikai skaidri un skaļi uzdot šai balsij jautājumu: «Ķ-ā-ā-ā? Neiespējams???» — un šī balss tūdaļ noklust, toties uzrodas kaut kāds suņukam līdzīgs tēls, pret kuru jus tūdaļ atvēzējat vāli, taču tas nevis bēg, bet pieplok zemei, pasniedz purnu sitienam un mīlīgi kulsta asti, it kā pazemīgi teikdams: «Jūs taču man nesitīsiet, vai ne? Mēs taču izlīgsim mieru, vai ne?» Jūs, protams, nesitat un sākat atkal kalt to pašu. [,.]

Ja vēlaties runāt par patiesi reālo laiku, tad jāsaka, ka tas, protams, vienmēr ir neviendabīgs, saspiežams un izplešams, pavisam nosacīts un relatīvs. Kurš nav pārdzī­vojis trīs sekundes kā veselu gadu un gadu — ka trīs sekundes? Es pat domaju,_ ka sākot ar 1914. gadu, laiks ir it kā sablīvējies un rit ātrāk. Apokalipses gaidas pagatne var izskaidrot tieši ar laiku sablīvēšanos periodos, kurus izjuta ka tuvošanos laika beigām un kuri pēc tam uzsūcās. Laikam, tāpat kā telpai, ir ieloces un pārrāvumi. Ne reizi vien savā mūžā esmu pārdzīvojis laika pārrāvumus un bedres. Šķiet — laiks it kā beidzies, bet tad redzi — svilpodams sagriežas netverama virpulī. Dažkārt laiks tik nekaunīgi laužas uz priekšu, ka gribas pieiet pie pulksteņa brīdī, kad tas sit stundas, un sadauzīt driskās šo nežēlīgo inašīnīti, kurai lemts valdīt pār visu dzīvi. Dažkārt laikā ir satricinājumi. Visbeidzot, laiks savā ziņa ir atgriežams. Visiem zināmi pasakai­nie novecošanas un atjaunināšanās mirkļi. Reliģisko ekstāzi raksturo tieši laika izbeig­šanās vai satīšanās, pagātnes un nākotnes laiku koncentrēšanas viena nedalāma ta­gadnes punktā. Pēc zemes, t. i., pēc saules laika cilvēks skaita lūgsnas, teiksim, desmit stundas. Bet pats viņš šo laiku pārdzīvo kā dažas sekundes, turklāt tās ir bagātākas ne tikai par trim parastām sekundēm, bet arī par desmit stundām un — var gadīties —

pat par desmit gadiem. Kosmoss pēc savas laiciskās struktūras ir bezgala daudzvei­dīgs. Cilvēka dzīves laiks pēc savas būtības vispār nav samērojams un salīdzināms ar kāda kukaiņa laiku, kurš dzīvo vienu dienu: no cilvēka dzīves viedokļa kukaiņa viena diena ir kaut kas niecīgs un pat smieklīgs. Taču kukainim ir sava organiska dzīve, kurai ir bagāta pagātne un nezināma, nozīmīga nākotne; un, ja šādam kukainim pie­mīt apziņa, var galvot, ka savu dzīvi viņš nekādā gadījumā neuzskata ne par īsu, ne par smieklīgu. Skaidrot šos laikus kā subjektīvus — tas nekādā ziņā nav izdevīgi, jo kāpēc gan viens laiks pēkšņi būtu objektīvs, bet visi pārējie — subjektīvi? Ir jāatmet šīs koeficients, ko pielieto un nepielieto attiecībā uz visu, un jārunā par laiku pec būtības. Tad kjus skaidrs, ka laiku ir ļoti daudz, ka tie ir saspiežami un izplešami, ka tiem ir sava figurāla uzbūve. Trīs gadus nodzīvojis bērns nebūt nav nodzīvojis mazāk par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņu dzīve kā dzīve ir vienāda mūžības priekšā, tikai katrā gadījumā tā piepildīta ar dažādu saturu un jēgu. Laiku ir tik, cik ir lietu, bet lietu, precīzāk — to veidu —, ir tik, cik ir jēgu un ideju. Laiks ir vēstures sāpe, kas nav izprotama tā «zinātniskajai» skaitīšanai, [..]

Ja ir māksla, tad ir ģēniji. Ja ir ģēniji, tad ir nevienlīdzība. Ja ir nevienlīdzība, tad ir ekspluatācija. Pie kā tas viss noved? Mēs taču triecam ratā popus par ekspluatāciju, par to, ka viņi, būdami apveltīti ar lielām zināšanām un prasmi ietekmet tautu, pak|auj to savai varai, piespiežot maksāt par to «mierinājumu», kuru tauta no viņiem saņem. Bet vai tad Sa]apins nedara to pašu? Izmantojot savu talantu un prasmi iedarboties uz tautu, viņš izvilina no nelaimīgā amatnieka vai studenta pēdējo kapeiku, liekot viņam iet uz’ teātri, klausīties viņa dziedāšanu un skatīties viņa spēli. Te nu ir jaizšķiras par vienu no diviem: vai nu nekāda ekspluatācija nedrīkst pastāvēt — un tādā gadījumā māksla ir jāiznīdē līdz ar reliģiju —. vai arī māksla ir veicināma, un tāda gadījumā, pirmkārt, jāpieļauj, ka ekspluatācija ir nepieciešama, ka verdzība_ ir kultūras dzinējspēks, un, otrkārt, tādā gadījumā nepavisam nav acīmredzami, ka būtu_ jaiznīde reliģija (bet, ja tā būtu jāiznīdē arī pie šī nosacījuma, tad acīmredzot ne tāpēc, ka ta ir ekspluatācija, bet tāpēc, ka tā ir kaut kas cits, t. i., reliģijas iznīdēšana šādā gadī­jumā paredz to, ka reliģija nav reducējama uz ekspluatāciju, bet ka tā ir kaut kas savdabīgs un specifisks).

Protams, ekspluatācija nedrīkst pastāvēt nekādā ziņā — ne mākslas, ne reliģijas dēļ. Tāpēc loģiskais secinājums, kas izriet no komunisma, — arī māksla jāizskauž. Maskavas Lielais teātris — tas ir spēcīgi organizēts ideālisms, kas pastāv tikai cildināša­nas un ekspluatācijas nolūkos. Tūdaļ pat visi šie bijušie «ķeizarisko teātru aktieri» jāpie­spiež ķerties pie patiesi sabiedriski derīga un ražojoša darba. Ja es būtu tautas izglītī­bas komisārs, es nekavējoties ierosinātu jautājumu par visu šo teātru, mākslu un mū­zikas akadēmiju, institūtu, skolu, kursu u. tml. likvidēšanu. Savienot mākslu ar prole­tārisko ideoloģiju — tas nozīmē attīstīt izolētu personību, jo māksla jau arī var pa­stāvēt, tikai pateicoties izolētai personībai. Mākslu var pieļaut tikai kā ražošanas veidu, t. i., kā kaut kā vajadzīga un derīga ražošanu. [..]

Kāpēc mīts par zināšanu visvarenību vai matērijas primaritāti nešķiet mīts, un kāpēc to neviens parasti netraktē kā mītu? [. .] Matērijai nedrīkst piedēvēt dvēseli. Taču šī ticības mācība liek apgalvot, ka, izņemot matēriju, nekā nav. Ja tā, tad skaidrs, ka matērija ir nāve. Ar to es negribu teikt, ka matērija kā tāda, tīrā matērija ir nāve. Nebūt ne. Es jau daudzkārt esmu teicis, ka matērija ir tikai viena no visparastākajām cilvēka prāta abstrakcijām. Tā nav nāve, bet gan abstrakts jēdziens. Taču materiālists nekādā ga­dījumā nedrīkst, viņam pat nav tiesību runāt par matēriju kā tādu, t. i., tikai kā par ab­straktu jēdzienu. Viņam tas ir jāabsolutizē, t. i., jāiztēlo par vienīgo iespējamo absolūto esamību. Bet, tiklīdz to pieļauj, matērija pārvēršas mirušā Visuma briesmonē, kas, bū­dama nāve, tomēr valda pār visu. «Bet kāpēc gan «mirusi», kāpēc «briesmone»?» pa­jautās materiālists. Tāpēc, ka man nav vietas personības un dzīvības kategorijai. Sīs divas kategorijas taču pilnīgi neizbēgami, pilnīgi dabiski un, es pat teiktu, gluži vai banāli piemīt gan jebkurai dzīvai pieredzei, gan jebkurai dialektiskai domai. Kur lai es lieku šīs kategorijas? Ja materiālisma ticība pieļautu, ka esamības pamatā tiek likta «dzīvība» un «personība», es nevarētu runāt ne par nāvi, ne briesmoni, taču tad ma­teriālisms vairs nebūtu materiālisms. Bet materiālisms apgalvo, ka gala rezultātā pār visu valda beigts mironis un ka viss reducējas uz to. Tādējādi tas ir materiālis­tiskās ticības mācības centrālais un galvenais objekts un tīri loģiska nepieciešamība iedomāt «personības» un «dzīvības» kategoriju, jo, pasakot «briesmonis» un «nāve», es līdz ar to esmu jau izmantojis «personības» un «dzīvības» kategorijas. Tādējādi visnotaļ skaidra kļūst nepieciešamība izprast materiālismu kā īpaša veida mitoloģiju, kā speciālu teoloģisku dog­ma t i k n.5 Tas, ka parasti materiālismu izprot citādāk, liecina tikai par buržuāzisko individuālismu un liberālo subjektīvismu, kas pilnīgi nespēj izprast mītu kā objektīvu kategoriju un kas vienādi raksturīgs kā parastajiem materiālisma kritiķiem, tā arī pa­šam materiālismam.

Miris un akls visuma briesmonis — lūk, tādu personības, dzīvā un dzīvās personības vēsturi spēj sniegt materiālisms. Sajā ziņā tas ir pilnīgi oriģināls, un to nekādi nevar reducēt uz citiem pasaulskatījumiem. [..]

^ Materiālisms balstās uz cilvēka saprāta abstrakto funkciju kundzības, tā produkti ■liek projicēti uz ārieni un šāda abstrakta veida absolutizēti. IpaŠi pretīgs gan pats par sevi, gan kā kristietības izķēmosana ir fiziķu, ķīmiķu, visādu dabaszinātnieku un medjĶU pūli popularais «zinātniskais» materiālisms, uz kura grib bāzēt visu pasaulskatījumu. Tā nav pat buržuāziska, bet gan sīkburžuāziska ideoloģija, seklu, pelēku, ne­jūtīgu, skopu, garīgi nabadzīgu dvēselīšu, visu šo sīko un vēso egoistu šķebīgās mirā­žas filozofija. Attiecībā uz tiem gribot negribot krievu revolūcija jāatzīst'ne tikai par taisnīgu, bet pat par nepietiekamu. Zinātniskais pozitīvisms un empīrisms, tāpat kā visa šī muļķīga zinātnes ka absolūti brīvu un ne no kā neatkarīgu zināšanu dievišķošana nav nekas cits kā mietpilsoniska izviršana un gara apstulbums, kā īsta, sociolo­ģiskā nozīme precīza sīkburžuāziskā ideoloģija. Sis sīkais draņķa skopulis grib pakļaut savai nenozīmīgajai privātīpašnieka kaprīzei pasauli un šai ’nolūkā iedomājas to kā kaut kādu bezdveselisku, mehāniski kustošos lopu (citu pasauli viņam pat prātā ne­nāktu piesavināties). Tāpēc viņš sevi iedomājas kā labu baņķieri, kurš ar matemātis­kiem izskaitļojumiem vien sagrābj sava īpašuma dzīvus cilvēkus un dzīvu darbu (cits priekšstats par sevi neļautu cilvēkam būt materiālistam. [..]

Tāda ir absolūtā mitoloģija, un tāda ir tās dialektika. Tādas daudzu izpratnē ir arī briesmas būt konsekventiem dialektiķiem. Taču lasītājs nebūs mani sapratis, ja uz­skatīs, ka es viņu par katru cenu spiežu domāt dialektiski. Es iestājos pavisam’ par ko citu: ja jus gribat doinat tīri dialektiski, jums jānonāk pie mitoloģijas vispār un pie absolūtās mitoloģijas konkrēti, līdz ar to arī pie visiem tikko iezīmētajiem jēdzieniem. Bet, vai vajag domāt dialektiski un vai vispār vajag domāt, tas ir katra paša ziņā. Ja jūs interese manas domas, tad, pirmkārt, tā nav jūsu darīšana (turklāt atsevišķa cilvēka domas neuzliek nekādus pienākumus), otrkārt — esmu dziļi pārliecināts, ka tīrajai domašanai dzīve ir visai nenozīmīga loma. Vai esat apmierināti?

Fragmenti no A. Loseva grāmatas «Mīta dialektika»: Ëîñåâ À. Ô. Ôèëîñîôèÿ èìåíè (..)

Ì., 1990. Ñ. 393'—558 (ražošanā)

1  Sk.'. Dekarts R. Pārruna par metodi. R.: Zvaigzne, 1978.

2   Sk.: Ëîñåâ À. ô. Ýñòåòèêà Âîçðîæäåíèÿ. Ì., 1978; Ëîñåâ À. Ô. Â ïîèñêàõ ñìûñëà. — Âîï­ðîñè ëèòåðàòóðû. 1985. ¹ 10. Ñ. 205—231. «Mita dialektika» À. Losevs šo problēmu traktē ka libe­rālismu un humanistnu. kas veidojas pea viduslaikiem un rada «mašīnas kultūru» (501. lpp.).

s «..jebkura reāla zinātne ir mitoloģiska, taču zinātnei pašai par sevi nav nekādu attiecību ar mitoloģiju.» (407. lpp.) sal. šis problēmas izstrādi K. Levi-Strosa darbos, kā ari Terror und Spiel. Probleme der Mythenrezeption. München, 1971; Philosophie und Mythos. Berlin, 1979. u. c.

4 A. Losevs mācās vijoļspēli pie Florences mūzikas akadēmijas laureāta F. Stadži. A. Loseva pirmajiem darbiem ir filozofiski muzikāla ievirze: 1927. gadā viņā publicē grāmatu «Mūzika kā loģikas priekšmets», mūzikas problēmām viņš pievēršas arī vēlāk (19G0— 1961 u. c.). Savulaik A. Lo­sevs ir bijis arī zvaniķis, bet divdesmitajos gados — Maskavas konservatorijas profesors.

s A. Losevs min zīmīgākos sava laika komunistiskās mitoloģijas izteikumus: <rïðèçðàê õîäèò ïî Åâðîïå, ïðèçðàê êîììóíèçìà», «ãêîïîøàòñÿ ãàäû êîíòððåâîëþöèè», «âîþò øàêàëû èìïåðèà­ëèçìà», «îñêàëèâàåò çóáû ãèäðà áóðæóàçèè», «çèÿþò ïàñòüþ ôèíàíñîâûå àêóëû», «áàíäèòû âî ôðàêàõ», «ëþäîåäû â ìèòðàõ», «ðÿñîôîðíûå ñêóëîáðèòåëè», «òåìíûå ñèëû», «ìðà÷íàÿ ðåàêöèÿ», «÷åðíàÿ ìàòü ìðàêîáåñîâ» u. tml. (488. lpp.). Sal. par kristietības un totalitārisma saistību: Lease G. Nationalsozialismus und Religion. — Zeitschrift für Religions-und Geistesgeschichte (Köln). 1968. Nr. 2. $. 97-111

Igora Šuvajeva tulkojums un komentāri

Redakcija sirsnigi pateicas A. Loseva atraitnei — klasiskās filoloģijas speciālistei Azai Taho-Godi par atļauju publicēt fragmentus no grāmatas «Mita dialektika» un ak‘ tivo līdzdalību, sagatavojot šo publikāciju mūsu žurnālā. A. Loseva fundamentālais pē­tījums pirmoreiz pilnā apjomā atjaunotā un precizētā variantā nāks klajā kā žurnāla «Âîïðîñû ôèëîñîôèè» pielikums šā gada nogalē.

Katram cilvēkam ir sava recepte, kā cīnīties ar cietumu. Necīnīties nevar: cietuma dzīve ir līdzīgu muklājam, un robeža starp gūstekni un vergu nav novelkama. Katram tā jānovelk pašam. Viens to veic patētiski, cits — groteski, cils — traģiski. Bet sāp visiem vienādi. It īpaši tad, kad cilvēks cieš par savu pārliecību.

Šobrīd, kad ikviena pārliecība tiek svērta visprecīzākajos svaros, gribu atgādināt, ka neviena no tām nevar atsvērt ciešanas. Ar prātu mēs varam izspriest, kas ir taisnīgi un kas netaisnīgi, kas ir progresīvi un kas — reakcionāri, bet kā lai nomierina sevī to notverto meža zvēru?

Briesmīgi ir ciest. Briesmīgi ir mirt. Taču visbriesmīgāk ir tad, kad cietums kļuvis par mājām. Tad cilvēks var sedet amata krēslos, var apceļot visu pasauli — nekas viņu vairs neglābs. Tāpēc brīvības gaisma atcerēsimies cietumu. Vel noderes.

Garš koridors. Pa labi un pa kreisi aizslēgtas durvis.

Apslēptu krāšņu caurules — nedaudz dūmo. Dziļumā

pieci, ģērbušies melnā, vienādās maskās,

nolūkojas uz viņu.

Viņš pieklauveja pie durvīm. Neviena. Pie otrām,

pie trešām — visām pēc kārtas.

Nekādās atbildes. Tad pa otru pusi — klaudziens

pēc klaudziena,

durvis pēc durvīm. Neviena. Un maskotie nekustīgi.

Nu, un tad? Kad viņš grasījās pārkāpt slieksni un

Knuts Skujenieks

durvis aizvērās automātiski. Satumsa. Ārā lija.

Viņš dzirdēja lāses pret skārdu, pret pagalma

iziet,

pla

plāksnēm. Paspēja

paturēt prāta: slapjš asfalts, atspoguļodams

jaunu frizētavu ar augstiem, gaišziliem krēsliem.

7.02.69.

No grieķu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks

Knuts Skujenieks (latvija)

Man gribas kaukt kā sunim, Man gribas zemi ēst Un pašam savu galvu Kā tukšu spuldzi plēst.

Un, kad šis mirklis pāri, Tad gribas nāvē migt. Vien slapjas dubļu pikas Uz platām acīm likt.

Kad satrūkušas rokas Un trūdē smadzenes, Tad maza zemes bite Man jaunu vesti nes.

Es atkal ceļos rāpus.

Es atkal mācos iet.

Es atkal mācos dziedāt, Kur saule lec un riet.

1965

Sesars Valjeho (peru)

Cerbers četrreiz dienā

svīzdams noņemas ap piekaramo atslēgu, atslēgdams

un aizslēgdams mūsu krūšu kurvjus, pamezdams mums ar acīm, ko mēs saprotam bez aplinkiem.

Ar stulbu, grūtsirdīgu sēžu apveltīts, puiciski lecīgā nevīžībā

stāvēdams, šis nabaga vecis šķietas bezmaz vai dievīgs.

Dzen jokus ar ieslodzītajiem, nekautrēdamies tomēr iebraukt ar dūri kādam kājstarpi. Jēlibām pa starpu

izkaulēdams sev no tiem pa saziedējušas maizes kancītim: tik allaž, savus dienesta pienākumus pildot.

Un caur dzelzs režģiem, uzmezdamies mums par

stukaču, kā neviļus, izslej ies par naga

tiesu,

glūnē, ko es runāju, ko ēdu, ko sapņoju.

Maitas putns vēlas, lai tuplūzī drīzāk neviena vairs nepaliktu un lai mūs mocītu tas, pēc kā šis cerbers tīko.

Ar pulksteņa precizitāti viņš mūs dzenā — šis uzmācīgais, pitagoriskais vecis! — visu mūsu aortu platumā. Vien vakaros, līdz nākamai naktij satumstot, apiedams kādu no saviem dzelzs priekšrakstiem.

Tik, protams,

allaž savus dienesta pienākumus pildot.

1920

No spāņu valodas atdzejojis Leons Briedis

S. Botičelli. No cikla «Šķīstītava». Ilustrācija Dantes «Dievišķajai komēdijai»

Nazims Hikmets (turcija)

DAŽI PADOMI TAM, KAS SĒDĒS CIETUMĀ

Ja tu cilvēkam tici,

mieram un dzimtenei,

tevi pakārs

vai ieslodzīs cietumā.

Tupēsi desmit gadus,

tupēsi ceturtdaļgadusimteni —

vienalga, tu nedrīksti domāt,

ka tev būtu labāk

kā karogam

karāties stabā.

Tev jādzīvo, spītējot ienaidniekam,

tas — pienākums, labi zini tu to,

tev jāvar kaut vienu dienu lieku

nodzīvot.

Vari atstāt kamerā dvēseles dalu,

vientu|u,

tādu kā akmens, kas iemests akā, — otrai daļai jāsaplūst ir

aiz trejdeviņām jūdzēm

sakustas.

Zini, cietumā vēstules gaidīt,

dziedāt skumīgas dziesmas,

acīm ieurbties griestos un neguļot

sagaidīt rītu —

tas ir saldi,

bet bīstami ļoti.

No skūšanās reizes līdz nākamai skaties sev sejā,

aizmirsti gadus,

sargies no utīm,

sargies no maija vakariem

un cietuma devu noēd

līdz pēdējai drupatai,

bet galvenais —

smejies skaļāk,

smieklus brīvē laid!

Ja nu sieviete, kuru tu mīli joprojām,

beigs mīlēt —

kas to lai zina? —

«Spļauju uz to!»

nesaki vis.

Tici man,

gūsteknim vienmēr licies,

ka vējš zaļo zaru nolauzis.

Slikti cietumā domāt par rozēm,

labi — par kalniem un jūrām.

Centies lasīt un rakstīt daudz.

Vēl audējam nav tik grūti,

vari kļūt arī

par stikla pūtēju.

Pēc stundas ies stunda,

pēc gada — gads;

izciest var visu,

ja tikai rūp

svarīgākais —

par to tu atbildi pats:

lai dimants krūšu kreisajā pusē

neapsūb.

lai var dzirdēt,

ar pasaules kņadu ska|o,

kā lapa

1949

Atdzejojis Māris Čaklais

Aleksandrs Pelēcis (latvija)

Jocīgie grāfi un grāfienes ■— sveiciens Jums no Malienas zemnieka dēla!

Tur, kur jums moku gājiens beidzies, Iesākās mūsējais — gadsimtu vēlāk.

Tur, kur jūs staigājāt niķe|a važās,

Kājas mums sakala bads un cinga.

Tur, kur jūs mirāt personas dažas, Veselas paaudzes mūžībā stinga.

Aizsaules silā skandina dzeņi,

Ka|ot doniem kihotiem krustus —

Vai tu mums nepasacītu, Ļeņin:

Sapnis vai vērts, lai miljoni zustu?!

Vai nav par velti apsēts šis tīrums,

Ja to grauž nāve vilka zobiem?

Miljardi sirdspukstu karstu un tīru Izmisumā lauž kapeņu dobi …

Stājieties, grāfi, gājiena priekšā:

Mocekļu ierindu vediet garo!

Pacelts naglu caururbtās riekšās Asiņu krāsotais Brīvības karogs.

Pieņemiet parādi, cari un bendes.

Visi, kas mocīja, moka un mocīs!

Katorgu ķēdes līdz zvaigznājiem šķindēs, Kamēr no troņiem jūs pēdējo nodzīs!

19. 04. 55.

S. Botičelli. No cikla «Elle». Ilustrācijā Dantes «Dievišķajai komēdijai»

,

Garīgā dzīve visos Eiropas reģionos nenorit vienmērīgi. Tur, kur darbojas un sevi izsaka gars (filozofijā, literatūrā, pasaules pārdzīvojuma dažādos veidos), laiks ne­ievēro objektīvu, no cilvēka pasaulizjūtas neatkarīgu gaitu. Katram laikam gara dzīvē ir savs ritms, sava hronoloģija un savas paralēles. Kad gara dzīves laikmeti satiekas, sociāli politiskie apstākļi valstis un vēstures notikumi var būt ļoti atšķirīgi.

Ir pamats apgalvot, ka, publicējot fratiču ievērojamā strukiurulista Rolāna Baria (1915—1980) darba «Mitoloģijas» fragmentu, notiek gara dzīves laikmetu Satikšanās. Tas ir ne tikai kuttūrapgaismojošs darbs. Latvijas kultūras dzīves kontekstā ne tikai ienāk fratiču filozofijas un literatūrkritikas spožākās idejas, jauna informācija. Si sa­tikšanās nozīmē daudz vairāk: Bārts — francūzis, kas nekad nav bijis Latvijā, nav pieredzējis Baltijas tautu Atmodu un savu darbu sarakstījis pirms četrdesmit gadiem (195-1—1956), — nosauc «mūsu lietas» īstajos vārdos. Tā ir milzīga kuliūrveidojoša funkcija, kas pārvar laika distanci, sociālpolitiskās atšķirības un vēsturiskās konkrētības ierobežojumus.

Savā darbā filozofs pasaka tieši to, kas mums ir jāpasaka sev pašiem tieši tagad un šeit. Un proti: mīts nav pagātne. Mīts ir tagadne. Viņa darba iecere bija paradīt mūsdienu Francijas ikdienišķo, sadzīvisko pasauli kā mīta izpausmes veidu. Mīts, pēc Bārta domām, parādās avīžu rakstos, kino, teātra izrādēs, repertuāru izvēlē, mākslas izstādēs utt., las caurauž visu. Mīts skar ne tikai un vienīgi Franciju, lai gan vairums piemēru Burta darbā ir saistīti tieši ar šo zemi. Burts, kā visi struklurālisU (kaut gan precizitātes labad jāatzunē, ka viņa filozofisko un litcralurkritisko darbību iedala vai­rākos posmos, no kuriem sākotnējais saistās ar pirmsstrukturālistisko, bet mūža no­riets — ar poststrukturatistisko periodu), pievēršas ne jau atsevišķa kullurreģiona — šajā gadījumā Francijas — kultūras dzīves izpētei kā pašmērķim. Filozofa uzdevums ir plašāks: atklāt mūsdienu kultūras un mūsdienu garīgās dzīves noteicošās struktūras, kas darbojas visos reģionos.

Fakts, ka Baria darbum ir garīga rezonanse mūsdienu Latvijā, mūsu kuttursilitācijā_, liecina tikai to, ka Latvijas garīgā dzīve nevar izvairīties no tām vēsmām, kuras strā­vojušas pār Eiropu. Lusol Bārtu, mēs Eiropā atpazīstam sevi.

Latvijas kulturapziņā pēdējā laikā izveidojies štamps, ka viss, kas nāk no Lielās Eiropas puses, ir tīrs, cels, vērtīgs un pieņemams.

Rolāna Barta (un ne tikai viņa, bet arī A. Kāmī, Z. P. Sartra, M. Fuko, A. Gluksmana u. c.) darbi mūs pārliecina, ka tā nebūt nav. Taču diemžēl ši pārliecība pašlaik tikai veidojas māsu kultūras elitārajos slāņos. Masu kultūrā dzimst (vai atjaunojas) jauns mīts par Eiropas garu kā ideālu pretstatu mūsu Austrumu kaimiņa gara dzīves mežonībai.

Skiet, taisnība ir Burtam, kas saka. ka mīts ir neiznīdējams. Mūsdienu mīlu gal­venā 'īpatnība ir prasme slēpties. Pasaule ir pilna paslēpēm. Mīts ir specifiska valoda, kas veiksmīgi apmāna mīts visus. Apmānā grimsi ne tikai Austrumu impērija, krāpta tiek visa civilizētā pasaule, jo tā ir «uzņēmusi» tādu dzīves_ attīstības virzienu, kas neatklāj skaidro, acīmredzamo, nesniedz patiesību, bet gan iztēlo visu mītisko par da­bisko, jābūtību.

Barta izteiktā diagnoze mūsu laikmetam ir skarba. Taču tās konstatēšanā viņš nav piedalījies viens pats. Pievēršoties filozofiskās domas attīstības tendencēm 20. gs., skaidri saskatāms ceļš. pa kuru ejot nobrieda ši atziņa. Spēcīga kulturoloģiskā skola izveidojas Vācijā mūsu gadsimta sākumā. O. Spenglera darbs «Rietumeiropas noriets» satricināja visu Eiropu. Ortega i Gassets Spānijā brīdina pasauli no briesmām, kas_ draud, vēs­turēs priekšplānā iznākot Homo vulgaris — pūļa cilvēkam, kas bez ierunām pakļaujas masu kultūras nivelējošajam spēkam. Līdzās kulturologiēm strādā akadēmiskāk ievirzī­tie profesori. Sajā laikā lielu atsaucību negūst E. Ķasīrera darbs par simboliskajām formām, taču kopš mūsu gadsimta sešdesmitajiem gadiem Kasīrera vārds skan no jauna. Viņa doma iegūst plašu rezonansi un atstāj spēcīgu iespaidu uz daudziem jauniem filo­zofijas virzieniem, kas veidojas Eiropā 20. gs. otrajā pusē. Atziņa, ka mūsu pasaules ainu veido simboliskas formas, kas atrodamas gan mākslā, gan zinātnē, gan reliģijā,

daudziem domātājiem kļūst par aksiomu. Pasaule nav «caurspīdīga». Tā nav atspogu­ļojuma rezultāts, kā domā dialektiskā materiālisma pārstāvji. Pasauli, kura ir cilvēka dzīves pasaule (Lebenswelt), kultūra, vidutājs starp fizikālo, nezināmo, objektīvo un no mums neatkarīgo pasauli un mūsu iekšējo, garīgo pieredzi, veido simbolisko formu kopums. Sajā pasaules shēmā bez diviem tradicionālajiem locekļiem — es un ārpasaule — ir vēl trešais: simbolizētā pasaule. Un, patiesību sakot, kā uzskata daudzi filozofi, mums nav tiesību runāt ari par objektīvu, fizikālu pasauli, jo mēs nevaram pārliecinoši pie­rādīt, ka arī šī it kā neatkarīgā pasaule nav zinātnes radīts simbolisku formu veidojums.

Mācība par simboliskajām formām dod spēcīgu impulsu kulturoloģijas tālākajai attisiibai.

Barta (un citu slrukturālislu) uzskatu veidošanos sekmē vēl viena tēma Eiropas garīgās un filozofiskās dzīves virzībā — valoda.

Kā zināms, lidz pat 19. gs. beigām valoda filozofijā nebija speciāls izpētes priekš­mets. 20. gadsimts ieiet kultūras vēsturē kā «valodas bums»: tā pirmā puse dod analī­tisko filozofiju, semantiku, semiotiku un citus spēcīgi attīstītus lingvistiskos virzienus (Barta uzskatus tie gan nav tieši ietekmējuši). Lingvistiskās filozofijas uzplaukums filozofisko problēmu priekšplānā izvirza jautājumu par jēgu, un šis jautājums nonāk visu virzienu uzmanības centrā. 20. gs. otrajā pusē, mazinoties lingvistiskās filozofijas ietekmei, valodas un jēgas pētīšanas stafeti pārņem antropoloģiskā filozofija (eksislenciālisms, hermeneitika un strukturālisms). Tāpēc Bārts, pievēršoties valodas un jēgas problēmai un sākot izstrādāt savu semioloģiju, jau var balstīties uz krietnu filozofisko tradīciju. Barta ieguldījumam strukturālisma attīstībā, viņa mācības salīdzinājumam ar M. Fuko, Levi-Strosa, Sosira, Ķristevas (kas, starp citu, bija viņa studente) un citu ievērojamu filozofu uzskatiem ir veltītas daudzas monogrāfijas. Zinātnes pasaulē Bārts gan ir daudz pazīstamāks ar saviem darbiem par semioloģiju nekā ar agrīnajām «Mitoloģijām», kurās semioloģiskā koncepcija vēl nav galīgi izveidota.

Bārtu saista jautājumi par simbolizēto pasauli un mīta funkcijām lajā, par valodu un jēgu. Bet ir vēl viena Barta filozofiskas domas līnija, kas iezīmējas jau «Mitoloģi­jas», risinās cauri visai koncepcijas attīstībai un galēji skaidru formu iegūst slavenajā lekcijā, kuru viņš nolasīja 1979. gadā, stājoties literārās semioloģijas katedras vadītāja amatā College de France. Sis problēmas pamatā ir jautājums par politizāciju, ideoloģizāciju un valodas politiski divdomīgo seju. Arī ši tēma 20. gs. filozofijā nav jauna.

Jau 19. gs. sākumā imperators Napoleons teica pravictisltos vārdus, ka politika mūsu laikmetā ieņem tādu pašu vietu kā liktenis senajā pasaulē. Vispārēja gara dzīves politizācija redzama ik uz soļa. Pret valodas politizāciju jau mūsu gadsimta pirmajā pusē protestē vācu filozofi, bet septiņdesmitajos gados — Frankfurtes skolas pārstāvji. To pašu dara art hermeneitika. Runa nav tikai par atsevišķu politiķu retoriskajām, patosa pilnajām deklarācijām, kas ir galīgā pretruna ar istenibu. Filozofi šo problēmu izvirza daudz radikālāk: valodai nevar uzticēties principā. Bārts runā par to, ka mīts ir depolilizēls vārds. Vēlakajos darbos viņš savus uzskatus attīsta tālāk: valodā ver­dzība un vara ir nesaraujamas. Nav iespējams izirt ārpus valodas robežām, lapēc va­loda ir primārais faktors, kas mūs nodod un atdod verdzībā. Sava «Lekcijā» Bārts rak­sta: «Tiklīdz valoda pāriet runa (pat ja šis akts noliek subjekta visdziļākajās dzīlēs), tā tūlīt nonāk varas kalpībā. Neizbēgami rodas divi poli: autoritārs apliecinājums un pūļa instinkts, kas grib visu alkartot.» Pec Barta domam, valoda kā varas uzticīgs kalps ir pelnījusi galēju nosodījumu.

Varas lēma franču jaunākajā filozofijā ir ļoti izplatīta. Tā saucamie «jaunie filo­zofi» astoņdesmito gadu vidū to izvirza uzmanības centrā (šķiet, tas nav noticis bez Barta ietekmes). Viņu filozofijā par vainīgo tiek uzskatīta ne tikai valoda, bet arī prāts, intelektuālisms, muļķība un ideoloģijas kundzība. Barta aizsāktais problemātikas loks tiek izvērsts vēl plašāk.

Bārts raksta par divu veidu mītiem — «kreisajiem» un «labējiem». Lasot viņa dar­bus, nepārprotami jūtams, cik viegli viņa izteiktajos vispārinājumos iekļaujas piemēri no mūsu konkrētās dzīves īstenības. Mēs pilnībā atpazīstam mūsu ideoloģizēto un poli­tizēto pasauli, kuru marksisms-ļeņinisms, apoloģizējot boļševistisko varu, izkropļojis lidz nepazīšanai. Barta teksts rada asociācijas katram, kas apzinās, cik mitizētā pasaulē mēs dzīvojam. Raugoties no mūsu mītizēlās pasaules drausmīgās iekšienes, man tomēr gribas iebilst: Bārts, manuprāt, nav līdz galam novērtējis kreisi orientētā mīta antihu­māno un antieksistenciālo raksturu. Kreisi orientētais mīts ir cieši saistīts ar piecdesmit un vēl vairāk miljonu cilvēku noslepkavošanu mūsu zemē. Ar miljonu cilvēku bojāeju fašistiskajā Vācijā. Un kur vēl Ķīna, Kambodža? Sāda lipa ideoloģiskais mits, kas at­taisno vardarbību ar revolūcijas pašattīrīšanas, manuprāt, nevar tikt bezkaislīgi nostā­dīts blakus buržuāziskās labklājības mītiem. Te nevis jārunā, bet jākliedz. Bārts diem­žēl nekliedz. Acīmredzot tādēļ, ka pieder pie tās paaudzes, kura Francijā — tālu no realitātes, kurā iemiesojas šie «kreisie» mīli, — uz visu marksistiski-ļeņiniskajā pasaulē notiekošo skatījās caur romantisma dūmaku. Kādu laiku tas bija raksturīgi ari Sartram, Kami u. c. Mums atliek tikai secināt, ka pasaule acīmredzot nekad nav spējusi pilnībā izprast to, kas notiek nevis līdzās, bet kaut kur tālāk.

Barta darbā ir vēl kāda vieta, kas man nav simpātiska. Tā ir viņa atzinīgā at­tieksme pret pārveidošanas filozofiju. Ari te Bārts nav viens: šādas noslieces Rietumu filozofijā ir ļoti izplatītas. Taču pastāv ari pretēja orientācija — piemēram, fenomeno­loģijā. kas meklē tikai acīmredzamo, augstāko patiesību un jēgu un tic tai. Fenomeno­

loģija atzīst, ka nav pieļaujama uzmākšanās pasaulei, domai, personībai ar ideju par tās pārveidošanu. Visam, kas eksistē, ir tiesības būt — tāda ir fenomenologu pārliecība. Tikai, tad pasaulē nebūs vardarbības. Strukturālisms, kas cīnās ar varu, valodu, ideolo­ģiju, mītiem, pats pakļaujas to ietekmei. Tāpēc lielās pārveidošanas, pretciņas lozungs, kas šur un tur ieskanas Barta darbā, nes sevi «kreisā» mīta elementus. īpašas ieklausī­šanās vērts ir viss, ko Bārts raksta par «labējo» mīlu. Latvija atgriežas Eiropā. Tur mēs satiksim visas garīgās «slimības», mītus, masu kultūras briesmas, par kurām Rie­tumu filozofi brīdina jau daudzus gadu desmitus. Mums jāzina, kurp mēs ejam! Un tāpēc mums jālasa Bārts. Atliek tikai novēlēt, lai tulkotāji un grāmatizdevēji ātrāk sagatavotu filozofa darbu sējumu, kas, pārstāvot franču garīgās un filozofiskās dzīves parādības, var kļūt arī par atklāsmi Latvijas kultūrā.

FRAGMENTI

MĪTS KĀ DEPOLITIZĒTS VĀRDS

Semioloģija mums māca, ka mita uz-

devums ir piešķirt vēsturiskām parādī-

bām dabas parādību statusu un nejau-

šiem faktiem — mūžīgumu. Šādu nostāju

pauž buržuāziskā ideoloģija. Ja mūsu

sabiedrība objektīvi ir privileģēta mī-

tisku nozīmju izplatības joma, tad tas

ir tāpēc, ka mīts ir vispiemērotākais in-

struments ideoloģiska apvērsuma veikša-

nai un tā definēšanai. Visos cilvēku sa-

zināšanās līmeņos ar mīta starpniecību

notiek dabas pretstatu (antiplujsis) pār-

vēršana neīstā dabā (pseudophijsis).

Pasaule sniedz mītam reālu vēsturisku

materiālu, kuru nepieciešami nosaka

veids, kādā cilvēki šo reālo materiālu ir

radījuši vai izmantojuši. Mīts piešķir vēs-

turiskajai realitātei dabiskuma veidolu.

Tāpat kā buržuāziskā ideoloģija sevi de-

finē, atsakoties no nosaukuma «buržuā-

zisks», mīts rodas, lietām zaudējot to

vēsturiskās īpašības: mītā lietas vairs neatgādina savu izgatavošanas un izveidošanas

faktu. Līdz mitoloģizēšanai pasaule valodā ir kā cilvēku darbības un rīcības dialektiska

sakarība; mīts pasauli pārstrādā nemainīgu būtību harmoniskā ainā. Te īstenojas burvju

mākslinieka triks: reālo apvēršot otrādi, atņemot tam vēsturiskumu un piepildot ar

dabu, lietām tiek laupīta cilvēciskā jēga un līdzdalība. Mīta funkcija ir atbrīvoties no

reālā, mīts — tā ir jēgas nemitīga noplūde, noasiņošana, ja jums tīk — izgarošana,

īsi sakot — jūtams tās trūkums. _

Tagad varam pilnīgot buržuāziskās sabiedrības mīta semioloģisko definīciju: mīts ir depolitizēts vārds. Protams, apzīmējums «politisks» šeit ir jasaprot plašā­kajā nozīmē — kā cilvēku attiecību kopums, kas veido pasauli radīt un veidot spējīgo reālo sociālo struktūru. Turklāt priedēklim «de» ir aktīva nozīme — tas izsaka noteiktu kustību un darbību, ar tā palīdzību nepārtraukti tiek īstenota sava veida atteikšanās. J. .] Mīts nenoliedz lietas un parādības, gluži pretēji — mīta funkcija ir runāt par tām. Taču mīts tās attīra, padara nekaitīgas, atrod tām pamatojumu mūžīgajā un nemainī­gajā dabā, piešķir lietām skaidrību, nevis tās izskaidrojot, bet gan konstatējot kā faktu. Ja es konstatēju franču imperiālisma pastāvēšanu, to neizskaidrojot, tad daudz ne­trūkst, lai es to uzskatītu par dabisku, pašu par sevi saprotamu parādību. Tas nomie­rina. Pārejot no vēstures pie dabas, mīts īsteno taupības politiku: mīts atce] cilvēka

rīcības sarežģītību, piedēvē tās būtībai vienkāršību un, visu izsecinot no tieši redzamā, izspiež jebkuru dialektiku. Mīts rada pasauli bez pretrunām, jo tai vairs nav dziļuma; pasaule tiek izlikta apskatei tās acīmredzamībā, mits nodibina svētlaimīgu skaidrību — rodas iespaids, ka lietām ir nozīme pašām par sevi.1

Bet, ja mīts vienmēr ir depolitizēts vārds, — vai reālais vienmēr ir politizēts? Vai pietiek tikai runāt par kādu objektu kā dabas dalu, lai tas mitoloģizētos? Var atbildēt Marksa vārdiem, ka pat visdabiskākais priekšmets satur sevī politiska rakstura iezī­mes (lai cik vāji izteiktas un izkliedētas tas ari būtu) — tajā ir vairāk vai mazāk saglabātas tās cilvēka darbības pēdas, kura šo objektu ir radījusi, pielāgojusi, izman­tojusi, pakļāvusi vai noraidījusi. Sīs iezīmes ir viegli parādīt valodā-objektā, kurā tiek izsacīts kaut kas, bet meta-valodā, kas runā par kaut ko, to izdarīt ir daudz grūtāk. Mīts vienmēr ir saistīts ar meta-valodu, mīta realizētā depolitizēšana bieži vien no­tiek jau uz dabiskotas realitātes pamata, kuru vispārīga meta-valoda, kas radīta lietu slavināšanai, nevis iedarbībai uz tām, jau ir depolitizējusi. Neapšaubāmi, mītam ir jā­patērē mazāk enerģijas, lai depolitizētu tādu priekšmetu kā koks salīdzinājumā ar Su­dānas kareivja depolitizēšanu. Pēdējā gadījumā politiskais lādiņš ir nepastarpināts un nepieciešams liels daudzums mākslīgi radītas dabas, lai šo lādiņu neitralizētu. Koka gadījumā politiskais lādiņš ir attālināts, gadsimtu gaitā to jau ir neitralizējuši metavalodas noslāņojumi. Tātad pastāv stipri mīti un vāji mīti; stipros mītos politikas kvants ir tiešs un depolitizēšana noris ar lielu piepūli. Vājajos mītos objekta politiskais rak­sturs ir pagaisis, kā izbalē krāsa, taču kāds sīkums šo raksturu var strauji atdzīvināt. Kas gan var būt dabiskāks par jūru? Un kas gan var būt vēl «politiskāks» par jūru, ko slavina filma «Zudušais kontinents»?

Meta-valoda kalpo mītam par sava veida rezerves krātuvi. Cilvēku attiecības ar mītu veidojas nevis uz patiesības, bet gan uz derīguma pamata: viņi depolitizē, vado­ties no savām vajadzībām. Ir arī tādi mītiski objekti, kuri uz laiku atrodas miega stā­voklī. Tad tie ir vienīgi neskaidras mītiskas shēmas, kuru politiskais lādiņš ir gandrīz neitrāls. Taču šo stāvokli noteic situācija, kurā tie atrodas, nevis to struktūra [..]

MITS SAVĀ KREISAJĀ IZPAUSME

Ja mits ir de-politizēts vārds, tad paslav vismaz viens vārds, kas ir pretējs mī­tam, — vārds, kas saglabā savu politisko raksturu. Seit jaatgriežas pie atšķirības starp valodu-objektu un meta-valodu. Ja es esmu kokcirtejs un man ir janosauc koks, kuru gribu nocirst, tad, lai kāds arī būtu mans runas stils, es nosaucu konkrēti šo koku, nevis apspriežu to. Tādējādi mana valoda šajā gadījuma ir saistīta ar savu objektu. Starp mani un koku nav nekā cita ka vienīgi mans darbs — tatad darbība; tā ari ir politiska valoda, jo pārstāv dabu tikai tai nierā, kādā es to gatavojos pārveidot. Ar šādas valodas palīdzību es iedarbojos uz objektu: koks man nav tels, tas ir manas darbības jēga. Bet, ja es neesmu kokeirlējs, es nevaru runāt konkrēti par koku, es varu tikai apspriest to. Mana valoda vairs nav instruments, ar kuru iedarboties uz koku, tieši otrādi — koks, kuru apceru, kļūst par manas valodas instrumentu. Manas attie­cības ar koku nu ir nepārejošas. Koks vairs nav cilvēka darbibas objekts, un kā tādam tam nav vairs reālas jēgas, tas ir pārtapis manā rīcībā esošā teļā. Attiecībā pret kokcirtēja reālo valodu es radu vēl vienu — sekundāru — valodu: meta-valodu, ar ku­ras starpniecību es iedarbošos nevis uz lietām, bet uz to nosaukumiem. Meta-valoda pret primāro valodu attiecas tāpat kā darbību imitējošs žests pret reālo darbību. Sī otrējā valoda nav pilnībā mītiska, bet tieši tajā mīts apmetas. Mīts var iedarboties vienīgi uz tiem objektiem, kuriem primārā valoda jau ir bijusi par starpnieku.

Tātad pastāv vismaz viena valoda, kas nav mītiska, — tā ir cilvēka — ražotāja valoda. Mīts nav iespējams, ja cilvēks runā ar mērķi pārveidot reālo, nevis cenšas sa­glabāt to kā tēlu; ja cilvēka valoda saistīta ar lietu izgatavošanu, tad meta-valodu aizstāj valoda-objekts, lidz ar to mīta rašanas kļūst neiespējama. Tādēļ patiesi revolucio­nāra valoda nevar būt mītiska. Revolūciju es definēju kā katarses procesu, kas tiecas atbrīvot pasaulē uzkrājušos politisko lādiņu: revolūcija rada pasauli, un tās valoda pēc savas funkcijas ir pilnībā iesaistīta šajā darbā. Mīts un revolūcija izslēdz viens otru, jo revolūcija rada vārdus, kas ir pilnībā, tas ir, no sākuma līdz galam, politiski. Turpretī mīts rada vārdus, kuri sākumā ir politikas, bet beigās — dabas daļa. Bur­žuāzijas atsacīšanās no sava nosaukuma vienlaikus definē gan buržuāzisko ideoloģiju, gan mītu. Bet lietu saukšana īstajā vārdā norāda uz revolucionāro ideoloģiju un jeb­kādas mītrades noliegumu. Buržuāzija cenšas noslēpt savu patieso vārdu, revolūcija sevi afišē kā revolūciju un tādējādi atceļ mītu.

Man jautā, vai «kreisajā» politikā pastāv mīti. Protams, jā — tai mērā, kādā šī kreisā politika nav revolūcija. Kreisais mits parādās tad, kad revolūcija pārstāj būt revolūcija un kļūst par «kreisumu», kad tā sāk uzdot sevi par kaut ko citu, cenšas noslēpt savu vardu, radīt nevainīgu meta-valodu un deformējoties uzdot sevi par «Dabu». Sādu revolūcijas atsacīšanos no sava vārda var noteikt taktiski vai kādi citi apsvē­rumi — par tiem es šeit nediskutēšu. Katrā ziņā šo procesu agri vai vēlu uztver kā

revolūcijai pretēju virzību, tāpēc revolūciju vēsturē «novirzieni» vienmēr tiek saistīti ar mitu radīšanu. Sociālisms iedibināja Staļina mitu. Vairākus gadu desmitus Staļins pastāvēja kā objekts, par kurti visi runāja. Te visspilgtākā veidā atklājas mītiskā vārda elementi: vēstures jēga — dzīvs Staļins! nozīmes nesējs — Staļina ritualizēta pielūgšana, Staļina vārda apveltīšana ar dabas epitetiem, kuriem piemita fatāls rak­sturs! zīmes saturs — uzskatu pareizība, disciplīna, vienotība kā mērķis, ko konkrētajā situācijā uzurpēja komunistu partija! un, beidzot, pati nozīme — svētumā pārvērsts Staļins! Sīs nozīmes vēsturiskās definīcijas tika uzdotas par dabiskām, Staļinam pie­dēvēja cildenumu un apveltīja ar Ģēnija vārdu. Šeit izpaužas iracionalitāte, vārdos neizsakāmība; depolitizēšana ir skaidri redzama, tā pilnībā apliecina mīta eksistēšanu.2

Kreisais mīts tiešām pastāv, bet tā īpašības ir pilnīgi atšķirīgas no buržuāziskā mīta. Mīta radīšana nav kreiso spēku būtiska; pazīme. Vispirms jau mitoloģizēšanai pa­kļauto objektu skaits ir niecīgs, tie ir tikai daži politiski jēdzieni, protams, izņemot ga­dījumus, kad kreisais mīts smeļas materiālu bagātīgajā buržuāzijas mītu arsenālā. Krei­sais mīts nekad neskar cilvēku ikdienišķo attiecību plašo sfēru, «nenozīmīgās» ideolo­ģijas milzīgos slāņus. Sis mīts neietiecas ikdienas dzīvē, buržuāziskajā sabiedrībā nav «kreiso» mītu, kas skartu laulību, virtuvi, mājsaimniecību, teātri, tieslietas, morāli. Krei­sais mīts ir nejaušs, tā pielietojumu nenosaka stratēģiski mērķi (kā tas notiek buržuā­ziskajā mītā), bet gan vienkārši taktiski apsvērumi, vai — sliktākajā gadījumā — tas raksturo politisku novirzienu. Kreisais mīts rodas izdevīguma, nevis nepieciešamības dēļ.

Visbeidzot — kreisais mīts ir nabadzīgs, nabadzīgs savā būtībā. Tas nespēj vai­roties, jo tiek radīts pēc pasūtījuma un to noteic īslaicīgi, ierobežoti mērķi; šādam mī­tam ir grūti veMot sevi. Tam pietrūkst galvenās spējas — spējas savu objektu padarīt leģendāru un teiksmainu. Lai ko ari kreisais mīts tvertu, vienmēr ir manāms stīvums un burtiskums, jūtama pavēles formas pelējuma piegarša; kreisais mīts aizvien ir sauss. Kas var būt vēl līdzīgāks skeletam kā' Staļina mīts? Tam pietrūkst iztēles, te norisinās neveikla piesavināšanās — mīta nozīmes nesējs (kas buržuāziskajā mitā ir bezgalīgi daudzveidīgs) netiek izmainīts nevienā aspektā, viss vienkāršots līdz vienmuļai pāta­rošanai.

