Azarova L. No pesimista piezīmju grāmatiņas

Tingeltangelis par Rīgu

Johansons A. Vecās Rīgas ziņģes

Tagadēja Rīga ar savām latviešu biedrībām

Eihvalds V. Pilsētas ienākšana latviešu modernajā dzejā

Svabe A. Bulvāris. Poēmas fragments

Vecgravis V. Pilsēta — slazds? Sprosts? Dzīvs organisms?

Veselis J. Dienas krusts (Fragmenti)

Suvajevs I. Pilsēta kā kultūras simbols

Fellīni F. Romas kundze

Bankovskis P. Nelaimes zīmes

Rembo A. Strādnieki. Metropolitēns. Demokrātija.

Mistiskais. Pilsēta. Kustība Suvajevs I. Andrejs Belijs Belijs A. Pēterburga. Fragmenti Briedis L. Tango

Gonsaless Tunjons R. Tango. Fragments Silva Valdess F. Tango Neruda P. Sonets

Neruda P. Nobela lekcija 1971 gadā. Ceļā uz mirdzošo pilsētu

Johansons A. Rīgas svārki mugurā. Fragmenti. V. Vecgrāvja ievads

Sudrabkalns J. Dzejnieks Daugavmalas tirgū Zariņš M. Stāsts par Āgenskalnu Salceviča I. Māras zemes mīlestība īsumā

Hiršs H. Tautas likteņi. Cilvēku mūži Jursenāra M. Hadriāna atmiņas. Fragments Skujenieks KKo māca kapsēta Pētersone K Rituāli uz ekvatora — un ne tikai

Zanders O. Mollīns un Rīgas humānisti Ozoliņa I. Pirmie četrsimt Bibliotlieca Rigensis

Karulis K. Benjamiņš Jēgers un viņa veikums

Klētnieks J. Pirmajam Rīgā iespiestajam kalendāram — 400

PEN

Briedis L. Puķu speles

Briedis L., Pelīte C. Kā mēs (ne) atzīmēsim Viseiropas grā­matu nedēju?

Literārais kalendārs maijam

Vāku pirmajā lappusē: Svētdiena mazpilsētā. A. Rcmbo zī­mējums skolas burtnīcā

Rīga — pilsēta laikā un telpā — mūžīga mainība. Savdabīgs cil­vēka garīgās enerģijas kondensēts — magnēts. Tas rada netveramu dīvainuma izjūtu, saviļņojumu, iedvesmu. Rīga — mistika un maģija, se­natne un mūsdienas — viss vienā un tajā pašā acumirklī. Kultūrslānis un mēra kapi. Arhitektūras šedevri un drūmie «barako».

Grūti būt pilsētniekam. Vairs nevari būt tikai pirmatklājējs, sajūsmu un eiforiju nomaina pilsētas saimnieka izjūtas, bet tā ir drāma. Zaudē­jumi, nepilnības, neīstenotie pilsētceltniecības sapņi, gara tumsība un apātija — viss sāp.

Milzumdaudz seju iznirst no laikmetu krēslas. Nekas mani netraucē iztēloties tās par saviem laikabiedriem.

Mijkrēslis — pilsētu visprecīzāk un izteiksmīgāk izsakošais dien­nakts laiks. Šķiet, kāda roka nodzēš vientuļo un nežēlīgo dienas lampu, un nav vairs jāsamiedz acis. Noklust apžilbinošās gaismas griezīgā skaņa. Iestājas apbrīnojamas daudzkrāsainības stunda — maigi valšķīgs starojums nāk no ūdens, zemes, debesīm, katra atsevišķa mākoņa, katra koka tumšās un gaišās lapotnes, katras pilsētas mājas — smilš­krāsas, olīvzaļas, palsas, terakotas un vītušas zāles, apses mizas krāsā. Viegli violeta migliņa piepilda pilsētu — stunda, kas rosinājusi Leo­nardo da Vinči iztēli… Sejas iegūst neparastu izteiksmi un mainās ik brīdi.

Raganu stunda. Fantāzijas stunda. Rīgas leģendas, pasakas, briesmu stāsti, notikumu stindzinošās detaļas, pilsētas folklora — tam visam pa­matā patiesība. Pirāti Daugavas grīvā, pazemes ejas zem Vecrīgas un Daugavas, ierakti dārgumi, noslēpti rokraksti un vēstules, dzīvi iemūrēti upuri (lai māja mūžīgi stāvētu) — tas viss ir bijis, bijis… Arī nezināmi palikušie Rīgas aizstāvji.

Pilsēta — tas ir daudzums. Jēdzienu pūļi. Apstulbina jau profesiju uzskaitījums vien. Starp citu, aizgājušo gadsimtu profesiju vidū ir ak­meņkalis, dzirnavnieks, desinieks, aptieķnieks, ogļu deģis, bet ir arī — fleitists, taurētājs, bundzinieks, stabulnieks, rakstvedis, stāstnieks, kome­diants, virves dejotājs.

Vēl viena Rīgas ainiņa — dzirnavas. Ūdens dzirnavas. Vējdzirna­vas. Dzirnavu spārni. Ciktāl acis sniedz — spārnota pilsēta. Dzirnavspārni. Buru spārni. Vējrāžu spārniņi. Un gaiļu zelta spalvas torņu smailēs … Un vējā plīvojoši vimpeļi un karogi mastos, mastos …

Senajā gravīrā pārsteidz līnijas smalkums, kontūru precizitāte, de­taļu sīkums un nobeigtība. Tik tiešām, ne jau vienveidīgi gludais skārda jumts ir virs mūsu galvām, bet gan dakstiņu ugunīgā mice, kurā katram dakstiņam ir sava forma, izliekums, nokrāsa un pat savs vārds, kas zināms katram amatniekam. Bet māju sienas — tas ir ķieģeļu ornaments, sīkās rūtis, durvju, aizbīdņu, rokturu zīmējums. Un arī soli klaudz nevis pa gludo, bezpersonisko asfalta lenti, bet pa bruģi, pareizāk — pa bruģ­akmeņiem, pa katru atsevišķu akmeni — pelēku, sarkanu, zaļu, raibu kā

dzērvēs ola. Beigu beigas — pat upe no viena krasta līdz otram izzīmēta sīki un rūpīgi: ņirbvilnīši, virpulīši, vērpetes, katrs vilnis atsevišķi. Su­ģestējošais pilsētas ritms — dakstiņi, ķieģeļi, bruģis, viļņi.

Rīgas intelektuālā dzīve garu gadsimtu gaitā — pagaidām vēl tikai fragmentāri izpētīta pasaule. Vēl priekša ir atklajumi, kas liks mums brīnīties un urdīs domāt. Vēl priekšā ir literatūras atgriešanās dzimtenē un tautas atmiņas atgriešanās literatūra.^ Vēsture atkal uz gadu desmi­tiem pārcēlusies tik ilgi aizliegumā turētajās mutvārdu teikās — vai mums vajadzīgs jauns Krišjānis Barons? Kas savāks vienkop šo draus­mīgo, taču nenovērtējamo folkloru? _

Es redzu Rīgas arhīvus un bibliotēkas — šos smagos, apslēpti dūco­šos bišu stropus pavasara priekšvakara. Varena, dzīva, smaržīga dzīve draud izrauties ārā, drusciņ bail tuvoties skrejai. Vēstures hronikas, senie un jaunākie sacerējumi novada vēsture, statistikas, tiesību un etnogrā­fijas materiāli, neatšifrēti rokraksti. Paglābušās rakstiskas liecības la­tīņu, latviešu, vācu, zviedru, krievu, poļu, leišu, angļu valoda — ta visa ir’Rīga, tās pūralāde, slepenais šķirstiņš, neizšķērdētais mantojums.

Skiet, vai katra mākslinieka daiļradē var uziet mēģinājumus atklāt pilsētas noslēpumu, sameklēt tās vienoto koncepciju, vienīgo formulu. Vai tas maz iespjams? Un vai vajadzīgs? Vai daudz dārgāks mums nav mū­žīgās nepabeigtības, nenoslēgtības, nepiepildāmības motīvs? Poētiskā at­klāsme un fantāzija ved mūs pari bezdibenim — no atsvešinatības uz dievišķošanu, no sīkākās detaļas uz simbolu. Bet viss kopa tas ir pilsētas tēls: Rīga telpā un laikā.

PILSĒTAS SAGRAUŠANA

Un rodas noziedzīga iecere — sagraut pilsētu. To var uzspridzināt, nojaukt, norullēt ar veltni. Tas ir primitīvs sagraušanas veids. Ir vēl cits — viltīgs un nelietīgs. So nodomu grūti atmaskot, to pat var no­saukt par radīšanu. Sakt drudžainu pilsētas apbūvi, aplenkt to ar bezsejainam, duļķainiem skatieniem glūnošām monumentālām barakām. Ma­sīviem, ne mājām. Ievietot tajos nevis cilvēkus, bet darbaspēku. Darīt tā, lai pilsēta^ pazaudētu sevi, kristu nemaņā. Lai tai aptrūktos elpas, lai ta saktu rīstīties, zaudētu atmiņu un asinsriti. Sis drausmīgais, uzblīdu­šais monstrs vairs nav pilsēta. Tās ir drupas.

Uzreiz to nemaz nepamana. Tāpat kā līdz noteiktam laikam nepamana personības sabiukšanu sabrukušā pilsētā. Cilvēks, kas dzīvo kastē, pār­vietojas kastīte, strādā citā kastē un izgatavo kastes, pārvēršas klucītī.

Viss, kas nelīdzinās klucītim vai kastei, izsauc viņā protestu. Starp klu­cīšiem ir arī arhitekti. Pareizāk sakot, starp arhitektiem ir klucīši. Kā jums labak tīk. Citādi nespēju izskaidrot, no kurienes radušies betona briesmoņi, kas sagrāvuši nevainojamo Rīgas siluetu. Kā runā rīdzi­nieki — paveikdami to, ko savulaik neiespēja ienaidnieka aviācija.

Uz drupu fona atmiņas kļūst īpaši iespaidīgas. Atmiņas par gaisu. Jūlijs, liepu ziedēšana, naktī iebraucam Rīgā: mēs palīdzam biteniekam no Liepupes pārvest un izvietot aiz Katedrāles žoga dravu (dažus gadus pirms krustu nozāģēšanas), mācītājs dienu iepriekš devis savu piekri­šanu. Bitenieks steidzina mūs, laika ir pavisam maz: iekraušana, ceļš, izkraušana — no tumsas iestāšanās, kad bites atgriežas stropā, līdz ma­zai rīta gaismiņai, kad tās ir gatavas atkal izlidot uz darbu. Jūlija Rīgā šī drava nav vienīgā, bitenieks lietišķi rēķina, cik tonnas medus var dot Rīgas parki un alejas.

Atmiņas par ūdeni. Tajās var dalīties Rīgas dzejnieks Basilijs Plīnijs — viņš uzrakstījis dižajai pilsētai Rīgai odu, kura izdota Leipcigā 1595. gadā.

Kad Daugava atraisa savas ledus bruņas …

Tā savā straumē pulcē tādus zivju pulkus,

Ka neviena Eiropas upe neuzdrošinātos Viņai līdzināties ar tādu savu iedzīvotāju skaitu.

Zvejnieks smagi piekrautos kuģos pārved So zivju vairāk nekā iespēj patērēt mūsu pilsoņi,

Tās, stiprā dūmu tvanā žāvētas un Sālī slēptas, aizved ārzemju kuģis.

(atdz. A. Spekke)

Morāles likums pilsētai ir tās attieksme pret savu upi. Rīgai tā ir Daugava, kas visas pasaules atlantos ierakstīta Eiropas lielāko upju sa­rakstos. Taču šķiet, ka pasaulē nav otras pilsētas, kas ar savu upi izrī­kotos līdzīgā veidā. Tā ir nodevība. Te nav ko piebilst.

Latvijas vēsture ir slepenu protokolu stabiņiem nosprausts ceļš. Pie­tiek atcerēties ar 1764. gadu datēto ķeizarienes Katrīnas II slepeno in­strukciju ģenerālprokuroram Vjazemskim — tajā noteikti primitīvi līdzekļi provinces pakāpeniskai rusifikācijai. Arī vācieši gatavoja koloni­zācijas plānu, taču tā, lai neviens to nepamanītu. Mūsu laikos politiķi ir attapušies, ka papīri, īpaši slepenie, ir līdzīgi palēninātas darbības mīnai. Un tad notika sociālisma dižais atklājums — telefona tiesības. Paliek tomēr cerība, ka šo telefona sarunu ieraksti kaut kur eksistē. Tiesa, mans

kolēģis skeptiski piezīmēja: nekādu pierādījumu, apmēram šāda tipa frāzes: «labi būtu, ja, atsaucoties uz, jūsu ierosinājumu, teritorija — mūsu interešu sfēra, saskaņā ar jūsu rekomendāciju»… No tiem laikiem esam iemantojuši paradumu neizteikties līdz galam, lietot eifēmismus, pseido­nīmus, mājienus. Iemantojuši vispārēju nervozitāti. Nākas pārlasīt vecas grāmatas, lai sadzirdētu patiesības skaidro balsi, teiksim Kļučevski, kas 1911. gadā rakstīja: «Pretruna Krievijas valsts etnogrāfiskajā sastāvā Eiropas rietumu un Āzijas austrumu nomalēs: vienā malā iekaroti apgabali vai tautības ar krietni augstāku kultūru nekā mūsējā, otrā — ar krietni zemāku, vienā mēs neprotāin tikt galā ar paverdzināta­jiem tālab, ka nespējam pacelties līdz viņu līmenim, otrā mēs negribam sadzīvot ar tiem tālab, ka nicinām viņus un neprotam pacelt līdz savam līmenim. Tur un te mums nav līdzinieku un tālab ir ienaidnieki.»

Un es jau vairs nemeklēju labskanīgus sinonīmus, kad pilsētas sa­nāksmē dzirdu kāda Rīgas jūras ostas līdera aizsmakušo brēkāšanu, bet domāju par vienu: paverdzinātajai nācijai atņemtas ne tikai jūras os­tas, bet arī jūras profesijas. Kad algots provokators, kas izrāvies līdz politikai un diemžēl valkā latvisku uzvārdu, ņemas aizstāvēt «apspiesto» iedzīvotāju daļu un piespēlē tai autonomijas ideju, es saprotu, ka jābūt modriem un jāsaķer viņš aiz rokas, kad sāksies ciniska teritorijas atsa­vināšana. Ja vien līdz tam laikam viņam neienāks prātā mani iesūdzēt tiesā par neparlamentāriskiem izteicieniem.

Nu ko, nekas vairs nav labojams, viss jau ir noticis, viss jau par vēlu. Tagad var atļauties vien tukšu fantāziju greznību. Ja pilsētā būtu trīs ceturtdaļas pamatiedzīvotāju, būtu iespējams nacionāls komforts un uzticības atmosfēra. Apziņa, ka esi vairākumā, noņem agresivitāti. Iekšēja pārliecība par savu spēku padara neiespējamu histēriskumu un neiecie­tību. Stabilitātes izjūta rada aizsargāšanas instinktu.

Neredzamas mežonīgošanās un atsvešināšanās smiltis aizputina ielas. Dīvaini, itin kā gadu no gada notiktu kāda pārvietošanās uz citu apdzīvotu vietu — vēl mežonīgāku un aizlaistāku. Pie daudz kā pierodu, vairs neuztraucos, cenšos neievērot, novēršu skatienu. Ar vienu gan ne­varu samierināties — ar latviešu valodas pakāpenisku izzušanu no pilsē­tas gaisa. Tas ir draudoši kā zemestrīce. Es to uztveru kā smagu krop­lību, kā apslēptu nāves simbolu, tas nav izturams, tāpat kā izturams nav kauns.

Pārmetums, aizvainojums, pazemojums saēd dvēseli un kā neatšķai­dīta inde pāriet no paaudzes paaudzē. Noilguma termiņa šīm nāves zā­lēm nav. Lūk, arī man iepriekšējās paaudzes atstājušas zināšanas, kuras jānodod tālāk. Tagad, kad modē nākušas tematiskas ekskursijas, es ce­ļoju pa pilsētu un esmu pati sev gids, piemēram, par tēmu — bijušās nacionālās kultūras biedrības un to ēkas. Vai arī — represētie rakstnieki, mākslinieki, mūziķi un viņu Rīgas adreses. Vai — latviešu diaspora un pamestie Rīgas dzīvokļi. Vai — pazudušie Rīgas vējrāži. Vai — seno kamīnu jaunie saimnieki. Vai, teiksim, durvju rokturu vēsture… Vēl viens pārsteidzošs ceļojums — bijušās ārzemju vēstniecību ēkas Rīgā…

Izspiest, izdzīvot pamatnāciju no tās galvaspilsētas — šis barbaris­kais, kaunpilnais plāns realizēts visā pilnībā. Ne pamatiedzīvotājiem, ne atnācējiem tas nav atnesis laimi. Un nenesīs mieru un laimi nekad. Tāda ir traģiskā patiesība. Jautājums ir — kā dzīvot tālāk. Apātijā un letarģijā? Izmisumā un bezizejā? Vai arī mācīties pacietību no pilsēt­nieka, kas izgājis novākt drupas ar vāru, bet spītīgu cerību, ka jaunu drupu vairs nebūs?

Attēlos: Ojāra Vācieša zīmētās Ludmilas Azarovas monogrammas

Iespiests uz atsevišķas lapas Jelgava 1876. Bez autora paraksta.

Hurāl hurā!

Tu lielā pilsēta!

Tu lepnums Baltijai Un vārti Krievijai!

Zum Tinglingling, tu braša,

Tu vecā Riga plaša!

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Cik liela esi tu!

Hurā! hurā!

Tu lepnā pilsēta Ar torņu augstumiem Un māju greznumiem,

Zum Tinglingling, cik koša,

Cik stalta, grezna, spoža,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Kā brūte rotāta.

Cik daudz, cik daudz

Se aužu iekšā brauc

Pa ceļiem dažādiem

Un pat ar damfratieml

Zum Tinglingling, kā griežas.

Caur faudim /audis spiežas,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Ka ir ko skatīties.

Tur rauj, tur rauj,

Tur preces lādē, krauj,

Tur nes un mēro, ber,

Tur pakas valsta, sver.

Zum Tinglingling, kā steidzas Tur katrs — darbi veicas,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Un viss iet kārtīgi.

Hurā! hurā!

Tu lielā pilsēta,

Kur tik daudz ļaužu mīt,

Var maizi nopelnīt.

Zum Tinglingling, kur gādā Par andeli un strādā.

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Tu, Rīga, slavena!

Hurā! hurā!

Kad vaļā Daugava,

Tad jauna dzīvība Ir Rīgā manāma.

Zum Tinglingling, cik aši Tad visi strādā knaši!

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Kā visur rīb un dimd!

Arvien, arvien

Tad kuģes nāk ikdien,

Uti strūgas, plostus ar Uz straumes redzēt var.

Zum Tinglingling, gar krastiem Ir mežs no staltiem mastiem,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling, Ar raibiem karogiem.

Tur redz, tur redz,

Tur pulku tautas redz:

Gan angļus, spāniešus,

Gan dāņus, austriešus,

Zum Tinglingling, un dažus Ir itāliešus pašus,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling,

Kas visus pazīt var?

Andrejs johansons

VECĀS rigas ziŅĢes

Augusts Deglavs sava romāna «Rīga» sākumā starp citu tēlo, kā lauciniekus, kas pa ceļam uz pilsētu apstājušies Pārdaugavā, ielenc da­žādi pircēji un pārdevēji. Pēdējo vidū ir arī kolportieri, kas piedāvā gan laikrakstus un stāstu grāmatas, gan uz garām papīra strēmelēm iespiesto dziesmu par lielkungu Plāteru un vēl citas ziņģes. «Laucinieki labprāt būtu pirkuši,» raksta Deglavs, «bet nezināja tās meldijas. Pārdevējs iz­dziedāja priekšā. Pircēji un apkārtējie sāka raut līdzi, tā ka kori pār­spēja pat netālās leijerkastes dūkoņu. Ja tik braša meldiņa, tad jau lau­cinieki nopērk arī pa gabalam.»

Hronoloģiski šis tēlojums neatbilst faktiskajiem apstākļiem, jo tas attiecas uz 1860-to gadu pirmo pusi, bet dziesma par lielkungu resp. grāfu Plāteru iznāca tikai 1871. gadā. Uz atsevišķām lapām iespiesto ziņģu 60-tos gados vispār vēl bija ļoti maz. Ja domājam par drusku vē­lāku laika posmu, tad Deglava aprakstītā situācija tomēr visai ticama.

Strauju izplatību latviskās ziņģu lapas piedzīvoja 19. gadsimta bei­dzamajā ceturksnī. Daļu no tām iespieda ari Jelgavā un citur, taču gal­venā kārtā tās vienmēr tika kā sacerētas, tā izdotas Rīgā, visbiežāk «pie M. Jakobsona, Vēveru ielā Nr. 5». SIs lapas pārdeva parasti par piecām kapeikām ne vien veikalos, bet ari tirgos, iebraucamās vietās un visur, kur pulcējas ļaudis. Vēl 1912. gadā Andrejs Upīts, gribēdams kādā re­cenzijā izzobot Falliju, izteicās, ka drīzumā «Fallijs savus pazīstamās meldijās dziedamos dzejojumus nodrukās uz garām papīra sloksnēm un izkārs pārdošanai Daugavas tirgū».

Iecienītas tai pašā laikmetā un jau agrāk bija dažādas ziņģu grā­matas. Pretēji atsevišķajām lapām tās tomēr nav uzskatāmas par speci­fiski rīdziniecisku parādību, jo tematika un priekšstatu sfaira tur nereti bija zemnieciska. Tam, ka kabatas u. c. ziņģu grāmatiņās reizēm bija runa arī par Rīgu, kamēr daļai atsevišķi iespiesto dziesmu fonu deva lauki, nevar piešķirt principiālu nozīmi.

Nelatviskais ziņģes vārds ar valodnieku klusu akceptu ir iesakņojies kā folkloristikā, tā literatūrzinātnē, un mēģinājumi to aizstāt ar «tautas romanci» vai kādu līdzīgu terminu nav lāgā sekmējušies.

Folkloristikā mēdz par ziņģēm dēvēt garākas acīm redzami jaunā­kos laikos cēlušās tautas dziesmas ar episku nokrāsu un individuālu mel­diju, kurās palaikam konstatējami noteikti aizguvumi no citām tautām, visvairāk no vāciešiem. Krišjānis Barons šo ziņģu rašanos ieskata par sociālu pārvērtību rezultātu, reizē uzsvērdams — laikam personīgo — novērojumu, ka modernie dziedātāji vēlas plašākus tekstus, kādēļ īsās tautas dziesmas ar savām četrām vai retumis sešām un astoņām rindām nespēj tos vairs apmierināt. «Ir tauta pate,» viņš raksta, «ar laiku sa­juta šo trūkumu, kad, dzīves apstākļiem pārvēršoties, vecās, īsās tautas dziesmas, neatrazdamas vairs savu īsto vietu, sāka pamazām apklust. Tādēļ nav jābrīnās, ka no muižu meitām un jumpraviņām mums ieviesās laba tiesa tapinātu garāku mīlestības dziesmu. Saturā, kā valodas ziņā viņas visai vājas, bet katrā vaļas brīdī un kaut kur tās varēja dziedāt un dziedāšanu ilgāki turpināt. Turklāt meldija bija jauna un raibāka, ne kā senajām tautas dziesmām.» Te gan jāpiebilst, ka ne visas šī veida ziņģes nodarbojas ar mīlestības pārdzīvojumiem (labu pārskatu sniedz Annas Bērzkalnes «Typenverzeichnis lettischer Volksromanzen». Hel­sinki. 1938); tāpat atklāts paliek jautājums, vai ziņģu ģenēzē lielāka

loma nekā parasts pieņemt nav bijusi pilsētām un ceļojošiem amatnie­kiem jeb «vanderzeļļiem».

Tālāk — no Vecā Stendera līdz atmodas laikmetam — par ziņģēm apzīmēja visu t. s. laicīgo mākslas dzeju, tā uzsverot atšķirību starp to un garīgām resp. baznīcas dziesmām (Stenderam pat viņa svinīgā, bērniem un bērnu bērniem veltītā oda bija «augsta ziņģe»!). Kā Sten­dera, tā viņa literāro pēcteču lirika bieži tiešām arī bija «ziņģējama», pielāgota zināmām meldijām.

Beidzot — līdz pat mūsu dienām — ziņģes nosaukums attiecināts uz pazīstamās meldijās dziedamiem dzejojumiem, kas kalpo ne tikdaudz mākslinieciskiem mērķiem, kā patīkamai izklaidei. Vecās Rīgas ziņģu la­pas visumā ietelp šai kategorijā, lai gan tās, kā drīz redzēsim, brīžiem tika izmantotas arī informācijas, didaktiskiem un citiem nolūkiem.

Sim Rīgas literatūras resp. lektīras un izdevuma paveidam atbilst tas, ko Vācijā sauca par Flugblatt vai Einblattdruck, Zviedrijā par skillingtryck, Anglijā un Ziemeļamerikā par broadside ballad. Tās tomēr tikai vispārējas etiķetes, aiz kurām slēpjas sīkas specifikāciju un defi­nīciju virknes.

Paraugam pieminēsim, kā attiecīgo anglosakšu materiālu savā pētī­jumā «American Baladry from British Broadsides» (1957) iedala Dž. M. Loss (G. M. Laws Jr.). Viņš izšķir šādas grupas: 1) kara ba­lādes, 2) balādes par jūrniekiem un jūru, 3) balādes par noziegumiem un noziedzniekiem, 4) balādes par ģimenes pretestību mīlētājiem, 5) ba­lādes par mīlētāju izlikšanos un viltībām, 6) balādes par uzticīgiem mī­lētājiem, 7) balādes par neuzticīgiem mīlētājiem, 8) joku un dažāda sa­tura balādes. Paraugus gandrīz ikvienai no šīm grupām atradīsim arī Rīgas ziņģu pūrā, taču Losa shēma, ja domājam par zemēm ārpus an­glosakšu kultūras loka, nekādā ziņā nav pilnīga.

Vācu Flugblatt un Einblattdruck ir jēdzieni ar plašāku nozīmi, kas aptver tiklab atsevišķi iespiestas dziesmas, kā jaunas, it īpaši sensacio­nāla rakstura ziņas, īsākus politiskus pamfletus utt. Neatkarīgi no tā vāciešu rūpīgās, dažkārt pat pārlieku sīkumainās savu dziesmu klasifi­kācijas var dot ērtus pieturas punktus visu Rīgas ziņģu sistematizēšanai.

Aizrādīsim te kaut uz Valtera Vioras (Wiora) 1950. gadā ieteikto terminu Marktlied. Ar to viņš, no vienas puses, saprot plašu aprindu gaumei piemērotu dziesmu, ko komerciālos nolūkos skandina tirgos, kro­gos, ielas stūros; no otras puses, šīs «tirgus dziesmas» sasniedz savu publiku iespiestā veidā uz lapām zīmētu girlandu ietvarā. (Puķu viju vai līdzīgi ietvari šad un tad bija arī Rīgas ziņģēm.)

Ja pievēršamies citam vācu literatūrzinātniekam — Villijam Flemmingam —, tad ar Rīgas apstākļiem it labi saskan viņa ielāgojumi par tā dēvēto Gesellschaftslied. Šī tipa dziesmas, lai gan tās palaikam sniedz zināmi autori, reprezentē plašas, vienkāršas sabiedrības priekšsta­tus un izjūtas. «Sacerētāji mēdz būt mazāka kalibra dzejnieki,» turpina Flemmings. «Tālab viņi kalpo ikreizējam laikmeta stilam un pakļaujas ārzemju ietekmēm. Tādā kārtā it viegli izsekojamas ārējās formas pār­vērtības, kas atbilst modei, kamēr dziesmu iekšējā struktūra paliek ne­mainīga. Spēcīgi iedarbojas arī ciešā saistība ar mūziku. Tās nosacīts iedalījums strofās un gludais plūdums. Šais dziesmās viegli iejusties, un šis apstāklis neveicina pārāk lielu īpatnību un dziļumu, bet reizē ļauj saglabāt sakaru ar īstenību un spilgtāku uzskatāmību.»

Rīgas atsevišķās dziesmu lapas diezgan bieži satur ritmā un atska­ņās ietvertus vēstījumus par dažādiem aktuāliem gadījumiem: kariem, notikumiem Krievijas caru un galma dzīvē, slepkavībām utt. Šie vēstī­jumi, kas reizēm bija dziedami, reizēm tikai tāpat izlasāmi, identiski tiem sacerējumiem, ko vācieši apzīmē par Zeitungslieder. Šai kategorijai — sevišķi tad, ja runa par noziegumiem —, kā Vācijā, tā Rīgā vēl rakstu­

rīga didaktiskā izskaņa, pāris beigās piekabināti panti ar pamācībām un brīdinājumiem.

Tāpat vācu Brauchtumslied salīdzināma ar tām ziņģēm, kas veltītas umurkumuram, zāļu vakaram un citiem rīdzinieku svētkiem, vācu Hatidwerkerlied — ar Rīgas kurpnieku, drēbnieku, nama puišu tingeltangeļiem.

Seit piemetināms, ka vārds Tingeltangel, kurā atdarinātas sitamo šķīvju skaņas, vācu valodas praksē ieviesās ap 1870. gadu. Brīžiem tā saukāja uzvedumus, kas bija īsāki un banālāki par caurmēra operetēm, brīžiem — vietas, kur rīkoja tādus uzvedumus vai līdzīgas izpriecas. Drīz pēc tam arī Rīgā sāka runāt par tingeltangeļiem tai pašā nozīmē, bet reizē šo nosaukumu ieguva īpašs ziņģu paveids. Visus šos tingeltangeļus dziedāja vienā meldijā, tiem visiem bija astoņi gluži vienādas struktūras panti ar astoņām rindām katrā; piedziedājumu «zum Tinglingling» ik panta piektajā rindā atkārtoja vienreiz, septītajā — divreiz.

Par Gassenhauer jeb Gassenlied līdz pat 19. gadsimtam Vācijā ne­reti apzīmēja gan atsevišķi iespiestas, gan vispār vienkāršu pilsētas ļaužu dziedātas dziesmas (ieskaitot tautas dziesmas). Pakāpeniski šie vārdi pārvērtās nicinājumā, ko attiecināja uz rupjām ziņģēm, ielas puiku dziesmiņām u. tml. Ka savs repertuārs jau ap 1830. gadu un droši vēl agrāk bijis arī Rīgas ielaspuikām, liecina bankas direktora Fridriha Brakela atmiņas. Augstos svētkos, kā viņš stāsta, cauri pilsētas ielām uz parādi devusies jātnieku gvarde — staltos zirgos, ar ritmeistaru priekšgalā, četriem trompetistiem skaļi pūšot savus instrumentus. Bet līdzās un nopakaļ viņiem skrējuši puiku bari, kas pilnā rīklē — publikai par lielu uzjautrinājumu — dziedājuši, vēl pārspēdami trompešu skaņas: Trcnk, trenk — trenk, trenk,

Jāņa Grīziņa grāmatā «Vārnu ielas republika» saglabāti daži diemžēl ļoti trūcīgi fragmenti no Grīziņkalna resp. latviešu pašpuiku dziesmi­ņām, kas attiecas uz laikmetu īsi priekš 1. pasaules kara. Arī tur kādā gadījumā runa par siļķēm: kaitinādami pamatstājā sastingušo krievu policistu, puikas aizstājuši cara Krievijas himnas otru un trešo rindu ar Siļķes bez žaunām,

Cāļi bez kājām, bez kājām gan!

Tipiska ielas dziesma ir tā, ko Grīziņa puikas dzied, jaukdamies pa vidu balagānu artistiem:

Ar ko tirgo?

Ar sīku rīsu!

Ar ko tu slimo? —

Karmanščiki, čiki, čiki.

Ja iepriekš visvairāk aizrādīts uz paralēlēm starp Rīgas un Vācijas ziņ­ģēm, tad tādēļ, ka rīdzinieki še neapšaubāmi sekoja vācu paraugam. Taču reizē nav aizmirstams, ka 19. gadsimta otrā pusē pēc atsevišķām lapām dziedātās ziņģes bija tikpat moderna starptautiska parādība kā mūsu dienās grāvēji jeb «šlāgeri». Salīdzinot Rīgas ziņģes, piemēram, ar zviedru un dāņu t. s. šiliņdziesmām, ik solī sastopam ne mazāk radnie­cīgus motīvus, tehniskus paņēmienus utt. kā vāciskajā materiālā. Jā­piebilst, ka Skandināvijā šīs dziesmas piedzīvo it kā renesansi: tās iznāk krājumos, tām ir sava vieta radiofona un televīzijas programmās. īsti lietpratīgi sakārtots 1950. gadā Kopenhāgenā publicētais dāņu veco ziņģu izdevums «De gamle Skillingsviser», kur katram ziņģes tekstam pievie­nots arī meldijas nošu raksts un Poula P. M. Pedersena kultūrvēsturiski komentāri.

Ziņģu sacerētāji, kā jau augstāk pieminēts, mēdza būt «mazāka kalibra dzejnieki». No autoriem, kam latviešu literatūras vēsturē pievērsta lielāka vērība, uz Rīgā iespiestajām lapām reprezentēts Andrejs Pumpurs ar «Kur aug mana līgaviņa?» resp. «Stāsti manim, Daugaviņa» un Jānis Ruģēns ar romantisko dziedājumu «Turaidas jumprava jeb Pārbaudīta

mīlestība», kur nav aprakstīta pazīstamā Turaidas Maija jeb Roze, bet kāda cita «jumprava», ko skaists jauneklis pēc grūtiem pārbaudījumiem «pievelk pie sirds, urā! ar priecīgu Prāt’». Kārlis Jēkabsons, kas arvien raudzīja būt rosīgs visdažādākos rakstniecības žanros, lika 1904. gadā — krievu un japāņu kara laikā — iespiest Jelgavā uz atsevišķas lapas savu 19 pantu garo dziesmu «Uz tālajiem austrumiem»:

Dus vēl mongolieŠa saule Jūras krēslas spilvenos…

Pie viscītīgākajiem ziņģu autoriem piederēja Lapas Mārtiņš, kas savu produkciju laida klajā gan uz lapām, gan grāmatās un laikrakstos. Jāuzsver, ka, par spīti milzīgai popularitātei, viņš bija patīkami pieti­cīgs, labi apzinādamies savas spējas un to robežas. Kādā vietā Mārtiņš izsakās, ka latviešiem jau esot radušies slaveni dzejnieki, bet viņš netie­coties tiem blakām stāties. So dzejnieku darbus tikai «puslīdz mācīti» saprotot pilnīgi, turpretim viņš ar savām dziesmām gribot pakalpot ci­tiem: «TādēJ dzejas mākslas pratēji nevarēs pie tām dzejas mākslas dzi­ļumu un daiļumu atrast, bet tie, priekš kuriem tās sacerētas, būs ar tām mierā.» Sai ziņā viņš nepievīlās, un viņa ziņģes vairākus gadu desmitus iznāca vienmēr jaunos iespiedumos.

Tomēr grūti būtu Lapas Mārtiņu apzīmēt par spilgtāko un intere­santāko viņa kolēģu vidū: viņu noteikti pārspēj dažs anonīms vai pusanonīms dziesminieks, starp citu, kāds W.M., kura identitāti man diem­žēl nav izdevies noskaidrot.

Latvisko ziņģu mākslā reizēm vingrinājās arī Rīgas vācieši (B. Unterkirhers, M. Vulfs u. c.). Raksturīgā kārtā tie allaž teicami uztvēruši pilsētas tipisko kolorītu, taču valoda viņu dziesmās tik kropla, ka šobrīd tās ir ne tikai nebaudāmās, bet vietumis pat nesaprotamas. Par spīti tam Unterkirhers bija iecienīts, un viņa ziņģes piedzīvoja atkārtotus iz­devumus; pāris no tām ievietotas arī šai sakopojumā. Aiz tikko minēta­jiem iemesliem ārpusē atstāts viņa «Brauciens ar tvaikoni «Vajen» uz Ilgeciemu» (1882), kas savu raibo detaļu dēļ citādi būtu pelnījis ievērību. Kā īsts eksperts Unterkirhers apdzejo Iļģeciema «kneipes un traktierus», sākdams par tiem runāt, tiklīdz kuģis apstājies «garā steķa galiņā»: Kad nu kādus soļus iesi,

Nāksi labā gastūzī,

Līdz ar draugiem kopā diesi Tā kā lielā lustūzī.

Bairišs labs un desas garas,

Seļķens salds un šņabis sūrs;

Atraisīts no bēdu varas,

Vari pildīties kā pūrs.

Tālāk iedams, nāksi mežā,

Baltās muižas paēnos,

Un, kad būsi zaļā ežā,

Uzdzer ķimel’ pavēņos …

Kā jau zināms it īpaši no Augusta Deglava darbiem, Rīgas latviešu sarunu valodā 19. gadsimta otrā pusē bieži jaucās gan pareizi, gan ap­lami vācu vārdi un pat veseli vāciski teikumi. Šis apstāklis atspoguļojas arī vairākās ziņģēs, kuras nav iespējams saprast, ja trūkst vācu valodas zināšanu. Sī veida dziesmas, kur valodu mistrs (pretēji nekā, piem., dažos Rūdolfa Blaumaņa humoristiskos dzejojumos) nekalpo nekādiem mākslinieciskiem nolūkiem, var noderēt laikmeta dokumentācijai, bet filo­loģiski tām uzspiests deģenerācijas zīmogs. Tā, izvēloties kādu īsti tipisku paraugu, «Tingeltangelis par Rīgas puķu vakaru» (1876) paver visai zīmīgu puķu resp. zāļu vakara panorāmu, kamēr tā pārējās kvalifi­kācijas pietiekami apgaismo jau pirmais pants:

Kad klāt, kad klāt,

Kad puķu vakars klāt,

Tad Rīgā mudž un čum,

Und Leute gehn herum.

Zum Tinglingling, kliedz, žīgo,

Un Bauerweiber līgo,

Zum Tinglingling, zum Tinglingling,

Und alle fröhlich sind.

No līdzīgām vārsmām esmu centies šai krājumā izvairīties. [..]

Samērā reti vecajās ziņģēs pavīd krieviski elementi. Tā kādā dziesmā par ziemas priekiem, kas 70-os gados divreiz izdota Jelgavā, refrēnā iemaisīts «očeņ horoso!» un vēl kāds cits krievu izsauciens. Taču no tā­dām vulgaritātēm, ciktāl runa par refrēniem, reizēm nav bijušas pasar­gātas arī latviešu tautas dziesmas. Kalnamuižā «Pūt, vējiņi» papildināts ne vien ar to pašu «očeņ horošo», bet pat ar «oi šiški driški, vanuški» utt.; Mārsnēnos kāda cita dziesma ar «ņer, ņer, rucka» un taml. Raibu materiālu šai ziņā savākusi Elza Gaile savā vietām gan neprecīzajā, tomēr vērtīgajā pētījumā par refrēnu latviešu tautas dziesmās un ziņģēs, kas publicēts Endzelīnam veltītajos «Filoloģijas materiālos» (1933).

Apstākļi, kas veicināja t. s. tautas ziņģu rašanos, īsumā aprādīti jau iepriekš. Galvenos vilcienos tas pats attiecināms arī uz «mākslas ziņģēm». It īpaši tos latviešus, kas 19. gadsimta otrā pusē aizvien prā­vākā skaitā ieplūda Rīgā, vairs nespēja apmierināt ne tautas dziesmas, nedz pat «tautiskās» romances, jo viņi pakāpeniski ieauga zemnieku dzī­vei svešā priekšstatu joslā — pilsētas vidē un tās ietekmētā pasaules uztverē. Viņiem tad nu centās kalpot ziņģu sacerētāji ar savām lapām un grāmatiņām, gādādami dziesmas, kurās —■ kā izteicās kāds toreizē­jais literāts — katrs «savus priekus un savas bēdas var apdziedāt, darbu strādādams vai viesībās ar draugiem kopā sēdēdams, vai arī vientulībā uz līgaviņu domādams». Daudzi posmi šais ziņģēs mums šobrīd liekas neveikli un bezgaumīgi. Taču tās, no vienas puses, ir jāskata vēsturiskā un kultūrvēsturiskā perspektīvā, kamēr, no otras, tur bieži pavīd īpats veclaicīgs šarms un kāds no krāšņākajiem humora veidiem — negribē­tais humors.

. Beidzot vēl jānorāda uz divām rokas grāmatām, kur atrodamas lie­tiskas ziņas par cittautu dažādu tipu ziņģēm. Visām ģermāņu tautām veltīts «International Dictionary of Regional European Ethnology and Folklore» 2. sējums (Kopenhāgena, 1965); lielāko tiesu tikai vācisko ma­teriālu skar «Reallexikon der deutschen Literaturgeschichte» jaunais resp. 2. izdevums, kas kopš 1955. gada iznāk Berlīnē. Sie sējumi līdz ar tur atzīmētajiem avotiem un literatūru var visiem, kam nopietnāka interese par latviešu ziņģēm, noderēt salīdzinājumam un ierosināt pārdomas.

(Johansons A. Vecrīgas ziņģu grāmata. Grāmatu draugs, 1987. No ievada.)

So dziesmu sacerējis K. Cilinskis (C. Zilinsky), un ta aizņem apmēram trešo daļu vina 1884. gadā Riga ļzdotaja gramata «Tagadēja Rīga ar savām latviešu biedrībām un dažādas siržu skanas» Norādījuma uz meldiju trūkst, taču katram pantam pievienotais refrēns liek domāt ka dzeloiums’ bijis paredzets dziedašanai. 1 ' '

Lai gan Cilinskis rakstījis loti daudz, vārdnīcās un literatūras vēsturēs neatrodam par vinu ne­kādu biogrāfisku ziņu: viņa stāstus un romānus (to vidu «Heinriha fon Rautenfelda un vina lau­ki tas draudzenes Emilijas ciešanas») mēdz pieskaitīt pie «lubām». Cilinskis reizēm lietojis pseidonīmu iuraidietis, dzejojis par Turaidu un Siguldu, atkārtoti pievērsies latviešu un baltvācu rakstniecībā iecienītajai Turaidas Maijas resp. Rozes tematikai. No otras puses, viņu saistījusi Rīga un rīdzinieku dzīve («Rīgas Roze» u. c. stāsti), un šeit no jauna iespiestā dziesma šķiet norādām uz ciešākiem sakariem ar Pardaugavu: turienes organizācijas viņš aplūko tūliņ pēc Rīgas latviešu biedrības, lai tikai pēc tam atkal atgrieztos Rīgas centrā. Sava ziņa uz šo dziesmu attiecināms tas pats pārme­tums, ko 1874. gada Cilinskim izteica Kaudzītes Matīss, kas, kritizēdams kādu citu viņa darbu, atzina to gan par «ļoti jauku», bet piebilda: «Dzejolim trūkst īsti loģīga plāna un cieta kodola.»

Par visam Cilinska apdziedatajam biedrībām tagad būs grūti savākt kaut cik sīkākas ziņas. Galvenas no tam — līdzās Rīgas latviešu biedrībai un kuģniecības sabiedrībai «Austra» (dibināta Kr. Valdemaraierosme 1882. gadā) — bija Amatnieku palīdzības biedrība līdz ar Amatnieku kasi un Jonatana ^ biedrība. Amatnieku biedrība nodibinājās 1878. gadā, pulcinot Rīgas latviešu mazpilsoņu demokrātiskos elementus; tas vēlāk celtais nams Lāčplēša ielā 25 kļuva par vienu no galvenajiem revolucionāro sanaksmju centriem. Priekš 1. pasaules kara tur darbojās Jaunais teātris, pēc tam Dailes teātris. Amatnieku kase_ dibināta 1883. gadā, un jau turpmāko 20 gaduL laikā tā bija nogul­dījumu un bilances ziņā izvertusies par vienu no lielākajām krājkasēm visā toreizējā Krievijā. Kases jaunajā nama K. Barona iela 3 politisko partiju pārstāvji 1918. gada 18. novembra priekšva­kara parakstīja Latvijas valsts un Tautas padomes dibināšanas protokolu. Jonatāna biedrību Pārdaugava_ nodibinaja Sneidemaņa austuves strādnieki 1870. (faktiski jau 1869.) gadā; tā uzturēja elementarskolu, rīkoja daudz t. s_. jautājumu vakaru, priekšlasījumu un teātra izrāžu. Ideoloģiski biedrība staveja tuvu jaunajai stravai kopš pašiem šī virziena sākumiem.

Gan «Jonatans», gan prāva tiesa mazāko biedrību, ko piemin Cilinskis, īstenībā rad_ās_ to mērķu sekmešanai. kam tagad kalpo slimokases, bēru fondi un dzīvības apdrošinājumi. Rosigākās no šīm biedrībām tomēr pakapeniskļ paplašināja savu darbību, līdztekus palīdzības un kulturāliem pasāku­miem veicinādamas arī vispārēju sabiedrisku aktivitāti, bija šeit, kā izsakās Fēlikss Cielēns, «plašakas masas mācījās demokrātiski vēlēt savu biedrību pārvaldes orgānus un no sava vidus izaudzināt aktīvus darbiniekus, kas prot sabiedrību vadīt un organizēt».

Lai gan Diinsberģis it jauki Rīgu sen apdziedājis,

Tomēr tai ir tagad lauki,

Kurus rets kāds minējis.

Ne vien dārzi še ir plaši,

Kuros varam palīgot,

Kad mums tikās tērzēt, paši Kopā jautri padzīvot, —

Bet še vēl ir vietās dažās Pavēņi, kas laimot var Un kur ēkās košās, brašās Līgas māte kroņus dar’,

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

Vērmaņdārzam tiešām preti Latvju biedrība tev’ gaid’l Teātris tur top it ērti Spēlēts, kas ar tevim smaid’.

Tāpat koncerti it gliti Latviski še doti top;

Ligai kupli kroņi pīti,

Kas še savus bērnus kopj.

Zinlba un citi lauki Apstrādāti censigi,

Un ar priekšnesumi jauki Atskan še it spēcīgi,

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

Pārdaugavā, Āgenskalnā,

Tur pie Mārtiņ’ baznicu,

Ieslēgtu no priežu vaļņa,

Redzi jauku biedrību.

«Jonatāns» še gaiši māca,

Kā būs kalpot tuvākam Un kā viņš pie Dāvid’ nāca Līdzēt viņa trūkumam.

Se tu vari, ja vien tīkas,

Vasarā izpriecāties.

Jaukā dārzā neapnīkas Draudzībā paligsmoties,

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

[• •]

Ar priekš mazajiem tiek strādāts: Tiem še skola atvērta;

Un priekš mirušajiem gādāts,

Kad tos gulda kapsētā.

Jā, kur agrāk zalkši līda,

Tagad glītums parādās!

Tagad mīlīb’s saulit’ smīda,

Biedru pulki sastādās.

Tāpēc, ceļniek, neej garām Šādai jaukai vietiņai;

Stāsti mājās savam baram,

Ko te redzēj’s — sieviņaiI

Bet tu, glumais gudrinieks, Nesāk’, lūdzams, ka tas nieks/

Tupat arī tilta galā Kuplo «Slīperbiedrība»,

Tālāk, Bauskas ceļa malā,

«Torņakalna» — mundribā.

Ar šim biedrēm mērķi labi,

Kas grib palīdzību sniegt;

Un vēl vairāk šādi stabi Rīgā ir — kas var to liegt?

Pēdējā no šīm ar gādā Skolas ziņā rūpīgi.

Gaišā garā viņa strādā,

Kā jau protams, veiksmīgi.

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

Tāpat ar vēl trešā māsa Strādā šeitan mīlīgi;

Dažiem tā jau preti nāca «■Labdarībā» laipnīgi.

Tikai šai vēl grūti veicas Celmus lauzt un vagas dzīt;

Bet, re, tomēr biedri sveicas Saviem brāļiem kroņus vit;

Jo, kā spējam, tā lai darām,

Kā jau vīriem pienākas;

Jo tik īstam vīra garam Atļauts, ka tam jācīnās.

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

Un, gar Daugavu kad iesi, Bišumuižu sasniegsi,

Jaukumos ar še tu diesi,

Ja vien patīk, ligsmosi.

Bet tur pretī, sila malā,

«Daniels» sev teltis ceļ;

Mirstam‘ kasi vēris vaļā,

Jauku cerību sev smeļ.

Un viņš panāca ar ziņu,

Kā iz lauvas bedres kļūt.

Sveicin’ tāpēc tu ar viņu,

Lai gan viņam reiz bij grūt.

Bet tu, papiņ, gudrinieks, Nesāk’ vis, ka šis ir nieks.

Iesim nu pār lielo tiltu Atpakaļ uz pilsētu.

Pabaudīsim tēju siltu,

Tad tik prom pa Kajķielu.

S_e mēs redzam ļoti staltu Eku, celtu biedrībai;

«Uļej» sauc to — krieviem kaltu, Nevis kādai lepnībai;

Bet tik krievu tautas labā Viņa šeitan paceļas,

Un lai viņu pašu dabā Krievu kronis zīļojas.

Bet tu, vecais gudrinieks, Lūdzams, nesāk', ka tas nieks!

Iesim nu tik tālāk droši Garām cirkus vācelei;

Vasarā tur rāda koši,

Kā būs dancot kēvelei.

Raug, bet Fūrmaņielas stūrī Amatnieku banka ir,

Un ar tajā pašā mūri Biedriem palīdzību šķir.

Amatnieki, krietni viri,

Kas mums augstus namus ceļ,

Lai tiem uzplaukst — jauki, tīri — Kultūra un spēku smeļ.

Bet tu, slinkais gudrinieks, Nesāk’ mūžam, ka tas nieks.

Tālāk, Stabu ielā nākot,

«Ziedoņbiedrīb’» paceļas;

Palīdzību sniegt jau sākot! —

Atkal prieks tev jāsmeļas.

Jo ar savienotiem spēkiem Labu darīt paspējam;

Brāļiem kalpot, nevis grēkiem,

Iraid spilvens pagalvjam,

Iraid ziedon’s ziemas laikā Un, kad bargie vēji pūš,

Miteklis, kad sūrā tvaikā Pikols mūsu kaulus grūž!

Lai gan dažs labs gudrinieks Saka, ka tas esot nieks.

Tāpat, negaidot, ar spēku Strādā Rīgas fūrmaņi;

Apkopdami mīlīb’s ēku,

Paši tie ir stūrmaņi.

Vīri tur ir itin braši,

Kaulos spēks un sirdī gods;

Lai ar nemostas vēl daži:

Tiem ir jāgaid’ dažāds sods.

Ar šai biedrībai lai vēlam Laimi dzīves celiņā Un kā krietnam, labam dēlam Veiksmi katrā laiciņā!

Bet nu, smalkais gudrinieks, Bērais rikšos, pieturies!

Tālāku, pie Jāņa vārtiem,

Nākam atkal biedrībā,

Kas ar jaunīb’s vaigiem sārtiem Tevi laipni sveicina.

«Rīgas palīdzības» saiti Liek tā sev par pamatu,

Veldzē slimiem sūro kaiti,

Strādā mīlīb’s amatu.

Ar tā daždien Rīgu dimda Maskav’s dārzā spēcīgi Tā pa latviski — bez cimda,

Pulējas it veicīgi.

Bet tu, šmeisiņ, gudrinieks, Tu tak nesacīs’, ka nieks?

Tāpat ari jumpravieši Modušies ir laikā vēl!

Kur jau paaug rudzi, mieži,

Uzcelt biedrību nav žēl.

Tur, kur brivi Daugaviņa Putodama lejā skrien,

Tur ir biedru māmuliņa,

Kas tos miji kopā sien.

Tik lai viņi strādā knaši Palīdzības biedrībā Un lai sapulcējas aši,

Vienodamies brālībā.

Un tu, vēzi, gudrinieks, Nesāk’ vis, ka tas ir nieks!

[■•]

Tad nu vēl lai *Austru» sveicam Rīgas latvju biedrībā Un ar jūrniekiem to teicam Drusciņ tā kā lielībā.

«Austra» mums ir droša ķīla,

Ka nu Baltija vēl plauks,

Visiem tā būs dārga, mīla,

Kad pie darbiņa mūs sauks.

Un lai dzīvo viņas draugi Mūžam, kamēr jūra plūst!

Bet lai saplok viņas skauģi,

Un lai viņu upes žūst!

Bet tu, «fānger», gudrinieks, Nesāk’ mūžam, ka tas nieks!

Tad vēl «labdarība» tīši Skolu cēla latvietēm,

Meitenes kur mācās glīši,

Kas jau klājas tautietēm.

Un lai tā gan pūlēm gādā,

Skola tomēr braši plaukst,

Jo tā citām gaiši rāda,

Kā būs pašu zēgļus aust,

Kā būs zināt, kas ir darāms Izglītotām zeltenēm,

Kā ir adāms, dārzos arams,

Kā būs dzīvot veltenēm.

Bet tu, stīvais jaunkundziņ, Ņem tik šādu līgaviņ'!

Un nu dosimies uz priekšu Rīgas pilei garām, tur,

Ķeizardārzā tiešām iekšu,

Dabas māmiņa kur bur;

Ar šeit latvju kokles skanda Dažreiz jauku dziesmiņu.

Plēsumus tā apkārt vanda,

Ārdam’ šādu iesmiņu. Katrīndambis ar sāk celties Latvju tautas vasarā Un priekš sevis kaut ko smelties Savā pirmā pavas'rā.

Bet tu, trumpis, gudrinieks, Nesāk, vis, ka tas ir nieks.

Sarkandaugavā ir ēka Celta jaukam «Pavas’ram».

Sirds lai tev iekš prieka lēkā,

Jo tur spītē asarām.

Skatuve ar ir tai jauka, īstā veidā krāsota,

Un, kad pav’sars nesmaid’ laukā, Se vēl meita zied no tā.

Kas gan visu izteikt vara,

Ko jau cēla latviešiI Tik lai mīt iekš miera gara Kopā visi tautieši.

Tad gan klusēs gudrinieks, Nesacīs, ka tas ir nieks.

Cerībā lai visi gādā,

Ticībā lai pulējas,

Mīlestībā pretī strādā Tiem, kas šeitan lepojas.

Jonatāns lai allaž staigā Līdzās draugam Dāvidam;

Daniels tik laipns vaigā,

Stute lai ir bārīšam,

Un lai labdarība valda Katrā biedru pulciņā;

Rīgas māmuliņa salda Bērnus kopā pulcina.

Tad ar nevīs pavasar’s,

Ne ar cits kāds ziedošs zars.

Bet tu, Rīga, vecā Riga,

Glabā savus bērniņus!

Tad tev saldi dziedās Liga,

Kad tu devi pavēņus,

Kur mēs tev par godu cefam Nemirstīgas piemiņas Un iz tavām akām smejam Jaukas, baltas dieniņas,

Bet, ja kāds tev' nemīlētu,

Tāds lai nava piedzimis;

Vājākam kas nelīdzētu,

Mūžam lai ir iemidzis!

Tādiem lai dzied rīdzinieks, Viņu glupība ir nieks.

Tā tad Rīga, jaukā Rīga,

Tev’ lai visu mēle teic;

Kamēr netrūkst koklei stīga,

Tev’ lai mūsu mute sveic.

Bet lai tavi torņi rāda,

Kurp mums ceļi vienreiz iet,

Un lai mums priekš acim stāda,

Ka še saulīte drīz riet;

Ka reiz ardievas tiem teiksim,

Kas ar mums še līgoja,

Bet ka augšā dzīvot steigsim,

Kas vien tevi mīļoja.

Tu vien paliks’ mūsu prieks, Citādi kas dzied, ir nieks.

Pagājušā gadsimta otrā pusē likvidēja Rīgu kā cietoksni: nojauca vaļņus, pārvei­doja pilsētas nocietinājumu mūra sienu, torņus, bastionus, vārtus… Sākās strauja kapitālistiskās Rīgas veidošanās. Lielas pārmaiņas ieviesa tvaikoņi, dzelzceļi, ūdensvads, gāze, telegrāfs. Rīgas izaugsme rosināja Mārci Reinbergu sacerēt kādreiz visai populāro dziedājumu «Rīga», kas publicēts 1860. gadā. Ernests Dinsbergs 1865. gadā to papil­dināja, un tas piedzīvoja vairākus pārstrādātus un nepārstrādātus izdevumus. Ceturtais izdevums ar E. Dinsberga dotu apakšvirsrakstu «Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi», ar jauniem motīviem, sižeta pavērsieniem un tematiskiem iedalījumiem parādījās 1875. gadā. Ziņģes žanram kā literārai tradīcijai tad jau bija pienācis norieta posms, un «Rīga» uzlūkojama kurmet par šā žanra gulbja dziesmu…

Tematiskā tradīcija saistāma ar t. s, Rīgas suminājumiem, kuru aizsākums mek­lējams jau 13. gadsimta hronikās. Plaši pazīstams bija Rīgas ārsta Basilija Plīnija 1595. gadā publicētais Rīgas pilsētas slavinājums. Rīgu apdzied arī latviešu tautas­dziesmas …

Pilsētas dzīve, pilsētas ainava, pilsētas iemītnieku tēli un likteņi literatūra jo plaši ienāk 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Gan Rīga, gan mazpilsēta, gan pasaules lielpilsēta (piemēram, Pēterburga) atspoguļojumu rod gan dzejolī un poēmā, gan stāstā un romānā, gan drāmā. Augusts Deglavs, Zeiboltu Jēkabs, E. TreimanisZvārgulis, Aspazija, V. Plūdonis, J. Poruks, Andrievs Niedra, K. Skalbe, _F. Bārda… Visi šie rakstnieki un dzejnieki ir ienācēji no laukiem. A. Čaks un E. Adamsons — īstie pilsētnieki — ir gan jau piedzimuši, bet viņu jaunrades laiks vēl priekšā — div­desmitajos, trīsdesmitajos gados …

1888. gada 25. maijā Lielstraupes muižā piedzima Arveds Švābe — ievēro­jams latviešu kultūras darbinieks, rakstnieks un zinātnieks. Viņa pirmās literārās pub­likācijas parādījās 1910.—1911. gadā. Nepilnu desmit gadu laikā A. Svābe publicēja dzejoļus, stāstus, romānus, feļetonus, apceres, recenzijas, vienu lugu, arī daiļdarbu tulkojumus, pēc tam nodarbojās galvenām kārtām ar tiesību un vēstures zinātnēm, do­dams lielu un nozīmīgu pienesumu šajās nozarēs.

