Izdevniecības «Liesma» žurnāls

Iznāk Rīgā reizi mēnesī kopš 1958. gada jūlija © Izdevniecība «Liesma»

Habetit sua fata libelli

Katrai grāmatai savs liktenis

Briedis L. Brīvais «Es»

Kovtuns J. Vladimirs Markovs un afrikāņu mākslas atklāšana

Strunke N. Valdemārs Matvejs (1887—1914)

Markovs V. (Matvejs V.). Nēģeru māksla Svelpis A. No Daugavas līdz Bahrelgazalai Sveinfurts G. Munzas privātdzīvoklis un pils Oriki

Tērners V. Zīlēšana un tās simbolika p’Biteks O. Āfrikas tradicionālās reliģijas Rietumu un afrikāņu zinātnieku skatījumā Meriems A. Afrikāņu mūzika. B. Avrameca ievads

Sojinka V. Telpa

Sojinka V. Nobela lekcija 1986. gadā. Sai pagātnei jāatgrie­žas pie savas tagadnes

Laicens L. Melnās pasakas

Draugi. Leoparda āda. No krāj. «Melnās pasakas»

Cielēna M. Dienvidi un Ziemeli dienvidnieka acīm Juhansons C. A. Brutālā un savādā Selas romānu pasaule Silbajoris R. Lietuviešu literatūras vēsture krieviski G. Jēgermaņa ievads

Veidemane R. Zvaigznes ērkšķis un zvaigžņu cukurs (Par stilistiskās substances jēdzienu poētiskos tekstos) Freibergs V. Berilas Beinbridžas mūsdienu gotika Cielēna M. Pasaules jaukums — saskaņā, ritumā, samērā

Pa novadu novadiem

Karulis K. Rakstnieks un grāmatnieks Stepermaņu Krustiņš No Stepermaņu Krustiņa dzīves apraksta

Bibliotheca Rigensis

Starp diviem kariem (1915—1940)

Strods H. Etnogrāfs Ziedonis Ligers Stenders G. F. Avrika

Staburova J. 18. gadsimts, Voltērs: Āfrika eiropiešu skatī­jumā

Literarais kalendars jūnijam

Ja man pirms gadiem desmit kāds teiktu, ka reiz es sēdēšu kubiešu apsargātās Angolas galvaspilsētas Luandas viesnīcas bārā un kopā ar slaveno Portugāles futbolzvaigzni — mozambikāni Eusēbio malkošu tasīti kafijas, kas tolaik, ņemot vērā valstī valdošo milzu inflāciju, mak­sāja vairākus tūkstošus kvanzu, es, protams, homēriski smietos… Tiesa, arī tajās septiņās dienās, kuras 1984. gada decembrī pavadīju Angolā, man nācās smieties ne reizi vien — un galvenokārt pašam par sevi. Jo, raugi, man «pieliktais» gids — angoliešu dzejnieks Rauls Dāvids, kurš bija studējis Sorbonnā, — mani, latvieti (leton), pārpratuma dēļ notu­rēja par sen izmirušās cilts (latiņ) pēdējo mohikāni un viesmīlīgi centās ar mani sarunāties raitā, kr_āšņā un vijīgā romnieku mēlē. Te tev nu bija tumsonīgā un kanibāliskā Āfrika! Un to grāmatu iespiedkvalitāte, kuras man ik gadus regulāri piesūta Angolas rakstnieku savienība, darītu godu ne vienai vien prominentai Eiropas izdevējfirmai. (Afrikāniste Jeļena Rjauzova man stāstīja, ka Kabuverdi — Zaļā Raga salu arhipelāgā — avīžu un žurnālu papīrs esot tik ekoloģiski nevainojamas tehnoloģijas, ka to, gribat — ticat, gribat — ne, zāles trūkuma dēļ vietējie iedzīvotāji izbarojot govīm, kazām un cūkām . . .) Par to, ka mēs savā poligrāfijā (un ne tikai) jau sen esam palikuši tālu aiz «visneattīstītākajām» Āfri­kas zemēm, šķiet, brīnīties vairs nenāktos.

Zēl, protams, ka mēs gandrīz (vai tikpat kā) neko nezinām par šī kontinenta ārkārtīgi seno, īpatno, daudzveidīgo un nozīmīgo kultūru praktiski nevienā tās aspektā. Bet Āfrika ir devusi daudz brīnišķīgu rakstnieku, kas publicējuši neskaitāmas brīnišķīgas grāmatas, kuras civi­lizētā pasaule vērtē pienācīgi augstu. Minēsim kaut vai to, ka franču kritika par vienu no saviem izcilākajiem 20. gs. dzejniekiem līdztekus mums visiem labi zināmajiem min franču valodā rakstošo senegālieti Leopoldu Sedāru Sengoru (viņa dzejoļu kopa K. Skujenieka atdzejā lasāma almanaha «Dzejas diena» 1980. gada laidienā). Tāpat žēl, ka mūsu izdevniecību plānos afrikāņu rakstniecība ir tikpat rets viesis kā Halleja komēta Zemes tuvumā.

Labi apzinos, ka manai interesei par Āfriku ir nejaušs, varbūt pat epizodisks raksturs (arī tam, ka septiņdesmito gadu nogalē, studēdams Maskavā, es mazdrusku ielauzījos suahili mēlē un 1978. gadā kopā ar K. Skujenieku no portugāļu valodas atdzejoju toreizējā Angolas prezi­denta A. Netu dzejas izlasi «Ar sausām acīm»). Taču, kā mēdz teikt, ik nejaušībā slēpjas kaut kas likumsakarīgs. Un ne jau krietnā daktera Aikāsāp nopelns tas ir — drīzāk pusaudža gados man rokās nejauši nokļuvusī latvieša Voldemāra Matveja (kurš parakstījās ar_ krievisku pseidonīmu — V. Markovs) 1914. gadā krieviski sarakstīta gramata «Nēģeru māksla», kurai drīz mēs varēsim svinēt apaļu jubileju kopš tās neiznākšanas latviski.

«Apbrīnojama tauta jūs esat — latvieši,» tai pašā reize Luanda sastaptais brazīliešu hidrospeciālists Migels Karluss Andreoti jio Sanpaulu man atzinās. «Disciplinētības, godaprāta un intelekta ziņā jus pie mums pēc japāņiem kotējaties otrajā vietā, apsteidzot mūs pašus,_ brazī­liešus … Būdama maza tauta, jūs kā ābola sēkliņas esat izkaisījušies pa visu pasauli, aktīvi piedaloties un veidojot daudzu pasaules tautu kultūras dzīvi…» To dzirdot, es atminējos rumāņu kritiķu izbrīnu, kalab pie mums, Latvijā, vēl līdz šim laikam nav izdots Z. Mauriņas funda­mentālais pētījums par F. Dostojevski — darbs, kurš ikvienam sevi cieno­šam dostojevskietim ir neapšaubāmi autoritatīvs. Grūti man bija viņiem toreiz atzīties, ka, allaž norūpinoties ar savas nacionālās pašsaglabāša­nās problēmām, mēs pienācīgi nespējām (nevarējām un pat nedrīkstēs

jam) paturēt redzes loka tos savus kulturas darbiniekus, kuri jau pirms daudziem gadu desmitiem, kā teiktu spānis Migels de Unamuno, bija aktīvi iekļāvušies «visas cilvēces kopējā darbā» — Kultūrā un, stādamies lietpratīgi profesionāla dialoga attiecībās ar citu — Latvijai tālu, svešu un šķietami pat netradicionālu tautu kultūru, ieritējuši tajos pasaules apziņas lokos, pret kuriem šobrīd mēs tā tiecamies.

Voldemārs Matvejs šajā ziņā diemžēl nav izņēmums. Par māksli­nieka neilgo dzīvi, īpato_ likteni, ārkārtīgi spriegā un intensīvā mūža veikumu mēģināsim pastastīt šaja numurā, pilnībā iepazīstinot ar viņa visfundamentālāko darbu «Nēģeru māksla», kas arī šobrīd, gadsimta no­gale, afrikanistika joprojām ieņem īpašu, gribētos teikt — pat izcilu vietu, tadejadj darot godu mūsu nelielajai tautai un tās garīguma poten­ciālām. Varbūt zināmā mērā tas būs arī netiešs stimuls tiem mūsu jau esošajiem un vel topošajiem enfant terrible, kuri par savas dzīves un daiļrades mērķi izraudzīsies afrikānistiku. Tā būtu ne vien provinciālā rcģionālisma un šaurā lokālisma pārvarēšana, ne vien eiropocentrisina klapju noņemšana no acīm, kurš arī nav (un nevar būt) vienīgais mūsu kultūras kritērijs. Jūs, eiropieši, apmēram tā pavīpsnājis ievērojamais nigēriešu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Vole Sojinka, esat gluži vai apmāti ar savu eiropeiskā, t. i., baltā cilvēka kultūras apoloģētiku, kamēr mes, nēģeri, nepaliekot atbildi iepakaļ, esam radījuši savu negritidu, t. i., īpašu nēģera, melnā cilvēka, nacionālistisko un šovinistisko prioritāšu kompleksu. Savu domu viņš nobeidza šādi: «Tik kālab gan tīģerim vajadzīgs kaut kāds tur vēi tigritīds?! Tīģeris vienkārši lec!» Gluži par to pašu savos «Jaunās mākslas principos» šī gadsimta sākumā jau runāja Voldemārs Matvejs, uzsvērdams, ka ikvienas radošās perso­nības un ikviena cilvēka pamatproblēma ir brīva «Es» iemantošana, jo «Ir principi ar ļoti ierobežotu iespēju sfēru, un ir arī tādi principi, kuri aptver bezgalīgas tāles». Līdz ar šo principu apjēgsmi «bagātāka un saturīgāka kļūst» ikvienas tautas «skaistuma reliģija», «augstāka un nozīmīgāka kļūst» arī ik tautas kultūras «iekšējā vērtība». «Mēs — 20. gs. ļaudis,» raksta V. Matvejs, «esam sevišķi laimīgi, jo mums ir iespējas visus šos principus uzzināt un izprast to nozīmi.» Tad kāpēc gan lai mēs sev liegtu šīs tiesības vai, pareizāk sakot, šo tiesību pienā­kumu? «Un šī brīvā attieksme (kuru mēs nosaucām par Brīvā «Es» problēmu — L. B.) pret visu, kas pastāv mūsu apkārtnē,» turpina V. Mat­vejs, «ir tieksme labvēlīgi izturēties pašam pret sava paša «Es» izteik­smēm, kuras radījušas daudzu tautu nacionālās mākslas, iezīmējušas un atrisinājušas mums daudzas problēmas,» — jo «Tiekšanās pēc citām pasaulēm ir cilvēka dabā. Cilvēkam negribas soļot, bet gan dejot, negribas runāt, bet gan dziedāt, negribas zemes, viņš traucas uz debesīm. Tiešais ceļš uz šīm debesīm ir brīva jaunrade. [. .] visas tautas ir lietoju­šas, lieto un arī nākotnē lietos brīvās jaunrades principu. Un tikai šaurpieraini doktrīnu kalpi un tukšgalvji mietpilsoņi var pieprasīt, lai māksla vienmēr paliktu laimīgi iemītās pēdās, lai tā nepārrautu reālisma dambi un neizlauztos neaptveramās brīvās mākslas tālēs.»

Mēs labi apzināmies, ka šobrīd esam vēl tikai uz šādas brīvās jaunrades sliekšņa. Tāpat kā to, ka šobrīd jau ir radīti visi priekšno­teikumi šo slieksni pārkāpt un iemantot, kā dzied kādā jorubu tautas­dziesmā, sešus šīszemes laimes nosacījumus:

«Pirmais — protams, jaunam nenomirt,

Otrais — trūkumā nenonākt,

Trešais — nedz grūtuma, nedz bēdu nezināt,

Ceturtais — dzīvi tīkamu sev ieskatīt,

Piektais — savos bērnos laimīgam būt.

Bet sestkārt — to piemēroto brīdi garām nepalaist,

Lai še, šaisaulē dzīvojot,

Bez īpašām mokām mēs mūžīgā miegā varētu aizmigt.»

«Ja nebūtu agri miris, viņš būtu starp mums pirmais; viņš labāk par visiem zināja, kas tolaik mākslai bija nepiecie­šams, un redzēja un saprata labāk nekā citi.»

N. Puņins. Neizdotie memuāri

Kuģi no valstīm — koloniju īpašniecēm, kuras savā starpā sadalīja Āfriku, kopā ar zeltu un ziloņkaulu ieveda Eiropā dīvainas un pievilcīgas koka skulptūriņas — nēģeru cilšu dievu tēlus. 20. gs. sākumā Londonā un Parīzē, Briselē un Amsterdamā valsts un privātajās kolekcijās glabājās milzīgs daudzums šādu skulptūru, bet par nēģeru mākslu kopumā tolaik īpaši neinteresējās. Kaut arī atvesta Eiropā, tā nebija atklāta. Koka elki noputējuši gulēja etnogrāfijas muzeju plauktos, tie šķita burvīgi, pievilcīgi, bet nevie­nam ne prātā nenāca saskatīt tajos lielas mākslas vērtības.

Patiesā Āfrikas mākslas atklāšana notika, kad grupa mākslinieku novatoru ievēroja neviena «nepamanīto» afrikāņu skulptūru. A. Matiss, P. Pikaso, A. Derēns, M. Vlaminks, V. Golubevs bija pirmie, kas saredzēja elku dieviņos patiesu mākslu.1 Mākslinieki sāka krāt šīs skulptūras. Krievu mākslas kritiķis J. Tugendholds tai laikā, apmeklējot P. Pi­kaso darbnīcu, izbrīnījies, ieraudzījis tur melnos Kongo elkus un Dago kulta maskas. Viņš prasījis, vai mākslinieks interesējoties par šo tēlu mistiku. «Nepavisam,» atbildējis Pikaso, «mani aizrauj to ģeometriskā vienkāršība.»2 Konstrukcijas un plastikas skaid­rība afrikāņu skulptūrā bija tuva jauno mākslinieku meklējumiem, un tieši tādē] viņi arī kļuva par nēģeru mākslas atklājējiem. Tai pašā laikā, proti, gados pirms Pirmā pasaules kara, notika arī nēģeru mākslas «teorētiskā atklāšana» — radās pirmie raksti un apcerējumi par šo jautājumu.3 Pats nozīmīgākais no tiem tika uzrakstīts Krievijā, kurai nebija ne koloniju Āfrikā, ne arī kaut cik ievērojamu nēģeru tēlniecības krājumu.

*   * *

1918. gada 5. decembrī Narkomprosa 1ZO kolēģijas sēdē V. Majakovskis ierosināja izdot «Nēģeru mākslu» — V. Markova grāmatu, kas pēc autora nāves palikusi ma­nuskriptā. «Mūsu pienākums ir izdot šo grāmatu,» vļņš teica. «Jāņem vērā arī tas, ka šie ir vienīgie afrikāņu mākslas attēli, tādēļ vēl jo vairāk tie jāpublicē.»4 Grāmata iz­nāca 1919. gadā ar L. Zeveržejeva5 un V. Bubnovas priekšvārdu; vāka zīmējumu da­rināja N. Altmans. Rokrakstā tā pabeigta 1914. gada sākumā. Par to varam spriest pēc citētā J. Tugendholda raksta, kas publicēts «Apolona» janvāra numurā. V. Markova grāmata bija pirmais zinātniskais sacerējums, kurā par nēģeru skulptūru tika runāts kā par lielu un patiesu mākslu. Tagad šis izdevums kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Aizrobežu zinātnieki par šo grāmatu uzzināja tikai 1965. gadā Dakarā Vispasaules nēģeru mākslas festivālā, uz kuru to bija aizveduši mūsu zinātnieki. Tā bija īsta sen­sācija ārzemju afrikānistu aprindās.

*   * *

Kas ir Vladimirs Markovs, «Nēģeru mākslas» autors? Apzināt materiālus par viņu man palīdzēja Varvara Bubnova, māksliniece, kura Mākslas akadēmijā mācījusies vienā laikā ar viņu un bijusi viņa zinātnisko meklējumu līdzdalībniece.

Vladimirs Ivanovičs Markovs — tas ir Voldemāra Matveja pseidonīms. Viņš dzimis Rīgā 1877. gada 1. oktobrī. Viņa tēvs cēlies no latviešu zemniekiem. Pabeidzis V. Blūma Zīmēšanas skolu Rīgā, V. Matvejs devās uz Pēterburgu un iestājās mākslas akadēmijā. Tur viņš sadraudzējās ar jauno mākslinieku grupu, kas 1910. gadā nodibināja māksli­nieku biedrību «Ñîþç ìîëîäåæè» («Jaunatnes savienība»). «Savienības» izstādēs pieda-

lījās liela daļa ievērojamāko jaunās krievu glezniecības pārstāvju, starp tiem M. Larionovs un N. Gončarovs, K. Ma- levičs un V. Tatļins, P. Filonovs un M. Matjušins. V. Markovs «Jaunatnes savienībā» ieņēma īpašu vietu. Viņu ne- aizrāva futūristu bungu rībināšana dispu- tos, kur dārdēja V. Majakovska un D.    Burļuka balss, viņš vispirmām kār. tam bija zinātnieks meklētājs, kas centās atklāt mākslas būtību. V. Markovā lai- mīgi saskaņojās mākslinieka redzējums un intuīcija ar zinātnieka intelektu, tādēj viņš kļuva par «Jaunatnes savienības» teorētiķi. Pirmais tās izdotais krājums sākās ar V. Markova programmatisko rakstu «Jaunās mākslas principi». Pasaules kara priekšvakarā krievu mākslā norisinājās visu vērtību pārvēr- tēšana. Pavērās jauni horizonti: krievu ikona un lubu bildīte, Bizantijas, Ēģip- tes, Austrumu, Āfrikas un Okeānijas se- nās kultūras. Daudz kas vēl vakar neie- vērots kļuva par pasaules mēroga vērtību. V. Markova interešu orbītā iekļūst arvien jau- nas mākslinieciskās kultūras jomas: pirmsrenesanses meistari, Lieldienu salu akmens tēli, nēģeru skulptūra, evenku, čukču, eskimosu, goldu, nivhu un citu ziemeļu tautu, kā arī Ziemeļāzijas un Tālo Austrumu tautu māksla. Zinātnieks — pirmatklājējs skar tādas tautas mākslas sfēras, kuras pirms viņa neviens par mākslu neuzskatīja: visus šos «rupji tēstos», «nejēdzīgos» koka dieviņus ieskaitīja etnogrāfijas materiālos.  

V. Markovs bija viens no pirmajiem teorētiķiem, kas Krievijā uzstājās pret eiropocentriskām mākslas koncepcijām, kuras par paraugu uzskatīja antīko grieķu kanonu. «Mūsdienu Eiropa, kas tik daudz sasniegusi zinātnē,» viņš paskaidro, «ir ļoti nabadzīga plastisko simbolu izveidē, kādus mums mantojumā atstājusi senatne.»6 V. Markovs at­zina par neauglīgām tādas Eiropā valdošas estētikas dogmas kā maksimālu sekošanu dabai, ģeometrisko perspektīvu, «anatomisko» reālismu, krāsu atdarināšanu utt. «Eiro­pas zinātniskais aparāts liek šķēršļus tādiem principiem kā blīvums, plakne, disonanse, ekonomija, simboli, vadmotīvs, gammas utt.»7 Divdesmitais gadsimts, kuram atvērtas pasaules mākslas dārgumu krātuves, vairs neliek pirmā vietā grieķus un nesaista savus mākslas ideālus ar antīko pasauli vai renesansi. Mākslinieku interese pievērsusies tam, ko sauca par «primitīvu». «Senās tautas un Austrumi,» rakstīja Markovs, «nepazina mūsu zinātnisko izziņas procesu. Tie bija bērni, kuriem jūtas un iztēle valda pār lo­ģiku. Tie bija nemācīti, nesamaitāti bērni, kas intuitīvi iedziļinājās skaistuma pasaulē, kurus nevarēja «nopirkt» ar reālismu vai zinātnisku dabas apgūšanu.»8

V. Markova ievērojamākais zinātniskais darbs bija apcerējums par nēģeru mākslu, kuras konstruktīvi plastiskās īpatnības izrādījās tuvas 20. gs. sākuma mākslinieku mek­lējumiem. M. Vlaminks rakstīja: «Man pirmajam piederēja nēģeru skulptūras, kas grez­noja mākslinieka darbnīcu. Līdz pat šai dienai es sev jautāju:( «Kādēļ tai laikā, kad es aizrāvos ar Sezanu, mani interesēja nēģeri?»9 Divdesmitā gadsimta sākumā V. Mar­kovs ļoti interesējās par P. Pikaso pirmajiem kubistiskajiem audekliem un saskatīja viņa glezniecībā ne tikai novatora eksperimentu, bet arī dziļu saikni ar senās mākslas tradīcijām. No V. Kandinska vēstulēm V. Markovam, redzams, ka aizraušanos ar jau­nākajām sava laika plastiskās mākslas problēmām pastāvīgi caurvij dziļa interese par senatni.

Maskavā, Sčukina galerijā, P. Pikaso zālē bija izvietotas koka skulpturas no Kongo un Madagaskaras, bet to bija par maz, lai veiktu nopietnu pētījumu. V. Markovs no­lēma apmeklēt Eiropas etnogrāfiskos muzejus. «Ceļojums, Āfriku meklējot, ilga visus 1913. gada vasaras mēnešus,» atceras V. Bubnova — V. Markova ceļa un darba biedre. «Mēs bijām Stokholmā, Oslo, Leidenē, Amsterdamā, Briselē, mazajā Brigē, Londonā, Parīzē, Ķelnē, Leipcigā, Hainburgā, Berlīnē. Toreizējo koloniālo zemju muzejos, pro­tams, bija bagātīgi etnogrāfisko materiālu krājumi. Mēs ne tikai skatījāmies vitrīnās, Markovs dabūja arī atļauju pēc izvēles fotografēt skulptūras. Viņš rūpīgi atlasīja lielu skaitu priekšmetu [..] Tikai mākslinieka, ne etnogrāfa intereses varēja dot Markovam spēku un enerģiju mēneša laikā veikt tik milzīgu darbu.»10

Uzstādamies pret tolaik valdošo uzskatu, ka nēģeru māksla ir rupja un primitīva, V. Markovs pasludināja: «Nēģeru māksla nav bērna šļupsti, bet nopietna, patstāvīga māksla ar savām stingrām likumībām un tradīcijām.»11 «Tā ieņem ievērojamu_ vietu pasaules skaistuma veidotāju vidū. ..jaunā mākslinieku paaudze ir pateicīga Āfrikai par to, ka tā palīdzēja viņiem izkļūt no Eiropas mākslas sastinguma un strupceļa.»12

Savos pētījumos V. Markovs centās izvirzīt vispārējus daiļrades principus, kas rak­sturīgi dažādām tautām un laikmetiem. Sie principi — faktūra, blīvums, plaknes, dina­mika, ekonomija, konsonanse u. c. — ir it kā ķieģeļi plastiskā simbola teorijai, kuru mākslinieks centās radīt. Diemžēl viņa darbs «Plastiskais simbols» līdz šim nav atra-

dies. Tāpēc man šķiet nozīmīgas dažas piezīmes, kuras izteikusi V. Bubnova — V. Matveja darba turpinātāja šai nozarē. «Termins «plastiskais simbols»,» viņa atzīst, «savā būtībā ir tuvs pieņemtajam apzīmējumam «mākslinieciskais tēls», bet tā saturs ir tie­šāks un šaurāks: vārds «simbols» norāda, ka mākslā tēlotais nekādā ziņā nav reāla priekšmeta kopija; vārds «plastiskais» apzīmē tā piederību pie tēlotājas mākslas.»13 Ci­tiem vārdiem — simbols veido «it kā tiltu starp mākslas darba attēlojumu un plastiku, starp «kas» un «kā» mākslas darbā.»14

Austrumu māksla ir pārpilna ar tradicionāliem plastiskiem simboliem, gatavām lietu zīmēm — kokiem, kalniem, klintīm, cilvēkiem —, ar kurām katrs mākslinieks rīkojas pēc saviem ieskatiem. Tā pati aina ir arī senkrievu mākslā; paraugzīmējumi kā plastis­kais «skelets» nebūt netraucēja ikonu gleznotāju sasniegt nebeidzamus risinājumus. «Do­māju, ka nemaldos,» raksta V. Bubnova, «apliecinot, ka Matvejs uzskatīja par nepie­ciešamu mūsdienu mākslinieku dai|radē ieviest jaunus tēlus — simbolus, lai izvestu mākslu no akadēmiskā strupceļa.»15 Sādu grandiozu uzdevumu neuzņēmās neviens māk­slas pētnieks ne pie mums, ne aiz robežām.

Otrs V. Markova pētījums —■ «Faktūra» — ir vispamatīgākais viņa darbs, kas vis­pārina novērojumus par faktūru un materiālu pielietojuma īpatnībām kā senajā, tā mūsdienu mākslā ar norādēm uz mūsdienu mākslinieku meklējumiem. V. Markova grāmata nāca klajā brīdī (1914), kad mākslinieku — meklētāju uzmanības degpunktā atradās māk­slas darba materiāla un faktūras problēmas. Tas bija V. Tatļina kontrreljefu un P. Pi­kaso fakturētās glezniecības laiks — laiks, kad drosmīgi sasaistīja neierastus materiālus, centās saasināt faktūras izteiksmīgumu, kam nereti bija noteicošā loma mākslas darba jēgas atklāšanā. V. Markovs no mākslas plastisko uzdevumu skatpunkta padziļināti analizē materiālus un to apdari, atklājot māksliniekam plašākas iespējas un jaunus ceļus, kā panākt izteiksmīgāku tēlainību. Viņa pētījumos it kā paredzēts ce|š, pa kuru ies daudzi divdesmito gadu mākslinieki (gleznieciski fakturētie D. Sterenberga, V. Ļebedeva, N. Altmaņa, V. Palmova u. c. meistaru darbi). Teorētiskā ziņā svarīgākās ir tās noda|as, kurās iztirzāta «piek|aušanās» materiālam skulptūrā, izpratne par faktūras «troksni», nemateriālo faktūru un kamertoni. V. Markova grāmatu ļoti augstu novēr­tēja mākslinieki — avangardisti. N. Puņins «Pirmajā lekciju ciklā», kas nolasīts Petrogradā 1919. gadā, visu nodaļu, kurā analizētas jaunāko laiku mākslinieku daiļrades faktūras, balsta uz V. Markova grāmatas atziņām.

Tai pašā 1914. gadā iznāca vēl divas grāmatas, kuru autors vai līdzautors ir V. Mar­kovs: viņa paša krievu valodā sarakstītais pirmais sistemātiskais teiksmaino Lieldienu salu tēlu apskats «Lieldienu salas māksla» un senās ķīniešu lirikas krājums V. Jegorjeva un V. Markova tulkojumā «Ķīnas stabule», kurā ievietots V. Matveja ievads — viens no pirmajiem pētījumiem par ķīniešu pantmēru un tā sistēmu, par divējādo tēlai­nību — skanisko un grafisko —, kas raksturīga ķīniešu dzejai.

*    * *

Vladimirs Markovs nomira 1914. gadā nepilnu 36 gadu vecumā. Viņa atstātos manuskriptus sakārtoja V. Bubnova, sagatavodama izdošanai divas grāmatas: «Nēģeru māksla» un «Ziemeļāzijas tautu māksla». Pirmā tika izdota, otra bez pēdām pazudusi Narkomprosa dzīlēs. Aizbraucot uz Japānu 1922. gadā, V. Bubnova nodeva V. Markova rokrakstus Valsts Vēstures muzeja glabāšanā. No Japānas, kur dzīvoja viņas māsa, māksliniece domāja atgriezties pēc diviem gadiem, bet nodzīvoja tur trīsdesmit sešus gadus. Atgriezusies dzimtenē 1958. gadā, V. Bubnova šos rokrakstus neatrada. Tikai vienu darbu — «Par blīvuma principu afrikāņu skulptūrā» — izdevās atrast un iespiest.18

V. Markova pētījumi vēl mūsdienās nav zaudējuši savu teorētisko nozīmi un ir ieguldījums ne tikai krievu kultūrā. To nozīme ir daudz plašāka: jau 1910. gadā V. Mar­kovs atradās Eiropas mākslinieciskās domas avangardā.

No krievu valodas tulkojusi Taira Haļāpina

1 Ñàëüìîí À. Íåãðèòÿíñêîå èñêóññòâî. — Óäàð. 1922. ¹ 3. Žurnāls iznāca Parīzē krievu valodā. Viktors Golubevs — kolekcionārs un austrumu mākslu pētnieks, Heidelbergas universitātes mākslas zinātņu doktors — pastāvīgi dzīvoja Parīzē, bija krievu mākslas pulciņu priekšsēdētājs.

2  Òóãåíäõîëüä ß. Ôðàíöóçñêîå ñîáðàíèå Ñ. È. Èâóêèíà. — Àïîëëîí. 1914. ¹ 1. Ñ. 33.

3 Pirmskara gados par nēģeru mākslu rakstīja G. Apoliners. 1915. gadā Leipcigā iznāca vācu dzej­nieka un mākslas teorētiķa K. Einšteina grāmata «Íåãðèòÿíñêàÿ ñêóëüïòóðà».

4 Ëèòåðàòóðíîå íàñëåäñòâî. Ò. 65. Ñ. 586.

5 Zeveržejevs Ļevkijs (1881—1942) — mākslinieku biedrības «Ñîþç ìîëîäåæè» priekšsēdētājs (1910—

1914), finansēja biedrības teātra uzvedumus un publikācijas.

6 Ïðèíöèïû íîâîãî èñêóññòâà «Ñîþçà ìîëîäåæè». Ñïá., 1912, ¹ 1, Ñ. 7.

7 Turpat, 11. 1ðð.

8 Turpat, 10. 1ðð.

9 Ìàñòåðà èñêóññòâà îá èñêóññòâå. III. Ì., 1934. Ñ. 415

10 V. Bubnova. Atmiņas par V. I. Matveju (Vladimiru Markovu). 1960. Rokraksts (pie šī raksta autora).

11 Èñêóññòâî íåãðîâ. Ïã., 1919. Ñ. 44.

12 Turpat, 36. lpp.

13 V. Bubnova. Plastiskais simbols. 1963. Rokraksts (pie šī raksta autora).

14 V. Bubnova. Atmiņas par V. I. Matveju (Vladimiru Markovu).

15 Turpat.

16 Ìàðêîâ Â. Î ïðèíöèïå òÿæåñòè â àôðèêàíñêîé ñêóëüïòóðå. — Íàðîäû Àçèè è Àôðèêè. 196G. ¹ 2.

Sf agri aizsaulē aizgājušā meistara vārds ir viena no izcilākajām un savdabīgāka­jām zvaigznēm mūsu īsās un jaunās mākslas vēstures mūžā. Valdemārs Matvejs bija pirmais latviešu glezniecības avangardists pilnā šī skanīgā vārda nozīmē. Ne tikvien glezniecībā, bet arī kā tās teorētiķis, jaunās latviešu gleznieciskās paaudzes iedvesmo­tājs, kas atvēra tai plaši durvis uz jau Eiropā iekaroto brīvas jaunradīšanas plašumu. Tas bija karš pret impresionismu, pret impresijas nejaušību mākslā, kuru tikko sāka aptvert mūsu snaudoši baltiskā, sirmā Rīga.

Matveja teorētisko rakstu pirmā grāmata — «Faktūra» — iznāca Pēterpilī 1914. gadā krievu valodā. Mēs neesam tiesiski par to pārmest Matvejam, jo tais laikos ne­viens latviešu izdevējs nebūtu iespiedis viņa «Faktūru» latviešu valodā — mierīgai Rīgai tā bija revolucionāra grāmata un nevajadzīga makulatūra. Tas bija viens no lielāka­jiem notikumiem glezniecības pasaulē Viskrievijas apjomā. «Faktūra» tika uzskatīta kā jaunatklāts evaņģelijs jaunradošai glezniecībai. Matvejs uzstādīja jaunus estētiskus prin­cipus mākslā, izceldams primitīvo tautu mākslas vienreizējo, dabisko jaunradīšanas akta intuitīvo pašplūdumu, pirmredzību, kā arī gleznieciskā darba virsmas apdares paslēpto vērtību un materiālo daudzveidību — ar to viņš deklarēja glezniecisko faktūru un radīšanas prieka pirmredzibu. Sī pirmredzības īpatnība nepiemīt tikai primitīvām tau­tām, bet gan arī agrās itāliešu renesanses apgarotajiem meistariem — it īpaši meista­ram Džoto, no kura izauga visa agrās renesanses lieliskā glezniecība, kas tagad ir tik tuva mūsdienu izpratnei. Vēlāk, savas mākslinieciski eksperimentālās un nervozi sa­raustītās dzīves nogalē, arī pats Matvejs iekļāvās tajā. Kad parādījās atklātībā «Fak­tūra», kā arī viņa dziji pamatotais un manifestējošais raksts «Jaunās mākslas principi», ko iespieda Pēterpils gleznotāju novatoru «Jauniešu Savienības» kopas gadskārtējā al­manaha 1914. gaaa pirmajā un otrā grāmatā, tas sacēla veselu revolūcijas vētru tēlo­jošo mākslu aprindās. Matvejs bija šīs izcilās gleznotāju savienības teorētiķis, viens no tās dibinātājiem un arī tās bibliotēkas iekārtotājs. «Jauniešu Savienība» sevī vienoja izcilākos tā laika novatorus māksliniekus, kā Gončarovu, Larionovu, Burļuku, konstruk­tīvo abstraktistu tēlnieku Tat|inu un citus. Tie visi bija tā laika mākslas spīdoši vārdi — mākslinieki, kas salauza satrunējušās Pēterpils mākslas akadēmijas tradīcijas, pieslie­noties Francijas plašajam, šķeltnaini kubiskajam un brīvajam jaunradīšanas garam, kā arī Itālijas futūrisma dinamismam. Vēl tagad atceros saviļņojumu, ko pārdzīvoju kā jauneklis — iesācējs glezniecībā priekš vairāk kā 45 gadiem, Pēterpils «Jauniešu Savie­nības» gadskārtējā izstādē ieraugot Matveja gleznu «Bruņnieks». Toreiz savā pirmajā apmulsumā es nekā lāgā nesapratu, tikai sajutu zilā zieda burvīgumu kontrastā pret melno, orientālā siluetā tverto, miniatūro jātnieka tēlu balto un zilo, masīvo trīsstūru blīvumā. Sajūta bija ir reāla, ir ireāla — vienkārši samulsums. Atkārtoti apmeklējot izstādi un iedziļinoties kā gleznā, tā arī Matveja teorētiskajās deklarācijās, man atvērās šīs gleznas un vispār jaunās gleznieciskās strāvas īstā vērtība — savdabīgais zieds, faktūra un šī īpatā trīsstāvīgā "kompozīcija ar savām dominējošām trīsstūra variācijām Matveja gleznā. Tas bija manifestējošs, gleznieciski pilnvērtīgs protests pret akadēmiski banālo, salkano galma glezniecību, kuras jūgā mēs kā topošie gleznotāji toreiz bijām visumā padoti, bet tas bija arī protests pret valdošā impresionisma nejaušībām. Mat­vejs ar saviem domu biedriem šīs saites pārrāva, var teikt, uz mūžīgiem laikiem. Pa­teicoties tam, Pēterpilī, kā arī patriarhālajā Rīgā tika ieplūdināta jauna elpa, jauns gaiss, tika atvērti jaunradošās glezniecības avoti. To pašu sajūtu būs pārdzīvojusi visa tā laika īstā latviešu glezniecības jaunatne, kad Matveja iniciatīvā un organizācijā tika sarīkota «Jauniešu Savienības» lielā izstāde Rīgā — tās toreizējā vāciski bezgaumīgajā, «jugendiskajā» atmosfairā. Eksponāti bija sakopoti un atvesti no Pēterpils un no Mas­kavas mākslinieku savienības «Kārava kalps» izcilākajiem darbiem. So abu lielpilsētu gleznieciskā jaunatne sacentās un izveidoja pat gleznieciskās skolas — viena pasvītroja formiskos elementus, otra — gleznieciskos.

Sī izstāde bija kā bumbas sprādziens miegaini provinciālajai_ Rīgai. Tā bija pirmā jaunās mākslas, jaunā laikmeta elpas manifestācija mūsu sirmās metropoles vēsturē. Matvejs šai izstādē, pats uzstādamies, skaidroja apmeklētājiem jaunās glezniecības prin­cipus kā reālībā, tā teorijā. Sī izcilā gleznu skate saviļņoja visus iedzīvotāju slāņus — tas bija trieciens vecajam, vēl neaizgājušajam laikmetam, sīkpilsoniskas mākslas elks sagrīļojās, un tā smilšu pamati pamazām izira. Bet latviešu glezniecības jaunā paaudze atviegloti uzelpoja, jo bija atradusi stipru jaunradošu pamatu savai topošajai,_ laikmetiskajai mākslai. Matveja organizētā izstāde ienesa krasu lūzumu sabiedriskaja domā­šanā. Kā latviskā, tā vāciskā pilsoniskā prese un tās lasītāji sašķēlās divās pretējas nometnēs: par un — nospiedošais vairākums — pret šo sava laikmeta jauno mākslu. Gandrīz vienīgais, kas ar visu savu radošo drosmi un entuziasmu to aizstaveja, bija mūsu ornamentālists un mākslas teorētiķis Jūlijs Madernieks, kuram jau tad organiski pretīga bija katra akadēmiski reāla viduvējība un vēl nospiedošāks vāciski provinciālais «jugendisms» ar mums visiem pazīstamo un bēdīgi slaveno Alberta ielu, tās namu iz­rotājumiem mūsu lolotajā Rīgā.

Matveja nopelni latviešu glezniecībā nav izsakāmi pāris vārdos, jo viņš līdzīgi Purvītim un Grosvaldam ir devis laikmetu, kas pāraudzis viņu pašu. Matveja darbība glezniecībā un arī teorijā ir ļoti savdabīga, pat akadēmiski pētnieciska. Savā darbā

viņš ielicis lielu spēku* enerģiju un sīkdetaļas darbu. Kā kubists — reālists Matvejs centās izprast mākslu — tās formiski konstruktīvo likumību, atsvabinādams tēlojošo mākslu no visa liekā un atdodams tai mākslinieka brivas gribas likumību, meklēšanu. Viņš atklāja savam laikmetam primitīvo tautu — nēģeru tautas mākslas arhitektoniskās plastikas vērtības un deva tas analīzi, kā arī itāliešu un citu tautu priekšrenesanses meistaru izpratni mūsdienu konstruktīvi arhitektoniskā aspektā.

Vairāk nododamies savam sīki analītiskajam pētniecības darbam tēlojošā mākslā, meistars, par lielu nožēlošanu, ir atstajis samērā maz darbu — pabeigtu gleznu. Bet, neskatoties uz to, viņa gleznieciskais mantojums ieņem izcilu vietu mūsu jaunajā lat­viešu glezniecības skolā. Savā mākslā kubists — pusabstraktists no sākuma, viņš pa­mazām pāriet uz reālas dabas formas arhitektonisko sintēzi, pamatodamies uz savām ilgajām priekšrenesanses meistaru studijām. Savā lielajā gleznā, ar ko viņš beidza aka­dēmiju, — «Rīta ausma Vasilija salā» — Matvejs bija nonācis pat līdz vizionāram zieda caurspīdīgam blāvumam, tāpat kā savā lielajā latviskajā gleznā «Senatne». Kom­pozīciju savos darbos viņš noveda līdz skaidrai, konstruktīvai arhitektonikai, gleznā «Krustā sistais» (1908. g.) — pat līdz askētiskam skarbumam ar ireāli salauztām, dra­matisma pilnām figūrām — šis darbs ir novests līdz konsekventai mākslas skaidrībai.

Lai pilnīgāk un skaidrāk izprastu Matveja personību, mums garāmejot jāpieskaras arī meistara reālās dzīves gailām. Valdemārs Matvejs dzimis Rīgā 1877. gada 1. ok­tobrī. Pēc reālskolas un Blūma zīmēšanas iestādes nobeigšanas viņš iesāk jauno, pat­stāvīgo dzīvi un cīņu par savu mākslu. Savās — pēc tuvinieku iedzimtiem aizspriedu­miem nepraktiskajās — mākslas studijās viņu neatbalstīts, Matvejs saistās Tukuma ģimnāzijā par zīmēšanas skolotāju, sapelna naudu un dodas uz Pēterpili, lai iesāktu savas studijas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, bet viņš pārbaudījumu neiztur. Par lielu svētību sev un Latvijas mākslai, viņš nokļūst toreiz ļoti slavenā, temperamentīgā poļu gleznotāja Ciogļinska privātajā darbnīcā. So darbnīcu bija iecienījusi tā laika progresīvā mākslas jaunatne. Ar savu darbnīcu Ciogļinskis apkaroja akadēmisko reālismu, kā arī pseidoklasicismu, prasīdams no saviem audzēkņiem ziedu un formas apjomu. Ciogļinskis lauza akadēmisko tradicionālismu, kā arī šablonisko kompozīciju. Sis poļu tautības glez­notājs bija istās glezniecības meistars, un, skatoties tos laikus šķērsgriezumā, bija pat revolucionārs pret toreizējo akadēmisko, pelēko profesūru.

Priekš 45 gadiem, kad arī es tur nostrādāju vairākus mēnešus, darbnīcā bija aktīva atmosfaira, attieksmes pret meistaru, kā arī meistara attieksmes pret visu darbnīcu bija koleģiālas. Tur nebija nekā no akadēmiskās, oficiāli nomāktās atmosfairas. Vienu daļu no manas tālākās skaidrības esmu mantojis šai atmosfairā, jo pastrādāt pāris mēnešus šajā vai M. Bernšteina darbnīcā, kura piederēja pie galīgi kreisā kubistu novirziena un kurā arī nostrādāju vairākus gadus, — bija tā laika tēlojošās mākslas jaunatnes goda lieta. Sī darbnīca deva pirmo prasmi ne dabas vienkāršai kopēšanai, bet jau pamudināja un ierosināja meklēt dabas plastisko jēgu un tās zieda daudzkrāsaino daiļumu. So prin­cipu garā ieauga Matvejs un vēlāk arī tos pārnesa uz Mākslas akadēmiju, bet šie prin­cipi nebija pieņemami akadēmiskiem profesoriem; sakarā ar to Matvejs ir daudz cietis — vairākkārt viņš bija padots akadēmiskās padomes izslēgšanas draudiem. Matveja nela­bojamā modernista — novatora reputācija bija kā ass dadzis kā profesoriem, tā arī audzēkņu vairākumam. Ļoti spilgtu piemēru tā laika akadēmijas gara izpratnei pastāsta Matveja sieva V. Bubnova, kura tagad (1922.—1958. g. — red.) uzturas Japānā: «Vienā no pusgada darbu apskatēm profesori bija ļoti uztraukušies un sašutuši par darbu klāstu, ko Matvejs bija licis viņiem priekšā, bet vislielākais uztraukums viņiem bijis tas, ka Matveja darbnīcā atrada Tveras apgabala apgleznotu piparkūkas zirdziņu, krā­saini izrotātu, ornamentētu…» Līdzīgus tautas zirdziņus pārdeva arī pie mums Latgalē lielos gada tirgos. Profesoriem ar to bija atrasts indīgo un kaitīgo ideju iedvesmes avots — naivais tautas mākslas zirdziņš. Padome vienbalsīgi pieņēma lēmumu izslēgt Matveju no akadēmijas, vēlāk gan to grozot un viņu atstājot akadēmijā ar nosacījumu, ka nākamā atskaitē viņa darbiem jāatbilst akadēmijas tradīciju garam. Tā ka profesori nešaubījās par Matveja apdāvinātību, tad cerēja, ka ar laiku viņš labosies, un no šī fakta tiek saprotama Matveja divsejība viņa darbos. Visgrūtākie viņa īsajā mūžā bija šie beidzamie akadēmijā pavadītie gadi. Atrodoties nemitīgos izslēgšanas draudos, spies­tam slēpt savu īsto māksliniecisko seju, viņam nebija citas izejas izpaust savu brīvo māksliniecisko būtību, kā pieņemot pseidonīmu Markovs. Ar šo pavārdu, būdams tradi­cionālās akadēmijas students, viņš kļuva plaši pazīstams Krievijas mākslas pasaulē kā gleznotājs un tēlojošās mākslas teorijas grāmatu autors. Nesaņemdams no valdošas mākslas iestādes nekādus ierosinājumus un atrisinājumus saviem jaunradoša gara mek­lējumiem, Matvejs bija spiests patstāvīgi iedziļināties jau agrak radītajās mākslas darbu vērtībās, viņam bija jāatrod un jāpiepilda sava mākslinieciska patiesība — sava indivi­duālā pasaule. Sākumā viņu aizrāva lielie renesanses meistari ar zieda krāšņumu, kā, piemēram, Paolo Veronēze, tad priekšrenesanses meistari ar primitīvo naivitāti un maigo poēziju — kā Fra Andželiko — un, beidzot, pretstatā tam visam reālā, pie zemes pie­saistītā holandiešu glezniecības skola, primitīvās zemniecības dzīves priecīgā bakhanālija.

Kad Matvejam radās iespēja apceļot Zviedriju (1910. g.) un pēc tam Itāliju (1911. g.), iepazīties ar agriem primitīvistiem, kā arī ar vietejām tautas mākslām, viņš saprata, ka atradis īstos, zieda un plastiskās mākslas dziļumā paslēptos avotus. Itālijā viņš apmeklē gandrīz aizmirstās un maz pazīstamās pilsētas Toskānā, Umbrijā un Abruci. Matveju apbur šo nepelnīti aizmirsto, vientulībā pamesto pilsētiņu baznīcas,

klosteri, kapličas ar freskām, kuru blāvais kolorīts viņu apņem kā poētisks, muzikāls vilnis; viņu pārsteidz šo mazo pilsētiņu mākslas krātuves ar savām svētsvinīgi naivām svētbildēm, ar sablīvētā vecā zelta klājumiem svēto tēlu aizmugurēs, no kuriem vēl tagad strāvo senās Bizantijas nopietnā, askētiskā elpa. Atrodoties Zviedrijā — Dalarnā, Gotlandē un tās pasakainajā Hanzas pilsētā Visbijā —, viņu aizrauj šīs vienreizējās zie­meļu salas gandrīz dienvidnieciskā veģetācija un savdabīgās baznīcu celtnes. So masīvo svēto namu tur ir gandrīz simts, visas šīs baznīcas celtas laikā starp 1000. un 1300. gadu, izņēmums ir tikai viena baznīca, kas celta viduslaikos. Gotlandes sala ir tālu pazīstama ar neizsmeļamiem avotiem senatnes mākslā un baznīcām to iekšējo rotā­jumu dēļ. Var teikt, ka ap 1000. gadu šai savdabīgajai mākslai ir likti pamati, un svarīgi tas, ka savu senatnīgo mākslu šī sala saglabājusi gadsimtiem līdz mūsu dienām. Mūs apbur šo baznīcu kapiteļi un kolonnu pamati, kas skulptūru reljefā no pieticīgā un ritmiski vijīgā stādu valsts ornamenta izaug fantastiskos tēlos, gan ļaunā, gan labā gara veidojumos akmenī un mūri. Matveju aizkustina ireālie, kokā veidotie tēli ar izvir­zītām koka masām un atbrīvotām proporcijām, ar negaidītu ritmisku līniju rotaļu, kurā izpaužas skaudrā ziemeļu varenība. Viņu pārsteidz stikla gleznojumi ar zieda koncen­trēto spēcīgumu, ko sulīgi apvij melnie, ritmiskie ieloki. Tā ir naiva un vienkāršota māksla, bet būtībā stingri būvēta un meistarīga, tuva Matveja latviskajam garam, un šajos studiju izbraucienos viņam dzimst doma par plastiskā principa eksistenci mākslā. Katrs brauciens dod viņam daudz metu, izmeklētus fotoattēlus, jaunas atziņas un do­mas. Agrie primitīvisti, kurus apstaro zudušās Bizantijas gars, rosina viņā domas par šī gleznieciskā paveida vērtību pētīšanai. 1912. gadā nokļūdams ārzemēs, Matvejs gal­venā kārtā strādā Parīzes Nacionālajā bibliotēkā un citās krātuvēs, meklēdams bizantiešu, koptu un īru vecos pergamentus ar to miniatūru gleznojumiem. Agrā nāve viņu pārsteidz un pārtrauc pie iesākta jauna darba — darba par Bizantijas plastisko simbolu un par plastisko simbolu būtībā. Sie studiju braucieni pamudināja viņu pētīt mākslas pirmsākumus. Matveja priekšnāves beidzamie darbi ir «Lieldienu salas māksla» (1914. g.), kurā viņš analizē salā atrastās un vēl tagad dabā stāvošās, šķeltnainās, stateniskās klinšu bluķu masas, kurās salas pirmiedzīvotāji izcirtuši ireāli pagarinātas cilvēku sejas, — es uzsveru, ka tas notika 1914. gadā, tikai tagad, 1957. gadā, šīs salas māksla sasniegusi Stokholmu, un pilsēta bija šo ireālo seju psihozē,_— tad «Nē­ģeru māksla» un beidzot <rZiemeļu Āzijas māksla». «Nēģeru māksla» iznāca tikai pec Matveja nāves kā Krievijas tēlojošās mākslas komisariāta izdevums 1919. gadā. Vai «Ziemeļu Āzijas māksla» iznākusi iespiestā izdevumā, nav zināms, ir tikai izdevēja aiz­rādījums grāmatā «Nēģeru māksla» par_ tās drīzu iznākšanu.

Matveja pieeja primitīvo tautu mākslām laikmetā, kad viņš par tam rakstīja, bija revolucionāri vienreizēja. Viņš sastapa maz cilvēku, kuri izprata to. Matveja darba metode virzījās divās plāksnēs; sapņojoši intuitīva meditācija un apzināti analītisks domu darbs.

[• •]

Velreiz man jauzsver, ka «Neģeru maksla» rakstīta 1914. gadā — tas bija laik­mets, kad ar elku skulptūru nodarbojās tikai etnogrāfi un arheologi, kuri šais elkos nesaskatīja mākslu, bet gan vulgāri brutālu nēģeru tautas gara etnogrāfisko izteiksmi. Tai laikā visā pasaulē nebija vairāk kā kādas 5—6 grāmatas par nēģeru tautas skul­ptūru — gan kā kuriozu fiksējumu vai ekspedīciju apraksti. Matvejs nāca kā viens no pirmajiem un analizējot deklarēja šīs mākslas radošos principus, liekot mums — arī gleznotājiem — saskatīt un saprast šais elku skulptūrās vienreizēju, lielu, savdabīgu, tautas mākslas saliedētu sasniegumu. No estētiskā viedokļa tas bija apvērsums —• veco, aprasto, iemigušo skaistuma principu gāšana un jaunu radīšana.

Matvejs aizgāja viņsaulē 3. maijā 1914. gadā. Tad es vē! kā iesācējs mākslinieks biju atbraucis no Pēterpils, lai pētītu latviešu stilu Jūlija Madernieka studijā. Bijām visi satraukti par Matveja nāves ziņu, ko mums pavēstīja satriektais meistars. Darbnīca drudžaini gatavojās bērēm — no nebalinātā gleznošanas audekla mēs, audzēkņi, paga­tavojām lenti darbnīcas vainagam, uzzīmējot ar melno Ķīnas tušu uz tās burtus mūsu darbnīcas meistara stilā. Tā laika latviskā Rīga bija vienaldzīga pret savu izcilo dēlu. Bija saulaina pavasara diena, bet skumja mūsu jaunajai, topošajai glezniecībai un lat­viešu kultūrai, jo miris bija mākslinieks un liels latvietis. «Es esmu nabags latvietis, un es mīlu nabadzību, un mūsu nabagā zemē ir tik daudz skaistuma aiz sētām, aiz pakšķiem, pagātnē, visā, kas pie malas nolikts… Es gribu zemnieku gleznot, jā, arī pie viņa dzīvot, viņa zemi gleznot… Ja man būtu nauda, es vēlētos sev istabu ar lat­viskām mēbelēm: ne tās moderni latviskās, bet tās vecās, kuras es sapirktu uz laukiem. Vecus pulksteņus garajās pulksteņu kastēs, pūra lādes, segas, grīdsegas… Kā taču latviešu gars mani valdzina — līdz pašai sirdij! Varbūt tāpēc, ka esmu redzējis svešu zemju savādības, svešu elpu, svešas asinis, svešu gaisu, svešas sievietes. Varbūt tāpēc jo stiprāka ir vara, kura liek ceļus locīt paša dzimtenes skaistuma priekšā.»

Svētā Pētera kapsētā, izņemot mūs, mazo studijas mācekļu bariņu ar savu meistaru priekšgalā, bija vēl tikai daži cilvēki, un, atceros, starp tiem bija arī Jānis Akuraters. Pat Krievijas Mākslas akadēmija bija atsaucīgāka pret protestētāju, kas sacēlās pret viņas garu, — tā bija atsūtījusi uz bērēm inspektoru no Pēterpils ar krāšņu vainagu no akadēmijas.

(Strunke N. Svētā birze. Stokholma: Daugava, 1964. 15.—25. lpp.)

Red. piezīme: Publikācijā pārsvarā saglabātas autora rakstības īpatnības.

Āfrika ir zeme, kurai pieder bagāta māksla. Tās ziemeļi, sevišķi Ēģipte, mums devuši daudz pie­minekļu. Austrumi — Etiopija — saglabājuši lie­liskus kristīgās mākslas pieminekļus (to vidū — daudzi seno autoru rokraksti). Dienvidos — pie bušmeņiem — tiek atklātas arvien jaunas alas ar īpatniem sienu gleznojumiem.

Taču šai jomai nepieskārsimies—-tā ir tik plaša, ka prasa speciālu izpēti. Aprobežosimies ar Sudā­nas rietumdaļas — «Atlantīdas» un Kongo —■ mākslu. Sie apgabali atšķirībā no dienvidiem un austrumiem galvenokārt ir lauksaimniecības ra­joni, tādēļ to māksla atšķiras gan ar motīviem, gan ar savdabīgu, pilnīgi patstāvīgu izstrādi.

Par «Atlantīdu» mēs saucam apgabalu, kas ro­bežojas ar Atlantijas okeānu no Senegālas līdz Kongo grīvai. Tā tikai nesen iepazīta, kaut leģen­das par to krājušās jau izsenis.

Pēc nostāstiem, «Atlantīda» atradusies ārpus Vidusjūras baseina — aiz «Hērakla stabiem». Pla­tons dialogā «Krītijs» šo pasakaino zemi pamatīgi aprakstījis. Viņš stāsta, ka ap karaļa pili bijis ar alvu noklāts valnis, bet pati pils apdarināta ar varu, kas zvērojis kā uguns. Arī iekštelpā sienas, grīdas un balsti bijuši pārklāti ar varu. Tā kā Beninā lielā daudzumā atrasta bronza un bronzas plāksnes, kas lietotas sienu un pilastru segumam, un saskanējušas arī citas etnogrāfiskās pazīmes, L. Frobēniuss secinājis, ka šī zeme pie Gvinejas

I

līča, pat ja nav leģendārā Atlantīda, ir vismaz šīs kultūras atlūza.

Portugāļi atklāja Beninu 16. gadsimtā, un tikai no šī laika Rietumāfrikai ir kaut cik ciešāki sakari ar Eiropu. Kongo un Centrālajā Āfrikā var atrast vietas, kur līdzās mežonīgām, nabadzīgām apmet­nēm, kurās nav manāmas nekādas Eiropas kul­tūras pēdas, ir apvidi, līdz kuriem jau nonācis eiropiešu stikls, trauki, pat fajanss, slīpētais stikls un citi priekšmeti. Āfrikā ir daudz apgabalu, kur eiropieši vēl nav redzēti.

Līdz šim uzskatīja, ka Āfrika, izņemot Ēģipti, mākslās pieminekļu ziņā ir nabadzīga, ka tā ir zeme bez vēstures, bez leģendām, bez noslēpu­miem, ka tā ir nabagāka, nekā vispār iespējams iztēloties. Domāja, ka, laužoties cauri mūžame­žiem, nekur neatradīsim monumentālu piļu drupas un, rokot kanālus, nekur neuziesim kapenes vai citus pieminekļus, ka pastāvējis tikai rupjš feti­šisms, māņticība, elki — viss pretīgs, bezgaumīgs un banāls, ka nēģeriem trūkst jebkādu estētisku tieksmju, ka viņu jaunradi vada viszemākie instin­kti, ka arheoloģijas pieminekļu ziņā Āfrika nav tik bagāta kā Meksika, Mazāzija vai Grieķija, ka šim kontinentam nav pagātnes un ar to saistītās poē­tiskās burvības, ka tikai islams šai mežonīgajai tautai esot devis daudzmaz kultūras — reliģiju, amatu prasmi un valsts organizāciju.

Tagad šādus spriedumus jau var sākt apšaubīt. Rietumāfrikai ir gan bagāta vēsture, gan māksla. Pasaules daiļuma radīšanā tai ir godpilna vieta. Dažādās ekspedīcijās savāktas apbrīnojamas le­ģendas, pieminekļi, kas atklāj Āfrikas cilšu senvēsturi.

Āfrikai ir sava pagātne — bagāta, spēkpilna, pasakaina. Atcerēsimies, cik daudz monumentālas bronzas un smalki darinātu figūru devusi tikai Benina vien. Kad angļi 1897. gadā pakļāva šo zemi, viņi atveda uz Eiropu neizmērojamas bagā­tības, kas var sacensties ar jebkuras zemes dari­nājumiem.

Protams, daudz kas ir zudis, taču, vērīgi ieklau­soties ļoti noslēgtajās ciltīs, nepārtraukti meklē­jot, izdarot izrakumus vietās, kas minētas senajās leģendās, iespējams celt gaismā gan pārsteidzo­šas aizvēstures bagātības, gan arī jaunāku laiku noslēpumus.

Līdz šim uzskatīja, ka Centrālajā Āfrikā nepa­zīst akmens skulptūru, jo to nebija izdevies atrast. Taču tas, kas neizdevās citiem, vienā no pēdējam ekspedīcijām izdevās L. Frobēniusam. Izdevās — tikai ar ļoti lielām grūtībām. Nēģeris ir noslēgts un allaž slēpj no svešinieka savu senatni. Kādu mazumu par to uzzināt var tikai no nēģeriem, kuri bijuši atrauti no savas dzimtenes. Šo akmens skulptūru atrašana ir tik tipiska, ka pie tās der pakavēties sīkāk.

Kāds matrozis — nēģeris, kas bijis aizklīdis uz Hamburgu, par labu atlīdzību pastāstījis L. Frobēniusam, ka senos laikos viņa zemē katrs pagātnes cilvēks izcirsts akmenī. Viņš minējis arī dažas pil­sētas, kur tas notiek. Stāstījums vēlāk apstiprinā­jās: šo pilsētu drupās, kas eiropietim bija gandrīz nepieejamas, L. Frobēniuss atrada pirmās akmens skulptūras.

