Latvijas PSR Kultūras ministrijas, Latvijas

Rakstnieku savienības un Latvijas PSR Grāmatu draugu biedrī­bas informatīvs izdevums

Iznāk Rīgā reizi mēnesī kopš 1958. gada jūlija

© Izdvnieciba «Liesma», mēnešraksts «Gramata»

Habent sua fata libelli Kairai grāmatai savs liktenis

Veselis J. Dievs laiž pasauli

Deņisova R,, Boiko M. Mūsu ēras 1. gadu tūkstotis baltu

tautu etniskajā vēsturē un tā atbalsis tautas mūzikā

Brūveris P. Irklis

Brūveris P. Heincs Georgs Podēls

Podēls H. G. Dzejoļi

Brūveris P. Vai mēs vēl atceramies Dzintarzemi?

Lietuviešu dainas

Treile J. Ieskats seno baltu mitoloģijā Vēļus N. Lietuvju folkloras atšķirības Veselis J. Jānis

Pakalns G. Haralda Biezā grāmatas par latviešu seno reliģiju Biezais H. No esejas «Dievturi — nacionālie romantiķi — senlatvieši»

Veselis J. Veļu māte un veļu valsts. Fragments

Straubergs K. Latviešu tautas ticējumi par mirušajiem. Fragmenti Trociga B. Dūņu karaļa meita. Fragmenti Milošs C. Nobela lekcija 1980. gadā

GRAMATU APSKATS

Urtāns J. Grāmata par baltu mitoloģiju

Kursīte J. Vajadzīgi dažādi pētījumi

Jegermanis G. Jauns pienesums komparatīvistikā

Antēns N. Izprašana kā subjektīvā un objektīvā divvienība

Veidemane R. Profesore Velta Rūķe-Draviņa un latviešu

valodniecība

Skujenieks K. Zinātnei un Tēvzemei

Bušs 0. Divi ceļveži vārddevībās

Baldunčiks J. Tanks un hobijs, golfs un tvists …

Sīmanis G. Jūrnieku vārdnīcas Latvijā Bula D. Ramuva

Freibergs V. Pītera Akroida vēsturiskās parabolas

Republikas galvenā bibliotēka

Rasima I. Bērnu bibliotēku sektors un mazo lasītāju garīgās

pasaules veidošanas problēmas

Pa novadu novadiem

Ancītis V. Dobeles un Auces grāmatnieki

Štosa A. Patmīļa monologs

Literārais kalendārs aprīlim

í/ę

Atvainojamies par kļūdām «Grāmatas» 1. numura 94. lpp. Pareizi jābūt: Fjodors Abramovs (1920—1983). Tetraloģijas «Prjasļini (1969— 1979). Ceturtais romāns — «Māja» (1979, latv. 1985).

Dievs ar dvašu bija ievilcis visas lietas sevī. Viņa elpas vilciens ilga neparskatamus mužus. _Tukšā_bezgalībā, tukšā mūžībā Dievs peldēja kā maigi mirdzoša sala, pardomadams nākamos veidolus, jo atkal viņš bija bijis neapmierināts ar bijušo.

Tad viņš dziļi nopūtās, un dvaša izplūda kā sudrabains mākonis. Tas bija noticis nejauši, jo vai tad bija pienācis laiks atkal laist pasauli?

Visums ietinas miglājos, griezās pirmatnēji vijumi, lēni šūpojās izpla­tījuma viļņi.

No Dieva nopūtas dzima viela. Viena vijuma sīkā ielokā Dievs iešķīla sauli, likdams sabiezēt miglajam, un, raugi, ap sauli sāka velties apaļš kamols — zeme. Tur putekļi sametās kopā, un puteklis lielajā bezgalībā kļuva zeme pati.

Dievs redzēja, ka viņam nebija veidu, ko likt uz tās. Domas, kas ra­dīja tēlus un dzīvas būtnes, nenobrieda līdz jaunai pilnībai. Viņš bija tik daudz pasauļu laidis un atkal ievilcis, ka neko nebijušu vairs nevareja izdomāt. Dieva slaikie pirksti nolīka bez kustības, acis vērās nebeidzamā^ tālumā, kur arvien vairāk un vairāk mutuļoja dvašas mākoņi, vidamies_ un virmodami, bet viņu krokās nebija nekā jauna. Dieva sirmie mati locījās caur telpu kā ūdens zāle, ko lēni kustina straume, un viņš bija sērīgs.