Uzdrīkstos apgalvot, ka šī nepilnība raksturo pašas kreisās politikas iedabu, lai cik nenoteikts arī būtu termins «kreisie spēki», tas vienmēr tiek definēts attiecībā uz apspiestajiem, vienalga — proletārieti vai kolonizētu iezemieti.3 Apspiesto valoda var būt vienīgi nabadzīga, monotona un tieši saistīta ar viņu ikdienas darbību. Viņu trū­kuma mērs ir viņu valodas mērs, kas paliek nemainīgs un nesaraujami saistīts ar ap­spiestā subjekta darbību. Apspiestajam meta-valoda ir greznība, ta viņam ir nepie­ejama. Apspiestā vārdi, tāpat kā malkas cirtēja vārdi, ir reāli. Sie vardi ir pārejoši, tie gandrīz nekad nemelo, jo meli — tā ir bagātība, ar kuru var rīkoties, ja īpašumā ir patiesību formu krājums. Šāda apspiesto valodai piemītoša nabadzība veido liesus tin shematiskus mītus, tie ir vai nu ātri gaistoši, vai arī smagnēji un netaktiski. Kreisie mīti paši reklamē savu mītisko raksturu, tieši ar pirkstu norādot uz savu masku, kas diez vai ir neīstās dabas (pseidoplujsis) atribūts, jo neīstā daba arī ir greznība. Ap­spiestais spēj vienīgi to aizgūt uu nav spējīgs likvidēt lietu reālo jēgu, piešķirot tām tukšas formas pompozitati, kas gatava piepildīties ar neīstās Dabas nevainīgumu. Var teikt, ka kreisais mīts vienmēr ir mākslīgs, sekundāri kopā salikts mīts — tādēļ arī tas ir tik neveikls.

MiTS SAVĀ LABĒJA IZPAUSMĒ

Kvantitatīvi mīta īstā vieta ir tieši labējo spēku politikā. Tur tas ir būtiski piede­rīgs: labi barots, krāšņs, agresīvs,, pļāpīgs, šis mīts bez mitas sevi veido, gudrojot un izdomājot arvien jaunus mītus. Tas aptver visas dzīves sfēras: tieslietas, morāli, estē­tiku, diplomātiju, menedžerismu, literatūru, skatuves mākslu. Tas izplātās proporcionāli buržuāzijas tieksmei slēpt savu vārdu. Maskējoties buržuāzijā tomēr veļas saglabāt savu stāvokli. Tieši buržuāzijas centieni noslēpt savu butību (un katra slēpšana ir bez­gala daudzveidīga savā izpausmē) nemitīgi liek radīt mītus. Apspiestajam nav nekā, viņam pieder tikai viena valoda, jo viņš var runāt tikai par savu atbrīvošanu. Ap­spiedējam ir viss: viņa vārdi ir grezni, daudzveidīgi, elastīgi, apveltīti ar visām iespē­jamām respektabilitātes pakāpēm un ar meta-valodas elitārismu. Apspiestais darina pa­sauli, tāpēc viņa valoda var būt tikai aktīva, pārejoša (t. i., politiska); apspiedējsv tie­cas saglabāt esošo pasauli, viņa runa ir pilnasinīga, žestikulējoša, teatrāla, nepārejošā — tā ir Mīts. Pirmās valodas/ mērķis ir pasauli pārveidot, otras — to iemūžināt.

Vai šiem daudzajiem mītiem par Iekārtu (kā buržuāzija dēvē pati sevi) ir arī kādas iekšējas atšķirības? Vai pastāv, teiksim, lielburžuāziskais mīts un sīkburžuaziskais mīts? Šai aspektā’ nevar eksistēt fundamentālas atšķirības, jo, lai kāda publika arī patērētu mītu, tas allaž postulē nemainīgas Dabas eksistenci. Tomēr eksistē atšķirības mītu piliiveidības un izplatības ziņā. Katra mīta nobriešanai labvēlīgāka ir noteikta sociālā sfēra, katram nepieciešams savs mikroklimats. [..]

Katram mītam ir gan. sava vēsture, gan ģeogrāfija, un tās ir savstarpēji saistītas. Izplešoties mīts nobriest. Man nav bijusi izdevība pētit mīta sociālo ģeogrāfiju. Bet ir iespējams atrast to, ko lingvisti dēvē par izoglosām (līnijas, kuras savieno ģeogrāfis­kas vietas ar vienādām dialekta īpatnībām) — tās norāda uz mīta sociālo novieto­jumu. Daži mīti savā izplatībā svārstās — tie pārceļo no lielās preses uz piepilsētas rantjē savrupmājām, frizieru saloniem, metro. Mītu sociālo ģeogrāfiju grūti noteikt, jo nav izstrādāta analītiska preses socioloģija.

Ja arī nevaram šobrīd konstatēt buržuāziskā mīta dialektu formas, varam vismaz iezīmēt tā retoriskās formas, ar retoriku saprotot noteiktu, stabilu, sakārtotu figūru kopumu, kurā izkārtojas mīta nozīmes nesēja dažādās izpausmes. Sīs figūras ir it kā caurredzamas, jo tās netraucē nozīmes nesēja plastiskumu, bet ir pietiekami lielā mērā konceptualizētas, lai spētu piemēroties pasaules vēsturiskam attēlojumam (tāpat kā klasiskā retorika nodrošināja aristokrātisko pasaules ainu). Tieši ar retoriskiem līdzekļiem buržuāziskie mīti paver neīstās dabas vispārējo perspektīvu, kas nosaka mūs­dienu buržuāziskās pasaules sapņus. Galvenās figūras ir šādas:

1.  Vakcīna. Es jau iepriekš minēju šis ļoti izplatītās figūras piemērus, kas iz­paužas tādējādi, ka tiek atzīti kādam šķiras institūtam piemītoši gadījuma rakstura trū­kumi, lai tādā veidā labāk noslēptu galvenos. Sabiedriskā doma tiek imunizēta ar nelielu oficiāli atzīta ļaunuma poti, tādējādi pasargājot no tādas darbības rašanās un izplatīšanās, kas varētu radīt esošās kārtības apvērsuma draudus. Sāda liberāla pie­eja kļuva iespējama tikai kopš simt gadiem. Pirms tam buržuāzija nenodarbojās ar izgudrošanu šajā aspektā un bija visai shematiska, taču nu tā ir kļuvusi elastīgāka un vairs neminstinās, pieļaujot vietēja rakstura apvērsumu: avangardu, infantilu iracionalitāti u. tml. Tagad buržuāzija izveidojusi sev sabalansētu ekonomisko kārtību — kā ikvienā pareizi veidotā anonīmā akciju sabiedrībā, mazāka mēroga paja juridiski (nevis reāli) tiek pielīdzināta liela mēroga pajai.

2.  Vēsturiskuma atņemšana. Mīts, runādams par savu objektu, atņem tam jebkuras vēsturiskuma pazīmes. Vēsture pilnībā izgaist un pārvēršas ideālā māj­kalpotājā: tā iepriekš visu sagatavo, sagādā, atnes un klusītēm aiziet, kad ierodas saim­nieks, — kungam atliek vienīgi baudīt sagādāto, neprasot, no kurienes tas nāk. Parei­zāk sakot — šis objekts nāk no mūžības un no laika gala radīts buržuāzijas pārstā­vim. Tā, ja var ticēt «Guide Bleu», Spānija kopš neatminamiem laikiem bijusi radīta tūristiem, un sensenos laikos «primitīvie iezemieši» izdomājuši savas dejas, lai sagā­dātu buržuā eksotiskus pārdzīvojumus. Neapšaubāmi — šada svētlaimīga aina iiek izzust traucējošiem elementiem: gan determinismam, gan brīvībai. Nekas vairs nav jā­rada, nekas vairs nav jāizvēlas: atliek vienīgi iegūt īpašumā šos jaukos priekšmetus, kuros ir izgaisinātas jebkuras izcelsmes un izvēles pēdas. Si brīnumainā vēstures iz­zušana ir vel viena no formām jēdzienam, kas ir kopīgs 1 ielakajai daļai buržuāzisko mītu: cilvēka bezatbildības jedzienam.

3.  Identificēšana. Sīkbiiržītāzijas pārstāvis ir cilvēks, kas uespej iztēloties citu indivīdu pastāvēšanu. Ja redzes laukā nostājas Cils indivīds, sikburžuāzijas pārstā­vis kļūst akls, ignorē un noliedz šo Citu vai ari pārveido viņu atbilstoši pašam. Sik­buržuāzijas pasaulē visiem konfrontējošiem faktiem ir rikošeta daba, ikviena atšķirība tiek vienkāršota, pielīdzinot to sikburžuāzijas subjektam. Uzvedumi, tribunāli, visas tas vietas, kurās var iznākt sastapties ar Citu, kļūst par spoguļiem. Jo Cils individs — tas ir skandalozs elements, kas apdraud mūsu būtību. Sikīniržuāziskā apziņa ir pilna ar klaidoņu, tēva slepkavu, pederastn miniatūriem rēgiem, kurus tiesas spriedēju kor­puss ik pa brīdim izvelk no šīs apziņas, nosēdina uz apsūdzēto sola, iespaido un no­tiesā. Noziedzniekus vienmēr tiesā kā sev līdzīgus, tikai noklīdušus no ceļa, jo svarīga ir viņu ceļa izvēle, nevis būtība — tāds nu cilvēks ir radīts. Reizēm gan izrādās, ka Citu indivīdu nav iespējams reducēt līdz kādai analoģijai un atmest — ne jau aiz pēkšņiem sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan tādēļ, ka veselais saprāts tam pretojas: kādam no citiem indivīdiem ir melna, nevis balta ādas krāsa; vēl cits dzer bumbieru sulu, nevis «Pernod». Kā lai salīdzina sevi ar nēģeri, krievu? Seit var lidzēt tada figūra kā eksotisrns. Cits indivīds top par priekšmetu, par uzdevumu, marioneti, viņu izstumj cilvēces perifērijā, kur tas vairs neapdraud sikburžuāzijas pārstavja eksis­tenci. Sāds paņēmiens ir īsteni sīkburžuāzisks. Jo sīkais buržua, kaut ari nespēj iedzī­voties Citā indivīdā, vismaz spēj ierādīt viņam kādu vietu šajā pasaulē. Tas tiek saukts par liberālismu un nav nekas cits kā vispārzināmu faktoru intelektuāla pārvaldīšana, kur katrai lietai atvēlēta sava vieta. Sikburžuāzijas pārstāvis nav liberāls (tieši šajā vidē rodas fašisms, kuru savukārt izmanto lielburžuāzija), viņš ar nokavēšanos seko lielburžuāzijai.

4.  Tautoloģija. Zinu, ka šis vārds nav pārāk labskanīgs. Bet arī pati parādība nav nekāda slavējamā. Tautoloģija ir vārdisks process, kad kāds objekts tiek definēts ar to pašu objektu («Teātris •— tas ir teātris.»). Seit mēs saskatām vienu no maģiskas uzvedības veidiem, ko Sartrs aprakstījis darbā «Emociju teorijas aprises». Cilvēki pa­tveras tautoloģijā tāpat kā baiļu, dusmu, skumju izjūtā, kad nespēj kaut ko izskaidrot. Sis pēkšņais valodas deficīts maģiskā kārtā tiek skaidrots ar objekta dabisko pretes­tību. Tautoloģijā norisinās divkārša slepkavība: tiek iznīcināts racionalais elements, jo tas mums pretojas, un tiek iznīcināta valoda, jo tā mūs pamet nelaimē. Tautoloģija —-

tā ir atmiņas izzušana vajadzīgajā brīdi, dziedinošs runas spēju zudums, tā ir nāve vai — ja jums tīk — komēdija, te sašutušā tonī reālais «konstatē» savas tiesības at­tiecībā uz valodu. Sava maģiskā rakstura dēj tautoloģija, protams, spēj tikai aizseg­ties ar autoritāriem argumentiem: samulsuši vecāki atbild bērnam, kas tincina pēc iz­skaidrojuma: «Tas tā notiek tāpēc, ka tas tā notiek!» — vai vēl labāk: «Tāpēc, ka tāpēc!» Tā ir nedroša maģiska rīcība, kas, iesaistoties racionālā izskaidrošanā, to tūdaļ pārtrauc, uzskatot, ka rēķini ar cēlonību ir nokārtoti, tiklīdz tiek izsacīta cēloniska sakarība. Tautoloģija liecina par dziļu neuzticību pret valodu; valoda tiek atmesta, jo ar to neprot rīkoties. Taču katra valodas noliegšana nozīmē nāvi. Tautoloģija rada mirušu, nekustīgu valodu.

5.  Divkāršais noliegums. Tā es nosaucu šo retorisko figūru, kas liek no­stādīt blakus divus pretstatus un, līdzsvarojot tos, beigu beigās noraidīt abus (es ne­gribu ne vienu, ne otru). Sī visdrīzāk ir buržuāziskā mīta figūra, jo tās izcelsme ro­dama vienā no liberālisma mūsdienu formām. Mēs šeit sastopam svaru figūru: vispirms reālo vienādo līdz analogām sastāvdaļām, tad tās nosver un beidzot, konstatējot svara vienādību, atmet. Arī šajā gadījumā varam novērot maģisku uzvedību: tiek likvidēts viss, ko izvēloties rnēs sev radītu grūtības; mēs bēgam no neciešamās realitātes, vien­kāršojot to līdz diviem kontrastiem, kas ir līdzsvarā tikai tai mērā, cik tie ir formāli un atbrīvoti no sava būtiskā svara. Divkāršam noliegumam var būt arī degradētas iz­pausmes, piemēram, astroloģijā pareģotam ļaunumam seko to līdzsvarojošs labums; pareģojumi vienmēr tiek sastādīti ļoti piesardzīgi — tā, lai tie kompensētu viens otru; izveidotais līdzsvars sastindzina jebkuras vērtības, dzīvi, likteni utt. Vairs nekas nav jāizvēlas, atliek tikai parakstīties par saņemšanu.

6.  K v a 1 i t ā t e s kvantifikācija. Šo figūru mēs sastopam visās iepriekšmi­nētajās. Vienkāršojot jebkuru kvalitāti līdz kvantitātei, mīts ietaupa prāta pūliņus un realitātes apjēgšana iznāk lētāka. Esmu jau minējis vairākus piemērus, kā buržuā­ziskā — un jo sevišķi sīkburžuāziskā — mitoloģija nešaubīdamās pielieto šo mehānismu attiecībā uz estētiskiem, ar nemateriālām parādībām saistītiem faktiem. Buržuāziskais teātris ir šīs pretrunas spilgts piemērs; teātris ir būtība, kas nav izsakāma nekādā va­lodā un atklājas vienīgi sirdij, intuīcijai, un tādēļ tā pašcieņa viegli ir ievainojama. (Zinātniski runāt par teātri ir aizliegts, jo tas ir «noziegums pret būtību», citiem vār­diem — jebkuri mēģinājumi racionāli spriest par teātri tiek diskreditēti un novērtēti kā hipertrofēts zinātniskums un pedantiska lingvistika.) Taču buržuāziskā dramaturģija balstas uz teatrālo efektu precīzu izskaitļojumu. Virkne iepriekš izrēķinātu veiklu pa­ņēmienu nodibina kvantitatīvu vienādību starp biļetes maksu, komiķa smiekliem caur asarām un dekorāciju krāšņumu. Tas, ko pie mums sauc par aktiera spēles «dabis­kumu», visupirms ir labi plānota ārējo efektu kvantitāte.

7.  Konstatācija. Mītam ir sliecība uz aforistiskumu — šajā figūrā buržuāziskā ideoloģija iegulda savas būtiskākās intereses: vispārīgumu, atteikšanos no izskaidro­šanas, pasaules hierarhijas neizmaināmo kārtību. Bet te atkal ir jānošķir valoda — objekts no meta-valodas. Senie tautas sakāmvārdi pasauli uztver kā praktiskas apgu­ves objektu. Laucinieka konstatācijā «Saule staiga pa zemes virsu» saglabājas reala saikne ar saulaina laika derīgumu. Šis izteikums pauž tehnoloģisku pieeju — vārdi, par spīti savai vispārīgajai, abstraktajai formai, ir sagatavošanās praktiskai darbībai, tie iekļaujas darba procesā: laucinieks nerunā par labu laiku, viņš ar to konkrēti nodar­bojas, iesaista savā darbībā. Visi tautas sakāmvārdi uzrāda aktīvu runas veidu, kas ar laiku koncentrējies refleksīvā formā, bet šī refleksija ir strupa, vienkāršota līdz fakta konstatācijai; tajā ir nedrošība, apdomība, ļoti cieša piesaiste empīriskajai pieredzei. Tautas sakāmvārdi vairāk paredz, nekā apgalvo, tie ir topošas, nevis jau nostabilizē­jušās cilvēces izteikumi. Toties buržuāzijas aforisms pieder pie meta-valodas — pie «otrējās valodas», kas saistīta ar jau gataviem objektiem. Tā klasiskā forma ir maksima (rīcības norma). Šeit konstatācija vairs nepievēršas veidojamai pasaulei — afo­rismam ir jāapslēpj izveidotā pasaule, jānobēdzina tās veidošanas pēdas zem acimredzamības mūžīguma maskas. Aforisms ir kontrizskaļdrojums, par cildenu padarītas tautoloģijas ekvivalents, ekvivalents kategoriskajam «tāpēc, ka», kuru pār bērnu gal­vām, kad nezina atbildi, nogāž vecāki. Buržuāziskā mīta konstatācijas pamats ir veselajs saprāts — patiesība, kura rodas pēc tā cilvēka pavēles, kuram labpatīk runāt par šo patiesību.

Šis retorikas es minēju, neievērodams secibu; to uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Dažas no tām var nolietoties, citas — vēl veidoties. Bet, lai kādas tās arī būtu, redzama to koncentrēšanās divās lielas grupās, kuras var nosaukt par buržuā­ziskās pasaules Zodiaka zīmēm: Būtības un Svari. Buržuāziskā ideoloģija nemitīgi pārveido vēstures rezultātus nemainīgās būtības. Līdzīgi tinteszivij šī ideoloģija paš­aizsardzības nolūkos duļķo ūdeni, tā nepārtraukti novēršot uzmanību no nemitīga pa­saules tapšanas procesa. Buržuāzija tiecas inventarizēt savu īpašumu, iebalzamēt pasauli, ievadīt reālajā materiālā kaut kādu attīrīšanas esenci, kura apstādinātu pasaules pār­veidošanos, tās virzīšanos uz citām pastāvēšanas formām. Šādu īpašumu — stingri noteiktu un sastindzinātu — var visbeidzot aprēķināt. Buržuāzijas morāle pēc savas būtības ir svēršanas process: Būtības tiek novietotas svaros, kuru nekustīgā ass ir pats buržuāzijas pārstāvis. Mītu mērķis ir padarīt pasauli nekustīgu, tiem obligāti jā­

veido iespaidīga visaptveroša pārvaldes sistēmas aina, kas iedibinātu neatgriezenisku īpašuma hierarhiju. Tādējādi mīti pavada cilvēku it visur un ik brīdi, pievēršot viņu tam nekustīgajam prototipam, kas neļauj dzīvot savu dzīvi. Mīts neļauj cilvēkam brīvi uzelpot, māc viņu ka milzīgs iekšķīgs parazīts, kas ierāda indivīda darbībai tos šauros rāmjus, kuros cilvēkam ļauj ciest, nesakustinot pasauli. Buržuāziskā neīstā daba — tas ir pilnīgs aizliegums personībai atklāt sevi izdomā un jaunradē. Mīts — tā ir ne­rimtīga, nenogurstoša pierunāšana, ļaunprātīga, nelokāma prasība, lai visi cilvēki at­zītu buržuāzijas mūžīgo, bet jau novecojušo veidolu, kas reiz izveidots, lai kalpotu mūžīgi. Jo Daba, kurā cilvēkus iesloga ar ieganstu iemūžināt, saucas — Tradīcija. Bet, lai cik svēta šī Tradīcija arī butu, cilvekiem ta ir jāņem savās rokās un jāpārveido.

No franču valodas tulkojis Normunds Pukjans

' Baudas principam, ko Frcids piedēvē cilvēkam, var pievienot skaidrības principu, ko mitoloģija piedeve cilvēcei. Te pilna mera izpaužas mita divējāda daba — tā skaidrībai ir eiforisks raksturs.

2 HruSčovisms neparādījās vis kā politiska pārmaiņa, savā būtībā tā bija tikai valodas pārmaina. Turklāt šī pārmaiņa nebija pilnīga, jo Hruščovs devalvēja Sfa|inu, viņu neizskaidrodams. Tatad Sta­ļins netika no jauna politizēts.

s Mūsdienās tieši kolonizētais subjekts tiek pilnībā nostādīts tai stāvoklī, kuru K. Markss aprak­stījis ka proletārieša stāvokli.

Strukturālisma mode «Mode aizkļūst pat līdz mūsu miesai. Modes ietekmē es atgriežos sava tekstā kā kariķēta iarsa figūra.»

Morisa Anrī šaržs no laikraksta «La Quinzaine littéraire». No kreisas: Mišels Fuko, Žaks Lakans, Klods Levl-Stross un Rolāns Bārts.

Pāri manai galvai plešas Omskas stepes marta debesu bezgalība. Tā liekas reibi­noša pēc nesenā, pat it kā; dubultā gūsta Tomas un Ūsas upju satecē, kur dzeloņstiep­lēm un restēm nāca talkā vēl Altaja kalni, lai mēs būtu pilnīgā drošībā. Un, kaut nupat vēl plecus spieda ar paša rokām sasalušajā zemē iecirstās tranšejas šaurība, esmu uz laiciņu paglābts gan no darbu uzrauga, gan modrā apsargātāja visu redzošās acs. Cik plaša un brīva nu šķiet virs galvas debess! Un vējš vairs nedzildina manus ar skrandām piesegtos locekļus. Un pusdienām glabātais maizes gabaliņš nečūkst ausīs: apēd! Es tagad esmu jau cits. Ne vairs anonīmā, darbā bīdāmā figūra, kurai uz pieres, uz krūtīm, uz muguras un uz kājas ir numurs K-240, bet dzīvs cilvēks, kurš kaut ko atceras, domā un jūt. Un es uzmanīgi izvelku no azotes tur paslēpto nožēlo­jamo zīmuļa galiņu — gan ķīmisko — un dzeltenīgu papīra strēmelīti. Uz tās ir uzrakstīta kārtējā — šoreiz sešdesmit sestā — atdzejošanai sagatavotā Šekspīra so­neta teksts:

Tir’d with all these, for restful I cry. —

Un tam līdzās jau veidojas latviskais:

Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»

Jā, tā es domās esmu jau bieži saucis, un tāpēc šie vārdi nav literārs štamps, bet manas dvēseles neviltots kliedziens. Taču pēc tam ne mazāk bieži esmu atkārtojis kādreiz skolā mācīto: Dum spiro, spero (Kamēr elpoju, tikmēr vēl ceru). Es un mani likteņbiedru tūkstoši — mēs visi tomēr ceram. Pat bezcerībā ceram. Un tāpēc neskrie­nam dzeloņstieplēs pēc drošas nāves. Jā, mēs visi ceram. Arī mans nometnes draugs — par mani puspaaudzi vecāks un dzīvē vairāk ko pieredzējis — Jānis Dimza, kādreiz Rīgas grāmatnieku aprindās labi pazīstams darbinieks, ar kura gādību man te kļuvis pieejams Šekspīra rakstu kopojums. Viss Šekspīrs vienā sējumā 1280 zīdpapīra lappusēs smalkā drukā, ik lappusē divas teksta ailes! Jā, es zinu — pat Dimza cer. Un cer viņa draugs — ilgi nebrīvē vārdzinātais krievu vēsturnieks,, mākslas zinātnieks un dzejnieks Ļevs Gumiļovs — cer par spīti tam, ka tā māmuļa, ģeniālā krievu dzejniece Anna Ahmatova, dēlu savā «Rekviēmā» domās jau apraudājusi kā mirušu. Dum spiro, spero! Bet mana lielā un, kaut fantastiskā, tomēr reizē it kā reālā cerība ir: pārtulkot latviski visu Šekspīru, «no vāka1 , līdz vākain», jo Tribunāls man šāda uzdevuma veikša­nai piešķīris apaļus divdesmit piecus gadus. Tobrīd es vēl nezināju, ka man šos div­desmit piecus kā «nedaudz pārspīlētus» anulēs, tāpat to, ka pēc gadiem desmit ar daudzu latviešu literātu pūlēm iznāks Šekspīra Kopoti raksti sešos sējumos, kur mana līdzdalība būs visai pieticīga (bet ari par to rakstu Sastādītājs saņems no Priekšnieka jo bargu rājienu — par modrības trūkumu).

S. Botičelli. No cikla «Paradīze». Ilustrācija Dantes «Dievišķajai komēdijai»

Te lasītāja ieskatam liek nodoti daži mani Omskas stepē atdzejotie, bet lidz šim nepublicētie Šekspīra soneti no t. s. «sāpju sonetu» cikla — ar nelieliem laboju­miem vai pārveidojumiem, jo visi tulkojumi un atdzejojumi gadu gaitā diemžēl veco, ko gan nevar saeit par Šekspīra oriģināliem.

Savu necilo veikumu nododu lasītājam klusā cerībā, ka Šekspīra lielajai pasaules iāpei būs pievijies klāt ari kāds manas nebrīvē turētā trimdinieka sāpes pavediens.

Paulis Kalva

XII

Kad dzirdu, pulkstenis kā stundas triec, Un redzu, nakts kā nodzēš dienas ainas, Kad vīst jau pirmās vijolītes zieds Un cirtas melnās metas sudrabainas,

Kad redzu: koki — tveicē dzestrs jums Pār galvu ganiņam — sāk nomest lapas Un jūnijdruvu zaļais viļņojums,

Siets sirmbārdainos kūļos, slid uz kapu,

Man tava daile skumji jautāt liek,

Kā pastāvēt pret laika varu ļauno,

Kad vienam mirstot daiļums laupīts tiek, Bet citam dzimstot dāvināts no jauna.

Un tikai tus šai laika varai spēj Būt pretinieks, kam ir te pēcnācējs.

LXXI

Pēc manis nesēro, kad miršu es Un kapu zvans būs drūmi vēstīt sācis, Ka, bēgdams prom no zemās pasaules, Es tārpu valsti zemākajā nācis.

Un aizmirsti, šis vārsmas pārlasot,

Tu mani, uzticīgo dziesminieku,

Jo mana mīla atsacīties prot No piemiņas, kas laupītu tev prieku.

Bet, ja šais vārsmās, saku, kādreiz ļauts Tev lūkoties, kad es jau pīšļos iris,

Tu manu vārdu miņā neatsauc —

Lai tava mīla mirst, kad pats es miris.

Un sirdi aizslēdz svešu acīm ciet,

Lai manis dēļ par tevi nevar smiet.

XXVIII

Ak, cik es noguris un izmocīts,

Bet atelpai man mirkļa nav neviena,

Ar vakaru kad vienlīdz gurds aust rīts Un dienu — nakts, bet nakti gandē diena!

Un abas ienaidnieces rokas slēdz Un saprotas, lai laupītu man veldzi:

Ar darbu diena miesu mocit mēdz,

Nakts — dvēseli ar atšķirtības smeldzi.

Kaul dienas labvēlību iemantot Es pūlos, tev to dailē pielīdzinot,

Un naktij steidzu atzinību dot,

Pie tava vārda zvaigznes vārdu minot,

Jo smagāk diena gulstas man uz krūts Un nakts jo kārāk manas sāpes sūc.

CVII

Ne, šaubu mākts, es pats to pateikt varu. Ne pareģot spēs zīmju gudrais tulks,

Vai tavu mīlu lemts uz mūžu garu Man paturēt vai nodzisīs tās spulgs.

Bet auguriem par apsmieklu un bēdām Pār aptumsumu mēness vaigu ceļ,

Steidz neticībai cerība pa pēdām,

Un miera gados olīvkoki zeļ.

Un dzēsīs laiks reiz arī manas rētas,

Un jauns šais vārsmās ilgi būšu es,

Kaut cilšu ciltis, vārdā neminētas,

Dzims, augs un pagaisīs no pasaules.

Un tu man līdzi spoža saglabāsies,

Kad rūsa pāri kēniņkroņiem klāsies.

CXXIX

Truls nespēks dvēselē, kad samīts kauns,

Luk, katras kāres iznākums vispēdīgs!

Bet, tvarstot to, cik cilvēks ciets, cik ļauns, Rupjš, nežēlīgs un nodevīgs, un blēdīgs!

Viņš ātrāk nespēj attapties nekad,

Pirms bauda gūtais nekļūst sājš un nīstams, Un dusmās trīcošs aptver tikai tad.

Kāds badā norīts ēsmas kumoss bīstams.

Pēc baudas dzīdamies, vai traks viņš kļūst, To gūstot — nepiepildāms, kāre kaistošs,

Viss mocīgs tam: ko guva, gūs vai gūst.

Salds — ilgās, atmiņās — kā sapnis gaistošs.

Bet katrs atrast debess vārtus cer,

Kas ieved ellē, kad tos vaļā ver.

Ķiniešu rakstnieks VANS MENS dzimis 1934. gada 15. oktobri Pekinā, inteliģentu ģimenē. Agrā jaunībā viņu aizrauj sabiedriskā un politiskā dzīve, un viņš iesaistās pagrīdes darbā — cīņā pret tolaik Ķīnā valdošo Japānas virskundzību. 1948. g. viņš iestājas Ķīnas komunistiskajā partijā un aktīvi piedalās komjaunatnes darbā.

Pirmais darbs — romāns «Lai dzīvo jaunība!» — rakstīts no 1953. g. lulz 1956. g., taču pēc pieredzējuša literāta padoma netiek UVU publicēts. Pirmā Vana Mena publi­kācija — stāsts «Pupiņa» (1955).

1957. gadā sākās pret «labējiem elementiem» vērsta politiska kampaņa, un tā ar asu kritiku vērsās prel Vana Mena stāstiem «Ziemas lietus» un «Jauniņais orgdaļā». 1958. g. Vans Mens tiek oficiāli atzīts par «labējo elementu», izslēgts no partijas un izsūtīts labošanas darbos. Tikai pēc divdesmit gadiem — 1979. g. — rakstnieks saņem atļauju atgriezties galvaspilsētā. No ši brīža sākas aktīvākais Vana Mena literārās darbības periods. Viņš kļūst par literāra žurnāla galveno redaktoru un Ķīnas rakstnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku, viņu ieceļ par kultūras ministru (1986). 1981. g. nāk klajā stāstu krājums par Siņczjanas provinces (rakstnieka trimdas vieta) cilvēkiem un kultūrvides izpētei veltīts stāstu un nopeļu krājums «Uz Īli upes». 1985. g. rakstnieks pabeidz romānu «Metamorfozes jeb Rotaļa ar saliekamajām bildītēm».

Vana Mena spalvai pieder virkne spilgtu, talantīgi uzrakstītu isprozas darbu: «Ko­munistisks sveiciens», «Gaisa pūķis un lenta», «Ziemas lietus», «Pavasara balsis», «Pavasara vakars», «Ezera spogulis», «Sapņi par jūru», «Salnais» u. c.

Uzmanīga ieklausīšanās cilvēkā kā esības augstākajā vērtībā, vēlme ieskalities viņa pašizzināšanas procesos, to elementu meklēšana, kuri veido personību, ir Vana Mena prozas kodols.

Kaut kas nodārdēja, un kļuva tumšs. Uz pretējās sienas parādījās dzeltenīgs kvad­rātveida mēness. Jue Džifena sirds drudžaini sarāvās, tad atkal atsāka mierīgi pukstēt. Vagons sašūpojās un viegli sapurināja pasažierus. Jaukas bērnības atmiņu šūpoles.

Vasarā bars baskājainu bērneļu, nometuši drēbes zem kupla vītola, ar vienu lēcienu ielec ciema upītes saltajā ūdenī un iznirst desmit vai vairāk metru attālumā. Kas var uzminēt, kur parādīsies katra galva? Kas var zināt, cik kurš kopā ar ūdeni norīs mazu kurkuiēiiu? Aizvērtām acīm pagulēt uz ūdens, kur zib saule un peld koku ēnas. Vai arī iešūpoja tikpat liegi?

Zudušās un tomēr vēl nepazaudētās bērnu dienas un dzimtā puse — vai jūs mani nosodāt vai arī sveicat mani? Mātes kaps, kuram šajā brīdī tuvojas tēvs!

Kvadrātveida mēness sakustējās, izzuda un parādījās atkal. Pa vienu no četrstūru lodziņiem iespraucās staru kūlis — vai nu norietējušās saules atblāzma, vai stacijas luktura gaisma. Kāpēc pārējie trīs lodziņi cieši aizvērti? Ir nu gan tumsa — it kā gaišu dienu būtu nomainījis pusnakts melnums. Ar troksni aizvērās durvis un noslēdza viņus no ārpasaules. Vai troksnis, kas pieņēmās spēkā, varētu būt krusa? Vai arī tie ir vesera sitieni pa dzelzi? Dzeltenās lesa plakankalnes ciemos vēl daudz kalēju — cik vareni un muskuļoti ir mūsu Dzimtenes pleci! Ak, protams, — tie ir riteņu klaudzieni sliežu savienojuma vietās.

Patlaban plūstošā maigā melodija — šķiet, tā ir populārā dziesmiņa «Skaļais strauts». Vai tiešām vilciens tik stipri klaudzina? Prot gan dzīvot tie Guandžou iemīt­nieki, nav vis kā pie mums, ziemeļrietumu plakankalnē, kur gan cilvēku sejas, gan logu stiklus klāj biezs dzelteno putekļu slānis.

Guandžou ēnainajās nojumēs karājas trīsstūrveida keramikas plāksnītes. Saskaro­ties tās rada patīkamu skaņu, kas priecē sirdi.

Bet, klausoties amerikāņu abstrakto mūziku, cilvēks tiešām var sajukt prātā. Inte­resanti, kādas sajūtas pārņēma Kisindžeru, klausoties Jana Dzidžuna āriju. Pekinas muzikālajā drāmā ir apdullinošs gongu un bungu troksnis. No liela trokšņa — maz prieka, vai tā nav? Gluži pretēji, kad vilciens sāk uzņemt ātrumu. Riteņu klaudzieni cilvēku uzmundrina un vieš cerības. Nākamajā, aiznākamajā vai vēl pēc daudzām sta­cijām tevi gaida dzīve, kuru tu meklē, māte vai bērns, draugs vai sieva, karsta vanna vai bagātīgi klāts galds. Gadu mijā — Pavasara svētkos1 katrs steidzas uz savām teva mājām. Tie ir visbrīnišķīgākie un senākie mūsu tautas svētki. Lai pateicība De­besīm un Zemei — tagad visa tauta ar prieku var svinēt šos svētkus. Pavasara svētki vairs netiek liegti revolūcijas vārdā.

Tas tiešām ir dīvaini. Pēc apmēram triju mēnešu ilga ārzemju komandējuma viņš kadu laiku dzīvoja Pekinā augstākas kategorijas viesnīcā. Atskaites, ziņojumi, pieņem-

sanas, referāti. Tad Jue Džifens saņēma vēstuli no tēva. Tēvam bija pāri astoņdesmit, viņš nule bija ticis va|ā no apkaunojošā apzīmējuma «muižnieks». Jue Džifens nolēma apciemot tēvu, ar kuru nebija ticies vairāk nekā divdesmit gadus. Vai tas nebija kļū­dains lēmums? Grūti iedomāties, ka viņam divas stundas un četrdesmit septiņas mi­nūtes būs jāpavada sutlgā vagonā. Vēl pirms trim stundām viņš sēdēja platā, ērtā krēslā lidmašīnā «Trident», kura lidoja no Pekinas uz N. pilsētu. Pirms diviem mēne­šiem viņš atsevišķā kajītē brauca ar kuģi pa Elbu uz Hamburgu, bet tagad bija iespiests kā sardīne bundžā kopā ar ceļā nomocītiem pasažieriem, kuru sejas tumsā nebija redzamas. Viņš pat nevarēja apjēgt, uz kuru pusi brauc vilciens. Gar acīm lielā ātrumā ņirbēja mēnesim līdzīgi gaismas plankumi — vai vilciens kustējās kopā ar tiem vai pretējā virzienā? Būdams inženieris fiziķis, viņš nespēja atrisināt šo uzde­vumu, kas bija pa spēkam skolas puikam un nebūt nebija kāda ģeometriskās optikas problēma.

Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš nav apciemojis tēvu viņa mājās. Kāpēc gan viņš cēlies no muižnieku kārtas? Muižnieks, muižnieks! Tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā viņš bija savās mājās — pavadīja tur kādas četras dienas —, un pēc tam divdesmit divus gadus bija jānodarbojas ar paškritiku. Lai saprastu liela domātāja prātojumus, parastajiem cilvēkiem varbūt nepietiek ar simt gadiem.

Mulsumu un neziņu rada jautājums — vai tiešām cilvēks pasaulē nācis tikai tādēļ, lai nodarbotos ar paškritiku? Vai tiešām viņš Ķīnā piedzimis tādēļ, lai līdz kapa malai plēstu sev matus? Labi, ka tas viss ir pagātnē. Stutgartē, automobiļu fabrikā «Benz», bez apstājas kustas konveijers un tīrajos, gaišajos cehos — ne mazākās skaņas. «Simenss un dēls» — firmas jauda milzīga, tās vēsture aptver aptuveni 180 gadus. Mēs speram pirmos soļus. Apdzīsim, apdzīsim! Lai būtu cik grūti būdams!

Riteņu klaudzieni — blaku, blaku! Blaku, blaku — tūdaļ sāksim, tūdaļ sāksim, tū­daļ, tūdaļ, tūdaļ, tūdaļ; no zemu toņu trīs taktu klaudzieniem riteņi pāriet uz varenām, spiedzošām divām taktīm. Un mūsu sutīgais vilciens tieši tagad uzņem īsto ātrumu. Ķo tad runāt par «7>i'deni» debesīs?

No putekļu un tabakas dūmu piesātinātā gaisa mutē radās rūgta tabakas garša. Tā mēdz būt, kad ārsts ar adatu terapiju ārstē traheju vai plaušas. Adata «meihaudžeņ» trāpa noteiktā punktā. Sviedru smaka nav tik uzbāzīga. Vietējā dialekta aromāts ir kaut kas tabakai un sviedru smakai līdzīgs — gan ass, gan arī tuvs kopš bērnības. Vēl iesmaržojās pēc ķirbja. Kurš gan te ēd ķirbi? N. pilsētas stacijas laukumā, šķiet, ķirbji netika pārdoti. Kādreiz dažādu uzkožamo un vietējo delikatešu šeit bija papilnam, tādu kā, piemēram, zemesrieksti, saulespuķu sēkliņas, žāvēta hurma, reibinošās dateles, saldie pupu plācenīši, saldie kartupeļi, paparžu dzinumi sezama eļļā — tas viss bija nopērkams. Bet tad kā uz burvju mājienu pēkšņi viss pazuda. Pēc delikatesēm pazuda arī sērkociņi un elektriskās baterijas. Bet šodien — atkal viens mājiens, un viss ir izmainījies. Pastiep tik roku — un vari dabūt vēl vairāk delikatešu! Žāvēta hurma un dateles — ko vien vēlies. Saldums cilvēkam nonāk līdz pašai sirdij. Jue Džifens nokoda gabaliņu no žāvētās hurmas, ko bija nopircis pirms iekāpšanas vilcienā. Viņš to rūpīgi košļāja, mēģinādams atkal izjust bērnu dienu saldo garšu. Rūgtums ir samanāms uzreiz, bet saldums slēpjas daudz dziļāk. Ir stipri jāgrib, vajadzīga liela pacietība un pieredze, arī smalka izjūta. Caur rūgtajiem tabakas dūmiem un aso sviedru smaku Jue Džifens sajuta dzimtās puses pupu aromātu. Kā viņam patika jaunie pupu dzinumi! Bet viņš ļoti mīlēja arī pelēkos zaķēnus. Tikai bēda tā, ka zaķēni itin bieži mielojas ar pupu dzinumiem. Reizēm trīs dienas no vietas, elpu neatvilcis, ar stibu rokā viņš dzenāja zaķēnus, līdz koki acu priekšā sagriezās vienā virpulī. Kādā rudens mēnesnīcas naktī viņš pats savām acīm redzēja sudrabotu lapsu, kas nedzirdami slīdēja kā sapnis, kā dievišķa būtne.

Vilciena troksnis mazinājās, līdz apklusa pavisam. Skaļākas un satrauktākas kļuva cilvēku balsis. Ar troksni atvērās vagona dzelzs durvis, un pavadone — liela, spēcīga meiča —, viegli pāriedama uz vietējo dialektu, sāka izrīkot pasažieru izkāpšanu un iekāpšanu vagonā. «Vietu nav, vietu nav, ejiet uz citu vagonu!» skaļi klaigāja tie, kuri bija paspējuši ieņemt vietas. Vagonā iekāpušie pasažieri spiedās un grūstījās. Te valdīja tāda kņada kā Vanfudzina ielā2 . Ja mūsu pārpildīto Vanfudzina ielu salīdzina ar Hamburgu, tad var teikt, ka tur ielas ir gandrīz tukšas un vispār pilsētas iedzīvotāju skaits gaužām niecīgs. Kad Jue Džifens no lidostas ieradās N. pilsētas stacijā, viņš pārsteigumā sarāvās: gan sniega baltums, gan palmu zaļums — viss pazuda tumšo galvu jūrā. Vai tikai nav kaut kas noticis? Pat tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestā gada studentu nemieru laikā netika redzētas tādas ļaužu masas, kaut gan studentu pūļi stacijas laukumā sturmēja vagonus, lai vestu petīciju uz Nankinu. Mācoties Beipinas3 universitātē, viņš kādreiz klejoja pa Guguna imperatora rezidences pilīm. Bija pēcpusdiena, pulkstenis apmēram četri. Pils zāles bija tuksnesīgi drūmas — bijusi kaut jel cilvēka ēna! Jue Džifenam aukstas tirpas pārskrēja pār muguru. Viņš izskrēja no imperatora rezidences, iespiedās tramvajā un tikai tad nomierinājās. Ja viņš toreiz nebūtu pasteidzies, kas zina — varbūt no akas izkāptu imperatora mīļākās — skaistules Dženfejas rēgs un viņu, Jue Džifenu, ievilktu dziļumā.

Šodien pie Guguna imperatora piļu Dienvidu un Ziemeļu vārtiem vijās nebeidzamas cilvēku rindas, gaidot pie kasēm biļetes. Un ne tikai svētdienās. N. pilsētas stacijas laukumā ir tāds pūlis, ka galva griežas. Šķiet, puse Ķīnas sēžas vilcienos Pavasara svētku priekšvakarā. Kur vien skaties — visur ļaužu bari, tikšanās ģimenes vai radi­nieku pulkā, pelmeņi, rīsa plācenlši. Katrs grib satikt senus draugus vai ilgi neredzetus radiniekus, katram gribas sajust tēva māju siltumu, atkal ieraudzīt vecākus im vel reizi pakavēties bērnības pasaule. Visi drūzmējas pie gaļas pīrādziņiem. Vatētā sedziņa, ar ko pārsegti pīrādziņi, piesūkusies ar augu eļļu. Tiek piedāvāti cepti plāceniši — gan lieli, gan pavisam niecīgi, eļļa vārīti žagariņi, cepumu paciņas, baltmaize, biskvīti — ko vien vēlaties. Visi stacijas personāla un N. pilsētas pārtikas produktu tirdzniecības sabiedrības spēki tirgojās stacijas laukumā. Tomēr vajadzēja krietni vien papūlēties, lai nopirktu sev pāris plācenīšus. Jue Džifeus bija viscaur nosvīdis. (Mazdrusciņ iestip­rinājies (gan pasaule, gan Jue Džifeus dzīvoja tādā steigā, ka nebija laika izjust slāpes vai izsalkumu), viņš nopirka vilciena biļeti līdz tēva mājām. Kad Jue Džifenam izdeva naudu par biļeti, viņš juta, ka pārņem satraukums. Biļetes cena bija viens juaņs divi dzjao,, bet viņam izdeva sešus dzjao. Varbūt viņš nebija pietiekami skaidri pateicis stacijas nosaukumu? Viņš gribēja pajautāt, bet aiz viņa stāvošais cilvēks jau piespiedās pie lodziņa tā, ka ne no vietas.

Jue Džifeus sadrūmis pētīja biļeti. Melns uz balta bija rakstīts — viens juaņs divi dzjao. Bet virs tā dubulta punktēta līnija, virs kuras visā biļetes platumā — seši dzjao. Viņš tā samulsa, it kā acu priekšā būtu kāds ģenētiskais kods. Kas tā par lietu? Es par biļeti samaksāju vienu juaņu divus dzjao, bet viņa man izdeva sešus dzjao, mur­mināja Jue Džifeus. Viņš mēģināja uzrunāt citus pasažierus. Nevienam par viņu ne­bija nekādas daļas. Vairums cilvēku, kas gaidīja vilcienu, bija pilnīgi aizņemti paši ar sevi, un viņus saprast nebija grūti.

Smadzenēs ņirbēja dažnedažādas ainas. Melna ļaužu masa. Eļļainā vatētā sedziņa, ar ko bija pārklāti karsti kūpošie gaļas pīrādziņi. Milzīgie hieroglifi uzgaidāmajā telpā — informācija par papildu vilcieniem Pavasara svētku dienās. Garu garās rindas pie vīriešu un sieviešu tualetēm. Dubultā punktētā līnija — «seši dzjao». Lielas un ma­zās paunas, grozi, groziņi, vīstokļi un pakas… Viņam kļuva skaidrs, ka pēdējais ceļa gabals būs grūts. Kad viņš sevi jau bija attiecīgi noskaņojis, līdz apziņai beidzot no­nāca to vārdu jēga, kuri ik ļia brīdim atlidoja no pasažieru pūļa kņadas, — «lopu vā­ģis». Cilvēka smadzenes tomēr ir daudz attapīgākas nekā elektroniskās.

Kad pienāca laiks sēsties vilcienā, Jue Džifeus jutās pavisam nomākts. Tuvojās astoņdesmito gadu pirmie Pavasara svētki, un cilvēki, kas sapņo par četrām modernizāeijām, sturme Vata un Slīveusona laiku vagonus! Vai nav traki! Visums — tā ir realitāte, Zemeslode arī, Huanšaņa kalns un lluanhe upe, ūdens un zeme, ūdeņradis un skābeklis, titāns un eiropijs — tās visas ir realitātes. Bet kaut kādas jūtas — maigums, cietsirdība — to visu izdomājuši cilvēki. «Lopu vāģis» stāvgrūdām pilns. Tā pieblīvēts, ka starp cilvēkiem brīvas vietas nav vairāk kā starp atomiem un mole­kulām, no kurām viņi sastāv. Vai tad tā nav? Grūti iedomāties, ka te vēl kāds varētu iespiesties! Un neviens pat neceļ brēku.

Tomēr atskanēja skaļa balss: «Saspiedīsi koferi!» Kāda sieviete, cieši piespiedusi sev klāt lakatā ietītu bērnu, mēģināja apsēsties uz kofera. Jue Džifens steidzīgi pie­cēlās un piedāvāja savu vietu: «Nāciet šurp, nāciet!» Tā bija lieliska «kupeja» — te varēja atspiesties pret sienu. Sieviete apmulsa, tomēr sāka spiesties šurp, saudzīgi turot bērnu un cenšoties kādam neuzkāpt uz kājas. «Pateicos jums,» sieviete sacīja nevainojamā Pekinas dialektā. Viņa pacēla galvu… Jue Džifenam likās — viņš redz ogles zīmējumu ar nosaukumu «Smaids».

Noskanēja stacijas zvans, ar troksni tika aizvērtas durvis, vagonos iestājās akla tumsa. Aiz loga sabiezēja krēsla. Druknā pavadone aizdedzināja baitu sveci un iestip­rināja to zem kvadrātveida luktura stikla. Kāpēc svece, nevis petrolejas lampa? Ak, laikam tāpēc, ka petroleja var izšļakstīties, vilcienam kustoties. Vai tiešām viena svece pa visu lielo vagonu? Tās vārgā gaismiņa pasažierus vērta ēnu barā. Vilciens šūpojas, uz pretējās sienas ātri ņirb kvadrātveida gaismas plankumi. Tuvojas dzimtās vietas…

Apkaunojums ir noņemts, gaida tikšanās ar dēlu — tagad var mierīgi uz mūžu aizdarīt acis, vai ne, tevs! Kad tevis vairs nebūs, kā dutni izzudīs gan tavs nozie­gums, gan tava nožēla, tavas asaras un pateicība, tavs niknums, godīgums un labestība.

Vecās paaudzes cilvēki viens pcc otra dodas uz upes pretējo krastu. Svīk, švāk — skan viņu soļi, viņi dodas pāri tiltam. Ak, šie tilti, kas saista pagātni un nākotni, Ķīnu un ārpasauli, pilsētas un laukus, vienu krastu ar otru …

No tuvās sveces gaismas stari un ēnas mijās pavadones sejā. Pavadone līdzinājās elkam visā augumā. «Pilsoņi pasažieri, Pavasara svētku priekšvakarā dzelzceļš ir stipri pārslogots. Sis ir papildu reiss, lai atslogotu tālos maršrutus. Esiet uzmanīgi!» Viņa runāja enerģiski, it kā dzītu naglas sienā.

Ar milzīgu pašpārliecinātību un īstu komandiera tvērienu, pakāpusies savā nelie­lajā gadu kalnā, no mazā gaismas plankumiņa viņa izrīkoja pasažierus.

Bet viņas balss pazuda neizturamā, trīskārt neizturamā troksnī, klaboņā, klaudzoņā.

Brīvais tirgus. Universālveikals. Hotikongā ražoti kvarca elektronpulksteņi. Pēc Henaņas drāmas uzņemtā filma «Satītais bambusa paklājs». Virtuļi ar jēra gaļu. Om­lete ar rīsiem. Krosa kurpes. Žokejcepures. Darba uzdevumi grupām Sīpolu vākšana. Ķīniešu medicīna uzveic vēzi. Kandidātu pirmsvēlēšanu cīņas. Kāzu mielasts..,

Šo silto, tukšo vārdu ieaijāts, Jue Džifens mīņājās no vienas kājas uz otru. Kāda laime, ka cilvēkam ir dotas divas kājas, citādi šajā cilvēku un dažādu mantu gūzmā, nudien, nebūtu viegli. «Adatai nav kur nokrist» — tikai tagad Jue Džifens pa īstam izjuta šo vārdu jēgu.

Droši vien senos laikos ari ceļoja šādos vagonos — bez sēdvietām, bez gaismas, piespiesti cits pie cita. Jā, bet viņš atrada iespēju tai sievietei piedāvāt «sēdvietu». Vietu — jā, taču par «sēdvietu» to grūti nosaukt. To nu es nevarēju iedomāties, ka viņa runās Pekinas dialekta. «Paldies», «atvainojiet» — ārzemes šis pieklājības frāzes ir parasta lieta. Bet šeit kāds ciets priekšmets, kas atradās maisā, spieda viņa labās kājas ikrus. Savukārt kreisajai kājai, kas bija neciešami notirpusi, gūlās virsū kaimiņa mugura.

Ir gan brīnumi! Ne tikai Minhetes teātrī, bet arī Pekinā zinātniskās pētniecības institūtā, ministrijā, viesnīcas divdesmit trīs kvadrātmetru lielajā numurā, simt trešā un trīssimt trīsdesmit otrā numura maršruta autobusos — nekur viņam nevarēja ienākt prātā, ka vēl ir nepieciešami «lopu vāģi». Vai tad tie nav domāti lopu un preču pār­vadāšanai? Tad ta neveiksme! Bet īstenībā — kas gan tā par neveiksmi? Zākāt ir vieglāk par vieglu. Arī šo «lopu vāģi» — ja to salīdzina ar brīnišķīgajiem un ērtajiem pasažieru vilcieniem. Kāpēc gan tā jāizlec!? Putās no dīkdieņu lūpām noslīkst cilvēku darbs, to cilvēku darbs, kuri turpina strādāt, par spīti visādām ņirgām. Vienā un tai pašā darba vietā, ik stundu, ik dienu, gadu pēc gada, paciezdami uzbrukumus — gan čukstus aiz muguras teiktus, gan tieši sejā izkliegtus.

Tik tiešām pretīgi sēdekļi!