Vairāki A. Svābes daiļdarbi guva lielu popularitāti. To vidū arī «gūstekņa dziesma» — novatoriskā poēma «Pilsēta» (1913).

«Pilsēta» — moderna poēma ar skaidri izteiktu kompozīcijas stiegrāju, bet pati dziesma vietu vietumis salūst dīvainā kaleidoskopiskā raibumā. Trūkst zīmīgu situā­ciju, ekspresīvu pilsētas ainavu, individuālu raksturu tēlojuma. Nav arī sižetisku samezglojumu un kāpinājumu. Kaut arī poēma uzrakstīta pirmajā personā kā cīņā pret pilsētu sūtītā zemnieka dēla vēstījums, tās īstā varone ir pati pilsētas trauksmainība. Tai atbilst brīvā dzejas ritmika, garo un īso rindu maiņa, arī atskaņas, kas palīdz atveidot lielpilsētas steigu un trokšņus. Trauksme viežama arī salīdzinājumos, epitetos, visā metaforikā, figūrās. Metaforikā atrodama arī t. s. aklā fantāzija, loģiski nesaska­ņoti risinājumi.

Mākslinieciski šī poēma ir drosmīgs mēģinājums pacelt latviešu dzeju īsti modernas daiļrades līmenī. No ziņģēm raksturīgās un arī tautiskā romantisma dzejai nereti pie­mītošās viena rituma jūsmas A. Svābe mēģina veidot mākslinieciski brīvus, apzināti darinātus negaidītus risinājumus. Dzejnieks teikumus grafiski lauž un sastata negai­dītos kombinējumos, tādējādi pārsteigdams lasītāju ar efektīgām pauzēm, ritma un rindas pārnesumiem, intonācijas kāpumiem un kritieniem.

Taču «gūstekņa dziesmas» izteiksmē viežami arī daudzi tradicionāli paņēmieni un jēgtēli, kas pārņemti tiklab no veclatviskās, ar Bībeles sižetiku un tēlainību saistītās tradīcijas (pilsēta personificēta valdzinošā Delilas tēlā; viņas sagūstītais zemniekdēls līdz ar to rosina reminiscences no pazīstamā varoņa Simsona situācijas Vecajā Derībā), gan arī no tautiskajiem romantiķiem raksturīgās (pseido)mitoloģiskās simbolikas un atribūtikas (Pērkons, Atrimps, Jods, Lāčplēsis).

Arveds Svābe ienāca literatūrā pēc 1905. gada revolūcijas romantiskās pacilātības un tai sekojošās nežēlīgās sodekspedīciju trakošanas. Tas ir laikposms starp 1907. un 1913. gadu. Viņa tā laika dzeju rezumē krājums «Klusie cienii» (sakārtots Vladivostokā 1918. gadā). Kulturoloģiskajā ziņā interesanta nianse, kas agrīnā Svābes poēziju atšķir no Aspazijas un Kārļa Skalbes atveidotās pasaules, ir tā, ka savrupās lauku sētas jeb «idilliskās zemniecības» vietā Svābes pasaule ir muiža: viņš audzis muižas stārasta (vagara) dzimtā. Tā ir pavisam cita teritoriāla, kulturāla un saimnieciska vienība sa­līdzinājuma ar klasiskajam saimniekmājām. Sī atšķirība izpaužas ne vien tematikā un konkrētajos aksesuāros, bet arī savdabīgā tēlainības ekspresivitātē. «Kluso ciemu» zem­niecība ievērojami atšķiras — vēsturiski un sociāli — no tradicionālo zemniekmāju ļaudīm. Būtiska nozīme vēl ir tam, ka dzejnieks šos «laukus» vērojis jau pēc 1905. gada paisumiem un bēgumiem. Viņš ir zemnieka (vai bezzemnieka) dēls, kas pārgājis inte-

liģences slānī, tālab dodas prom no «Klusiem ciemiem» uz «Pilsētas» un «Bulvāru» (iznāk 1921. g.) skaļajiem namiem, «kuri viņam nepieder, bet bez kuriem tas nevar dzīvot». Viņa sirds vairs neskumst «pēc klusiem laukiem un viņu zaļās idilles», jo «še krūtīs elpu smacē ciet, še domas lēni sarūsē». Sīs noskaņas spilgti pauž krājuma «Klusie ciemi» noslēguma dzejolis «Aizejot».

Kultūrvēsturiskajā skatījumā A. Svābes nopelni mūsu pilsētas dzejas izvei­došanā ir lieli. Rosinātāja nozīme jau pašā sākumā bijusi dižajam Beļģijas dzejniekam Emīlam Verhārenam. Par moto «Pilsētai» A. Svābe licis E. Verhārena rindas:

Ak, pilsētas, tās esat jūs,

Kas tūkstoš poliprokām No laukiem sūcat pēdjos spēkus …

E. Verhārena ietekme manāma arī «Bulvāros». Interesanti, ka vienlaikus ar A. Svābi par šā dzejnieka daiļradi interesējās arī Edvarts Virza, kuram pieder paprāvs latvisko­jumu krājums «Dzīves sejas». Tajā ir plašs cikls, kas veltīts pilsētai («Pilsēta», «Osta», «Londona», «Pilsētas dvēsele», «Birža», «Fabrikas» u. c.). E. Virzas daiļradi gan vai­rāk ietekmējuši sulīgie Flandrijas lauku apdzejojumi («Lieldiena», «Skaista meita», «Dzirdītava», «Cūkas», «Maizes cepšana», «Šķūnī», «Labības klētis», «Govs», «Koki», «Senas dzīres» u. c.), jo tie visnotaļ bija tuvāki Zaļās Zemgales slavinātāja būtībai…

Vidzemes muižas gaisotnē augušais Arveds Svābe kļuva par latviešu pirmo mo­derno pilsētas dzejnieku. Svābe bija sācējs, Caks — ģeniāls šīs līnijas turpinātājs un vaiņagotājs. Čakam — dzimušam pilsētniekam — nevajadzēja atstāt laukus, lai dotos «turp, kur iela trīc no simtu simtām atbalsīm». Grāmatā par gleznotāju Jāni Plaši (1931) Caks rakstīja: «Lauku zēns savā zēnībā ārējos krāsu iespaidus iegūst visvairāk no dabas. Pilsētas zēnam šie iespaidi turpretim drusku savādāki. Blakus tīri naturāliem (Rīga nav liela) gleznieciskiem tvērumiem katrs pilsētas zēns saņem lielā mērā tīri mākslīgus. Visi pilsētas priekšmeti pauž savu īpatnēju mākslīgu, ar krāsošanu iegūtu krāsu •— nami, tramvaji, izkārtnes, ormaņu kulbas, dekorētie skatlogi.» Bet runa jau ir arī par daudz ko citu! Tādējādi paša Caka priekšrocības ir acīm redza­mas …

A. Švābe savā eksperimentā sastapās ar lielām satura un formas grūtībām. Taču viņam netrūka uzdrošināšanās un neatlaidības. Pilsētā kurmet viss darināts, pārtaisīts, celts un veidots cilvēku rokām. Dabisko jeb naturālo objektu ir daudz mazāk, un tie stipri pārveidoti (piemēram, «frizētās» liepas bulvārī). Atveidot, «poetizēt», estētiski atspoguļot pilsētas dzīvi un «pilsētas dvēseli» ir gluži cits uzdevums nekā apdzejot mūsu druvas vilnišanu vai bērzu birztalas šalkšanu …

Pret pilsētu cīņā sūtītais «kluso lauku, zilo mežu, zaļo pļavu» izlolotais zemniekdēls, ko pilsēta, šī «Delila ar vilinošiem Ievas skatiem», savaldzinājusi un ar skūpstu galīgi uzvarējusi, un savu pavalstnieku sarakstā ierakstījusi, nolemj apdziedāt pilsētas stiprumu, bagātību, skaistumu. Poēma attiecīgi sastāv no prologa, trim skicējumiem jeb metiem un epiloga.

Daiļās Delilas gūsteknis savu dziesmu izdzied «es» formā — pirmajā personā. Taču poēmas varonis iznācis diezgan abstrakts, par maz individualizēts, par maz portretēts, tam pietrūkst psiholoģiskā dziļuma. So dziļumu mēģināts aizstāt ar metaforisku uguņo­šanu un revolucionāriem saukļiem. Nav viegli pārorientēties no zemnieciskās mentali­tātes ar tās folklorisko un bībelisko mitoloģisko domāšanu uz moderna pilsētas cilvēka garīgo pasauli. A. Svābes varonis šai poēmā paliek it kā «uz sliekšņa», nespēdams īsti pārvarēt zemnieciskās tradīcijas gravitāciju.

A. Švābe minams starp pašiem pirmajiem tramvaja apdziedātājiem latviešu dzejā. Viņam «tramvaji kā gulbji platām krūtīm garā ķēdē trauc, Pret jumtiem slaikos kaklus izstiepuši», un, «zvana spārnus sitot, skaļu gulbja dziesmu dzied». A. Caks savos darbos tramvajus piemin kādas astoņdesmit reizes, tos dažādi poetizēdams. Taču viņa tēlainībai jau ir caurcaurēm urbānistiskās mentalitātes iedaba.

Pati interesantākā problēma ir pilsētas skaistums, jo tieši tas, nevis zelts, kas pieder Delilai, mīlas zīda tīklā sagūstījis zemniekdēla sirdi, lai gan uz viņu jau trešo reizi runā bērnība «kā mātes tālais, skumjais tēls» un vaicā:

Dēls! Saki, dēls,

Kas tavas acis maldiem apzāļojis?

Kas tavas lūpas māņiem apvārdojis,

Ja nedaiļu tu daiļu sauci…

Taču dēlam ir nešaubīga atbilde:

Māt! māt! par velti tavi vārdi skan!

Nav ceļa atpakaļ vairs man!…

Es dzirdu: ausīs noskan sauciens žēls —

Kā nācis, pazūd mātes tālais, skumjais tēls,

Un esmu atkal viens •—

Zem kājām cietais trotuāra pliens …

Nelielu poēmu grāmata «Bulvāri» tapusi laikposmā no 1913. gada līdz 1920. gadam. Par moto visam krājumiņam liktas rindas no «Pilsētas»:

Kā ceļinieks, kam kājās ritošs dzīvsudrabs,

No ielas ielā eju es …

Sais gados A. Svābe stipri modernizējies izteiksmībā un tēlainībā. Impresionistiski tvertajā poēmā pasaule skatīta ar sinekdohas palīdzību. «Bulvāris» (1913) simbo­lizē pilsoniskās bagātības varu un arī baudu. «Drāts» atveido saspringtus modernā cil­vēka nervus. «Tilts» ■— metafora revolūcijai, lēcienam nākotnē. īsts atradums ir dzejolis «Kājas, kurām nav vaļas» (1914). Sinekdohas princips liek koncentrēties, neļauj plesties iztēles patvaļai. Mirkļu subjektīvais tvērums ar asociāciju uzplaiksnījumiem…

Kara laikā A. Svābe nonāk Tālajos Austrumos, pa ceļam uzturēdamies Maskavā, Tbilisi un citās pilsētās. Spožu versifikācijas mākslu apliecina klasiskajās tercīnās at­veidotā lielpilsētas impresija «Maskava» un tāpat ari smalki izslīpētā eksotiskā «HongKonga».

Kad A. Svābe aizgāja no daiļrakstniecības, A. Čaks savu dzejnieka gaitu bija nule kā sācis. Nebija gluds un viegls viņa ceļš laiku lokos, taču ražens un krāšņs atmirdz viņa atstātais nezūdošais mantojums. Tas paliks mūžu mūžos, jo «Čaks ir liela latviešu literatūras velte visas pasaules literatūrai» (R. Paroleks). Daļa pateicības par to pie­nākas arī mūsu pilsētas dzejas pionierim Arvedam Svābem.

POĒMAS FRAGMENTS

Tu bagatniece citu ielu vidu:

Tām zaļā zida nav, tik akmens āda kraupaina,

pa kuru aizdārd smagi rati;

Tev glezna smilšu miesa gludi samtaina

un kājceliņi plati.

Tu bagātniece citu ielu vidū:

Tām likiem pirkstiem jārauš kveldēts zelts

un jāskrien saulē, jāskrien sniegā;

Tev liepu lapu jumts virs galvas celts,

kur augu dienu dusēt miegā.

Bet vakaros,

kad slēģi smilkstēdami gulstas veikaldurvim priekšā

kā suņi, kas neviena sveša nelaiž iekšā,

tu savus izlutušos locekļus no skavām raisi

un baltām saujām kaisi

to zeltu, kuru diena melnos sviedros krāja.

Tavs zelta lietus platām straumēm irdz

zem elektriskās dardedzes, kas spoži mirdz,

lai lielpilsētas cietais akmens klēpis

tiek vaļā vāzts

un redzams nu, ko saulei viņš bij slēpis:

Skrien auto, pekles kvēlēs sprēgādami;

smej baltā priekā vēlie cafe nami

un māj ar zaļām palmu plaukstām:

tur sievas sirdim aukstām

ik kuram lāpu karstās svelmes sniedz!

Plūst ļaužu Dauga līdz pat vēlai pusnaktij,

kad debess zilām rokām zvaigžņu vitnes namiem vij,

Plūst ļaužu Dauga akla, nevarīga:

aiz nervu pavediena tieva

to gūstā tur un vada bauda visspēcīga —

Bet rītos, kad deg sarkans gaiss, tai paliek baiss,

un, steigšus atvadīdamās, tā saka pielūdzēju baram: «Līdz rītvakaram!»

.

Veselis J. Dienas krusts. R., 1931.

1929. gada rudeni tolaik jau populārais (īpaši pēc romāna «Tīrumu ļaudis» iznāk­šanas 1927. gadā) prozists Jānis Veselis maina dzīves vietu. Viņš pārceļas uz vien­istabas dzīvokli Marijas ielā 132, advokāta Andreja Frldenberga ēkā. «Tas bija liels, drūmi pelēks nams trijos korpusos. [..] Sētā pastāvīgi žāvējās ve|a, zem kuras bija jāpieliecas, lai tiktu cauri. Pēc mana aprēķina, visos simt četrdesmit dzīvokļos mājoja ap seši simti cilvēku — vesela miesta iedzīvotāju skaits, jo vienīgi es dzīvoju viens pats, kamēr citos bija strādnieku ģimenes — no četriem līdz sešiem cilvēkiem. Apdzī­votas bija ne vien istabas, bet arī virtuves pie tām, kur atradās plītis, kur kūpēja vārāma ēdiena, trauku mazgāšanai sildāma ūdens garaiņi. [..] Jaunais, kaut ari mazais dzīvoklis bija visādā ziņā ērtāks par katru mēbelētu istabu. [..] Novērodams milzīgās īres kazarmas iekšējo, ārējo dzīvi, sacerēju romānu «Dienas krusts», kur diennakts šķērsgriezumā centos parādīt Rīgu.»1 Tā pēc gadsimta ceturkšņa J. Veselis atcerējās šī romāna ieceri, tapšanas laiku un apstākļus. Par J. Veseļa novatorisko lomu divdesmito un trīsdesmito gadu latviešu prozā droši vien rakstīs vēl daudzi, jo tāpat, kā nebija iespējams «aizmirst» E. Virzu, A. Grīnu, V. Strēlerti un A. Caka «Mūžības skartos», nav iespējams noklusēt J. Veseļa, šī «Latvijas brīvības laika lielākā daiļprozas monumentālista»2 (J. Grīns), lomu 20. gs. latviešu literatūras atjaunināšanā un pārveidošanā. Diemžēl mutvārdu nostāsti un leģendāri cildinājumi neoficiālajās lasošās publikas ap­rindās ir saistīti galvenokārt ar jau pieminētajiem «Tīruma ļaudīm», neapšaubāmi spēkpilnu un simboliskiem vispārinājumiem bagātu romānu, ar dievturu idejās sakņotajām «Latvju teiksmām», ar vienkāršo, intīmi lirisko romānu «Velgas mīlestība», taču krietni vien mazāk ar «Dienas krustu» — romānu, kurš apmēram par trīsdesmit gadiem ap­steidz sava laika latviešu literatūras procesu. Tikai sešdesmito gadu sākumā trimdā prozisti Guntis Zariņš, Andrejs G. Irbe, lize Šķipsna. Tālivaldis Ķiķauka un Aivars Ruņģis, bet sešdesmito gadu nogalē Latvijā — Alberts Bels it kā turpina J. Veseļa iedibināto tradīciju, sakņojoties Rietumeiropas avangarda prozā un filozofiskajos mek­lējumos —■ tāpat kā J. Veselis divdesmito gadu nogalē. Sešdesmito gadu trimdas prozisti J. Veseli atklāja par jaunu, it īpaši «Dienas krustu», — domājot par cilvēku, kurš bieži vien pakļauts liktenīgiem iracionāliem spēkiem, ierauts modernās pilsētas sprostā un neiespēj tajā saglabāt individualitāti vai pat šajā disharmoniskajā, asi kontrastējošā telpā ir spējīgs uz neirotisku pašiznlcināšanos. «Viss atrodas ar visu sakarā» — šo J. Poruka domu J. Veselis liek romāna psiholoģiskajā pamatā, filozofis­kajā koncepcijā, bet kā rakstnieks īsteno līdz tam latviešu lielprozā nebijušu un, šķiet, vispār ļoti retu māksliniecisku eksperimentu. Viņš, romāna centrā fokusējot divus gal­venos varoņus — parastus, ikdienišķus divdesmito gadu jauniešus: ekspeditoru un spor­tistu Viktoru un biroja ierēdni un pašdarbības teātra aktrisi Austru —, parāda monstrozā, pieblīvētā, milzīgā īres nama atsevišķo dzīvokļu iemītniekus, parāda arī kus­tīgo, pretrunīgo, sociāli dažādo, mehāniski standartizēto un paviršo Rīgu divdesmit četru stundu laikā — no vienas dienas rītausmas pulksten piecos līdz otras dienas rīt­ausmai. Protams, ka analoģija un impulsēšanās no Dž. Džoisa «Ulisa» ir acīmredzama: divdesmito gadu otrajā pusē J. Veselis Džoisu rūpīgi pētī un pat publicē apceri par viņu kopā ar «Ulisa» fragmenta tulkojumu, lasa referātus par Džoisu un viņa lieldarbu. Memuāros un citos atmiņu krājumos par «Dienas krusta» ieceri un uzrakstīšanu ir ļoti maz datu, taču fakts ir nenoliedzams — 1931. gadā iznāk latviešu rakstnieka romāns, kurā ir principiāli jauns (ne nosodošs, ne jūsmīgs, ne episki apcerīgs) skatījums uz Rīgu, proti, pilsētu kā dzīvu organismu, kurā dažādie kantori, klubi, veikali, noliktavas, skolas, teātri, biroji, sapulču zāles, visubeidzot — ielas un milzīgie nami kļūst par kaislību saasināšanās un traģisku konfliktu cēloņiem, likumsakarīgi iedzīvotājus no­vedot līdz slepkavībai un pašnāvībai. Sīka, it kā maznozīmīga divu intīmi tuvu cilvēku psiholoģiska, egoistiska atsvešināšanās notiek, it kā pakļaujoties tam, kas virmo Rīgas ielās, it kā ievērojot, ka visa šī monumentālā māju plānojuma sistēma, ielas, kas pār­vēršas par rēbusiem un labirintiem, meklējot pierādījumu zemapziņā instinktīvi radušamies aizdomām vai nojautām, — tā ir sajūta, kas radniecīga van Goga gleznas «Ka­fejnīca naktī» tonalitātei — nervozam spriegumam, kas cilvēku spēj novest līdz vāj­prātam vai zemapziņas impulsa iespaidā izdarītam noziegumam. Taču ne tikai psiho­loģisko pretrunu un sarežģījumu kamols, kas veļas lejup, ir «Dienas krusta» novato­risma pamatā. Pilsēta un tās nemitīgā pulsācija saāķē nejaušus gadījumus likumsaka­rību ķēdē, un nakts tikai sablīvē psihē snaudošos ļaunos un egoistiskos instinktus.

Liktenīgs, debesīs atblāzmojies krusts, cilvēka padošanās pilsētas kā organisma visuspēcībai rada arī īpatnējo kompozīciju, kurā svarīga nozīme ir gan vecīga, sentimen­tāla kurpnieka darbnīcai, gan mašīnrakstīšanas birojam, gan skolotāja dzīvoklim: vi­sur, kā to jau trīsdesmito gadu sākumā zīmīgi uzsvēra J. Kadilis, parādās visparastākā lielpilsētas diena «ar viņas brāzmainību, ar ikdienišķiem ļaudīm, kas kuļas šinī burzmā kā prazdami, nezinādami, kālab un kāds ir viņu mērķis»3 . J. Kadilis turpat arī uzsvēris, ka milzīgā īres nama iemītnieki, izpildot pilsētas asinsķermenīšu funkcijas, parādās kā nenoteikti, haotiskiem spēkiem un pilsētas pretrunīgumam pakļauti cilvēki, kas nespēj būt tādi, kādi Vēlas.

«Bet pāri visam tam svina pelēkā zvaigzne (t. i., pilsētas liktenis — V. V.), ļauna, smagnēji starojoša, kas pakļauj sev ir šo cilvēku mīlestību, ir viņu naidu un kaislī­bas.»4 Pilsētas vai — vēl tiešāk — ielu labirinti un namu svešatnīgi draudīgās kloākas tiem, kas meklē stingru, līdzsvarojošu dzīves pamatu, spēj sniegt tikai primitīvus fiziolo­ģiskus instinktus apmierinošu surogātpatvērumu. Un pilsēta, milzīgais īres nams, kura iemītnieki dienā ir iekļāvušies šķietami harmoniskā, kustīgā un savstarpēji lietderīgā dzīvē, naktī no milzīgā sprosta kļūst par hermētisku slazdu, kurā dienā redzētais un izjustais sabiezē psihē un izrauj, pat pašam cilvēkam to neapzinoties, no viņa zem­apziņas snaudošo paštaisnības un ļaunuma tieksmi. J. Veseļa romāns parāda, kā pil­sētā — Rīgā — dienā notiekošais spēj skart un ietekmēt tikai cilvēka bioloģisko, fizioloģisko, pirmatnēji zvērisko instinktu slāni. Ne kreisās strādniecības disputi, ne kinoteātris, ne slidotava nespēj sniegt gandarījumu. Zīmīgi, ka galvenā varone Austra vislaimīgākā jūtas pirtī, vannā, kad ir viena, kad viņas apziņu neietekmē ne citi cil­vēki un to psihiskie strāvojumi, ne vienmuļi murdošās un haotiskā kustībā esošās pilsētas ielas, ne atmiņu uzplaiksnījumi par dienas notikumiem. Cilvēks jūtas harmo­nisks vienatnē, esot tuvībā ar savu garīgo «cs», kad tajā necenšas ielauzties ne sveši­nieki, ne notikumi, kad pilsēta nespēj uzspiest savu virspusējību, savu tingeltangelisko mirdzumu, savu pseidovērtību liekulību. J. Vesela «Dienas krustā» blakus psiholoģisko nianšu un zemapziņas žestu precīzam atveidojumam, blakus krāsainam dažādu pilsētas iemītnieku zīmējumam, blakus modernajai kompozīcijai kā romāna virsvaronis elpo, kus­tas, pārveidojas, taču faktiski paliek primitīvi nemainīga divdesmilo gadu Rīga, paliek pilsēta kā virspusēju vērtibu un surogātu radītāja, kas garīgi nevis sargā un vieno, bet gan atsvešina nežēlīgi un nenovēršami.

Pats J. Veselis šajā īres namā, kuru viņš, tāpat kā visu pilsētu, mākslinieciski transformēja zīmīgā laikmeta alegorijā, dzīvoja līdz 1944. gada rudenim, kad devās trimdā. Taču tas viņam bija tikai īslaicīga mītne, dzīvoja rakstnieks lielākoties laukos vai ģimenes mājā.

Tiecoties ikdienā atrast harmonisko un nesašķelto cilvēku, J. Veselis, tāpat kā E. Virza un daļēji arī Aīda Niedra, to redzēja tikai lauku (dabas) vidē vai arī dievturu idejās sakņotā cilvēku attieksmē pret pasauli. Pilsētas cilvēks «Dienas krustā» tiek identi­ficēts ar robotu, kuram zudusi intuitīva apjauta par gadsimtos stabilizētām ētiskām vēr­tībām. Sis apironizētais, teatralizētais cilvēks pret romāna varoņu gribu kļūst par ik­dienišķu agresivitāti, par grotesku bezgarīguma simbolu, kurā dominē fizioloģija, egoisms, erzacapmierinājums. J. Veselis neatstāj vietu mierinājumam vai cerībai, nedod pat iluzoru mājienu, ka pilsētas pseidospožums ir kaut kas vairāk par kultūras un cilvēciskuma imitāciju, ka virspusējā pilsētas daudzveidība spēj glābt 20. gs. neirotisko, sašķelto, ētiski indiferento, bezpersonisko homo urbanis. Pilsēta J. Veseļa versijā «Dienas krustā» — tāpat kā vēlākajos romānos «Cilvēku sacelšanās» (1934) un «Tērauda dvēsele» (1938) — ir un paliek cilvēcīgumam, garīgumam naidīga esamība: žilbu stikliņu haotiski izveidoju­sies vitrāža. Un, kad šie stikliņi sašķīst, atklājas Tukšums, traģisku vaicājumu, bezizejas un Nekas smīnīgais vieplis, garīgā sekluma bīstamības drauds.

1  Veselis J. Teiksma par manu mūžu. Stokholma. 1956. 224.-226. lpp.

2  Grīns J. Redaktora atmiņas. Stokholma, 1968. 111. lpp.

3  «Daugava». 1932. Nr. 3. 349. lpp.

4  Turpat, 349. lpp.

Dzestra februāra nakts lēni stūmās uz rīta pusi pār dusošo Rīgu, kas tinas priekšausmas brīžu smagajos murgos. Vēli dzērāji aizklīda pa ielām no viduča, meklēdami mājas, līgodamies, dungodami neskaidras, reibstošas dziesmas, labsirdīgus lāstus un mocīdamies ar nelabām atraugām. Reti pārīši soļoja pa ledaini skanīgiem trotuāriem no ballēm, viesībām un dzimšanas dienu svinībām, raudamies siltām, dejās un mīlas gai­dās satracinātām miesām, jo gaiss bija auksts un zvaigžņu nebija.

Sāka kustēties sētnieki un sētnieces, aplūkodami savus ielu gabalus un paslaucī­dami vieglo nakts uzpārslojumu. Noskrapšķēja ieejas durvju un vārtu atslēgas, jo nosalušie sargi, gribēdami ātrāk tikt siltumā, atvēra vārtus un uzticēja savus vēl atli­

 (FRAGMENTI)

(FRAGMENTI)

PIRMĀ STUNDA, 5-6.

kušos pienākumus naigajiem namiķiem. Kustība pilsētā vēl nebija gluži apklususi cauru nakti, un nu tā sāka jau pāriet rīta straujumā. Vakara nogurušām, mirstošām skaņām pievienojās spalgie atmodas trokšņi.

Lielu priekšpilsētas namu ar trim pelēkiem, apbrukušiem korpusiem apņēma migla, kas uzklīda šurp no tuvējā Grīziņkalna klajuma, no Biķernieku meža dumbrājiem un tālīnās Juglas melnajiem aizmirstības ūdeņiem. Sajaukušās ar lokomotīvju un dažu kūpošu skursteņu mūžīgajiem kvepiem, garaiņu aukstās, stingrās grīstes padarīja nama melnos logu četrstūrus vēl tumšākus un aklākus.

Stāvu stāvā, kāpņu kāpnēs bija ierīkoti simt trīsdesmit pieci cilvēku mājokļi. Kā kantora skapjos atvilktnes ir pilnīgi vienādas, tā arī šinī lielajā cilvēku skapī, ko vakaros kārtīgi noslēdza un rītos atkal atslēdza bārdainais naktssargs Lazda, daudza­jām atvilktnēm bija līdzīga iekārta: viena istaba un virtuve, un kāpņu laukumā iedo­bumā četriem dzīvokļiem kopēja mazo vajadzību māja, allaž piemētāta saplēstiem avīžu papīriem. Un mājoja atvilktnēs dažādi cilvēki: sākot ar ostas nesējiem un noliktavu slaucītājām un beidzot ar nabadzīgiem tautas visaugstākās inteliģences pārstāvjiem. Starp īrniekiem klīda tumšas baumas, ka pat kāds departamenta direktors visā savā godībā mājojot vienā no šīm atvilktnēm, taču neviens tam lāgā negribēja ticēt, un sievas brīnumos šūpoja galvas: departamenta direktors?

Skapja iemītnieki maz pazina cits citu: katram bija savs dzīves loks, savs darbs un amats, savi paziņas un savas atsevišķas gaitas. Pārejošas iepazīšanās reizēm no­tika pie mazo vajadzību mājas durvīm, gaidot kārtu ar jokainu un uztraucošu nepa­cietību vai satiekoties uz kāpņu laukumiem, kad kaimiņi nejauši vienā laikā līda iekšā vai ārā no savām atvilktnēm. Bieži viņi aprobežojās ar paviršu smaidu, neteikdami ne vārda. Tuvāk iepazinās vienīgi precēto pāru sievas, dauzīdamas putekļainās segas kāpņu logos un žaudamas veļu sētā uz auklām, paceltām uz jaikstiņām un pārvilktām no viena mājas korpusa uz otru.

ASTOŅPADSMITĀ STUNDA, 10—11.

Viens palicis, Mežaks gandrīz vai nožēloja, ka bija palaidis labu ceļa biedru, tomēr saņēmās un mudīgi devās uz pilsētas viduci. Galva it kā mazāk džinkstēja, toties iesituma vietā aptaustot bija manāms augošs apaļums. Kamdēļ viņš palaida tos glumos blēžus sveikā, kamdēļ netrāpīja, kamdēļ nekūra tūliņ virsū, līdz ko izgāja pa Salieša vārtiņiem? Bet, kas bija palaists, to vairs nevarēja atgūt, un nu tikai bija jākājo, lai laikā būtu pie Splendida. Pulkstenis, kam sniegs reiz bij aizļēpējis vienu pusi un tikai otra dzeltenblāvi staroja, uz Krišjāņa Barona ielas rādija bez piecām desmit.

Dīvains izskatījās šai stundā pilsētas viducis. Patlaban bija pasprukuši izpriecu meklētāji no agrīniem kinematogrāfiem, un ap Vermaņa dārzu vijās mudžekļaina drūzma, kur kā līdaciņas šaudījās staigules un ķērkstošām balsīm klusām piedāvājās. Pāri nāca saskāvušies no Parka, pārrunādami Harija Pīla trikus, un no Astorijas, kur rādīja laupītāju_ uzbrukumu vilcienam un vilciena nogāšanos no augsta dambja. Zīdietes bija biezi pūderētas, un lūpas tām notrieptas ar spilgti sarkanu krāsu, ko pat spuldžainā puskrēslā varēja saskatīt. Mežaks sirdījās par drūzmu, kas neļāva ātri uz priekšu tikt. Kad viņš nokļuva uz Splendida asfaltētās priekšas, tad tas vēl nebija beidzis seansu un iekšā dobji, pēc tam gavilējoši brēca pašrunis. Daži vēl gāja biļetes pirkt uz pēdējo rādi — īsti nakts putni, kas nebaidījās no pusnakts stundas smagā, magnētiskā spiediena. Tad sāka virināties durvis. Mežaks nostājās drusku sāņus un uzmanīgi aplūkoja ārā nācējus.

DIVDESMIT PIRMĀ STUNDA, 1—2.

Sī un nākošā parasti visklusākās, mierīgākās stundas zemes ikdienējos griežos. Guļ tad ne vien lauki, bet arī pilsēta pilnīgā miegā. Ap šo laiku rodas garāki sapņi drusku atpūtušās smadzenēs, atlido gan kā mirdzoši laimes putni, nesdami viegli pāri dienas un dzīves grūtībām, biežāk gan kā smacējoši lietuvēni, kamādami raižu un rūpju nomocītās dvēseles, ko pat miegā vajā skauģu un ienaidnieku cilpas un viltības. Cil­vēks noslēdz sava nama durvis, tak ienaidnieks ienāk pa logu un stāv viņa priekšā kā riebīgs, zobus atņirdzis zvērs; cilvēks aizslēģo logu, bet zvērs jau tup pie krāsns, izlīdis no tās un izdzēsis rūpīgi glabāto siltumu. Visādos veidos viņš parādās: te viņš — vienkāršs akmens, kam nevar paiet garām, te viņš kustas un lokās kā tārps. Cilvēks trūkstas ar kliedzieniem augšā no miega, jo viņš pamanījis nāvīgas čūskas guņģojamies siltajos palagos un segās, un jūras zāļu piebāztos pēļos. Citreiz viņš jūt, ka nama nedrošie pamati pēkšņi sagrūst. Viņš grib iet pie namsaimnieka un krietni izbārties, lai tas taču gādā par savu īrnieku drošību, bet ir tikai brīdis pēc pusnakts, un viņš apņemas savu sūdzību pateikt no rīta namiķim, un rītā viņš kaunas, ka noturējis sapni par īstenību, lai gan tas bieži ir vairāk kā īstenība. Tā diena ar savām raizēm un darbu izķēmoti atspogojas nakts redzējumos, un nakts savukārt tumši dūc zem die­nas gaišuma.

Gulēja Rīga ar savām daudzām saltajā Daugavā izmētātām salām, kuru iemītnieki rāvās koka mājiņās, ko pavasaros bieži applūdināja nenovīdīgi viļņi, gulēja ar savu plašo, dārzaino, sniega pilno Pārdaugavu, ar īpatnējiem platu neapdzīvotu joslu no

viduča atrautiem rajoniem. Gulēja Jūlija, Mežaka steidzīgo un paviršo glāstu tikai pa dajai apmierināta, viena savā laulības gultā, jo vīra nebija mājā, un sapņoja, ka Mežaks beidzot viņu glauda rupji, cieti, spēcīgi. Gulēja valdonīgais Gaisozols, nekādu komunistu lietuvēnu netraucēts, sārto, rasīgo vaigu pie baltas spilvendrēbes piespiedis. Iemidzis bija pat nervozais Lailoks, no vakara pāra desmit papirosus izsmēķējis un bieži nemierīgi padomādams par jauno zēnu, kam viņš bija bez iemesla iesitis. Kurp­nieks — prātnieks Gruma, dienas darbā un strīdos noguris, snauda tik mierīgi, ka ne sapņi, ne viegli murgi nemaitāja tā stingro pārliecību, un sirds sita rāmā ritumā kā āmuriņš pa jaunu pašuvi. Vienīgi Kastainis konspiratīvā dzīvoklī sagatavoja prokla­mācijas, kas agrā rīta stundā izsniedzamas aģentiem izkaisīšanai un izdalīšanai. Gulēja Ikstiņš, ierāvies savas lielās kaulainās sievas likumā, un redzēja sapnī Austru, kas savādi bāla, nez kāpēc ceļos mezdamās, lūdza viņu palīgā. Gulēja vecie Gandari, velti nogaidījušies bērnus atgriežamies no pilsētas. Vecā Gandara miesā blakus locītavu sāpēm bija iegājušas savādas nojautas, kas viņu spieda ik pusstundu pamosties, ne­dzīvi piecas Saites vērties nekā neizteicošā tumsā un atkal aizmigt ar neatbildētu un neatrisinātu jautājumu galvā. Šur tur naktssargi kā sikspārņu ēnas lipa pie namu mūriem uzlecošā dzeltenīgā un dilstošā mēnesnīcā, aizsvilpa pa automobiļiem ielās, vedot vēlīnu nakts izpriecu viesus uz mājām, tak visām kustībām bija mānīgs ātrums un visām modrām būtnēm — neīstena spoku dzīve. Tā Rīga gulēja, saplakusi savos pēļos, sarkanās un zilās vates segās. Četri simti tūkstošu cilvēku cits pār citu skapja atvilktnēm līdzīgos mājokļos, dažādi īpatņi, kam nebija nekā kopēja, ar savu elpu bija apvienoti vienā lielā miega pārdzīvojumā, viņu vienveidība nevarētu būt pilnīgāka tad, kad viņi būtu miruši un aprakti kapos.

Arī Mežaks gulēja, sakumpis uz sveša nama ieejas kāpnēm, taču viņa miegs bija vairāk līdzīgs pārdabīgam nomodam, kad lietas redz asāk un dziļāk nekā parasti, kad atvāžas durvis no visiem noslēpumiem. Krusts zvīļoja tīrajās debesīs, viņa gali nosmailējās par tieviem un taisniem asmeņiem, kas, garāki stiepdamies, iedūrās ap­vāršņos, un viens zars caururba mēnesi, kas pēdīgi bija pacēlies pār namiem un rau­dzījās spraugā kā blāvs vientieša ģīmis. Ripa sagrīļojās un sāka dancot kā pasaku mēness, kad to tvarsta velns, lai nozagtu pasaulei. Tūliņ uzplūda auksta sniega migla un ietina ievainoto spīdekli kā vilnā, no kā lūkojās viņš kā cilvēks, kam sāp zobi. Ar to vēl nepietika pamašu un brīnumu rotaļai. Mežaks pēkšņi jutās pacelts augšup ar šūpojošu vieglumu, bez sāpēm un grūdiena, būdams pilnīgi bez miesas kā vēja plūsma. Un viņš redzēja sevi guļam debesis krustā saistītu, un Rīga un pasaule bija zem viņa. Viņš redzēja aizsalušus ūdeņus un mežus, un mājas. Pilsēta, pār kuru vietām plaiksnījās bālgans uguņu atspīdums, pēkšņi sāka kustēties. Ēkām nocēlās jumti, un atklājās segās satinušies gulētāji, bāli savijušies mīlētāji. Visam tam nebija ilgākas palikšanas šai zemē. Nami skrēja un bruka. Svešs karaspēks ielenca Rīgu un apmētāja bumbām. Vai pilsētu kāds aizstāvēja, nebija saskatāms aiz māju vēl neaizskrējušām sienām, bet tad pašķīrās arī šīs pēdējās un tapa sniegains klajums, kur cīnījās melni stāvi. Viņi kāvās pilnīgā klusumā, tāpat kā pilnīgā klusumā bija sagruvuši un aizli­dojuši nami. Tikai reizēm vienā vai otrā klajuma stūrī uzsprikstēja ātri ziboši, apgais­modami bālganas un tumšas sejas. Starp tām pavīdēja Gruma, kas stāvēja malā, no­pietns un tomēr it kā smejošs, un ar milzigu zābaka pašuvi atgaiņāja savējos, kad tie nāca padomu prasīt, it kā sacīdams: «Ko jūs no prasta kurpnieka gribat?» un arī pretinieka karotājus, ja tie par daudz mācās virsū; tur bija Lailoks, virsnieks civilā, kas ar pumpainu nūju sāpīgi sita pa deniņiem, — Gaisozols, kas karodams izskatījās pēc kunga, kas nācis melnu darbu strādāt; tur bija Kastainis ar pīpi kā iemūrētu tumšā, spēkpilnā zodā, Riekums, Salietis un jaunais cilvēks, kas runāja par Kristus un Ļeņina apvienību. Bieži nevarēja izšķirt, kas par ko cīnījās, kas ienaidnieks un kas draugs, jo bija nakts, ko tikai īsi, zibeņveidīgi uzliesmojumi apgaismoja. Pēdīgi tomēr cīņa likās pabeigta un pilsēta, kas nupat bija aizauļojusi un nozudusi no zemes virsus, atmirdzēja atjaunotā bāldzeltenā mēnesnīcā. Nami, baznīcas un pilis bija tās pašas, tikai tīrākas un spīdošākas. Plīvoja karogi, un piedzima jauna ticība, jauns dievs, ko ar kavēšanos un pretošanos sāka pieņemt ļaužu ciltis. Un Mežaks redzēja vienkāršus ļautiņus, kā Ikstiņu, pats sevi, Jūliju un spedīciju firmas neskaisto vācieti Hildu, kas tāpat nesa savu dienas krustu, kā nesusi vienmēr, un kam nebija nekāda at­vieglinājuma ne agrāk, ne tagad. Bagātā un skaistā pasaule, kas zvīļoja krāsās un līksmībā, nepiešķīra viņiem savu laimi, kas nekad nevar būt kopēja, bet tikai atsevišķa, un viņš redzēja Austru svešās rokās pagalam aizrautu, un likās, ka tā nemūžam vairs nebūs ar viņu, un viss cits tad — lielo pūļu gaviles un dziesmas — kļuva bez nozīmes.

Mežaks atradās uz tās pašas ielas, kur pirmiņ, un vēroja logu ar sārteno gaismu. Kāpēc šis nams un šis logs vienīgais nav pārvērties vispārējā sagruvumā un pārvei­dībā, kāpēc nav viņā pieņemts jaunais dievs, kā tas bija noticis visos citos namos? Kāpēc bāldzeltenā mēnesnīca spīd pār viņu tā, kā priekš tūkstoš gadiem spīdēja? Ak jā, tur bija iegājusi Austra un droši vien aizmirsusies ar Romiņu saldās runās un vēl saldākā mīlestībā, kas laikam arī apakš jaunā dieva bija reibonīga un nepārspējama un lika cilvēkiem nogulēt pat pasaules bojā eju. Jāpamodiua viņi, lai taču redz, kā pārmainījusies Rīga un visa pasaule. Un Mežaks izvilka revolveri un šāva uz sārteno gaismu, bet savādā kārtā šāviens negāja uz mērķi, bet ar vieglu sitienu trāpīja šāvēja kāju. Viņš papleta acis (lai gan visu laiku bija ar tām skatījies) un redzēja sniegu, ielu un cilvēku, kas viņu grūstīdams modināja.

Zlkurāta celtniecība Dlvupē. Attēli uz zīmogiem — amu­letiem (3. g. t. p. m. ē.)

Vlnnebagu (Ziemeļamerika) apmetnes plāns

Beidzama laika aizvien aktuālāka kļūst nepieciešamība adekvāti izprast un interpretēt kultūrvēsturiskās reālijas, kurās norisinās cilvēka dzīve. Viena no šādām reālijām ir pilsēta. Tās pastāvēšanas un vēstures izpēte nav vienkārši antikvāra interese •— līdzšinējo kultūras vēsturi pēc neolīta revolūcijas pamatoti var dēvēt par pilsētas kultūru, kas da­žādi iemiesojusies noteiktos laikmetos un etnosu dzīvē. Pil­sēta ir uzmanības lokā arī tāpēc, ka tur visasāk izpaužas mūsdienu pretrunas. Dabas resursu izniekošana un pilsētas (pilsētnieku) nopelni apkārtnes piesārņošanā rada nopietnas ekoloģiskas un ekonomiskas problēmas, kuru risināšanu ne­var atlikt uz vēlāku laiku. Turklāt aizvien skaidrāk iezīmē­jas atziņa, ka, neņemot vērā pilsētas kultūrsemiotiskos me­hānismus, nav atrisināmas arī tīri ekonomiskas problēmas. Nevar cilvēka apkārtni tikai izmantot, pārvēršot to par izej­vielu piegādātāju un neievērojot, ka tā ir viņa neorganiskais ķermenis. Pilsētas ikdiena atsvešina, rada steigu un nevē­rību (arī neprasmi) saskarsmē, padarot cilvēkus par āt­ruma nelgām. Urbanizētās un masveidīgās ražošanas pa­saulē cilvēks bieži vien līdzcilvēkā nepamana otru cilvēku, lai gan nemitīgi atrodas sabiedrībā. Viņam vairs nav laika būt vienatnē ar sevi, viņš nerod arī savstarpēju izpratni un iecietību, aizvien dziļāk slīgst «publiskajā», teatralizē­tajā dzīvē. Tātad pilsētas kulturoloģiskās izpētes nozīmī­gums īpaši nav jāpierāda. Bet kas tad ir pilsēta — pilsēta kā kultūras fenomens?

Pilsēta vienlaikus ir gan jauns fenomens, kas nemitīgi rada jaunas apjēgas sakārtas, gan arī tik sens, ka apjēgas sakārtām un priekšstatiem par to piemīt arhetipiskas iezī­mes. Taču pilsētas fenomena mūsdienu analīze un skaidro­jums nereti aprobežojas ar virspusēju empīrisku faktu kon­statāciju, neņemot vērā to saistību ar stabilām, pašpietiekamām un pirmbūtīgām cilvēka pastāvēšanas struktūrām. Sāda interpretācijas vienpusība ir ērta, dažkārt pat attaisno­jama un tehniski visai viegli īstenojama, bet tā nedod pa­tiesu un pilnīgu pilsētas skaidrojumu.

Pilsētas kā kultūras fenomena interpretācija nav atda­lāma no mīta, mītpoētiskā pasaulskatījuma. Pilsētu nevar arī atraut no dzīvības un nāves apjēgsmes, nāves pārva­rēšanas un dzīvības atjaunošanas centieniem. Sīs primāras un it kā vienkāršās cilvēka pastāvēšanas konstantes, to apjēgsme un iesaistīšana dzīvē noteic ne vien patiesību, bet arī nostāju pret šo patiesību. Taču empīriski faktoloģiskajos pētījumos cilvēka eksistenciālās struktūras nozīme parasti netiek ņemta vērā.

Pilsētas pastāvēšanā var izšķirt vismaz divus aspektus, t. i., to var aplūkot gan kā saskarsmes procesā izveidotu produktu, gan kā kultūras simbolu. Pirmajā gadījumā pil­sēta ir apdzīvota telpa — tas, kas ir naturāli artikulēts telpā. Artikulāciju noteic darbības un ražošanas veids. So pilsētu iespējams konstruēt, tās funkcionēšanu ■— racionalizēt saskaņā ar cilvēka interesēm un vajadzībām. Otrajā ga­dījumā pilsēta ir apdzīvojama telpa, tā ir simboliska un ideāla, lai arī saglabā (tiesa — atceltā veidā) attiecības ar substrātu ārpus sevis. No pirmā viedokļa raugoties, ir iespējamas daudzas pilsētas, no otrā — tikai Pilsēta. Kā kultūras simbols pilsēta ir cilvēciskošanas līdzeklis, kas, naturāli esošo atceļot, reizē iesaista to sabiedriski vēstu­riskajā cilvēku dzīves norisē. Tā ir sava veida orgāns, kas «organizē» cilvēka dzīvi, kultūras mehānisms, kas nodro­šina cilvēcisku dzīvi. Šie divi aspekti neizslēdz,. bet gan papildina viens otru, jo cilvēks dzīvo un darbojas pilsētā, kas ir Pilsētas laicīga realizācija.

Pilsētas simboliskās struktūras fiksācija un realizācija (esošās pilsētas, to apraksts, attēlojums u. tml.) nespēj pilnīgi izsmelt simbolu — Pilsēta. Naturāli esošā pilsēta ir tikai viena (vairāk vai mazāk pilnīga) no Pilsētas izpaus­mes formām. Pilsētā kā simbolā ir sedimentējusies cilvēces eksistenciālā pieredze — meklējumi un atradumi, tajā ir izkristalizējies cilvēka eksistenciālo iespēju pārdzīvojums, kuru nav iespējams realizēt tiešā, nepastarpinātā veidā. Sajā pārdzīvojumā atveidojas saskarsmes, dzīves organizā­cijas un_ apjēgsmes (arī racionalitātes) noteiktās formas. Bet iespējamo saskarsmju virzība un konfigurācija sniedz cilvēka būtības un dzīves ritma raksturojumu. Pilsēta kā simbols ir konstruktīva attiecībā pret naturāli esošo pilsētu. Ar tās palīdzību cilvēkā, viņa pasaulē veidojas cilvēcisko dzīvi raksturojoša kārtība, dzīves režīms, kas atšķiras no naturāli empīriskā. Vienlaikus Pilsēta ir arī cilvēciskās iz­pratnes apvārsnis, kas rāda cilvēciskās eksistences formu, nenoteicot tās konkrēti materiālo iemiesojumu robežu. Pil­sēta (kā jebkurš simbols) ir antitētiska un piejauj alterna­tīvu risinājumu, tā nav izteicama, izvēršama līdz galam. Taču, ņemot vērā kulturoloģijā uzkrāto pieredzi, var aplūkot dažas Pilsētas invariantās iezīmes.

Pilsētai kā apdzīvojamai telpai ir vismaz divu veidu at­tiecības ar apkārtni. Pilsēta var būt ne tikai izomorfa at­tiecībā pret zemi vai valsti, kurā tā atrodas, bet arī iemie­sot to; būt šī zeme vai valsts. Taču pilsēta un zeme (urbs un orbis terrarum) var uzstāties ari kā divas naidīgas hipostāzes. Kristietības cauraustās kultūrās to var raksturot motīvs no 1. Mozus grāmatas, kas ir tikai viena no šī arhetipa izpausmēm: «Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam Ēnohu. Un viņš uzcēla pil­sētu, un nosauca pilsētu sava dēla vārdā par Enohu.» (IV, 17) Kains ne tikai uzce| pirmo pilsētu, bet arī piešķir tai pirmo vārdu. Tāpēc pilsētu var uzlūkot kā kaut ko neīstu, pat nešķīstu.

Vēsturē gan vērojama arī inversija — par īstu (kultu­rālu) tiek uzlūkota tieši dzīve pilsētā. Pilsēta kā kultūras simbols nereti atveido visu pasauli vai Visumu. Sādā ga­dījumā Pilsēta ir templis, kas atrodas centrā (uz kalna), un veic starpnieka lomu starp debesīm un zemi (augšu un apakšu). Zīmīgs piemērs rodams etrusku vēsturē.

Etrusku kultūra sakārtotu telpu sauc «templum», tā ie­miesojas templī vai pilsētā un nav sagraujama (salīdzinā­jumam: debesu Jeruzalemes apraksts, kaut arī reālā Jeru­zaleme ir sagrauta, — Ecēhiēla grām. XL—LXIV)’. Telpu sakārto priesteris, kurš pusdienas laikā nostājas ar seju pret ziemejiem, kur atrodas galvenais debesu dievs Tins (arī die­nas nosaukums), un sadala telpu 4, 8 vai 16 daļās. Sādi tiek veidota arī pilsēta — no kreisās puses uz labo pa apli ved arklā iejūgtu vērsi (Tinu), un izartā vaga iezīmē pilsētas robežu. Pilsētas centrā atrodas bedre (saikne ar pazemi; etruskiem — manth), kurā ziedo graudus un atnā­cēji ieber dzimto zemi, lai iekļautos pilsētas kosmosā. Ienākt pilsētā, nesajaucot kārtību, var tikai caur vārtiem, kas arot netiek skarti. Ar pilsētas vārtiem ir saistīta zīlē­šana uz upurdzīvnieku aknām, kas iemieso debesu pilsētu — debesis (šī ieraža raksturīga gan etruskiem, gan Mezopotāmijas un Mazāzijas iedzīvotājiem un transformētā veidā saglabājas romiešu tradīcijās). Aknas gan attēlo debesu karti ar spīdekļu pārvietošanās ceļiem, gan ļauj noteikt sakrālās pilsētas laiku.

Kultūras vēsturē zināmi divi galvenie sakartotas telpas ģeometriskie tipi — aplis un četrstūris (tie gan nav saistīti tikai ar pilsētu). Ja pilsētai ir četrstūrveida (kvadrātveida) struktūra, tad katra no malām ir saistīta ar noteiktu de­bespusi, templi, vārtiem un dievību. Sāda veida orientācija saglabājas arī mūsdienās, transformējoties tīri ģeogrāfiskā topogrāfijā). Četrstūrveida struktūra itin viegli savietojas ar apļveida struktūru. Apļveida struktūru saglabā antīkās pasaules polise, kurā arhaiskās asimetrijas (apļa duālo pušu) vietā stājas augšas un apakšas (sakrāls/ne-sakrāls) pretstats.

Catalhijikas svētnīcas kom­pleksa fragments (Anatolija 7.-6. g. t. p. m. e.)

Aknu modelis ar debesu karti

1 Cilvēks jūtas saaudzis ar savu sakārtoto pasauli, kas atveidojas noteikta teri­torijā, apkārtnē. Sādu at­tieksmi pret telpu sauc par topofīliju, un tā noteic cil­vēka izturēšanos. Cilvēku fiziska iznicināšana (ja, pro­tams, netiek nogalināts viss etnoss) nespēj sagraut sakār­toto telpu, tās_ iemītniekam daudz briesmīgāka šķiet šīs telpas transformācijā. Var iz­šķirt trīs transformācijās pa­matformas: _1) etnosa «izņem­šana» no tā telpas; 2) telpas desakralizācija vai apganīšana, pārvietojot sakartotibas garantus vai iemiesojumus; 3) telpas sakrāla pārdēvē­šana. Kā vēsturiskus piemē­rus, kuru skaitu var papildināt līdz pat mūsu dienām, te var minēt Bābeles gustu, Babilo­nijas galvena tempļa sagrau­šanu un Marduka statujas pārvešanu uz Persiju Kserksa laika. Jeruzalemes tempļa apgānīšanu_ 168. g. p. m. e. un Zeva altāra novietošanu ve­cajā svētvietā.

2  Sal. senind.: Puruša (Pur-usa) — pirmcilvēks; «par’-» — pilsēta; «puru’-» — daudz. Liet.: «pilis» — pilsēta; «pilti, pilnas» — pilns, pilnība. (V. Toporovs)

3 Plašāk: Ôđĺéäĺíáĺđă Î. Ě. Ěčô č ëčňĺđŕňóđŕ äđĺâíîńňč. Ě., 1978; Ňîďî­đîâ Â. Í. Ňĺęńň ăîđîäŕäĺâű č ăîđîäŕ-áëóäíčöű â ěčôîëîăč÷ĺńęîě ŕńďĺęňĺ. Ńňđóęňóđŕ ňĺęńňŕ — 81. Ě., 1981; Ňđóäű ďî çíŕęîâűě ńčńňĺěŕě. Ňŕđňó, 1984. Âűď. 18.

Ja pilsēta atrodas nevis teritorijas centrā, bet nomalē, tad parasti priekšplānā izvirzās politika: robežu paplašinā­šana, kaimiņzemju iekarošana, lai jaunā pilsēta būtu centrā. Taču šādu situāciju var skatīt ari laika aspektā — esošais tiek noliegts,_ un par vienīgi patieso tiek uzskatīts tas, kam jāparadās nākotnē. Sajā gadījumā tagadni un «savējos» vērtē negatīvi, bet topošais un «svešais» gūst augstu novērtējumu. «Nomales» pilsēta parasti atrodas tuvu pie kultūras robežas, kurai mēdz būt arī fiziskas, ģeogrāfiskas pazīmes (robeža ar barbariem vai svešiniekiem, jūras krasts u. tml.). Sāda pilsēta aktualizē nevis antitēzi zeme — de­bess, bet gan opozīciju mākslīgais — dabiskais. Tādējādi rodas divējāda pilsētas interpretācijas iespēja: pilsēta' — uzvara pār dabas stihijām un pilsēta •— varmācība pret dabisko kārtību. «Ekscentrisko» pilsētu pastāvēšana cieš» saistīta ar eshatoloģiju, bojāejas pareģojumiem u. tml.

No kulturoloģiskā viedokļa īpašu interesi izraisa pilsētas-personības funkcionēšana. Sākotnēji pilsēta tika uzlūkota kā Pirmcilvēka (vai tā sievišķās hipostāzes) ķermenis.2 Ne­reti arhaiskos mītos pilsēta figurē kā Zemes Mātes vulva, kura dzemdina un sargā cilvēcisko pasauli. No gādības un rūpēm par Zemes Mātes uzturēšanu kārtībā bija atkarīga cilvēku dzīves pilnība. Viens no pilsētas-sievietes fiziolo­ģiskajiem simboliem ir vārti, kas saistās ne vien ar auglību (piemēram, sižets par iejāšanu Jeruzalemē uz ēzeļa), bet arī ar pazemi, nāves valstību (piemēram, sengrieķu traģē­dija «Septiņi pret Tēbām»).3

Vienlaikus kultūrā pastāv arī it kā divas pilsētas — «labā» (tiklā) un «sliktā» (netiklā) —, kas cieši saistītas ar dvīņu kultu, jo pilsētu pamatlicēji parasti ir dvīņi. «Sliktā» pilsēta kultūrā funkcionē kā pilsētas-netikles mitologēma, un tā ir saistīta ar Pagriezienu, Plūdiem. Galu, Revolūciju un tamlīdzīgiem notikumiem. Arhetipiska ir pilsētas pielīdzi­nāšana Bābeles tornim vai analoģiskiem veidojumiem (pie­mēram, E. Brastiņa, E. Dārziņa izteikumi par Rīgu). Ari V. Tatļina piemineklis III Internacionālei, kas struktūriski atveido Breigela Vecākā gleznu ar Bābeles torni, saistās ar iespēju interpretēt revolūciju kā sacelšanos pret Dievu (tolaik populārs bija KMarksa izteikums «proletariāts

Dievs Su pacēlis debesu dievieti Nutu par zemes dievu Hēbu (senā Ēģipte)

šturmē debesis»). Pilsētas likteni nereti iemieso mitoloģis­kas personas (piemēram — Viļņa, Roma u. c.), bet vēlāk pilsētas jau tiek saistītas ar vēsturisko personu vārdiem un dzīvi vai pat personificētas (piemēram, Ramzesa vārdā no­sauktā pilsēta Ēģiptē, Pēterburga u. c.).