Kā vienmēr tādos brīžos, muļķīgais velns izlēca no pasaules tumsas, atņirdza zobus un nosēdās Dievam priekšā saukādams:

«Laid tik ātrāk, laid tik ātrāk! Viss, ko tu izlaid, pieder man.»

Dievs jau tā bija saradis ar savu tumšo mūža biedru, ka viņa muļ­ķība, zemums un sīkas nelietības to vairs neuztrauca, tikai smīdināja. Dievam par prieku, velns_ griezās gredzenā, rūca, ņurdēja, glaudās un labinājās pie pasaules pavēlnieka.

«Tu nevari, tu esi vecs un nespēcīgs!» velns pēkšņi iesmējās un lēkāja gaišajam milzenim apkārt. Tad Dievs maigi pārskaitās, iesita melnajam pa pieri un tas aizspraga tālu telpa, izzuzdams tumsā, bet Dievs zināja, kas darams.

No viņa_ domu nebeidzamās dažādības iznira jauns tēls un nostājās viņa priekšā, gūdams veidu.

«Tu esi Laima,» viņš teica jaunajai būtnei, «un es tevi laidīšu pa­saulē. Iekārto to pēc sava padoma, dod tai ūdeņus, gaisu, zāli, kokus, dzīvniekus un cilvēkus.»

Tā Laima kļuva pats daiļums un piemīlība. Viņas dzintarainie mati bija kā saules stari, spožās acis raudzījās aukstajā tukšumā, pieliedamas to ar zemes rītu blāzmām, un augums bija bez vainas.

Paklausīdama Dieva pavēlei, Laima devās uz zemi. Tuvodamās tai, viņa redzēja, ka velns, kas nupat bija lēkājis ap Dievu, aizsteidzies viņai priekšā un pievairojis pūķus, sikspārņus, šķirzlantus un citus briesmoņus, kas ar atbaidīgu rekšanu saņēma Laimu, kad tā nolaidās no augšas,’ kā mēness mirdzēdama. Nejauki putni ar glumām, netīrām plēvēm spārnu vietā un zāģzobainiem knābjiem un citi pirmatnes nešķīsteni šaudījās ap dievieti un pārbiedeti pazuda savos muklājos tikai tad, kad viņa pavici­nāja savu saulaino sagšu.

Laima bija noskumusi un domīga nosēdās uz akmens velna jūras mala. Ko lai viņa iesāk ar šo netīro pasauli? Vai Dievs viņai nebija licis

pārāk grūtu uzdevumu? Kā lai dara laimīgus šos riebekļus, kas cits citu rija un plosīja, ka dūņas vien šļakstēja?

«Tu esi skaista. Sadosimies kopā,» velns viņu kārdināja, pēkšņi izbā­zis ragaino galvu no jūras. «Topi mana sieva. Cīnīsimies pret Dievu, kas nekā jauna vairs nevar izdomāt. Kļūsim pasaules valdnieki — mēs abi, skaistums un brāzmīgais spēks. Kā tev patīk mani laidumi, ko es blēņodamies izspļāvu no savas mutes? Tiesa, viņi nav glīti, bet viņi ir stipri. Es ceru, ka tu ar savu laimīgo roku piešķirsi tiem daiļumu. Zels mūsu zeme, bargajiem likumiem atrauta.»

Velns izkāpa no jūras un tuvojās dievietei, kas kaunā aizsedza seju un dusmīgi raidīja uzmācīgo projām, sizdama to ar zibeņu dzirkstīm.

«Es atnākšu atkal,» velns sacīja un aizgāja pie saviem nejauceņiem.

Laima devās zemes iekšienē, kur skosām un papardēm apauguši pa­kalni pacēlās starp purviem un zaļganām līkšņām bez notekām. Un Laima nolēma darīt zemi skaistu un līksmu.