Vai tu re, kāds kundziņš! Bet agrāk pat dzelzceļu nebija. Zaldātus vienmēr saspundē «lopu vāģos», lai kāds pēkšņi neierauga!

Bet ja nu piemetas caureja? Seit nav pat tualetes. Šķiet, pagaidām vel neviens nav pietaisījis bikses. Ko gan lai iesāk? Katros Pavasara svētkos vairāk par simt miljoniem cilvēku sēžas vilcienos …

Tumsā bija sadzirdamas šādas replikas. Jue Džifens pamazām nomierinājās. Tik tiešām, agrāk šeit nebija dzelzceļa, nebija šosejas, nebija pat celiņa riteņbraucējiem. Kurš bija turīgāks — jāja uz ēzeļa, kurš nabagāks — tas kājiņām. Zemnieki, uzkrāvuši plecos grozus ar tūkstoš olām, jau tumsā devās laukā no mājas un, atstājuši aiz muguras neskaitāmas upju ielejas un pakalnus, tikai mijkrēsli ieradās N. pilsētā. Ak, mana brīnišķā un nabagā zeme! Vai tiešām arī uz šejieni atnāks pārticība?! Kā dūmi, kā migla izklīdīs rūgtās atmiņas. Ne viss, ne viss — viss nedrīkst izzust no atmiņas. Lai paliek vēsture kā vēsture, realitāte kā realitāte, sapņi kā sapņi. Blaku, blakti, čšš, čšš, čšš… Tak, tak… Ātruma maģistrāle gar Reinas krastu. Kalnu nogāzēs vīnadārzi. Tumši zaļš ūdens klajs. Straujais pasaules virpulis.

Vai tie nav Frankfurtes bērneļi? Puišeļi un meitenes — brūnacaini un zilacaini — ķer cits citu, skraida, lēkā, spiedz aiz sajūsmas. Baro putniņus, plūc ziedus, pūš taures, māj ar karodziņiem. Tās ir priecīgās esības skaņas. Tie ir saviļņojošie draudzības aici­nājumi. Rozes — sarkanas, rozā, baltas. Lefkojas, zilās neaizmirstulītes.

Nē, tā nav Frankfurte, tā ir mana dzimtā ziemeļrietumu plakankalne. Pār jumta pelēkajiem dakstiņiem nolīcis milzīgs uzziedējis ceriņkrūms. Kā sniegs, kā nefrīts, kā putojošs vilnis. Var noraut zaļu vītola lapu, satīt to un, paceļot galvu pret baltajiem mākoņiem, iepūst šinī svilpē. Tā var izbiedēt pāris sīko putniņu — dzeltenās vālodzītes. Var iet kopā ar vecāko māsu lasīt groziņā noputējušos dārzeņus, mest akmeņus, dzenāt zaķus, lasīt spilgtās, raibās paipalu oliņas.

Padraiskoties ar visu — ar kucēnu, ar kaķēnu, ar telēnu, ar kumeliņu. Dejot ar katru zāles stiebriņu.

Nē, tā nav ziemeļrietumu plakankalne. Tā ir Beipina pirms atbrīvošanas. Studentu komiteja, kas bija pakļauta Centrālkomitejas biroja nodaļai darbam pilsētās (nodaļas vadītājs — biedrs Ļu Žens), sarīkoja plašu Beipinas un Tjandzinas studentu tikšanos.

Vakars pie ugunskura. Cita pēc citas skan dziesmas: «Saule nolaidās aiz kalna — no rīta tā celsies atkal. Pavasarī atgriežas putni. Bet mans pavasaris neatgriezīsies. Kas nāks apstrādāt kalna nogāzi?» Gomindāna aģentam par lielām izbailēm, viss bei­dzās ar varenu saucienu: «Spēks vienībā! Nost ar visām nedemokrātiskām sistēmām!» Pārliecība un laime vienmēr iet roku rokā.

Nē, tā nav Beipina, kas aizgājusi uz neatgriešanos. Tā ir atbrīvotā, pieezvaigžņu karoga apmirdzētā galvaspilsēta. Tā ir viņa jaunības pirmā mīlestība. Tas ir vējiņš, kura mīkstais pieskāriens noglāstīja sirdi. Tikko bija aizskanējuši Pavasara svētki, un viņam šķita, ka vējš vairs nav tik ledains un negants. Februāra vējš atnesa cerības uz siltumu, agra pavasara elpu. Viņš aizskrēja uz Beihajas parku. Ledus vēl nebija sācis iet, parkā neviena nebija. Viņš noņēma cepuri un atpogāja augšējo pogu. Vai tiešām vēl ir ziema? Jā, patiešām — vēl ir ziema. Bet tā jau ir ziema, kas sarokojas ar pava­sari, tiltiņš starp ziemu un pavasari.

Vējš — tas ir pierādījums. Vējš vairs nav tik auksts. Vējš kļūst siltāks un siltāks, esmu kā noreibis, kā apskurbis… Lai citiem ir auksti, viņam nekas nav pretī, lai tā būtu, bet pats viņš gavilē un čukstus šo pavasara vēju sauc tās meitenes vārdā, kuru klusībā mīlēja.

Tas… Tas… Kas ļad tas beidzot bija? Zelta zivtiņas un gliemezīši? Udenītes sēkliņa un zemenes? Ķauķis uz olām. Kalnu strauts, gobas sēkliņa, jauni dzinumi, bez­delīgu pārošanās. Ir jāsaņem sevi rokās! Tas ir pavasaris, tā ir dzīve, tā ir jaunība. Vai mūsu esībā, katra cilvēka sirdī, Oriona un Kasiopejas zvaigznājos, katrā atomā, protonā, neitronā, mezonā — vai it visur nav jūtama pavasara balss?

Viņš saņēma sevi rokās un izberzēja acis. K|uva skaidrs — dzied Frankfurtes bērni, protams, tā ir vācu valoda. Mundrajam bērnu korim ar kaut kādu slēptu spītu līdzi dziedāja sievietes balss.

Viņš saņēma sevi rokās, atkal izberzēja acis, un kļuva vēl skaidrāk redzams — tas ir «lopu vāģis» uz dzelzceļa līnijas no N. uz Y. pilsētu. Caur tumsu, caur troksni — viņam pretī skan bērnu koris, kas dzied vācu valodā, un tam tikko dzirdami, nemāku­līgi, bet loti centīgi piebalso sievietes balss.

Kas? Magnetofons? Vai tiešām tādā vietā varētu būt magnetofons? Dziesma — vēl un vēl, nu jau pieaugušo balsīs dziedāta. Kad bija izskanējušas vēl trīs dziesmas, atskanēja klikšķis un dziesma sākās atkal no jauna. Un atkal ieskanējās tikko dzir­damā, nemākulīgā, bet uzstājīgā sievietes balss.

Lokomotīve gari nosvilpa. Lēnāk kustas un kļūst spilgtāki kvadrātveida gaismas plankumi uz pretējās sienas. Pasažieri, kurus tumsa bija pārvērtusi ēnās, atguva savus apveidus. Vagons dažas reizes spēcīgi salīgojās, droši vien pārmijās. Atkal stacija. No­dārdēja vagona dzelzs durvis. Stacijas laternu spēcīgā gaisma ielauzās vagonā. Jue Džifens ieraudzīja — magnetofons bija tās sievietes klēpī, kura spieda sev klāt bērnu. No vagona vagonā sāka staigāt cilvēki. Paklausīdams saimnieces gribai, magnetofons noklikšķēja un apklusa. «Kādas firmas magnetofons?» iejautājās Jue Džifens.

««Sanjo». «Azītis» — tā viņu pa jokam sauc,» pametusi skatu uz viņu, sieviete vienkārši atbildēja. Jue Džifenam šķita, ka viņam izdevies saskatīt sievietes seju — jaunu un skaistu, lai arī tajā bija jūtamas grūtu dienu pēdas. «Vai Pekinā pirkāt?» Jue Džifens atkal iejautājās, nevarēdams saprast, kāpēc tas viņu tā ieinteresējis. «Nē, šeit.»

Seit — N. pilsētā vai kādā citā vēl necilākā apriņķa pilsētiņā. Daudzām tādām pabrauca garām mūsu vilciens. Neticami. Viņš paskatījās uz mārku «Sanjo». «Vai ap­gūstat ārzemju dziesmas?» atkal jautāja Jue Džifens. Sieviete kautrīgi pasmaidīja: «Nē, mācos svešvalodu.» Smaids, lai arī kautrs, tomēr pašcieņas pilns.

«Vai vācu valodu?»

«Jā, tikai vēl neesmu kārtīgi iemācījusies.»

«Kas tās par dziesmām?» painteresējās jauns puisis, kurš sēdēja pie Jue Džifena kājām. Saruna piesaistīja daudzu cilvēku uzmanību.

«Dziesmas saucas «Tu atgriezies, putnēn», «Maija rotaļa», «Puķu tabakas pirmie ziedi»,» paskaidroja sieviete un klusu pie sevis sāka murmināt: «Himmel — debesis, Vogel — putns, Blūhtnen — puķes …»

Viņu saruna aprāvās. Vagonu, tāpat kā pirmīt, piepildīja saucieni: «Nespiedies! Šis sols ir aizņemts! Bet nav taču šeit vairs brīvu vietu!»

«Visiem uzmanību!» vēl nepaguvis atvilkt elpu, paziņoja vagonā ienākušais cilvēks policista formā ar megafonu rokā. «Priekšējā vagonā nupat kā iekāpa divi slaisti un huligāni, kam patīk palaist nagus. Ir tādi blēži, kuri specializējas uz «lopu vāģiem». Mēs šos neliešus saņēmām ciet. Biedri pasažieri, paaugstiniet modrību, saliedējieties un celieties nesamierināmai cīņai ar noziedzīgajiem elementiem. Vai visi dzirdēja?»

«Visi dzirdēja,» kā skolnieki korī atbildēja pasažieri.

Policists un konduktors, juzdamies gandarīti, ar savu megafonu steidzās tālāk — 'jādomā, uz nākamo vagonu ar to pašu ziņu.

Jue Džifens automātiski pārbaudīja savus saiņus un iztaustīja četras mēteļa un trīs bikšu kabatas. Viss bija kārtībā.

Vilciens sakustējās. Pēc neilgas kņadas katrs sev atrada vietu un iekārtojās. Daži uzsāka sarunas, citi iesnaudās, viens otrs grauza sēkliņas, bija tādi, kas uzvilka dūmu. Atkal ieskanējās «āzītis» un tās pašas dziesmas — «Tu atgriezies, putnēn», «Maija rotaļa», «Puķu tabakas pirmie ziedi». Viņa tāpat turpināja mācīties vācu valodu: «Himmel — debesis, Vogel — putns, Blūhtnen — puķes.»

Kas viņa ir? Vai viņa ir jauna? Vai tas ir viņas bērns? Kur viņa strādā? Vai varbūt viņa ir zinātnes darbiniece? Varbūt iestājusies vakara nodaļā. Varbūt no «pē­dējā trijnieka» izlaiduma'1 ? Kāpēc viņa tik centīgi mācās vācu valodu? Varbūt cenšas panākt nokavēto un nezaudēt ne mirkli. Diez vai ir iespēja tikties ar vāciešiem vai aizbraukt uz Vāciju? Vai viņa ir pekiniete vai vietējā? Nez vai viņa bieži brauc vil­cienā? Viņam gribējās sievieti apbērt jautājumiem…

«Paklausieties mūziku,» viņa teica, it kā griezdamās pie viņa. Tiešām, kad bija izskanējušas trīs dziesmas, tā nenospieda taustiņu. Kad izskanēja «Puķu tabakas pir­mie ziedi», sekoja Johana Strausa «Pavasara balsis». Skanot šai melodijai, vilciens traucās uz priekšu drebēdams un šūpodamies.

Vilciens tuvojās tēva mājām. Maza stacija. Vilciens stāv tikai dažas minūtes. Vēl nav izskanējis pienākšanas zvans, kad jau noskan atiešanas signāls. Paķēris savus saiņus, Jue Džifens metās uz izeju. Ne platformas, ne vagona kāpšļu. Katram vagonam uz mirkli pielika vienkāršas koka kāpnītes. Jue Džifens izkāpa un dziļi ievilka elpu.

Pamāja tai sievietei lodziņā, viņa atbildēja ar atvadu mājienu. Bija mazliet skumji šķirties. Viņš vēl nebija paguvis uzrādīt biļeti stacijas dežurantam, kad vilciens jau sakustējās. Apbružātajiem «lopu vāģiem» bija aplupusi krāsa, stacijas luktura gaismas plankumā zibēja gan baltas, gan raibas joslas. Sastāva priekšgalā — lokomotīve. Tikai tagad, izkāpis no vagona, Jue Džifens to ieraudzīja. Neizskatījās nemaz tik slikti — šī tīrā, elegantā un modernā dīzeļlokomotīve zaļgani zilos toņos. Izgudrotāja Vata laikos gan dīzeļlokomotīvju nebija. Lokomotīve traucās uz priekšu, velkot sev līdzi «lopu vāģu» virteni. Uzlēca mēness. Stacija no visām pusēm bija ieputināta sniegā. Debesis un zeme. Debesu un sniega atspīdums saplūda gaišā starojumā. Starp tālajiem kapu uzkalniņiem bija saskatāmas melnas priedes, kas nekad neizauga par lieliem kokiem. Jue Džifens gāja pa grambaino bērnības ceļu. Viņš pagrieza galvu, lai pēdējo reizi atskatītos uz vilcienu, kurā neilgu laika sprīdi bija putnēni, maijs, puķu tabakas ziedē­šana un apburošās Johana Strausa pavasara balsis. Jā, viņš nodomāja, arī šādos no­stūros dzīve sakustējusies. Tas piesaista un pilda ar tādām cerībām, kas nekad neizzudīs no atmiņas. Kāda tā ir milzu vērtība — pavasara melodija, esības noslēpums.

No ķīniešu valodas tulkojis Pēteris Pildegovičs

1 Ķīniešu Jaunais gads pēc lunārā kalendāra — janvāra beigās vai februāra sākumā.

2 Tirdzniecības iela Pekinā.

3 Pirms Ķīnas Tautas republikas nodibināšanās, Gomindāna kundzības laikā, Pekina tika saukta par Beipinu.

4 Pēdējie trīs izlaidumi, pirms «kultūras revolūcija» pārtrauca mācības skolās un augstskolās.

.

dzimis 1918. gada 11. decembri Rostovā pie Donas inteliģentu ģimene. 1941. gada beidzis Rostovas universitātes matemātikas fakultāti un Maskavas universitātē neklātienē ap­guvis literatūras kursu. Otrā pasaules kara laikā bijis kapteinis artilērijas pulkā. Par J. Staļina kritizēšanu 194$. gadā arestēts un notiesāts uz astoņiem gadiem stingrā režīma nometnē, pēc tam izsūtīts. Pēc reabilitācijas 1957. gadā A. Solžeņicins strādājis par matemātikas skolotāju Rjazaņā.

1969. dadā A. Solžeņicins izslēgts no Rakstnieku savienības. 1970. gadā viņam piešķirta Nobela prēmija. 1973. gadā rakstnieks arestēts, apvainots valsts nodevībā un pēc pavalstniecības atņemšanas ir spiests emigrēt. Pašreiz dzīvo un strādā Vermontā (ASV).

A.   Solžeņicina garstasts «Viena diena Ivana Deņisoviča dzīve» Padomju Savienība kļuva gan par literāru, gan politisku sensāciju. Darbs tika izvirzīts Ļeņina prēmijai.

Piecdesmito gadu beigās A. Solžeņicins sarakstījis romānu «Pirmajā lokā», kas pilnibā publicēts ārzemēs septiņdesmito gadu beigās un žurnālā «Íîâûé ìèð» — 1990. gadā. Sajā žurnālā publicēti ari stāsti «Matronas pagalms» (1959), «Notikums Krečetovkas stacijā» (1962), «Lietas labā» (1963), «Zahars Kaļila» (1965).

Romāna «Vēža nodaļa» (1963—1967) drukāšana žurnālā «Íîâûé ìèð» lika aiz­liegta (to publicēt paredzēts šogad). Anglijā romāns iznācis 1968. gadā.

Romāns «Gulaga arhipelāgs» (žanra apzīmējums: literārs pētījums) sarakstīts laikā no 1958. gada līdz 1968. gadam, publicēts Parīzē 1973. gadā, žurnāla «Íîâûé ìèð»

1989. gadā, latviski — «Skolotāju Avīzē» 1989. gadā.

A.   Solžeņicina mūža darbs «Sarkanais ritenis» ir vēsturiska epopeja par revolūciju un Pilsoņu karu, par 20. gs. Krievijas traģēdiju cēloņiem. Ārzemēs jau publicētas trīs daļas: «1914. gada augusts» (divos sējumos), «1916. gada oktobris» (divos sējumos) «1917. gada marts» (četros sējumos); pēdējā — «1917. gada aprīlis» (divos sējumos) — vel nav pabeigta,

Kāpēc atvērās šis bezdibenis? Vai bezjūtīgi esam bijuši mēs? Vai bezjūtīga ir pasaule? Vai varbūt iemesls ir valodu atšķirībā? Kāpēc cil­vēks nespēj vienmēr sadzirdēt, ko otrs skaidri pateicis?

* * *

Kā mežonis, kurš neziņā pacēlis kaut ko dīvainu — ko okeāna iz­mestu? ko smilšu glabātu? vai no debesīm nokritušu nesaprotamu priekš­metu? — īpaši izlocītu, te blāvi mirgojošu, te apžilbinoši uzplaiksnijošu, — groza gan šā, gan tā, groza — meklē to pielietojamu, meklē sev saprotamā veidā ikdienišķi izmantojamu, nemaz neiedomādamies, ka tam ir kāda augstāka sūtība. Tā arī mēs. Mākslu rokās turēdami, paš­pārliecināti uzskatām sevi par tās saimniekiem, droši to virzām, atjau­nojam, reformējam, manifestējam, pārdodam par naudu, izdabājam va­renajiem vai arī vēršam to izklaidējošu — līdz pat estrādes dziesmiņām un naktsbāriem —, vai pielāgojam to mirklīgām politiskām, ierobežotām sociālām vajadzībām. Bet mākslu šie mūsu mēģinājumi neaptraipa, ta nezaudē savu izcelsmi, ikreiz un jebkura pielietojumā veltot mums daļu savas apslēptās iekšējās gaismas.

Bet vai spēsim aptvert visu šo gaismu? Kurš uzdrošināsies sacīt, ka ir formulējis Mākslu? Uzskaitījis visas tas šķautnes? Bet varbūt jau aizgājušos gadsimtos ir i sapratis, i nosaucis vārdā, taču mēs ne­esam varējuši lam uz ilgu laiku pieķerties: mēs uzklausījām un nonie­cinājām, un tūlīt pat atmetām, ka vienmēr, steidzot nomainīt pat pašu labāko — ka tik pret jaunu! Un, kad ar mums atkal runās par veco, mēs pat neatcerēsimies vairs, ka tas jau ir bijis.

Viens mākslinieks iedomājas sevi esam neatkarīgas gara pasaules radītāju un uzkrauj savos kamiešos pasaules radīšanu, tas apdzīvošanu, visaptverošu atbildību par to, bet aizlūst, jo tādu nastu mirstīgs ģēnijs noturēt nespēj — kā vispār cilvēks, pasludinājis sevi par esības centru, nav spējis radīt līdzsvarotu garīgu sistēmu. Un, neveiksmes piemeklēts, uzveļ vainu par to mūžsenajai pasaules disharmonijai, mūsdienu saplo­sītās dvēseles sarežģītībai un publikas nesapratībai.

Cits apzinās augstāku spēku pār sevi un ka nieka zellis priecīgs strada zem Dieva debess, turklāt juzdams vēl lielāku atbildību par visu uzrakstīto, uzgleznoto, uzzīmēto, par dvēselēm, kas to uztver. Jo: ne viņa radīta ir šī pasaule, ne viņa vadīta; nav apšaubāmi tās pamati; māk­sliniekam dots vien asāk nekā citiem sajust, cik harmoniska pasaule, cik skaists un reizē kropļojošs cilvēka pienesums tajā, — un asi pārraidīt to cilvēkiem. Pat neveiksmēs, pat esamības zemākajos slāņos — trūkumā, cietumā, slimībās — viņu nevar atstāt noturīgas harmonijas izjuta.

Tomēr visa mākslas iracionalitāte, las apžilbinošas izpausmes, tas neparedzamie atradumi, tās satricinošā iedarbība uz cilvēkiem ir pārāk liela burvestība, lai to spētu izsmelt mākslinieka pasaules uzskats, viņa iecere vai viņa necienīgo roku darbs.

Arheologi neatrod tādas agrīnas cilvēka eksistences stadijas, kurās nebūtu bijis mākslas. Jau pašā cilvēces rītausmā mēs to saņēmām no Rokām, kuras nepaguvām saskatīt. Un nepaguvām pajautāt — kam mums ši dāvana? Kā ar to rīkoties?

Visi pareģoņi ir maldījušies un turpinās maldīties, apgalvodami, ka māksla sairs, izdzīvos savas formas, mirs. Mirsim mēs, bet māksla —

paliks. Un vai mēs pirms savas bojāejas sapratīsim visas tās šķautnes un visas sūtības?

Ne viss ir nosaucams. Ir kaut kas, kas ceļ augstāk nekā vārdi. Pat sastingušu, satumsušu dvēseli māksla iesilda augstai garīgai pieredzei. Ar mākslu mums dažkārt — neskaidri, uz mirkli — tiek sūtītas tādas at­klāsmes, kuras saprāts nespēj izstrādāt.

Kā tas mazais pasaku spogulītis: ieskatīsies tajā un ieraudzīsi — ne jau sevi — uz mirkli ieraudzīsi Nepieejamo, ko ne jāšus, ne lidus ne­sasniegt. Un tikai dvēsele iesmeldzās …

Dostojevskis reiz mīklaini bilda: «Pasauli glābs skaistums.» Kas tas ir? Man ilgi šķita — vienkārši forma. Kā tas var būt? Kad, ko un no kā asinskārajā vēsturē ir glābis skaistums? Darījis cildenāku, cēlis — jā, bet ko ir glābis?

Tomēr skaistuma būtībā ir kaut kas īpašs, un ir kaut kas īpašs māk­slas statusā: īstena mākslas darba pārliecības spēks ir nenoliedzams un pakļauj sev pat pretojošos sirdi. Politisku runu, uzmācīgu publicistiku, sociālās dzīves programmu, filozofisku sistēmu, kā redzams, var celt gludu un striktu pat uz kļūdaina pamata, uz meliem, un to, kas apslēpts, kas izkropļots, uzreiz nepamanīsi. Taču strīdu pieteic pretīrunāšana, pub­licistika, filozofija — un atkal viss tikpat strikti un gludi, atkal gali sanāk kopā. Tāpēc tām gan uzticas, gan arī neuzticas.

Tukši tiek malts, kas sirdij nav salds.

'Turpretim mākslas darbs pats sevī nes savu pārbaudi: sadomātas, uztieptas koncepcijas saskarsmē ar tēliem šo pārbaudi neiztur — sabrūk kā koncepcijas, tā tēli, atklājas to nevarība un bālums, tie nevienu ne­pārliecina. Bet daiļdarbi, kas pasmelti patiesībā un parāda tās blīvo dzī­vīgumu, mūs aizrauj, valdonīgi piesaista — un nekad, pat ne pēc gadu simtiem neviens neņemsies tos noliegt.

Tad varbūt senā trīsvienība — Patiesība, Labestība un Skaistums — nav vis vienkārši apvazāta parādes formula, kā mums šķita mūsu paš­taisnās materiālistiskās jaunības laikos? Ja šo trīs koku galotnes savie­nojas, bet visredzamākie, visnelokāmākie dzinumi tajā pašā laikā tiek nomākti, nocirsti, ja tiem neļauj izspraukties, — tad, kā apgalvojuši pēt­nieki, varbūt dīvaini, iepriekš neprognozējami, negaidīti Skaistuma dzi­numi izdīgs un tieksies augšup tajā pašā vietā, lai veiktu šo darbu par visiem trim?

Un Dostojevska teiktais -— «Skaistums glābs pasauli» — tad nebūs vārdu spēle, bet — pareģojums? Viņam taču bija dots daudz ko un gaiši redzēt.

Un māksla, literatūra tad varēs taustāmi palīdzēt mūsdienu pasaulei?

To mazumu, ko man, gadiem ritot, ir izdevies saskatīt šajā uzde­vumā, mēģināšu šeit šodien izklāstīt.

Šajā katedrā, no kuras tiek lasīta Nobela lekcija, katedrā, kuru atvēl nebūt ne katram rakstniekam un tikai vienu reizi mūžā, es uzkāpu nevis pa trim četriem šā tā pieslietiem pakāpieniem, bet gan pa simtiem un pat tūkstošiem — nepieejamu, stāvu, apledojušu, nākošu no tumsas un saltuma, kur man bija lemts izdzīvot, bet citiem — varbūt apdāvinātā­kiem, spēcīgākiem par mani — aiziet bojā. Tikai dažus no viņiem es pats satiku daudzajās izkaisītajās Gulaga Arhipelāga salās; starp izsekoša­nas un neuzticības dzirnakmeņiem neiznāca ar katru izrunāties, par da­žiem biju tik vien kā dzirdējis, vēl par citiem — tikai noģidis. Kas tai bezdibenī nogrima, kad bija jau ieguvuši vārdu literatūrā, tie vismaz ir zināmi, bet cik bija nepazītu, ne reizes publiski nenosauktu! Un gandrīz nevienam neizdevās atgriezties. Tur, aprakta ne vien bez zārka, bet pat bez apakšveļas, kaila, ar birku pie kājas pirksta, palikusi vesela nacio­nālā literatūra. Ne uz mirkli nav pārtrūkusi krievu literatūra, kaut, no

malas raugoties, tā šķita tuksnesis esam. Tur, kur būtu varējis zelt mežs, pēc visām ciešanām palikuši divi trīs netīšām atstāti koki.

Kā lai es, upuru ēnu pavadīts, zemu noliektu galvu, palaizdams sev priekšā uz šo vietu citus, kas to agrāk pelnījuši, — kā lai es šodien uz­minu un izsaku to, ko būtu gribējuši pateikt viņi?

Sis pienākums jau sen mums uzgūla, un mēs to sapratām. Vladimirs Solovjovs teicis:

Un arī sakaltiem mums jāiziet ir pašiem

tas loks, ko dievi zīmējuši mums.

Nogurdinošajos lēģeru klejojumos — ieslodzīto ierindā, saltajā va­kara miglā ar tajā mirguļojošo lukturu ķēdi — kaklā gana kāpis tas, ko gribētos izkliegt visai pasaulei, ja tikai pasaule spētu saklausīt kaut vienu no mums. Toreiz tik skaidri iedomājāmies, ko sacīs mūsu veiksmī­gais sūtnis un kā atsauksies līdzjūtīgā pasaule. Mūsu redzesloks ietvēra sevī blīvi savirknētus ķermeniskus priekšmetus un dvēseles kustības, un šajā viendabīgajā pasaulē mēs neredzējām neko, kas varētu gūt pār to pārsvaru. Tās domas nav ne no grāmatām nākušas, ne arī patapinātas formas pilnībai, bet briedinātas cietumu kamerās un pie meža ugunsku­riem — sarunās ar nu jau mirušiem cilvēkiem, tās dzīves pārbaudītas, no turienes izaugušas.

Ārējam spiedienam krītoties, mans un mūsu redzesloks paplašinājās un pakāpeniski, kaut pa spraudziņu, kļuva redzama un uzzināma šī «visa pasaule» — pavisam citāda, nekā mēs bijām cerējuši: «ne tā» dzī­vojoša, «ne turp» tiecīga, bet tāda, kas purva slīkšņai sauc: «Kas par burvīgu pļaviņu!» — un betona kakla spīlēm: «Kas par smalkām krel­lēm!» — un, kur vieniem rit neremdināmas asaras, tur citi dej bezrūpīga mūzikla ritmā.

Kā tas varēja notikt? Kāpēc atvērās šis bezdibenis? Vai bezjūtīgi esam bijuši mēs? Vai bezjūtīga ir pasaule? Vai varbūt iemesls ir valodu atšķirībā? Kāpēc cilvēks nespēj vienmēr sadzirdēt otra skaidru valodu? Vārdi izskan un aizplūst kā ūdens — bez garšas, bez krāsas, bez smar­žas. Bez pēdām.

Augot izpratnes pakāpei, gadu gaitā savā sastāvā, jēgā un tonī mainījās mana iespējamā valoda. Mana šodienas valoda.

Nu tā vairs maz līdzinās tai saltajos lēģeru vakaros sākotnēji iece­rētajai.

Cilvēks ir mūžiem iekārtots tā, ka viņa pasaules uzskatu, ja tas nav hipnozes iedvests, viņa motivāciju un vērtējumu skalu nosaka personiskā un grupas dzīves pieredze. Kā māca krievu sakāmvārds: «Nepaļaujies uz to, ko miesīgs brālis māca, bet labāk uzticies savai greizajai acij!» Tas ir visveselīgākais pamats, uz ko balstīties, lai izprastu vidi un to, kā tajā jāuzvedas. Gadsimtiem ilgi, kamēr mūsu pasaule pletās noslēpu­mainā kurlā noslēgtībā, kamēr to nebija cauraudušas vienotas sakaru līnijas, kamēr tā nebija kļuvusi par vienotu, krampjaini pulsējošu ka­molu, cilvēki savā ierobežotajā dzīves telpā, savā kopienā, savā sabied­rībā, visbeidzot, savā nacionālajā teritorijā nekļūdīgi vadījās no savas dzīves pieredzes. Toreiz katrs atsevišķs cilvēks spēja savām acīm saska­tīt un pieņemt visiem kopīgu vērtējumu skalu: kas tiek atzīts par vidu­vēju, kas — par neiespējamu; kas ir cietsirdīgi, kas pārsniedz ļaundarī­bas robežu; kas ir godīgums, kas — meli. Un, lai arī izkliedētās tautas dzīvoja ļoti atšķirīgu dzīvi un sabiedrisko vērtējumu skalas tām bija krasi atšķirīgas — tāpat kā to pieņemtās mēru sistēmas —šī nesakri­tība tikai radīja izbrīnu nedaudzos ceļotājos vai arī kā ērmība tika ap­spriesta žurnālu rakstos, nekādā ziņā neapdraudot toreiz vēl par vienotu veselumu nekļuvušo cilvēci.

Taču pēdējos gadu desmitos cilvēce nemanāmi, pēkšņi ir kļuvusi vienota — cerīgi vienota un bīstami vienota, tik vienota, ka satricinā­

jumi un iekaisumi vienā tās daļā gandrīz tai pašā mirkli pārmetas uz citām, kuras dažkārt nav pret tiem imūnas. Cilvēce ir kļuvusi vienota — tomēr citādi, nekā kādreiz noturīgi vienota bija kopiena vai pat nācija: vienotāja nav nedz pakāpeniski iegūta dzīves pieredze, nedz arī labsir­dīgi par greizu nosauktā paša acs, pat ne dzimtā, visiem saprotamā valoda, bet gan — pāri visām barjerām — starptautiskais radio un prese. Mums pāri veļas notikumu vilnis, par tā uzvirmojumu vienā minūtē uz­zina puspasaules, taču mērauklas, lai notikumus izmērotu un novērtētu pēc mums nezināmo pasaules daļu likumiem, — tās nav ne ēterā pārrai­dāmas, ne avīžu lapās parādāmas. Šīs mērauklas ir tikušas pārāk ilgi un savdabīgi iestrādātas un apgūtas katras atsevišķas zemes un sabied­rības dzīvē, tās nav pa gaisu pārnesamas. Dažādos novados notikumus samēro ar savu, sūras pieredzes radītu vērtējumu skalu un spītīgi, paš­pārliecināti spriež vienīgi pēc tās, ne pēc kādas citas.

Varbūt šādu skalu pasaulē nav daudz, bet vairākas ir katrā ziņā: sava skala tuviem notikumiem un sava — tāliem; veco sabiedrību skala un jauno sabiedrību skala; veiksminieku un neveiksminieku skala. Iedaļu nesakritība skalās ir kliedzoša: tās ņirb, žilbina, un mēs, lai nedarītu sev sāpes, atgaiņājamies no visām svešādajām skalām kā no neprāta, kā no maldiem un visu pasauli vērtējam pēc pašmāju skalas. Tāpēc mums šķiet, ka lielāks, sāpīgāks un neciešamāks ir nevis tas, kas patiešām ir lielāks, sāpīgāks un neciešamāks, bet gan tas, kas mums tuvāks. Bet visu, kas ir tāls, kas nedraud šodien pat applūdināt mūsu mājas sliek­sni, ar visiem tā vaidiem, nosmacētajiem kliedzieniem, salauztajām dzī­vēm, pat miljonu upuriem mēs atzīstam par gluži ciešamu un tā mēro­gus — par pieņemamiem.

Vienā zemeslodes pusē, vajāti ne mazāk kā senajā Romā, ne tik sen par ticību Dievam klusuciešot dzīvības atdeva simtiem tūkstošu kristiešu. Otra kāds neprātis (un visticamākais, ka viņš nav vienīgais) dzenas pāri okeānam, lai, ar tēraudu satriecis virspriesteri, atbrīvotu mūs no re­liģijas! To viņš mūsu visu vietā izšķīris pēc savas skalas!

Tas, kas pēc vienas mērauklas iztālēm šķiet apskaužama laimība un brīvība, pēc citas un tuvumā izjūtams kā biedigi spaidi, kas liek ķerties pie autobusu gāšanas. Tas, kas viena novadā izsapņots kā neticama lab­klājība, citā novadā rada sašutumu kā mežonīga ekspluatācija, kas prasa nekavējoties sākt streiku. Atšķiras dabas nelaimju novērtējuma skalas: plūdi, kas prasījuši divsimt tūkstošus upuru, šķiet nenozīmīgāki par vie­tēja pilsētas mēroga notikumu. Atšķiras personības noniecināšanas mēr­auklas: kaut kur pazemo ironisks smīns un noraidošs žests, citur pat ne­žēlīgi sitieni tiek piedoti kā neveiksmīgs joks. Atšķiras soda mērauklas un ļaundarību mērauklas. Pēc vienas mērauklas iztēli satricina un avīžu slejas ar sašutumu pilda arests uz mēnesi vai izsūtīšana uz laukiem, vai «karceris», kur baro ar baltu maizīti un pienu. Pēc citas mērauklas ir pie­rasts un tiek piedots i divdesmit piecus gadus ilgs cietumsods, i kar­ceri, kur sienas klāj ledus, bet cilvēks izģērbts apakšveļā, i trakonami veseliem cilvēkiem, i neskaitāmu neprātīgu, nez kāpēc kaut kur bēgošu cilvēku apšaušana uz robežas. Bet pavisam mierīga sirds ir par to no­vadu, no kura līdz mums nenonāk pat turienes norišu atblāzma — vienīgi nedaudzu korespondentu novēloti minējumi.

Un cilvēka redzei nevar pārmest šo divējādību, šo svešās, tālās ne­laimes stingo neizpratni: tā nu reiz cilvēks ir iekārtots. Bet visai vienā kamolā saspiestajai cilvēcei šī savstarpējā neizpratne draud ar drīzu un dramatisku bojāeju. Ja ir sešas, četras, pat divas skalas, nevar būt vienotas pasaules, vienotas cilvēces: mūs saplosīs šis atšķirīgais ritms, atšķirīgās svārstības. Mēs neizdzīvosim uz vienas Zemes, kā nav dzīvo­tājs cilvēks ar divām sirdīm.

Bet kurš un kā apvienos šīs divas skalas? Kurš radīs cilvēcei vie­notu atskaites sistēmu ļaunajiem un labajiem darbiem, neciešamajam un

paciešamajam — vienotu tikpat lielā mērā. cik šodien tā ir atšķirīga? Kurš cilvēcei izskaidros, kas tiešām ir smagi un neciešami un kas de­dzina ādu tikai sava tuvuma dēļ, un vērsīs savas dusmas pret to, kas briesmīgāks, nevis pret to, kas tuvāks? Kurš pratīs pārcelt šo izpratni pāri savas cilvēciskās pieredzes robežai? Kurš pratīs kūtrajai, spītīgajai cilvēciskajai būtnei iedvest citu tālās bēdas un priekus, viņas pašas ne­piedzīvotu mērogu un maldu izpratni? Še bezspēcīga ir gan propaganda, gan piespiešana, gan zinātniski pierādījumi. Tomēr laimīgā kārtā pa­saulē ir šāds līdzeklis! Tā ir — māksla. Tā ir — literatūra.

Tām ir pa spēkam šis brīnums: pārvarēt cilvēkam piemītošo nepil­nību — mācīties tikai no paša pieredzes, atstājot neievērotu citu pieredzi. No cilvēka uz cilvēku, aizpildot viņa zemes dzīvei atvēlēto īso laiku, māk­sla pārnes visu svešas dzīves pieredzes slogu ar visiem tās grūtumiem, krāsām un sulām, tad jaunrada citu mantoto pieredzi — un ļauj to apgūt kā savu paša.

Un vēl vairāk, daudz vairāk nekā tas vien: gan valstis, gan veseli kontinenti ar novēlošanos — pat gadsimtu garumā — atkārto viens otra kļūdas, kaut viss šķiet tik acīmredzams! Bet nekā: tajā, ko vienas tautas jau pārdzīvojušas, apdomājušas un noraidījušas, citas pēkšņi saskata pašu jaunāko sasniegumu. Un arī šeit vienīgais mūsu pašu neizdzīvotās pieredzes aizstājējs ir māksla, literatūra. Tām ir dota brīnišķīgā spēja pāri valodu, paražu, dzīves veidu atšķirībām aiznest vienas nācijas pie­redzi citai nācijai, kura nekad nav izdzīvojusi tās sūros gadu desmitos iemantoto pieredzi, tādējādi, ja vien laimējas, pasargajot veselu nāciju no lieka vai kļūmīga, vai pat postoša gājuma un līdz ar to saīsinot cilvēkvēstures līkločus.

Šo diženo, svētīgo mākslas īpašību es šodien uzstājīgi atgādinu no Nobela tribīnes.

:ķ * *

Un vēl kādā nepārvērtējamā virzienā literatūra aiznes savu neno­liedzamo blīvo pieredzi: no paaudzes uz paaudzi. Tādējādi tā kļūst par dzīvu nācijas atmiņu, tādējādi neļauj izdzist un glabā tas zudībā gājušo vēsturi — veidā, kas nepakļaujas kropļošanai un apmelošanai. Tā lite­ratūra un valoda nosargā nacionalo dvēseli.

(Pēdējā laikā nācis modē runāt par nāciju nivelēšanos, par tautu pazušanu modernās civilizācijas tīģelī. Es tam nepiekrītu, taču šis jau­tājums būtu apspriežams atsevišķi; še būtu vietā sacīt vien to: nāciju izzušana darītu mūs nabagus ne mazāk kā cilvēku nonivelēšana pēc viena rakstura, viena ģīmja un līdzības. Nācijas ir cilvēces bagātība, cil­vēci veidojošas personības; arī pati mazākā no tām ienes savas īpašas krāsas, slēpj sevī īpašu Dieva ieceres šķautni.)

Taču posts tai nācijai, kuras literatūra tiek pārrauta, ar spēku iejau­coties: tā nav vienkārši «preses brīvības» pārkāpšana, tā ir nacionālās sirds noslēgšana, nacionālās atmiņas iznīcināšana. Šāda nācija vairs ne­atceras sevi, šāda nācija zaudē garīgo vienotību — un, neraugoties uz šķietami kopīgo valodu, tautasbrāļi pēkšņi vairs nesaprot viens otru. Mēmas paaudzes dzīvo un mirst, nepastāstījušas par sevi ne sev pašām, ne pēctečiem. Kad tādi meistari kā Ahmatova vai Zamjatins, uz visu mūžu dzīvi iemūrēti, tiek nosodīti līdz kapa malai radīt klusuciešot, ne­dzirdēdami, kā atbalsojas viņu uzrakstītais, — tā nav tikai viņu perso­niskā nelaime, bet gan briesmas visai nācijai. Bet citkārt — arī visai cilvēcei: kad šādas klusuciešanas dēļ zūd vēstures kopsakarība.

Dažādos laikos dažādās valstīs ir kaismīgi, dusmīgi un daiļi spriests par to, vai mākslai un māksliniekiem ir jādzīvo vien sev vai arī mūžam jāpatur prātā savs pienākums pret sabiedrību un — lai arī bez aizsprie-

dūmiem — tai jākalpo. Man pašam nav nekādu šaubu, taču nevēlos vēlreiz pārcilāt argumentu virtenes. Par šo tēmu viens no spožākajiem priekšlasījumiem bija Albēra Kāmī Nobela lekcija — un es ar prieku pievienojos viņa secinājumiem. Turklāt krievu literatūrā gadu desmitiem pastāvēja šī sliecība — pārlieku neapbrīnot sevi, nelidināties pārlieku bezbēdīgi, un es nekaunos, cik tas ir manos spēkos, šo tradīciju turpināt. Krievu literatūrā izsenis iesakņojies priekšstats, ka rakstnieks savā tautā daudz ko iespēj, — un viņam ir jāiespēj.

Nemīdīsim kājām mākslinieka tiesības izteikt vienīgi paša pār­dzīvoto un novēroto, novēršoties no visa, kas notiek pārējā pasaulē. Ne­izvirzīsim māksliniekam prasības, bet pārmest, lūgt, aicināt un vilināt — tas mums būs ļauts. Jo, raugi, savu dotību izkopšana tikai daļēji ir viņa paša ziņā, lielā mērā tās jau gatavas iedvestas viņā kopš dzimšanas, un līdz ar talantu viņa brīvajai gribai ir uzlikta atbildība. Pieļausim, ka māksliniekam ne pret vienu nav nekāda pienākuma, taču ir sāpīgi vē­rot, kā viņš var, pašradītās pasaulēs vai subjektīvu kaprīžu telpā aiz­gājis, reālo pasauli atstāt savtīgu, niecīgu vai pat vājprātīgu cilvēku rokās.

Mūsu 20. gadsimts pieteica sevi cietsirdīgāku nekā iepriekšējie, un viss, kas tajā baigs, nebeidzās tā pirmajā pusē. Tās pašas vecās akmens laikmeta jūtas — skopums, skaudība, nesavaldība, savstarpēja nelabvē­lība, veikli paslēpušās aiz piedienīgiem segvārdiem — šķiru, rasu, masu, arodbiedrību cīņa —, plosa un arī saplosa mūsu pasauli. Pirmatnējais kompromisu noliegums ir pacelts teorētiska principa augstumos un tiek uzskatīts par ortodoksālisma tikumu. Tas prasa miljonu upurus nebei­dzamajos pilsoņu karos, tas nospriego mūsu dvēseles pārliecībā, ka nav noturīgu vispārcilvēcisku labā un taisnīgā jēdzienu, ka tie visi ir plūs­toši un mainīgi, tāpēc allaž jārīkojas tā, kā ir izdevīgi tavai partijai. Jeb­kura profesionāla grupa, tikko pamanījusi iespēju savā labā kaut ko iz­plēst — lai tas būtu nepelnīts, lai tas būtu lieks —, nekavējoties arī izplēš, kaut draudētu sabrukt visa sabiedrība. Rietumu sabiedrības mētā­šanās amplitūda — kā tas izskatās, no malas raugoties, — tuvojas ro­bežlīnijai, aiz kuras sistēma kļūst nestabila un ir lemta sabrukumam. Arvien mazāk rēķinādamās ar gadsimtos iedibinātās likumības grožiem, pa visu pasauli nekaunīgā uzvaras gājienā soļo vardarbība, nebažīdamās par to, ka tās neauglība vēsturē jau daudzkārt uzrādīta un pierādīta. Triumfē pat ne vienkārši rupjš spēks, bet gan demonstratīvs tā attaisno­jums: pasauli pārplūdina nekaunīga pārliecība, ka spēks var visu, bet taisnīgums — neko. Dostojevska velni, kas šķita esam pagājušā gad­simta provinciāla šausmu fantāzija, mūsu acu priekšā aizložņā pa visu pasauli, iespraucas valstīs, kurās tie nebija ne iedomājami, — un, lūk, pēdējos gados aizdzītās lidmašīnas, sagūstītie ķīlnieki, sprādzieni un ugunsgrēki mums signalizē, ka velni ir pilni apņēmības satricināt un iznīcināt civilizāciju! Un tas var pilnībā izdoties. Jaunieši vecumā, kad nav citas pieredzes kā vien seksuālā, kad nekas vēl nav pašu izciests un pašu saprasts, jūsmīgi atkārto apķēzītos krievu 19. gadsimta beigu saukļus, domādami, ka atklāj nez ko nebijušu. Jaunradušos hunveibinisko, iznīcinošo degradāciju viņi, paši kļūdami nožēlojami, uztver kā rožainu paraugu. Mūžsenās cilvēka būtības paviršā neizpratne, nepiere­dzējušo siržu naivā pārliecība: šos te niknos, alkatīgos apspiedējus, šos valdītājus padzīsim, bet nākamie (mēs paši!), nolikuši malā granātas un automātus, būs taisnīgi un līdzjūtīgi. Gaidi vien! .. . Bet tie, kuri kaut ko pieredzējuši un saprot, kuri varētu iebilst šiem jauniešiem, — daudzi no viņiem pat neuzdrīkstas iebilst, pat izdabā, lai tikai neieman­totu «konservatoru» slavu. Un arī tas nāk no 19. gadsimta Krievijas. Dostojevskis to nosauca par vergošanu progresīvām idejām.

Minhenes gars nebūt nav vien pagātnei piederīgs, tas nebija epizo­disks uzplaiksnījums.

Es pat uzdrošinos apgalvot, ka Minhenes gars 20. gadsimtā ir domi­nējošais. Bailēs sastingusi civilizētā pasaule pēkšņi no pagātnes atsauk­tajam ņirdzošajam barbarismam neattapās pretstatīt neko citu, kā vien piekāpību un smaidus. Minhenes gars ir labklājīgu cilvēku gribas sli­mība, kam diendienā ļaujas tie, kuri par katru cenu alkst vieglu dienu un materiālu labklājību paccļ par galveno zemes dzīves mērķi. Tādi ļau­dis — un šodien pasaulē to ir vairākums — izvēlas pasivitāti un atkāp­šanos: ka tik vēl turpinātos ierastā dzīve, ka tik vēl ne šodien mesties iekšā skarbumā, bet rīt — kazi — izspruksim … (Bet neizspruksim ne­kad! Atmaksa par gļēvumu būs jo bargāka. Vīrišķība un pārvarētspēja atnāk vien tad, kad esam izšķīrušies upurēties.)

Ar bojāeju draud arī tas, ka fiziski saspiestajai, pārblīvētajai pasau­lei netiek ļauta garīga saplūsme, zināšanu un līdzjūtības molekulām ne­tiek ļauts pārlēkt no vienas puses otrā. Un pārrauta informāci­jas plūsma starp planētas daļām — tās ir vislielākās briesmas. Mūs­dienu zinātnei nav noslēpums, ka pārraut informācijas plūsmu nozīmē pavērt ceļu entropijai, vispārējam sabrukumam. Pārrauta informācija pārvērš par šķitumu starptautiskus parakstus un līgumus: kurlumā iegrūstajā zonā neko nemaksā ačgārni iztulkot jebkuru līgumu, vēl vien­kāršāk — to aizmirst, izlikties, ka tas nekad nav pastāvējis (to Orvels ir lieliski sapratis). Kurlumā iegrūstajā zonā dzīvo it kā nevis Zemes iemītnieki, bet marsiešu ekspedīcijas korpuss — viņi neko lāgā nezin par pārējo Zemi un ir gatavi iet un mīdīt to svētā pārliecībā, ka «atbrīvo».

Pirms ceturtdaļgadsimta cilvēces cerībās dzima Apvienoto Nāciju Organizācija. Diemžēl netikumiskā pasaulē arī tā ir izaugusi netikumiska. Tā ir nevis Apvienoto Nāciju Organizācija, bet gan Apvienoto Valdību Organizācija, kur līdzās nostādītas gan brīvi ievēlētās, gan varmācīgi uzspiestās, gan ar ieročiem varu sagrābušās. Vairākuma savtīgā neobjektivitātē ANO greizsirdīgi raugās, lai netiek darīts pāri vienu tautu brīvībai, un neliekas ne zinis par citu tautu brīvību. Iztapīgi balsojot, tā noraidīja priekšlikumu izskatīt individuālas sūdzības — at­sevišķo mazo vienkārši cilvēku vaidus, kliedzienus, lūgšanos — tie taču pārāk sīki kukainīši tik diženai organizācijai. Savu divdesmit piecu gadu laikā izstrādāto labāko dokumentu — «Cilvēka Tiesību De­klarāciju» — ANO nepapūlējās padarīt par obligātu priekšnosa­cījumu valdibu darbībai, tā nolemjot mazos cilvēkus viņu neievēlēto valdību varai.

Varētu domāt, ka mūsdienu pasaules veidols caurcaurēm ir zināt­nieku rokās, ka viņi nosaka visu cilvēces tehniskās attīstības gaitu. Va­rētu domāt, ka tieši vispasaules zinātnieku sadraudzībai un nevis poli­tiķiem jānosaka, kurp virzīties pasaulei. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienatnē paveiktais parāda, kādus kalnus varētu apgāzt, kopus strādājot. Tomēr nē — zinātnieki neuzrādīja spilgtu mēģinājumu kļūt par patstāvīgu dar­bīgu cilvēces spēku. Tie veseliem kongresiem novēršas no svešām cie­šanām: tīkamāk palikt zinātnes ietvaros. Tas pats Minhenes gars ir iz­pletis pār viņiem savus atslābinošos spārnus.

Kāda tad šajā cietsirdīgajā, dinamiskajā, eksplozīvajā pasaulē uz tās desmit bojāeju robežas ir rakstnieka vieta un loma? Mēs taču nerai­dām it nekādas raķetes, nestumjam pat visnožēlojamāko lafeti, mūs vis­notaļ nicina tie, kuriem iedveš cieņu vien materiāls spēks. Vai nebūtu dabiski arī mums atkāpties, zaudēt ticību labā nesatricināmībai, patiesī­bas nedalāmībai un uzticēt pasaulei vien savus rūgtos malā stāvētāja vērojumus — cik bezcerīgi izkropļota cilvēce, cik ļaudis kļuvuši sekli, un cik grūti vientuļām, smalkām, skaistām dvēselēm atrasties viņu vidū?

Bet mums nav arī šīs iespējas aizbēgt. Ja reiz esam izvēlējušies vārdu, izvairīšanās nekad vairs nav iespējama: rakstnieks nav svešs

savu tautiešu un laikabiedru tiesātājs, viņš ir līdzvainīgs visā viņa dzim­tenes vai viņa tautas pastrādātajā ļaunumā. Ja viņa tēvijas tanki no­pludina ar asinīm svešas valsts asfaltu, rakstnieka seja uz mūžu paliek notašķīta ar sarkanbrūniem traipiem. Ja liktenīgā naktī miegā ir no­žņaugts Draugs, kas neuzticēšanos nepazīst, — uz rakstnieka delnām paliek tās auklas atstātie zilumi. Ja viņa jauniņie tautieši vaļīgi deklarē, ka netiklība ir pārāka par pieticīgu darbu, atdodas narkotikām vai tvar­sta ķīlniekus — ši ļaunuma dvaka sajaucas ar rakstnieka elpu.

Vai mums pietiks nekaunības paziņot, ka neesam atbildīgi par mūs­dienu pasaules augoņiem?

Par spīti visam, mani iedvesmo tas, ka dzīvi izjūtu pasaules 1it eratūru kā vienu lielu sirdi, kas sitas mūsu rūpēs un bēdās, jo posts — gan dažādās izpausmēs — piemeklē mūs visus un visur.