Tāpat kā mitoloģiskajā izpratnē, nereti arī mākslas dar­bos pilsēta tiek pielīdzināta cilvēka ķermenim (tā daļai) vai otrādi. O. Vācietis poēmā «Balsij bez pavadījuma» rak­sta:

«.. un tagad man ir pavisam cita sirds —

Tāda pati kā Rīga, pa kuru mēs ejam.

Tā pat saucas —

Mana asiņu galvaspilsēta.

Viņai tāpat — savi parki un savi izsisti logi,

Savi tilti un savas pārdēvētās ielas.

Savi taksometri un spekulanti.

Un gluži tāpat —

Tajā dzīvo bez gala, kas varētu nebūt,

Un nedzīvo tie, kuriem vajag būt.»

P. Florenskis savulaik rakstīja, ka cilvēkmītnes pirmpa­mats ir ķermenis un tās iekārtojums pielāgots ķermeņa or­gāniem (arī Lekorbizjē ir līdzīgos ieskatos). Ķermeniskā arhitektonika, atveidojoties apkārtnē, it kā nodrošina cil­vēka eksistences iespēju tajā un ieņemtās vietas saglabā­šanu. Visai drošticami var apgalvot, ka pilsēta ir sabiedriskā ķermeņa orgānprojekcija. Turklāt nevis ielas, nami, laukumi u. tml. veido pilsētu, bet gan Pilsēta veido pilsētas ielas, namus, laukumus u. tml. Pilsētas iekārtojumā izpaužas arī sociālā ģeometrija — tās konfigurācija, orientētība un da­lījums atveido un nodrošina dažādu sociālo institūtu fun­kcionēšanu, bet iedzīvotāji sadalās pēc viņu sociālā nodro­šinājuma un statusa sadzīvē (pastāv noteikta profesionāla un etniska diferenciācija pilsētas apdzīvojumā).

Ja pilsētu uzlūko kā ķermeniski noformētu telpu, tad cil­vēka pastāvēšanā būtiskākā ir tā daļa, kura atrodas starp noformēto, — tukšums starp ēkām un tukšums to iekšienē. Plašums nodrošina vietu un brīvestību. Plašums ir atklā­tības un atvērtības vēstnesis, kas ievēstī lietu klātbūtni (priekš-metus) un notikumu norises virzību. Plašums rada iespēju iz-vietoties un no-tikties. ļauj cilvēkam «savākties» apjēgtā veselumā, Tukšums ir dzīvīgā telpa, kas dāvā cil­vēciskās dzīves-spēles formu un manifestē esamības atvēr­tību. To priekšmetiskojot, cilvēkam ir jāveido sava miesiski ķermeniskā dzīve un jāuztur spēkā tās saistība ar esamī­bas atvērtību. Pilsētas telpu raksturo noteikta izplatība, izvērstība un tilpstamība, bet telpas pārblīvēšana, tehnolo­ģiska apgūšana, neievērojot telpas un tajā atrodošos cil­vēku eksistenciālo struktūru, izjauc dzīves ritmu. Saspiestā šaurībā vai haotiskā pārblīvētībā ieslodzītos pārņem šaus­mas to visdažādākajās modifikācijās. Viņi nespēj dzīvot cil­vēka cienīgi — dezorganizē paši sevi un savu dzīvi.

So dezorganizāciju nosaka mūsdienu dzīves realizācijas ievirze, kas savu izpausmi rod visdažādākajās jomās. Telpa, piemēram, tiek traktēta kā homogēns, nepārtraukts, bezga­līgi dalāms un diskrēti vienlīdzīgs veidojums, Sādu trak­tējumu zināmā mērā sekmē jaunlaiku zinātnes postulatīvā aksiomātika (precīzāk — tās pozitīvais pielietojums), un šodienas tehnoloģiski inženieriskais hom.n faber ir ieintere­sēts šāda apjēgsmes varianta pastāvēšanā. Tas aizsācies jau ar renesanses laikmetā iezīmējušos telpas objektivāciju, pa­kļaušanu, tehnizāciju un kvalitatīvo, «psihisko» fpār-dzīvošanas un ie-dzīvošanāst momentu izskaušanu. Tieši tādēļ, R. M. Rilkes vārdiem, lielo pilsētu telpa ir zudušais un izrisušais («die grossen Städte sind / verlorene und aufge­löste»). Mūsdienās pilsēta ir pārvērtusies par politiski ad­ministratīvo centru, bet dzīve tajā ir ieguvusi unificētu, reglamentētu veidu. Lai gan joprojām ir saglabājušies visai arhaiski sabiedriskās dzīves organizācijas paņēmieni -— ielu (u. tml. objektu) pārdēvēšana, kustības ierobežošana, aiz­liedzot uzturēties noteiktās vietās, u. t. jpr. Cilvēka pastā­vēšanas pašpietiekamās struktūras tiek aizvietotas ar teh-

Hadžll aras apmetne senajā Anatolija

niskām, ideoloģizētām struktūrām — cilvēks pārvēršas par marioneti ražošanas masifikācijas un dzīves vienkāršošanas shēmās. Ne velti mūsdienām raksturīga ideālpilsētu konstru­ēšana un dažādu politehnisku utopiju pastāvēšana.

Pilsēta kā sakārtotības ģenerators (un jēgģenerējošs me­hānisms) ar tās noteikto dzīves režīmu iesaista cilvēku kul­tūrā, bet pilsētas tehnizācija darbojas pretēji ■— atrauj pil­sētu no Pilsētas. Pārveido to ne-Pilsētas pilsētā, kuru uz­tur nonivelēta masveidīga producēšana. Sāda pilsēta sak­ņojas viduslaiku pilsētas tipā, kura pamatorientācija ir eko­nomika un politika un kurš saistās ar «bloķēto» racionā­lismu. Sādu pilsētu neuzlūko kā «apdzīvojamu telpu», tā ir tikai «apdzīvota telpa» jeb apdzīvota vieta. Pilsēta pārvēr­šas par daudzdzīvokļu dzīvojamo apmetni — kop-mītni. Pilsēta kļūst ražošanas līdzeklis, tās ielas līdzinās rūpnīcu korpusiem, bet dzīvoklis — darbnīcai. Ja cilvēks ir tikai mašīnas piedeva, tad nav brīnums, ka viņa «mājas» iegūst vairākstāvu baraku izskatu. Tādējādi aktualizēta mājas sim­bolika no «savējās», pasargājošās telpas pārvērš māju tās pretmetā — nāves valstībā. Ne velti tiek izvirzīts lozungs: darba vieta — otrās mājas. Tajā ietverta doma: vismaz darbā aizmirsties, aizmirst pirmo pastāvēšanu. Tehnizētā pilsētā māja, istaba iemieso anomālo pasauli: infernālo spēku izdarības, birokrātisma mistiku, sadzīviskās tenkas u. tml. Pilsētu apzīmogojis prakticisma un utilitārisma spie­dogs. Vēl 18. gadsimtā populārie dabas parki pakāpeniski iegūst muzeja vai botāniska rezervāta iezīmes, «zaļie apstā­dījumi» pārsvarā pilda tikai funkcionālu lomu. Pilsēta vairs netiek ielāgota apkārtnē un pielāgota ūdeņiem: «pilsētā iedurta upe» (G. Apolinērs). Senatnē templis bija dieva mītne, 20. gadsimtā baznīca ir pārvērtusies par sava veida

H. L. Solfeleins. Pilsētas aplenkšana. 16. gs. sākuma kokgrebums

«dvēseļu garāžu» vai pieminekli.4 Prospekts, kas pavēra tāli un darīja iespējamu epifānismu, nomainīts ar praktismu ielu satiksmei. Pilsēta kļūst vitrīna, kuru izgaismo preču dēļ. Ta ir izrādīšanās dzīve ar teatrālisma iezīmēm (pieaug izstāžu, izrāžu, parāžu u. tml. nozīme). Taču līdz ar jau­najiem laikiem teatrālismam ir arī cita nozīme — jaunu esamības jomu apgūšana un vienlīdzīguma ieviešana.

20. gadsimtā aizvien uzskatāmāk iezīmējas tas, ka «pil­sētas kultūra», vismaz savā tradicionālajā formā, pārdzīvo dziļu krīzi vai arī uzrāda cita tipa kultūras veidošanos (lai gan «nākotnes pilsētu» projekti pārsvarā ir saistīti ar līdz­šinējo ideālpilsētu projektiem un tehnokrātismu). Nepie­vēršoties fundamentālām esamības struktūrām un apjēgas sakārtām, nav iespējams pārvarēt cilvēka pastāvēšanas krīzi, kuru veicina dzīves tehnizācija un savstarpējā atsve­šināšanās. Spēju rīkoties cilvēciski nodrošina simbolu an­samblis, kas veido pirmbūtigu un pašpietiekamu struktūru, kurā (vai — ar kuras palīdzību) tiek realizēta cilvēciskā vēsture. So struktūru var uz laiku aizvietot, bet ne aizstāt uz visiem laikiem ar mākslīgām konstrukcijām. Tāpēc ne­pieciešams atsegt un ievērot tās jēgveidojošās formas, kuras «kļūst par cilvēka dzīves izpausmes orgānu un par vienu no tās apguves veidiem» (K. Markss). Nepieciešams ievērot tos pilsētas kultūrsemiotiskos mehānismus, bez kuriem tā nevar pastāvēt. Un viens no galvenajiem ir daudzvalodība, t. i., dažādu zīmju sistēmu funkcionēšanas vienlaiclgums, kas nodrošina atvērtību pasaulei un vēsturei.

Viena no zīmju sistēmām, kas eiropeiskajā kultūrā nepa­starpināti saistītas ar pilsētu, ir romāns. Var pat teikt, ka romāns rodas līdz ar jaunlaiku pilsētu un ir tās hronika. 20. gadsimta pirmās trešdaļas ievērojamākajos romānos bieži sastopami pilsētas apraksti — Dublina Dž. Džoisa romānā «Uliss», mitoloģizētā Prāga F. Kafkas «Procesā» un Pēter­burga A. Belija daiļradē. Arī 19. gadsimta romānos liela loma atvēlēta pilsētai — Parīzei (Balzaks), Londonai (Dikenss, Tekerijs), Pēterburgai (Dostojevskis), daudzām citām. Dzejā pilsētas tēma ir aktuāla tai strāvojumā, kuru B. Pas­ternaks nosaucis par «mistisko urbānismu» (Verharens, Bloks, Rilke u. c.). Turklāt pilsētas atainojumu noteic ne tikai lite­rārā tradīcija, bet arī spontāni ģenerētie arhetipi — vienmēresošie dzīvīgās vēstures elementi.

4  Sal.: «Par visu labāk laika iedabu raksturo triāde: pieminekļi, cietumi, muzeji.» (Sedlmayr H. Verlusst der Mitte. Salzburg, 1955. S. 22).

Kas ir Roma? Par ko es domāju, dzirdot vārdu «Roma»? Bieži vien esmu to sev vaicājis. Un varu pateikt, ka šobrīd es to lielākā vai mazākā mērā zinu. Es domāju par apa]īgu un sarkanīgu seju, kas līdzinās Sordi, Fabrici vai Annai Manjāni. To izteiksmi, kas gastroseksuālu iemeslu dēļ top stingra un domīga. Es domāju par melnu un staignu ap­vidu, par debesīm — plašām un reizē noslēgtām kā operas fons, kas izkrāsots mēļā, melnā un sudrabainā: sēru krāsās. Tik beigu beigās uz­mundrinošu ārieni. Uzmundrinošu, jo Roma pieļauj jebkāda veida spe­kulāciju vertikālā ziņā. Roma ir horizontāla zemes un ūdens pilsēta, iz­stiepies un tātad ideāls laukums fantastiskiem lidojumiem. Intelektuāļi

Imperatora Trajana kolonna Roma. S. Dali zīmējums

un mākslinieki, kas allaž dzīvo nesaskaņā starp divām atšķirīgām di­mensijām — īstenību un fantāziju —, šeit rod atbilstošu un rosinošu impulsu savai garīgajai darbībai, būdami saistīti ar tās nabas saites palīdzību, kura viņiem nejauj pavisam zaudēt saikni ar konkrēto. Tā kā Roma ir māte, tad tā ir ideāla māte, jo ir vienaldzīga. Tā ir māte, kurai ir pārāk daudz bērnu, tāpēc tā nespēj sevi tev veltīt, neko no tevis ne­prasa, neko no tevis negaida. Tā tevi uzņem, kad tu nāc, un Jauj tev aiziet, kad tu vēlies, tāpat kā Kafkas Tiesa. Šajā apsvērumā sakņojas sena, gandrīz afrikāniska gudrība — aizvēsturiska. Mēs zinām, ka Roma ir vēstures pārblīvēta, taču tās suģestija sakņojas aizvēsturiskajā, sākot­nējā, kas visuzskatāmāk izpaužas dažās bezgalīgās un neremdināmas ainavās, dažās drupās, kuras šķiet pagātnes paliekas, kaulainas fosilijas kā mamutu skeleti…

Protams, šai saistībai ir arī sava negatīvā puse, un, ja taisnība, ka Romā dzīvo ļoti maz neirotiķu, tad tādā pašā mērā var ticēt Junga teiktajam, ka arī neirozei, kura kalpo mums pašiem mūsu zemapziņā, ir providenciāls raksturs; tas ir tāpat kā nolaisties jūras dzelmē uzmeklēt pasakainu apslēpto mantu; neiroze liek bērnam kļūt pieaugušam. Bet Roma tā nedara. Ar savu lielo vēderu un mātišķo izskatu tā izvairās no neirozes, bet vienlaikus arī kavē brieduma sasniegšanu. Šeit nav nedz neirotiķu, nedz arī pieaugušu cilvēku. Roma ir apātisku, skeptisku, slikti audzinātu, pat nedaudz kroplīgu cilvēku pilsēta, jo kavēt pilngadību ir nedabiski.

Šī iemesla dēļ Romā valda tik liela pieķeršanās visam ģimeniska­jam. Es nekad neesmu redzējis pasaulē otru tādu pilsētu, kur tik daudz runātu par radniecību. «Es gribu tevi iepazīstināt ar savu svaini. Lūk — Lallo, mana brālēna dēls.» Tā ir vesela ķēde; ik cilvēks šeit dzīvo starp labi zināmām personām, kuras var viegli noteikt pēc kopīgiem bioloģis­kajiem datiem. Šeit dzīvo kā ligzdā, kā inkubatorā… Pat zaldāti ir «mātes bērni».

Un, pateicoties šim nerātnumam, kas allaž pastāv daudzos no mums, Roma ir ideāla māte — māte, kura neliek labi uzvesties. Pat tik ierastā frāze: «Bet kas tu tāds esi? Tu esi štrunts!» — ir rosinoša. Jo tajā nav tikai nicinājums, tajā ir arī ierosinājums. Tu neesi nekas, tātad vari kļūt viss. Viss vēl ir padarāms. Iespējams sākt no nulles.

No itāļu valodas tulkojis Leons Briedis

Pilsētas tēlains atveids un tulkojums pasaules mākslā ir parasts. Taču grūti būs 20. gadsimta glezniecībā atrast meistaru, kas varētu līdzi­nāties francūzim Bernāram Biīē pilsētas eksistenciālās agresivitātes izpratnē.

Bernārs Bifē (Buffet) dzimis Parīzē 1928. gada 10. jūlijā. Pēc sma­gas karalaika bērnības (1943. gadā aizsāktas, taču drīz vien pamestas mākslas studijas, mātes nāve) topošais mākslinieks septiņpadsmit gadu vecumā paliek šaisaulē viens. Nav brīnums, ka šī vientulība un saasi­nātā jaunības apjēgsme sabalsojas ar pēckara Eiropas nabadzības un baismā civilizācijas kraha atskārtas visuresamību. Jaunais gleznotājs, balstoties uz reālisma mācībām, pievēršas kara šausmu, cilvēka esamī­bas traģikas tematikai, jau sākotnēji atrodot un vēlāk izkopjot asu, gal­venokārt grafisku stilu, kas nereti monohroms. Stingrais lineārisms, kas vairāk rada klasiskajām grafikas tehnikām, rada sausu, askētisku va­lodu, ko kolorīta uzzibsnījumi emocionalizē tikai paretam. 1947. gadā

B. Bifē. Larošelas osta. No sērijas «Kuģi». Eļļa. 1972

B. Bifē sarīko pirmo personālizstādi, taču uz to neierodas neviens ap­meklētājs. Tomēr jau 1948. gadā — pēc otrās izstādes — gleznotājs sa­ņem Francijā nozīmīgo Kritiķu balvu. Aug slava, aug arī pieprasījums. Kopš 1950. gada B. Bifē, kā stāsta, katrās trīs dienās pabeidzot pa glez­nai. Piecdesmito gadu kritika viņa vārdu saista ar neorālisma ievirzēm. Vispopulārākais šīs glezniecības apzīmējums ir mizerablisms: tiek ak­centēta mākslinieka daiļrades nežēlība, bezcerība. Kritiķis 2. Burē par B. Bifē reālismu izsakās: «Kad cerību vairs nav, neatliek nekas cits kā sagraut šo pasauli ar tās pašas ieročiem.»

Nu jau ilgus gadus Parīzē, Morisa Garnjē galerijā, februārī notiek B. Bifē personālizstādes. Iegūta pasaules atzinība — jau 1956. gadā mākslinieks pārstāvēja Franciju 28. Venēcijas bjennālē. Pēc triumfāliem panākumiem Japānā tur iekārtots viņa glezniecības muzejs. 1974. gadā (46 gadu vecumā!) B. Bifē uzņemts Francijas akadēmijā.

Latvija par šo gleznotāju zinām maz. Padomju maksias prese lasīts par viņa buržuazisko_ individuālismu un cilvēknīdēja filozofiju (agrāk), par kaismīgo imperiālisma atmaskojumu (astoņdesmitajos gados). Dažadi B. Bife traktēts ari sava dzimtenē, piemēram, 1958. gadā žurnālā «Magnum» viņš atzīts par garlaicības simbolu.

B. Bifē. Venēcija. Lielais kanals. Eļļa. 1957

Mūsuprāt, šis franču gleznotājs ir viens no būtiskajiem urbanizētās, uz pecindustriālisma sliekšņa stāvošās Vakareiropas interpretiem. Viņa tukšajos, it kā pamestajos pilsētskatos (te īpaši jāmin 1956. gada cikls «Parīzes ainavas», cikls «Kuģi», Amerikas apmeklējuma iespaidi), šķiet, koncentrētas tās eksistenciālo baiļu un vientulības izjūtas, kuras verbalizētas tik daudzos Eiropas rakstnieku darbos. Tēlojot pilsētu — skeletu, pilsētu — shēmu, mākslinieks šo strukturālo režģi it kā pretstata cilvēka esamības nelinearitātei. Tādējādi asociatīvi veidojas būra, krātiņa tēls. Pilsētskatos mākslinieks nesniedz alternatīvu, pretstatījums gars (brī­vība) — prāta konstrukcija (būris) ir nežēlīgs un universāls.

Par B. Bifē:

P. Descargues. Bernard Buffet. Paris: Ed. universitaires, 1959.

Bernard Buffet. Geneve: Coiller, 1964.

M. Druon. Bernard Buffet. Paris: Hachette, 1964.

E. Ëŕďó őčíŕ. Áĺđíŕđ Áţôôĺ. — Čńęóńńňâî. 1984. 6.

Â. Bifē. Tilts Ņujorkā

3 133

Arturs Rembo

Rembo. P. Verlēna zīmējums. 1872

STRĀDNIEKI ouvriers

Ak, šis siltais rīts februārī. Gluži nevietā dienvidi mūsos modināja bezjēdzīgas jaunu na­bagu atmiņas.

Enrikai mugurā bija kokvilnas brunči ar brū­nām un baltām rūtīm, tādus nēsāja, šķiet, pagā­jušā gadsimtā, un galvā aube ar lentītēm, zīda lakats ap kaklu. Tas bija vēl drūmāk par sērām. Tā mēs izgājām staigāt pa nomali.

Laiks bija apmācies, dienvidvējš atnesa vi­sas nelāgās smakas no izpostītajiem dārziem un izdēdinātajiem laukiem.

Manu sievu tas droši vien nenogurdināja tik ļoti kā mani. Peļķē, kuru plūdi pagājšmēnes at­stāja uz diezgan kraujas takas, viņa parādīja man mazītiņas zivteles.

Pilsēta ar saviem dūmiem un darbgaldu dimu sekoja mums tālu jo tālu.

Ak, cita pasaule, ēnu un debesu svētītā dzī­vesvieta!

Dienvidi atsauca manā atmiņā nožēlojamos atgadījumus bērnu dienās, manas vasaras vilša­nās, drausmīgo daudzumu spēku un atziņu, ko liktenis mūžam turēja tālu no manis. Nē! Mēs nepavadīsim vasaru šajā sīkstulīgajā zemē, kur mums mūždien būt tikai saderētiem bāreņiem.

Es negribu, lai šīs raupjās rokas joprojām vilktu līdzi dārgo tēlu.

METROPOLITĒNS Metropolitain

No tumšzilas aizas pie Osiana jūrām pa rozā un oranžu, vīnainas debess mazgātu smilti aug­šup ved kristālbulvāri, kurus apdzīvo jaunas un nabadzīgas ģimenes, kas dienišķo uzturu iepērk pie sakņu tirgoņiem. Nekādu bagātību. — Pil­sēta!

No asfalta tuksneša bēgošie juku jukām ar dūmaku audekliem atbaidošās skrandās pie de­bess, kas vāžas, atpakaļvirzās, noslīd, veidoda­mās no drūmi melnajiem dūmiem, kādus spētu radīt tik sēru Okeāns; ķiveres, riteņi, barkas, skausti. — Kauja!

Pacel galvu: kumps koka tilts; samariešu pē­dējie dārzi: krāsotas maskas zem saltas nakts pletnēta luktura; vientiese nāra mirdzīgā kleitā pie upes; spīdīgi galvaskausi punktiņu nosētā līdzenumā — un citas spokainas vīzijas. — Pie­pilsēta!

Režģu un mūru ieskautie ceļi ar pūlēm ap­jož dārzus; šausmīgas puķes, ko varētu nosaukt par māsām un sirdīm, Damaska nolādēta skumt, — spožu aizreinas aristokrātu, japāņu, gvaranu īpašumi, derīgi vēl joprojām, lai uz­ņemtu priekšteču mūziku, — ir arī krogi, kas ne-

kad vairs atvērti netiks, — ir princeses, un, ja tu neesi parak nokusis, pētījot zvaigznes. — De­bess!

Rīts, kad ar Viņu tu cīkstējies sniega zib­šņos, šīs zaļās lūpas, ledi, karogi melni un zilgi stari, un pumpura smarža no polārās saules. — Tavs spēks!

DEMOKRĀTIJA Démocratie

«Karogs piestāv atbaidošajai ainavai, un mūsu kroplīgā izruna pārmāc bungu rīboņu.

Provinčcentros mēs uzturēsim ciniskāko pros­titūciju. Mēs iznīdēsim loģisko pretestību.

Uz atšķaidītām, sapiparotām zemēm! — kal­pot visbriesmīgākajām ekspluatācijām — indus­triālām vai militārām.

Uz redzēšanos tepat, nav svarīgi, kur. Jaun­iesauktie brīvprātīgie, mēs pievienosimies iznīci­nošai filozofijai; zinātnes nezinoši, ērtību dēļ uz visu gatavi; bojāeja nākamībai. Tas ir īstenais ceļš. Uz priekšu, aiziet!»

Rembo, kuram seko Sirdsapziņas

Acs. P. Verlēna karikatūra. 70. gadu sāk.

MISTISKAIS Mystique

Uz stāvas nogāzes eņģeļi plivina savus vil­nas ģērbus smaragdu un tēraudzālājos.

Liesmu pļavas uzšaujas līdz pat paugura viisotnei. Pa kreisi trūdzeme, visu cīniņu un ge­nocīdu izmīdīta, izmisuma grandoņā birdinās le­jup. Pa labi — austrumu līnija, kustība uz priekšu.

Un, kamēr ainavas augšpuses strēmeli veido grozīga, svārstīga gliemežvāku un cilvēknakšu murdoņa, ziedpilnais zvaigžņu, debesu un visa pārējā mīļums laižas lejup kā kurvis — iepretī musu sejām, veidojot zilgu un ziedošu bezdibeni zem mums.

PILSĒTA

Ville

Rembo E. Delaē 70. gadu vidus

zīmējums.

Es esmu viendienīgs un ne pārāk neapmieri­nāts iedzīvotājs galvaspilsētā, kuru domā mo­dernu esam tāpēc, ka jelkāda gaume tikusi iz­skausta no namu iekšpuses un ārpuses, gluži tā­pat kā no pilsētas plānojuma. Te jums neatrast pēdas māņticības pieminekļiem. Morāle un valoda beidzot novestas līdz to vienkāršākajām izpaus­mēm. Miljoni ļaužu, kuri nejūt vajadzības cits citu iepazīt, ir tik līdzīgi audzināti, strādājuši un vecojuši, ka viņu dzīves gājumam jābūt daudz īsākam, nekā stulbā statistika kontinenta tautām noteikusi. Tāpat pa savu logu es vēroju aizvien jaunus rēgus slīdam caur biezajiem, nebeidzama­jiem ogļu dūmiem — ak, mūsu mežu paēna, mūsu vasaras nakts! — jaunas Erīnijas pie ma­nas mājiņas, kura man sirds un dzimtenes vietā, jo viss šeitan līdzinās, lūk, kam — Nāve bez žēlu, mūsu neaprimstošā kalpone — dienestmeita, vīlusies Mīlestība un jaukiņa Noziedzība, čivinot ielas dubļos.

KUSTĪBA

Mouvement

Rembo 1871. g. E. Delaē zī­mējums

Līkloču kustība upē ūdenskritumu slipumā, Bezdibenis aiz kuģa ķīļa,

Kraujas nogāzes stāvums,

Straumes plašais slīdējums Dzen pie atziņām nepieredzētām Un ķīmijas jaunatrastas Ceļiniekus ieleju viesuļu ielenkumā Un virpuļstraumē.

Tie ir pasaules iekarotāji

Personiski ķīmiskās laimes meklējumos;

Sports un ērtibas nāk viņiem līdzi;

Viņi līdzatved izglītību

Rasēm, klasēm un lopiem, uz šā kuģa

Atslodze, reibonis

Pirmsplūdu gaismā

Šaušalīgajos mācibvakaros.

Jo valodošana starp aparātiem, asinim, ziediem, ugunīm, rotām,

Plandošie rēķini uz šī bēgošā klāja,

—  Redz slīdam kā aiz hidrauliskā dzinēja Briesmonīgu, nemitīgi apgaismotu — viņu

mācībnovietni;

Viņus, iedzītus ekstāzē saskaņotā Un varoņdarbīgos atklājumos.

Pārsteidzošās atmosfēras kataklizmās Jaunais pāris, nobēdzis šķirstā.

—    Vai tā ir agrākā neaptēstība, kur piedod? — Un dzied, un uz vietas stāv.

No franču valodas tulkojusi un atdzejojusi

Divdabīga ir Belija-Bugajeva dzive un daiļrade. Vienlaikus Boriss Bugajevs (1880— 1934) un ANDREJS BELIJS (no 1901. g.) — dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, kurš itin labi orientējas dabaszinātnēs un jau divdesmitajos gados bridina par draudošajām atombumbas briesmām. Viņš — ari krievu simbolistu otrās paaudzes teorētiķis un iedvesmotājs, kurš, kaut ari nav guvis akadēmisku atzinību, sapņoja nodibināt Mek­lējumu Akadēmiju. Belija—Bugajeva daiļrade neiekļaujas literāro formu un žanru tra­dicionālajos formulējumos, vispārpieņemtie vērtēšanas kritēriji viņa rīcību un darbus dara tikai nesaprotamākus. Jau dzīves laikā viņu dēvēja par dīvaini, un šo lomu viņš dažkārt uzņēmās apzināti — it visur un pret visiem izturējās kā liekais, atraidītais. Taču dzīves laikā viņu ne. tikai pēla un nicināja, bet ari slavēja, nesaprata un pārprata, toties vēlāk — piemirsa, lai neteiktu — aizmirsa. _

Belija—Bugajeva aizmiršana, pārfrāzējot paša teikto, ļauj secināt, ka viņa, «šī Amerikas Kolumba, domu pasaule ir cita pasaule, ne Indija, kā pašlaik visi domā». Viņš ir klāt tieši tur, kur nav pamanāma viņa klātbūtne, jo nesaprastā un nesaprotamā ceļš, meklējot cilvēciskā sākotni, neiekļaujas ierastajā klasifikācijā. Un viņa klātbūtni noteic nevis popularitāte vai autoritāte — A. Belija mūsdienu renesanses rezultāts —, bet tiecība aptvert un atainot cilvēciskās esmes sākotni. Viņš rada pilnīgi jaunas vārdmākslas koncepciju, bez kuras nav izprotama Džoisa, Kafkas, Kāmī un daļēji ari Prusta daiļrade. Viņa jaunradē ir rodami strukturālisma un semiotikas aizsākumi, tā iezīmē 20. gadsimta kultūras raksturīgākās tendences.

Belija—Bugajeva dzīve un daiļrade — tie ir centieni veidot vienotu perspektīvu, kurā satiekas visi laiki un vērtibas, tas ir mēģinājums atsegt nenoteicamo esmes bez­galību, kas visu aptver un ietver sevī, kas ļauj norisināties visiem notikumiem un at­klāties visām patiesībām. Un pavisam negaidīti esmes bezgalības atjaunošana, atkartošana saistās ar arhaiskā mīta un maģijas pasaules atbilstībām, ar dzīves mīklīgumu, kas atklājas nāvē, ar jēgpilno tukšumu, kurā nav atšķirību starp mākslu, zinātni un dzīvi, bet kas noteic to formu. Tāpēc mākslinieciskā jaunrade kļūst par dzīves radīšanu-rādišanu, kuru caurstrāvo sākotnējā bezgalība. Cenšoties atklāt šo noslēpumaino sākotni, viņš ir radījis darbus, kas liek domāt par šķirtni starp murgiem un patiesu apjausmu. Un arī pats viņš nespēj pateikt par sevi un savu atgādu pēdējo vārdu, tāpēc nemitīgi pārraksta, pārveido savu dzīves gājumu un komentē savus darbus. Pats par sevi šis Mūžīgais Meklētājs raksta — «viņš», jo tā ir maska, kurā sastindzis noietais ceļš, kas satur tikai mājienu par ceļošanas virzienu. Paziņas pat grasās organizēt «A. Belija Darbu Aizsardzības Biedrību», tai pasargātu viņu no viņa paša.

A. Belijs ir B. Bugajeva maska, un B. Bugajevs ir A. Belija maska. Viens otrā lūko­joties, abi it kā spēlējas, spēkojas savā starpā. Rakstnieks ļoti asi izjūt un pārdzīvo savu divdabību, tā kļūst par vienu no viņa jaunrades priekšnoteikumiem un mākslinie­ciskās atveides priekšmetiem. Taču nav divu personu. Nav Belija un Bugajeva, ir divatniba: Belijs—Bugajevs, kas viens otrā atmaskojas. Apzināti pieņemot masku, cil­vēks pārstāj būt tāpatīgs savai maskai, kļūst tas, kas vēl nav bijis, un tāpēc ir jau vienmēr bijušais. Šādas dzīves realizācijas nepieciešams noteikums ir spēle — spēle ar vārdiem un vārdu spēle, nemitīga tapšana, kurā teiktais un veiktais nepaspēj sastingt nedzīvā veidolā. Un Belijs—Bugajevs ari tiecas izdejot sākotnējās jēgas atgādu, viņa gudrība — tā ir «dejojošā gudrība» (Niče). Pēc viņa ieskatiem, pat mēles kustības ir sākotnējās dejas žesti, kas atveido gaismas skaņas. Tāpēc viņa poētiku caurauž krāsas un skaņas simbolika, kas pakļaujas noteiktam ritmam. Ari viņa vārds — Belijs — nozīmē «visu jēgu plēnums».

Belijs—Bugajevs raksta pastāvīgā «sprādziena» nojautā un gaidās. Viņu biedē ne vien vispārēja dzīves reglamentācija un valsts apmēros piekoptais anarhistiskais tero­risms, bet ari apjēgas sastingums formalizētā terminoloģijā, cilvēka dzīvīguma izskau­šanā, iekļaujot to «mongoliskā» kārtībā. Novēršanos no dzīves pilnības, no sākotnējā tukšuma iezīmē pievēršanās abstraktai teoretizēšanai un mēģinājumi pakļaut tai dzīvi. Līdz ar to, Belijs—Bugajevs raksta, «mūsu liktenis ir Pilāta liktenis: teorētiski jautāt patiesībai, kas ir patiesība; patiesība neatbildēja Pilātam: patiesības nav aicinātas at­bildēt uz jautājumu par patiesību; patiesības stādās priekšā, lai tās redzētu, patiesībai seko bez jautājumiem». Patiesība īstenojas, nevis pakļaujas cilvēku vēlmēm to noteikt. Rakstnieks uzskata, ka iestājies pār-ejas laikmets, kas atainots romānā «Pēterburga».

Dominējošā tēma gadsimtu mijas krievu literatūrā — vispārēja krīze, kuru nereti ataino uz revolūcijas fona (arī romāna «Pēterburga» notikumi norisinās desmit die­nās — no 31. septembra līdz 9. oktobrim 1905. gadā). Revolūcija kļūst par robežzīmi, bet Krievija — par robežvalsti (gan no ģeogrāfiskā, gan no tikumiskā un psiholoģiskā viedokļa), kurā krustojas divas attīstības tendences («austrumi» un «rietumi»), mani­

festējot visas pasaules likteni. Līdzīgos uzskatos ir ari A. Belijs, bet atšķirībā no laikabiedriem savu vēstījumu ierobežo ar Pēterburgu. Sākotnēji tā pat nav Pēterburga, bet gan pilsēta, kuru viņš uztver kā šausmu un nebrīves iemiesojumu, kur namu kubu saspiestībā smok cilvēks. Pēterburgas — liktenīgas un nedabiskas pilsētas tēmu A. Be­lijs izvērš 1907. un 1908. gada polemiskos rakstos, bet tieši ar romānu saistīti divi raksti: «Pilsēta» un «Ivans Aleksandrovičs Hļestakovs». Sajā laikā Belijs—Bugajevs cieš neveiksmi «mīlas lietās» ar Ļubovu Bloku un uztver to kā zaudējumu cīņā ar Pē­terburgu. Kaut kādā ziņā A. Belija «Pēterburga» ir viņa paša pār-ejas laikmeta ro­māns, kuru viņš centies fiksēt simbolu valodā. Taču galarezultātā ne jau personiskie pārdzīvojumi noteic romāna rašanos, tie tikai ietonē tekstu.

Viens no romāna simboliem ir jātnieks. Tas vienlaikus ir gan Pētera I simbols, gan Puškina Vara jātnieks, gan Apokalipses tēls, gan ari krustcelēs nonākusi Krievija. Doma par Pētera I laikmeta beigām Krievijas vēsturē tiek izspēlēta visdažādākajās tona­litātēs, nesniedzot galīgo atrisinājumu. Ari Pēterburga ir tikai simbols, nevis konkrēta pilsēta — tā kalpo tikai par vispārinātu fonu. Galvenie romāna notikumi norisinās trijstūri, kas ietver pilsētas centru — piļu un valsts iestāžu rajonu. Romāna telpa ir ģeometrizēta, no centra pozīcijām tā ir uztverama kā drošības (lai ari šķietamas) ga­rants. Bet, ņemot vērā Belija—Bugajeva dzīves pozīciju un atstāto mantojumu, ņemot vērā to, ka jebkura simbola interpretācija ir un paliek simbols, simbolu uzskaitījums un vienkāršots izklāsts ir velta nodarbe. Kā raksta Pols Valerī, «ar pudeļu etiķetēm, nevar ne apreibināties, ne dzesēt slāpes».

Vērā ņemama ir Belija—Bugajeva saikne ar Latviju. 1894. gada vasarā viņš kādu laiku pavada Liepājā, bet noturīgāki sakari izveidojas divdesmitajos gados: rakstnieks pilnvaro Kārli Zāli rīkoties ar manuskriptiem, kas domāti publicēšanai Latvijā, A. Kurcijs publicē A. Belija rakstu žurnālā <Laikmets» (1923. Nr. 2). Par Betiju ir rakstījuši J. Civjans, A. Prieditis, R. Timenčiks un R. Egle, kurš klausījies viņa lekcijas un tulko­jis dažus dzejoļus. Jelgavā ir dzimis Johans fon Ginters (1886—1973), kas tulkojis A. Belija darbus vāciski, bet Jānis Kārstenis (?) jau 1914. gadā iepazīstina latviešu lasītājus ar tikko iznākušo romānu «Pēterburga» (Druva, Nr. 8).

.

FRAGMENTI

KVADRĀTI, PARALĒLSKALDŅI,

KUBI

«Hei, hei…» Tā pa brīdim ieaurējās kučie- ris … Un kariete uz visām pusēm šķaidīja dubļu pikas. Tur, kur lāņoja vieni vienīgi miglas vāli, iesākumā bālgani ie- zīmējās, pēcāk no debesīm uz ze- mes nolaidās — netīri palsenā, melnpelēkā Izaka katedrāle; iezī- mējās un pilnībā izzīmējās piemi- neklis: Ķeizars Nikolajs zirgā; me- tāla Ķeizars bija Leibgvardes for- mas tērpā; pakājē no miglas iznira un atkal milgā nozuda grenadiera galva pinkainā cepurē. Bet kariete iztraucās uz Ņevas prospekta. Apollons Apollonovičs Abļeu- hovs šūpojās sēdekļa mīkstajos at- lasa spilvenos; no ielas saltuma viņu norobežoja četras perpendikulāras sienas; tādējādi viņš bij nodalīts no garāmplūstošā ļaužu viruļa, no sērīgi mirkstošajiem, sarkanajiem vākiem, kuros iesieti žurnāliņi, ko pārdod, lūk, tajā krustojumā.  

Plānveidība un simetrija nomierināja senatora nervus, kurus bij sa­traukuši tiklab mājas dzīves negludumi, kā arī mūsu valstslietu rata bezpalīdzīgā griešanās pa apli.

Viņa gaume izcēlās ar harmonisku vienkāršību.

Visvairāk viņam patika taisnvirziena prospekts; šis prospekts lika domāt par laika plūdumu starp diviem dzīves punktiem; un vēl par to: visas citas pilsētas taču ir koka nomaļu tēvenis, bet Pēterburga no tām visām krasi atšķiras.

Slapjš, glums prospekts: namu kubi tajā saplūda plānveidīgā piec­stāvu rindā; šī rinda no dzīves taisnes atšķīrās tikai vienā ziņā: nebija šai rindai nedz gala, nedz sākuma; šeit briljanta ordeņzīmju valkātāja dzīves gājuma pusceļš tik daudziem augstiem ierēdņiem izvērtās mūža gaitas noslēgumā.

Senatora dvēselē iemājoja pacilātība ik reizi, kad Ņevas prospekta līniju kā šautra pāršķēla viņa lakotais kubs: tur, aiz logiem, bij redzama namu numerācija un ritēja cirkulācija, tur no turienes — skaidrās die­nās tāltālā tālē žilbīgi mirgoja: zelta smaile, sārti dziesnas atstari; tur, no turienes, miglainās dienās — itin nekā, ne miņas.

Bet tur stiepās līnijas: Ņeva, salas. Droši vien tajās tālajās dienās, kad virs sūnekļiem sāka slieties augšup ij stāvi jumti, ij masti, ij smai­les, asos zobus urbjot drēgnajā, zaļganīgajā miglā —

—   no turienes, no Baltijas jūras un Ziemeļjūras svinpelēkajiem kla­jiem, pacēlis ēnu buras, nerimtībā attrauca uz Pēterburgu Klīstošais Holandietis, lai šeit ar viltu radītu savas miglainās zemes un par

salām nodēvētu šurp slīdošo mākoņu bangotnes; velnišķīgās krodziņu guntiņas no šās vietas divsimt gadu garumā aizdedza Holandietis, un pareizticīgie ļaudis plūstin plūda uz šiem velnišķīgajiem kro­dziņiem, izplatīdami kaitīgo sērgu …

Tumšās ēnas aizpeldēja projām. Taču velnišķīgie krodziņi palika. Ilgus gadus pareizticīgie ļaudis še plītēja rēga paspārnē: salās vairojās nelāga dzimums — ne īsti cilvēki, ne ēnas —, apmezdamies uz divu vienotrai svešu pasauļu robežas.

Apollons Apollonovičs salas necieta: dzīvo tur fabriku ļaudis, gaužām neaptēsti; daudztūkstošu spiets rītos velkas uz daudzdūmeņu rūpnīcām; un šobrīd viņš arī zināja, ka tur cirkulē brauniņš; un vēl šis tas. Apol­lons Apollonovičs domāja: salu iemītnieki pieskaitīti pie Krievijas Impē­rijas iedzīvotājiem; vispārējā tautas skaitīšana ieviesta arī viņu daļā; viņiem ir numurēti nami, iecirkņi, valsts iestādes; salas iemītnieks ir arī advokāts, rakstnieks, strādnieks, policijas ierēdnis; viņš uzskata sevi par pēterburdzieti, taču viņš, šis haosa iemājnieks, Impērijas galvaspilsētu apdraud kā tumšs mākonis…

Apollons Apollonovičs nevēlējās šķetināt tālāk domu pavedienu: sa­las ir nemiera pilnas — samīt, samīt tās! Piekalt pie zemes ar milzu tilta dzelžiem un visos virzienos izdurt tām cauri prospektu šautras…

Un, raug, sapņaini lūkojoties šai miglas lāņu bezgalībā, ierēdnis, izbrīvēdamies no karietes melnā kuba, piepeši pletās uz visām pusēm un cēlās augšup pār to; un viņam iegribējās, lai kariete trauktos uz priekšu, lai prospekti trauktos pretī — cits aiz cita, lai visu sfērisko planētas virsmu kā gredzenos sagriezusies čūska apjoztu melnpelēki namu kubi; lai visa prospektu piežmiegtā zeme kosmiskā lineārā skrejā krustotu ne­izmērojamos plašumus saskaņā ar taisnvirziena likumu; lai paralēlo prospektu tīkls, ko krusto otrs prospektu tīkls, pasaules bezdibeņos ietiek­tos, plešot kvadrātu un kubu plaknes: pa kvadrātam uz iedzīvotāju, lai… lai…

Visu simetriju klāstā tūdaļ pec līnijas uz viņu nomierinoši iedarbojas cita figūra — kvadrāts.

Viņš mēdza nodoties bezdomu vērojumam: vēroja piramīdas, trij­stūrus, paralēlskaldņus, kubus, trapeces. Nemiers viņu pārņēma, tikai vē­rojot nošķeltu konusu.

Līkloču līniju viņš nepagalam nespēja paciest.

Seit, karietē, Apollons Apollonovičs mēdza bezdomībā izbaudīt četr­stūrainās sienas, atrazdamies melnā, līdz pilnībai izveidotā, ar atlasu tapsētā kuba centrā: Apollons Apollonovičs bija radīts ieslodzījumam viennīcā; tikai mīlestība uz kroņa planimetriju viņu bij pievērsusi at­bildīgā posteņa daudzšķautņainībai.

Slapjo, glumo prospektu taisnā — deviņdesmit grādu leņķi krustoja cits slapjš prospekts; līniju krustošanās punktā stāvēja policists…

Un tieši tādi paši tur slējās augšup nami, un tādas pašas pelekas tur tecēja ļaužu straumes, un tāda pati zaļganīgi dzeltena tur laņoja migla. Tur saspringtas zibēja sejas; ietves čukstējās un švīkstēja; galo­šas bružļāja tās; svinīgi aizpeldēja mietpilsonisks deguns. Deguni plūda garām lielā daudzumā: ērgļu, pīļu, gaiļu; zaļgani, balti; šeit plūda ga­rām arī dažs labs gluži bez deguna. Seit ļautiņi aizlīgoja gan pa vienam, gan pāros, gan trijatā, gan četratā; gan arī katliņš aiz katliņa, katliņi, spalvas, naģenes; naģenes, naģenes, spalvas; trīsstūrene, cilindrs, na­ģene; lakatiņš, lietussargs, spalva.

Taču paralēli skrejošajam prospektam bij skrejošs prospekts^ ar gluži tādu pašu kastīšu rindu, ar numerāciju, mākoņiem; un ar tādu pašu ierēdni.

Skrejošo prospektu bezgalībā ar bezgalīgi bez­galībā krustkrustis skrejošām ēnām pastāv bezga­lības esamība. Visa Pēterburga ir n-tā pakāpē pa­celta prospekta bezgalība.

Bet aiz Pēterburgas — nekā nav.

BĒGŠANA

Aleksandrs Ivanovičs atgriezās mājās pa tuk­šajiem krastmalas prospektiem; garām aiztraucās galma karietes ugunis; no Ziemas Kanāliņa arkas viņam pavērās skats uz Ņevu; tur, loka tiltiņa iz­liecē, viņš pamanīja ik nakti redzamo ēnu.

Aleksandrs Ivanovičs atgriezās savā nabadzī­gajā miteklī, lai vienatnē tupētu starp brūnajiem traipiem un vērotu mitreņu dzīvi sienu miklajās spraugās. Rīta izgājiens pēc pārlaistās nakts drīzāk atgādināja bēgšanu no rāpojošām mitrenēm; Alek­sandra Ivanoviča vairākkārtējie novērojumi sen lika secināt, ka viņa naktsmiers tik tiešām atka­rīgs no tā, cik mierīga bijusi pavadītā diena: viņš pēdējā laikā aiznesa sev līdzi uz mājām tikai ielās, restorāniņos un tējnīcās pārdzīvoto.

Ko tad atgriezdamies viņš nesa sev līdzi šo­dien?

Pārdzīvojumi vilkās viņam nopakaļ atšautas, spēkonīgas un acij neredzamas astes veidā; Alek­sandrs Ivanovičs šos pārdzīvojumus pārdzīvoja ač­gārnā kārtībā, ar apziņu aizbēgdams astē (tas ir, aiz muguras): šajos brīžos viņam aizvien šķita, ka mugura ir atvāzusies vaļā un no šās muguras kā pa durvīm grasās mesties bezdibenī kāda gi­ganta ķermenis: šis giganta ķermenis tad arī bija dienā pārdzīvotais; pārdzīvojumi stīdza kā dūmo­joša aste.

Aleksandrs Ivanovičs domāja: vajag tikai vi­ņam pagriezties atpakaļ, un šāsdienas notikumi lauzīsies durvīs; viņš tomēr centīsies tos ievērt bēniņu durvīs, atraudams asti no muguras; taču aste tik un tā ielauzīsies.

Briljantos mirgojošais tilts Aleksandram Ivanovičam palika aiz muguras.

Tālāk, aiz tilta, uz naksnīgās Izaka katedrāles fona no zaļganās miglas viņa priekšā iznira klints: pastiepis smago, zaļi nosūbējušo roku, Jātnieks pār Ņevu cēla savu varā kalto lauru vai­nagu; virs aizmigušā grenadiera ar pinkainu ce­puri galvā zirgs neizpratnē bij pacēlis abas priekš­kājas; un lejā zem zirga kājām lēni nošūpojās miegā grimstošā vecā vīra pinkainā cepure. Kriz­dama lejup, pret durkli atsitās metāla nozīme pie cepures.

Jātnieka seju klāja ņirbuļaina pusēna; sejas metāls dubultojās divējādā izteiksmē; zilgo gaisu šķēla plauksta.

Kopš tā austošā laika, kad Ņevas krastā at­auļoja metāla Jātnieks, kopš tā austošo jauno

Nlkolajs Abļeuhovs. A. Belija zīmējums. 1911

Ļlpančenko. A. Belija zīmē­jums. 1911

dienu laika, kad viņš kumeļu pieturēja uz pelēkā somu granīta klintaines, — Krievija šķēlās pušu; pušu šķēlās ij paši tēvzemes likteņi; pušu šķēlās Krievija — ciešanās un asarās līdz pat pēdējai stundai.

Tu, Krievija, esi kumeļam līdzīga! Pār tumsu, pār tukšumu pacēlušās abas priekškājas, un stin­gri granīta pamatā iespiedušās abas pakaļkājas.

Vai ij tu gribi atrauties no sava balsta ak­mens, kā no pamata ir atrāvies dažs labs no ta­viem neprātīgajiem dēliem, — vai ij tu gribi at­rauties no sava balsta akmens un palikt karāja­mies gaisā bez iemauktiem, lai pēc tam gāztos lejā ūdeņu haosā? Jeb vai tu varbūt gribi, pārplē­šot miglas lāņus, mesties gaisa klaidā, lai kopā ar saviem dēliem pazustu mākoņos? Jeb vai, lepni saslējusies, tu, Krievija, uz gariem gadiem esi gri­musi pārdomās par bargo likteni, kas tevi raidījis šurpu, uz šiem drūmajiem ziemeļiem, kur arīdzan saulriets ilgst stundu stundas, kur arīdzan laiks pārmijus svaidās te saltā naktī, te dienas blāzmo­jumā? Jeb vai tu, izbijusies no lēciena, atkal lai­dīsi kājas lejup, lai sprauslādama nestu diženo Jātnieku no mānīgajām zemēm tālu līdzenajās ārēs?

Tam nebūs notikt!…

Reiz pacēlies divkājās un acis ieurbis gaisa telpā, vara kumeļš kājas vis nenolaidīs: lēciens pāri vēsturei — būs; liela būs viļņošanās; zeme saskaldīsies; arīdzan kalni nobruks no lielajiem satricinājumiem; bet dzimtajos līdzenumos no sa­tricinājumiem visur izaugs pauguri. Pauguros pa­celsies Ņižņijnovgoroda, Vladimira un Ugļiča.

Bet Pēterburga slīgs lejup.

Prom no savām vietām šajās dienās metīsies visas zemeslodes tautas; notiks varena cīņa: dzel­tenie aziātu karapūļi, atstājuši iesildītās vietas, eiropiešu laukus slacīs asiņu jūrām; būs, būs — Cusima! Būs — jauna Kalka!

Kuļikovas Lauks, es gaidu tevi!

Tajā dienā pēdējoreiz uzausīs arī saule pār manu dzimto zemi. Ja tu, Saule, neatspīdēsi, tad, ai, Saule, zem smagā mongoļu papēža ielīks Eiro­pas krasti un pār šiem krastiem riesīsies putu grīstes; uz zemes mītošās būtnes atkal nolaidīsies okeānu dzīlēs — sen aizmirstā sentēvu haosā…

Uzlec, ai, Saule!

Debesīs šāvās zalgzila plaisa; un tai pretī caur mākoņiem laidās degoša fosfora plankums, negaidīti vērsdamies žilbi spožā mēnesī; uz mirkli viss aizliesmojās: ūdeņi, dūmeņi, granīts, sudra­bainās teknes, divas dievietes virs arkas, četrstāvu nama jumts; Izaka katedrāles kupols tapa gais­mots; aizliesmojās Jātnieka piere, varā kaltais lauru vainags; nodzisa salu ugunis; un ērmotais kuģis Ņevas vidū pārvērtās vienkāršā zvejnieku

šonerī; uz komandtiltiņa iedzirkstījās gaišs punkts — tā bij guntiņa pīpē, ko kūpināja zildegunis bocmanis ausainu holandiešu cepuri galvā, vai arī tas bij sardzē stāvošā matroža gaišais luk­turītis. Kā gaisīga kvēpu plēne no Vara Jātnieka nolaidās gaisīga pusēna; un pinkainais grenadie­ris līdz ar Vara Jātnieku melnākām aprisēm iezī­mējās uz plāksnēm.

Aleksandram Ivanovičam ļaužu likteņi uz mir­kli izgaismojās it klaji: varēja ieraudzīt, kas no­tiks, varēja uzzināt, kam nenotikt nekad; tik skaidrs viss kļuva; šķita, liktenis noskaidrojas, tomēr ielūkoties savā liktenī viņš baidījās — lik­teņa priekšā viņš stāvēja satriekts, pukstošu sirdi, izjuzdams skumjas.

Un — mēness iecirtās mākonī…

No jauna neprātā lidināja mākoņa kumšķainās rokas, lidināja nezin kādu raganīgu matpīņu miglotās šķipsnas; un starp tām ērmoti vīdēja de­goša fosfora plankums…

Tobrīd atskanēja apdullinoša, necilvēciska rē­koņa: nospīdinādams milzīgu reflektoru, izdves­dams neciešamu petrolejas dvaku, garām aizdrā­zās automobilis — no arkas uz upes pusi. Alek­sandrs Ivanovičs saskatīja, kā dzelteni, mongoliski mūļi nozib pa laukumu; aiz pārsteiguma viņš novēlās zemē; novēlās arī viņa slapjā cepure. Vi­ņam aiz muguras ieskanējās vaimanām līdzīga purpināšana.

«Ak Kungs, Jēzu Kristu! Jel glāb un apžēlo mūs!»

Aleksandrs Ivanovičs pagriezās un saprata, ka tepat viņam blakām sācis čukstēt sirmais Niko­laja grenadieris.

«Mans dievs, kas tas ir?»

«Automobilis: augsti japāņu viesi…»

No automobiļa vairs nebija ne ziņas, ne mi­ņas.

Sulaiņa trīsstūrenes spokainie apveidi un vēja plandītā šineļa spārni traucās cauri miglas lē­ņiem, divu karietes uguņu pavadīti.

Uzmetumi senatora Abjeuhova portretam. A. Belija zīmē­jums. 1911

Aleksandrs Ivanovičs Dudkins izdzirdēja dīvainu dārdošu skaņu; dī­vainā skaņa nodārdēja no lejas un pēc tam atkārtojās uz kāpnēm: starp klusuma mirkļiem atskanēja belziens pēc belziena. It kā ar visu sparu kāds zveltu pa akmeni ar daudzus pudus smagu metālu: un metāla belzieni, kas drupināja akmeni, atskanēja aizvien augstāk, atskanēja aiz­vien tuvāk. Aleksandrs Ivanovičs saprata, ka nezin kāds dauzoņa lejā dragā kāpnes. Viņš ieklausījās: vai kāpņu telpā neatvērsies durvis, lai apvaldītu nakts staiguļa ālēšanos? Kaut gan diez vai tas bij staigulis…

Un rībēja belziens pēc belziena: tur drupa pakāpiens pēc pakā­piena; un no smago soļu dimdoņas bira lejā akmeņi: uz tumši dzelteno bēniņu pusi no laukumiņa uz laukumiņu neatlaidīgi kāds gāja augšā — metālisks un bargs; pār pakāpieniem tagad ar apdullinošu grandoņu gāzās daudzi tūkstoši pudu: nogruva pakāpieni; un tad jau ar apdulli­nošu grandoņu iebruka kāpņu laukumiņš pie durvīm.

Pāršķēlās un ielūza durvis: zibenīgs krakšķis, un tās izlēca no eņ­ģēm; melanholiski no turienes dūmainiem, zaļganīgiem mutuļiem virmoja blāvums; tur sākās mēness pielijuši klajotne — no sašķēpelētajām dur­vīm, no kāpņu laukumiņa, un pati bēniņu istabiņa atklājās neizskaid­rojamā kārtā, bet uz sliekšņa starp sagrautām sienām, caur kurām spie­dās iekšā kaparkrāsas izplatījums, — noliecis vainagoto, zaļi nosūbējušo galvu, izstiepis smago, zaļi nosūbējušo roku, bij nostājies milzenīgs, fosforaini mirdzošs stāvs.

Tas bija — Vara Viesis.

Metāliskais, nespodrais apmetnis smagi slīga lejup — no spīdīgu lāsmojumu klātajiem pleciem uz zvīņu bruņām; metālā liedinātās lūpas kusa un divdomīgi drebēja, jo šobrīd no jauna atkārtojās Jevgeņija lik­tenis; atkārtojās pagājušais gadsimts — šobrīd, šajā mirklī, kad aiz na­badzīgā mitekļa ieejas vecās ēkas sienas sagāzās kaparkrāsas izplatī­jumā; tieši tā izjuka arī Aleksandra Ivanoviča pagājība; viņš iesaucās:

«Es atcerējos … Es tevi gaidīju …»

Gigantiskais kapargalvis bargi dzina cauri laikposmiem līdz pat šim mirklim, noslēgdams kalto loku; ritēja ceturtdaļgadsimti; un tronī kāpa — Nikolajs; un tronī kāpa — Aleksandri; bet Aleksandrs Ivanovičs, ēna, nenoguris veica to pašu loku, visus laikposmus, skriedams cauri dienām, cauri gadiem, cauri mirkļiem pa drēgnajiem Pēterburgas prospektiem, skriedams — sapnī, nomodā, skriedams… mokās; un viņam nopakaļus, un visiem nopakaļus — rībēja metāla belzieni, kas drupina mūžus; rībēja metāla belzieni — tukšainēs un laukos; tie rībēja pilsētās; tie rībēja pa­vārtēs, laukumos, uz naksnīgo trepjtelpu pakāpieniem.