II

Āfrikā nav saglabājušās gandrīz nekādas rak- stītas ziņas, kas palīdzētu atrast vai izrakt senat- nes pieminekļus (varētu pieminēt vienīgi vai rak- stību, kas atrasta Libērijā). Visi pieminekļi at- rasti, kombinējot teiksmas un šai procesā izdarot secinājumus. Un nebūt nav izslēgta iespēja, ka reiz arī Āfrikā atradīs monumentālu celtņu dru- pas — tādas kā Meksikā, Ķīnā un citur: seno laik- metu, senās mākslas diženums saglabājies mūs- dienu tradīcijās un atbalsīs literatūrā. Kas līdz šim atrasts Atlantīdā un Kongo? Vispirms jāatzīmē kapu kalni. Tie atrodas starp 13. un 18. ziemeļu platuma grādu. Sevišķi daudz to ir Nigēras vidustecē. Virs bali dzeltenās smilts zemes paceļas uzkalniņi vai sarkani pauguri — seno valdnieku kapi. Jau 1050. gadā arābu ceļo- tājs E1 Bekri rakstīja, ka iedzimtie savus valdnie- kus aprokot ar zemes slāni klātās kupolveida cel- tnēs, kas it kā paslēptas zem milzīga paugura. Kapcne bija ovāla. Virs pazemes — ar palmu balstiem nostiprināts kupols. Zemes virspusē vei- dojās otrs milzu kupols ar iekštelpu ziedoklim. Sai telpā no rietumiem veda slēgta eja. Apakšējā kapenes daļā veda divas ejas — no austrumiem un rietumiem. Austrumu ieeju pēc apglabāšanas aizbēra. Sī ir tā saucamā vidējā tipa kapene. Vēl tika celti ari pauguri ar daudzām telpām, kurās kopā ar valdnieku apglabāja augstdzimušus ļaudis. Dažās ciltīs bērēs vēl arvien dzied senu rituāla dziesmu, kura sīki attēlo, kā senatnē cēluši virs- zemes kupolu:  

Mirušais valdnieks guļ zem zemes,

raud upe…

Mēs virs zemes cēlām šo māju,

mēs to pārklājām ar zemi,

mēs pieminām zemi ar kājām,

un mūsu sievas to blīvēja ar kokiem,

mēs kāvām vēršus un to asinis lējām zemē.

Sievietes dauzīja asiņaino zemi.

Mēs nesām turp salmus un malku.

Mēs sakūrām uguni uz zemes.

Mēs aiznesām pelnus.

Mēs nesām šurp zemi un mīdījām to kājām … utt.

Pēc dziesmas var spriest, ka darbs darīts kār­tām. Viena zemes kārta uzbērta virs otras, aplieta ar upurvērša asinīm, piemīdīta ar kājām un no­stiprināta ar uguni. To apstiprina daudzās vietās atlupušie kupola slāņi. Pēc darba beigām apkārt pauguram izraka grāvi.

Daži kapu kalni sasniedz 23—25 metru aug­stumu, 22—50 metru platumu un 50 metru ga­rumu. Mirušo novietoja tā, lai viņš aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas: pievilka ceļgalus, piesēja rokas pie ķermeņa, notina visu augumu ar audu­mu un ievietoja apmēram 175 cm augstā un 150 cm platā urnā. Ap šo urnu novietoja četrus gaismekļus, dažādus ēdienus, vēdekļus, dārglie­tas. Dažreiz kopā ar valdnieku brīvprātīgi ļāvās iemūrēties arī viņa sieva. Nēģeru atmiņa ir ap­brīnojama un monumentāla. Tā saglabājusi dau­dzus tūkstošus gadu vecus notikumus, un, tikai pa­teicoties tai, rodas iespēja daudz ko apzināt.

Līdzīgi piemēri sastopami arī Eiropas ziemeļos. Zemnieki atceras un saglabā savas teiksmas, ku­rās stāstīts, ka tur un tur, tad un tad tāds un tāds valdnieks atbraucis ar savu kuģi. Šo teiksmu pēc tam apstiprina arheoloģiskie izrakumi, kuros at­rod valdnieka kapu un viņa ieroču un kaujas ratu atliekas.

Tā arī Āfrikā jau vairāk nekā tūkstoš gadu vairs neceļ monumentālos mauzolejus, taču tauta atceras gan dziesmu, gan kapeņu celšanas veidu. Tāda pati tradīcijas noturība sastopama arī tēlo­tājās mākslās.

Maldīgs ir arī uzskats, ka dzīvie Āfrikas iemīt­nieki pazinuši tikai būdu ciematus. Nē, tur atroda­mas senas pilsētas, kas radušās ilgi pirms iepazī­šanās ar eiropiešiem. Ibadanā, piemēram, ir 150 000—200 000 iedzīvotāju, un tajā gandrīz pil­nīgi saglabājušās vietējās tradīcijas. Pilsētām ba­gātas ir trīs provinces. Pirmajā — Jorubā — to ir visvairāk un vislielākās: iedzīvotāju skaits tajās pārsniedz 150 tūkstošus. Otrā provincē — starp Timbuktu un Niamini — pilsētas blīvējās cieši cita pie citas. Tagad gan lielākā daļa no tām gul drupās, tajās palicis maz iedzīvotāju — no pie­ciem līdz piecpadsmit tūkstošiem. Trešajā pro­vincē —• Hausā — pilsētu ir mazāk, bet tās ir lie­lākas. To pašu var teikt par dažām provincēm Kongo. Pirms arābu un eiropiešu iebrukumiem tur bijušas pilsētas ar 20 000—30 000 iedzīvotājiem. Galvenās ielas bijušas apstādītas ar bezgalīgām kolonādēm līdzīgām palmu rindām. Kongo «me­žoņi» ierīkojuši cauri džungļiem tirdzniecības ceļu 1000 km garumā un pastāvīgi uzturējuši to kār­tībā. Nepārtrauktajās cilšu sadursmēs šis ceļš un tirgotāji, kas pa to veda preces, bija neaizskarams. To iznīcināja «kultūras nesēji» arābi pagājušā gadsimta beigās.

Ibadanā ir dievam Sango veltīts templis. Sis templis var dot aptuvenu priekšstatu par Atlantīdas arhitektūru. Tempļa pagalmu iejož bagāti iz­rotāta kolonāde. Apmēram trīs metrus augstos vārtus grezno ekspresīvu mitoloģisko figūru grie­zumi. Palmu lapu jumts veido nojumi uz balstiem. Iekšienē — dziļa, tumša niša, kuru no telpas ap­gaismotās daļas šķir krāšņa, bagātīgi rotāta kolo­nāde. Uz kolonnām — izgriezti un spilgti izkrā­soti jātnieku, kokā kāpēju, pērtiķu, sieviešu, dievu, kā arī dažādu mitoloģisku būtņu tēli. Tumšajā nišā novietoti kokā griezti dievu tēli, gliemežnīcu aizkari, dažādi reliģiskā kulta piederumi. Atlantīdas gleznainā celtniecība — tempļi, cietokšņi, pil­sētas — gan ir atrasta, bet to publicēšana vēl tikai tiek solīta.

Ir saglabājies liels daudzums kulta priekšmetu, tomēr eiropietim tos iegūt ir gandrīz neiespējami. Tos rūpīgi slēpj. Sevišķi grūti no bagāta nēģera nopirkt kulta piederumu, kas piederējis viņa ciltij. Priekšstats, ka elku tēlus var iemainīt pret tuk­šām pudelēm, vecām pogām vai zīmotnēm, ir no gaisa grābts un maldīgs. Tos nevar iegūt pat par milzu naudu.

Ļoti izplatīti un iemīļoti ir rotājumi. Vecu māju bēniņos atrasti daudzi izrotāti dēļi un citas celtņu daļas. Veci ļaudis stāsta, ka pirms pēdējiem asi­ņainajiem kariem viņu pilsētas bijušas daudz sav­dabīgākas un bagātāk rotātas.

Frobēniusa pēdējā ekspedīcija atrada ļoti dau­dzus tālas senatnes pieminekļus, kas savā izveidē krasi atšķiras no mūsdienīgajiem nēģeru tautas mākslas darinājumiem. Svētbirzīs, kurās iekļūt bi­jis sevišķi grūti, atrastas granīta un terakotas gal­vas, akmens trauki un soli, akmens krokodili u. c. Noskaidrojās, ka iezemieši ļoti labi zina un atce­ras, kur šādām galvām vajag atrasties. Bija sa­glabājušās teikas par to, ka šādās svētās vietās dievs nolaidies uz zemes, bet apzināt šīs vietas bija gandrīz neiespējami. Svētbirzīs atrada arī ap­gāztas monolīta akmens statujas — daudzas no tām nepabeigtas —, glazētus fajansa podus, senu piļu atliekas, kuru pamatos bijuši apgleznoti, or­namentēti ķieģeļi, kas līdzīgi krāsns podiņiem. Un tas viss paslēpts nepieejamos mežos aiz necaur­ejama liānu tīkla. Svešzemju ietekme vai pat iz­celsme šajos priekšmetos ir acīmredzama. Terako­tas galviņas ir līdzīgas tām, kuras atrastas Sardīnijā. Kas tā par tautu, kura radījusi šo mākslu, tas vēl līdz šim nav noskaidrots. Kopumā šī māk­sla ir reālistiska. Ir skulpturāli veidojumi, kas tuvi grieķu un ēģiptiešu tēlniecībai. Pareizas proporci­jas, reāli atveidotas ausis un citas detaļas drīzāk atgādina Grieķiju. Granīta skulptūru veidojumā saskatāma terakotas galvu ietekme, tomēr tajā vai­rāk izpaužas arī nēģeru mākslas īpatnās iezīmes.

Atrastajā bronzas galvā «Olokuns» pat saskata līdzību ar Poseidonu — mītisko Atiantīdas vald­nieku. Tā nu redzam, ka ne tikai Benina, bet ari tālākie iekšzemes apvidi ir bagāti ar tēlniecības pieminekļiem. Olokuna galva ir apliecinājums tam, ka Āfrika no seniem laikiem pazinusi bronzu, jo šīs «antīkās» figūras ir daudz vecākas par Beninu. Etnogrāfi ir sajūsmināti par šiem atradu­miem, taču tā nav māksla, kas raksturo pašu Āf­riku. Un arī nēģeri ir vienaldzīgi pret šiem dari­nājumiem, neizturas pret tiem ar tādu cieņu kā pret iezemiešu īpatnajām skulptūrām, kuras savu­kārt — diemžēl — neievēro etnogrāfi. Visvairāk senatnes pieminekļu pagaidām ir atrasts Atlantīdā, sevišķi Jorubas provincē. Pirmajā vietā, pro­tams, minama Benina, otro ieņem senā pilsēta Ifa (Ilifa). Beninā atrasti pārsvarā bronzas tēli, bet Ifā — akmens. Šo akmens veidojumu vidū ir gari, tievi monolīti, kas atgādina Ēģiptes obeliskus un sasniedz līdz 4 metru garumu, un jau pieminētās terakotas un granīta skulptūras.

Ifas pieminekļi atšķiras no Beninas pieminek­ļiem ar pilnīgu nobeigtību, tajos nav saskatāma pāreja no primitīvām uz augstākām daiļrades pa­kāpēm. Mūsdienās māka darināt terakotu jau ir aizmirsta, bet īpatnējie bronzas liešanas paņēmieni vēl šur tur sastopami.

Vēl minama Ilifas pils. Tās drupas liecina par senu varenību: sienas ir ap metru biezas un ap pieci metri augstas, saglabājies arī vārtu rotā­jums.

Kā izskaidrot šādu senu kultūru?

Frobēniuss tajā saskata vienas no Vidusjūras kultūrām — etrusku kultūras — ietekmi un pierāda savu pārliecību ar daudziem piemēriem: Jorubas novada reliģija, kas atgādinot etrusku reliģiju; taisnstūra celtņu plānojums ar nojumi; aužamās stelles; tāds pats loks kā tām Ziemeļāfrikas cil­tīm, kuras saistītas ar seno Vidusjūras kultūru, utt., u. t. jpr. Tas viss, pēc Frobēniusa domām, ienācis nevis pa sauszemi — pāri Sahārai —, bet pa jūras ceļu. Savus apgalvojumus viņš apstiprina arī ar seno rakstnieku liecībām, piemēram, ar Hanno vēstījumu (ap 500 g. pr. Kr.), kas bijis iz­kārts Melkartes templī Kartāgā. Vēstījumā aprak­stīts 30 000 kolonistu ceļojums pāri Gibraltāram uz dienvidiem. Arī Hērodots apgalvo, ka kartāgiešiem bijis zināms ceļš apkārt Āfrikai. Bet, tā kā minētie atradumi attiecināmi uz daudz senāku pa­gātni nekā tā laika kartāgiešu un feniķiešu kul­tūra, Frobēniuss Atiantīdas kultūru saista ar vēl senākām vēstures ziņām par pašiem pirmajiem etrusku jūrasbraucējiem 13. gs. pr. Kr. Etruskiem ar ibēriešu tautām, kas senos laikos apdzīvoja visu Ziemeļāfriku, Spāniju un Galliju, bija kopēja kultūra. Apvienojušies ar Lībiju, tie vērsās pret augošajiem austrumu kultūras centriem — Ēģipti un Babilonu: pirmajā vēsturei zināmajā jūras

kaujā 12. gs. pr. Kr. cīnījās pret Ramzesu III. Sie secinājumi dod tiesības apgalvot, ka atrastā Atlantīdas kultūra varētu būt to pašu tautu kultūra, kuras, pēc seno rakstu ziņām, pirms Kristus dzim­šanas dzīvojušas aiz Hērakla stabiem.

Āfriku, īpaši tās mākslu, ietekmējusi arī Bizantija. Par to liecina daudzi jorubu kapenēs un māju atliekās atrasti darbi. Sī ietekme redzama orna­mentēto krēslu, seglu, kausu un segu rotājumos, seno grāmatu iesējumos, bronzas darinājumos un arhitektūras motīvos.

Kā gan Bizantija varēja nonākt saistībā ar Āf­rikas biezokņiem?

Sis fakts ir tik negaidīts un interesants, ka gri­bas atkārtot kādu skaistu, L. Frobēniusa pierak­stītu teiku, kas daļēji varētu noderēt par izskaid­rojumu:

«.. reiz bija tur liela jo liela valsts, kuras vald­nieks nedzīvoja Nupu zemē, jo tā bija tikai daļa no viņa valsts. No tā laika pagājis daudz gadu, un šo valsti sagrāva vēl ilgi pirms laika, kad krita Joruba.

Sis valsts valdnieks dzīvoja tālu, tālu, tik tālu, ka neviens no nupiem viņu nebija redzējis, izņe­mot tos, kuri nesa viņam nodevas. Tas bija tik tālu, ka gadskārtējie sūtņi atgriezdamies pusceļā, ja vien nebija aizkavējušies, sastapa nākamā gada sūtņus. Tad viņi apmainījās «grāmatām», kuras, kā stāstīja nupi, bija iesietas ziloņkaula plākšņu vākos, jo katru reizi Lielais Valdnieks sūtīja sa­vam vietniekam skaidrus norādījumus cik alvas, sudraba, bronzas, slīpētu akmeņu un citu dārg­lietu jānogādā Lielajam Valdniekam.

Kad ziņneši devās ceļā pie Lielā Valdnieka, vi­ņus pavadīja daudz ļaužu, jo daudzi gribēja iz­mantot gadījumu, lai drošā pavadībā tiktu pāri tuksnesim un neapdzīvotiem apvidiem un varētu izmēģināt laimi tirdzniecisku sakaru dibināšanā.

Daudzi gribēja arī savām acīm kaut reizi mūžā redzēt Lielo Valdnieku. Tas, kurš viņu bija redzē­jis, savā zemē kļuva par ievērojamu cilvēku, tika cienīts un apskausts.

Kad Lielā Valsts tika izpostīta, atnāca muha­medāņi un daudzi dievbijīgi nupi sāka ceļot uz Meku, taču nekad vairs neplūda tādas ļaužu strau­mes kā Lielā Valdnieka laikā.

Gan Lielā Valdnieka pils, gan pilsēta, gan visa viņa valsts bija brīnumu pilna.

Pilsēta atradās bezgalīga ūdens malā, tajā ne­bija ne krokodilu, ne čūsku, ne behemotu, kas Nigērā tik bieži apgāž zvejnieku laivas. Uz ūdens gulēja tikai lieli kuģi ar spārniem. — Ar spār­niem? — Jā, ar spārniem — kā dzērvēm vai peli­kāniem, vai citiem putniem.

Un ūdens malā pacēlās pilsēta, kuras mūri un māju sienas bija pārklātas ar sui-lantanu (sar­kano jašmu). Un šo akmens māju jumti nebija ne no salmiem, ne palmu lapām, tie bija no bronzas.

2189

Visi jumti bija kaldināti tāpat, kā tagad Nupu zemē kaldina krūzes, dzeramos kausus un ēdiena traukus.

Sai brīnumu pilsētā no sarkana akmens un brūn­ganas bronzas pie ūdens, kurā nebija plēsīgu zvēru, bet bija spārnoti kuģi, dzīvoja Valdnieks, Lielais Valdnieks.

Sim Valdniekam nebija suņu. Tautai viņš parā­dījās lauvu pavadībā. Valdnieks nekad negāja kā­jām un arī nejāja; viņu nesa ar spilgtām segām un ādām pārklātā garā, lielā grozā. Ap viņu dižo­jās bruņās tērpti jātnieki ar šķēpiem. Valdniekam sekoja daudzi jo daudzi ievērojami augstmaņi. Aiz viņa lielos svētkos nelielos grozos nesa viņa sie­vas. Tikai pirmo sievu, kas bija jauna un stipra, nenesa: viņa, līdzigi vīriešiem, jāja uz spēcīga, pe­lēka zirga.

Virs Valdnieka un katras viņa sievas turēja lie­lus sarkana audekla saulessargus ar zelta roktu­riem. Izņemot viņu un viņa sievas, neviens galmā nedrīkstēja virs galvas nēsāt šādus dārgumus. Bet, tā kā vietvaldis Nupu zemē varēja atdarināt Lielo Valdnieku, tad arī no viņa nupi ieguva priekšstatu par valdnieka baldahīnu.

Sis Lielais Valdnieks valdīja daudzus daudzus gadus, daudz ilgāk kā Edegi (un Edegi valdīja 68 gadus). Un, kamēr viņš vel bija dzīvs, daudzi ievērojami nupi ■— vectēvs, tēvs, dēls, mazdēls — centās kaut reizi dzīvē apmeklēt šo pilsētu. Pa­audze pēc paaudzes daudzus simtus gadu no vie­tas. Nupi kļuva bagāti. Viņi sūtīja daudz dārgu dāvanu uz Valdnieka lielo pilsētu un apmaiņai ieguva daudz ko jaunu un nepazīstamu. Un pēk­šņi tas viss beidzās.»

Valdīdams daudzus simtus gadu, Lielais Vald­nieks, protams, kļuva vecs. Viņš sastrīdējās ar sa­viem jaunākajiem brāļiem. Izcēlās karš. Lielais Valdnieks vēl dzīvoja, kad tautas sāka cita pret citu karot.

«Taču Lielais Valdnieks bija Issas dēls, un tā­dēļ viņu un viņa padotos neieredzēja tie, kuri vē­lāk atnāca no Mekas.

Tie bija Muhameda dēli, kas iznīcināja Sarka­nās Jašmas pilsētas paliekas. Ceļš tika pārrauts. Neviens vairs neuzdrošinājās turp doties.

No tā laika nupi vairs nedevās tālajā ceļā uz veco pilsētu . . .»

Bet «Issa» — Jēzus Kristus vārds Ziemeļāfrikā!

Tālāk L. Probēniuss saka:

«Kad leģendā par Edegi arvien no jauna atkār­tojās Issas vārds, kad visur uz seniem un jau­niem priekšmetiem manas acis ieraudzīja Issas krustu — Kristus krustu, bizantisko krustu: uz kuģiem un laiviņām Nigerā, uz traukiem un vā­kiem, un segliem — un sevišķi tad, kad es vairāk iedraudzējos ar savu draugu nupu, kad no slēp­tuves parādījās visdažādākie krāmi: veci grāmatu iesējumi, bronzas priekšmeti, slīpētas krelles, tad

es sapratu, ka šī tauta ir bagāta, bagāta ar savu mantojumu.

Un tas viss nebija nācis šurp ar karavānām no Tarabulusas, Adraras, Airas, Hausas. Visas šis ba­gātības bija saglabātas pašu zemē kā atmiņas no tāliem, patiesi piedzīvotiem laikiem*

Sis mantojums nav miris, tas dzīvo senajā māk­slā.

Sākumā es, tāpat kā visi, kas bija ceļojuši pa šiem apgabaliem, redzēju tikai ceļu, karavānu ceļu; mājas manām — kā jau katra svešinieka — acīm palika apslēptas. Tikai daudz vēlāk es varēju ieskatīties nupu dārgumu krātuvēs.

Es ieraudzīju gadsimtiem ilgi tālu no karavānu ceļiem slēptās bagātības, jo karavānu ceļus pēc Lielās Valsts sagrāves izmantoja tikai Issas ienaidnieki — Mekas dēli. Nupi savā pārliecībā nekad neatkrita no Issas un bija cieši saistīti ar Lielā Valdnieka senās valsts mantojumu. Viņi aiz­slēdza durvis, kad pa ceļu garām devās Mekas dēli. Viņi noraka slēptuvēs visu, kas bija sens un dārgs.

Tā nu bija noticis, ka karavānu ceļš gan turpi­nāja pastāvēt, bet tas vairs nebija saistīts ar seno nupu kultūru, ar slēptuvēm, kurās pavisam netālu no tā glabājās veclaicīgi sadzīves priekšmeti.

0, kā es neieredzu Mekas dēlus, kas pa ceļam no Bizantijas uz Atlantīdu sarāva tik daudz saišu, sarāva, aizdzina, iznīcināja!»

Saprotams, ka arī islams, sākot ar 10. gadsimtu, atstāja uz Āfriku negatīvu iespaidu — spēcīgu tai ziņā, ka savā fanātismā pa ceļam iznīcināja visu tēlotāju mākslu. Pat izdzirdot flautas skaņas, is­lams aizbāza ausis un noslāpēja mūziku ar rit­miskiem lūgsnu izkliedzieniem.

Āfrikas mākslā saskatāma vēl viena iespaidu josla — tā ir mūsdienu eiropeiskā iespaidu josla. To aizsāka misionāri. Cik briesmīgi, ka viena re­liģija iznīcina otras kultu un ar to saistīto mākslu, ka šādas metodes tiek lietotas vēl pat 20. gad­simtā. Cik nožēlojami, ka ļaudis fanātisku ideju dēļ kļūst akli, zaudē skaistuma izpratni.

Tiesa, jāpieņem par vispārēju likumību, ka eiro­peiskās un citas ietekmes Āfrikā grūti iedzīvinā­mas, sevišķi tur, kur stipras senās vietējās saknes.

Kāda viduslaiku hronika stāsta par Kongo gal­vaspilsētas Sansalvadoras varenību. Šo īsteni afrikānisko pilsētu 16. gadsimtā portugāļu klerikāļi pārvērta par jaunu kristīgu valsti. Ilgu laiku tās spožums Eiropai likās pasakains. Visi šīs valsts ierēdņi bija iezemieši. Milzīgajā katedrālē diev­kalpojumus noturēja brīnišķīgās drānās tērpti bīskapi — nēģeri. Aiz valdnieka sekoja melnā aristokrātija — iezemiešu hercogi un citi augst­maņi spāņu apmetņos, zobeniem rotājušies. Gluži kā brīnums mežoņu zemē bija radusies grezna eiropeiska pasaule.

Tā pagāja gadsimts. Varenais Kongo pavaldnieks dabūja pliķi no nesavaldīga mūka. Pagāja vēl gadsimts — un tikai nožēlojamas drupas, nēģeru būdas un mūžameža iemītnieki sastopami bijušās eiropeiskās varenības vietā. Tik ātri zuda zīdu un samtu greznība, baltās rases spēks neat­stāja ne pēdas, tās kultūra izgaisa nēģeru neizkustināmībā. Katoļu svēto tēli pārvērtās parastos fetišos. Līdzīgas norises sastopamas arī citās Āfrikas vietās. Kur vēl nesen bija islama skolas un mečetes, tur nēģeris pielūdza uz papīra uzrak­stītās un raibā ādā iešūtās nesaprotamās korāna vārsmas, kas kalpoja par iedarbīgu amuletu.

Nēģeru tautas māksla ienāca dzīvē gan kā reli­ģiska kulta, gan arī kā sadzīves daļa. Tādēļ, pirms pārejam pie iezemiešu mākslas, dažos vārdos skarsim šo novadu ticējumus, jo tie šādā vai tādā veidā iespaidojuši nēģeru mākslas izcelsmi un attīstību.

Iezemiešu vidū pārsvarā izplatīts totēmisms. Šī reliģija radusies, neapzināti meklējot aizstāvību pret ārējām nelaimēm. Katrai pilsētai, katrai sētai, katrai cilvēku grupai ir savs dievs, kas tikai ļoti retos gadījumos mēdz būt vienlaicīgi arī citas grupas vai veselas pilsētas aizstāvis. Vīram un sievai ir katram savs dievs, jo pēcnācēji pielūdz to dievu — «Orišu» —, ko pielūguši viņu tēvi.

Neskatoties uz šādu dievu pārbagātību, pastāv stingra sistēma, kurā tos visus apvieno viens dievs.

Šīs sistēmas pamatdoma ir tā, ka katrs cilvēks ir cēlies no kāda dieva un visi ģimenes locekļi ir kāda noteikta dieva pēcnācēji, tā pārstāvji un padotie; mirušais atgriežas pie sava dieva; jaun­dzimušais ir atdzimis sencis — tas, kuram viņš ir līdzīgs.

Ir dažādi dievi: pērkona, upju, zemes, debesu dievs, ir vēl citu dabas spēku dievi. Tomēr aug­stākais dievs ir viens — Aizsaules dievs Oloruns, kas ir tik liels un varens, ka viņam nav ne pēc­nācēju, ne priesteru, ne kulta. Viņš dievu Panteonā stāv pāri visiem citiem. Pēc viņa nāk de­besu dievs Obatala, zemes dievs Odudua, izžuvu­šas zemes dievs Aganju, mitras zemes dieve Jemaja — 16 dievu māte (viņas bērni — pērkona dievs Šango, jūras dievs Olokuns (Poseidons), zemkopības dievs Oko, dzelzs dievs Oguns, baku dievs Šankpačna (Šopono — red.), saules dievs Oruns, mēness dievs Ošu u. c.).

Galvenie priesteri kalpo kopīgiem dieviem, proti, vesela ciema dieviem vai dieviem ar sabiedrisku nozīmi, piemēram, lietus, kara, slimību dieviem.

Ciems, kas godā kādu dievu, gādā, lai tam būtu savs templis un kults. Katrā sētā ir tā saucamā «Banga» — četrstūraina telpa, kurā novietots altāris; tāda pati telpa ar altāri pienākas saim­nieka sievai, kas pielūdz tās ģimenes dievus, no kuras viņa cēlusies.

Visinteresantākais no dieviem ir pērkona dievs Šango. No viņa cēlusies valdnieka dzimta. Ziedo­šana ģimenes dieviem notiek svinīgi, bet ziedo­šana dievam Sango un tai sekojošie svētki ir grandiozi, un tajos piedalās visa kopiena. Rituā­los un dejas vērojama ekstāze un dažādi brīnumi. Šim dievam ir sevišķi bagāts un izsmalcināts kults. Kulta priekšmeti ir īpaši daudzveidīgi un bagati rotāti: svētie trauki, āmuri, maisi, cepures, emblēmām rotātas jostas, visdažādāko izmēru urnas, podi, kausi, soli, pīķi — dejām, un visi šie priekšmeti klāti figūrām un ornamentiem. Pats dievs Šango attēlots jāšus zirgā vai — senākajos attēlos — auna mugurā.

Daudzi mākslas priekšmeti tiek lietoti arī orā­kula kultā (Ifā), piemēram, bļodas ar visdažādā­kajiem paliktņiem, kas veidoti kā zvēri vai kā cil­vēki kādā ikdienišķā darbībā vai arī darināti tīri ornamentāli. Šim kultam vajadzīgi arī īpaši naži, šķīvji miltiem, lādītes, āmuriņi dieva apsveikšanai utt., turklāt pat visniecīgākais priekšmets veidots krāšņās līnijās un formās.

Dažas ģimenes nodarbojas ar elku dievu darinā­šanu un manto šo amatu no paaudzes paaudzē. Kā materiālu izmanto gandrīz vai visu sugu ko­kus — kā mīkstos, tā cietos. Darbarīki, ar kuriem tiek griezti elku tēli un citi priekšmeti, ir loti vienkārši: parastais cirvis un neliels nazītis — vietējā kalēja darinājums. Daudzviet tieši kalēji, kuru amats tiek godāts, darina elku tēlus. Tēlu lielums ir atkarīgs no pielietojuma veida. Elki, kas domāti ciemu laukumiem vai tīrumiem, kuros tie novietoti sējumu sargāšanai, ir lielāki par cil­vēka augumu. Citi tēli ir pavisam maziņi — īpaši tie, kurus lieto par amuletiem. Šai sakarā gribē­tos pieminēt bērnu lelles. Meitene, jau pavisam maziņa, saņem lelli. Māte par dažām gliemežnī­cām nopērk to pie tēlnieka, un meitene, uzsējusi to uz muguras, vairs no tās nešķiras un rotaļā­jas ar to tāpat kā mūsu bērni Eiropā. Kad meitene pieaug, viņa vēl arvien mīl savu bērnības bied­reni un negrib no tās šķirties.

Šai īsajā ieskatā, protams, nav ietverta visa Kongo un Atlantīdā sastopamo reliģiju daudz­veidība: visu veidu fetišisms, slepenās brālības ar dažādiem rituāliem, daudzveidīgām masku dejām un tradīcijām. Dažos vārdos gribētos pie­minēt interesantāko no tām — apsēsto reliģiju Bori. Tā cēlusies Altaja kalnos, pārceļojusi Per­siju un Indiju, nonākusi Austrumāfrikā un no turienes tālāk Rietumāfrikā. To atnesuši šamaņi. Šīs reliģijas būtība šāda: katrai dabas daļai, vienalga — akmenim, kokam vai upei —, ir dvē­sele, kuru devis dēmons Aladjenu, bet, iemiesojo­ties cilvēkā, šis dēmons padara viņu vājprātīgu. Priesterim pār dēmoniem ir milzīga vara, viņš var piespiest tos runāt ar apsēstā muti. Liela

loma šajā reliģijā ir mūzikai. Ar to dziedina slim­nieku, dažkārt vairākas dienas no vietas saucot no viņa ārā garu. Katrs Aladjenu pakļaujas sa­vai īpašai harmonijai, akordam, skaņai, melodi­jai. No mūzikas instrumentiem lieto ģitāru, vijoli, flautu, dažreiz ari bungas. Vārdu sakot, atkārto­jas stāsts par ķēniņu Zaulu un jaunekli Dāvidu.

Āfrikā ir attīstīta mūzikas valoda. Vācieši ar lielām grūtībām iekaroja Kamerūnu, jo ciems cie­mam ar bungu rīboņu paziņoja par katru iebru­cēju pasākumu un karaspēka pārvietošanos. Ir ciemi, kas pievakarē, kad darbi beigušies un visi trokšņi noklusuši, bungu valodā pastāsta citiem ciemiem aizvadītās dienas notikumus.

Daudzmaz tīrā veidā šamanisms saglabājies Austrumāfrikā. Rietumāfrikā tas kā ķīlis ielauzies jau izveidotā reliģiskā sistēmā un pārņēmis to tik pamatīgi, ka pat paši dievi spēj savu maģisko spēku parādīt tikai ar šamaņa starpniecību.

Samani reizē ar savdabīgo reliģiju ieviesuši arī savu īpatnu mākslu, kultu un daudzveidīgas mas­kas.

Masku daudzveidība ir bezgalīga un nozīme neaptverama. Dažas maskas ir tik lielas, ka grūti iedomāties, kā cilvēks ar tādām spēj izpildīt ri­tuāla dejas.

Daudzi plastiskie motīvi, kam sākotnēji bijusi kulta nozīme, pārgājuši sadzīves sfērā. Pārsteidz neparastā tieksme uz ornamenta bagātību. Cil­vēku figūras redzamas uz stabiem, vārtiem, vald­nieku namu sienām, sabiedriskām ēkām, reizēm arī uz vienkāršām būdiņām. Māju durvis, logi, dzegas ir noraibināti griezumiem. Ornaments klāj saimniecības priekšmetus, tas tiek pielietots amat­niecībā, kā arī tetovējumos, ar ko sevišķi lepojas Kongo skulptūra. Bagātīgi ornamentētas pīpes, gultas, ēdienu trauki, troņi, uz kuriem sēž vald­nieki. Liekas, ka Kongo ir nacionāla nepiecieša­mība visu noklāt ar ornamentu.

L. Frobēniuss, pirmoreiz ciemodamies, uzdāvi­nājis kādam virsaitim eiropeisku dunci. Otrajā apciemojumā viņš to ieraudzījis jau mākslinie­ciski izrotātu. Rokturis atveidojis putna galvu, tajā bijušas iekaltas vara naglas, duncim izvei­dota izsmalcināta maksts.

Ceremonijas Āfrikā ir greznas. Maziem vald­niekiem, uzņemot viesus, gan jāaprobežojas ar to, ka viņi gulšņā uz saviem vergiem kā uz spilve­niem. Bagatākie sēž izgreznotos krēslos, turēdami rokā izrotātu kausu vai ragu, aiz viņiem stāv vergi ar palmu vīna pilnām kalebasēm un pīpēm, ku­ras rotā ornamentāli griezumi vai pērļu izšuvumi.

Daudziem vareniem valdniekiem bijuši sevišķi grezni galmi, daudz ierēdņu un augstmaņu — tieši tāpat kā Bizantija.

Tagad pievērsīsimies fotoattēliem.

Vai tiešām to visu var saukt par skaistu?

Kā jau iepriekš teicu, nemēģināšu šai sacerē­jumā to pierādīt. Dziļāku šo skulptūru analīzi lasītājs atradīs manos darbos par plastiskās māk­slas principiem, kas drīzumā tiks izdoti. («Blī­vuma princips» — «Ïðèíöèï òÿæåñòè» —■ un «Plastiskais simbols» ir darbi, kuri V. M. nāves dē] palika nepabeigti. — Red. piez.) Seit aprobe­žošos ar īsu vispārīgu raksturojumu. No milzīgā skulptūru daudzuma esmu izvēlējies tās, kurās spēcīgāk jūtama tautas māksla, pašas Āfrikas māksla. Man likās svarīgi fiksēt tieši to mākslu, kura raksturīga tikai šim kontinentam. Tā kā šādu skulptūru Eiropā bija maz, es pievērsos tām, kurās kaut daļēji varēja nojaust īpatnējo daiļra­des principu atblāzmu. Nācās atteikties no māk­slas, kurā manāmas Grieķijas, Bizantijas un citas ietekmes, kā arī no daudzām reālistiskām skulp­tūrām, kādas lielos daudzumos jau atvestas uz Eiropu un kurām nav nekādas mākslas vērtības. Neticu, ka šāda skulptūra Āfrikā varētu būt val­došā. Skaidri redzams, ka katrā muzejā, katras ekspedīcijas materiālos ir cita tipa skulptūra, un es esmu pārliecināts, ka mākslinieciskā ziņā inte­resantākā daļa muzejos nemaz nav nonākusi un nav vākta. Varbūt tā šķitusi mazvērtīga no reli­ģiskā vai etnogrāfiskā viedokļa, varbūt bijusi da­rināta nesen no jauna materiāla, varbūt kāda cita iemesla dēļ nav ieinteresējusi kolekcionārus. Sūtiet savākt krievu zemē ikonas un uzticiet šo uzdevumu dažādiem ļaudīm — arheologam, māk­sliniekam reālistam un modernajam mākslinie­kam — un pavērojiet, ko katrs būs savācis un cik maz viņi viens otru sapratīs. Arī mūsu atlasītie elku dievi ir tikai atsevišķas sīkas virsotnes, oāzes lielajā mākslā, tālas atbalsis no oriģinālas valodas izpausmēm, kas apmierinājušas tautas plastiskāsjvajadzības. Tā nu jāatzīst, ka arī māk­slas ziņā Āfrika mums vēl ir tumsā tīta.

Ārēji Āfrikas māksla daudzus pārsteidz ar ne­ierastām formām. Reta māksla ir tik bagāta ma­teriāliem kā šī. Apbrīnojama ir tās daiļrades patstāvība, formu un līniju bagātība un daudz­veidība un reizē arī stila vienotība. Šai mākslai nav līdzīgas visā pasaulē. Nekur nav tāda veida plastikas. Dīvaini — tik daudz dažādu svešzemju ietekmju ir gājušas pāri Āfrikai (arī Eiropas reā­lisms, kuru tur mēģina ieviest jau četrus gadsim­tus), tomēr nekas nav varējis iznīcināt nēģeru mākslu, un pat pašu vēlāko laiku darinājumos gandrīz neskartas saglabājušās senās tradīcijas (sk. meiteni, kas sukā matus), senā formu izjūta un senā skaistuma izpratne. Jaunā mākslinieku paaudze ir pateicīga Āfrikai, ka tā palīdzējusi iz­kļūt no eiropeiskā sastinguma un strupceļa.

P. Pikaso un arī A. Matiss mācījies no šis tēlnie­cības.

Gribētos, lai etnogrāfi, kuriem ir iespējams vākt nēģeru mākslas priekšmetus un primitīvus, vis­pirms paši tiktu skaidrībā par šo mākslu un no­vērtētu to. Tiesa, acij un izjūtai ir grūti iemācī­ties neierastu daiļrades uztveri un radošu valodu, kas sveša mūsējai. Mainīt savus ieskatus, iedziļi­nāties lietas būtībā, atbrīvoties no aizspriedu­miem — tas nav ne viegli, ne ērti, ne patīkami. Nepamatotie aizspriedumi pret visu nēģerisko ir tik lieli, ka daudzi ceļotāji, nonākuši Āfrikā, pat atsakās apmesties nēģeru mājās un, ja vien iespē­jams, dzīvo pie musulmaņiem.

Nēģeris mīl brīvas, patstāvīgas masas; tās savstarpēji saistot, viņš veido cilvēka simbolu. Viņš nedzenas pēc realitātes, viņa īstenā valoda ir rotaļa ar masu, un šo rotaļu viņš ir izstrādājis līdz pilnībai. Masas, ar kurām viņš operē, ir ele­mentāras — tie ir blīvumi (òÿæåñòè).

Nēģeru mākslinieka rotaļa ar blīvumiem, ma­sām ir patiesi daudzveidīga, bezgalīgi bagāta idejām un pārvarīga kā mūzika. Daudzas ķer­meņa daļas viņš saliedē vienā masā un tā iegūst iespaidīgu blīvumu; pretstatot to citiem blīvu­miem, viņš panāk spēcīgus ritmus, apjomus, līni­jas.

Jāuzsver galvenā īpatnība masu un blīvumu rotaļā: masas, kas atbilst atsevišķām ķermeņa daļām, tiek patvaļīgi apvienotas, neievērojot cil­vēka auguma uzbūvi. Tās pamatojas arhitekto­niskā uzbūvē, izmantojot tīri mehānisku saistību. Mēs varam novērot vienas masas likšanu uz otras, citu klāt likšanu, vienas masas aplikšanu ar vai­rākām, katrai no tām saglabājot savu patstāvību.

Dabas radītās organiskās dzīves atveidu, mus­kuļu un kaulu organiskos savienojumus un virzie­nus mēs šajās masās neatradīsim. Galva, piemē­ram, nav saistīta ar kaklu, bet ir kā mehāniski uz­likta uz tā tādēļ, ka galva ir patstāvīga masa. Ja reiz šo brīvo masu izmēri un apjomi neatbilst dabai, bet ornamentālām likumībām, tad tieši šis ornamentālais izkārtojums rotaļā ar masām ir nozīmīgs. Plastiskās masas ir elementāras, daž­kārt pat ģeometriskas.

«Kad es biju Pikaso darbnīcā,» raksta J. Tugendholds (žurnāls «Apolons». 1914. g. Nr. 1.) «un tur ieraudzīju melnos Kongo elkdieviņus, es jautāju māksliniekam, vai viņu interesē šo skul­ptūru mistika. «Nepavisam,» viņš atbildēja, «mani interesē to ģeometriskā vienkāršība.»»

Sajā mākslā ir akcentējami divi virzieni: gra­fika un rotaļa ar masām. Pirmā rada smalkas, asas kontūras, rakstus, ornamentālu salikumu. Man šķiet, ka senās Āfrikas tautas māksla gal­venokārt veidojusies no rotaļas ar masām un tai atbilstošas tektoniskas domāšanas. Par Āfrikas vissenākajiem iedzīvotājiem uzskata pigmejus,

kas izkaisīti Kongo mūžamežos starp liela auguma bantu ciltīm. Dažas skulptūras gribas attiecināt uz pigmeju mākslu. Sie elki ir īsi, drukni, to pro­porcijas smagnējas, masīvas. Šķiet, ka tie varētu būt neģēru tautas mākslas aizsācēji, un jau šeit samanāma īpatnēja pieeja — tieksme attēlot cil­vēku ar absolūtām, simboliskām masām.

Kaut arī L. Frobēniuss uzskata, ka kultūru Āf­rikā atnesuši etruski, man šķiet, ka šis apgalvo­jums — vismaz pagaidām — jāuztver skeptiski. Etrusku māksla, kas pazīstama no izrakumiem, nemaz nav līdzīga šajā krājumā ievietotajiem skulptūru paraugiem. Kur tad ir Ibērijas pussalas primitīvā māksla?

Var jau būt, ka tāda bijusi un attīstījusies pa­ralēli Sardīnijas un Alikantes mākslai, līdz izzu­dusi, saglabājoties tikai Kongo mūžamežos. Taču es pagaidām esmu spiests uzskatīt Āfrikas māk­slu un tās tieksmi kārtot masas par mākslu, kas izsenis raksturīga šim kontinentam, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā tur tik bagātīgi attīstījusies un sagla­bājusies, ka grūti būs atrast kaut ko līdzīgu gan skaita, gan vērtības ziņā citās pasaules malās.

Bez rotaļas ar masām nēģeru mākslai ir vēl cita īpatnība. Skulptūras ir īpaši izteiksmīgas, spēcīgas, izpausmē skaidras un vienkāršas. Tiek ņemtas tikai dažas masas, taču tās ļoti asprātīgi apdarinātas. Pārliecinoši atklāta realitātes simbo­lika, raksturīgi ļaužu un dievu tēli. Sākumā at­baidoša šķiet rupja reālas juteklības uzsvēršana, bet, vērīgāk ieskatoties, šis iespaids zūd; mēs pār­liecināmies, ka skulptūra ir skaidra, tajā nav saldkaisles, kāda sastopama dažu Āzijas zemju mākslā. Es afrikāņu skulptūrās nesaskatu arī nekā smieklīga, nekāda humora: šaržu un karikatūru var radīt, tikai balstoties uz realitāti, kamēr šeit katra ķermeņa daļa atveidota simboliski. Lai ne­rastos pārpratumi, gribu uzsvērt, ka runa nav par literāro simbolu, bet gan par plastisko simbolu.

Pavērojiet kādu atsevišķu detaļu, kaut vai aci. Tā nemaz nav acs, reizēm tā ir sprauga, reizēm gliemežnīca. To var aizstāt arī kaut kas pavisam cits, un tomēr šī fiktīvā forma ir skaista un plas­tiska. Tādēļ jau mēs to nosaucam par acs plas­tisko simbolu. Nēģeru mākslā sastopams neizmē­rojams plastisko simbolu klāsts; nekur nav reālu formu, tās visas ir pilnīgi patvarīgas, tās gan kalpo reālām interesēm, bet dara to plastikas va­lodā. Sādā veidā nēģeris izpauž visu savu priekš­statu un izjūtu pasauli. Sī simbolika reizēm ir intuitīva, reizēm — spekulatīva, bet arvien radoša, un mēs — eiropieši — varam tikai apskaust do­māšanas veidu, kas spēj radīt tādu formu bagā­tību. Pārvaldot šādu izteiksmes valodu, nēģerim nav jāzina organisma uzbūves likumības, tā pro­porcijas, anatomija, kustības — viņš bez visa tā atrod mērķtiecīgākus līdzekļus savu dvēseles stā­vokļu atklāsmei. So valodu, kas tik grūti apgūs­

tama un mūsdienu kultūrā pilnīgi izzudusi, aug­stu vērtē jaunā strāvojumā mākslinieki. Bet nē­ģeri līdz šim brīdim saglabājuši plastiskās domā­šanas spēju, un viņi, mums par pārsteigumu, ar apbrīnojamu talantu un izdomu rada arvien jau­nus brīnišķīgus plastiskus simbolus.

Ja etnogrāfi un citi kolekcionāri būtu paskatī­jušies uz nēģeru mākslu no šī viedokļa, viņi būtu sapratuši, ka nēģeri ir dziļi domājoša tauta, un, savākuši visas liecības par šo daiļradi, būtu pār­liecinājušies, cik tā monumentāla iecerē un izpil­dījuma.

Vēl viena šo skulptūru īpatnība, kuru nedrīkst noklusēt un kura kaut vai īsumā jāskar, ir apda­res tehnika.

Jāsaka, ka šeit nav «tīras» tehnikas, kāda sa­stopama Ziemeļāzijas tautām. Ļoti reti tiek lietots viens materiāls un viens darba rīks, piemēram, koks un cirvis; vienā un tajā pašā nēģeru skul­ptūrā vērojamas gan māla apdares, gan cirvja tehnikas atliekas, gan bronzas lējumu un citu ma­teriālu un darba rīku klātbūtne.

Masku darināšanas māksla un paraža izmantot tai raksturīgās formas noveda pie tā, ka šīs tehni­kas tembrs un efekti tika pārņemti koktēlniecībā. Koku arī imitēja ar citiem materiāliem, un galu galā tēlnieks radīja nevis zvēru vai dievu, bet gan viņa masku.

Šai darbā reti apmierinājās ar vienu materiālu, bet pielietoja dažādu materiālu salikumu, piemē­ram, izmantoja naglas, lai atveidotu matus. Ar šo paņēmienu veidotas pat antīkās galvas.

Izraugot jaunus materiālus, pašas no sevis ra­dās jaunas formas, un, ejot simbolu ceļu, aizvien tika sasniegts vēlamais efekts. Savdabīga gliemež­nīca vai nagla ar lielu galvu attēloja gan acs formu, gan mirdzumu, gan dzīvīgumu; forma, kas tāla no reālas acs, pati par sevi bija oriģināli skaista, jo plastiski sasaistījās ar pārējo skulptū­ras materiālu un formām. Koka skulptūrā māk­slinieks atkārtoja reiz radīto formu, kuras proto­tips bija nevis reālā acs, bet jau gliemežnīca vai nagla. Tādējādi noteikts materiālu salikums uz ilgiem laikiem atstāja pēdas gan tehnikā, gan for­mās, kurām vajadzēja simbolizēt aci vai kādu citu cilvēka ķermeņa daļu.

Tātad šāda veida tehnikas rašanās ir skaidra. Sākotnēji nēģeris neprata izgatavot un reāli attē­lot cilvēka aci. Tad, lūk, viņš apkārtējā dabā mek­lēja kaut ko līdzvērtīgu — vienalga, naglu vai gliemežnīcu — un vēlāk jau atdarināja ne vairs pašu aci, bet tās simbolisko aizstājēju, kas bija attaisnojis mākslinieka centienus plastiski atdari­nāt atrasto formu, kura reizēm var būt ļoti tāla no prototipa.

Ir elku tēli, kas salasīti no daudziem materiā­liem: metāla piespraudēm, gredzeniem, gliemežnī­cām, auklām, matiem utt., turklāt atlasē un sa­

skaņojumā jūtama laba gaume un izpratne, jo katrs materiāls, kas iepriecināja primitīvā cilvēka aci, tika cienīts — vienalga, vai tā bija dzelzs, bronza vai gliemežvāks. Protams, dažu materiālu (piemēram, dzelzs) pārbagātības dēļ gāja mazumā uzmanīgā un cieņas pilnā attieksme pret to.

Tātad — vienu atsevišķu tehniku mēs nēģeru mākslā nesastopam, drīzāk var būt runa par ro­tāju ar daudzām tehnikām.

Paskatīsimies, kā vienu materiālu imitēja ar otru. Agrāk vadoņa troņa priekšā vai abpus tro­nim un mājas portālam uzstādīja milzīgus ziloņu ilkņus, bet, tā kā šis dārgais materiāls pamazām vien aizplūda uz Eiropu, tad īstu ziloņa ilkņu vietā sāka novietot koka darinājumus. Kaut arī ilkņa formu bija diezgan grūti atveidot kokā, akmenī vai citā materiālā, tas tomēr tika darīts. (Atcerē­simies jau minētos Āfrikas akmens monolītus un Ēģiptes obeliskus.)

Daudzi dievu tēli — pat visjaunākie ražojumi — ir vērtīgi ar to, ka, tie izgatavoti, saglabājot gan tehniku, gan tradīcijas. Kokā skaidri saskatām māla tehniku un tai raksturīgās formas, kā tālu šalkoņu dzirdam senās dailes atbalsi.

Tēlu virsmas apdare ir bezgala daudzveidīga: sastopamas ārkārtīgi smalki pulētas un arī citādi tehniskā ziņā ļoti rūpīgi nostrādātas skulptūras.

V

Tagad pievērsīsimies nēģeru mākslas sadzīvis­kajām iezīmēm un to īpatnībām dažādos novados.

Precīzi sašķirot mākslu pa novadiem, norādīt, kādas iezīmes un principi raksturīgi katrā valstī, nav iespējams materiāla nepilnības dēj. Tādēļ ap­robežošos ar pašām spilgtākajām īpatnībām.

Nēģera etnogrāfiskais tips visai maz atspogu­ļots skulpturālajās figūrās, tās darinātas patva­ļīgi. Atsevišķas iezīmes, kā arī biežāk sastopamo sadzīves norišu atspulgs tomēr saskatāms. Jūtama patika uz lielām galvām (sevišķi — Kongo), ten­dence darināt lielas acis, lielas un krāšņas matu sasukas; šādas sasukas sastopamas arī Jorubas antīkajās figūrās. Mati ir stilizēti, ornamentāli vai arī tiek imitēti ar naglām un citiem materiā­liem. Tieši tāds pats rotājums sastopams uz kokā grieztām skulptūrām.

Kongo skulptūrā galva un sasuka neveido vie­notu veselumu, tās ir divas patstāvīgas, vienādi smagas daļas, kas balansē uz stabveida kakla. Uz gandrīz visām Kongo skulptūrām redzams ieze­miešiem raksturīgais tetovējums.

Uz kakla bieži attēloti masīvi gredzeni. Varbūt tie ir tie paši smagie gredzeni, kuri tik cieši ap­ņēma kaklu, ka to valkātājs mira un viņam vaja­dzēja nocirst galvu, lai gredzenu dabūtu nost. Sis rotāšanās veids nak no tālas senatnes, jo sasto­pams jau uz akmens skulptūrām.

Bet ko gan varētu nozīmēt stāvoša figūra ar ce­ļos ieliektām kājām? Vai tā varētu būt tradīcija? Varbūt šādai pozai ir mistiska nozīme, varbūt at­tēlots vienkārši etnogrāfiskais tips? Pagaidām uz šo jautājumu grūti atbildēt. Iespējams, ka tā ir tradīcija. Tieši tādas pašas stāvošas figūras ar ieliektiem ceļgaliem atrodamas jakutu, goldu un citu Ziemeļāzijas tautu skulptūrā; arī malajiešu rase Havaju salās darinājusi skulptūras ar tādām pašām īsām kājām. Sajā gadījumā svešzemju ietekmei var pretstatīt vietējo dabas ietekmi. Ne­ņemos spriest, cik lielā mērā te daba tieši līdzdar­bojusies, minēšu tikai L. Frobēniusa piezīmi: «Su­dānas paugurainajās stepēs visas aitas, kazas, vērši, suņi un cilvēki ir ar gariem locekļiem, slaidi, kalsni un izturīgi. Turpretī Rietumāfrikas purvā­jos, piekrastē un mežos sastopamas takšveida aitas un kazas ar cilindriskiem rumpjiem, drukni suņi un liellopi ar īsām, līkām kājām, bet senāka­jās ciltīs arī cilvēki visbiežāk ir drukni, ar resnām kājām un spēcīgi attīstītu krūšukurvi. Pilnīgi ne­iespējami izskaidrot šo parādību ar sagadīšanos, te jādarbojas kādai noturīgai likumsakarībai…»

Sajās zemēs «..eksistē divējādi lopi — vieni neapšaubāmi līdzinās mūsu — eiropeiskajiem, otri — īskājaini, ar pundurveida ķermeni — līdzīgi Rietumāfrikas iemītniekiem, kur visa dzīvā ra­dība — kazas, aitas, suņi, zirgi, liellopi un pat cilvēki — ir ar īsām, resnām kājām ..

Rietumāfrika ir zeme, kurā veidojies takšveida tips.»

Lai kā mēs vērtētu šo apgalvojumu, nav nolie­dzams, ka Libērijas, Merilendas, Diolofas un Sahāras apkaimes novadu elku tēli savās proporcijās ir ļoti gari, smalki, slaidi kā palmas un lielāko tiesu absolūti vertikāli, turpretī Kongo elki galve­nokārt ir īsi un resni.

Līdz šim esam atzīmējuši šādas svešzemju ietek­mes Āfrikas mākslā:

1)   Vidusjūras tautu vai kultūru ietekme, kas se­višķi ietekmējusi Atlantīdas kultūru;

2)    Bizantijas ietekme;

3)   Ziemeļāzijas kultūras ietekme, kas atnesusi šamanismu un maskas, ieviešot īpatnus plastiskus vaibstus;

4)   malajiešu un polinēziešu kultūras iespaids (Madagaskaras austrumdaļā arī tagad dzīvo malaiziešu cilmes hova cilts). Mākslā šo ietekmi re­dzam elku dieviņa attēlā, kas savā kustībā ir pil­nīgi svešs nēģeru mākslas stilam.

Havaju salu skulptūras daudzējādā ziņā līdzī­gas nēģeru skulptūrām. Domājams, ka abas šīs mākslas sakņojas Ziemeļāzijas mākslā, kura pār­ceļojusi uz Ameriku, tādēļ arī Amerikas primitī­vajai mākslai ir dažas ar nēģeru mākslu kopīgas pazīmes.

Dažām maskām ir garš deguns, uzsvērti garas uzacis, atvērta mute ar vertikāliem zobiem un ci­

tas malajiešu mākslai raksturīgas iezīmes. Bet gal­veno sakritību es saredzu nāsu traktējumā. De­guna virsma ir taisna, un degungals brīvi noka­rājas. Nāsis pieliktas klāt, atvirzot no degungala uz augšu. Āfrikā šāds nāsu traktējums bieži sa­stopams un paraugi atrodami arī mūsu krājumā. Tīši dekoratīvi izvirzītais degungaliņš liek domāt, ka šo plastisko ieceri Āfrika aizguvusi no Malajas. Sis maskas tips vairāk līdzinās faķīra, nevis nē­ģera tipam.

Par jocīgu dīvainību uzskatāma šī skulptūra. Kā Buda nokļuvis Vidusāfrikā, Kongo, pie butongiem? Tas neapšaubāmi ir Buda. Poza, krūtis, vē­ders, reālas kājas ar nagiem, gredzenotas rokas… Negribu apgalvot, ka pastāv būtiska budisma māk­slas ietekme Āfrikā. Var tikai iedomāties, ka īslai­cīgi sakari vismaz kādreiz (skulptūra datēta ap 1790. gadu) pastāvējuši un svešādā māksla atda­rināta.

Nobeigumā rodas šādi jautājumi.

Vai Ēģiptes māksla ir iespaidojusi centrālo Āf­riku, un kā cēlusies Ēģiptes māksla? Tā jautāt mudina skulptūra, kurā skaidri saskatāmas Ēģip­tes mākslai līdzīgas iezīmes, proti:

a)    tievs viduklis, plati pleci, cilindriskas rokas, kas novietotas uz ceļgaliem;

b)    sēdoša poza, lepna stāja, frontālisms (rak­sturīgs visai Āfrikai), vertikālisms, nosacītība;

c)   nenoteikts reljefs, mīkstas formas.

Rodas jautājums — kurš kuru ir ietekmējis? At­bildēt grūti. Atceroties ēģiptiešu mākslu, var teikt, ka savā 3000 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tā ir maz mainījusies: pirmās mums zināmās skulptū­ras (Rakstvedis un Ciema vecākais) darinātas tādā pašā stilā kā turpmāko periodu skulptūras.

Šķiet, ka pirms šīs mākslas vajadzēja būt kādai vienkāršākai, primitīvākai, tautiskai mākslai, jo tāds izsmalcināts reālisms kā minētajos darbos ne­var rasties uzreiz. Vai arī varbūt sākumā skulptūra bijusi reālistiska un laika gaitā veidojies Sudānas, Etiopijas vai Lībijas mākslas stils …

Sī figūriņa nākusi no Rietumsudānas, no Diolofas apvidus, kuru sākotnēji apdzīvojušas tautas ar gaišāku ādas krāsu, proti — lībijieši. Ir sagla­bājušās leģendas par dažu Rietumsudānas tautu, piemēram, sangaju, sakariem ar Ēģipti. Pieminē­tais elku tēls ir jaunlaiku darinājums, taču tajā saglabājušies ļoti seni principi. Seja, piemēram, darināta primitīvi, līdzīgi Ziemeļāzijas maskām un skulptūrai — tā ir plakana seja ar zemu mu­tes novietojumu un izvirzītu pieri.

Pat ķeblis, uz kura sēž figūra, ir senas formas un atgādina akmens sēdekļus, kas atrasti Jorubā pie Ifas un attiecināmi uz aizvēstures periodu. Arī tur sēdekļa vidējais stabs nav novietots pašā vidū, bet iesāņus. Sola forma skulptūrā pilnībā atbilst senajam akmens sēdeklim.

Ja šī figūra būtu vienkārši ēģiptiešu mākslas

priekšmetu atdarinājums, tad būtu jūtamas šarža iezīmes, bet tajā — gluži pretēji — redzama pirmreizīga pirmatnējā stila un brīvas daiļrades iz­pratne, nevis kopēšana. Ka šī skulptūra ir nopietns afrikāņu darinājums, pierāda simboliskās ausis, simboliskais reljefs un jo spilgti — simboliski sa­liektā mugura. Ēģiptes skulptūrā šāda kustība nav atrodama. Nevaru apgalvot, ka šis elks ir proto­tips tiem, kuri ar savām formām barojuši Ēģipti. Varu tikai skatīties uz šo skulptūru, kas tīrā veidā ir saglabājusi pamatprincipus, kā uz etiopu māk­slas darinājumu, kura aizvēsturiskos laikos ir ba­gātinājusi Ēģipti un devusi tai daudzas formas. Pagaidām gan šādu sēdošu figūru atrasts maz.

Pat pavisam pavirši pārskatot fotogrāfijas, pār­liecināmies, ka nēģeru māksla nav bērna šļupsti, bet ir nopietna, patstāvīga māksla ar savām stin­grām likumībām un tradīcijām — protams, cita veida māksla nekā Eiropas reālā māksla. Bet vai nēģeru skatījums nepaplašina skaistuma izpratni un nav vērtīgs ieguldījums pasaules skaistuma krātuvēs? . . . Vai tiešām nēģeru mākslinieka ceļš bijis tik aplams? Un vai ir taisnība L. Frobēniusam, kas ieteic sūtīt uz Āfriku skolotājus — eiro­piešus, lai iemācītu nēģerim «dabas izjūtu», t. i., apspiestu viņa «skaistuma izjūtu», spēju savda­bīgi domāt, laupītu viņam fantāzijas un daiļrades brīvību? Šķiet, tas būtu lielāks ļaunums nekā mi­sionāru darbība — viņi tikai atņem maskas, kuras lieto dejās, un sadedzina tās, bet šādi skolotāji saindētu tautas spējas, dvēseles intuitīvās slēptu­ves, prātu un valodu, pašā saknē iznīcinātu īpat­nējā skaistuma un plastisko ideju rašanos.

No krievu valodas tulkojusi Taira Haļāpina

BIBLIOGRĀFIJA

Führer durch das Museum für Völkerkunde zu Leipzig. Leipzig. 1913.