Bez nacionālajām literatūrām pagājušos gadsimtos pastāvēja arī jēdziens «pasaules literatūra» — kā nacionālo literatūru virsotnes ietve­rošs loks. Kā literārās mijiedarbības kopums. Bet ir notikusi aizkavēša­nās: lasītāji un rakstnieki citvalodu rakstniekus iepazina ar novēloša­nos ■—• pat par veselu gadsimtu —, un mijiedarbība nāca par vēlu, na­cionālo literatūru virsotnes ietverošo loku manīja iezīmējamies pēcteči, nevis laikabiedri.

Turpretim tagad šī mijiedarbība starp dažādu valstu rakstniekiem un lasītājiem notiek, ja ne acumirklīgi, tad katrā ziņā tikpat kā acumir­klīgi — to pats esmu izjutis. Manas dzimtenē diemžēl nenodrukātās grā­matas, neraugoties uz bieži vien slikto tulkojumu, ātri atrada atsaucīgus lasītajus pasaulē. Pie kritiskas to analīzes ķērās tāds izcils Rietumu rakst­nieks kā Heinrihs Bells. Visus šos pēdējos gadus, kad, spītējot likumu slogam, mans darbs un mana brīvība tomēr nesabruka, kā gaisā pakārta, kā tukšumā, ka neredzamā un nedzirdamā nospriegotā sabiedrības līdzjūtības plēvītē turoties, gluži negaidīti sirsnīgā pateicībā iepazinu arī pasaules rakstnieku brālības atbalstu. Savā piecdesmitajā dzimšanas dienā biju pārsteigts, saņemdams apsveikumus no ievērojamiem Eiropas rakstniekiem. Nekāds pret mani vērsts spiediens nepalika nepamanīts. Man draudīgās nedēļās, kad tapu izslēgts no Rakstnieku savienības, pa­saulē pazīstamu rakstnieku radītais aizsargvalnis pasargāja mani no bīstamākas vajāšanas, bet norvēģu rakstnieki un mākslinieki, rēķino­ties ar man draudējušo iespēju tikt padzītam no dzimtenes, viesmīlīgi gatavoja man pajumti. Un, visbeidzot, arī manu kandidatūru Nobela prē­mijai izvirzīja nevis tā valsts, kurā es rakstu, bet gan Fransuā Moriaks un viņa kolēģi. Un vēlāk savu atbalstu man izteica ari veselas nacionālas rakstnieku apvienības.

Tā sapratu un uz savas ādas izjutu: pasaules literatūra vairs nav ab­strakts ietverošs loks, literatūrzinātnieku radīts vispārinājums, bet gan kāda kopīga miesa un kopīgs gars, dzīva sirdsvienība, kas atspoguļo augošo cilvēces vienību. Vēl joprojām asiņaini sārtojas elektriskās strā­vas un automātu kārtu nospriegotās valstu robežas, vēl joprojām dažas iekšlietu ministrijas uzskata, ka arī literatūra ir to pārzināto valstu «iek­šējā lieta», vēl joprojām avīžu virsraksti vēsta: «Viņiem nav tiesību iejauk­ties mūsu iekšējās lietās!» Bet tostarp mūsu Zemes šaurībā vairs neat­liek vietas iekšlietām! Un cilvēci var glābt vienīgi visu līdzdalība visā: cilvēki Austrumos nekādā gadījumā nedrīkst būt vienaldzīgi pret to, ko domā Rietumos, un cilvēki Rietumos nekādā gadījumā nedrīkst būt vienaldzīgi pret to, kas notiek Austrumos. Daiļliteratūra, kas ir viens no smalkākajiem un jūtīgākajiem cilvēciskas būtnes instrumentiem, jau ir pieņēmusi, apguvusi, uztvērusi šo augošās cilvēces vienības izjūtu. Un es droši uzrunāju mūsdienu pasaules literatūru — simtus draugu, kurus nekad neesmu skatījis vaigā un, iespējams, nekad nesatikšu.

Draugi! Ja esam ko vērti, mēģināsim palīdzēt! Kas visās mūsu par­tiju, kustību, kastu un grupu nesaskaņu plosītajās valstīs izsenis bijis tas spēks, kurš nevis šķeļ, bet vieno? Tā ir rakstnieku sūtība: viņi sevi pauž savas tautas valodā, kas ir galvenā nācijas, tautas apdzīvotās ze­mes un īpaši laimīgos gadījumos — ari nacionālās dvēseles vienotāja.

Domāju, ka šajā trauksmainajā laikā pasaules literatūra spēj palī­dzēt cilvēcei patiesi sevi iepazīt —• par spīti tam, ko mēģina iestāstīt aiz­spriedumaini cilvēki un partijas. Tā spēj no viena novada uz citiem aiz­nest pieredzes koncentrātu, lai izlīdzinātu atšķirības vērtējumu skalā un mitētos ņirboņa mūsu acu priekšā, lai tautas iepazītu cita citas patieso vēsturi tik spēcīgi un sāpīgi kā pašu izdzīvotu, tā izsargoties no vēlīnām kļūdām. Bet mēs paši caur to varbūt iemācīsimies attīstīt sevī pasaules redzējumu: ar acs centru, ka katrs cilvēks, uztverot tuvējo, ar acs malām — to, kas notiek pārējā pasaulē. Tā paturēsim redzeslokā šīs pasaules sakarības un proporcijas.

Kurš gan cits, ja ne rakstnieks, lai izsaka nopēlumu ne vien paš­māju neveiksmīgajiem valdītājiem (dažā valstī tā ir visvieglākā maize, to dara katrs, kam vien nav slinkums), bet ari pašmāju sabiedrībai par tās gļēvo pazemību vai pašapmierināto vājumu, tāpat jauniešiem — par vieglprātīgiem secinājumiem — un jauniem pirātiem — par dūrienam paceltajiem nažiem?

Kāds bildīs: ko gan iespēj literatūra pret klajas vardarbības nežē­līgo spiedienu? Un tomēr neaizmirsīsim, ka vardarbība nepastāv, nespēj pastāvēt viena pati, tā vienmēr ir savijusies ar meli e m. Tos abus vieno visradniecīgākās, visdabiskākās un visdziļākās saites: vardarbībai nav ar ko sevi piesegt, kā vien ar meliem, bet meliem nav uz ko balstīties, kā vien uz vardarbību. Katram, kurš reiz pasludinājis vardarbību par savu metodi, nenovēršami būs jāizvēlas meli par savu principu. Piedzimstot vardarbība darbojas atklāti un pat ir lepna uz sevi. Taču, tikko spēkā pieņēmusies un nostiprinājusies, tā jūt ap sevi gaisu retinā­mies un nespēj turpināt eksistenci citādi, kā vien miglas plīvurā ietinu­sies, saldām runām piesegusies. Nu tā vairs ne vienmēr un ne par katru cenu vienkārši aizžņaudz rīkli, nu tā biežāk prasa, lai pavalstnieki vien dod zvērestu melot, vien piedalās melos.

Vienkārša, vīrišķīga cilvēka vienkāršs solis ir nepiedalīties melos, neatbalstīt melīgu rīcību. Lai tie ienāk pasaulē un pat valda pār pa­sauli — bet tikai ne caur mani. Toties rakstnieku un mākslinieku spēkos ir kas lielāks: uzvarēt melus! Cīņā ar meliem māksla vienmēr ir uzvarējusi, vienmēr uzvar — uzskatāmi un pārliecinoši! Meli spēj turē­ties pretī daudz kam šai pasaulē — tikai ne mākslai!

Tikko taps izkliedēti meli, tūlīt pat vardarbība pretīgi atkailināsies, vecišķi vārgā vardarbība sabruks.

Tāpēc es, draugi, ticu, ka mēs spējam palīdzēt pasaulei tās svelmai­najā stundā. Nevis aizbildināties ar to, ka mums nav ieroču, nevis nodo­ties bezrūpīgai dzīvošanai, bet gan — pieteikt kauju!

Krievu valoda iecienījusi sakāmvārdus par patiesību. Tie pauž — dažkārt pārsteidzoši precīzi — tautas nebūt ne mazo smago pieredzi:

Viens patiess vārds

Visu pasauli atsver.

Sī šķietami fantastiskā enerģiju masas saglabāšanas likuma pār­kāpšana ir manis paša darbības pamatā, uz tās balstīts arī mans aicinā­jums visas pasaules rakstniekiem.

No krievu valodas tulkojusi Tamāra Ringa

© The Nobel Faundation, 1970

Orvels I)ž. Dzīvnieku ferma. 1984. R,: Liesma, 1990. 50 000 eks.

1984. gadā pasaule atzīmēja dīvainu jubileju. Tā nebija ne rakstniekā dzimšanas ne nāves, ne arī kādas grāmatas klajā nākšanas gadskārta. Tas bija gadskaitlis, kas sakrita ar romāna darbības laiku. Šķiet — vienīgais šāda veida gadījums pa­saules literatūrā. Tajā — pēc modernās hronoloģijas, «stagnācijas laiku pēdējā» — gadā arī mūsu presē parādījās ziņas par «jubilejas» grāmatu, taču tik miglainas un pretrunīgas, ka tās var uzskatīt par pirmajām, turklāt gluži neapzinātajām plurālisms izpausmēm. Daži raksti vēstīja, ka šis pretpadomju romāns pret talantīgā autora gribu esot kļuvis par «kapitālistiskās īstenības spoguli». Citos, gluži otrādi, apgalvots, ka tā autors esot neapdāvināts, bet pasaules slavas virsotnē to uznesis konjunktūras vilnis So apgalvojumu var atspēkot, pat nelasot romānu, — pietiek ieskatīties jebkurā biblio­grāfiskā izdevumā. Tā 1979. gadā Bostonā izdotā utopiskās literatūras bibliogrāfiskā rādītāja lappusēs, kuras atvēlētas 1948. un 1949. gadam, rakstīts: «Blērs Ē. «1984» (psei­donīms Dž. Orvels) — klasiska totalitāra distopija.» (Distopija — negatīvās utopijas veids.) Tikai bibliogrāfiskos izdevumos reti lietotais vērtējums — «klasiska» — liecina, ka runa ir par ievērojamu grāmatu: šajos gados katra trešā no klajā nākušajām utopijām bija antiutopija. Jā, tie bija «aukstā kara» gadi, taču pāršķirsim uz labu laimi kādas desmit lappuses — vienalga, uz priekšu vai atpakaļ. Izrādās, ka arī 1936.—1937. un 1972.—1973. gadā — tā pati aina. Gandrīz visas rādītājā ietvertās grāmatas tagad jau azimirstas, bet Orvela, tāpat kā viņa priekšgājēju — Zamjatina un Hakslija — slava nenobāl. Konfrontācijas mijās ar konvenģercēm, bet Orvela romāna izdevumu straume pārvarēja visus aukstos un siltos strāvojumus, un, kad īstais gads panāca grāmatā tēloto, tās popularitāte sasniedza augstāko virsotni. Pēc žurnāla «Futūrists» ziņām, 1984. gada februārī Anglijā vien bija vienpadsmit miljonu šīs grāmatas eksem­plāru. Uzreiz jāsaka, ka orveliskā ārprāta piepildījuma gaidas tieši 1984. gadā ir lasī­tāju uztveres masveida aberācijas rezultāts: varonis angsociālisma apstākļos dzīvo ce­turto desmitgadi — tātad «pasaulē pēdējā totalitārā revolūcija» norisinājusies 20. gad­simta vidū. Katrā ziņā cilvēki, noplēšot kalendāra lapiņu, atviegloti uzelpoja: lai arī cik šausmīga būtu šī pasaule, orveliskā ir vēl šausmīgāka. Šķiet, ka 1984. ir gads, kurš nekad nepienāks, — tā mūs mierināja futurologi. Taču vai vēsturnieku viedokļi par Hakslija un Orvela fantāzijām nav izrādījušies precīzāki? Ja mēs vēl neesam sasnie­guši viņu aprakstīto nākotni, tad jāpateicas par to tieši viņiem. Bet, ja nu mēs tomēr galu galā līdz tai nonāksim, tad būsim spiesti atzīt, ka zinājām, kurp ejam.

Strīdam, kad šī nākotne pienāks un vai vispār kādreiz pienāks, attiecībā uz romānu nav nekādas nozīmes. Kā cilvēces garīgās biogrāfijas fakts 1984. gads reiz pienāca, lai paliktu uz visiem laikiem, — tajā 1949. gada vasarā, kad romānu drukāja Londonā un Ņujorkā. «Mūs pārņēma tik skaudras šausmas,» atceras pirmie romāna lasītāji, «it kā runa nebūtu par nākotni. Mums bija bail tobrīd, nāvīgi bail.» Fantastiskais 1984. gads cilvēku apziņā un, iespējams, pat vēsturē aizēnoja reālo. «Nedomāju,» prāto angļu rakstnieks Dž. Veins, «ka totalitārisma nākšanu pie varas Eiropā būtu aizkavējuši divi romāni — «1984» un Kestlera «Žilbinošā tumsa». Bet to nozīme katrā ziņā bija vērā ņemama.»

Nākdams klajā divu pusgadsimtu robežšķirtnē, romāns it kā rezumēja pirmo pusi ar tās diviem pasaules kariem, lielajām revolūcijām un Hirosimu. Tieši šajā pusgadsimtā norisinājās tādi notikumi, ar kādiem mēdz apzīmēt laikmetus, vienu vēstures gaitā no­saucot par «apgaismības gadsimtu», otru — par «lielu ģeogrāfisku atklājumu laikmetu», bet šo — trešo — par «genocīdu laikmetu».

Ēriks Blērs savu īso mūžu (1903—1950) nodzīvoja gadsimta pirmajā pusē, piede­rēdams drīzāk otrajai — laikam, kad literārā jaunrade meklē iespējami dabiskākas for­mas, bet cīņu par vietu zem saules nomaina tieksme uz pieticīgu dzīves veidu. Orvela «dīvainības» — vienkāršs ēdiens,, ogles, sveces gaisma, kaza, dārzs — pašlaik daudziem viņa aprindu cilvēkiem ir kļuvušas par normu. Orvels, protams, skaidri apzinājās, ka padara savu dzīvi par literāru sižetu. «Autobiogrāfiskās piezīmes» 1940. gadā viņš nobeidzis ar repliku: «Kaut ari viss šeit rakstītais ir patiesība, man jāatzīstas, ka mans īstais vārds nav Džordžs Orvels.» Viņa biogrāfi uzskata, ka vienkāršais, «dabiskais» pseidonīms — Orvels (nelielas upītes nosaukums Anglijā) — izriet no vēlēšanās radīt savu «otro es» — skaidru, demokrātisku … Taču Orvels jebkurā lomā riskēja kļūt div­domīgs. un vienīgā pretinde tam bija atmiņas par pagājušo. LIz nāves sliekšņa viņš ar pēdējām skarbuma paliekām nokārtoja šos rēķinus, iekļaudams testamentā lūgumu: nerakstīt Ērika Blēra biogrāfiju, jo «ikviena no iekšpuses skatīta dzīve ir tikai paze­mojošu kompromisu un neveiksmju virknē».

Tātad viņš sacerēja likteni — tāpat kā daudzi rakstnieki, droši vien neparasti iz­vēlīgi. Dzinavagu — mazāk platu, drīzāk dziļu. Nebrauca apkārt pasatdei, nenodevās literārai bohēmai. Taču kaismīgi tiecās laikmeta galvenos notikumus — ekonomisko

Varavīksne — līguma zīme starp Dievu un pa­sauli

Noass saņem pavēli bū­vēt šķirstu

Noass palaiž balodi

depresiju, fašismu, pasaules karu, totalitāro teroru — padarīt par savas personīgās dzīves notikumiem. Tāpēc viņš ir bijis gan bezdarbnieks, gan klaidonis, gan trauku mazgātājs, gan — būdams pacifists — kareivis, gan radio un laikrakstu korespondents. Viņš turēts aizdomās par spiegošanu un apcietināts, tad — izjuzdams riebumu pret politiku un propagandu — bēdzis ar svešu pasi. Tā kā viņam bija akūta tuberkuloze agrīnā stadijā, tas viss bija sevišķii bīstami un, ņemot vērā sociālā stāvok|a garantētos priekšnoteikumus, nekādā ziņa nebija nepieciešami. Viņš bija otrais bērns visai naba­dzīgā skotu aristokrātu izcelsmes ģimenē ■— Indijas angļu (dzimis Bengālijā) ierēdņa atvase. Un, kaut arī dārgi maksāja stipendiāta pazemojošā situācija elitārā skolā (drausmīga pasaule, kas iemūžināta pēc rakstnieka nāves publicētajā bērnības stāstā, kuru viņš reiz nosaucis par savu «mazo 1984»), tā viņam pavēra ceļu uz koledžu un spožu karjeru. Taču, pabeidzis ītonu, viņš aizbrauc uz Birmu strādāt par policistu. Mazliet vēlāk viņš dažus gadus pavadījis Parīzē — bijis klaidonis un neveiksminieks, tomēr drīz vien viņa grāmatas gūst ievērību. Viņš uzrakstīja autobiogrāfisku diloģiju «Suņa dzīve Parīzē un Londonā» un «Ceļš uz «Vaigenu»». Otrā no tām — mākslinie­ciski dokumentāla reportāža no komandējuma (kuru piešķīra pazīstama kreiso izdev­niecība) uz bezdarba pārņemtiem ogļraču rajoniem Anglijas ziemeļos. Tā ir viņa pirmā politiskā grēksūdze — egocentriska intelektuāļa galvas noliekšana tautas nebeidzamo bēdu priekšā.

Dzīvē ikkatrs gadījums ir savā veidā nozīmīgs — liktenim vienmēr ir centrs, kurš reizē ir gan tā sākums, gan beigas. Orvela likteni noteica viens no vissarežģītākajiem jaunāko laiku vēstures nolikumiem — pilsoņu karš Spānijā.

Iestājies antifašistiskajā pulkā, kura līderi bija atklātā opozīcijā pret Spānijas kompartiju un asi nosodīja staļinisko teroru, Orvels sevi pakļāva briesmām — jebkurā brīdi viņu varēja apvainot nodevībā tikai tāpēc vien, ka viņa pulks pēkšņi tika pa­sludināts par «trockistu bandu» un «Franko piekto kolonnu».

Dzejas rinda «Es tik un tā kritīšu tai vienīgajā, pilsoņkarā» apbrīnojami precīzi izsaka Orvela likteni. Bīstami ievainots kaklā (turpat gadu viņš bija bez balss), rakst­nieks vairs nepiedalījās kaujās, tomēr Spānijas karš kļuva par viņa vienīgo Karu — šī vārda vissvētākajā nozīmē. Viņš devās uz Spāniju kā kreiso avīzes korespondents — tāpēc, ka no labējiem varēja doties tikai pie Franko. Tolaik viņš ticēja, ka kreisi noska­ņotajiem politiķiem un tautai ir kopīgi cīņas rnērķi. Katalānijā viņš ieraudzīja, ka tas tā nav, ka tautai ir vajadzīga! zeme un brīvība, bet kreisajiem — gluži tāpat kā labē­jiem — ideoloģija un vara. Bet visbriesmīgāk viņam bija apzināties, ka par to ņav iespējams stāstīt. Šo izlikšanos, ka neeksistē veseli cilvēces pieredzes slāņi, Orvels uz­tvēra kā cilvēka likteni totalitārā pasaulē. U11 garīgi pieņēma šo likteni. No aresta, spīdzināšanas, pazemojumiem, bojāejas paglābies ar draugu un sievas palīdzību, viņš — anglis līdz pat kaulu smadzenēm —, pēc draugu liecībām, visu atlikušo mūžu nodzīvoja, iekšēji dziļi identificējies ar fašisma un staļinisma upuriem. «Un», nevis «vai»! Un 1943. gadā, Staļingradas kauju dienās, viens pret visiem un visu, kas bija ap viņu, viņš sāka rakstīt antifašistisku satīru «Dzīvnieku ferma», kuru ilgi neuzdrošinājās druklāt nedz kresie, nedz labējie. Rūgta vientulības piegarša jūtama_vārdos, ko viņš teicis draugam — rakstniekam Kestleram: «1936. gadā Spānijā apstājās vēsture.» Spānija ierādīja viņam pozīciju, kuras būtība bija viņam pieņemama un kuru viņš arī pieņēma — uzreiz un uz visiem laikiem, un tā bija pietiekami elastīga, lai brīvi veidotos mainīga attieksme pret visu īslaicīgo, konjunktūrisko, formālo. Par šīs pozīcijas jēgu viņš ir pateicis šķietami skaidri: «Katra nopietna manu darbu rinda kopš 1936. gada_ ir tieši vai netieš’i vērsta pret totalitārismu un aizstāv demokrātisku sociālismu — ta, ka es to sapratu.» Tāda arī palika viņa iekšējā pārliecība — kā māksliniekam un publicistam viņam bija lemts attēlot tikai antiideāla kroplīgās ēnas un baismās kontūras. Viņa māk­slinieciskie simboli — Angsocs, Lielais Brālis, Dubultdoma — 20. gs. otrajā pusē kļuva par politiskās domāšanas vadošajiem jēdzieniem, bet tās sabiedrības modeli, kura dzīvo un iet bojā Vinstons un Džūlija, ietilpības un spēka ziņā politologi pielīdzina Hobsa Leviatānam.

Dzīves laikā Orvelti visbiežāk devēja par disidentu starp kreisajiem. Tagad viņa liktenis atkārto Dikensa pēcnāves likteni, par kuru pats Orvels sacījis: «Viņu var piesavināties katrs, kas to vēlas.» Bet vai tā nenotika arī ar Dostojevski? Pēcnācēji vienmēr cīnās par senčiem, kuri kļuvuši par klasiķiem. Spriediet paši: «Viņš bija neokonservatoru priekštecis, precīzāk — agrīnais neokonservators, tāpēc ka meklēja poli­tisku un morālu gudrību vienkārša cilvēka instinktos, nevis intelektuālās nostādnēs,» pārliecināti sāka galēji «labējais» Normans Podgorecs. Savukārt «jauno kreiso» ideo­logs Raimonds Viljams ne mazāk kaisli apgalvo: «Savos dziļākajos slāņos angļu «jau­nie kreisie» — Orvela pēcteči, bet Orvels, tapat kā vairakums angļu, centās dzīvot ārpus oficiālās kultūras.»

Atombumba noveda Orvelu līdz galējai robežai: tā atņēma iespeju izvēlēties starp Rietumiem un Austrumiem, aizvainoja viņa patriotiskās jūtas: pat 1940. gada, kad viņš bija aizrāvies ar «revolucionāro pacifismu» un mēģinaja vērsties pret jau sākušos karu — kā «imperiālistisku» —, viņam izmisumā paspruka: «01 Ko gan es izdarīšu tavā labā, Anglija, mana Anglija?» Viņš sāka meklēt politisku izeju suverēnas, brīvas Eiropas radīšanas projektos — «Eiropas Sociālistisko Valstu» projektos.

Izmisums izrādījās radoši auglīgs: skatot caur tā prizmu visu, ko Orvels bija sapra­tis, izlasījis un uzrakstījis līdz tam laikam, apmeties vientulībā, aukstumā un pusbadā uz kādas ziemeļu salas, viņš rakstīja šo romānu ar tādu veselībai katastrofiski kaitīgu ātrumu, ka atlikušo viņa mūža septiņu mēnešu pēc tā iznākšanas un triumfa pietika vienīgi testamentam, arhīviem, labojumiem, dažām recenzijām un neauglīgiem mēģi­nājumiem izskaidrot, ko viņš ir un ko nav gribējis ar savu romānu pateikt.

… bet pasaule jau saprata, kas tas ir — Orvels. No Savienotajām Valstīm ceļoja šurp tolaik grūti pieejamas iedarbīgas antibiotikas, Šveicē draugi gatavoja viņam vietu sanatorijā: pirms nāves, kā tas mēdz būt, viņam pēkšņi kļuva labāk. Viens no Orvela vistuvākajiem cilvēkiem — Ričards Riss — pat nepaspēja no viņa atvadīties: bija jāaizbrauc uz Kanādu. «Es piedalījos literārā sarīkojumā. Pēkšņi kāds ienāca un pateica: «Miris Orvels.» Un klusumu, kas iestājās, caurstrāvoja doma: kopš šī brīža šis tiešais, labais un nevaldāmais cilvēks kļūs par vienu no valdošajiem 20. gadsimta mītiem.»

No V Caļikovas pēcvārda romāna «1984» publikācijai žurnālā «Íîâûé ìèð»

(1989. Nr. 4)

Džordžs Orvels

Manās rokās beidzot ir nonākusi Zamjatina grāmata «Mēs», par kuru es biju dzirdējis jau pirms vairākiem gadiem un kura pārstāv interesantu mušu gramatu de­dzināšanas gadsimta literatūras fenomenu. No Gļeba Struves gramatas «Krievu pa­domju literatūras divdesmit pieci gadi» esmu ieguvis sadas ziņas.

J Zainjatins (miris Parizē 1937. g.) bija krievu rakstnieks un kritiķis viņs publi­cējis virkni grāmatu kā pirms, tā pēc revolūcijas. Romāns «Mcs» uzrakstīts ap 1923 gadu, un, kaut runa tajā nemaz nav par Krieviju un nav ari tiesas saiknes ar aktuālo Dolitiku — tā ir fantastiska dzīves aina mūsu eras divdesmit sestaja gadsimta —, sace­rējuma publicēšana ideoloģisku motīvu dēļ bija aizliegta Rokraksta kopija‘ robežas un romāns tika izdots angļu, francu un cehu tulkojuma, bet krieviski ta ari neparādījās. Angļu tulkojums tika izdots ASV, bet es to neesmu varējis dabūt toties franču izdevumu (ar nosaukumu «Nous Autres») man beidzot ir izdevies iegūt. Cik varu spriest, tā nav pirmšķirīga grāmata, taču, protams visai neparasta un brinun , ka neviens angļu izdevējs nav bijis pietiekami uzņēmīgs, lai to pārpublicētu.

Lasot romānu «Mēs», uzmanību pirmām kārtām saista, manuprat, līdz sim neieverots fakts — ka Oldosa Hakslija romāns «Diženā jauna pasaule» par savu tapšanu acīmredzot pateicību daļēji ir parādā tieši šai gramatai. Abi darbi vesta par cilvēka dabiskā garīguma sacelšanos pret racionalo, mehanizeto, bezjūtīgo pasauli. Abos ro­mānos darbīlfa pārcelta sešsimt gadus uz priekšu. Abu grāmatu atmosfēra ir līdzīga lielās līnijās runājot, tajās atspoguļots viens un tas pats sabiedrības tips, kaut a i Hakslija darbā politiskais zemteksts nav tik izteikts un vairak jūtama jaunāko biolo-

4iSk °Z a,::j Sf“tSie SiS"esla gadsimta Utopijas i.daivoiāii tiktā, ,.udēg savu individualitāti, ka tiek atšķirti pēc numuriem. Viņi dzīvo stikla namos (romāns uzrakstīts vel pirms televizoru izgudrošanas), un tas politiskajai policijai, sauktai pai Sargātājiem dod iespēju bez grūtībām viņus noverot. Visi nesa vienādu uniformu un viens otru narasti uzrunā vai nu — «numurs tads un tads» vai «jutiifa» (uniforma). Vini pārtiek no mākslīgas barības un atpūtas stundā, no reproduktoriem skanot Vieno­tās Valsts himnai, maršē ierindā pa četri. Atvēlētajā starpbrīdi viņiem ir atļauts uz stundu (ko pazīst kā «seksuālo stundu») aizlaist savu stikla mājokļu aizvirtņus. Lau lība orotams ir atcelta, bet seksuālā dzīve nebūt nav nenokārtotā Mīlas prieku vaja­dzībām katram piešķirts kaut kas M*. <*. grāmatij.i ar rozā £¹» ™ PļļgK ar kuru ir pavadīta seksstunda, paraksta talona pasakniti. Vienotas Valsts pneksgaia atrodas kāds kuru dēvē par Labdari, kuru iedzīvotāji katru gadu — ka hkums, vien balsīei — ievēl no jauna. Vadošais princips valsti ka laime un brīvība ,r nesavieb­jami jēdzieni Cilvēks bija laimīgs Ēdenes darza, bet savā neprata pieprasīja br‘vl bu un tika izraidīts tuksnesī. Tagad Vienotā Valsts no jauna viņam dāvājusi laimi, atņem-

dam Līdziba)U ar romānu «Diženā jaunā pasaule» ir tiešām pārsteidzoša. Un, kaut ari Zamjatina grāmata“ uzbūvēta tik veiksmīgi tās sižets r diezgan gauden un

šifrs

teZ Pirmklas?ģf™iStnieks tiek silekcionēls tikpat viegli ki Epsilona ļ“1 ” P“‘

pa!t z, amiatina darbs kopuma tuvāks mūsdienām Par spitiaudzināšanai un Sargātājn

iemīlas (un tas protams, ir noziegums) kādā 1-330 — nelegālās pretosanas kustības dalībniecē kurai’ uz laiku izdodas viņu iesaistīt sacelšanas sagatavošanas priekšdarbos. Sacelšanās uzliesmo un noskaidrojas, ka Labdarim ir daudz pretinieku; sie cilvēki ne vien n-atavo valsts apvērsumu, bet aiz nolaistajiem aizvirtņiem nododas tādiem bries­mīgie m grēkiem kā cigaretes un alkohols. Galu galā D-503 izdodas izvairīties no sava hevnrātīPā sola sekām Valdība paziņo, ka neseno nekārtību cēloņi novērsti, izrādās, diezgan daudz dlvēku' sirgst ar kaiti, ko sauc par fantāziju. Tiek organizēts speciāls

nervu slimību centrs cīņai pret to, un slimība tiek izārstēta ar rentgena apstarojumu. D-503 tiek pak|auts operācijai, pēc kuras viņam viegli izdarīt to, ko viņš vienmēr ir uzskatījis par pienākumu, nodot policijai savus līdzdalībniekus. Absolūti mierīgi viņš vēro kā zem stikla kupola, pamazām izsūknējot no tā gaisu, spīdzina 1-330. «Viņa raudzījās uz nicmi> cieši ieķērusies krēsla roku balstos, — raudzījās, iekams acis aiz­veras pavisam. Tad viņu izvilka taukā, ar elektrodu palīdzību ātri dabūja pie samaņas un atkal nosēdināja zem Kupola. Tā tas atkārtojās trīs reizes — un tomēr vitia nepa­teica ne varda. Citi, kas tika atvesti kopā ar šo sievieti, bija godīgāki — daudzi no viņiem sāka runāt jau ar pirmo reizi. Rīt viņi uzkāps pa Labdara Mašīnas pakāpieniem.»

Labdara Mašīna — tā ir giljotīna. Nāves sodi Zamjatina Utopijā ir parasta parā­dība. Tos izpilda publiski, Labvēlim klātesot un oficiāliem dzejniekiem skandējot slavinosas odas. Giljotīna, protams, vairs nav primitīvais senlaiku rīks, bet gan pilnvei­dots aparats, kas, burtiski, acumirklī iznīcina upuri, tā ka no viņa paliek pāri tikai tvaika mākulītis un tīra ūdens peļķe. Nāvessods pēc būtības ir cilvēka upurēšana, un sis rituāls ir piesātināts ar Vecās pasaules vergturu civilizācijas drūmo garu. Tieši sī_ totalitārisma Jracionālās puses intuitīvā atklāsme — upurēšana, cietsirdība kā paš­mērķis, ar dievišķīgām īpašībām apveltīta Vadoņa dievināšana — Zamjatina romānu pace| pāri Hakslija darbam.

Viegli saprast, kāpēc Zamjatina grāmata bija aizliegta. Vienas pašas sarunas (es to sniedzu saīsināta veidā) starp D-503 un 1-330 pietiktu, lai cenzors ķertos pie za|ā zimu|a: ’

—   Vai tiešām tev nav skaidrs — tas, ko jūs uzsākat, tā ir revolūcija?

—   Jā, revolūcija! Bet kāpēc gan tas ir muļķīgi?

___ 1 Muļķīgi tāpēc, ka revolūcija nevar nolikt. Tāpēc, ka mūsu revolūcija bija pē­dēja. Un vairak nekādas revolūcijas nav iespējamas. Tas ir zināms ikvienam…

—   Mans mīļais, tu esi matemātiķis. Tad nu nosauc man pēdējo skaitli.

—   Tas ir — ka?… Kadu pēdējo?

—   Nu, pēdējo, augstāko, pašu lielāko.

Bet, /, tas taču ir muļķīgi. Ja reiz skaitļu rinda ir bezgalīga, kādu tad tu gribi pedejo?

—   Un kādu tu gribi pēdējo revolūciju?

Sastopamas arī citas līdzīgas pasāžas. Tomēr pilnīgi iespējams, ka Zamjatins par savas satīras galveno mērķi nemaz nav gribējis izvēlēties padomju režīmu. Viņš grā­matu rakstīja, Ļeņinam vēl dzīvam esot, tātad nevarēja tajā attēlot Staļina diktatūru. Bet apstāk|i Krievijā 1923. gada nebūt nebija tādi, lai kāds sadumpotos pret pārlieku mierīgu un labiekārtotu dzīvi. Zamjatina mērķis acīmredzot nemaz nebija attēlot kon­krētu valsti, bet paradīt, ar ko, draud mašinizēta civilizācija. Es neesmu lasījis citas šā rakstnieka gramatas, bet no Gļeba Struves zinu, ka viņš vairākus gadus nodzīvojis Anglijā un radījis asas satīras par angļu dzīvi. Romāns «Mēs» uzskatāmi apliecina autora noslieci uz primitīvismu. Cara valdība viņu arestēja 1906. gadā. 1922. gadā, boļ­ševiku valdīšanas laika, viņš nonaca tā paša cietuma tajā pašā gaitenī. Tātad viņam nebija pamata sajūsmai par sava laika politiskajiem režīmiem, taču viņa grāmata nav vienkārši niknuma rezultāts. Tā ir Mašīnas —• šī džina, kuru cilvēks neapdomīgi izlaidis no pudeles un nevar iedzīt atpakaļ, — būtības izpēte. Kad parādīsies šīs grāmatas angļu izdevums, tā bus lasītaju uzmanības cienīga.

No krievu valodas tulkojusi Ingrida Vāverniece

(Äæ. Îðóýëë. «1984» è ýññå ðàçíûõ ëåò. Ì. Ïðîãðåññ, 1989. Ñ. 306—309).

.

Zamjatins J. Mēs. R.: Liesma, 1990. 200 000. cks.

Nepieredzēts 20.—50. gadu krievu prozas publikāciju vilnis ir pārplūdinājis mūs­dienu padomju literatūras zinātni. Kļuvis skaidrs, ka pa vecam par šī perioda literatūru rakstīt vairs nav iespējams, bet pa jaunam mēs vēl neprotam. Universitātes mums nemācīja analizēt «Būvbedres» un «Doktorus Zivago». Redzot, kā tiek pārvērtēti tā saucamas padomju literatūras vēstures fakti, pētniekam (ja vien viņš vēl nav galīgi notrulinājies), jāsaprot, ka, sacerot kritiskus rakstus par Platonovu un Nabokovu tā, it kā nekas nebūtu mainījies, tā, kā tos agrāk rakstīja par citiem cienījamiem padomju rakstniekiem (kuru mums, kā zināms, ir milzum daudz), ir nepieklājīga, banāla, tukša, neprātīga un caurcaurēm padomiska nodarbe.

Taču šo visai cienījamo padomju rakstnieku grāmatas pēc inerces turpina iznākt, turpina iznākt arī biezie žurnāli. Sabiedrība, kā allaž, cenšas neievērot to, kas ir no­ticis. Un noticis ir tas, ka krievu literatūra ir pazudinājusi padomju literatūrzinātni, pazudinājusi pilnīgi un neatgriezeniski. Puškina, Tolstoja un Dostojevska daiļrades izpētes skolas ir veidojušās gadu desmitos. Pēc formālistu sagraušanas vēl palika kaut cik godprātīga pirmspadomju perioda krievu literatūras vēsture. Bet Nabokova un Pla­tenova daiļrades izpētes tradīcijas — grozi,, kā gribi, — nav iespējams radīt PSRS ZA Pasaules literatūras institūta nosacītajos ietvaros, jo pati šī institūta pastāvēšana un uzplaukums ir kauna traips un drauds pasaules literatūrai.

Tātad — krievu rakstniecība turpina žņaugt oficiozu. Oficiozs un pusoficiozs mē­ģina pretoties, mēģina pa jaunam apjēgt veco un pa vecam apjēgt jauno. Dod Dievs, lai no tā nekas neiznāktu. Kā zināms, jaunu vīnu nedrikst liet vecos traukos. Lai nor­malizētu literāro procesu, jāslēdz vecās «jaunās pasaules» («Íîâûå ìèðû»), jānodzēš pārbūves «uguntiņas» («Îãîíüêè») un jāsāk viss no jauna.

Nav pareizi uzskatīt, ka literatūras kritika ir literārā procesa neatņemama sastāv­daļa. Nebūt ne. Gluži otrādi, esmu pārliecināts, ka tieši šobrīd literatūras kritika ne­maz nav vajadzīga. Kritika, tāpat kā žurnālistika, Eiropā radās apgaismības laikā. Dau­dzas dižas literatūras, piemēram, ķīniešu literatūra, antīkā klasika, bez tās lieliski iz­tika. Tāpēc nevajag raudāt, ka nav piedzimuši jauni Beļinski. Gluži otrādi — vajag priecāties, ka nav vairs kam ar savu apšaubāmo autoritāti nodarīt tik daudz ļauna Krievijas literatūrai.

J. Zamjatina romānu «Mēs» var aplūkot divējādi: kā 20. gs. antiutopiju un kā krievu divdesmito gadu prozas darbu. Jebkurā gadījumā adekvāti romāns var tikt uz­tverts vienīgi kā retrodarbs. Mēs nevaram ieņemt šī darba laikabiedru pozīciju (tieši tāpēc pagātnes darbu kritika ir tikpat bezjēdzīga kā, piemēram, Edisona izgudrojumu reklāma 20. gs. beigās). Ierindots vecāko antiutopiju virknē — O. Hakslija «Diženā jaunā pasaule», A. Kestlera «Žilbinošā tumsa», Dž. Orvela «1984», A. Zinovjeva «Rēgainās virsotnes» (nepretendējot uz pilnīgu uzskaiti, es minu tikai nozīmīgākos dar­bus) —, romāns «Mēs» ievērojami zaudē. Šis darbs izraisa smaidu. Krievu rakstnie­kam, kurš uzaudzis ar Ļevu Tolstoju un viņa rīsa kotletītēm, ar Fjodora Dostojevska asaru uz nomocīta zīdaiņa vaiga, kā arī ar liektā un lauzītā, taču labi paēdušā sim­bolisma tradīcijām, ne sapnī nevarēja rādīties tas, ar ko mūs šobrīd ik dienas pārbaro masu komunikācijas līdzekļi. Un, kaut arī «Mēs», sacīsim, lielā mērā ir kalpojis kā žanrisks un literāri vēsturisks pamats romānam «1984», šis aspekts, pirmkārt, nemaz nav tik interesants, un, otrkārt, tā izgaismošanai nepieciešams vismaz galvenās līnijās pārzināt 20. gs. Eiropas literatūru. «Bet vēsturi mēs nerakstām…»

Tiem, kuri ir lasījuši minētos darbus un salīdzinājuši tos ar Zamjatina «Mēs», pē­dējais noteikti šķiet naivs — tāpat kā, teiksim, A. Tolstoja «Aelita». Ne velti J. Tiņanovs rakstā «Literatūras šodiena» (1924), abus šos darbus salīdzinot, uzsvēra, ka «ap­brīnojamā nespēja izdomāt kaut ko par Marsu ir raksturīga ne tikai Tolstojam». Zi­nātniskajā fantastikā sen jau izsmeltais priekšstats par ģeometrisku figūru un matemā­tisku formulu pārpilnu nākotni nepatīkami traucē, lasot «Mēs». Romānam raksturīgs ari naivs neoloģismu un arhaismu savienojums, piemēram, drānas, kurās tērpti Zamja­tina antiutopijas varoņi, tiek dēvētas par «junifu» («þíèôà»), Sis vārds ir semantisks oksimorons: etimoloģiski tas acīmredzot ir saistīts ar vārdu «uniforma», bet tā iekšējā

forma un skanējums reizē vedina domāt par kaut ko antīku, tunikai līdzīgu. Tādu amizantu un no mūsdienu viedok]a naivu sīkumu romānā ir ļoti daudz. Tomēr kopumā J. Tiņanovs par šo darbu atsaucas ar cieņu: «Lai nu kā, «Mēs» — tā ir veiksme.» Tādu vērtējumu izteicis viens no tā laika autoritatīvākajiem literatūras ekspertiem. Apstrīdēt šo atziņu pēc sešdesmit pieciem gadiem acīmredzot nav jēgas. Apšaubīt var ko citu — cik lietderīgi ir publicēt šo romānu tagad. (Daudzi atceras, piemēram, kādu sensāciju 1987. gadā izraisīja A. Platonova «Būvbedres» publikācija žurnālā «Íîâûé ìèð»: tā, šķiet, bija pirmā publikācija, kura sagrieza ačgārni mūsu pieņēmumus; pat «Gulaga arhipelāgs» tika uzņemts daudz mierīgāk ■— to jau bija ievadījusi labi sagatavota «zalve».)

J. Zamjatina romāns uzrakstīts laikmetu mijā. Tā stūrainais, aprautām sintaktis­kām konstrukcijām pārpilnais stils tipisks divdesmitajiem gadiem. Sižetiski — un pla­šāk: tēlu arhitektonikas ziņā — tas ir visā pilnībā pagātnē sakņots darbs un iekļaujas

20.  gs. sākuma simboliskās prozas gultnē, turklāt mazāk tās izcilākajās izpausmēs (Sologubs, Andrejs Belijs), vairāk estētiski arhaiskajā virzienā (Merežkovskis, Brjusovs).

Romāna sižets — sacīsim zinātniskāk: fabula (notikuma norise, ap kuru vijas vēs­tījums)— ir pietiekami vienkāršs un tradicionāls. Romāna varonis — matemātiķis D-503 — uzbūvējis kosmisko kuģi «Integrālis», kuram jau tā aplaimotos personāžus jānogādā vēl jo laimīgākā nākotnē. Viņš iemīlas «liktenīgā sieviete» 1-330, taču no­jēgums par mīlestību jaunajā sabiedrībā ir iznīcināts. Pilsoņi drīkst kopoties, ar ko vien grib, tikai jāpierakstās un jāsaņem talons. «Katram numuram ir tiesības uz jeb­kuru numuru kā uz seksuālo produktu.» Sī nostādne — viena no būtiskākajām romāna kolīzijas izpratnē. Savulaik civilizācijas attīstības gaitā seksuālās attiecības kļuva aiz­vien individuālākas — no principa «katrs un katra» līdz principam «tikai Viņš un tikai Viņa» (pēc atmiņas citēju J. Lotmanu). Tādējādi romānā pasludinātais princips neapšaubāmi ir atgriešanās pie mežonības. Tieši tā krievu inteliģence vēl 19. gs. vidū izprata emancipācijas ideju. Romānā «Mēs» nepārprotami saklausāmas Cerniševska un Dostojevska polemikas («Ko darīt?» — «Velni») atbalsis. Mīlestība J. Zamjatina ro­māna pasaulē tiek uztverta kā atavistiska novirze no normas, kā rudimentāra «or­gāna» — dvēseles — parādīšanās (tieši šādu diagnozi matemātiķim uzstāda ārsts). Sarežģījumi rodas tāpēc, ka 1-330 ir dumpiniece. Viņa cenšas varoni ieraut cīņā pret Labdara totalitāro režīmu, ļaudama viņam ieskatīties nepazīstamajā dzīvē aiz sienas. Tur vēl atlikuši daži brīvi cilvēki, kas gatavojas sagrābt «Integrāli» un sašķobīt Lab­dara režīmu. Tā nu romāna varoni plosa parastā pretruna: viņam jāizšķiras starp sirds aicinājumu un prāta kategorisko imperatīvu. Sī pretruna pazīstama jau kopš antīkās literatūras (piemēram, «Antigone») un klasicisma laikiem (piemēram, Korneija «Sids»). Varonis ir «Integrāļa» būvētājs un pētījumu vadītājs, taču, lai sekotu mīļotajai, viņš ir gatavs doties vienalga kurp. Tomēr pastāv vēl trešais aspekts: D-503 ir ne vien vēstījuma objekts, bet arī tā subjekts: vēstījums risināts pirmajā personā kā varoņa dienasgrāmatas pieraksts, un tas viņam liek iespēju robežās būt godīgam pret sevi un saviem pēctečiem, kuriem šī dienasgrāmata adresēta (tā sacīt, pret «mums»). Ne mazāk svarīgi, ka D-503 ir matemātiķis, turklāt 26. gs. matemātiķis. Viņu satrauc bezgalības jēdziens, viņu nomoka iracionāls skaitlis: kvadrātsakne no mīnus viens (tieši 20. gad­simtā matemātika pārdzīvoja nopietnu krīzi, sašķeļoties vairākos virzienos, no kuriem galvenie ir Brauera intuitīvisms un Gilberta konstruktīvisms). Būdams zinātnieks, va­ronis nevar nesaprast, ka patiesas zināšanas mūžam iet rokrokā ar šaubām, tāpēc viņš nekādi nespēj uz laiku laikiem pieņemt savu pavēlnieku doktrīnas. Tas izdodas tikai pēc operācijas (kaut kas līdzīgs lobotomijai — lai atceramies Makmerfiju lugā «Kur dzeguze ligzdu vij»), kuras rezultātā viņš tiek atbrīvots no fantāzijas. Tas ir galējs līdzeklis, un Labdara valdība izšķiras pielietot to absolūti visiem pilsoņiem, lai turpmāk izslēgtu nemierus un pat iespējamos to mēģinājumus.

Romāna intrigas saknes neapšaubāmi ietiecas krievu 19. un 20. gs. sākuma litera­tūrā. Par varoņa dvēseli cīnās divas sievišķas stihijas: dumpiniece 1-330 un kautrā, «pareizā» 0-90. Tas ir acīmredzams Dostojevska «Idiota» trijstūra (kņazs Miškins — Nastasja Fiļipovna — Aglaja) atspulgs — trijstūra, kas raksturīgs arī Merežkovskim («Kristus un Antikrists») un I3rjusovam («Ugunīgais eņģelis»). Taču šīs izteikti krieviskās Solovjova mitologēmas — «skaistums izglābs pasauli» — pamatā ir daudz dziļāki mītiskie avoti: krievu kultūrā tas ir Dievmātes kults, plašākā kultūras areālā — visas sievišķās sākotnes kā auglības un iznīcības simbola kults. Tā kā šis romāns — mīts tapis 20. gadsimtā, tam raksturīgs tieši sievietes kā auglības un iznīcības tēls: Mollija Dž. Džoisa «Ulisā», Kedija V. Folknera darbā «Troksnis un niknums», Sošā kun­dze T. Manna «Burvju kalnā».

Turklāt romānā «Mēs» — un tā arī ir viena no 20. gs. romantiskās domāšanas raksturīgākajām iezīmēm — negatīvā veidā aktualizējas tēma, uz kuras balstās visi

19.   gs. romāni: ģimenes, bērna, dzimtas turpināšanas tēma. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā šai tēmai vēl ir ievērojama loma nosacīti reālistiskā virziena darbos («Budenbroki», «Forsaitu teika», «Tibo dzimta»), bet tās vadmotīvs: ģimenes, plašākā nozīmē — dzimtas sakņu iziršana (šī motīva sākotne meklējama M. Saltikova-Sčedrina «Golovļovu kungos»). Ģimenes iziršanas tēma tāpat sastopama dažos neomitoloģiskas ievirzes darbos (Dž. Džoisa «Uliss», V. Folknera «Troksnis un niknums», T. Manna «Jāzeps un viņa brāļi»). Tomēr tā pilnīgi reducēta tādos darbos kā F. Kafkas «Process» un «Pils», M. Bulgakova «Meistars un Margarita», T. Manna «Burvju kalns» un «Doktors Fausts».

R. Muzila «Cilvēks bez īpašībām», H. Heses «Stikla pērlīšu spēle», A. Kāmī «Svešinieks» u. c. Pasaule, kas atainota šajos darbos, ir bez pagātnes un nākotnes, tai nav manti­nieku. Sī īpatnība raksturīga arī 20. gs. antiutopijai: bērnu dzimšana tiek konveijerizēta (piemēram, O. Hakslija «Diženā jaunā pasaule») vai kā tēma vispār ignorēta, un tad to nomaina vēl jo aktuālāka — personīgās izdzīvošanas tēma («Žilbinošā tumsa», «1984»),

J. Zamjatina romāna pasaulē iepriekš neieprogrammēta grūtniecība un bērna dzim­šana tiek sodīta ar nāvi. Attiecīgi viens no svarīgākajiem sižetiskajiem samezglojamiem saistās ar to, ka 0-90 — varoņa pastāvīgā «likumīgā» mīļākā —, vēlēdamās no viņa bērnu, apzināti nolemj sevi bojāejai, bet otra varone — 1-330 — glābj viņu, nogādā­dama otrpus Sienas, brīvajā pasaulē, bet pati pēc dumpja apspiešanas iet bojā Labdara Mašīnā.

Lai lasītājs man piedod ironiju, ar kādu es runāju par romāna sižetiskajām peripe­tijām. Jo — es atkārtoju — man tas ir retroromāns. Tas aizkustina, kā var aizkustināt divdesmito gadu filmas ar to tuvplāniem, izvalbītajām acīm, Odesas kāpnēm un tam­līdzīgiem estētiskiem sasniegumiem. Mēs esam pieraduši, ka kinematogrāfs noveco, jo tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar tehnoloģiju. Acīmredzot noveco arī vārda māksla, īpaši — divdesmito gadu vārda māksla, kas cieši saistīta ar formālu tehnoloģisku eksperimentu, kuru turklāt bija pasludinājušas un balstījušas tālaika teorētiskās para­digmas: krievu formālisms, franču sirreālistu manifesti utt.

Taču romāns «Mēs» vislielāko interesi laikam gan izraisa tieši ar formu — ar to, kas šo darbu ierindojis sava laika ievērojamāko darbu vidū, ar to, ko J. Tiņanovs jau minētajā rakstā nodēvējis par Zamjatina «vārdisko fantastiku».

Acīmredzot viena no vienkāršākajām stilistiskajām atslēgām romāna tehnoloģijas izpratnei ir īpašvārdu trūkums. īpašvārdi — tie ir pamatmeti daiļdarba vārdiskajam audumam, viena no galvenajām koordinātām tā mākslinieciskajā pasaulē. No tā, kā sauc varoni — Molčaļins, Oņegins vai Raskoļņikovs —, ir atkarīgs, kādam literāram virzienam vai žanram daiļdarbs pieskaitāms. Vārdiem nav nozīmes, bet, jēdzieniski pie­pildīti, tie apaug ar kultūras un fonētiskām kamerstila asociācijām, kuras zināmas tikai šauram lasītāju lokam. Vēl vairāk, vārds — tas ir vienīgais, kas daiļdarbā pieder va­ronim, kas viņu dara dzīvu, aktualizē. Bet J. Zamjatina varoņiem vārdu nav. To vietā — burts un cipars: D-503, 1-330, 0-90. Tā rodas situācija, kas darbojas romāna māksli­nieciskās pamatidejas vārdā. Varoņi ir atšķelti no pagātnes kultūras, tie nav vienkārši izdomāti, bet gan jau iecerēti anonīmi un nolemtībai pakļauti. Vārds — tā ir katra cil­vēka seja, tas tiek piešķirts pēc izvēles, neatkarīgi ne no kādām pazīmēm. Kā saka mūsdienu filozofi, vārds — tas ir stingrs designators, t. i., zīme, kuras saturs nemai­nās, pārejot no kādas iespējamas pasaules citā. Cipars nav stingrs designators, ar to var apzīmēt jebkuru objektu. Ieslodzītos ar cipariem apzīmēja hitleriešu koncentrācijas nometnēs. «Mūsējie», šķiet, tiktāl neaizdomājās. Toties Staļina laikā zēla cita svarīga un personību tāpat nīdējoša vārdu transformācija, tas, ko Bērtrands Rasels sauca par noteicošām deskripcijām, — tādi izteicieni kā «visu laiku un tautu ģēnijs». Zamjatina darbos deskripcijas izmantotas ļoti plaši: Labdara Mašīna, Senā māja, Kubs, Siena utt. Deskripcija, tāpat kā cipars, atsvešina, piemuļķo esamību, nedod iemeslu indivīdam ļauties intimitātei, atslābināties. Cipari un deskripcijas dzīvu vārdu vietā — tā ir demoralizēšanās pazīme. (Varone galvenajam varonim saka: «Cipari rāpo pa jums ka utis.»)