Viņa izstiepa roku un sakustināja stāvošos ūdeņus.

Purvu rāvainie staignāji sāka burzguļot, upēji lauzās caur skosām, strauti smējās. Nozuda smagie tvaiki, kas bija gulējuši pār zemi, izgaisa pirmatnes zvēri un briesmoņi, skaistu putnu dziesmas piepildīja gaisu un ziedošus kokus.

Tad Laima laida cilvēku, kam lika apdzīvot slaidos pakalnus upju un strautu malās. Viņa laida stipru un siekstainu zemes vīru, kas varēja salauzt mošķu, sumpurņu un paša velna varu. Pirmās pasaules vīrs ar Laimas likumu nostājās uz kalniem. Viņš raudzījās zilganos apvāršņos, kur saule uzlēca kā ziboša svētās nakts uguns.

(Veselis J. Latvju teiksmas. R.: Latvju Gramata, 1942, 7.—9. lpp.)

JĀNIS VESELIS (1896, Latvijā — 1962, ASV) — izcils, bet Latvijas pēc- kara paaudzei noklusēts prozas meistars, kas ie- stājies par latvisku kul- tūru un bijis tuvs diev- turības idejām. Savda- bīga vieta latviešu prozā pieder J. Veseļa «Latvju teiksmām», kuru pirmiz- devums ar greznām N. Strunkes ilustrācijām nāk klajā 1942. gadā Rīgā, bet papildināti iz- devumi — emigrācijā.  

Raisa Deņisova, Mārtiņš Boiko

MŪSU ĒRAS 1. GADU TŪKSTOTIS BALTU TAUTU ETNISKAJĀ VĒSTURĒ UN TA ATBALSIS TAUTAS MŪZIKĀ

Ikviens, kas vēlas iegūt tautas vēsturis­kās gaitas kopainu, meklē atbildi uz jau­tājumu par tās cilmi. Taču mūsu, t. i., lat­viešu, gadījumā prasīgs jautātājs pat pēc ilgstošiem meklējumiem diezin vai gūs gan­darījumu — populārzinātniskajā un mācību literatūrā par savu etnoģenēzi varam izlasīt gaužām maz, parasti dažas neizvērstas tē­zes, kuras turklāt ir novecojušas.

Sajā rakstā runāts par norisēm, kuras m. ē. 1. g. t. bija noteicošas latviešu, arī lietuviešu etniskajā vēsturē un sagatavoja šo nāciju izveidošanos. Jā, par savas tautas vēstures sākumposmu mēs nevaram runāt, neskarot tos procesus, kuri norisinājās Lie­tuvā. Taču tas tikai vēl labāk parāda, cik dziļa ir abu tautu kopība, cik pamatota tās izjūta un apzināšanās. Starp citu, šī baltiskā kopības apziņa līdzās nacionālajai veido otru slāni mūsu etniskajā pašapziņā.

Vēstures gaita, kuras iznākums ir etniskā kopība, ko sauc par latviešiem, bijusi gara. Ieskatīsimies tās sākumposmā.

Raksts radies divu zinātņu nozaru speciā­listu sadarbībā. Galvenā loma tajā ir noza­rei, ar kuru lasītājs, visticamāk, ir saskā­ries maz vai arī nemaz, — etniskajai antro­poloģijai. Rakstā problēmas risinātas, iesais­tot arī arheoloģijas un lingvistikas datus. Var radīt izbrīnu tas, ka etniskajai antropoloģi­jai «kontrapunktējošā» nozare rakstā ir… etnomuzikoloģija. Jāteic, arī mēs, paši au­tori, no sākuma bijām pārsteigti par to, cik daudzsološs veidojās abti tik atšķirīgo jomu duets. Pagaidām gan var runāt tikai par pirmajiem rezultātiem — galvenie pētī­jumi, lai atklātu nozaru sadarbības pavērtās iespējas, vēl ir priekšā.