Illustrierte Völkerkunde von Dr, G. Buschan. Stuttgart: Verlag Stucker u. Schröder.

Handbook to the Ethnographical Collections in British Museum. London. 1910.

Im Schatten des Kongostaates von Frobenius. Berlin, 1907.

Auf dem Wege nach Atlantes von Frobenius. Verlag Vita. 1911. Die bildende Kunst der Afrikaner von L. Frobenius. Mitteilungen der Anhtrophologischen Gesellschaft in Wien. XXVII Band. 1 Heft. Wien. 1897.

Führer durch das Rautenstrauch Kunstmuseum der Stadt Cöln von Dr. M Foy. Cöln. 1910.

Frederic Christof. L’art dans l’Afrique australe.

Führer durch das Museum für Völkerkunde. Berlin. 1911.

Die Masken u. Geheimbünde Afrikas, L. Frobenius. Halle. 1898. Publikationen der Kön. Ethn. Mus. z. Dresden. Bd VII.

Annales du Musee du Congo.

.

Studiju gados brīvajā laikā reizēm ka- vējos Rīgas Lielajos kapos pie Sveinfurtu atdusas vietas, ko rotāja akmeni kalta skaista sfinksa. Vēlāk šī skulptūra mīk- lainā kārtā no kapiem nozuda, tomēr in- teresi par Rīgas Sveinfurtiem — īpaši par Georgu Sveinfurtu (kaut arī viņš pieder pie tiem Sveinfurtiem, kas savā dzimtajā pilsētā nav apbedīti) ■— saglabāju līdz šai dienai. Vācu tautības naturālists un ceļotājs G. Sveinfurts (1836—1925) ieņem re- dzamu vietu dižo Āfrikas pētnieku vidū. Viņa spalvai kopumā pieder 433 zināt- niskas publikācijas 11 specialitātēs, starp kurām ipaši izceļas divsējumu darbs «Āf- rikas sirdī», kas pieskaitāms ceļojumu literatūras klasikai. Tas liecina, ka autors bijis ne tikai vispusīgs zinātnieks (ģeo- grāfs, etnogrāfs, botāniķis, zoologs, mi- neralogs), talantīgs rakstnieks (fascinē viņa uzskatāmais tēlojums un labsirdīgais humors) un mākslinieks (darbs apgādāts ar autora pašrocīgiem zīmējumiem), bet ari humānists. Rakstīdams par Sudānas negroidajiem iedzīvotājiem, viņš dažkārt lieto vārdu «mežoņi», bet atšķirībā no dau- dziem laikabiedriem liek šo apzīmējumu pēdiņās. «Tā daru tāpēc,» paskaidro zinātnieks, *ka man nav tiesību Āfrikas melnos iedzīvotājus saukt par mežoņiem. Drīzāk jau viņi jāpieskaita «dabas tautām».» Nobeidzot savu domu, G. Sveinfurts citē F. fon Lūšana spār- noto teicienu: «Āfrikā nav citu mežoņu kā tikai tie, kas tur nokļuvuši no Eiropas.»  

Sudāna, kuras pētišanai G. Sveinfurts pievērsa īpašu uzmanību, kopš 1867. gada bija pakļauta no Turcijas nomināli atkarīgajam Ēģiptes vicekaralim — hedivam. Angļu iespiešanās Sudānā tikko bija sākusies, toties arābu tirgotāji no Ēģiptes Sudānas gal­vaspilsētas Hartūmas attīstīja aktīvu ziloņkaula un vergu tirdzniecību, veicinot negroido cilšu sociālās, politiskās un kultūras dzīves tradicionālo formu graušanu. Pauzdams cieņu pret melnā kontinenta pamatiedzīvotājiem un protestu pret viņu nekautrīgo ap­laupīšanu, G. Sveinfurts rakstīja: «Esmu redzējis Āfriku, un tā stāv manu acu priekšā tāda, kāda tā ir — kā liela kalpības māja —•, un nevis tāda, kādai tai vajadzētu būt — kā milzīgam brīvas sadarbības laukam cilvēces kopīgo uzdevumu veikšanā. Nekad ne­šaubīšos par galīgu labā uzvaru un melnā cilvēku dzimuma nākotni.»

G. Sveinfurts dzimis Rīgā vīnu tirgotāja ģimenē, kur bija visjaunākais no septi­ņiem bērniem. No tēva viņš bija mantojis stipru gribu un mākslinieciskas noslieces. Jau agri viņš aizrāvās ar ceļošanu un alpīnismu, iemīlēja dabu. Heidelbergā, Minhenē un Berlīnē jauneklis studēja zooloģiju un botāniku, mineraloģiju un paleontoloģiju. Savu doktora darbu viņš veltīja augu paraugu apstrādei, ko vācu zinātnieki R. Hart­mans, K. Erenbergs un M. Ber mans bija savākuši Nīlas zemes. Tas ietekmēja viņa zinātnisko interešu turpmāko virzienu. Kad pēc tēva nāves divdesmit septiņus gadus vecais pētnieks saņēma 10 000 rubļu lielu mantojumu, viņš aizceļoja uz Āfriku, lai pētītu Ēģiptes un Āustrumsudānas veģetāciju un aprakstītu ar Sudānu robežojošo Sar­kanās jūras piekrasti, un 1866. gadā atgriezās Eiropā ar bagātu augu kolekciju.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Nīlas lejastece bija labi pazīstama, bet augštecē veseli apgabali praktiski vēl nebija pētīti. Viens no šādiem «plankumiem» bija Nilas un Ķongo ūdensšķirtne. Nav brīnums, ka G. Sveinfurts pievērsa uzmanību tieši šim apgabalam. Prūsijas zinātņu akadēmijas uzdevumā 1869. gada 5. janvārī viņš devās no Hartūmas pa Balto Nilu uz augšu un sasniedza vietu, kur Nila saplūst ar Bahrelgazalu.

Pētnieks bija noslēdzis līgumu ar kādu Hartūmas lieltirgotāju, ka tas no savām faktorijām apgādās viņu ar pārtiku, transporta līdzekļiem (barku), airētājiem, nesējiem, apsardzi. Hartūmas ģenerālgubernators savukārt uzdeva visiem tirgotājiem, kas darbojās pie Bahrelgazalas, gādāt par ceļotāja un viņa pavadoņu drošību.

Pētīdams Bahrelgazalas baseinu, G. Sveinfurts apsekoja Džūru un atklāja tās izteku Vau. 1870. gadā viņš atklāja ūdeņiem bagāto Veles upi un izteica pareizu domu, ka tā

nepieder pie Nilas baseina. Bahrelgazalas krastos viņš iepazinās ar vietējām ciltim — mitu, dinka, bongo, mangbatu, azande (G. Sveinfurts un citi autori šo cilti dažkārt apzīmē ar nosaukumu «njamnjam») u. c., vāca par tām etnogrāfisko materiālu. Viņš bija pirmais eiropietis, kurš ieguva autentiskas ziņas par pigmejiem aka. Melnajā konti­nentā viņš atklāja uz zemkopību balstītus valstiskus veidojumus ar virsaišiem un vald­niekiem (G. Sveinfurta terminoloģijā — ķēniņiem) priekšgalā, iekams kolonizācijas tā­lāka attīstība tos paspēja sagraut.

1871. gada jūlijā G. Sveinfurts atgriezās Hartūmā. Prieku par sekmīgi pabeigto ekspedīciju gan apēnoja sāpīgs trieciens: nejaušā ugunsgrēkā gāja bojā viņa dienas­grāmatas un dala no savaktā etnogrāfiskā materiāla. G. Sveinfurta aizsāktos' pētījumus Nīlas un Kongo ūdensšķirtnē (ap Bahrelgazalas un Veles upēm) no 1876. gada līdz 1890. gadam turpināja un pabeidza divi ceļotāji: V. Junkers no Krievijas un A. van Gele no Beļģijas.

_ 1874. gadā G. Sveinfurts publicēja savu ceļojuma aprakstu «Āfrikas sirdī», un tas īsā laikā kļuva par, kā mēs šodien teiktu, bestselleru. To tulkoja septiņās valodās (tajā skaitā arī turku).

G. Sveinfurts visu mūžu palika neprecējies. Piedāvāto ģeogrāfijas katedru Leipcigas universitātē viņš noraidīja, jo uzskatīja, ka akadēmiskais darbs traucēs pētījumus. Ne­skatoties uz to, viņam tomēr piešķīra profesora nosaukumu.

1875. gadā G. Sveinfurts dibināja Ēģiptes ģeogrāfijas biedrību, tad kādu laiku va­dīja Ēģiptes institūtu un apceļoja Lībiju, Etiopiju, Jemenu, Sokotras salu u. c., vākdams botāniskas, ģeoloģiskas un etnogrāfiskas kolekcijas. Mūža nogalē viņš dzīvoja Berlīnē un kārtoja savāktos augu paraugus (18 000 vienības), kas Dālemas botāniskajā dārzā aizņēma 102 skapjus. Prazdams četras svešvalodas, viņš līdz pat mūža beigām sarak­stījās ar daudziem zinātniekiem visā pasaulē. G. Sveinfurts neaizmirsa ari savu dzimto pilsētu Rīgu, kur viņš bija Dabas pētnieku biedrības goda biedrs.

Zinātnieks apbedīts Dālemas botāniskajā dārzā — vietā, ar kuru saistījās viņa mūža darbs.

Latviešu lasītāji allaž interesējušies par G. Sveinfurta pētījumiem. Informāciju par tiem atrodam Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotajā Konversācijas vārdnīcā, A. Gulbja apgādātajā Latviešu konversācijas vārdnīcā un citos izdevumos. Pazīstamais rakstnieks un ģeogrāfs A. Lielais savā grāmatā «Nilas izteku meklējot»

(1981)   šādi raksturo G. Sveinfurta ieguldījumu pigmeju cilts pētīšanā: «Līdz tam pig­meji, par kuriem vēstīja senie grieķu autori, tika uzskatīti par leģendāriem radījumiem, kaut arī ceļotāji reizēm ziņoja par sastapšanos ar šiem nelietā auguma cilvēkiem. Svein­furts izklīdināja leģendas, kas tika stāstītas par pigmejiem.»

1986. gadā, atzīmējot 150 gadus kopš G. Sveinfurta dzimšanas, Leipcigā sērijā «Klasiskie ceļojumi» izdeva darba «Āfrikas sirdī» tekstu izlasi vienā sējumā. Nodaļā «Ielūgums uz audienci» aprakstīti zinātnieka novērojumi mangbatu vidū un mangbatu valdnieka («ķēniņa») Munzas galmā. Jāpiebilst, ka Munzas valdīšana nebija ilga: jau divus gadus pēc G. Sveinfurta aizbraukšanas viņš gāja bojā, hartūmiešu karavīra lodes ķerts.

Pašlaik, kad aizvien lielāka kļūst interese ne tikai par latviešu, bet arī par Latvijas mazākumtautību ieguldījumu pasaules kultūrā, vērīgāk jāieskatās G. Sveinfurta mūža darbā.

Munza ar nepacietību gaidīja hartūmiešu ierašanos. Viņa noliktavās krājās ziloņ­kauls — vesela gada medību rezultāts, bet viņš ilgojās pēc ziemeļu bagātības — sārtā, skanīgā metāla. Mohameds1 jau trešo reizi ieradās mangbatu zemē. Ķēniņš bija viņam labvēlīgi noskaņots, un viņa draudzība nebija lieku]ota, viņi bija noslēguši pat asinsbrālību. Pagājušās ekspedīcijas vadību Mohameds, aizbraukdams uz Hartūmu, ķēniņam par lieliem sirdsēstiem, bija uzticējis savam brālim Abdelfetaham, kurš, kā jau īsts mu­sulmanis, bija divkosīgs fanātiķis: nēģeri viņš vienmēr turēja desmit soļu attālumā no sevis. Viņš uzskatīja, ka Āfrikā nav ne ķēniņu, ne augstmaņu, bet viņu sievas sauca par verdzenēm. Pretstats viņam bija Mohameds. Iedzimtie viņu sauca par «Mbali» («Mazo»). Viņš labprāt kavēja laiku pie alus kausa kopā ar savu asinsbrāli un vai nu stāstīja tam par pasaules brīnumiem, vai arī zobojās par viņa kanibāliskajām tieksmēm. Reizēm viņš aplika mangbatu iecienīto roko2 un izrotāja galvu ar sarkanu spalvu pušķi. Ar to viņš ieguva viņu sirdis.

«Kur ir Mbali, kad nāks Mbali?» Munza ik dienas vaicāja Mohameda kareivjiem, kas bija stacionēti pie viņa. Reizē tas bija ķēniņa sveiciens svešiniekiem, kad mēs gata­vojāmies pārcelties pār lielo upi. Tāpēc Mohameds drīz pēc mūsu ierašanās steidzās pie ķēniņa. Nometnes iekārtošanu viņš atstāja savu vietnieku ziņā. Starp ķēniņam domātām dāvanām, ko Mohameds bija paņēmis līdzi, pašas galvenās bija lielas vara bļodas, kuras

galmā_ izmantoja nevis kulinārijas vajadzībam, bet ka mūzikas instrumentus. Tikai vēlā vakarā Mohameds atgriezās nometne, kas kā uz burvju mājienu bija izaugusi mūžameža vidū. Tauru un bungu skaņu pavadījumā tūkstošiem cilvēku apbrīnojamā ātrumā nesa uz nometni proviantu. Zinādams, ka nākošā rītā jāierodas ķēniņa goda hallē uz svinīgu pieņemšanu, devos pie miera.

Otrā rītā (1870. gada 22. martā) Mohameds jau agri aizsteidzās pie ķēniņa. Ievē­roju, ka lielajā laukuma starp ķēniņa hallēm un galminieku dzīvojamām ēkām valda dzīva rosība. Skanot mežonīgiem bungu rībieniem, tur virmoja tauta: Munza pulcēja savus miesassargus un pieņema ziloņu mednieku parādi. No tuvienes un tālienes nāca ģimeņu vecākie, lai nodrošinātu ar precēm ziloņkaula tirgu un noslēgtu ar Mohamedu līgumus par pārtikas piegādi. Nepacietīgi mīņājos pie savas telts, gaidīdams, kad mani aicinās. Tikai tuvojoties pusdienu laikam, saņemu no Mohameda ziņu, ka varu doties pie ķēniņa uz sarunam. Ceļā mani pavadīja Mohameda atsūtītā melnā miesassardze un muzikanti, kas spēlēja turku jundu.

Steidzīgi apvilku melnus vadmalas svārkus un uzāvu smagi apkaltus alpīnistu šņorzābakus: tie darīja manu soli sparīgaku un stāju iespaidīgāku. Pulksteni ar ķēdi atstāju mājās: pie manis nedrīkstēja redzet nekādas metāla rotaslietas. Trīs melnie neseji, kas nāca aiz manis, stiepa manus šaujamos (bises un revolveri), bet ceturtais — niedru krēslu. Mangbatu, kā zināms, nevar pat iedomāties, ka kāds sēdētu uz plikas zemes. Mani Hartūmas kalpotaji, tērpušies pārsteidzoši baltās drānās, klusēdami nesa ķēniņam sagatavotās dāvanas.

No mūsu nometnes līdz ķēniņa rezidencei varēja aiziet pusstundā. Taka vijās lejā, kur cauri brikšņainam biezoknim tecēja meža upīte, lai otrā pusē, šķērsojot plašus ba­nānu stādījumus, sasniegtu lielo laukumu, ko plašā puslokā apņēma dažādā stilā celtās dzīvojamas mītnes. Ielejas purvainajos džungļos bija izklāti svaigi cirstu koku stumbri un pāri ūdenim pārmests baļķu tilts. Sos pasakumus ķēniņš bija licis veikt, lai es sau­sām kājām tiktu pāri, bet ierosinājums nāca no Mohameda. Viņš pazina manus afrikā­ņiem neparastos apavus, kuru novilkšana un uzvilkšana prasīja daudz laika. Diemžēl šis apstāklis mangbatu galvās rosināja ģeķīgo domu, ka man ir āža vai — pēc citas versijas — zebras kājas. So domu stiprināja apstāklis, ka manus matus parasti pie­līdzināja āža sariem. Mangbatu apziņā instinktīvi sakņojās ticība formu paralēlismam. Katrā ziņā stūrgalvība, ar kādu liedzos rādīt savas kailās kājas, kad viņu ziņkārība prasījās pēc apmierināšanas, aizdomas tikai pastiprināja.

Kad tuvojāmies pirmajām būdām, ierībējās bungas un jautri iedziedājās trompete. No malu malām saskrēja tauta, atstādama mums tikai šauru eju. Tā veda uz otru lie­lāko ķēniņa pils halli, kas, līdzīgi šķūnim, abos galos bija vaļēja. Te mani gaidīja kāds ķēniņa nama ierēdnis, kurš, liekas, bija ceremonijmeistars. Klusēdams viņš satvēra manu labo roku un pavadīja hallē, ejot garām miesassargiem un dižciltīgajiem, kuri pilnā

Munzas ciemats. G. šveinfurta zīmējums

3189

apbruņojuma un rangu kartībā sēdēja uz gracioziem soliņiem, atgadinot liela koncerta klausītājus.

Pretējā halles galā bija atstāts brīvs laukums. Tā vidū stāvēja ķēniņa troņa krēsls, kas no pārējiem sēdekļiem atšķīrās tikai ar apakšā izklātu kāju pīteni. Aiz troņa krēsla atsevišķi pacēlās kolosāla atzveltne, kas balstījās uz trim kājām un augšā sadalījās divos zaros: tie kalpoja muguras un roku atbalstīšanai. Atzveltne viscaur bija apkalta ar vara gredzeniem un naglām. Dažus soļus no troņa liku novietot savu krēslu un ap­sēdos. Mani ļaudis notupās vai nostājās aiz manis, bet nūbiešu kareivji ap brīvo lau­kumu veidoja godasardzi. Vairums no viņiem bija apbruņoti. Maniem melnādainajiem pavadoņiem sirdis trīsēja sasprindzinātās gaidās. Viņi Munzam līdzīgu valdnieku vaigu vaigā vēl nebija redzējuši un — kā vēlāk atzinās — bija krietni nobijušies. Pietika viena Munzas mājiena — ka viņi domāja —, lai mūs uzdurtu uz cepamiem iesmiem.

Ķēniņa joprojām nebija, un es gatavojos ilgai gaidīšanai. Mani kalpotaji ziņoja, ka ķēniņš ārpusē parādījies sava parastajā apģērbā — kā no tirgus nācis — un aizstei­dzies uz pils iekšējam dzīvojamam būdām. Sievas viņu tagad svaigi ieziež, frizē un uzpoš, lai pilnā krāšņumā stādītu man priekšā. [..]

Tikai_ pēc tam, kad bija pabeigta parādes ieroču uzstādīšana, sāka likties, ka ķēniņš tomēr nāks. Sarosījās saucēji, vietziņi un rīkotāji, un tauta sadrūzmējās pie ieejas: «Klusu, ķēniņš nāk!»

Priekšgalā soļo muzikanti, pūzdami milzīgas, no viena gabala grieztas ziloņkaula taures un šķindinādami neveiklus, rupji darinatus skārda zvanus. Vienaldzīgu skatu un drošiem soļiem beidzot tuvojas sarkanbrūnais Cēzars3 , bet viņam seko mīļāko sievu bars. Skats ir mežonīgs, romantisks, gleznains. Nepievērsdams man uzmanību, ķēniņš apsēžas uz troņa krēsla un sāk aplūkot savas kājas. Mohameds seko savam ķēnišķīgajam drau­gam un ieņem vietu man iepretī otrā pusē uz pasniegta soliņa. Sai dienai par godu ari viņš uzvilcis labākās drānas.

: Munza. G. Švclnfiirta zīmējums

Manas acis kavējās pie kanibālu valdnieka fantastiskā tēla — dīvainā un mežonīgā puiša, par kuru runāja, ka viņa ikdienišķajā ēdienu kartē ietilpstot cilvēka gaļa. Ar gre­dzeniem, ķēdēm un daudzām dīvainām rotaslietām uz rokām un kājām, kakla un krūtīm, ar lielu pusmēness veidojumu galvas priekšpusē valdnieks mirdzēja savā kapara krāš­ņumā kā virtuve svētdienas rītā. Sis greznums saskaņā ar mūsu priekšstatiem, zināms, bija ķēniņa bagātībām neatbilstošs, bet vairāk atgādināja pazīstamos pilsonisko bagā­tību arsenālus. Viņa izskatā bija kaut kas ļoti dīvains, jo viss, ko viņš valkāja, liecināja par neviltotu Centrālās Āfrikas gaumi. Tikai pašu zemes darinājumus te uzskatīja par cienīgiem, lai tie kalpotu par rotājumu viņa majestātei mangbatu ķēniņam. [..]

Kad ķēniņš apsēdās, viņam pie labās un kreisās rokas nolika divus skaisti izgriez­tus ķebļus vai galdiņus ar kārumiem, kurus rūpīgi sedza salvetes un vīģes koka mizas.

No poraina māla mākslinieciski veidotās pudelēs bija viņam domāts dzeramais ūdens. [..]

Tātad tas bija Munza_— mangbatu patvaldnieks, atspīdums no tām pusmītiskajām Centrālās Āfrikas majestātēm, par kurām Eiropā līdz šim zināja tikai vārdus, sava veida Muata Njamvo vai Lielmokoko. Tagad savam acīm redzēju šo mežonīgo ķēniņu, pie kura nebija saskatāmas pēdas no Eiropas vai Orienta greznības, nekā neīsta vai aizgūta.

Munzam varēja but tuvu četrdesmit. Viņa stāvs bija slaids un spēcīgs, augums brašs un taisns — kā katram mangbatu. Viņa sejas vaibsti nebija īpaši pievilcīgi, tomēr pauda arī kaut ko no šis tautas tipam piemītošā skaistuma. Tajos bija kaut kas no Nērona4 : apnikums, piesātinātība. Diezgan bieza ķīļbārda rotāja zodu, arī vaigus klāja apmatojums. Kaukāza tipam raksturīgais deguna veidojums saskanēja ar taisnstūra profilu, bet kontrastēja ar uzmestajām, biezajām nēģera lūpām. Acīs liesmoja juteklības mežonīgā uguns, bet līnija ap muti apliecināja mantkārību, varmācību un nežēlību, ko pie citiem mangbatu nebiju novērojis; sejā nekad neredzēja atplaukstam smaidu.

Labs laiks pagāja, līdz ķēniņš paskatījās uz mani — nekad neredzētu garmatainu bālģīmi šaurā, melnā uzvalkā. Sveicienu vēl nebiju nodevis un turēju cepuri rokā, bet, tā kā klātesošie, ķēniņam ienākot, palika sēžam, tad arī es darīju to pašu un gaidīju, līdz man ko vaicās. Hallē trakoja kanibālu mežonīgās fanfaras. Munza, nevērīgu pozu ieņēmis, lūkojās zemē, tikai reizumis paceldams galvu. Kas gan šim afrikānim iemācījis šādu pacietību un pašsavaldīšanos, šādu ķēnišķīgu aplombu un cienīgumu?

Pamazām ķēniņš sāka man šo to vaicāt, bet viņa galvenais tulks (nozīmīgākā per­sona mūsu satiksmē ar iedzimtajiem, jo prata zandē valodu) teikto darīja zināmu vienam no maniem njamnjam, kas viņa vārdus savukārt nodeva tālāk man arābu valodā. Jautā­jumi bija ļoti neitrāli un neskāra ne manas ierašanās mērķi, ne zemi, no kuras esmu cēlies. Munzas jautājumi sauca atmiņā rupjo uzņemšanu, kuru savā iaikā Fridrihs Lielais5 sarīkoja nemirstīgā Kuka6 pavadonim Reinholdam Forsteram. «Vai viņš kādu ķēniņu jau redzējis?» — «Jā, majestāt,» skanēja atbilde, «divus pieradinātus un vienu mežonīgu.» Vispār palika iespaids, ka Munza, lai nejautu sevi izsist no sliedēm, stingri turas pie austrumnieku principa «Nil admirari»7 . Mazrunīgs viņš bija arī vēlākajās apmeklējuma reizēs, kad nekādas ceremonijas neievēroja.

Tagad mani kalpotāji sāka nest dāvanas un likt pie ķēniņa kājām. Tur bija melnas vadmalas gabals, tālskatis, sudraba šķīvis, ko uzskatīja par izgatavotu no dzelzs, daži porcelāna trauki, ko uzskatīja par izgrieztiem no ziloņkaula, tad īsti ziloņkaula grie­zumi, lai sniegtu priekšstatu par šī materiāla pielietošanu, grāmata zelta griezumā.., dubultspogulis, kas palielināja un pamazināja, un beidzot galvenais — liels venēciešu stikla pērļu sortiments, kurā krelles vien bija trīsdesmit, turklāt katras bija saliktas vēl no kādiem trīsdesmit pilnīgi atšķirīgiem vissmalkākajiem eksemplāriem, tā ka Munza ieguva pāri par 1000 dažādu stikla pērļu. Sos mazos mākslas darbus biju dabūjis no sava drauga venēcieša Miani8 , kuram pirms dažiem gadiem, kad viņš projektēja jaunu ekspedīciju, tos savāca viņa līdzpilsoņi. Šaujamieročus iedzimto valdniekiem dāvināt aiz­liedza maksima, ko nūbieši visur ievēroja. Munza visu aplūkoja ar lielu uzmanību, neko daudz nesakot. Toties no viņa tuvākās apkārtnes jo biežāk atskanēja pa apslāpētam izbrīna saucienam, jo aiz ķēniņa krēsla uz glītiem ķeblīšiem rindā bija sametušās viņa sievas, kādas piecdesmit skaitā. Dubultspogulis viņu vidū gaja no rokas rokā, un tajā redzamie viepļi izsauca gaviļu un prieka elsas.

Pēc kāda laika Munza ķērās pie sagatavotajiem atspirdzinājumiem — uz lapām saliktām banānu miltu un tapiokas9 putras pikām, kaltētiem nobriedušiem banāniem un kāda augļa, ko, pats sev par pārsteigumu, tūdaļ pazinu: tas bija Rietumos daudz sla­vētais kolas rieksts10 . Munza nogrieza no rozā krāsas kodoliem (t. i., dīgļlapām) dažus gabaliņus, lai pakošjātu pīppauzēs. Pīpe bija sešas pēdas gara dzelzs caurule, ko pa­sniedza cilvēks, kam šis pienākums bija īpaši uzticēts. Ievērības cienīgs_ likās veids, kā Munza smēķēja. Vispirms ķēniņš ieņēma vajadzīgo stāvokli _— atgāžas tālu atpakaļ, atbalstīja labo elkoni uz lielā rokas paliktņa, pārmeta kaju par kaju un ar kreiso joku paņēma cauruli. Ieņēmis šo lepno stāvokli, viņš apdomīgi ievilka vienu vienīgu dumu, atdeva pīpi tikpat lepni un mierīgi atpakaļ un ļāva dūmiem lēnām izplūst pa muti. Dižciltīgiem turkiem ir paradums no pasniegtas pīpes ievilkt ne vairak kā dažus dumus. Būtu jājautā — kas kanibāliem iemācījis šīs smalkās manieres?

Palūdzu kolas riekstu, ko valdnieks man pašrocīgi pasniedza. Mohamedam izteicu izbrīnu, ka atrodu šo augli pie mangbatu kā sveicienu no tāliem Rietumiem, kur to aug­stu vērtē kā baudvielu (kolas rieksts, pēc Lībiga11 domām, satur vairāk kofeīna nekā stiprākā pupiņkafija) un atsver ar sudrabu. Teicu: «Tagad zinu, ka Vele ir upe, ko viņi sauc par Sari. Sis rieksts kā atgādinājums par turienes tikumiem ir vajadzīgā atslēga mīklai, kuras atrisinājumu meklēju.» Pret Munzu pagriezies, norādīju ar roku Cada ezera12 virzienā un liku teikt: «So augli labi pazīstu, tur to ēd smalki ļaudis.» Cerēju, ka izraisīsies saruna, kas sniegs jaunas atziņas ģeogrāfija, bet ķēniņš, kurš ne par ko nebrīnījās, tālākā sarunā neielaidās un ari vēlāk neļāvās izjautāties par ģeogrāfijas lietām. Tagad uzzināju, ka kolas rieksts šinī zemē aug savvaļa un mangbatu to sauc par «naguē» (njamnjam par «sono»), un viņiem ir paradums to košļāt pie smēķēšanas.

Beidzot sākās mūsu izklaidēšanai domātie priekšnesumi. Pirmie ar solo gabaliem uzstājās pāris raga pūtēju. Būdami sava veida virtuozi, viņi no instrumentiem izvilināja

skaņas, kas brīžam atgādināja neēduša lauvas rēcienus vai saniknota ziloņa taurēšanu, brīžam atkal rīta vēja vieglo zuzēšanu vai mīlētāju apslāpētos čukstus. Viens no viņiem uz varenas ziloņkaula taures, ko tikko spēja noturēt horizontālā stāvoklī, izspēlēja tik maigus trillerus, it ka turētu rokas vissmalkāko flautu. [. .1

Pašu labāko Munza tomēr bija pataupījis beigām: savu runu. Kamēr tauta nesa­tricināmā mierā turpināja sēdēt uz saviem ķeblīšiem un soliem, ķēniņš pielēca kājās, saraustīja stērbeles, nokrekšķinājās un sāka skaļi runāt. No teiktā’ zināms, neko nesa­pratu, ari divkāršais tulkojums sava garuma dēļ nevarēja līdzēt. Dzirdētais tomēr ļāva saprast, ka Munza izvēlas vārdus un cenšas izteikties atbilstoši runas mākslai. Viņš bieži apklusa, laboja teikto un ieturēja retoriskas pauzes, lai — kā likās — ļautu tautai vajadzīgajās vietās uzgavilēt. «/, i, čupi, čupi ī, Munza i,» visi sauca, un instrumenti taisīja elles troksni. Pēc šīs himnas ķēniņš, lai uzmundrinātu uz jaunu trokšņošanu, lika vairākkārt atskanēt tik griezīgam «brrr», ka, liekas, palmu kārtis jumtā nodrebēja un pārbiedētās bezdelīgas pameta ligzdas.

Tauru ritmiskā pavadījumā bungas strauji uzņēma citu takti, un Munza ar kapel­meistara nopietnību diriģēja šo elles koncertu. Diriģenta zižļa lomu viņam pildīja ar gliemežvākiem un akmentiņiem piebērts, kātā iestiprināts apaļi izpīts grabulis, ar kādiem pie mums rotaļājas bērni. Sādu instrumentu lieto arī rietumkrastā — Gabonā.

Runa ilga kādu pusstundu, dodot man pietiekami laika detalizēti uzskicēt runājošo ķēniņu. [..] Bada spiests, beidzot ļāvu, lai ķēniņš ir ķēniņš, un steidzos atpakaļ uz nometni. Šķiroties Munza teica: «Nezinu, ko tev piedāvāt par daudzajām dāvanām. Zēl, ka man nekā nav un esmu tik nabags.» Aizgrābts par šādu pieticību un cerot uz jo lielākām dāvanām, atbildēju: «Lai nu kā — neesmu jau tāpēc nācis. Man nevajag ziloņ­kaula, ko var nopirkt arī pie mums. Turki to atved, bet mēs maksājam ar dzeltenu svinu un baltu dzelzi. Mēs savukārt darinām baltus audumus, pulveri un šautenes. Lū­dzu tikai divas lietas: mežacūku un šimpanzi.» «To tu dabūsi,» teica Munza. Tomēr es tiku piemānīts — neskatoties uz atgādinājumiem, cūku un šimpanzi tā ari nedabūju redzēt. Kad atstāju halli, ķēniņš no jauna gatavojās runāt. Lielā trokšņa nogurdināts, šīs ievērojamās dienas atlikušo daļu pavadīju savā teltī.

Agrā rītā ļaudis mani aicināja ārā, lai paskatos, ko ķēniņš atsūtījis. Izgāju telts priekšā un sāku raudzīties uz ceļu, pa kuru no lejas kliegdams virzījās mangbatu bars, stiepjot kaut ko nesaprotamu pa nogāzi augšā. Priekšgalā steidzās Mohameds un visu izskaidroja: «Izstāstīju Munzam, ka tavas lietas guļ zem klajas debess un nav pasar­gātas no nakts lietus. Viņš tev kā pirmo dāvanu sūta šo māju.» Lai cik neticami teik­tais skanēja, tomēr pārliecinājos, ka tas nav joks. Kādi divdesmit iedzimtie tiešām uz pleciem nesa četrstūrainu mājiņas karkasu, bet pārējie sekoja ar jumtu. Vieglais, grozveidīgais, ar niedrām kopā sastiprinātais karkass līdzinājās lielai kārbai, bet jumts, kas nelaida cauri lietu, — vākam. Dažās minūtēs viņi bija augšā un uzstādīja mājiņu bla­kus manai teltij. Tā bija kādas divdesmit pēdas gara un pietiekami plaša, lai uzņemtu manus krājumus, īpaši augu žāvēšanai paredzētās papīra ķīpas.

Priecājos, ka mangbatu zemē esmu ieguvis namīpašnieka tiesības. Manas attiecības ar šo tautu no dienas dienā kļuva intīmākas. Manu telti pastāvīgi ielenca ziņkārīgie. Cienījamākie no viņiem nāca ar saviem soliem, ko salika rindā pie ieejas, lai klusējot un pārbaudot novērotu manas izdarības. Viņu domāšanu gan vairāk saistīja mana per­sona nekā daudzās svešādās lietas ap mani. Sākumā uzjautrinājos par daudzajiem ap­meklētājiem un saņēmu viņus ar glaimojošiem žestiem; sukājos un skuvos un conspectū omnium»1 '6 . Katra minūte nesa jaunus pārsteigumus. Daudz vēroju un zīmēju, kaut sa­prašanās bija ļoti apgrūtināta. Reizēm gan izdevās starp klātesošiem atrast cilvēkus, kas runāja zandē valodā. Tā ar njamnjam palīdzību varēju šo un to uzzināt, ka arī darīt zināmas savas vēlēšanās. «Nesiet ieročus un mākslas priekšmetus, rotas lietas un darba rīkus,» liku viņiem teikt. «Došu pretī citas skaistas lietas. Gādājiet zvēru adas un gal­vaskausus, meža augļus un atbilstošās lapas. Nesiet cilvēku galvaskausus, kas atlikuši no jūsu ēdienreizēm, — jums jau tie neder, bet par tiem dabūsiet kaparu.» Daudziem tas nebija divreiz jāsaka, un ātri veidojās īsts maiņas tirgus [..]

Divdesmit dienas ilgā uzturēšanās šinī interesantajā vietā pagāja ātri, un pārstei­gums sekoja pārsteigumam. [..] Mangbatu tautas nacionālās īpatnības izpaudās yisur — gan svētkos, ko rīkoja ķēniņa hallēs, gan medību trauksmē, kad tuvumā paradījas bifeļi vai ziloņi, gan vasaļu svinīgajā gājienā, kad tie, karavīru pavadīti, ierādās ar nodevām pie ķēniņa. Vairākkārt apmeklēju ķēniņu, kad viņš noliktavās dalīja padotajiem pārtiku vai uzturējās pils iekštelpās. Kādā pēcpusdienā saņēmu atļauju kopa ar Mohamedu ap­skatīt pili. Mūs pavadīja ceremonijmeistars un virtuves virsmeistars. Mohameds par visu bija informēts un varēja sniegt man vajadzīgos paskaidrojumus. Tas, ko saucu par pili, bija noslēgts, ar palisādi nocietināts komplekss, kas_ sastavēja no būdām, hallēm un šķūņiem. Tanī drīkstēja ieiet tikai ķēniņš un viņa ierēdņi. Visa sabiedriska darbība no­tika’ ārējās hallēs. Ap žogu rindās bija sastādīti koki, kas kompleksam piešķīra tīkamu un apdzīvotu izskatu. Brīvajos laukumos bez eļļas palmām bija iestādīti arī citi derīgi koki. Tie liecināja, ka ķēniņa mītne ir stabila atšķirība no njamnjam virsaišu nepastavīgajām apmetnēm.

Tad mani aizveda uz ieroču arsenālu — apaļu maju ar milzīgu konusveida jumtu. Te drīkstēju izmeklēt noteiktu daudzumu asmeņu un šķēpu, kas man īpaši patika. Òà bija ķēniņa atbildes dāvana. Galma ierēdņi un ieroču pārziņi, kas mani pavadīja, brīvo

izvēli gan centās ļoti ierobežot. To, kas īpaši pievērsa manu uzmanību, viņi liedzās izsniegt. Vajadzēja apelēt pie ķēniņa devīguma, lai drīkstētu šos dārgumus paturēt. Izmantojot vēl arī maiņtirdzniecību, kas risinājās manas telts priekšā, savācu bagātīgu nažu, zobenu, šķēpu, pīķu, bultu, loku un vairogu krājumu, no kura uz Eiropu kā mangbatu mākslas paraugus gan aizvedu tikai metāla da|as (pārējais gāja bojā uguns­grēkā, kas mani vēlāk piemeklēja). [..]

Visi mēģinājumi no Munzas iegūt ziņas par viņa valsts dienviddaļas ģeogrāfiju cieta neveiksmi sakarā ar to, ka diskrecija piederēja pie Āfrikas valdnieku politikas. Arī no viņa padotajiem neizdevās neko uzzināt: viņi klusēja kā kaps. Dubultās tulko­šanas radītas grūtības Munza izmantoja p«r iemeslu aplinkam un izvairīgam runas veidam. [..]

Kad Mohameds redzēja, ka ķēniņa ziloņkaula krājumi ir izsmelti, viņš sāka domāt par talaku ceļošanu dienvidu virzienā, lai) tur uz savu roku atvērtu jaunu tirgu. Es viņa plāniem ar sajūsmu piekritu: «Kaut vai līdz pasaules galam.» Siem nodomiem tomēr radās nopietni šķēršļi: iebildumus cēla ķēniņš, kurš baidījās zaudēt monopolu uz vara tirdzniecību, bet bez Munzas atbalsta Mohameds nespēja sagādāt vajadzīgo pro­viantu. Dienvidu ekspedīciju tāpēc nolēma uzticēt Munzas brāļadēlam, kura vadībā ta, ejot dienvidaustrumu virzienā, trijās dienās sasniedza Nomājo upi14 , kas savienojas ar Veli. Tas krasta atradas no Munzas atkarīgā apakšvirsaiša Nūmeri apmetne. Nogā­jusi pusceļu, ekspedīcija apmeklēja vēl vienu apakšvirsaiti — Numu. Nūmeri un Numu bija Munzas miesīgi brāļi. Neviens no viņiem tomēr negribēja uzņemties ķēniņa aiz­liegto tirdzniecību ar svešniekiem. Tā nu cilvēkiem vajadzēja bez panākumiem griezties atpakaļ. Sev par sirdssāpēm, redzēju, ka cerības uz ekspedīcijas turpināšanu gaist. Turklāt — un tas mani apbēdināja ne mazāk — uzturēšanos pie Munzas vajadzēja saīsināt, jo Mohameds nolēma doties atpakaļ pāri Velei, lai turpinātu virzīšanos uz dienvidiem no mangbatu zemes austrumu daļas. Tomēr šāds pasākums šķita vēl apšau­bāmāks.

(Schweinfurt G. Im Herzen von Āfrika. Ķlassische Reisen.

LeipzigVEB F. A. Brockhaus Verlag, 1986. No vācu valodas tulkojis A. Svelpis.)

1 Mohameds Abdesamats — Sveinurta ceļojuma laikā (1869—1871) Hartūmas tirgotājs.

2  Roko — priekšautveidīgs vīriešu apģērba gabals.

3  Cēzars Gajs Jūlijs (102 (100 ?) — 44 p. m. ē.) — senās Romas valsts darbinieks, karavadonis.

4  Nērons Klaudijs Cēzars (37—68) — senās Romas imperators.

5  Fridrihs Lielais (1712—1786) — Prūsijas karalis.

6  Džeimss Kuks (1728—1779) — angļu jūrasbraucējs.

7 Nil admirari (lat.) — ne par ko nebrīnīties.

8  Džovanni Miani (1810—1872) — itāļu ceļotājs.

9  Tapioka — putraimi, ko iegūst no maniokas (eiforbiju dzimtas krūmauga) bumbuļu cietes.

10 Kola (bot. lat. Cola) — kakao augu dzimtas koku ģints, aug Rietumāfrikā; dažu sugu augli satur kofeīnu, teobromīnu un miecvielas; mūsdienas lieto medicīnā, kā arī liķieru un kokakolas ražošana.

11 Justs LIbigs (1803—1873) — vācu ķīmiķis.

12 čada — beznotekezers Āfrikā. G. Šveinfurts pareizi sprieda, ka Vele nepieder pie Nīlas baseina upēm, taču kļūdaini identificēja to ar Sari, kas ietek Čada ezerā. īstenībā Vele ir Kongo baseina sastāvdaļa.

13 In conspectu omnium (lat.) — visu novērots.

14 Nomājo — Veles pietekas Bomokandi augštece, ko vēlāk pēlīja V. Junkcrs.

Tie ir slavinājuma vārdi vai poētiskas frāzes dievu un cilvēku aprakstīšanai un cildināšanai, visraksturīgākā jorubu folkloras forma. Bet jorubi savukārt — tā ir afri­kāņu tauta (skaitā ap divdesmit miljonu) ar senu un savdabīgu kultūru. Sī tauta dzīvo Nigērijā, Beninā un Togo. Orikus parasti izpilda profesionāli dziesminieki tamtama pavadījumā. Afrikāņu tautas dzeju grūti pielāgot lasīšanai. To nepieciešams ne vien dzirdēt, bet ari redzēt, pašam izdejot, izdziedāt, nospēlēt uz tamtama, piedalīties tās spontānā radīšanā. Pretējā gadījumā grūti nojaušams un aptverams tās maģiskais, fascinējošais, dominējošais un polifoniskais ritmiskais zīmējums, no kura izaug arī attie­cīgā folkloras sacerējuma saturs. Nelielu ieskatu oriku žanriskajās iespējās sniedz publi­kācija žurnālā «Avots» (1989. Nr. 1). Tas ir mēģinājums papildināt mūsu visai niecīgos priekšstatus par jorubu (un afrikāņu vispār) folkloras savdabīgo, pamatos sirreālistisko raksturu un ievirzi. Negribētos izvērst plašas diskusijas, bet šobrīd jau ir skaidrs, ka A. Bretona <rSirreālisma manifests» un arī šis virziens 20. gadsimta Eiropas avangar­diskajā mākslā ir ģenētiski saistīts ar nēģeru folkloru un izaudzis no tās dzīlēm (jo afrikāņa dvēseles iedaba un pasaules redzējums ir izteikti sirreālistisks), tādējādi nepa­rasti bagātinādams un paplašinādams Eiropas mākslas poētisko izteiksmju iespējas.

Atdzejotājs

Papagaiļa spalva un varš

Uz samtainām krūtīm.

Balto kauri gliemežnīcas

Uz melnām gūžām.

Viņas acis mežā laistās

Kā virs upes — saule.

Viņa ir pati meža zints

Un arī upes zints pati.

Tur, kur dziednieks izdziedēt nav

pratis, —

Viņa ar skaidru ūdeni dziede.

Tur, kur ar zālēm neviens līdzēt

nav pratis, —

Viņa ar vesu ūdeni dziede.

Viņa dabū uz kājām pat bērniņu

vārgu

Un neprasa no teva maksu dārgu.

Viņa neauglīgai sievai dod medu

est —

Un ka palmu auglis gatavs

Kārno miesu sula ņemas pušu

plēst.

O, cik saldi ir mātei,

Kad bērna roķeles skaujas tai

klātu!

ORIKI PAR OGUNU, KARA DIEVU

Oguns kauj pa labi un posta pa

kreisi.

Oguns kauj pa kreisi un posta pa _ labi.

Oguns nokauj pēkšņi kā uz lauka,

tā mājās.

Oguns nokauj bērnu ar spēļlietiņu, ar kuru tas rotaļājas.

Oguns nokauj bez prasīšanas. Oguns nokauj zagli un zagtās

mantas saimnieku. Viņš nokauj mājas saimnieku Un aptraipa pavardu ar asinīm.

Oguns smej — un naidniekiem

joki nav vairs prātā, Naidnieki uz visām pusēm mūk. Kam tauriņiem leopardu vaigā

skatīt:

Kolīdz tie viņa meslu dvaku sāk

matīt,

Tā šausmās kur nu kurais sprūk.

Ogun, tu esi dzelzslietu un

zagšanas pratējs. Gana tev ūdens, tik tev asinīs tīk

slacīties. Ja gaisma taisni sejā spīd,

Tad vaigs pats no tās gainās. Ogun, ļauj je! man ieraudzīt Tavas asiņu pieplūdušās acis zem cepures asiņainās.

Ogun, bezprāša dievs, kam uzdod _ vaicājumus tu

Man pec septiņsimt astoņdesmit

gadiem. Esi jel žēlīgs! Apželojies par mani, Ogun, jo es _ nezinu,

Vai spēšu atbildi uz taviem

_ vaicājumiem dot. Ogun, nevaica man ne par ko! Lauva tak nevienam neļauj Saviem lauvēniem tuvoties.

Oguns tāpat nevienam neļaus Savam dēlam sodu spriest. Neatstum jel rnani, Ogun!

Vai gan sieva, kas vērpj,

Savu vārpstiņu spēs atstumt?

Vaļ gan sieva, kas drānas krāso, Spes tas atstumt?

Vai gan acs, kas uz pasauli skatās, Spēs to atstumt?

Neatstum jel mani, Ogun!

Atdzejojis Leons Briedis

Angļu zinātnieks VIKTORS TĒRNERS (1920—1983) — viens no mūsdienu izcilā­kajiem tradicionālo sabiedrību kultūras pētniekiem — Zambijā ekspedīcijās savācis ba­gātīgu materiālu par ndembu kultūru un sociālo dzīvi. V. Tērnera radītā rituāla teo­rija, bez kuras nav iespējams neviens nopietns pētījums šajā jomā, atspoguļo vispārēju kultūras mehānismu sociālo konfliktu pārvarēšanai.

Ndembu zīlnieks savu uzdevumu uzlūko kā praktisku uzdevumu — atklāt nelai­mes vai nāves cēloņus, kas pēc rakstura gandrīz vienmēr ir «mistiski» un «neempīriski», kaut arī tajos līdzdarbojas cilvēku vēlmes, tieksmes un jūtas.

Zīlnieki atklāj to, kas noticis, nevis pareģo nākotni. Pretēji dienvidbantu pareģiem ndembu reti pareģo vai bur. Viņi turklāt paši neuzsāk zīlēšanu, bet gaida, kamēr klienti lūdz viņiem konsultāciju. Zīlēšanas veidi, pēc ndembu ieskatiem, ir instrumenti, ar kuru palīdzību var atmaskot melus un atklāt patiesību, taču šos instrumentus lieto cilvēki, kuriem raksturīgi kļūdīties, tālab viņu verdikti ne vienmēr tiek uztverti kā neapšaubāmi.

«Slēptā atklāšanas» tēma ir galvenā visos kultos, kuru mērķis — izārstēt cilvēkus, kam ēnas (Monikas Vilsones ieviests termins «senču garu» apzīmēšanai) uzsūtījušas slimības, traucējumus dzimtas atražošanas sfērā vai neveiksmes medībās. Ārstēšana — tas ir process, kuru ndembu raksturo kā «padarīt zināmu un redzamu».

Runā, ka gars, uzbrūkot savam upurim, paslēpjas viņa ķermenī. īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad sievietes cieš no neauglības. Taču, ja garu atveido atbilstošā sim­boliskā formā un bieži piemin, tas saskaņā ar ticējumu iznāk ārā, salīdzis mieru ar savu upuri un visu viņa dzimtu.

Pats jēdziens «simbols» ndembu valodā norāda uz atklāšanas procesu. Vārds chijikijilu atvasināts no ku-jikijila — «izdarīt atzīmes» mūžamežā. Kad mednieki dodas dziļi mūžameža iekšienē, viņi iecērt zīmes kokos, aizlauž un noliec apakšējos zarus, lai iezīmētu atpakaļceļu. Iecirstā zīme izved ārā no nepazīstamās un bīstamās teritorijas zināmajā, pazīstamajā, no neapdzīvota meža apdzīvotā ciematā. Rituālie simboli, pie­šķirdami redzamu formu nepazīstamām lietām, veic šo pašu funkciju: konkrētos un pierastos jēdzienos izteic apslēpto un neredzamo. Tie dod cilvēkam iespēju piejaucēt, pielāgot sev mežonīgus un savpatus spēkus.

Kad zīlnieks nāk saskarē ar buršanu, viņš pūlas atklāt slēptu viltību un ļaunprā­tību, lai noskaidrotu burvju un pareģu personību un viņu rīcības motīvus. Mērķis dau­dzējādā ziņā nosaka zīlēšanas simboliku. Atbīdot malā paša zīlnieka gaišreģa spējas, simboli, kurus viņš lieto, demonstrē, ko tieši ndembu uzskata par nodevīgas un ļaun­prātīgas rīcības stereotipiem. Ndembu ir zināmi vairāki zīlēšanas veidi. Esmu reģistrējis desmit šādus tipus. Seit iztirzāšu tikai vienu — to, kurā visspilgtāk atklājas apslēptā ļaunuma stercotipizācija, kā arī vairākas citas zīlēšanas simbolikas iezīmes.

Ndembu to sauc par ng’ombu yakusekula (burtiski «zīlēšana, sakratot vai metot priekšmetus kaudzē grozā»). Apaļā grozā ar vāku zīlnieks glabā kādus divdesmit trīs­desmit dažādu formu, izmēru un krāsu priekšmetus. Zīlēšanas laikā viņš šos priekšme­tus ieliek apaļā, lēzenā, atvērtā grozā (lwalu), kādu sievietes lieto prosas sijāšanai. Priekšmetus sakrata un samet kaudzē groza tālākajā malā. Zīlnieks izpēta trīs vai četrus priekšmetus kaudzes galā — gan katru atsevišķi, gan kopā, gan ari attiecībā pret to atrašanās augstumu kaudzē. Pirms sakratīšanas zīlnieks uzdod savam aparatam (grozam) jautājumu. Kaudzi met trīs reizes. Pirms katras jaunas sakratīšanas dažus augšējos priekšmetus pārliek kaudzes apakšā. Pēc trešās reizes zīlnieks uzdod saviem konsultantiem jautājumu, kurš, kā apgalvo ndembu, tiek uzdots zīlniekam pašam ar priekšmetu izkārtojumu grozā. Ja viens un tas pats priekšmets trīs reizes pec kārtas atrodas virspusē, tad viena no tā daudzajām nozīmēm tiek uzlūkota par neapšaubāmu daļu no meklējamās atbildes. Ja noteiktā veidā sakārtota priekšmetu kombinācijā atkartojas trīs reizes, tad zīlnieka rokās jau ir lielākā atbildes dala. Katra zīlnieka māksla izpaužas veidā, kādā viņš priekšmetu vispārējo skaidrojumu piemēro konkrētajiem ap­stākļiem: parasti zīlniekam ir darīšana ar radinieku grupu, kura vēlas noskaidrot, kurš konkrētais sencis, burvis vai pareģis uzsūtījis slimību vai nelaimi viņu ciltsbrā­lim. Ndembu uzskata, ka burvji vai pareģi var atrasties pašā šajā grupa. Īstenība,_kā tas zīlniekam labi zināms, grupu bieži vien veido sāncenšu frakcijas, no kurām kāda cer iegūt sev labumu no slimnieka nāves, ja viņam ir labs amats vai manta. [. .1

Vētījamais grozs simbolizē patiesības atsijāšanu no meliem. Doma, ka zīlnieku ir pārņēmis viņa senča gars, saukts par «Kaijongu». Kajongu uzskata_ arī par «cilvēkslep'kavu» (kambanji), jo zīlēšanas lēmuma rezultātā var tikt nogalinati cilvēki. Kajongu liek zīlniekam drebēt un tadā kārta kratīt grozu. Lai kļūtu par zīlnieku, pretendentam jānonāk šī gara pakļautībā — lai gars izraisītu saraustītu, astmatisku elpošanu un uz­sūtītu drebuļus, iesācēju apmazgā ar maģiskām zālēm. Pēc tam viņu ārstē kulta grupa ievērojama zīlnieka vadībā. Daudzi Kajongu rituālā simboli apzīmē «gaišredzību», «asumu», kas jāparada zīlniekam. Tādi ir, piemēram, adatas un asmeņi — turklāt ada­tas iesprauž upurgaiļa vai upurāža sirdī. Kad gaišreģis dreb un smagi elpo, saka, ka viņš sajūtot adatas dūrienu sirdī, plaušās un aknas — adata tad simbolizē Kajongu. Pēc atveseļošanās iesācējs stājas par mācekli pie atzīta zīlnieka, kas viņam izskaidro

grozā atrodošos priekšmetu nozīmi. Pieredzējušais zīlnieks uzmundrina jauno, liekot viņam zilēt patstavīgi, kritiski analizē viņa rīcību un nodod viņam ari daļu no sava ekipējuma. Jauniņais pie profesionālā kokgriezēja pasuta pārējos zīlēšanai nepiecieša­mos priekšmetus.

Man ir ziņas par divdesmit astoņiem zīlēšanas simboliem. To nozīmju pilns apjoms ietver sevi visu ndembu dzīves nelaimju, zaudējumu un nāves skumjo vēsturi, ari tos zemiskos, patmīlīgos un atriebīgos motīvus, kuri saskaņā ar ticējumu izraisa šīs nelai­mes. Ta kā tik mazs priekšmetu skaits pārstāv tik plašu jomu, nebrīnīsimies, ka katram no tiem ir loti daudz nozīmju. Sakarības starp viena un tā paša simbola atšķirīgajām nozīmēm bieži ir gandrīz vai netveramas; novērotājs — eiropietis tās daudzos gadījumos diez vai pat pamanīs, viņš tikai varbūt spēs ievietot simbolu tā specifiskajā ndembu kultūras kontekstā. Domājams, ka dažas nozīmes attīstījušās, simboliskajiem priekšme­tiem laika gaitā veidojot noteiktas konfigurācijas zīlnieka grozā. [..]

Pirmajā brīdī šķiet, ka zīlēšanas simboli atspoguļo cilvēka eksplicētos mērķus un nodomus. Tos izmanto, lai dotu zīlniekam iespēju atsegt nelaimes cēloņus un piedāvāt nepieciešamos ārstēšanas līdzekļus. Zīlnieks savu aksiomātisko ticējumu un garu, mis­tisko spēku un pareģu ietvaros izrāda prāta asumu un racionālismu. Laiku pa laikam viņš atļaujas ķerties ari pie nelielām viltībām. [..] Tomēr viņa māksla sakņojas mistiskos ticējumos, un viņš pats neapšaubāmi ir ticīgs.

Zīlnieks tic, ka viņa ķermenī iemiesojusies Kajongu ēna, kas, kā domā, ir visjūtī­gākā pret normu pārkāpumiem, dumpi vai noziegumiem pret ndembu tikumiskajiem principiem. Ēna izmanto zīlnieka kā ndembu sabiedrības pārstāvja aso prātu. Lūk, tāpēc pirilis konsultācijas sniegšanas zīlniekam vajag novest sevi atbilstošā stāvoklī, piemē­ram, viņam jāatturas no dzimumattiecībām noteiktu laiku pirms zīlēšanas un ari zīlē­šanas periodā. Viņš nedrīkst lietot dažus ēdienus. Viņš nedrīkst turēt sirdī naidu pret kādu, jo tas varētu ietekmēt spriedumus. Viņa ķermenim jākļūst par tīru un tukšu māj­vietu Kajongu ēnai. Piemēram, viņš nedrīkst ēst divu sugu grauzējus, kuri dzīvo alās un mēdz aizsprostot ieejas savos mājokļos: uzskata, ka apēšanas gadījumā tie «aiz­dambēs» zīlnieka krūtis un aknas — vietas, kuras zīlēšanas laikā ķermenī ieņem Kajongu.

Zīlnieks apzinās, ka viņš darbojas nevis savā, bet pirmām kārtām sabiedrības vārdā. Fizioloģiskie stimuli, kurus zīlēšanas laikā izraisa bungu rīboņa un dziedāšana, arhaisko jautājumu un atbilžu formulu izmantošana un koncentrēšanās, kuru prasa zīlēšanas tehnika, — tas viss attālina zīlnieku no viņa ikdienišķā «es» un spēcina viņa intuitīvo apziņu. Zīlnieks — tas ir aicinājuma cilvēks. Viņš samēro savu uzvedību ar ideālu. Simboli, ar kuriem viņš manipulē, savā nozīmē daļēji norāda uz tādu īpašību kā atklā­tība, godīgums, taisnīgums augstu novērtējumu. Viens no zīlnieka galvenajiem mērķiem ir padarīt zināmu un saprotamu to, kas bijis nezināms un nesaprotams. Uzskata, ka tikmēr, kamēr cilvēki neatklās «sabiedrības skatam» savu apslēpto ienaidu un ļaunumu, šīs jūtas mocīs un saindēs visas grupas dzīvi. Ēnas uzsūta dzīvajiem nelaimes, lai, kamēr nav par vēlu, pievērstu no līdzsvara izsisto grupas locekļu uzmanību šiem ap­slēptajiem spēkiem. Tad zīlnieks var ieteikt griezties pie kulta asociācijas, kura izpildīs rituālu, kas ne tikai izārstēs konkrēto pacientu, bet ari atjaunos līdzsvaru grupā. Ļauns cilvēks top par sociālu augoni. Sādā gadījumā nav nepieciešams pūlēties izārstēt pat­mīlīgu un skaudīgu burvi vai pareģi. Viņš jāpadzen, jāizrauj ar saknēm no grupas, lai ko tas ari maksātu viņa radiem, kuri viņu mīl un ir atkarīgi no tā. Esmu priecīgs, ka vismaz daži zīlnieki ir pārliecināti, ka viņi savu pilsonisko pienākumu veic bez bailēm un objektīvi. Tā ir milzu atbildība — pakļauties Kajongu ēnai un kļūt par zīlnieku, jo no šī brīža cilvēks vairs nepieder pats sev. Viņš pieder sabiedrībai — turklāt sabiedrībai kopumā, nevis vienam vai otram tās grupējumam.

Zīlnieks — tā ir racionāli domājoša personība. Taču premisas, no kurām viņš izdara secinājumus, bieži vien nepavisam nav racionālas. Zīlnieks nebūt netiecas iziet ārpus savas ticības pārdabisko spēku un būtņu rāmjiem.

Nāve, slimība un neveiksme parasti tiek saistīta ar spriedzi, kas rodas lokalajās radu grupās un izpaužas vai nu personiskā ienaidā, kas pastiprināts ar buršanas vai pūšļošanas mistisko spēku, vai ari ticībā senču garu sodam. Zīlnieks pūlas izvilkt no saviem klientiem atbildes, kas dotu viņa rokā atslēgu, ka piekļūt akūtajiem konfliktiem radu grupās. Sādā kārtā zīlēšana kļūst par asociālo procesu analīzes formu, kuras gaitā slēptie konflikti atsedzas un kļūst iespējama to pārvarēšana ar tradicionālu un institucionalizētu procedūru palīdzību.