«No manis pa labi — viņa, slaida, strauja, spitigi lokana kā pātaga, 1-330 (tagad redzu viņas numuru); pa kreisi — 0, pavisam citāda, viscaur apaļās linijās veidota, ar bērnišķīgu rieviņu uz rokas; un mūsu četrinieka malā — nepazīstams vīrieša nu­murs — kaut kāds dubultizlocits, burtam S lidzigs. Mēs visi bijām dažādi…»

Minēsim vēl dzejnieku R ar viņa artikulācijas īpatnībām: acīmredzot autors gribējis pateikt, ka viņš ir ebrejs («nēģera lūpas» — tāpēc arī guturālais r).»

īpašvārdu romānā nav gandrīz nemaz — ne toponīmu, ne hidronīmu, ne citu kul­tūras reāliju apzīmējumu; netiek pieminētas arī vēsturiskas personas un vietu nosau­kumi. Tikai vienu reizi pavīd «Ādams» un «Ieva», bet tie ir it kā pirmvardi, kuros varoņi nodēvēti jūtu uzplūdu brīdī, it kā viņu īslaicīgās «cilvēciskošanās» pazīme. Sis raritārais pielietojums ir veiksmīgs, semantiskā slodze tam ir pietiekama. Vel diviem īpašvārdiem, kas pavīd romānā, — Eldorado un Jēzus — šīs semantikas slodzes, šķiet, nav, un tos varētu uzskatīt par autora kļūmi.

Romāna stilistikā nozīmīga ir arī sintakse — pat tiem laikiem visai drosmīga: elip­tiskas konstrukcijas, frāzes pārrāvumi, nepilni teikumi — gan bez teikuma priekšmeta, gan bez izteicēja. Taču reizē arī tāda kā nervoza precizitāte, fragmentārisms — katra ziņā vismaz tiecība uz to. Tas viss lieliski kalpo semantiskiem nolūkiem. Sintakse at­spoguļo varoņa saraustīto apziņu: viņa tieksmi pakļauties varai un noteiktajai kartībai un reizē šaubas, apmulsumu. Varonis visu laiku atrodas it kā starp šķēru asmeņiem. Ne velti tieši vārds «šķēres» romānā kļūst par vienu no svarīgakajiem stilistiskajiem motīviem. Personāžs «S» galvenajam varonim atgādina «šķēres» — viņš vienlaikus ir slepenpolicijas darbinieks un arī viens no sazvērniekiem. Motīvs tiek variēts, autors to uzsver, izmantojot priekšmetus, kas it kā aktualizē duālisma, sašķeltības ideju: visu laiku pievērš lasītāja uzmanību varoņu uzacu un lūpu lauztajām līnijām, spārniem un

pat žalūzijām, kas jānolaiž plānoto dzimumaktu laika. «Lupu kaktiņos — divas ga­ras, asas līnijas, — un saraukto tumšo uzacu izliekums: krusts.» Krusts (ari šķēru variants) — viens no universālākajiem un ambivaleutākajiem simboliem kultūrā: cie­šanu, Golgātas un reizē ticības, tātad arī cerības simbols; krusts — arī falliskais un reizē’joniskais simbols. Visas šīs «šķēres» — lūpas, uzacis, aizkari, spārni, krusti — diezgan smalki un neuzbāzīgi, taču pietiekami merķtiecīgi kalpo vienam no semantiska­jiem mezglpunktiem — varoņa sašķeltās apziņas atsegšanai.

Romānam «Mēs» ir īpatnējs liktenis. Tas uzrakstīts^ 1920. gadā, taču izdots nevis Krievijā, bet Berlīnē. Pie mums par to zināja, bet publicēts Zamjatina darbs tikai 1988. gadā žurnālā «Çíàìÿ». Iepazinis to ar tik milzīgu novēlošanos, lasītājs bija pamatoti vīlies Lai novērtētu šo darbu adekvāti, jābūt literatūrvēsturniekam. Arī šīs piezīmes var šķist tāds pats anahronisms kā Zamjatina antiutopija mūsdienās. Starp citu, mums taču tikai šķiet, ka laiks rit vienā virzienā — nepielūdzami, uz priekšu līdz komunisma uzvarai. īstenībā, kā šodien mēdz sacīt, — «pastāv arī citi viedokļi».

No krievu valodas tulkojusi Ingrida Vāverniece

.

Vēstures process savās izpausmēs ir pretrunīgs. Tas apvieno sevī cilvēcības pie­auguma tendenci un destruktīvas, cilvēka esamībai naidīgas izpausmes — dabas un sociālās katastrofas, sociālo nevienlīdzību, epidēmijas utt. — visu to, ko M. Eliade savulaik nosaucis par «vēstures šausmām». Atzīstot vēsturi, cilvēks atzīst arī to, ka viņš vienmēr ticis un tiks malts starp labā un Jaunā, bezgalīgas svētlaimēs un nebei­dzamu ciešanu «dzirnakmeņiem», tā arī nerodot izeju no vēsturei imanenta duālismā. Rodas nepieciešamība pasargāt sevi no vēstures, apsteigt tās gaitu un meklet sev lab­vēlīgu rezultātu. Tāpēc veidojas tādas kultūras formas ka mīts, reliģija, sociālā uto­pija — formas, kurām, neraugoties uz atšķirībām, ir kopīga iezīme: tieksme atbrīvoties no vēstures. Taču ir kāds fundamentāls spēks, kas palīdz cilvēkam, neraugoties uz realitātes kaprīzēm, saglabāt status quo. Tā ir cerība. P. Tillihs raksta: «Cerības prin­cips veido jebkuras cilvēka esamības ontoloģisko noteiksmi, īstenības kopējās jēgas noteiksmi.. Cilvēks no matērijas atšķiras ar to, ka matērijā ielikta cerība uz progresu cilvēkā nobriest līdz pašapziņai.»1 Cerība uz labvēlīgu vēstures procesa iznākumu ir tā, kas gadu tūkstošiem rosinājusi meklēt maģisko formulu, pēc kuras varētu iz­skaitļot «diženo jauno pasauli», kurā cilvēce uz visiem laikiem būtu atbrīvojusies no ļaunuma un sasniegusi «mūžīgas laimes un harmonijas stāvokli». Gadsimtu gaitā vienu utopiju nomainījusi cita. Katra nākamā savās «paradīzes vīzijas» kļuvusi arvien dros­mīgāka, neprātīgāka un šķietami pārliecinošāka.

Bet 20. gadsimtā — pēc gandrīz divus gadu tūkstošus ilgā sociālo utopiju uzvaras gājiena pa vēstures lielceļiem — cilvēka pacietības mērs beidzot ir pilns, taču viņa cerība atbrīvoties no «vēstures šausmām» ■— aizlauzta. Un tad uz skatuves parādas utopijas «kapracis» — antiutopija, kuras pamatā ir cits — varētu teikt, izmisuma prin­cips tm neticība iespējai cilvēci kādreiz darīt laimīgu.

Jā, arī agrākajos gadsimtos reizi pa reizei atskanēja kāds utopijai adresēts smejiens vai ironiska skepse (Aristofāna «Lisistrate», _Svifta «Gulivera ceļojumi»), bet to drīzāk varēja uzskatīt par karnevala kultūras aušību, kas kopumā nespēja satricināt sociālo utopistu pašcieņu un cilvēces glābēju vēsturiskās misijas apziņu.

20.  gadsimta antiutopijās sabiedrības attīstības perspektīva izskan pavisam citā — traģiska tonalitātē, jo cilvēcei jau ir cita pieredze. 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma domātāji — filozofijā Kirkegors, Niče un Sopenhauers, literatūrā Dostojevskis, 20. gad­simtā psiholoģijā Freids un Jungs — gāza no pjedestāla apgaismības laikmeta celto pieminekli saprātam un racionalitātei, atklajot cilvēkā iracionālus instinktus un viņa visai ambivalento iedabu. Tādējādi tika apšaubīts uzskats, ka cilvēks var un spej būt laimīgs un ka ir iespējams harmonizēt personības un sabiedrības attiecības. Praktiski šo atklājumu apstiprināja abi pasaules kari, totalitāro režīmu veidošanās, masu kultūras «panākumi» un zinātniski tehniskās revolūcijas gaita. Sie notikumi sagrāva gan ticību apgaismības lolotajai idejai par vēstures procesa sapratīgumu, gan arī uzskatu, ka cilvēka būtiskā iezīme ir prāts, kuru lidzšinejie utopisti, lika «laimes un harmonijas valstibas» pamatā.

Vēl vairāk — izrādījās, ka pārliecīga dažādu sabiedrības un indivīda dzīves sfēru racionalizācija, pakļaušana zinātnei un tehnikai var but par cēloni personības erozijai un pat fiziskai iznīcināšanai, Tāds ir vēsturiskais un kultūras fons, kura radās antiuto­pija. Pēc visa tā vairs nebija iespējams sabiedrības pārveidošanu viennozīmīgi saistīt ar ticību saprāta visvarenībai, labā pirmsākumam un cilvēka velmei baudīt «absolūtas, sastingušas, vienveidīgas laimes augļus», kā to piedāvāja līdzšinējā klasiskā utopija. Tāpēc antiutopija uzstājas pret iepriekšējo gadsimtu utopijām raksturīgo stereotipu «ievazāšanu» 20. gadsimta. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka dažus klasiskās utopijas motīvus (piemēram, harmoniskas indivīda un valsts attiecības uz indivīda brīvības zaudēšanas rēķina, dažādu sabiedrības dzīves sfēru totāla kontrole un unificēšana u. c.) 20. gadsimta totalitārie režīmi pārvērtuši par realitati, atsedzot to antihumāno jevirzi. Izrādījās, ka daudzus gadsimtus utopiskās apziņas centieni atrast «diženas, jaunās pasaules» formulu īstenībā bruģēja ceļu uz elli. Utopistu mēģinājumi aizbēgt no reāla vestures procesa cieta neveiksmi: vēstures process pats panāca viņus. Precīzi šo utopijas un vēsturiska procesa sastapšanos 20. gadsimtā raksturojis krievu filozofs N. Berdjajevs: «Utopijas izrādās daudz vairāk realizējamas, nekā mēs domājām agrāk. Tagad mēs atrodamies aci pret aci ar tikpat degošu jautājumu, tikai pilnīgi cita aspektā: ka izbēgt no to faktiskās realizēšanās? Utopijas var būt realizējamas. Dzīve virzās uz Utopiju. Un iespējams, ka sāksies jauns gadsimts, kura inteliģence un izglītotās šķiras varēs sapņot par metodēm, kā izbēgt no Utopijas, par atgriešanos pie neutopiskas sabiedrības — mazāk pilnīgas, taču brīvākas.»2 __ …

Pirmie, kas noliedza utopijas ideālu, biļa J. Zamjatins («Mēs»), O. Hakslijs («Di­ženā, jaunā pasaule») un Dž. Orvels («1984»), Viņu aizsākto ceļu turpināja citi autori, un šobrīd antiutopiju skaits jau pārsniedz simtu, tātad var jau runāt pat par antititopisma pandēmiju 20. gadsimtā. _ _

J. Zamjatins savā romāna vērsies galvenokārt pret sabiedrības dzīves pārlieko

industrializāciju un mašinizāciju. Viņš ar mākslinieka intuīciju nojauta, ka tā var novest pie personības erozijas. Rakstnieka bažas pastiprināja 1917. gada Krievijas revolūcijas iedvesmoto proletkulta ideologu un kreiso mākslinieku futūristu tehnokrātiskie valsts tālākās attīstības projekti. Ievērojamais proletkulta ideologs A. Gastevs 1919. gadā rakstīja: «Sociālā normēšana strādnieku šķiras dzīlēs jaušama ne tikai darba sfērā, tā ietiecas visā sociālajā iekārtā, visā ikdienā.. Normēšanas tendences pakāpeniski iespiežas strādnieku kustības cīņas formās — streikos, sabotāžās —, sociālajā jaunradē, ēšanā, dzīvokļos, un, beidzot, pat intīmajā dzīvē, pat proletariāta estētiskajās, garī­gajās un seksuālajās vajadzībās. [..] Ne tikai žestu, ne tikai ražošanas metožu mašinizācija, bet arī ikdienas domāšanas mašinizācija, kas savienota ar galēju objektīvismu, pārsteidzoši normalizē proletariāta psiholoģiju.. Lūk, šī iezīme padara proletariāta psiholoģiju pārsteidzoši anonīmu, ļauj kvalificēt atsevišķu proletārisko vienību kā A,

Â, Ñ vai kā 327, 0,75 un 0. .. vairs nav miljons galvu, ir tikai viena pasaules galva. Tālāk šī tendence, iemiesojoties veselas šķiras objektīvajā psiholoģijā, kopā ar psiholo­ģisko ieslēgšanas un izslēgšanas., sistēmu nemanāmi padarīs neiespējamu individuālo domāšanu.» īsāk sakot, «mēs ejam uz nepieredzētu objektīvu lietu, mehanizētu pulku un pārsteidzošas grandiozitātes demonstrēšanu, kas nepazīst neko intīmu un lirisku».3

Kreisie futūristi pēcrevolūcijas laikā un divdesmitajos gados pārdzīvo utopisma medusmēnesi. Viņu vārsmotājs V. Kirilovs dzejā priecājas, ka «Mūsu acīs asaras izsīku­šas, maigums nogalināts / Esam aizmirsuši zāles un pavasara ziedu smaržu / Esam iemīlējuši tvaiku spēku un dinamīta varenību: / Sirēnu dziesmas un riteņu un gultņu griešanos…» utt. Kreisās mākslas teorētiķis Boriss Arvatovs sapņo par tādas sabiedrī­bas radīšanu, kurā tiktu atceltas atšķirības starp mākslu un dzīvi, mākslu un ražošanu, izzustu viss individuālais un anarhistiskais.

J. Zamjatins savā antiutopijā «citē» kreisos utopistus, tēlodams maksimāli matematizētu un racionalizētu, milzīgai mašinērijai pielīdzinātu sabiedrību, kurā katrs atsevišķs cilvēks ir tikai skrūvīte (cilvēki — «numuri», matemātiski simboli), kas saskaņoti dar­bojas, uzturot vesela organisma dzīvi.

Sajā mašinizētajā veselumā pazūd cilvēka individualitāte un neatkārtojamība, viņa tiesības uz autonomiju. Paliek tikai tās noteiksmes, kuras nepieciešamas sistēmas funkcio­nēšanas stabilitātei un efektivitātei.

J. Zamjatins uztaustījis vienu no sāpīgākajām 20. gadsimta problēmām, proti, jau­tājumu par cilvēka un tehnikas attiecībām. Viņš fiksē reāli pastāvošu tendenci, kad ražošanas procesā un ikdienas dzīvē notiek subjekta un objekta inversija: cilvēks un tehnika mainās vietām, mašīna kļūst par valdnieci, bet cilvēks — par tās vergu. O. Hakslijs gājis tālāk: viņa antiutopijā pats cilvēks kļuvis par lietu, mašīnu, kuru nepiecie­šams ražot un apstrādāt, novedot līdz noteiktai kondīcijai viņa fiziskos un garīgos spēkus, lai viņš spētu veikt uzdevumus, kuriem tiek gatavots.

Mūsdienās cilvēkindustrija kļuvusi par realitāti. Totalitārajos režīmos tā ir acīm­redzamāka, ideoloģiski pamatota ar nepieciešamību radīt jauna tipa cilvēku (analogs t. s. t/þøî sovieticus»), bet brīvajās valstīs — aizslēpusies aiz šķietami demokrātiskās «masu kultūras» maskas. Cilvēka personība veidojusies daudzu gadu tūkstošu laikā. Šobrīd tai draud briesmas noārdīties, cilvēka «es» — pārvērties par «post-es». Antiutopijas fiksē šo satraucošo laikmeta tendenci.

Cilvēkindustrijas problēma nav saistīta tikai ar viņa pielāgošanu tehnokratizētas sabiedrības prasībām. Tā ir arī politiska problēma, kurā atklājas indivīda un valsts varas attiecības. Tas ir jautājums, kā realizējas valsts vara, pa kādiem kanāliem tā tiek novadīta līdz atsevišķam indivīdam. Sādā kontekstā redzama patiesā jēga cilvēka institucionalizācijai un piespiedu iekļaušanai dažādās struktūrvienībās (ražošanas sfēra, skola, partija utt.): cilvēks tiek pārvērsts par dresūras objektu — uz viņu var iedarbo­ties, viņu var audzināt, sodīt vai stimulēt atbilstoši varas gribai.

Dž. Orvels jautājumu par valsts varas un indivīda attiecībām risinājis tālāk. Valsis saprot, ka ar institūtu palīdzību vien neizdosies cilvēku pilnīgi pakļaut, jo to iedarbība ir vairāk vai mazāk ārēja un nav iespējams konstatēt, cik tā bijusi dziļa. Valsts varai vajadzīga ari cilvēka dvēsele, tāpēc viņam tiek atņemtas jebkādas tiesības uz privātu dzīvi. Sievietei jāatsakās no tiesībām būt mātei, vīrietim un sievietei jāatsakās no mī­lestības, draudzības utt. Taču, saprotot, ka nekad nebūs cilvēkā pilnīgi iespējams iznī­cināt vajadzību kādu mīlēt, valsts tiecas piesavināties šo mīlestību, radot valsts vadītāja kultu.

Antiutopijā «pārlasa» sociālo utopiju no mūsdienu skatpunkta, atklājot tajā slēptās briesmas un ambivalenci. Pati dzīve palīdzējusi parādīt līdzšinējās utopiskās tradīcijas maldu ceļus.

Bet jautājums tomēr paliek: vai cilvēcei iespējams būt laimīgai? Un kā to sasniegt? Antiutopijā, rūgtas pieredzes mācīta, atbildi nedod. Vienīgais, ko tā var cilvēkam piedāvāt, — brīdināt no utopiskās apziņas radītajām erozijas briesmām un atgriezties pie dabiskā dzīves ritma ar visām tam raksturīgajām ciešanām un priekiem.

LITERATŪRA

1 Bloch E. Prinzip Hoffnung. Bd. /. — Berlin, 1954. S. 17, 112.

2 Ïåðå÷èòûâàÿ çàíîâî. — Ë:. Õóäîæåñòâåííàÿ ëèòåðàòóðà, 198'J. Ñ. 118.

3  Ñîöèîêóëüòóðíûå óòîïèè XX âåêà. Âûï. 6. — Ì., 1988. Ñ. 150.

.

Kurls Vonnegūts (dz. 1922. g.) pieder pie musdiemi amerikāņu spožāko rakstnieku plejādes. Viņa daiļrade iekļaujas filozofiskas literatūras virzienā, kuru pārstāv Džons Bārts, Normans Meilers, Džons Gārdners, Viljams Stairons, Donalds Bartelmi un To­mass Pinčons.

K Vonnegūta daiļrade aplūkojama ciešā saistībā ar antiutopijas tradīciju, kurai ir divi atzari — eiropeiskais (J. Zamjatins, O. Hakslijs, Dž. Orvels) un amerikāniskais, kura pirmsākumu iezīmē gadsimtu mijā sarakstītie Ignaciusa Doneli romāni «1988» un «Cēzara Kolonna».

K. Vonnegūta izpratnē mūsdienu apziņa vēsturiski veidojusies kā utopiskā apziņa, kas vēsturi aplūko kā procesu, kuru vēstures subjekta (cilvēka) griba var paātrināt, palēnināt vai novirzīt citā virzienā. K. Vonnegūta mākslinieciskais uzdevums ir atsegt utopiju kā' ceļu, kas neizbēgami noved pie antiutopijas: jauno laiku (17,—20. gs.) uto­piskā apziņa kā «apziņa* kas patvaļīgi veido ideālā sociuma teļu», virza civilizāciju uz antiutopiskām sekām visās to iespējamās izpausmēs.

K Vonnegūts ne tikai radīja antiutopijas, bet arī apcerēja tās kā literāru virzienu un mākslinieciskās domāšanas veidu: «Rakstnieki ir īpašas sociālā organisma šūnas. Viņi ir attīstības šūnas. Cilvēce grib kļūt par kaut ko citu: tā visu laiku eksperimentē ar jaunām idejām. Un rakstnieki ir līdzeklis jauno ideju ieviešanai sabiedrībā, kā arī līdzeklis simboliskai reaģēšanai uz dzīvi.» So domu apliecina visa Ķ. Vonnegūta daiļ­rade, īpaši romāni «Kaķa šūpulis» (1965, latv. 1973), «Mehāniskās klavieres» (1953), «Lopkautuve Nr. 5» (1969, latv. 1987), «Čempionu brokastis» (1973, latv. 1987), «Balagāniņš jeb Es vairs neesmu vientuļš» (1976), kā arī filozofiskie romāni «Cietuma putns» (1970) un «Tieši mērķī» (1982), kuros transformēti antiutopijas formālie paņēmieni.

Antiutopiju mēdz saukt par utopijas «nightmare cousin» (murgpilno māsīcu) — tajā zem ķirurga analītiskā naža nonāk pati ideālās sabiedrības ideja. Utopija racionāli

būvē pozitīvu nākotnes sabiedrību, bet antiutopija ekstrapolē nākotnē mūsdienu sabied­rības negatīvās tendences.

Pirmā Kurta Vonnegūta antiutopija — «Mehāniskās klavieres» — sarakstīta Oldosa Hakslija tradīciju garā. Tajā tiek ekstrapolētas nākotnē zinātniski tehniskās revolūcijas tendences, kas noved pie cilvēka apziņas unifikācijas. Autors izseko cilvēka darbības programmēšanas principam, kas pārvērš sabiedrību totalitārā vispārējas tikumiskas en­tropijas sistēmā, «Mehāniskajās klavierēs» izskan spēcīga apsūdzība zinātniekiem un zinātniskajam pasaules uzskatam.

K. Vonnegūta vispazīstamākā antiutopija ir «Kaķa šūpulis». Romāna nosaukums ir simbolisks — tajā pausta doma, ka cilvēka mūžīgā tieksme pēc absolūtas patiesības ir veltīga. Simboliska ir arī romāna pirmā rinda: «Sauciet mani par Jonu,» — tā ir alūzija reizē no Bībeles un H. Melvila romāna «Mobijs Diks».

Romānā «Kaķa šūpulis» atpazīstami paša rakstnieka biogrāfijas momenti — pie­dalīšanās karā, darbs zinātniskā firmā, 1945. gada augusta kodolsprādziens, kas «iz­gaismoja» nākotnes drūmo ainu. Ģeogrāfiskās utopijas parodēšana («ideālā» valsis uz salas eksistē vienā laikā ar romāna lasītāju) ļāvusi rakstniekam realizēt vienu no viņa centrālajam idejām: apokalipse iespējama kuru katru brīdi, tā nemanāmi jau ir sākusies tepat kaut kur blakus — vai nu totalitārajā salas valstī, kuras «mūžīgās patiesības» izteiktas Bokonona izgudrotajos bezjēdzīgu vārdu savirknējumos, vai arī zinātnieka Honikera darbības iepriekš neparedzamajos rezultātos. Salas tēls kā cilvēka pašierobežotas eksistences simbols atrodams ari turpmākajos K. Vonnegūta romānos (piemēram, «Balagāniņā»). Jau «Kaķa šūpulī» rakstnieka antiutopija nonāk pretrunā ar utopijas tra­dīciju — šis romāns nav socioloģisks traktāts par autora iedomātu ideālu sabiedrību, bet gan ietilpīga literāra forma sarežģītu filozofisku jautājumu izvirzīšanai.

Antiutopija «Kaķa šūpulis» pievēršas zinātniskā domāšanas veida tikumiskajam aspektam un plašākā nozīmē — dogmai kā mūsdienu domāšanas tendencei. K. Vonnegūts parāda, ka jebkura līdz absolūtās patiesības stāvoklim novesta teorija (vienalga, reliģija, vai zinātne) izraisa vienas un tas pašas postošās sekas: pasaule, kas ar savu objektīvo esamību nepakļaujas dogmas subjektīvismam, pārvēršas nejaušības valsti, ne­paredzamu seku anliutopijā. «Kaķa šūpulī» kvazibībelisko dogmu sakopojums — bokononisms un totalitarās fašistiskās mašīnas izlolotais Fēliksa Honikera zinātniskais ģēnijs abi pretendē uz patiesības monopolu. Bokonona nejauši izdomātās reliģiskas dogmas tiek savienotas ar zinātniskās izziņas dzelžaino nepieciešamību, un sekas ir vienādās cilvēce iet bojā no «ledus-deviņi», ko izgudrojis Hotiikers un kas glabājas uz salas kā relikvija.

Kurts Vonnegūts rakstīja romānus, lielā mērā balstīdamies uz personiskās dzīves pieredzi, it īpaši Otrajā pasaules karā gūto. Rakstnieks celies no vāciešu ģimenes, kas jau sen iesakņojusies Amerikā. Kara laikā viņš tika iesaukts armija un nokļuva fašistu gūstā. Angļu tin amerikāņu karagūsiekņu nometnē Drezdenes tuvuma viņš kļuva par liecinieku barbariskajai pilsētas bombardēšanai. Tās nakts traģiskā atblāzma, kad vienā virpulī bija sajaukušies cilvēki un akmeņi, jūtama visā K. Vonnegūta daiļradē, it īpaši romānos «Māte nakts» (1966) un «Lopkautuve Nr. 5» — tajos šie notikumi kļuvuši par vēstījuma dokumentālo pamatu.

«Lopkautuve Nr. 5» uti citi K. Vonnegūta romāni kritiķu pūliņu rezultātā kvalificēti kā «melnais humors». Rakstnieka daiļradē patiešām izmantots viss komisko izteiksmes līdzekļu spektrs — no ironijas līdz satīrai: «Manas grāmatas būtībā ir mozaīkas, kas veidotas no daudziem maziem fragmentiņiem: katrs fragmentiņš ir joks; tic var būt piecas vai vienpadsmit rindas gari. Ja es rakstītu traģiskajā žanrā, es varētu milzīgās pārmaiņas pasaulē atveidot nopietnā un pastāvīgā episkā plūsmā. Tā vietā es nodarbo­jos ar jokiem.» Taču K. Vonnegūtam «melnais humors» nav pašmērķis, bet gan izteik­smes līdzeklis.

50.—60. gados par svarīgāko mākslinieciskas metodes iezīmi K Vonnegūta romā­nos kļūst vēsturiskums. Viņa antiutopijās varoņa konflikts vienmēr saistīts ar rietumu civilizācijas pagātni, jauno laiku vēsturi. Pakapeniski_ veidojas Vonnegūta tipiskais varonis. Tradicionālajā antiutopija varonis jau kopš vēstījuma sakuma ir izstumtais, autsaiders. K. Vonnegūta (viņš romānos saglabā vēstījumu pirmās personas forma) varonis nav izņēmums, bet gan visparastākais vidusmēra cilvēks, kas romāna gaitā iz­dzīvo sarežģītu psiholoģisku evolūciju.

K Vonnegūta mākslinieciskās metodes evolūcija īpaši spilgti izpaužas Autora tēlā. «Manu mākslas teoriju var salīdzināt ar kanārijputniņu ogļu raktuvē. Jiīs zināt, ka ogļ­rači mēdza ņemt raktuvē līdzi putnus, lai konstatētu gāzu izdalīšanos, pirms cilvēkiem kļūst slikti..’. Es aizvien vēl uzskatu, ka māksliniekus — visus māksliniekus — vaja­dzētu vērtēt kā trauksmes signalizācijas sistēmu.»

K. Vonnegūts bieži rakstīja, ka mūsdienu literatūra zaudējusi nepieciešamu dimen­siju — lasītāja aktīvo attieksmi pret mākslinieciskā atspoguļojuma objektu. Viņš saista šo procesu ar literatūras slieksmi kļūt masveidīgai un ar kritiskās apziņas industrijas izplatīto ideju par literatūras nāvi. Rakstnieks meklē tādu mākslinieciskās uztveres or­ganizācijas veidu, kurš ļaulu viņam izprovocēt lasītāja dialogu ar personāžiem un autoru, dotu iespēju paplašināt teksla robežas ārpus mākslas realitātes ietvariem.

Rakstnieks necenšas subjektivizēt lasītāja uztveri, radīdams «autora prombūtnes efektu». Tieši otrādi — lai mazinātu subjektīvās estētiskās pieredzes nomācošo ietekmi, «Čempionu brokastīs» KVonnegūts pats parādās literāra personāža lomā. Tas ļauj

viņam realizēt savu autora pozīciju: mākslas darba nozīmes spēj pārtapt personiskā jēgā un vērtību orientācijā tikai tad, ja notiek radīšana, līdzradīšana, «divu semantisku lauku krustošanās viena daiļdarba ietvados» (M. Bahtins).

Romānā «Lopkautuve Nr. 5» paša autora karā gūto pieredzi distancē galvenā varoņa — Billija Piligrima — piedzīvojumi: autobiogrāfija, realitātes replika un māk­slinieciskā iztēle darbojas savstarpējā saistībā. Autora un Varoņa biogrāfijas vienādība acīmredzot atbilst rakstnieka iecerei — akcentēt Autora un jebkura cita, kurš gatavs ieņemt Piligrima vietu, vēsturiskās pieredzes vienādību. Autors nepretendē uz absolūto zināšanu monopolu, un šāda identificēšanās iespēja palielina Lasītāja lomu teksta inter­pretācijā un izpratnē.

Lasītājs kļūst par romāna darbības līdzdalībnieku, tieši viņā savienojas pagājušās un nākamās vēstures jēga. Sādā veidā antiutopijas kā sarežģītas literatūras formas ietvaros vēstures problēma tiek saistīta ar mūsdienīgo jēgu.

«Balagāniņā» nākotnes sabiedrības satīriski fantastiskā aina ir it ka mūsdienu «greizais spogulis». Tas ietverts jau grāmatas nosaukumā — ačgārnā pasaule, kurā jaunībai lemta «iesaldēta» eksistence vēstures absolūtās nezināšanas «nevainībā». Nā­kamās vēstures «detnee macabre» atvēlēta vieta «prologa — epiloga» rāmjos. «Pagātne — tas ir prologs,» deklarē K. Vonnegūts, ar autora prologa starpniecību savienojot 20. gs. reālos likteņus ar izdomātas nākotnes balagāniņu.

Antiutopijas varoni Sveinu, bez valsts palikušu prezidentu — monstru, labsirdīgu sapņotāju reformistu, pārņēmusi ideja pārvērst cilvēci vienotā ģimenē. Starp citu, K. Von­negūts parodē savu paša ideju — sešdesmitajos gados viņš bija piedāvājis utopisku plānu, pēc kura amerikāņus vajadzētu apvienot mākslīgi veidotās 200—300 cilvēku ģi­menēs. «Balagāniņā» autors atzīst savas utopijas ēteriskumu — mākslīgi radītajām ģimenēm doti īslaicīgo pavasara ziedu vārdi.

Cerība šajā antiutopijas pasaulē iemiesota pašā cilvēkā, tā parādās romāna beigās, kas intonatīvi krasi atšķiras no pārejās vēstījuma daļas. Groteskas nosacītība ļauj Autoram strauji izrauties no «balagāniņa» ieriņķotajām sliedēm un noslēgt romānu alternatīvā intonācijā — ar cilvēka izvēles tēmu, kas formulēta jau romāna nosaukumā: «Balagāniņš jeb Es vairs neesmu vientuļš». Sveina mazmeita Melodija, kas gaida bērnu un nes sevī nākotnes cerību, romāna beigās dodas uz Amerikas austrumu krastiem — vietām, kur sākusies tās vēsture, — un, šajā simboliskajā ceļojumā pie vēstures pirm­avotiem iepazīstot labestības un savstarpējas sapratnes īsto vērtību, iegūst patiesu ticību cilvēkam, mīlestības un līdzcietības jūtas, iegūst vēstures uztveri un uzticamus drau­gus. Šāda reāla nākotnes alternatīva ir tepat līdzās: katrā cilvēkā, viņa centienos izmai­nīt sevi.

Romāns «Tieši mērķī» nav antiutopija tradicionālajā izpratnē. Drīzāk tās ir K. Von­negūta pārdomas par antiutopiju mūsdienu pasaulē. Antiutopija jau sen kļuvusi par rea­litāti, un tās ekstrapolēšana nākotnē zaudējusi jebkādu jēgu — tāda ir Autora fantā­zijas pasaule, tāda ir prologa pamatideja. Vēstījuma centrā ir fantastiska situācija, ku­ras laiks nav precizēts: nejaušība — mūsdienu pasaules valdniece — jebkuru brīdi ga­tava pārvērst neiespējamo realitātē. Notikumu ķēdīte no Autora prologā iezīmētajām

19.   gadsimta traģiskās vēstures lappusēm ved cauri iedomātai nejaušai slepkavībai, kurā Varonis nogalina grūtu sievieti, uz fantastisko situāciju, kad no lidmašīnas, kas lido pāri Vidusamerikas pilsētiņai, kurā dzīvojis Varonis, nejauši izkrīt neitrona bumba. Tas var notikt ar jebkuru cilvēku jebkurā vietā. Nogalināta sieviete, kas gaida bērnu, — līdz ar viņu nogalinātas cilvēka tiesības uz nākotni; sprādziena laikā iet bojā Varoņa māte — līdz ar viņu iet bojā cilvēka tiesības uz vēsturisko atmiņu un pagātni.

Esamības nejaušais raksturs, notikumu šķietamais spontānums, iepriekšneparedzamiba uzsver cilvēka nenozīmīgumu. Sī pasaule ir pārpilna ar «nejaušām» fantāzijām, un K. Vonnegūts meklē cēloņus, kuros sakņojas gan Hitlera «nejaušās» fantazijas, gan «nejaušs» neitronbumbas sprādziens. Nejaušību pasaule — tā ir īpaša dzīves filozofija, īpašs redzesleņķis, kas nesakrīt ar K. Vonnegūtam pieņemamo.

Šī filozofija, pēc kuras dzīvo gan antiutopijas Autors, gan tas Varonis, stajas lasī­tāja tiesas priekšā, Tikai pēc tam, kad atskanējis nejaušais šāviens un neitronbumbas sprādziens, kas nogalinājis nevainīgus cilvēkus. Varonis atbrīvojas no sava Autora varas un nonāk pie vienīgā likumsakarīgā secinājuma: dzīves pozīcija, kas cilvēka at­tieksmē pret vēsturi, pret šodienu neatstāj vietu ētiskai izvēlei, nosaka viņa esamības nejaušo, «iesaldēto» raksturu; jebkura prognozēšana kļūst neiespejama, absurdais at­kal un atkal kļūst ne tikvien reāls, bet arī pats par sevi saprotams — jebkura cilvēka fantāzija draud pārvērsties totalitārisma necilvēcīgumā vai nāves agonijā. Saja Varoņa prognozē skan K. Vonnegūta cerības balss — tā ir cerība uz savu laikabiedru traģis­kās pašizziņas iespēju, uz ētisku izvēli, uz viņu spēju aiz nejaušību rotaļas tomēr sa­skatīt nepārvarēto viduslaiku traģēdiju sava dvesele. _

Antiutopijas forma ir pamats, uz kura K. Vonnegūts attīsta sev raksturīgo vēsturiski filozofiskā romāna tipu, kurā laikmetu ētiskā saistība realizēta ka mākslas darba dalīb­nieku — Autora, Varoņa un Lasītāja — virzība no «nejauša ceļabiedra» apziņas, kas no­robežota no realitātes un vēstures, uz līdzdalībnieka tikumisko apziņu, kas transformē vidusmēra masu apziņu un grāmatas lasīšanu pārvērš kopīgas tikumiskas darbības aktā, kas izmaina cilvēku un pasauli.

Oldoss Hakslijs (Aldous Huxley, 1894—1963) — prozaiķis, dzejnieks, esejists, filo­zofs — ir cilvēks, kas lielāko daļu mūža, būdams pilnīgi neredzīgs, spēja ar pārstei­dzošu asumu saskatīt un uztvert daudzas lietas un parādības. Jau trīsdesmitajos ga­dos viņš sāka pievērsties parapsiholoģijas problēmām. Angļu rakstniecībā viņš ir pa­zīstams pirmām kārtām kā «ideju romāna» autors. Si romāna tipa pamatprincipi sakņo­jas antīkajā Menipa satīras žanrā, bet īpašā formā tas izveidojies jauno laiku angļu literatūrā un ir saistīts ar 19. gadsimta rakstnieka T. L. Pīkoka (Th. L. Peacock) vārdu. O. Hakslijs sevi uzskata par šā rakstnieka tradīciju daļēju turpinātāju.

«Ideju romāna» būtība — personāži kalpo par noteiktu autora ideju «ruporiem», tātad to psiholoģiskā analīze un garīgās evolūcijas atklāsme tiek pakārtota kādai ide­jai, romāna centrālajām tēmām. «Ideju romānam» raksturīgs apzināts personāžu statiskums un tēmu daudzveidība, kas savukārt nosaka vairāku paralēlu sižetu pastāvē­šanu; tā uzbūvē saskatāma līdzība ar kontrapunkta principu mūzikā. «Galvenais varo­nis» tradicionālajā izpratnē izzūd, svarīgākā vienmēr ir ideja. Romānā «Kontrapunkts» «.Point Counter Point», 1928) O. Hakslijs ar asu ironiju saka, ka «ideju romānu» var rakstīt tikai par tādiem cilvēkiem, kuri spējīgi idejas radīt, taču tas nozīmējot izslēgt no uzmanības loka visu cilvēci, izņemot 0,01 procentu. Viena no idejām, kas rakstnieku ir interesējusi jau kopš paša daiļrades sākuma, ir daļas un veselā, indivīda un sa­biedrības attiecību tēma. So attiecību izmaiņas totalitāras un tehnokrātiskas sabiedrības veidošanās procesā ir romāna — antiutopijas «Diženā jaunā pasaule» («Brave New World», 1932) galvenā tēma. Sajā darbā autors alegoriskā formā bez liekām ilūzijām rāda likteni, kāds draud cilvēcei, ja turpināsies virzība uz dzīves racionalizāciju, varas un ražošanas koncentrāciju. Romāna pamatsižets atrodams O. Hakslija pirmajā romānā «Dzeltenkroina» («Crome Yellow», 1921). Viens no varoņiem — misters Skougans — apraksta nākotnes «Racionalo Valsti, kurā cilvēki tiks mākslīgi radīti kolbās — romānā «Diženā jaunā pasaule» vārds «dzimšana» aizstāts ar «izliešanu no kolbas» (decanting) —, viņu sociālās funkcijas būs stingri ieprogrammētas jau pirms nākšanas pasaulē. Autors detalizēti izvērš Racionālās Valsts modeli, parādīdams racionālisma galīgo uzvaru pār radošo garu, katra cilvēka unikālo «es» pārvēršot standartā. Individualitātes jēdziens ir izzudis, cilvēks ir garīgi miris, apziņas pamatfunkcija nav vis sevis un pasaules izzināšana, bet gan Racionālās Valsts noteikto baušļu izpildīšana.

K. G. Jungs uzskata, ka rakstniekam ir divas pamatfunkcijas: pareģa funkcija un no tās izrietošā cilvēces dziednieka funkcija. «Diženā jaunā pasaule» ir romāns — brīdinājums, tā nav klaja moralizēšana, bet gan vēlēšanās redzēt pasauli citādāku, nekā tā potenciāli varētu kļūt. Hakslijs, protams, nav optimists, taču pasaulē, kas spējīga ris­kēt ar pašiznīcināšatios, optimismam nav pamata. Turklāt pesimisms nav bezcerība: kā apgalvo amerikāņu psihoanalītiķis R. Meijs, izmisums ir cerības sākums. Viņš uz­skata, ka utopija ir bīstama — kaut arī tā izsaka vēlamo, «ideālās» sabiedrības mo­deļa vārdā tajā tiek attaisnota varmācība, ļaunums un necilvēcība (staļinisms, fašisms). Antiutopija ir utopijas pretstats — tā rāda nevēlamo, bet atšķirībā no utopijas, kurā sabiedrības modelis parasti nesakņojas konkrētajā sabiedrībā un laikā, kad šī utopija radīta, antiutopija projicē tālā nākotnē pašreizējās sabiedrības attīstības tendences ■— ja ne gluži prognozējot, tad vismaz alegoriskā veidā pareģojot cilvēces likteni. Anti­utopija kā literārais žanrs ir reakcija uz totalitāro domāšanas veidu un tehnokrātismu, tā ir abu šo tendenču noliegums un pretstats. Antiutopija ir 20. gadsimta radīta, un Hakslijs romānā «Diženā jaunā pasaule» ne tikai parāda totalitārisma antihumāno

raksturu, bet arī atsedz zinātniski tehniskā progresa divējādo dabu (D. H. Lourenss uzskata tehnikas progresu par sava veida cilvēces pašnāvību). Pēc 0. Hakslija do­mām, lielražošanas attīstība un tehnikas progress rada mazāk turīgu iedzīvotāju slāni, kas ir pakļauts ekonomiskai un socialai nenoteiktībai. Lai stabilizētu stāvokli, vara tiek aizvien vairāk centralizēta, un līdztekus tam pieaug valdības kontrole. Hakslijs uzska­tīja, ka visas valstis pakapeniski virzas uz totalitārismu, un izteica domu, ka tikai «lie­la mēroga tautas kustība, kas vērsta uz decentralizāciju un pašpārvaldi, var apturēt pastāvošo tendenci uz valsts kontroles palielināšanos». Kā rakstnieks pats ironiski at­zinis, rakstot romānu, viņu vadījusi spēcīga pārliecība, ka cilvēkam brīva griba dota tikai tādēļ, lai viņš izvēlētos starp neprātu un plānprātību, taču ar gadiem nobriedusi atziņa, ka saprāts — lai arī cik reta parādība tā būtu — tomēr ir sasniedzams un tiekšanās pēc tā nes sevī jēgu.

Romāns sākas ar Londonas «Centrālā Inkubatora» aprakstu — tā ir vieta, kur kolbiņās tiek mākslīgi apaugļoti un audzēti cilvēka iedīgļi. Katrā kolbā ir viena po­tenciāla dzīvība, kuras turpmākās funkcijas sabiedriskās labklājības vairošanā ir jau iepriekš skaidri noteiktas. «Jaunizaudzētais» sabiedrības loceklis nāk pasaulē ne jau meklēt savu vietu tajā vai dzīves jēgu. Racionālajā Valstī cilvēks ir tikai fizioloģisku un sociālu funkciju izpildītājs, katrs indivīds visu mūžu pavada ieprogrammēto funkciju kolbā.

Racionālā Valsts pastāv jau vairākus gadsimtus, un gadu skaitīšana ir sākta tās dibināšanas dienā — jaunā ēra tiek apzīmēta ar Forda vārdu («Ford» angļu valodā veido atskaņu ar vārdu «Lord» — kungs, dievs). Sabiedrība ir sadalīta piecās kastās: augstākā — Alfa, tālāk — Beta, Gamma, Delta, Epsilons. Katrai no tām ir noteiktas funkcijas, un visa pamatā ir sociālā drošība, tālab jau embrionālajā attīstības stadijā katrai kastai tiek izveidoti nākotnē veicamajam darbam vajadzīgie refleksi. Tā ze­māko kastu pārstāvjiem tiek izveidots riebums pret visu skaisto — pret grāmatām u. tml. Visa sabiedrība ir būvēta pēc piramidālās hierarhijas principa, un tās drošība balstās uz pilnīgu skaudības iznīdēšanu — katram sabiedrības loceklim tiek iedvesta apziņa, ka viņš pēc sociālā stāvokļa ir pārāks par citu kastu pārstāvjiem: «Laimes un tikuma noslēpums ir tas, ka jums patīk darīt tieši to, kas jums jādara.» Negatīvu pār­dzīvojumu iespēja pilnībā nav izskausta, taču to novēršanai paredzēta sava veida nar­kotika, ko dēvē par somu. Cilvēka patību, viņa «es» aizstāj ar sociālajām un fiziolo­ģiskajām funkcijām, Valsts labklājību un drošību — ar Dieva ideju. Amorāls ir tikai tas, kas kaitē valstij. Brīvības jēdzienu aizstāj seksuālā brīvība, bet mīlestību — fizio­loģisks akts, no mākslas palikusi pāri tikai pornogrāfija. Cilvēks ir līdzeklis, viņš pa­kļauts galējai standartizācijai, ir nevis būtne, bet mehānisms. Racionālā Valsts ir ari galēja konformisma iemiesojums. «Es», tāpat kā «mans», ir bez vērtības: «mans pār­dzīvojums», «mana atklāsme» —i šāda nostādne neeksistē. Forda pielūgsme ir kā Dieva idejas profanācija, tas ir tehniskais, mehāniskais, racionālais dievs. Svarīga loma tota­litārisma sakņu atsegšanā ir personāžu vārdiem, kurus var iedalīt divās grupās. Pirm­kārt, tie ir 20.—30. gadu lielrūpniecības aizsācēji (Morgans, Fords, Dīzelis, Rotšilds, Hūvers) un «lielpolitiķi» (viena no varonēm ir Ļeņina Krauna, kādu citu sauc Ber­nards Markss, figurē ari Engelsa, Bakuņina un citu vārdi).

Racionālā Valsts ir surogātu pasaule, kurā reālo pieredzi aizstājuši mākslīgi aiz­vietotāji, lietas un parādības cilvēkam nav jāizzitia. Tā ir agnostiķu pasaule. Lietu bū­tību aizstāj to funkcijas. Dzemdību vietā sievietes var saņemt medicīnisku kursu, ko sauc par dzemdību aizstājēju. Jebkurš iespējamais šoks (kā negatīvs, tā pozitīvs) tiek aizstāts ar somas papilddevu. Indivīda enerģija tiek koncentrēta tikai uz viņa sociālo funkciju veikšanu — kā izsakās kāds romāna personāžs: mīlestība uz dabu nedarbiņa rūpnīcas. Ikviena darbība bez sociālā vai sabiedriskā nozīmīguma un motivācijas tiek uzskatīta par nevajadzīgu, nosodāmu un provokatorisku. Kad Bernards Markss uzai­cina Ļeņinu Kraunu uz pastaigu divvientulībā, tas sievietē izraisa tikai neizpratni un pārsteigumu: pūlis, sabiedrība taču ir vienīgā vide, kurā var sajust savas dzīves piln­vērtību, apzināties sevi kā sīku, bet vajadzīgu mehānisma daļiņu. Laulība un ģimene nepastāv — to vietā ir pilnīgi nepiespiestas attiecības. Lielākā daļa sieviešu ir neauglī­gas, un gribot negribot jāsecina — civilizācija pielīdzināma sterilizācijai, bioloģiskais neauglīgums rada garīgo impotenci. Sociālā taisnīguma jēdzienu aizstājis lozungs «visi cilvēki ir fiziski un ķīmiski vienlīdzīgi». Netaustāmajam, rūpnieciski neražotajam — visam, kas saistās ar garīgumu, — Racionālajā Valstī nav nekādas vērtības. Baudu sniedz miesa, tādēļ tikai miesai ir jēga. Arī bojā iet tikai miesa, jo gars tajā nekad nav mājojis, bet nekas nedrīkst iet zudumā, un pēo nāves miesu sadedzina, lai pārstrā­dātu fosfora mēslojumā (viens no personāžiem — Henrijs — saka: «Ir patīkami apzi­nāties, ka arī pēc nāves mēs esam sociāli noderīgi, palīdzam zelt dārziem.»). Racionālās Valsts pamatinstitūtu nav daudz: inkubators, kinoteātris (tur rāda filmas, kurās līdz­tekus vizuālajam attēlam tiek radīts ari juteklisks pārdzīvojums), slimnīca nāvei no­lemtajiem, krematorija. Kā pretstats Racionālajai Valstij attālākos zemes nostūros, «ku­rus nav izdevies civilizēt», palikuši arī izolēti rezervāti, kur dominē rituāls kā dabas ritma izpausme cilvēku ikdienas dzīvē. Rezervāts romānā nav atainots kā dabas idille, bet kā vecās pasaules nostūris, kur dzīvo pārsvarā indiāņi. Tajā ir papilnam vardarbī­bas un ciešanu, bet reizē arī garīgas atbrīvotības un šķīstības. Vienā no šādiem rezer­vātiem nokļuvis anglis Džons, kuru Racionālajā Valstī dēvē par Mežoni, jo kādreiz jaunībā viņa mātei gadījies palikt stāvoklī un viņa pamesta rezervātā. Džons tur pie­

dzimis un dzīvo pēc vietējiem likumiem, taču, saklausījies mātes runās par svētlaimes zemi — Racionālo Valsti, viņš ilgojas tur nokļūt. Mežoņa rokās nejauši nonāk Šek­spīra kopotie raksti, un viņa lugas Mežonim kalpo par dzīves patiesības izziņas avotu, savā veidā pildot reliģijas funkcijas (kāds no amerikāņu rakstnieces F. O’Konoras va­roņiem izsaka domu, ka rakstnieks radīdams lūdz Dievu). Šekspīra morālo un garīgo vērtību sistēma kļūt par Mežoņa dzīves filozofijas pamatu, un Šekspīra citāti romānā pilda ironiska kontrapunkta funkcijas, uzsverot cietsirdību un garīgo genocīdu Racio­nālajā Valsti. Arī romāna nosaukums ir citāts no Šekspīra pēdējās lugas «Vētra». Do­damies uz Racionālo Valsti, Mežonis savus pārdzīvojumus pielīdzina Šekspīra Mirandas izjūtām, kad viņa ierauga lielās pasaules cēlās būtnes un iesaucas:

Ak, brīnums!

Cik staltas būtnes! Skaisti cilvēki!

Cik dižena tu, jaunā pasaule,

Kur tādi ļaudis mīt!

Pamazām lūstot zem Racionālās pasaules konformisma un standartizācijas sloga, viņš šos pašus vārdus atkārto ar rūgtu ironiju, un to patiesā jēga līdzinās tai, kuru izsaka Dž. Faulza romāna «Kolekcionārs» varone Miranda, kad viņa, nonākot saskarsme ar sadismu, cietsirdību un egoismu, iesaucas: «Ak, šī slimā jaunā pasaule!»