Rībēja laikposmi; šo grandoņu esmu dzirdējis. Un vai tu — esi dzirdējis?

Apollons Apollonovičs Abļeuhovs — dimdoša akmens belziens; Pē­terburga arī — akmens belziens; kariatīde virs ieejas, kad tā tur grūs lejā, — tāds pats akmenīgs belziens; neizbēgama ir pakaļdzīšanās, un neizbēgami — belzieni; bēniņos vis nenoslēpsies; bēniņus sagatavojis Ļipančenko; un bēniņi — tās ir lamatas; sadragāt tās, sadragāt — pa­matīgi belžot… šim Ļipančenko!

Tad viss būs atkal labi; no metāla belzieniem, drupinot akmeņus, Ļipančenko sabirs pīšļos, bēniņi sabruks un sagrūs Pēterburga; kariatīde sagrūs no metāla belzieniem; un Abļeubova kailā galva pārplīsīs uz pu­sēm no tā paša belziena, kas bija sadragājis Ļipančenko.

Viss, viss, viss tapa gaismots šobrīd, kad pēc desmit desmitgadēm Vara Viesis ieradās pats un dobji viņam sacīja:

«Esi sveicināts, dēliņ!»

Tikai trīs soļi: trīskārtējs saplaisājušo baļķu brīkšķis zem milzenīgā viesa kājām; dobji nokrakšķināja krēslu no vara liedinātā ķeizara metā-

liskā pēcpuse, zaļi nosūbējušais elkonis, izbrīvējies no apmetņa krokas, visā savā vara smagumā ar zvanīgu, dūcošu skaņu nogūla uz lētā galda; un izklaidīgā gausumā ķeizars noņēma no galvas savus vara laurus; un varā kaltais vairogs grabēdams novēlās no pieres.

Un darkšķēdama, žvadzēdama daudzus simtus pudu smagā roka izvilka no kamzoļa krokām sarkani nokaitētu pīpīti un, ar skatienu no­rādot uz pīpīti, pamirkšķināja:

«Petro Primo Catharina Secunda…»

Tad iesprauda pīpi spēcīgajās lūpās, un mēnesnīcā sāka kūpēt iz­kusuša vara zaļganīgie dūmi.

Aleksandrs Ivanovičs — Jevgeņijs — tobrīd pirmoreiz saprata, ka gadu simteni viņš ir skrējis veltīgi, ka belzieni aiz viņa muguras ir rībējuši bez jebkāda ļaunuma — pa sādžām, pilsētām, pavārtēm, kāp­nēm; viņam ir piedots mūžu mūžos, un viss bijušais līdz ar pretī nākošo ir tikvien iluzorisks ciešanu ceļš, līdz kamēr atskanēs erceņģeļa bazūne.

Un — viņš krita Viesim pie kājām:

«Skolotāj!»

Viesa vara acu dobuļos vizmoja vara melanholija; uz pleca drau­dzīgi nolaidās akmeņus drupināt spējīga roka un, nokaitēdamās līdz sar­kankvēlei, salauza atslēgas kaulu.

«Nekas: mirsti, paciet…»

Metāla viesis, mēnesnīcā nokaitējies tūkstošgrādu karstumā, tagad sēdēja viņam iepretī, kvēlē zvīlēdams asinssarkans; lūk, viņš, versmē izsvilis, kļuva žilbinoši balts un notecēja pār sagumušo Aleksandru Ivanoviču pelnainā straumē; Aleksandrs Ivanovičs pilnīgi ieslīga murgos un drebēja daudzus simtus pudu smagos skāvienos: Vara Jātnieks metāla strūklā ielija viņa dzīslās.

No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska

(Áĺëűé Ŕ. Ďĺňĺđáóđă. Ë.: Íŕóęŕ, 1981.)

Ŕ. Belijs lasa romānu «Pēterburga» Borisa Krasina dzīvoklī. N. Andrejevas zīmējums. 1916

«Tango (sp. tango) — latīņamer. cilmes sinkopēta ritma sarīkojumu deja 2/4 vai 4/8 taktsmērā. Tajā ietverti jau 15!. gs. Eiropā radītie spV[āņu] un mauru dejas soļi. Kopš 1910 izplatījies Eiropā, iegūstot starpt. popularitāti. [Tango] raksturīga improvizā­cija, izveidojušies daudzi tā varianti.» Utt,., u. t. jpr. (LPE. R.: GER, 1987. 9. sēj. 500. Ipp.)

Kas tad īstenībā ir tango? Vai tiešam tikai «sinkopēta ritma sarīkojumu deja»? Bet pajautāsim labāk par to pašiem argentīniešiem un urugvajiešiem (kāpēc tieši viņiem, par to mazdrusku vēlāk), kuru vidē tango ir; dzimis un izaudzis: kas tad ir — tango? «Ielu drūmais eņģelis,» teiktu argentīniešu dzejnieks R. G. Tunjons. «Nomales dvēsele,» atbildētu urugvajiešu liriķis F. S. Valdess. Bet viens no Latīņamerikas modernisma līderiem, argentīniešu «augstā stila» poēzijas pārstāvis L. Lugoness, to nokristījis pat par… «neķītru reptīli, kurš piedzimis publiskā namā». Toties cits Latīņamerikas mo­dernās dzejas adepts — H. L. Borhess, kurš arī savā daiļradē ir izjutis tango poētikas valdzinājumu, — piepacelti runā par tango kā īpašu ritoriku, bruņniecisku kodeksu, par poēzijas žanru, kas atstājis un turpina iemīt dziļas un neizdzēšamas pēdas šī gadsimta Latīņamerikas dzejā. Viņiem visiem ir taisnība, un, lai cik tas paradoksāli liktos, tieši Argentīnā un Urugvajā tango tā izveides sākumos sastapa vislielāko neizpratni un pretestību. Nav jau nekāds brīnums: pravietim savā tēvzemē allaž klājies grūti…

Lai nu kā, bet, šķiet, esam mazdrusku noskaidrojuši, ka tango nav tikai «sinkopēta ritma deja». Tas ir sinkrētisks, no Argentīnas pamatiedzīvotāju — gaučo vides nācis folkloras žanrs, kuru gan dejo (pamatos), gan dzied, gan arī, ja ģitāras spēles meis­taram, kuru Argentīnā sauc par pajadēro (payadero) talanta pietiek, var visu priekšā teatralizēti atveidot. Gadu gaitā tango pamazām pārtapis suverēnā un nozīmīgā Latīņ­amerikas poēzijas žanrā. Tādējādi Vārds it kā! atstūmis malā Melodiju, saglabājies vien Ritms — tango «sirds kodols», «dzīvās cilvēka dvēseles» pulsējums, to karsto asiņu «karogu plīva, kuri pland padebess septiņi vējos» (visi šie citāti patapināti no H. L. Borhesa).

Un tagad papūlēsimies noskaidrot mūsu Enciklopēdijā, kas ir milonga, ar kuru tango ģenētiski saistīts un no kuras tas pakāpeniski izveidojies. Nekā! Lai īpaši nekār­dinātu lasītāju ziņkāri, paskaidrosim, ka milonga ir tango sinonīms tā attīstības sākum­posmā. Par milongas kā poētiskā žanra klasiķi tiek uzskatīts argentīniešu dzejnieks Almafuerte (Pedro Bonifāsio Palasjosa, 1854—1917), «pazemoto un apvainoto» apdzie­dātājs. Milongu varētu īsi raksturot kā Argentīnas pamatiedzīvotāju — gaučo «Iaucinieciskās», tā sakot, tradicionālās folkloras sinkrētisku žanru, bet tango savukārt ir uz Buenosairesas nomalēm pārcēlušos, «proletarizējušos» gaučo jauna tipa «pilsētnieciska» folklora. Milongas un tango sinonīmija nav nejauša.

Un nu būtu vietā atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs Argentīnu un Urugvaju skatām vienā kultūras kopībā. Lieta tā, ka senāk abas šīs zemes bija vienota spāņu vicekaraļvalsts Laplatas teritorija; pat abus šo valstu centrus — Buenosairesu un Montevideo — atdala vienīgi Laplatas estuārija ūdeņi, tālab tik radniecīgas ir gan šo zemju nacionālās dzīves iezīmes, gan arī kultūras situācija, un tas šīs zemes jūtami šķir no pārējā Latīņ­amerikas reģiona. Montevideo, bet īpaši Buenosairesa jau kopš 18.’ gs. izveidojās par lielākajām Dienvidamerikas ostām Atlantijas okeāna piekrastē, par savdabīgu «logu uz Eiropu», tālab abās šajās zemēs tik jūtams eiropiešu kultūras iespaids. Lai cik tas dīvaini, bet vismazāk tur dzīvo izceļotāju no Spānijas, vairāk — no Itālijas, Vācijas, Francijas un pat no slāvu zemēm (Argentīnā, piemēram, slāviskas izcelsmes ir ap 1/3 no kopējā iedzīvotāju skaita). Arī šis faktors jāņem vērā, runājot par tango īpašo poētiku, kuru līdztekus gaučo folkloras iezīmēm visai jūtami papildinājuši gringo (t. i., ārzemnieku, imigrantu un ieceļotāju) «līdzatvestās» pārsvarā pilsētnieciskā dzīvesveida poēzijas elementi. Tātad «pilsētnieciskais» tango sākotnēji bija izteikti tautiska un demokrātiska rakstura dejudziesma, kas, Urugvajai un Argentīnai (it īpaši) strauji urbanizējoties un sociāli diferencējoties, 19. gs. beigās nāca iepriekšējās — «patriar­hālās» milongas vietā. Uzskata, ka pirmais tango Buenosairesā radies 1880. gadā, bet ap 1885. gadu tas jau iemantojis ārkārtīgi lielu popularitāti Buenosairesas demokrā­tiskajā vidē. Tango kā dziesma gan radies mazliet vēlāk: pirmā tango «Dons Huāns» mūzikas autors — E. Poncio, tekstu tam sarakstījis R. Podesta.

19. un 20. gs. mijā Buenosairesas iedzīvotāju skaits strauji pieauga — galvenokārt uz trūcīgo gaučo rēķina, kuri pārcēlās uz lielpilsētu, apmezdamies uz dzīvi Boedo, Pa­lermo, Barrio de Loskorralesā un citos nomaļu un priekšpilsētu kvartālos. Tur tad arī «patriarhālā» milonga ar tautas dziesminieku — ģitāristu pajadēro gādību pārtapa no «laucinieciskas» romances pilsētnieciskā. Nosacīti to varētu saukt arī par savdabīgu Buenosairesas ziņģi. Tautas atmiņā saglabājušies daudzi virtuozi pajadēro, kas dzī­vojuši 19. un 20. gs. mijā un bijuši gan tango sacerētāji, gan izpildītāji (Gabīno Eseiss, Pablo Vaskess, Betinoti u. c.,). Un vēl kāds zīmīgs moments: pamatos tango ka poētisks teksts veidojās uz izteikti pilsētnieciskas leksikas bāzes, tajā daudz žargona,

vulgārismu, pat argo (zagļu žargons). Par vienu no tango kā poētiskā žanra iedibinā­tājiem uzskata argentīniešu dzejnieku Evaristo Karjēgo (1883—1912), līdztekus viņam tango dzeju sacerēja Enrike Santoss Disepolo, Omēro Manci u. c. Viņi visi vairāk vai mazāk izmantoja Buenosairesas nosna|u leksiku, pareizāk sakot, rakstīja īpatā valodu pidgin — Buenosairesas nomaļu žargonā lunfardo, kurā argo elementi cieši saistīti ar vulgārismiem un «itāliskotu» vienkāršrunu (Argentīnā ir loti liels itāļu imigrantu īpat­svars, un nereti itāļu valoda sadzīvē dzirdama biežāk nekā spāņu valoda). 1916. gadā tā dēvētajā lunfardo izņāca Jakarē (Felipes Fernandesa) dzejas krājums, kas Argentīnas literārajā vidē radīja veselu sašutuma vētru. Sekoja S. Floresa, K. de Puas un citu autoru grāmatas.

Tikpat īpatna un šokējoša ir arī paša tango, šī krogu, publisko namu, zaņķu, šķērs­ielu, aklo ieliņu un namu pavāršu pasaule, kuras galvenais personāžs — «naža un ģi­tāras» varonis — ir tā saucamais kompadrito (burtiski: «kūms» vai «brāluks», «brālī­tis»; mēs viņu varbūt dēvētu par «čali» vai «čomu», vienu no «mūsējo kodlas»). Ap­lēsts, ka šajā tango žanriskajā pasaulē mitinoties ap divi tūkstoši dažāda veida un tipa kompadrito, kurus apvieno būtiska iezīme: viņi visi ir no sociālās dzīves atstumti, tās nazemoti. visbiežāk ārpus likuma dzīvojoši un apkārtējai mietpilsoniskajai un aristokrā­tiskajai videi pat bīstami ļaudis. Savos pamatos ik tango ir kā neliela novele vai stās­tījums par kāda dzīves pabērna piedzīvojumiem un likstām. Kompadrito, tāpat arī viņa draudzenes rakstura galvenā iezīme — agresivitāte, izaicinoša poza, izturēšanās, uzve­dība un runa; viņš allaž ir gatavs uz asu vārdu pārmaiņu, konfliktu un pat kautiņu, kas nereti beidzas ar nāvi. Taču, atskaitot atsevišķus gadījumus, tango poētikā sociāl­politiskā problemātika nav noteicošā (izņemot, piemēram, tango «Vesena», kas veltīts asiņainajiem 1919. gada notikumiem, kad policija nošāva 1500 sadumpojušos Buenosai­resas strādniekus); pamatos tā tiecas uz lielpilsētas pabērna sociāli psiholoģiskā no­skaņojuma atklāsmi. Daudz tajā mīlestības — parasti nelaimīgas, kas beidzas vai nu ar viena, vai abu mīlētāju nāvi.

Paradoksāli, bet, it kā ģenētiski izaudzis no gaučo folkloras, tango jau no pašas sākotnes bijis «nefolklorisks», līdz pakāpeniski šī gadsimta sākumā kļuvis par tā sau­camās «funkcionālās» (pilsētnieciskās, ziņģiskās) folkloras formu, kas ne vien atspogu­ļoja, bet arī veidoja kolektīvo, t. i., proletārisko un pusproletārisko masu apziņu. Tieši tālab tango spēja tādā mērā ietekmēt argentīniešu «legālo», t. i., spāņu literārajā va­loda sacerēto poēziju. Ne velti argentīniešu! kritiķis Hosē Portogalo tango poētikas pie­redzi nosauca par «akadēmiju bez grāmatām».

Tango kā literārs žanrs ieguva jaunu pavērsienu, kolīdz tas no lielpilsētas noma­lēm pārcēlās uz estrādi un tādējādi kļuva par to Argentīnas poēzijas žanru, kurš izsaka individuālo apziņu. Citādi sakot, kad tango no vēstījošas romances vai bravūrīgas ziņ­ģes pārtapa liriski dramatiskā monologā — «skumjā domā, kas tiek izdejota» (kā par to trīsdesmitajos gados rakstīja viens no šī žanra vadošajiem dzejniekiem Enrike San­toss Disepolo) —, tas sāka kalpot «nevis korim, bet vienpatnim», izpaužot «viņa drāmu, skumjas, neveiksmi» (tā par tango sešdesmitajos gados izteicās cits šī žanra tālākveidotajs — dzejnieks Osvaldo Roslers). Šobrīd tango kā poētiskā žanra nozīme ne vien Argentīnas, bet arī visa Dienvidamerikas kontinenta dzejā joprojām ir liela, jo tango, kā nereti apgalvo, esot iemācījis latīņamerikāņu dzeju runāt jaunā — mūsdienu pasau­les «valodā».

FRAGMENTI

/

Tu — ielu drūmais eņģelis,

tu — sieviete, sakņupusi pie sienas.

Laterna. Un lūpas koši izkrāšļotās.

Tu — sieviete, ko piebeigušas šķiršanās dienas,

morfija un skaņu iztukšotā

marionete.

Tango dūmi… Piespiedies laternas stabam drūmam, es kvernu, sildoties tavā dvašā, un ierauju kāri pa dūmam no tavas saindētās cigaretes.

Es gribu, krizdams ši kodigā meldiņa grēkā, pa tango ceļu ļaut savām vārsmām iet pašām preti bezrūpībai — kur nav nedz gaušanās, nedz jautājumu.

Un pats savu izmisumu sadedzināt nakti pilsētas atkritumu ugunsgrēkā.

III

Uz stūra — laterna, ruda un piesvempusies, bez bēdas

kuļā savu galvu kā nabaga Pjēro.

Es tevi mitu sirdsēdās un ienīstu tevi sirdsēdās. Vakara klusums zvēro līdz asinim ģitārēs sasists.

Un mana sirds, aizsvilusies kā sausi meldri, švirkst.

Vai atkal ar kādu itālieti pagalmā tumsā lai metos kā pasists?

Cik reižu es tevi uz mūžiem jau grasījos triekt ratā.

Tik tevi, apriebušos, pametis, es atkal, mīļotā, nāku pie tevis.

Ķo man iesākt ar tevi? Palūko nu vest pie prāta mīlestību, kas ortogrāfiju nezin!

Tarkšķ leijerkaste, un lēnas kā putekļi sūnās gulst skaņas vārgas.

Slienas kājās pieplakušās ēnas — nomales būdeles mazās.

No jauna nāk vakars strādnieka svārkā.

Vietējie kopā lasās, spēlē nazis pilns draudu un nošvīkst ar pusaklu naidu.

Bet es skatos un smaidu, un smaidu,

un raudu.

No spāņu valodas atdzejojis Leons Briedis

Mateja ev. 14,25. Jēzus juras krasta

«Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.»

19. gadsimta franču un ang]u aristokrātiskās sabiedrības luteklis Gistavs Dorē (1832—1883) maz ticēja savam ģēnijam grāmatu ilustrācijas jomā. Viņš sevi neauglīgi tērēja, radot milzīgus audeklus un skulptūras. Apjomīgā ksilogrāfijas darbnīca ar tās neskaitāmajiem meistariem bija tikai papildu ienākumu avots. Kas gan ir redzējis un pa­zīst viņa gleznas un plastiskos tēlus? Tie visi nogrimuši nebūtībā. Bet kurš no mums bērnībā klusā īstenībā nav ļāvies pussnauda sapņiem, pārlapojot «Donu Kjhotu», «Minhauzena piedzīvojumus» vai ieskatījies dīvainajā Rablē pasaulē? Tikai retajam gan apputē­jušā grāmatu skapī izdevās atrast Bībeli ar Dorē attēliem visas lapas lielumā. Jau sen bija pārrauta saikne ar «belle epoque», kurai bija ļauts «garlaikoti šķirstīt līdz apniku­mam pārstāstīto leģendu» ilustrācijas. Bībele, kas senajā Bizantijā bija skolas mācību grāmata, tad vairs nepildīja ticības un izglītības sekmētājas lomu.

Šodien atkal ir pavērta iespēja cildināt Dorē vēsi akadēmiskās un reizē romantiska patosa pilnās ilustrācijas Bībelei (nav pat svarīgi, vai tās ir sakopotas dārgos, reprezen­tatīvi smagos izdevumos ar biezām lapām vai lētos iesējumos ar pelēcīgiem nospiedu­miem). Tas ari jādara — šie attēli kļuvuši par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Tiem jāatjauno saikne ar pasaules vēsturi, jāpalīdz atdzīvināt seno leģendu sižetu. Gistava Dorē detaļām pārbagātie zīmējumi kā Vecai, tā Jaunai Derībai var kļūt par labu ceļvedi šajā procesā.

Elita Grosmane

Marka ev. 11,15. Tempļa iztīrīšana

«Un tie nāk us Jeruzalemi. Un, Dieva namā iegājis, viņš sāka izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Dieva nama, un apgāza mijēja galdus un baložu pārdevēju solus. !>

Lūkas ev. 1,28. Marijas pasludinašana

«Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: «Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!»»

Jaņa ev. 19,18. Krusta sišana

«Tur tie viņu sita krustā un kopā ar viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidu Jezu.»

Fernāns Silva Valdess (Urugvaja)

TANGO

Tango — tu esi milongas pušelnieks mums, tango — nomales dvēsele jaukā, akordeona sirsnīgais noslēpums, mūzika, kas no uguns nāk laukā.

Ar žēlabās cieši sakostām lūpām gan liksmi, gan bēdas tu esi savijis kopā, kārdinot mūs ar sieviešu gurnu šūpām, sieviešu smaržīgām matu sprogām.

Tu — šodienigs un reizē primitīvs;

kā dzēruma dvingā tevi jāapdulst no visas tiesas,

un, tevi dejojot, dzive pārtop spēlē;

tu esi neatdalāms no miesas —

tā vien šķiet, ka tevi zobs iecērtas spivs

un zelē.

Tu — bezguras gurums, lipīgs kā medus.

Nervi kā stigas. Skumji un bez bēdu, tevi dejojot, visas jūtas savas katrs tev dāvā.

Es jaušu, tango,

dzimtā kvartāla tuvumu smeldzot sev sirdi tavā ritmā remdeni karstā, — kā dunci, tvirti zida maksti bāztu.

Tango — milongas pušelniek,

tu esi gan draugs, gan sāpes, kas slazdus mums

liek…

Visu dejojošo kaislei, kā paražai tas tik, aiz vienaldzības maskas slēpties te tik, it kā tos vestu zem rokas gurdena pļava…

Bet vai tad tāda, priekšpilsēt, nav ari dvēsele

tava?

No spāņu valodas atdzejojis Leons Briedis

4  — 133

PABLG NERUDA (īs­tajā v. Neļtalī Rikardo Reijess Basuallo; 1904— 1973) — čīliešu dzejnieks un sabiedriskais darbi­nieks. Viņa radošajā dar­bībā 20,—30. gados do­minē intīmā lirika (krājumi «Mijkrēslis», 1923; «Div­desmit dzejoļu par mīlu un viena izmisuma dzies­ma», 1924; «Dzīves vie­ta— Zeme»: I—II, 1933— 1935). Pilsoniska patosa caurausta Nerudas grā­mata «Spānijā sirdi» (1937). Krājumā «Galvena dziesma» (1950) brīvās dzejas formā atainoti Ame­rikas tautu likteņi no sir­mas senatnes līdz pat mūsdienām. īpaši ražīga ir dzejnieka daiļrade 50.— 70. gados, kad P. Neruda publicējis apmēram 30 dze­joļu krājumus un poēmas ar dažādu tematiku: mīlas liriku krājumos «Ekstravagances» (1958) un «Simt sonetu par mī­lestību» (1959), sociāla rakstura poēmas «Varoņdziesma» (1960), «Pasau­les gals» (1969), kā arī dzejoļu krājumu «Himna Čiles revolūcijai» (1973). P. Neruda sarakstījis ari drāmu «Hoakina Murjetes zvaigzne un nāve» (1967) un autobiogrāfis­kas prozas darbu «Atzīs­tos, es esmu dzīvojis» (1974), kurš R. Remasa tulkojumā publicēts laik­rakstā «Literatūra un Māksla» 1975. gadā. Lat­viski iznākušas divas P. Nerudas dzejas izlases: «Zvanu avots» (1967) un «Dzeja (1979). 1971. gadā P. Neruda saņēmis Nobela prēmiju.

XC1I

Mana miļā, ja nomiršu es, bet tu

nenomirsi.

mana mīļā, ja nomirsi tu, bet es

nenomiršu, — jaunas platības neatdosim sāpēm, jo nav citas pasaules kā tā, kur mēs

dzīvojam.

Ziedputekšņi uz vārpām, smiltis uz

smiltīm,

laiks, klejojošs ūdens, brīvais vējš mūs nes sev līdzi kā gruziti straumē. Varējām neatrast viens otru laikā.

Milzīgā pfava, kurā mēs satikāmies, —

o, bezgalīgi maza! — atgriezīsimies.

Jo tā ir mīla, mīla, kam gala nav,

tāpēc ka piedzimšana nav bijusi, nebūs nāves; tā ir kā gara upe, un mainās tikai krasti un lūpas.

(No krājuma «Simt sonetu par mīlestību») No spāņu valodas atdzejojis Rainis Remass

..

Mana uzruna būs garš ceļojums, tā būs mana gaita caur novadiem, kas ir tik tāli, kartē tik pretēji Skandināvijai un tomēr līdzīgi ziemeļu ainavām, ziemeļu vientulībai. Tie ir manas dzimtenes galējie dienvidi. Ar savām robežām aizsniedzot Dienvidpolu, mēs, čīlieši, nonākam tik at­statu no pasaules, ka ģeogrāfiski atgādinām Zviedriju, kas ar galvu aiz­skar planētas sniegotos ziemeļus.

Un tur, manas tēvzemes attālajos plašumos, uz kuriem mani aiz­veda tagad jau aizmirsti notikumi, nākas šķērsot Andus — man vaja­dzēja tos šķērsot, meklējot savas valsts robežu ar Argentīnu. Nepie­ejamo apvidu klāj diženi meži, tajos jūties kā tunelī, turklāt mūsu ceļš bija slepens un neatļauts, tāpēc varējām orientēties tikai pēc niecīgāka­jām zīmēm. Nekādu iemītu pēdu, nevienas stigas. Es un mani četri ceļa­biedri — visi zirgos —, vienīgi nojautas vadīti, mēs meklējām taku uz manu brīvību, līkumotā zosu gājienā pārvarot šķēršļus — varenus koku stumbrus, nepārskatāmas upes, milzīgus klinšbluķus, nedzīvus sniegājus. Maniem pavadoņiem bija zināms virziens — iespēja nenomaldīties lapu un zaru biežņā, tomēr drošības pēc viņi, zirgos sēdot, brīdi pa brīdim iecirta zīmes dižkoku stāvos, pēc kurām vadīties atceļā, kad es būšu atstāts vienatnē ar savu likteni.

Mēs gājām uz priekšu, un katru no mums kā važas ieskāva bez­galīgā vientulība, zaļi baltais klusums, koki, gigantiski vīteņaugi, gadu simteņiem krājušies trūdi, sašķiebušies stumbri, kas piepeši izauga mūsu ceļā kā kārtējais aizšķērslis. Tā bija žilbinoša un noslēpumaina daba, bet reizē ar to — briestoši draudi: saltums, sniegs, vajāšana. Viss sa­plūda vienā — briesmas, vientulība, klusums un manas misijas neatlie­kamība.

Reizēm mēs gājām pa tikko jaušamām pēdām — varbūt tās bija at­stājuši kontrabandisti, varbūt parasti bēguļa noziedznieki, un mēs neva­rējām zināt, vai daudzi no viņiem gājuši bojā, kad tos piepeši pārstei­gušas ziemas ledainās rokas vai baismīgās sniega vētras, kas uzbrāžas Andiem, ietin ceļinieku un aprok to septiņu stāvu dziļā baltumā.

Mežonīgajā pamestībā taciņas abās pusēs es saskatīju kaut ko līdzīgu cilvēka roku darbam. Pārcietušas neskaitāmas ziemas, tur gulēja sa­lauztu zaru kaudzītes — ceļinieksimtu nestais zieds, kapkalniņi par at­ceres zīmi kritušajiem, lai katrs pieminētu tos, kuri nebija spējuši tur­pināt ceļu un bija palikuši šeit, zem sniega, uz mūžiem. Arī mani pa­vadoņi ar savām mačetēm nocirta pa zaram, kas skāra mūsu galvas, slīgdami lejup no milzīgajiem skuju kokiem vai ozoliem, kuru pēdējās lapas trīsēja ziemas vētru gaidās. Arī es atstāju pa piemiņas veltei uz katras kopiņas: vizītkarti — mežam nozagtu zaru, izrotādams kāda ne­zināmā ceļinieka atdusas vietu.

Mums bija jāpāriet upe. Parasti nelielas, Andu virsotnēs dzimušas straumes brāžas lejup, atbrīvojas no reibinošā, gāzmainā spara, pārvēr­šas ūdenskritumos, dragā krastus un akmeņus, šķiezdamas spēku un āt­rumu, ko atnesušas sev līdzi no milzu augstumiem, bet šoreiz mūsu priekšā bija vesels ieloks, plašs ūdens spogulis ar braslu. Zirgi iebrida upē, ātri vien pazaudēja pamatu un peldus laidās uz pretējo krastu. Drīz

mana zirga mugura tikpat kā nogrima — palicis bez atbalsta, es sāku izmisīgi cilāties seglos, kājas kuļājās ūdenī, bet zirgs tostarp pūlējās noturēt galvu virspusē. Un tad jau esam pāri. Tikko bijām nonākuši otrā krastā, zemnieki, kas mani kā tekziņi pavadīja, drusku smīnīgi vai­cāja:

—   Vai stipri nobijāties?

—   Stipri gan. Likās, ka nupat pēdējā stundiņa klāt, — es atbildēju.

—   Mēs bijām jums aiz muguras ar laso rokās, — jautātājs pa­skaidroja.

—   Tieši šai vietā mans tēvs noslīdēja no zirga, un viņu aizrāva straume, — viens no vīriem piemetināja. — Ar jums tā nebūtu noticis.

Mēs turpinājām ceļu un nonācām dabas veidotā tunelī. Varbūt sen mirusi diža upe bija to izgrauzusi varenajās klintīs, varbūt kāds planētas satricinājums bija augstu augstumos paveicis šo darbu — iz­cirtis akmenī, granīta sienā alai līdzīgo eju, kurā mēs iegājām. Tikai daži soļi, un mūsu zirgi sāka zaudēt līdzsvaru; meklējot stabilu pamatu starp akmens izciļņiem, tie brīdi pa brīdim slīdot saļodzījās ceļos, pa­kavi izšķīla dzirkstis, un es ne vienu vien reizi iztēlojos, kā, izsviests no segliem, guļu uz asajām radzēm. Manam zirgam suloja nāsis un asi­ņoja kājas, tomēr mēs nepielūdzami mērojām tālāk šo grandiozo, smago, neaprakstāmi skaisto ceļu.

Bet neskartā mūžameža vidū mūs kaut kas gaidīja. Piepeši gandrīz kā vīzijā nonācām pie mazas, burvīgas pļaviņas klinšu ielokā: dzidrs ūdens, zaļa zāle, meža puķes, strautu čala un zila debess virs galvas, dāsna, lapotnes netraucēta gaisma.

Tur mēs apstājāmies kā maģiska apļa vidū, kā viesi svētvietā: pat ceremonijai, kuras dalībnieks kļuvu, piemita īstena svētuma gars. Jāt­nieki nolēca no zirgiem. Ieloka centrā kā rituāla objekts gulēja vērša galvaskauss. Mani ceļabiedri cits pēc cita klusu piegāja tam klāt un ielika kaula iedobumos pa monētai, pa ēdamlietai. Es pievienojos viņiem, lai atstātu arī savu velti nomaldus klīstošajiem necilajiem ulisiem, visu pasugu bēguļiem, kas varēs rast maizi un atspaidu beigtā vērša acu dobuļos.

Bet neaizmirstamais rituāls ar to vel nebija gala. Mani draugi zem­nieki noņēma cepures un uzsāka dīvainu deju: viņi lēkāja uz vienas kā­jas apkārt pamestajam galvaskausam, no jauna izdejodami apli, kuru pirms viņiem bija ieminuši tik daudzi citi šī ceļa gājēji. Stāvēdams tur, blakus saviem neizdibināmajiem pavadoņiem, es neskaidri nojautu, ka eksistē saziņa arī starp vienu nepazīstamo un otru, pastāv gādība, pa­stāv lūgums un atbilde uz to — pat šeit, pasaules vistālākajā, visnoma­ļākajā savrupībā.

Tālāk uz priekšu, jau pie pašas robežas, kas mani uz ilgiem gadiem atšķirs no dzimtenes, satumstot naktij, mēs nokļuvām pie pēdējās kalnu aizas. Drīz pamanījām degam gaismiņu — cilvēka mitekļa pazīmi. Pie­nākuši tuvāk, atradām dažas sagrabējušas būves, graustiem līdzīgas mīt­nes, kas šķita neapdzīvotas. Iegājām vienā no tām un telpas vidū ierau­dzījām uguns mēlēs degošus milzu bluķus, gigantiskus koku stuburus; tie tur, liekas, gruzdēja dienām un naktīm, celdami, cauri plaisainajam jumtam augšup dūmu stabus, kas izplūda debesu krēslotnē kā tumši iezilgans šķidrauts. Mēs ieraudzījām kaudzēs sakrautus sierus, ko sien šo augstieņu iemītnieki. Pie pašas uguns, sagūluši kopā kā maisi, zvil­nēja vairāki vīri. Klusumā ieskanējās ģitāras stīgas; saklausījam dziesmu — dzimusi oglēs un tumsā, tā atnesa mums pirmo cilvēka balsi šai ceļojumā. Tā bija mīlas un atšķirtības dziesma, mīlas un nostalģi­jas pilnas žēlas pēc tālīnā pavasara, pēc pilsētām, no kurām mēs nā­cām, pēc dzīves bezgalīgajiem plašumiem. Viņiem nebija zināms, kas esam, neko viņi nezināja par mūsu bēgšanu, viņi nepazina nedz manas vārsmas, nedz manu vārdu. Varbūt tomēr pazina? Bet notika tā, ka mēs

vakariņojām un dziedājām pie šī gunskura un pēc tam tumsā devāmies uz necilām naktstelpām. Cauri mītnei irdza karsta upīte — vulkānisks strauts ■—, un mēs iegremdējāmies siltumā: attecējis no kalnu gālēm, tas vēlīgi ņēma mūs savā klēpī.

Mēs tīksmīgi plunčājāmies, gremdējāmies līdz kaklam, mazgājām nost pārlieku garajā ceļā sakrāto smagumu. Rītausmā uzsākot pēdējos kilometrus, kas mani šķira no tēvzemes zaudības, mēs jutāmies moži, kā no jauna piedzimuši, kā tikko kristīti. Kāpām zirgos, aizsākām dziesmu un devāmies prom, iemantojuši jaunu elpu, jaunu sparu, kas mudināja mūs pretim lielajam pasaules ceļam — tas mani jau gaidīja. Skaidri at­ceros: kad gribējām atstāt kalniešiem pāris monētu pateicībā par dzies­mām, par ēdienu, par karstajiem ūdeņiem, par maizi un pajumti, varētu teikt — par necerēto patvērumu, ko bijām guvuši, viņi bez minstināša­nās noraidīja dāvāto. Tas bijis pakalpojums, vairāk nekas. Un šajos vārdos — neskanīgajā «vairāk nekas» — slēpās tik daudz kas apjausts: varbūt tā bija atpazina, varbūt tie paši sapņi.

Dāmas un kungi!

Es neesmu iemācījies no grāmatām nevienu dzejoļa rakstīšanas re­cepti — savukārt arī pats nesniegšu nekādus padomus, izteiksmes vai stila paraugus, no kuriem jaunie dzejnieki varētu gūt kādu lāsi iedomāta vieduma. Ja es savā uzrunā vēstīju par konkrētiem pagātnes notikumiem, ja šai ceremonijā un šai vietā, kas ir tik tālu no manis pieredzētā, at­dzīvināju nekad neaizmirstu stāstu, tad tas bija tāpēc, ka savas dzīves gaitā — lai kur tas arī būtu — vienmēr esmu radis nepieciešamo aplie­cinājumu, formulu, kas manī gaidīja, nevis lai nocietinātos manos vārdos, bet lai izskaidrotu man sevi pašu.

Toreiz garajā ceļojumā es guvu vajadzīgo impulsu, lai uzrakstītu poēmu. Savu tiesu man sniedza gan zeme, gan cilvēka dvēsele. Es do­māju, ka dzeja ir darbība — gaistoša vai svinīga —, kurā kā līdztiesīgi partneri piedalās vientulība un vienotība, izjūtas un norises, tuvība sev pašam, tuvība cilvēkam un dabas noslēpumainajai atklāsmei. Un tikpat stipri es ticu, ka to visu — cilvēku un viņa ēnu, cilvēku un viņa nostāju, cilvēku un viņa dzeju — balsta arvien dziļāka kopības izjūta un pūles mūsos uz mūžu savienot realitāti un sapņus, jo tieši tā tos savij un sa­saista dzeja. Un tāpēc man jāteic, ka pat pēc tik ilgiem gadiem es nespēju izšķirt, vai atziņas, ko guvu, pārvarot galvu reibinošo upi, dejot ap vērša galvaskausu, peldinot miesu kalnu virsotņu šķīstajā ūdenī, — nespēju izšķirt, vai šīs atziņas piedzima manī, lai vēlāk es tās aiznestu daudziem citiem, vai ari tā bija zīme, ko citi kā prasību vai kā pavēsti sūtīja man. Nezinu, vai es to piedzīvoju vai sacerēju, nezinu, vai tā bija īstenība vai dzeja, īslaicība vai mūžība, vārsmas, ko pārdzīvoju tai brīdī, vai pār­dzīvojums, kas pārtapa dzejā pēc tam.

No visa tā, mani draugi, izriet mācība, kas dzejniekam jāpārņem no pārējiem cilvēkiem. Nepārvaramas vientulības nav. Visi ceļi aizved pie viena: pavēstīt citiem, kas mēs esam. Vajag iziet cauri vientulībai un grūtumam, atšķirtībai un klusumam, lai nonāktu burvju vietā, kur varam diet savu lempīgo deju un izdziedāt melanholisko dziesmu, bet ar šo deju vai ar šo dziesmu mēs izpildām pašus senākos apziņas rituālus, apliecinot, ka esam cilvēki un ticam kopīgam liktenim.

Patiesībā ir tā: pat ja daži vai daudzi cilvēki uzskatījuši mani par sektantu, kam nav lemts sēsties pie kopējā draudzības un atbildības galda, es negribu taisnoties — nedomāju, ka sūdzības vai aizstāvē­šanās runas ietilpst dzejnieka pienākumos. Galu galā neviens dzejnieks nav nolikts par dzejas virsraugu, un, ja kāds no viņiem ir ņēmies apsū­dzēt līdzbiedrus vai kāds cits nolēmis iztērēt dzīvi, aizstāvoties pret dibi­nātiem vai absurdiem apvainojumiem, es esmu pārliecināts, ka vienīgi godkāre spēj novest mūs tādos neceļos. Manuprāt, dzejas naidnieki ne­

slēpjas vis starp tās radītājiem vai apsargiem, bet gan paša dzejnieka iekšējā nesaskanībā. Tāpēc nevienam dzejniekam nav cita nopietna ienaid­nieka — tikai viņa paša nespēja saprasties ar saviem vismazāk ievērota­jiem un visvairāk izkalpinātajiem laikabiedriem. Un tā tas ir bijis visos laikos un visās zemēs.

Dzejnieks nav «maziņš dievs». Nē, viņš nav «maziņš dievs». Viņš nebūt nenes mistisku likteņa zīmi, kas darītu viņu pārāku par citu amatu un arodu pratējiem. Es bieži esmu sacījis, ka izcilākais no dzej­niekiem ir cilvēks, kas dod mums mūsu dienišķo maizi, — tuvējais maiz­nieks, kas sevi, nudien, neuzskata par dievu. Kā brālības pienākumu viņš veic savu dižo un necilo darbu — samīca mīklu, iešauj krāsnī, zeltaini nobrūnina un pasniedz mums dienišķo maizi. Un, ja dzejnieks sasniedz šādu vienkāršu apzinīgumu, tad arī tas pārtaps par augsta aroda sastāv­daļu, par ķieģelīti vienkāršai vai sarežģītai celsmei — tas nozīmē būvēt sabiedrību, pārveidot cilvēka dzīves apstākļus, pasniegt to, kas viņam pienākas, — maizi, patiesību, vīnu, sapņus. Ja dzejnieks iesaistās šai nebeidzamajā cīņā par to, lai katrs ieliktu otra rokās savu nolīgto daļu, savu devumu viskopīgā ikdienas darbā un savu maigumu, tad dzejnieks būs līdzdalīgs, mēs, dzejnieki, būsim līdzīgi visas cilvēces sviedros, maizē, vīnā un sapņos. Tikai ejot šo neatsvešināto parasta cilvēka ceļu, mēs spēsim atgūt dzejai tās plašo telpu, kas sarūk pa gabalam katrā laikmetā un ko mēs paši ik laika sprīdi padarām šaurāku.

Kļūdas, kas mani novedušas pie relatīvas patiesības, un patiesības, kas vairākkārt aizvadījušas mani līdz kļūdai, — gan vienas, gan otras man ir liegušas skaidrot, vadīt vai mācīt citiem to, kas saucas par ra­došo procesu un ko dēvē par literatūras līkumotajiem ceļiem (un es ne­kad neesmu uz to pretendējis). Tomēr vienu gan esmu sapratis: to, ka mēs paši darinām māņu tēlus, aizraudamies ar mītu radīšanu. No tās pašas javas, ko mēs lietojam vai gatavojamies lietot, vēlāk rodas ka­vēkļi mūsu izaugsmei un nākotnes attīstībai. Mēs tiekam nelokāmi vadīti pretī realitātei un reālismam, tas ir, pretim tiešai apkārtesošā izpratnei, tiešiem pārveides ceļiem, un tikai tad, kad jau šķiet par vēlu, aptveram, ka īstenībā esam uzbūvējuši tik pārspīlētu robežvalni, ka nogalinām visu dzīvo, nevis palīdzam tam atraisīties un uzziedēt. Mēs uzspiežam .sev reālismu, kas vēlāk izrādās smagāks par ķieģeļiem, neuzcēluši ēku, kuras radīšanu uzlūkojām par neatņemamu sava pienākuma daļu. Bet, ja pa­veicam pretējo, ja mums izdodas radīt fetišu no nesaprotamā (vai tikai dažiem saprotamā), no izmeklētā un noslēpumainā, ja kopā ar reālistis­kajām pārmērībām izdeldējam pašu realitāti, tad ātri vien nokļūstam uz neiespējamas zemes, kur kājas iestieg lapu, dūņu un mākoņu dūkstī, un mēs nosmokam no saziņas nepietiekamības.

Tieši mēs, rakstnieki no Amerikas izplatījuma, bez apstājas klau­sāmies aicinājumā piepildīt šo milzu telpu ar būtnēm no miesas un asi­nīm. Mēs apzināmies savu sūtību — piepildīt zemes virsu, bet reizē jo svarīgs ir pienākums laikus padot vēsti neapdzīvotā pasaulē, kur tāpēc, ka tā ir tukša, nav mazāk netaisnības, pāridarījuma un ciešanu. Mēs atbildam arī par to, lai tiktu atmodināti senie sapņi, kas snauž akmens tēlos un mūžvecos tempļos, bezgalīgu stepju neaptveramā klusumā, pir­matnīgu mežu biezokņos un pērkongrandošās upēs. Mums jāaizpilda ar vārdiem mēmā kontinenta vistālākie nostūri, un šis uzdevums — sacerēt, nosaukt — mūs apskurbina. Varbūt tas arī ir galvenais iemesls visam, kas notiek ar mani: ja tā, tad mani pārspīlējumi, vārdu aumaļas un re­torika nav nekas cits kā amerikāņa dienišķā darba visparastākās izpaus­mes. Katra no manām vārsmām ir gribējusi atrast sev vietu kā taus­tāms priekšmets, katrs no maniem dzejoļiem tiecies kļūt par derīgu dar­barīku, katra no manām dziesmām tīkojusi kalpot par sastapšanās zīmi telpā, kur krustotos ceļi, par akmens vai koka atlūzni, uz kura kāds vai kādi — tie, kas atnāks, — varētu atstāt jaunas zīmes.

Paplašinot dzejnieka pienākumus — varbūt pareizi, varbūt kļūmīgi — līdz galējām robežām, es nolēmu, ka manai darbībai ļaudis un dzīves norisēs arī jākļūst kaut nedaudz partijiskai. Es to izlēmu, noraugoties uz lepnām neveiksmēm, vientulīgām uzvarām un žilbinošām sakāvēm. No­kļuvis uz Amerikas cīniņu skatuves, es sapratu, ka mana cilvēciskā sūtība nav nekas cits kā pievienoties plašiem organizētas tautas spēkiem, pievienoties ar asinīm un dvēseli, ar kaisli un cerību, jo vienīgi šī pār­pilnā straume spēj dzemdināt rakstniekiem un tautām nepieciešamās pārmaiņas. Un pat tad, ja mana nostāja izraisīja un turpina izraisīt rūgtas vai laipnīgas iebildes, es tomēr neredzu cita ceļa, kas būtu ejams mūsu plašo un nežēlīgo zemju rakstniekam, ja mēs gribam, lai uzzied tumsa, ja mums rūp, lai miljoniem ļaužu, kas nav iemācījušies nedz izlasīt mūs, nedz vispār lasīt, kas joprojām neprot nedz rakstīt, nedz at­rakstīt mums, beidzot sajustu sevi pašcieņas valstībā, bez kuras cilvēks nespēj kļūt pilnvērtīgs.

Mēs esam mantojuši šo nožēlojamo dzīvi no tautām, kas nes sev līdzi gadsimtu slogu, no tautām, kas kādreiz bija vislaimīgākās, vis­šķīstākās, kas būvēja no akmens un metāliem brīnumainus torņus, žil­binoši greznus dārgumus, no tautām, ko drīz vien aplaupīja un apklusi­nāja drausmīgie gadsimti, koloniālisms, kas turpinās arī pašlaik.

Mūsu vadzvaigznes sauc par cīņu un cerību. Bet nedz cīņa, nedz cerība nevar pastāvēt vienprātīgi. Katrā cilvēkā saplūst tālīni laikmeti, dīkums, kļūdas, kaislības, mūslaiku vajadzības un vēstures steiga. Bet par ko es kļūtu, ja, piemēram, kaut kādi būtu centies saglabāt dižā Ame­rikas kontinenta feodālās pagātnes vaibstus? Kā gan es spētu pacelt pieri, ko dara gaišu Zviedrijas dāvātais gods, ja nejustu lepnumu par to, ka esmu piedalījies, kaut mazliet piedalījies savas tēvzemes tagadnes pārveidē? Ir jāielūkojas Amerikas kartē, jāsastopas ar grandiozo dažā­dību, ar kosmiski cēlo plašumu, kas mūs apņem, lai saprastu, ka daudzi rakstnieki atsakās kā savējo pārciest pagātnes negodu un laupīšanas, ko ļaunās dievības bija lēmušas Amerikas tautām.

Es esmu izvēlējies grūto līdzdalīgas atbildības ceļu — tā vietā, lai vēl un vēlreiz slavinātu indivīdu kā sistēmas centrālo sauli, es uzska­tīju par labāku pazemīgi piedāvāt savu palīdzību prāvajam karapulkam, kas, tiesa, laiku pa laikam var maldīties, tomēr bez atelpas virzās uz priekšu un dienu no dienas cīnās gan ar tiepīgiem vecā aizstāvjiem, gan ar vīzdegunīgiem nepaciešiem. Jo es ticu, ka mans dzejnieka pienākums nav vienīgi sadraudzība ar rozi un simetriju, ar jūsmīgu mīlu un bez­gala ilgām, bet arī brālība ar sūrajiem cilvēka pūliņiem, ko esmu iemie­sojis savā dzejā.

Tieši pirms simts gadiem kāds nelaimīgs un lielisks dzejnieks, kais­mīgākais no izmisušajiem, uzrakstīja šo pravietojumu: «A l’aurore, ar­més d’une ardente patience, nous entrerons aux splendides Villes.» «Rīt­ausmā, degošu pacietību bruņoti, mēs ieiesim mirdzošajās pilsētās.»

Es ticu šim Rembo — Viedīgā — pravietojumam. Es nāku no tum­šas provinces, no zemes, ko asas kontūras nošķir no visām pārējām. Es biju vispamestākais no dzejniekiem, manas vārsmas bija nomaļas, sā­pīgas un lietainas. Bet es vienmēr esmu ticējis cilvēkam. Nekad neesmu zaudējis cerību. Varbūt tāpēc es tagad esmu nonācis šeit — ar savu dzeju, ar savu karogu.

Noslēgumā es gribu sacīt labas gribas ļaudīm — strādniekiem, dzej­niekiem —, ka visa nākamība ir ietverta šai Rembo frāzē: tikai ar de­gošu pacietību mēs iekarosim mirdzošo pilsētu, kura dāvās gaismu, tais­nību un pašcieņu visiem cilvēkiem.

Tad dzeja nebūs skandēta veltīgi.

No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs

ANDREJS JOHANSONS (28. 01. 1922., Riga — 10. 03. 1983., Stokholma) — kultūrvēsturnieks, literatūrvēsturnieks, dzejnieks un esejists. 1940. g. beidzis Rīgas 1. ģim­nāziju. Jau skolas laikā, 1940. g. pavasari, viņa atdzejojumā izdota Dž. G. Bairona dra­matiskā poēma «Manfrēds», kā ari publicēti 0. Goldsmita, V. Bleika, S. T. Kolridža,

A.   tenisona, d. g. roseti, o. vailda, v. b. jeitsa, e. a. po, e. s. mileijas dzejoļi. 1941. g. izdots Andreja Johansona un Anšlava Egliša lirikas krājums «Mijkrēsli». Vācu okupācijas laikā publicētas daudzas A. Johansona recenzijas un literatūrkritiskas apceres. 1944. g. viņa sakārtojumā nākusi klajā dzejas antoloģija «Pasaules vārtos». No 1945. g. maija A. Johansons dzīvoja Zviedrijā un vēlāk strādāja par pasniedzēju Stokholmas Universitātē. Galvenie zinātniskie darbi: «Der Schirmherr des Hofes im Volksglauben der Letten» (1964), «Herder, Harder und ein lettisches Bauernmädchen» (1965), «Der Wassergeist und der «Sumpfgeist»» (1968), «Kristofs Harders un latviešu tautas ticējumi» (1961), «Latviešu literatūra» (1953) — latviešu rakstniecības un lite­rāro metožu vēsture no viduslaikiem lidz 1940. gadam. Fundamentalākais A. Johansona zinātniskais darbs ir «Latvijas kultūras vēsture (1710 —1800)» (1975), kas aptver 647 teksta lappuses un ļoti bagātu ilustratīvo materiālu.

A.    Johansons tulkojis Dž. Ķonrada romānu «Taifūns». Sākot ar 1975. gadu, nāku­šās klajā vairākas viņa eseju grāmatas par latviešu un cittautu rakstniekiem — oriģinā­lām personībām: «Dūmakainie spīdekļi» (1953), «Pakavu dunoņa» (1954), «Pārlaicigie ceļinieki» (1956), «Leoparda āda» (1956), «Visi Rigas nami skan» (1970). A. Johansons sastādījis antoloģijas «Dzivā dzeja» (1955), «Tā zeme ir mūsu» (1958), «Rigas svārki mugurā» (1966), «Vecrīgas ziņģu grāmata» (1967). Pēc A. Johansona nāves izdots viņa dzejoļu krājums «Krēslainie spoguļi» (1984) ar dzīvesbiedres — dzejnieces V. Strēlertes pēcvārdu.

Viesturs Vecgrāvis Andrejs Johansons RIGAS svĀrki mugura

FRAGMENTS

Ir grāmatas, kas palikušas maz la- sītas, pat it kā nepamanītas, bet kur īste- nībā slēpjas zīmīgi vērojumi par reti no- tēlotām lietām un personām. Vienu notām 1939. gadā publicēja Atis Freināts, un tā saucās «Grāmatnieki». Freināts, sevī ap- vienodams izdevēju, literātu, tirgotāju un kolportieri, pats savu darbu priekšvārdā raksturoja šādi: «Tūliņ no paša sakuma jāņem vērā, ka šai grāmatā nav aprak- stīta tik vien . .. grāmatu nēsāšana, vadā- šana un pārdošana, bet mēroti daudz ga- rāki ceļa gabali, sākot no tiem laikiem, kad vēl Kurzemes lielceļus rotāja strīpai- nie verstes stabi un krustceļos kada vācu okupācijas roka bija uzrakstījusi: «Uz Annas muisehā, uz Dobei», beidzot ar ce- ļojumu uz 1000 grāmatniekiem, kur, attā- lumus mērojot, vienā pašā mēnesī ar mē- neša biļeti nobraukti 5902 kilometri.» Kol- portieru piedzīvojumi tēloti vairakkart: tiem pieskāries Kārlis Skalbe, kamēr Kār- lis Students tiem veltījis pat pāris grā- matas. Atšķiriba izpaužas pieeja un per- spektīvā: Freināts pretēji minētajiem un vēl citiem nevis strādāja par kolportieri aiz viena vai otra iemesla, bet tiešām tads bija: klaiņojumi pa Latviju ar grāmatu somu mugurā izteica daļu viņa dziļākās būtības. Tāpēc viņš ielāgoja faktus vai ni- anses, kas «amatierim» paslīdēja garam, tāpat jutās kā savietis līdzīgu profe-  

siotiālu klejotāju vidū un savās īsajās piezīmēs atklāja īpatu, dīvainu pasauli. Bez tam Freināta «Grāmatnieku» personāžs ne tuvu neierobežojas ar kolportieriem, bet aptver veselu «bilžu galeriju». Centrā, protams, aizvien paliek ļaudis, kam kāds sakars ar grā­matām, un augstāk sniegtajā cilātā pieminētais ceļojums ļāvis Freinātam konstatēt, ka 30. gadu otrā pusē Latvijas «grāmatbodēs» nodarbināto personu skaits vien nav bijis mazāks par tūkstoti. Ar vairumu no tiem viņš saticies un aprunājies. Sīs centrālās kategorijas tuvumā vai tās perifērijā ik pa brīdim noņirb visdažādāko profesiju, ap­rindu, tautību un temperamentu jūklis. Un beidzot: Freinats rakstīja ne sevišķi izkoptā, tomēr ļoti svaigā un personīgā stilā. Vismaz man šķiet nenoliedzams, ka īsta prozista vēriens parādās kaut vai šādās rindās, ar kurām viņš ievada aprakstu par sava grāmatu veikala iekārtošanu: «Neredzīgais Grigors, tas pats, kas vēlāk izstudēja par mācītāju un, proves sprediķi teikdams, Irlavas baznīcas kancelē sasita galvu un nomira, pirmā sākumā bija birstnieks. Toreiz es Rīgā no viņa biju noīrējis istabu.» Freināta veikals atradās vienā no vecākajām zemajām mājām pie Vidzemesi tirgus; kad to vietā uzcēla blokēku, viņš pārvietojās turpat netālu, Brīvības un Matīsa ielas stūrī.

Freināta vecajā «bodē», Brīvības ielā 70„ es bieži iegriezos jau apmēram kopš 1937. gada. Vispirms mani saistīja viņa paša izdevumi: Zila Verna romāni, Valtera Skota «Aivenho», Džeka Londona darbu sērija un — pāri visam — Aleksandra Dimā «Grāfs Montē Kristo» Raiņa tulkojumā. Pēdējo ar pāris gadu atstarpēm izlasu vienmēr no jauna līdz pat šim laikam, pie kam mani visvairāk valdzina kriminālā intriga, kur gal­venā loma drēbniekam Kaderusam un viņa izkaltušajai sievai Karkontai, kontrabandis­tam Bertučo un prokurora Vilfora ārlaulības dēlam Benedeto. Man joprojām liekas, ka epizode, kurā Kaderuss un Karkonta nogalina un aplaupa viņu krogā pārnakšņot spiesto juvelieri, pieder pie visiespaidīgākajiem «trilleriem», kādi jebkad uzrakstīti. Meistarīgi tēlotas arī Kaderusa un Benedeto attiecības pēc tam, kad grāfs viņus, lai realizētu savus nolūkus, atbrīvojis no spaidu darbiem galerās. Jāatzīstas, ka beidzamo nedēļu priekš 1964. gada 9. maija, kad aizstāvēju doktora disertāciju Stokholmas Universitātē, es nepavadīju, vēlreiz pārdomādams tēzes un pārbaudīdams citātus, bet gan lasīdams «Grāfu Montē Kristo».

Kādā Freināta veikala stūrī bija izbērta liela kaudze prāvāku un sīkāku grāmatu, un pakāpeniski es atklāju, ka tur, starp citu, guļ lietas, kas šobrīd nozīmē gandrīz nesameklējamas vērtības, bet kuras viņš toreiz man pārdeva par dažiem santīmiem. Tur bija daudz pašos pirmajos Latvijas neatkarības gados iznākušu grāmatu, arī «Vaiņaga» un «Lētas» izdevumi — ievērojamu rakstnieku darbi ar tikpat ievērojamu mākslinieku vākiem, priekšlapām un ilustrācijām. Tāpat bija šis un tas no priekškara laikmeta, it īpaši literārie žurnāli. Šis guvums savā ziņā izveidoja manas bibliotēkas pirmo kodolu. Bet Freināts to it kā nesaprata un, man rakņājoties, smējās: «Jūs vienmēr tikai tās sīkās.»

Viņš bija vienkārši tērpies vīrs, kaili noskūtu galvu, biedrisks pat ar tādu puiku kā tolaik es; labprāt ņēma cepuri un devās uz noliktavu pameklēt vēl kādas «sīkās», ja es to lūdzu, kaut peļņas no tām viņam iznāca gaužām maz. Veikalā Freinātam palīdzēja sieva — tikpat lādzīga kā viņš.