Mums allaž jāpatur prāta, ka standarti, ar kuriem tiek mērīta sociālā harmonija vai disharmonija, pieder ndembu kultūrai, nev^s Rietumu sabiedriskajām zinātnēm. Tie pieder sabiedrībai, kura bruņota ar rudimentāru tehniku un ierobežotām empīriskām zināšanām un iespējām. Tā ir’ sabiedrība, kas lielā mērā pakļauta stihiskām nelaimēm — slimībām, bērnu mirstībai un periodiskam badam. Turklāt šīs sabiedrības ētiskie kritēriji ir kritēriji, kas valda kopienā, kuru veido nelielas tuvu radinieku grupas ar kopīgu dzīvesvietu. Tā kā radniecība spiež dzīvot kopā un dod tiesības mantot amatu un īpa­šumu, ndembu sabiedrības pamatproblēmas saistās ar labu attiecību uzturēšanu, ar sāncensības un konkurences mazināšanu starp tuviniekiem. Tā kā radniecības normas, kas liek citam citu cienīt un atbalstīt, spiež diendienā kontaktēties nesaderīgu raksturu un temperamentu cilvēkus, naidīgumam, kas briest viņu starpā, ir liegta tieša izpausme. Apslēpts ļaunums (yitela), pēc ndembu uzskatiem, pieņemas spēkā. Sis naids ndembu kultūrā asociējas ar mistisko buršanas spēku. Paši ndembu skaudību, naidu, augstprā-

tlbu, dusmas, skopumu un tieksmi uz zagšanu uzskata par grupas dzīves nesaskaņu cēloni, un šie netikumi arī mums nav sveši. Tomēr līdzīgi pārkāpumi izriet no ndernbu specifiskas sociālās strukturas. Savos mēģinājumos izlīdzināt šo «nāves grēku» postošās sekas socialaja dzīve ndernbu iedarbina institucionalizētos atjaunošanas mehānismus, kas tieši domāti konkrētās sociālās struktūras uzturēšanai. Zīlēšana ir viens no šiem mehānismiem. [..]

Zīlnieki ir iemācījušies savā personiskajā un arī sabiedriskajā pieredzē doto sociālo strukturu reducēt uz dažiem pamatprincipiem un faktoriem un žonglēt ar tiem tikmēr, kamēr nonāk pie lēmuma, kas saskan ar klientu vairuma viedokli.

Līdzīgi tam, kā afrikāņi savos tiesas procesos operē ar universāli atzīto «saprātīgi domājošā» vai «veselā saprāta cilvēka» jēdzienu, arī zīlēšanas procesos viņi operē ar universālo «laba cilvēka» vai «tikumiska cilvēka» (muntu wamuwahi) jēdzienu. Tas ir cilvēks, kas nejūt naidu, skaudību, augstprātību, dusmas, mantkāri, skopumu utt. un kas ievēro savus pienākumus pret radiem. Tas ir atklāts cilvēks, viņam ir «baltas aknas», viņam nekas nav slēpjams, viņš nelamā savus radus, piemin un godā senčus. Burvjus un riebējus zīlnieks meklē starp tiem, kuri neatbilst šim tikumības mēram. Viņš meklē tos starp skaidri zināmiem grēciniekiem, starp tiem, kurus klienti sliecas uzskatīt par «blēdīgiem». Slimību, neauglības un neveiksmīgu medību gadījumos zīlnieks mēra ļaudis ar šo pašu «tikumiskā cilvēka» mēru, vērtē pēc «tikumiskas grupas» kritērija (tā ir grupa, kas dzīvo savstarpējā saskaņā, kolektīvi piemin senčus un ciena savu poli­tisko varu).

Grēcinieks (muktmanshidi) tiek raksturots kā «cilvēks, kuram ir nelāgas jūtas pret citiem» (mukwanshidi watiyang’a kutama nawakwawu antu). Kutama — «būt nelāgam, ļaunam, nepatīkamam, kroplīgam» — saistīta ar melnā, tumsas, nāves, neauglības un nakts simboliku ndernbu rituālā (tās pretstats ir kuwaka — «būt labam, patīkamam, tikumīgam, skaistam»). Kutama asociējas ar «apslēptām lietām» (yiswamu), ar domu vai mantas slēpšanu no citiem. «Labais», pēc ndernbu domām, ir atklātais, publiskais, neapslēptais, vaļsirdīgais. Cilvēku sauc par «labu», ja viņš savus pienākumus pilda «no aknām», nevis aiz aprēķina un ar ārēji izrādītu laipnību, kas slcpj ļaunu nodomu. Cil­vēku uzskata par sliktu, ja atklājas pretruna vai nesaskaņa starp viņa uzvedibu sabied­rībā un personiskajām domām un jūtām, ja uzvedība ir ārēji korekta, taču aiz tās slēpts ienaids un skaudība. īstais grēcinieks tātad ir liekulis. Zīlnieka kurvī mēs atro­dam raudoša liekuļa teļu, kas atgadina par «sliktu» cilvēku, t. i., burvju un pareģu, divkosību.

Tātad zīlniekam jāņem vērā gan ndernbu specifiskā sociālā struktūra, gan arī tiku­misko vērtību un normu komplekts. Zīlēšanas simboli ir mtiemoniski, tie atgādina no­teiktas rubrikas ndernbu kultūrā, kas palīdz zīlniekam klasificēt specifiskos uzvedības paraugus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Vēl vairāk — tiem jābūt tādiem, lai tos varētu pakļaut konfigurālai analīzei. Tieši simbolu kopa, ne atsevišķs simbols ir tipiska interpretācijas vienība. Vērojot konsultācijā klientu un klātesošo_ reakcijas, zīlnieks var izteikt minējumu, kas dod iespēju noteikt simbola īpašo konkrēto jēgu.

Katra simbola nozīmju sērijas nenoteiktība un kustīgums dod zīlniekam brīvību simbolu konfigurācijas sīkam iztirzājumam, kas atbilstu tai diagnozei, ar kuru viņš raksturo attiecības starp savu klientu un nelaiķi, kā arī starp dzīvajiem tuviniekiem, kas iejaukti lietā. Un, ja reiz viņš ir noteicis chidimbu — noteiktu punktu zīlēšanā — un panācis, ka klients to atzīst par patiesu vai ticamu, tad ir rasts atbalsta punkts tālākajai izmeklēšanai. Nu zīlnieks var atvasināt loģiskus slēdzienus no chidimbu, kuru pieņem par premisu. Turklāt zīlnieks jau ir panācis psiholoģisku varu pār auditoriju, kura kļūst mazāk uzmanīga savās atbildēs, jo, pieaugot ticībai zīlnieka spēkam, cilvē­kiem gribas ātrāk pavēstīt viņam ziņas, kuras tas tiecas iegūt. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc zīlnieks ar grozu seansa sākuma posmos pūlas atklāt mirušā vārdu. Zīlnieki saprot, ka vairumu ndernbu vārdu iespejams sašķirot _ relatīvi nedaudzās rubrikās — «ūdens», «dzīvnieki», «virsaitība» u. tml. —, un gluži kā angļu spēlē «divdesmit jautājumi» var ātri virzīties uz priekšu, ejot no vispārīgā uz konkrēto. Sabiedrībā, kurai nav raksturīga abstraktā domāšana, zīlnieka spējas šajā virzienā var šķist gandrīz brīnums. Nosaucot nelaiķa vārdu, zīlnieks iekaro savas auditorijas uzticību tik lielā mērā, ka var bez grūtībām savākt galveno informāciju. Citiem vārdiem, loģiķis tiek uztverts kā brīnumdaris.

Noslēgumā var sacīt, ka zīlnieks ieņem centrālo vietu dažās sociālo un kultūras attiecību jomās. Lokālajās radinieku grupās viņš darbojas kā sociālās regulācijas un atjaunošanas mehānisms, jo lokalizē spriedzes punktus un rajonus to aktuālajās struk­tūrās. Turklāt viņš reabilitē vai apsūdz šo grupu locekļus, vadoties no morālo normu sistēmas. Tā kā viņš darbojas emocionāli uzlādētās situācijās, šīs normas tiek no jauna apliecinātas iztēli saistošā, almiņā paliekošā veidā. Tāpēc zīlniekam ir būtiska loma cilts tikumības uzturēšanā. Tā kā ar zīlnieku konsultējas dažādos gadījumos, ir skaidrs, ka viņa kā cilts morāles glabātāja un izjaukto sociālo attiecību atjaunotāja loma ir būtiski nepieciešama sabiedrībai, kurā nav centralizētu politisku institūtu.

Jolantas Treiles saīsināts tulkojums no krievu valodas

(Ãàäàíèå ï åãî ñèìâîëèêà. — Â. Òýðíåð. Ñèìâîë è ðèòóàë. Ì.: Íàóêà,

1983. Ñ. 47—70)

_ OĶOTS p’BITEKS — Austrumāļrikas zinātnieks, dzejnieks un politisks darbinieks — dzimis 193L g. Ziemeļuganda, Gulu pilsētā. Viņa ģimene pieder ačoli tautībai, kas ietilpst_ viena no lielākajam Austrumāļrikas tautām — luo (nilotu saime).

_ Tēvs, cēlies no dižciltīgas cilts vadoņa dzimtas, pēc angļu misionāru uzaicinājuma parc_e[as uz pilsētu, kur strādā par skolotāju misionāru skolā. O. p’Biteks ieguvis labu izglltibu, studēdams Anglijā. 1964. g. aizstavējis disertāciju Oksfordas universitātē (<Mutvārdu literatūra un tās sociālais pamats ačoli un lango»). Pēc atgriešanās Ugandā strādājis Gulu universitātē un Ugandas kultūras centrā. Politisko uzskatu dēļ spiests pārcelties uz Ķeniju. Strada Nairobi Āfrikas pētījumu institūtā, kur lasa lekcijas socio­loģija un literatūrzinātnē Nairobi universitātē. Lasījis lekciju kursu ari ASV.

O. p’Biteka dzejā dominē sociālie motīvi, viņš raksta ačoli valodā un ari pats sevi atdzejo angliski.

O. p’Biteka darbībai jebkurā jomā raksturīga asa, kritiska ievirze, kas dažbrīd ne­ļauj viņam saskatīt pozitīvos momentus oponentu uzskatos, taču viņa darbi ir emocio­nāli daudzkrāsaini, problēmas tajos saasinātas prasmīgi.

Zinātnieks vēršas pret Rietumu zinātnes eiropocentrisko, augstprātīgo attieksmi pret afrikāņu kultūru un reliģiju, pret nespēju veidot dialogu ar atšķirīgu pasaules izpratni.

Analizējot stāvokli Āfrikas tautu reliģijas_ pētniecībā, O. p’Biteks skar problēmas, kas aktuālas arī mums, strīdoties par mūsu kultūras mantojumu.

Pirmajiem luo centrālās grupas reliģisko ticējumu un rituālu aprakstiem un inter­pretācijām, kurās atspoguļojās Eiropas pētnieku aizspriedumainā attieksme pret saviem novērojumiem, trūka zinātniska pamatojuma to aplamās metodoloģijas dēj, tāpēc īste­nība tajos atsedzās izkropļotā veidā.

Kad Beikers rakstīja par ačoli: «Lai cik dīvaini tas arī būtu, šī tauta, kurā nav ne mazāko kulta vai iedzimta reliģiska instinkta pazīmju, ir brīva no daudziem apkauno­jošiem civilizētas sabiedrības netikumiem,» — tas nebūt vēl nenozīmēja, ka Beikers ačoli dzīvē nesaskatīja ceremonijas, kuras mēs dēvētu par reliģiozām. Taču Beikers ar vārdu «reliģija» saprata vienīgi ticību visvarenam dievam, kas var atmaksāt un sodīt.

Pēc sarunas ar lotuko vadoni Kommoro Beikers secināja, ka Nīlas ielejas tautas netic nekādam garīgam pirmsākumam un nav pat māņticīgas. Ieraugot, ka lotuko eks­humē līķus, Beikers lūdza vadoni izskaidrot viņam notiekošā jēgu. Viņš rakstīja: «Es biju iedomājies, ka šajās izdarībās ir iespējams saskatīt augšāmcelšanās ideju.» Beikers apjautājies, kāpēc nelaiķu kauli izrakti no zemes un pārvietoti uz ciemata nomali. Kom­moro atbildējis, ka tāds ir bijis senču paradums un viņi turpinot tam sekot.

«Vai tad jūs neticat aizkapa dzīvei?» ■— «Aizkapa dzīve? Kas tā tāda? Kā gan cilvēks lai tiek ārā no sava kapa, ja viņu neatrok?» — «Vai jūs domājat, ka cilvēks līdzinās dzīvniekam, kurš līdz ar nāvi izbeidzas?» — «Protams. Vērsis ir pat stiprāks par cilvēku, un viņa kauli saglabājas ilgāk.»

Beikers pajautājis vadonim, vai cilvēks pārspēj vērsi prāta ziņā. Kommoro viņam atbildējis, ka viens otrs cilvēks esot daudz dumjāks par vērsi. Tad Beikers painteresē­jies, vai Kommoro zina, ka cilvēkam bez miesas ir arī gars: «Apziņa nav atkarīga no miesas.. miesa mirst, bet gars dzīvos mūžīgi.» Tad vadonis uzprasījis, kur mīt gars. «Bet kur gan mīt uguns, kas rodas, beržot divus koka gabaliņus vienu pret otru?» atjautājis Beikers. «Vai jūs nespējat iedomāties, ka ir gari, kuri stāv augstāk par cilvē­kiem un dzīvniekiem? Vai nebaidāties no citām nelaimēm, kā vienīgi no slimībām?» Vadonis atbildējis, ka viņš baidoties tikai no ziloņiem un citiem zvēriem nakts laikā.

«Tātad jūs nekam neticat: nedz labajiem, nedz ļaunajiem gariem! Un jūs domājat, ka nāve — tas ir jūsu miesas un gara gals, ka jūs līdzināties dzīvniekiem, ka starp cilvēku un zvēru nav nekādas atšķirības un ka tie abi pēc savas nāves izzudīs un līdz ar to pārstās eksistēt?» — «Protams.» — «Vai jūs neredzat nekādu atšķirību starp labu un sliktu rīcību?» — «Jā, protams, gan cilvēkos, gan dzīvniekos ir labais un sliktais.» — «Bet jūs domājat, ka visiem — labajiem un sliktajiem ■— liktenis ir vienāds, kā vieniem, tā otriem nāve vienlīdz nozīmē beigas?» — «Protams, kā gan citādāk? Kā gan viņi var nenomirt? Labie, sliktie — visi mirst.» — «Viņu miesa satrūd, bet dvēsele turpina dzī­vot: labu cilvēku dvēseles — svētlaimē, bet sliktu — ciešanās. Ja cilvēks netic aizkapa

dzīvei, kāpēc lai viņš censtos būt labs? Un kāpēc lai viņš nebūtu slikts, ja netikums viņam var palīdzot gut sekmes?» Komnioro atbildēja, ka vairums cilvēku ir slikti: «Ja viņi ir pietiekami stipri, tad atņem visu vajākajiem. Visi labie cilvēki ir vāji. Viņi ir labi tāpēc, ka viņiem nepietiek spēka būt sliktiem.»

Ar to arī saruna beidzās, jo Beikers saprata, ka jāmaina temats. «Sajā mežonī nebija pat māņticības, kuras aizsegā varētu saskatīt reliģiskas jūtas.» Vēl Beikers pa­ziņoja: «Es pieliku visas pūles, lai pārliecinātu gudrākos no viņiem, ka eksistē dievība, kas atalgo un soda, bet iet tālāk par šo apgalvojumu neriskēju, jo baidījos no tīri prak­tiskas dabas jautājumiem, uz kuriem es nebūtu varējis atbildēt, jo viņi uztver tikai dzīves materiālo pusi.»

Beikeram bija divi tulki. Viens no viņiem — astoņpadsmitgadīgs bari tautas jau­neklis, kas vairākus gadus bijis arābu kalpībā un nedaudz iemācījies runāt viņu va­lodā — tiesa gan, ar savdabīgu akcentu, jo viņam apakšžoklī trūka četru priekšējo zobu, kas, sekojot tradīcijai, izsisti. «Man bija ārkārtīgi svarīgi zināt, ka es varu pa­ļauties uz Logo: manu pētījumu rezultāts taču bija atkarīgs no tā, kādu informāciju saņemšu no iezemiešiem, tāpēc katru reizi, kad Logo pēc mana lūguma nāca, lai paru­nātos ar cilvēkiem, es viņam devu nelielu dāvanu. Tādējādi man izdevās gūt viņa lab­vēlību.» Otrs tulks bija apmēram tikpat vecs lotuko tautības jauneklis. Par viņu Beikers pasaka tikai to, ka viņš bijis apķērīgs puisis.

Ja Beikera sniegtās ziņas tiešām atspoguļo sarunu saturu, tad jāatzīst, ka šādas informācijas iegūšana ir liels sasniegums.

īpaši lieli bijuši tulku nopelni. Diez kā viņiem izdevās pārtulkot, piemēram, tādus izteicienus kā «Vai tad jūs neticat aizkapa dzīvei?» vai arī «Apziņa nav atkarīga no miesas.»? Vai bari jauneklis tiešām spēja saprast baltā cilvēka sacītā jēgu? Vai viņam pietika drosmes uzdot pētniekam papildjautājumus, lai noskaidrotu, ko tas īsti domājis? Vai saprašanos netraucēja doma par dāvanu un bailes izrādīties tās necienīgam? Tālāk: kad bari sarunājās ar otru tulku un tulkoja no arābu valodas uz lotuko, radās vēl lie­lākas grūtības, jo svešās filozofiskās idejas vajadzēja ne vien saprast, bet arī izteikt vietējā valodā tā, lai divi cilvēki (viens baltais, otrs — lotuko vadonis) saprastu viens otru!

Beikers atzīst, ka saruna bijusi «nedaudz nogurdinoša». Minētais dialogs liecina par absolūtu pētnieka smalkjūtības trūkumu. Acīmredzot Beikers galvenokārt bija ieinte­resēts, lai lotuko vadonis uzzinātu, kam tic baltais cilvēks, un nepavisam — lai izprastu lotuko tautas reliģiju. Vēl jāmin paša Beikera augstprātība, kuras žilbums šim eiropie­tim nav ļāvis saskatīt reliģiskā kulta esamību Āfrikas tautām, kuru rituālus viņš no­dēvēja par «izklaidēšanos».

E.   Evanss-Pričards min, ka E. Teilors jau 1871. gadā apliecinājis, ka Nīlas ielejas tautām ir savdabīgi reliģiski ticējumi. G. Līenharts secinājumus, pie kuriem nonāca dižais ceļotājs Beikers, raksturo kā «pašpārliecinātas neaudzinātības» rezultātu. Ir tomēr svarīgi izprast, kādā ceļā Beikers nonācis pie tik absurdiem secinājumiem, jo velak dau­dzi luo centrālās grupas ticējumu pētnieki atkārtoja viņa kļūdas un savas kļūdas gaja vēl tālāk.

1911. gadā ačoli valstī no Sudānas ieradās itāļi — katoļu misionāri. Viņiem šķita pats par sevi saprotams, ka ačoli valodā izplatītais termins «džoks» ir sugas jēdziens, kas apkopo sevī tā konkrētās, ar īpašiem nosaukumiem apzīmētas formas. «Balstoties uz iepriekšēju pieņēmumu,» raksta Kracolara, «garīdznieki, rīkodami nogurdinošas iz­taujāšanas, spieda iezemiešus no daudzo džoku vidus nosaukt to, kurš viņus ir radījis. Lai atbildētu uz šo jautājumu, bija vajadzīgi priekšstati, kuri droši vien nekad nebija aizņēmuši ačoli prātus; tāda tipa jautājumi mulsināja un vēl joprojām mulsina vietējos iedzīvotājus. Šaubīdamies iezemieši vai nu atbildēja, ka nezina — un tas bija tuvāk patiesībai, taču neapmierināja izprašņatājus —, vai arī izlēma sacīt, ka viņus radījis Lubanga vai Rubanga.»

Misionāriem bija nepieciešams kristiešu dievam atbilstošs vietējais jēdziens. Un, tā kā kristiešu dievs ir «dievs radītājs», tad iezemiešiem piedāvāja izvēlēties vienu no džokiem ar tādām pašām īpašībām. Izrādījās, ka vietējie iedzīvotāji — tiesa gan, visai ne­gribīgi -— nosauca to džoku, kurš, kā viņi uzskatīja, uzsūta mugurkaula tuberkulozi. Lieta tāda, ka luo centrālās grupas valodā nav vārdu ar nozīmi «radīt», «radīšana», «radītājs». Līdz ar to misionāra uzdotais jautājums bija bezjēdzīgs, jo luo valodā un priekšstatos nebija no māliem izveidota^ cilvēka tēla. Nebija līdz tam laikam, kamēr misionāri izstāstīja viņiem stāstu par Ādamu un runājošo čūsku. Izvēle, saskaņā ar kuru «radītāja» kārtā tika iecelts džoks Rubanga (vai Lubanga), izraisa īpašu interesi: šis džoks, kropļojot muguru, «rada jaunu cilvēka formu», «veido» viņu.

Vēl senāk, 1904. gadā, protestantu misionārs Kičings, kas nodarbojās ar dažu Bībeles tekstu tulkošanu ačoli valodā, rakstīja: «Visupirms vajadzēja piemeklēt attiecī­gajai valodai atbilstošas rakstības normas. Šis uzdevums tika izpildīts tik sekmīgi, ka jau līdz novembra beigām gang (ačoli) valodā tika tulkota viena himna, daļa vakara un rīta lūgšanu, katķisma pirmās rindas un puse no Marka evaņģēlija. Taču bija ari grūtī­bas, jo šīs tautas valodā nav vārdu «dievs» un «radīt», «radītājs», tāpēc vajadzēja aiz­ņemties (!) no baņjoro valodas vārdu «Ruhanga» — «Dievs».»

Tikko ieradušies šajā zemē, misionāri sāka pamācīt tās iedzīvotājus, apgalvojot, ka eksistē kāds dižs gars Lubanga, kas radījis zemi un debesis, cilvēkus un dzīvniekus, un ka šis gars ir «mūsu kunga tēvs».

Kapteinis Grouvs 1919. gadā rakstīja, ka ačoli vidū izplatīts senču kults, taču viņi tic, ka «zemi un uz tas dzīvojošos ļaudis sākotnēji radījis viens dievs, kas līdz pat šai dienai uzskatāms par augstako, gandrīz neaizsniedzamo. Bez cilvēkiem vēl viņš ir radījis garu (džoku) pasauli, kas pārstāv ļaunā un labā spēkus cilvēku dzīvē.» Nodaļā «Reliģija un maņi», kas aizņem piecas lappuses, kapteinis G. Grouvs iedomātajam vis­augstākajam ačoli dievam veltījis tikai šīs divas frāzes. Viņš brīdina; «Mēģinot izprast ačoli uzskatus, nevajadzētu būt pārlieku skrupuloziem.»

Kapteinis Grouvs nestāsta, kā viņš nonācis pie secinājuma, ka ačoli tic augstākai varai, bet ar pārliecību var sacīt, ka viņš pielietojis misionāru pārbaudītu metodi, t. i., uzdevis vietejiem iedzīvotajiem jautājumu: «Kas jūs ir radījis?»

Visstingrak pārliecināts par to, ka ačoli bijis pazīstams priekšstats par augstākā dieva esamību, acīmredzot bija Renato Bokasino, kas pie šīs tautas ieradās trīsdesmita­jos gados, kad gan katoļu, gan protestantu misionāri tur bija darbojušies jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Viņš aptaujāja iedzīvotājus praktiski visās ačoli apdzīvotajās vietas un pierakstīja gan tikai atbildes, bet pēc tām viegli var restaurēt arī jautājumus. Tie visi bija saistīti ar pasaules un cilvēka radīšanu, attiecībām starp augstāko dievu un ta saucamajiem zemākajiem gariem.

Pieraksti liecina, ka Bokasino informatori bijuši spēcīgā misionāru mācības ietekmē. «Laikā, kad Lubanga radīja cilvēkus, viņš tiem deva visus augļus, viņš deva prosu kā baltajiem, ta melnajiem cilvēkiem. Kad ēdiens bija sadalīts, baltie atteicās ēst melno cilvēku barību. Viņi sāka ēst augli, kuru Lubanga bija aizliedzis ēst. Par to Lubanga sadusmojās; «Viņiem jāmirst, tāpēc ka es šo augli viņiem nedevu ēšanai!» Pirmais cilvēks nomira no dizentērijas.» No pierakstiem tāpat redzams, ka aptaujātie nepavisam nav sapratuši, kāds sakars ir starp Lubangu, kurš, kā viņiem tika iegalvots, radījis visu esošo, un džoku. Par pasaules radīšanas stāstu gandrīz katrs no aptau­jātajiem sacīja, ka par to neko nezinot, kaut ari pirms tam bija atkārtojis katķisma rindu, kurā teikts, ka pasauli radijis Dievs.

R. Bokasino ievāca to ideju augļus, kuras divdesmit piecus gadus pirms viņa ačoli vidū bija sējuši misionāri: juceklīgi, pusaizmirsti vietējā valodā pārcelti fragmenti no sprediķiem, katķisma, divpadsmit apustuļu darbiem, lūgšanu grāmatas, Bībeles. Tas viss Bokasino lika secināt: «Pasaules un cilvēku radīšanu viņi piedēvē Lubango, kuru viņi iztēlojas kā garu, bet par tā patieso būtību zina visai maz; viņi spriež par Lu­bango pēc viņa darbiem.»

Daži secinājumi

No šī īsā apskata redzams, ka Rietumu pētījumi sniedz tikai bālu un izkropļotu afrikāņu reliģisko ticējumu ainu — viņu dievi ir aprakti zem biezām afrikānistu aiz­spriedumu kārtām. Ilgajā Rietumu afrikānistikas vēsturē afrikāņu reliģijas pašas par sevi nekad nav kļuvušas par patstāvīgu izpētes objektu. Afrikāņu dievi tika izmantoti kā algotņi svešzemnieku savstarpējās cīņās, no kurām neviena netika izcīnīta afrikāņu tautu interesēs.

Homēra poēmas, kurās tik slavinoši runāts par afrikāņiem un viņu dievībām, īstenībā bija adresētas tālaika grieķu aristokrātijai un tās dieviem. Tieši pret šo dievu prototipiem —grieķu augstmaņiem, pretstatot tiem izdomātus afrikāņus ar viņu die­viem, vērsti Homēra laika dzejnieku sacerējumi.

Kad Svētais Augustīns publiski zākāja sava tēva dievus, saucot tos par demoniem, viņš nesaudzīgi cīnījās divās frontēs: pret savu paša pagānisko pagātni, no kuras glābiņu meklēja kristietībā, un pret saviem ienaidniekiem teologiem. Sī cīņa veicināja kristīgās mācības tālāku nostiprināšanos. «Visi pagānu dievi ir dēmoni» — šī devīze kļuva par jaunās reliģijas armijas dižākā karavadoņa kaujas saucienu. Sī armija tie­cās iekarot visu pasauli, jo ticības pamatlicējs it kā esot pavēlējis: «Ejiet un visai dzīvai radībai visā pasaulē sludiniet Evaņģēliju.»

Kristīgās baznīcas tēvi nebūt necentās afrikāņu dievus attēlot tādus, kādi tie īste­nībā bija. Viņu galvenais mērķis bija nosodīt, bet pēc tam izdzīt «dēmonus», lai to vietā liktu kristiešu dievu.

Sī kaujas sauciena atbalss skan, sākot ar 15. gs., kad Eiropas barbaru pūļi —kristiešu paskatā, ar ieročiem un Bībeli rokās — pār kuģu bortiem lēca krastā, lai iekarotu, laupītu, nogalinātu, pakļautu verdzībā tālo zemju iedzīvotājus visās pasaules malās. Rakstnieki, kas darbojās šajā ilgajā rietumzemju kundzības perioda, centās koloniālo sistēmu attaisnot, paziņojot, ka pasaule ir slima un tai jāpakļaujas Rietu­miem, t. i., lai paglābtos no bojāejas, tai jāpieņem civilizācija, pievēršoties kristietībai. 18. gs. filozofu un 19. gs. antropologu spriedelējumu mērķis nebūt nebija patiesi atspo­guļot afrikāņu reliģijas. So sacerējumu autori acīmredzot nemaz nesprauda sev mērķi izpētīt afrikāņu sabiedrību — pretēja gadījumā viņi savus pētījumus butu veikuši Āfrikā. Viņu darbi bija koloniālās sistēmas «apoloģija», kuras mērķis — nodemonstrēt Rietumu kultūras pārākumu pār kolonizējamo tautu kultūrām.

Afrikāņu dievību liktenis nekļuva vieglāks, kad tās nonaca filozofu rokas — viņi uz vairoga pacēla «cēlo mežoni». Tāpat kā Homēra laikmeta dzejnieku, arī viņu uzde­vums bija nevis afrikāņu reliģiju izpēte, bet gan savas sabiedrības kritizēšana pēc prin­cipa, kurš (Jgandas ziemeļos iemiesojies sakāmvārdā; «Katrai sievietei šķiet, ka citi

\ iri savam sievām sagāda mazāk rūpju, nekā viņai savējais.» Tadi rietumu autoru izdomau un viņu teorijās apgrozībā laisti termini kā «fetišisms» un «animisms» ne tika1 ir bezjedzīgi, bet ari traucē afrikāņu reliģiju pareizu izpratni. Tāpēc no tiem ir j aatsakas.

Sistemātiska afrikāņu reliģiju izpēte pašā Āfrikā Rietumu zinātnē aizsākās pirms gadiem četrdesmit. Varētu domāt, ka ekspedīcijas pavēra plašas iespējas Āfrikas reli­ģisko ^ ticējumu patiesam aprakstam un izpratnei. Diemžēl tajās savāktais materiāls tika interpretets ta, ka afrikaņu dievību veidols ticis izkropļots līdz nepazīšanai Un kristīgie teologi, lai cīnītos pret neticīgajiem eiropiešiem, atkal meklēja palīdzību afri­kāņu reliģiskajos priekšstatos.

Helēniskajām bruņām, kas tolaik bija uztieptas afrikāņu dieviem, vajadzēja tos ne tik daudz aizsargat, cik padarīt līdzīgus kristiešu dievam. Afrikāņu zinātnieku visupirmais uzdevums — cik iespejams atrak atbrīvot afrikāņu dievus no sarūsējušajām grieķu metafizikas bruņām, kamēr tie — kā tas noticis ar kristīgo dievu bruņās vēl nav_ nosmakuši un nomiruši. Jo, kad kristīgie teologi tagad cenšas atvērt helēņu kapeni, kurā tika ieslodzīts kristiešu dievs, viņi to atrod tukšu. «Dievs ir miris. Pienācis laiks sakt rakstīt ta vēsturi,» saka P. Mautners. [..]

*        * *

Rietumu kristīgie antropologi vaļsirdīgi atzinušies, ka afrikāņu reliģiju interpretē­juši spēcīga pašu kulturas ietekmē. [..]

_ Afrikaņu reliģiju pētniekiem kristiešiem par pamatu nevajag ņemt kristiešu teo­loģijas atziņas — šo Platona_ un Aristoteļa ideju, jūdu postulātu un kristigo dogmu sakausējumu. Vispirmām kārtām tas attiecas uz tēzi par Visuma absolūto mērķtie­cību. ^Akvinas Toms ka Dieva eksistences «piekto pierādījumu» min to, ka pat nedzīvie priekšmeti kalpo noteiktam mērķim, t. i., mērķim, kuru nospraudusi kāda ārpus viņiem pastāvoša būtne, jo tikai dzīvām būtnēm var būt iekšējs mērķis. Kristiešu antropologi un misionāri savos darbos vadas no pieņēmuma, it kā tas attiektos arī uz afrikāņu tautu_ ticējumiem. Turklāt nekas neliecina par to, ka afrikāņi visā saskatītu mērķtiecību, Afrikaņu reliģisko rituālu lielum liela daļa vērsta uz to, lai atvairītu patiesas vai iedo­mātās briesmas. Pec afrikaņu domām, Visumu veido triju kategoriju priekšmeti:

1)  derīgie priekšmeti: pārtikas produkti, darbarīki, ieroči utt.;

2)   kaitīgie priekšmeti: čūskas, slimības, indes utt.;

3)   neitrālie priekšmeti: zvaigznes (izņemot tās, kuras palīdz nomaldījušamies med­niekiem atrast ceļu), dažadi nekaitīgi kukaiņi, simtkāji, ķirzakas, krupji utt.

Katra atsevišķa priekšmeta mērķtiecīgumu nosaka ’ tā derīgums cilvēkam un nevis «kāda būtne ārpus viņa». Pat dievības šķietami kalpo cilvēku interesēm. Afrikāņu dievi pastāv priekš cilvēka, nevis cilvēks — priekš dieviem.

Otra kristiešu tēze, no kuras jāatbrīvojas, sakņojas pieņēmumā, ka dabas mainīgais raksturs atspoguļo tas iluzorumu un zemiskās iezīmes. Sī atziņa ir pamatā kristietībai piemītošajai orientācijai uz viņpasauli. Afrikāņu reliģiskie priekšstati acīmredzot uz to nav orientēti. Afrikāņu ētikas normas nebalstās kāda Dieva izteiktos solījumos vai draudos, ka nākotnē labie cilvēki baudīs dzīvi debesīs, bet sliktie — degs mūžīgās elles ugunīs. Tāpēc arī vārda «debesis» pielietojums, aprakstot afrikāņu reliģiskos priekš­status, ienes sajukumu un maldina.

Daži bagando tautas cilvēki Dž. Teiloram ir sacījuši: «Mans dievs ir uguns, jo tas vāra ēdienu, kuru es ēdu.» «Mūsu dievs ir barība, kuru mēs ēdam, un pīpes, kuras mēs pīpējam, — un nekas vairāk.» «Es zinu par Dievu — viņš ir radījis visas lietas —, bet es negribu viņu pielūgt, ej un māci bērnus.» Dž. Teilors šos izteicienus komentē šādi: «Dievs, neskatoties uz viņa žēlastību, vēl nav iemājojis afrikāņu iekšējā pasaulē. Šobrīd Āfrikas pakļāvības laikmets tuvojas noslēgumam un seno uzskatu un vērtību patiesīgums tiek apliecināts no jauna. Ja arī turpmāk Dievs paliks ārpus afrikāņu pasaule_s uztveres, viņu uzticība visam laicīgajam, viņu «šaisaulība» pārvērtīsies mate­riālismā.» Afrikāņiem šī pasaule ir vienīgā, viņi to neuzskata nedz par iluzoru, nedz zemisku. [.. ]

Pēdējās un visbīstamākās lamatas, kurās parasti iekrīt pētnieks kristietis, — tā ir viņa ticība vienīgam Dievam un šādas ticības radītais priekšstats, ka arī afrikāņiem jābūt visaugstākajam Dievam. Tieši šis pieņēmums lika E. Evansam-Pričardam uzskatīt nueru daudzās dievības kā viena Dieva dažādas izpausmes, bet P. Tempelam izkārtot t. s. bantu «dzīvības spēkus» hierarhiskas piramīdas veidā, kuras virsotnē ir iedomātais visaugstākais Dievs. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc daudzi autori izrāda interesi ]par dažiem pusaizmirstiem dieviem. Šie autori raksta, ka tie jau sen attālinājušies no cil­vēku rūpēm, taču, neskatoties uz to, dēvē viņus par «visaugstāko Dievu». Par afrikāņu dievību izpētes mērķi jākļūst afrikāņu_ tautu reliģisko ticējumu un rituālu izpratnei un nebūt ne kristiešu Dieva meklējumiem Āfrikā.

No krievu valodas tulkojusi Ingrida Vāverniece

(Îêîò ï'Áèòåê. Àôðèêàíñêèå òðàäèöèîííûå ðåëèãèè. Ì., Íàóêà, 1979. Ñ. 92—99; 107—113)

A. P. MERIEMS (1923—1980) ir ievērojams amerikāņu zinātnieks, viens no mūs­dienu mūzikas kulturotoģijas pamatlicējiem, labs afrikāņu mūzikas pazinējs. Trīsdesmit gados, kas pagājuši kopš šis publikācijās, izdoti daudzi simti Āfrikas valstu mūzikas kulturas dažadiem aspektiem veltitu nopietnu pētījumu. Tagad rietumu lasītāju un «klau­sītāju» auditorijai ir pieejama daudz plašāka informācija par afrikāņu mūziku. Aptuvenu, uz afrikaņu mūzikas savdabības intuitīvas izjūtas bāzētu neafrikāņu autoru aprakstu vieta nākuši konkrētu faktu un parādību izpētē balstīti izsvērti spriedumi.

Musu intelektuāļu ilgstošā izolētība no mūsdienu kultūras procesiem izpaužas viņu muzikālās gaumes un ieradumu eiropocentrismā, kas Rietumos jau sen pārvarēts. Mūsu informētība par afrikāņu mūziku diezin vai būs augstāka par A. Meriema raksta adresāta kompetenci (t. L, tadu, kas tuva nullei), tāpēc tas vēl aizvien vērtējams kā lielisks ievads priekšmetā.

Apzinoties cilvēces radīto «kultūras pasauļu» daudzveidību un mūsu nespēju tieši identificēties ar pirmajā acu uzmetienā šķietami identām dažādu civilizāciju parādībām, butu interesanti aplūkot mūsu, eiropiešu, mūzikas uztverei, apjēgumam un pārdzīvoju­mam svešādās afrikāņu tradīcijas, kas ir tradicionālās afrikāņu mūzikas daudzveidīgo sociokultūras veidu iedarbīguma pamatā.

Mūzikas skanējuma raksturs, tās uzbūve un sociāli kulturālās funkcijas ir tik ļoti atšķirīgas Melnajā Āfrikā un Eiropā, ka pat pašu terminu «mūzika» uz afrikāņu reālijām var attiecināt tikai ar atrunu par to nosacītību un neadekvātumu.

Afrikāņu muzikālo tekstu «uzbūvē» bieži vien noteicošie ir ārpus mūzikas stāvoši cēloņi, piemēram, verbālās valodas īpatnības. Afrikāņu muzikālā diskursa specifika, tā atkarība no valodas un runas varētu kļūt par vēl viena raksta priekšmetu.

īpašs sižets ir afrikāņu mūziku tipi, viņu bieži vien mūsu uztverei neierastā loma tradicionālajā sabiedrībā. Tātad — mūsu priekšā nepazīstama, cita veida realitāte — afrikāņu mūzika.

Boriss Avramccs

Kaut ari jau pirmos eiropiešu ceļotājus — tirgoņus un misionārus — Āfrikā pār­steidza mūzika, kuru viņi tur dzirdēja, nopietnāki mēģinājumi tās formu un funkcionālās nozīmes izpētē uzsākti tikai pirms gadiem trīsdesmit.

Par afrikāņu tautu mūziku eiropieši zina daudz mazāk nekā par jebkuru citu tautu — katrā ziņā daudz mazāk nekā, piemēram, par Indijas, Arābijas pussalas, Ķīnas, Ame­rikas indiāņu un citu zemju iedzīvotāju — mūziku. Trūcīgās zināšanas par Āfrikas mū­zikas kultūru varbūt varētu izskaidrot_ ar to, ka zinātnieki patiešām pārāk vēlu pievērsa uzmanību šim milzu kontinentam un Āfrikas etnogrāfijas izpēte pa īstam sāka attīstīties vien pēdējos trīs gadu desmitos, bet par vērā ņemamu politiskas un ekonomiskas inte­reses objektu Āfrika kļuva kopš Otrā pasaules kara. Afrikāņu skaņu mākslas iepazīšanu apgrūtina šī kontinenta iespaidīgā teritorija, mūzikas instrumentu un stilu daudzveidība, kā arī pašas afrikāņu mūzikas izteiksmes līdzekļu un tipu bagātība un sarežģītība.

Āfrika — tas ir milzu kontinents, kuru apdzīvo 350 miljoni cilvēku, kas pieder pie vairākiem simtiem tautu. Katras tautas mūzikas kultūrai ir savas individuālas īpatnības.

Taču šo problēmu varētu vienkāršot, ja aprobežotos ar to valstu mūzikas stilu izpēti, kuras atrodas uz dienvidiem no Sahāras un kurās dominē Tropiskās Āfrikas negroīdo tautu kultūras. Uz ziemeļiem no Sahāras atrodas arabu (islama) kultūru ietekmes sfēra, kas lielākā mērā saistīta ar Tuvo Austrumu nekā ar negroafrikaniskajām tradīcijām. Bet Āfrika lejpus Sahāras aizņem milzu teritoriju, un to raksturo visai jūtama kultūru dažādība un daudzums, liels valodu skaits.

Tādējādi, runājot par afrikāņu mūziku, pirmām kārtam jāsaskaras ar vispārinājuma problēmu. Ik vispārinājums ir saistīts ar milzīgām grūtībām, un jebkura vispārīga atziņa par afrikāņu mūziku jāpamato ar faktiem, kuru izpete nule kā sākusies.

Tajā Āfrikas daļā, kura atrodas uz dienvidiem no Sahāras, izveidojušies daudzi patstāvīgi mūzikas stili — piemēram, bušmeņu un hotentotu, austrumafrikāņu, etiopiešu un somāliešu, centrālafrikāņu, rietumafrikāņu stils. Katram stilam ir virkne īpašību, kas piemīt tikai tam un raksturo to kā patstāvīgu mūzikas «dialektu». Apzinot kāda atsevišķa «dialekta» pazīmju kopumu, izpētes gaitā atklājas, ka arī katra stila iekšienē pastāv dažādība atkarībā no tā, kā šim stilam raksturīgo vispārējo īpašību klāstā kom­binējas atsevišķās īpatnības. Ruandā, piemēram, viena stila ietvaros pie vatutsi tautas saskaramies ar trim tā apakštipiem, pie batvas tautas —■ ar diviem, bet pie bahutu tau­tas — ar pieciem, un šos apakštipus var attiecināt tikai uz katras konkrētās tautas dziedāšanas praksi. (Kaut arī vatutsi, bahutu un batvas tautas runā vienā valodā, tās etnogrāfiski un antropoloģiski ir atšķirīgas — red.) Tomēr, neskatoties uz atšķirībām, pastāv virkne pamatprincipu, kas ir kopīgi visiem afrikāņu mūzikas stiliem.

Afrikāņu mūzikas izpēte var attīstīties vismaz četros virzienos. Pirmais vir­ziens saistīts ar to mūzikas instrumentu izpēti, kurus muzikologi klasificē četrās pamatgrupās (idiofoni, aerofoni, hordofoni, membranofoni) un kuriem visā Āfrikā ir liels skaits paveidu.

Idiofoni ir instrumenti, kuri paši kalpo par objektu skaņu izvilināšanai, — klabekli, grābekļi, gongi, zvārguļi, sansami, likembe vai mbira (ko nezināmu iemeslu deļ dēvē par «afrikāņu pianīno»), kastaņetes, ksilofoni utt.

Acrofoiii ir pūšamie instrumenti, pie kuriem pieder visi flautu tipi, taures, svilpes, okarlnas.

Hordofoni jeb stīgu instrumenti ir neskaitāmas lautas, liras, arfas un cītaras.

Visdetalizētāk, šķiet, literatūrā apcerota membranofonu — bungu — grupa. Tai afrikāņu mūzikas arsenālā ir bezgalīgs skaits paveidu, kuri atšķiras gan pec formas, gan pēc spēles tehnikas, gan ari pēc skanējuma. [..]

Zināmā mērā pat jānožēlo, ka afrikāņu mūzikas petnieki pieversuši pārmērīgu uz­manību bungām: tādējādi priekšstats par visa kontinenta mūziku reducēts uz bungu spēli, reizē mazinot citu mūzikas instrumentu nozīmi. Bet Āfrika dzīvo tautu grupas, kuras praktiski bungas nemaz nelieto, piemēram, baši (baņjaruanda) — tauta, kas ap­

dzīvo Zairas Republikas austrumdaļu. Pastāv ari tautas, kurās bungu spēle ir īpašu sociālo grupu privilēģija un kuru mūzikas dzīvē bungām ir niecīga loma (vatutsi Ruandā). [. .]

Pārspīlētā uzmanība, kuru pētnieki pievērsuši bungām, acīmredzot saistīta ar to, ka pirmie afrikāņu mūzikas apraksti galvenokārt balstīti uz iespaidiem, kas gūti Āfrikas rietumpiekrastē, kur bungas patiešām ir visas mūzikas kultūras sirds.

Spriežot par afrikāņu mūziku no mūzikas instrumentu izpētes viedokļa, var izdarīt četrus vispārīgus secinājumus: 1) visizplatītākais pavadījums muzicēšana — plaukšķi­nāšana: tā pavada visu pamatveida dziesmu izpildījumu; 2) bungu nozīme dažādas Āfrikas daļās ir atšķirīga, bet šis instruments neapšaubāmi tiek izmantots gandrīz vai katrā afrikāņu sabiedrībā; 3) apbrīnojama ir afrikāņu instrumentārija formu bagātība un dažādība, un šajā aspektā Āfrikai nespēj līdzināties neviena pasaules mūzikas kultura;

1)    mūzikas instrumenti Āfrikā var gan apvienoties jebkura sastava ansambļos, gan pastāvēt katrs par sevi solo muzicēšanas praksē, gan arī tikt izmantoti dziesmas pavadījumam. [..] _ _

Otrais virziens afrikāņu mūzikas izpētē izpaužas tas galveno funkciju no­teikšanā kultūras dzīvē. Sajā ziņā var izvirzīt vismaz trīs pētījuma aspektus.

Vienā aspektā mūzika apcerēta kā dienišķa un nepieciešama dzīvos sastāvdaļa — šāda īpatnība raksturīga jebkuram afrikāņu mākslas veidam. Atšķirība starp «māksli­nieku» un «publiku», kas tik skaidri iezīmējas mūsu sabiedrībā, Āfrikā ir nenozīmīga, jo gandrīz ikviens gan dziedot, gan plaukšķinot, gan kādā citā veidā piedalās kopēja muzikālajā darbībā un gandrīz allaž ka mākslinieki, tā publika ir ne tikai potenciāli «muzikāli», bet arī ar aptuveni vienādiem dotumiem apveltīti šajā jomā, vismaz viņi mūzikā līdzdarbojas nesalīdzināmi aktīvāk nekā tie mūsu kultūras pārstāvji, kuriem nav īpašu muzikālu dotumu vai speciālās izglītības, resp. mūzikas mīļotāji. Tādējādi

Naves maska senču kulta ceremonijā. Nigerija.

Cilvēks tērpā, kas simbolizē rituālu putnu — cilts aizstavi. Sjerraleone.

Fetiša figūriņa. Kongo.

Auglības maska pļaujas svētkos.

mūzika Āfrikā īstenībā ir visaptveroša, un bez pārspīlējuma var teikt, ka tā ir katra cilvēka dzīves sastavdaļa.

_ Cits afrikāņu mūzikas funkcionālais aspekts sakņojas tai apstāklī, ka tās klātesme lrf . nepieciešama gandrīz vai visas sabiedriskas izpausmes formas. Mūzika var skanēt oficiālos un svinīgos gadījumos, piemēram, svētkos un dievkalpojuma rituālos kā arī k|ut par pavadījumu jebkādam darbam vai atpūtai.

Jelkāda veida atšķirības ir pamats jauna tipa mūzikas formu radīšanai un to izpaus­mei daži veidi,_ piemeram, ir specifiskāki vīriešiem, citi vairāk piedienas «vājajam dzimumam»; ari bērnu mūzika atšķiras no pieaugušo mūzikas. Dzimta kā sabiedrības suniņa var radīt savu raksturigu_ formu, un vispār daudzi mūzikas izpausmes specifiskie tipi nereti atspoguļo gaumes ziņa atšķirīgo grupu lielo skaitu. Mūzika cieši saistīta ar politisko, sociālo un ekonomisko dzīvi, nemaz jau nerunājot par reliģiskajiem rituāliem dejam, drāmu un mitoloģiju. Mūzika, kas iesaistīta leģendu un teiksmu izpildījumā,

audzina bērnus, tuvinot viņiem tautas vēsturi. Mūzika var būt ari sociāla protesta forma kā sabiedrības iekšienē, tā ari attiecībā pret eiropiešiem.

Un, visbeidzot, trešais aspekts liecina, ka dažu afrikāņu kultūru mūzikai piemīt funkcionāls raksturs — vismaz tajā nozīmē, ka tā nav abstrahēta no savas kultūras pirmpamatiem. Tā, piemēram, basongi Zairā nesalīdzināmi labāk orientējas savā mūzikā nekā mēs savējā, viņu mūzikas formas vistiešākajā veidā atbilst tai funkcijai, kuru tās pilda. Tas nozīmē, ka mūzika nespēj pastāvēt ārpus motīviem, kuri to rada, vai, citiem vārdiem, šie motīvi būtībā nosaka, kāda mūzika rodas. Tā ir funkcionalitāte šī vārda visdziļākajā nojēgsmē; vai šis faktors ir pamatā arī citu afrikāņu tautu mūzikas rašanās procesam, pagaidām nav zināms. [..]

Trešais virziens afrikāņu mūzikas izpētē ir saistīts ar tās kā dzīves fenomena izpratni. Sajā gadījumā jārunā par vietu, ko afrikāņu dzīvē ieņem mūzika kā īstenības atspoguļotāja, kā estētiska skaņu sistēma. Mēs zinām, ka dažas civilizācijas aplūko mūziku kā skaņu sistēmu, kura spēj sniegt baudījumu ar savu formu un izteiksmes līdzekļu pilnību un pabeigtību. Bet pats jēdziens «pilnīgs» nebūt nav absolūts, gluži pretēji — tas ir relatīvs un atkarīgs no tā, kā mēs to saprotam, vadoties pēc dažādiem uztveres tipiem.

Zināms, ka jēdziens «troksnis» un jēdziens «mūzika» ir pretstati, taču, kur ir šķautne, kas nosaka viena pāreju otrā, pagaidām nav noskaidrots.

Tas fakts, ka afrikāņi, tāpat kā daudzas citas tautas, skaidri apzinās atšķirību starp šiem diviem jēdzieniem, ļauj mums runāt par kaut ko tādu, kas stāv jau tuvu estētisko kategoriju izpratnei, bet vai šī izpratne atbilst mūsu priekšstatiem par estētiku vai drīzāk to varētu dēvēt par tā saucamo funkcionālo estētiku? (Sis termins gan ir visai apšau­bāms, jo ietver sevī semantisku pretrunu.) Mūsu rīcība esošo zināšanu ietvaros par to spriest ir samērā grūti.

4 189

Mums zināms, pjemcram, ka basongu tautai Zairā ir visai neskaidrs priekšstats par mūziku ka īpašu estetisku parādību, vismaz tajā nozīmē, kādā mēs izprotam šo terminu. Basongu mūzika drīzāk ir sava veida lietderīga darbība, kurai ir noteikti utilitāri mērķi: ta ir pavadījums dejai, «medību» mūzika, rituālu procesiju sastāvda|a utt. Taču basongu mūzika kā pasaules uzskata daļa ir saistīta arī ar viņu priekšstatiem par harmoniju starp šo zemi un aizsauli. Mūzikas izcelsmi viņi, protams, uzskata par pārdabisku, ne­pieļaujot, ka to radījis cilvēks.

Lūk, tā aptuveni iezīmējas afrikāņu mūzikas jomas, par kurām mums jelkas ir zināms. Spriežot pēc tām, var pieņemt, ka afrikāņu kultūrās mūzikai ir īpaša loma kā pasaules kopainas veidošanā, tā arī — jo īpaši — reliģiskajos ieskatos par aizsauli.

Tikpat niecīgas ir arī mūsu zināšanas par mūziķi afrikāņu sabiedrībā — par vietu, kuru viņš tajā ieņem, par viņa attieksmi pret sabiedrību un par sabiedrības attieksmi pret cilvēku, kurš sacer mūziku, un pirmām kārtām pret profesionālu mūziķi. Kādu faktoru ietekmē cilvēks kļūst par mūziķi? Kā viņš kļūst par profesionāli sagatavotu mūziķi? Vai mūzika dzīvo viņā, vai viņš to sacer, vai uztver to kā dzīvu tradīciju? Bet, ja viņš ir komponists, tad — kā viņš sacer mūziku? Uz šiem jautājumiem vēl nav atbildes, un īsteni šīs problēmas vēl nemaz nav pētītas.

To pašu var teikt arī par mūzikas kā struktūru sistēmas definējumu. Kaut gan ir pamats uzskatīt, ka mūziku vai vismaz dažus tās tipus afrikāņu sabiedrība estētiski uztver kā skaņu savstarpējo attiecību sistēmas ar noteiktu to novērtējumu skaistā un neglītā estētisko kategoriju skatījumā, taču arī šajā jautājumā vēl nav pilnīgas skaid­rības — tāpat kā jautājumā par to, kā mūzikā atspoguļojas pārejas no viena jutekliskā stāvokļa otrā, par to motīviem un formām. Tāpat mums nav zināms afrikāņu viedoklis par mūzikas rašanos, par robežu starp mūziku un troksni, mēs nezinām, kādus mērķus viņi cenšas sasniegt, sacerot mūziku, un kāda ir viņu emocionālās struktūras saikne ar tās izpausmi. [..]

Ceturtais virziens afrikāņu mūzikas studijās saistās ar tās pamatkomponentu strukturālo izpēti. Sajā ziņā pastāv visai plašas iespējas izdarīt vispārinājumus, taču jāpiebilst, ka mūsu rīcībā esošie dati balstās uz raksturīgām iezīmēm, kas novērotas plašās teritorijās ar vienotu kultūras kopsaucēju, kura iekšienē pastāv dažādi atzarojumi.

Visraksturīgākā afrikāņu mūzikas iezīme acīmredzot ir ritma dominējošā loma un līdz ar to «sitamo instrumentu spēles principa» pārsvars izpildījumā. Līdztekus visai muzikālās izteiksmes līdzekļu pārbagātībai pastāvīgi tiek izmantots divu vai vairāku metru paralēlisms; visā kontinentā raksturīga plaukšķināšana kā dziesmas pavadījums, īpaša «agresivitāte» skaņu izvilināšanā, mūzikas piesātināšana ar membranofonu un idiofonu kā visizplatītāko un populārāko instrumentu skanējumu utt. Ikviens pētnieks nešauboties atzīs, kā šīs afrikāņu mūzikas vispārīgās iezīmes ir acīmredzamas.

Ritmikas un sitamo instrumentu spēles principa izteiksmības analīzē pastāv atšķirī­gas metodes, piemēram, V. E. Vorda poliritmijas teorija, R. A. Votermena ideja par metru daudzējādību un iedzimto metronoma izjūtu, A. M. Džonsa viedoklis par pamīšus ritmiem, E. M. fon Hornbostela koncepcija par bungu spēli kā sastata motorikas iz­pausmi un, visbeidzot, K. Nketijas visaptverošais skatījums uz skaniska materiala virzību. _

Kaut arī visi šie autori uzsver ritma un «sitiena principa» nozīmi afrikāņu mūzika, tomēr ne visi viņi atzīst ritmu un «sitiena efektu» par galvenajiem organizējošajiem principiem, uz kuriem balstās afrikāņu mūzikas koncepcija. Bungu spēle, idiofonu pie­lietojums, agresīva un dinamiska dziedāšanas maniere un dažas citas iezīmes ir šo principu izpausme; afrikāņu mūzikā vadošo vietu ieņem ritms un «sitiena efekts». Tas arī ir visīsākais, visvienkāršākais un visprecīzākais tās raksturojums.

Afrikāniskajai melodijai pētnieki pievērsuši daudz mazāk uzmanības nekā ritmam: vai nu to vispār nav ņēmuši vērā, vai analizējuši tikai tas attīstības galvenas kon­tūras. [..]

Afrikaniskas dziedāšanas raksturlgaka īpatnība ir «sauciena un atbildes» antifonās sasaukšanās paņēmiens, kad solistam atbild koris. [..] _

Pēc izplatīta uzskata, afrikāņu mūzikai nepiemīt harmoniska struktūra. Tomēr tajā saskatāmi polifonijas elementi. Sī jautājuma galīgais atrisinājums ir cieši_ saistīts ar citu jautājumu — kādā mērā šos eiropeiskos terminus var attiecinat uz afrikaņu mūziku. Un, lai arī kādu terminu piemērotu, ir zināms: vienlaicīgs vairāk nekā vienas balss — dziedātāja vai instrumenta — skanējums afrikāņu mūzikā ir vispārizplatīta parādība. [._.]

Mūsu zināšanas par afrikāņu mūziku labākajā gadījumā ir fragmentaras, bet vēl mazākā mērā mēs iztēlojamies pašu afrikaņu mūzikas koncepciju. Neskatoties uz atse­višķiem mēģinājumiem noskaidrot afrikāņu mūzikas struktūru, mēs spējam vien secināt, ka ’viss pētniecības darbs vēl ir priekšā. Šobrīd, kad afrikāņi ir uzsākuši vispusīgi pētīt cilvēka kā galvenā kultūras radītāja būtību, ikvienam, kas nodarbojas ar Āfrikas izpēti, jāvērš visa sava uzmanība uz tām problēmām, kuru atrisinājums palīdzēs pa īstam saprast un novērtēt afrikāņu tautu galvenās garīgās vērtības.

No krievu valodas tulkojis Leons Briedis

(Ìåðèåì À. Àôðèêàíñêàÿ ìóçûêà. — Î÷åðêè ìóçûêàëüíîé êóëüòóðû íàðîäîâ Òðîïè÷åñêîé Àôðèêè. Ì.: Ìóçûêà, 1973. Ñ. 42—52)

Nigēriešu rakstnieks VOLE SOJINKA — pirmais Āfrikas kontinenta pārstāvis, kas saņēmis Nobela prēmiju (1986. gadā). Zimigi, ka līdztekus Sojinkam uz šo prēmiju kan­didēja vēl divi Dienvidāfrikas rakstnieki — N. Gordimere un A. Brinks, tādējādi aplie­cinot afrikāņu literatūru īpatsvaru un nozīmi pasaules kultūras kontekstā pēdējos gadu desmitos.

Vole (Akinvande Oluvole) Sojinka dzimis 1934. gadā Abeokūtā, Nigērijas rietumos, un pieder pie jorubu tautas. Viņš mācījies Ibadanas universitātes koledžā un Lidsas universitātē Anglijā. V. Sojinka galvenokārt pazīstams kā prozaiķis un dramaturgs. Viņš uzrakstījis vairāk nekā divdesmit lugu («Lauva un pērle», «Purvu ļaudis», «Mežu deja», «Ceļš» u. c.), kuras izrādītas gan Nigērijā, gan Londonā un Ņujorkā, turklāt daudzās no tām Sojinka darbojies vienlaikus kā režisors un aktieris. Spilgti un savdabīgi ir Sojinkas sociālai problemātikai veltītie romāni: «Interpretētāji» (1964), «Cilvēks mi­ris» (1972), «Nelikumības laiks» (1973) un «Ake: bērnības laiks» (1981). Tie tulkoti daudzu pasaules tautu (ari krievu) valodās. V. Sojinka izdevis ari vairākus dzejoļu krā­jumus: «Idanre un citi dzejoļi» (1967), «Melnās Āfrikas dzejoļi» (1975) un «Oguns Abibimans» (1977).

V. Sojinkas daiļrade ir kā koks ar diviem stumbriem: viens no tiem allaž tiecas pretī reālās dzīves un laikmeta sociālo parādību vējiem, tādējādi sekodams jorubu folk­loras tradīcijām, kas ir sociālas tematikas, ironisku un sarkastisku toņu piesātinātas, kamēr otrs sakņojas afrikāņa dvēseles dziļumos, un arī šīs izjūtas, kas reizēm izteiktas asociatīvi aprautās un iracionālās vīzijās, nav svešas afrikāņu folkloras sirreālistiskajai un maģiskajai ievirzei. Turklāt Sojinkas, tāpat kā citu afrikāņu literātu, daiļrades koks aug krustcelēs, tālab tas vienlīdz pakļauts kā Āfrikas tradicionālās kultūras, tā Eiropas kultūras ietekmei. Si, ja drīkst sacīt, afrikāņu literātu «divstumbriba» — ipaši tālab, ka lielākā daļa no viņiem neraksta vis dzimtajā valodā, bet gan eiropiešu valodās (arī Sojinka, kura daiļrades valoda ir angļu valoda), — piešķir viņu darbiem dramatisku un pat traģisku nokrāsu, jo nacionālās identitātes un nacionālās kultūras izveides pro­blēmas Āfrikā vēl joprojām ir ārkārtīgi aktuālas un būtiskas; tajās sakņojas arī Sojinkas daiļrades būitiba un patoss.