Antropoloģija rakstā iezīmē etniskās vēs­tures pamatvirzienus minētajā laikā. Viens no galvenajiem etnomuzikoloģijas uzdevu­miem ir uzskatāmi parādīt, ka etniskā vēs­ture ir arī kultūras vēsture šī vārda visno­pietnākajā nozīmē.

Uzskati par latviešu un lietuviešu sencilšu un tautu cilmi un etnisko vēsturi vei­dojas galvenokārt uz antropoloģijas un ar­heoloģijas materialu izpētes bāzes. Katrs jauns arheoloģijas piemineklis sniedz jau­nus datus, kas papildina, precizē vai arī liek mainīt esošos priekšstatus. īpaši vērtīgs ar baltu ciltīm saistīto etnisko procesu izpētes avots ir kranioloģiskais (no gr. kranion — galvaskauss) materiāls, ko iegūst seno ap­

bedījumu^ arheoloģiskajos izrakumos. Da­žādi^ cilšu kranioloģiskā materiāla izpēte [auj izveidot priekšstatu par to antropoloģis­kajam īpatnībām (antropoloģisko tipu). Tas savukārt ļauj noskaidrot, kādas bijušas ģe­nētiskās attiecības starp ciltīm, kas dzīvoju­šas vienā laikā, kā arī spriest par to, vai bijis ģenētisks sakars starp ciltīm, kuras dzīvojušas viena un tajā pašā vietā dažādos periodos. Kranioloģiskais materiāls ir īpaši vērtīgs izziņas avots cilšu migrāciju gadīju­mos. Ja kādā teritorijā tiek atklāts antropo­loģiskais tips, kas tur nav konstatēts ie­priekšēja periodā, tad tas vienmēr liecina par migrāciju.

_ Baltu tautu izcelsmes teoriju 50. gados izstrādājis izcilais igauņu arheologs Harijs Moora,^ vispārinādams visus tā laika zināt­nes rīcībā esošos baltu arheoloģijas un an­tropoloģijas datus. Galvenā loma tajā tika ierādīta auklas keramikas arheoloģiskajai kultūrai, ar kuru saistītās ciltis tika uzlū­kotas par pirmajiem baltiem Baltijas terito­rija. Si kultūra te pastāvēja aptuveni no 2300. g. līdz 1800. g. p. m. ē. Tika uzska­tīts, ka pēc tam un līdz pat 13. gs. Lietuvā un Latvija norisinājās baltu cilšu nepār­traukta vietēja attīstība.

^Nākamajos gadu desmitos tika iegūtas dažadu baltu cilšu — latgaļu, zemgaļu, sēļu — kranioloģiskās sērijas, kas radīja nepieciešamību koriģēt priekšstatus par baltu cilšu un līdz ar to arī mūsdienu baltu tautu etnoģenezi. Izveidojās pavisam citāda etnoģenēzes koncepcija, kas m. ē. 1. g. t. liek uzskatīt par ļoti nozīmīgu latviešu un lietu­viešu etniskās vēstures posmu.

(Red. piezīme. Vēstures zinātņu doktores R. Deņisovas jaunāko pētījumu rezuļtāti plašāk izklāstīti rakstā «Baltu cilšu etniskās vēstures procesi m. ē.

1.  gadu tūkstoti» («LPSR ZA Vēstīs». 1989. Nr. 12). 199L gadā izdevniecība «Zinātne» paredzējusi laist klajā viņas monogrāfiju «Ýňíč÷ĺńęŕ˙ ŕíňđîďîëîăč˙ ëŕňűřĺé č ëčňîâöĺâ», kurā daudz vietas atvēlēts etniskās vēstures jautājumiem.)

1. g. t. p. m. ē. vidū baltu cilšu apdzī­votās teritorijas robeža no Vislas lejteces dienvidaustrumu virzienā stiepās cauri Ziemeļpolijai, tālāk — pa Pripetes dienvidu pietekām līdz Dņeprai. Austrumos tā šķēr­soja Desnas baseinu un aptvēra Okas augš­teces zemes, bet ziemeļaustrumos Dņepras un Daugavas iztekas rajonus. Ziemeļu ro­beža uz m. ē. sliekšņa, iespējams, atradās nedaudz uz ziemeļiem no Daugavas. Baltu

cilšti masīvu var iedalīt divos reģionos — rietumu un austrumu reģionā. Mūsu rīcībā vēl nav pietiekoši daudz materiāla, lai va­rētu spriest par to, kur tieši m. ē. sākumā būtu spraužama abu reģionu robeža. Iespē­jams, ka tā atradās Lietuvas un Baltkrievi­jas mūsdienu robežas tuvumā.