Savos «Grāmatniekos» Freināts fragmentāri pieminējis arī vienu otru pazīstamu antikvariātu īpašnieku un pārdevēju. Markanta figūra starp pēdējiem bija grāfs Olivjē (īstais vārds nezināms), kas vasarās klaiņoja pa lauku tirgiem, ziemās nīka veco grā­matu pārdotavās sarkanajos spīķeros, no pirmdienas līdz trešdienai uzrunādams pircējus tikai «franciski», t. i.: «Kas kasjē?» Esmu viņu kādreiz redzējis, lai gan visumā man minētajos spīķeros laimējies atrast maz derīga. Labā noskaņā būdams, grāfs Olivjē runāja dzejā, bez tam viņš bija sacerējis dziesmas, populārām melodijām pielāgojamas dziesmas. No šīs viņa produkcijas Freināts citējis vairākus paraugus, bet man sevišķi patīkama likusies kāda Olivjē «ziņģe», ko jau sen zinu no galvas un mēdzu dažu labu reizi nodūkt:

Pie Ķesterciema jūrmalas Es sēžu savā nodabā,

No pīpes zili dūmi kūp,

Par zemes dzīvi maz man rūp.

Visapkārt tumšas priedes šalc,

Pār galvu aizpeld mākon's balts;

Kas slikts bij — sirds vairs neatmin,

Kas turpmāk būs — to Dievs tik zin.

Bet reiz, atzīstas Freināts, šai dziesmai bijis pavisam neparedzēts efekts, kad viņš to nakti dziedājis kopā ar pašu grāfu Olivjē un vēl trešo kolēģi, tā saukto Vētras dzies­minieku, pa lielceļu tuvojoties Grobiņai: «Visi Grobiņas suņi tad sāka kaukt, un tālu priekšā kādās lauku mājās klimstēja zemnieku suņi; likās, ka suņi vien tanī apgabalā dzīvotu.» Bez tam viņus apturējis kāds naktssargs, pārmezdams bļaustīšanos un nakts miera traucēšanu. Tam Olivjē vēsi paskaidrojis: «Es nebļaustos, bet dziedu kā operas dziedātājs.»

Olivjē visvairāk kalpoja pie Bartuševska, kam bija liels antikvariāts tiklab sarka­najos spīķeros kā Daugavmalā (tas nodega 1941. gadā, vāciešiem ieņemot Rīgu). Bartuševski dēvēja par «Rīgas antikvāru karali», taču es diemžēl nespēju par viņu teikt nekā laba: viņam bija nīgrs, aizdomīgs skats, un viņš izturējās tik rupji, ka beidzot

vairs negāju viņa veikalos, tā sakot, aiz principa, lai gan Daugavnialas tirgotavā gla­bājās daudz retu mantu. Tur pārdeva arī numismātiskus objektus, kā liecināja skatlogā izbērta monētu kaudze, uz kuras bija uzsēdināts sarkans velniņš.

Turpretim bija |oti patīkami Iekšrīgā ieiet pie Dzelzkalēja antikvariātā ar senām, slavenām tradīcijām. Par tā pamatu uzlūkojama J. Fr. Hartknoha firma, kas, kā zi­nāms, 18. gadsimta otrā pusē Rīgā laida klajā Herdera, Hamana, I<anta un citu izcilu autoru darbu pirmos izdevumus. Hartknoha krājumus atpirka N. Kimmels, kas publicēja daudz vērtīgu Baltijas vēstures avotu edīciju un pētījumu, viņa tirgotavu savukārt 1934. gadā — Dzelzkalējs. Tobrīd es, protams, nevarēju ne sapņot par tādām lietām kā, piemēram, grāfa Mellīna zīmētajām Vidzemes kartēm vai hercoga Ernesta Bīrona vēstulēm, kas atradās Dzelzkalēja rīcībā, taču man pilnīgi pietika ar to, ka tur par visai zemu maksu nopirku vairākus latviešu t. s. tautisko romantiķu oriģinālizdevumus. Un tomēr: tieši par šo antikvariātu es brīžiem domāju gandrīz ar sāpēm. Būtu man toreiz bijusi tā jēga un rutīna, kas tagad! Nauda jau vienmēr kaut kā atrastos…

Nereti dzird apgalvojam, ka tīri fantastiski atklājumi un pirkumi gadījušies pie Rīgas sīkumtirgus resp. «uteņa» bukinistiem. Par to es mazliet šaubos. Drīzāk tur varēja ko nozīmīgu iegūt no individuāliem, neprofesionāliem pārdevējiem un katrā ziņā ārkārtējos apstākļos. Tādus apraksta arī Freināts, runādams par padomju režīma mē­nešiem 1919. gadā. Tad viņam piedāvāta, piemēram, trotuāra malā nolikta Vecā Stendera «Augstas gudrības grāmata»; kāds žīds plēsis ārā lapas no iesieta «Dienas Lapas» komplekta un pārdevis tās reņģu sievām kā ietinamo papīru. «Tracī grāmatu pārdevēji steidzīgi meklēja pircējus,» saka Freināts, «saukdami, lai sanāk, lai sanāk pie lētām grāmatām, par smiekla naudu piesolīdami karā pazudušo dēlu vai īrnieku grāmatas veselām gubām — tik daudz toreiz bija grāmatas paklīdušas.» Burzmā viņš saticis, rosīgi iepērkamies, arī Misiņu un Kārli Dziļleju, bet viss, parādoties spekulantus ares­tēt izsūtītiem miličiem un sarkanarmiešiem, beidzies šādi: «Dziļlejas brillēm bija izsista viena acs; otrai — veselai — viņš slaucīja apmiglojumu nost, lai, mazākais, ar vienu aci redzētu mājās tikt. Bet Misiņš ar lielu sapirkto grāmatu kušķi bija iespiests pa­vārtē. Tas braucīja savu jau tā pavājo vēderu, ko briesmīgi bija saspiedusi sieva ar trim veciem trumuļiem.»

Pa «uteni» vispār bija interesanti pastaigāt arī neatkarīgi no ziņkāres par grā­matām: varbūt tolaik tik asi neizjutu, cik daudz trūkuma, posta un izmisuma bieži slē­pās aiz tur pārdošanai izliktajiem priekšmetiem. Tieši to, lai gan ar sev ierasto šķie­tamo bezkaislīgumu, teicami notēlojis Birznieks-Upītis savā stāstu virknē par Skaidrīti un viņas vectēvu. Vectēvam, kas kļuvis par nastu abiem dēliem, ir «utenī» pavisam maza dzelzslietu tirgotava, aizslēgta ar lielu priekškaramo atslēgu un piekrauta ve­ciem skārda spaiņiem, tējkannām, līkām, sarūsējušām naglām, nobrucinātām vīlēm, iz­robotiem cirvjiem, saspiestām skārda lampām un līdzīgām lietām. Tās viņš palabo, nospodrina, uztrin un pārdod, nopelnīdams dažus santīmus. Kad pie vectēva nejauši ierodas radinieces, viņš pārlaiž skatu savai mantībai un ieminas, ka sīkumtirgū varot atrast visu, tikai ne to, kā viņam patiesi vajagot. Uz pārsteigto viešņu jautājumu viņš nopietni atbild: «Zārku. Tā jau man sen vajaga, bet neviens to te nenes pārdot.»

Vispārējā aina, kas «utenī» pavērās 30. gados, bija lielos vilcienos tāda pati, kā

1920.   gadā uzrakstītā tēlojumā rādījis Jānis Jaunsudrabiņš. Tur bija pastāvīgie tirgo­tāji — viņu aprūsējušie dzelži, veļa, drēbes, kažoki, cepures, grāmatas, ādas, šujmašī­nas, gramofoni, kuru vidū tie «lēnām rakņājās kā kurmji, lai izveltu virspusē mantas, kuras pircējiem varētu acīs krist». Likās, ka dzīve viņiem apnikusi — ka tai lemts izsīkt un beigties te, šo grabažu vidū. Vēl skumjāka bija tā sīkumtirgus daļa, kur sa­plūda gadījuma pārdevēji no visas Rīgas. «Te vecs kungs nes vienā rokā baltu vesti, otrā garus melnus svārkus. Viņa laiks ir galā. Viņš neies vairs viesos. Te kāda dāma pārdod par puscenu resnas dzintara krelles. Viņas kakls skaisti tās varētu vēl nest, bet bērni mājā prasa maizes. Kāda cita jauna sieva nes, pār roku vārīgi pārkārusi, baltu kleitu. Tas varbūt ir viņas iesvētāmais vai līgavas tērps. Viņas acīs ir tik bezgala daudz bēdu. Ļaudis nāk un iet, krustojas un grozās. Gurdi, pusbalsī kaulējas, saņem naudu, novelk ar piedurkni asaras, sevī priecājas par izdevīgu pirkumu… Pasaule! pasaule! es sev saku,» nobeidz Jaunsudrabiņš. «Viens izput, otrs iedzīvojas, viens ar sāpēm šķiras, otrs laimīgi iegūst.»

Rīgas «utenis» vispār darbojās ilgi. Sākumā sīkumu tirdzniecība notika Daugavmalā gluži neorganizētā veidā, ļoti traucējot kā satiksmi, tā īsto Daugavnialas tirgu, par ko runa būs turpmāk, šīs grāmatas beigu daļā. 1860-os gados «uteni» koncentrēja Kārļa un Mārstaļu ielas galā, bet arī tur pastāvīgi radās neērtības, kādēļ beidzot, 1882. gadā, to pārvietoja uz Turgeņeva ielu, kur tas palika līdz pat 2. pasaules karam.

Pirmo plašāko Rīgas «uteņa» aprakstu, kas man gadījies rokā, sniedzis pazīstamais literāts J. Kr. Petri 1809. gadā. Viņš — labi izglītots paidagogs un vēlāk profesors Erfurtē — to, zināms, vērojis un vērtējis nicīgā, augstprātīgā pieejā, tomēr viņa pie­zīmēs pazib ne viena vien raksturīga detaļa. «Utu tirgū,» iesāk Petri, «saplūst padi­benes, trokšņo, kaidējas, augļo, plūcas, krāpj, tirgojas ar krāmiem.» Apmeklētāji, viņš turpina, tērpušies noskrandušās drēbēs, un tos var saukt pat par bezbikšiem. Kārtīgam pilsonim, ja tāds tur iegriežas, rūpīgi jāsargā savas kabatas. Tirgū ir saceltas pārdota­vas, kur var dabūt gan veselus apģērbus, gan atsevišķus to gabalus. Sīkākas preces piedāvā vīrieši un sievietes, nēsājot tās apkārt. Līdzīgas vietas, piebilst Petri, atroda­

mas ari Maskavā un Pēterpilī, un tās esot varbūt vēl nelādzīgākas, jo tur, starp citu, pulcējoties Burlacken un kaujoties ar Kulacken.

Neatkarīgi no Petri spēcīgajiem vārdiem ir tiešām tiesa, ka Rīgas sīkumtirgū līdzās godīgiem pārdevējiem un pircējiem nekad nav bijuši izskaužami blēži, krāpnieki, zag|i. Tos piemin arī Birznieks-Upītis un Jaunsudrabiņš, kamēr Freināls aizrāda, ka «utena» bukinistam Zālēm ap 1938. gadu bijušas uzkrātas 935 zagļiem atņemtas grāmatas: atņemot tūkstošo, viņš gatavojies rīkot jubilejas svinības.

Tāpat pa sīkumtirgu klīda alkoholiķi un t. s. saulesbrāļi. Pēdējie tomēr, cik varēja manīt, biežāk uzkavējās Daugavmalā un it īpaši zaļajā nokalnē pie t. s. Kārļa baseina iepretim Centrāltirgum. Tur tie stundām gozējās saulē un dzēra vai nu degvīnu, vai denaturēto spirtu, ko filtrēja, tecinot cauri rupjmaizes rikai. Viņi bija ļoti trūcīgi: reiz redzēju, ar kādām pūlēm tie pie kādas pārtikas tirgotavas «sastiķēja» šī spirta iegādei nepieciešamos santīmus. Denaturēto dēvēja — pēc etiķetē iezīmētās brīdinājuma emblē­mas — par «trīskaulu konjaku» vai arī vienkārši par «konjaciņu» un «zilo». Jāpiebilst, ka saulesbrālis kā īpats tips Rīgā bijis labi pazīstams jau 19. gadsimta otrā pusē. Dažu šai sakarā interesantu atmiņu bija saglabājis teicamais zvejniekciemu un vecās Rīgas ostmalas pazinējs Jēkabs Štūlis, kas, starp citu, atzīmē: «Vasaras laikā minētie brāļi naktīs gulēja Daugavas malā akmeņogļu kastēs, kurās glabājās tvaikoņiem vaja­dzīgās ogles. Tur tiem piebiedrojās viņu naktslīgavas. Aukstam laikam iestājoties, tie guva patvērumu bijušā Daugavmalas vēsturiskā ēdienu un tējas barakā, sauktā Melnā bumba. Sinī bezpajumtnieku klubā, kur paklīdušie bēdubrāļi salasījās, dūca kā milzīgs bišu spiets. Tur tie apsildījās, apspriedās, savā starpā dalījās ar iegūto malciņu un uzkodām iekampa, kas kuram gadījās pie rokas.»

Tā es šeit, sācis runāt par Ati Freinātu, esmu pakāpeniski nonācis līdz saulesbrā­ļiem. Tā nav nejaušība. Jo kas tad galu galā bija viņa draugs grāfs Olivjē? Vai arī mazā karuseļa leijerkastes griezējs, kas, klausīdamies sarunās par mūža pagarināšanu, izteicies, ka «vienu kortelīti izdzerot katru dienu, var sasniegt tikpat daudz cik ar zaļiem lokiem un ķiplokiem»? Vai Freināts nesatikās un allaž draudzīgi neizrunājās ar čigā­niem? Esmu pārliecināts, ka viņā tāpat būtu labprāt brīdi pakavējies un iztukšojis kādu glāzi — protams, ne jau «zilā» — visīstākajā saulesbrāļu sabiedrībā. Viņu interesēja visi cilvēki, bet visvairāk tie, kas dzīvoja vidē, ko parasti necenšas tuvāk iepazīt vai no kuras pat vairās un atraujas.

*

Katrai pilsētai un pat tās daļai ir sava seja ar zināmiem vaibstiem — raksturīgām celtnēm, pieminekļiem, dārziem, kas iezīmē tās īpatnību. Pie tam šī ārējā īpatnība pilsē­tām liekas vēl lielāka nekā cilvēkiem: pa reizei var sastapt dvīņus un dubultniekus, iz­skatā neatšķirami līdzīgus cilvēkus, turpretim laikam gan nekur neatradīsies divas pilnīgi vienādas pilsētas.

Grūti iedomāties Londonu bez Lielā Bena un Vestminsteras abatejas, Potsdamu bez Sansusi vai Pizu bez «šķībā torņa». Kara vai citu postījumu rezultātā zūdot kādai no spilgtākajām iezīmēm, pilsētas seja ir neglābjami sakropļota uz ilgu laiku. Var sagrautās celtnes steigšus aizstāt ar jaunām un varbūt skaistākām, bet jāpaiet vairāku paaudžu mūžam, līdz tās ieaug ļaužu apziņā — kā populārs priekšstats svešiniekiem un intimi tradicionāls jēdziens pašiem pilsētas iedzīvotājiem.

Vecrīgas vaibsti ir kropļoti un plosīti nežēlīgi. To darījuši iebrucēji gan no austru­miem, gan rietumiem; ik gadsimtā to praktizējuši reliģisku, utilitāru vai šovinistisku motīvu vadīti «namplēši» no pašu rīdzinieku vidus; iejaukušies pat dabas spēki — Pētera baznīca 1731. gadā pārvērtās krāsmatā pēc zibens spēriena. Fatālas rētas Vecrīgai at­stāja 1941. gads, kad tiklab no Sv. Pētera, kā daudz briesmu laimīgi pārlaidušā Meln­galvju nama palika pāri tikai grausti un atsevišķas detaļas. Vēl saglabājusies Doma baz­nīca — tālu daudzinātais Vecrīgas lepnums; vēl stāv Svētais Jēkabs ar savdabīgo torņa ārpusē piebūvēto nojumīti, kur līdz 1. pasaules karam karājās 1509. gadā liedinātais «nabaga grēcinieku zvans»; vēl joprojām Daugavmalā paceļas Rīgas pils, bet iepretim Bastejkalnam — Pulvertornis.

Ja neskaita līdz pils ziemeļrietumu stūrī iekļauto Svētā Gara torni, tad Pulvertornis atlicis kā vienīgais relikts no tiem 30 torņiem, kas reiz ietilpa Rigas nocietinājumu sistēmā. Tādēļ tam piemīt nenoliedzama romantika: tas ir it kā uzskatāma atmiņa, mūriem iejoztās senās Rīgas simbolisks reprezentants. To izjutis starp citiem arī Rainis: viņš licis Pulvertornī risināties vairākām savas beidzamās traģēdijas «Rīgas ragana» ainām. Tāpat šis tornis nereti pavīd to mākslinieku darbos, kas vēlējušies tvert un izcelt ko senajai Rīgai būtisku.

Neatkarīgās Latvijas laikā Pulvertornī atradās Kara muzejs, kur kādreiz tiku bijis, taču vairāk par to mani interesēja torņa pagātne, ko šad un tad, attēlos raudzīdamies, pārdomāju vēl tagad. Tā tiešais priekštecis bija Smilšu tornis, kas, uzcelts svarīgo Smilšu vārtu tuvumā, sargāja pilsētu pret uzbrucējiem no tā saucamo, ari tautas dziesmās dau­dzināto smilšu kalnu puses. Kad īsti likti torņa pamati, nav pasakāms, bet visvecākais dokuments, kas to piemin, ir pazīstamā «grēku vēstule» 1330. gadā, kurā Rīgas pilsēta starp citu nodod ordeņa rīcībā kā Smilšu, tā Sv. Gara torni, tāpat kā daļu no pārējiem,

to izmantoja ari apcietināto ieslodzīšanai, pratināšanai, spīdzināšanai, t. i., visām tām vajadzībām, kas tēlotas Mārtiņa ZIverta viencēlienā «Smilšu tornis».

Aptuveni tagadējā veidā — kā sarkana, pāri par 25 metrus augsta ķieģeļu celtne — Pulvertornis radies 15. un 16. gadsimta mijā. To liecina dažādas lietpratēju veiktas analī­zes un zināmā mērā ari slavenais, Nikolaja Mollina 1612. gadā iespiestais vara gre­bums — pirmais Rīgas skats, kurā Pulvertornis saredzams. Torņa apakšdaļa stipri se­nāka par augšējo: augšdaļā šaujamlogi sašaurinās vidū, bet paplašinās uz iekšpusi un ārpusi — tātad pa tiem šauts ar lielgabaliem, turpretim apakšējiem (vēlāk aizmūrētajiem) logiem visas malas līdzenas, kā tas bija laikos, kad karojot vel nelietoja «ugunsrīkus». Augšstāvu sienās bija iestiprināti smagi dzelzs riņķi, pie kuriem pieķedēja lielgabalus; vairāki no pēdējiem mūsu gadsimtā glabājās Doma muzejā — Krusta eja, novietoti uz atbilstošām lafetēm.

Pulvertornim, neskaitot pagrabu, pavisam seši stāvi; tas celts uz solīda pamata, ozola baļķu un pāļu režģa. Starp piekto un sesto stāvu_ savulaik atradās t. s. bumbu ķērējs, veidots no trejkārši saliktām ozola un priežu sijām; tā uzdevums bija aizturēt bumbas, kas, no augšas krizdamas, varētu ietriekties zemākajos stāvos. Tiklab jau minē­tajā 1612. gada grebumā, kā pāris citos vecos Rīgas attēlos Pulvertornis_ rādīts apaļš resp. cilindrisks. īstenībā tas kļuva tāds tikai 19. gadsimtā, kamēr agrāk bija «pusapaļš», it kā pakavveidīgs — vaļējs iekšpilsētas pusē.

Karos Pulvertornis cietis atkārtoti — visvairāk 1621. gadā, kad pret to un smilsu vārtiem vērsās Gustava Ādolfa karaspēka triecienu un apšaudes galvenais spars. Bodekera hronikā, kur šī posma notikumi reģistrēti gandrīz dienu pa dienai, starp citu piezī­mēts, ka 11. augustā karalis, no zviedru galvenās nometnes Mīlgrāvī nakdams, kopa ar prāvām jātnieku un kājnieku nodaļām apskatījis Rīgu, kamēr pilsētas aizstāvji viņus «kārtīgi apšaudīja no Smilšu torņa un rondeļa». Turpretim 23. augusta Bodekers raksta, ka zviedri, lietodami 25, 50, 60 un 64 mārciņas smagas lodes, «sašava Smilšu torni caurcaurēm». Torni restaurēja 1650. gada, bet jau sešus_ gadus pēc tarn^ no jauna to stipri sabojāja krievi. Par turpmākiem labojumiem un pārveidojumiem vēstī gan pasa tornī atrastas plāksnes, gan arhīvu materiāli, kuri sniedz diezgan daudz sīku faktu, to­mēr nedod pietiekamas bāzes plašākai vēsturiskai ainai.

No meistariem, kam kādreiz bijuši uzticēti Pulvertorņa remonti, iztēli var savaldzināt kāds mūrnieks, kas tur darbojies no 1675. līdz 1677. gadam un, pēc Paula Karnpes pētī­jumiem, bijis latvietis. Dokumentos viņš dēvēts par Hernienu Fogelu, bet reizēm viņu saukuši ari par Kay. Iespējams, ka viņa vārds bija Kaija, ko vācieši savā valodā ērtības labad pārvērta vienkārši par «putnu». _ ___

Sausie konstatējumi amata grāmatās ļauj nojaust, ka Fogels bijis ne tikai spējīgs un enerģisks, bet varbūt pat bīstams virs. Vairākkārt skarti viņa konflikti ar vāciešiem, kas vinu lamājuši par «nevācu nelieti»; tapat paļats viņa dels Jirgens, kas, starp cilu, «vanderzeļļa» gaitās nonācis un strādājis Stokholmā. 1668. gadā Hermenu Fogelu ap­vainoja ka viņš ceļā no Viļnas uz Rīgu nositis kādu mācekli un līķi nogremdejis ūdeni. Jādomā, ka šai apsūdzībai trūka pamata, jo divus gadus velak viņs jau ir pilntiesīgs amata meistars, bet 1681. gadā pat mūrnieku amata vecakais. Fogels celis vairakas ēkas Rīgā un Narvā. Pieaicināts Pētera baznīcas torņa celšana_ un Pulvertorņa pārbūve, viņs esot izturējies rupji pret pilsētas rūmniekmeistaru, un vispār viņa sadursmes ar vācu kollēgām nerimstas, cik tālu vien sniedzas viņam veltītie ieraksti. _ _ . ,. n -

Hermens Fogels, kam neviens nespēj «aizbāzt muti», pasapzimgais «nevacietis» Rīgas veco torņu fonā tā, šķiet, būtu persona, ap ko labi varētu koncentrēties kada vēsturiska novele vēl jo vairāk tādēļ, ka laikmets Rīgā bija bagāts notikumiem (pieminot kaut

tas prieks tam ilgi bij. slābis „eta,.ntot._™ tikai baložu apdzīvots, notika 1892. gadā, kad to par gada renti viena rubļa apmēra no pilsētas pārņēma vācu studentu korporācijā Rubo, ļ-ia < iekārtojot tur savu konventa mitekli Pārbūve izmaksāja 12 600 rubļu, no kuriem 640 ieguva, pārdodot baložu meslus, kas bija tornī sakrājušies. Tos izvācot, atrada art prāvu tiesu akmens ložu, kuras notī­rīja un izlietoja dekoratīviem nolūkiem. Provizorisko plakano skarda jumtu aizstaja_ar konisku, apmēram tuvinoties tai formai, kāda vērojama 17. gadsimta attēlos. Aizmurejf protams ari sienas vaļējo daļu un iekārtoja logus, pa kuriem ieplūda gaisma. Iepriekš minētais' bumbu ķērējs izrādījās ķirmju sagrauzts, kādēļ to zplēsa, tacu no 24 ozola siiātn vēl iznācis tieši tik daudz materiala, lai pagatavotu 24 krēslus ar augstam atzvel tnēm konventa zālei. Līdz torņa ieejai pirmajā stāvā uzcēla pastavigas kaļķakmens kāpnes, pirms tam lai tur iekļūtu, vajadzēja lietot pieslienamas kāpnes. Priekšnama novietoja di­vas mākslinieciski veidotas 18. gadsimta vīna mucas kuras Pa ™eda uz Pujerorm no Rundāles pils. Bez tam torņa iekštelpu rotājumus papildinaja vesela virkne jaunu, vācu «buršu gara» apzīmogotu elementu.

(Johansons A. Rīgas svārki mugurā. Grāmatu draugs, 1966. 96.-104., 198,—202. lpp.

Lūk, viņš ar ābolu sievu kā strīdas un skaistas.

Skanot aiz ļaudīm, un audeklieem Daugava laistās —

Stagars tur plikšķinās lustīgs un spurains, un štrams,

Rudeņa saulē dažs vilns izsit dzirkstis kā krams.

Ak, kāda kauja uz Daugavas notiek pa sauli,

Zobeni slaistās, un sabrūk un balti šķist kauli,

Zeltainām asinīm apšķaidās «Augsburga»'2 krūts,

Ūdeņiem pāri kā mūžība dzelzu tilts rūc.

«Cik gan ir laimīgs tāds tilts un tāds stagars, un zvejnieks,»

Laužoties gaismai caur skropstām, nodomā dzejnieks.

«Stihijā savā iri stagars un zvejnieks, un tilts.

Es te starp vīriem un sievām, kur valda tik vilts.»

Ļaudis uz papēžiem min tam un lamājas skaļi,

Bietes un burkāni acīs spīd sarkani zaļi,

Sīpoli smaržo un pētersils — arīdzan stāds,

Vai tas priekš tējas vai zupas, to neizšķir prāts.

«Daugava mīļā, kas mirdzi kā sudraba spieģets, —

Visam še, visam priekš manis ir priekšā likts zieģels.»

Skolā ir rimju virs diemžēl gan bijis jo slinks,

Nezin, vai asars vai doršs tā uz viņu blenž stings —

Viņš, kas ir runājies citkārt ar Filipa grandiem,

Pacēlies kondoriem līdzi pār sniegainiem Andiem.

Vēži, truši, un tirgtarifs diferencēts,

Simtpudu sievas, kas eļļaini spīgo un brēc,

Zvēri un stādi, no kuriem ne murgos nav jausmas,

Liriskā sirdi tam modina dantiskas šausmas.

Godīgais Daugavas tirgs tam šķiet bakhisks un sens —

Gluži kā tie, kurus rāda mums Tenīrs un Stens\

Izbailēs pametis avansu visu un maku,

Jož viņš nu projām pa zivjaino, ļaužaino taku.

Valgani glaužas pie krūtīm lidzpakertais lins,

Mulsums un drausmums kāpj galvā kā sakarsis vīns;

Liekas, ka zirgi un nami tam pakaļ nu dzenas,

Sivēni laižas pa gaisu kā pasakās senās;

Šņācot no krastiem, šķiet, Daugava izkāpj un grūst. ..

Dzejdarim baigi pavisam ap dūšu tad kļūst —

Dziļš it kā mūžība pārņem to tumsas pilns ģībonis,

Nedzird viņš tirgu, ne glābšanas karietes rīboņu.

(No krājuma «Trubadūrs uz ēzeļa». R.: «Liesma», 1984.)

* Daugavmalas tirgus. Līdz Centrāltirgus izbūvei lielākais Rīgas tirgus atradās tag. 11. novembra krastmala (posmā no autoostas — t. s. Siena tirgus līdz tag. Ka|ķu ielai).

2 «Augsburga» krūts. Satiksmi pa Daugavu (uz Āgenskalnu, salām, Vecmīlgrāvi) tolaik uzturēja akciju sabiedrības «A. Augstburgs» kuģīši. Kuģīši atgaja no pontonu tilta, kura vietā tagad ir Oktobra tīts.

* Dāvids Tenīrs (1610—1690) — flāmu gleznotājs. Jans Stēns (ap 1626—167G) — holandiešu gleznotājs.

MOTO:

«Ko es, likteni, varēju darīt? Rainis toreiz dzīvoja Kastaņolā, bet es — Hāgenskaltiā.»

E. Smiļģis (no galda runas)

Āgenskalna nosaukums radies no sena lejassakšu vārda Havensberg (ostas kalns). Barons Svarcs ostas kalnā — Daugavgrīvas un Bezdelīgu ielu stūrī — uzcēla sev muižiņu, bet plašā apkārtne paturēja agrāko nosau­kumu — Hagensberg (Āgenskalns).

E. smijģis (no galda runas)

Biedri! Esmu lauku zēns, dzimis jaunpiebaldzēns, audzis Āraišos pie Cēsīm. Kāds man varētu būt sakars ar Pārdaugavu un Āgenskalnu? Sakars ir! Četrdesmit mūža ga­dus nodzīvoju Pārdaugavā, no tiem trīsdesmit piecus pašā Āgenskalna sirdī — Baložu ielā. Kopš 1953. gada mana adrese nemainīga:

«Villa Fyn vati Draat», būvēta no 1990. gada līdz 1901. gadam. Arhiktekts Gīzeke, būvinženieris Donbergs. Baložu ielā 10 (Taubenstrasse Nr. 10, albutn — Rīgas Banten). Apmēram kilometra rādiusā pazīstu katru māju, katru smilšaino ieliņu, katru simtgadīgo koku, kas, par brīnumiem, patvēries dzīvs pēc ielu paplašināšanas un būvpamatu rak­šanas. Briesmu darbi! Tanī vietā, kur tagad piecstāvu dzīvojamās kārbas — dzelzbetona lielpaneļu grēdas, vēl piecdesmit pirmajā gadā redzēju augstām priedēm apaugu­šas kapas. Kādreiz tā bijusi pārdaugaviešu svaigā gaisa rezerve. Āgenskalna plaušas. Kristapa ielas pusē, kur divdesmitajos gados pa ziemu darbojās maksas bobsleja trase (ta sauktais rodelbānis), vēl zaļoja kupls bērzu puduris. Šodien tanī vietā veltīgi mek­lēt dzīvās radības paliekas: augstie kalni norakti, koki izcirsti. Palicis vien vecu vecais kvartāla nosaukums — Āgenskalna priedes. Un vecu vecais ūdenstornis Alises un Kris­tapa ielu stūrī.

Divdesmito gadu vidū Baložu ielu uzskatījām par vienu no Āgenskalna austrumu— rietumu maģistrālēm (tāpat kā Daugavgrīvas un Svarcmuižas līnijas), jo toreiz Slokas iela vēl nebija apbūvēta. Līdz Kalnciema ielas stūrim tā izskatījās pēc smilšainas stigas ar dārziem un klajumiem abās pusēs. Tagad redzamos piecstāvu namus tur uzcēla tikai «lielas depresijas» laikā apmēram pēc 1933. gada.

Atceros, biju neliels puiškāns, kad 1923. gadā kopā ar krustmāti Mariju braucām uz tēvabrāļa Gotlība kāzām Āgenskalnā. Sēdāmies tramvajā un devāmies pāri Ponton­tiltam uz Pārdaugavu. Pa Raņķa dambi līdz Slokas ielai aizvilcies, tramvajs nogriezās pa kreisi Baložu ielā un, skaļi zvanīdams, drāzās pāri Kalnciema ielai. Mums bija teikts, ka laulības notikšot Mārtiņa baznīcas mācītājmuižā,, bet kāzu mielasts — brūtes mājā Baložu ielā 24. Sameklējām mācītājmuižu Mārtiņa ielā, bet latviešu mācītājs Stange neko nezināja par kāzām. Droši vien mans tēvocis laulājoties pie vācu mācītāja, bet tam esot pašam sava muiža Baložu ielā 27. Tas bija liels pārsteigums, ka Gotlība onkulis sadomājis precēties pa vāciski. Skrējām nu uz to otro muižu un paguvām vēl nodziedāt «Svētīgs, kas nestāv» (protams — vācu valodā). Tagad, pēc sešdesmit se­šiem gadiem, ejot garām Baložu ielas 27. namam, gandrīz vienmēr dzirdu: iekšpusē dzied! Ko, halucinācijas? Nē! Tanī muižā tagad darbojas Pāvila Jurjāna mūzikas skola. Bet kopš 1938. gada 4. oktobra šīs telpas, kā arī nams turpat aiz stūra — Mārtiņa iela 9 (bijusī pilsētas vācu ģimnāzija) — iegājušas Eiropas vēsturē. Par to es, pro­tams, uzzināju daudz vēlāk, sešdesmitajos gados viesodamies Berlīnē.

Kopš 1933. gada Rīgā jau darbojusies Hitlera piektā kolonna — Baltijas vāciešu apvienība, kuru radījis kāds Krēgers. Apvienība uzturējusi ciešus sakarus ar Berlīnes slepeno dienestu. Toreizējais Vācijas sūtnis Latvijas brīvvalstī Ulrihs fon Kotce izsaucis Krēgeru uz Raiņa bulvāri 15 — toreizējo vācu sūtniecību —, lai brīdinātu, ka tuvākajā laikā Rīgā iespējama komunistu sacelšanās. Ja kaut kas tāds notiktu, visiem Rīgas vāciešiem jāsapulcējoties noteiktā vietā un jāgaidot Hitlera valdības tālākie rīkojumi. Tā kā vislielākais Rīgas vāciešu skaits dzīvojis Āgenskalnā, baltiešu apvienības priekš­nieks par sapulcēšanās vietu izraudzījies vācu ģimnāziju Mārtiņa ielā un turpat blakus esošo Baložielas mācītājmuižu. 1938. gada 4. oktobrī baumu nobiedētie Āgenskalna vā­cieši uz ziņojumu dēļiem šajos punktos jau varējuši lasīt, ka Hitlers pavēlējis visiem Latvijā dzīvojošiem darba un karot spējīgiem baltiešiem repatriēties uz Vāczemi. Vien vecieL plānprātīgie un slimie drīkstot palikt šajā nedrošajā republikā. Tā sākusies re­patriācijā Eiropas mēroga.

Taču Baložu iela var lepoties arī ar daudz pievilcīgākiem vēstures notikumiem nekā iepriekš minēts. Piemeram, pēc atgriešanās no emigrācijas Šveicē pirmā apmešanās vieta Rīgā Rainim un Aspazijai bijusi pelēkā daudzstāvu celtne Baložu ielā 14, kur tagad Tautas tiesa un juridiska konsultācija. Raiņa dzīvoklis atradies nama otrajā stāvā.

Uz tā laika fotogrāfijām redzams neliels balkons (tagad nojaukts). Balkona stav Rai­nis ar Aspaziju un sveicinādami māj. Bet lejā sapulcējušies āgenskalnieši — senie pa­ziņas un draugi. Jā, Āgenskalns! Rainim un Aspazijai senpazīstamā, mīļa vieta … Mār­tiņā un Slokas ielas stūri, kur tagadiņ iežogots laukums un vecas liepas, gadsimta sa­kumā stāvējusi koka celtne ar diezgan lielu skatītāju zāli. Tur darbojusies «Jonatana biedrība», tur notikušas Aspazijas lugu izrādes, jautājumu un atbilžu vakari, kuros piedalījušies abi dzejnieki. «Jonatāna biedrība» — kādreizējais Pārdaugavas kultūras centrs. Par to daudz rakstījis gan Augusts_ Deglavs, gan Andrejs Upīts, tāpēc pie šīs biedrības nozīmes Āgenskalna vēsturē sīkāk nepakavēšos. Pašlaik no senas godības saglabājusies vien «Jonatāna skolas» ēka Mārtiņa ielā 7. Skolu vadījis slavenais pe­dagogs Indriķis RItiņš. Ja, Āgenskalns… Liktenīgi, ka Aspazijas dzīves gaitas arī beigušās šeit — Āgenskalnā. Smagi saslimušo dzejnieci 1943. gadā savā privātajā klī­nikā Daugavgrivas ielā 6 ievietoja pazīstamais ārsts — lielais humānists Jēkabs Nīmanis. Diemžēl Aspazijas dzīvību glābt neizdevās. Daugavgrivas un Ērģeļu ielas stūra namā, otrā stāva istabiņā, beidza pukstēt lielās latviešu dzejnieces sirds. Pēc Rīgas atbrīvošanas privātklīniku likvidēja, bet Jēkabu Nīmani izsūtīja uz ziemeļiem. Par ko? Par to, ka okupācijas laikā vadījis klīniku, ka pārāk daudziem rakstniekiem palīdzejis… _ _ _

Netālu aiz bijušās klīnikas, Ērģeļu iela Nr. 1, gadsimta sakuma pie drauga Ansaberga pusgadu mitinājies Poruku Jānis. Divstāvu koka namiņš Ērģeļu ielā kopš tiem laikiem nav ne pārbūvēts, ne pārkrāsots. Dzīvs vēstures liecinieks! Turpat blakam (kur tagad Kalnciema iela) atradies Āgenskalna vasaras parks, tur darbojies varietē teātris un restorāns. Tanī vietā tagadiņ uzcelta Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Vēl re­dzams varens ozols pašā trotuāra malā. Vasaras parks likvidēts gadsimta sākuma, pec tam teritorija apbūvēta. Divdesmito gadu beigās pāri palicis viens vienīgs nepārdots gruntsgabals — Kalnciema, Slokas un Bezdelīgu ielas stūrī. Pilsētas valde to piešķī­rusi trim ievērojamiem vīriem: Latvijas bankas direktoram Stalbovam, aptiekāram Val­teram un režisoram Smiļģim. Bankas direktors licis sev uzbūvēt skaistu, kolonnām ro­tātu kotedžu (tagad nojaukta, iztaisnojot Jūrmalas maģistrāli uz vanšu tiltu), aptie­kārs uzcēlis lielu īres namu Slokas ielā 14 un vēl trijstāvu savrupmaju Kalnciema ielā 11a… Bet Smiļģis sapņoja šinī vietā celt Dailes teātra Pārdaugavas filiāli. Ne vairāk un ne mazāk! Ievadījis jau sarunas ar bankas direktoru par aizņēmumu, bet pie­nācis 1940. gads. Privātie gruntsgabali nacionalizēti. Arī Smiļģa sapnis nacionalizēts. Apgalvoju, ka šīs ziņas ir autentiskas. Pats Smiļģis par šo projektu, tai vietai garam ejot, vairākkārt stāstījis. Tāpēc to laukumu, kur lielie koki un asfaltētais celiņš uz Dār­ziņā skolu, dažs labs vēl sauc par «Smiļģa grunti»… _

’ Virzoties pa Kalnciema ielu talak, nonakam pie ieverojama arhitektūras pieminekļa Āgenskalnā — pie Hartmaņa jeb, kā vietējie to sauc, Klota muižiņas. Kalnciema ielas 28. numurā labi saglabājies senlaicīgā ansambļa kreisais spārns ar dakstiņu jumtu un baltu koka kolonādi sānos. Šodien tur varētu iekārtot kādu muzeju vai izstāžu zaļi. Diemžēl pie dziļi iegrimušās ēkas stūra plāksne ar uzrakstu, ka tur apmetusies «Iekārtu vadīšanas un regulēšanas darbu ražošanas pārvalde «Vektors»»… «Spoku nams!» sme­jas namu pārvaldes sētniece.

Kam jārūpējas par Rīgas vēstures un arhitektūras pieminekļu izmantošanu piemē­rotām vajadzībām? Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai. Bet tas centrālā padome taču turpat blakām — Kalnciema ielā 30, izremontētajā Hartmaņa mui­žiņas pilī. Muižas ēkas no šī kungu nama nodalītas ar dzelzs sētu. Ansamblis izjaukts. Kāpēc? _

Dodos pa Kalnciema ielu uz Zasulauka pusi pari kadreizejam Švarcmuižas ceļam (tagadējai Melnsila ielai). Apstājos pie 40. nama un kavējos jaunības atmiņās. 1932. gadā pamestā vecas rūpnīcas korpusā Kalnciema ielā 40 toreiz 29 gadus vecais LVU juridiskās fakultātes students Helmārs Rudzītis dibināja pirmo latviešu skaņuplašu fab­riku «•Bellacord Electro». Nopircis Berlīnē bankrotējušās rūpnīcas «Vox» skaņuplašu spiedes, galvanizācijas iekārtu un slīpēšanas aparātus, pārvedis tos uz Rīgu un uzstādī­jis izremontētajā korpusā. Pirms tam divdesmit trīs gadu vecumā H. Rudzītis jau bija nodibinājis grāmatu izdevniecību uz mates varda (pec toreizējiem preses likumiem ap­gāda īpašniekam vajadzējis būt sasniegušam vismaz 25 gadus). Lētas un vērtīgas tul­kotās un latviešu rakstnieku grāmatas izdodams,, H. Rudzītis pāris gados kļuva bagats un, mums visiem par lieliem brīnumiem, atvēra pats savu skaņuplašu fabriku, sakdams ražot ne tikai muzikālo ierakstu diskus, bet arī visādus Ziemsvētku eglīšu izrotājumus un spīguļus, kuriem tirgū bija labs noiets. Rūpnīca vēl šodien darbojas turpat — Kaln­ciema ielā 40. Pēc nacionalizēšanas to nosauca par Rīgas skaņuplašu fabriku, bet 1958. gadā pārkrustīja par «Līgo». Visbeidzot pievienoja vissavienības firmai «Melodija». Ga­rām ejot, arvien iedomājos, cik uzņēmīgi manos jaunības laikos bijuši divdesmitgadīgie: paši rakstīja dzejoļus, un paši izdeva (V. Lukss, A. Grigulis), paši studēja ķīmiju, un paši ražoja varžacu plāksterus («Acīte»), paši pūta — paši dega… Šodien divdesmit­gadīgajiem tādas lietas nav vairs saprotamas, jo par dzejoļu izdošanu un plāksteriem rūpējas valsts.

Kad pārdaugaviešiem vajadzējis iepirkties, tie gājuši uz lielo Lēģerielu. Tā sauku­sies tagadējā Linarda Laicena, bijusī Nometņu iela. Lēģerielas nosaukums radies no kād­reizējā Lēģerlauka dzirnezera krastā pie Mārupltes. Vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās tanī smilšu klajumā pa vasarām bijušas redzamas Rīgas garnizona teltis. Āgenskalna

tirgus laukums toreiz atradies Nometņu ielas viņā galā — kur tagad aviācijas sakaru institūts. Pēc Maskavas Petrovskas pasāžas parauga blakām tirgus laukumam uzcelts Hanskinēviča bazārs — gara ēka ar sīkpreču bodītēm un «spranču magazīnām», kur bijis nopērkams itin viss: ar naglām un sāli sākot, ledervāģiem, uzvalkiem un cepurēm bei­dzot (pēc toreizējām reklāmām kalendāros). Šobrīd bazāra ēka nožogota no ielas un pievienota aviācijas institūta teritorijai.

Kad tirgus pārcelts uz pašreizējo vietu — L. Laicena, m. Nometņu un Bāriņu ielas stūrī —, vecais laukums apbūvēts ar daudzstāvu jūgendstila namiem, bet cars Niko­lajs II, Rīgā viesodamies, tur licis pamatakmeni sv. Troicas (Trīsvienības) pareizticīgo baznīciņai, pie tās pašas reizes iestādīdams liepu, kuru vēl tagad var redzēt — gan galotnē apskādētu — ārpus baznīcas žoga ziemeļu pusē. Dienvidu virzienā sākas Dār­tas iela (tagadējā Eduarda Smiļģa iela). Tā izbūvēta blakām kādreizējai Daugavas atte­kai no Zunda. Pēc E. Smiļģa liecības, atteka sniegusies līdz pat Talsu ielai. Uz tēva māju bērnībā viņš varējis aizbraukt ar laivu. Bet, Daugavu un Zundu bagarējot, ilgus gadus tur bērtas smiltis. Tā radies plašais smilšu klajums, kuru jau piecdesmit gadus nesekmīgi veido par parku. Taču parks pa daļai jau pieder Torņakalna teritorijai. Āgens­kalna robeža beidzas ar Āgenskalna tirgus paviljonu un pasta ēku. Tas ir tagadējais Āgenskalna tirdzniecības centrs — laukums ar bodēm un bodītēm. Koka ēkas — kād­reizējās «iebraucamās vietas zemnieku pajūgiem» — vēl saglabājušās, taču krodziņu un tējnīcu sen vairs nav. Atceros vien senās raibās izkārtnes: «Pie Zaļā», «Pie Lazdiņpapus», «Igauņu biedrības traktieris» u. c. Stāstu, kā sācis, tā nobeigšu — ar Baložu ielu.

Taisni iepretim mūsu mājai redzams divstāvu koka nams Baložu ielā 9. Tur ilgus gadus dzīvojis un strādājis Boriss Vipers, kādreizējais LVU profesors, Latvijas māk­slas vēsturnieks, vēlākais PSRS akadēmiķis. Otram profesoram — arhitektam Eiženam Laubem — piederējis paša projektētais un celtais savrupnams Baložu ielā 20a, bet tre­šajam — inženierzinātņu profesoram E. Vītolam — mūra māja Āgenskalna un Baložu ielas stūri. īsts zinātnieku kvartāls, gandrīz kā Sorbonnā.

Par savas ilggadīgās dzīvesvietas vēsturi varu pastāstīt sīkāk. Pēc šī nama cēlāja — holandieša van Drāta — nāves to nopircis tekstilfabrikants Hohns, kuram piederējusi rūpnīca pie Māras dīķa (tagadējā «Aurora»). Viņš licis visus logus nostiprināt ar dzelzs žalūzijām, bet durvis — ar tērauda vairogiem un bultām, jo patoloģiski baidī­jies no zagļiem un laupītājiem. Ap 1923. gadu namam uzradies jauns saimnieks un saimniece — Norvēģijas konsuls Latvijas brīvvalstī Halfdans Halle ar sievu gruzīnieti (dzimušu kņazieni Mdivani). To es uzzināju no kāda veca taksometra vadītāja, kurš, mani pie vārtiem pievedis, iesaucās: «Tā taču mana vecā māja! Desmit gadus pie norvēģu konsula par šoferi dienēju. Mana istabiņa atradās tur, pagalmā, virs garāžas. Kundzene — kņaziene Mdivani — nevarēja panest mūsu klimatu, saslima ar delamo un nomira, nabadzīte… Un jūs tagadiņ tajos apartamentos? Paskaties vien!»

«Tikai apakšstāvā esmu apmeties. Augšā dzīvo kaimiņš. Bet varbūt jūs zināt arī, kas te dzīvoja pēc konsula?»

«Vācu okupācijas laikā? Divi goldfazāni. Bet abi hitlerieši nezināja, ka augšstāva bēniņos slēpjas glīta ebrejiete ar gadu vecu meitiņu. Labi cilvēki bērniņu no geto izne­suši netīras veļas kurvī. Abas viņas laimīgi izglābās.»

Ar vecā šofera vārdiem tad nu beigšu savu stāstu par Āgenskalnu. Par ielām, na­miem un cilvēkiem, kas te kādreiz dzīvojuši. Par Ostas kalna vēsturi.

No izdevniecībā «Liesma» topoša latviešu autoru kopkrājuma par Pārdaugavu (krievu valodā).

Erss Ā. Muižnieki (sēr. «Romāns — pagātnes liecinieks»), R.: Zinātne, 1990. 70 000 eks.

v «Trešā zvaigzne», «Trešā māsa», «Pastarīte», «Māras zeme», «Zilo ezeru zeme» — šie skanīgie apzīmējumi, daudz dzirdēti un krietni' deldēti, k|uvuši par poētiskiem štampiem, kurus lieto, kad japiemin Latgale. Taču savu uzdevumu tie veic — tiem neap­šaubāmi piemīt nepieciešamais informācijas segums, lai neviens nešaubītos, kas ar tiem domāts. Siem apzīmējumiem ir arī savs emocionālais lādiņš — tie rāda runātāja at­tieksmi pret novadu -— kā pret mīļu bērnu, kā pret skaistu, noslēpumainu, mazliet eksotisku un pat mistisku zemi, ka pret daiļu, kautrīgu, nedaudz mežonīgu un civili­zācijas vēl galīgi nesamaitātu meiteni, kuru var mīlēt, taču ar tādu kā aizbildniecisku attieksmi.

Jāatzīst, ka arī paši latgalieši ir pieņēmuši šos apzīmējumus un labprāt tos lieto.

Izdevniecība «Zinātne» sērijā «Romāns — pagātnes liecinieks» laiž klajā pirmo Latgalei veltīto grāmatu. Tas nav latgaliski rakstīts darbs, arī tā autors nav latgalie­tis. Tā ir grāmata, kas uzrakstīta ar minēto attieksmi — sirsnīgu, tomēr it kā aizbild­niecisku mīlestību. Te jūtama interese, taču arī viegla zobgalība.

^,^?rsstlr ? Antons Austriņš, šķiet, ir vienīgie latviešu rakstnieki, kuri, nebūdami latgalieši, itin labi pazina šo novadu un ar sirsnīgu pieeju to labprāt atainoja savos darbos.

Esam sākuši līdzļnāt parādu — atdot latviešu tautai 20.-30. gados radītās kultūras vērtības, kas visus pēckara gadus tai tikušas liegtas. Tajās iekļaujas arī Ādolfa Ersa — savdabīga, ražīga un kādreiz ļoti populāra rakstnieka — literārais mantojums.

Ādolfs^ Erss (īstajā uzvārdā Rūniks) dzimis 1885. gada 12. jūnijā (31. maijā) Cēsu apriņķī, Ežu pagasta Ģībenos. Audzis vidēji turīga zemnieka ģimenē, gājis lauku zēnam parastajās ganu gaitas un tur guvis spilgtus, paliekošus emocionālus pārdzīvojumus. Mācījies Ežu, Skujenes un Cēsu skolā. Pēc Cēsu pedagoģisko kursu absolvēšanas 1904. gadā sāka strādāt par skolotājā palīgu Dzerbenē. Pēc 1905. gada revolucionārajiem no­tikumiem, kuros jaunais pedagogs bija aktīvi iesaistījies, laimīgs gadījums palīdzēja izbēgt no soda ekspedīcijas, un ar to arī sakās emigranta gaitas. Ar svešu pasi A. Erss dzīvoja Peterburgā, macījās^ Avakumova mūzikas skolā un katru brīvu bridi pavadīja muzejos un Publiskaja bibliotēkā, naktis parlaizdams pie paziņām un pārtikdams no gadījuma darbiem. Pēc tam bija klejojumu gadi pa Iekškrieviju daudzos un dažādos amatos — par elektriķi, montieri, telefona tehniķi, ierēdni, korektoru, cirka un kinoteātra muziķi, mājskolotāju — un pat svētceļnieka gaitas. 1911. gadā viņš uz dažiem gadiem apmetās Latgalē.

1914. gadā A. Ersam radās iespēja legalizēties un sākt strādāt žurnālistikā. Kopš 1923. gada viņš dzīvoja Rīgā, nodarbodamies ar rakstniecību un žurnālistiku. Miris 1945. gada 29. septembrī Rīgas centrālcietumā.

A.   Erss sarakstījis un publicējis septiņus romānus: «Satīrs un Krusts» (1921) «Aglonas dievmātes atgriešanās» (1927), «Mīlestības varavīksne» (1930), «Muižnieki» (1931), «Šķirti ceļi» (1936), «Krusts ceļmalā» (1938), «Zemes balsis»; 1. d. — «Mātes dziesma» (1939), 2. d. — «Zemes uzvarētāji» (1940).

^ grūtāk saskaitīt A. Ersa stāstu, noveļu un tēlojumu krājumus, jo to vidū ir dažas izlases. Minēsim tikai pirmizdevumus: «Maskas» (1920), «Greizos ratos» (1921) «Krustceļos» (1921), «Latgales stāsti» (1926), «Lauku varoni» (1927), «Lijas Vasarinas atvaļinajums» (1927), «Veca Latgale» (1931), «Jautrās rīdzinieces» (1933), «Zaļā krūze»

(1935)     , «Laimes aka» (1937), «Rīgas kungi» (1939). Ļoti skaista izlase «Zilā roze» ar K. Sumņa ilustrācijām iznaca 1942. gadā. Stāstu krājums «Kalnieši» sarakstīts un arī presē publicēts vācu okupācijas laikā, grāmatā izdots 1955. g. ASV.

Agrīnajā daiļradē A. Erss bija romantiķis, kas mēģināja tēlot romantiskās un pat mistiskās savu izjūtu, domu, sapilu un vīziju pasaules atspulgus, risināt to neatrisinā­mas pretrunas ar reālo dzīvi. Vēlāk — un tas hronoloģiski sakrita ar jaunās Latvijas republikas jauncelsmes un uzplaukuma gadiem — viņš vairāk pievērsās vecajai, mīļajai zaļajai zemei un tās ļaudīm. ’

Labsirdīga humora pilnais dzīves skatīšanas un tēlošanas prieks rakstnieka daiļ­rade ievedis Latgali. Gadu tur nodzīvojis, viņš iepazina un iemīlēja visa turpmākā mūža līdzgaitnieci dziedātāju Helēnu Kozlovsku. Nav nekādu šaubu, ka viņai ir izšķi­roša loma Ādolfa Ersa mīlestība uz skaisto, noslēpumaino, nereti itin neizprotamo Maras zemi. Tieši caur viņu rakstnieks varēja iepazīt, tās ļaudis, valodu, tikumus, iera­žas,^ ticību, rituālus. Ā. Erss visu mūžu bija cieši saistīts ar sievas ģimeni, ar viņas vecākiem un masam. Ģimene bija stingri katoļticīga un strikti ievēroja visus baznīcas noteikumus un ceremonijas. Viņš vērīgi skatījās un klausījās, pierakstīja un pēc tam īzlietoja^ ka agrīnajos romantiskajos stāstos («No burvja kausa», «Rāznas krūze», «Ve­cais daiņotājs»), tā velakajos anekdotiskajos pastāstos, kas ietverti grāmatās «Latga­les stāsti» un «Vecā Latgale». Arī lielprozas darbiem ar Latgales tematiku — «Muižntie ^lf; .«Krusts ceļmala» un «Zemes_ balsis» — tēli un sižeta elementi lielā mērā no­skatīti Latgale un noklausīti ģimenē, pievienojot redzetajam un dzirdētajam klāt savu,

5  133

šķiet, nenogurdināmo, rota|īgo fantāziju, kuru skaisti raksturojis Līgotņu Jēkabs: «Šādus smieklus spēj smieties tikai rakstnieks, kam Dievs devis talantu pa smieklu trepēm kāpt debesis.»

Tā nu esamnonākuši līdz romānam «Muižnieki». Darbu pie tā, spriežot pēc frag­mentu publikācijām, rakstnieks uzsācis 1928. gadā. Sākotnēji šis daiļdarbs iecerēts un pat uzrakstīts un iespiests kā garstāsts «Grāfs Skuļteckis» («Pēdējā Brīdī». 1928. Nr. 186—214). Leģenda par šo Latgales dīvaini savijusies ar muižu un muižniecības vē­rojumiem, ar autora attieksmi pret kārklu poļiem, kas nereti bija latgalieši vai arī lietuvieši, ar pārdomām par poļu muižniecības nozīmi Latgales vēsturē.

Romāna «Muižnieki» darbība sākumā risinās Lietuvā, Zemaitijā, nelielā muižiņā, kas pieder jau iepriekšējā paaudzē pārpoļotai muižniecei Skujteckai. Kad viņas vecākais dēls Stefans Varšavā izstudējis arhitektūru, māte viņam nopērk muižu Latgalē, lai dēls varētu^ uzsākt patstāvīgu dzīvi, apsaimniekodams zemi un strādādams arī par būv­uzņēmēju. Tā Stefans un līdz ar viņu arī lasītājs nokļūst Primenes muižā Latgalē. Kur tā ir? Romānā minētas Rēzekne, Ludza un Kārsava kā vietas, kas gan sasniedza­mas, bet nav pārāk tuvas. Jau tuvāk ir Bērzi, Bērzpils. Sāku iztaujāt cilvēkus, kas tur dzīvojuši.

Kazimirs Fabriks (dz. 1910. g.) reiz pastāstīja, ka zēna gados, kad viņš esot mā­cījies valdīt arklu, kādu reizi uzaris vairākus prāvus tādus kā sakusušus stikla gabalus. Brīnījies un nesis tēvam rādīt. Tad tēvs izstāstījis ne pārāk senu ģimenes leģendu. Tēva vectēvs savulaik esot ļoti nopietni uzdomājis ierīkot stikla fabriku un meklējis gruntsgabalu ar šim nolūkam piemērotu smilti. To atradis, devies pie vietējā lielkunga prasīt, lai pārdod viņam simt desetīnu zemes. Lielkungs sacījis: «Nostājies un kliedz! Cik tālu tava balss skanēs, tik zemes vari dabūt.» «Tik daudz man nevajag,» pircējs atbildējis. «Gribu simt desetīnu.» Tās viņš dabūjis un patiesi ierīkojis stikla fabriku. Tagad tās gan sen vairs neesot. Palikušas tikai atmiņas — šie sakusušie stikla gabali, vietas nosaukums — Fabrika un uzvārds Fabriks, ar kuru vēl tagad lepojas kādreizējā stikla ražošanas entuziasta pēcteči.