Viņš vērsa plašumā lokus — visaptverošs prāts

Pār bezgalīgo viļņu klusumu;

Viņš lidoja, caururbjot neizmērojamo tumsu

Ar atspoles balto un mēmo

Un, izpletis spārnus — sudraba telti Pār tumsas zilgmojošo klēpi,

Viņš — mūžu mūžos lai neizdzēš Laiks viļņu pēdasl —

Atstāja topošo gadu atmiņā Laivā atnesto zaru.

Staru, kas noaudīs telpas Drānas … Nedrošas laivas atraidīts, Uzspurdzis no lūgšanā saliktām rokām, Viņš lido — uzzināt, ko liktenis tam nes

Bulta, laivas spējā bura, Sapņa sudrabotā migla. Stars, izgaismojošs ceļa

Un vai ir piepildīta svētā Derība.

Viņš lido — uz mūžiem piedoto, pīšļos Satriektās pasaules drupu sūtnis, vēstnesis,

Pārlūkodams zudušo Naidu …

Melno un mēmo stingumu,

Atspole, kas auž pār melnu vilni

Gaisīgas drānas.

Viņš redz — Naids, kas apbedījis dzīvi Viļņu mirušos palos,

Zudis, — un slejas jaunu,

Piedotu laiku robežas.

Viņš lidoja paša iezīmētās debess Uguņu zirnekļainā pinumā,

Un, tāpat kā ceļinieks, kurš auž pret avotu sev ceļu,

Auda laika pavedienu.

Bet viņš nespēja atgriezties vēlreiz — Ziedlapa varenu vēju krustojumā,

Kuri atkal vienojušies kopējā straumē Pār sākotnējā Vārda plūdiem.

Publikāciju sagatavojis Leons Briedis

ŠAI PAGĀTNEI JĀATGRIEŽAS PIE SAVAS TAGADNES

Reiz kādā Londonas teātrī, kamēr publikai uz skatuves rādīja priekš­nesumu, aiz kulisēm bez scenārija risinājās visai kurioza darbība: aktie­ris atteicās iet uz skatuves un tēlot savu lomu. Izrāde tika pārtraukta. Cits aktieris mēģināja pierunāt viņu iziet uz skatuves, tomēr viņš spītīgi purināja galvu. Sākās cīņa. Otrs aktieris cerēja, ka, pēkšņi ierauts spilgtā prožektoru gaismā pretī skatītājiem, spītnieks būs spiests iekļauties dar­bībā, tāpēc mēģināja pārsteigt vainīgo, raudams viņu uz skatuves pusi. Iecerētais neizdevās, sekoja īss, nesavaldīgs ķīviņš. [. .]

Jāpaskaidro, ka pati izrāde bija improvizācija par kādu incidentu. Tas nozīmēja, ka koncepcijas ietvaros aktieri drīkstēja brīvi pārtraukt, turpināt vai atkārtot darbību, uzaicināt uz skatuves skatītājus, dalīt lo­mas un pārģērbties turpat visu acu priekšā. Tātad bija atjauts arī dra­matizēt nepaklausīgā aktiera pierunāšanu, ko ar prieku darīja. Aktieris bija aizgājis no skatuves pirms strīdīgās ainas. Mēģinājumu laikā viņš bija brīdinājis pārējos, ka tajā nepiedalīsies. Viņš panāca savu, taču vai­rākas nedēļas pēc izrādes nevarēja atgūt mieru šī starpgadījuma dēļ: juta nepieciešamību iztirzāt sadursmi un noskaidrot attiecības ar saviem kolēģiem — rakstniekiem un aktieriem. [..] Atšķirībā no kolēģiem, ar ku­riem neapšaubāmi kopīga bija politiskā attieksme pret tēlojamo notikumu, viņš pārdzīvoja izrādes smalkās formas kontrastu ar tās netīro saturu, un šī iekšējā disonanse nepieļāva viņa klātbūtni uz skatuves, turklāt tās publikas priekšā, kura, viņaprāt, bija kolektīvi atbildīga par notikušo ne­cilvēcību.

Un tagad pavērsim noslēpumainības aizkaru un konkretizēsim šo incidentu. Notikuma vieta bija Londonas Rojalkorta teātris, laiks — 1958. gads. Viens no svētdienas vakariem, kas bija atvēlēti eksperimen­tiem. To iedvesmotājs bija brīnišķīgais direktors Žoržs Devēns, kura ra­došā vadība radikalizēja tālaika britu teātri un veidoja nākamos elkus Džonu Osbornu, N. F. Simpsonu, Edvardu Bondu, Arnoldu Veskeru, Haroldu Pinteru, Džonu Ārdenu un pat piespieda tobrīd konservatīvo britu patērētāju publiku nobaudīt stila un ideoloģijas ziņā atstumtos Semjuelu Beketu un Bertoldu Brehtu. Vakars bija veltīts «dzīvajam» teātrim, un galveno numuru sauca «Vienpadsmit kritušo Holas nometnē». Vairums tēlotāju bija rakstnieki, kas kopīgi radīja un arī rādīja savas lugas. Kam ir laba politiskā atmiņa, tie atcerēsies, kas mo-mo atbrīvošanās cīņu laikā

notika Kenijā, Holas nometnē. Britu koloniālā vara cerēja, ka mo-mo varēs apspiest, sadzenot kenijiešus īpašās nometnēs un norobežojot dum­piniekus un aizdomīgos no potenciālajiem sabiedrotajiem. Viena no tā­dam nometnēm bija Holā, un incidents bija tāds, ka sargi un virsnieki vienkārši nosita vienpadsmit ieslodzītos. Kā parasti, notika izmeklēšana un tapa ziņojums, kurš pamatā arī veidoja izrādes tekstu.

Tagad mums atliek tikai identificēt spītīgo aktieri, un — ja jūs līdz šim neesat uzminējuši — tas biju es pats. [..] Es biju nometnes sarga lomā — viens no slepkavām. Mēs bijām bruņoti ar garām nūjām, un, kamēr teicējs lasīja sarga liecību, mūsu uzdevums bija lēni pacelt nūjas un pēc balto virsnieku pavēles kā rituālā nolaist tās pār ieslodzīto skaus­tiem un pleciem. Sirreālistiska aina. Jau mēģinājumos bija skaidrs, ka gala rezultāts būs sirreālistisks. Teicējs, prožektora izgaismots, runā no tribīnes, lasa bez emocijām, tīši klīniski, jaudams kailiem faktiem atklāt mocītāju un upuru domas. Nelielā lokā stāv bruņoti baltie virsnieki. Viens no viņiem atņem uzraugam nūju un rāda, kā pareizi jāsit cilvēks, lai ne­paliktu pēdas. Vidū ieslodzīto pulciņš, un viņu vienīgais ierocis — nepretošanās. Viņi apņēmušies streikot un nestrādāt, kamēr viņiem nenodroši­nās labākus dzīves apstākļus. Viņi ir satupušies zemē un atteikušies kus­tēt no vietas, klusā spītā saslēguši rokas aiz muguras. Skan pavēles. Iekšējais aplis noslēdzas, melnie uzraugi paķer ieslodzītos aiz padusēm, paceļ kā sastingušus krupjus, aiznes sānis un šķiro grupās.

Upuru sejas ir bezkaislīgas: viņi nolēmuši nepretoties. Sākas sišana. Pa kreiso sānu, pa muguru, pa rokām — pa labi, pa kreisi, pa krūtīm, pa muguru. Ritmiski. Nūjas sit unisonā. Balto virsnieku sejas spīd pro­fesionālā tīksmē, rokas brīžiem laiski sakustas, norādīdamas, ka laiks pāriet pie nākamās grupas vai nežēlīgāk uzsist, kam mazāk ticis. Tēlaini runājot — gaisīga aina, gandrīz balets.

Seko kontrasts — oficiālās versijas inscenējums par ieslodzīto nāves apstākļiem, kurā apgalvots, ka nāves cēlonis bijis saindēts ūdens. So versiju arī tēlojam. Slāpēs elsodami, cietumnieki stājas rindā pie ūdens furgona. Kad pirmie divi vai trīs padzēruši sāk locīties sāpēs, humānie uzraugi steidz atturēt pārējos, taču velti — tie, slāpju satracināti, pre­tojas glābējiem un kāri dzer no tā paša trauka. Vaimanas pieņemas un iet plašumā, seko locīšanās, nāve agonijā. Tā teikts nometnes priekšnieku paskaidrojumā.

Motīvs bija pietiekami vienkāršs, tā teatrālais risinājums — pārbau­dīts un izmēģināts, atbilstošs prasībām. Kur tad bija sarežģījumi? Manu­prāt, tās bija parastās rakstnieku problēmas. Kad īstenība apsūdz spēli? Kad literāts atļaujas pārāk daudz? Kas notiek pēc izrādes? Viena no tikko aprakstītās skatuves koncepcijas brīnišķīgajām īpašībām ir mūžības elpa, sajūta, ka «esmu tur bijis, to piedzīvojis», «pagātne atgādina savu klātbūtni». Sajā gadījumā mūžības ideja var iedarboties gan kā grēku atlaide, gan — īpaši publikai — kā miega zāles. Mums jāpatur prātā, ka tālaika publikai katra brīvības cīnītāja nāve bija tikai robs šautenes laidē, ļaundara, dzīvnieka, zvēriska mutanta gals, nevis patriota mokas.

Taču mēs zinām arī to, ka šāda rīcība var ievadīt pārmaiņas, statis­tikas vai publicistikas aktualizācija var izraisīt lūzumu pašapmierinātā domāšanā, un šāds lūzums var sagatavot augsni lielākām pārmaiņām, dekorāciju maiņai. Toreiz parlamenta darbu pārtrauca vētrainas diskusi­jas. Liberāļi, humānisti un reformisti sāka izmeklēt lietu un aizstavet upurus. Daži pat devās uz Keniju pēc atmaskojošiem pierādījumiem. Tatad nemiers, kas paralizēja manus radošos spēkus, iedarbojās ne tikai uz klātesošajiem. Vēlāk es atradu to sakņojamies manās aizskartajās cilvē­cības jūtās un meklējam citādu attieksmi un reakciju. Es jutu, ka tāds traktējums nav godīgs — gluži kā spitālīgā kroplā roka, kas tieksmē pēc žēlsirdības skar veselos. Manuprāt, tas bija neskaidrais, bet pilnīgi orga­niskais liegums, kas atturēja manu uznākšanu, darīja to par kaut ko ne­

piedienīgu, par to kopības jūtu piesmiešanu, kuras saistīja mani ar partne­riem. Bija ta, it ka pati necilvēcība, kuras sīka daļiņa bija mūsu epizode, mums teiktu: «Esiet tik laipni un paturiet savu omulīgo sentimentu pie sevis.»

Es izmantoju šo epizodi radošās domas dziļāko iekšējo procesu ilus­trācijai. Sie procesi divējādi apdraud rakstnieku: vai nu viņš pilnīgi ap­klust, vai noliek spalvu, lai ķertos pie daudz tiešākiem nepieņemamās realitātes apkarošanas līdzekļiem. Un Holas nometne vēlreiz palīdz iz­prast to mana kontinenta notikumu aspektu, kurš mums, vistiešāk skar­tajiem, lielos mērogos nozīmē vislielākos draudus mūsu mierīgai eksis­tencei. Tā ir baiga sakritība, ka tagad šeit jūsu priekšā stāv afrikānis, melnais: gadā, kad nogalināts šīs valsts progresīvais prezidents, gadā, kad Samora Meihels zaudēja baltās rases pārākuma pēdējās pozīcijas izmisīgajiem aizstāvjiem, kad pats šis pārākums jau bija atnesis tik daudz posta jūsu un mūsu cilvēcei.

Neatkarīgi no Olova Palmes nāves apstākļiem nevar būt šaubu par viņa dzīvi. Vārdos un darbos Ulovs Palme bija nelokāms rasu diskrimi­nācijas pretinieks. Varbūt par viņa rases «nodevību» sašutušie tuvredzīgi iztēlojās, ka viena cilvēka nāve var apturēt viņa pārliecības triumfa gā­jienu. Varbūt viņš bija tikai vēl viens upuris terora epidēmijā, kuru šo­dien baro impulss, nevis saprāts. Tam nav nozīmes; ir pamirusi baltās rases tīrā sirdsapziņa, un zaudētāji esat gan jūs, gan es. Samora Meihels, kas reiz veda savu tautu karā pret Dienvidāfriku, tāpat kā Olovs Palme, krita mīklainos apstākļos. Mums vēl arvien nav miera, jo Nkomati līgums ir noliedzis Āfrikas kopīgo pūliņu neilgos panākumus un Meihela ienaid­niekiem aiz robežas ir pietiekams iemesls priecāties par viņa sakāvi, taču pārnestā nozīmē viņa nāve ir arī melnās rases triumfs.

Vai tas varbūt ir pārāk pretrunīgs paradokss? Tad atgriezīsimies Holas nometnē. Nūja un pātaga der lopiem. Zirgiem, kazām, ēzeļiem u. c. Tiem pēc šī raksturojuma dažkārt der, ka tos sit līdz nāvei. Ja kāds trīs­desmit gadus pēc Holas notikumiem gudro, kā izmantot elektroniku, lai nobendētu Āfrikas pretestības kustības dalībnieku, tas nozīmē, ka rasisma aizstāvji sāk apzināties līdz šim pasaules priekšā noliegto: ka viņi, baltie pārcilvēki, kopš Holas notikumiem tiešām tālu tikuši izraudzītā ienaid­nieka identifikācijā. [. .] Katrs jauns terora akts ar augstākiem, izsmalci­nātākiem paņēmieniem un lielāku upuru skaitu apstiprina to, ka aug infor­mētība un bailes no melnā potenciāla, un tas ir mūsu triumfs.

Mēģinājumā attēlot Holas nometnes noziegumu balto virsnieku ska­tījumā atklājās, ka viņi vispār nav sapratuši, ka viņu upuri arī ir cilvēki. Varbūt dzīvnieki vai augi, tikai ne cilvēki. Es tagad nerunāju par viņu kungiem, kas formulēja un stutēja kolonistu apmetnes politiku, izdalīja Maksima automātus un skaņoja impērijas stabuli. Tie skaidri zināja, ka ir impērijas, kurām jāsabrūk, kuru galu cilvēce gaida gadsimtiem. Tas «zemcilvēka» noniecinājums, kuram par altruistisku attaisnojumu kalpoja «civilizācijas» misija, impērijas apetītei bija tikai piedeva, saldais ēdiens. Bija jau arī paklausīgi darboņi, kas pildīja pavēles (tādi kā Eihmans balto kontinentā), — birokrāti, tehniķi, nometņu priekšnieki, kuru galvās parasti neatradās vieta atziņai — «melnais ir cilvēks». yar droši apgal­vot, ka Dienviaāfrikā šī patoloģija vidusmēra balto domašana pastav no gadsimtu mijas līdz mūsdienām. Te būs kāda apgaismota, pat radikala pārstāvja vaļsirdīga atzīšanās:

«Līdz pat pēdējai skolas dienai man neienaca prata, ka šie melnie, beztiesīgā masa, būtu kaut kādā veidā saistīti ar manis sludināto sociā­lismu, ka viņiem būtu atvēlēta loma lielajā sociālajā revolūcijā, kas tajās dienās šķita’nenovēršama. «Strādnieki», kuriem bija lemts mantot jauno pasauli, protams, bija baltie. Man nenāktu prātā runāt ar iedzimto jau­nekli par politiku, tāpat kā uzaicināt viņu rotaļās vai pusdienās vai pie­dāvāt iestāties Karnarvonas futbola klubā. Nēģeris atradās citā dimen­

sijā, nepiederēja pie cilvēkiem, drīzāk bija rada suņiem un kokiem, varbūt bija attāls radinieks govīm. Man pret viņu nebija jūtu — intereses, naida vai mīlestības. Viņš vienkārši neiederējās manā priekšstatā par sabied­rību. Tik lielā mērā es biju sevī uzsūcis tā laika tradicionālo attieksmi.»

Jā, manuprāt, disidenta un zinātnieka — baltā afrikāņa Edija Rū pašanalīze vēl arvien paliek neizpušķota patiesība par viņu domāšanas veidu. «Bez īpašām jūtām, naida vai mīlestības» — pieņemto stereotipu pilnīgas piesavināšanās rezultāts. Sis priekšstats, tēlaini sakot, aizpildīja rases apziņai domāto tabula rasa, turklāt tas notika mūsu gadsimta pir­majā desmitgadē — laikā, kad sāka piešķirt Nobela prēmijas. Taču lapa nevar saglabāties mūžīgi balta — ne piesārņotā, ne tīrā vidē. Un šodien plecu pie pleca ir nodzīvots vesels gadsimts kopš pirmās konfrontācijas, kopš protesta pret pirmajā caurlaižu likumā paredzēto pazemojošo ap­zīmogošanu.

Edijs Rū strauji progresējis, tāpat kā simti, pat tūkstoši viņa tau­tiešu. Arī baltajiem ir savi mocekļi, kas cietuši cīņā pret rasu diskrimi­nāciju: ar skumjām pieminam Rūtu Fērstu, kuru nogalēja aparteīda ga­rās rokas pasniegtā sprāgstošā vēstule. Ir arī citi — Andrē Brinks, Āb­rams Fišers, Helēna Sjūzmena, Breitens Breitenbahs —•, kuru dvēseles glabā ciešanu pēdas. Tai robežai, kad sabiedrisku realitāti vairs nevar aplūkot kā baktēriju kultūru zem mikroskopa, pietuvojušies gan intelek­tuāļi, rakstnieki, zinātnieki, gan vienkārši strādnieki, gan politiķi. Tāpat nevar bezkaislīgi estetizēt par to uz papīra, audekla vai uz skatuves. Melno stāvoklis, protams, ir skaidrs, un šajā gadījumā es pat nedomāju par mums. Mēs apzināmies savu sūtību un apsveicam to. Sajā gadījumā tikai izmantoju izdevību uzrunāt citus — ne vien tos, kuri ieslodzīti nā­ves nometnēs, bet arī pārējos, kas dzīvo ārpusē, runāt ar viņu sirdsap­ziņu, ja tā spēj uzklausīt, īpaši uzrunāt tos, kuri bezkaunīgā pašapmieri­nātībā meklē mistiskus morālus ieganstus, kas ļautu, izplūstot nedzirdētā politiskā tukšvārdībā, mazgāt rokas nevainībā un apgalvot, piemēram: «Es uzskatu, ka sankcijas ir morāli nepieņemamas.» [..]

Te laikam strādā kāds atavisma ķirmis, kas nepieļauj izpēti, kavē dabas evolūcijas procesu un liek nopietni apšaubīt cilvēces spēju mācīties no pieredzes. Ko tādi cilvēki uzskata par notikumu? Kā lai atdzīvinām sastingušo šūnu, kas sevī glabā vēsturisko izpratni un attīstību? Varbūt var līdzēt tādas sanākšanas kā šī? Vai lai uzdrīkstamies aicināt: esiet vērīgi, esiet atbildīgi, jo, nevēlēdamies ieraudzīt patiesību, jūs jau esat apklusinājuši, sakropļojuši, pazemojuši simtiem tūkstošu būtņu, laupījuši godu un izsūtījuši, nomocījuši sev līdzīgos, kam tāda pati āda un mati, tāds pats lepnums par savu esību? Cik potenciālu partneru_sirds operā­cijās esat zaudējuši? Ja jums būtu pieticis prāta izglītot parejo pasauli un radīt pilnvērtīgu daudzrasu sabiedrību, kas zina, cik melno zinātnieku un rakstnieku tagad stāvētu jūsu priekšā?

Džeks Koups formulējis šo domu priekšvārdā grāmatai «Iekšējais oponents» — apcerējumam par disidentiem balto afrikāņu literatūrā.

«Skatoties atpakaļ no mūsdienu perspektīvas, domāju, būs pareizi sacīt, ka 1924. gadā baltie afrikāņu vadītaji nostājās uz nepareiza ceļa. Paši būdami deformēta imperiālisma upuri, viņi visās ciešanās un mil­zīgajā cilvēku zaudējumā neprata saskatīt skaidro vēstures mācību. Viņi kļuva par jauniem imperiālistiem un mantoja britu impērijas kolonialisma apmetni. Tai vietā viņi būtu varējuši pretoties aneksijam, agresijām, koloniju ekspluatācijai, apspiestībai, rasismam un klajai liekulī­bai — no visa tā viņi paši nesen cietuši. Vajadzēja atdarīt durvis humā­nismā idejām un civilizācijas procesiem un pārveidot milzīgo teritoriju ar neizsmeļamām bagātībām vēl vienā Jaunajā pasaulē.

Tai vietā viņi tīšuprāt grieza pulksteni atpakaļ, kur vien varēdami. Pārņēmuši no britu koloniālās valdības vairāk nekā desmit miljonus

iedzimto pavalstnieku, viņi atņēma viņiem tās pašas niecīgās tiesības, kas bija dotas gadsimta gaitā, un piegrieza pakļautības skrūves.»

Jā, var jau būt, ka jums tad bija pārāk svaigas atmiņas par kariem pret Caku, Dingaanu un lielo Vēršu pajūgu migrāciju. Bet mēs sakām, ka kopš tā laika pagājis vairāk nekā gadsimts, kurā salīdzinājumā ar pagātnes tempiem pasaule izdarījusi lēcienu vismaz par trim gadsimtiem. Un mēs esam vērojuši visu rasu sieviešu un vīriešu potenciālu sacenša­mies ar dabas un kosma tik greizsirdīgi sargātajiem spēkiem. Visās sfē­rās — gan humanitārajās, gan tehniskajās zinātnēs — esam redzējuši cilvēka radošos spēkus konfrontējot un savaldot vides naidīgos spēkus — ar pielāgošanu, pārveidi, harmonizāciju un pat pakļaušanu. Kamēr cil­vēks dziedēja rētas un ieklausījās savā gara balsī, daba triumfēja pār viņa neveiksmēm un atguva zaudētās pozīcijas. Vēsture — izkropļoti, oportūnistiski vēstures traktējumi tika iztīrīti un patiesā realitāte atjau­nota, jo vēstures atstāstītāji pamanīja, ka, jo tālāk viņi gāja, jo vairāk virzīšanos kavēja un traucēja baltie plankumi, kurus viņi tīšuprāt bija iestarpinājuši citu vēsturē. [..] No pašas džungļu sirds, pat vēl pirms pavadoņos uzstādīja augstas precizitātes kinokameras, atdzima civilizā­cijas, kas dokumentāli pieteica savu eksistenci ar nevainojamu ikonogrāfiju un mākslu. Vēl aizraujošākas ir seno ceļotāju piezīmes, tirgoņu — laimes meklētāju atmiņas no laikiem, kad Eiropai vēl nebija nepiecieša­mības pakļaut citas teritorijas, lai barotu savas rūpniecības žokļus, — šie objektīvie senatnes jūrnieku un ceļotāju atstāsti apstiprina to, par ko tik nepārprotami liecina arheoloģiskie atradumi. Tie stāsta par kopienām, kuras pašas regulēja savu dzīvi, bija izveidojušas stabilas darba attiecī­bas ar dabu, rūpējās par savām vajadzībām un nodrošināja nākotni ar pašu spēkiem, pašu prātu. Sīs liecības nav piesārņotas ar netīriem nolū­kiem, kam vajadzēja aizplīvurot skaidro patiesību, lai būtu vienkāršāk savtīgi krāpt un melot; tās apsūdzībā nekļūdīgi paceļ pirkstu pret Eiro­pas zinātniekiem, filozofiem un cilvēces evolūcijas teorētiķiem. Gobino ir slavens vārds, taču cik eiropeiskās filozofijas studentu — kaut vai starp mums, afrikāņiem, — atceras, ka daudzi visslavenākie Eiropas filozofi — Hēgelis, Loks, Monteskjē, Hjūms, Voltērs un tā bez gala — bijuši zvē­rināti baltās rases pārākuma teorētiķi un Āfrikas vēstures un identitātes noniecinātāji? Aizvilksim priekškaru pazīstamo revolūcijas un šķiru cīņas teorētiķu intelektuālajai tuvredzībai un iecietīgi piedosim viņiem cilvēka ekspluatācijas beigu vīziju.

Katrā ziņā mans mērķis nav pagātnes apsūdzēšana, bet tas izsauk­šana pašnāvnieciskās un anahroniskās tagadnes priekšā, lai tagadnei mestu acīs: tu esi šo melu gadsimtu bērns, melu, izkropļojumu un oportunisma mantiniece visaugstākajās aprindās, pat starp svētākajiem no svē­tajiem objektīvajiem intelektuāļiem. Kamēr tu tīšuprāt paliec spītīga, paškaitnieciska un infantila, bērns ar dažām destruktīvām spējām, pasaule taču aug liela. Un es vēlos pievērst uzmanību ša bērna ļauno patoloģiju uzturošajai melu rindkopai vēsturē, no kuras daži vēl šodien nav attei­kušies. Kālab tad jābrīnās, ka mēs, šā citu intelektuāla negodīguma upuri, prasām no pasaules, kas beidzot sāk nākt pie prāta, grēka izpirk­šanu? Prasām, lai tā ar konkrētu darbību sevi glābj no negoda saukties par briesmoņa likumīgo māti, īpaši kamēr tās atbaidošais bērns vel baro­jas un elpo, un bauda atzīšanu no šīs pasaules caur nabas saiti, kas stiep­jas pāri okeāniem, pat cauri kosmosam tā sauktās tehniskas sadarbības programmās. Mēs prasām vienkārši un necietīsim vilcināšanos: pārgrie­ziet šo saiti! [.. ]

Aparteīda teorētiķu rūpīgi nomelnotā pasaule, protams, ir tā pati, kuru es tik mīļi skauju, un šo mīlestību arī vēlos paradīt ar savu klāt­būtni šeit. Tā ir pasaule, kas manī uztur dzīvību, pasaule, kas pilnība var pati sevi apgādāt, ir tik piepildīta un pārliecināta par savu sūtību, ka gatava draudzīgi sniegt roku citām. Tas ir mūsu radošās dzīves

pamats. Ta ir mūsu pasaules uztveres prizma, un mūsu skatiens nekad nav bijis un nebūs vērsts tikai uz sevi. Citādi mēs tik labi nepazītu ienaidnieku uz savu durvju sliekšņa un nezinātu, kur rast līdzekļus viņa atbruņošanai. Mēs varam pasmaidīt, kad DAR aparteīds sakās esam pēdē­jais civilizācijas cietoksnis pret mežoņu ordām ziemeļos. Sī valdība iztē­lojas, ka daži atdzimuši nēģeru vadoņu — nodevēju rēgi, psihopāti un laupītāju baroni, kurusjnēs, viņu upuri, kā spēdami izstumjam un atmas­kojam pasaules priekša, attaisno tās piekopto politiku, kura mūs varot glābt no šausmīgas nākotnes. Sī politika tēlo mūsu kontinenta rasi kā patērētāju, kas nekad neko nav devusi pasaules zināšanu krājumam. Vakuumu, kas savā nesātīgajā vēderā iesūkšot visus gadsimtiem krātos civilizācijas augļus un tad nicinājumā izspļaušot radušos putru. Savādi, ka sabiedrība, kas uzņemas apdraudētā progresa sargātājas lomu, pati noslēgusies simtiem gadu vecos uzskatos un izliekas nezinām, ka ir pēdē­jais institucionalizētais un darbojošais arhaiskās eiropiešu un jūdu domā­šanas produkts.

Apskatīsim, piemēram, Dievu un likumus, īpaši pirmo. Melnajai rasei ir vairāk nekā pietiekams vēsturisks pamatojums uztraukties par svešu dievību ielaušanos savā dzīvē. Vēl šodien aparteīda iepriekšnolemtības doktrīna balstās uz savām pirmtiesībām uz to, ko varu nosaukt tikai par elkdievības paliekām, jo to nevar saukt par kristietību. Vienā pusē Hama dēli, otrā — Sema pēcnācēji. Reiz izkliegtais mūžīgais lāsts.

Par likumiem. Pārākuma filozofi negrib atzīt vienādas melno un balto politiskās tiesības, jo afrikāņiem neesot ne cieņas, ne vajadzības pēc likumiem jeb kaut kādas attiecību regulācijas starp indivīdu un sa­biedrību.

Visrāmākie, liberālākie, nožēlojošie, bet pašapmierinātie ideologi, kuri atbalsta ja ne gluži aparteīdu, tad līdzīgas formas, kuras saglabātu sta­tus quo, — arī šie svārstīgie savās teorijās pamatojas uz to, ka melna­jiem it kā neesot sajēgas par likumu. [..]

Fridriham Vilhelmam Hēgelim labpatika izlikties, ka afrikāņi vēl nav sasnieguši līmeni, kurā «priekšstats par objektīvu realitāti, piemē­ram, Dievu vai likumu, attīstās tiktāl, ka tajā iesaistās cilvēka griba un izpaužas viņa būtība».

Viņš turpina: «Kopumā afrikāņi vēl nav apzinājuši atšķirību starp sevi kā indivīdiem un savas pamateksistences vispārējo raksturu; viņiem pilnīgi sveši ir jēdzieni «Absolūtā būtne», «cits», «augstāka būtne».»

Nebūs prātīgi tērēt laiku šā apgalvojuma banālās nepatiesības atspē­košanai. Samierināšos ar mācību, kuru šeit saskatu es, taču nesaskata tie, kam cilvēka intelektuālo spēju virsotne ir spēja projicēt vispārēju patiesību «cita, pārāka» virzienā. Pastāv taču veselīga filozofija, kas ne vien oponē iepriekšējai, bet arī ir efektīvi veidojusi jaunas sabiedrības, kas funkcionē bez šīs pavedinošās, pat auglīgās, ietekmīgās, taču pārāk ekstravagantās fabulas.

Sādi pārvarot kārdinājumu apstrīdēt afrikāņa spējas iztele drosmīgi projicēt, atliek bezkaislīgi pārbaudīt, kurās jomās vērojamas atšķirības starp to sabiedrību vēsturi, kurām, pēc Hēgeļa & Co, nav priekšstata par visvareno projekciju bezgalīgā kosmā, un to sabiedrību vēsturi, kuram šis priekšstats ir. [..]

Tā sastopamies ar brīnumainu faktu: pirmskolonialisma vēsturē (ru­nājot gan par kristiešu, gan musulmaņu koloniālismu) Āfrikā sabiedrības nekad nav karojušas cita pret citu reliģijas dēļ. Melnā rase nekad nav mēģinājusi ar varu pievērst citus savai — «svētākajai» — reliģijai. Eko­nomisku un politisku iemeslu dēļ gan ir karots. Taču ne reliģijas dēļ. Varbūt šis nedabiskais fakts rosinājis Hēgeļa slēdzienus? Kas zin. Vis­maz pasaules lielāko reliģiju asiņainā pagātne, kuras ēnas vēl snaikstās, aizdedzot sīkas sadursmes, liek slepus domāt, ka visgudro filozofu defi­nētā reliģija tiek pie sevis apzināšanās tikai ar karu palīdzību. [. .]

Runājot par šīs pasaules mitu un realitāti, mūsu varbūt pēdējais miermīlīgais pienākums pret iznīcībai nolemto ienaidnieku ir atgādināt tam un tā atbalstītājiem aiz robežām, ka dalītām jūtām pret Āfriku ir ļoti sena vēsture, taču vairums neslavas cēlāju jau sen attapuši pamest šo dzīvošanai nederīgo_ rajonu. Rasistu sabiedrībai vēl vairāk derētu at­gādināt, ka mūsu — Āfrikas — pasaule ar saviem kultūras krājumiem un filozofisko domu pavisam konkrēti iespaidojusi arī viņu senčus, sējusi savu sēklu dažādās kustībās un veidojusi atstraumes — tīras vai duļķai­nas — balto kultūras upēs viņu dzimtenēs.

Tādām daudzveidīgām saskarsmēm un mijiedarbībām ir dabisks cē­lonis — rūpīga un pamatīga jaunu ceļu apguve balto kultūras avantūrās, meklējot līdzekļus pret savas eksistences nejēdzīgās mehanizācijas tru­lumu, jaunus dzīves noslēpumu skaidrojumus un zāles pret pašu civili­zācijas panākumu radītiem sociāliem ļaunumiem. Sie kontakti viņus iemā­cījuši pienācīgi novērtēt Āfrikas ieguldījumu pasaules zinību krātuvē. Tas tomēr nenozīmē, ka pārtraukta šīs pasaules daļas ierastā nievāšana. Daž­viet veidojas tāds kā afrikāņu kults, katra melnā pielīdzināšana princim; tas tomēr saistīts tikai ar primitīvām bailēm un naidu. Mūsu — melno — identitātes dziļākā būtība paliek šādu paradoksālu attieksmju neskarta. Melnā rase pazīst sevi, un tai ar to pietiek. Tikai eiropieši ar dažādu kon­taktu palīdzību enerģiski pūlas pārvērtēt sevi, izlikdamies, ka pūlas iz­skaidrot Āfrikas vēsturi.

Piemēram varam izmantot Eiropas ekspresionisma periodu, kura laikā Āfrikas māksla, mūzika un rituāli dalīja ietekmes sfēras ar nesa­vienojamu, pārsteidzoši nesavienojamu ideju, ideoloģiju un sabiedrisku tendenču kolekciju, kas saistās ar Freidu, Marksu, Bakuņinu, Nīči, ko­kaīnu un brīvo mīlu. Nav brīnums, ka bakotiešu, himbiešu, jorubu, dogomiešu, daniešu garīgā un plastiskā klātbūtne vienlaikus bija gan iedves­mas avots, gan lāsts tam izteikti eiropeiskajam, teitoniski galliskajam delīrijam, kas sākās vēl pagājušajā gadsimtā un turpinājās ap četrdesmit gadu. Taču mērķis palika nesasniegts: cilvēka atbrīvošana no važām, viņa slēpto spēju izmantošana, lai plēstu akmeņus jaunas pasaules celšanai, norautu eiropeiskās domāšanas buržuāziskos žņaugus un iekurtu _smēdi_, lai kaltu jaunu brālību drosmīgā pasaulē. Jā, šajā attīstības posmā, kurā darbojās fašisma, anarhisma un revolucionārā komunisma plašais spektrs, Āfrika atkal tika paostīta, aptaustīta, norīta, atgremota, pārstrādāta, iz­vadīta un nolamāta dusmās par šā kontinenta atjunošanas spējam. [..]

Sīs kustības simtgadi tuvākajos gadu desmitos varēs atzīmēt Eiropas mākslas citadelēs, un tās paradokss ir arī Modiljāni, Matiss, Gogens, Pikaso, Brēnkizī un citi vēlāk dievinātie, kuri dažādās pielūgsmes pakapēs cildināja Āfrikas un Polinēzijas mākslas dārgumus. Toties Johanness Behers savā ekspresionisma delīrijā solījās pārbūvēt pasauli, izdeldedams «nēģeru ciltis, drudzi, tuberkulozi, venēriskās un gara slimības».

Varbūt tā ir sagadīšanās, ka vienlaikus ar šo satriecošo paziņojumu vēl kāds vācu entuziasts, kuram nebija ne jēgas, ne intereses par ekspre­sionismu, — Leo Frobēniuss —, apmeklēdams Ilifu, Jorubas sirdi un šū­puli, bija lielā sajūsmā par kādu mākslas priekšmetu, jorubu prata un roku darbu, melnās rases pasaules skatījuma izteiksmīgu un klasisku lie­cinieku, un izteica savas izjūtas vārdos: «Musu priekšā_ staveja antīka bronzā prasmīgi izlieta, ar lielisku, tumšzaļu patinu klata brīnumdaiļa galva. Tas tik tiešām bija Olokuns, atlantiskas Afrikas Poseidons.»

Taču klausieties, kas viņam bija sakāms par cilvēkiem, kuru roku darbu viņš bija vērtējis ar tādu pacilātību: «Dziļi aizkustināts, es vairakas minūtes stāvēju kādreizējās Atlantīdas impērijas dieva un pavēlnieka tēla priekšā. Mani pavadoņi bija ne mazāk pārsteigti. Mes klusējam, ka norunājuši. Tad es paskatījos apkārt un ieraudzīju melnos — «cienījama priestera» dēlu pulciņu, viņa gaišības Oni draugus un viedās amatper-

sonas. Man uzmācās klusas skumjas, domājot, ka šīs deģenerējušās atva­ses ar necilām prāta spējām ir tāda daiļuma saimnieki.» [..]

Lai melnās rases spēja piedot ir mācība pasaulei. Es bieži domāju, ka šai spējai ir daudz kopīga ar ētiskajiem priekšstatiem, kas sakņojas pasaules uzskatā un autentiskajās reliģijās, kuras vēl nav aprijis slēpti etnocentriskais svešo ticību lādiņš. Frobēniuss nesamierinājās tikai ar rasu pulgošanu; viņš paguva neizvēlīgos, nihilistiskos vārdos noniecināt melno civilizāciju ciltskoku un bija arī slavens laupītājs Eiropas zaglīgo arheologu sarakstā. Eiropas muzeji ir pierādījums šai nesātīgajai laupītkārei, tāpat trešās pasaules valstu kultūras ministriju un UNESCO tipa organizāciju sašutums joprojām apstiprina balto sīkstumu, pat recidīvismu zagtu mantu uzpirkšanā. Taču vai nav interesanti, ka Frobēniusu vēl ar­vien atzīst un godā melno institūti, vadoņi un mācītie vīri? Viņa atceres dienas noder par iemeslu intelektuālām sanākšanām un simpozijiem mel­najā kontinentā, viņa kalpība rasistiem un uzbrukumi iedzimtajiem ne­spēj aizēnot viņa ieguldījumu zināšanās par Āfriku vai mazināt viņa lomu cilvēces kultūras un sabiedrības fenomenu izpratnē, kaut arī paša zināšanās ir daudzi robi. [..)

Kad demogrāfiski kritisko robežu sasniegušas minoritātes cieš tik tradicionālus rases un kultūras lepnuma pazemojumus, nāk prātā gan mūsu tautas, kuras glabā svaigākā atmiņā līdzīgu cēloņsakarību vēsturi, gan drupas kādreiz plaukušu kopienu dzīves vietās un zeme, kas vel kup pēc kolonistu un rasistu pastrādātajiem grēka darbiem. Taču ielas arvien nes bijušo apspiedēju vārdus, skulptūras un citi verdzības simboli dižojas laukumos, lai gan tautas apziņā tie degradēti par tukšam dekorācijām un baložu un sikspārņu mājvietām. Arī bibliotēkas vel nav izmēztas, lai jaunās paaudzes varētu brīvi pārlapot Frobēniusa, Hjuma, Hegeļa: Monteskjē un citu darbus, nesastopot pirmajā lapā iespiestu brīdinājumu: «Uzmanību! Sis darbs var postoši ietekmēt jūsu rases pašapziņu!»

Tomēr pielāgošanās mēģinājumi — ne plašos mērogos, ne miniatūrā, institucionālos vai individuālos līmeņos — nav jāsaprot kā melnās rases bezgalīga un neizvēlīga pacietība. Tie būtībā ir testu komplekss, parād­zīmju kolekcija, neiesniegta prasība, kas gaida konsekventu reakciju. Tie ir vanšu tilta posmi virs bezdibeņa, kas neatkarīgi no konstruktoru vēl­mēm, sajutuši kritisko slodzi, sabruks saskaņā ar fizikas likumiem un nogāzīsies aizā, kas veras aizdomās, vajāšanās un augošā naidā. Tādā izmēģinājumu poligonā, kāds ir mūsu Dienvidāfrika — bībeles šausmu un primitīvas viduslaiku neuzticības nometne —, visiem mieru mīlošiem spēkiem ir jāizvēlas: iekļauties jaunajā pasaulē, racionālas esības statusā un cilvēcīgas sadarbības garā (šo spēju pārliecinoši demonstrē katra mūsu kontinenta brīvā melnā nācija) vai zemiski nospiest šo valsti uz ceļiem, ignorējot visos aspektos, lai tā, cīnīdamās ar nomākto vairākumu, sabrūk no iekšpuses. Lai kāda būtu izvēle, mēs nevaram pieļaut, ka šī necilvēcīgā nasta nāk līdzi mūsu apziņai no divdesmitā uz divdesmit pirmo gadsimtu — simbolisko pilngadību, kuru visas kultūras tautas, šķiet, svinēs kā jaunas ēras sākumu. Kalendāri, zināms, ir dažādi, taču laiks ir viens, un vienotas ir laika prasības. Un neviens no pienākumiem, kas izaicina mūsu esību un klātbūtni, un mūsdienu humānisma vārdu, nav uzskatāms par tik neatliekamu kā rasisma un cilvēku nevienlīdzības izskaušana un tiem kalpojošo mehānismu demontāža.

Nobela prēmiju nevar atraut no tā, kā trūkst pilnībai: vispārējām vēlēšanu tiesībām un miera.

No ang]u valodas tulkojis Aivars Ginters

© The Nobel Foundation, 1986

Melnās pasakas — tas ir pasakas, kas savāktas melno un tumšādaino pasaules tautu zemes: Āfrika, Austrālijā, Klusā okeāna salās. Lai gan šinīs zemēs jau sen no­dibināta kolonizācijas kartība šo tautu materiālajai izmantošanai, tomēr tikai pēdējā laika Eiropas mākslinieki un zinātnieki sākuši interesēties arī par viņu dzīvi un īR,a'tnībām. Londonā, Berlīnē, Parīzē, Briselē un citās Eiropas pilsētās muzejos savākti ieverojami krājumi Āfrikas nēģeru un polinēziešu dievību tēlu, dažādu tautu ceremoniju un spēļu apģērbu un masku, ka arī saimniecības vai darba rīku. [..] Sāk noskaidroties, kā šinīs koka griezumos, akmens cirtumos vai niedru pinumos saskatāma Eiropai sveša — it kā jauna, īpatnēja pasaules skatība, kāda izstrādājusies pie šiem par mežo­ņiem sauktajiem cilvēkiem. Nonāk jau pie tā, ka eiropiešu kultūras un mākslas nesēji pēdēja laika, kad Eiropa tie sak jaust līdzšinējās baltās rases kultūras grimšanu, it kā glābiņa meklēdami, metas uz_ austrumiem un uz ekvatora zemēm pie dzeltenajiem un pie melnajiem, pie kam gadās, ka vai pilnīgi atdarina krāsaino tautu tēlniecība's vai skaņu veidus. Tā rodas afrikāniski vai austrāliski ornamenti uz Eiropas sienām un audumos, mūzikas popurri priekš dejas lokāliem u. c.

Tā ir ar plastiskajām un skaņu izpausmēm. Bet dziesmas, leģendas, nostāsti, pasa­kas pie primitīvām tautām, kuras rakstu mākslu pazīst vāji vai nepazīst nemaz, uzgla­bājas vienīgi pašas tautas atmiņā, pārceļoties no paaudzes uz paaudzi, cauri ilgiem, gariem gadu simtiem. Tāpēc svešiniekam — eiropietim pie tām piekļūt nav visai viegla lieta, un, ja arī tas izdodas, tad nekad pilnīgi. ..] Neskatoties uz to, izrādās, ka šo tautu pasaku «literāriskā» vērtība nekādā ziņā nav zem parasto kultūrtautu folkloras vērtības. [..]

Liekas, ka pašu galveno šās nedaudzās, īstenībā jaukās mūsu krāsaino brāļu izdo­mas pierādīs — ka visi šie par mežoņiem sauktie cilvēki, starp kuriem sastopami pat cilvēkēdēji, savā pamatbūtībā ir tikpat vien cilvēcīgi vai necilvēcīgi, cik tādi ir tie, kuri tiek uzskatīti par stāvošiem uz kultūras visaugstākās pakāpes. Redzams, ka pat cilvēkēdāju pasaku iejūtā un izpausmē ir mazāk briesmu notikumu nekā veco kultūr­tautu ievērojamākos literatūras darbos. No šīm pasakām redzams arī, ka visā zemes virsū — vai tas būtu Āfrikas smiltīs vai kādā nomaļā okeāna malā — pie visiem zemes iedzīvotājiem izveidojas pilnīgi vienāda pasaules skatība un pasaules uzskats, kas ap­stiprina to lielo vienkāršību, ka zemes — dabas — dzīves apstākļi ir tie, kas šo uzskatu nosaka, bet šie apstākļi savā pamatā uz mūsu planētas visur pietiekoši vienādi. Kur un kā melnajās pasakās tas izpaužas, to katrs lasītājs uzies pats.

Red. piezīme: Izdevniecībā «Sprīdītis» top «Melno pasaku» atkārtots izdevums.

DRAUGI

Kādreiz tātiņš — tas ir tāds putns, kā jums jāzin, — aizgāja pie sava drauga bifeļa viesos. Viņi sirsnīgi apsveicinājās, un bifelis sacīja:

«Vai tu nevēlētos apsēsties?»

«Labprāt,» atbildēja tātiņš.

Tad bifelis pamāja, un tātiņa priekšā izpletās plašs paklājs. Bet, kad tātiņš palika stāvot un bifelis jautāja, vai tur sēdēt neesot patīkami, tad putns atbildēja:

«Bifel, mans draugs, paklājs ir ļoti skaists, bet cits sedeklis man būtu patīkamāks.»

«Kāds tad?»

Putns teica: «Atnes savu pīķi un iespraud zemē, tad labprat sedešu tam galā.»

«Vai tur patīkami sēdēt?»

«Ļoti patīkami,» atbildēja putns.

Un, kad tika atnests pīķis un iedurts zemē, tātiņš uzlidoja tam galā un notupās. Bifelis stāvēja apakšā un putns augšā, un viņi sarunājās

sava starpā, kā draugi mēdz sarunāties. Tad viesim tika pasniegtas dažadas sliekas, un bifelis redzēja, cik patīkami viņš tur augšā varēja arī ēst. Pēc tam tātiņš nolaidās no pīķa un pēc laipnas atvadīšanās devās mājup.

Pēc dažām dienām bifelis aizgāja viesos pie tātiņa. Viņa priekšā tika izklāts paklajs, bet viņš atbildēja, ka to nevēloties.

«Kur tad tu vēlētos sēdēt?» jautāja tātiņš.

Uz to bifelis atbildēja: «Draugs, atnes taču pīķi un iespraud to zemē, tad bus jauka sēdēšana.» Un, kad pīķis bija iesprausts, bifelis teica: «Tie­šam tas ir varen brīnišķīgi — bifeļam sēdēt pīķa galā!»

Un, kad viņš tur sēdās, pīķis izdūrās tam cauri, bet tātiņš raudāja gauži, ka viņa drauga vairs nebija.

LEOPARDA ADA

Zaķis vārīja sev ēdienu. To redzēdams, hijenu tēviņš pienāca klāt un sacīja: «Zaķi, labdien.»

Zaķis palūkojās viņā, sacīja: «Tev tāpat,» — un vārīja tālāk, kamēr hijenu tēviņš piesita kāju un paraisīja zobus.

«Ko tu vēlies?» jautāja zaķis.

«Gribēju drusciņ lūgt,» atbildēja hijenu tēviņš.

«Ko tad?»

«Man mājās ir uguns izdzisusi. Gribēju drusciņ uguns lugt.»

«Se ņem,» sacīja zaķis un pasniedza degošu pagali.

Hijenu tēviņš paņēma to, gāja tālāk un izdzēsa. Pēc tam atnaca atkal.

«Vai tu atkal esi te?» jautāja zaķis.

«Jā, man kaut kas uzgrūdās.»

«Kas tad?»

«Man uguns atkal nodzisa.»

«Labi, še otra pagale.»

Hijenu tēviņš paņēma to, aizgāja un izdzēsa. Kad viņš atkal atnaca, zaķis sacīja: «Mans mīļais, tu redzi, ka es ēdienu vāru, un tāpēc tad ar uguni notiek tik daudz nelaimes.»

«Oh,» hijenu tēviņš paraisīja zobus, «ta tas nav.» _ ^

«Taču tā,» teica zaķis. «Es tevi pazīstu, tu esi rijīgs. Bet es tev došu drusciņ ēst, tikai tev vajaga uguni uzpūst. Tā jau ir diezgan apdzisusi, un, kad tu pūtīsi, tad ēdiens būs drīzāk gatavs.»

Viņš bij ar mieru un nosēdās pie uguns. Lai gan viņam bija japuš, tas pastāvīgi skatījās uz ēdiena katlu, kurš stāvēja nomaļis un kuru zaķis tikmēr negribēja celt pavardā, kamēr uguns krietni nebūtu iedegusies.

Pie tam zaķis sacīja: «Neskaties taču apkārt, bet pūt, citādi vilksies vēl ilgāk. It nekā es tev nedošu, iekams ēdiens nebūs izvārījies. Labāk skaties ugunī.»

Tad hijenu tēviņš sāka pūst, un zaķis tikmēr atnesa leoparda ādu un nemanot piediedza tam pie muguras. Drīz ēdiens bija gatavs un zaķis sāka ēst, un arī viesis dabūja savu daļu. Un, kad viņš bija paēdis un gribēja iet, zaķis sacīja: «Tu taču uguni aizmirsi!»

«Ak, tiešām,» teica hijenu tēviņš un paņēma tagad divas degošas pagales, un devās ar tām uz mājām.

Rikšodams viņš piepeši ieraudzīja leoparda ādu, kas tam pakaļ rik­šoja, izbijās briesmīgi un kliedza: uj, uj! Bet āda, tam sekodama sauca: vavalaga, vavalaga! •— tā ka savās izbailēs viņš čukstēja: «Leopards man dzenas pakaļ,» un vienmēr ātrāk skrēja. Un tā viņš nokļuva mājā, un, kad bija iegājis iekšā, diegi pārtrūka un leoparda āda nokrita un pa­lika ārpusē.

Kad viņš bija istabā, tad ar šausmām sacīja sievai un bērniem: «Mani mīļie, briesmīga nelaime, leopards dzinās man pakaļ un nogūlās pie dur­vīm.» Sieva un bērni pakāpās cits aiz cita, paskatījās ārā, izbijās un čuk­stēja: «Tiešām, tas ir leopards, kas guļ durvju priekšā. Ko nu mums darīt?»

Pagāja kāds laiks, un tiem ļoti gribējās ēst. Tas ir ļoti sāpīgi, kad bads moka, un tāpēc viņi vienmēr runāja: «Kur lai mēs dabūjam ēdienu, kad leopards nekustas projām no durvīm? Kā lai mēs pie tā tiekam?»

Un, kad bads vienmēr lielākas mokas radīja, tēviņš sacīja: «Mani bērni, tagad cits vairs nekas neatliek kā izmēģināt mums savā starpā spēkus. Ja es kritīšu, es būšu jūsu cepetis, bet, ja jūs, tad jūs būsiet mans cepetis.»

Bērni raudāja un runāja: «Tēvs, jūs esat stiprāks.»

Tas atbildēja: «To nevar zināt, mums tas ir jāizmēģina.»

Tā viņš pagrāba vienu bērnu, nometa uz grīdas un apēda. Pēc kāda laika grāba viņš otru bērnu, nometa uz grīdas un apēda; un tā tas notika arī ar trešo un ceturto bērnu, kamēr viņi divi vien ar sievu pāri palika.

Kad tam atkal ēst iegribējās, sacīja viņš uz sievas: «Sāksim spēkiem mēroties — ja es kritīšu, būšu tavs cepetis, ja tu — būsi mans.» Sieva atbildēja: «Tu taču tagad esi daudz stiprāks, jo tu tik daudz esi ēdis.»

Viņš teica: «To nevar zināt, mums tas ir jāizmēģina.»

Viņi sāka riņķot, un piepeši viņš izbijās; sieva nometa to zemē, smē­jās un teica: «Nu es tevi ēdīšu.»

Arī viņš smēja un sacīja: «Pagaid, spēlēsim vēlreiz šo rotaļu.»

Viņi iesāka atkal, un viņš bij atkal gar zemi, bet viņa smēja: «Tā, nu es ēdīšu.»

Viņš atteica: «Tas tiešām bija varens joks. Pagaid, spēlēsim vel tre­šoreiz šo rotaļu.»

«Labi,» teica viņa un smēja, kad viņš tagad to bija nosviedis gar zemi. Bet viņš to apēda.

Tā viņš palika viens pats un runāja: «Jā, bads dara ļoti lielas sāpes.»

Un, kad viņam mājās vairs nebija nekā, ko rīt, viņš paskatījās āra, vai leopards beidzot nav aizgājis, un ieraudzīja, ka āda, pavisam saru­kusi, gulēja zemē. Tagad viņš izgāja ārā un redzeja, ka ada iekšpusē pavisam izžuvusi un ka zaķis to piemuļķojis.

«Oh, tas zaķis, tas blēdis!» viņš pie tam sauca, «tas ir vainīgs, ka es pazaudēju savu nabaga sieviņu un savus labos bērnus!»

Un, kad viņš satikās ar citām hijenām, viņš raudāja par zaķa ciet­sirdību un par pasaules ļaunumu.

(Melnās pasakas. Linarda Laicena izlase un tulkojums. R.: Leta, 1926)

Sālihs E. T. Svētceļojums uz Ziemeļiem. Tulk. M. Lešinska. R.: Liesma, 1990.

Pasaules literatūrā ir daudz darbu, kuros satiekas Rietumi un Austrumi. Eiropietim labāk pazīstami tie, kuros Austrumi skatīti rietumnieka acīm. Eiropā populārajam tra­dicionālajam strāvojumam, kuru pārstāv R. Hagards, K. Farērs, P. Loti, L. Busenārs, laika gaitā pievienojušies citi, izmantodami Austrumus gan tikai par eksotisku fonu varoņu attiecībām, gan arī par būtiskāku sižeta veidošanas, varoņu psiholoģijas analīzes un autora ideju avotu.

Taču vēl joprojām eiropietim mazāk pieejami darbi, kuros Austrumi ielūkojas Rie­tumos, vērtējot un analizējot, pielūdzot un nolādot tos, pasakot savu patiesību par Eiropas vietu un nozīmi citu kontinentu dzīvē. Sudānas rakstnieks Et Taijibs Sā­lihs, kura prozas grāmatu «Svētceļojums uz Ziemeļiem» gatavojas laist klajā izdev­niecība «Liesma», ir viens no tiem, kuri eiropietim palīdz iepazīt ne tikai Āfriku, bet arī pašam sevi. Viņa romāna galvenā varoņa «maršruts» ir Dienvidi—Ziemeļi—Dienvidi, un tanī atspoguļojas mūsdienu «trešās pasaules» mācītā iezemieša (arī rakstnieka paša) meklējumu ceļš.

Et Taijibs Sālihs (dz. 1929. g.) pēc Sudānas galvaspilsētas Hartūmas universitātes beigšanas turpināja studijas starptautisko tiesību jomā_ Anglijā. Sim laikam, protams, ir milzīga nozīme viņa dzīvē un daiļradē, un romānā «Svētceļojums uz Ziemeļiem» ieaudušies autora pieredzējumi, iespaidi un izjūtas Anglijā. Viņa pirmais stāsts publicēts 1953. gadā; 1960. gadā nāca klajā stāstu krājums «Vad Hamīda palma», tam sekoja garstāsts «Zeina kāzas» (1966), kas arī iekļauts topošajā latviešu izdevumā, romāns «Svētceļojums uz Ziemeļiem» (1968) un diloģija «Banderšāhs» (1971, 1977). Et Taijibs Sālihs rakstījis kā arābu, tā angļu valodā. Rakstnieka darbi tulkoti vairakās valodas, un tiem ir starptautisks skanējums, īpaši pēc tam, kad Kannu kinofestivālā godalgu saņēma filma, kas Kuveitā veidota pēc garstāsta «Zeina kazas» motīviem.

’ Et Taijiba Sāliha darbos atrodams gan sīki izzīmēts vietejais kolorīts, gan liktenī­gais noslēpums, gan koša eksotika, gan visai pikantas kaislības, gan bohēmiskas dzīves alkas. Tomēr šie elementi, uz kuriem vien rakstnieks varētu balstīt savus sacerējumus, nav pašmērķīgi izmantoti. Viņš apzinājies savas daiļrades dziļāko sūtību — sev pašam, saviem tautiešiem un arī mums, eiropiešiem, palīdzēt apjaust «trešās pasaules» vietu uz Zemes.

BRUTĀLĀ UN SAVADA

1989. gada 19. oktobri tika paziņots, ka Nobela prēmiju literatūrā ieguvis spāņu rakstnieks Hosē Kamilo Sela. Zviedru presē tūdaj parādījās vairākas publikācijas par laureātu un viņa darbiem (dažas arī mūsu «Literatūrā un Mākslā» un «Karogā»). Pie­dāvājam vienu no tām, kā ari dažu kritiķu un spāņu literatūras zinātāju viedokļus par Zviedru akadēmijas izvēli.

Andželo Rinaldi (Angelo Rinaldi) — kritiķis (franču nedēļas izdevums <nL'Express»)\ «Es dzirdu runājam, ka jūs tikko esot kronējuši to veco spāni, taču balvu, bez šaubām, vajadzēja saņemt Oktāvio Pašam (Octavio Paz — spāņu dzejnieks un esejists, dz. 1914. g. — red.).» _

«Sela ir goda vīrs, bet literatūra viņa devums nav diez cik nozīmīgs. Pēc Borhesa, kam Zviedru akadēmija balvu nepiešķīra, Pass ir izcilākais patlaban dzīvais spāņu rakstnieks. Viņš ieviesis lirikas elementu esejā, turklāt ir aktīvs sakaru uzturētājs starp Eiropu un zemēm, kur runā spāņu valodā.»

«Vai Zviedru akadēmijai beidzot nebūtu pienācis laiks spriest taisnīgi?»

Hesus Pardo (Jesus Pardo) — spāņu kritiķis, tulkojis zviedru dzeju spāniski:

«Sela ir diženākais pēckara literāts, kas raksta spāniski. Viņš ir arī spāņu valodas atjauninātājs. Sai jomā viņš ir daudz nozīmīgāks nekā Nobela prēmijas laureats Garsija Markess.

Selas politisko nostāju četrdesmito gadu sākumā var izskaidrot ar to, ka viņš bija jauns un nedrošs un viņam bija vāja veselība. Aiz vājuma viņš simpatizēja Franko. Siem jaunības grēkiem nav nekādas nozīmes, svarīgi ir viņa darbi. H. K. Sela ir viens no divdesmitā gadsimta modernajiem klasiķiem.»

Gustavs Zībermanis (Gustav Siebermann) — kritiķis («Neue Zūrcher Zeitung»), Sanktgallenes universitātes spāņu literatūras profesors:

«Mani pārsteidza tas, ka prēmija piešķirta Selam. Viņš ir oriģināls un daudzpusīgs, viņu nesaista stilu un žanru robežas.

’ Turklāt viņš ir ļoti atklāts. Es redzu viņu kā spāņu literatūras enfant terrible, ka personu, kam patīk skandāli un strīdīgi jautājumi.»

Čells A. Juhansons

Kad pirmoreiz tikos ar Kamilo Hosē Selu — tas bija 1962. gada vasaras sākumā, un viņam toreiz bija četrdesmit seši gadi —, man šis nelabojamais, nekādā klasifikācijā neiekļaujamais spāņu rakstnieks šķita nepatikas iemiesojums un dusmu avots, un ap­mēram tāds viņš palicis garus gadus. Jau toreiz viņš būtu pelnījis Nobela prēmiju — 1957. gadā, kad to piešķīra par viņu mazliet vecākajam Albēram Kami. Toreiz tikāmies Selas dzīvoklī Madridē, lai gan viņš tad jau septiņus gadus mājoja Palmā, Maljorkas salā, ar kuru ir laba satiksme un kur var mierīgi strādāt. Dzīvoklis Madridē tiešām atgādināja pagaidu mitekli, kur vienkop drūzmējas grāmatas, gleznas un dažādi citi priekšmeti.