Dienvidrietumos un dienvidos no riettimbaltiem dzīvoja ģermāņi un slāvi, bet austrumbaltu dienvidu kaimiņi bija indoirāņu ciltis — skiti. Austrumos un ziemeļos austrumbaltu tuvākie kaimiņi bija neskaitāmās somugru ciltis. Tādas vispārējos vilcienos ir baltu cilšu teritorijas un to tuvākā apkārtne I. g. t. p. m. ē. (Sī laika baltu teritoriju dienvidu, austrumu un ziemeļaustrumu ro­bežu vēl tagad aptuveni iezīmē baltu hidronīmijas, t. i., baltu cilmes ūdeņu vārdu iz­platības areāls, kas redzams 3. attēlā.)

Notikumi, kas m. ē. sākumā norisinājās Centrālajā un Austrumeiropā, iespaidoja arī minētā reģiona vēsturi — ievērojami izmai­nīja etnisko ainu tajā. Viens no pašiem no­zīmīgākajiem notikumiem bija ģermāņu cilšu — gotu un herulu — kustība no Skan­dināvijas uz austrumiem un dienvidaustru­miem caur Ziemeļpoliju un Polijas vidieni. Sī kustība tieši skāra arī rietumbaltu dien­vidu teritoriju. Tajā pašā laikā sarmati, kas jau 1. g. t. p. m. ē. beigās no austrumiem ielauzās skitu zemēs, iekļuva Dņepras vidusteces baseina zemēs, izraisot sakustēšanos austrumbaltu vidē.

Viss, kas m. ē. pirmajos gadsimtos no­tika Rietumbaltu zemju dienvidu nomalē, t. i., teritorijā no Odras rietumos līdz Narevai austrumos, ir tieši saistīts ar latviešu un lietuviešu etnisko vēsturi.

1. att. Arheoloģiskās kultūras m. ē. 1. gadu tūkstoša pirmajā puse.

1  — uzkalniņkapu kultūra_

2  — Centrālās Lietuvas līdzenie kapulauki

3  — švīkātās keramikas kultūra

4  — kuršu teritorija

Sajā teritorijā krasi palielinājās kapu­lauku skaits, parādījās jauns apbedīšanas ri­tuāls un liels tādu apbedījumu daudzums, kur līdzi doti ieroči. Jaundibinātu kapulauku skaita spējais pieaugums m. ē. pirmajos gs. norāda uz jaunu cilšu parādīšanos. So cilšu apmešanās rietumbaltiern kaimiņos izraisīja viņu piespiedu migrāciju uz attālākiem zie­meļu rajoniem. Par to liecina jaunu kapu­lauku parādīšanās Lietuvā un Latvijā šajā laikā.

Nemūnas labajā krastā — no Kauņas austrumos līdz Dubisas ietekai Nemunā rie­tumos — m. ē. 1. un 2. gs. iedibinājās t. s. līdzenie kapi (apbedījumi bez uzbērta vai sakrauta uzkalniņa virs tiem). Arheoloģis­kajos izrakumos konstatētas tikai desmit šādu apbedījumu vietas. Zinātniskajā litera­tūrā tās visas kopā tiek sauktas par Cen­trālās Lietuvas līdzenajiem kapulaukiem. To skaits liecina, ka šurp pārcēlās tikai nedau­dzas rietumbaltu kopienas. Viņu senči dzī­voja zemēs, kas atrodas dienvidos no Nemunas.