«Kā tad sauca to muižu, no kuras jūsu vectēvs atpirka zemi?» jautāju. «Primene,» stāstītājs atbildēja. Es vai valodu zaudēju — biju taču ilgi meklējusi, kur šī muiža varētu būt. «Vai arī tagad šī vieta saucas Primene?» — «Nē, tagad Benislava —pēc muiž­nieku Beņislavsku uzvārda, kuriem šajā apvidū piederējis daudz zemes.» — «Vai arī Pri­mene?»— «Nē, Primene piederējusi kādam citam. Bet tas bijis nadzīgs uz pārdošanu — izpārdevis visu savu zemi, galvenokārt ienācējiem no Vidzemes.» — «Kā tad sauca šo muižnieku?» To stāstītājs nezināja. Dzirdējis tikai, ka polis un katolis. «Varbūt Skuļteckis?» jautāju. Var jau būt. Un tiešām — vēsturniece A. Mierina, sastādot pēcvārdu šā romāna izdevumam, arhīvā atrada ziņas, ka šīs muižas īpašnieki bijuši brāļi Sķuļtecki. Rakstos gan šī muiža saukusies «np/KeMHHbi», bet tautā ■— Primene.

Tātad rakstnieks savam daiļdarbam izmantojis vai nu noklausītus, vai kā citādi izzinātus reālus faktus, pat konkrētu uzvārdu. Vidē, kas veidota no reāliem elementiem un fantāzijas, viņš licis darboties reāliem cilvēkiem kopā ar citur noskatītiem un iztēlē radītiem personāžiem. Ievijis vienu otru anekdotisku atgadījumu, vienu otru kolorītu tipu (Zūze, Krugļevskis).

Var just, ka dažs no personāžiem rakstnieku stipri valdzinājis, piemēram, Jura KrugJevska — apkārtstaigājoša skrodera — dzīves gājums publicēts jau Lētas Ilustrētajā Praktiskajā Kalendārā 1929. gadam (stāsts «Krugļevska jaunība» ar apakšvirsrakstu «Kāda skrodera ienākšana pasaulē»). Krugļevskis ir dēkainis, avantūrists, melis, kas daudz neatpaliek no Minhauzena, mazizglītots cilvēks, kurš savā skrodera piezīmju grāmatiņā raksta stīviem, neveikliem burtiem, «kā ar kazas kāju», bet runā brīvi bārsta senu aristokrātu uzvārdus, pasaulslavenu firmu nosaukumus un to īpašnieku uzvārdus līdzās acīmredzami safantazētiem uzņēmumiem pavisam eksotiskās vietās. Cara tētiņa laikos viņa mērķis bijis iedzīvoties bagātībā, nopirkt muižu un kļūt par muižnieku. Taču visvieglāk iedzīvoties, izrādās, tad, kad valstis drūp. Kad pagultē paslēptie maisi ar kerenkām kļuvuši par maisiem ar bezvērtīgu papīru, jaunajā republika viņam ir jāie­kļūst Saeimā… ….

«Ko tur lielīt, lasīt viņu atmaksājas!» Tā recenzijā par šo romānu rakstīja kritiķis

O. Liepiņš (Pēdējā Brīdi. 1931. 9. apr.). To pašu varam sacīt arī pēc sešiem gadu desmitiem. _ _ _

Grāmatā ietverts arī plašs paskaidrojošais materiāls: vēsturnieces A. Mieriņas pēc­vārds «Māras zeme uz 20. gadsimta sliekšņa» un lietuviešu literatūrzinātnieka S. Gaižūna priekšvārds «Ādolfs Erss un Lietuva». Komentārus rakstījām visi trīs, bet gribētos pateikties par palīdzību un atbalstu arī kolēģiem valodniekiem — B. Reidzānei, A.Stafeckai un A. Sarkanim; garīdzniekiem — Katoļu garīgā semināra profesoriem H. Trupam un V. Pentjušam, kuri palīdzēja novērst vairākas kļūdas un neprecizitātes ar reliģiju saistīto terminu skaidrojumos.

Lai šī grāmata palīdz tuvoties Latgalei!

Sastādītāja Ilona Salceviča

Biedrlņš A., Ļakmunds L. No Doles līdz jūrai. R.: Zinātne, 1990. 15 000 eks.

Latviešu lasītāj^ pēdējos gados saņēmuši virkni populārzinātnisku grāmatu par teh­nikas vēstures jautajumiem. Tje ir vienotā mākslinieciskā un poligrāfiskā apdarē ietu­rēti izdevumi, kas sniedz bagātīgu faktu materiālu saistošā izklāstā, kā ari fotoattēlus un tehniskus zīmējumus. So grāmatu virkni — faktiski sēriju (standartiem neatbilst iz­laides periodiskums) — aizsaka E. Liepiņa «Automobiļu vēstures lappuses» (1983). Ar nakamo zdevumu — Ločmelis J. Simt gadi ar telefonu (1984) — tika ieviests pašrei­zējais formāts un apdare. Turpmakajos gados iznākušas šādas grāmatas: Pope A. Zvaig­znes krasta (1985, par bakam), Ločmelis J. Simt piecdesmit gadu ar telegrāfu (1986), Pūriņš R. Senās vējdzirnavas (1987), Anteins A. Bronza Latvijā (1988), Pope A. Burenieku gadsimts Latvija (1989). Grāmatā «No Doles līdz jūrai» iepazīsim Daugavas krastu apbūves un upes regulēšanas vēsturi sakarā ar tās izmantošanu kuģniecības vajadzībam. Krastmala senatne un mūsdienās, tilti, juras osta un citas hidrotehniskās būves — to konstrukcija un tālākās attīstības perspektīvas varētu iekļauties to jautājumu lokā, kuri pašlaik saista Iasītaju interesi.

Populārzinātniskā Latvijas Sarkanā grāmata. R.: Zinātne, 1990. 30 000 eks.

Latvijas Sarkanās grāmatas pamatvariants tika izstrādāts 1979. gada decembrī.

1985.  gada izdevniecība «Zinātne» laida klajā republikas Sarkanās grāmatas zinātnisku izdevumu, kas bija domāts pirmām kārtām speciālistu un dabas aizsardzības darbinieku vajadzībam. Tirāža bija neliela. So iemeslu dēļ izdevums nebija pieejams plašākam lasītaju lokam. Lai paaugstinātu iedzīvotāju vispārējo ekoloģisko kultūru un izpratni jautā­jumos, kas saistīti ar apdraudēto dzīvnieku un augu sugu glābšanu un saglabāšanu, bija nepieciešams populārzinātnisks izdevums.

Sarkanajās_ grāmatās sugu sastāvs un statuss mainās, mainoties to apdraudētībai un dzīves videi, kā arī zinātnieku rīcībā esošajai informācijai. Jaunajā izdevumā ieskicēta šādu parmaiņu perspektīva.

Populārzinātniskā Latvijas Sarkanā grāmata iecerēta trijās daļās. Pirmajā no tām iekļauti dzīvnieki, otraja — ziedaugi, bet trešajā — sūnas, ķērpji un citi zemākie augi. Šogad nāk klajā pirmā grāmata.

Tirmanls I. Mūsu abinieki (sēr. «Daba un mēs»). R.: Zinātne, 1990. 17 000 eks.

Saudzējams ir ne tkai tas, kas priecē no pirmā acu uzmetiena. Necilie, dažam labam pat nepatīkamie saldūdens tilpju apdzīvotāji — vardes, krupji, tritoni — pārtiek no kukai­ņiem, tādējādi palīdzēdami atbrīvoties no lauksaimniecības kaitēkļiem. Taču cilvēka saim­nieciskās darbības rezultātā šādu ūdenstilpju platības ir strauji samazinājušās un turpina samazināties, bet mūsu mazie, taču visai noderīgie līdzgaitnieki, kuriem vajadzīgs gan ūdens, gan sauszeme, tiek apdraudēti. Iepazīsim viņus labāk — tas nereti ir pirmais solis uz vēlēšanos palīdzēt. Un vēl — tautā zināms teiciens: «Varde dzīvo tīrā ūdenī.. .»

Baltakmens R. Bērie, sirmie, dūkanle. R.: Zinātne, 1990. 20 000 eks.

Mūsu laukos atgriežas saimnieks, un labam saimniekam vajadzīgs labs zirgs — ne tikai vilcējs, bet arī draugs. Kad lauku bērni augdami zirgiem droši pa kājām pinās, viss bija vienkārši: kad vajadzēja sākt strādāt, abas puses viena par otru visu zināja. Bet paš­laik? Pazīstamā zirgkopības speciālista emocionālais apcerējums varbūt palīdzēs pārrauto saiti sasaistīt gan nākamajiem saimniekiem, gan zirgu mīļotājiem, gan dabas draugiem. Grāmatā ietverts bagātīgs izziņas materiāls par dažādām zirgu šķirnēm visā pasaulē un šķirņu veidošanas principiem — par zirgu īpašībām un to pārmantojamību. Autors stāsta ari par jāšanas sporta veidiem un tajos gūtajiem sasniegumiem, tādēļ grāmata ieinteresēs arī šā sporta veida cienītājus. Bet bagātīgo melnbalto un krāsaino fotoattēlu klāstu lab­prāt pārskatīs katrs lasītājs.

S*

Harijs Hiršs

TAUTAS LIKTEŅI. CILVĒKU MŪŽI

Liepa A. Ekshumācija. I?.: Liesma, 1990.

Lauku mājām parasti ir savs sargs — pie būdas ķēdē piesiets suns. No nemitīgas skraidīšanas pa apli pusriņķis ap būdu nomīdīts pliks. Katram nācējam suns metas virsū, briesmīgi rēkdams un riedams, pilnā sparā drāzdamies uz svešinieku, līdz ķēde to pie nomītā apļa malas stāvus uzrauj gaisā, aizžņaugdama rīkli tā, ka šermuļus uzdzenošā rēkšana uz brīdi gan apraujas, bet tūlīt atsākas ar jaunu spēku. īpaši nikns ķēdes suns kļūst, kad tuvumā mana kādu no saimniekiem, kam var parādīt savu centīgumu, — katram sava maizīte jāpelna.

Bet visinteresantākais sākas tad, kad — reizēm gadās — kakla siksna enerģiskajā rāvienā pārtrūkst un suns kūleņu kūleņiem noveļas pagalma mauriņā. Liekas — nu gan briesmonis svešinieku saplosīs gabaliņu gabalos! Bet nekā… Apjucis un nokaunējies, no negaidīti iegūtās brīvības nobijies, asti kājstarpi iemiedzis, dūšīgais mājas sargs steidzīgi manās atpakaļ pie savas būdas — drošībā — un no turienes gan vēl mulsi ierejas.

Dies pasarg — nekādi nedomāju rakstniekus suņiem pielīdzināt, bet pašreizejā situācija mūsu lietratūrā dažā ziņā sauc atmiņā šo negaidīti brīvībā izrāvušos apju­kušo un samulsušo mājas sargu. Četrdesmit garus pēckara gadus stingros iemauktos turēta un tomēr savā labajā daļā, par spīti visam, atrazdama iespējas uzrunāt savu tautu — kaut ar mājieniem, zemtekstiem, ar niansēm un noskaņām — mūsu rakstniecība tāpat īsti nezina, ko ar nule iegūto brīvību iesākt.

Bet tās nu — beidzot — ir veselīgas grūtības, kad literatūra, tāpat kā visu mūsu dzīve, pamazām sāk atgriezties savā normālajā stāvoklī. Tagad, teiksim, romānam vairs nav jābūt ne politiskai instrukcijai, ne vēstures mācībai, bet gluži vienkārši vēstījumam par cilvēka dzīvi šajā pasaulē. Šķiet, jaunajā laikā pats pirmais plaša apjoma prozas darbs ir Anitas Liepas romāns «Ekshumācija», kas, intensīvi un aizrautīgi strādājot, tapis 1988. gadā — rakstīts aizgūtnēm, kad ilgi nosprostotās patiesības slūžas beidzot atrautas vaļā un gribas ātrāk pastāstīt cilvēkiem izsāpēto smagumu. Kā stāsta pati rakstniece, darbs pie šīs grāmatas sācies jau sen, tapuši vairāki varianti, kas gan krāsnī piesardzības dēļ dedzināti, gan literatūras lietās «viskompetentāko» iestāžu ares­tēti, autorei kā honorāru smagus ieslodzījuma gadus sagādājot.

«..tas ir pirmais latviešu virsniecības tapšanas, darbības un traģiskās bojāejas tē­lojums,» sacīts izdevniecības anotācijā. Un A. Liepas grāmatā patiesi aptverts laiks veselu simt gadu garumā, izsekojot kādas dzimtas likteņiem šajā latviešu tautai tik smagajā, krasu pagriezienu, karu un revolūciju, visdažādāko varas režīmu, dramatisku un traģisku notikumu pārpilnajā vēstures posmā.

Simtgade — tā šķiet tik gara… Ja mēģinām iedomāties pagājušā gadu simteņa beigas un salīdzinām ar mūsdienām, uzreiz sajūtam milzīgo distanci, kas šķir no tiem laikiem. Tā bija pavisam cita un citāda pasaule un citāda dzīve, kas šodien mums liekas gandrīz vai eksotiska. Bet — vēl pašlaik tepat mūsu vidū dzīvo cilvēki, kas dzimuši deviņpadsmitajā gadu simtenī (un pirms gadiem desmit viņi nebija vēl nekāds retums), kam šie tālie laiki nav nekāda vēsture, bet pašu pieredzētais un līdzdzīvotais,— mūsu vectēvi un vecāsmātes. _

Tā tas arī A. Liepas romānā — it kā tali un sen pagājuši notikumi, bet īsteni ciešām radniecības saitēm sasitīta ģimene, kuras atsevišķo locekļu likteņi saauguši un sasaistījušies tik nedalāmi, ka vēl šodien ietekmē stāstītājas dzīvi. Protams,_ šo plašo materiālu visā pilnībā ietvert vienā, kaut apjomīgā grāmatā nekādi nav_ iespejams,_ to­mēr galvenajos vilcienos rakstniece savu varoņu mūžus izseko bez lielākiem pārrāvu­miem. Tās ir divas latviešu virsniecības paaudzes. _ _ Pirmā •— cariskās Krievijas karaskolās audzētā, vēlākie latviešu strelnieku bataljonu un pulku virsnieki Pirmajā pasaules karā, pilsoņkara un Latvijas jaunveidotās armijas komandieri. Daudzi no viņiem bija vienkāršu zemnieku un strādnieku bērni, kas uz karaskolām devās ne jau tāpēc, ka karadienestā saskatītu savas dzīves aicinajumu, bet gan tāpēc, ka tur pavērās iespēja tikt pie izglītības un ieņemt augstāku stāvokli sa­biedrībā arī no trūcīgākiem slāņiem nākušiem jauniešiem. Tā romāna varonis — strād­nieku puika Sondors — ne tikai kļūst par oficieri, bet tiek pat iecelts muižnieku kārta.

Plaši veras Ziemas pils parādes durvis. Platas, greznas kāpnes, gara anfilāde, krāšņa, karavadoņu ģīmetnēm rotāta zāle. Viņu sagaida vairāki augsti virsnieki. Viens atver ādas vākus ar sudrabotu divgatvainu ērgli virspusē un lasa. Par izciliem nopel­niem kaujaslaukā Rīgas frontē kapteinim Aleksandram Jāzepa dēlam Sanderam (uz­

vārda skanējums pa šo laiku jau mainijies — H. H.) piešķirts Krievijas impērijas aug­stākais apbalvojums — svētā Jura ierocis jeb Zelta zobens. Ar viņa majestātes Viskrie­vijas cara Nikolaja Otrā pavēli Aleksandrs Jāzepa dēls Sanders iecelts muižnieku kārtā.

Māmuliņ, vai tu dzirdi? Nu lielā stunda ir situsi, latviešu puikam Zelta zobens pie sāniem. Tikai nedomā, ka tas patiesi no tira zelta. Asmens tāds pats kā citiem, apzeltīts vien rokturis, un virsā tam Jura krusts. Tas man par manām sagandētajām plaušām, par manu kurlo ausi un stūraino gailu. Par trim ar pusi gadiem dubļos, sniegā, pār­gājienos, kaujās. Un gals šiem pārgājieniem un kaujām nemaz nav paredzams. Vai esmu priecīgs? Lepns? Es nezinu, tik tiešām šobrid nezinu. Zelta zobens, muižnieku kārta — tik augstu mani sapņi nekad nav sniegušies. Un man vēl tikai divdesmit deviņi gadi…

tā vienkāršs latviešu puisis, k|uvis par «jūsu labdzimtību», māsu uz Smoļnija diž­ciltīgo meiteņu nodaļu grib pārcelt. Sis divu brāļu Sondoru ce]š uz militāro karjeru, viņu vecāku un māsu dzīvesstāsti veido romāna pirmo daļu — «Vilku menesī dzimu­šie».

Otrā daļa •— «Baltā saulē, melna enā» — rada abus nu jau ilgās kaujās rūdītos virsniekus pretējās pusēs: jaunākais brālis Anatolijs turpina dienestu Latvijas armijā, vecākais — Aleksandrs — turpretī palicis Padomju Krievijā un ieņem diezgan augstus amatus Sarkanajā armijā, līdz pazūd kārtējo represiju vilnī. Sis ir Latvijas virsniecības otrās paaudzes — arī traģiskas paaudzes — izaugšanas laiks: jaunās valsts armijai savu dzīvi veltījuši, viņi gandrīz visi bez nevienas kaujas nonāk cilvēku iznīcināšanas nometnēs ziemeļos, un pēc ilgiem moku gadiem mājās atgriežas tikai retais. So ceļu no Litenes līdz Noriļskai lemts piedzīvot arī nu jau iesirmajam Anatolijam Sondoram: izciest visus pazemojumus, badu, salu, līdz viņa pēdas pagaist šajā ļaužu miljonus samalušajā nāves mašinērijā.

Romāna trešā daļa — «Kliņģerīsu vainags» — rakstīta intīmākā, sirsnīgākā toņ­kārtā nekā iepriekšējās, kur autores objektivizētais vēstījums mazliet tā kā nošķir la­sītājus no varoņiem, neļaujot līdz galam iedzīvoties viņu likteņos. Tagad autore tieši stāsta par pašas pieredzēto un pārdzīvoto, un mēs esam kopā ar to jauno meiteni, kura pēc studiju beigšanas 1953. gadā ar balto kuģi «Josifs Staļins» brauc pa Jeņiseju uz Taišetu, Dudinku, Noriļsku meklēt krusttēvu vai vismaz iegūt kadas noteiktas ziņas par viņa mūža pēdējiem gadiem. Mēs it kā paši savām acīm ieraugām šo neskaitāmo ieslodzījuma nometņu valstību, tur valdošo režīmu, dzīves apstākļus, sastopam dažus atbrīvotos, bet tepat nometinājumā atstātos virsniekus, dzirdam viņu stāstus.

Bet tas vēl ir tikai 1953. gads, un šāda mūsu interese par tik tālām vietām nemaz nav pieļaujama. Turpat Taišetā jauno meiteni arestē un veikli safabricē vajadzīgās apsūdzības. Seko Rīgas čekas pagrabi, Centrālcietums, tiesa — un uz septiņiem gadiem viņu ved atpakaļ uz ziemeļiem, lai tagad soda nometņu dzīvi iepazītu arī no iekš­puses. Tā iepriekšējās paaudzes ciešanas Namedai nāk līdzi visu viņas mūžu.

Nameda Lapa, jūs turpmāk nevadīsiet ekskursijas. Cilvēks, kurš tiesāts par pretpadomju propagandu, nevar strādāt ideoloģisku darbu. Jūs sakāt: tas bija pirms trīs­desmit gadiem? Un kas par to? Valsts jūs esot apbalvojusi ar medaļu par ilggadīgu darbu? Acīmredzot kļūda. Vai ari priekšniecības tuvredzība. Būs priekšniecība arī jāņem priekšā. Bet, kas attiecas uz trīsdesmit gadiem, pretvalstiskiem noziegumiem noilguma nav. Uz Noriļsku braucāt? Virsniekus meklējāt? Par streiku rakstījāt? Nu lūk! Kurš godīgs cilvēks drāzīsies uz otru pasaules malu, lai satiktos ar noziedzniekiem? Tā ka pareizi vien ir. Jums piešķirta pensija, pie tam pieklājīga. Kas vairāk vajadzīgs? Ja bez darba garlaicīgi, audzējiet gurķus un salātus. Lasiet ogas un sēnes. Par ekskursijām aizmirstiet. Tādus kā jūs tūristiem un ekskursantiem nedrīkst tuvumā laist.

Ir tūkstoš deviņi simti astoņdesmit trešais gads.

Anitas Liepas romāns ir pirmais, kas droši ķeras klāt tai mūsu pagātnes un šodienas dzīves daļai, par kuru rakstniecība līdz šim bija spiesta klusēt. Nav šaubu, ka šai grāmatai sekos vēl daudzas, dzīves materiāla tām diemžēl neaptrūks vēl ilgi…

MARGARITA JURSENARA (1903—1987) — franču rakstniece, pirmā sieviete, kas kļuvusi par Franču akadēmijas locekli (1980), — rakstījusi poēmas, drāmas, esejas, ro­mānus un stāstus. Viņai raksturīga filozofiska pasaules uztvere un ārkārtīgi plaša eru­dīcija. Kopš bērnības viņa daudz cejojusi un citu tautu kultūru iepazinusi dzīvā saskar­smē, iejūtoties un iedziļinoties tajā. Cilvēku un laikmetu pazīšanā sakņotā iecietība, ori­ģinālā tēlainība un ārkārtīgā domas intensitāte izpaužas viņas darbos.

«Hadriāna atmiņas» ir romāns, kas tapis vairāku gadu desmitu gaitā — aizsākts, kad autorei bija tikai mazliet pāri par divdesmit gadiem, pamests kā neīstenojama iecere, pēc dažiem gadiem atsākts un pabeigts tikai pēckara laikā, kad rakstniece jau sasnie­gusi briedumu. Sajā vēsturiskajā romānā, kas sarakstīts kā Romas imperatora Hadriāna atmiņu vēstījums Markam Aurēlijām, M. Jursenāra mēģinājusi parādīt laikmetu it kā no iekšpuses, tā pārstāvja uztverē. Imperators Hadriāns ir valdnieks, kas visiem spē­kiem pūlējies atsacīties no kariem, kaut ari tas ne vienmēr izdevies, celtnieks, reforma­tors, grieķu kultūras cienītājs un sapratējs, radoša personība, tādēļ autorei dziļi simpā­tisks. Romāns nav tikai izcilu laikmeta notikumu tēlojums, tas ir ari veca cilvēka at­skats uz dzīvi — uz kaislībām, godkāri, mīlestību, zaudējumiem un ieguvumiem. Sajā darbā smeldzīgi jūtams dzīves noriets un nāves tuvums.

«Hadriāna atmiņas», «Melnā stadija» (vēsturisks romāns par ticības karu laiku) un «Austrumu stāsti» ir pārtulkoti latviešu valodā un izdevniecībā «Liesma» gaida savu kārtu nākšanai klajā.

Tulkotāja

Margarita Jursenara

HADRIANA ATMIŅAS

© Librairi Plon, 1958

Roma vairs nav Roma: tagad tai vai nu jāiet bojā, vai jālldzinās pusei pasaules. Sie jumti, šīs terases, šīs māju saliņas, ko rietoša saule zeltī tik skaisti sārtas, vairs nav bailīgi ieskautas nocietinājumu mūros kā mūsu karaļu laikā; es pats krietnu daļu no tiem atjaunoju Ģermānijas mežos un Britānijas klajumos. Ik reizes, kad no tālienes kāda saules apspīdēta ceļa līkumā ieraugu grieķu akropoli un tās pilsētu — tik pilnīgu kā ziedu, saistītu ar pakalnu tā, kā ziedkauss savienojas ar stiebru, jūtu, ka šo neat­kārtojamo augu ierobežo pati tā pilnība, kas pastāv noteiktā telpā un laikā. Tās vienīga izplatīšanās iespēja, tāpat kā augam, ir sēklas: ideju sēklas, ar kurām Grieķija apaugļo pasauli. Turpretī Roma — smagāka, bezveidīgāka, nenoteiktāk izvērsusies savas upes krastos — tiecas pēc plašākiem apvāršņiem: pilsēta kļuvusi par valsti. Es vēlētos, lai valsts vēl plestos plašumā, pārtaptu par pasaules kārtību, par lietu kārtību. Tikumiem, ar kuriem pietika mazai pilsētai uz septiņiem pakalniem, vajadzētu iegūt lielāku loka­nību, daudzveidību, lai tie būtu derīgi visai zemei. Romai^ ko es pirmais iedrošinājos nosaukt par mūžīgo pilsētu, arvien vairāk jākļūst līdzīgai Āzijas kultu mātišķajām die­vēm — jaunekļu un ražas devējām, kas spiež pie krūtīm lauvas un bišu saimes. Taču ikvienam cilvēku roku darinājumam, kas tiecas pēc mūžības, jāpieskaņojas lielo dabas parādību mainīgajam ritmam, jāsavienojas ar zvaigžņu laiku. Mūsu Roma vairs nav senais Evandras ganu ciemats, kurā briest nākotne, kas daļēji jau pagājusi; Roma — republikas upuris — ir izpildījusi savu uzdevumu; pirmo cēzaru neprātīgā galvaspilsēta pati tiecas pēc saprāta; pienāks laiks citām romām, kuru veidolu nespēju lāgā iztēlo­ties, taču es būšu palīdzējis tās radīt. Kad apmeklēju senās svētās, bet pagātnē pali­kušās pilsētas, kurām cilvēces tagadnē nav vairs nekāda svara, dodu solījumu gādāt, lai manu Romu nepiemeklētu Tēbu, Babilonas vai Tiras sastingušais liktenis. Tā iz­lauzīsies no sava akmens ķermeņa, tā radīs sev drošu nemirstību no valsts vārda, pilsoniskuma un republikas vārda. Civilizācijas vēl neskartajās zemēs Reinas, Donavas vai Batavijas jūras krastos ikviens ar žogu apjozts ciems tnan atgādināja niedru būdiņu, kur uz mēslu kaudzes, vilcenes pienu pazīdušies, gulēja mūsu romiešu dvīņi: šajās nākamajās metropolēs atdzims Roma. Pāri nācijām un rasēm, ģeogrāfijas un vēstures notikumiem, atšķirīgām dievu vai senču prasībām mēs uz visiem laikiem, neko nesa­graujot, būsim pacēluši cilvēku rīcības vienotību, gudras pieredzes mācību. Roma tur­pinās sevi ik mazajā pilsētā, kur ierēdņi pūlēsies pārbaudīt tirgotāju svarus, notīrīt un apgaismot ielas, vērsties pret nekārtībām, nevīžību, bailēm un netaisnību, saprātīgi tul­kot likumus. Tā neies bojā, kamēr pastāvēs kaut viena cilvēku pilsēta.

Platīnopole, Adrinopole, Antinoja, Hadrianotēra … Cik spēdams vairoju šis cilvēkbišu saimes. Ūdensvada licējs un mūrnieks, inženieris un arhitekts palīdzēja pilsētām tapt, taču to dzimšanai bija vajadzīgas arī ūdens āderu meklētāja spējas. Pasaulē, kur vairāk nekā pusi platības vēl aizņem meži un tuksneši, līdzenumi un lemešu neskartas zemes, skaisti izskatās akmens plāksnēm klāta iela, vienalga kāda dieva templis, pub­liska pirts un ateja, bārddziņa bodīte,_ kuras saimnieks ar saviem klientiem pārruna Romas jaunumus, maiznīca, sandaļu pardotava, varbūt gramatu tirgotava, dziednieku skola, teātris, kur laiku pa laikam izrāda kādu Terencija lugu. Musu smalkie ļaudis sūdzas par pilsētu vienveidību: viņiem nepatīk visur ieraudzīt vienu un to pašu impe­ratora statuju vai vienādus ūdensvadus. Viņiem nav taisnība: Nima ir skaistaka citada veidā nekā Arla. Taču pati šī vienveidība, kas rodas trijos kontinentos, ceļotajam ir patīkama kā jūdžu stabs ceļmalā; lai cik bezpersoniskas būtu musu pilsētas, no tam visām ir savs labums: tās ir ceļa posms, pieturvieta vai patvērums. Pilsēta — cilvēka roku darbs, varbūt vienmuļš, bet tādā veidā, kadā vienmuļas ir medus pilnas bišu šūnas, saskarsmes un maiņas vietas, kur zemnieks ierodas pārdot ražojumus un paliek ieplestu muti stāvam portika gleznojumu priekšā… Manas pilsētas dzima_ no satik­šanās ar kādu zemes nostūri, no manu imperatora nodomu un manas cilvēka dzīves notikumu sastapšanās. Platīnopoles dibināšanas pamatā bija nepieciešamība radīt Trāķijā jaunas lauksaimniecības faktorijas, bet arī sirsnīga vēlēšanās godināt Plotīnas pieminu. Hadrianotērai likti pamati ka Mazazijas koktirgotāju centram, bet_ man sā­kotnēji tā bija vasaras atpūta, medījumiem bagāts mežs, tēstu baļķu māja Atīdas kalna pakājē, putojošs strauts, kur ik rītu peldējāmies. Epairas Hadriānopole kļuva par cen­tru noplicinātai provincei, bet tas pirmsākumos bija mans dieves Dodonas apmeklējums. Adrianopolē, zemnieku un kareivju pilsētā, stratēģiskā centrā pie barbaru apgabalu robežas, dzīvoja sarmatu karu veterāni; pazinu katra šī vira tikumus un vājības, zināju viņu vārdus, dienesta gadu un ievainojumu skaitu.

No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja

Imperatora Hadriana mauzolejs Romā. Piranēzl gravīra

Grāmata «Spūnriveras antoloģija» (Spoon River Antology), kas iz­dota ASV 1915. gadā, tiek dēvēta par vienu no amerikāņu dzejas stūr­akmeņiem. Tās autors Edgars Lī Māsterss (Edgar Lee Mas­ters) jau šī gadsimta sākumā bija pacīnījies literatūras druvā — rak­stījis dzejoļus, drāmas, esejas —, taču slava nebija viņu lutinājusi. Pā­rāk stipri viņu, kā ari visu amerikāņu literatūru vēl turēja valgos eiro­peiskās resp. angliskās literatūras pieredze un autoritāte.

Tiesa, jau pagājušā gadsimta beigās parādījās amerikāniskā līduma lauzējs — Volts Vitmens (Watt Whitman), bet viņa ceļš bija klāts neat­zīšanas ērkšķiem un akmeņiem. Bija vajadzīgs laiks, lai lasītāji pierastu pie viņa nesaistītajiem, demokrātiskajiem ritmiem, pie viņa bezaizspriedumainā pasaules redzējuma, lai pieņemtu Vitmena himnu Amerikai. Kad tas jau bija noticis, sāka plaukt īpatni amerikāniskā dzeja: Karls Sendbergs (Cart Sandburg), Veičels Lindsijs (Vadiet Lindsay) — starp citu, Lī Māstersa novadnieki no Rietumu vidienes (Middle West).

Spūnriveru veltīgi meklēt pat vissīkākajā Amerikas Savienoto Val­stu kartē. Tā ir autora izdomāta provinces pilsētiņa. Un tomēr ikvienā nostūrī, ikvienā štatā amerikānis sazīmēs savu Spūnriveru — mazpilsē­tas tikumu un netikumu galeriju.

Lī Māstersa «Antoloģija» nav īsti ne cikls, ne vienota epopeja. Taču provinces kapsētā dusošie ir savā starpā likteņa saistīti. Mūža lielākā pārbaudījuma — nāves gaismā katrs no viņiem beidzot liecina dzīves laikā slēpto patiesību. Protams, savas izpratnes robežās. Kapsēta vēršas savdabīgā simfoniskā orķestrī, kura galvenais motīvs ir cilvēcība. Cilvē­cība bez uzkrāsojumiem, bez iztaisnojumiem. Aizgājējs runā ar sava kap­akmens vārdiem, viņš nevar savu liecību mainīt. Tā ir skumja, vienno­zīmīga un mūžīga.

«Spūnriveras antoloģijai» ir dziļas saknes: sengrieķu un bizantiešu epitāfiju krājumi. Sengrieķu varonis un amerikāņu sīkpilsonis — kā viens, tā otrs nostaigājis cilvēkam atmērīto ceļu. Ikviens cilvēks ir gan atšķirīgs, gan līdzīgs.

«Spūnriveras antoloģijai» ir ari atvases. Šādas atvases izplaukšanu es pieredzēju Maskavā studiju gados, kad mans igauņu kolēģis Maiss Trāts (Mats Traat) rakstījis savas populārās «Haralas biogrāfijas» (Harala elklood). Droši vien šī atvase nav vienīgā. Cilvēka mūžs allaž ir tāds brīnums kā piedzimis bērns, uzplaucis vizbulis vai pirmā snieg­pārsla.

Spūnriveras kapsēta māca saprast un piedot. Tadeļ mes atzīmējam nevis autora, bet grāmatas jubileju.

Pagājusī desmitgade «Bookcr Prize» vēsturē sākās ar šīs balvas piešķiršanu Viljamam Goldingam par 1980. gadā iz- nākušo romānu «Jūras ceļojuma rituāli». Varbūt tā nav nejaušība. Literatūra cen- šas aizvien dziļāk ietiekties cilvēka dvē- seles izpētē un meklē aizvien jaunus ce- ļus, kā apzināt pagātni un būvēt tiltu no tās uz mūsdienām. Sajā procesā ie- kļaujas arī Viljams Goldings (dz. 191 l.g. 19. sept.), kura spalvai pieder nu jau četrpadsmit romāni. Par savu devumu li- teratūrā rakstnieks 1983. gadā saņēma visaugstāko novērtējumu — Nobela prē- miju. Latviešu literatūrkritikā analizēti divi viņa romāni — «Mušu valdnieks» ((1954, latv. 1987) un «Smaile» (izd. 1964. g.). Domāju, ka «Jūras ceļojuma rituāli» ir nākamais nozīmīgais rakstnieka sasnie- gums, bez kura apskata nav iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par V. Goldinga daiļradi. Romāna darbības laiks nav precīzi datēts. Tas varētu būt Napoleona karu beigu posms. Bez kāda ievada rakstnieks iesviež lasītāju pagātnē. Romānā tā at- dzīvināta ar dokumentālu patiesīgumu, kas īpaši izpaužas V. Goldinga spējā ie- miesoties savu tēlu vēsturiski nosacītajās izjūtās. Taču te jāpiemetina, ka pagātne rakstnieku nevilina kā pašvērtība. Viņš arīdzan nemeklē tajā aizmetņus mūsdienu norisēm. Viņa daiļradē tā drīzāk ir fons, uz kura modelētas vispārcilvēciskās un sociālās kategorijas un to savstarpējās attiecības.  V. Goldinga daiļradē ideja prevalē pār sižetu un raksturiem. Romāns «Jūras ceļo­juma rituāli», tāpat kā daudzi citi viņa darbi, ir filozofisks un slēpj sevī metaforisku jēgu. To izprast palīdz vārdu spēle, kas ietverta grāmatas nosaukumā. «Rites of Pas­sage» tulkojumā no angļu valodas var nozīmēt «pārejas rituāli», un šajā konkrētajā gadījumā tos varētu saukt ari par «iesvētīšanas rituāliem». Romāna darbība notiek uz kuģa, kas no Anglijas krastiem dodas dienvidu puslodes virzienā. Sižeta līmenī «pāreja» ir attiecināma uz brīdi, kad kuģis šķērso ekvatora līniju. Pēc vecas jūrnieku paražas «iesvētīšanai» tiek pakļauti cilvēki, kuri to piedzīvo pirmoreiz. Kapteinis šim rituālam izvēlas vienu no centrālajiem romāna personāžiem — garīdznieku Robertu Koliju, kas to uztver kā pazemojumu. Tālākais notikumu risinājums noved šo cilvēku nāvē.

Interesanta ir romāna kompozīcija. Par visu notiekošo mēs uzzinām no ierakstiem kādā dienasgrāmatā un no tai klātpieliktas nenosūtītas vēstules. Dienasgrāmatu rak­stījis jauns angļu aristokrāts Edmunds Telbots, kas dodas uz viņa majestātes koloni­jām dienvidu puslodē, lai stātos karaļa dienestā gubernatora palīga amatā. Dienas­grāmata adresēta Telbota krusttēvam, kuru viņš uzrunā — «jūsu gaišība» un kuram ir spēcīga ietekme angļu valdošajās aprindās un Admiralitātē. Vēstules autors ir ga­rīdznieks Roberts Kolijs; viņš raksta māsai par apstākļiem un notikumiem uz kuģa, kas lasītājam jau daļēji pazīstami no Telbota stāstījuma.

V. Goldingam raksturīga tāda situāciju un vides izvēle, kuras rāda indivīdu izolā­cijā un atkailina viņā pašu būtiskāko. Parasti viņa varoņi sarežģītos, neordināros ap­stākļos nonāk izvēles priekšā. Romānā «Mušu valdnieks» šāda vide ir sala, romānā «Jūras ceļojuma rituāli» — kuģis. Tas ir karu pārcietis «veterāns», un kapteiņa biogrā­fija ir līdzīga kuģa biogrāfijai. Kuģis pārveidots pasažieru pārvadāšanai, taču viscaur jūtams, ka tas nav piemērots jaunajām funkcijām. Sevišķi asi to apzinās Telbots, ap­stākļus uz kuģa uztverdams kā izaicinājumu savai dižciltībai un sabiedriskajam stā­voklim. Telbota vēstījums visai augstprātīgā intonācijā iepazīstina lasītājus ar kuģi, tā pasažieriem, ar paražam un sīkām norisēm pasažieru un komandas dzīvē. Svarīga ir kāda nianse: kā jau tas uz kuģiem mēdz būt, apstākļus nosaka arī kajītes atrašanās vieta. Ar sev piemītošo tieksmi uz simbolismu rakstnieks romānā ir stingri stratificējis pasažieru piederību pie atsevišķam kuģa joslām un klājiem, tādā veidā radot noslēgtajā

vidē īpašu nosacītu kastu sistēmu. Vienu rangu tajā veido kuģa komanda ar despotisko kapteini Andersonu priekšgalā, otru — augstdzimušie un pārtikušie pasažieri, kuru vidū ir mums jau pazīstamie Telbots un Kolijs, kā arī dažas groteskas figūras: misters Broklebenks ar savām apšaubāmas^ reputācijas un nenosakāma vecuma pavadonēm, ekscentriķis Petimens un citi. Pārējās kastas pārstāv emigranti, zemākas izcelsmes pa­sažieri un kalpotāji.

Romāna konflikti iezīmējas cīņā par ietekmes sfērām kastu iekšienē un starp tām. Nemitīgu spriedzi cīņā par autoritāti uz kuģa uztur kapteinis un misters Telbots. Vēlāk tajā iesaistās arī Kolijs, un tas viņam ir liktenīgi. Katra tēla cīņas arēna ir telpiski norobežota. Sadursmes rodas, kad kāds, piemēram, misters Telbots, pārkāpj savas vides robežas un ielaužas «pretinieka» teritorijā, piemēram, tuvojas kapteiņa tiltiņam. Arī traģiskie samezglojumi, kuri skar Koliju un ir par iesmeļu viņa nāvei, saistīti ar autora nosacīti izveidoto vides stratifikāciju: Kolijs, būdams zemnieciskas izcelsmes, kā ga­rīdznieks uz kuģa nonāk vidē, kas neatbilst viņa sociālajam «es». Reliģijas sludinātāja ambīcijas, kuru izpausmes rakstnieks reizēm tēlo traģikomiski, gumda Koliju iet aiz­vien tālāk un ielauzties pat kapteiņa ietekmes sfērā, un tā viņš pats it kā izaicina savu traģisko galu.

Romānā spilgti skan varas tēma. Rakstnieka uzmanības centrā ir vara un autori­tāte, to ļaunprātīga izmantošana sabiedrības stingras sociālas stratifikācijas apstākļos. Romāna sākumā šīs neapgāžamās sociālās struktūras apoloģēts ir pats stāstītājs Ed­munds Telbots — viņš visus cilvēkus grupē pēc to izcelsmes un stāvokļa sabiedrībā.

Brauciena laikā Telbots tomēr ir spiests pārvērtēt savus šķiriskos aizspriedumus. Tam par iemeslu ir gan Sammersa morālais pārākums, gan Kolija traģiskais gals, kurā arī Telbots savas klišejveida domāšanas un aizspriedumu dēļ netieši vainojams. Rakstnieks parāda, kā vispārcilvēciskie kritēriji Telbotā pakāpeniski gūst virsroku pār šķiriskajiem. Un, jo tuvāk ekvatora līnija, jo lielākas izmaiņas notiek cilvēkos uz kuģa. Izšķiroša ir šīs līnijas šķērsošana. Ar to padziļinās «pārejas rituālu» jēga. No jūras brauciena ritu­āliem tie kļūst par cilvēka pārbaudes jeb rūdījuma rituāliem. Kolijs šo pārbaudi neiz­tur. Tomēr viņa nāve romāna izskaņā nav tikai kapteiņa cietsirdības rezultāts (kā to sākotnēji skaidro Telbots), viņš nav arī tikai šīs cietsirdīgās sistēmas upuris. Autors parāda, ka būtībā Koliju nogalina tas, ko viņš uzzina par sevi, par cilvēka dabu. Goldinga cilvēks ir, sarežģīts, cēlais viņā sadzīvo ar zemisko — līdzīgi tam, kā Telbota kajītē simboliski līdzās atrodas grāmatas un tie sadzīves priekšmeti, kuri nepieciešami ķermeņa fizioloģisko funkciju apmierināšanai.

Taču Kolijs uz kuģa ir reizē arī vienīgais, kas šai pārbaudē gūst morālu uzvaru. Viņš mirst šķietami muļķīgā nāvē — aiz sirdsapziņas mokām. Tieši dzīvā sirdsapziņa paceļ garīdznieku pāri citiem.

Viena no Goldinga daiļrades centrālajām tēmām ir ļaunums. Ļaunums kā cilvēka un sabiedrības atribūts. Sai romānā rakstnieks parāda tā ļaunuma spēku, ko sevī slēpj vara, tās uzurpēšana, tomēr nenoliedz arī pašā cilvēkā iemiesoto ļaunumu. Dažādās iz­pausmēs tas figurē gandrīz vai visos V. Goldinga darbos.

Kaut ari V. Goldinga personāži parasti pārstāv kādu ideju un ir skaidrojami sim­boliski, tie ir arī dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm. Teiktais sevišķi attiecināms uz ro­mānu «Jūras ceļojuma rituāli», kurā ideju cīņa ir pārliecinoši dramatizēta un nav pašmērķīga. V. Goldings pats par sevi teicis, ka viņš ir centies būt «pilsonis, romānists un skolmeistars». Sajā romānā vēlēšanās moralizēt gan jūtama mazāk nekā iepriekšējos darbos, bet spēcīgāk izpaužas abas pārējās viņa izvēlētās lomas.

Sevišķu pievilcību romānam piešķir V. Goldinga stilizētāja talants. Dienasgrāmatas forma rada ārkārtīgi autentisku vēstures noskaņu. Valodā ieturēts 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma pompozi vecišķais stils. Tas vienlaikus veic divējas funkcijas: paralēli senat­nīgas noskaņas radīšanai palīdz autoram distancēti ironizēt par stāstītāja tēlu.

Kā daždien «historiogrāfiskajā metaliteratūrā» pieņemts, romānā atrodama pašrefleksija. Citiem vārdiem sakot, autors netieši apcer sava romāna attiecības ar priekš­gājēju «tekstiem», tādējādi piedāvādams darba žanrisko un tematisko atslēgu. Tādas funkcijas, piemēram, ir atsaucēm uz S. Ričardsona grāmatu «Pamela», kas uzskatāma par paraugu romānam vēstulēs. Līdzīgi atrodamas reminiscences un atsauces uz Dž. Kon­rādā un H. Melvila darbiem, kuros arī ceļojumam ir simboliska jēga. Dž. Kon­rādā darbā «Tumsas sirds» brauciens pa upi ir uztverams kā ietiekšanās cilvēka dvē­seles dzīlēs, pat džungļos. Ceļojuma motīvs ir viens no visplašāk ekspluatētajiem mo­tīviem literatūrā. Nereti ceļojums telpā pārtop par ceļojumu no virspusējā, nejaušā uz būtisko. Līdzīga pārtapšana notiek E. M. Forstera romānā «Brauciens uz Indiju» (arī tā angliskajā nosaukumā ietverts vārds «passage»).

Romāna «Jūras ceļojuma rituāli» motīvu un tēmu bagātība dod vielu dažādas ievir­zes analīzei. Vēl tikai gribētos jautāt: kā lai sauc kuģi, kura nosaukumu autors nav minējis, — «Britannia» vai «Universum»? Ja uztveram kuģi kā noslēgtu mikrokosmu, tajā varam saskatīt 19. gs. Anglijas modeli, kurā pārstāvētas visas šķiras, pat finansu kapitāls kuģa mantziņa personā: viņš gan nerādās uz klāja, taču viņam ir parādā visi — no kapteiņa līdz matrožiem, pasažierus ieskaitot. Tikpat labi kuģi var uztvert kā jebkuras sabiedrības modeli. Taču romāns ir daudzslāņains. Tajā vienlīdz svarīgs kā sociāli kritiskais, tā arī ētiski filozofiskais aspekts. Tāpēc, nesašaurinot sim­bolu nozīmi, piebildīsim, ka romāna centrā ir cilvēks visā savā sarežģītībā, ar visām paša radītajām cilvēciskajām un sociālajām pretrunām.

1988.   gadā apritēja 400 gadu, kopš Rīgā sāka iespiest un izdot grāmatas no Antverpenes nākušais tipogrāfs Mollīns. Viņa vārds latviski rakstīts dažādi: Nikolajs, Niklāss, Nikolauss, Niklāvs, Nikolāvs. Rīgā (1588—1625) Mollīns iespiedis ap 179 grā­matas; ne visas tās saglabājušās, daļa tikai fragmentāri. Tie ir izdevumi galvenokārt latīņu un vācu valodā, daži zviedru un somu valodā, trīs latviski: «Psalmi un garīgas dziesmas vai dziedājumi», «Enhiridijs, Mazais katehisms». «Evaņģēliji un epistulas» (visi 1615. g.). Sie iespieddarbi kopā veidojuši luterāņu dievkalpojuma rokasgrāmatu.

Mollīns izdevis kalendārus, vēsturiska un juridiska satura rakstus, grāmatas skolai un zinātnei, teoloģiskus traktātus, dažādus sīkus apsveikuma dzejoļus, antīko autoru darbus (piemēram, Cicerona vēstules), Manceļa agrīnos sacerējumus. Mollīns darbo­jies sarežģītos politiskas, sociālas un konfesionālas konfrontācijas apstākļos, kad iespiesto vārdu savās interesēs centās izmantot karojošās nometnes. Ilgstošais poļu un zviedru militārais konflikts (1600—1692), Rīgas blokāde, bada un epidēmiju gadi, pro­tams, nelabvēlīgi ietekmēja tipogrāfijas darbu, burtstabiņu un papīra iegādi, grāmatu izplatību. Šauro lokālo apstākļu dēļ Mollīnam tikai retumis izdevies mēroties profesio­nālā ziņā ar lielajiem Eiropas grāmatniecības centriem.

Laikmets, kad darbojas Mollīns, ir sarežģīts un pretrunīgs dažādos aspektos. Hu­mānisma un renesanses ideāli ir pabalējuši visā Eiropā, pārsvarā valda reliģiska ne­iecietība un zinātniskās domas vajāšana (minēsim Bruno un Galileju). Mollīns ir Be­kona, Dekarta, Brahes, Keplera, Komenska, Harveja, Montēņa laikabiedrs. Pēc rene­sanses mākslā sāk dominēt manierisms, baroks, veidojas klasicisms. Glezno Rubenss, Rembrants, Kranahs, E1 Grēko, Deiks. Komponē Monteverdi, Palestrīna, Orlando Laso. Raksta Šekspīrs, Mārlovs, Bens Džonsons, Miltons, Taso, Servantess, Kalderons, Lope de Vega, Kornejs.

Basilija PlTnija «Rīgas slavinājums». Iespiests Lcipcigā 1595. g.

Dāvida Hilhcna sacerējums, veltīts. Rīgas humā­nistu atbalstītāja J. Zamoiska dibinātajai aka­dēmijai Zamoščā. Rīgas iespieddarbs 1594. g.

Sis laiks ir ari astroloģijas un dažadu māņticību laikmets. Raganu burvju un vilkaču sārti liesmo ne tikai Livonijā. Katoļu un hugenotu cīņas plosa Franciju, un jau tā sadrumstaloto Vāciju vājina Trīsdesmitgadu karš. No Fīlipa II varas raisās brīvās Nīderlandes provinces. Pēc Borisa Godunova nāves grūtu laiku pārdzīvo Krie­vija, kad Polija balsta Viltus Dmitrija gājienu uz Maskavu.

Literārā jomā šis laiks parādās arī latviešu lasītājam pazīstamos darbos: Gētes drāmā «Egmonts», S. de Kostēra «Leģendā par Tilu Pūcesspieģeli», H. Manna vēstu-

riskajos romānos par AnrI IV jaunību un vīra gadiem, R. Rolāna stāstījumā par Klamsī kokgriezēju Kolā Briņonu, Puškina drāmā «Boriss Godunovs», Monteņa esejas, Šekspīra lugās, Servantesa «Donā Kihotā». Arī mūsu pašu Rutku Ieva vēsturiskajā romānā par Kalendāra nemieriem Rīgā un J. Poruka stāsta par Mārtiņu Gizi.

Tādā klasiskā burvju un vilkaču zemē,, par kādu tiek dēvēta tālaika Livonija, lute­rāņu un kātoju garīdzniecībai bija krietni jānorūpējas cīņā pret pagānismu, vai, ka toreiz teica, elkdievību. Un, lūk, uz šāda fona 16. gs. nogalē darbojās Rīgas humā­nistu pulciņš.

Humānisms Rīgā, protams, ir tikai necils atzars no Eiropas humānisma kupla koka, kas sācis zaļot 14. gs. Itālijā. Humānisma likteņi ir atšķirīgi dažādās zemēs un laik­metos. Petrarkas laika humānisms nav idents ar Šekspīra, Servantesa vai Montēņa laika humānismu. Akadēmiskāks, filoģiskāks raksturs humānismam ir Vācijā un Nīderlande. Bet ir arī elementi, kas vairāk vai mazāk vieno visus Eiropas humānistus.

Viņi ir tā inteliģences slāņa pārstāvji, kurš cīnās par cilvēka personības^ autonomu attīstību, harmonisku fizisko un garīgo atraisīšanos. Viņi izvirza universālā cilvēka koncepciju. Viņi karo par domāšanas patstāvību, garīgu brīvību, cilvēcisku cieņu. Par cilvēka tiesībām uz laimi jau tepat virs zemes. Par to, lai cilvēks pats būtu visu jietu mērs, nevis marionete teologu rokās. Viņi tic cilvēces progresam un prāta iespejām, sapņo par zinātnieku un literātu republiku, par tertium regnutn — trešo valsti, kas it kā varētu būt neitrāla starp rupjām1 politiskām realitātēm un katoļu baznīcas uzmācību.

Humānisti vēršas pret dogmatisku un sholastisku domāšanu, pret fanātismu, reli­ģisku neiecietību. Cenšas antīko filozofiju saistīt ar kristietību, veidot vēsturisko atmiņu. Meklē ētiskus un estētiskus paraugus antīkajā literatūrā un mākslā. Klasiskā senatne ir kopēja tēvzeme visiem humānistiem, kuriem šķiet, ka Cicerona valstība ir lielāka par Kārļa V impēriju. Laikā un telpā humānistus vieno latīņu valoda, ko S. Cveigs nosau­cis par tālaika garīgās dzīves esperanto. Latīniski runā un raksta ne tikai zinātnieki un literāti, šo valodu, piemēram, labi pratis Rubenss. Bet Mollīna laikabiedrs Servantess par latiņu valodas lietotājiem, jāatzīst, izteicies dzēlīgi: «Ir ļaudis, kuriem latīņu valoda tomēr netraucē būt par ēzeļiem.» Jāteic arī, ka pārlieka aizraušanas ar latīņu valodu un antīkiem paraugiem kavējusi nacionālo kultūru izveidi.

Humānistu uzskatos arī daudz iluzora, nekonsekventa. F. Bekons savā «Jaunajā Atlantīdā» cer ieraudzīt zinātniekus valdnieku troņos, bet reālajā dzīvē viss ir citādāk. Tie, kas valda, filozofus ievēro pavisam maz, jo daudz tīkamāki viņiem ir muļķi, lie­kuļi un lišķi. Humānisti ar savu darbību satricina katoļu baznīcas visvarenību, bet reformācijas vēriens baida viņus pašus.

Par Roterdamas Erasmu katoļi teic, ka M. Luters tikai izperējis Erasma dētās olas. un tomēr Roterdamietis no reformācijas distancējas. Viņš baidās no sociāliem konfliktiem, kas var sagraut humānistu rūpīgi būvēto celtni. S. Cveigs viņu dēvē_ par istabas ideālistu, runā par Erasma triumfu un traģiku: no savām apmēram 3000 vēstu­lēm šis filozofs nevienu nav uzrakstījis dzimtajā holandiešu valodā. Sis ļoti darbīgais vīrs, šis «zinātņu šķīrējtiesnesis», kā viņu dēvē laikabiedri, ir ari bezgala piesardzīgs. Viņš baidās no mēra, dzīves neērtībām, tautas nemieriem … Visdrošāk viņš jūtas savā darbistabā pie rakstāmpults, kā viņu attēlojis mākslinieks H. Holbeins. Sis vīrs par sevi — homo per se — vismīļāk dzīvotu grāmatu tornī un no tā vērotu pasauli. Jo kas gan ir jaukāk nekā lasīt un rakstīt labas grāmatas… Dzīves rūpes tad, protams, jāuzņemas citiem.

Roterdamas Erasms — šis asa prāta cilvēks, šis 16. gadsimta Voltērs, kā viņu iesaukuši pēcteči, — labi apzinās sava dzīves stila nedrošību. Viņa spalvai taču pieder «Muļķības slavinājums» — pirmā liela vēriena satīra jaunlaiku literatūrā. Ironizējot par Sokrātu, filozofs it kā pazobojas pats par sevi: «Kamēr viņš filozofēja par mākoņiem un idejām, kamēr mērīja blusu kājas un apbrīnoja odu balsi, tas nepaguva iemācīties to, kas vajadzīgs sadzīvē.» Erasma piesardzība nepaglāba viņa darbus kontrreformācijas laikā: 1559. gada aizliegto grāmatu indeksā bija gandrīz visi Erasma sacerējumi.

Citas paaudzes vīrs ir skeptiski noskaņotais Montēņs — Mollīna un Rīgas humā­nistu laikabiedrs. Viņš uzskata, ka grāmatu gudrība vien ir nožēlojama. Vienāds stul­bums sastopams gan zinātņu aizsākumos, gan to virsotnēs. Analfabētus rada nezinā­šana un arī vīzdegunīga pārgalvība. «Varbūt mēs patiesi dzīvojam gadsimtā, kas ne­spēj radīt neko augstāku par viduvējību,» raksta Montēņs «Esejās». Laikmetā, kad tiek pakāpeniski apdzēstas visas renesanses lāpas, jāsaglabā vismaz sava personība: «Pa­tiesi domājošs cilvēks neko nav zaudējis, kamēr viņš pieder pats sev.»

Polijā, kuras pārvaldībā Rīga ir kopš 1581. gada, humānisms uzplaukst Stefana Batorija laikā. Sis monarhs reprezentē apgaismoto absolūtismu. Viņa labā roka ir kanclers Jans Zamoiskis, cilvēks ar plašu eiropeisku izglītību un sakariem. Viņš atbal­sta humānistus Polijā, Lietuvā un arī Rīgā. Laicīga ievirze ir viņa 1594. gadā dibi­nātajai Akadēmijai Zamoščā, kur pulcējas zinātnieki un literāti (arī rīdzinieki, piemē­ram, Dāvids Hilhens). J. Zamoiska draugs ir izcilākais tā laika poļu dzejnieks Jans Kohanovskis. J. Zamoiskis pārstāv valstsvīra un karavadoņa tipu, par kādu sapņo hu­mānisti: vienā rokā zobens, otrā — spalva. Pie ugunskura viņš rakstījis vēstules un labojis iesācēju dzejnieku vārsmas latīņu valodā. Fanātiskā katoļa Sigismunda III val­dīšanas laikā humānisti savus iekarojumus zaudē, jo karalim tīkamāki ir tādi neiecie­tīgi sprediķotāji kā Pēteris Skarga.

Ari Vi|ņas universitātes dibināšana 1579. gadā sekmē antīkās kultūras apguvi, jo te pulcējas daudz latīņu valodas pratēju. Daži augstskolas mācību spēki un audzēkņi kļūst pazīstami visā Eiropā, piemēram, retorikas, filozofijas un teoloģijas profesors M. K. Sarbevskis (1595—1640), kas iesaukts par «Sarmātijas Horāciju». Viņa dzejoju krājums latīņu valodā «Trīs lirikas grāmatas» izdots 60 reizes un tulkots dažādās va­lodās: kādam izdevumam titullapu zīmējis Rubenss. Daudzu antīko autoru un neolatīnistu darbus izdod Viļņas tipogrāfs Jans Karcans, kas iesaukts par Viļņas Aldu, pielī­dzinot viņu slavenajai Alda Manūcija firmai Venēcijā.