Viņš bija bāls un ļoti slaids — man pat palicis iespaids, ka toreiz viņš bija garāka auguma nekā vēlākajās tikšanās reizēs (ar Selu nekad neko nevar zināt…). Savu tumšo,_ mazliet dziedošo balsi, kas atgādināja par izcelsmi no galisiešiem, viņš bija saglabājis. Viņš dzimis Lakorunjas provincē 1916. gadā. Viņa tēvs bija spānis, māte — angliete.

MANIFESTS PRETFRANKO

Kā jau daudzi citi spāņu rakstnieki, sešdesmito gadu sākumā, Franko diktatūras laikā, Sela bija izbaudījis, ko nozīmē brīvā vārda apspiešana. īsi pirms mūsu tikšanās viņš kopā ar citiem spāņu intelektuāliem bija parakstījis manifestu, kurā tika pieprasīta cenzūras atcelšana. 1962. gadā informācijas ministra amatā stājās demagogs Manels Frāga Iribarne, kas vēlāk, demokrātiskajā Spānijā, kļuva par labējo vadoni.

Sela nekad nav bijis republikānis. Gluži pretēji — kādu laiku viņš pieslējās nacio­nālistiem un šo to ari uzrakstīja tādā garā (vēlāk viņam nepatika, ka par to atgādina). Diezgan drīz viņa uzskati mainījās.

Spāņu literatūrā viņš ienāca 1942. gadā — 26 gadu vecumā — ar romānu «Paskvala Duartes ģimene» («La familia de Pascual Duarte»), kas izraisīja visai trokšņainas at­balsis. Romāna varonis ir primitīvs cilvēks, kas spējīgs atzīt tikai savu taisnību. Uz­audzis apstākļos, kad valda vardarbība, viņš pats ir gatavs izdarīt noziegumus, pat nogalināt savu māti. Zemē, kur dzīvā atmiņā vēl ir pilsoņu karš, vadošajām aprindam šāds vardarbības tēlojums šķita nepieļaujams. Iejaucās cenzūra, un dažus gadus romāns bija aizliegts. Taču tieši šī grāmata lauza sastingumu spāņu pēckara prozā un kļuva par aizsākumu romāna veidam, kas kritizēja sabiedrību un pastāvīgā cīņā ar cenzūru attīstījās četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. Spāņu literatūrā tā nebija izolēta parādība. Kāds kritiķis pat apgalvoja, ka, rakstot savu pirmo darbu, Sela spēcīgi ietekmējies no Albēra Kāmī «Svešinieka». Kad pats Sela izlasīja šo atzinumu, viņš vēl nemaz nezināja, kas ir Kāmī, un «Paskvāla Duartes ģimene» bija publicēta dažus mē­nešus pirms «Svešinieka».

Sela man pastāstīja, ka viņš uzņēmis sakarus ar Kāmī un abiem bijis daudz kas pārrunājams.

LAUZTAIS SASTINGUMS

Kad runā par Seias veikumu, laužot sastingumu, kas valdīja spāņu literatūrā^ pēc pilsoņu kara un rakstniekiem nozīmēja nāvi, cietumu, trimdu vai piespiedu klusēšanu, vienmēr tiek minēts viens no viņa agrīnajiem romāniem — «Bišu strops» («La colmena»), Sis darbs, kuru cenzūra aizliedza, izdots 1951. gadā Buenosairesā. _

Cenzūrai nepieņemams bija netieši, bet efektīgi paradītais bezdibenis, kas diktatūras laika Spānijā šķīra’ oficiālo morāli un salto dzīves īstenību. Kaut arī aizliegta vēl seš­desmito gadu sākumā, grāmata gāja no rokas roka. __

Romāna darbība norisinās Madrides centrā dažu dienu laikā vēsa 1943. gada nogalē. Personāžu galerija ir plaša — vairaki simti cilvēku. Lielākā daļa no viņiem dzīvo ļoti trūcīgos apstākļos, un viņu vidū — kā jau visur — ir tādi, kas zina, kā iedzīvoties uz citu rēķina un uzpeldēt virspusē. _

Sai darbā dominē visaptverošs fizisks un garīgs noplukums. Stiprakais — gan ekonomiskā, gan sociālā ziņā — šai galēji nevienlīdzīgajā sabiedrībā cenšas izmantot savas priekšrocības. Visļaunāk klājas jaunām meitenēm, kas zaudējušas piederīgos vai citu iemeslu dēļ nokļuvušas sabiedrības padibenēs.

Romāni «Paskvāla Duartes ģimene» un «Bišu strops» jau ierindojušies klasikā.

5-    189

CEĻOJUMU GRĀMATAS KĀJĀMGĀJĒJIEM

Paralēli romāniem H. K. Sela pirmais Spānijā sāka rakstīt īpaša veida ceļojumu grāmatas, kuram viela gūta, ar mugursomu plecos kājām pārstaigājot dažādus apvidus nolūkā pastastīt par to Spāniju, kuras eksistence oficiāli tika noliegta un pilnīgi no­klusēta presē.

Ari šajā jomā Selas darbs «Ceļojums uz Alkāriju» («Viaje a la Alcarria», 1948) pieskaitams klasikai. To augstu vērtē arī pats rakstnieks.

Sastingušajā, līdz klusuciešanai iebiedētajā Spānijā Selas — kā jauna ceļa sācēja kritizētājā prozā — nozīme ir neapstrīdama. Viņa turpmākā daiļrade vērtēta arī atšķi­rīgi: bijuši pat tādi ieskati, ka rakstnieks kā romānists nav spējis attaisnot uz viņu liktās cerības.

Selam nekad nav rūpējis tas, ko no viņa gaida. Bieži vien viņš ir rakstījis gluži ko citu. Pa šiem gadiem Sela bieži žēlojies, ka viņam bijusi «slikta prese». Bet aizmirsts viņš nav bijis nekad. Sela visu laiku ir atradies uz literārās skatuves un četrdesmit viena gada vecumā ievēlēts par Spānijas akadēmijas locekli.

Var teikt, ka rakstnieks nav pielāgojies apstākļiem un tieši ar to guvis atzinību. Jau sešdesmito gadu sākumā viņš dzīvoja — un labi dzīvoja — tikai no rakstīšanas, bet tolaik tas bija vēl lielāks retums nekā tagad.

Piecdesmitajos gados Sela sāka darboties ar rūpīgu atlasi veidotajā augstvērtīgajā ikmēneša literārajā žurnālā <rPapeles de Soti Armadans», kas līdz slēgšanai 1979. gadā piedzīvoja divdesmit trīs gadagājumus. Sis žurnāls ir zelta ādere visiem, kas interesējas par spāņu un Latīņamerikas literatūru.

EROTISKI VAĻSIRDĪGS

Selas pēlēji un apbrīnotāji ir gandrīz vienisprātis par viņa nozīmi spāņu literārās valodas atjaunināšanā. Viņš ar erotisku vaļību ievēro pikareskā žanra tradīciju, kas sakņojas 17. gadsimta satīriķa Fransisko de Kevedo («Francisco de Quevedo») daiļradē.

Sela vienmēr izjutis dzīvu saikni ar savas tautas literatūras klasiķiem. Viens no viņa pirmajiem darbiem bija stilistiski saskaņots turpinājums anonīmajam 16. gs. pikareskajam romānam «Lasariljo no Tormesas («Lazarillo de Tonnes»). Sela atdzejojis musdienu spāņu valodā varoņeposu «Dziesma par manu Sidu» («Cantar de Mio Cid-»), kas radies ap 1140. gadu.

Pagājušajā gadā Sela rakstīja scenāriju televīzijas seriālam pēc Servantesa romāna «Dons Kihots» motīviem.

Ar laiku Selas literārā raža augusi bagātība — kāds simts plašāku darbu, daudzas esejas un raksti. Viņš noraida apgalvojumu, ka rakstot viegli, bet uzsver, ka ir izturīgs.

NEPAZĪSTAMA PĒRLE

Selas darbu kvalitāte ir nevienmērīga, bet, kas uzņemas meklējumus, var atrast pērles arī starp mazāk pazīstamām viņa gramatam. Es vēlētos bilst kadu vārdu par eksperimentālo romānu «Misis Koldvela runā ar savu dēlu» (<Mrs. Caldwell habla con su hi jo», 1952), kas uzrakstīts viscaur otrajā personā ar īsām piezīmēm vai vēstulēm, ko māte rakstījusi dēlam, kurš dramatiskos apstākļos gājis bojā Egejas jura. Lasītājam atklājas misis Koldvelas dzīve līdz pat brīdim, kad viņu piemeklē garīga slimība.

Selas romānu pasaule ir svešāda, brutāla, groteska. Rakstnieku saista viss defor­mētais, un tam viņš liek izpausties savā sulīgajā, drastiskaja valodā. Viņam, tāpat kā daudziem citiem viņa un nākošās paaudzes spāņu rakstniekiem, 1936—1937. gada pil­soņu karš sevi atgādina kā murgs un dvēseles mokas — jo īpaši tas izpaužas vēlākajos darbos, piemēram, grāmatā «Sankamilo vakars, diena un nakts 1936. gada Madride» (1969). Tā sākas ar Selam tik raksturīgo novēlējumu:

«Veltīts tiem jaunekļiem, kuri 1936. gadā bija jauni rekrūši un visi kaut ko zau­dēja — dzīvi, brīvību, ilūzijas, cerību, godu. Bet ne tiem ārzemju dēkaiņiem, fašistiem un marksistiem, kuri uzjautrinājās, nogalinot spāņus kā trušus, un kuriem nevajadzēja dot tiesības jaukties mūsu darīšanās.»

Laiku pa laikam bijuši pareģojumi, ka Sela kā romānu rakstnieks ir visu jau pa­veicis, taču tie izrādījušies nepareizi. 1983. gadā nāca klajā «Mazurka diviem miruša­jiem»’ («Mazurca pāra dos muertos»). Sis romāns stāsta par šausmam, seksu un navi, tā darbība risinās Spānijas pilsoņu kara laikā lietainaja, zaļajā, skumīgaja Galisijā — apkaimē, no kuras nāk pats rakstnieks un kura piesātinājusi viņa valodu tik spēcīgi, ka grāmatas beigās ir gara vārdnīca, kurā tulkoti spāņu literārajā valoda galisiešu vārdi un izteicieni.

Kad grāmata iznāca un guva panākumus gan literātu, gan tirgotāju aprindās, kāds recenzents rakstīja, ka tajā ir kaut kas tik šausmīgi spānisks, ka nevienam nevarētu pat ienākt prātā piešķirt Selam par to Nobela prēmiju. Bet ko gan domāt tagad, kad tā nāk klajā zviedriski Akadēmijas locekļa Knuta Anlunda tulkojumā?

Un vēl — Sela sarakstījis brutālu un vietām murgainu vēstījumu par dienvidrie­tumu Ameriku laikā no 1880. gada līdz 1920. gadam «Kristus pret Arizonu» («-Cristo ver sus Arizona», 1988).

VAI ĪSTAIS KANDIDĀTS?

Kā šķiet, daudzi nosacījumi runā par labu tam, lai Sela saņemtu Nobela prēmiju. Bet vai viņš ir īstais kandidāts? Sī ir jau devītā reize, kad tiek apbalvots rakstnieks, kas raksta spāniski. Pret šo valodu vēl joprojām ir nelabvēlīga attieksme, bet varbūt tā vērsta mazāk pret Spāniju, vairāk — pret Latīņameriku.

Jā gan, pirmās divas prēmijas tika Spānijai — 1904. g. Ečegarajam (Echegaray) un 1922. g. Benaventem (Benavente), viduvējiem dramaturgiem, kuriem tā nepavisam nepienācās.

Prēmijas dzejniekiem Himēnesam (Jimenez) 1956. g. un Aleiksandrem (Aleixandre) 1977. g. sagādāja pārsteigumu, taču vērtējums bija pilnīgi pamatots. Ļoti žēl, ka dižie dzejnieki, kas raksta katalāņu valodā, — Salvadors Espriu (Salvador Espriu) un Dž. V. Foišs (/. V. Foix) šo balvu nav saņēmuši, kaut gan Foišs nodzīvoja līdz deviņ­desmit četru gadu vecumam.

Portugāju valoda ir tikpat izplatīta kā arābu, plašāk izplatīta nekā vācu un divtik plaši izplatīta kā itāļu valoda, tomēr tajā rakstošie literāti palikuši tukšā. Nobela prē­mija nav tikusi arī nevienai no tādām patiesi lielām literatūras zemēm kā Brazīlija, Meksika, Argentīna.

Bet ja atgriežamies pie Spānijas? Iepriekšējā reizē (1977. g.) prēmiju saņēma dzejnieks, kura daiļrade sastinguma un klusuma laušanā pēc pilsoņu kara bija tikpat nozīmīga kā Selas daiļrade. Dramaturģijā tikpat liela nozīme ir Selas vienaudzim Antonio Buero Valjeho (Antonio Buero Vallejo), Viņš, tāpat kā Aleiksandre, ir bijis republikānis un piedalījies pilsoņu karā likumīgās valdības pusē. Franko valdība notiesāja viņu uz nāvi, bet apžēloja un septiņus gadus noturēja apcietinājumā. Pēc izkļūšanas brīvībā viņš sāka rakstīt lugas, kurās kritizēja sabiedrību, un, neatlaidīgi to darīdams, ir pierādījis, ka mūsdienu Spānijai tāda dramaturģija ir nepieciešama.

Ja man būtu jāizvēlas starp Selu un Buero Valjeho, mana izvēle būtu — Antonio Buero Valjeho. Tas nozīmētu apbalvot patiesi prasmīgu dramaturgu, kas ierindojams tūlīt aiz Federiko Garsijas Lorkas.

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

(«Dagens Nyheter». 1989. 20. okt.)

Un vēl — Sela sarakstījis brutālu un vietām murgainu vēstījumu par dienvidrie­tumu Ameriku laikā no 1880. gada līdz 1920. gadam «Kristus pret Arizonu» (<rCristo ver sus Arizona», 1988).

VAI ĪSTAIS KANDIDĀTS?

Kā šķiet, daudzi nosacījumi runā par labu tam, lai Sela saņemtu Nobela prēmiju. Bet vai viņš ir īstais kandidāts? Sī ir jau devītā reize, kad tiek apbalvots rakstnieks, kas raksta spāniski. Pret šo valodu vēl joprojām ir nelabvēlīga attieksme, bet varbūt tā vērsta mazāk pret Spāniju, vairāk — pret Latīņameriku.

Jā gan, pirmās divas prēmijas tika Spānijai — 1904. g. Ečegarajam (Echegaray) un 1922. g. Benaventem (Benavente), viduvējiem dramaturgiem, kuriem tā nepavisam nepienācās.

Prēmijas dzejniekiem Himēnesam (Jimenez) 1956. g. un Aleiksandrem (Aleixandre) 1977. g. sagādāja pārsteigumu, taču vērtējums bija pilnīgi pamatots. Ļoti žēl, ka dižie dzejnieki, kas raksta katalāņu valodā, — Salvadors Espriu (Salvador Espriu) un Dž. V. Foišs (/. V. Foix) so balvu nav saņēmuši, kaut gan Foišs nodzīvoja līdz deviņ­desmit četru gadu vecumam.

Portugāļu valoda ir tikpat izplatīta kā arābu, plašāk izplatīta nekā vācu un divtik plaši izplatīta kā itāļu valoda, tomēr tajā rakstošie literāti palikuši tukšā. Nobela prē­mija nav tikusi ari nevienai no tādām patiesi lielām literatūras zemēm kā Brazīlija, Meksika, Argentīna.

Bet ja atgriežamies pie Spānijas? Iepriekšējā reizē (1977. g.) prēmiju saņēma dzejnieks, kura daiļrade sastinguma un klusuma laušanā pēc pilsoņu kara bija tikpat nozīmīga kā Selas daiļrade. Dramaturģijā tikpat liela nozīme ir Selas vienaudzim Antonio Buero Valieho (Antonio Buero Vallejo). Viņš, tāpat kā Aleiksandre, ir bijis republikānis un piedalījies pilsoņu karā likumīgās valdības pusē. Franko valdība notiesāja viņu uz nāvi, bet apžēloja un septiņus gadus noturēja apcietinājumā. Pēc izkļūšanas brīvībā viņš sāka rakstīt lugas, kurās kritizēja sabiedrību, un, neatlaidīgi to darīdams, ir pierādījis, ka mūsdienu Spānijai tāda dramaturģija ir nepieciešama.

Ja man būtu jāizvēlas starp Selu un Buero Valjeho, mana izvēle būtu — Antonio Buero Valjeho. Tas nozīmētu apbalvot patiesi prasmīgu dramaturgu, kas ierindojams tūlīt aiz Federiko Garsijas Lorkas.

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

(«Dagens Nyheter». 1989. 20. okt.)

ÈÑÒÎÐÈß ËÈÒÎÂÑÊÎÉ ËÈÒÅÐÀÒÓÐÛ. Âèëüíþñ: «Bara», 1977.

Ievada rakstīts, ka šī grāmata domāta «vissavienības lasītājam», kas interesējas par atsevišķām Padomju Savienības tautu literatūrām. Tā papildina ziņas par lietuviešu literatūru, kas agrāk sniegtas krieviski grāmatās «Apcerējumi par lietuviešu padomju literatūru» (Î÷åðê èñòîðèè ëèòîâñêîé ñîâåòñêîé ëèòåðàòóðû. Ì.: èçä. Àêàäåìèè íàóê ÑÑÑÐ, 1955) un sešsējumnieka «Daudznacionālās padomju literatūras vēsture» (Èñòîðèÿ ñîâåòñêîé ìíîãîíàöèîíàëüíîé ëèòåðàòóðû. Ì.: Íàóêà, 1970—1974). Tātad mūsu priekšā ir «plānots» darbs, daļa no vissavienības tautu literatūru apskata sistēmas, bet šajā sis­tēmā, zināms, atstāts novārtā jautājums, vai lietuviešu literatūra tur patiešām tiek aug­stu vērtēta vai ne. Tik un tā ar gandarījumu jāatzīst Lietuvas Zinātņu akadēmijas nopelni, kas veikusi šo darbu, sevišķi tādēļ, ka liela da]a nozīmīgāko lietuviešu rakst­nieku portretu veidota vērīgi un kompetenti. Ievērojami skumjāk kļūst, redzot, ka lie­tuviešu emigrantu literatūra nav pieminēta ne ar vienu vārdu (izņemot pāris piezīmju par «progresīvajiem»), it kā mūsu rakstnieki, kas atstājuši dzimto krastu, būtu kā akā iekrituši un vairs nepiederētu pie lietuviešu literatūras. Daļēji, protams, varbūt tā arī labāk, jo, spriežot pēc citiem pārskatiem un atsevišķus laikposmus traktējošiem rakstiem, uz zinātniski objektīvu emigrantu literatūras vērtējumu nebūtu ko cerēt.

Lietuviešu literatūras vēsture grāmatā tiek dalīta trīs posmos: pirmsrevolūcijas posmā (dooktjabrskij), 1917.—1940. g. posmā un padomju posmā. Varbūt Krievijā pašam revolūcijas faktam ari bija kaut cik vērā ņemama nozīme literatūras periodizā­cijā, taču Lietuvā šis septiņpadsmitā gada datums neko īpašu nenozīmēja ne prozas, ne dzejas attīstībā. Te atkal redzama centrālās plānošanas lieste: visas impērijas mē­rogā šādi sadalīt ir gan vienkāršāk, gan ērtāk. Turklāt saskaņā ar marksistisko pasau­les uzskatu vēstures un literatūras attiecībās grāmatā nostiprināts vēstures primāts, mākslai atņemts tās iekšējās attīstības likumsakarīgums, un to sauc par «zinātnisku metodi». Tādu metodi var atzīt par patiesu tikai piespiedu kārtā: piemēram, 1940. gads patiešām bija liels lūzums lietuviešu literatūrā — atnāca «vēsture» un piespieda rakstnie­kus pakļauties.

Uz marksistiskiem pieņēmumiem balstās ne tikai periodizācija, bet arī viss litera­tūras apskata veids. Princips ir šāds: nav iespējams, ka māksla ir «pašmērķis», tā ir tikai atbilstošs veids, lai izpildītu dažādas politiskās, sociālās, audzināšanas un līdzīgas funkcijas. Ričards Pakalnišķis šai vietā (624. lpp.) citē daudz izsakošo Teofiļa Tilvīša izteicienu: «Tīrā literatūra man šķita nederīga nodarbošanās.» Mākslas pamatfunkcija ir audzināt cilvēku padomju režīma garā, bet mazāksvarīga funkcija, palīgfunkcija, ko sauc par «mākslas specifiku», ir tā, kura saista, angažē cilvēka izjūtas un iztēli. Sādi spriežot, rakstnieka nozīmīgums, viņa vieta literatūras vēsturē nosakāma saskaņā ar šo «galveno» mākslas funkciju. Tādēļ, piemēram, Juļus Janonis ir atsevišķa piecpadsmit lappušu gara raksta, bet Henriks Radausks — viena vienpadsmit rindiņu paragrāfa cienīgs. Teofiļa Tilvīša «derīgām nodarbībām» veltīta speciāla studija ar lielu fotogrā­fiju, bet Brazdžonim un Aistim (neatkarības laikposma rakstnieki) — tikai pa puslappusei virspusēju piezīmju. Tādējādi rodas «idejiski angažētā» lietuviešu literatūras vēs­tures perspektīva vai, normāli runājot, patiesības sagrozīšana.

Aiziets ir vēl tālāk. Tā paša līmeņa, tā paša autora teksti var tikt uzskatīti par mākslinieciski bezvērtīgiem vai vērtīgiem atkarība no ta, kādai idejai tie kalpo. Intere­sants šai nozīmē ir Ļuda Giras gadījums. Neatkarības laikā, saka raksta autors K. Doveika, Gira dedzīgi propagandēja «oficiālo patriotismu», tādēļ viņa dzejoļi bija «pār­spīlēti, retorikas pilni, salti un neizteiksmīgi» (386. lpp.). Bet, lūk, laiki mainījās, Gira tapa par dedzīgu padomju patriotu, un viņa propagandas dzeja kļuva ļoti laba: «Viņa darbi ir piesātināti ar dedzīgu patosu. Dzejnieks nereti vēršas pie lasītāja ar vispārinā­tām sentencēm, nebaidīdamies no atklātas aģitācijas, kas vairumā gadījumu pastipri­nāta ar personiskajiem pārdzīvojumiem.» (391.—392. lpp.) Saka, ka_ tikai pūcei pašas bērns liekas skaists, bet tā varbūt nav tā pūce, kura piedienētu Zinātņu akadēmijai ka gudrības simbols.

Neskatoties uz visām padomju perioda perspektīvas dīvainībām, vairums musu izcilāko klasiķu tomēr ir stādīti priekšā ar atsevišķiem rakstiem. Pietiekami_ izsmeļoši ir aprakstīti Donelaitis, Baranausks, Maironis, Biļūns, Zemaite, Vaišgrants, Kreve, Vieno­jis, Sroga, Putins, Biņķis, Boruta, Nēris, Cvirka, Grušs. Trūkst Vīdūna, Brazdžoņa, Aista, Vaičulaiša, Rada’u’ska, Dovīdēna, un nepelnīti pie izcilākajiem klasiķiem pieskai­tīti Janonis un Gira. Kopējā pieeja šiem klasiķiem līdzīga Padomju Savienībā jau sen izstrādātai metodei, traktējot krievu lielākos rakstniekus. Tiek meklēts un atrasts viņu darbos tas, ko iespējams idejiski interpretēt kā protestu pret cara un buržuāzisko sabiedrību, tādējādi pārvēršot klasiķus it kā par padomju literatūras celmlaužiem. Putinu un Srogu cildina par «antifašismu», «Altāru ēnā»1 tiek izcelts kā antiklerikāls darbs, Maironis un Vaižgants, kaut ari viņi ir garīdznieki, tiek augstu vērtēti par to,

ka viņi mīlējuši darbaļaudis, Iietuviskos «brāļus arājus», Zemaite un Biļūns gandrīz

kļūst par proletāriskiem rakstniekiem, bet trešās frontes pārstāvji2 jau sasniedz pat

«kritizētāja reālisma» virsotnes — tas ir tikai vienu pakāpienu zemāk par sociālistisko

reālismu, kurš iespējams, protams, tikai padomju periodā. Grāmatā jaušama tieksme

radīt iespaidu, ka paši labākie talanti, paši gaišākie cilvēki neieredzēja cara un Sme-

tonas līdzskrējēju (šos pēdējos grāmatā dēvē par «partija tautininkov») jūgu un

aizstāvēja darbaļaudis. Tā mūsdienu Krievijā radīts arī padomju Tolstojs un Gogolis

un ar lielām grūtībām pat padomju Dostojevskis.

Vēl izteiktāk šī tendenciozitāte rēgojas grāmatas ievadrakstos par katru periodu

lietuviešu literatūrā. Te arī jūtama attiecīga gradācija: jo senāks laiks, jo nosvērtāk,

objektīvāk viss tiek aprakstīts. Leons Gineitis, piemēram, ļoti skaisti runā par lietu-

viešu literatūras sākumu un par tās attīstību līdz 1917. gadam. Tautiskā atmoda tie-

šām arī tiek stādīta priekšā kā cīņa par tautas identitāti, brīvību un kultūras savda-

bību, nemētājoties ar Padomijā pieņemto «buržuāziskā nacionālisma» terminu. Ar pa-

tiesu pārdzīvojumu, pat sašutumu tiek runāts par preses aizliegumu3 , tikai, saprotams,

arvien uzsverot, ka lietuvieši cīnījās pret cara jūgu, bet ne pret labo un viņiem drau-

dzīgo krievu tautu. Piedevām vēl tiek norādīts, ka mūsu grāmatneši4 ne tikai žurnālus

«Aušra» un <rVarpas» nogādāja Lietuvā, bet arī tā laika lielinieku presi: «Pietiekami

daudz ļeņiniskās «Iskras» eksemplāru nokļuva Lietuvā un tālāk Krievijā, pateicoties

lietuviešu grāmatnešiem.» (104. lpp.) Bet «progresīvie» krievi no savas puses palī-

dzēja lietuviešiem: «Ar īpašiem nopelniem cīņā pret lietuviešu preses aizliegumu

izcēlās plaši pazīstamie krievu zinātnieki J. Boduēns de Kurtenē, I. Srezņevskis,

J. Grots, F. Fortunatovs, V. Millers un F. Koršs.» (106. Ipp.) Tas nozīmē — vienmēr

mums aiz muguras ir bijis liels draugs Austrumos, un tagad, paldies Dievam, ar viņu

kopā laimīgi dzīvojam. Pieminētie krievu zinātnieki patiešām tai laikā bija ievērojami

un patiešām interesējās par lietuviešu valodu un folkloru (vairums no viņiem bija

lingvisti un folkloristi), tāpat kā par lietuviešiem interesējās ari vācu zinātnieki un

kultūras darbinieki Prūsijā, Baltijā un citur. Mēs reizēm, ar pateicību atcerēdamies

Herderu, Zauerveinu un citus, tomēr aizmirstam krievu nopelnus, un varbūt šī Gineiša

korektīva ir īsti vietā.

Pozitīvā krievu ietekme uz lietuviešu literatūru tiek akcentēta arī citos gadījumos.

Runādams par divdesmitā gadsimteņa sākumu, A. Zalatorus atzīme, ka tajā rakstnieku

paaudzē krievu literatūras ietekme varbūt nebija mazāka par poļu literatūras ietekmi

uz vecāko paaudzi (177. lpp.). Vēl lielāku, jau tieši personisku ietekmi krievu rakst-

nieki lika just, «pāraudzinot» lietuviešus piecdesmito gadu sākuma, kad pēc Staļina

nāves Maskava deva zīmi cīņai pret literatūras «parādisko, oficiālo sausumu» un sla-

veno «bezkonflikta teoriju», kura vispār nekad nav eksistējusi. Taču rakstnieki savos

darbos bija spiesti tā izskaistināt padomju īstenību, ka tajā «pēc sociālismā uzcelša-

nas» pat sliktu cilvēku nepalika. Toreiz, 1954. gadā, uz Lietuvas Rakstnieku savienības

otro kongresu atbrauca vesela rinda «autoritatīvu krievu rakstnieku un kritiķu —

N. Tihonovs, M. Priļežajeva, B. Braiņina, B. Druzins» (499. lpp.) — un palīdzēja lietu-

viešiem «pārorientēties». Otrajā lietuviešu literatūras dekādē Maskavā (1954) lietuviešu

daiļradi «vērtēja» un «apsprieda» vesela rinda krievu literātu, ieskaitot ari tādu smago

artilēriju kā Fadejevs, Tihonovs, Surkovs (1), un beigu beigās pat bijušie īstie kompe-

tentie krievu literatūras teorētiķi formā-

listi V. Sklovskis un B. Tomaševskis. Pa-

domju Lietuvā literatūras attīstība tādē-

jādi kļuva identa ar tautiskās sejas iz-

nīcināšanu, lietuviešu literatūra kļuva

par lietuviešu valodā rakstīto krievisko

vai drīzāk par «vissavienības» padomju

literatūru.

Tūlīt pēc otrās padomju okupācijas

krievu ietekme izpaudās pavisam radi-

kāli, maigāk izsakoties, ar tiešiem, admi-

nistratīviem līdzekļiem. Apcerēt to kā po-

zitīvu parādību grāmatas autori jau vairs

nespēj, neķērušies pie speciālās lielinieku

valodas, žargona, kas jau pilnīgots Pa-

domju Krievijā, kur gandrīz katrs vārds

darbojas kā oficiāla maska, slēpjot ne-

cilvēcīgu, barbarisku varmācību. Jau

pirmais padomju atkusnis tiek aprakstīts

šajā speciālajā stilā: «Partija aicināja

rakstniekus aktīvi piedalīties sociālistis-

kās sabiedrības celšanā, jauna cilvēka

audzināšanā. Literatūrā, kā arī dzīvē no-

stiprinājās jaunais pasaules uzskats, ļe-

ņiniskā partijiskuma un tautiskuma

principi. Sociālistiskā ideoloģija kļuva par

visas republikas literārās dzīves pamatu.

2uda bāze dažādiem strāvojumiem un

grupējumiem, kas balstījās uz pretrunīgām rakstnieku ideoloģiskajām pozīcijām un viņu sakariem ar Rietumu modernismu.» (485. Ipp.).

Katrs tā laika traģisko notikumu liecinieks viegli iztulkos sev šo žargonu cietsir­dīgā vēsturiskās patiesības valodā. Pēc 1944. gada «jaunais pasaules uzskats» Rakst­nieku savienībā darbojās kā sērskābe, saēdot visus, kas nevēlējās tam padoties. Seit paši par sevi interesanti runā rakstu autoru citētie skaitļi. Vispirms (488. Ipp.) tiek minēts, ka, padomju varai atgriežoties, «vairāki desmiti» rakstnieku pameta dzimteni. Tad tika atjaunota Padomju Lietuvas Rakstnieku savienība, kas apvienoja «visus pēc kara dzimtenē palikušos literātus» (489. Ipp.), proti, 78 cilvēkus. Daļa no viņiem diemžēl «par labāku atzina (klusējot) gaidīt, bet daži pat ieņēma naidīgu pozīciju sakarā ar sociālistiskajām pārmaiņām» (turpat). Beigu beigās pēc Zdanova slavenā uzbrukuma Ļeņingradas literārajiem žurnāliem «Zvezda» un «Ļeņingrad» lietuviešu rakstnieku mobili­zācija «aktuālu uzdevumu lemšanai» dažkārt ieguva arī «nevēlamas formas». Viena no tām, lūk, kāda: «Pēc «klusētāju» atskaitīšanas 1948,—1949. g. Lietuvas PSR Rakst­nieku savienībā palika 46 cilvēki.» (495. Ipp.) Tātad pirms lielinieku atgriešanās varēja būt vairāk nekā simt rakstnieku; daļai emigrējot, palika 78, bet pēc ždanoviskās «tīrī­šanas» — tikai 46. Sī tīrīšana ir identa gandrīz veselas lietuviešu rakstnieku paaudzes iznīcināšanai. Atcerēsimies vēl, ka no šiem 46 liela daļa kara laikā bija atkāpušies uz Krieviju, tātad kļuvuši jau caurcaurēm par padomju cilvēkiem, un daļai no tiem pašiem 46 vajadzēja kļūt par rakstniekiem, kas sākuši rakstīt jaunā garā, tātad par citu paaudzi, — un no lietuviešu rakstnieku vecākās paaudzes kodola atlika tikai drumsta­las. Bet partijas žargons to stāda priekšā kā «sociālistiskā pasaules uzskata nostipri­nāšanos», tiesa, varbūt ar dažām «nevēlamām parādībām».

Gaišāk noskaņo tās lappuses, kurās tiek analizēta atsevišķu rakstnieku daiļrade, īpaši agrīno klasiķu daiļrade. L. Gineitis sniedz daudz interesantu faktu par Kristijonu Donelaiti un’ saprātīgi, vērīgi iztirzā viņa «Gadalaikus». Arī lielākā daļa no viņa raksta par Maironi ir ļoti vērtīga. Lūk, kā viņš īsi, spilgti definē Mairoņa stilis­tikas būtiskākās iezīmes: «Maironis nav emocionālu asociāciju, smalka zemteksta dzej­nieks. Viņa dzejoļos dominē racionālais pirmsākums, kas necieš ne kompozīcijas fragmentēšanu, ne aloģiskas dzejiskas frāzes. Dzejoļa struktūra vienmēr ir skaidra, secīga un pabeigta. Dzejnieks sevišķi iecienījis cikliskas konstrukcijas: analoģiski panti sa­kumā un beigās, motīvu atkārtošanās. Bieži dzejolis balstās uz skaidrām tēzēm un antitēzēm, kontrasta un paralēlisma principiem. Dzejiskās izjūtas vienmēr it kā tiek disciplinētas ar stingras pantu sistēmas, ritma un stila likumībām, un tadeļ Mairoņa dzejoļi viegli un uzreiz piesātina lasītāja apziņu.» (146. Ipp.) [..]

_ īpaši vērīgu, reizēm pat ļoti smalku un turklāt ar vēsu prātu izsvērtu pētījumu grāmatā nav mazums — tas viss liecina par pietiekami augstu Lietuvas literatūras kritikas līmeni. Zēl, ka tie paši kritiķi nespēj izvairīties no apkaunojošā pienākuma atlikt malā savas īstās domas un savu īsto valodu un runāt lielinieku žargonā tajos gadījumos, kad ir spiesti piedalīties lietuviešu literatūras un savas dzimtenes vēstures «pārtaisīšanā».

Kopējais iespaids par grāmatu veidojas tāds, ka «starp salmiem ir arī graudi» un ka grāmatas autori spējuši pacelties pāri tām padomju prasībām — garu smacē­jošajām prasībām, kurām tagad tur ir neiespējami nepakļauties, un snieguši pietiekami vispusīgu, konkrētos aspektos gudru un zinātniski vērtīgu lietuviešu literatūras ainu krieviski lasošai sabiedrībai.

1978

1 Vinca Mīkolaiša-Putina (1893—1967) romāns «Altāru ēnā» (1933, latv. 1961).

2  «rTrečias frontas» — literārs žurnāls (1930—1931, Kauņā).

* Preses aizliegums — 1864.—1904. g. cara valdība aizliedza izdot ar latiņu burtiem iespiestu litera­tūru un periodiskos izdevumus (izņemot garīgo literaturu), kā arī mācīt skolās dzimto valodu. Grāmatas drīkstēja izdot tikai krievu burtiem.

4  Grāmatneši (liet. — knygnešiai), kas preses aizlieguma laikā slepeni nogādāja Lietuvā lietuviešu izdevumus un cita veida literatūru, bija apvienoti vairākās biedrības.

5  «Aušra» («Ausžra» 1883—1886) un «Varpas» (1889—1905) — žurnāli lietuviešu valodā, kas iznaca preses aizlieguma laikā Ragainē un Tiizīte.

No lietuviešu valodas tulkojis Gints Jēgermanis

(par stilistiskās substances jēdzienu poētiskos tekstos)

«Stils — tas ir cilvēks.» No visām stila definīcijām šī Bifona definīcija, kas var­būt pat nepretendē uz pilnīgumu un zinātniskumu, droši vien ir visvairāk citētā. Tā konkretizēta un izvērsta vienā no modernajiem stilistikas virzieniem — ģēnētiskajā sti­listikā, par kuras pamatlicēju atzīst franču filozofu R. Bārtu. Viņš uzskata, ka stils «ir akls spēks .., lieta, valoda, kas ieslēgta sevī un kam ir izeja uz autora personības slēpto mitoloģiju, runas fizioloģiju, vārdu un lietu primāro sakaru formēšanās procesu rakstnieka apziņā, sakaru, kuri jau ietver sevī viņa (t. i., rakstnieka — R. V.) eksisten­ces galvenās vārdiskās tēmas».1 Atbilstoši šim uzskatam R. Bārts formulē ari stilistikas galveno uzdevumu — «izzināt īpašās eksistences (es nesaku ■— dzīves) struktūru, sava veida tematiku vai, precīzāk, strukturāli organizētu uzmācīgo tēlu tīklu».2

īpaši gribas pievērst uzmanību diviem formulējumiem: «akls spēks» un «uzmācīgi tēli», kas, manuprāt, saistāmi kā cēloņi un sekas, kā būtība un parādība.

Mākslinieka stilu raksturojot, tiek uzskaitīti viņa iemīļotie motīvi, tēli, simboli, vārdi, krāsas utt., taču ne vienmēr aizdomājamies līdz tam, ka šos elementus parasti neatlasa, neizmeklējas apzināti. Tic it kā paši «piedāvājas», mākslas darba radīšanas procesā uzpeld apziņā kā vispiemērotākie vai vienīgie iespējamie.

Jau gadsimta pirmajos gadu desmitos sākušies mēģinājumi daiļdarba subjektīva apraksta vietā dot precīzu tā raksturojumu. 1915. gadā N. Morozova rakstā «Lingvis­tiskie spektri» minēts termins «autora individualitātes koeficients».3 Sādu koeficientu raksta autors mēģinājis noteikt, lai iegūtu drošus kritērijus plaģiāta atšķiršanai no oriģināla.

Dati, kas sniegti par atsevišķiem rakstniekiem, paši par sevi nav sevišķi interesanti. Konstatēts palīgvārdu skaits uz katriem tūkstoš vārdiem A. Puškina, Ļ. Tolstoja un I. Turgeņeva darbos. Interesanta ir ideja meklēt precīzus, neapstrīdamus autora spe­cifikas rādītājus.

Precīzai analīzei un salīdzināšanai visvieglāk pakļaujas tieši zemākie daiļdarba līmeņi — gramatiskās formas un skaniskā organizācija, taču autoru būtiski raksturot nav iespējams, neskarot leksikas un semantikas līmeni.

Sādā virzienā nozīmīgs ir J. Levina raksts «Par dažām satura aspekta īpatnībām poētiskos tekstos».4 Tajā autors izstrādā daudzus pieņemamus principus poētisku tek­stu objektīvai analīzei. Tie attiecas uz vārda nozīmes īpatnībām, to transformācijas veidiem, teksta metaforizācijas pakāpi, salīdzinājumu struktūru. Izveidoti ari B. Pasternaka un D. Mandelštama dzejoļu krājumu vārdu saraksti ar izplatības biežuma rādītājiem. J. Levins uzskata, ka šo biežuma sarakstu attīstību var analizēt «kā sava veida kosmogoniju, kā dzejnieka «pasaules radīšanas» darbu, kā viņa pasaules modeļa ģenēzi».5

Kāda vārda (vai tēla) lietošanas biežums noteikti ir īpatnība, kas relevanta autora semantiskās sistēmas raksturojumā. Taču raksturojums nevar būt pilnīgs, ja vardu jēdzie­niskais un ekspresīvais saturs paliek neatklāts. _

L. Kagans, piemēram, atzīst, ka «materialie izteiksmes līdzekļi var būt principā vienādi māksliniekiem, kas diametrāli pretēji vērtē dzīves parādības».6 Tieši atšķirīgais semantiskais pildījums ir daudz nozīmīgāks rādītājs nekā arēja, formālā līdzība. Bet semantikas šifrs sakņojas dziļi attiecīgā autora daiļradē un personībā.

V. Eizenšteina tēzi, ka mākslas darba saturs nav atkarīgs no atsevišķu teļu saturu summas, bet otrādi — tēlu saturu nosaka mākslas darba saturs, manuprat, bieži ignorē gan autori, kas paši sevi uzskata par strukturālistiem un izmanto strukturālās metodes, gan strukturālisma principu un strukturālo metožu kritiķi un noliedzēji. Pirmie nepietiekami novērtē saikni starp veselo un daļām, jauc cēloņus ar sekām (vai nepie­tiekami uzsver šo sakarību raksturu), otrie uzskata, ka šada nenovērtēšana jau iepro­grammēta pašā strukturālismā un ir tā teorētiskais pamats.

Sai rakstā mēģināsim parādīt, ka atsevišķi dzejasdarba elementi, kuri savu nozīmi un nozīmīgumu gan iegūst tikai konkrētā darba un autora personības kontekstā, savu­kārt var ietvert sevī visa sacerējuma poētiskās struktūras dominējošās īpašības tādā mērā, ka pēc šiem elementiem iespējams atpazīt struktūru kopumā. Ka uguns ir uguns, vai deg vesels sārts vai viens sērkociņš, ūdens ir ūdens un vīns ir vīns, vienalga — kauss vai tējkarote.

Manuprat, šādas īpatnības, varētu teikt — strukturālas nedalāmības eksistēšana vai neeksistešana ir viens no daiļdarba mākslinieciskuma kritērijiem (ja ne galvenais kritērijs, bet tādam apgalvojumam trūkst pietiekamu pētījumu).

Ir autori, kuru darbos viss tiek novests pie viena kopsaucēja. Vienalga, no kuras pazīmes sakam mākslas darba analīzi, gala rezultātā nonākam pie vienas un tās pašas personības, kuras atklāsme ir attiecīgais darbs.

Sai sakarā minama kada Imanta Ziedoņa atziņa: «Cilvēka visaugstākā brīvība ir pārtulkot sevi visskaistākajā skaņā, kādu viņš no sevis var izdabūt. Tas ir visaugstā­kais nolūks. Kad ir apzināts šis nolūks, tad mazie nolūki paši tajā iekļaujas, tam pakārtojas: pamācīšanas nolūks, uzaicinājuma nolūks, uzjautrināšanas nolūks, pasūtī­juma izpildīšana, pakalpošana cilvēcei un idejām — tas notiek pats no sevis. Izriet no brīvības^ nolūka.»7 Cik dabiski — ja māksliniekā kā cilvēkā ir ideja, tad mākslas darbs būs šīs idejas nesējs (pieņemot, ka tas ir godīgas pašatklāsmes auglis).

I. Ziedoņa tēze ir tālāk turpināma. No tā paša brīvības nolūka (kas īstenībā ir R. Bajta «aklā speķa» radinieks), pašizteikšanās nolūka izriet arī «formas dziņa».

Vieglāk saskatami, tāpēc arī viennozīmīgāk interpretējami ir šī spēka konkrētie rezultāti vardu, dažadu formas elementu un paņēmienu veidā. Jau pieminētajā J. Levina rakstā B. Pasternaka un D. Mandelštama dzejaspasauju savdabība un atšķirības atspo­guļotas, izmantojot vienīgi vārdu lietošanas biežumu divos krājumos (B. Pasternaka «Masa mana — dzīve» _un D. Mandelštama «Akmens»), Taču neatklāta palikusi atšķi­rība starp Pasternaka vēju un Mandelštama vēju, starp Pasternaka uguni, miglu, zemi, debesīm un Mandelštama uguni, miglu, zemi, debesīm. Dzejnieku savdabīgo poētisko pasauļu aprakstiem nav centra vai kāda augstākas raudzes elementa, kas modelē pārējo elementu saturu. Secība vēl neveido un arī neatklāj struktūru.

Mākslas darbos ir kāda pazīme, kas uzrunā vispirms, bez vārdiem un spēcīgāk nekā vārdi. Sauksim to par stila substanci (pēc analoģijas ar Levina «satura substanci», ko atspoguļo minētie vārdu saraksti).

R. Bārts, meklējot šādas tekstam pāri stāvošas daiļdarba kvalitātes pirmpamatu, nonācis līdz četrām pirmatnējām stihijām jeb pirmelementiem. Tie ir zeme, gaiss, ūdens un uguns.

Protams, tīri stilistiski tipi, tāpat kā tīri temperamenta tipi psiholoģijā, ir ļoti reti. Taču man nevajadzēja latviešu dzejā īpaši meklēt piemērus R. Barta tēzes pārbau­dīšanai un ilustrēšanai. Atbilstība ir gandrīz ideāla — Leons Briedis, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis. Uguns. Zeme. Gaiss.

*        * *

Leona Brieža personības filozofija kā vienīgo cilvēkam sasniedzamo pilnību rāda tiek­šanos uz šo pilnību, neapturamu, pastāvīgu tiekšanos, un kā galveno ienaidnieku šajā ceļā — nolemtību būt nepilnīgam. Nemiers, kas cilvēku plosa viņa nepilnības dēj, veido pašu cilvēka būtību un tāpēc, ka nav ārēju spēku radīts, nav arī novēršams.

Emocionāli sakāpināti un uzlādēti ir gan viņa dzejas varoņa saskarsmes mirkli ar pasauli, gan pašapceres, pašizcīņas, pašizvērtējuma stundas. Pasauli viņš uztver ar kaut kādu liktenīgu kvēli, ikreiz aizdegdamies.

Aizdegdamies — šī metafora var likties banāla, taču Leona Brieža attieksmi pret pasauli neviens cits vārds neizteiktu precīzāk. Viņa stihija ir uguns. Uguns tēlā iemiesotas viņa vēlmes (Sirds deg kā liktenis pēc visa āra), mīlestība (Ir mūsu mīles­tība vīraks, kas, sevī degot, klusi kūp), sajūsma un uzupurēties gatavība (0, mirkļa nelgai… Aizdegties, lai dzistu…), nespēks un vilšanās (Bezspēka uguns manī dūmo sīvi, un nav jēgas vairs it nekam).

Leona Brieža uguns nav tikai spēle, nav aizrautīga liesmu dejošana, nav spīdē­šana. «Ļaujiet man būt ugunī par degšanu,» vēlas viņa dzejas varonis. Viņš prasa būtību, bet uguns nojēguma būtiskākā dala ir ari nežēlīgākā, nesaudzīgākā.

Viņa dzejas varonis visu laiku it kā asina sevi, lai ne uz brīdi neiemigtu viņa atvērtība sāpēm ceļā uz pilnību. Vienmēr viņš atrod kādu nedrošu punktu, uz kura balansēt, lai pārliecinātos un pārliecinātu par cilvēka dvēseles spēka robežu neesamību, atrod kādu pietiekami niecīgu ieguvumu, pret ko iemainīt savu dzīvi, lai _pierādītu nesavtīgu upurētiesgatavību: «Dēj ta, ko vēl pat neapzinos es / un kuru vārdā pie­saukt neuzdrīkstos, / pat tajos augļus nenesošos dīgstos / man sava karsta asins jāienes.»

Uldis Bērziņš nāk no zemes un pie zemes arī paliek. Ka zeme viņa varonis ir reizē jauns un vecs, nacionāls un internacionāls. Dažkārt mierīgs, vienkāršs, zemes auglī­bas spēku sevī nesošs, bet bieži atgādina haotiskus krāvumus, kuros cits uz cita un cits caur citu saskatāmi dažādi zemes slāņi — kā pēc zemestrīces. Bet,_ ja šie slāņi vēl šūpojas, te grimdami, te celdamies, te uznirdami, te pazuzdami, — tā ir pati zemes­trīce.

Tiktāl intuīcija, pusapzinīgi priekšstati, emocijas. Taču šī raksta uzdevums ir parā­dīt, kādā mērā konkrēti dzejas teksti dod pamatu saskatīt U. Bērziņa daiļradē zemes stihiias dominanti.

Mūsuprāt, šāds pamats saskatāms dažādos poētiskās formas un satura līmeņos, kas, protams, tikai nosacīti atdalāmi cits no cita, bet vispilnīgāk to atspoguļo sin­takse. Liela dala dzejoju rakstīti bez pieturzīmēm un vizuāli iezīmētām pauzēm. Toties šādas pauzes iezīmē atskaņas un citi fonētiski līdzekļi, kas balsta stingru iekšējo ritmu. _

Ulda Bērziņa dzejā nozīmīgs lielums ir gars. Tas var pirmajā mirklī likties para­doksāli, bet bieži vien, tieši par garu runājot, dzejnieks vispilnīgāk pārliecina par savu piesaistītību zemei. Viņa dzejā gars ir neparasti vielisks, un nekad, pat vispārdrošāka­jos tēlu satuvinājumos (vai it īpaši tajos?), nezūd priekšstats par materiālo pirm­pamatu. Gars, kas ir neiznīdējams un pārvarigs, savu spēku smeļ no zemes, un tur

ir tā sākotne: «Dzirdi, gars no kapsētam, no neiesietām lapām, no pērniem kalendā­riem, no pērnām vēstulēm sāk burbuļot» — vai vēl tiešāk, vēl «piezemētāk»: «Sazeļ gars kā nātras žogmalā», «gars., mēslo zemi ja šogad gara daudz tad pākamvasar zels».

Vārdu, jēdzienu, priekšstatu, attieksmes tapšanas process, to formēšanās no empī­riskas uztveres elementiem — tāds ir U. Bērziņa ceļš, pa kuru viņš tuvojas lielajai Jēgai. Vjenlaikus poētiskas pasaulsainas, poētiskas situācijas radīšanas rituāls laikam vispilnīgāk atspoguļots dzejolī «Prozaisms lakstīgala»: «Pa kartupeļu zemi cauru pava­sari miglas, miglas, silts, visu nakti lakstīgalas brēc, sabrēc mirkli. Esmes jūklim cauri lido burts pie burta, valka miesu, auj zabakus un klusi saka: — Jā?»

U. Bērziņa zemes tēlā sastopas_ pasaules radīšanas mīta materiālisms un moder­nās zinātnes klēpī izveidotais materiālisms, veidojot tikai viņa poētikai raksturīgu gai­sotni.

Jāņa Rokpeļņa dzejā jau kopš pirmā krājuma «Zvaigzne, putna ēna un citi» saska­tāma kāda vienojoša īpašība, kas nodrošina stipru autora klātbūtnes efektu. Tas ir priekšnoteikums, lai kādu sacerējumu ne tikai uztvertu kā mākslu, bet arī noticētu tā pašatklāsmes patiesīgumam. Viņa dzeja šķitās esam bezķermeniska, caurspīdīga un plūstoša. Kā gaiss? Vai kā ūdens? Nē, tomēr gaiss. Bet gaisa kā tēla tajā tikpat kā nebija (vismaz ne vairāk kā jebkura cita dzejnieka darbos), tāpēc, citējot dzejoļus, gandrīz neiespējami pierādīt šī priekšstata objektivitāti. Vairāk starp rindiņām nekā pašos tēlos un rindās jautās šī elementa klātesamība. Un tomēr — ķermenisko un bezķermenisko tēlu identificēšana, pāreja no vieniem otros būtiski iezīmēja krājuma seju: «izdzen smaržu no zieda / lai pajumtes nav / viņai šo un vēl citu nakti/ /..un lai kle­jotājs pārnakšņo ziedā / bet smarža lai klejo tālāk.»

Jāņa Rokpeļņa dzejaspasaule nav nemaldīgi sakārtota, bet dažādu, bieži vien pret­runīgu spēku sadalīta, pārdalīta un kārtota (vai ārdīta). Tā nesastāv no priekšmetiem un parādībām, bet no patstāvīgām pazīmēm un detaļām, kuru patvaļīgu savienošanu nekavē ne telpā, ne laikā pastāvošās robežas. Vienā plaknē novietojas garīgais un sadzī­viskais, bijušais un esošais. (Kaut arī šis raksturojums daudzās detaļās sasaucas ar to, kas teikts par Ulda Bērziņa dzeju, tas nepierāda abu dzejaspasauļu līdzību, bet gan vārdiska apraksta nepietiekamību un nepilnīgumu.) Cilvēks — autors, liriskais varonis, lirikas objekts — nesaplūst un netiecas saplūst ar šo vidi, bet, izjūtot to kā suverēnu patību, vai nu ir spiests tai pakļauties, vai tiecas to pakļaut. Reizē skeptiķis un estēts — viņš it kā ironizē pats par savu nostalģiju pēc nekad neizjustas, dabasbērnam raksturīgas pasaules nedalāmas kopības izjūtas. Pilsētnieks līdz matu galiem (pēc dzīvesveida, domāšanas tipa, dvēseles struktūras), «Rīgas iedzimtais» ■— viņš tomēr sāpīgi skaidri apzinās dvēseliskos zaudējumus, ar ko cilvēkam draud pilsēta. Pēdējā desmitgadē starp nopietnākajiem latviešu dzejniekiem ir maz tādu (vai nu tie pilsētu nepazīst, vai pilsēta tos nobūrusi), kuru dzejā kaut kādā aspektā neatspogu­ļotos atsvešinātības problēma. Jāņa Rokpeļņa dzejā, īpaši otrajā krājumā «Rīgas iedzim­tais», šī fenomena mākslinieciskais veidols nostājas mūsu priekšā traģiski kails un tiešs. Un tēls, kurš kļūst par atsvešinātības emocijas iemiesotāju, ir gaiss. Apliecinot intuitīvās nojautas pareizību, stihija, kas Rokpeļņa agrīnajos dzejoļos šķita visur klāt­esoša, visu apņemoša, taču nenosaukta, otrajā krājumā ir «kondensējusies», manifestējusies konkrētos nojēgumos. «Gaiss virmoja, un tajā telpā bija/ I cilvēki. Bet viņu sejas toreiz/ Mēs neredzējām. [..] Gaiss virmoja, un ātra trūdu smaka/ Pa telpu lidi­nājās viegliem kožu spārniem.»

Ar mums it kā runā cilvēks, kas ilgi dzīvojis tumsā un iemācījies uztvert dažādus pieskārienus. Un smaržas. Taustes un ožas sajutumi krasi dominē pār pārējiem. Bet, ja dzejas cilvēks telpā ir viens (un viņš bieži ir viens attīrītā, atkailinātā telpā), par šo sajutumu vienīgajiem avotiem kļūst gaiss, vējš, smakas, smaržas. Tik daudzveidīgs tāpēc ir to tēlojums. Vējš, kas pasaulē ieradies ciest, nedzīvotais vējš, esmes vējš», nepiesildītas klātienes pilnais gaiss, vējš, kas nes svešas ēnas un izkliedē tas laiktelpā, plašā mirklī, «bez robežām, bez debesīm, bez miņām» — tas viss nežēlīgi atspoguļo atsvešinātības un nepiesaistītības bezdibeni. Līdzīgi: «Pie dziestošas akas mēs sadū­rāmies./ Pārāk daudz viņu bija pie akas./ Vēju kažokos, velēnu dūraiņos./ Sveši ļaudis… Un kūtslopu smakas./ Sveši ļaudis. Viens spainis uz visiem./ Dzērām parmaiņus — viņi un es.»

Lai pārliecinātos, ka pastāv sakars starp_ stilistisko substanci un atsevišķu tēlu stilistisko un semantisko iekrāsojumu, par «parbaudes akmeni» izvēlējāmies vienu no izplatītākajiem poētiskās valodas atribūtiem — zvaigznes tēlu. Zvaigzne sastopama gandrīz jebkura dzejnieka valodā, tādējādi, šī tēla nelietošana arī raksturo attiecīgo dzejnieku vai virzienu.

Aplūkojamo trīs dzejnieku darbos vārda zvaigzne lietojums atšķiras gan pēc ap­joma, gan satura. Lietojumu skaits tikai tuvināti atspoguļo relatīvo lietošanas biežumu. Visvairāk lietojumu reģistrēts Leona Brieža dzejā, taču viņa dzejoļu krājumu kopap­joms ir lielāks nekā abiem pārējiem. Nozīmīgāka mums šķiet autoru attieksme pret šo tēlu, tam piešķirtā jēga un poētiskās funkcijas, kuru atklāšanai nepieciešams kaut minimāls konteksts.

Nākamajā lappusē apkopoti šādi minimāli konteksti, kuros zvaigzne ietilpst kā sub­jekts, papildinātājs vai apstākļu sastāvdaļa. Zvaigznes poētiskās vai simboliskās nozī­mes, emocionālo attieksmi pret to parāda epiteti, salīdzinājumi, predikāti.

Zvaigznes tels Leona Brieža dzejā

akla [..] zvaigzne

zvaigzne aizsteidzas apmazgā [..] zvaigzni

apliec [..] zvaigzni ap galvu zvaigzne atskaita no zvaigznes atskaldīties ce]as pretī zvaigznei

zvaigzne auklētāja zvaigzne deg (spoži) deg pēc zvaigznes (zālē) zvaigzne dūc dzīvot bez zvaigznes

zvaigžņu ērkšķis zvaigžņu gaisma zvaigzne griež dzīslas iedegt zvaigzni izbaudīt zvaigzni izbēgt zvaigzni jūras, gadsimti un zvaigznes ir starp mums kļauj rokās zvaigzni

zvaigznes kvēlo zvaigzne laistās liela zvaigzne

zvaigžņu lijums zvaigžņu malka zvaigzne nāks tuvāk neesoša zvaigzne nemanīt zvaigzni nes zvaigzni nesamin zvaigzni

zvaigzne neuzelpo zvaigzne nojumj jumtu norietoša zvaigzne ,

padzen zvaigzni

zvaigzne pazib zvaigzne pazīst visus zvaigzne plaiksnī salta zvaigzne simt miljoni zvaigžņu skaidra zvaigzne

zvaigznes kā stiķenes zvaigzne spīd zvaigznes stars šķiež zvaigznes

zvaigznei tiek padebess zvaigzne uzmeklē rūti zvaigzne velk ceļu deniņos zvaigzne vēro zvaigzne zib

Zvaigznes tels Jāņa Rokpeļņa dzejā

zvaigznes atslēga mirdzošā pie zvaigznēm akā zvaigžņu cukurs zvaigzne graiza visu zvaigznes griež kā skārds zvaigzne kā kļavas lapa mirdzoša, tāla zvaigzne karātavas kar zvaigžņu lauki zvaigžņu lietus zvaigžņu metāls veca zvaigzne mirst

zvaigznes nogriežas pirkstos zvaigžņu piegružots gaiss zvaigznes saskrapstīt zem zvaigznēm sazarotām zvaigzne skujaina izaug zvaigžņu slaucītājs zvaigžņu stari bij iekurs zvaigznes kā sudrabkartupeļi zvaigžņu šļakatas kalst zvaigzni pārvērš staros sviedru sāli par zvaigznēm iekaisīja

Leona Brieža dzejā zvaigzne ir viens no nozīmīgākajiem tēliem, kas palīdz uzturēt spēkā uguns prasījumu, gan tāla un tīra, aicinādama un cerību sēdama, gan nezeligi tuva dzejas varoņa domās un asinīs skaudrus ceļus_ vilkdama. Sis tels L Brieža dzeja laui’atpazīt tiklab romantiskās skolas tradīcijas, kā viņa pasa spa go temperamentu.

Viņa zvaigzne «rīkojas» pēc poētiskajā tradīcijā iedibinātājiem speles noteikumiem ne tikai zib, plaiksnī, laistās, bet arī deg (tas ir tiešs vārdisks tilts no_ pirmelementa kas iekrāso visu Leona Brieža dzejas pasauli, uz zvaigzni). Ta ari ielaužas cilvēka vai tiek antropomorfizēta: dūc matos, griež dzīslās, velk ceļu deniņos; zvaigzne ir aukletaja.