Lielākas rietumbaltu migrācijas plūsmas mūsu ēras pirmajos gadsimtos virzījās no dienvidrietumiem uz ziemeļiem un ziemeļ­austrumiem, Zemaitijā, Zemgalē un Rietumvidzemē jau 1. un 2. gs. veidojot uzkalniņkapus, ko apjoza akmeņu riņķi. Arheoloģis­kajā literatūrā šīs ciltis identificētas ar žemaišiem un zemgaļiem. Tiem radniecīgas cil­tis, kas savus piederīgos tāpat apbedīja uzkalniņkapos ar akmeņu riņķiem, 2. un 3. gs. apmetās uz dzīvi Ziemeļaustrumlietuvā, Augšzemē un Vidzemes dienvidaustrumos. Tās var uzskatīt par sēļu ciltīm. Lietuvas rietumos pie jūras šajā laikā dzīvoja kurši.

1. g. t. pirmajā pusē daļu Austrumlietuvas, Dienvidaustrumlatviju (Augšzemes aus­trumus, Latgales dienvidus) un Baltkrievijas vidieni apdzīvoja švīkātās keramikas ciltis. To teritoriju migrācijas šajā laika posmā neskāra. (1. attēlā redzama ar minētajām ciltīm saistīto arheoloģisko kultūru izplatība Latvijā un Lietuvā.)

Svarīgas ziņas, kas ļauj spriest par da­žādo arheoloģisko kultūru cilšu ģenētiska­jām attiecībām, sniedz kranioloģiskais ma­teriāls.

Lielākajai daļai baltu cilšu, kas apdzī­voja Lietuvu 1. g. t. pirmajā pusē, bija rak­sturīga šaura seja, kas, acīm redzot, bija vispārīga rietumbaltus raksturojoša iezīme. Izņēmums ir tikai švīkātās keramikas ciltis Austrumiietuvā ar ieapaļu galvaskausa for­mu un relatīvi platu seju.

Rietumbaltu dienvidu teritorijas tolaik pletās no Vislas lejasteces līdz Pripetes dienvidu pietekām. Šaursejaino rietumbaltu ciltis nebija antropoloģiski viendabīgas. Var izšķirt divus dažādus šaursejainos antropo­loģiskos tipus, kas savukārt lietiņa par divu dažādu rietumbaltu cilšu grupējumu eksis­tenci.

Pirmajam no šiem grupējumiem, pie ku­riem piederēja arī lielākā daļa senprūšu, bija raksturīga ne tikai šaura seja, bet arī vidēju izmēru galvaskauss. Turpmāk to sauksim par gracilo šaursejaino antropoloģisko tipu. Tas bija raksturīgs arī kuršiem Lietuvā, tatad lieku reizi apstiprina prušu un kuršu

cilmes kopību. Kurši 1. g. t. trešajā ceturksnī parādījās Dienvidkurzemē, tomēr viņu kranoloģiskais materiāls Latvijas teritorijā pa­gaidām nav iegūts. Taču nav iemesla apšau­bīt, ka kuršiem arī šeit vismaz sākotnēji bijis tas pats gracilais šaursejainais antro­poloģiskais tips. Otrais šaursejainais tips at­šķiras no iepriekšējā ar ievērojami lielāku galvaskausu un tā masīvu uzbūvi. So tipu sauksim par masīvo šaursejaino antropolo­ģisko tipu.

Lai lasītājam sakarā ar minētajiem antropolo­ģijas terminiem nerastos pārspīlēti priekšstati, snie­dzam minēto tipu galveno parametru tabulu. Kopā ar abiem šaursejainajiem tipiem tajā atspoguļots arī masīvais platsejainais, par kuru runāsim sakara ar austrumbaltiem.

Gracilo šaursejaino rietumbaltu zemes at­radās pie Baltijas jūras. Uz austrumiem un dienvidaustrumiem no tām, Polijas ziemeļ­austrumos, dzīvoja masīvie šaursejainie rietumbalti. No šīs teritorijas m. ē. 1. gs. ne­daudzas cilšu kopienas pārcēlās uz jau mi­nēto novadu Nemunas labajā krastā (Cen­trālās Lietuvas līdzenie kapulauki). Prūšu teritorijas dienvidaustrumos dzīvoja galindi — rietumbalti, kuriem, domājams, bija raksturīgs masīvais šaursejainais tips.