Vi|ņā parādās arī lietuviešu tautības humānisti. Garīdzniekam Nikolajam Daukšam (1527—1613) iznāk konflikts ar tiešo priekšniecību, jo viņa dzīvoklī atrastas daudzas Erasma un citu humānistu grāmatas. Humānisma un patriotisma manifests ir M. Daukšas priekšvārds sprediķu grāmatas izdevumam 1599. gadā, kur viņš aizstāv lietuviešu valodas tiesības: «Tauta dzīvo ne tik daudz ar pi|u stiprumu, druvu auglību un tērpu greznumu, kā ar to, ka saglabā savu dzimto valodu un runā tajā.» Lietuviešu un poļu humānistu vājā puse ir tā, ka tos arvien apdraud jezuītu ordenis un katoliskā reakcija.

Rīgas humānists Salomons Frencells Danlela Hermaņa darba_«Par vardēm un ķirzakam . .» izdevums Rīga 1600. g.

Antīko autoru un renesanses laika dzejnieku sacerējumi atrodami jau starp 1524. gadā dibinātās Rīgas pilsētas bibliotēkas gramatām — inkunābulām un paleotipiem. Tā­tad humānismam Rīgā pamati bijuši jau 16. gadsimta pirmajā pusē un pirmie ta pār­stāvji saistīti ar reformācijas kustību Rīgā. Tāds ir bijušais franciskāņu mūks, vēlāk dedzīgais protestantu piekritējs Burkards Valdiss (1490—1556), kura sacerēta meteņa spēle «Līdzība par pazudušo dēlu» izstrādāta Rīga 1527. gada februārī. B. Valdiss iekļaujas arī vācu literatūras vēsture, sevišķi ar vēlāk izdoto fabulu krājumu «Esopus»

0548). lt . , ,

Pirmie Rīgas humānisti ir galvenokart iebrauceji no citām zemēm: Nīderlandes, Vācijas, Polijas. Humānistiem ir mājas visur, kur runā latīņu vai sengrieķu valodā. Zinātkāre un ceļošanas prieks aizved viņus tālu pasaulē. Tā Rīgas Domskolas rektors

16.   gadsimtā ir no Nīderlandes nākušais Jakobs Bats, plašas privātās bibliotēkas īpaš­nieks. Kēnigsbergā kādu laiku uzturējies slavenā Pjetro Bembo skolnieks Georgs Sabīns. _ , . ,.

Humānisti pārsvara stāv talu no zemakajiem tautas slāņiem, bet Rīgas humānisti Rutgers Pistorijs un Henrikus Montānus 16. gadsimta vidu pieminējuši vietējos iedzī­votājus. Jāpiebilst, ka 16. gadsimtā Livonija un tās iedzīvotāji pavīd arī tādu Eiropas mēroga humānistu darbos, kādi ir Sebastjans Minsters un Ābrahams Orteliuss.

Humānisma izplatību Rīgā sekmē 1588. gadā izveidotā tipogrāfija un nākamajos gados realizētā Domskolas reforma. Piecu mācību gadu laikā tajā iespējamas plašākas antīko autoru studijas. Domskolai domāta 1589. gadā Mollīna iespiestā «Ētikas grā­matiņa» (Libellus ethicus), kā arī 1597. gadā iznākušās «Trīs runas» (Orationes tres), kurās Domskolas inspektors un humānists Johans Rīvijs uzsver antīkās kultūras peda­goģisko lietderību. Galvenokārt Domskolai arī domāts Mollīna 1614. gadā iespiestais Cicerona vēstuļu izdevums, kas veidots pēc Strasburgas humānista J. Sturma parauga.

Humānisma uzplaukums Rīgā saistās ar 16. gs. pēdējo gadu desmitu un 17. gs. pašu sākumu. Vēlāk humānistu pulciņš izirst: daži no viņiem miruši, citi no Rīgas aizbraukuši. Karš, mēris un kontrreformācijas frontālais uzbrukums visās garīgās dzī­ves sfērās nesekmē tālāku attīstību. Rīgas humānistus, kuru vidū, domājams, uzturējies arī tipogrāfs Mollīns, pulcējis Rīgas rātes sindiks (juriskonsults) Dāvids Hilhens (1561 — 1610) — plaša vēriena diplomāts, politiķis un kultūras darbinieks, kam lieli nopelni spiestuves organizēšanā, pilsētas bibliotēkas un skolu reorganizācijā. Bet medaļai ir arī otra puse: viņš ir viens no pirmajiem dzimtbūšanas tiesību kondifikatoriem Vid­zemē.

D. Hilhens dzimis Rīgā eltermaņa ģimenē, izglītojies dažādās Eiropas augstskolās, kontaktējies ar ievērojamiem zinātniekiem Nīderlandē, Vācijā, Polijā, piemēram, ar Dā­vidu Hitreju Rostokā, aizstāvējis Rīgas intereses Polijas galmā, bijis kanclera J. Zamoiska uzticības persona. Humānistu vidū viņš savu uzvārdu latinizējis: Heliconius. Pie Mollīna vien iespiesti 12 viņa sacerējumi, ir publikācijas arī ārpus Rīgas. Bet D. IIi 1 lienam trūcis vienas humānistiem raksturīgas īpašības — savaldības. Spējās dusmās viņš iesitis ar pātagu kādam savu uzskatu pretiniekam, tādēļ degradēts, padzīts no Rīgas un miris svešumā.

Pats spilgtākais Rīgas humānists ir tepat dzimušais un arī mirušais Basilijs Plīnijs (ap 1540—1605). Viņa tēvs Gregorijs Plīnijs — Rīgas Domskolas inspektors, Kalendāra nemieru dalībnieks un jezuītu pretinieks ■— dāvājis pilsētas bibliotēkai savas grāmatas. Izteiktas domas, ka Plīniju dzimta varētu būt cēlusies no latviešiem, jo uzvārds pirms Iatinizēšanas skanējis Plene (Pliene).

B. Plīnijs bijis ne tikai literāts, bet arī ārsts, dabaszinātnieks. Viņam ir apcerējurr. par magnētismu, krāsu teoriju. Kādā darbā viņš piemin sava laika izcilo astronoma Tiho Brahi, ar kuru, iespējams, ticies. Viņš runā par Zemes sfēriskumu — tas liecina, ;a Kopernika mācība bijusi pazīstama arī Baltijā. Ir ziņas, ka B. Plīnijs gleznojis. Tāad bijis tiešām universāls cilvēks humānistu izpratnē.

1595. gadā Leipcigā latīņu valodā iespiesta B. Plīnija poēma «Cildenās Rīgas pil­sētas, Livonijas metropoles slavinājums» (Encomium Rigae..). Tajā — piemēram, T augavas tēlojumā — jūtama gan antīkās literatūras un renesanses ietekme, gan arī vie­tējo autoru pieredze. Poēmu var salīdzināt ar 1612. gadā Mollīna iespiesto Rīgas p norāmu; dzejojumu ar labu vārdu pieminējis mūsu cienījamais J. K. Broce.

B. Plīnijs saka, ka slavēšot ne karus un kaujas, bet savu dzimto pilsētu — «' uģu nesējas Daugavas krastos». Viņam mīļi ar sirmo svinu un sarkano varu klātie Rīgas jumti. Kā Vācijas un Nīderlandes dzejnieki apdzied Reinu, poļi Vislu, tā B. Plīnijs ap­dzied Daugavu un dzīvi tās krastos. Skaista esot Daugava, un viņš nezinot zivīm bagātāku upi Eiropā. Ziemu kā melnas skudras pa Daugavas ledu virzoties preču ve­zumi, bet vasaru upes krastos pastaigājoties pilsētnieki.

B. Plīnijs tēlo vecpilsētas šaurās ieliņas un varenos nocietinājuma vaļņus, baznīcu sakrālo mirdzumu un piepilsētas dārzus. Kuģi ar augstiem mastiem, tuvojoties Rīgai, salutējot ar lielgabalu šāvieniem. Daugavas grīvā iebraucot uzpūtīgie francūži, negantie ibērieši, runīgie un viltīgie nīderlandieši, tāpat citu tautu pārstāvji. Rīgai kā bagātai līgavai esot daudz pielūdzēju, turklāt uzmācīgu.

B. Plīnijs runā par daudz ko. Par ieročiem un rīdzinieku tērpiem, par Rīgas skolām un kāzu svinēšanu. Par pārtikas produktu lētajām cenām un to, ka nekas nepārspējot Rīgas alu. Viņš apgalvo, ka vienkāršo ļaužu un badīgo kalpa puišu galvenais aizdars esot zaķu gaļa un mencas (tāds, redzams, bijis latviešu uzturs). Viņš rāda, kā Daugavmalas tirgū piepilsētas zemnieki pārdod cilpās ķertus meža putnus, tēlo latviešus lauku darbos: lūk, arājs, kas vēro cīrulīti pavasara debesīs… Idilliski? Un tomēr.

Otrs B. Plīnija darbs, ko gribētos pieminēt, ir latīniski sacerētā poēma «Par vējiem» (De ventis), kas vispirms iespiesta Leipcigā (1600) un tad Rīgā (1603). Tā veltīta «cēlajam un varenajam senātam, kā arī abu kolēģiju tribūniem, cienījamiem vīriem un visai Rīgas tautai». Dzejojumu ietekmējusi Aristoteļa filozofija, Vergilija «Georgikas» un Lukrēcija darbs «Par lietu dabu».

A.   Plīnijs skaidro dažādās vēju izcelšanās teorijas. Bez vēju ietekmes daba un cilvēku dzīve apstātos savā attīstībā: tie nes lietu izkaltušai zemei, izkliedē mākoņus un indīgus tvaikus, neļauj sastāvēties jūras ūdenim. Tie sekmē augu attīstību un cil­vēku veselību. Bez vējiem nebūtu jūras kuģniecības un līdz ar to sakaru starp atse­višķām pasaules daļām. Poēmas trešajā dziedājumā atrodama it mūsdienīga ekoloģiska atziņa, ka cilvēkam pret dabu jāizturas saudzīgi, lai tā būtu māte, nevis skaudīga pa­māte. 16. gadsimtā, kad visi tiecās dabu iekarot un pār to valdīt, šāda doma nebūt nebija bieži sastopama.

Pirmajā poēmas dziedājumā B. Plīnijs izsaka atziņas, kas viņam, redzams, bijušas īpaši tuvas: Dieva cienīga dāvana ir svētā brīvība; dzīvē jābūt drosmīgiem, jo tikai

drošsirdība, nevis bezcerībā var sasniegt vēlamo; īstam humānistam jāsme| no visiem kulturas avotiem, gara jāpārstaigā visa pasaules literatūra.

Viens no talantīgākajiem Rīgas dzejniekiem un Mollīna autoriem ir Daniels Her­manis (1543—1601), cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu mūžu. Dzimis Prūsijā, miris Rīgā, kad pār zemi veļas kara posts, bads, epidēmijas. Studējis dažādās pilsētās, pie­mēram, Strasburgā, kur bijis izcila humānista Johana Sturma klausītājs. Pētījis Vā­cijas kalnraktuves. Kādu laiku kā labs latīnists bijis ķeizara Rūdolfa dienestā Prāgā. Bijis Dancigas_ pilsētas sekretārs un pilsētas sūtnis pie poļu karaļa Stefana Batorija, kam veltīta poēma, kura netika pabeigta. Kopš 1582. gada D. Hermanis ir livonietis, jo apprec rīdzinieci Urzulu Krēgeri, kas pēc dzejnieka nāves izdevusi Mollīna apgādā viņa darbus. Vairaki izdevumi bijuši arī D. Hermaņa dzīves laikā.

D. Hermanis varējis dzejot vācu, grieķu un latīņu valodā. J. Zamoiskim mīļa bijusi viņa poēma par dzintara izcelšanos. Zel, ka savu talantu D. Hermanim nācies izniekot, rīmējot dažadus veltījuma pantus dižciltīgām personām, kuru dienestā viņš atradies, piemeram, Livonijas pārvaldniekam G. Radzivilam, karavadonim G. Fārensbaham. D. Hermaņa darbos savijas poēzija, dabaszinātnes, astroloģija. Savā diskursā «Par ne­dabīgam dzemdībām» (De monstroso partu), ko 1596. gadā izdevis Mollīns, viņš ne tikai raksta par kādu kropli dzimušu bērnu Aizkraukles novadā, bet apcer arī tālākos Livonijas likteņus: vai visu šo zemi negaida aplama attīstība? Rīgas Doma baznīcā saglabajusies D. Hermanim veltīta epitāfija.

Vienīgais Rīgas humānists, kura attēls saglabājies, ir zinātnieks un Iauricm kro­nētais^ dzejnieks Salomons Frencelis (1561 —1605) — ētikas un filozofijas profesors Helmštatē. Kadu laiku viņš uzturējies ķeizara galmā Prāgā un bijis pazīstams ar sla­veno Fīlipu Melanhtonu. 1599, gadā S. Frencelis kļuvis par Rīgas Domskolas inspek­toru, un Rīgā viņš arī miris. Moilīns iespiedis vairākus viņa darbus, bet visi tie nav saglabājušies. Interesanta ir 1599. gadā iespiestā' poēma «Par īsto dižciltību un zinātņu cieņu» (De vera^ nobilitate et litterarum dignitate). S. Frencelis atzīst, ka sociālā diž­ciltība ne vienmēr apvienota ar morālu cēlumu. Viņš nosoda pārmērības tērpu un uztura ziņa, sludina mērenu baudu, bēdājas par garīgo interešu trūkumu, kas vērojams Livo­nija: arī valdniekiem nebūtu par ļaunu vairāk apgūt zinātnes un tuvoties humānistu dzīvesveidam. Bet kur nu! Ilgstošo karu un vardarbības apstākļos S. Frenceļa sludinā­tais ideāls bija talu no īstenības.

Pretstats klusajam un nosvērtajam S. Frencelim ir straujais, impulsīvais Georgs Cīglers (1551—1633) •— rēvelietis, kas studējis dažādās Vācijas pilsētās un Rostokā ieguvis maģistra grādu. No 1587. gada viņš bijis Rīgas Pētera baznīcas mācītājs. Vai­rākkārt apsūdzēts dumpīgu runu turēšanā un reglamenta pārkāpšanā (svētā dievgalda dalībniekiem vispirms pasniedzis kausu un tikai tad dievmaizītes). Sis spurīgais, nepa­kļāvīgais sprediķotājs 1601. gadā pārcēlies uz seno prūšu zemi Zāmlandi, un tur arī noslēdzies viņa mūžs.

Vislielāko ievērību G. Cīglers guvis ar teoloģiski ētisko un vēsturisko traktatu «Pasaules spogulis» (Der Weltspiegel), ko Mollīnas izdevis vāciski (1599) un vairākkārt ari latīniski. Sis ir viens no apjomīgākajiem Mollīna iespieddarbiem — vairāk nekā 500 lappuses — un vienīgais, kas guvis plašāku ievērību Eiropā: minēts 1599. gadā Frank­furtē pie Maiņas izdotajā grāmatu katalogā, pārdrukāts Stetinē, Lineburgā, Stokholmā, Amsterdamā.

Grāmatas popularitāti, redzams, veicinājusi autora prasme ne tikai runāt par lokā­lām problēmām, bet arī skart vispārcilvēciskus jautājumus, piemēram: kas ir augstākā laime cilvēka dzīvē, un vai tā pastāvīga? Viņš secina, ka priekiem parasti seko bēdas un vislielākās bagātības zūd izšķērdētāju rokās.

Izcelšanās un tērpu greznība negarantē cildenumu. Dzīvei jābut līdzsvarotai, savas vēlmes jāierobežo. Grezni tērpties var ari āksti un ielasmeitas. G. Cīglers runā par dzejnieka un mākslinieka vietu feodālajā sabiedrībā: lai iegūtu_ dienišķo maizi, mākslai nereti jāiet klaušās, jāpazemojas, jāzaudē garīgā neatkarība. Tāds liktenis diemžēl daž­kārt bijis arī Rīgas humānistiem, un, domājot par viņiem, nāk prātā izcilā franču dzej­nieka Pjēra de Ronsāra (1524—1585) «Dziesma» E. Virzas atdzejojumā:

To dienu, kura atnāks rit,

Nav iespējams mums pārvaldīt —

Stāv dzive vienos biedos.

Pirms karaļi mums kaut ko dos,

Mēs iesim nāves pagalmos,

Kaut cerības vēl ziedos.

Jā, Rīgas humānisti reti baudīja augstmaņu labvēlību. Viņi nepiederēja pie Lorenco Mediči pulciņa Florencē, viņi nebija Navaras Margaritas literārajā svītā Francijā. Viņi dzīvoja un darbojās nelielā, posta piemeklētā zemē, patiesi, vienos biedos, nekad nejuz­damies droši par rītdienu. Un tomēr viņi redzēja tālāk un dziļāk nekā vietējie ortodok­sālie teologi, kas izcēlās ar dogmatisku šaursirdību. Rīgas humānisti nosodīja augstāko kārtu tikumisko izlaidību un garīgo atpalicību. Viņi jau pamanīja, kaut virspusēji, arī latviešu zemnieku. Viņi rādīja Livonijas vietu tā laika pasaulē. Tēloja Daugavu un Rīgu tās krastos. Runāja un rakstīja par problēmām, kas kopējas visai cilvēcei. Ne visu viņi paspēja, tomēr mēģināja iesaistīt Rīgu Eiropas kultūras apritē. Un tas ir viņu nopelns.

BIBLIOTHECA RIGENSIS

Pašreizējā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentāla bibliotēka ir vecākā publiska bibliotēka Padomju Savienībā

Pirmās bibliotēkas Livonijā radās klosteros un bīskapu pilīs (Koknesē, Raunā), kā arī ordeņa vadības centros (Cēsīs). Tās bija neliela apjoma slēgtas bibliotēkas. Visve­cākā bija 13. gs. pirmajā pusē dibinātā Rigas Dombaznīcas kapitula bibliotēka. Tās pa­matus veidoja gramatas, kuras pēc Romas pāvesta aicinājuma vācu garīdzniecība sū­tīja jaundibināmajai Rīgas katoļu baznīcai. Si bibliotēka minēta 13.-15. gadsimta do­kumentos.

16. gadsimtā Eiropā izplatījās reformācija. Sajā protesta kustībā pret katolicismu aktīvi iesaistījās arī Rīgas sabiedrība, galvenokārt namnieki. 1523—1524. g. dumpja laikā izpostīja franciskāņu klosteri. Piecas no tā ipašumā bijušajām grāmatām nonāca pil­sētas maģistrāta rokās. Maģistrāta loceklis Pauls Dreilings nodeva tās Nikolavam Rammam — vienam no pirmajiem latviešu tautības luterāņu garīdzniekiem, pirmajam ga­rīgo dziesmu sacerētājam un tulkotājam latviešu valodā. Dažus gadus vēlāk N. Ramms sastādīja dokumentu par šo piecu grāmatu saņemšanu. Dokuments atrasts 1910. g. Paš­laik tas glabajas FB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā un uzskatāms par apliecinā­jumu bibliotēkas dibināšanai. Kā domā pirmie bibliotēkas vēsturnieki I. F. Villišs (1743) un K. Zontāgs (1792), 1524. gada pavasari un vasarā no franciskāņu un dominikāņu klosteriem saņemti vēl daži simti grāmatu.

Drīz vien maģistrāts bibliotēku reorganizēja pēc Vācijas pilsētu bibliotēku pa­rauga — tas bija radušās pēc M. Lutera aicinājuma veidot pilsētās skolas un bibliotē­kas. M. Luters sarakstījās ar saviem atbalstītājiem Livonijā, un, to ietekmēts, maģis­trāts izraudzījās no sava vidus bibliotēkas inspektoru, bet par bibliotekāriem norīkoja 1528. g. noorganizētās Domskolas skolotājus. Tā kā vienā no agrākajām klostera grā­matām saglabājies ieraksts, ka tā ir Rīgas baznīcas bibliotēkas īpašums, var secināt, ka bibliotēka, tapat kā skola, atradusies Doma baznīcas ēku kompleksā.

Tā radās grāmatu krātuve, kas no 1524. gada līdz 1945. gadam, nesa Rīgas pilsētas bibliotēkas vardu un ar nosaukumu «Bibliotheca Rigensis» bija pazīstama Eiropā. Kaut ari bibliotēka skaitījās publiska, šādas funkcijas tā nepildīja. Rīgas namnieki, amat­nieki un tirgotāji bija pārāk praktiski ļaudis, lai interesētos par grāmatām. Izglītība bija garīdzniecības pārziņā.

Iedzīvotājiem bibliotēka ari nevarēja būt noderīga — kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka fonds sastāvēja galvenokārt no bieziem foliantiem latiņu valodā; pārsvarā tie bija reliģiska satura, ka ari 15.—16. gs. izdevumi tieslietās, medicīnā, vēsturē.

Gandrīz vai vienīgais veids, kā šajā laikposmā papildinājās bibliotēkas grāmatu krājumi, bija dāvinājumi. Pirmais zināmais mantojums saņemts 1545. g. no teologa un literātā H. Stulbersa un bija tik apjomīgs, ka bibliotēkai vajadzēja jaunas telpas. 1551. g. Rīgas katoļu arhibīskaps pārdeva Doma baznīcas ēkas pilsētai, un 1553. g. maģistrāts pieņēma lēmumu krustejas austrumu daļā izbūvēt telpas bibliotēkai. Tur tā atradās ilgāk neka 300 gadus.

_ Ar Livonijas karu (1558—1583) saistītajos juku laikos bibliotēka bija aizmirsta. Tai uzmanību pievērsa tikai deviņdesmitajos gados, kad zemē atkal bija atjaunojusies kārtība. J598. g. Rīgas maģistrāts ziņoja Polijas karalim, ka sindiks D. Hilhens biblio­tēkas tālākai attīstībai ierīkojis pirmo grāmatspiestuvi. 18. gs. autoru darbos saglabā­jušās liecības par D. Hilhena centieniem panākt maģistrāta lēmumu, ka tipogrāfijām ļāpiegada bibliotēkai obligātais eksemplārs, taču dokumentā, ar kuru 1591. g. pieņemts darbā tipogrāfs N. Mollīns, tāds noteikums nav minēts un ari vēlāk nav pildīts, tā kā

16.  gs. dokumentos minēti bibliotēkas katalogi, jādomā, ka D. Hilhens pieprasījis sastadit gramatu sarakstu.

/7. gs. pirmajā pusē bibliotēkas darbībā vērojams panīkums. Tikai gadsimta vidū izremontēja un labiekartoja poļu un zviedru karā stipri cietušo telpu — pārbūvēja ko­lonnas, izdaiļoja logus ar vitrāžām, izvietoja grāmatas skapjos un lādēs. Par bibliote­kāru no 1650. g. lidz 1654. g. strādāja bijušais Kurzemes hercoga astronoms, mediķis, filozofs un dzejnieks M. Brauers. Viņš ieteicis maģistrātam iegādāties vērtīgākas grā­matas nekā mūku atstatās. M. Brauera vēlējums palika neizpildīts.

_ Rīgas apšaudē krievu un zviedru kara laikā 1656. g. cieta bibliotēkas ēkas jumts. Vēl 1664. g. inspektors ziņoja maģistrātam, ka tas nav salabots. Gadu gaitā tika sa­bojāti daudzi vērtīgi folianti.

17.   gs. otrajā pusē bibliotēkas attīstībā iezīmējās izmaiņas: tika precizētas fonda pieauguma iespējas, noteikta neliela pastāvīga alga bibliotekāriem un reglamentēta grā­matu izsniegšana. Taču maģistrāta budžetā vēl arvien nebija paredzēti līdzekli grā­matu iegādei. Naudas dāvinājumi parasti nonāca maģistrāta rokās, un grāmatu pirkša­nai atvēlēja labākajā gadījumā procentus. Meklējot naudu grāmatu iegādei, maģistrāts 1659. g. saka iekasēt nodokli no gramatu pārdošanas un citiem pasākumiem gadatirgos, kā ari soda naudas par sīkiem pārkāpumiem. Maģistrāta locekļiem, stājoties darbā vai laulībā, uzlika par pienākumu ziedot bibliotēkai naudu vai grāmatas. 1664. g. ieviestā šo līdzekļu uzskaites grāmata saglabājusies.

1664. gadā maģistrāts pieņēma darbā tipogrāfu H. Besemeseru ar noteikumu, ka viņš bibliotēkai piegādās vienu eksemplāru no katra iespieddarba. Tātad ar šo gadu Rīgā ieviests obligātais eksemplārs. (Nevar gan teikt, ka tas tika godam kārtots. No J. Vilkena, kas iespieda grāmatas latviešu valodā, tas nemaz nav prasīts.)

Bibliotēkas centrāla ēka. 19. gs. sākuma zīmējums

17. gs. bibliotēka dažus desmitus grāmatu ieguvusi izsolēs un dažas dubletes ap­mainījusi, taču fonds pārsvarā vēl arvien papildinājies no dāvinājumiem. Tā kā dāvinā­jumi saņemti no dažādu profesiju cilvēkiem, tā saturs veidojies visai raibs. Pa lielākai daļai tā ir reliģiska literatūra vācu un latīņu valodā; mazāk grāmatu franiu valodā, bet pavisam maz — itāļu un angļu valodā.

1662. gadā maģistrāts pieņēma lēmumu par 100 dālderiem gadā algot bibliotēkas vadītāju un divas reizes nedēļā uz vienu stundu atvērt bibliotēku lasītājiem. Divus ga­dus vēlāk izstrādāti pirmie noteikumi grāmatu izsniegšanai: pret drošības naudu zeltā vai sudrabā divkāršā vērtībā valsts iestāžu kalpotāji varēja saņemt grāmatas uz mā~ jām. Pārējie apmeklētāji varēja lasīt uz vietas. Drīz vien lasītāji sāka protestēt: dro­šības nauda bija pārāk liela, bet, tā kā bibliotēkas telpas nebija apkurināmas, uz vietas strādāt nebija iespējams. Maģistrāts visus protestus atstāja bez ievērības, jo par gal­veno mērķi uzskatīja grāmatu savākšanu un uzglabāšanu bibliotēkā.

Pirmais bibliotēkas vadītājs — ģimnāzijas konrektors G. Guntke (Guntekens) — par to nemaz nerūpējās. Pēc viņa nāves konstatēts, ka grāmatas klāj bieza putekļu kārta, bet katalogs (precīzāk — inventāra grāmata) rakstīts tik nekārtīgi, ka to vaja­dzēja pārrakstīt.

1702. g., stājoties bibliotekāra amatā, Rīgas ģimnāzijas profesors D. Eberhards sa­līdzināja fondu ar katalogu un konstatēja, ka katalogs ir haotisks un nepareizs. Viņš izstrādāja sistematizācijai sešas nodaļas — teoloģija, tiesības, medicīna, vēsture, filo­zofija, filoloģija un citas zinātnes — un katrai no tām sastādīja atsevišķu katalogu.

Ziemeļu kara laikā (1701—1721) bibliotēkas ēku atkal trāpīja šāviņi. 1713. un 1715. g. maģistrāts gan risināja jautājumu par tās remontu, taču kārtībā to saveda tikai 1723. g. Pārskatot fondu, paplašināja klasifikāciju: iedaļai <rFilozofija* pievienojās <rMatemātika» un iedaļai <rValodniecība» — <rLiteratūras kritika».

6  — 133

Kaut ari bibliotēkas kapitāls no dāvātajiem līdzekļiem bija krietni pieaudzis, grā­matu iegādei neizmantoja pat procentus no tā. Mantojumā novēlēto grāmatu skaits to­ties kļuva kuplāks. Gadsimta sākumā saņemts 730 eksemplāru lielais ģimnāzijas profe­sora J. Mellera krājums — dabas zinātņu, matemātikas, juridiskā un filoloģijas litera­tūra —, kā ari maģistrāta sekretāra P. Brokhauzena 900 eksemplāru lielā personiskā bibliotēka: juridiskā, filozofijas un vēstures literatūra.

Pirmās ziņas par bibliotēkas fonda apjomu datētas ar 1735., gadu — apmēram 5000 sējumu. Tajā pašā gadā Pēterburgas Zinātņu akadēmija pieņēma lēmumu sūtit Rigas bibliotēkai pa brīveksemplāram no katra sava izdevuma. Pirmais sūtījums pienāca 1739. g. Turpmākie nāca neregulāri pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem un nebūt ne­aptvēra visu akadēmijas iespiedprodukciju. Rīga savukārt sūtīja grāmatas un rokrak­stus, kas skar Krievijas vēsturi. Apmaiņa turpinājās 180 gadus.

Tā kā bibliotēkas izmantošanas noteikumi un darba laiks nebija mainijies, plašākās pilsētnieku aprindās tā populāra nekļuva. Sešdesmitajos gados tris gadu laikā uz mā­jām bija izsniegtas tikai 24 grāmatas. Uz vietas izsniegtā literatūra netika reģistrēta, taču neapkurināmo telpu un bibliotēkas isā darba laika dēļ tādas nevar būt daudz.

Ekonomika un kultūras dzive Rīgā aktivizējās 18. gs. sešdesmitajos gados. Apgais­mības ideju ietekmē pieauga interese par etnogrāfiju un vēsturi, plašumā vērtās grā­matu izdošana, īpaši pēc tam, kad Rigā darbību uzsāka tipogrāfs un grāmattirgotājs J. Hartknohs. Sī firma, regulāri piegādādama bibliotēkai obligāto eksemplāru, papildi­nājusi tās krājumus par pustūkstoš eksemplāriem (I. G. Herdera un 1. Kanta darbi, vietējo, Rietumeiropas un Krievijas autoru sacerējumi). Ari no privātpersonām iegūtas plašas un daudzpusīgas grāmatu kopas, piemēram, ārsta N. Himzela mantojums ir 3400 sējumu — pārsvarā medicīnā, vēsturē, matemātikā.

18. gs. 90. gados bibliotēkas īpašumā bija jau 11 500 sējumu (bieži vienos vākos iesietas divas vai vairākas grāmatas).

No 1762. g. lidz 1796. g. bibliotēkā strādāja J. A. Ageluts. Viņš izveidoja katalogu sistēmu: ne tikai reģistrēja iegūtās grāmatas, bet katrai nodaļai iekārtoja atsevišķu katalogu ar apakšnodaļām un alfabētisku reģistru. Iedaļai «Livonika» (Latvija un Igau­nija) iekārtoja arī personu un priekšmetu rādītāju. J. Agetuta sistemātiskais katalogs aptver sešus foliantus.

No 1765. g. lidz 1769. g. Rigas bibliotēkā strādāja Domskolas skolotāja palīgs J. G. Herders. Viņš pārzināja juridisko, filozofijas un filoloģijas literatūru.

18.  un 19. gadsimta mijā bibliotēkas darbība gandrīz pilnīgi apsika. Fonds galve­nokārt vēl arvien papildinājās no dāvinājumiem un novēlējumiem, tomēr mazliet pie­auga ari iepirkto grāmatu īpatsvars. Vērtīgākais ieguvums 19. gs. pirmajā pusē bija ģimnāzijas profesora J. K. Broces grāmatas un rokraksti, kas iegādāti par speciāli šim nolūkam saziedotiem līdzekļiem. īpaši vērtīgi ir desmit sējumi — zīmējumi ar komen­tāriem «Sammlung verschiedener Lieflāndischer Monumente ..».

Ap seši tūkstoši sējumu no ārsta K. Vilperta mājām kļuva par pamatu Rigas pil­sētas bibliotēkas medicīnas nodaļai: bibliotēka nodeva šo nodaļu Praktizējošo ārstu bied­rībai ar noteikumu, ka tā to papildinās un kataloģizēs. 1885. g. šai nodaļai nodeva visu medicīnas literatūru, izņemot inkunābulas un paleotipus.

Pagrieziens bibliotēkas vēsturē iezīmējās, kad 1842. g. par bibliotekāru norīkoja ārstu V. Sodovski. Strādādams tikai brivajā laikā, viņš iespēja pārskatīt un sakārtot jukjukām samestās grāmatu kaudzes, noorganizēt brošēto izdevumu iesiešanu un kopsējumu sadalīšanu, kā ari grāmatu tehnisko apstrādi. Viņš izvērsa sistematizāciju — kārtoja visu fondu 17 iedaļās, taču katalogi vēl arvien bija grāmatveida. Alfabētisku un pat hronoloģisku secību tajos nebija iespējams ievērot, tātad ari orientēties fondā gan­drīz vai nebija iespējams. Vajadzēja meklēt citu risinājumu.

V. Sodovskis panāca arī pārkārtojumus lasītāju apkalpošanā: bibliotēku atvēra pub­likai četras stundas nedēļā, un grāmatas sāka izsniegt bez drošības naudas — tikai pret parakstu — pa divām uz četrām 'nedēļām. Izsniegto grāmatu skaits pieauga no 83 (1842. g.) lidz 1070 (1846. g.). Izsniegums uz vietas netika reģistrēts.

No 1850. g. lidz 1888. g. par bibliotēkas inspektoru, vēlāk — administratoru stradāja N. Bētfirs. Viņš ierosināja maģistrātam uzlabot apstākļus telpās un atvērt biblio­tēku katru dienu, pieņemt darbā par pienācīgu atalgojumu speciālistu, kas strādātu pilnu darba dienu, un izveidot katalogus, kas atspoguļotu visu bibliotēkas fondu.

Kad 1861. g. no Pēterburgas Publiskās bibliotēkas uz Rīgu strādāt pārcēlās G. Berkholcs, šīs ieceres pamazām sāka īstenoties. G. Berkholcs izmantoja savus plašos sakarus un zināšanas, lai pilnvedotu bibliotēkas darbu. Viņš izstrādāja sistematizāciju 23 iedaļās (atsevišķā nodaļā <Letika» — literatūra par Latviju). Sāds fonda iedalījums ar nenozīmīgām izmaiņām pastāvēja lidz 1941. gadam.

G.  berkholcs ieviesa kartīšu katalogu, taču uzskatīja to par īslaicīgu palīgformu iespiesta kataloga sagatavošanai. Jau drīz bija redzams, ka grāmatveida katalogs ne­spēj atspoguļot arvien pieaugošo fondu, tomēr kartīšu katalogs turpināja pastāvēt tikai darba vajadzībām un lasītājiem nebija pieejams.

1884. g. pilsētas valde pieprasīja visa fonda topogrāfisku pārskatu. Saraksts tika sastādīts, taču bez norādēm par katra izdevuma atrašanās vietu. 1879. g. notika visu bibliotēkas vērtību uzskaite. Kopā ar medicīnas literatūru grāmatu krājums bija 61582 sējumi un ap 3000 dublēšu. Bibliotēkas īpašumā bija ari krietns kapitāls akcijās. No šā gada sākās plānveidīgāka fonda komplektēšana.

Grāmatu fonda pieaugums saistījās ar jauniem sarežģījumiem. Kaut arī bibliotēkas telpas bija vairākkārt paplašinātas un labiekārtotas, vecās ēkas iespējas bija ierobežotas. Arī pati celtne nebija pietiekami izturīga šādam smagumam. Kad likvidēja maģistrātu, bibliotēkai nodeva Rātsnama otro un trešo stāvu. Pārvākšanās notika 1891. g. vasarā, ļaunajās telpās bija plaša lasītava un pat krātuvē radās iespēja iekārtot dažus galdus lasītājiem.

Neraugoties uz bibliotēkas darbības straujo attīstību, 19. un 20. gs. mijā tā tomēr neatbilda laika garam. Pilsētā visplašāk pārstāvētā tautība bija latvieši (45%), bija iz­veidojusies nacionālā inteliģence. Bibliotēkas saimnieki vēl arvien bija vācu birģeri, un viņi gan grāmatas komplektēja, gan darbojās savās interesēs.

Sabiedriskās domas spiests, gubernators 1903. g. norīkoja revidentu pārbaudīt bib­liotēkas darbu. Revidents konstatēja, lia bibliotēkā nav ģenerālā kataloga un ir pārāk maz literatūras krievu valodā. 5ā trūkuma novēršanai pilsētas valde piešķīra speciālus līdzekļus, un tika iegādāti arī daži jauni izdevumi latviešu valodā. Tomēr'šie pasākumi sabiedrības prasības neapmierināja.

Jau 1899. g. «Baltijas Vēstnesī» bija izteikta doma, ka Rīgā vajadzīgas bezmaksas tautas bibliotēkas. 1903. g. šo ierosinājumu atkārtoja bibliotekārs N. Bušs, norādīdams, ka pilsētas bibliotēkā savākta gandrīz vai tikai zinātniskā literatūra, tādēļ tā plašākas publikas intereses nevar apmierināt. 1906. g. pilsētas valde sāka organizēt bibliotēkas, kurās lasītāji bez maksas varēja dabūt daiļliteratūru un populāru nozaru literatūru lat­viešu, krievu un vācu valodā. Līdz Pirmajam pasaules karam nodibinājās četras šādas bibliotēkas.

«Bibliotheca Rigensis» vairs nebija vienīgā publiskā bibliotēka mūsu galvaspilsētā. Sākotnēji vāciski, pēc tam krieviski orientētajā bibliotēkas darbībā iestājās pēdējais posms —• pasaules kara un lieto pārmaiņu apstākļos visai mazaugligs.

Publikāciju sagatavojusi Indra Ozoliņa

1 Plašāk par bibliotēkas vēsturi un darbību grāmatā: DnSJiiioTeKe 450. R.: Zinātne, 1974.

Rīgas Rātsnams, kurā no 1891. g. līdz 1941. g. atradās bibliotēka

75. dzimšanas dienu šogad nosvinēja viens no izcilākajiem aizrobežu latviešu grā­matniekiem Benjamiņš Jēgers. Viņš ir filologs, kas ieguvis vispusīgu izglītību vairāku zemju augstskolās un specializējies gan valodniecībā (galvenokārt etimoloģijā), gan lat­viešu grāmatniecības vēsturē un bibliogrāfijā.

Benjamiņš Jēgers dzimis 1915. gada 16. janvārī Jelgavā. Viņa tēvs bija žurnālists Georgs Haralds Jēgers, kas ar pseidonīmu J. Mednieks sarakstījis arī grāmatas, to vidū «Sarunas. Latvju sievietes mākslā un darbā» (1940), bet visvairāk darba ieguldījis žur­nālā «Zeltene», kura redakcijā strādājis visā žurnāla pastāvēšanas laikā (1926—1940). Tēva darbs ieinteresēja Benjamiņu par literatūru, periodiku un grāmatniecību. Viņš iestājās Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes ģermāņu noda|ā, bet līdztekus nodevās arī baltu valodu studijām. Studiju beigu posms bija vācu okupācijas laikā, un drīz pēc universitātes beigšanas (1944) lielā bēgļu plūsma aizrāva ari Jēgeru uz Vāciju. Tur viņš turpināja valodu studijas, pievērsdamies arī sanskritam un somugru valodām. 1949. gadā B. Jēgers ieguva doktora grādu par darbu «Neizprastā baltu vārdu nozīmes maiņa». Sajā ļoti plašajā darbā, kas publicēts arī zinātniskajā periodikā un izdots monogrāfijas veidā (1966), risināti daudzu latviešu un lietuviešu valodas vārdu cilmes jautājumi. Baltu etimoloģijai veltīti arī vairāki citi B. Jēgera darbi.

Ar lielu neatlaidību B. Jēgers ārzemju bibliotēkās meklēja 17. gadsimta latviešu autora Jāņa Reitera grāmatas, kas Latvijā bija iznīcinātas. Viņam izdevās atrast J. Reitera 1675. gadā Rostokā iespiesto tēvreižu krājuma otro izdevumu, ko no jauna publi­cēja ar B. Jēgera komentāriem (Kopenhāgenā 1954). Upsalas universitātes bibliotēkā izdevās sameklēt J. Reitera «Tulkojuma paraugu», kas iespiests 1675. gadā Rīgā; šā darba atkārtots izdevums iespiests ar B. Jēgera apceri (Stokholmā 1975). Pēc Upsalas eksemplāra kopijām J. Reitera grāmatas faksimilizdevums ar komentāriem izdots Rīgā

1986.   gadā. B. Jēgers apzinājis pasaules bibliotēkās atrodošos 16. un 17. gadsimta izdevumus latviešu valodā un publicējis to sarakstu. Tajā minēti vairāki izdevumi, kas līdz šim Latvijā nebija zināmi. J. Endzelīnam veltītajā rakstu krājumā (Iri honorem Endzelini, Čikāgā 1960) ievietota. B. Jēgera sastādītā Endzelīna darbu bibliogrāfija.

Visvairāk darba prasījis kapitālais izdevums «Latviešu trimdas izdevumu bibliogrā­fija», kurā reģistrētas kopš 1940. gada ārpus Padomju Savienības izdotās latviešu grā­matas, turpinājuma izdevumi, periodika un nošu izdevumi, kā arī latviešu autoru citās valodās rakstītie darbi. Līdz šim iznākuši četri šās plašās bibliogrāfijas sējumi. Pirmie divi sējumi (1968—1972) aptver laiku līdz 1960. gadam, trešais sējums (1977) — līdz 1970. gadam un ceturtais sējums (1988) — līdz 1980. gadam. Patlaban top piektais sē­jums, kurā būs pārskats par izdevumiem līdz 1985. gadam. Līdz šim izdoto sējumu 1717 lappusēs sniegtas ziņas par 8792 grāmatām, žurnāliem, laikrakstiem un citiem iespieddarbiem. Tas ir darbs, kas sīki atspoguļo plašu novadu no dzimtenes šķirto lat­viešu kultūras dzīvē. Latviešu valodā izdoto grāmatu (nosaukumu) skaits ir 4835 un latviešu autoru citās valodās izdoto grāmatu (nosaukumi) — ap 1200. Sādi skaitļi ro­dami, raugoties uz bibliogrāfiskā rādītāja kārtas numuriem, bet īstenībā izdoto grā­matu skaits ir lielāks: ar vienu numuru apzīmēti vairāksējumu izdevumi un dažkārt arī viena nosaukuma vairāki izdevumi. Daļa grāmatu (kalendāri, turpinājuma izdevumi) kopā ar žurnāliem un laikrakstiem ievietota periodikas nodaļā. Tātad var teikt, ka kopējais līdz 1980. gadam ārzemēs latviešu valodā izdoto grāmatu skaits pārsniedz piecus tūkstošus. Periodikas nodaļā ietverto izdevumu skaits ir 1838; ja atskaita kalen­dārus un turpinājuma izdevumus, paliek ap 1500 žurnālu, laikrakstu un biļetenu. Sis lielais skaits izskaidrojams ar to, ka latvieši ārzemēs izkaisīti pa daudzu zemju pilsē­tām un lauku novadiem un katra kaut neliela grupa ir mēģinājusi izdot savu laikrakstu vai žurnālu. Daudz periodisko izdevumu ir baznīcu draudzēm, pirmajos pēckara gados žurnāli un laikraksti iznāca daudzajās bēgļu nometnēs. Bibliogrāfijā reģistrēti arī nošu izdevumi (487), kartes un katalogi.

Lielu vietu bibliogrāfijā aizņem palīgradītāji — lietu rādītājs, izdošanas vietu rā­dītājs, izdevēju un izdevniecību rādītājs, ļoti plašais personu rādītājs un izdevumu no­saukumu rādītājs. Pamattekstā grāmatas kārtotas pēc autoriem (alfabētiski), bet perio­diskie izdevumi — pēc nosaukumiem. Ir ari neliels sistemātiskais rādītājs angļu va­lodā. Ļoti vēlams, lai nākotnē (varbūt Latvijas centrālajās bibliotēkās?) izveidotu ār­zemju izdevumu sīku sistemātisko rādītāju.

B.   Jēgers pētniecības darbu latviešu valodas un kultūras novadā gadu desmitiem veicis bez atlīdzības blakus savam pamatdarbam, kas lielākoties norisējis dažādu zemju augstskolās. Pārcēlies uz Amerikas Savienotajām valstīm, B. Jēgers 1951. gadā sāka studēt bibliotēku zinības, strādāja par bibliotekāru un bibliogrāfu. 1961.—1962. gadā viņš bija Lundas universitātes viesprofesors un lasīja baltu valodniecības kursu, pēc

tanī docēja vācu valodu un literatūru Keutuki Centra koledžā un no 1969. gada bija Ziemeļu Ilinoisas universitātes vācu valodas un vecākās vācu literatūras profesors. Tagad B. Jēgers ir pensionārs un visu enerģiju var veltīt latviešu valodas un grāmat­niecības vēsturēs pētīšanai.

B.    Jēgera lielo darbu latviešu grāmatniecības vēsturē un sevišķi viņa biblio­grāfa darbu grūti salīdzināt ar darbu, ko veic Latvijas bibliogrāfi. Ārzemēs nav nevienas bibliotēkas vai citas krātuves, kur saplūstu visa latviešu valodā izdotā literatūra. Re­ģistrējošā bibliogrāfijā daudzās valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs) ap­tver tikai daļu no izdevumiem, un latviešu literatūra tur vāji pārstāvēta. Ziņas par latviešu izdevumiem jāmeklē vairāku zemju bibliotēkās un atsevišķu grāmatnieku per­soniskajos krājumos, dati jāpapildina sarakstē ar izdevējiem un tirgotājiem, sīki jāstudē katalogi un laikrakstu sludinājumi. Protams, tas prasa daudz laika un pūļu.

Balstoties uz B. Jēgera «Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju», ar aizrobežu lat­viešu literatūru pakāpeniski papildina Latvijas centrālo bibliotēku fondus. Iepriekšējos gadu desmitos šo «emigrantu literatūru» komplektēja ar lielu atlasi un atlases principus noteica politiskā konjunktūra. Varam tikai konstatēt, ka Latvijā nav atrodami ļoti daudzi nozīmīgi aizrobežu latviešu izdevumi. Valsts bibliotēkā sakrāto latviešu ārzemju lite­ratūru pirms dažiem gadiem izņēma no bibliotēkas fondiem… Tagad tās komplektē­šana jāsāk no jauna. Neatsverams palīgs šajā darbā ir B. Jēgera bibliogrāfijas sējumi.

Personiskajā dzīvē un saskarē ar citiem cilvēkiem B. Jēgers ir ļoti vienkāršs. Tie­koties ar viņu nelielajā universitātes pilsētā Dekalbā un dažas stundas pavadot saru­nās, biju pārsteigts par zinātnieka lakonisko izteiksmi. Savas domas viņš izsaka īsos teikumosL faktus un secinājumus formulē dažos vārdos. Nekāda tēlojuma,’ nekāda vides vai apstākļu apraksta, tikai fakti. Tikpat lakonisks B. Jēgers ir korespondencē; viņa vēstulēs parasti ir tikai viens vai divi teikumi un paraksts.

Jādomā par B. Jēgera darbu izdošanu Latvijā.

Latvijas vēsturiskajā grāmatniecībā kalendāri ir izplatītākais literatūras veids: tajā apvienojas zinātniskais ar sadzīvisko un garīgais ar praktisko. Izteiksmes daudzpusība Jauj vienkāršā un visiem saprotamā formā realizēt laika skaitīšanas sistēmu, kuras pa­matā ir dabā visbiežāk notiekošie periodiskie procesi, tādi kā diennakts regulārā maiņa un Mēness fāžu atkārtošanās. Kalendārs šīs periodiskās parādības sakārto gada secībā pa mazākiem laika intervāliem — dienām, nedēļām un mēnešiem. Pildot šo funkciju, ka­lendārs kļūst par cilvēka saimnieciskās dzīves un sabiedriskās darbības regulētāju, un kā laika sistēma caurvij visus laikmetus un vēsturiskās kultūras.

Kā jebkurš cits literatūras veids, kalendāri lielākā vai mazākā mērā atspoguļo sava laikmeta sabiedrisko domu, kultūru un zinātnes sasniegumus. Vecie kalendāri ir vērtīgi pagātnes liecinieki, īpaši tādēļ, ka agrākos gadsimtos tie bija vienīgā plašākiem iedzīvo­tāju slāņiem pieejamā literatūra.

Kalendāru izdošana Latvijā aizsākās drīz vien pēc pirmās tipogrāfijas ierīkošanas Rīgā 1588. gadā. Tipogrāfs N. Mollīns jau 1589. gada beigās kā septīto iespieddarbu izdod kalendāru 1590. gadam: «Schryff Calender vpdat Jaer na der Gebordt vnses Heren vnd Heylatides Ješu Christi M. D. XC.» (Piezīmju kalendārs mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas 1590. gadam). Kalendārs sarakstīts viduslejasvācu valodā, ko tolaik daudzi rīdzinieki saprata. Kalendāru sastādījis Johans Nikolajs (Johann Nicolaus), kas latinizēti saucies Arboreus (lat. valodā arboreus — žuburotais). Kā titulā teikts, ka­lendārs sastādīts «uz karaliskās Rīgas pilsētas meridiānu un pola slīpumu 58°46'». Titul­lapā redzama arī pirmā Rīgā iespiestā pilsētas ainava — neliela, kokgrcbuma tehnikā darināta gravīra. Tur visā krāšņumā no Daugavas puses skatienam paveras pilsētas pa­norāma. Pāri namiem kā augstākā vertikālā dominante slienas Sv. Pētera baznīcas tornis. Doms ir bez torņa smailes, ko bija zaudējis 1547. gada ugunsgrēkā, bet atguva tikai 1595. gadā. Daugavā redzami daudzi kuģi un laivas, kas it kā parāda pilsētas plašos tirdzniecības sakarus. Gravīrā savdabīgi uzrādītas debespuses. Uzlecošā saule norāda austrumus un Mēness jaunais sirpītis — pilsētas rietumdaļu.

Arboreja kalendārs iespiests kvartas formātā. Tas satur visus 16. gadsimta otrajā pusē iespiestajiem kalendāriem raksturīgos datus. Tur ir hronoloģija par dažādiem vēstu­riskiem notikumiem, kalendāro simbolu apzīmējumi un — pats galvenais — kalendārās tabulas katram mēnesim. Tā kā tas bija piezīmju kalendārs, tad katras lapas otrā daļa palika neapdrukāta, lai tur īpašnieks varētu atzīmēt notikumus.

Ikmēneša kalendārajās tabulās ievietotas dažādas astronomiskas un astroloģiskas ziņas. Katrai dienai uzrādīts Mēness stāvoklis zodiakā. Kalendāra sastādītāja prasme vistiešāk izpaudās Mēness fāžu, Saules aptumsuma, Saules lēkta un rieta momentu aprē­ķināšanā. Popularitāti tomēr vislabāk varēja iegūt ar astroloģiskajām prognozēm, norā­dot labvēlīgās un nelabvēlīgās dienas, piemēram, kad slimniekam «cirst āderes», kad ieņemt zāles un kad veicināt caureju. Bija arī padomi, kad labi sēt labību vai dēstīt1 stā­dus, kad cirst būvkokus, doties medībās, pat — kad labāk pildīt klaušas, nomaksāt no­dokļus un nodevas. Labvēlīgās vai nelabvēlīgās dienas galvenokārt noteica Mēness stā­voklis zodiakā un arī planētu aspekti. Tieši pēdējiem bija vislielākā nozīme slimību ārstē­šanā. Ja planētu aspekts bija labvēlīgs, slimniekam bija cerība ātri izveseļoties. Turpre­tim, ja ļauno planētu, piemēram, Saturna un Marsa, ietekme bija liela un tas atbilda horoskopam, tad nekādu cerību nebija.

Ļoti īpatnēji, ka Mollīna 1590. gadam iespiestais kalendārs sastādīts vecajā stilā, t. i., tas atbilst Jūlija kalendāram. Katoļticīgajās zemēs tas bija spēkā līdz 1582. gada 4. oktobrim, kad ar pāvesta Gregora XIII rīkojumu tas bija jānomaina ar reformēto — visi datumi bija jāpārbīda par 10 dienām uz priekšu. Arī Rīgai, kas atradās zem katoļ­ticīgās Polijas varas, bija jāpilda šis rīkojums. Tomēr Rīgas rāte, mēģinot ieviest jauno

Vecakais Rīgā iespiestais kalendars (1590. gadam) ar pilsētas skatu

kalendāru, sastapās ar pilsētnieku sīvu pretestību: viņi uzskatīja ka ar to tiek pārkāptas viņu tiesības. Rīga izcēlās Kalendāra nemieri. Sadursmes starp demokrātiski noskaņo­tiem namniekiem un rāti turpinājās līdz 1589. gadam, kad poļu karaspēka klātbūtnē ne­mierus apspieda un galveno opozīcijas vadoni Mārtiņu Gīzi tā paša gada 2. augustā Rātslaukumā sodīja ar nāvi. Pēc šiem notikumiem rāte tomēr nesteidzās ar jaunā kalen­dāra ieviešanu, un tāpēc var domāt, ka šī iemesla dēļ Mollīns 1590. gada kalendāram vēl paturēja veco stilu. Bet, lai nebūtu pārmetumu, ka jaunais stils tiek pilnīgi ignorēts, ka­lendārā starp astroloģiskajiem aspektiem bija atzīmēta katra jaunā mēneša pirmā diena.

Par kalendāra sastādītāju Arboreju neko nezinām. Viņa vārds pagaisis vēstures mij­krēslī un vairs nav atrodams daudzo 16. gadsimta kalendāru un astroloģisko prognožu sastādītāju vidū. Par Arboreja prasmi kalendāra sastādīšanā varam spriest tikai netieši, vadoties no aprēķināto astronomisko lielumu ticamības un kļūdām.

Vispirms mēģināsim novērtēt Rīgas ģeogrāfisko izvietojumu. Kalendārā uzrādīts, ka pols pret Rīgas apvārsni ir 58°46' slīpumā. Tā ir neprecīza Rīgas ģeogrāfiskā platuma vērtība, kas faktiski atbilst Igaunijas vidusdaļai. Pārsteidz fakts, ka Arborejs izvēlējies tik neatbilstošu lielumu, jo tā laika ģeogrāfiskajās kartēs Rīgu izvietoja 57°30' platumā, kas gan arī ir par 0,5° lielāks nekā patiesais. Nepareizais pola slīpums Rīgas apvārsnim savukārt radīja kļūdas kalendārā aprēķinātājiem saullēktu un saulrietu momentiem: pavasara mēnešos uzrādīts, ka Saule lec pusstundu vēlāk, nekā tas ir īstenībā. Tik lielu kļūdu jau varēja novērtēt katrs saprotošs rīdzinieks, salīdzinot saullēkta laiku ar Sv. Pētera baznīcas torņa pulksteni, kas jau kopš 14. gadsimta ar zvana skaņām paziņoja pilnās stundas. Arī 21. jūlijā sagaidāmais daļējais Saules aptumsums notika gandrīz par stundu agrāk, nekā to kalendārā bija uzrādījis Arborejs.

Sīs un ne mazums citu kļūdu (arī drukas) parāda, ka kalendāram nevarēja droši uzticēties. Pārmetumus par to, visticamāk, saņēma pats tipogrāfs Mollīns, un varbūt tāpēc privilēģijā, kuru viņam 1591. gadā izdeva rāte, bija ierakstīts: «Nav ari apslēpts, ka daži, kurus šeit nenosaucam, cenšas nodrukātos kalendārus visvisādi nozākāt un vajāt, tāpēc stingri jāraugās, lai tas nenotiktu.»

Ne visai veiksmīgo sastādītāja izvēli pirmajam kalendāram, kas tipogrāfijai neatnesa ne slavu, ne arī peļņu, Mollīns centās labot jau nākošajā gadā, iespiežot divus citu autoru kalendārus. Viens no tiem bija «Practica auff das Jahr M. D. XCI.» (Praktika 1591. gadam), ko sastādīja maģistrs Zaharijs Stopijs, un otra — Bernharda Mesinga «Alt vnd New Schrelbcalender auff das Jar M. D. XCI.» (Vecs un jauns piezīmju kalen­dārs 1591. gadam).

Ārsts un astrologs Zaharijs Stopijs rīdzinieku vidu bija populārā persona. Sava laika viņš bija ārstējis daudzas slavenības — Rīgas arhibīskapu Vilhelmu, Kurzemes hercogu Ketleru un pat Polijas karali Stefanu Batoriju. Kalendāru nemieru laikā Stopijs, lai gan bija muižnieks, nostājās namnieku pusē cīņā pret Rīgas patriciātu, bet nemieru beigas panāca samierināšanos. Stopija vārds Latvijas zinātņu vēsture ir labi pazisams. Grāmat­niecībā viņu piemin kā vecākā saglabājušās Rīgas apvāršņa kalendāra autoru. Tas ir pie­zīmju kalendārs 1565. gadam, ko iespieda Kēnigsbergā. Astronomijas vesture ar_ Stopija vārdu saista pirmos astronomiskos novērojumus Rīga. Viņš novērojis 1572. gada uzlies­mojušo zvaigzni — supernovu — un spožo 1577./78. gada komētu. Medicīnas vesture Stopijs savukārt iegājis kā ārsts astrologs, kas 16. gadsimta otrajā pusē Livonijā plaši izplatīja ārstniecības astroloģisko mācību.

Otrā 1591. gada kalendāra sastādītājs Bernhards Mesings arī bija rīdzinieks. Viņa vārds kļuva pazīstams Vācijā, kur viņa sastādītās astroloģiskās prognozes un kalendā­rus Nirnbergā regulāri iespieda līdz pat 1607. gadam. Iespējams, ka Mollīns iespiedis arī Mesinga astroloģiskās prognozes 1592. gadam, bet šis iespieddarbs līdz musu dienām nav saglabājies. _ _

Diemžēl neviens no Mollīna Rīgas tipogrāfijā iespiestajiem kalendariem nav saglabajies visā pilnībā. Kalendāri tolaik skaitījās ikdienišķi sadzīves rakstura iespieddarbi, un kā tādus tos arī necentās saglabāt. Par pirmo Rīgā iespiesto kalendāru mēs neko nezi­nātu, ja vien nejauši pagājušā gadsimtā zem kādas parsiešanai domātās gramatas vakiem’neatrastu vairākas salipušas lapas, kuras, kā izrādījās, bija no 1590. gada kalendāra. Par laimi, bija saglabājusies titullapa, kalendāro zīmju apzīmējumi un dažu mēnešu — fe­bruāra, aprīļa, maija un jūlija — kalendārās tabulas. Kalendāra aprakstoša daļa jeb almanahs, ja vien tā bijusi, ir zudusi. Šobrīd šīs atsevišķas, stipri bojātas kalendāra la­pas ir vērtīgs kultūrvēsturisks mantojums no pirmajiem Rīgas tipogrāfijās darbības ga­diem, ko no mūsdienām šķir jau četri gadsimti.