Jānis Rokpelnis zvaigzni liek sava pirmā krājuma nosaukuma. Tacu ta ir maņu kustība viltus gājiens, paradokss, kādiem pilna visa viņa dzeja. Izlasot nosaukuma so tradicionālāko no tradicionālajiem poētiskajiem simboliem, galdam to, ko autors pat nedomā piedāvāt. J. Rokpeļņa attieksme pret zvaigzni ir no poētiskas tradīcijas viedokļa neparasta. Gluži citāda nekā Leonam Briedim.

. ,ļal ?a .. Rokpeļņa zvaigzne lielākoties ir gluži vienkārši priekšmets starp citiem priekšmetiem, kas dazkart nejauši nonāk dzejas varoņa interešu laukā, lai atkal attāli­nātos. Par to liecina tiklab salīdzinājumi un epiteti, kā darbības, ko veic zvaigzne: veca, skujaina, ka skārds, kā kļavas lapa, kā sudrabkartupeļi: zvaigzne, kas mirst graiza visu kas karātavas kar. Visas šīs īpašības un darbības var likties izkaisītas bez noteikta centra, un pirmaja mirklī sakars ar J. Rokpeļņa stilistisko substanci, ar gaisu un ta kustībām it ka paliek apslēpts. Taču visām J. Rokpeļņa zvaigznēm ir kāda kopīga īpa'sība, kas tas būtiski atšķir no L. Brieža zvaigznēm, — tās ir vēsas tās nededzina. ’

Par U. Bērziņa dzejas_ zvaigzni ir maz ko teikt. Taču šis fakts nesagādā vilša­nos •— gluži otrādi, apliecina to, kas bija intuitīvi nojausts.

«Ar zemes temperamentu apveltītie cilvēki griež nost debesis,» — tā I. Ziedonis kada saruna izteicies par tēlotājās mākslas pārstāvjiem. Arī U. Bērziņa dzejā šaura šķiet debesu stremelīte — par kartupeļu zemi, natrājiem, purvājiem utt., utt. Tas ir zemes cilvēka skats, ko U. Bērziņa varonis paceļ uz zvaigznēm — tālām, skaistām Jo to skaistumu viņš apzinās. Bet zvaigznes nekādi nejaucas viņa zemes dzīvē. «Zvaig­zne staigā pa_ debesīm smarža pa zemes virsu,» raksta U. Bērziņš. Vai: «Zeme dūc zeme brūk lēnam zvaigznes drūp.»

Stilistiskās substances jēdziens nav tikai teorētiska ekvilibristika, tikai jauns ter­mins. Manuprāt, šīs parādības apzināšanās un izpēte, kas zināmā mērā jāuztver kā zemteksta kontūru iezīmešana tekstā, ir arī praktiski nozīmīga un nepieciešama. Tā ir īpašība, kas jāizjūt un jasaglabā: pirmkārt, gadījumos, kad dzeja kļūst par pamatu citam mākslās veidam, piemēram, dziesmai, dzejas teātrim, kad tiek veidotas dzejoļu krājuma ilustrācijas u. tml., otrkārt — kad dzeja tiek atdzejota citā valodā.

Piezīme: rakstā izmantots Siguldas 1. vidusskolas 11. klases skolnieces Ņinas Bistrovas 1987 g savāktais un sakārtotais materiāls. ' ’

Literatūra

1 Ãèðî Ï. Ðàçäåëû è íàïðàâëåíèÿ ñòèëèñòèêè è èõ ïðîáëåìàòèêà. — Íîâîå â çàðóáåæíîé ëèí­ãâèñòèêå. Âûï. IX. Ì.: Ïðîãðåññ, 1980. Ñ. 53.

2 Turpat.

3 Ìîðîçîâ Í. Ëèíãâèñòè÷åñêèå ñïåêòðû. — Èçâåñòèÿ îòäåëåíèÿ ðóññêîãî ÿçûêà è ñëîâåñíîñòè ÐÀÍ. Ò. 20. Êí. 4. 1915. Ñ. 93—134.

4 Ëåâèí Þ. Î íåêîòîðûõ ÷åðòàõ ïëàíà ñîäåðæàíèÿ â ïîýòè÷åñêèõ òåêñòàõ. — Ñòóêòóðàëüíàÿ òèïîëèãèÿ ÿçûêîâ. Ì.: Íàóêà, 1966. Ñ. 202.

ü Turpat.

6  Êàãàí Ì. Ìîðôîëîãèÿ èñêóñòâà. Ë.: Èñêóñòâî, 1972. Ñ. 286.

1 Ziedonis I., Veidemane R. Pats ceļš — darbs. — Promatnakt, šurpaiziet. R.: Liesma, 1983.

Kādā intervijā Greiams Grīns kā izcilākos 70.—80. gadu rakstniekus nosauca četrus: Berilu Beinbridžu (Beryl Bainbridge), Mjurielu Spārku (Muriel Spark), Viljamu Trevoru (William Trevor) un Braienu Mūru (Brian Moore).

Berila Beinbridža (dz. 1934. g.) raksta neliela apjoma kompaktus, stilistiski ietu­rētus un emocionāli piesātinātus romānus. Rakstniece apgalvo, ka strādājot tikai pa naktīm, uzrakstot kādas vienpadsmit lappuses, no rīta pēc pārlasīšanas izmetot laukā desmit un atlikušo pārrakstot vismaz desmit reizes. B. Beinbridža pašironiski saka, ka esot empīriķe, rakstot tikai par to, ko pati piedzīvojusi, un piedomājot klāt tikai kadu sīkumu. Bet tas būtība maina visu viņas romānu smaguma centru. Tā, piemēram, romāna «Vīna fabrikas ekskursija» («The Bottle Factory Outing», 1974) pamatsižetu veido gatavošanās ekskursijai uz Savvaļas dzīvnieku parku un pati ekskursija. Romāna pirmā daļa šķietami ir ikdienišķu un sadzīvisku problēmu virkne, sīku intrigu, nesa­skaņu un neveiksmju apraksts. Tad ekskursijas laikā pēkšņi pazūd viena no romāna varonēm. Drīz vien viņu atrod mirušu aiz rododendru krūmāja. Vēlāk noskaidrojas, ka slepkavība bijusi bez iepriekšēja nolūka — viens no izbraukuma dalībniekiem centies sievieti iekarot ar varu un vīna reibumā nav aprēķinājis savu spēku. Rezultāts — mugurkaula lūzums un nāve. Līdz ar šo epizodi viss romāns iegūst grotesku, pat sirreālistisku nokrāsu, atklājot būtisku līdzību ar F. Kafkas un absurdās dramaturģijas estētikas principiem. Ekskursija turpinās, bet paradoksālā veidā sievietes nāvi pārējie varoņi uztver lielākoties kā neērtību, kā nepatīkamu un negaidītu starpgadījumu. Ro­mānā iezīmējas viena no B. Beinbridžas daiļrades tēmām — pasaule, kurā mēs ik dienu eksistējam, ir absurda, katra atsevišķa indivīda «es» šajā absurdajā vidē ir bez jebkādas vērtības, un šis ir katra atsevišķā likteņa neglābjama traģisma iemesls. Cilvēka dzīves dramatismu izraisa ikdienas dzīves sīkumainība un mehāniskums, kopī­bas izjūta irst, zūd saikne starp atsevišķo un veselo, starp sabiedrību (šaurākā no­zīmē — kolektīvu) un indivīdu. Pretstati nav tikai B. Beinbridžas darbu kompozīcijas, to estētisko un filozofisko pamatprincipu iezīme, tie raksturo arī viņas stilu — sintak­tiski vienkāršā un stilistiski visai neitrālā romānu valoda it kā pretnostatīta pārsteidzoši daudzveidīgajai noskaņojumu gammai. Svarīga loma ir montāžai un atsevišķo romāna ainu izvietojumam; līdz ar to romāna kompozīcija iegūst semantiskas funkcijas un pamatideja paliek pašā tekstā nenoformulēta. Galvenais izriet nevis no atsevišķām darba daļām, bet no to kopsakarībām, savstarpējām saiknēm. Tādējādi autora teksts iegūst savu «dubultnieku», kas eksistē ārpus valodas lingvistiskajiem resursiem. Sī ir viena no mūsdienu romāna būtiskākajām iezīmēm. Tā raksturo romāna kā žanra intelektualizācijas procesu, kas netieši ir saistīts ar vizuālo (kino u. c.) mākslas formu attīstību.

Angļu literatūras raksturīga iezīme ir tā, ka tieksme uz jauninājumiem ir cieši saistīta ar tradīciju apzināšanos; šādā literatūras attīstības gaitā bieži vien nepamatoti saskata konservatīvismu.

Raksturojot B. Beinbridžas darbus, G. Grīns tos nosaucis par mūsdienu gotiku. Gotiskā romāna ietekme uz visa romāna žanra attīstību, liekas, ir daudz būtiskāka, nekā mēs to parasti apzināmies. Blakus Beinbridžai šajā sakarā var minēt arī vairā­kus citus autorus: pirmkārt A. Mērdoku (I. Murdoch) — minami būtu trīs viņas darbi: «Vienradzis», «Kad eņģeļi valda» un «Itāļu meitene» — un A. Kārteri (A. Carter). Atsevišķi gotikas elementi sastopami arī daudzu citu autoru darbos — gan kā sižeta principi’ un atsevišķi tēli, gan arī kā filozofiski estētiskie principi. Gotiskais romāns, kas izveidojies 18. gadsimta otrajā pusē, tiek dēvēts arī par melno jeb šausmu romānu, taču šausmām, bailēm kā šo romānu noskaņojuma dominantei ir tikai ārēja līdzība ar B. Beinbridžas darbiem. Neuzsākot polemiku par gotiskā romāna lomu literatūras vēsturē, nepieciešama neliela atkāpe, lai pateiktu, ka romāna sižetiskā pievēršanas viduslaikiem un mistikai nebūt neapliecina tikai cilvēka niecības apziņu un bezcerīgu kapitulāciju pārdabiskā priekšā. Arēji pārdabiskās, noslēpumainās parādības ir drīzāk līdzība, kas atklāj jaunizveidojušos attieksmi pret īstenību, tās traktējumu un uztveri. 18. gadsimta beigu periods bija pēcapgaismības laikmets, kad pakāpeniski iesakņojās apziņa, ka mūsu pārliecība, uzskati un pasaules uztvere neizriet vienīgi no materiālās dzīves. Tas bija laiks, kad jaunu zināšanu iegūšana par lietām un parādībām lika apzināties, ka agrāk ierastais, šķietami statiskais kļūst par mainīgu un netveramu realitāti, parastas lietas kļūst noslēpumainas, neizskaidrojamas, jo atklājas aizvien

romānā pa S,Saš ^aut ,nes ;. pot ļkak lu ya Par šīs jaunās attieksmes simbolu. Gotiskajā romana galvenais akcents tiek likts nevis uz materiālās eksistences atspoguļojumu bet gan uz noteiktas noskaņas, emocionāla un dvēseliskā stavokļa atklāsmi tādējādi krasi ITlr'rt tend enci ne tik daudz pievērsties ārējo lietu būtības izzināšanai, bet mēģināt ‘T nosIe P—b “,, _cllveka dramatisko pakjautību ārpasaules ietekmei, tās ļaunumam, kam ir visdazadakas izpausmes formas. Pētot ļaunuma cēloņus radies veļ kads svarīgs secinājums: ļaunums nepastāv tikai ārpasaulē, bet mīt arī cilvēkā pasa, atklajot viņa divējādo dabu. Dominējošā baiļu un nedrošības atmosfēra, šīs pasaules ļaunums^ rakstnieces romānos saistas ar cilvēka dzīves sīkumainību ar vina pakļausanos mehāniskajai lietu pasaulei, kas tiecas iznīcināt garīgumu. Cilvēks radot ap sevi lietu šauro pasauli, līdz ar to rada arī morāles normas, kas krasi ierobežo viņa personīgo brīvību un tādējādi kļūst amorālas. Jebkurai materiālajai pasaulei ir slieksme nostaties pret_ indivīda patību, un B. Beinbridžas varoņi — parasti vidusšķi­ras pārstāvji zaudē spēju saglabat savu «es» un ikdienišku nodevību, nesaskaņu parpratumu rezultātā kā personības iet bojā. Viena no romāna «Šuvēja» («The Dress­maker», 1973) galvenajām varonēm pēkšņā dusmu lēkmē ar šķērēm nodur savas masas mīļāko tikai tapec, ka tas, nevērīgi ģērbdamies, ar formas tērpa piedurknes misiņa pogām saskrape rūpīgi koptā, no mātes mantotā galda virsmu. Lieta priekšmets sis sievietes klaustrofobiskaja apziņā kļūst līdzvērtīgs cilvēka dzīvībai. Sī tēma akcenteta ar lellēs, manekena teļu, kas reizē parodē «dzīvosi varoņus un izceļ dzīves pret* status, dzīvais nedzīvais, īstais — mākslotais, patība — bezpersoniskums. Valodas klišeja, dzīves rutīna ir pretstats visam radošajam, dzīves jēgas noliegums. Romāna «Sāpju laiks» («Injury Time») varone Binnija savam mīļākajam saka, ka viņā vairs neesot noslēpuma — ja viņš stāvētu pavisam nekustīgi, tad sieva pa viņa seju varētu nobraukt ar putekļu lupatu kā pa mēbeli. «Sāpju laiks» — viens no B. Beinbridžas īzcuakajiem darbiem — godalgots ar Vitbreda literāro prēmiju (1977) kā gada labākais romāns.

Romāna darbības laiks ir nepilnas divdesmit četras stundas, tā pamatsižets ir vienkarss, taču ar mazliet absurdu pieskaņu. Binnija, sieviete ap četrdesmit, ir īsta mājas būtne vienkāršā^ un sievišķīga. Viņas mīļākais Eduards ir apmēram tāda paša vecuma vīrietis, precējies, bet no ģimenes dzīves rutīnas paguris cilvēks. Nevē­lēdamās slēpties no ļaužu acīm (Eduardu mac neirotiskas bailes, ka viņš varētu tikt «atmaskots»), viņa visai uzstājīgi lūdz uzaicināt pie sevis uz vakariņām kādu no Eduarda paziņām kopa ar sievu. Kad viesi ir atnākuši, negaidīti ierodas Binnijas draudzene Alma. Viesības norit neveikli un saspīlēti. Tad pēkšņi mājās ielaužas vairaki noziedznieki, kurus vaja policija. Visus piecus vakariņu dalībniekus viņi paņem par ķīlniekiem un pieprasa policijai, kas ielenkusi māju, lai Jauj viņiem aizbraukt. Pec pazemojumu un šausmu nakts noziedznieki aizved sev līdzi Binniju un Eduardu, kuram izdodas nemanot izslīdēt no mašīnas, atstājot Binniju svešinieku varā.

Romāna saikne ar gotiku izpaužas ne tikai atmosfēras līdzībā, bet arī telpisko kategoriju ziņā. Parasti gotiskā romāna darbība risinās stingri ierobežotā telpiskā vidē pilī. M. Bahtins šo pils telu traktē kā laika koncentrātu, piesātinājumu: pils nāk no pagātnes un ir vērsta uz to, laiks tur ir pirmām kārtām vēsturiska kategorija. Turpretī B. Beinbridžas romānā laiks ir subjektīvs un nelielais nams, kurā risinās dar­bība, pauž fizisku nošķirtību no ārpasaules, reizē būdams arī it kā laika šķirtne, kas bezcerīgi atdala visus romāna varoņus no jebkādas nākotnes un pakļauj bezperspektivitātei un nolemtībai. (Binnija saka Eduardam, ka viņš dzīvojot pagātnē.) So noskaņojumu vēl vairāk pastiprina ierobežotas, slēgtas telpas motīvs: «Tad pēkšņi, izdzirdot Eduarda aprauto un pieklājīgo balsi, Binnijai šķita, ka viņa iekrīt tumšā un slēgta telpā, ka ir ieslodzīta kastē upes dibenā. Binnijai šķita, ka viņš to nesadzirdēs, pat ja tā sāktu kliegt.»

B. Beinbridžas varoņu bailes nav tikai abstrakta kategorija, tām ir ļoti konkrēti, ikdienišķi cēloņi. Dzīvojot šaura, fiziski un garīgi noslēgtā vidē, viņi šo sākotnēji nemotivēto šausmu sajūtu zemapziņā projicē uz pavisam konkrētām, ikdienišķām lietām un parādībām. Līdz ar to bailes romānā ir divējāda kategorija. Pirmkārt, tās ir eksisten­ces veids, cilvēka dzīves pamatregulators: «Kaut arī visu mūžu viņa (t. i. Binnija — V. F.) ik pa laikam bija nokļuvusi briesmās un piedzīvojumos, viņa vienmēr bija ceļo­jusi pirmaja klasē, kur vagona pavadonis ik brīdi gatavs pakalpot.’ Pasaule bija kļuvusi neaprēķināmāka. Pavadonis streikoja, un sakari bija pārtraukti. Tagad vairs nebija tā, kā agrāk. Fantāzijas viņa redzēja pati sevi lidmašīnu un kuģu katastrofās.»

Otrkārt, bailes atklājas savās ikdienišķajās, līdz banalitātei pazīstamajās izpaus­mēs. Ta, piemeram, Eduards baidās ieiet augšstāva istabā, kur caur neaizklātajiem logiem vakara kads varētu viņu ieraudzīt un sieva _ varētu uzzināt, ka viņš pavada laiku pie mīļākās. Ikdienišķās bailes, kuru varā nokļūst varoņi, uz viņu «es» iedarbo­jas kā nospiedošs, pazemojošs un degradejošs spēks, un šis motīvs ir cieši saistīts ar slēgtas telpas tēlu. Romāna varoņi ir izteikti hedonisti, cilvēki bez īstas garīgās dzīves. Darbības vide ir ārkārtīgi precīza un līdz pedantismam konkrēta: Londonas priekšpil­sēta aprakstīta ar topogrāfa precizitāti — gan ielu nosaukumi, gan autobusu maršruti ir autentiski. Ja Binnija iet uz veikalu, tad viņa iet uz «Tesco», ja uz banku, tad tā ir Berklija banka, utt. Cilvēku apģērbs, mašīnu markas, preces veikalā — it viss tiek fiksēts ar dokumentālista sistemātiskumu, un ir pilnīgi skaidrs, ka darbība risinās septiņ­desmito gadu Anglija.

Taču romāns nekļūst par fiziskās realitātes kopiju, bet ir tās metafora (angļu rakstnieks Dž. Faulzs, piemēram, uzskata, ka realitāti vispār romānā nav iespējams atdarināt, var sniegt tikai tās metaforas), un autore to panāk divējādi. Pirmkārt — ar telpiski stingri norobežotu vidi, kas romānu ievieto it kā nosacītības ietvaros, bet galvenokārt ar negaidīto un šķietami māksloto sižeta pavērsienu, kas neļauj aprak­stīto uztvert burtiski (noziedznieku iebrukums). Otrkārt — ar romāna kompozīciju vai ar montāžas paņēmienu. B. Beinbridža savieno tipiskas ainas, situācijas vai frāzes netipiskā kombinācijā, un šāds paņēmiens izraisa absurda izjūtu. Tā, piemēram, atraz­damās nāves briesmās, Alma zvana uz mājām vīram, lai pateiktu, ka ielikusi pulksteni bufetē, — citādi viņš varētu to neatrast un aizgulēties. Citkārt viens no noziedzniekiem meklē veļas auklu, lai sasietu ķīlniekus: ««Vai tad jums nav veļas auklas?» vaicāja Džindžers. «Kur tad jūs žaujat veļu?»

«Es eju uz veļas mazgātavu,» atbildēja Binnija. «Tur ir centrifūga, un man aukla nav vajadzīga…»» Tālāk Binnija sīki stāsta par veļas mazgātavas priekšrocī­bām, kaut tobrīd nav droši pārliecināta, ka vēlreiz turp izdosies nokļūt.

Romānā dominējošā baiļu atmosfēra ir cieši saistīta ar_ ciešanu un nodevības tēmu — Binnija faktiski upurē sevi Eduarda labā, kurš romāna finālā nepārprotami viņu nodod. Sī tēma tiek akcentēta ar Leonardo da Vinči gleznas «Svētais vakar­ēdiens» tēlu, l<as kļūst par vienu no romāna pamatmotīviem: «Eduards ieskatījās spo­gulī un aiz savas izspūrušās galvas pie sienas ieraudzīja Jēzus attēlu, kam apkārt sēž viņa mācekļi.»

Gleznas reprodukcija, tās spoguļattēls un arī pats spogulis savdabīgi ironiskā un parodējošā veidā iekrāso Binnijas vakariņu ainu. Rakstniece piedāvā ļoti tiešu līdzību, kas lakoniski smalki paredz romāna finālā izdarīto nodevību. Spoguļa tēls kļūst par saikni starp aprakstīto vakariņu ainu un gleznas reprodukciju, vienlaicīgi gan izvēršot romāna telpisko perspektīvu, gan pasvītrojot nosacītību, kas piemīt visam darbam kopumā. «Svētā vakarēdiena» motīvs romānā nav vienīgā «kultūras vertikāles» sastāv­daļa. Otrs motīvs ir atsauce uz Šekspīra Makbetu, kura, līdzīgi iepriekšējam motīvam, vērsta uz Beinbridžas teksta parodēšanu. Sis motīvs uzsver Binnijā radušos para­doksālo vainas apziņu, kad viņa nejaušas apstākļu sakritības dēļ jūt sirdsapziņas pār­metumus, ka pakļāvusi briesmām Eduardu.

«Pīpe bija pazudusi. Binnija notupās un mekleja_ to uz grīdas. Kad viņa pieceļas, pirkstu gali bija notriepti sārti. Viņa sevi parliecinaja, ka tas ir vīns, nevis asinis, un stāvēja, pastiepusi roku pret virtuves gaismu, it kā būtu lēdija Makbeta.»

Romāna fināls atrisinājumu nesniedz, jo baiļu, sīkumainības un vainas apziņas mudžeklim cilvēka apziņā nav atrisinajuma. Romana pēdējais teikums izskan ar spalgu dramatismu («Kāda sieviete pie loga iekliedzas griezīgi kā sirēna»), radot apziņu, ka pakļaušanās materiālajai pasaulei un dogmatiska moralizēšana veicina garīgu bojāeju.

Andra Bergmaņa pirmās bērnu dzejo|u grāmatas intriģējošais nosaukums — «Pompiriņgads» ■— lieliem un maziem lasītajiem jau pirmajā brīdi liks jautāt, kas ir Pompīriņš. Pieaugušie atradīs visai līdzīgas atbildes, tikko būs izlasījuši apakšvirsrak­stu — «Dzejolīši visvisāda vecuma bērniem, kuri jūt Pompīriņu sevī». (Jāatzīmē gan, ka veltījums ietver jau drusku par daudz izmantotu formulu.) Toties bērniem, kam šī veltījuma zemteksts diezin vai šķitīs domāšanas vērts, pēc dzejoju iepazīšanas priekš­stats par Pompīriņu būs gandrīz vai katram savs. (Uzskatāmi tas varētu izpausties Pompīriņa portretu konkursā.) Sī netveramība, noslēpumainība, brīnumainība ir Joti bū­tiska grāmatas varoņa īpašība un reizē arī nozīmīga A. Bergmaņa dzejas vērtība. Ne­tveramā, visur klāt esošā Pompīriņa tēls veiksmīgi satur kopā krājuma kompozīciju.

Pompīriņa pasaule visvairāk saistīta ar jēdzieniem siltums, mājīgums, sirsnība, labsirdība, prieks, gaišas skumjas, laipnība. Grāmatā brīžam pavisam dabiski, brīžam smagnējāk autora labās gribas atspulgos atplaukst tradicionāli latviskais pasaules jau­kums, kas sakņojas visu lietu, parādību un dzīvu būtņu saskaņā, ritumā un samērā. Pompīriņš, kurā bērns reizēm var saskatīt pats sevi, bet reizēm pavisam citu noslēpu­mainu būtni, iedams un skriedams caur gada kupenām un peļķēm, piedalīdamies puķu plaukšanā un ābolu briešanā, nemaldīgi un brīvi ieņem savu vietu pasaulē, iekļaujas tās ritmā un atrod savu attieksmi pret apkārtni. Grāmatas lirisko patosu — un līdz ar to audzinošo, svētījošo iedarbi — veido skaidri jūtama, ik dzejolī pulsējoša vēlība pret visu labo — lielo un mazo: zemi, sauli, sniegpulkstenīti, biti. Dzejnieks to uzsver ar visiem viņa rīcībā esošajiem paņēmieniem un līdzekļiem: gan ar dzejas situācijām, ku­rām pamatā rāma iedziļināšanās un priecīga piedalīšanās dabas norisēs, gan ar gai­šiem epitetiem, gan ar deminutīviem. Dzejoļu galvenā varoņa un pasaules attiecības ir tuvas tautas dziesmā paustajām, kad «Visi man labi bija, / Ja es pati laba biju».

Sāds līdzsvars — kā tautasdziesmās — A. Bergmaņa lirikā ir pašsaprotams, dabisks.

Zāle dara savu darbu — Pompīriņš arī dara savu darbu —

nopļauta vīst klausās kā zāle vīst

un pamazām pārvēršas sienā. un, ejot uz pļavu,

nomazgā kājas,

Gotiņa dara savu darbu — lai gotiņai piens būtu tīrs.

ēd sienu

un pārvērš to pienā.

A. Bergmaņa dzejas pasaule nav balstīta intelektuālās atklāsmēs — vārdspēlēs vai sižetiskās asprātībās, tajā maz arī skaļuma un košuma, ko sniedz mērķtiecīgi izraisītas dzirdes un redzes asociācijas. Pasaules jaukums, brīnumainība vairāk atklājas noska­ņās, izjūtu niansēs, to savstarpējās attieksmēs. Pavasarīgo un vasarīgo dzīvotprieku dziļāku un nozīmīgāku padara lielās rudens skumjas, gada raito ritumu aptur brīdis, kad «Pompīriņš pirmoreiz dzird / vārdiņu «bēres»» (diemžēl nozīmīgajā dzejolī par bērēm ir neizstrādātas vietas), gada gaišo un krēslaino noskaņu mijā pienāk mirklis, kad «Jūt Pompīriņš sevī skanam / kaut kur dzirdētu vārdu «svēts»». Arī emociju ba­gātība un dažādība Pompīriņpasaulē ir pašsaprotama un dabiska — tā ir saistīta ar laika izjūtu. Laiks, kas Pompīriņam atklājas dažādās svētku dienās (Jāņos, Mārtiņos, Ziemassvētkos), atnes dažādas noskaņas. Bet viņam ir arī pašam savs laiks — domā­šanai, jušanai, gadalaiku un dabas norišu pārdzīvošanai. Dažādās noskaņas ir kustībā — Pompīriņš tās pietuvina sev, aptur uz brīdi, izdzīvo un tikai tad laiž prom.

Pasaules burvība «Pompīriņgadā» nav saistīta ar «multenēm», «košļenēm», kompjūterspēlēm un citiem mūsdienu pilsētas bērniem (un ne tikai viņiem) pierastiem jauku­miem, nav mājienu, ka virs zemes ir milzīgi daudz nejaukā. Tomēr krājumam nevar pārmest nedz garlaicīgu «arhaiskumu», nedz arī nedzīvu idilliskuinu.

«Pompīriņgadā», kā jau vairumā bērnu dzejoļu grāmatu, kas nav balstītas vārd­spēlēs vien, visai stipri, kaut netieši skan arī pieauguša cilvēka atmiņas par bērnību un «atmiņas par nākotni» — ideālo bērnību. Reizēm šīs «pieaugušo intonācijas» varbūt pat pārskan «bērnišķīgās», taču nedomāju, ka tas būtu šīs dzejas trūkums — visi šie darbi tomēr ir arī (ja ņe tikai) bērnu dzejoļi. Un pieaugušajiem domātie zemteksti nenolaupa bērnu tiesu, tikai paplašina izjūtu spektru.

Kopumā atzinīgi vērtējot grāmatas silto, jauko Pompīriņpasauli ar tās emocionālo bagātību un harmonisko atvērtību, priecīgi smeldzīgajām un gaiši skumjajām noska­ņām, saskaņu ar visu dzīvo, jāatzīst, ka atsevišķu dzejoļu analīze atklāj arī negludumus, trūkumus — tēlu un domu irdenu saistījumu, barbarismu (krāga, deķis) diskutē­jamu lietojumu, kompozicionāli un ritmiski neveiklas frāzes un pantus.

«Pompīriņgads» ar savu tīro, emocionālo lirismu, harmonisko un reizē diezgan daudzpusīgo dzīves ainu labi iekļaujas latviešu bērnu dzejā. Un nepazūd tur — par to parūpējas Pompīriņš, noslēpumainā radībiņa, kas no meža iznāk ne jau ar vislieliskāka­jām bekām, ne jau ar kādu jaunu triku, asprātību, bet ar tukšu grozu, neskaudīgu sirdi un rāmu atziņu: «Daudzi prot sēnes lasīt, / retais prot sēnēs lūkoties.»

Konstantīns Karulis

.. 

Manā bērnībā Stepermaņu Krustiņu vēl daudzkārt pieminēja, bet tagad viņš pieder tikai vēsturei. Latviešu kultūras vēsturē viņam ir noteikta vieta, ko viņš ieņēmis kā dzejnieks un lugu rakstnieks, žurnālists un grāmatu izdevējs. 10. februārī pagāja 130 gadu kopš Stepermaņu Krustiņa dzimšanas. Viņš ir zemgalietis, pilnā vārdā Kris­taps Krustiņš Stepermanis, dzimis 1860. gadā Kroņa Vircavas Stepēnos. Izglītojies Jelgavā, beidzis reālskolu. Izmēģinājies dažādos darbos, K. Stepermanis 1888. gadā apmetās uz dzīvi Saldū, atvēra tur grāmatu veikalu un kopš tā laika ilgus gadus bija saistīts ar grāmatniecību. Par grāmatām un rakstniecību Krustiņu ieinteresēja brālis Pauls, vēlākais Jaunsvirlaukas pagasta skolas skolotājs. Pauls pats rakstīja dzejoļus un stās­tiņus un jau kā reālskolas audzēknis kopš 1865. gada publicējās «Mājas Viesī» un «Latviešu Avīzēs». Arī Krustiņš literārās gaitas sāka ar dzejoļiem. Viņa pirmie panti ievietoti 1878. gadā «Latviešu Avīzēs», pēc tam «Balsī», «Rotā» un citos izdevumos. Daļa dzejoļu parakstīti ar pseidonīmu Māriņš (Māriņa, Mārinis).

Stepermaņu Krustiņa dzeja cildina mīlestību un tēvzemi. Tanī ir daudz sentimentāla, un ne pēc satura, ne formas šī dzeja daudz neatšķiras no J. Lautenbaha-Jūsmiņa un citu tautiskā romantisma turpinātāju, patiesībā šī virziena epigoņu, dzejas. Lūk, kāds Stepermaņa pants:

Birzes vidū, strauta malā Jaunava še sēroja,

Lakstīgala ievas zarā Sēri dziesmu pogoja.

(Birzes vidū)

Kaut arī atsevišķos Stepermaņa pantos ir valodas negludumi, daudzi dzejoļi rit viegli un raiti, un viņš spēj sava laika mākslinieciskajā līmenī izjusti apdziedāt mīlestību, pagāt­nes varoņus un dabu. Piemēram pants no Auseklim veltīta dzejoļa:

Krēsla iestāj krasta malā,

Laiva dzelmē ielīgo;

Saule noriet Sēļu daļā,

Daugaviņa sidrabo.

(Izloksnēs iestājsākas, iestājas’.) Stepermanis dzejoļus sakārtoja un izdeva divos krājumos: «Neaizmirstules» (1888) un «Ideāls» (1902).

Aizrautīgi lasīdams cittautu literatūru, K. Stepermanis ieinteresējās par drāmu un drīz pārstāja rakstīt dzejoļus. Pievērsdamies gan vēsturiskiem sižetiem, gan sadzīves konfliktiem, viņš četros gadu desmitos sarakstīja 15 lugas, no tām deviņas iespiestas grāmatās. Pēc klasiskiem principiem daļa lugu sacerētas piecpēdu jambos. Pirmā tapa drāma «Zemgalieši» (1883, iespiesta 1887. g.), kur darbojas Namejs, Viesturs un citi zemgaļu varoņi. Tā bija pirmā latviešu vēsturiskā drama. T. Zeiferts rakstīja par šo lugu: ««Zemgaliešus» sarakstīdams, Stepermanis gan turējis par paraugu acu priekšā Šekspīra darbus. Neparastām gleznām, atjautībām, spēcīgiem teicieniem bagātais stils no ārienes viņu cik necik atgādina; bet Stepermanim pilnīgi trūkst Šekspīra ģeniālā skata un skaidrības.»1

Kritiķu lielāko uzmanību saistīja drāma «Altranstetas asins zieds» (1893), kas attēlo Ziemeļu kara notikumus ar muižnieku Patkulu centrā. «So lugu patiesi var atzīt par latviešu klasiskās traģēdijas pirmsākumu; tik viņas dramatisko vērtību mazina dramatiska kāpinājuma un darbības kulminācijas punkta trūkums,» rakstīja teātra kritiķe P. Jēgere-Freimane.2 _

Dažas Stepermaņa lugas cenzūra neļāva iespiest. Viņa pēdējās lugas rakstītas un iespiestas šā gadsimta divdesmitajos gados — «Revolūcija» (1924) un «Zemga­liešu» 2. daļa (1925).

Par paraugu uzskatī'dams cittautu klasisko drāmu, K. Stepermanis tomēr nav spējis sasniegt tādu māksliniecisko līmeni, kas viņa lugas paceltu pari savam laikam. «Stepermaņu Krustiņu.. varētu atzīt par slieksni, kas šķir primitīvo, didaktiskiem mērķiem kalpojošo latviešu drāmu no klasiskās mākslas drāmas, jo no pirmās viņš ir apzinīgi atraisījies, bet otrai nav spējis visā pilnībā tuvoties,» secina P. Jēgere-

6-    189

Freimane.3 Latvijas Zinātņu akadēmijas izdotajā sešsējumu «Latviešu literatūras vēs­turē» pieminēts tikai Stepermaņu Krustiņa vārds, neminot un neraksturojot nevienu viņa darbu. Tas laikam izskaidrojams ar Stepermaņa aso nostāju pret komunistiem.

Paša sarakstītie darbi rosināja Stepermani izveidot grāmatu apgādu. Ar drāmu «Zemgalieši» viņš pasāka sēriju «Burtniecība». Ar šo izdevumu Saldus ierindojās to nedaudzo provinces pilsētu vidū, kurās darbojās grāmatu apgādi. Sekoja dzejoļu krā­jums «Neaizmirstules» un citas grāmatas. Pirmās sava apgāda grāmatas Stepermanis iespieda Jelgavā A. Reinberga tipogrāfijā. Tekstu salika ar latīņu burtiem. Ar šo paņē­mienu Stepermanis turpināja K. Stālberga septiņdesmitajos gados ieviesto tradīciju, kurai līdz 19. gadsimta beigām bija ļoti maz sekotāju, jo lasītāji bija pieraduši pie gotiskajiem burtiem un ne labprāt pirka ar latīņu burtiem iespiestās grāmatas. Steper­manis ievēroja K. Biezbārža izstrādāto ortogrāfiju, pēc kuras patskaņu garumu apzī­mēja tikai lokatīva galotnē. Sī ortogrāfija bija viens no pirmajiem posmiem latviešu jaunās ortogrāfijas izveidošanā. Teksta paraugs:

Es gribēju puķites lasit,

Ko vainadziņā vit.

Rūpējoties par grāmatu glītu poligrāfisko izveidojumu, K. Stepermanis pasāka jaunu ceļu — savu lugu «Mācītāja meita» (1893) viņš nodeva iespiešanai Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā Pēterburgā. Nelielo grāmatu tiešām iespieda’ ļoti glīti, bet tās pašizmaksa bija diezgan augsta, jo tipogrāfijai vajadzēja izgatavot jaunus burtus īpatnējai latviešu ortogrāfijai. Turpmākās grāmatas Stepermanis iespieda atkal Jelgavā.

1894. gadā Stepermanis ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Bauskā, atvēra arī tur grā­matu veikalu un turpināja grāmatu izdošanu. Stepermaņa apgādā iznāca ne tikai paša sarakstītās grāmatas, bet arī kalendāri un daži citi izdevumi. Stepermanis aktīvi piedalī­jās sabiedriskajā darbā; kā Lauksaimniecības biedrības priekšnieks viņš ierosināja muižu sadalīšanu. 1906. gadā soda ekspedīcija Stepermani apcietināja, bet advokāts J. Čakste, vēlākais valsts prezidents, pēc kāda laika panāca viņa atbrīvošanu. Pirmā pasaules kara laikā Stepermanis bija armijas sagādnieks Krievijas dienvidos. Atgrie­zies dzimtenē, viņš atrada savu māju un veikalu izpostītu. Stepermanis pārcēlās uz Rīgas jūrmalu un iesaistījās atkal sabiedriskajā darbā. Vairākus gadus viņš bija pilsētas galvas biedrs, finansu nodaļas vadītājs un bankas direktors. Daudz rakstu viņš publicēja laikrakstos. K. Stepermanis mira 1941. gadā.

Jāpiemin, ka ciešas saites ar latviešu grāmatniecību bija K. Stepermaņa dēlam — vēsturniekam Marģeram Stepermanim (1898—1968) — un arī mazmeitas Maijas ikdie­nas gaitas saistītas ar literatūru grāmatnīcā «Zinātne».

Būtu vēlams, lai Saldus un Bauskas novadpētniecības muzejos pienācīgi atspogu­ļotos K. Stepermaņa darbība grāmatniecībā (pirmām kārtām eksponējot viņa šajās pilsētās izdotās grāmatas), jo, tikai pateicoties Stepermanim, Saldus un Bauska pagā­jušajā gadsimtā kļuva par pilsētām, kurās darbojās grāmatu apgāds.

NO STEPERMAŅU KRUSTIŅA DZĪVES APRAKSTA

Esmu dzimis 1860. gada 10. februārī (pēc jaunā stila) Kroņa_ Vircavas Stepēnu mājās kā lauksaimnieka dēls. Vecākiem bija četri bērni — trīs deli un viena meita, no kuriem es tas pastarītis. Vecāki bija ļoti dievbijīgi ļaudis. Katru svētdienu no rīta visa saime pulcināta sēdēja pie galda un skaitīja patarus; tevs lasīja no sprediķu grāmatas sprediķi, un visi nodziedājām dziesmas. Ar kalpiem bija ļoti laba saticība; toreiz bija tikai’ gada algādži. Stepēnu māju zeme bija 180 purvietu liela, bez tam vēl sešas pūrvietas pļavu pie Lielupes un trīspadsmit pūrvietu pļavu pie Sesavas upes. Bija divi precēti kalpi ar bērniem, kuriem bija jāgana lopi — 20 govis, vesels bars aitu un cūku, jo arī precētiem kalpiem bija katram sava gotiņa, avis un cūkas, kuras ar saimnieka lopiem kopā ganījās. Tad vel bija divi puiši un divas dienestmeitas. Ari es kā bērns dabūju ganīt zosis.

Ziemā kalpu istaba bija īsta darbnīca. Visapkārt vērpējas sēdēja pie ratiņiem un vērpa, vīrieši vija kaktos virves, grožus, saites. Mes, bērni, sēdējam cits pie_ laktura istabas vidū un dedzinājām skalus, cits pie savas māmiņas vērpējas un mācījās ābeci. Dažureiz, kad maizi cepa lielajā maizes krāsnī un maize bija jau izvilkta nokrāsns, un lielie cilvēki bija pie lopiem un ārienes darbos, mēs, bērni, salīdām krāsnī un stāstījām viens otram pasakas. Vasarā atkal uz plašajām lopu ganībām, uz atmatām, kādas bija visiem apkārtnes kaimiņiem, sastapās ganiņi. Visur atskanēja gaviles, lalināšana, visapkārt pa birztalām dzirdēja lakstīgalu un citu putniņu dziesmas, bet gaisa trallināja cīrulīši. Ak, cik jautra bija šī bērnība!

Tad nāca skolas gadi. Es iemācījos lasīt pie mātes, tai blakus nosēdies pie ratiņa. Lasīju no dziesmu grāmatas un katķisma. Vecākie brāļi Jānis un Paulis apmeklēja Jelgavā reālskolu. Vasarā, brāļiem pārnākot mājās pa brīvdienām, iemācījos no viņiem rakstīt un lasīt vāciski, jo toreiz reālskolā mācības notika vācu valodā. Brāļi apmeklēja

skolu līdz tercijai*. Vecākais drīz apprecējās, un tēvs nodeva viņam mājas kā jau vecākajam dēlam, lai nebūtu tam jāiet karaklausībā. Jaunākais brālis bija apkārtējos pagastos baku potētājs, vēlāk skolotājs Jaunsvirlaukas pagastā. Atdodot mājas vecā­kajam dēlam, tēvs paturēja sev līdz miršanai 60 pūrvietas zemes, ko apstrādāja, turot sev par palīgu pusbrāli Pēteri, kas bija apprecējis mātes māsasmeitu. Mana māsiņa Grieta, ko mes, bērni, saucām par Čiepi, jau divus gadus agrāk bija aizprecēta uz Valgundes Petriņiem pie saimnieka Zērvalda.

Mana pirmā skola bija Jelgavas reālskola, kurā iestājos kvintā2 1872. gadā. Tur par skolotāju bija Vītols, tagadēja konservatorijas rektora profesora Jāzepa Vītola tēvs. Dziedāšanas stundās, skolotājam vijoli spēlējot, allažiņ ieradās klasē arī mazais Jazepiņš ar vecāko brālīti pie mums.

Reālskolā tolaik lielākais vairums_ skolnieku bija latviešu tautības. Jelgavas iemīt­nieki, kuriem bija dzīvoklītis ar divām vai trim istabiņām, iznomāja vienu istabiņu diviem vai trim skolniekiem, kuriem tad vecāki ik nedēļas atveda uzturam maizi, sviestu, gāju, pienu, no kā dzīvokļa saimniece pagatavoja ēdienus visiem kopīgi. Tā dzīvojām saticīgi, godīgi, bez ķildām savā starpā.

Reālskolu beidzu ar labām sekmēm 1877. gadā. Bija nodoms palikt par skolotāju, bet tad pagadījās brīva rakstveža vieta pie Vircavas mežziņa Smēmaņa Jelgavā, kur sabiju līdz karaklausības laikam. 1881. gadā noliku savvaļnieka eksāmenu un iestājos Vjazemskas dienesta un savvaļnieku pulkā, kas stāvēja Rīgā. Kazarmas atradās netālu no kara hospitāļa. Pa vaļas brīžiem bija jauka pastaigāšanās pa Lielajiem kapiem. No sākuma domāju iestāties karaskolā, bet, tuvāk iepazīstoties ar karavīru dzīvi, tā man nepatika. Pēc divu gadu dienesta laika, kur vasaras kara apmācības gaitas notika šaipus Ikšķiles pie Daugavas, 1883. gada pavasarī atgriezos Stepēnos, lai atpūstos un palīdzētu tēvam un mātei viņu saimniecībā. Atpūtas laikā toreiz sarakstīju vēsturisko drāmu «Zemgalieši» (1. daļu), skatu lugu «Mācītāja meita», romantisko bēdu lugu «Odens meita» un daudz dzejoļu, kas nodrukāti Velmes izdotajā «Austrumā» Maskavā zem pieņemta vārda Māriņa un Vēbera «Balsī» Rīgā.

Mana māmuliņa bija atvase no senā Vaidelaišu cilts celma, precēta no Salgales Diduļu mājām, Salgales Vaideļu saimnieces meitasmeita. Diduļi bija netālu no Sal­gales baznīcas, kur senos laikos otrpus Lielupei aiz mācītājmuižas starp Lielupi un Īslīci netālu no Ciemaldu muižas pie ozolu koku pudura senlaikos atradusies latviešu dievu mītne. Mana māmiņa dziedāja ļoti skaistas tautasdziesmas, ko toreiz nosūtīju uz Maskavu tautasdziesmu krājējiem. Dziesmu gars man bija mantots no māmuliņas. Sāku jau skolnieka gados rakstīt dzejoļus. Daži no tiem parādījās «Latviešu Avīzēs» 1878. un 1879. gadā, piemēram, «Birzes vidū», «Kaps svešumā» (pie Donavas), un «Miers» Māteru Jura laikrakstā3 . Lai tuvāk iepazītos ar apkārtni, apmeklēju Mežotnes vecās pilsdrupas un laukumu pie tām, kur senos laikos norisinājušās zemgaliešu cīņas ar vācu bruņiniekiem. Apkārtnes tēlojumi bija nepieciešami drāmai «Zemgalieši» (1. daļai), ko tolaik rakstīju.

Jaunsvirlaukas skolā notika kora mēģinājumi, lai nosvinētu Ziemassvētkus ar dzie­dāšanu. Arī es tur piedalījos un iepazinos ar apkārtnes daiļajām tautietēm. Iemīlējos Bīriņa jaunkundzē, īstā Fausta Grietiņā no Lubenieku mājām. Tēvs viņai bija miris, un māte ar savām četrām meitām, no kurām Grietiņa bija vecākā, apsaimniekoja prāvo lauku saimniecību. Par palīgu saimniekot bija nācis mātesbrālis, agronoma Bisenieka vecākais brālis no Kroņa Vircavas Zīģeļiem. Trīs jaunākās māsas apmeklēja vēl aug­stāko meiteņu skolu Jelgavā, ko Grietiņa bija jau nobeigusi. Viņa ļoti interesējās par dzeju, sevišķi viņai patika Ausekļa un Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja. Ejot pie brāļa garām Lubeniekiem, allažiņ apciemoju Grietiņu. Viens otram tā iepatikāmies un iemīlējāmies viens otrā, ka pēc pieciem gadiem, maniem dzīves apstākļiem nodibinoties, apprecējā­mies. Kā vecākā meita, uz kuras vārda bija nostiprināta māja, viņa to nodeva mātes lietošanā uz desmit gadiem, lai varētu jaunākajām māsām palīdzēt pabeigt skolas mācības. _

Sajā atpūtas gadā kādu laiciņu pēc Ziemassvetkiem pavadīju ari Elejas pagasta Ikvildēs pie māsas; Zērvalds bija pārdevis Valgundes Petriņus un nopircis Elejā Ikvildes mājas netālu no Sesavas baznīcas. Dabūju iepazīties ar šo apkārtni, apmeklēju arī Lietuvā Janišķus un Žagari.

1884.   gadā devos uz Rīgu meklēt darbu. Dažus rakstu darbus nodevu Pūcīšu Ģedertam, kam bija sava grāmatnīca. Pūcīšu Ģederts izdeva arī_ laikrakstu.4 Arī poli­cija toreiz izdeva «Rīgas Pilsētas Policijas Avīzi». Tās redakcijā es dabūju vietu pie rakstu darbiem, man bija jātulko avīzes raksti no krievu un vācu valodas latviešu valodā.5 Rīgā tuvāk iepazinos ar B. Dīriķi, P. Pļavnieku un Vensku Edvartu, kas toreiz strādāja «Baltijas Vēstneša» redakcijā6 , un «Balss» redaktoru A. Vēberu.

1885.    gada vasarā braucu paciemoties mājās_, jo jutos ne visai vesels. Rudenī iestājos atkal darbā pie mežziņa Smēmaņa Jelgavā — savā agrākajā darba laukā par rakstvedi; tur sabiju līdz 1888. gadam. Tanī laikā izdevu dzejoļu krājumu «Neaizmirstu­les» un vēsturisko drāmu «Zemgalieši» (1. daļu).

Kāds pazīstams virsnieks dabūja vietu Saldū par apriņķa priekšnieka palīgu un ņēma mani līdzi par savu darbvedi. Saldū atklāju grāmatnīcu. Pa Ziemassvētkiem apprecējos; kāzas nosvinējām Lubeniekos, un ar jauno sievu ierados Saldū trešajā svētku dienā. Sieva rīkojās grāmatnīcā, es kā darbvedis policijas kancelejā. Vēlāk biju par darbvedi un tulku pie izmeklēšanas tiesneša turpat Saldū. Plaši piedalījos sabied­

riskajā dzīvē. Redzēdams, ka tirdzniecība pa lielākajai daļai atrodas žīdu rokās, iero­sināju nodibināt kooperatīvu, kas arī izveidojās ar plašu veikalu pie tirgus laukuma. Tas bija viens no pirmajiem kooperatīviem Latvijā. Saldus sadraudzīgā biedrība ievēleja mani par priekšnieku. Uz manu ierosinājumu uzcēlām staltu biedrības namu izrī­kojumiem. Saldu iepazinos ar gleznotāju Jani Rozentālu. Mani apciemoja agronoms J. Bisenieks, kas tikko bija izdevis lauksaimniecības kalendāru, ko atveda man pārdo­šanai.7 Saldū apciemoja mani F. Brīvzemnieks, L. Bērziņš, J. Frīdenbergs-Mieriņš, redaktors F. Bergmanis un daudzi citi kultūras darbinieki.

Manā izdevniecībā iznāca skatu luga «Mācītāja meita», vēsturiskā bēdluga «Altranstetas asins zieds» («Vidzemnieks Patkuls») un romantiskā bēdluga «Ūdens meita» («Elks»),

Kārtojot sievas mantošanas lietas, 1894. gadā pārcēlāmies uz dzīvi Bauskā, atve­rot tur arī grāmatnīcu. Bijām jau saime ar diviem mazuļiem — meitiņu Austru un dēliņu Pauli. Bauskā nodibināju Lauksaimniecības biedrību un .vēlāk Lauksaimniecības krajaizdevumu kasi. Kad tiku ievēlēts pilsētas domē, nācu ar vietējiem vāciešiem asās pretišķībās dažādās pilsētas lietās, jo vāciešiem bija pārsvars pilsētas domē. Sīs pretišķības_ katrā vēlēšanu gadā izpaudās asākā veidā. Daudzi latvieši bija pārvācojušies un turējās ar vāciešiem kopā. Tas sarūgtināja īstos latviešus un stiprināja viņu vieno­tību.

Kopā ar Frici Adamoviču noorganizēju Bauskā draudzības vakarus pilsētas skolā. Ar viņa palīdzību izdevu «Paidagoģisko kalendāru».8 Caurskatot manas lugas rokrak­stā, viņš par tām izteicās ļoti atzinīgi.

Bauskā piedzima vēl divi dēli — Radagaiss 1895. gadā un Marģers 1898. gadā. So reti laimīgo laulības dzīvi pārtrauca sirsnīgi mīļotās sievas nāve, jo bērniņa kristī­bās sieva baznīcā bija saaukstējusies un dabūjusi plaušu iekaisumu. Kauču divi ārsti centās izārstēt slimnieci, viņa tomēr 27. septembrī šķīrās no saviem mīluļiem uz neredzē­šanos. Iestājās grūta dzīves liksta. Pāris gadu vēlāk mira mans tēvs 87 gadu un drīz pēc viņa arī māte 85 gadu vecumā.

1 Tercija — trešā klase (skaitot no pēdējās klases).

2  Kvinta — piektā klase (skaitot no pēdējās klases).

8 «Baltijas Zemkopī». «Baltijas Zemkopja Pielikumā» daži Stepermaņa dzejoļi ievietoti 1884. gadā, kad Māteru Juris avīzi vairs nerediģeja.

4  Pūcīšu Ģederts, īstā vārdā Ģederts Eilenbergs (Eulenbergs), piedalījās «Baltijas Zemkopja» izdo­šanā (1879—1885) un dažus gadus (1891—1894) bija viens no «Dienas Lapas» izdevējiem.

5  «Rīgas Pilsētas Policijas Avīze» (1885—1913) iznāca ar tekstu latviešu, krievu un vācu valodā.

6  Bernhards Dīriķis (1831 —1892) bija «Baltijas Vēstneša» redaktors un izdevējs, Pāvuls Pļavnieks (1850—1888) un Vensku Edvarts (Edvards Skujenieks, 1855—1897) — redakcijas locekli.

7 Agronoms Jānis Bisenieks (1864—1923) bija Stepermaņa novadnieks, dzimis Vircavas pagasta. Viņa sastādītais «Lauksaimniecības kalendārs» bija 1892. gadam, pēc tam kalendaru izdeva ar nosau­kumu «Lauksaimnieku kalendārs».

8  «Paidagoģisks kalendārs skolotājiem un vecākiem» iznāca Bauskā KStepermaņa apgādībā četrus gadus (1897—1900).

NO LASĪTĀJA VĒSTULES:

V. Ancīša materiālā «Saldus pusē» (Grāmata. 1990. Nr. 1. 78.—80. Ipp.) mīnēts F. Krūmiņš. Krūmiņš Fridrihs Andrejs (1849—23.11.1912. Saldū) — baptistu mācītājs. Bijis Sakas draudzes nedēļas skolas skolotājs (1878—?) un garīdznieks šādās draudzes: palīgskolotājs Rīgas Āgenskalna (1884—1886), Apšuciemā (1886—1887), Saldū (1887—1912), Pampāļos (1887—1897); Latvijas Baptistu draudžu sabiedrības padomes loceklis (1910—1912). _

Piederēja grāmatu veikals Saldu. Bija gramatu izdevejs. Apglabāts Saldus kapsēta.

Literatūra: Avots. 1912/47:663; 1912/50:593—595; 1913/43:512. Rīss J. Latviešu baptistu draudžu izcelša­nās un viņu tālākā attīstība. R.: 1913. 165. Ipp., foto.

(Vēstules sūtītāja paraksts nesalasāms)

BIBLIOTHECA RIGENSIS

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Rīgas pilsētas bibliotēkas darbība apsīka — samazinājas literatūras iegāde, apmeklējumi un izsniegumi. Tiešā karadarbības joslā tā atradās 1919. gadā Bermonta uzbrukuma laikā, kad tika nedaudz bojāta bibliotēkas ēka un dažas gramatas.

Pēc Latvijas republikas proklamēšanas pieauga sabiedrības interese par bibliotēku. Par to liecina raksti tā laika periodiskajā presē. Piemēram, vienā no tiem («Baltijas ziņas», 1918. g. 13. dec. ar_ parakstu «-rs», domājams ■— J. Brigaders) teikts, ka biblio­tēka pamatīgi jāreorganizē un jāpopularizē, īpaši latviešu nodaļa, kas nezin kādēļ atstata novārtā: bibliotēkā nav pat cilvēka, kas varētu pareizā latviešu valodā dot attiecīgus paskaidrojumus. Autors ieteic J. Misiņa privāto bibliotēku, kurā esot ap 20 000 sējumu, pārvietot uz Rīgas pilsētas bibliotēku un uzticēt viņam latviešu nodaļas pārzi­nāšanu. Nav zināms, vai kāds griezies pie J. Misiņa ar šādu priekšlikumu, bet savu krājumu uz Rīgas pilsētas bibliotēku viņš nepārvietoja, lai gan astoņpadsmit gadus vadīja tās latviešu nodaļu.

Padomju varas pirmajā periodā 1919. gadā bibliotēka nonāca Izglītības Tautas Komisariāta pārziņā, kas ari reglamentēja tās izmantošanu. Tā paša gada 20. maijā publicēta «Instrukcija Ratūža biblotēkas un lasītavas lietotājiem», kurā noteikta lasītāju pierakstīšanas un grāmatu izsniegšanas kārtība: grāmatas uz māju izsniedza partijas un Padomju valdības, ražošanas biedrību valžu, Rīgas Izglītības nodaļas .un Augst­skolu padomes darbiniekiem, bet pārējiem lasītājiem — ar šo iestāžu vadītāju parakstītu un apzīmogotu galvojuma zīmi. Lasītavas darba laiks bija 6 stundas (10.00—13.00 un 16.00—19.00). Šī instrukcija publicēta ar Izglītības tautas komisāra biedra E. Eferta parakstu un tika uzskatīta par pagaidu noteikumiem līdz Latvijas Centrālās bibliotēkas atvēršanai. Bibliotēkas darbvedībā sāka lietot latviešu valodu, lai gan darbinieki palika tie paši Baltijas vācieši. Tomēr nozīmīgākus pārkārtojumus nepaspēja realizēt, jo 22. maijā Padomju valdība atstāja Rīgu.

Latvijas republikas laikā bibliotēka nonāca pilsētas izglītības nodaļas tiešā pakļau­tībā. Lai atšķirtos no pilsētas tautas bibliotēkām, to sauca par Rīgas pilsētas centrālo bibliotēku, arī par Pilsētas rātsnama bibliotēku.

Liekas, ka grāmatu izsniegšanas noteikumi palika iepriekšējie, jo pret ierobežoju­miem bibliotēkas izmantošanā lasītāji rakstīja presē, norādot, ka neesot likumīgi prasīt no lasītājiem iestāžu vadītāju parakstītus un apzīmogotus garantijas rakstus, jo valsts iestāde nevarot uzņemties tādu atbildību.

Jaunie apstākļi bibliotēkai izvirzīja citus uzdevumus, un tos vajadzēja īstenot. 1920. gadā pilsētas valdes ieceltā komisija konstatēja, ka latviešu grāmatu bibliotēkā ir maz un tās nav regulāri iegādātas, un ieteica izveidot latviešu grāmatu nodaļu. Realizējot šo priekšlikumu, pilsētas valde ar 1920. gada 1. maiju par šādas nodaļas organizētāju ar direktora palīga tiesībām iecēla J. Misiņu. Latviešu grāmatu iegādei paredzēja līdzekļus, bet ar 1921. gadu bibliotēka sāka saņemt bezmaksas obligāto eksemplāru. Tas manāmi vienkāršoja latviešu literatūras komplektēšanu, un līdz 1938. gada oktobrim izveidojās visumā pilnīgs latviešu literatūras krājums, kurā bija jauniznākošā un vecā literatūra.

Bibliotēka ieturēja agrāko zinātniskās literatūras komplektēšanas virzienu huma­nitārajās zinātnēs. Literatūru, kas bjia tautas bibliotēkās, — daiļliteratūru un populār­zinātnisko — nekomplektēja.

Salīdzinot ar iepriekšējo laikposmu, samazinājās dāvinājumu īpatsvars, bet fonds pieauga vienmērīgāk — to nodrošināja ikgada budžets un obligātais eksemplārs. Tomēr grāmatu iegādei paredzētie līdzekļi nebija pietiekami, jo pilsētas valde, tos piešķirot, ņēma vērā apmeklētāju skaitu un izsniegumu, kas Rātsnama bibliotēkai bija mazāks nekā tautas bibliotēkām. Reizē ar to grāmatu iegādei piešķirtie līdzekļi_ bija mazāki un nepietiekami zinātniskās literatūras iegādei. Grūtības sagādāja arī vecāko vietējo izde­vumu piekomplektēšana, tādēļ bibliotēka 20.—30. gados bieži vien vāca vecās gramatas, kā arī latviešu un ārzemju periodisko presi skolās, citās pilsētas iestādēs un no privāt­personām.