Mežonis uztver «jauno pasauli» līdzībās ar Šekspīra lugām un, lai ka viņš pūlas saskatīt tajā kaut nedaudz cildenuma, beigās tomēr spiests aiziet, neredzēdams tajā nekā cilvēcības cienīga. Šekspīra humānisms šoreiz cieš krahu Racionālās Valsts totalitārisma priekšā: Mežonis izšķiras par fizisku izolētību un pakļauj sevi ciešanam un mokām, lai spētu saglabāt tīru dvēseli. Šekspīra vārdi paliek pārējo cilvēku nesa­prasti, valodas ideoloģizācija līdz klišeju līmenim nozīmē tās kā cilvēciskas saprašanas līdzekļa bojāeju. Patiesību aizstāj ērtības, miers ir augstāka vērtība par zināšanām. Mežonis vienīgais apzinās, ka ciešanas ir cilvēku dzīves neatņemama sastāvdaļa, ka tās ir katra cilvēka garīgā šķīstītava, brīvas gribas un brīvības izpausme. Brīvības jēdziens Racionālajā Valstī vispār neeksistē, jo cilvēka griba nav brīva, tai nav dota nekāda izvēles iespēja. Racionālā Valsts ir vienlaicīgi gan realitāte, gan arī ideāls, līdz ar to tā atstumj Dieva iespējamības ideju. _ _

Mežonis romāna beigās izdara pašnāvību, jo viņš nespēj saglabāt savu iekšejo nosvērtību un skaidrību saskarsmē ar antimorālo, antiradošo «jauno, diženo pasauli». Viņš iet bojā līdzīgi Makmerfijam K. Kīzija romānā «Lidojums virs dzeguzes ligzdas»atteikdamies pakļauties standartam, kļūst nevajadzīgs un bīstams sabiedrības mašīnai, un tā viņu iznīcina. _ _ v v

Sabiedrība, kas vēršas pret radošu personību, iznicina cilvēka radošo garu vai šī gara brīvību, ir antihumāna — ar šādu domu izskan romāns un brīdina: kad Racionālas Valsts iezīmes kļūst saskatāmas ap mums, varbūt ir jau par vēlu…

POLA SKOTA ELEĢIJA VIENTULĪBAI

«Kad angļi reiz sak fiziski sabrukt, viņi

to dara ar sev piemītošo pietāti pret

katru sīkumu, it ka jau iepriekš pielai-

kodami ķermeņus saviem līķiem, lai būtu

droši, ka varēs justies tajos ērti.»

Tā — reizē ar apbrīnu un ironiju —

savus novērojumus par saimnieku (pulk-

veža Smolija uu viņa sievas Lūsijas)

dzīvi vispārina viņu kalpotājs Ibrahims

ang|u rakstnieka Pola Skota pedejā ro-

mānā «Tie, kas paliek» («Staying on»,

publicēts 1977. gadā un tajā paša gadā

saņēmis «Booker Prize» balvu).

Rakstnieks mirst 1978. gadā 57 gadu

vecuma pec desmit gadu neticami sa

springta radoša darba pie 2000 lappušu

biezas tetraloģijas par Indiju un pec tam

pie šī — prēmētā romāna, kuru var uz-

skatīt par episki verienīgās tetraloģijas

humorpilnu un skumji lirisku pēcvārdu.

Rakstnieks mirst, ta ari nepiedzīvojis

pelnīto slavu un atzinību, kuru — gan

ar nokavēšanos — gust viņa darbs.

levadcitāla runa ir par cilvēka ķermeņa

sagatavošanos nāvei, taču par pašu

rakstnieku var teikt, ka, strādājot pie

sava pedejā romāna, viņš dvēseliski it

kā tuvinās nebūtībā aiziešanas brīdim.

Par navi grāmatā runāts daudz. Ta sā-

kas ar pulkveža Smolija nāvi un bei-

dzas ar io. Taču rakstnieks uz mūža

noslēgumu ved mūs ar smaidu — ar

skumju, mazliet nostalģisku, bet ārkār-

tīgās cilvēkmīlestības pilnu smaidu.

P. Skots šajā ruuāiiā atvadās arī

j no tetraloģijā aprakstītās Indijas un

cilvēkiem. Līdzīgi Golsvertijam, viņš it

ka aizver «peclejo lappusi» grāmatai par

pasauli, kas viņam kļuvusi dārga un ku-

ras aiziešanu viņš varbūt pārdzīvo sāpīgāk nekā šķiršanos no saviem varoņiem.

Saja darbā autora uzmanības centra ir divu angļu liktenis — viņi piedzīvojuši gan britu koloniālisuia laiku, gan ta beigas četrdesmito gadu sākumā. Pulkvedis Smolijs ar iesauku Taskers' un viņa sieva Lūsija ir Penkota vienīgās pagātnes relikvijas ar anglisku izcelsmi, un romāna gaitā autors ari tās aizvada aizmirstība.

Penkota ir pilsētiņa Renpuras provinces kalnu rajona, kas ar savu veso klimatu vel «radža» laikos bijusi iecienīts patvērums no dzimtenes atrautajiem angļu kolonis­tiem un varas pārstāvjiem. Tā kalpo par darbības vietu ari lielai daļai P. Skota tetraloģija attēloto notikumu četrdesmitajos gados. Taču Penkota, tapāt ka Renpura, ir autora izteles auglis — šīs vietas neatrast Indijas karte. Bet tas neliedz rakstniekam uz to fona meklet visa subkontinentā notiekošos sociāli politiskos un vēsturiskos pro­cesus.

Tetraloģijā P. Skots attēlo angļu impēriju — no pirmajām plaisām četrdesmito gadu sākumā līdz tās pilnīgam sabrukumam un angļu aiziešanai 1947. gadā. Romānā «Tie, kas paliek» rakstnieks parādījis, kā gadsimta ceturksnis pamazām aizvelk ar aiz­mirstības timekļiem angļu pēdas Indijas sadzīve un domāšanā. Toties atsevišķi impē­riskās domāšanas un «civilizācijas» elementi tiek iedzīvināti vel jo spilgtāk lidz ar jaunu sabiedrības noslāņošanos šai zeme. Liriskas pārdomas un monologi grāmatā mijas ar sociālas komēdijas elementiem.

Karina Pētersone

Penkotas sejā, kas dažiem lasītājiem ir pazīstama jau no tetraloģijas aprakstiem, laiks ievilcis jaunus vaibstus. «Rādža» laiku cienījamāko viesnīcu «Pie Smita» gandrīz burtiski sāņus ir nostūmis piecstāvu betona monstrs — jaunā viesnīca «Sirāza». Rožu namiņā bijušajā pilsētas angļu daļā, Austrumu pakalnā, kur kādreiz dzīvojusi Leitonu ģimene un tūlīt pēc 1947. gada arī paši Smoliji, tagad saimnieko Indijas armijas pulk­vedis Menektara. Pat Ibrahims ar nožēlu atceras tos laikus, kad Indijā valdīja «rādžs». Tad pret kalpotājiem izturējās kā pret ģimenes locekļiem un ari viņiem bija tiesības neslēpt savu labo vai slikto garastāvokli. Tāpēc Ibrahimam Taskera dusmu izvirdumi un ne visai izmeklētie izteicieni, kas tos parasti pavada, liekas saimnieka izturēšanās veidam daudz atbilstošāki nekā indiešu ārsta Mitras anonīmi vēsā un pieklājīgā attiek­sme. Taču, kaut arī Ibrahima pārdomas bieži ir nostalģiskas, autora vēstījumā nav saklausāms aicinājums atgriezties pagātnē. Viņš tikai caur indivīda prizmu analītiski reģistrē vēsturiskā laika neatgriezeniski ieviestās pārmaiņas.

Taskers un Lūsija, būdami vienīgie palikušie angļi pilsētiņā, varētu sagaidīt cieņpilnu attieksmi pret sevi no apkārtējo puses. Taču dīvainā kārtā jaunizveidojusies in­diešu sabiedrība, atmezdama visu, viņuprāt, nīstami anglisko, tomēr ir saglabājusi sevī tieši to, no kā ari «rādža» laikā visvairāk bija jācieš Smoliju pārim: angļu armijas un tās aprindu stingro hierarhisko stratifikāciju ir nomainījusi jauna sociāla stratifi­kācija, un Smoliju ģimene tajā nav tikusi ne par sprīdi tuvāk virsotnei. Vēl ļaunāk — Lūsija atskārš, ka tagad visi, kas sabiedrībā ieņem augstāku stāvokli par viņiem, ir ar tumšu ādas krāsu. «Ģenerāļu un viņu kundžu vietā bija stājusies jauna sahibu un memsahibu rase ar starptautiski atzītu statusu, un viņa (Lūsija — K. P.) un Taskers salīdzinājumā ar tiem sabiedrības rangu tabulā atradās tikpat zemu kā eirāzieši2 «rā­dža» laikos.» Būdams visai ironisks pret savu varoni, autors tomēr atklāj viņas uz­skatus par jauno dzīves kārtību. Kaut arī tā zināmā mērā vēršas pret šo ģimeni, Lūsija tajā rod drošību un dvēseles līdzsvaru: «Nebija nevienas tādas jomas visā, kas Indijā bija jauks un civilizēts, kas neatspoguļotu kaut ko no angļu ietekmes. Pulkvedim Menektaram bija nevainojamas angļu manieres un tāpat arī viņa sievai, kas daudzējādā ziņā bija tikpat liela draņķe kā Mildreda Leitone, bet tas Lūsijat deva mierinājumu, jo liecināja par civilizētas uzvedības nepārtrauktību.» Tomēr visvairāk pazemojumu abiem vecīšiem jāpiedzīvo no Smita viesnīcas pārvaldnieka mistera Bulaboja (Bhoolabhotj), ko Taskers nicīgi dēvē par «BHIti-Boi/», un viņa sievas, jo Smoliji ir šīs groteskās, milzonīgi resnās un valdonīgās sievietes īrnieki. Misis Bulabojas tēls romānā iemieso to rakstnieka nīsto tauko darījumcilvēku slāni, kuri, pēc viņa domām, ar savu augsto korupcijas pakāpi ir spējīgi pazudināt vai visu Indiju.

Jau pašā romāna sākumā rakstnieks pavēstī par Taskera nāvi un tās apstākļiem, neslēpjot arī Bulaboju pāra piesūtītās īres uzteikuma vēstules lomu šai notikumā. Pēc tam P. Skots tūlīt atkāpjas pagātnē un ved soli pa solim atpakaļ līdz pat pulkveža nāves mirklim 1972. gada aprīlī. Sai ceļā autors izseko vecā pāra ikdienai visos sī­kumos un liek lasītājam mest cilpas arī tuvākā un tālākā pagātnē. Iedami līdzi Lūsijas ikdienas solim, esam spiesti sekot viņas atmiņām. Tās noved arī pie notikumiem, kas jau aprakstīti tetraloģijā. Turpretī no viņas korespondences mēs uzzinām par Lei­tonu ģimenes turpmāko likteni. Lūsija savos domu dialogos ar gaidāmo viesi no An­glijas atgriežas jaunībā. Līdz ar to, romāna tiešajam darbības laikam nepārsniedzot trīs mēnešu robežu, autoram izdodas uzburt veselas paaudzes dzīves stāstu. Galvenā vieta tajā tomēr ir ierādīta pašam pēdējam posmam, un tas arī lielā mērā nosaka romāna kopnoskaņu. Tā kā abu vecīšu dzivē nekas ievērības cienīgs vairs nenotiek, tad arī notikumi īstenībā nepaceļas pāri viņu ikdienas sīkajām rūpēm. Taču rakstnie­kam apbrīnojamā kārtā izdodas noturēt lasītāja interesi pie šī sīksīko rūpju labirinta, kura galā, kā zināms, ir Taskera nāve.

P. Skots nebaidās padarīt savus varoņus nožēlojamus vai smieklīgus lasītāju acīs. Autors neslēpj nedz Taskera godkāres trūkumu un neveiksmīgo karjeru, nedz visai neizdevušos seksuālo dzīvi. Nespēdams apliecināt sevi nekā citādi, Taskers meklē un gūst pašizpausmi izaicinājumā pret visu un visiem. Un, ja neviena cita tuvumā nav, tad parasti viņam par upuri krīt Lūsija vai Ibrahims.

Taskera tēlā P. Skots atsedzis tāda cilvēka traģēdiju, kurš, nebūdams nedz pār­ticis, nedz talantīgs, iegulda Indijā vienīgo, kas viņam pieder, — pats sevi. Un, visa mūžā šī ieguldījuma procentus nesagaidījis, tā ari neatgūstas, viņa paša vārdiem izsa­koties, «tio ieilgušā vīrišķā kl'maksa», ko radījusi vilšanās.

U11 blakus viņam Lūsija — sieviete, kuras dzīve ir «skumja kā puķei, kam nav bijis lemts uzplaukt». Kura visa sava mūža laikā nav spējusi atbrīvoties no ilūzijām par augļu lomu Indijas vēsturē. Kurai emociju trūkumu dzīvē vajadzēja aizstāt ar kino piedāvāto īstenības surogātu. Kino viņai ir ne tikai eskeipisma veids, bet ari viena no pašizpausmes formām. Piemēram, sarunās ar vīru viņa pielaiko savai izteik­smei te Betas Deivisas, te Ingridas Bergmanes intonācijas. Sevišķi grūtos brīžos viņa vienatnē citē Skarletas apņēmības pilnos vārdus no romāna «Vējiem līdzi»: «Šodien es par to nedomāšu. Es par to domāšu rīt.» Sīs misis Smolijas gara cēluma izpausmes ir spējīgs novērtēt vienīgi otrs dedzīgais kinomākslas cienītājs — Ibrahims. Un nesa­derība starp Lūsijas raižu ikdienišķo raksturu un citātu patētiskumu tikai palielina labsirdīgās ironijas devu autora attieksmē pret tēliem.

Taču ne Taskers, ne Lūsija nav zaudējuši pašcieņu, kaut arī reizēm šķiet, ka tas ir vienīgais, kas viņiem vēl atlicis. Sis apstāklis un spēja pašā norietā izslieties taisni

un sacelties, kaut savu iespēju robežās, tomēr padara abus raksturus cildenus. Mēs kļūstam par lieciniekiem tam, kā Lūsija sace|as pret Taskera neargumentēto ietiepību un viņš savukārt, visu mūžu apšaubījis visu, kas saistīts ar varu un «institūtu», dzīves nogale saceļas un izcīna nevienlīdzīgu cīņu pret Bulaboju pāri. Kaut arī fiziskā uzvara paliek Bulaboju pusē, ir jūtams, ka vismaz ar savu nāvi Taskers vienreiz mūžā bijis morāliski par kādu pārāks.

Smieklīgā un cildenā, humorpilnā un skumjā sajaukums romānā nepaceļas līdz šekspīriskiem augstumiem, taču P. Skots nenoliedzami atdzīvina liberālā humānisma tradīcijas, ko kritiķi jau vairākas desmitgades romāna žanrā atzīst par zudušām.

īpaši tas attiecas uz grāmatas nobeigumu. Taskera pirmās slimības lēkmes ap­stākļi lasītājam var šķist pat nepiemēroti traģikomiski — Ibrahims atrod viņu nožēlo­jamā pozā sastingušu uz viena no vannas istabas diviem «troņiem» un tad ar Lūsijas palīdzību nogādā līdz gultai. Romāna izskaņā, pēc Taskera nāves, autors atkal ved lasī­tāju uz vannas istabu — šoreiz kopā ar Liisiju. Ceļā uz turieni izejam cauri ēdam­istabai. kur pie izdzisuša pavarda kā bāra bērni guļ trīs kalpotāji. Lūsija, apzinoties savu lielo atbildības nastu par viņu likteņiem, apspiež aizkustinājuma un bēdu asaras, kas tai brīdī riešas acīs. Sādi rakstnieks parodē impērisko mītu par to, ka, angļi indie­šiem esot mātes un tēva vietā, — mitu, kas vēl joprojām dzīvs Lūsijas apziņā.''

Iegājusi vannas istabā un apsēdusies uz viena no «troņiem», viņa pēkšņi asi apjauš savu neizsakāmo vientulību. Vēl pirms mirkļa viņa bija iesmējusies, atceroties, kā abiem ar vīru reiz bija nācies vienlaikus izmantot šos «troņus», tādējādi attaisnojot Taskera dīvaino iedomu par to nepieciešamību. Bet, atskārtusi šo domu nesaderību ar mirkļa nopietnību, viņa pastiepj roku Taskera «troņa» virzienā un uzdod savam mi­rušajam vīram vienu vienīgu jautājumu: «Kāpēc, tu esi mani atstājis vienu?».

Vientulība un apjauta, ka tu esi lieks, nevienam nevajadzīgs, ir vienojusi viņus abus dzīvē un nu, pēc Taskera nāves, Lūsijai ir pārāk grūti izturama. Tā dominē arī vienīgajā viņas mūžā saņemtajā mīlestības vēstulē, ko Taskers raksta dienu pirms nāves. Tajā atklājas viņa mūža traģisms — apziņa par bezjēdzīgi uz Indijas altāra ziedoto mūžu. Un vienīgie vārdi, kas šajā vēstulē tiešām pauž viņa jūtas pret sievu, ir: «Tu, Lūce, esi bijusi laba sieviete man blakus. Piedod, ja neesmu ļāvis tev noprast, ka es tā domāju.»

1 Taskers — ang], «Tuskert — no vārda «tusk», kas nozīmē «ilknis». Si iesauka parasti tika attiecināta uz visiem, kas dienēja Mavaras pulkā, bet Taskers, bija vienīgais, kam tā bija pielipusi kā indivīdam. Pēc kāda negadījuma ar ziloņiem viens no jaunākajiem ironizēja, ka Taskeram. lai tiktu par kaut ko skaidrība,'-vajadzīgs divreiz ilgāks laiks nekā citiem — gluži kā ziloņmātei, lidz viņa var laist pasaule mazuli.

2  eirāzieši — jauktas rases pārstāvji, parasti pēcnācēji no laulības starp angli un indieti.

DAŽI KONSPEKTĪVI IZRAKSTI NO «JŪRAS VILKU» PRIEKŠVĀRDA

Riharda Vaidesa ( 18H8—1942) «Juras vilki» ir romāns, kura autors vismaz divām lasītāju paaudzēm ticis apzināti noklusēts — padomju laikā no viņa literāra devuma Latvijā publicēts tikai stāsts «Karvaišu irais» (F. Līva sastādītajā krājumā «Jūrasputu pīpe», 1989) — emocionāli iedarbīgs vēstījums par cilvēku un stihiju, Kuršu kapu ļaužu dramatisko ciņu par savu pastāvēšanu,

«Jūras vilki» ir R. Vaidesa populārākais un mākslinieciski spilgtakais darbs. Ro­mānā atainotais burinieku laikmets latviešu jūrasbraucēju likteņgaitas balstīts konkrēta realitāte — rakstnieka tuvinieku un novadnieku mūžos, atmiņu stāstos un leģendas — un ienes latviešu literatūrā pirmreizīgu, agrāk tikpat ka neskartu vēsturisko materialu. Kolorīta, pirmatnīgās eksotikas piestravota vide, vitālie, viengabalainie raksturi iedzī­vina mākslas formā to pasauli, no kuras rakstnieks izaudzis un kurai piederīgs juties visu mūžu. Viņš vēlāk izteicies, ka pals par jūrnieku nav kļuvis, sekojot vietējai tra­dīcijai: vienam no dēliem japaliek krastā sargat mati. Senču mantojuma lidzsaņemto jūras vilinājumu, romantisma alkas, darbīgo, nemierpilno raksturu R. Vakless toties papilnam izteicis literatūrā.

Rakstnieka šūpulis kārts neliela Igaunijas zvejniekciema Kabii, dažus kilometrus no Ainažiem — tolaik ievērojama saimnieciskas un sabiedriskas dzīves centra, kur laik­meta ritmu nosaka jūrnieku gars un paražas, kur noris spraiga kuģu būve un darbo­jas Krišjāņa Valdemāra dibinātā pirmā latviešu jūrskola.

Ainažu puse Ber/.iņu dzimta (rakstnieka īstais vārds — Rihards Ferdinands Bēr­ziņš) sakņojas vairakas paaudzes. Tēvs Fricis (Spricis), izmācījies par diplomētu dzir­navnieku, pametis šo amatu un pievērsies burinieku būvei, tad sācis brauki jura, paš­mācības ceļa apguvis kapteiņa zinašanas un vairāk nekā desmit gadus vadījis kuģus tālajos reisos. 1986, gada igauņi atklāja pieminekļus pirmajiem talbraucejiem burinie­kiem «Julie» un «Unrais», kuri aizsāka ceļu ārpus Baltijas jūras. «Marais» uzbūvēts un ūdeni nolaists R. Vaidesa dzimtajā Kabli 1861. gada, nu Fricis Bērziņš bijis viens no tā īpašniekiem.

«Juras vilka» gailas devies ari Riharda jaunākais brālis Fricis. Ieguvis lālbrauceja kapteiņa diplomu un velak strādājis uz Igaunijas kuģiem.

Audzis vide, kur kopā savijusies latviešu un igauņu likteņi, R. Valdess dabiski un brīvi iekļaujas abas puses un ar savu darbību veido ciešu saikni starp kaimiņu kul­tūrām. Jau mācību laikā Pernavas ģimnāzijā viņš sūta pirmās korespondences vietējam igauņu laikrakstam, Terbatas universitātes gados iesaistās gan latviešu studentu bied­rībā «Atauga», gan igauņu «Ūheiuhts», pec Pirmā pasaules kara vairakus mēnešus strada Valkas laikrakstā «Līdums» par igauņu korespondentu, 1919. gada vasara tiek pieņemts par igauņu un franču valodas tulku Latvijas preses birojā. R. Valdess latvis­kojis veselu plejādi igauņu autoru: H. Raudsepu, A. Kivikasu, P. Vallaku, M. Metsarmrku, F. Tuglasu (no viņa daiļrades aizgūts ari rakstnieka literārais pseidonīms).

Ar Ministru kabineta 1920. gada 5. maija lēmumu R. Valdess tiek iecelts par Latvijas Telegrāfa aģentūras (Leta) direktoru, un šajā amata viņš paliek visu neat. kangas Latvijas laiku, būdams liecinieks svarīgākajiem notikumiem valsts iekšējā un starptautiskajā dzīve. Traģiskajā 1940. gada XI (pēdējās) Baltijas valstu ārlietu mi­nistru konferences dienās R. Valdess Tallinas radiofonā igauņu valodā uzstājies ar runu par Baltijas lautu likteņu kopību.

1941. gada 14. jūnija rakstnieku un viņa ģimeni deportē, un 1942. gada 19. feb­ruārī viņš mirst Surmogas nometne Soļikamskā; Tomskas apgabala Parabeļas rajona Starickas ciemā uz mūžīgiem laikiem paliek ari trīsgadīga meitiņa Baiba.

R. Valdess nekad nav varējis nodoties tikai «tīri» literārai jaunradei — stāsti, no­veles, romāni tapuši brīvajos brīžos starp daudziem dienesta un sabiedriskajiem pienā­kumiem un intensīvu žurnālistā darbu.

Pirmajā stāstu krājuma «Traģēdija uz jūras» (1927) tematiski plašāko vietu ieņem jūrnieku un jūrmalnieku dzīves tēlojums, neikdienišķi, ar traģiku vai ironiju iekrāsoti raksturi.

«Cits» Valdess — «modernās dzīves izsmalcināts mekletajs tm neapmierināms liel­pilsētas kafejnīcu cilvēks, skaistumu un emociju alkstošs» (Līgotņu Jēkabs) — atklājas krājumā «Skumjā kafejnīca», rakstnieka mēģinājumā, paša vārdiem izsakoties, pilsetnieciskās dzīves izjūtu izteikt «Mopasaua garā».

Pēdējais plašakais publicētais R. Valdesa darbs ir romāns «Jukana dēkaina dzīve» («Jaunākas Ziņas», 1935), kas hronoloģiski it ka turpina romānu «Devītais vilnis (Nik­lāvs Stagars)», no 1918.—1919. g. brāzmainajām parmaiņam pārceļoties divdesmito gadu Latvijā uii tiecoties pec. varoņu rīcības dziļākas psiholoģiskas motivācijās.

Pie «Juras vilkiem» R. Valdess atgriežas vairākkārt. Atsevišķi romāna motīvi at­balsojas garstastā «Cabuļa precības».

Ar nosaukumu «Latvju jūras vilki» romāns pirmoreiz parādas laikrakstā «Pēdēja Brīdī» (1929), A. Gulbis nākamajā gada to izdod grāmata, bet 1938. gadā nak klajā pārstrādāts izdevums «Jūras vilki» ar S. Vidberga vāka zīmējumu un ilustrācijām.

Divreiz romāns publicēts arī trimdā: 1950. gada P. Avotiņa izdevniecībā Eslingenā un 1951. gadā «Daugavas» apgādā Stokholmā (rakstnieka meitas D. Sleieres sagata­votais izdevums).

Veiksmīgas ir E. Zālītes dramatizēto «Juras vilku» skatuves gaitas. 1933. gada 9. septembri Dailes teātri (režisors inscenētājs E. Smiļģis, dekorators O. Skulme, kom­ponists B. Sosars) notiek lugas pirmizrāde, un iestudējums kļūst par sezonā visvairāk izradīto darbu. Pēc 1933. gada 31. decembra «Jūras vilku» vakara izrādes Jaungada naktī Dailes teātris, šķiet, vienīgo reizi parādījis asprātīgo, izklaidējošo lugas epilogu «Jūras vilki Gambijā». Pazīstamos varoņus R. Valdess te pulcējis kopā 1933. gada Latvijā. Vēsts par H. Cukura drošsirdīgo lidojumu satrauc un vieno vecos jūrasbrau­cējus, un viņi dodas iekarot Gambiju. 1941./42. gada sezonā teātris iestudējumu at­jauno, un kopskaita priekškars izrādei vērts 150 reizes.

«Jūras vilki» iestudēti arī Liepājas Jaunajā teātri, Ventspils Latviešu biedrības un Daugavpils pilsētas teātrī; 15 darba gadu jubilejas svinībās 1935. gadā lokalizēto dra­matizējumu («Jūras lāči») izrādījis Tallinas Dramatiskās studijas teātris un vēlāk ar to viesojies Vilandc un citur Igaunijā.

Romāna tulkojumi R. Valdesa vardu darījuši zināmu krietni plašam citlautu lasilaju lokam. 1934. gada laikrakstā «Rigasche Rundschau» lasāms O. Grosberga tulkojums vācu valodā, bet 1936. gada E. Plāfesa apgāds izdod grāmatu A. Kregera vācu tulko­juma («Vīri pie jūras»), Ta piesaistījusi vairāku ārzemju kritiķu uzmanību — «Jūras vilki» salīdzinati ar K. Hanisuna, G. Guunarsona, F. E. Sillanpē darbiem.

1938.  gadā romāns iznācis cehu, 1941. — zviedru valoda. Ir ziņas arī par «Jūras vilku» tulkošanu igauņu un dāņu valoda.

«Ikvienam ieteicams «Juras vilkus» izlasil, un, ja autors savu Iemātu bulu tvēris vel dziļāki un vel mākslinieciskāki, viņu varētu nosaukt par nacionalās enerģijas ro­mānu.» (E. Virza)

Ar ironiju atvadoties no totalitāras pagātnes un it nopietni raugoties nākotnē, iz­devniecība «Avots»_ laiž klajā krājumu «Valstiska cilvēka kanons», kurā iekļauta visai plaša (gan ģeogrāfiskā, gan vēsturiskā ziņā) uzskatu palete par valsti un valsts un cilvēka attieclbam.

Daži «izvilkumi» no nepublicētas intervijas ar krājuma sastādītāju Māri Grinblatu:

««Kanons» ir filozofisku atziņu un materiālu kopojums, kas pilnīgi iezīmē ideāli valstiska cilvēka uzvedības modeli, tā rīcības plānu mūsdienu valstī. Teorētiskās no­stādnes plaši raksturotas ar piemēriem no pasaules lielāko valstu attīstības vēstures. Krājums krāšņi ilustrēts. Izsme|oši analizēti un klasificēti pretvalstiski uzskati. Turklāt lasītājam pirmo reizi būs iespējams iepazīties ar M. Vēbera, R. Mihelsa, K. Manheima un citu par klasiķiem uzskatamu Rietumu domātāju darbiem. īpašu interesi varētu radīt Melvina L. Kona raksts «Birokrātiskais cilvēks: portrets un interpretācija», kuru no respektablā «American Sociological Review» tulkojusi sabiedrībā plaši pazīstamā poli­tiķe Baiba Pētersone. Grāmatas pielikumā varēs lasīt arī ievērojamā krievu padomju prozaiķa Andreja Platonova interesanto stāstu «Gradgoroda», kas pirmoreiz tulkots latviski.

Es domāju, ka grāmata būs neaizstājams palīgs mūsu valsts atjaunināšanā, visa nevajadzīgā aizslaucīšanā, tā teikt, valsts Augeja staļļu izmēšanā. Kairā ziņā krājums apliecina atteikšanos no vecās, dogmatiskās pieejas valsts un cilvēka attiecību risinā­jumā un konsekventu iestāšanos par valsts harmonisku savienošanu ar pilsoni, nepieslienoties nevienai partijai un neatkāpjoties arī no pasaules lielāko valstu iekarojumiem.»

Sastādītājs, atcerēdamies kādreiz tik necili organizēto Valsts eksāmenu zinātniskajā komunismā, piedāvāja publicēšanai fragmentu, kurā aprakstīta filozofu pārbaudes cere­monija Ķinā.

Filozofu pārbaudes ceremonija dziņši grāda iegūšanai

Dienu pirms pārbaudes pilī hunlu1 sagatavo dzeltenas krāsas galdus sekojošās vie­tās: galdu tēmai Dižās vienprātības zāles austrumu pusē, galdu Sarkanā lieveņa pašā

vidū, divus galdus pārbaudījumiem pie divu augstāko ēku austrumu un rietumu diviem lieveņiem.

Pārbaudes dienā pagalmā iepretī Dižās vienprātības zālei nostājas cēla un svinīga ierinda, skan mūzika. Malās nostājas dzjuižeņa2 grāda filozofi: kreisajā pusē vienādo skait|u, labajā — dubultskaitļu. Sarkanā ce|a malās nostājas visas amatpersonas. Sar­kanajā lievenī nostājas vani un dižciltīgi prinči, visi svinīgās drānās.

Pienākot noteiktajai stundai, godprātības lielmanis lūdz valdnieku uz zāli. Iegājis zālē, valdnieks apsēžas tronī. Pārmaiņus sāk skandināt zvanus un timpānus, spēlēt mū­ziku. Sajā laikā augstākās padomes loceklis no zāles austrumu pusē stāvošā galda paņem tēmu un iedod godprātības džurgani3 loceklim. Locīdamies ceļos, viņš paņem tēmu, iznes nojumē un, ceļos locīdamies, uzliek uz galda nojumes vidū, tad trīsreiz paklanās, ņem galdu ar tēmu, pa kreisajām kāpnītēm nones no nojumes un noliek vi­dusceļa pašā vidū.

Sākas vēstīšana. Pēc vēstīšanas ierēdņi, kam jābūt klāt pārbaudē, un filozofi, kurus pārbaudīs, nostājas blakus ar skatienu uz ziemeļiem un atbilstoši rangam paklanās.

Pēc paklanīšanās valdnieks aiziet, godprātības džurgani locekļi izdala filozofiem tē­mas, filozofi aiziet uz norādītajām vietām, apsēžas atsevišķi un raksta sacerējumu katrs pie sava galdiņa. Beigās ierēdņi savāc sacerējumus, katru atsevišķi apzīmogo, ieliek skapī, lai noteiktā laikā pasniegtu tiem lielmaņiem, kuriem pēc sacerējumiem uzdots iz­darīt pārbaudi. _

Ceturtās dienas ritā pēc lielajā zalē rīkotās pārbaudes ierēdnis priekšlasītājs labakos sacerējumus lasa valdniekam, kurš apstiprina tos ar savu valdnieka vārdu kā at­bilstošus dziņši4 nosaukumam, labvēlot uz trim labākajiem sacerējumiem uzrakstīt šādi: pirmais I. pakāpes, otrais 1. pakāpes, trešais 1. pakāpes, bet visus pārējos sacerējumus viņš labvēl nodot augstākajiem lielmaņiem izskatīšanai.

’ Nākamajā dienā tiek nolasīti dziņši grādā iecelto filozofu vārdi atbilstoši iepriekš aprakstītajam rituālam.

Uz filozofu vai dziņši cepurēm attēloti trīs zariņi ar deviņām lapam.

Vēstītājs vēsta:

1.  Pēc visaugstākā dekrēta (tādā un tādā gadā, mēnesī, datuma) dziņši grāda piešķir­šanai dzjuižeņa grāda filozofiem notika valsts pārbaude, pēc kuras grādu ieguvušie sadalīti trīs pakāpēs — pirmajā, otrajā un trešajā.

2.  Pirmā dziņši pirmā pakāpe piešķirta: (vārds).

Sos vēstītāja vārdus rindā stāvošie saka cits citam tālāk, kamēr tie nonāk līdz pirmās dziņši pirmās pakāpes ieguvējam. Viņš iziet no ierindas un nometas ceļos.

3.  Otrā pirmā pakāpe piešķirta: (vārds).

4.  Trešā pirmā pakāpe piešķirta: (vārds).

Pārējie grāda ieguvēji dara tāpat kā pirmais.

5.  Otrā pakāpe piešķirta: (vārdi).

6.  Trešā pakāpe piešķirta: (vārdi).

Pēc pavēstīšanas visi filozofi trīs reizes nometas ceļos un trīs reizes paklanās. Mūzikai skanot, no pils tiek iznests bans5 , filozofi, sekojot baniem, iziet pa Canaņ (Mūžīgā miera) vārtiem līdz vietai, kur bani parasti tiek izkārtoti. Pēc bana novietoša­nas tas vienīgais lieliskais filozofs, kurš ir pirmais pirmajā pakāpē un kurš vienīgais savu brāļu filozofu vidū nosaukts par džuņjuaņu6 , iemanto saskaņa ar Pekinas novada pavēli tādu godu, ka viņu cauri visai pilsētai līdz pat mājoklim pavada īpaša ierinda, nesot saulespuķi un spēlējot mūziku.

1  Hunlu — ceremonijmeistars.

2  Dzjuižen — filozofa grāds Ķīnā.

3   Džurgani — augstākie valstsvīri (mandžūru vai.).

* Dziņši — augstākas pakāpes filozofa grāds Ķīna.

5  Bāris — rituāla koka plāksne, uz kuras rakstīti uzvarētāju vārdi.

6  Džuaņjuaņs — pirmās vietas ieguvējs.

Skuja H. Kavu gaisma. R.: Liesma, 1990. 10 000 eks.

Harija Skujas (1927—1984) dzejoļu cikls (krājums) — pēdējais autora pabeigtais darbs. 1946. gadā autors kopā ar visu klasi — četrdesmit zēniem un skolotāju — apcietināts un par darbošanos pretpadomju pagrīdes organizācijā, būdams nepilngadīgs, notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā. Trimdinieka gadi pagājuši Noriļska — viena no lielākajām Staļina laika nometņu vietām. Krājuma «Kavu gaisma»_ atspoguļotas ta laika izjūtas un pārdzīvojumi. Ingrīda Kjršentāle represēto atmiņu krājumā «Via dolo­rosa» raksta: «Darbs par varmācībātn, navi, pazemojumiem, par moku ceļu, ko nogāja tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Bet arī par cilvēcību, draudzību, biedriskumu.»

II.    Skujam iznākuši seši dzejoļkrājumi latviski, divi — svešvalodās: vācu un dāņu. Autors sakārtojis Dānijā iznākušo latviešu jaunākās dzejas izlasi, atdzejojis latviski dāņu liriku, esperanto valodā tulkojis latviešu autoru dzeju,

ĪSUMA

Skujenieks K. Sēkla sniegā. R.: Liesma, 1990. 10 000 eks.

Mordovijas APSR lēģeri, kurā no 1963. gada līdz 1969. gadam par «valsts nodevibu» atradās dzejnieks — 1963. gada ideoloģiskā plēniuna un Pelšes terora viļt.ia upuris —, rakstīti dzejoļi. K. Skujenieks: «Dzejoļus rakstīju tāpēc, ka tā bija galvenā eksistences forma, lai izdzīvotu pats un lai izdzīvotu mani līdzbiedri.»

Pec atgriešanās no leģera grāmatas manuskriptu «Sekla sniega» recenzeja iris rakstnieki — A. Balodis, O. Vācietis un A. Grigulis (par Ojāra recenziju teica, ka tā esot pārak pozitīva, bet A. Grigulis dzejoļus sadalīja publicējamos un nepublicējamos un par nosaukumu pateica, ka tas pārak ožot pēc cietuma). Krājums toreiz tomēr neiznāca, un tikai šogad to saņems lasītājs.

K. Skujenieks: «Bet tagad esmu pārliecināts, ka šis gramatas pēdējais variants ir visoptimālākais. Esmu izmetis daudzus dzejoļus, kuros jūtama nenostrādātība vai pā­rāk liela žults. Vienu gan es lēģerī iemācījos — rakstīt koncentrēti, precīzi izteikt savas izjūtas. Varbul tas no pārāk ilgas skatīšanās vienā punkta?»

Martuževa B. Ceļu krusti. R.: Liesma, 1990.

Broņislavas Martuževas (dz. 1924. g.) pirmajā dzejoļkrājumā apkopoti darbi, kas tapuši laikā no četrdesmito gadu vidus līdz pat mūsdienām. Tas uzskatāms par dzej­nieces dienasgrāmatu, kurā atspoguļojas viss viņas dzīves gājums: karš, izsūtījums, cerība, ticība augstākajai reliģiskajai varai, piespiedu klusēšana, «drukas aizliegums», dzejoļu publicēšana ar svešu uzvārdu: «Noraida izdevēji (Bruno Saulitis), neatbild autoritātes (Mirdza Ķempe), arī Jānis Sudrabkaļus. Neatbild žurnāls «Karogs», neatbild «Literatūra uti Māksla», pat ne vietējā «Stara» redakcija. «Ciņa» atbild noraidoši, «Da dzis» — labveligi, bet atvairigi (I. Palkovs).

Ilgi nākas klusēt aiz kauna tin sarūgtinājuma. Zūd drosme meklēt kontaktu.»

Sobridēja krājuma «Ceļu krusti» nākšana klajā ir atbilde uz jautājumu — «Kas īsti es esmu — dzejniece vai grafotnāne?» —, kurš dzejniecē gruzdējis visus šos bai­gos gadus. To caurauž vitālas, spēcīgas, reliģiskas pārliecības bagatinātas personības starojums.

«Tagad zinu: talants man ir bijis. Mūsu laikiem raksturīgā barjeru apiešana nesusi pozitīvus augļus. Savas novēloti atzītās spējas pacentīšos neuzskatīt par ļaunā gara dāvanu. Tas mani uzturējušas ļaunā stundā. Ari manai tautai var noderēt mans raupjais, toties atklātais vārds, kam beidzot izlauzts ceļš.» (Broņislava Martuževa. Dārziņos,

1989. gada 19. jūliiā)

Bičole B. Atgriežos. R.: Liesma, 1990. 15 000 eks.

Amerikā dzīvojošas latviešu dzejnieces Baibas Bičoles (dzimusi 1931. gada 29. maija Rīga, baltu filologu ģimene) izlase. Taja iekļauti gan dzejoļi no vairakām svešuma izdotām grāmatām (trimdas apgādos «Upeskalns» un «Grāmatu Draugs» līdz šim iznā­kušās četras dzejoļgrāmatas: «Atrita» (1966, ieguvusi Zinaīdas Lazdas balvu), «Ceļos»

(1969)    , «Burot» (1976), «Griežos» (1981)), gan jaundarbi. Krājums nodaļās sakārtots pēc hronoloģiska principa uti ļauj izsekot autores mākslinieciskajai izaugsmei.

Par dzimtenē klajā nākošo grāmatu tās autore priekšvārdā raksta: «Kāda es šai grāmatā «atgriežos», ir kā uzņēmums albumā vai kā plate ieskaņota meldija, jo kopš še ievietoto dzejoļu rašanās nu jau daudz gadu pagājuši; es esmu citādākā, rakstu citādāk — vai tā nav zīme nākamībai?

Viss ir atklasme.»

Baibas Bičoles dzeja ir jutekliski tieša, aktīva — par to liecina darbības vardu milzīgā bagātība, to blīvējumi, izmantojums krājumu virsrakstos. M. Čaklais: «Baibas Bičoles dzejoļi nav reflektējoši posi srriptum. tie notiek — ugunskurs vai zemdegas uguns kvēlo vai gruzd. Tepat. Ar pašu, ap pašu… Baibas Bičoles dzejas īpatnība nāk no dzīvesinīlas intensitātes, no jūtu neparastā blīvuma, no kaisles spiedīgā smaguma, kas meklē izeju. Ta ir vislabākajā nozīme erotiska dzeja, renesansiskas vitalitates ap­dvesta.»

Breikšs L. Gaismas ceļš. R.: Liesma. 1990. 25 000 eks.

Nāk klajā 1908. gadā Krievijā dzimušā latviešu dzejnieka lirikas izlase, kurā iekļauti darbi no krājumiem «Skanošie ūdeņi» (1931), «Manu sapņu zeme» (1935) un «Dziesmas zemei un debesim» (1942), kā arī no manuskripta «Dziesmas dzīvībai un nāvei».

L. Breikša dzejai raksturīgi galvenokārt dabas un intīmie motīvi, bieži vien taja ieskanas ari reliģiska un patriotiskā tēma. Viņš ir vairāku vēsturisku balāžu autors. Kaut ari L. Breikša dzeja nepārsteidz, ar satura vai formas novitātēm, tā ir ritmiska un labskanīga.

L. Breikšs sarakstījis arī romānus un stāstus. Par īpatnēju viņa talanta izpausmi jāuzskata teksti dramatiskiem uzvedumiem, kas paredzēti ievērojamu notikumu atzīmē­šanai valsts dzīvē (piemēram, 1937. gada 15. maijam. 1938. gada 18. novembrim). L. Breikšs publicējis ari rakstus par kultūras, politikas un reliģijas jautājumiem. Dzej­nieks strādājis par redaktoru Sabiedrisko lietu ministrija. 1941. gada 17. aprīli viņš arestēts, 1942. gada jūlijā gājis boja.

Topošā krājuma sastādītāja un priekšvārda autore ir literatūrzinātniece Janīna Kursīte, tā māksliniecisko ietērpu veidojusi Maija Purmale.

Izcili veiksrniga karjera: no lauku draudzes ganu |>ar virsmācitaju Trrbata. tad profesūra jaundibinafajā turienes universitāte, visbeidzot septiņpadsmit gadu Kurzemes hercoga galma mācītāja amatā. Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa, Kurzemes hercogu Fridriha un Jēkaba labvēlība un atbalsts.

*

Mūžīgais neveiksminieks: padzīts no mācītājā amata Rauna, padzīts Koknesē, her­coga Jēkaba noraidīts arī Kurzemē, vairākreiz apsūdzēts, saukts bargas baznictiesas un laicīgu tiesnešu priekša, pelnījies kā apšaubāms kaktu amatnieks grainatiesejejs, izklaiņojies pa Vāciju. Austriju, Romu, Poliju, Maskavu, Zviedriju, Ingriju. Vēsturē iegājis bez noteikti zināma dzimšanas un miršanas gada…

Lasītājs jau būs uzminējis, ka runa ir par mācītājiem un latviešu literatūras darbiniekiem vācieti georgu man celi un latvieti jāni r e i t e r u. bet turpināsim paralēles.

Maucelim ir daudz apjomīgu literāru darbu, kas bija nozīmīga pakape latviešu rakstniecības attīstībā un būtiski ietekmēja arī rakstu valodas veidošanos: radikali pār­strādātā t. s. baznīcas rokasgramata ar jaunu, nokārtotu ortogrāfiju (1631), latviešu valodas vārdnīca ar pielikumiem, kuriem jau ir literārs raksturs (1638), monumentāls sprediķu krājums, kas vēl pirms Bībeles pilna tulkojuma popularizēja tas sižetus un idejas un reize ir bagātīgs ta laikmeta latviešu dzīves atspoguļojums (1654). Mancelis ir iedibinājis latviešu valoda rakstīto prozu. Sai joma viņam piemita liels iiii neapstrī­dams talants, ko viņš prasmīgi lika liela, — oratora spējas iiii varena iztele. Salīdzi­nājumos, dzīves ainas viņš ievijis daudz īsii tautiska, ļaudis novērota, pratis cieši pieskarties zemnieku ikdienai iiii psihei. Sprediķos Mancelis bieži pariet uz tautas va­lodu — kodolīgu, kuplu, daudzkrāsainu, labprāt tīksminās par sinonīmu bagātību.

Reitera mūžam nenokārtotā dzīve neļāva viņam literatūras jomā neko lielu paveikt; ja ari viņš tiešām tika sarakstījis ko plašaku (ka domā, varbūt pārtulkojis visu Bībeli), tad manuskripti aizgājuši boja Rīgas ugunsnelaime 1677. gada. Tas nedaudzais, ko Reiters paguva publicēt, līdz mūsu laikam nonācis tikai unikālos eksemplāros: nelieli Tērbatas universitātes studiju darbi latiņu valodā (1654. 1656). tēvreižu krājums 40 valo­das (1674), Bībeles tekstu tulkojuma paraugs (1675). Nav viņa sacerētu oriģiuāltekslu latviešu valodā. Laikabiedru nevērības dēļ vispār nav saglabājušies tēvreižu krājuma iiii Bībeles tulkojuma parauga pirtnizdevumi. Tā nedz Reitera literārie centieni, nedz iegul­dījums valodas izveidē un labākas rakstības meklējumi nav atstājuši vēlākas ietekmes.

Mancelis bija ieguvis solīdu teoloģisku izglītību. Savos rakstos, īpaši sprediķu krā­jumā. viņš veido sarežģītas domu celtnes. No viņa lasītajs varēja mācīties loģiski spriest un argumentēt. Cenzdamies vecāku un bērnu, vīru un sievu, saimnieku un kalpu, kungu un zemnieku attiecības regulēt kristīgas tikumības gara, Mancelis bargi mora­lizē, vislielāko uzmanību pievēršot netikumu apkarošanai. Viņa pastavigi atkārtotie groku «saraksti» cieši turas pie Mozus desmit baušļu satura un shēmas. Turpretim po zitīva programma īsti nemaz nav izstrādāta. Ar pūlēm visā biezajā sprediķu krājuma pa drumslai var salasīt vēlamo tikumu pieminējumus.

Jaunajā derībā kā jaunus divus galvenos baušļus Jēzus prasa mīlēt Dievu un mī­lēt tuvāko kā sevi pašu. Pirmo prasību uztur speķa arī Mancelis. Turpretim Jaunas derības tik Joti uzsvērtā tiivākmiiestība viņa sprediķos pieminēta tikai tik, cik nepie­ciešams sakarā ar svētrunas sākumā obligāto evaņģelija fragmentu — viena pasa for­māli uzrakstītā, it kā izsausētā lappusē, žonglējot ar loģiskām konstrukcijām. Arī skaidrojumā^ par žēlsirdīgā samarieša līdzību Mancelis pratis izskaust līdzjūtības un mīlestības jedzienu.

*

Pirmais Reitera studiju darbs — disputācija «Filozofiskas tēzes nar lēnprātību» — jau iezīmē raksturīgu līniju viņa interesēs. Tā ir gandrīz vai psiholoģiska studija. Lēn­prātību Reiters nostata pretī latīņu jēdzienam «ira» — dusmas, bardzība. So līniju tur­pina Reitera mantojuma nozīmīgākais darbs — «Tulkojuma paraugs». Bībeles tekstu atlase tajā pauž visu Reitera personības būtību.

J. Rellera Bībeles tulkojuma paraugs

No Vecās derības paņemtas tikai vielas, kur izklāstīti baušļi. Bet Jaunās derības fragmentu virkne sākas ar frāzēm: «Tas ir mans bauslis, ka jums būs viens otru mīlēties, līdz kā es jūs mīlējis esmu,» — un: «Lielākas mīlestības navaid nevienam par šo, kā viņš savu dvēsal (dzīvību) liek priekšā savim draugim.» Abu derību pretstatā — bardzība un mīlestība — Reiters noteikti nosveras otrās pusē. «Tulkojuma parauga» centrālais fragments ir plašais Mateja evaņģēlija posms — Jēzus «kalna sprediķis», kas pauž līdzjūtību nelaimīgajiem, prasa atmest ārišķību un vēl un vēlreiz — mīlēt citus cilvēkus.

Manceļa un Reitera pretstats, viņu abu svarīgāko grāmatu — spre­diķu krājuma un «•Tulkojuma parauga» — pretstats ir 17. gadsimta lat­viešu rakstniecības procesa galvenā ass. Sis pretstats labāk izgaismo ari pārējos literāros faktus un tendences.

Taču sākuši abi bija vienā punktā — luterānisma mācibā un filozo­fijā. Kā tad bija šķīrušies viņu ceļi?

Mancelis jaunībā, 26 gadu vecumā, būdams par mācītāju neieverojatnā vieta Valle, publicēja vācu valodā brošūru «Teoloģiski vēsturiski fiziskas pārdomas par zemestrīci» (1619), kurā jāva manīt, ka no diviem tai laikā zināmajiem šīs dabas parādības skaid­rojumiem — velna darbība vai dabiski tvaika un gaisa cirkulācijas procesi zemes tuk­šumos — viņš par pareizāku atzīst otro. Tā Mancelis faktiski nostājās pret mācībām par velnu miljoniem, burvjiem un raganām. (Svelpis A. …Aristoteļa domas nemaz nav tik absurdas. Lit. un Māksla, 1983. 12. aug. 16. lpp.) Turpretim dzīves pēdējā gadā publicētais sprediķu krājums cilvēka grēkus tieši atvasina no velna: «grēku sa­rakstos» pastāvīgi figurē burvji un pesteļotāji, t. i., pirmatnējās tautas ticības pieko­

pēji, citur ari raganas, un visi viņi uzlūkoti par velna kalpotājiem. Tātad ne uzskatu attīstība, bet satīstība.

Vēl vairāk. Luterānisms dzima renesanses laikmetā un nesa sevi renesansisku ko­dolu — jaunu cilvēka koncepciju: viņa pēcnāves pestīšanu nodrošina nevis baznīcas starpniecība starp cilvēku un Dievu (kā katolicismā), bet pašā brīva izvēle staigāt pestīšanas, nevis grēka ceļu. Sai mācībā par galveno ceļa rādītāju uzskatīti Svētie raksti. Taču 17. gadsimtā Svēto rakstu skaidrošana luterānismā pārvērtās par sausu, skrupulozu, formālistisku teoloģiju, uzmanības centrā ievirzījās dogma, bet renesansiskais kodols — cilvēka izvēles brīvība — tika aizmirsts. Mancelis ir īsts «teoloģiskā gadsimta» bērns, viņš ir dogmatisma pilnīgā varā. Viņš uzsver, ka mācītājam dota tiesība visus pamācīt un aprāt, bet baznīcā iešana pati par sevi pasargāšot cilvēku no zagšanas un netiklības. Vislielāko uzmanību viņš veltī ārējam baznīciskumam: regulārai dievkalpojumu apmeklēšanai, pātaru skaitīšanai, iešanai pie dievgalda utt. Likdams izšķirties starp pestīšanas un grēka ceļu, Mancelis tomēr ne brīdi nepieļauj tiesību cil­vēkam patstāvīgi domāt. Tātad baznīca atkal nostājusies starp cilvēku un augstāko būti.

O. Manceļa sprediķu krājums

*

Ķā zināms, Reiters vairākreiz pārgāja no vienas ticības otrā: no luterānisma ka­tolicismā, no tā atpakaļ luterānismā; būdams vienas konfesijas loceklis, dzīvoja vai darbojās otras draudzēs. Raunā viņš piekāpās draudzes vēlmēm piekopt senās, ar pirmskristietisma mitoloģiju sajauktās paražas. Viņš kritizēja M. Lutera veikto Bībeles tul­kojumu vācu valodā un Manceļa latviskas izteiksmes nepareizības, koriģējot tradicio­nālo tēvreizes tekstu. Bet kādā bargas nopratināšanas reizē viņš izaicinoši nokritizēja pašu Augsburgas konfesiju (luterānisma oficiālo pamatdokumentu): baznīcas definē­jums tanī nesaskanot ar Svētajiem rakstiem, jo neesot minēta savstarpējā mīlestība.