PEN klubs ir starptautiska rakstnieku organizācija, pareizāk sakot, nacionālu rakst­nieku organizāciju starptautiska kopa. PEN dibināts 1921. gadā Londonā pēc ang|u rakstnieces KA. Dousonas Skotas (Dawson Scott) iniciatīvas. PEN ir saīsinājums no dažādu literāru žanru angliskajiem nosaukumiem: poets, playwrighters, publishers (dzej­nieki, dramaturgi, izdevēji); essayists, editors (esejisti resp. kritiķi, redaktori); novelists (romānisti resp. prozaiķi); PEN vadība atrodas Londonā, bet augstākais lēmējs ir gads­kārtējais kongress, kas ikreiz notiek citā pasaules malā.

Latvijas PEN klubs dibināts 1928. gadā un pastāvējis Latvijā līdz 1940. gadam. Tā priekšsēži bijuši A. Bīlmanis, J. Akuraters un A. Kirhenšteins. Pēdējais priekšsēdis bija arī Latvijas PEN kluba likvidētājs. Londonas centrs šo likvidāciju atzina par nelikumīgu un atļāva atjaunot Latvijas PEN kluba darbu trimdā, kas arī tika izdarīts 1947. gadā Stokholmā. Trimdas laikā priekšsēži bijuši A. Bērziņš, A. Svābe, A. Plesners, šobrīd A. Irbe. Vēl pastāv atsevišķs starptautisks Trimdas rakstnieku PEN centrs, kurā arī darbojas latviešu rakstnieki, konkrēti V. Sniķere. Latvijas PEN klubam šobrīd ir noda­ļas Kanādā un Latvijā.

PEN kluba darbības galvenie principi ir veicināt saprašanos starp tautām, kultūrām, rasēm, kā ari aizstāvēt rakstnieku radošo brīvību, balss tiesību pret represijām un cenzūru.

Igaunijas PEN kluba sēdeklis, līdzīgi Latvijai, atrodas ārpus Igaunijas, bet Igau­nijā pastāv PEN nodaļa. Tā kā Lietuvā pirms kara PEN klubs netika nodibināts, tad to nodibināja 1989. gadā un tā centrs ir Viļņā. Tajā pašā laikā tika nodibināts Krie­vijas PEN klubs. Padomju Savienības PEN kluba dibināšanas priekšlikums tika norai­dīts, jo katrs PEN klubs reprezentē konkrētu nacionālo literatūru.

Knuts Skujenieks

Latvijas PEN kluba valde 1987., 1988. un 1989. gadā uzņēmusi par biedriem šādus rakstniekus un tulkotājus: Jāni Baltvilku (Rīga), Vizmu Belševicu (Rīga), Uldi Bērziņu (Rīga), Leonu Briedi (Rīga), Frici Dziesmu (Stokholma), Valdu Dreimani (Ņūtonvila), Guntaru Godiņu (Rīga), Lolitu Gulbi (Toronto), Māru Kaugaru-Irbi (Stokholma), Juri Kunnosu (Rīga), Laimu Līvenu (Rīga), Modri Lorbergu (Toronto), Valteru Nollendorfu (Freiburga), Juri Silenieku (Pitsburga) un Knutu Skujenieku (Salaspils), kā ari izdevēju Baibu Vītoliņu («Atvase», Stokholma).

Latvijas PEN kluba biedri ar dzīvesvietu Kanādā 1988. gada oktobrī apvienojušies Latvijas PEN kluba Toronto nodaļā ar Indru Gubiņu (nodaļas priekšniece) un Ingrīdu Vīksnu (vietniece)j priekšgalā.

Latvijā dzīvojošie PEN kluba biedri 1988. gada novembrī apvienojušies Latvijas PEN kluba nodaļā. Tās izveidē savi nopelni bijuši Jura Kronberga — Latvijas PEN priekš­sēža vietnieka— iniciatīvai. Par Rīgas nodaļas priekšnieci izraudzīta Vizma Belševica.

Pēc uzņemšanas Latvijas PEN klubā Vizma Belševica uzrakstīja vēstuli nosūtīšanai visiem nacionālajiem PEN centriem. Skarot jautājumu par PEN kluba hartas izskaidro­jumu (cik lielā mērā apspiestās tautas var atturēties no «nacionālām un politiskām kaislī­bām»), viņa norādīja, ka latviešu tauta, tās kultūra un valoda ir apdraudēta. Ar^valdes starpniecību un īsu pavadrakstu, kurā aprādīta dzejnieces loma un nozīme latviešu lite­ratūrā, vēstule (Māras Rozītes angļu tulkojumā) izsūtīta 106 PEN nacionālajiem centriem un vadošām personām.

Zviedru rakstnieku vidē notikušas diskusijas par PEN hartas nozīmi un^ tās skaidro­jumu. Par tās otro punktu, kurš būtu tulkojams: «Jebkurā gadījuma, bet jo īpaši kara apstākļos, mākslas darbiem un kultūras mantojumam jabut pasargātiem no nacionalām un politiskām kaislībām,» — Zviedrijas PEN centra valdes priekšsēde_Agneta Pleijēlē, noraidot tā nepareizo interpretējumu, proti, ka makslai nedrīkst būt nekāds nacionāls vai politisks raksturs, saka, ka PEN principiāli noraida bibliotēku un gramatu dedzinašanu, baznīcu, tempļu, pieminekļu sagraušanu, iestājas par mākslas darbu fizisku saglabašanu. PEN nosoda arī «melno» vai «sarkano listu», t. i„ aizliegtu grāmatu sarakstu, sastadīšanu, grāmatu izņemšanu no bibliotēkām, iespieddarbu aizturēšanu muita un pastā, to iekļaušanu grūti pieejamos «speefondos», publicēšanas aizliegumus utt. Sadas un līdzīgas tēzes, kas atzīst domu brīvu apmaiņu starp tautām, ietvertas hartas ceturtaja punktā.

Top PEN hartas tulkojums latviski.

Maskavā nodibinājies Krievijas PEN klubs, kura dibināšanā piedalījušies Cingizs Ait­matovs, Bella Ahmaduļina, Viktors Astafjevs, Vitālijs Korotižs, Jurijs Bondarevs, Jevge­ņijs Jevtušenko, Valentīns Rasputins, Anatolijs Ribakovs. Kluba valdes priekšsedis — Daniils Graņins, vicepriekšsēži —■ Andrejs Bitovs un Justins Marcinkevičs. _

Kongress notika no 1989. gada 7. maija līdz 12. maijam. Latviešu delegāti^— Velta Sniķere un Pāvils Johansons. Pirmo reizi kongresā (tas bija jau piecdesmit trešais) pie­dalījās trīs Igaunijas PEN biedri no Igaunijas. Kā viesis kongresā ar nolūku panākt Lie-

tuvas PEN kluba dibināšanu piedalījās Lietuvas rakstnieks un gleznotājs Romualds Lankausks. Viņam palīdzēja trimdas PEN un Latvijas PEN delegāti. R. Lankausks kļuva par Lietuvas PEN pirino prezidentu. Kongresa bija ari Lietuvas PEN dibinātājs Aļģirts Landsberģis no Ņujorkas. Lietuvas PEN sēdeklis ir Vijņā, bet par biedriem aicināti lie­tuviešu rakstnieki no visas pasaules.

No 1989. gada 16. maija lidz 20. maijam Dienvdslāvijas kūrortā Biedā notika Slo­vēnijas rakstnieku rīkota internacionālā konference «Attiecības starp rakstniekiem trimdā un rakstniekiem sava zeme. Latviju, nolasot pārskatu par latviešu rakstnieku situāciju, pārstāvēja Veita Sniķere.

1989. gada 5. jūnijā uz pirmo tikšanos Stokholmā ieradās latviešu rakstnieki, apgādu darbinieki un literatūrkritiķi no ASV, Kanādas, Rietumeiropas un Latvijas. Tikšanos or­ganizēja Baltijas Institūts Skandinavija sadarbībā ar Baltijas Studiju centru pie Stok­holmas Universitātes.

Turpmākie PEN kongresi paredzēti 1991. gadā Vīnē, 1992. gada aprīlī Barselonā, 1992. gada oktobrī Kartahena.

Konferences: 1990. gadā Madeirā un Aleksandrijā.

Materiālu pēc LPB Anglijas kopas biļetena Nr. 14 un izdevuma «Latvijas PEN Ziņas» 1989/1 sagatavojusi Ingrida Vāverniece

Zviedru PEN kluba biedri uz kopsapulci Stokholmā tradicionāli sanāk katra gada decembrī. Dienas kartība arī tradicionāla: 1. Darba pārskats. 2. Viesu (šoreiz albāņu rakstnieka Izmalla Kadarē (Ismail Ķadare) un latviešu dzejnieces Vizmas Belševica’s) uzstāšanās. 3. Kopīgas vakariņas.

Lasītājiem svarīgs pirmais punkts — divi darba pārskati, kas sniegti konspektīvā iz­klāstā. Zviedrijas PEN kluba priekšsēdētāja Agneta Pleijele (Agneta Pleijel) ziņoja:

«1989. gads pasaulē iezīmējās ar kardinālām pārmaiņām un revolucionāriem notiku­miem Kamēr es lasu šīs rindas, tiek nojaukts un brūk Berlīnes mūris — viens no tā sauktās «stabilizācijas» simboliem. Ļoti straujā attīstība austrumos daudzējādā ziņā domi­nēja PEN kluba darbībā, bet lielu lomu spēlēja ari preteja rakstura notikumi.

Darbības pārskata gads sākās ar ajatolas Homcini nāves spriedumu rakstniekam Salmanam Rušdī (Salman Rushdie) par grāmatu «Sātaniskās vārsmas». Zviedru PEN klubs nekavējoties pievienojās internacionālajam uzsaukumam, kas nosodīja šo nāves spriedumu un aizstāvēja vārda brīvības principu. Tāpat kā PEN klubi citās zemēs, piemēram, Rietumvācijā un ASV, arī zviedru klubs kopā ar Zviedrijas Rakstnieku Savienību sarīkoja literāru vakaru Stokholmas Kultūras namā, kurā Salmana Rušdī darbu tulkojumus lasīja zviedru kolēģi.

1989.  gada pavasarī Prāgā sākās prāva pret Vaclavu Havelu. Zviedru PEN kluba vadība nosūtīja uz Prāgu rakstnieku Kaju Glansu (Kay Glans), lai viņš sekotu tiesas procesam. Mums ir pamats ticēt, ka mūsu un citu protesti veicināja Havela atbrīvošanu. Pēc daudzu gadu piespiedu klusēšanas, Cehoslovakijas PEN klubam atsākot darbību, par tā priekšsēdētāju kļuva Vaclavs Havels.

Viens no gada traģiskākajiem notikumiem bija armijas brutālā izrēķināšanās ar cilvē­kiem Debess miera laukumā Pekinā. Vairāki ķīniešu kolēģi — rakstnieki un žurnālisti — bija spiesti bēgt no savas zemes, daudzi tika apcietināti. Situācija Ķīnā izsauca arī virkni zviedru PEN kluba akciju. Viena no tām: zviedru un latviešu PEN kluba kopīgais pro­tests Ķīnas varas iestādēm.

Pārskata gadā notikuši divi Internacionālā PEN kluba kongresi. Pirmajā, kas pulcē­jās Māstrihtā (Maastricht) Holandē, tika ievēlēts jauns Internacionālā PEN kluba pre­zidents — Renē Tavernje (René Tavernier) no Francijas.

Gada otrais kongress notika septembrī Toronto un Monreālā Kanādā. Abos kongresos Internacionālajā PEN klubā tika uzņemti resp. ievēlēti (dažos gadījumos atjaunoti) šādi PEN klubi: Galīsijas (Spānija), Gvinejas, Lietuvas, Nigērijas un viens krievu valodā rakstošu rakstnieku klubs no Padomju Savienības.

Kanādā uzņēma ukraiņu PEN klubu (Padomju Savienība). Cehoslovaku klubs, atsā­kot savu darbību, sadalījās čehu un slovaku klubos. Pēc ilga pārtraukuma atkal darbojas grieķu PEN klubs.

Gadskārtējo apcietināto rakstnieku dienu Stokholmas Dramatiskajā teātrī svinīgi atzī­mēja 19. novembrī. Savus darbus lasīja vairāki zviedru rakstnieki, kā arī Sergio Badilla un Vizma Belševica. Jura Kronberga atdzejojumā viņas darbus zviedriski lasīja aktrise Katarina Frostensone (Katarina Frostenson).»

Zviedrijas PEN kluba starptautiskā sekretāre Marija Ekmane (Maria Ekman) ziņoja;

«Iepriecina fakts, ka 1989. gadā no ieslodzījuma atbrīvoti vairāki zviedru PEN kluba goda biedri: Balis Gajausks (Balys Gajauskas, Lietuva), Ali Izetbetgovičs (Ali Izetbetgovic, Dienvidslāvija), Kims Ņam-Ju (Ķim Mam-ju, Dienvidkoreja), Jirži Volfs (Jiri Wolf, Dienvidslāvija), kā arī Vaclavs Havels (Čehoslovakija).

Zigurda Elsberga saīsināts tulkojums no zviedru izdevuma <rPEN:S Arsberāttelse», 1989.

«Kataloņi? Kas par vīriem?

Vai nav spāņi?

—   Tīrie māņi,

Tos jau sauc par dienvidnieku īriem:

Pašiem savas domas, sava valoda,

Tikai sveša durvju paloda.

—   Ko tad grib tāds katalonis?

Grib, lai sagrūst karajtronis,

Grib, lai valensieši, barseloņi

Saucas brīvi kataloņi,» —

tā divdesmitajos gados rakstīja Jānis Sudrabkalns. Nudien, ko gan mēs zinām par katalāņu (kā pareizi vajadzētu transliterēt) tautu, kuras etnoģenēzē piedalījušies ķelti, romieši, alani, vestgoti, franki un kas izsenim apdzīvo Spānijas vēsturiskos novadus — Katalāniju, Aragonu un Valensiju ar Barselonu centrā, Baleāru un Maljorku, daļēji arī Andoru, Sardīniju un Austrumpireneju departamentu Francijā? Par romāņu valodu gru­pai piederošo katalāņu valodu, kurā runā ap astoņi miljoni cilvēku un kas visai jūtami atšķiras no kaimiņos esošajām spāņu un franču valodām? Un, visbeidzot, par šīs sav­dabīgās tautas kultūru, kurā jau kopš 12. gs. pastāv rakstītā literatūra? Tik to, ka Katalānija ir viena no septiņpadsmit Spānijas provincēm. Un varbūt dažs labs no mums atminas, ka katalāņi ir visā pasaulē pazīstamie 20. gs. avangardisma mākslinieki Zoāns Miro un Salvadors Dalī, tāpat arī izslavētais arhitekts Antonio Gaudi.

Daudziem no mums varbūt pat nav ienācis prātā, ka Spānija ir daudznacionāla zeme, kurā dzīvo ne tikai spāņi (kastīlieši), bet arī galīsieši, baski un katalāņi — kat­rai no šīm tautām ir sava sena vēsture, valoda un kultūra. Turklāt kā baski, tā katalāņi (neņemsimies izspriest, kam taisnība!) pretendē uz Pirenejn pussalas pirmiedzīvotāju statusu.

Katalānija — Spānijas vēsturiskais novads — atrodas Pireneju pussalas ziemeļ­austrumos starp Pirenejiem un Ebro upi. Tās pašreizējais nosaukums radies samērā nesen — 12. gs., taču šīs tautas vēsturiskās saknes iestiepjas sirmā senatnē. Katalāņu senči — ibēriešu ciltis —■ šo novadu apdzīvoja jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Atšķirībā no ekspansīvajiem un patosētajiem vai, kā teiktu Knuts Skujenieks, savā mentalitātē «greznajiem» un «sensiblajiem» spāņiem katalāņi izdaudzināti ar neparastu strādīgumu, centīgumu, nosvērtību, izturību, fizisko spēku un garīgo enerģiju. Ne velti viņu sakāmvārds skan: «Katalāņi pat akmeņus pārvērš maizē!» Un par fantastiski grūti padarāmu darbu nereti teic, ka tas nebūšot pa spēkam «pat katalāņiem».

īss ir bijis tas laiks, kurā daudzu gadsimtu gaitā katalāņi ir spējuši būt brīvi un neatkarīgi. Iekarotāji •— kartāgieši, romieši, ģermāņu ciltis, mauri — nākuši cits pēc cita 713. gadā, kad arābi ieņēma Barselonu (Katalānijas centru līdztekus otrai lielākajai no­vada pilsētai — Valensijai), katalāņi atkāpās Pirenejos, lai no turienes uzsāktu tā sau­camo rekonkistu (t. i., atķarošanu) — cīņu par atbrīvošanos no arābu jūga, tādējādi dodami it kā savdabīgu impulsu visai pārējai Spānijai. Sajā cīņā katalāņi rada sev sabiedrotos Francijā, un kādu laiku Barselonas grāfiste iekļāvās franku impērijas sa­stāvā; tikai 1258. gadā tika oficiāli atzīta Katalānijas patstāvība. Taču tie vairāki simti gadu, kas politiski, ekonomiski un kultūras jomā saistīja katalāņus ar Dienvidfranciju, īpaši Provansu, neapšaubāmi atstāja iespaidu gan uz katalāņu valodu, kas diezgan jūtami «provansizējās», gan uz katalāņu kultūras specifiskajām iezīmēm. Va­rētu pat teikt, ka visus šos gadsimtus katalāņi dzīvoja it kā ar seju pret Franciju, pagriezuši muguru citām Pireneju pussalas tautām. Tālab katalāņu valoda atšķirībā no citām Pireneju pussalas tautu valodām ir daudz tuvāka provansiešu valodai, un provansiešu literatūra, tās tradīcijas, žanri un tēmas vārda vistiešākajā ziņā palīdzēja veidoties un attīstīties katalāņu literatūrai, kļuva par tās avotu un atdarināšanas objektu.

11.          —13. gs. praktiski visas Eiropas tautas lika lietā provansiešu trubadūru lirikas pieredzi, taču katalāņu dzejnieki ne tikai izmantoja Provansas kultūras idejas un for­mas, bet arī rakstīja provansiešu valodā, kamēr vien dzimtajā valodā pastāvēja tautas mutvārdu daiļrade. Jūtamāks pavērsiens iezīmējās 12.—13. gs., kad Barselonas grā­fiste tika iekļauta Aragonas karaļvalsts sastāvā, un kopš tā laika Katalānijas litera­tūrā sāka dominēt katalāņu valoda. Par katalāņu literārās valodas pamatlicēju uzskata ievērojamo rakstnieku, filozofu un zinātnieku Ramonu Ļjuļu, sauktu par «katalāņu Danti». Taču līdz ar to provansiešu valodas ietekme Katalānijā neizzuda, un acīmredzot tieši no šīs saistības ar Provansu ir izveidojusies skaista un nozīmīga katalāņu dzejas tradīcija — tā saucamās Puķu spēles (Jocs Florals), tas ir, poētiskie turnīri vai sacen­sības, kuri pēc Tulūzas parauga kopš 1393. gada Katalānijas aizbildņa Sanžordi (svētā Jura) diena — 23. aprīlī -— ik gadus notika Barselonā. Tajos varēja ņemt dalību ik­viens gribētājs, vienīgi tika stingri reglamentētas trīs tēmas, ar kurām stāties publikas priekšā: Dzimtene, Ticība un Mīlestība. 2ūrijai piedāvātajiem dzejoļiem galvenokārt va­jadzēja būt episka un sižetiska rakstura, vai, kā to teicis kāds kritiķis, «mūsu prātus

vairāk sairauca mūsu valodas un dzimtenes nelaimes un ciešanas nekā individuāli pār- dzīvojumi Vertera garā». Tālab Puķu spēļu repertuārā vērojama izteikta tiecība: nereti pat arhaizeta un folklorizēta veida atainot senas Katalānijas varonīgo pagātni; tajā do- minē viduslaiku poēzijas, īpaši provansiešu trubadūru lirikas populārie žanri — mīles- tības kanconas un albas, politiskās, morāli filozofiskās sirventas utt. Uzvarētājs katrā no šīm trijām tēmām saņēma zeltā kaldinātu mežrozītes vai vijolītes ziedu vai visbiežāk tikko nopluktu lauku puķu pušķi (ne jau balvas vērtība bija noteicošā!), tālab šie poē- tiskie turnīri iemantoja Puķu spēļu nosaukumu. Vieni no pirmajiem šo sacensību lau- reātiem bija brāļi Džaume un Perē Marki. 1470. gadā notika Kastīlijas un Ara- gonas karaļvalstu apvienošanās; rekon- kista — atbrīvošanās no mauru jūga — tika pabeigta, un Katalānija iekļāvās pā- rējā Spānijā. Radās centralizēta spāņu valsts, kuras absolūtisma politikai at- tiecībā pret citām mazākumtautībām (ka- talāņiem, galīsiešiem un baskiem) bija reakcionārs un šovinistisks raksturs. Ka- talāņi pret to sacēlās (pirmoreiz — 1640. gadā). Pēc 1716. gada sacelšanās ap- spiešanas spāņu varas orgāni likvidēja visas katalāņu brīvības — ari Puķu spē- les — un aizliedza izmantot katalāņu va- lodu par oficiālu sazināšanās līdzekli Ka- talānijas novadā. Līdz pat 19. gs. vidum šī valoda bija it kā savdabīga «lingvis- tiska geto» situācijā, jo visās dzīves jo- mās mākslīgi tika ieviesta kastīliešu (spā- ņu) valoda. Tādējādi katalaniski rakstītā literatūra apsīka, taču visus šos gadus tā turpināja pastavēt ka tautas mutvārdu daiļrade. 19.                                                              gs. vidū, kad visā Eiropā sākās tautiskās atmodas laiks, tas, protams, skara ari Katalāniju. 1859. gada Barse- lonā tika atkal atjaunotas senās Puķu spēles, un poētiskās sacensības apmēram pusi gadsimta notika regulāri. So svētku nozīme katalāņu tautas dzīvē bija ārkār- tīgi liela: dzejniekiem tā bija it kā sav- dabīga legāla tribīne, no kuras tie va- rēja paust savas patriotiskās jūtas, sludi- nāt tiesības uz savas tautas nacionālo kultūru, pašnoteikšanos un pastāvēšanu, kā ari zināmā mērā šīs tiesības praktiski realizēt. Turklāt Puķu spēles izvirzīja veselu plejādi talantīgu katalāņu dzejnieku, veidoja un attīstīja katalāņu valodu un kultūru, lika pama- tus katalāņu literatūras klasikai.  

1932. gadā Katalānija uz neilgu laiku saņēma autonomijas statusu; katalāņu va­loda kļuva par novada oficiālo valodu. Taču šo īso katalāņu kultūras uzplaukuma brīdi pārtrauca republikāniskās Spānijas sakāve pilsoņu karā un kaudiljo Franko nākšana pie varas 1939. gadā, kurš likvidēja visas katalāņu tiesības. Nacionālais jautājums Franko varas gados tika pasludināts par neesošu, par «nācijas ienaidnieku izdomājumu», un frankistiskā lielvalsts devās pretī «vienotai, lielai un impēriskai Spānijai», kurā nedz katalāņiem. nedz galīsiešiem, nedz baskiem vairs nebija vietas. Neskatoties uz to, kata­lāņu literatūra tomēr turpināja pastāvēt — kaut vai nelegāli, rakstāmgaldam rakstīta; atsevišķas grāmatas iznāca trimdā Meksikā un Argentīnā. Arī pašā Spānijā pēc hitle­riskās Vācijas sakāves attieksme pret katalāņiem nedaudz mainījās: 1943. gadā sāka iznākt dažs labs folkloras kopojums katalāniski, daža laba dzejas un prozas grāmata, taču savu patieso renesansi Katalānija piedzīvoja vien pēc Franko nāves 1975. gadā. 1978. gadā Katalānija atguva nacionālo autonomiju, bet kopš 1980. gada arī autonomu valdību.

«Lingvistiskā geto» laiks Katalānijā šobrīd jau ir aiz muguras. Barselonā atjau­notas arī senās Puķu spēles. Un, ja 1940. gadā katalāņu valodā neiznāca neviena grāmata, tad šobrīd ik gadus katalāniski tiek izdots apmēram seši tūkstoši grāmatu, ir visai plašs un sazarots žurnālu, avīžu, izdevniecību un bibliotēku tīkls.

«Pilsēta bez grāmatām?» retoriski vaicā katalāņu rakstnieks Eužēni d'Orss. «Bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem es padzītu no mūsu zemes to katalāni, kurš šaus­mās nenodrebētu no šiem vārdiem. Vairāk, vairāk grāmatu!» Varbūt tālab ik gadus Ka­talānijas aizbildņa Sanžordi dienā katalāņi viens otram kā pašu dārgāko velti dāvina grāmatas — visskaistāko un vismūžīgāko cieņas apliecinājumu ne tikai viens otram, bet arī savas kultūras pēctecībai un nezūdamībai, un kopš 1951. gada Katalānijas galvenā literārā prēmija par labāko prozas darbu nes Sanžordi vārdu.

Vairāk, vairāk grāmatu!

.

1988.   gadu ANO ir pasludinājusi par Starptautisko izglītības gadu, par analfabē­tisma apkarošanas, par lasīt un rakstīt prasmes gadu. Sajā sakaribā, lai celtu Grā­matas lomu, nozīmi un misiju kā atsevišķa cilvēka, tā jebkuras nācijas dzīvē, no 5. maija līdz 13. maijam tiks plaši atzīmēta Viseiropas grāmatu nedēja. Iespējams, arī mēs, kas izsenis esam daudzināti (un, vēl inerces dēj daudzinām sevi) par grāmat­nieku tautu, ņemsim dalību tajā, tādējādi ne vien vārdos, bet arī darbos apliecinādami savu vistiešāko piederību Eiropai un tās kultūrai. Vai tas mums būs vismaz iegansts pamēģināt izvērtēt Grāmatas lomu un nozīmi mūsu nācijas dzīvē un kultūrā — to situāciju (pabērna?), kādā Grāmata ir šobrīd pie mums? Tas nepieciešams, lai mēs, kā to sapņojis Rainis, visā savas tautas attīstībā «ietu kopībā uz Eiropas savienotām valstīm, jo šinīs Eiropas savienotajās valstīs liela vieta piekritīs taisni mazajām de­mokrātiskajām valstīm un tautām».

Lai gūtu konkrētu ieskatu reālajā situācijā, virsrakstā minēto jautājumu (bez no­lieguma) 31. janvāra pēcpusdienā, žurnāla «Grāmata» mudināta, Cilda Pelīte uzdeva vairākiem atbildīgiem cilvēkiem. Atbild:

Aldonis Builis, izglītības ministrs: «Esmu ļoti pateicīgs, ka vērtējat mani tik aug­stu, lai uzdotu šādu jautājumu… Tomēr par šādu lietu neko konkrētu es nu gan nevaru pateikt. Ir tikai daži vispārēji plāni šim izglītības gadam, drusciņ esam par tiem runājuši presē; pāris cilvēku ir Maskavā — gūt konkrētākas ierosmes. Par grāmatu nedēļu iniciatīvai laikam jānāk no speciālistiem. Mums jau nav īpaša štata šim nolūkam. Ja nu vien kaut kā varēsim, protams, atbalstīsim — ja būs kādas idejas, plāni; rīkojieties droši, sabiedrība katrā ziņā būs tikai pateicīga.»

Gunārs Goba, Grāmatu draugu biedrības atbildīgais sekretārs: «Ak grāmatu nedēļa? A-5, jā, jā… Kaut kur jau ir lasīts… Kad viņa konkrēti ir? Kaut kā neesmu dzirdējis. Tas būs mums jāpārdomā, noteikti. Paldies, ka piezvanījāt. Varbūt priekšniecība jau zina, jānoskaidro. Pašreiz neko konkrētu nevaru pateikt.»

Irēna Augucēviča, Grāmatu draugu biedrības priekšsēdētāja pirmā vietniece: «Jā, jā, ir, ir! Visādu pasākumu plāns, galvenokārt ar bērniem — gan zīmējumu izstāde, gan skolēnu sacerējumu konkurss… Man te patlaban ir apmeklētājs, varbūt citā reizē piezvaniet? Man te patlaban ir apmeklētājs…»

Jānis Krievs, Kultūras ministrijas Mākslas un kultūras mantojuma galvenās pār­valdes priekšnieks: «Teikšu, kā ir. Nekas pagaidām nav zināms. Vaicāšu bibliotēku spe­ciālistiem, ko viņi zina, ko ir domājuši. Jūsu telefons? Rīt, parīt es jums piezvanīšu un informēšu konkrētāk.»

Imants Auziņš, Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs: «Viseiropas grāmatu nedēļa? Kad tā ir? Kas to rīko? Mums te vēl jaunie Statūti jāprecizē, sekreta­riāts ir ļoti noslogots …»

Velta Brūvere, ZA Fundamentālās bibliotēkas direktora vietniece: «Mums noteikti būs divas grāmatu izstādes. Esam kultūras sakaru biedrības Francija — PSRS kolek­tīvie biedri, parādīsim Francijai veltīto literatūru. Vēl būs dažādu Eiropas rakstnieku, sabiedrisko un kultūras darbinieku lielākajām jubilejām veltītas grāmatu izstādes, tajās uzsvērsim un atklāsim mūsu ciešo sasaisti ar Eiropas literāro procesu, zinātni, mākslu. Konkrētākas ievirzes es jums varētu pateikt rit no rīta — pašreiz mēs visu laiku, ener­ģiju, uzmanību ieguldām specfondu literatūras ātrākai nodošanai fondos. Lasītājiem, protams, nav priekšstata par šī darba apjomu, bet pagājušajā gadā, piemēram, šai nozarē esam veikuši divu gadu plānu.»

Raimonds Pauls, kultūras ministrs: «Domāju, ka man vajadzēs runāt ar Andri Vilku. Pagaidām neviens neko nav ierosinājis. No mums jau tagad poligrāfija ir at­dalīta, līdz ar to zināmā mērā mūsu darbība ir no grāmatām nost. Protams, sadarbība ar izstāžu zālēm ir. Varbūt tā: lai tie, kas, ar šim lietām ņemas, varbūt žurnālisti, at­nāk ar saviem priekšlikumiem šurp. Apspriedīsim, padomāsim, ko var darīt, ko atbal­stīt.»

Imants Ziedonis, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs: «Mums par to trūkst jelkādas informācijas. Bail, ka šāda «grāmatu nedēļa» atkal būs līdzīga rakstura kam­paņa, kādu mums dučiem. Bet par to cīņu pret analfabētismu… Mums analfabētu vairs nav… Drīzāk mums būtu jācīnās pret to garīgo analfabētismu, kas vēl valda musu sabiedrībā, un, ja ar politisko analfabētismu, varētu teikt, daudzmaz jau esam tikuši galā, tad pastāv taču vēl milzums cita veida analfabētismu — ekonomiskais, sociālais, ekoloģiskais utt.»

Jānis Peters, PSRS Augstākās Padomes deputāts: «Un kādas ir jūsu idejas? Ko darāt jūs?»

Virsrakstā uzdotais retoriskais jautājums un J. Petera konkrētais pretjautājums pa­liek spēkā. Laiks atbildei vēl mazliet ir. Kaut nu mums visiem pietiktu spēka šo savu šobrīd jau nedaudz atraisījušos «Viseiropas tieclbas spēku» ari gudri, prasmīgi un lie­tišķi likt lietā!

Beļģu dzejnieks, rakstījis flāmu valodā. Krājumi «Kapsētas puķes», «Flāmu dzejas vingrinājumi» (abi 1858), «Mazi dze­joļi» (1860), «Laika vainags» (1893), «Atskaņu virkne» (1897). Pievērsies ari flāmu valodas un folkloras problēmām.

Latviešu rakstnieks un gleznotājs. LARAs lapas redaktors. Noveles «Krāšņa un bagāta dzīve» («Tilts», 1970), par ku­rām 1971. g. piešķirta J. Jaunsudrabiņa ikgadējā prozas balva. Romāns «Mans mīļais auša» (Bostonā, 1980).

Rumāņu rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Gaismas poēmas» (1919), «Pravieša soļi» (1921), «Slavinājums» (1929), «Pie dvēseles ilgu vārtiem» (1938), «Dzejoļi» (1962); dram. darbi «Celtnieks Manole» (1927), «Avrams Janku» (1934), «Antons Panns» (1964).

Latviešu padomju rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Straumē» (1910), «Uz saules taka» (1912), «Zeme un maize smaržo» (1924), «Ejam tālāk uzbrukumā» (1930), «Ar paceltu galvu»

(1935)    . Stāsti.

Vācu rakstnieks. Literārās anekdotes žanra dibinātājs. Dze­joļu krājums «Alemaņu dzejoļi» (1803); popularitāti ieguva ar kalendāru «Reinzemes mājasdraugs» (1808—1815) un stāstu, noveļu un anekdošu krājumu «Reinzemes mājasdrauga dārglietu kastīte» (1811).

Azerbaidžāņu pad. rakstnieks. Raksta krievu valodā. Stāstu krājums «Pēdējā bērnības nakts» (1968), garstāsts «Strīds» (1973), lugas, kinoscenāriji.

Franču rakstnieks. Stāstu un tēlojumu cikls «Vēstules no manām dzirnavām» (1869, latv. 1924), sat. romānu trilo­ģija «Taraskonas Tartarēna brīnumainie piedzīvojumi» (1872, latv. 1887, 1960), «Tartarēns Alpos» (1885), «Taraskonas osta» (1890), romāni «Fromons jaunākais un Rislers vecā­kais» (1874, latv. 1895 periodikā, 1899 teātrī), «Nabobs» (1877), «Karaļi trimdā» (1879, latv. 1941), «Numa Rumestāns» (1881). «Sapfo» (1884, latv. 1926). Autobigorāf. ro­māni «Knauķis» (1868, latv. 1904 periodika, 1967), «Džeks» (1876, latv. 1896 periodikā) ir pirmie ieverojamākie franču bērnu 1it. darbi. Noveļu krājums «Pirmdienu stāsti» (1873), stāsts «Daiļā Niverniete» (1886, latv. 1902 periodika, 1926). Latvijā stāsti kopš 1880. g.

Krievu padomju rakstniece. Dzejoļu krājumi «Dzejoļi» (1934), poēmas «Februāra dienasgrāmata», «Ļeņingradas poēma» (abas 1942), «Pervorosijska» (1950), poēt. traģēdija «Uzti­cība» (1954), autobiogrāfiskas prozas grāmatas «Dienas zvaigznes» (1959, latv. 1963), «Atmiņa» (1972). Stāsti, ap­raksti.

1 .

Gvido Gezele (1830—1899)

6 .

Jānis Gorsvāns (1930)

9 .

Lučians Blaga (1895—1961)

9 .

Roberts Eidenianis (1895—1937)

10 .

Johans Peters hēbels (1760—1826)

11 .

Maksuds Ibrahimbejovs (1935)

13 .

Alfonss Dodē (1840—1897)

16 .

Olga Bergholca (1910-1975)

20 .

Pjetro Bembo (1470—1547)

21 .

Emils verhārens (1855-1916)

21 .

Tudors argēzi (1880—1967)

22 .

Leonīds Martinovs (1905—1980)

24 .

Eduardo de filipo (1900—1984)

24 .

Marģeris Zariņš (1910)

24 .

Mihails Šolohovs (1905—1984)

26 .

Vītezslavs Nezvais (1900—1958)

31 .

Aligjēri Dante (1265—1321)

Itāliešu rakstnieks, kardināls. Neoplatonisks traktāts pārcēlu mīlestību «Azolānieši» (1505), «Pārdomas prozā par tautas valodu» (1525), dzejo]u krājums «Vārsmas» (1530), Venē­cijas vēsture 12 sej. latīņu vai. (1551), pārtulkojis itāliski.

Beļģu dzejnieks un dramaturgs. Rakstījis franču valodā. Krājumi «Pilsētas — astoņkāji» (1895), «Dzīves sejas» (1899, latv. 1920, 1937), «Nevaldāmie spēki» (1902), dram. darbs «Ausma» (1898, latv. teātrī 1917, 1928, grām. 1917). Apcerējumi «Rembrants» (1904), «Rubenss» (1910), pretkara grāmata «Asiņojošā Beļģija» (1915). Latvijā traģēdija «Fi­lips 11» (teātri 1914, 1922, grām. 1919), dzejoļi antoloģijā «Pasaules tautu lirika» (1959).

īstajā vārdā Jons Teodoresku. Rumāņu dzejnieks. Krājumi «īstie vārdi» (1927), «Pelējuma ziedi» (1931), «Dziesma cilvēkam» (1956), «Nakts» (1967). Pamfletu krājums «Koka svētbildes» (1929), romāns «Dievmātes acis» (1934). Lat­viski «īstie vārdi. Dzeja» (1975).

Krievu padomju dzejnieks. Krājumi «Tobolas hronists»

(1936)     , «Pašausta Venera» (1939), «Teiksmu jūra» (1945), «Pirmdzimtība» (1965), «Dabas balss» (1966), «Hiperbolas» (1972). Daudz atdzejojis. Latviski «Zaļais stars» (1981).

īstajā vārdā Eduardo Pasarelli. Itāļu dramaturgs un aktieris. Lugas «Neapole — miljonāru pilsēta» (teātrī 1945, grām.— 1951), «Filumēna Marturāno» (1946, latv. teātrī 1958), «Kad meliem garas kājas» (1948, latv. teātrī 1964), «Lielā ma­ģija» (1949), «Mana ģimene» (1955, latv. teātrī 1958), «Pul­cinellas dēls» (1962) u. c.

Latviešu komponists un rakstnieks. Stāstu krājumi «Saul­rietu violetās ērģeles» (1970), «Vienas vasaras stāsti» (1975), «Vecrīga» (1978), «Apgaismības gadsimta ēnā» (1980), «Dēli» (1980), «Apmātie» (1985), romāni «Viltotais Fausts..» (1973), «Kapelmeistara Kociņa Kalendārs» (1982), «Trauksmainie Trīsdesmit Trīs» (1988), atmiņu grā­mata «Optimistiskā dzīves enciklopēdija» (1975).

Krievu padomju rakstnieks. Stāstu krājumi «Donas stāsti» (1926, latv. 1959), «Naida mācība» (1942, latv. 1945), «Cil­vēka liktenis» (1956, latv. 1958, … 1985), romāni «Klusa Dona» (1—4, 1928—1940, latv. 1946—1950, …1964), «Plē­sums» 1—2, 1932—1960, latv. 1946,… 1980), «Viņi cīnījās par Dzimteni» (1943, latv. 1945, 1975). Nobela prēmija 1965.

Cehu dzejnieks. Dzejoļu krājumi «Praga ar lietus pirkstiem»

(1936)    , «Spārni» (1952, latv. 1970), «Rudzupuķes un pilsētas» (1955). Poēmas «Edisons» (1928, latv. 1970), «Laika signāls» (1931), poēmu triptihs «Vēstures ainava» (1—3, 1939—1945), poēma «Dziesma mieram» (1950, Vispasaules Miera pado­mes Zelta medaļa 1953).

Itāliešu dzejnieks. Mīlas soneti un vēstījums par mīlestību pret Beatriči ir pirmais autobiogr. sacerējums Eiropas lite­ratūrā — «Jaunā dzīve» («Vita nuova», 1292—1293, izd. 1576, latv. 1965, 1981). Traktāti «Par tautas valodu» (ap 1305, nepab.), «Par monarhiju» (latīņu vai., pēc 1310), nepabeigts sacerējums Toskānas dialektā «Dzīres» par ētikas tēmām. Poēma «Dievišķā komēdija» (1304—1319, izd. 1472, latv.

1921,  1937) trīs’ daļās: «Elle», «Šķīstīšanas kalns» un «Para­dīze». Latviski — darbi kopš 1893. g.

Ŕçŕđîâŕ JT. Čç çŕďčńíîé ęíčćęč ďĺńńčěčńňŕ. Ńîňâîđĺíčĺ ăîđîäŕ. Đŕçđóřĺíčĺ ăî­đîäŕ. Ýńńĺ î Đčăĺ. (Ń. 3)

Ďĺńí˙ î' Đčăĺ. Čç ăîđîäńęîăî ôîëüęëîđŕ ďđîřëîăî âĺęŕ. (Ń. 7)

Čîăŕíńîíń Ë. Ďĺńíč ńňŕđîé Đčăč. Čńňîđč÷ĺńęčé îáçîđ ćŕíđŕ ăîđîäńęîé ďĺńíč. Ŕâňîđ — ęóëüňóđîâĺä, ëčňĺđŕňóđîâĺä, ďîýň č ýńńĺčńň (1922, Đčăŕ — 1983, Ńňîę­ăîëüě). Ďđĺäčńëîâčĺ ę ńáîđíčęó «Ęíčăŕ ďĺńĺí ńňŕđîé Đčăč (Ńňîęăîëüě, 1967). (Ń. 8) Ëŕňűřńęčĺ îáůĺńňâŕ íűíĺříĺé Đčăč. Ńňŕđčííŕ˙ ďĺńí˙ čç ńáîđíčęŕ «Ęíčăŕ ďĺ­ńĺí ńňŕđîé Đčăč». (Ń. 13)

Ýéőâŕëäń Â. Âňîđćĺíčĺ ăîđîäŕ â ëŕňűřńęóţ ďîýçčţ. Ŕíŕëčç ňâîđ÷ĺńňâŕ âűäŕţ­ůĺăîń˙ ëŕňűřńęîăî äĺ˙ňĺë˙ ęóëüňóđű, ó÷ĺíîăî, ďčńŕňĺë˙ — îńíîâîďîëîćíčęŕ ńîâđĺ­ěĺííîé ăîđîäńęîé ďîýçčč Ŕđâĺäńŕ Řâŕáĺ (1888, Ëŕňâč˙ — 1959, Ńňîęăîëüě). (Ń. 16) Řâŕáĺ Ŕ. Áóëüâŕđű. Îňđűâęč čç ďîýěű. (Ń. 19)

Âĺńĺëčń ß. Äíĺâíîé ęđĺńň. Îňđűâęč čç đîěŕíŕ âűäŕţůĺăîń˙ ëŕňűřńęîăî ěŕńňĺđŕ ďđîçű (1896, Ëŕňâč˙ — 1962, ŃŘŔ) «Äíĺâíîé ęđĺńň», â ęîňîđîě, čçîáđŕćŕ˙ ďîőîć­äĺíč˙ äâóő ěîëîäűő ëţäĺé â ňĺ÷ĺíčĺ ńóňîę, ŕâňîđ đčńóĺň ˙đęčé îáđŕç ăîđîäŕ. Ďđĺ­äčńëîâčĺ ëčňĺđŕňóđîâĺäŕ Â. Âĺöăđŕâčńŕ. (Ń. 20)

Řóâŕĺâ Č. Ăîđîä ęŕę ńčěâîë ęóëüňóđű. Ęóëüňóđîëîăč÷ĺńęŕ˙ číňĺđďđĺňŕöč˙ ăî­đîäŕ â ńâ˙çč ń ďĺđâîíŕ÷ŕëüíűěč č ńŕěîäîńňŕňî÷íűěč ńňđóęňóđŕěč ÷ĺëîâĺ÷ĺńęîăî ńó­ůĺńňâîâŕíč˙. (Ń. 24)

Ôĺëëčíč Ô. Ăîńďîćŕ Đîěŕ (Đčě). Ýńńĺ âűäŕţůĺăîń˙ čňŕëü˙íńęîăî ęčíîđĺćčń­ńĺđŕ č ďčńŕňĺë˙ î Đčěĺ. (Ń. 30)

Áŕíęîâńęčĺ Ď. Çíŕę áĺäű. Ęđŕňęîĺ çíŕęîěńňâî ń ňâîđ÷ĺńňâîě ôđŕíöóçńęîăî őóäîćíčęŕ-óđáŕíčńňŕ Áĺđíŕđŕ Áţôôĺ (đîä. â 1928 ă.). (Ń. 32).

Đĺěáî Ŕ. Đŕáî÷čĺ. Ěĺňđîďîëčňĺí. Äĺěîęđŕňč˙. Ěčńňč÷ĺńęîĺ. Ăîđîä. Äâčćĺíčĺ. Ýńńĺ ôđŕíöóçńęîăî ďčńŕňĺë˙ (1854—1891) čç ęíčăč «Îçŕđĺíč˙». (Ń. 34)

Řóâŕĺâ Č. Ŕíäđĺé Áĺëűé. Ýńńĺ î ćčçíč č ňâîđ÷ĺńňâĺ ňĺîđĺňčęŕ âňîđîăî ďîęîëĺ­íč˙ đóńńęčő ńčěâîëčńňîâ —• ďîýňŕ, ďčńŕňĺë˙ č őóäîćíčęŕ (1880—1934). (Ń. 37) Áĺëűé Ŕ. Ďĺňĺđáóđă. Îňđűâęč. (Ń. 39)

Áđčĺäčń JI. Ňŕíăî. Ęđŕňęčé îáçîđ ňŕíăî ęŕę ćŕíđŕ ăîđîäńęîăî ôîëüęëîđŕ č ďđî­ôĺńńčîíŕëüíîé ďîýçčč â Ëŕňčíńęîé Ŕěĺđčęĺ. (Ń. 46)

Ăîíńŕëĺń Ňóíüîí Đ. (Ŕđăĺíňčí). Ňŕíăî. (Ń. 48)

Ńčëüâŕ Âŕëäĺń Ô. (Óđóăâŕé). Ňŕíăî. (Ń. 49)

Íĺđóäŕ Ď. Ńîíĺň čç ńáîđíčęŕ «Ńňî ńîíĺňîâ ďđî ëţáîâü». (Ń. 50)

Íĺđóäŕ Ď. Ďóňü ę ńâĺđęŕţůĺěó ăîđîäó. Íîáĺëĺâńęŕ˙ ëĺęöč˙ 1971. (Ń. 51) Čîăŕíńîíń Ŕ. Î ęíčćíčęŕę ăîđîäŕ Đčăč. Čç ńáîđíčęŕ ęóëüňóđíî-čńňîđč÷ĺńęčő çŕ­đčńîâîę «Đčćńęčé ęŕôňŕí» (Ń. 56)

Ńóäđŕáęŕëíń ßĎîýň íŕ ăîđîäńęîě đűíęĺ. (Ń. 61)

Çŕđčíüř Ě. Đŕńńęŕç îá Ŕăĺíńęŕëíńĺ. Íŕńűůĺííîĺ ęóëüňóđîëîăč÷ĺńęčěč ôŕęňŕěč ďîâĺńňâîâŕíčĺ âűäŕţůĺăîń˙ ëŕňűřńęîăî ęîěďîçčňîđŕ č ďčńŕňĺë˙ (đîä. â 1910 ă.) î đŕéîíĺ Đčăč, â ęîňîđîě îí ďđîćčë äîëăčĺ ăîäű. (Ń. 62)

Ńŕëöĺâč÷ŕ Č. Ëţáîâü ę çĺěëĺ Ěŕđű. Î ďî÷ňč íĺčçâĺńňíîě ńîâđĺěĺííîěó ÷čňŕ­ňĺëţ ëŕňűřńęîě ďđîçŕčęĺ Ŕäîëüôĺ Ýđńĺ (1885—1945) č ĺăî đîěŕíĺ «Ďîěĺůčęč» (1931), ęîňîđűé â ńĺđčč «Đîěŕí — ńâčäĺňĺëü ďđîřëîăî» âűďóńęŕĺňń˙ čçäŕňĺëüńňâîě «Çčíŕňíĺ». (Ń. 65)

Âęđŕňöĺ (Ń. 67)

Őčđř X. Ńóäüáű íŕđîäŕ. Ćčçíč ëţäĺé. Î đîěŕíĺ ëŕňűřńęîé ďčńŕňĺëüíčöű Ŕíčňű Ëčĺďű (đîä â 1928 ă.) î ńóäüáŕő îôčöĺđîâ Ëŕňâčéńęîé ŕđěčč âî âđĺě˙ äâóő ěčđîâűő âîéí č â ďîńëĺâîĺííîĺ âđĺě˙. (Ń. 68)

Ţđńĺíŕđ Ě. Âîńďîěčíŕíč˙ Őŕäđčŕíŕ. Îňđűâîę čç čńňîđč÷ĺńęîăî đîěŕíŕ ôđŕí­öóçńęîé ďčńŕňĺëüíčöű (1903—1987) î đčěńęîě čěďĺđŕňîđĺ Őŕíäđčŕíĺ. Ďđĺäčńëîâčĺ ďĺđĺâîä÷čöű Ń. ßóíŕđŕč. (Ń. 70)

Ńęóĺíčĺęń Ę. ×ĺěó ó÷čň ęëŕäáčůĺ. Î ęíčăĺ ŕěĺđčęŕíńęîăî ďîýňŕ Ýäăŕđŕ Ëč Ěŕń­ňĺđńŕ «Ŕíňîëîăč˙ Ńďóí-đčâĺđ» (1915) â ńâ˙çč ń ĺĺ ńĺěčäĺń˙ňčď˙ňčëĺňčĺě. (Ń. 72) Ďĺňĺđńîíĺ Ę. Đčňóŕëű íŕ ýęâŕňîđĺ — č íĺ ňîëüęî. Î đîěŕíĺ Ó. Ăîëäčíăŕ (đîä. â 1911 ă.) «Đčňóŕëű ěîđńęîăî ďóňĺřĺńňâč˙», óäîńňîĺííűě ďđĺěčĺé «Booker Prize» n 1980 ăîäó. (Ń. 73)

Çŕíäĺđĺ Î. Ěîëëčí č ăóěŕíčńňű Đčăč. Î ńîâđĺěĺííčęŕő đčćńęîăî ęíčăîďĺ÷ŕň­íčęŕ Í. Ěîëëčíŕ (1588—1625). (Ń. 75) ö Îçîëčí˙ Č. Ďĺđâűĺ ÷ĺňűđĺńňŕ ëĺň â čńňîđčč áčáëčîňĺęč Đčăč, ńîçäŕííîé â 1524 ăîäó (íűíĺří˙˙ ôóíäŕěĺíňŕëüíŕ˙ áčáëčîňĺęŕ Ŕęŕäĺěčč íŕóę Ëŕňâčč). (Ń. 80) Ęŕđóëčń Ę. Ćčçíü č ňâîđ÷ĺńňâî Áĺíü˙ěčíüřŕ Ĺăĺđńŕ — ëŕňűřńęîăî ęíčăîâĺäŕ č áčáëčîăđŕôŕ (đîä. â 1915 ă.), ćčâóůĺăî â ŃŘŔ. (Ń. 84)

Ęëĺňíčĺęń ß. ×ĺňűđĺőńîňëĺňčĺ ďĺđâîăî đčćńęîăî ęŕëĺíäŕđ˙, îňďĺ÷ŕňŕííîăî ňčďî­ăđŕôîě Í. Ěîëëčíîě. (Ń. 86)

Ęđŕňęčé îáçîđ äĺ˙ňĺëüíîńňč ěĺćäóíŕđîäíîăî ęëóáŕ ĎÝÍ. (Ń. 88)

Áđčĺäčń Ë. Čăđű öâĺňîâ. Čńňîđč˙ č ďđîâĺäĺíčĺ äđĺâíĺăî ęŕňŕëŕíńęîăî (Čńďŕ­íč˙) ďđŕçäíčęŕ ďîýçčč. (Ń. 90)

Áđčĺäčń Ë. Ďĺëčňĺ Ö. Ęŕę ěű (íĺ)áóäĺě îňěĺ÷ŕňü Îáůĺĺâđîďĺéńęóţ íĺäĺëţ ęíčăč? Ýęńďđĺńń-číňĺđâüţ ń đŕáîňíčęŕěč ęóëüňóđű đĺńďóáëčęč. (Ń. 92)

Ëčňĺđŕňóđíűé ęŕëĺíäŕđü. Ěŕé. (Ń. 93)

L. Azarova. From the Notebook of a Pessimist. -— A Russian poet’s who lives Riga pain for her owen town. (p. 3)

A. Tingeltangel Song about Riga. — A popular song of the 19-th centry. (p. 7)

A. Johansons. The Songs of Old Riga. — A historic glimpse in the genre of town song by a culture historian literarian, poet and essay writer (Riga, 1922 — Stockholm, 1983). A foreword to the collection «The Songbook of Old Riga» (Stockholm, Grāmatu draugs, 1967). (p. 8)

The Present Riga with its Latvian Societies. — A song from the collection «The Songbook of Old Riga», (p. 13)

V. Eihvalds. Appearance of Town in Modern Latvian Poetry. — Analysis of the crea­tive work of Arveds Svabe the popular Latvian culture worker, writer and research worker the founder of the modern urban poetry (Latvia, 1988 — Stockholm, 1958) in the context of culture history, (p. 16)

A. Švābe. Boulevards. — Fragments from an epic poem. (p. 19)

J. Veselis. The Cross of the Day. — Fragments from the outstanding master of prose (Latvia, 1896 — U. S. A., 1962), where a vivid image of Riga is focused through a day in the life of two common yong people of the 20th century. Introduction by V. Vecgrāvis, a specialist in literature, (p. 20)

I. Suvajevs. Town as a Symbol of Culture. — A culturological interpretation of town in relation to_ essential and self-sufficient structures of man’s existence, (p. 24)

F.  fellini. mrs. rome. —) an essay about rome by the famous cinema director and writer, (p. 30)

P. Bankovskis. Sign of Disaster. — A short glimpse of the creative life of the French urban painter Bernard Buffet (born 1928). (p. 32)

A. Rembo. Workers. Town. Underground Railway. Democrasy. The Mystic. Move­ment. — From the book «Illumination» by the French writer A. Rembo (1854—1951). (p. 34) _

1. suvajevs. andrei belij. — a view of the life and creative work of the theoretician, writer, and artist (1880—1934) of the second generation of Russian symbolists, (p. 37) A. Belij. Petersburg. — Fragments from a novel, (p. 39)

L. Briedis. Tango. — An essay on tango as a genre of town folklore and professio­nal poetry in Latin America, (p. 46)

R. Gonsales Tunjon (Argentina). Tango, (p. 48)

F Silva Valdes (Uruguay). Tango, (p. 49)

P. Neruda. Sonnet. Collection «A Hundred Sonnets about Love» (1959). (p. 50) P. Neruda. On the Way to the Shining Town. — Nobel lecture 1971. (p. 51)

A. Johansons. With the Coat from Riga on. — Fragments from the collection of essays in culture history about book publishers of Riga. (p. 56)

.1. Sudrabkalns. Poet in the City Market, (p. 61)

M. Zariņš. A Story about Āgenskalns. — An essay by the popular Latvian com­poser and writer (born 1910) about a district in Riga where he has spent many years of his life. The essay is satiated with facts from culture history, (p. 62)

I. salceviča. the love of the Land of Māra. — About Adolfs Erss (1885—1945) a little known to the modern reader prose writer and his novel «Landlords» (1931), which is going to be published by the publishing house «Zinātne» within the series «A Novel — the Witness of the Past», (p. 65)

A Brief Survey of New Books, (p. 67)

H.  hiršs. fortunes of the Nation. Lives of People. — A review and history of the novel «Exhumation» by the Latvian prose writer Anita Liepa (born 1928) — a story about the fate of Latvian officers during the two world wars and after, (p. 68)

M. Jursenāra. The Memories of Hadrian. — Fragments from the historic novel by the framous French writer (1903—1987) about Hadrian, the emperor of Rome, Foreword by the translator S. Jaunarāja. (p. 70)

K. Skujenieks. What does the Graveyard Teach. — About the book «Spoon River Antology» (1915) by the American poet Edgar Leigh Masters in memory of its 75th anniversary, (p. 72)

K. Pētersone. Rites on the Equator — and beyond. — About the novel «Rites of Passage» by W. Golding (born 1911) — the «Booker Prize» winner in 1980. (p. 73)

O. Zanders. Mollin and Humanists of Riga. — About the flourish of humanism in Riga during the 16th century, (p. 75)

Ozoliņa I. Bibliotheca Rigensis. The Firsts Four Hundred. — The development of the Riga town library founded in 1524 (now the Fundamental Library of the LSSR Academy of Science) till the first world war. (p. 80)

K. Karulis. Benjamiņš Jēgers and His Contribution. — The work and contribution of a literature researcher and bibliographer (born 1915) living abroad, (p. 84)

J. Klētnieks. The Four Hundred Years of the First Calendar in Riga. (p. 86)

PEN. — A survey of the work of the international PEN club. (p. 88)

L. Briedis. Games of Flowers. — The history and procedure of ancient Catalonean (Spain) poetry festival, (p. 90)

L. Briedis, C. Pelīte. How shall we (not) Observe the All Europe Week of Books. — An expressinterview with the culture organizers of the republic, (p. 92)

The Literary Calendar. May. (p. 93)