1933. gada 16. decembrī pēc ilggadīgā Rīgas pilsētas bibliotēkas direktora N. Buša nāves par tās direktoru iecēla Umurgas mācītāju G. Šaurumu un par viņa palīgu —• vēsturnieku A. Baueru. To, ka bibliotēka pārgājusi latviešu sabiedriskā darbinieka vadībā, sava laika presē vērtēja kā nozīmīgu notikumu un aicināja pilsētas valdi pie­likt «visas pūles, lai Rīgas pilsētas bibliotēku izveidotu par vispusīgu kultūras iestādi, kas veicinātu objektīvas zinātnes uzplaukšanu. Lai šī bibliotēka kļūst par latviešu un jaunās Latvijas rūpju un gādības objektu,»

Līdzekļu trūkums, ko saasināja ekonomiskā krīze 20.-30. gadu mijā, lika pārskatīt jautājumu par divu zinātnisku bibliotēku — Rīgas pilsētas centrālās un Misiņa biblio­tēkas — komplektēšanu ar vienādu literatūru (1925. g. J. Misiņš bija nodevis savu grā­matu krājumu pilsētai). Lai novērstu fondu dublēšanos, pilsētas valde uzdeva Centrālajai bibliotēkai izstrādāt instrukciju, kurā būtu noteikti abu bibliotēku iekšzemes un ārzemju literatūras galvenie komplektēšanas virzieni: Centrālajai pilsētas bibliotēkai jakomplekte literatūra par Baltiju, Misiņa bibliotēkai — par Latviju un lat­viešiem. Instrukcijas izstrādāšana aizkavējās, un to apsprieda tikai 1938. gadā. Tajā bija noteikts tikai Rīgas pilsētas centrālās bibliotēkas komplektēšanas profils — iegādā­ties literatūru galvenokārt humanitārajās disciplīnās, kā arī krāt un uzglabāt visu Lat­vija izdoto literatūru un ārzemēs izdotos darbus par Latviju un latviešiem.

1936. gadā Rīgas pilsētas centrālajai bibliotēkai pievienoja medicīnas nodaļu (25 700 sējumu), kas kopš tās organizēšanas 1840. gadā pastāvēja atsevišķi.

1938.   gada beigās atkal mainījās bibliotēkas vadība. Likvidēja direktora un palīga posteni un sakarā ar to atbrīvoja direktoru G. Šaurumu un latviešu nodaļas pārzini J. Misiņu. Atjaunoja agrāko pilsētas bibliotekāra amatu, kurā iecēla kultūras darbi­nieku J. Straubergu. Viņa darbības laikā tika iecerēti un daļēji realizēti vairāki bibliotē­kas darba uzlabošanas pasākumi.

Pēc nepilna gada — 1939. gada 12. augustā — J. Slraubergs ierosināja līdzās publiskajām zinātniskajām bibliotēkām uzskaitīt visas slēgtās zinātniskās bibliotēkas un padarīt tās pieejamas visiem speciālistiem, izdot informatīvus biļetenus par zinātniska­jās bibliotēkās saņemtajām ārzemju grāmatām un publiskajām zinātniskajām bibliotēkām piešķirt tiesības pieprasīt uz laiku no visām speciālajām bibliotēkām literatūru savu lasītāju vajadzībām.

Sakarā ar tā laika starptautiskajiem notikumiem un lasītāju pieaugošo pieprasī­jumu pēc ārzemju literatūras pilsētas valde 30. gadu vidū piešķīra 15 000 latu ārzemju literatūras iegādei tautsaimniecībā. Kamēr sastādīja uti apsprieda sarakstus, sākās karš un pārtrauca grāmatu iegādi. Vēl vairāk līdzekļu 1939. gadā paredzēja literatūras iegādei politiskajās zinātnēs (20 000 latu), bet, kad tos 1940. gadā piešķīra, drīz sekoja pārmaiņas Latvijas politiskajā dzīvē, kas skāra arī bibliotēkas darbu.

Līdztekus jaunajai literatūrai ārzemēs iegādājās arī agrāko gadu izdevumus, pie­mēram, Vācijā — pirms Oktobra revolūcijas izdotās krievu nelegālās literatūras krājumu.

Turpinājās sakari ar ārzemju bibliotēkām un citām zinātniskajām iestādēm, apmai­noties ar informāciju un dubletiem. 1939. gadā J. Straubergs izstrādāja projektu grāmatu apmaiņai ar 75 partneriem, tai skaitā ar četrām Padomju Savienības lielākajām biblio­tēkām. Apmaiņas realizēšanai j. Straubergs lūdza nodot 75 eksemplārus no visiem pil­sētas valdes izdevumiem. Pilsētas valde šo projektu noraidīja dārgās izmaksas dēļ.

Neraugoties uz ierobežotajiem līdzekļiem, bibliotēkas fonds visai regulāri pieauga par 1000—4000 sējumiem gadā, kopumā 20 gadu laikā — no 103 611 sējumiem 1920. gadā līdz 203 934 sējumiem uz 1941. g. 1. janvāri. Kopā ar rokrakstiem, grafis­kajiem un sīkiespieddarbiem fondā bija vairāk par 400 000 vienībām.

Līdz 30. gadiem nepārtraukti auga arī apmeklējumi un izsniegumi. Lielākais ap­meklējums bija 1932. gadā (24 653), izsniegumu maksimums bija 1937. gadā (87 837 sē­jumi), pēc tam tie sāka mazināties. Apmeklējumu un izsniegumu samazināšanas daļēji izskaidrojama ar to, ka ar 1933. gadu lasītavām vairs nepasūtīja avīzes un to kārtējos numurus neizsniedza, kā arī ar to, ka literatūra Otrā pasaules kara priekšvakarā vairs neatbilda lasītāju vajadzībām.

Bibliotēkas darba paņēmieni palika agrākie — kā vairākus gadsimtus, bet jaun­ievedumu mēģinājumi īstenojās lēni un līdz 1940. gadam nepaspēja izvērsties. Piemē­ram, jauniegādātās grāmatas, tāpat kā agrak, ierakstīja jaunieguvumu katalogā pa atsevišķām partijām, bet grāmatās nelika nekādu atzīmi. Tikai 1939. gadā jauniegūtās grāmatas sāka nepārtraukti rakstīt inventāra grāmatā.

Tai pašā gadā nolēma izveidot alfabētisko katalogu visam fondam. Darbu sāka ar jaunajām latviešu grāmatām, izmantojot Valsts bibliotēkas iespiestās kartītes. Biblio­tēkas sešpadsmit darbinieku kolektīvam šo pasākumu realizēšana bija daudzu gadu darbs. Fondā palika 20. gs. sākumā izveidotais dalījums pa valodām, to ietvaros — pa galvenajām zinātņu nozarēm. Vēl 1939. gadā Rīgas pilsētas bibliotēkā rīkoja lekcijas par decimālo klasifikāciju un tās ieviešanas lietderību. Japiebilst, ka to pielietoja tikai Valsts bibliotēkā un dažās tautas bibliotēkās.

Agrākajā līmenī palika arī lasītāju apkalpošana. Grāmatas uz māju izsniedza sa­biedrībā pazīstamām personām vai ar viņu galvojumu. Līdz 1927. gada vidum uzskaitīja tikai izsniegumu uz māju, lai gan lasītāju, kas izmantoja literaturu lasītavās, bija daudz — tai skaitā arī ārzemju zinātnieki, rakstnieki un sabiedriskie darbinieki. Tikai 1939. gadā lasītavu darba laiku noteica līdz pīkst. 19.00 ar pārtraukumu 15.00—17.00, lai gan pret pastāvošo darba laiku (10.00—15.00) iebildumi bija jau no 1920. gada un agrāk to pagarināt nevarēja, jo krātuvēs nebija apgaismojuma.

Lasītāju informēšanai par visās Rīgas iestādēs jauniegūto ārzemju literatūru J. Strau­bergs bija iecerējis izdot biļetenu, par ko jau parādījās paziņojumi presē. Pilsētas val­dei izdošana likās par dārgu, un tā nolēma jaunieguvumu sarakstus publicēt žurnālā «Pašvaldības Darbinieks», no kura izgatavot nepieciešamo novilkumu skaitu,

Vairākkart tika apspriests jautājums par bibliotēkas telpām, kas, fondam un lasī­tāju skaitam pieaugot, bija kļuvušas par šaurām. Domāja par jaunas ēkas celšanu, bet pasaules saimnieciskā krīze aizkavēja to īstenot. Tāpat neizdevās iegūt visu Rātsnamu, jo tur izvietotajām citām iestādēm — bāriņu tiesai un bankai — bija nepieciešami ēkas pagrabos iebūvētie seifi.

Aplūkojamā laikposmā, atzīmējot bibliotēkas dibināšanas 400 gadu jubileju, Rīgas pilsētas valde_ faksimilā izdeva 1586. gadā Kenigsbergā iespiesto Enhiridiju — vienu no vecakajām gramatām latviešu valodā. 1933.—1934. gadā apsvēra jautājumu par J. K. Broces rokraksta «•Sammlung verschiedener Liejlāndischer Monumente..» izdošanu, bet tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi, un manuskripts ari nebija sagatavots iespiešanai (1926. gadā Latviešu senatnes pētītāju biedrība publicēja nelielu J. K. Broces zīmējumu un rakstu izlasi). Aprēķinus vēlreiz atsāka 1937. gadā, tomēr J. K. Broces darbu izdošanai nesa­gatavoja. 30. gadu beigās bibliotēka sarīkoja vairākas izstādes, to vidū 1939. gadā Rīgas pirmā grāmatiespiedēja N. Mollīna izdevumu izstādi.

No 1920. gada līdz 1940. gadam bibliotēkas fondi bija pieauguši vairākkārt. Pa­pildinājusies bija seno grāmatniecības pieminekļu, jaunākās literatūras un arī Baltijas kultūras darbinieku rokrakstu kolekcija. Bibliotēka bija kļuvusi par nozīmīgu kultūras vērtību glabātāju. 30. gadu beigās iecerēto un aizsākto darba uzlabošanas pasākumu īstenošanu kavēja līdzekļu trūkums un pārtrauca starptautiskie notikumi.

Publikāciju sagatavojis Jānis Paeglis

Sī latviešu zinātnieka vārdu mēs neatradīsim nevienā — ne Latvijā, ne ārzemēs izdotā latviešu enciklopēdiskā vārd­nīcā, kaut arī viņš bija vairāk nekā desmit grāmatu un vairāku zinātnisku rakstu autors. Ziedonis Ligers dzimis 1917. g. 27. martā Petrogradā. Viņa tēvs bija kalējs. 1936. g. Ziedonis Ligers pabeidza Rīgas II ģimnāziju. Viņa vecāki tolaik dzīvoja Kalnciema pagasta «Ziediņos» un nodarbo­jās ar lauksaimniecību un tirdzniecību. 1936. gadā Z. Ligers iestājās LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču paralēli klausījās lekcijas un kārtoja eksāmenus arī LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Studiju laikā Z. Li­gers pētīja muzeju un arhīvu materiālus Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Austrijā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā. Kopš

1939.   g. Z. Ligers strādāja Vēstures un filozofijas fakul­tātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu un vēlāk par mākslas vēstures asistenta v. i. etnogrāfijā. «Esmu vācis materiālus par latviešu etnogrāfiju, sevišķu vērību piegrie­žot latviešu zvejas kultūras pētīšanai.. Mana specialitāte ir etnogrāfija,» rakstīts Ziedoņa Ligera autobiogrāfijā. 1939. g. Z. Ligers apprecējās, vasarā strādāja Berlīnē un izturēja diploma pārbaudi krimināltiesībās ar vērtējumu «ļoti sek­mīgi» par tēmu «Krāpšanas definīcija». 1942. g. Z. Ligers lūdza atļauju nobeigt studijas tiesību zinātņu nodaļā. 1943. g. 30. decembrī pēc ļoti sekmīgi aizstāvēta diplomdarba LU piešķīra viņam tiesību zinātņu maģistra grādu. Emigrā­cijā Z. Ligers ieguva doktora grādu un profesora nosaukumu un strādāja Francijas zinātņu akadēmijā par vecāko zināt­nisko līdzstrādnieku. Sešdesmito gadu beigās viņš vairāk­kārt lūdza atļauju apmeklēt Latviju un māti, kura dzīvoja Jūrmalā. Pētot Āfrikas etnogrāfiju, Z. Ligers saslima ai malāriju, no kuras, pēc nostāstiem, septiņdesmito gadu vidū miris.

Z. Ligera zinātniskā darbība uzplauka emigrācijā un attīstījās trijos galvenajos virzienos.

Pirmais no tiem izpausmi rada darbā «Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsture. No pirmsākumiem līdz 18. gs.» (Parīzē, I izd. 1946, II izd. 1948). Pētnieks balstījies uz K. Mettiga, A. Tūlses, L. Arbtizova un citu autoru dar­biem. Sis pats pētījums vācu valodā iznāca Bernē 1948. g.'l ar nosaukumu «Geschichle der baltischen Stadle». Sajā darbāļ nav daudz jaunu secinājumu, taču tie iepazīstina franču unļ vācu lasītājus ar Latvijas pilsētu vēsturi.

Zinātniski nozīmīgākie ir pārējie divi pētniecības virzieni.

Otrais Z. Ligera darbības virziens bija latviešu etnogrāfija. Zinātnieks turpināja šajā jomā iesākto darbu. Latvijā 1942. g. latviešu un vācu valodā iznāca grāmata «Latviešu tautas kultūra. Etnogrāfiski pētījumi. I». Tajā apskatīta latviešu tradicionālā zveja, dravniecība, tautas celtniecība — izmantoti gan paša autora, gan cilu etnogrāfu materiālu vākumi, kā arī jau publicēti materiāli. 1952. g. Francijā iznāca Z. Ligera grāmatas «Latviešu etnogrāfija» pirmā daļa, kurā aplūkoti trīs etnogrāfijas jautājumi: lauksaimniecība, lopkopība un dravniecība. 1953. g. Parīzē franču valodā iznāca viņa Parīzes universitātes doktora disertācija «L’économie d’acquisition: la cueillette, la chasse et la pêche en Lettonie».

1954. gadā Šveicē kā Šveices etnogrāfijas biedrības rakstu 35. sējums iznāca Z. Li­gera grāmata «Ethnographie Lettone /», kurā apskatīta latviešu tradicionālā zveja, medības, zemkopība, lopkopība. Autors publicēja paša, kā arī Bīlenšteina, Broces un citu savāktos materiālus. Grāmata ir plašākais darbs franču valodā par latviešu et­nogrāfiju. Tāpat kā daudzi franču etnogrāfi, arī Z. l.igers, strādādams Francijā, pie­vērsās Āfrikas etnogrāfijas pētniecībai. Uz speciāla kuģa, ar kuru Z. Ligers devās pē­tījumos pa Āfrikas upēm, bija ierīkota laboratorija. No 1964. gada līdz 1969. gadam Parīzē četros sējumos iznāca Z. Ligera pētījums «Les Sorko (Bozo). Maîtres du Niger. Etude ethnographique», kurā aplūkotas Nigērijas iedzīvotāju tradicionālās medības, zveja, mājokļi, kuģniecība un bērnu audzināšana.

1971. gadā Parīzē iznāca Z. Ligera grāmata «La Sculpture Nigérienne. Etude ethno­graphique» 1050 autora pašrocīgi vīzētos un numurētos eksemplāros, bet nākošajā gadā — «Atlas d'ethnographie Nigérienne. Vol. II». Abas grāmatas ir ne tikai zināt­niski nozīmīgas, bet arī veiktas teicamā poligrāfiskā kvalitātē. Visi Z. Ligera darbi par «melno Āfriku» publicēti kā Francijas nacionālās zinātniskās pētniecības konkursa darbi. Z. Ligers bija šī pētniecības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

Līdzās latviešu humanitārajiem gara milžiem prof. A. Svābem, prof. E. Dunsdorfam, prof. E. Andersonam, prof. H. Biezajam Ziedonis Ligers piederēja pie ražīgākajiem latviešu autoriem trimdā. Viņš bija vienīgais latviešu etnogrāfs, kurš gan iepazīstināja franču lasītājus ar latviešu etnogrāfiju, gan arī pirmais no latviešiem sniedza izcilu ieguldījumu afrikānistikā, uzrakstīdams vismaz sešus sējumus par Āfrikas etnogrāfiju. Sis — trešais darba virziens bija augstākais pakāpiens Z. Ligera pētījumos, viņa gulbja dziesma.

AVR1KA

Si zemes-daļa, kas tiem Europeriem pret dienasvidus iraid, ir viscaur silta un loti karsta zeme, un gan drīz visi iedzīvotāji ir melni un Mori, un Latvieši tādus, bet nepareizi, Sumpurņus nolama. Tas vidus no ša liela zemes gabala nevaid vēl it labi pazīstams. Gan tur daudz valstis un tautas ronās, bet tāpēc, ka tie sirrdigi un nikni un, kā teic, citi cilvēku gaļas ēdot un kristitu ļaužu ienaidnieki iraid, neviens Europers neiedro­šinājās taļak ieiet. Tās valstis pie jūrmalām ir zināmās, un tur daudz kupčošanas, visvairak Eņģlenderi un Olanderi šē ikgads daudz tūkstošus melnu vergu sapērk, ko tie us savām salām pie Amerikas nosūta tur sukuru un kapeju-laukus apstrādāt un visus grūtus darbus pie sukura isspiešanas un vārišanas padarīt. Avrikas valstis, kas zināmās, iraid šās:

1.   Barbare zeme gar dienas-vidus jūru ir gan augliga no labibas, vīna, dārgiem koka augļiem un brangiem zirgiem, jo tā]ak no jūras tā zeme top neaugliga un smilkšu tuksneši iesākās, kur pa simts jūdzēm ne lasīts ūdens nav atronams.

2.   Egipteru-zeme no vienas puses pie dienasvidus jūras, no otras pie sarkanas jūras. Tā liela Nīl-upe še cauriet, kas no Abisīnes kalniem nolec. Si valsts bija vecos laikos spēciga un brīnum augliga, ko Moz. 13.10 ar vienu Dieva dārzu salīdzina. Bet tagad apakš Turķu-valdišanas novārgusi.

3.   Abisīnu-zeme ais Ēģiptes, pret Avrikas vidu, ir ļoti kalnaina, pa leijām gan augliga. To ticiba liekas kristiga būt, bet sajaukta ar Jūdu un Katoļu likumiem.

4.   Ap visiem krastiem pie jūras ir dažādas valstis un tautas, ar ko Europas kopmani andelejās, bet pret iekšpuses tās nepazīstamas iraid.

5.   Pašā apakšajā stūrī no Avrikas ir viens zemes gabals, kur viens brangs pilsats, Kap saucams, kas tiem Olenderiem pieder, kur visiem kuģiem, kas us Indianeru salām brauc, garām jaiet.

Tie lielāki pilsati iekš Avrikas iraid: 1. Pecpilsats, viņš ir liels un pilns no iedzīvotajiem, kas Mori iraid, šē aridzan daudz Jūdi dzīvo. 1. Alžīr-pilsats ir liels un brangs un pieder Vienam Liel-kungam, kas apakš Turķu-ķeizara virsibas stāv. Alžīreri ir visu kristigu tautu ienaid­nieki un dzīvo mūžigā karā ar tiem; kur tie vienu kristigu kuģu us jūru atron, to tie ar varu ņem nost, tās preces tie patur un tos cilvēkus tie par vērgiem dara un pie grūtiem darbiem piespiež. Bes Alžīreriem vēl citas valstis un pilsati no laupijuma us jūru dzīvo, un grib tās kristigas tautas no viņiem mierā palikt, tad tiem daudz naudas un mantas jamaksa. 3. Kajīro-pilsats Egiptes-zemē ir iekš Avrikas tas lielakais, jo tur vairak nekā trīs simts tūkstoši ļaudis, kas jeb Turķi, jeb Mori, jeb Grieķeri, jeb Jūdi iraid, dzīvo. Bes tās lielas Nīl-upes vēl tas Nīgers un Zenegals ir piemi­nami. Un, kauču vēl daudz citas upes ronās, taču nevienā pasauls daļā tik maz upju ronās kā še; tas nāk no ta liela saules karstuma un tiem lieliem smilkšu-klaijumiem. Vietām starp kalniem kāda upite ceļās, bet netāļ no sava avota jau issīk. Ta ticiba par visu Avriku-zemi ir Turķu jeb pagaņu ticiba. Pagaņu ticibas ir tik dažkārtigas kā tās tautas un brīžam ļoti ermigas. Skunstes, amati, kupčošana un gudras atzīšanas top vēl ap

jūrmalas atrastas, kur tie Europeri tos ismacijuši, bet taļam pret vidu ir lopišku būšana.

[••] .

_Nu es aridzan tos lielus tuksnešus jeb postus pasaule pieminešu. Tas ir tādi zemes-strēķi, kur nei upes, nei akas, nei purvji, nei cits kāds ūdens ir, un tabapēc tukši bes iedzīvotajiem un augļiem iraid.

Tas visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē ir pret dienas-vidus karstā Avrikaneru_zemē, Zaara saukts: Tas ir daudz simts jūdzes garumā un pie simts jūdzēm platumā. Tas vidus top ta smilkšu-jūra saukta, kur nei kociņš, nei zālite aug. Kad vējš tos sausus smilkšus saņem, tad viņš ātri kalnus uspuš un leijas līdzina, un tas, kas šodien kalns bija, rīt jau vairs nevaid, un, kur šodien līdzens bija, rīt jau kalni redzami — it kā jūras viļņi, kas tē kāpj, tē krīt, tē līdzinājās. Tiem ceļa gājejiem, kas caur tādu lielu tuksnesi iet, tā kā kuģiniekiem us sauli un zvaigznēm jaskata, ka tie nemaldās. Kad, par nelaimi, liela vētra ceļās, tad tik ko var glāb­ties, un dažs pulks ceļa-ļaužu iekš smilkšiem savu kapu atradis. No ša tuksneša teic, ka to ceļu pār tuksnesi varot pie ta liela pulka cilvēku un meža-zirgu (Kamieļu) kaulu, kas par visu ceļu ronās, pazīt. Tāpat ari­dzan tas liela nelaime ir, kad gadās, kad ūdiņš, ko us ceļa līdzņēme, beidzās; tad nekur glābšanas, nedz cits padoms ne iraid, kā vien savus Kamieļus nokaut un to ūdeni, kas vinu vēderā ronās, dzert.

[■ •]

Tie Strausi ir tie vis-lielaki un tik augsti ka zirgs, un viņu pauti, ko dēj, apaļi un kā labs kamoļš lielumā iraid. Viņiem ļoti īsi spārni, un ne­var gaisā celties, bet ar savām garām kājām tie tik ātri kā vējš tek, visvairak ar vēju, tad viņiem tie spārni par zēģeļiem dien. Viņu spalvas ir visās zemēs cienitas, ir Kurzemē mūsu Preilenes dažu dālderu nežēlo tās sapirkt un savu galvu pušķot.

[• •]

No tiem, kas abcjadi, tik lab ūdeni, ka lauka mīt, ir tie Krokodiļi Egiptes-zemē ļoti bīstami. Tie dažu lopu un cilvēku aprīst. Viņi īsti kā tās ķirzates isskatās, bet ļoti lieli, līdz trim asim garumā aug. Tas Kro­kodils allažiņ ar atplēstu rīkli guļ. Tad viens putniņš nāk, kas no tās atlikušas gaļas zobos barojās, to iskņābdams. Tad krākdams guļ. Bet viena pele ir tā Krokodila bende. Kad ta vaļā rīklē iesprūk, tad ta visas viņa zarnes caurkož. Tas Krokodils, to manidams, gauži plosās un kā negudrs lec un vārtās, kamēr sprāgst. Tas par to, kā viņš dažu cilvēku, kā bērns brēkdams un raudadams, pievilina un to aprīst. Viņš lielu pulku pautu dēj un upmalā iekš smilkšiem glaba, un silta saule tos isperina; bet tie jauni grāmaturakstitaji un pasauls staigataji, kas visas lietas labak pārmeklējuši, visu to, ko no Krokodila teic, par bābu pasakām tur.

Vēl ir no tiem, kas abejadi — ūdenī un laukā — dzīvo, vērā ņemami tie ar Kaulukažoku apbruņoti rupuči, no kuriem citi daudz podus sver. No viņu kaulu-kažoka top dažadas tabaka-dozes, ķemmes un nažu spali taisiti, kas melni, ar sarkanām un dzeltanām strīpēm israiboti ir.

Čūskas visvairak Avrikas-zemē tanīs lielos tuksnešos, brīžam tik res­nas kā baļķis iraid un spēj visu vērsi aprīt, ja, dažs lauva top no tādiem nožņaugts.

Turpat aridzan īsteni Pūķi atronami. Tie nava velis, nedz kāds briesmigs zvērs ar daudz galvām, kas uguni vemj jeb ar savu dvašu cilvēkus un lopus nonāvē un kas, kā neprāši daudzina, no veca gaiļa pauta isperēts top; bet tikai čūska ar spārniem, kas, kad cilvēks jeb lops nesargās, tam virsū skrien un nonāvē. Bet šis pūķis, kauču viņam spārni iraid, vairak nevar kā uslēkt un kādu gabalu paskriet, un tādēļ, ka viņš ar spārniem rīb un klabina, lēti no viņa var issargaties.

(Slenders G. F. Augstas gudribas gramata no pasaules un dabas.

R.: Liesma, 1988. 158.—188. lpp.)

Tur, kur krustojas dažādas kultūras, sastopas dažādas tradīcijas, reizēm reljefi at­klājas visai negaidītas lietas, kuras citos laikos neiznāk pamanīt un novērtēt. Tāpēc šajos krustpunktos tik uzmanīgi ieskatās pētnieki.

18. gs. vidus. Eiropa un Āfrika. Āfrikas tautas un viens no eiropiešu izcilākajiem domātājiem Fransuā Marī Aruē, kura «personība un darbi», runājot V. Zariņa vārdjem, «jūtami ietekmējuši literatūras um sabiedriskas domas attīstību visā Eiropā». (Zariņš V. Voltēra dzīve un filozofiskie romāni. Voltērs. Zadigs jeb Liktenis. Mikromegs. Kandids. — R., 1979., 5. lpp. Voltēra milzīgaja mantojuma Āfrikas tēma ieņem niecīgu vietu, taču, iepazīstoties ar franču dižgara pārdomām par šo kontinentu, kļūst skaidrs, ka šis ir tas krustpunkts, pie kura vajadzētu pakavēties. _ _

Viena no apgaismības laikmeta raksturīgākajām iezīmem bija fanātiska uzticība dabaszinātnēm un to pētīšanas metodēm. Visgudrākie vīri iedegās eksperimentēšanas kaislē. Monteskjē, piemēram, sasaldēja aitas mēli, lai varētu noskaidrot klimatisko ap­stākļu iedarbību uz dzīvām būtnēm. Izpētījis to ar mikroskopu, viņš secināja, ka kli­matam ir izšķiroša nozīme cilvēces Vēsturē.

Voltēra uzmanības lokā nokļuva neģeru ausis. Filozofs tūdaļ ierindojās to savu laikabiedru pulkā, kuri, pētot afrikāņa dzirdes orgānu, pūlējās izprast viņa ķermeņa uzbūves un funkcionēšanas īpatnības. Nēģera ausi Voltērs piemin kapitālajā darba «Eseja par tautu paražām un garu». Viņš atzīmējis, ka «nav ceļotāja, kas, pastaigājo­ties pa Leideni, neapskatītu daļu no nēģera reliculum mucosum, kuru preparējis slave­nais Ruišs (Ruysh). Atlikušo membrānas daļu Pēteris Lielais aizveda uz Pēterburgu un ievietoja Kunstkamerā. Sī membrāna ir melna, un tieši tas piešķir neģera uztverei zināmu melnumu, kas var izzust tikai slimības gadījumā, kad, audiem pārplīstot, tauki piepilda tukšās vietas starp šūnām, veidojot gaišus plankumus zem adas.» (Voltaire. Essai sur les moeurs et l’esprit des Nations, et sur les principaux faits de l’histoire, depuis Charlemagne jusqu’a Louis XIII. Paris, 1829. T. 1. P. 6—7.) Kā redzam, ar savu tieksmi palikt stingri zinātniskos rāmjos, ar savu negrozāmo ticību faktu patie­sumam Voltērs radījis satriecoši spēcīgu sirreālistisku ainu: melna cilvēka auss daļa ar neveselīgiem baltiem plankumiem. Tā filozofs pamatoja domu par nēģera un eiro­pieša fizisko atšķirību. _ _

Apgaismotājiem bija dažas domstarpības jautājumā, vai Afrika_s iedzīvotājus var uzskatīt par cilvēkiem. Monteskjē viennozīmīgi secinaja, ka «šīs būtnes» tādi neesot. Viņš atrada pārliecinošu argumentu: «Ja mes tos uzskatītu par cilvēkiem, tad rastos šaubas, vai mēs paši esam pieskaitāmi pie kristiešiem.» (Ìîíòåñêüå Ø. Èçáðàííûå ïðîèçâåäåíèÿ. — Ì., 1955. Ñ. 365.) _

Voltērs savos spriedumos nebija tik kategorisks. Taču nēģera arējais izskats arī viņam nedeva mieru. Apcerot dažādu rasu un etnosu īpatnības, viņš nēģerus raksturoja šādi: «Viņu apaļās acis, plakanais deguns, milzīgās lūpas, dažadu formu ausis, apspal­vojums uz galvas, kā ari intelekta apjoms padara viņus ļoti atšķirīgus no pārējiem visdažādākajiem cilvēku veidiem.» (Voltaire. Essai sur les moeurs.. T. 1. — P. 7.) Principā Voltērs nenoliedza līdzību starp nēģeriem un dzīvniekiem. «Par viņiem tik tiešām var jautāt,» rakstīja apgaismotājs, «vai viņi ir celušies no pērtiķiem vai pērtiķi no viņiem.»1

Voltērs uzskatīja, ka robeža starp afrikāņiem un dzīvniekiem ir visai trausla un, kli­matam izmainoties, var izzust: «..nēģeri un nēģerietes, kurus atved uz aukstajam ze­mēm, ar savu izskatu vienmēr atgādina dzīvniekus.» (Voltaire. Essai.. T. 1. — P. 7.)

Tāda ir cilvēka daba, ka visu, ko nesaprot, viņš saista ar ļauniem, slepeniem spe­ķiem. Afrikāņu tumšā āda acīmredzot asociējās ar tumsu, ar pazemes valsti, tādēļ, protams, viņi bija vainīgi pie visādām nelaimēm, slimībām, postiem. Šāda attieksme atspoguļojas arī Voltēra darbos, kur blakus bažām par reālām briesmām var manīt mītiskas bailes no svešās, melnās pasaules. Viņš uztvēra Āfriku kā slimību1 avotu. «Pa­tiesību sakot,» viņš rakstīja, «mēris ir slimība, kas raksturīga Āfrikas cilvēkiem, tāpat kā bakas. Visu laiku no šīs teritorijas to ieved tirdzniecības kuģi. Tā izplātās pa visu Eiropu, neskatoties ne uz kādiem piesardzības soļiem, kuri tiek sperti mūsu ostās, un nav izslēgts, ka valdības neuzmanības dēļ infekcija sasniegs mūsu galvaspilsētu.» (Vol­taire. Essai.. T. 3. Paris, 1817. P. 9.)

Eiropas jauno laiku kultūrai raksturīgas narcisisma iezīmes. Eiropieši bija pārlie­cināti par sava dzīves veida un ētisko normu pārākumu. Tas nebija nekas īpašs — ari citas attīstītās kultūras nodarbojās ar sevis slavināšanu. Taču pretstatā pārējām Ei­ropas kultūra nebija pašpietiekoša, tā nevarēja pastāvēt bez ārējiem kontaktiem, nemi­tīgas apvāršņa paplašināšanas, jaunu zināšanu uzkrāšanas. Voltērs piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri vislabāk prata apmierināt šīs sava laika prasības. Pateicoties fenomenā-

lajai atmiņai, nerimtīgajai interesei, kaislīgajam raksturam, viņš kā reti kurš mācēja iesaistīt savos darbos plašo neeiropeisko pasauli. Taču savos vērtējumos viņš vadījās tikai pēc Eiropā pieņemtajiem kritērijiem. Citās zemēs un tautās viņš meklēja tā laika Francijas sabiedriskos ideālus. Uz Ķīnu viņš raudzījās kā uz absolūtiskas valsts pozi­tīvu piemēru. Arābi, mongoli, čigāni viņa izpratnē bija brīvības ideāla īstenotāji. In­diešus un žīdus viņš cildināja, jo uzskatīja, ka viņi radījuši priekšstatu par vienīgo Dievu. Bet Āfrikas tautām nederēja neviena no tā laika eiropiešiem pazīstamajām mēr­auklām. Tāpēc arī attieksme bija tik nicinoša. 18. gs. Francija piedzīvoja centralizāci­jas ēru, kā arī vienotas reliģijas un morāles nostiprināšanos. Afrikāņi tika uzskatīti par neattīstītiem pusdzīvniekiem, kuriem pats liktenis lēmis kļūt par vergiem, jo viņiem, kā šķita, nebija nedz valsts, nedz reliģisko un morālo normu, nedz tieksmes pēc mili­tāras aktivitātes un ārējas ekspansijas (eiropiešiem pat prātā neienāca, ka var pastā­vēt sabiedrība, kura balstās uz citiem pamatiem).

Uz afrikāņu kultūru Voltērs raudzījās noliedzoši. Viņš apgalvoja, ka «šīm tautām nav pazīstama nekāda zinātne, nekāda māksla». Viņš brīnījās par to, ka, «būdami tik lieli mūzikas cienītāji, viņi līdz šim nav varējuši izgudrot vijoli vai vismaz dūdu» (Âîëü­òåð Ô. Ì. Ïîëíîå ñîáðàíèå ñî÷èíåíèé.. Ñ. 13). Dižais francūzis apgalvoja, ka «lie­lākā nēģeru daļa un visi kafri (bantu tautas — J. S.) ir iegrimuši savā muļķībā un jau ilgu laiku trūd.» (Voltaire. Essai… —. 1. — P. 11.)

Parasti pētnieki pievērš uzmanību tam, ka 18. gs. eiropieša spriedumi par Āfriku nevarēja būt objektīvi zināšanu trūkuma dēļ. Līdz pat Napoleona kariem Āfrikai (izņe­mot Etiopiju) veltīto publikāciju skaits nepārsniedza 5—7% no visiem sacerējumiem par svešām zemēm (Cohen W. The French encounter with Africans: White response to Black, 1530—1880. Bloomington; London, 1980. P. 60). Nevar noliegt to, ka afrikāņu kultūras iepazīšanu kavēja informācijas trūkums. Taču šķiet, ka visvairāk to bremzēja tā laika apgaismotāju radītās ideoloģiskās shēmas, kuras vēl vairāk sašaurināja re­dzesloku.

Cīņā pret baznīcas organizāciju Voltērs sludināja, ka visiem cilvēkiem ir dota da­biska Dieva izjūta. Tā nav saistīta ar tautību vai kultūras piederību, bet to nosaka kultūras attīstības līmenis. Viņš uzsvēra, ka «Dieva kā radītāja, atalgotāja un soģa izpratne — tas ir attīstīta prāta produkts» (Voltaire. Essai.. T. 1. P. 15). Būdams deisma teoriju varā, franču filozofs bija spiests izslēgt no civilizācijas vēstures krietnu cilvēces daļu, kurai bija sveša ideja par visaugstāko universālo spēku. Viņš speciāli atzīmēja, ka «Āfrikas un Amerikas tautām nav ne mazākās jēgas par vienīgo Dievu, par augstāko Esamību». (Turpat.) Ar patiesu sašutumu Voltērs rakstīja, ka «kafri par savu aizstāvi ir izvēlējušies kukaini, nēģeri — čūsku. Kas attiecas uz amerikāņiem, tad daži pielūdz mēnesi un pārējie — koku; turklāt viņiem vispār nav nekādu kultu.» (Voltaire. Essai.. Ò. 1 P. 11.) _

Progresa teorija, kuru tik dedzīgi aizstavēja franču apgaismotaji, izrādījās visai bīstams ierocis. Tā deklarēja, ka visām tautām ir jāiziet vienādi attīstības posmi — no dzīvniekiem līdz mežoņiem un pēc tam līdz civilizētiem cilvēkiem. Veselas tautas sāka salīdzināt ar cilvēku dažādos mūža gados. Eiropiešus uzskatīja par pieaugušajiem, bet lielāko daju citu kontinentu iedzīvotāju — par bērniem. Cēlā mežoņa tēls, kas pie­augušajai Eiropai ir jāmāca un jāaudzina, palīdzēja koloniālās politikas attaisnošanā. Vēlēšanās paņemt «neattīstītās tautas» savā aizbildniecībā aizvietoja prasmi objektīvi un vispusīgi novērtēt citas kultūras. Vajadzēja noiet garu ceļu no vienveidīgiem eiropocentriskiem priekšstatiem līdz daudzveidības apzināšanai, pakāpeniski tuvojoties N. Bora principiem par dažādu tautu kultūru savstarpējo papildināšanos.

Visas pastāvošās teorijas ir tikai līdzeklis, kas ļauj labāk orientēties sevī un savā vidē. Tiklīdz mēs sākam tās absolutizēt, noticot to vispārējai misijai un aizmirstot, ka sākotnēji tās bijušas relatīvas, šīs teorijas ātri pārvēršas dogmās un dehumanizējas. Tieši šādas izmaiņas, nonākot līdz Āfrikas krastiem, piedzīvoja franču apgaismotāju progresa teorija. Izrādījās, ka tajā jau bija ierēķināti milzīgie cilvēku upuri, ar kuriem Āfrikas tautām bija jāsamaksā par svešajiem labumiem.

Voltēra domas par Āfriku mūsdienu cilvēkam var noderēt tikai kā Eiropas metafora. Pārsteidz, ka gaišajām idejām par brālīgumu un līdztiesīgumu no paša sākuma bijis sašaurināts darbības lauks un tās veidojušās rokrokā ar neprasmi saredzēt cilvēkus citu zemju iedzīvotājos, ar koloniālās politikas akceptēšanu.

Mūsu laikabiedrs — franču domātājs Zaks Rigo — konstatē, ka tagad «senlaiku pārliecība, kurai būtu jākalpo mums par pamatu, pārbaudes brīdī sabrūk no minimāla pieskāriena». Tā tam jābūt. Āfrikai veltītie Voltēra vārdi liek mums apzināties, ka ģē­nijs reizē ir jauno ideju nesējs un sava laika izplatītāko aizspriedumu popularizētājs. Ir ļoti svarīgi tagad atcerēties kādreizējās pārliecības, lai pēc divsimt gadiem kāds nesāktu no jauna vaicāt, par ko tad smējās šis vecais vīrs, kurš tik ērti iesēdies Z. A. Gudona taisītajā baltā marmora krēslā.

1 Âîëüòåð Ô. Ì. Ïîëíîå ñîáðàíèå âñåõ äî íûíå ïåðåâåäååííûõ íà ðîññèéñêèé ÿçûê è â ïå÷àòü èçäàííûõ ñî÷èíåíèé ã. Âîëüòåðà. Ì., 1802. ×. 2. Ñ. 137,

LITERARAIS KALENDARS jŪnijam

Angļu rakstnieks. Pirmais publicētais romāns «Izmisuma līdzekļi» (1871) izdots anonīmi. 1871.—1897. g. uzrakstījis 14 romānus, kas veido trīs ciklus. Nozīmīgākais ■— cikls «Raksturu un vides romāni»: «Zem zaļā koka» (1872), «Tālu no trakojošā pūļa» (1874), «Atgriešanās dzimtenē» (1878, latv. «Mūžīgā atgriešanās», 1937), «Kāsterbridžas mērs» (1886, latv. 1975), «Mežinieki» (1887), «Tesa no d’Ebervilu cilts» (1891, latv. per. 1895, grām. 1935, .. 1968), «Džūda neievērojamais» (1896, latv. 1898 fragm., 1903, 1962). Cikli «Atjautīgie un eksperimentālie romāni» un «Ro­mantiski nostāsti un fantāzijas» (romāns «Zilās acis» 1873, latv. 1913). Dzejoļi, stāsti, dramatiski darbi.

Vācu rakstnieks. Romāni «Budenbroki» (1901, latv. 1929, .. 1982), «Burvju kalns» (1924, Nobela prēm. 1929, latv. 1976), tetraloģ. «Jāzeps un viņa brāļi» (1933—1943, latv. 1984— 1987), «Lote Veimārā» (1939), «Doktors Fausts» (1947, latv. 1966), «Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās» (1910 — 1. daļa, pabeigts 1948, latv. 1959). Noveļu krāj. «Tristans» (1903, latv. 1923, 1966), «Tonio Krēgers» (1903), «Nāve Venēcijā» (1912, latv. abi 1966).

Dzimis Mogiļevas guberņā, no 1947. g. strādājis Maskavā izdevniecībā «Prometejs», no 1947. g. Latvijā. Dzejoļu krā­jums «Pirmdienas gaita» (1927), romāns «Roberts Zalāns»

(1958)     , stāstu krāj. «Dzegužmala» (1949); autobiogr. darbi «Tā viņi strādāja» (1967), «Otrais mētelis, šūts no ielā­piem» (1969), «Neskrej ugunī!» (1972); darbi bērniem «Ne­salaužamie» (1931), «Zilās podziņas» (1954, kopā ar M. Osīti), «Vāverīte Edīte» (1967).

Latviešu dzejniece. Krājumi «Vientulības prieks» (1932), «Rudens putniņš» (1973), «Vanadziņš un mazputniņš» (1974), «Bērnu dienas» (1979), «Vakarsaulē» (1982).

Latviešu rakstnieks. Drāma «Dievi un cilvēki» (1914); dze­joļu krāj. «Jauno vanagu sasaukšanās» (1921), «Spārni», «Karogi» (abi 1922), «Cietumi nelīdz», «Leons Paegle dzejo intīmi» (abi 1923); stāstu krāj. «Kas atsēdēs?» (1928), ro­māns «Nāves cilpa» (1924 per., nepab.); pasaku lugas «Ugunsputns» (1925), «Runga iz maisa» (1926); lugas «Gadsimtu sejas» (1921), «Iela» (1922).

Amerikāņu rakstnieks. Romāni «Cilvēks starp debesīm un zemi» (1944), «Odžija Mārča piedzīvojumi» (1953), «Lietus karalis Hendersons» (1959), «Hercogs (1964), «Mistera Semlera planēta» (1969), «Humbolta velte» (1975). Nobela prē­mija 1976.

Amerikāņu rakstnieks. Romāni «Iegrimsti tumsā!» (1951), «Pielaid uguni šim namam!», «Ilgais gājiens» (1957), «Nata Ternera atzīšanās» (1967, Pulicera prēmija), «Sie klusie pīšļi

(1982)   , «Sofijas izvēle» (1979).

Latviešu literatūrzinātniece. Darbi par A. Sakses daiļradi (1955, 1975, 1979), monogrāfija «Ernests Eferts-Klusais» (1962), «Latviešu romāns» (1979). Autore literatūras vēs­tures un mācību grāmatām.

Tomass Hārdijs (1840—1928)

6 .

Tomass Manns (1875—1955)

6 .

Eduards Salenieks (1900—1977)

8 .

Paulīna Bārda (1890—1983)

10 .

Leons Paegle (1890—1926)

10 .

Sols Belovs (1915)

11 .

Viljams Stairons (1925)

12 .

Ingrīda Kiršentāle (1925)

13.

Viljams Batlers Jeitss (1865—1939)

13.

Ādolfs Erss (1885—1945)

16.

Māris Čaklais (1940)

21 .

Aleksandrs Tvardovskis (1910—1971)

21 .

2ans Pols Sartrs (1905—1980)

21 .

Akakijs Cereteli (1840—1915)

23.

Zans Anuijs (1910)

27.

Kazis Saja (1932)

29.

Antuāns de Sent-Ekziperī (1900—1944)

Iru rakstnieks. Poēma «Osiana ceļojumi» (1889), prozas krāj. «Ķeltu mijkrēslis» (1893), lirikas drāmas «Grāfiene Ketlīna» (1892), «Ketlīna, Hūliena meita» (1902), «Deirdre» (1907); dzejoļu krājumi «Zaļā bruņucepure» (1910), «Atbil­dība (1914), «Meža gulbji Kūlā» (1918), «Vītņu kāpnes» (1929), «Kuhuleina nāve» (1939); luga «Kaķis un mēness» (1926). Latv. dzejoļi krājumos «Angļu dzejas antoloģija»

(1940)   , «Pasaules tautu lirika» (1959).

īstajā vārdā Ādolfs Rūniks. Latviešu rakstnieks. Dzejoļu krājums «Lūzumi» (1906). Romāni «Aglonas dievmātes at­griešanās» (1927), «Mīlestības varavīksne» (1930), «Muiž­nieki» (1931), «Zemes balss» (1939); stāstu krājumi «Ādolfa Ersa Greizos Ratos» (1921), «Jautrās rīdzinieces» (1932), «Laimes aka un citi stāsti» (1937), «Rīgas kuģi» (1939); tēlojumi, ceļojumu piezīmes.

Latviešu dzejnieks. Krājumi «Pirmdiena» (1965), «Kājām­gājējs un mūžība» (1967), «Lapas balss» (1969), «Zāļu diena» (1971), «Sastrēgumstunda» (1974), «Cilvēks, uzarta zeme» (1976), «Strautuguns» (1978), «Pulksteņu ezers» (1979), «Uz manām trepēm» (1979), «Kurzemes klade» (1982), «Cilvēksauciena attālumā» (1984), «Labrīt, Heraklītl» (1989); bērniem: «Bim-bam» (1973), «Ķocis» (1984), «Minkuparks» (1978), «Aprīļa pilieni» (1990); esejas, apceres.

Krievu padomju rakstnieks. Poēmas «Ceļš uz sociālismu» (1931), «Muravijas zeme» (1936, latv. 1950); lirikas krā­jumi «Dzejoļu krājums» (1935), «Ceļš» (1938), «Aizkalne»

(1941)     ; poēmas «Vasilijs Tjorkins» (1941—1945, latv. 1951), «Māja pie ceļa» (1946, latv. 1954), «Aiz tāles — tāle» (1953—1960, latv. 1961), «Tjorkins viņpasaulē» (1954—1963, latv. 1965); krājums «No šo gadu lirikas» (1967, latv. 1973).

Franču rakstnieks un filozofs. Galvenie filozof, darbi «Iz­tēle» (1936), «Iedomājamais» (1940), «Esamība un nekas» (1943), «Eksistenciālisms ir humānisms» (1946). Romāni «Riebums» (1938), «Briedums», «Atlikšana» (abi 1945), «Dvē­seles nāve» (1949); stāstu krājums «Siena» (1939); lugas «Mušas» (1943), «Neapraktie mirušie» (1946), «Velns un labais dievs» (1951). 1964. g. Nobela prēmija, no kuras viņš atteicās.

Gruzīnu dzejnieks. Vēsturiskas poēmas «Bagrats Lielais» (1875), «Tornike Eristavi» (1884), «Kikolas stāsts» (1889), «Natela» (1900); stāsts «Baši Ačuks» (1895—1896, latv. 1959). Mīlas dzejoļi «Jāņtārpiņš» (1871) un «Suļiko» (1895) kļuvuši par tautasdziesmām un tulkoti daudzās valodās. Rakstījis lugas, publicistiku.

Franču dramaturgs. Lugas «Sermulis» (1932), «Mežone» (1938, latv. teātri 1966), «Antigone» (1943, latv. teātrī 1969), «Mēdeja» (1953, latv. teātrī 1975), «Cīrulītis» (1953, latv. teātri 1969 — par Z. d’Arku), «Bekets jeb Dieva gods»

(1958)    , «Ielūgums pilī» (1947, latv. teātri 1971), «Nabaga Bitoss» (1956).

Lietuviešu rakstnieks. Komēdijas «Silvis študierē» (1957, latv. teātri 1957), «Gaiļa pieši» (1964); lugas «Pirmā drāma» (1961), triptihs «Orators», «Maniaks» un «Pravietis Jons» (1966—1967), diptihs «Poliglots» un «Abstinents» (1970, latv. teātri 1972 ar nos. «Tātad dzīvoju»), «Liesmojošā bumbiere» _ (1978, latv. teātrī 1979), «Reptile» (1980, latv. 1984). Stāsti bērniem un jaunatnei «Kauslīši un īkstīši» (1967, latv. 1973), «Jurģis uz jumta, Palangā un citur» (1963, latv. 1966). Latv. «Zīlēšana ar ābolu sēkliņām» (1989).

Franču rakstnieks. Stāsti «Dienvidu kurjers» (1929, latv. 1965), «Lidojums naktī» (1931, latv. 1961), «Cilvēku zeme» (1939, latv. 1961), «Kara lidotājs» (1942, latv. 1965), «Vēs­tule ķīlniekam» (1943, latv. 1965); filozofiskā pasaka «Ma­zais princis» (1943, latv. 1960 .. 1979); nepab. romāns «Ci­tadele» (1948).

9 5

ÑÎÄÅÐÆÀÍÈÅ

Áðèåäèñ Ë Ñâîáîäíûé «ß». Ðàçìûøëåíèÿ ïîýòà îá àôðèêàíñêîé êóëüòóðå. (Ñ. 3) Êîâòóí Å. Âëàäèìèð Ìàðêîâ è îòêðûòèå àôðèêàíñêîãî èñêóññòâà. Î æèçíè è òâîð­÷åñòâå ëàòûøñêîãî õóäîæíèêà Âîëäåìàðà Ìàòâåÿ (1877—1914) — æèâîïèñöà è òñîðåòèêà ìîäåðíèçìà, èçâåñòíîãî â Ðîññèè êàê Â. Ìàðêîâà. Åãî êíèãà «Èñêóññòâî íåã~ ðîâ» îòêðûëà äî òîãî íåèçâåñòíûé ìèð èçîáðàçèòåëüíîãî èñêóññòâà Àôðèêè. (Ñ. 5) Ñòðóíêå Í. Âàëäåìàð Ìàòâåé. Ýññå ëàòûøñêîãî õóäîæíèêà (1894—1966) î æèçíè è òâîð÷åñòâå Âîëäåìàðà Ìàòâåÿ (Â. Ìàðêîâà). (Ñ. 8)

Ìàðêîâ Â. Èñêóññòâî íåãðîâ. Âïåðâûå íà ëàòûøñêîì ÿçûêå ïå÷àòàåòñÿ ïîëíûé òåêñò êíèãè, èçäàííîé â 1919 ã. â Ïåòðîãðàäå. (Ñ. 11)

Ñâåëïèñ À. Îò Äàóãàâû äî Áàõðåëãàçàëû. Î íåìåöêîì ïóòåøåñòâåííèêå è íàòó­ðàëèñòå Ãåîðãå Øâåéíôóðòå (1836—1925), óðîæåíöå Ðèãè. (Ñ. 31)

Øâåéíôóðò Ã. Àóäèåíöèÿ ó âîæäÿ Ìóíçû. Ôðàãìåíò èç êíèãè î ïóòåøåñòâèÿõ ïî Àôðèêå. (Ñ. 32)

Îðèêè. Ôîëüêëîð éîðóáîâ â ïåðåâîäå Ë. Áðèåäèñà. (Ñ. 38)

Òýðíåð Â. Ãàäàíèå è åãî ñèìâîëèêà, Î ðîëè ãàäàíèÿ â îáùåñòâåííîé æèçíè ïëå­ìåíè íäåìáó. (Ñ. 40)

Î. ï’Áèòåê. Òðàäèöèîííûå ðåëèãèè Àôðèêè ãëàçàìè çàïàäíûõ è àôðèêàíñêèõ ó÷åíûõ. (Ñ. 43)

Ìåðèåì À. Àôðèêàíñêàÿ ìóçûêà. Î ìóçûêàëüíîé êóëüòóðå íàðîäîâ Òðîïè÷åñêîé Àôðèêè. Ïðåäèñëîâèå ìóçûêîâåäà Á. Àâðàìåöà. (Ñ. 47)

Øîèíêà Â. Ïðîñòðàíñòâî. Ñòèõîòâîðåíèå, (Ñ. 51)

Øîèíêà Â. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ 1986. (Ñ. 52)

Ëàéöåíñ Ë. ×åðíûå ñêàçêè. Èç ïðåäèñëîâèÿ ëàòûøñêîãî ïèñàòåëÿ (1883—1938) ê ñîñòàâëåííîìó èì ñáîðíèêó ñêàçîê. (Ñ, 60)

Äðóçüÿ, Øêóðà ëåîïàðäà. Àôðèêàíñêèå ñêàçêè èç ñáîðíèêà «×åðíûå ñêàçêè». (Ñ. 60)

Öèåëåíà Ì. Þã è Ñåâåð ãëàçàìè þæàíèíà. Î ñáîðíèêå ïðîçû ñóäàíñêîãî ïèñà­òåëÿ Ýò Òàéèá Ñàëèõà, èçäàâàåìîì íà ëàòûøñêîì ÿçûêå èçäàòåëüñòâîì «Ëèåñìà». (Ñ. 63)

Þõàíñîí ×. À. Ãðóáûé è ÷óäíîé ìèð ðîìàíîâ Ñåëû. Î ëàóðåàòå Íîáåëåâñêîé ïðåìèè 1989 ãîäà — èñïàíñêîì ïðîçàèêå Ê. X. Ñåëå (ðîä. â 1916 ã.). (Ñ. 64)

Øèëáàéîðèñ Ð. Èñòîðèÿ ëèòîâñêîé ëèòåðàòóðû íà ðóññêîì ÿçûêå. Ðåöåíçèÿ ëè­òîâñêîãî ëèòåðàòóðîâåäà, æèâóùåãî â ýìèãðàöèè, î êíèãå èçäàííîé â Âèëüíþñå. (Ñ. 68)

Âåéäåìàíå Ð. Î ïîíÿòèè ñòèëèñòè÷åñêîé ñóáñòàíöèè â ïîýòè÷åñêîì òåêñòå. Èññëå­äîâàíèå èñïîëüçîâàíèÿ ñëîâà «çâåçäà» â òâîð÷åñòâå òðåõ ñîâðåìåííûõ ëàòûøñêèõ ïîýòîâ: Ë. Áðèåäèñà, ß. Ðîêïåëíèñà è Ó. Áåðçèíûïà. (Ñ. 72)

Ôðåéáåðãñ Â. Ñîâðåìåííàÿ ãîòèêà Áåðèë Áåéíáèðäæ. Î òâîð÷åñòâå àíãëèéñêîé ïèñàòåëüíèöû (ðîä, â 1934 ã.). (Ñ. 77)

Öèåëåíà Ì. Ïðåëåñòü ìèðà â ñîãëàñèè… Ðåöåíçèÿ î ïåðâîé êíèãå äëÿ äåòåé ëà­òûøñêîãî ïîýòà ñðåäíåãî ïîêîëåíèÿ, ãëàâíûì ãåðîåì êîòîðîé ÿâëÿåòñÿ ñêàçî÷íîå ñó­ùåñòâî ïî èìåíè Ïîìïèðèíüø. (Ñ. 80)

Êàðóëèñ Ê. Ëàòûøñêèé ïèñàòåëü, êíèãîèçäàòåëü è êíèãîòîðãîâåö Ê. Ñòåïåðìàíèñ (1860—1941). (Ñ. 81)

Èç âîñïîìèíàíèé Ê. Ñòåïåðìàíèñà. (Ñ. 82)

Ïàåãëèñ ß. Ôóíäàìåíòàëüíàÿ áèáëèîòåêà Àêàäåìèè íàóê Ëàòâèè ìåæäó äâóìÿ ìèðîâûìè âîéíàìè. (Ñ. 85)

Ñòðîäñ X. Ëàòûøñêèé ýòíîãðàô. Çèåäîíèñ Ëèãåðñ. Äîêòîð èñòîðè÷åñêèõ íàóê X. Ñòðîäñ çíàêîìèò ñ ëàòûøñêèì ýòíîãðàôîì, ñîòðóäíèêîì ôðàíöóçñêîé Àêàäåìèè íàóê, èññëåäîâàòåëåì ýòíîãðàôèè Àôðèêè. (Ñ. 87)

’ Ñòåíäåðå Ã. Ô. Àôðèêà. Îòðûâêè èç ïåðâîãî ýíöèêëîïåäè÷åñêîãî ñáîðíèêà, èçäàí­íîãî â 1774 ã., îòðàæàþùèå ïðåäñòàâëåíèÿ îá Àôðèêå äâóõñîòëåòíåé äàâíîñòè. (Ñ. 89) Ñòàáóðîâà Å. 18 âåê, Âîëüòåð: Àôðèêà ãëàçàìè åâðîïåéöåâ. (Ñ. 91)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. Èþíü. (Ñ. 93)

L. Briedis. The Free «Myself». Contemplations of a poet about African culture, (p. 3)

J. Kovtun. Vladimir Markov and Discovery of African Art. About the life and

creative work of the Latvian artist and art theoretician Voldemars Matvejs (1877— 1914); about his book «Negro Art» published in St. Petersbourg in 1919 under a penname of Markov, (p. 5)

N. Strunke. Valdemārs Matvejs. An essay on V. Matvejs’ life and creative work by a Latvian artist (1894—1966) having lived abroad, (p. 8)

V. Markovs. Negro Art. A study by a Latvian artist about Negro art, which was published in 1919, St. Petersbourg, first published in Latvian, (p. 11)

A. Svelpis. From Daugava to Bahrelgazala. About a German from Riga — naturalist and traveller, Africanologist Georg Schweinfurt (1836—1925). (p. 31)

G. schweinfurt. a private flat and palace in munza. fragment from a travel account «in the heart of Africa», (p. 32)

Oriki about Oshun, the River Goddess.

Oriki about Ogun, the God of War. Jorub folklore translated in verse by L. Briedis, (p. 38)

V. W. Turner. Fortunetelling and its Symbolism. A fragment from «Ndembu Divi­nation: its Symbolism and Techniques», (p. 40)

O. p’Bitek. African Traditional Religions Viewed by Western and African Researchers, (p. 43) _ _

A. Merriani. African Music. A study by an American researcher on the folkmusic of Africa, (p. 47)

W. Soyinka. Space. Poem. Translated in verse by L. Briedis (p. 51)

W. Soyinka. Nobel Lecture, 1986. (p. 52)

L. Laicens. Black Tales. From the collection of African tales «The Leopard’s Skin» and «Friends» composed by the Latvian writer (1883—1938). (p. 60)

M. Cielēna. The South and the North Through the Eyes of a Southerner. About a Sudan prose writer's Et Tajib Salikh book «A Pilgrimage to the North» which will be published by the publishing house «Liesma», (p. 63).

K. A. Johansoon. The Brutal and Peculiar World of Sela’s Novels. About the 1989 Nobel Prize winner — the Spanish writer Camilo Jose Cela (born 1916). (p. 64)

R. Silbajoris. The History of Lithuanian Culture in Russian. An evalution of the book «History of the Lithuanian Literature» published in Vilnius by a Lithuanian lite­rary critic living in the U. S. A. An introduction by G. Jegermanis. (p. 68)

R. Veidemane. The Thorn of Stars and the Shugar of Stars (about the notion of stylistic substance in poetic texts). A study on the use of the image of star in the works by Latvian poets L. Briedis, J. Rokpelnis and U. Bērziņš, (p. 72)

V. Freibergs. The Modern Gothic of Beryl Bainbridge. The analysis of the novel «Time of Pain» by the English writer (born 1934) in the context of her creative work, (p. 77)

M. Cielēna. The Beauty of the World — Its Processes and Harmony. A review on a collection of poems for children by Latvian poet A. Bergmanis. (p. 80)

K. Karulis. The Latvian Writer, Book Publisher and Seller Krustiņš Stepermanis (1860-1941). (p. 81)

From the Life Story of Krustiņš Stepermanis. (p. 82)

J. Paeglis. Bibliotheca Rigensis. The Fundamental Library of the Latvian Academy of Arts and Sciences betweeh the Two World Wars (1915—1940). (p. 85)

H.  Strods. The Ethnographer Ziedonis Ligers.

About a French Africanologist of Latvian origin, (p. 87)

G. F. Stender. Our Predecessors Get Acquainted with Africa (1774). (p. 89) Staburova J. 18th Century, Voltaire: Africa from the Point of Europeans, (p. 91) The Literary Calendar. June. (p. 93)

ISSN U134 3181 77290 1990 N Ü 1-96