Maneelis tieši un nemaskedamies aizstāvēja kārtu sabiedrību. Zemnieku nodevas kungiem esot paša Dieva ieceltas, zemnieka pienākums esot dot kungam godu, par viņu aizlūgt un — galvenais — viņam paklausīt. Bagātība neesot noziegums, bet savai kār­tai nepiemērots apģērbs gan tāds esot. Princips «Netiesājiet, ka netopat tiesāti» uz kungiem neattiecoties. Vietām Maneelis pat Bībeles citātus ar saviem papildinājumiem sagrozījis līdzīgā gara. Visnep iej a 11 j a n īa ka i s viņam ir nemieri pret kungiem.

Mācītājam amatā jāstājoties tikai tad, kad viņš «no kungiem, ka klajas, aicenāts top». Arī vēl citādi Maneelis parāda savu atkarību no varasnesējiem. Viņš aizstāv to intereses. Vai Manceli par to vajag nosodīt? Viņa nostāju veidoja feodālismā vē­līna posma vispārejie uzskati par kārtu sabiedrības nesatricināmību (ari zemnieki cen­tās pēc labāka stāvokļa tikai kārtu sabiedrības ietvaros), «reizināti» ar Latvijas i pa f nējiem apstākļiem, kur t. s. patronāta sistēma mācītājus padarīja par materiāli un tiesiski atkarīgiem no muižniecības, «pieplusējot» vēl ļaudīs pastāvīgi gruzdošo ne­mieru. par ko liecina tieši Mance|a spars, karojot pret viņu nepaklausību. Latviešu literatūras labā Maneelis paguva netraucēts paveikt tik daudz tikai tāpēc, ka pieslejas šispasaules varenajiem. Nedrīkst par zemu novērtēt viņa demokrātismu valodā, psiho­loģiskajā tuvībā lasītājiem. Tomēr savā galma mācītāja amatā viņš acīmredzot jutās |oti labi.

*

Smagākie tiesātāju pārmetumi Reiteram bija tie, ka viņš muižturi esol nosaucis par blēdi un zagli, ka ik dienas tiekoties ar zemniekiem, ka ievedis tos pat pils baz­nīcā, ka ejot kopā ar viņiem, nevis ar kungiem, ka stiprinot zemniekus ļaunumā pret muižniekiem un mudinot uz pilnīgu nepaklausību. Reiters uz to atbildēja: muižnieki, kam zemnieki piešķirti ar karaļa žēlastību, nedrīkst tos apspiest; arī zemes konstitūcija noliedz pret zemniekiem nepienācīgi izturēties. Zemnieki savukārt izteicas, ka mīlot Reiteru kā savu Mozu un baidoties — ja viņš no draudzes aizietu un nāktu mācītājs, kas ietu kopa ar kungiem, tad viņiem būtu gals klat. Reiters visos dzīves pagriezienos ir apliecinājis vēlēšanos darboties savas vienkāršās tautas vidū.

Muncelis 17. gadsimta rakstniecībā loti spilgti un pilnīgi izteica savu laikmetu; par to viņam pienākas godpilna vieta literatūras vēsture.

Reiters kaismīgi un ar lielu pārliecības speķu 17. gadsimta ienesa renesansisko garu, bet vēstīja arī nākotni, viņa personība bija kā tilts starp diviem laikmetiem, un par to goddevība viņa priekša noliecam galvas.

Citā gadījumā baznīcas vadības rokas nonāca it kā Reitera izstrādātās tēzes, kur Augsburgas konfesija bija nosaukta par skrandu konfesiju. Tas viss liecina, ka Reiters bija brīvs no dogmatisma. Viņš visur centās pārbaudīt patiesības, viņa kritiskais, skeptiskai;, noskaņojums ļoti atgādina Rietumeiropas renesanses galveno paudēju — humānistu nostāju. Reiters bija sevī saglabajis renesansisko gani. Savukārt otrs viņa studiju darbs — disertācija «Teoloģiskas tēzes par dievgaldu», t. i., par ceremoniju, kas sim­bolizē cilvēka nepastarpinātu kontaktu ar augstāko buti, — un jo sevišķi Reitera sā­pīgi jutīga pieķeršanas mīlestības mācībai ir agrīna pietisma izpausme, pietisma, kas signalizēja par feodālas kārtības aizstavetaja veoliiterisma krīzi un nakamaja gad­simtā, sešus gadu desmitus pēc «Tulkojuma parauga», Latvija strauji parauga latviešu brāļu draudžu kustībā. ' '

REPUBLIKAS GALVENA BIBLIOTĒKA

Latvijas Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (vbr)

Katrā bibliotēkā, kura sasniegusi cienījamu vecumu un solīdus fondu apjomus, laika gaita uzkrājušies vērtīgi izdevumi un arhivalijas. Kad tiekas šādu bibliotēku pārstāvji, sarunās nereti skan jautājums: «Cik jums ir inkunābulu?» Tātad grāmatas, kuras nā­kušās klajā piecpadsmitajā — J. Gūtenberga gadsimtā —, ir īpašs lepnums. Bibliotēkas, fondus var vērtēt no visdažādākajiem aspektiem. Viens no tiem — kolekcijas raritātes vai unikalitātes līmenis. Kur ir «grāmatas autiņos» (lat. incunabula — šūpulis, bērna guļvieta), tur progresējošā daudzumā ir arī 16., 17., 18., 19. un, protams, mūsu gad­simta izdevumi. Agrāk vai vēlāk senāko izdevumu fonds nonāk īpašā glabāšanas re­žīma — reto grāmatu nodaļa, arhivālijas — rokrakstu nodaļās.

LVB septiņdesmit gados mantojusi vairakas nozīmīgas kolekcijas, kuras sākušas veidoties 17.—19. gs. No vāebaltu krājumiem minama kaut vai Baltijas vēstures un senatnes pētīšanas biedrības bibiiotēka, kura savukārt bija nonākuši tadi unikāli vā­kumi ka pirmā bibliofila — mācītāja G. Bergmaņa grāmatas.

VBR fondos nonāca arī vairāku mācību iestāžu bibliotēkas. Tūkstošiem seniespieduniu bija uzkrājies Liceja, vēlāk guberņas ģimnāzijā (dibināta 1675. g.). Taču lielākās vērtības bijušas Rīgas garīga semināra īpašumā, kurā pēc 1831. gada poļu dumpja saplūda likvidētu senu bibliotēku fragmenti, tajā skaitā grāmatas no brāļu Zalusku krā­jumā — izcilākā 18. gs. Polijā.

1926. gada no N. Kimmeļa pēctečiem nopirkts antikvariāts un bibliotēka, kas ar saviem retumiem bija pazīstami jau 19. gs. vidū, kad tur nonāca daļa no izūtrupētās, savulaik Puškina iecienītās A. Smirdina kolekcijas.

Jau Latvijas republikas laika, ka ari tūlīt pee Otrā pasaules kara Valsts bibliotēkā bija lielākā daļa no ciltautu seniespiedumiem. Tika dibināta Reto gramatu un rokrakstu nodaļa. Šobrīd vairāk nekā 23 tūkstošu iespieddarbu vidu ir 61 inkuuabula. Inkunābulas aprakstītas A. Apiņa un S. Siško sastadītajā rādītājā, kas izdots 1981. gada. Starp 4000 16,—17. gadsimta Rietumeiropas izdevumiem ir F. Džuntas, Aldu Manuciju, Fronena, Plantēnu, Llzevīru un citus slaveno tipogrāfiju darbi. Liela vērtība ir unikālajam «Baltikas» repertuāram, sakot ar M. Lutera brošūrām, — tas kļuvis par neatsveramu avotu Latvijas vēstures petuiecibai. 1550. gada Bāzele izdotaja B. Miustera «Kosmografija» iespiesta ta deveta «Hazeutetera tēvreize» — vecakais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā. Diezgan plašs ir Latvijas izdeveju N. Mollnia, G. Sredera, M. Nellera, J. Vilkena, Frelilm, Hartknofu un Stefenhagenti izdevumu klāsts.

VBR ir viens no lielākajiem (vairāk nekā 2000 eksemplāru) un kvalitatīvākajiem senkrievu un 18. gs. krievu gramatu krājumiem Baltija — daži 16.—17. gs. īmikumi, retie Pētera i laika, Pēterburgas ZA tipogrāfijas, N. Novikova un citu apgadu apgais­mības laikmeta izdevumi. Fondu bagātinājuši kaimiņu — lietuviešu, igauņu, baltkrievu un ukraiņu — «retumi», kā arī pavisam tālu zemju grāmatas portugāļu, spāņu, itāļu, angļu, fraiiču, vācu, poļu, čehu. holandiešu, zviedru valodā.

Pēckara posmā par galveno dominanti komplektēšanā izvirzījās latviešu seniespiedumi — visi līdz 1850. gadam tapušie eksemplāri vākti, neraugoties uz skaitu. Pa­teicoties tam, šobrīd fonda ir Kenigsbergas luterāņu rokasgrāmatas komplekts (1586— 1587, 1615), pirmā Latvijas teritorijā iespiesta grāmata un 1631. g. G. Manceļa «re­dakcija» izdotās rokasgrāmatas mācītājiem, kā ari daudz citu seniespiedumu, turklāt eksemplāru īpatnību sumina noder Latvijas grāmatniecības (un kultūras vispār) pēt­niekiem.

Jaunāku laiku gramatas atlasa pec īpašiem kritērijiem, kuros svarīgākā vieta at­vēlēta autoram, tekstam, sevišķai apdarei, izdevumu vai eksemplāru liktenim. Šobrīd strauji papildinās tieši šī grupa — ar grāmatām, kuras atstājušas specfondus, ka ari ar trimdas izdevumiem: visus nometņu laiku darbus nolemts uzskatīt par retumiem.

Gandrīz pusi no 40 000 lielās retumu «saimniecības» veido rokraksti. Te nu prevalē latviešu kultūras materiāli. Lai izvairītos no garās fondražu uzskaitīšanas, uzsvērsim, ka savi fondi ir vai visiem pazīstamākajiem skaņražiem. LVB glabājas arī daudzu va­lodnieku, literatūrzinātnieku un folkloristu (A. Bīlenšteina, K. Mileubaha, P. Smita, brāļu Birkertu, A. Ozola), vēsturnieku (B. Brežgo, J. Strauberga), pedagogu, bibliotekāru u. c. fondi. Neraugoties uz to, ka VBR parasti cenšas nedubleties ar esošo rokrakstu krātuvju profiliem, ir «iekomplektējušies» K Hūgenbergera, E. Dinsberga, J. Ruģēna,

Doku Ata, A. Jūrdža, E. Stērstes, A. Caka, H. Dorbes u. c. literātu fondi. Ar atseviš­ķiem rokrakstiem un fotoattēliem pārstāvēts viss 20. gs. Latvijas kultūras un sabied­riskās dzīves spektrs. īpaši jāvērš uzmanība uz to, ka VBR rokrakstu kolekcijā jr daudz materiālu ar novadpētniecisku ievirzi. Te nu vietā aizrādīt, ka tik bagātīgs krā­jums (A. Jūrdžs, B. Brežgo, S. Seiļs, V. Seile u. c.) no Latgales kultūras vēstures diez vai kur citur būs. Pašlaik gribam dziļi ielūkoties dramatiska 20. gadsimta vaib­stos, tādēļ aizvien lielāka kļūst to materiālu vērtība, kuri vēsta par ikdienas notiku­miem (dienasgrāmatas, piezīmes, fotoarhīvi) ne tikai ieverojamu, bet arī pavisam «vien­kāršu» cilvēku dzīvē. So perspektīvu tālredzīgi pratuši novērtēt rokrakstu komplektētāji.

Lai cik izcili būtu retumu fondi, tie būs nedzīvi, ja netiks veikts pienācīgs darbs ar katalogiem, kartotēkām, aprakstiem, bibliogrāfiskajiem rādītājiem. Nuie pabeigta visu latviešu rokraksta grāmatu aprakstīšana — to, jau pensija būdams, paveicis Aleksejs Apīnis.

Neapšaubāmi nozīmīgs būs «trešās paaudzes» retrospektīvais bibliogrāfiskais rā­dītājs «Latviešu seniespiedumu kopkatalogs», kas top Silvijas Siško vadībā. Apraksta bez tradicionālajiem elementiem ietilps arī ziņas par katra konkrēta izdevuma tapša­nas vēsturi, būs norādīta literatūra par to; tiek reģistrēti visi eksemplāri, ari privātie un tie, kas izkaisīti plašās pasaules bibliotēkās, fiksējot visus ierakstus, spiedogus, iesē­jumu, defektus utt. Šobrīd tuvojas beigām aprakstīšana Latvijā un sākas darbs ar eksemplāriem, kuri glabājas ārzemēs — Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Polijā, Vācijā, Nī­derlandē, Lielbritānijā, ASV un citur.

Latvijā nav profesionālu grāmatniecības vēsturnieku. Vienīgā organizēta struktura ir attiecīgais sektors VBR, taču savu ieguldījumu allaž snieguši visi nodaļas darbi­nieki (šo principu, būdams nodaļas vadītājs, iedibināja_ A. Apīnis), tomēr pētniecības darbā personību nekad nav iegrožojis akadēmiskā obligātuma spiedogs. Veidojot avotu bāzi un piesaistot autorus ar pētījumiem par laiku līdz 1917. gadam, nodaļa veic ari republikāniskā centra funkcijas.

Lielu daļu darbinieku laika paņem arī grāmatniecības vēstures zināšanu, reto gramatu un rokrakstu popularizēšana. Top īslaicīgas izstādes, tiek lasītas lekcijas — arī ārpus Rīgas, pat Latvijas. Tiek izmantoti masu komunikācijas līdzekļi. Lielāko ieguldī­jumu šajā jomā dod pastāvīgā ekspozīcija «Latviešu grāmatniecības vēsture no pirm­sākumiem līdz mūsu dienam» — īstenībā miniatūrs grāmatas muzejs. To iekārtojis Alek­sejs Apīnis un pazīstamais grafiķis un grāmatnieks Valdis Villerušs. Izstādē savijas grāmatu plūsma, izdevniecību un tipogrāfiju attīstība, grāmatu māksla un lasīšanas tra­dīcijas ciešā saistībā ar latviešu tautas sabiedrisko kolīziju un garīgās dzīves fonu.

Bez pētniecības katrs nodaļas darbinieks veic desmitiem bibliotekāro pienākumu: komplektē, apstrādā, atputekļo un dezinficē fondu, apkalpo lasītājus, sniedz uzziņas utt. Daudz laika prasa līdzdalība bibliotēkas un visas Latvijas bibliotekāru sabiedriskajā darbībā.

Visbeidzot jāuzsver, ka visi darba virzieni un principi veidojušies ilgajos gados, kad nodaļas vadītājs bija A. Apīnis. Viņa attieksme pret grāmatu un darbu bibliote­kāriem Latvijā labi zināma. Tanī ne mazāka (ja ne lielāka) nozīme tām kolosālajām savstarpējo attiecību tradīcijām, kuras veidojās nodaļā. Par vienu ģimeni kļuva dažādu paaudžu, dažādu uzskatu cilvēki. Viņus vienoja A. Apīņa personība, patiesu kulturas vērtību un vispirms pašas latviešu tautas saglabāšanas ideja un vaļsirdība, kas darba kolektīvos lielākoties ienākusi tikai Atmodas laikā. Kādreiz kolēģi jokojot sevi salīdzi­nāja ar saskanīgu kamerorķestri, kurā katrs spēlē uz sava instrumenta, bet visu ska­nējumu prasmīgi savāc kopā diriģents. Šobrīd ir notikušas izmaiņas, taču pats svarī­gākais — kopskaņa — saglabājies. Kaut tā būtu mūžīgi.

Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa pēc savas specifikas ir kā autonoma republika lielā zinātniskā bibliotēkā. Darbiniekiem te jābūt ar labām svešvalodu zināšanām, pat­stāvīgiem, ar plašu kultūras apvārsni. Cilvēkiem, kas prot iedziļināties gadsimtos sa­krātā bagātībā.

Nodaļas galvenie uzdevumi: rokrakstu un retu iespieddarbu vākšana, apstrāde un kataloģizācija. Fonda kopšana un tā satura atklāšana izstādēs un publikācijās. Lasī­tāju apkalpošana, mutvārdu un rakstveida uzziņu sniegšana. Galvenokārt uz fonda materiāliem balstītā zinātniskā darbā, kas atsedz to saturu, jārisina grāmatniecības un bibliotēku vēstures problēmas.

1968. gadā bibliotēka izdevusi H. Vaitas sastādīto katalogu par demokrātiskā vācu publicista G. Merķeļa (1769—1850) rokrakstiem. M. Taubei 1980. gadā iznākusi grā­mata «Rīgas latviešu tirdzniecības palīgarnati 17.—18. gs.», kurā iestrādāti arī biblio­tēkā esošie materiāli. 1984, gadā iznācis Jelgavas grāmatniecībai veltītais L. Labrences darbs «Jelgavas grāmata», noslēgumam tuvojas viņas sagatavotais izdevums «Lat­viešu literātu rokraksti ZA FB». Ražošanā nodots R. Jēkabsones sastādītais katalogs «Inkunābulas ZA FB». A. Taimiņa pievērsusies grāmatām ar ekslibriem un izdevumu mākslinieciskajai apdarei. 1988. gadā iznākusi O. Zandera grāmata par pirmo Rīgas iespiedēju «Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks (1588—1625)» un ceļvedis «Senās grāmatas Rīgā».

Raksti par grāmatniecības un kulturas mantojuma jautājumiem publicēti arī perio­dikā un dažādos kopkrājumos, piemēram, «Áèáëèîòåêå •— 450» (1974), «Grāmatas un grāmatnieki» (1985), Valsts bibliotēkas izdotajos «Bibliotēku zinātnes aspektos». Dar­binieki arī sekmējuši ārzemju pētnieku veidotus izdevumus, piemēram, J. G. Herdera un J. M. Lenca vēstuļu izdošanu VDR, un gatavojuši Latvijas vēstures avotu aprakstus par feodālisma laiku Jaunā Potbasta rādītājam Romā. Dažkārt pētījumiem jāpielīdzina arī rokrakstu fondu zinātniskā apstrāde. Nozīmīgākām izstādēm sagatavoti bukletveida prospekti, piemēram, par grāmatizdevējiem Stefenhāgeniem un Hartknohiem, par 18. gs. apgaismotāju G. F. Stenderu, jaunlatvieti A. Rronvaldu, izcilo bibliotekāru, bibliogrā­fu un tulkotāju KEgli. Unikālākās grāmatas un autogrāfi eksponēti arī Rīgas sadrau­dzības pilsētā Rostokā (1989).

Nodaļas fondi glabājas divās ēkās, jo 1954. gadā apvienojās divas vēsturiski at­šķirīgas ZA bibliotēkas. R. Vāgnera ielā 4 atrodas materiāli, kas saņemti mantojumā no kādreizējās Rīgas pilsētas bibliotēkas, kā arī vēlāk komplektētās citvalodu grāmatas un zinātnieku rokrakstu fondi. Retās latviski izdotās grāmatas, latviešu rakstnieku un mākslas darbinieku rokraksti glabājas tā saucamajā Misiņa namā A. Upīša ielā 3, kur vasarās aiz logiem šalc bibliotēkai uzticīgais bērzs.

Grūti īsā rakstā izvērtēt vairāk nekā 30 000 grāmatas un vairāk nekā 14 000 rok­rakstu glabāšanas vienības. Daudzi materiāli svarīgi ne tikai latviešu nacionālajai kul­tūrai, bet kā vispārcilvēciskas vērtības iekļaujas arī visas Eiropas kontekstā. Lai re­dzētu unikālus autogrāfus un retas grāmatas, nav katrā ziņā jābrauc ārpus Latvijas. Tie skatāmi tepat Rīgā vienā no vecākajām Austrumeiropas publiskajām bibliotēkām. Minēsim dažus no nozīmīgākajiem un mākslinieciski skaistākajiem materiāliem, kas iz­ceļas arī ar individuālām īpatnībām: ar ekslibriem, ierakstiem, seniem spiedogiem.

Vispirms jāmin dokumenti un rokraksta grāmatas, kas saistītas ar bibliotēkas vēs­turi, sākot ar 1524. gada martu. Lūk, «Handbuch der Stadtbibliotheque» (1702—1842), kur fiksēti arī sakari ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju.

No kādreizējiem Rīgas klosteriem nākušas rokrakstu grāmatas galvenokārt latīņu valodā. 13. gadsimtu pārstāv Dāvida psalmi («Psalterium Davidis») un Zālamana līdzī­bas («Parabolae Satomoriis»). Iniciāļi tekstā rūpīgi iezīmēti, pat rotāti ar zeltu. «Rīgas

misālē» («Missale Rigense»), kas no 14. gs. atradusies uz Rīgas Doma baznīcas al­tāra, dziesmas un lūgšanas papildina senlaicīgs nošu raksts. Krāšņi miniatūrgleznojumi ir 15. gs. lūgšanu grāmatā-breviārijā latīņu valodā ar pievienoto kalendāriju franču valodā.

Latvijas un visas Baltijas vēstures pētniecībai nozīmīgas ir senās hronikas. Otrs vecākais Indriķa Livonijas hronikas noraksts ir, piemēram, tā dēvētais Skodeiska kodekss, kas saglabājies no 17. gs.

Blakus J. K. Broces kolekcijai nozīmīgs ir izcilā baltvācu publicista G. Merķeļa rok­rakstu fonds: manuskripti, piezīmes, plaša sarakste, tai skaitā art ar kādreizējo rīdzi­nieku J. G. Herderu, kas bija ne tikai mācītājs, bet arī Domskolas pedagogs un Rīgas pilsētas bibliotēkas darbinieks (1764—1769). Daudz pētīts ir Cesvainē dzimušā Gētes drauga — «vētras un dziņu» laikmeta dzejnieka J. M. R. Lenca arhīvs. Glabājam J. V. Gētes vēstules un F. Sillera drāmas «Dons Karloss» norakstu, kas tapis tieši Rīgas teātra vajadzībām, tajā ir labojumi ar autora roku un personu saraksts F. Sil­lera rokrakstā. Ar Rīgu saistīta ievērojamo 18. gs. mūziķu J. G. Mītela un G. M. Tēlemana darbība.

Varam lepoties ar ievērojamu valstsvīru, rakstnieku, zinātnieku, filozofu un māk­slas darbinieku autogrāfiem, kaut arī tie reizēm ir tikai īsa vēstule vai paraksts zem kāda dokumenta. Saglabājusies pat 1540. gadā M. Lutera uz Rīgu rakstītā vēstule. Šķiet, komentārus neprasa tādi vārdi kā Pēteris I, Katrīna II, Napoleons, M. Kutu­zovs, H. K Andersens, I. Turgeņevs, A. Dodē, M. Klingers, K. F. Meijers L. Ulands,

F.   Rikerts, K. Guckovs, F. Lists, H. Berliozs, H. Bīlovs, Dž. Meierbērs, K. M. Vēbers,

G.   Spontini, H. A. Lorcings, A. Rubinšteins, S. Rahmaņinovs, K. Gauss, J. Lībigs, R. Bunzens, R. Vipers. Ir četras L. Pastēra vēstules latviešu zinātniekam K. Helmanim, I. Kanta un F. Sellinga lekciju pieraksti. Kā jau ZA bibliotēkā, te ir ap tūkstoti Lat­vijā aizstāvēto disertāciju, krājas akadēmiķu un citu ievērojamu zinātnieku personīgie arhīvi — pieminēsim P. Stradiņu, G. Vanagu, M. Stepermani.

Ne mazāk svarīgs ir rokrakstu fonds, ko krājuši J. Misiņš, K Egle un viņu darba turpinātāji tā saucamajā Misiņa mājā. Laika amplitūdā te ir materiāli no K Fīrekera laikiem līdz I. Ziedonim un vēl tālāk. Līdzās 17. un 18. gs. latviešu valodas leksikas pierakstiem redzam izcilā 20. gadsimta Eiropas mēroga latviešu valodnieka J. Endzelīna rokrakstus.

Starp 19. gs. rokraksta grāmatām ar antifeodālu ievirzj izceļas J. Pulana «Stāsts tās latviešu tautas», kas pauž gan G. Merķeļa, gan parstastītaja brīvdomīgas idejas. Jau ap 1817./1818. gadu F. Sillera lugu «Laupītāji» latviski tulkojis J. Peitāns. Par bibliotēkām un grāmatniecības jautā jumiem daudz rodams apjomīgajos J. Misiņa, K Eg­les un A. Gulbja arhīvos, par folkloru — K. Barona, Fr. Brīvzemnieka un A. LerhaPuškaiša atstātajos materiālos.

Jaunlatviešu kustību un vēlāko latviešu literatūras klasiku pārstāv K. Valdemārs,

A.    Kronvalds, A. Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs, R. Blaumanis, Aspazija, J. Portiks, KSkalbe, J. .launsudrabiņš, A. Brigadere, J. Akuraters, E. Virza, Z. Mau­riņa, J. Ziemeļnieks, A. Caks un vēl daudzi citi. Bet latviešu mūziku reprezentē mate­riāli, sākot ar Baumaņu Kārli, J. Vītolu, E. Melngaili, A. Kalniņu.

Rokrakstos izsekojama arī kultūras sakaru veidošanās, piemēram, pirmais lietuviešu dzejas klas'ķa K. Donelaiša «Gadalaiku» atdzejojums latviski saglabājies no 1824. gada.

No 209 inktmābulām (grāmatām, kas iespiestas līdz 1500. gadam) vairums Rīgas pilsētas bibliotēka nonākušas jau 16. gs. Vecākais Latvijā saglabājies fragments ir lapa no latīņu valodas mācību grāmatas «Catholicon», ko sastādījis dženovietis J. Balbuss un, domājams, 1460. gadā Maincā vēl iespiedis pats J. Guteubergs.

Inkuuābulas ir nepārvērtējami antīkās un viduslaiku kultūras pieminekļi, reizēm vienīgais avots, kas saglabājies tālākiem pētījumiem. Vismaz sākuma posmā tās vēl tuvas rokraksta grāmatu mākslinieciskajām tradīcijām. Parasti tie ir smagi folianti koka vākos, kas apvilkti ar ādu. Inkunābulām mēdz būt metāla apkalumi, slēdži, ķēdes. Bāzelē 1476. gadā iespiestais Graciāna dekrētu krājums, piemēram, sver 12,5 kg. Mūsu inkunābulas ir Vācijas, Nīderlandes, Šveices, Francijas un Itālijas izdevumi — galve­nokārt teoloģiska satura, bet ir arī grāmatas vēsturei, jurisprudencei, daiļliteratūrai un dabas zinātnēm. Kā vienīgie mums zināmie eksemplāri pasaulē Jāmin ZA FB saglabā­tais sprediķu krājums itāļu valodā kas iespiests 1496. gadā Venēcijā, («Plenarium») un Lībeka 1500. gadā 2 krāsās uz pergamenta iespiestā mesu grāmata («Missale Vibergense»). Arī pirmās 1524. gada martā bibliotēkai nodotās grāmatas ir inkunābulas.

Interesants ir arī peleotipu (1501 —1550) krājums. Plaša ir, piemēram, M. Lutera Vitenbergā iespiesto darbu kolekcija — galvenokārt polemiski raksti. Tos rotā ievēro­jamu mākslinieku kokgriezumi. Vairāki M. Lutera darbi veltīti domubiedriem Rīgā, Tērbatā un Rēvelē, aicinot dibināt skolas un bibliotēkas.

Antīkās pasaules klasiķu, renesanses laika humānistu un ticības reformatoru darbu izdevumi turpinās arī 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. Bet šinī laikā populāras ir arī vēs­turiskās hronikas, ceļojumu apraksti, beletristika un dabas zinātņu izdevumi. Slaveni kļūst Aldus, Plantēna un Elzevīru grāmatu apgādi. Sevišķu interesi izraisa autori, kuru darbos pieminēta senā Livonija, — A. Posevino, A. Ortēlijs, S. Minsters, A. Oleārijs,

B.   Rusovs, S. Hennings, K. Kelhs un citi.

Mūsu bibliotēkā ir bagātākā pirmā Rīgas tipogrāfa un grāmatu izdevēja N. Mollīna iespieddarbu kolekcija (1588—1625). Jau Rīgā iespiestas mācību grāmatas, kalen­dāri, Rīgas skati, vēsturiski un juridiski sacerējumi, proza un dzeja. Ir seni sarkanbrūni un dzelteni sējumi, kas piederējuši Rīgas patriciešiem vai daudzkārt pieminētajam J. K. Brocēni. Eksemplāri ar Rīgas ģerboņiem, gadskaitļiem un piederības zīmēm grā­matas vākā.

Plaši pārstāvēti N. Mollīna darba turpinātāja G. Srēdera izdevumi (1625—1657), tāpat citi vēlākie Rīgas, Jelgavas un pārējo pilsētu tipogrāfu darbi. Pirmās latviešu gramatikas, vārdnīcas, ābeces un populārzinātniskā literatūra. Mūsu daiļliteratūras aiz­sākumi. 18. gadsimta izcilie grāmatizdevēji Hartknohi un Stefenhāgeni, kas rosīgi dar­bojās arī 19. gs.

Katrai grāmatai sava vērtība — J. G. Vilkena spiestuvē Rīgā (1685—1694) dru­kātajai latviešu Bībelei un G. Bergmaņa mājas spiestuvē Rūjienā izdotajiem pirmajiem latviešu folkloras krājumiem (1807, 1808). Tikai pie mums saglabājies pirmā latviešu periodiskā izdevuma «Latviešu Ārste» (1768) pilns komplekts un vecākais republikā at­rastais pirmās Rīgas avīzes «Rigische Novellen» numurs (1686, Nr. 51). Plašs ir no­daļā pārstāvētais periodikas, kalendāru un dažādu sīkdarbu fonds. Revolucionārās skrej­lapas un unikālā Rīgas teātru programmu un afišu kolekcija (1782—1914). Skatu kar­tes un latviešu kultūras darbinieku attēli. Grāmatas — milži un grāmatas — liliputi. Grāmatas ar ievērojamu cilvēku ekslibriem un dāvinājuma ierakstiem. īpatnēji, ne tikai uz pergamenta un papīra, bet arī, piemēram, uz zīda iespiestas grāmatas. Katrai no tām savs skatītājs, lasītājs, pētnieks. Un tādēļ vieni dodas pa Vecrīgas bruģakmeni uz R. Vāgnera ielu, bet citi uz turieni, kur tos aicina Misiņmājas bērzs.

Ojārs Zanders, ZA FB Rokrakstu un reio grāmatu nodaļas vadītājs

G — 282

Kara vētra brāzās pāri Rīgai, 1941. gads. Jau Pārdaugavā dunēja lielgabali, fronte bija pienākusi tuvu. Cilvēki satraukti skraidīja, meklējot patvertnes. Un tomēr Rīgas pilsētas bibliotēkas darbinieki Aleksandrs Jansons, Mirdza Vitina un Ņina Ozoliņa varonīgi un pašaizliedzīgi cīnījās par bibliotēkas vērtīgo rokrakstu un reto grāmatu glābšanu. Bibliotēka toreiz atradās bijušā Rātsnama 2. un 3. stāvā. 1. stāvā bija likvidētā Bāriņtiesa un Diskontobanka ar diviem ugunsdrošiem seifiem pagrabā. Tikai dažas dienas pēc kara sākuma A. Jansonam ar grūtībām izdevās dabūt atslēgu, lai seifā varētu novietot vērtīgākos bibliotēkas retumus. Divas dienas lielā steigā A. Jansons, M. Vītiņa, J. Fihtenbergs un citi nesa rokrakstus un grāmatas no otrā stāva pa krietni garu apkārtceļu uz seifu pagrabā. Darbu traucēja biežās gaisa trauksmes un frontes tuvums. Tomēr drosmīgie darbinieki nepārtrauca savu rosību.

29. jūnijā nodega Pētera baznīca, nodega Melngalvju nams, Rīgas pilsētas un me­dicīnas bibliotēka, kā ari citas ēkas Rātslaukuma. «Kad nodega Rīgas pilsētas un medicīnas bibliotēka, man bija tik smaga sirds, it ka maus tevs Initu nomiris,» kādā sarunā izteicās Ņina Ozoliņa. Kā brīnums, kā klints liesmojošā ugtmsjūrā palika veseli Rātsnama seifi un lidz ar to tur iesirgtie dārgumi. Vācu okupācijas pirmajās dienās, kad seifos saka sīikiies iekša ūdens, bibliotēkas direktoram Jānim Straubergam izdevās dabūt no Valsis bibliotēkas seifu pagrabstāvā Jēkaba ielā 6/8, uz kurieni Pilsētas bib­liotēkas darbi nieki ar rokas ratiņiem pārveda un daļēji pārnesa izglābtos rokrakstus un grāmatas. Tad sākās samirkušo rokrakstu žāvēšana un kārtošana. Sajā darbā ro­sīgi rīkojās Ofēlija Sproģere, kas toreiz pārzināja retās grāmatas un rokrakstus. Valsts bibliotēkas seifā pagaidām novietoja 13., 14. un 15. gs. rokrakstu grāmatas, Latviešu Indriķa Livonijas hroniku, Garlība Merķeļa u. c. rokrakstus, tāpat inkunābulas, paleotipus, Rīgas pirmo tipogrāfiju darbus un citus retumus. Vēl tagad uz dažām rokrakstu grāmatām redzamas ūdens pēdas, par ko liecina viļņotās pergamenta lapas. Izglābto dārgumu vidū īpaši atzīmējami J. K. Broces (1742—1823) unikālie rokraksti — zīmē­jumi un apraksti, kas sevišķi nozīmīgi mūsu vēsturei, etnogrāfijai, novadpētniecībai, arhitektūrai un citām kultūras nozarēm, pētot feodālisma posmu.

Apmeties uz dzīvi Rīgā, Broce iemīļoja savu otro dzimteni — Latviju un īpaši Rīgu. Strādādams par Rīgas liceja skolotāju (1769—1815), viņš savā brīvajā laikā ar dziļu interesi vēroja apkārtējo dzīvi un ar lielu sirsnību un rūpību attēloja to savos zīmējumos. Cēlies no darbaļaudīm, Broce savos attēlos parāda tautu — ļaudis, ko re­dzējis Rīgā un laukos. Vairāk nekā 2500 krāsainus un vienkrāsainus attēlus Broce apkopojis 10 sējumos («Sammlung verschiedener Lief ländischer Monumente, Prospecte, Münzen, Wapen etc.»), pie kuriem viņš pa brīvo laiku strādājis 49 gadus. Sie unikālie darbi izglābti ne vien no uguns, bet savā laikā arī no aizvešanas pāri mūsu zemes robežām. Ar vērīgu aci Broce skatījis dažādu tautību (latviešu, krievu, vācu, poļu, zviedru, igauņu, lietuviešu, ebreju, holandiešu, grieķu u. c.) ļaudis Rīgas ielās, zīmējot tos gan viņu nacionālajos tērpos, gan ikdienas drebēs, tas sīki aprakstot. Ļoti daudzos attēlos skatāmi latviešu zemnieki no dažādiem novadiem. Savus zīmējumus Broce at­dzīvina ar aprakstiem. Ļaudis viņš parāda darbībā. Rigā iebraukuši, tie tirgojas ar da­žādām precēm. Kāda piepilsētas zemniece pārdod pienu, zvejnieki — lašus un citas zivis, kāds zēns Rīgas ielās pārdod skujas, saucot: «Skui, skuil» Turpat Broce arī pa­skaidro rīdzinieku tradīcijas skuju lietošanā. Uzzīmējis kādu krievu, kas pa glāzītei pārdod siltu dzērienu, t. s. «cSmeiib», Broce min arī «recepti», ka tas gatavots no ūdens, medus, pipariem un lauru lapām. Autors dažkārt attēliem pieraksta klāt savas piebildes, piemēram, par latviešu aukli — viņa nepareizi turot bērnu uz kreisās rokas. Bērna labā roka esot piespiesta pie aukles pleca un varot palikt mazāk attīstīta. Zī-

mejot līdzās latviešu un vācu kalponi, Broce piebilst, ka latviešu kalponei pastalas kā­jās un vaļēji mati apsieti ar lentu. Tāpat Broces vērīgā acs pamanījusi, ka latviešiem iemīļotākā krāsa apģērbam esot pelēka, bet igauņiem — brūna. Nav aizmirsti arī kara­vīru tērpi un Rigas lielgabali.

J. K. Broce savos zīmējumos parāda arī darba procesus un paņēmienus, piemēram, latviešu transportstrādniekus, kas ber mucās sēklas labību, gatavojot to eksportam, tā­pat kaņepāju saiņošanu vai labības maisu sablīvēšanu ratos, lai varētu iekraut noteiktu maisu skaitu, un siena gubas pārcelšanu ar kārtīm uz ragavām u. c. Bagāts ir Broces zīmēto celtņu klāsts. Ne velti viņa sējumus šķirsta restauratori, pētot tā laika baznīcu vai citu ēku krāsojumu. Zīmējot rātsnamu, Broce atdzīvina ainavu, parādot tam vis­apkārt ļaudis kustībā un darbībā. Pie rātsnama stūra spuldzes tīrītājs, kas lej laternas lukturī eļļu. Redzams arī noziedznieks, kas nes galdu. Viņu pavada garnizona karei­vis. Kājas Jaundarim ieslēgtas važās, jo tas esot slepkava; par mazākiem noziegumiem pie kāiām esot koka kluči. Uz rātsnama kāpnēm stāv rātskungs. Abās pusēs kāpnēm — kvadrātveida akmeņi («kauna akmeņi»), uz kuriem likts stāvēt par mazākiem pārkā­pumiem. Kā liecina Amatu tiesas protokoli, tur dažkārt bijis jāstāv ar sāls maisiem plecos par sāls zādzību. Rakstītās kamanās latviešu kalpone ved kunga bērnu uz skolu.

Kadā cita zīmējumā redzams samojeds, kas ar ziemeļbriežu pajūgu ieradies Rīgā. Satiksmes līdzekļus Broce parādījis lielā dažādībā: gan zemnieku ratus un kamanas, gan karietes, preču transporta ratus — t. s. «sunīšus» —, «droškas», «Kazaņas kama­nas», kuras varējusi sasēst vesela ģimene, gan arī divzirgu transporta ratus, kuros pār­vadāti 15 maisi (30 pūru) rudzu vai deviņi maisi (puslasta) sāls u. c.

Savos zīmējumos Broce nav aizmirsis arī latviešu mastu šķirotāja J. Steinhauera papīra dzirnavas Zasulauka, tapat kokzāģētavas un «fabrikas»; cukura, balzāma u. c. Uzzīmēta Rīgas ūdens ierīce, kuru darbināja zirgu spēks (3—6 zirgi), lai piegādātu no Daugavas ūdeni. Broce uzzīmējis ne vien šīs ierīces detaļas, bet sniedzis arī aprēķinu par_ piegādāta ūdens daudzumu. Par sociālās apgādes iestādēm — nespējnieku patver­smēm, bariņnamu, parmacibas namu un cietumu — autors sniedz ne vien ziņas par tajos novietoto ļaužu skaitu un darbiem, bet ari par ienākumiem un izdevumiem, tā­pat — cik un kādus edienus tie saņem darba dienās, svētdienās un svētkos, kad žēl­sirdīgi cilvēki tiem pasniedzot arī dāvānas. īpaši devīgi šai ziņā esot latvieši. Broce sīki aprakstījis Kara hospitāli, kas bijis paredzēts 1000 slimniekiem, minot pat gultas veļu un drēbes (proti: rīta svārki, nakts cepure, ari kažoks — aukstam laikam ārpus istabas), ka ari dažus ārstniecības līdzekļus.

Tā kā Broces zīmējumi ir akvareļa tehnikā uz zīmējumu papīra, kas ar laiku bojā­jas, bet sējumus bieži pieprasa grāmatu ilustratori, muzeju darbinieki, restauratori un citi kultūras darbinieki, tad, lai paglābtu tos no nolietošanās, jau 1946. g. ZA FB Rok­rakstu un reto grāmatu sektora vadītāja Artūra Štāla ierosmē bibliotēka, pieaicinot vēs­tures, arhitektūras un valodu speciālistus, uzsāka darbu, lai sagatavotu Broces rok­rakstus publicēšanai. Ieguldīja lielu darbu (rokraksti nebija sistematizēti) un līdzekļus, pēc A. Stāla nāves darbs turpinājās prof. M. Stepermaņa vadībā. Pašlaik šo darbu uz­ņēmies ZA Vēstures institūta Feodālisma nodaļas vadītājs doc. T. Zeids, piedaloties Vēstures institūta un Fundamentālās bibliotēkas darbiniekiem. Visus pēckara gadus ir intensīvi strādāts. Ir sagatavoti iespiešanai pirmie divi sējumi (Rīga). Nākamie pare­dzēti par Latviju un Igauniju. _ _ _ J. K. Broces rokraksti, tāpat kā pārējie izglābtie retumi, glabājas bibliotēkas ekā R. Vāgnera ielā — vēsturiska celtnē, kur divus gadus diriģējis dižais komponists, kon­certējuši F. Lists, A. Rubinšteins un citi ievērojami mākslinieki.

Attēlos: J. KBroces zīmējumi

Tie, kas interesējas par latviešu grāmatas vajāšanu pagātnē, daudz interesanta un pamācoša būs jau atraduši K. Egles, A. Apīņa un J. Paegļa pētījumos. Savukārt svešās varas garīgās vardarbības metodiku («kaitīgu» grāmatu konfiscēšana, dedzinā­šana, samalšana utt., bibliotēku slēgtie fondi) publiski iztirzāt sākām tikai pavisam nesen. Apzinos, ka rakstā minētie fakti un dokumenti nevar aizstāt šī jautājuma deta­lizētu izpēti, bet jau šobrid tie nepārprotami liecina par kolonizatoru mērķtiecīgi īste­notu kultūras genocīdu. Grāmatu un citu iespieddarbu iznīcināšanas plānveida kampaņas bez pārspīlējuma var pielīdzināt masu deportācijām un kvalificēt kā noziegumu pret cilvēces kultūru. Pasaules sabiedrība ir it kā labi informēta par grāmatu sārtiem Ber­līnes ielās trīsdesmitajos gados un Ķīnas «kultūrrevolucionāru» paveikto, bet tā vel nav pat apjautusi kultūras vērtību iznīdēšanas nepārskatāmos apjomus Padomijā.

Jau 1922. gadā PSRS darbību aizsāk vēl šodien pazīstamā cenzūras iestāde —• Galvenā literatūras pārvalde (turpmāk saīsināti: GLP), un gadu vēlāk ar N. Krupskajas gādību tiek sagatavots «no masu bibliotēkām izņemamās antirnākslinieciskās un konlrrevolucionārās literatūras rādītājs», kurā blakus Platona, I. Kauta, F. Ničes vār­dam minēts arī Ļ. Tolstojs. Tobrīd viņa vēl nenojauš, ka arī viņas pašas atmiņu grā­matu par Mūžam Dzīvo pēc kāda laika bibliotēkās drīkstēs izmantot tikai uz vietas zinātniskām vajadzībām (!).

1938.   gadā Rīgā publicēts Sabiedrisko lietu ministrijas preses nodaļas vadītāja R. Lapsiņa sastādītais «Aizliegto grāmatu, brošūru un citu Latvijā iespiesto poligrāfisko ražojumu saraksts». Tajā reģistrēti ap 800 nosaukumu savulaik apķīlātu grāmatu, perio­disko izdevumu atsevišķu numuru tīri nosaukumu. Sajā sarakstā atrodam ne tikai kreisā novirziena rakstnieku (L. Paegles, A. Kurcija, L. Laicena, P. Ķikuta u. c.) grāmatas, bet ari atsevišķus P. Birkerta, V. Eglīša, Andr. Niedras, L. Zamaičas darbus, vairāku radikālu laikrakstu un žurnālu nosaukumus («Imantas Gars», «Pērkoņkrusts», «Tribīne»), Sava vieta arī krietni sazēlušajai sēnalu literatūrai. īpašu izbrīnu neizraisa aizliegums izplatīt tolaik skandalozu slavu ieguvušo D. G. Lorensa romānu «Lēdijas Četerlijas mīļākais», kuru. pateicoties padomju puritānismam, mūsu lasītājs iepazīst tikai šogad. Jācer, ka R. Lapsiņa sastādīto sarakstu turpmāk vairāk izmantos Latvijas jaunāko laiku vēstures pētnieki, mazāk politisku spekulāciju cienītāji, kas līdzīgi kādreizējam repre­sīvo orgānu darbiniekam P. Valeskalnam bez jebkāda pamata apgalvo, ka «fašistiskās valsts cenzūra iekļāva aizliegtās literatūras sarakstā pat izcilā krievu dzejnieka Puškina darbus». Negribu idealizēt trīsdesmito gadu Latvijas garīgo dzīvi, tomēr noteikti noraidu Maskavā subsidētās lapeles «Jaunais komunārs» fantāzijas par vērtīgākās latviešu beletristikas dedzināšanu Rīgas Termiņcietuma pirts krāsnīs.

Tādi laiki gan pienāk 1940. gada vasarā, kad V. Lāča marionešu valdība 9. augusta sēdē pieņem lēmumu par GLP izveidošanu un dienu vēlāk par tas priekšnieku tiek ap­stiprināts tovasar sevišķi rosīgais J. Niedre. Sī vīra kompetencē nu ir lemt, kuriem preses izdevumiem atļaut iznākt arī turpmāk, kā arī iecelt grāmatu apgādu un redak­ciju politiskos redaktorus. Tajā pašā mēnesī tiek apstiprināts pārvaldes štatu saraksts 31 cilvēka sastāvā un lielais ideoloģiskās tīrīšanas darbs var sākties…

Kā liecina arhīvu dokumenti, jau augustā GLP piesūta bibliotēkām no fonda izņe­mamo grāmatu sarakstus. Pirmais GLP aizliegto grāmatu un brošūru saraksts, kas ietver apmēram 1800 grāmatu nosaukumu latviešu, krievu un vācu valodā, iznāk 1941. gada sākumā, bet drīz tam seko vēl divi. Tāpat kā visi turpmākie, arī šie saraksti paredzeti «dienesta vajadzībām», ar tiem drīkst iepazīties stingri ierobežots personu skaits, un pēc grāmatu izņemšanas akcijām tic nosūtāmi atpakaļ uz GLP. Interesanti atzīmēt, ka nevēlamo izdevumu klāstā iekļauta ari jau pieminētā R. Lapsiņa grāmata. Tāpat kā Baigajā gadā, arī vācu okupācijas laikā tiek izdoti trīs no bibliotēkām un grāmatu tirdzniecības izņemamo grāmatu un citu iespieddarbu saraksti.

Pēc Otrā pasaules kara ideoloģiskās frontes cīnītāji atkal raujas vaiga sviedros — iznāk vismaz deviņi Galvenās literatūras un izdevniecību pārvaldes (pilnveidotās GLP) izstrādāti grāmatu saraksti. Lai nostiprinātu vienīgo pareizo (V. Lāča, A. Sakses

u. tml. rakstītāju) Latvijas brīvvalsts perioda redzējumu, no bibliotēkas atklātajiem fondiem jāpazūd visiem 20.—30. gadu periodiskajiem izdevumiem, mācību grāmatām (īpaši par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un literatūru), pat izdevniecību katalogiem un adrešu grāmatām. Ka sevišķi kaitīgi autori (jāizņem visas grāmatas) sarakstos uzra­dīti Z. Mauriņa, L. Breikšs, A. Grīns uti E. Virza, vēsturnieki A. Svābe un A. Tentelis, publicisti E. Blanks, E. Brastiņš un Z■ UnāfUS:

Virscenzors V. Jaimzcms sava 1949. gada pavēlē norada, ka «visās grāmatās jā­izņem A. Gobas ievietotie priekšvārdi, ievadi, piezīmes u. tml., jāiznīcina ari norādījumi titullapā un satura rādītāja». Valdošajai kastai nepieņemama ir ne tikai lielākā da|a latviešu rakstnieku darbu, bet arī atsevišķi C. Dikensa, S. Lāgerlēvas, S. Zeromska, M. Gorkija, A. Moruā un H. Heses sacerējumi.

Cenzūras ierēdņi ne tikai pavēl, bet sniedz arī praktiskus padomus, kā izsargāties no kaitīgās ideoloģijas ietekmes. Piemēram, vienā no F. Bārdas kopoto rakstu sējumiem jāsalīīnē kopā divas lapas, lai neviens nevarētu uzzināt, kā Bārda vērtējis 1912. gadā iznākušo R. Eidemaņā dzejoļu grāmatu «Uz saules taka». Savukārt no A. Brigaderes triloģijas pirmās daļas «Dievs, daba, darbs» jāizgriež stāsts «Trīs skroderi», bet no P. Rozīša kopotajiem rakstiem — visā pilnībā krājums «Skanošais laiks». Nekas būtiski nebija mainījies arī 1962. gadā, kad par šī paša krājuma dzejoļa «Zilā kalnā» ievieto­šanu P. Rozīša Rakstu 5. sējumā no darba atbrīvoja toreizējās Latvijas Valsts izdev­niecības darbinieci V. Valpēteri un no grāmatām «kaitīgo» dzejoli izplēsa. Turklāt, iz­pildot vissavienības GLP cirkulārā paredzēto, izņemtās grāmatu lapas bija jānodod specfondā, bet bibliotēkās, kur tādu nav, — jāiznīcina sadedzinot. Lai padarītu par nebijušu K. LUmaņa rosināto grāmatu ziedošanas akciju, bija paredzēts visās grāmatās dzēst tur ielīmētos «Draudzīgā aicinājuma» ekslibrus.

Saprotams, ka izdarīt norakstus no GLP pavēlēm un instrukcijām ir bijis katego­riski aizliegts. Tādēļ var viegli iedomāties, ar kādu nepatiku 1980. gadā Melburnā izdo­tajā rakstu krājumā «Arhīvs XX» ielūkojās tovasar «par nopelniem padomju kultūras attīstībā un darbaļaužu komunistiskajā audzināšanā» ar LPSR Nopelniem bagātās kul­tūras darbinieces titulu apbalvotā Ministru Padomes Galvenās pārvaldes valsts noslē­pumu aizsardzībai presē (tā paša «glavļita») priekšniece Austra Luceviča — tur faksi­milā reproducēts viņas vadīto iestādi labi raksturojošs dokuments — no bandrolēm kon­fiscēto grāmatu akts, ko 1974. gada 3. septembrī sastādījušas pārvaldes darbinieces V. Zīle un V. Bogolanova, Iznīcināšanai bija paredzēti pavisam deviņpadsmit iespied­darbi, tai skaitā Bībele, E. Dunsdorfa «Latvijas vēsture 1710—1800», Andreja Eglīša dzejoļu krājums «Audiet mani karogā, sarkanbaltsarkanā». Sī liksta, protams, netrau­cēja A. Luceviču pēc desmit raženiem virscenzora amatā pavadītiem gadiem (1971— 1981) ieņemt propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja pirmās vietnieces posteni kom­partijas CK.

Klusie, centīgie, modrie GLP darba rūķi! Sveicinu jūs 50. gadskārtā un ceru, ka jūsu paveiktais nepaliks bez pienācīga novērtējuma.

TALSU GRĀMATNIEKI

Vienīga Latvijas teritorija (izņemot Rīgu), kurai ir pašai sava enciklopēdija, ir Talsu novads. 1935. un 1936. gadā piecās burtnīcās (pēc tain tās apvienotas 980 lpp. biezā sējumā) Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevumā iznāca ilustrēts (353 at­tēli) rakstu krājums «Talsu novads», kura apkopoti nopietni vērtējami pētījumi un materiāli kā par novada dabu, tā par tā ekonomiku, vēsturi, sabiedrisko un kultūras dzīvi, arī par tiem cilvēkiem, kuri ar savu darbību atstājuši vairāk vai mazāk palieka­mas pēdas vai nu novada, vai visas Latvijas mērogā. Sis izdevums ir unikāla parādība latviešu grāmatniecībā. Droši vien līdzīgas enciklopēdijas būtu izdotas arī par citiem Latvijas novadiem, ja vien lielo kaimiņvalstu okupācija nebūtu darījusi galu gandrīz vai visām kultūras darba iecerēm — arī grāmatniecībā.

Minēto enciklopēdiju daļēji varēju izmantot arī šeit — rakstot par Talsu grāmat­niekiem. Vienu gan nācās ievērot, proti, ka toreizējais Talsu apriņķis un tagadējais Talsu rajons nav gluži viens un tas pats. Esmu ievērojis pašreizējās administratīvās robežas.

Vecākais mums zināmais latviskais iespieddarbs, kam sakars ar Talsu novadu, ir «Jautāšanas in Atbildēšanas, kas der visus Gabalus mūsu svētas Ticības Katķismā labāk saprast in vairāk atzīt, tai Latviešu Draudzei Talsos uz viņas līgošanu sarau­dzītas. Iekš Aizpute 1773» (72 lpp.). Nākamie — «Zemnieku likumi no Stendes Dzimt­kunga Kurzemē. E. F. von Brūggen. Jelgavā 1780» un «Aizliegums bēgļus slēpt. Po­stendes muižā 1798, von Hahn».

Nule nosauktie izdevumi Talsu enciklopēdijā nav minēti, toties ir reģistrētas 32 dažāda satura grāmatas (viena no tām — vācu valodā), kas Talsos izdotas jaunākos laikos — no 1885. gada līdz 1935. gadam. Atzīmēts arī, ka līdz 1912. gadam Talsos izdotās grāmatas iespiestas vai nu Rīgā, vai Jelgavā un, tikai «sākot ar 1913. g., Talsu izdevumus iespiež arī Talsos». Acīmredzot šai gadā Talsos ierīkota pirmā spiestuve.

So 32 grāmatu vidū ir pieci kalendāri («Talsu kalendārs» 1903., 1904. un 1905. ga­dam, «Pirmais Talsu almanahs» 1914. g. un «Otrais Talsu almanahs» 1924. g.), pieci Talsu Dziesmu dienām veltīti dziesmu krājumi, piecas lugas (talseniekiem ir pašiem savi dramaturgi — Jānis Linde-Lindulis un Vilis Bergmanis-Vilibalds).

Periodika Talsos iznāk, sākot ar 1914. gadu («Telegrammas iz kara lauka»). Pavi­sam līdz Otrā pasaules kara sākumam izdoti 15 laikraksti un žurnāli — gan ar «Talsu Avīzes», gan «Talsu Balss», gan «Talsu Dzīves», gan «Talsu Nākotnes», gan «Talsu Vēstiieša», gan dažādiem citiem nosaukumiem. Interesantākā, šķiet, bijusi dzejnieka Friča Gulbja (Jāņa Trimdas resp, Viļa Veldres) «Jaunā Daiņa. Laikraksts literatūrai, māk­slai un gara dzīvei» 1934. gadā — iznākuši gan tikai seši numuri.

Tālāk — dažas ziņas par Talsu grāmatniekiem.

A. Beķere (A. Beker jaunkundze) — grāmattirgotāja Talsos pirms Pirmā pasaules kara. Vienai V. Bergmaņa-Vilibalda lugai viņa uzradīta par komisionāri (1906), ot­rai — par izdevēju (1909).

J. Bergmanis — domājams, V. Bergmaņa-Vilibalda radinieks, kas vienai viņa lugai (1906) uzrādīts par izdevēju.

Jēkabs Glūda — Talsu spiestuves īpašnieks vai līdzīpašnieks (firma saucās «J. Glūda un biedri»). Iespiedis gandrīz visu Talsos izdoto periodiku, arī dažus citu pilsētu laik­rakstus, tāpat grāmatas. Dažām no tām J. Glūda uzrādīts arī par izdevēju (piemēram, T. Dzintarkalns. «1905. gada revolūcija Talsos un apkārtnē». 1927).

Fricis Lapševskis (1874—?) — dzimis Arlavā, sabiedrisks darbinieks Talsos, spies­tuves «Talsu Balss» īpašnieks. Sai spiestuvē drukāta gan «Talsu Balss», gan daži citi izdevumi.

Jānis Linde, rakstnieka vārdā Lindulis (1870—1942) — savulaik visai pazīstams dramaturgs. Bija grāmatveikala īpašnieks Talsos. No 1900. gada lidz 1910. gadam izde­vis trīs lugas, no tām divas paša sarakstītas, kā arī paša sakārtotu stāstu krājumiņu «Sīkpuķīšu vainadziņš» (1905) un trīs «Talsu kalendārus».

J. Rukers — J. Lindes-Linduļa sievastēvs, tirgotājs Talsos. Uzrādīts par izdevēju Linduļa lugai «Nāra» (1910). Kā sacīts Talsu enciklopēdijā, «grāmatas iespiedums bijis ļoti kļūdains», tāpēc autors «nav atļāvis to izplatīt un pārdošanā neizlaistos eksemplārus licis iznīcināt».

F.  tovs — talsos izdevis fridriha dzirnes «īstas milcstibas stāstu» (1885) talseņieka Bērtuļa Blūmbaha atstāstījumā,.

Dažas grainatas Talsos izdevuši arī paši autori vai sastādītāji.

Teodors Dzintarkalns (agrāk Zaudmanis, 1874—1937) — dzimis Dtitidangā (V. Ancītis, solidarizējoties ar vietējiem iedzīvotājiem, konsekventi lieto šo j. Endzelīna ak­ceptēto Dundagas nosaukumu ■— red.) Talsu novadpētnieks un literāts, uzrādīts par izdevēju paša sarakstītajam «Vadonim pa Talsiem un apkārtni» (1927).

Matīss Jakobsons (agrāk Silbrodis) — izdevis divas savas brošūras. Vai viņš talsenieks, nav zināms.

Fricis Mežmalietis (īstajā uzvārdā Pētersons, 1887—?) — dzimis Vandzenē, ierēd­nis Laidzē un Talsos, žurnālists un literāts (iznācis dzejoļkrājums), izdevis paša sa­stādīto «Otro Talsu almanahu» (1924).

K. Preipičs-Brīvkalns (tuvāku ziņu trūkst) — parakstījies kā «mag. med.» (medicī­nas maģistrs), izdevis divas paša sarakstītas brošūras par «pēcnācēju dzimuma iedzemdēšanu» (1924). Šķiet, ka nav talsenieks, bet drīzāk rēzeknietis, jo par brošūru izdoša­nas vietām minēta arī Rīga un Rezekne.

Talsos un Talsu novadā pastāvējušas daudzas bibliotēkas. Starp tām Talsu enciklo­pēdija min arī vairākas privātās, kurās grāmatas lasītājiem izsniegtas par maksu. Val­demārpilī šāda bibliotēka piederējusi Albertam Kundziņam (Lielā ielā 14), Sabilē — Tobiasam Nisonam (Ventspils ielā 14), Talsos — Alvīnei Ozoliņai (Lielā ielā 23) un Annai Volrātei (Lielā ielā 31). Lielākā no visām bijusi Annas Volrātes bibliotēka — pāri par 4000 sējumiem.

Atis Freināts savā atmiņu izdevumā «Grāmatnieki» (1939) Talsiem veltī veselu no­daļu — «Dižmāras tirgus Talsos», kur pastāsta, ka «Dižmāras tirgū bija saradušies gandrīz visi cejojošie grāmatnieki». Diemžēl par pašu talsenieku grāmatniekiem Frei­nāts nepasaka tiklab kā neko. Viņš gan gribējis apciemot «Kultūru, Jeruhmanovu un Beķeres jaunkundzi. Bet tiem bodes bija tik pilnas laužu, ka sasveicinājāmies, tikai mazliet palocīdami galvas.» Par Jerulimanovu neko tuvāk nezinu pasacīt, bet «Kultūra», jādomā, ir kāds grāmattirdzniecības kooperatīvs (varbūt «Kultūras Balss»?). Lai pie­tiek ar šo vienu atzinumu: «Talsos grāmatas pērk, tikai jāpagaida vairāk uz vakara pusi, jo visu dienu (pa tirgu — V. A.) tās neviens negrib nēsāt.»

Freināts ir iegriezies arī Sabilē — viņš piemin grāmattirgotāju Radovski un Kretuļa kundzi, kas pārņēmusi «izbijušo Leimaņa grāmatu tirgotavu», •— un Valdemārpilī: «ve­cais grāmatnieks Plaucis likvidējies». Dundangā Freināts apskata jaunā Galdiņa (ve­cais Galdiņš ir grāmttirgotājs Jelgavā) «kioskveidīgo grāmatu būdu. Grāmatas tur at­rodamas bagātīgi, visas, kādas tik pēdējos laikos iznākušas.» Atceļā no Dundangas Frei­nāts dodas kopā ar Galdiņu, bet, braucot ar vilcienu un sasniedzot Stendes mežu, «no­tika mazs nelaimes gadījums: Galdiņa mazākā paka ar kalendāriem izkrita no va­gona — pie tam tik spītīgi: taisni uz sliedes, un viss vilciens pārgājis tai pāri». Vis­lielākā «skāde» par 1825. gadā izdoto Bībeli — «tā ar visu koka vāku bija tā sašķaidīta, ka vienīgi vesela salasāma palikusi tikai titula lapa». Lūk, arī tādi likteņi var būt grāmatām!

Un nobeigumā vēl par vairākiem Latvijas grāmatniekiem, par kuriem zināms, ka viņi nāk no Talsu novada.

Pirmais un ievērojamākais viņu vidū — Arlavā dzimušais, Sasmakā (Valdemārpilī) dzīvojušais Krišjānis Valdemārs (1825—1891).

Nākamais pēc vecuma — Dainu tēvs Krišjānis Barons (1835—1923), kura bēr­nība un pirmie skolas gadi aizritējuši Dundangā. Barontēvs ir jo plašas Baltijas pro­vinču bibliogrāfijas sastādītājs (1868), pirmais latviešu izcelsmes bibliogrāfs.

Kārlis Freivalds (1865—1923) dzimis Dundangā, ir viens no sava laika rosīgākajiem grāmatniekiem Liepājā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā viņš laiž klajā kādu pusduci reliģiska satura grāmatu un brošūru, pats savu «Ābeci» (1908), kā ari vairākas citas grāmatas. Viņš turpina izdevēja Matīsa Pētersona aizsākto «Universālo bibliotēku» — galvenokārt ar populārzinātniska satura burtnīcām.

Andrejs Krastkalns (1868—1939) dzimis Nurmuižā. Advokāts un aktīvs sabiedrības darbinieks, ilgāku laiku — Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, arī vairāku avīžu («Vārds», «Rīgas Avīze», «Latvija», «Baltijas Ziņas», «Brīvā Tēvija») izdevējs vai līdzizdevējs.

Fricis Ieviņš (1870—?) dzimis Dundangā. Skolotājs un mācībgrāmatu autors. Pie­dalījies Rīgas Latviešu biedrības Derīgu rakstu nodaļas darbā.

Fricis Kundziņš (1875—1922) dzimis Laidzē, miris Talsos. Skolotājs un mācībgrā­matu autors. Kādu laiku — arī grāmattirgotājs un izdevējs Majoros (Jūrmalā).

Viljams Fetlcrs (1883—?) dzimis Talsos. Baptistu garīdznieks un literāts, baptistu literatūras apgāda «Atmoda» nodibinātājs un vadītājs.

Šajā grāmatnieku rindā gribu nosaukt arī bibliotekāru un literātu, novadpētnieku un bibliogrāfu Jāni Tāli (1902—1983). Mūža pēdējos gadu desmitus viņš strādājis Tai­sos, tur arī miris un apbedīts. Citu paveikumu vidū katrā ziņā jāmin viņa galvenais nopelns — iespējami pilnīga latviešu publicētās dzejas kolekcija un bibliogrāfija (kariotēka). Dažkārt nesaprasts un darbā traucēts (staļinisma un stagnācijas gadi!), Jānis Tāle tomēr spītīgi turpināja savu krājēja un pētnieka gaitu, zinādams, ka ideoloģijas nāk un iet, bet tautas grāmatu kultūrai ziedots darbs paliek,

Bibliogrāfa Jāņa Tāles atcerei

KRIŠJĀNIS BARONS uti JĀNIS TALE. Divas personības — katra caur savu laiku, notikumiem, likumsakarībām un ļaudīm nākusi, bet starp abām gribas rakstīt «un» vai likt kādu citu vienojošu zīmi. Dainu tēvs un Dzejas Baltais tēvs. Dainu bitenieks un Dzejas dārznieks. Abi, savu balto darbu darot, iekšējas gaismas izgaismoti.

Tātad — Dzejas dārznieks vai, kā teikusi Nora Kalna, — «dzejas klēts atslēgu glabatājs, pie kura nākam pēc gara graudiem». Tikai tā klēts gan nekad nebija aiz­slēgta, jo saimnieks sava darba istabā Talsu rajona Centrālajā bibliotēkā bija sasto­pams i rīta agrumā, i vēlās jo vēlās vakara stundās.

Manā acu priekšā gluži kā ekrānā zīmējas Viņš, gar grāmatu un mapīšu pilnajiem plauktiem darbodamies, roku maigi un bijīgi sējumu muguriņām pārslidinādams — pacietīgi un ar ārkārtīgu mīlestību Darbu darīdams.

Viņš darīja svēti. Baltu galvu kā ābele pavasarī, gaišām acīm krunciņu izvagotajā sejā — tāds Viņš raugās no mana atmiņu ekrāna. Tāds Viņš mums bija tikai viens.

Un viena ir arī tāda kartotēka, kurā sistematizēta dzeja pa visdažādākajiem te­matiem, priekšmetiem un norisēm. Kartotēka, pie kuras pieejot jebkurā brīdī ir iespēja atrast dzejoli par jebko — par māti, maizi, bērnību, puķi, uguni, vēju, miglu… Arhīvs savukārt sniedz ziņas par literātiem un viņu darbiem — glabā sevī rakstnieku, aktieru, zinātnieku, skolotāju autogrāfus un rokrakstus. Ir ari veltījumu kartotēka — vai jums zināms, kādi dzejoji veltīti pilsētai, kurā dzīvojat? Rīgai? Liepājai? Cik dzejoju vel­tīts, piemēram, Aspazijai? Tie bibliogrāfiskie rādītāji, kurus izdod Valsts bibliotēka, ne­būt nav pilnīgi. Tālītes kartotēkā uzrādīts daudz vairāk — līdz pat kāda rajona jaunā literāta publikācijai vietējā avīzē. Viss «iekodēts».

Kārlis Skalbe rakstā «Krišjānis Barons» (1938) sacījis: «Atceros, kā, izvilkdams atvilktni pēc atvilktnes, viņš man rādīja mazu, melnu šķirstiņu, kur pēc daļām un nodalām bija sakārtojis un salicis neskaitāmas dainas. ]k atvilktnē bija daudz mazu apcirknīšu, kur katrā ar Barona paša roku uz šauriem, četrkantainiem papīrīšiem rū­pīgi norakstītas un pa kārtai saliktas bija mazās, brīnišķīgās dziesmas.»

Šauri, četrkantaini papīrīši — cik tādu izlaists arī caur Jāņa Tāles rokām? Kar­totēkā — 96 500 vienību. Vēl — ap 600 mapēm par literātiem, māksliniekiem, kultūras darbiniekiem, novadu. Milzīgi skaitļi (gan — no Viņa paspētā laika, tagad tie jau ir lielāki), taču līdz tiem var aizskaitīt, ja vien ir pacietība. Bet, dzeju meklējot un izrak­stot, pāršķirstīto grāmatu, grāmatiņu, brošūru, žurnālu, laikrakstu lappuses saskaitīt nevar. Tā jau ir dzīve — Dzejas noburta un apdvēseļota. Arī dziesmota —• Jānis Tāle ilgus gadus dziedāja vīru korī «Dziedonis».

*  Jānis Tāle dzimis 1902. g. 24. janvārī Praulienas pagastā, Ļau­donas ciemā pie Aiviekstes — Trakšu mājās. Kalpa dēls, kalpa sūro maizi baudījis. Ļaudonas draudzes skola — ar labiem un gaišiem skolotājiem. Pirmā grāmata, pirmā apjausma par pa­saules plašumu. Pirmais zaudējums — mātes nāve. Trīspadsmitgadīgo zēnu pieņem audzināt saimnieki — maizes devēji. Ne tikai pieņem, arī sūta mācīties. Tālākā izglītība — V. Olava komercskolā, pēc tam Latvijas Universitātes divgadīgajā pe­dagoģiskajā fakultātē.

*  Pirmā darba vieta pēc karadienesta — Daugavpils (pilsētas bibliotēkas vadītājs).

*  Sākot ar 1945. gadu, J. Tāles dzīve saistīta ar Talsiem. Viņš ir pilsētas bibliotēkas vadītājs, vēlāk bibliogrāfs. 1971. g. aiz­iet pensija. Bet nav datuma, kas apliecinātu aiziešanu no darba. Ir tikai aiziešana Mūžībā — 1983. gada 3. marts.

*  1945. gads — Jāņa Tāles dzejas kartotēkas rašanās gads. Aiz_ sakums — dzeja, kas veltīta mātei.

Pagarā virtene varētu sekot skaitļi, kas apliecinātu saņemtos goda rakstus un ci­tādus apbalvojumus, kā ari uzticētos sabiedriskos_ pienākumus, kas ar kolosālu apetīti prata ēst laiku. Interesanti — ar cik cipariem butu rakstāms skaitlis, kas uzrādītu to rakstnieku, mākslinieku, zinātnes un kultūras darbinieku skaitu, kuriem bibliogrāfs pa­līdzējis atrast vajadzīgo dzejoli vai citu publicētu materiālu. Un cik literātus viņš ieprie­cinājis ar sen jau no atmiņas pagaisušu paša kādreiz rakstītu vārdu?

Bet runa jau ir par cilvēku, ne par skaitļiem. Tāpēc vēl kāds būtisks un nepavisam ne mazsvarīgs fakts: Otra pasaules kara laika, kad fašisti Daugavpilī saimniekoja pa J. Tāles vadīto bibliotēku, atlasīdami un transportēdami uz vilcienu vērtīgākās grāma­tas, lai nosūtītutas uz Vāciju, bet «nevērtīgākās» bez žēlastības mezdami ugunī, J. Tāle ielavījās vagonā, lai grāmatas glābtu. Un izglāba. Talsos 1945. gadā ieradās jauns bibliotēkas vadītajs ar «puru» …

Kas Viņš joprojām mums ir? Tas, kurš, arī aiziedams, neaiziet. Dzejas klēts at­slēgu glabātājs. Kaut arī «klēts» nu jau citā vietā un arī saimniece cita, ieejot telpā, uz kuras durvīm uzrakstīts «Jāņa Tāles arhīvs», pirmajam labdienu saku Viņam — jo labais bez pēdām izgaist nevar. Tā vien šķiet, ka Margita Treimane, Tālītes darbu tālāk darot, pārcilā tos pašus «mazos, četrkantainos papirīšus», kuri vēl Viņa roku sa­griezti — tik daudz, lai mums nepietrūktu…

Bet pats Viņš pastaigājas virs savas Mūžamājas lielo koku galotnēm, zem kuriem piemineklī iekalta atvērta grāmata un vārdi «Dzejas Baltais tēvs».

Visu atvēlēto mūža cēlienu vadīt kopā ar grāmatu un būt zinošam sava novada grāmatniecībā vai grāmatniecībā vispār — tas nebūt nav viens un tas pats. Vēl jo vairāk par pēckara periodu, kad par šo tēmu nav veikti kaut cik nopietni pētījumi.

Mēs varētu atcerēties, ka 1920. gada 27. aprīlī Talsos, Rīgas ielā 2, tika nodibi­nāta bibliotēka, kuras darbu turpināja 1945. gada 5. jūlijā Lielā ielā 18 atvērtā Talsu apriņķa bibliotēka ar 6000 grāmatu lielu fondu. Katru gadu palielinoties par 3000 eksem­plāriem, tas sasniedzis jau 83 tūkstošus.

Varētu neatcerēties dažādās apdzīvotās vietas novadā un dažādu «bibliotekāru» iznīcinātās pirmskara perioda «kaitīgās» grāmatas, neatcerēties visu to posmu, kad da­žādas «pareizas nostādnes» ideoloģijā reāli bremzēja brīvu un radošu darbu, bet ar labu vārdu savukārt pieminēt cilvēkus, kuri gan paši glābās no realitātes grāmatās, gan glāba grāmatas no uguns mēlēm un makulatūras ķīpām. Tādu mūsu vidū ir ne mazums — apzinātu un vēl neapzinātu. Un tā nav tikai mūsu novada īpatnība, tā ir visas Latvijas svētība. Varam būt pārliecināti, ka Talsu novada četrdesmit bibliotēkās (sešas no tām — bērnu) arī tagad ir bibliotekāri, kurus apkārtējie ļaudis pazīst kā gaišas kultūras personības, kas grūtā brīdī spētu glābt tiešām vērtīgu grāmatu — daļu no mūsu gara bagātības.

Bibliotēku darbinieku saimē ielūkojoties, kā pirmo gribas pieminēt ilggadējo Talsu rajona Centrālās bibliotēkas direktori — tagad pensionāri — Ilgu Pāvuliņu. Arī Ausmu Jantoni, kuras darba grāmatiņā kopš 1956. gada 1. augusta, kad viņa pieņemta par Balgales ciema bibliotēkas vadītāju, tā arī palicis šis vienīgais ieraksts. Taiga Apše ir Lībagu ciema kultūras dzīves dvēsele. Nogales bibliotēkas vadītāja Biruta Ozoliņa apveltīta ar dziļu iekšēju inteliģenci un kā pašu par sevi saprotamu veic apkārtnes vēsturiskās atmiņas atdzīvināšanas darbu …

1974. gadā rajonā sāka darboties Grāmatu draugu biedrības nodaļa. Rajona laik­rakstā bija publicēta šīs organizācijas desmitgadei veltīta apcere, kurā teikts, ka «biedrības biedri palīdzējuši iekārtot simtiem izstāžu, noorganizēt interesantus tema­tiskus pasākumus, disputus, literāras konferences un tiesas. Izmantotas daudzveidīgas darba formas, lai propagandētu literatūru, lai lasītāju pulkā it īpaši iesaistītu jauno paaudzi, jo biedrības jaunatnes sekcijā pagaidām darbojoties tikai 120 skolu audzēkņi.»

Diemžēl ta nu ir sanācis, ka šis uz optimistiskas nots turētais aizsākums ir izčākstējis un Grāmatu draugu biedrība Talsos pārstājusi eksistēt 1988. gada rudenī. Taču viss minētais darbs tapat tiek veikts, samazinājusies tikai atskaišu dublēšanās.

Rajona Centrālās bibliotēkas kolektīvs Vijas Nagles vadībā cenšas aizpildīt zināmaja posma radušos robus fonda, iepērkot grāmatas izsolēs vai no privātpersonām. Bibliotēka var palepoties: pašlaik tik ļoti pieprasītā «Latviešu konversācijas vārdnīca», kuras cena sakāpusi tūkstošos, tai nav jāgādā — pateicoties Jāņa Tāles rūpēm, šis izdevums un vēl citas latviešu grāmatu kultūras vērtības patvērušās tumšā jumta iz­būves pažobelē un var atkal ieņemt pienācīgu vietu plauktos.

Savu gaitu iet rajona senākās grāmatniecības apzināšanas darbs. Materiālus par Ansi Lerhi-Puškaiti apkopo Pastendes ciema bibliotekāres Daila Poriņa un Dzidra Oškalne. Viļa Veldres piemiņas saglabāšanas jomā strādā Mārīte Jēkabsone. Uzskatām, ka Talsu pilsētas izpildu komitejai ir nevis jānojauc arhitektoniski savdabīgā koka ēka, kurā dzīvojis rakstnieks Kārlis Zariņš, bet jāpanāk tās restaurēšana un jāieplāno rakst­nieka piemiņas istabas iekārtošana — vēl jo vairāk tādēļ, ka ēka saistīta arī ar glezno­tāja Friča Sprunka un viņa brāļa — Talsu enciklopēdijas sastādītāja Kārļa Sprunka vārdu.

No novada vēstures zināms, ka Talsos Glūdas izdevniecībā drukāti gan Talsu, gan Tukuma un Talsu kalendāri. Pašlaik mūsu tipogrāfija ar savu 112 darbinieku lielo kolektīvu ir vadošā republikā savā nozarē. Jau septiņdesmito gadu sākumā, moderni­zējot tehniku, tika ieviests praktiski pilnīgs ofsetiespiedums visos drukas darbos. Bet… Galvenā produkcija, ko tur ražo, gan ir tikai krāsainas etiķetes, ko dienā iespēj saražot līdz četriem miljoniem gabalu, un septiņu nosaukumu avīzes. Gada ieņēmumi tuvojas miljonam rubļu. Tad nu gribas domāt, ka pilnīgi reāla ir vismaz iespēja atjaunot Talsu novada kalendāru tradīciju. Pašu uzņēmība un iniciatīva te būtu īsti vietā.

Grāmatu krājēju apzināšanas darbs novadā vēl priekšā, bet gribētos pieminēt rakstnieka Aleksandra Pelēča bagātīgo vākumu, kurā ir pāri par pieciem tūkstošiem vienību, pensionāru Kārļa un Valdas Paeglīšu bibliotēku, Visvalža Vilkāja ekslibru ko­lekciju… Vēl — Talsu mākslinieku skolotāju Frici Makstnieku, kolekcionārus Benito Grošus un Aivaru Cimermani…

Grāmata mūsu mājās, protams, ienāk caur tirgotāju rokām. Novadā ir piecas grā­matnīcas, darbojas astoņi tautas kioski, strādā trīsdesmit četri sabiedriskie grāmatu iz­platītāji. Ērikas Cimermanes vadītais grāmatnīcas kolektīvs ar nepacietību gaida, kad tiks pabeigta veikala jaunā ēka.

īso ieskatu novada grāmatnieku dzīvē gribētos beigt ar Ziemeļkurzemes bibliotekāru iemīļoto teicienu, ka, veidojot sevi, veidojam pasauii, jo — kā Latvijas Bibliotekāru biedrības izdevuma «Bibliotekārs» 2. numurā raksta Lībagu ciema bibliotekārs Olafs Liepiņš, — «pasaule ir caura, un Latvija ir lāpāma».

Internacionālā pen kongress kanādā

Internacionālā PEN 54. kongress ar virstematn «Rakstnieks: brīvība un vara» (The writer: freedom and power) notika Kanādā 1989. gada rudenī, no 23.—29. septembrim. Kanādā to rīkoja — pirmo reizi kopīgiem spēkiem — angliski un franciski runājošie centri. Kongresa pirmā puse notika Toronto, bet otrā — Monreālā, kongresa dalīb­niekiem pārce|oties no vienas pilsētas uz otru speciālā «Rakstnieku vilcienā». Kaut arī uz brīdi pārtrūka konferences darbs, piecu stundu brauciens ērtajos vagonos deva iespēju savstarpēji iepazīties. Žurnālisti izmantoja laiku intervijām un informācijas iegū­šanai. Tā latviešu delegāte, sēžot blakus «Voice of America» žurnālistei, intervijā un garākā sarunā stāstīja par apstākļiem Latvijā, rakstniekiem tur un ārpus tās un par pašreizējo baltiešu situāciju.

Brauciena laikā varēja arī iepazīties ar vilcienā izdalītiem materiāliem, kas norā­dīja uz mazo tautu un kultūru problēmām. Pieminama būtu kurdu valodas un rakst­nieku situācija Turcijā. Somu PEN centrs savukārt sniedza 15 lappušu garu ziņojumu par baltiešu stāvokli Baltijas valstīs. Tur, «kas bija aizliegts vakar, ir atļauts šodien; bet var būt arī otrādi». Sis ziņojums rakstīts PEN uzdevumā pēc somu žurnālistes 1989. gada jūlija ce|ojtirna pa visām trim Baltijas valstīm, tur tiekoties ar aptuveni 30 PEN biedriem. Pamatīgais situācijas izklāsts palīdzēja kongresa pēdējā dienā gūt vienbalsīgu somu PEN centra iesniegtās un Nīderlandes centra atbalstītās rezolūcijas pieņemšanu. Tā izsaka bažas («concerns») par dažādu padomju organizāciju, grupu un indivīdu deklarācijām pret baltiešu rakstniekiem un apliecina PEN atbalstu rakstnieku cīņai par brīvību un demokrātiju Baltijas valstīs. (Sī bija pārlabota un otrreiz iesniegta rezolūcija. Pirmais iesniegums bija neskaidri formulēts, kur kopā ar baltiešiem bija ietverti arī Padomju Savienības rakstnieki vispār. īsā apspriedē Baltijas, Somijas un PSRS krievu PEN delegāti vienojās par skaidrāku tekstu un nolēma vienas rezolūcijas vietā nobalsošanai iesniegt divas, Padomju Savienības rakstniekus atdalot no baltie­šiem. Nezināmu apstākļu dēļ šī otra rezolūcija tomēr netika iesniegta.)

Pāri par divdesmit rezolūciju apspriešana, pieņemšana vai noraidīšana prasīja lie­lāko daļu sanāksmju laika, reizēm izvēršoties par asām politiskām debatēm. Par vienu no priecīgākajiem momentiem jāpiemin ukraiņu PEN centra nodibināšana un uzņemšana internacionālajā PEN. Ierosinājumu pie PEN nodibināt Sieviešu komisiju pagaidām noraidīja.

Internacionālā PEN 54. kongresa tēma par rakstnieka brīvību un tās apspiešanu dominēja kā literārās sesijās, tā delegātu sanāksmēs. Brīvo tautu pārstāvjiem «brīvība» ir vairāk intelektuāls, teorētisks jēdziens, ko apdraud komerciālisms, tehnoloģija un šī laikmeta materiālisms. Apspiesto tautu pārstāvji runāja ne tikai par vārda un in­telektuālo brīvību, bet arī par rakstnieku, kā arī tautu fizisko apspiešanu un terorizēšanu, valodas un kultūras iznīcināšanu.

Pirms kongresa sākuma notika divu dienu ilga apspriede komitejā «Rakstnieki cie­tumā» (Writers in Prison). Delegātu sanāksmju laikā turpinājās arī literārās sesijas un paneļdiskusijas, kur ik dienu piedalījās ievērojami rakstnieki un dzejnieki, pārstāvēdami visus kontinentus. Atklājās plaša, reizēm drūma un pat traģiska kultūras samezglojumu aina, kas šodien plešas pār visu pasauli, draudīgi skardama tautu un kultūru likteņus.

Negribot jādomā par to, cik maz, tā vismaz liekas, latvieši interesējas par citām tautām. Ja dzejniece Ingrida Vīksna raksta, ka «neviens mūs nedzird», tad jājautā — vai mēs dzirdam citus? Pārskatot dalībnieku un delegātu sarakstu šai kongresā, at­klājās, ka tajā piedalījās 12 igauņi (jāmin, ka delegāts no Igaunijas Reins Rauds se­višķi izcēlās ar aktīvu piedalīšanos apspriedēs, personīgu kontaktu nodibināšanu, inASV dzīvojošo PEN biedru vidū sameklēt aizstājēju. Neviens no Amerikas kontinentā, tervijām un Igaunijas vārda popularizēšanu), 6 no lietuviešu PEN un tikai viena dele­gāte no latviešu PEN. Otrs paredzētais latviešu delegāts — no Zviedrijas — pēdējā brīdī savu piedalīšanos atsauca, un pāris dienu laikā nebija iespējams ne Kanādā, ne pat lie Toronto vai Monreālā dzīvojošiem rakstniekiem nebija arī atradis par iespējamu vai vajadzīgu visas pasaules mēroga literātu sanāksmē piedalīties, iepazīties ar citu tautu rakstniecību un problēmām un darīt citiem zināmu, par ko cīnās latvieši, kurus «neviens nedzird». Kā lai citi mūs dzirdētu, ja mūsu runāšana un rakstīšana pa līda­kai daļai izbeidzas pie pašu sētas vārtiņiem? Arī neviens no solītajiem latviešu laik­rakstu pārstāvjiem nebija ieradies, lai sniegtu lasītājiem kaut īsu ziņojumu.

Zaudētāji, protams, esam mēs paši, palaižot garām izdevību meklēt atbalstu un at­balsi mūsu •— latviešu lietai. Sevišķi nožēlojami tas ir pašlaik, t. i., laikā, kad Latvija rakstnieki atstāj savus rakstāmgaldus un iesāktos manuskriptus, lai sēdētu kongresos un sapulcēs, strādājot neierastu politisku darbu un cīnoties par tautas brīvību un nā­kotni. Cerams, ka internacionālā PEN kongresā Vīnē 1991. gada rudenī, kurā sola 4 ofi­ciālās valodas — angļu, franču, spāņu un krievu —, būs labs pulks latviešu pārstāvju kā no brīvās pasaules, tā arī no Latvijas.

Brīvā Latvija Nr. 5 (102)

LITERARAIS KALENDARS jŪlijam

l.

Džina Steforda (1915)

4.

Laionels Triiings (1905—1975)

8.

Dzidra Rinkule-

Zemzare

(1920)

9.

Ivans Vazovs (1850—1921)

15.

Gotfrīds Kellers (1819.19. VII — 1890.15. VII)

21.

Muhammeds Dibs (1920)

24.

Roberts Greivss (1895—1985)

Amerikāņu rakstniece. Romāni «Bostonas piedzīvojums» (1944), «Kalnu lauva» (1947), «Ugunīgais rats» (1952), «Svētdienā bērniem ir garlaicīgi» (1953); «Stāstu izlase» (1969, Pulicera prēmija). Grāmatas bērniem.

Amerikāņu rakstnieks un kritiķis. Pirmā grāmata — dok­tora disertācija «Metjū Arnolds» (1939); romāni «Ceļojuma viduspunkts» (1947), «Liberālā iztēle» (1950), «Pretrunīgais es» (1955). Kritikas, esejas.

Latviešu dzejniece, prozaiķe, dramaturģe. Krājumi bērniem: «Iedomīgais sienāzis» (1954), «Mazā pelēna piedzīvojumi» (1956), «Kā Ruksītis ciemos gāja» (1958), «Lielais slin­kums» (1957), «Gribulītis» (1961), «Zvirbulis bez astītes»

(1969)     , «Guntiņa un uguntiņa» (1972), «Eglīte» (1975), «Eža puķe» (1977), «Kā Ņauva meklēja draugu» (1980), «Kikerigī» (1981), «Doniņas ceļojums» (1986), «Mazulīši» (1986), «Lielais Munks, draiskulis Pīks un pārējie» (1987). Garstāsts «Vēl tālu jāiet» (1955), stāstu krājums «Pagrie­ziens» (1956), pedagoģiska etīde «Mazais dievs» (1970), ekspresiju krājums «Meklētie, gaidītie, sastaptie» (1981), afo­rismi dzejā «Jūras zvirgzdi» (1973).

Bulgāru rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Karogs un gusla» (1876), «Bulgārija sēro» (1877), «Atpestīšana» (1878), po­ēmu cikls «Aizmirsto epopeja» (1881—84); romāni «Juga» (1—2, 1889—90, latv. 1899, 1958), «Jaunā zeme» (1896). Lugas, stāsti. Latviski stāsti periodikā, krājumā «Bulgāru stāstu izlase» (1956).

Šveices rakstnieks, rakstījis vācu valodā. Krājums «Dzejoļi» (1846); autobiogrāfisks romāns «Zaļais Heinrihs» (i—4, 1854—55, latv. 1942, 1982), romāns «Martīns Zalanders» (1886); noveļu krājumi «Zeldvilas ļaudis» (1—2, 1856—74), «Septiņas leģendas» (1872), «Cīrihes noveles» (1—2, 1878), «Epigramma» (1881). Latviski darbi kopš 1899. g.; «Zeldvi­las noveles. Izlase» (1963).

Alžīriešu rakstnieks, raksta franču valodā. Romānu trilo­ģija «Alžīrija» («Lielā māja», 1952; «Ugunsgrēks», 1954; «Audēja amats», 1957), romāni «Afrikāņu vasara» (1959), «Bedz uz mežonīgo krastu» (1964), «Karaļa deja» (1968), «Medību meistars» (1973); noveļu cikls «Talismans»» (1966). Dzeja, lugas.

Angļu rakstnieks. Autobiogrāfisks romāns «Ardievas tam vi­sam» (1929, pārstrādāts izd. 1957); vēsturiski biogrāfiski ro­māni «Es — Klaudijs», «Klaudijs — Dievs» (abi 1934). Dzejoļu izlase (1965). Teorētiski raksti par dzeju, kritikas.

Eliass Kaneti (1905)

26.

Andrē Moruā (1885—1967)

27.

Džozue Karduči (1835—1905)

27.

Hilerijs Beloks (1870—1953)

31.

Pretnčands (1880—Ī936)

Bulgāru izcelsmes austriešu rakstnieks, rakstīja vācu valodā. Romāns «Apžilbinājums» (1935); pētījums masu psiholoģijā «Pūlis un vara» (1960); monogrāfija «Kafkas otrais process» (1969); autobiogrāfija 3 sējumos: «Atbrīvotā mēle» (1937), «Lāpa manā ausī» (1980), «Acu spēle» (1985). Lugas «Kā­zas» (1932), «Godkārības komēdija» (1934). Miniatūras, ese­jas. Nobela prēmija (1981).

Franču rakstnieks. Romāni «Mīlestības pārvērtības» (1928, latv. 1983, ar riosauk. «Sirds klimati» 1930), «Ģimenes loks» (1932, latv. 1983); biogrāf, romāni «Ariels jeb Sellija dzīve» (1923), «Dizreilija dzīve» (1927), «Bairons» (1930, latv. 1934, 1978), «Zorža Sanda (1952, latv. 1971), «Olimpio jeb Viktora Igo dzīve» (1954, latv. 1974), «Trīs Dimā» (1957, latv. 1968), «Prometejs jeb Balzaka dzīve» (1965, latv. 1970). Latv. nove|u krāj. «Solo klavierēm» (1985).

1 tā] u dzejnieks. Krājumi «Jaunības dzejoļi» (1850—60), «Jambi un epodi» (1867—79), «Jaunās vārsmas» (1887), «Barbariskās odas» (1—3, 1877—89), «Vārsmas un ritmi» (1901). Literatūrzinātniski darbi. Nobela prēmija (1906).

Franču izcelsmes angļu esejists, dzejnieks un vēsturnieks. Dzejoļu krājumi «Dzejoļi un soneti» (1895); «Grāmata par zvēriem sliktajam bērnam» (1896); eseju un apceru krājumi «Ceļš uz Romu» (1902), Katoļu laja esejas Anglijā» (1931), biogrāfisks romāns «Kalpošana» (1912); satīriski romāni.

Indiešu rakstnieks, rakstījis urdu un hindu valodā. Stāstu krājums «Dzimtenes mīlestība» (1909); romāni «Arēna» (1925), «Kaujas lauks» (1932), «Upurgovs» (1936). Vadījis žurnā­lus «Hans» (1930—36), «Džagaran» (1932—34).

Ìåðåí Ñ. Ñèáèëëà ñæèãàåò êíèãè è ðàññóæäàåò î ñâîáîäå. Ñòèõîòâîðåíèå íîð­âåæñêîãî ïîýòà. (Ñ. 3)

Êàìþ À. Ñâèäåòåëü ñâîáîäû. Ðå÷ü íà ìåæäóíàðîäíîì ñîâåùàíèè ïèñàòåëåé â 1948 ã. Ïðåäèñëîâèå ëàòûøñêîãî õóäîæíèêà Ê. Ôðèäðèõñîíñà. (Ñ. 4)

Øóâàåâ È. Àëåêñåé Ëîñåâ — ìèô è æèâàÿ ôèëîñîôèÿ. Î æèçíè è ôèëîñîôñêèõ âçãëÿäàõ âûäàþùåãîñÿ ðóññêîãî ìûñëèòåëÿ (1893—1988), ïðåäñòàâèòåëÿ ïîñëåäíåãî ïîêîëåíèÿ ñåðåáðÿíîé ýïîõè ðóññêîé êóëüòóðû. (Ñ. 10)

Ëîñåâ À. Äèàëåêòèêà ìèôà. Ôðàãìåíòû òðóäà Ëîñåâà, êîòîðûå çíàêîìÿò ñî âçãëÿ­äàìè ôèëîñîôà íà ìèô. (Ñ. 13)

Ñòèõè ðåïðåññèðîâàííûõ ïîýòîâ. Ïðåäèñëîâèå ëàòûøñêîãî ïîýòà Ê. Ñêóåíèåêñà (Ñ. 18)

Êóëå Ì. Ôðàíöóçñêèé ôèëîñîô Ðîëàí Áàðò. Àâòîð çíàêîìèò ñî ñòðóêòóðàëèñòîì Ð. Áàðòîì (1915—1980) è êðèòè÷åñêè àíàëèçèðóåò åãî íàñëåäèå â êîíòåêñòå ñîâðåìåí­íîé ëàòûøñêîé êóëüòóðû. (Ñ. 22)

Áàðò Ð. Èç êíèãè «Ìèôîëîãèè»: Ìèô êàê äåïîëèòèçèðîâàííîå ñëîâî. Ìèô ñëåâà. Ìèô ñïðàâà. Â ôðàãìåíòàõ îïóáëèêîâàííîé â 1957 ã. êíèãè àíàëèçèðóåòñÿ ñâÿçü ìèôà è ÿçûêà. (Ñ. 24)

Ñîíåòû Øåêñïèðà, ïåðåâåäåííûå ðåïðåññèðîâàííûì ïåðåâîä÷èêîì Ï. Êàëâà (åãî ïðåäèñëîâèå) â Îìñêèõ ñòåïÿõ âî âðåìÿ ññûëêè. (Ñ. 30)

Âàí Ìåí. Âåñåííèå ãîëîñà. Ðàññêàç êèòàéñêîãî ïèñàòåëÿ, îáùåñòâåííîãî è ïîëè­òè÷åñêîãî äåÿòåëÿ (ðîä. â 1934 ã.). (Ñ. 32)

Ñîëæåíèö…. À. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ â 1970 ã. (Ñ. 39)

×àëèêîâà Â. Âå÷íûé ãîä. Î êëàññè÷åñêîì ïðîèçâåäåíèè àíòèóòîïèè — ðîìàíå Äæ. Îðóýëëà (1903—1950) «1984». (Ñ. 48)

Îðóýëë Äæ. Ðåöåíçèÿ î ðîìàíå Å. Çàìÿòèíà «Ìû». (Ñ. 51)

Ðóäíåâ Â. Êîå-÷òî î «Íàñ». Æèâóùèé â Ëàòâèè, ðóññêèé ëèòåðàòóðíûé êðèòèê îá îäíîì èç ïåðâûõ ïðîèçâåäåíèé àíòèóòîïèè 20-ãî âåêà — ðîìàíå Å. Çàìÿòèíà «Ìû». (Ñ. 53)

Ñèëòàíå À. Àíòèóòîïèÿ XX âåêà. Ôèëîñîôñêèé àñïåêò ðàññìîòðåíèÿ àíòèóòîïèè, êàê ðåàêöèè íà òâîð÷åñêèé îïûò èñòîðèè íàøåãî âåêà. (Ñ. 57)

Íîâèêîâà È. Àíòèóòîïèè Êóðòà Âîííåãóòà. Àíàëèç òâîð÷åñòâà ñîâðåìåííîãî àìå­ðèêàíñêîãî ïèñàòåëÿ, àâòîðà ëèòåðàòóðíûõ àíòèóòîïèé. (Ñ. 59)

Ôðåéáåðã Â. Íîâûé ïðåêðàñíûé ìèð? Î ïðîèçâåäåíèè âûäàþùåãîñÿ ïðåäñòàâèòåëÿ «èäåéíîãî ðîìàíà» Îëäîñà Õàêñëè (1894 -1963). (Ñ. 62)

Ïåòåðñîíå Ê. Ýëåãèÿ îäèíî÷åñòâó. Î ðîìàíå àíãëèéñêîãî ïèñàòåëÿ Ïîëÿ Ñêîòòà (1920—1978) — ëàóðåàòà ëèòåðàòóðíîé ïðåìèè «Booker Prize» 1977 ãîäà «Òå, êòî îñòàþòñÿ». (Ñ. 65)

Çàëèòèñ ß. Î ðîìàíå ðåïðåññèðîâàííîãî ëàòûøñêîãî ïèñàòåëÿ Ðèõàðäà Âàëäåñà (1888—1942), ïî÷òè íåèçâåñòíîãî ñîâðåìåííîìó ïîêîëåíèþ, «Ìîðñêèå âîëêè», âûïóñ­êàåìîì èçäàòåëüñòâîì «Çèíàòíå». (Ñ. 68)

Êàíîí ãîñóäàðñòâåííîãî ÷åëîâåêà. Î ñáîðíèêå, èçäàâàåìîì èçäàòåëüñòâîì «Àâîòñ», â êîòîðîì ïóáëèêóþòñÿ ñòàòüè î âçàèìîîòíîøåíèÿõ èíäèâèäà è ãîñóäàðñòâà. (Ñ. 70) Âêðàòöå î íîâèíêàõ èçäàòåëüñòâà «Ëèåñìà.». (Ñ. 71)

Àïèíèñ À. XVII âåê. Äâå ðàçíûå ñóäüáû. Î ëèòåðàòóðíîé äåÿòåëüíîñòè äâóõ ñâÿ­ùåííèêîâ: âå÷íî ïðåñëåäóåìîãî ëàòûøà ßïèñà Ðåéòåðñà è ïðèçíàííîãî âëàñòÿìè íåìöà Ãåîðãà Ìàíöåëèñà. (Ñ. 73)

Âèëêñ À. Íàó÷íîå îòäåëåíèå ðåäêèõ êíèã è ðóêîïèñåé Ëàòâèéñêîé ãîñóäàðñòâåí­íîé áèáëèîòåêè. (Ñ. 77)

Çàíäåðå Î. Îòäåëåíèå ðåäêèõ êíèã è ðóêîïèñåé Ôóíäàìåíòàëüíîé áèáëèîòåêè Àêàäåìèè íàóê Ëàòâèè. (Ñ. 79)

Òàóáå Ì. Ñïàñàÿ ðåäêîñòè áèáëèîòåêè. Î ñàìîîòâåðæåííîì òðóäå ðàáîòíèêîâ áèá­ëèîòåêè, ñïàñàâøèõ ôîíäû ðåäêèõ èçäàíèé âî âðåìÿ âòîðîé ìèðîâîé âîéíû è â ïîñëå­âîåííîå âðåìÿ. (Ñ. 82)

Çàíäåðå Â. Ìåòîäèêà äóõîâíîãî íàñèëèÿ. Î ðåïðåññèÿõ ñîâåòñêîé öåíçóðû ïî îò­íîøåíèþ ê ôîíäàì áèáëèîòåê Ëàòâèè. (Ñ. 85)

Àíòèöèñ Â. Êíèæíèêè Òàëñèíñêîãî êðàÿ. (Ñ. 87)

Ëàóêìàíå Ì. Ïàìÿòè áèáëèîãðàôà ßíèñà Òàëå. (Ñ. 89)

Êàëìàíèñ 3. Êíèãîëþáû â ãîäû ñòàãíàöèè. (Ñ. 90)

Çåìäåãà À. Ìåæäóíàðîäíûé ñúåçä PEN â Êàíàäå. (Ñ. 92)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. Èþëü. (Ñ. 93)

S. Meren. Sybil Burns Books and Argues about Freedom. — A poem by ihc Norwe­gian poet. (p. 3)

A. Camus. The Witness of Freedom — An address in the international meeting of writers in November, 1948. An introduction by K. Fridrihsons. (p. 4)

I. Suvajevs. Aleksey Losev — the Myth and the Live Philosophy. — The essay acquaints us with an outstanding mind of our century, the last of the Russian culture silver generation. A. Losev’s life and philosophical views, (p. 10)

A. Losev. Dialectics of a Myth. — The broadest by now Latvian translation of A. Losev’s works acquaints the reader with a philosophical view about a myth as a universal category of being, (p. 13)

Y. Ritsos (Greece), S. Valeho (Peru), N. Hikrnet (Turkey), K. Skujenieks (Latvia), A. Pelēcis (Latvia) — A group of repressed poets, their poetry. Introduction by a Lat­vian poet K. Skujenieks. (p. 18.)

M. Kule. The French Philosopher Roland Barthes. — Acquainting the reader with the French philosopher structuralist R. Barthes (1915—1980) the author gives a critical evalution of his heritage in connection with the context of modern Latvian culture, (p. 22)

R. Barthes. From the book «Mythologies». — A fragment from a work published in 1957 where the influence of myth onto language is analysed, (p. 24)

Shakespeare’s Sonnets of Pain. — Poems from the cycle «Sonnets of Pain» trans­lation in verse by Paulis Kalva, while e.xilad in Omsk steppe region. An introduction by the translator, (p. 30)

Van Men. The Voices of Spring. — A story by a Chineese writer, social and polititical worker (born 1934). (p. 32)

A. Solzhenitsyn. Nobel Lecture 1970. (p. 39)

V. Chalikova. The Eternal Year. — An essay by a Russian literature researcher about one of the most outstanding classic antiutopian works — the novel «1984» bv G. Orwell (1903—1950). (p. 48)

G.  Orwell. A Review on the Novel «Us» by Y. Zamyatin, (p. 51)

V. Rudnev. A Few Words about «Us». — An interesting approach to one of the first 20th century antiutopias — the novel «Us» by Y. Zamyatin — in the present-day context by a Russian literary critic living in Latvia, (p. 53)

A. Siltāne. The Antiutopia of the 20th Century. — A philosophical essay on anti­utopia as a reaction to the tragic experience of our century, (p. 57)

G. novikova. Antiutopias by Kurt Vonnegut. — An analysis of the creative work of the author of modern American literary antiutopias, (p. 59)

V. Freibergs. Brave New World? — About the work «Brave New World» by the outstanding representative of the «novel of ideas» Aldous Huxley (1894—1963). (p. 62) K. Pētersone. Paul Scott’s Elegy to Loneliness. — About the 1977 «Booker Prize» winner novel by P. Scott (1920—1978) «Staying on», (p. 65)

J. Zalitis. Some Conservative Extracts from the Introduction to «Sea-dog». ■— About the almost unknown to modern reader repressed writer Rihards Valdess (1988—1942) and the new publication of his novel in the publishing house «Zinātne», (p. 68)

The Cannon of the State and Citizen. — Articles about state and its relations with people from the collection prepared by the publishing house «Avots», (p. 70)

A brief Survey of New Books Published by the Publishing house «Liesma», (p. 71) A. Apīnis. Two Opposites in the 17th Century. — About two clergymen's activities in the field of the Latvian language and literature — the state supported German Georg Mancel and the pursued Jānis Reiters, (p. 73)

A. Vilks. The Research Department of the Rare Books and Manuscripts of the Lat­vian State library, (p. 77)

O. Zanders. From Old Times to Present Day. — The department of Rare books and manuscripts of the Fundamental library of the Latvian academy of Sciences and Arts. (p. 79)

M. Taube. Keeping Rarities. — About the care of the workers of the Fundamental library of the Latvian academy of Sciences and Arts during the World War II, as well as preparation and arrangement of articles and drawings by J. KBrocc for publi­cation. (p. 82)

A Group of Materials about Book Publishers, Sellers and Lovers of Talsi: V. Ancitis. Book Lovers, Publishers and Sellers from Talsi. — A historical survey; M. Laukinane. In Memory of the Bibliographer Jānis Tāle; Z. Kalmanis. A View on the Years of Stagnation, (p. 87)

A. Zerndega. Congress of the International PEN in Canada, (p. 92)

G RA MATA

ISSN 0134 3181 77290 1990 N6 1-96