Interesantus datus baltu cilšu vidē noti­kušo etnisko procesu izpētei sniedz jātvingu kranioloģiskais materiāls. Jātvingu ciltis m. ē. pirmajos gs. dzīvoja Dienvidaustrum1 ietuvā un tai blakus esošajos Baltkrievijas un Polijas novados. Jātvingu, tāpat kā sen­prūšu cilšu liktenis bija traģisks. Pēc sa­grāves cīņā ar Teitoņu ordeni jātvingu zemju lielākā daļa tika nežēlīgi nopostīta. Daļa šo cilšu piederīgo atstāja savas teri­torijas. 1411. g. agrākā jātvingu zeme no­kļuva Lietuvas sastāvā. Domājams, ka tad pirmie šeit apmetās nedaudzi atgriezušies jātvingi. Vēl 1860. g. tautas skaitīšanā tā laika Grodņas guberņas (vecās jātvingu zemes) dienvidos 30 929 cilvēki sevi nosauca par jātvingiem, taču viņi jau runāja baltkrieviski ar it kā lietuvisku akcentu un bija pareizticīgi (skat. Zinkevičs 1984, 26.).

Spriežot pēc jātvingu antropoloģiskā ma­teriāla, viņu teritoriju jau 1. g. t. pirmajā pusē bija skārušas nozīmīgas baltu cilšu migrācijas. Sī perioda jātvingu vidū sasto­pami ne tikai abi rietumbaltu tipi (masīvais un gracilais), bet arī austrumbaltu — masī­vais platsejainais — antropoloģiskais tips. Sāds neviendabīgs antropoloģiskais sastāvs ne tikai izraisīja metisa antropoloģiskā tipa veidošanos jauktu laulību rezultātā, bet sek­mēja arī asimilācijas procesus kultūras un valodas jomā. 1978. g. atrastajā jātvingu vārdnīcā ir gan rietumbaltu, gan austrum­baltu vārdi (skat. Zinkevičs 1984).

1. g. t. pirmās puses baltu cilšu antropo­loģiskā sastāva analīze ļauj uzskatīt, ka Lietuvas un Latvijas teritoriju šajā laikā ap­dzīvojuši galvenokārt rietumbalti. Izņēmums ir tikai noteiktos Austrumlietuvas rajonos mītošās švīkātās keramikas ciltis, kuru an­tropoloģiskā tipa pazīme ir salīdzinoši pla­ta seja, kas tomēr nedod pietiekamu pama­tu tās pieskaitīt arī austrumbaltiem.

Tagad aplūkosim procesus, kas šajā laikā notika austrumbaltu reģionā. Seit plašās te­ritorijās ■— no Pripetes dienvidos līdz Dau­gavas augštecei ziemeļos, no Okas un Dņepras iztekas apgabaliem austrumos līdz Austrumlietuvai rietumos — līdz pat 4. gs. pa­stāvēja vairāki lokāli austrumbaltu grupē­jumi. Sākot ar 4. gs. beigām, to dzīvē no­risinājās nozīmīgas pārmaiņas: ugunī gāja bojā pilskalni, mainījās apbedīšanas ieražas, radās jauni kapulauki, parādījās jaunas tra­dīcijas keramikas izgatavošanā. Bieži vien nodegušo pilskalnu vietā tika būvēti jauni nelieli aizsardzības pilskalni, kas iedzīvotā­jiem kalpoja par patvērumu briesmu brīžos. Visā iezīmētajā teritorijā, kur iepriekšējā periodā pastāvēja lokālās baltu kultūras, iz­veidojās austrumbaltu arheoloģiskā kultūra, kas tiek saukta par Bancerovas kultūru. Tās rašanās iemesli vēl nav līdz galam noskaid­roti, kaut gan arheoloģiskā izpētē paveikts ļoti daudz. Taču jau tagad raksta, ka tās veidošanās saistāma ar ārējiem impulsiem, kas laika ziņā sakrīt ar huņņu iebrukumu, kurš izraisīja pastiprinātu slāvu spiešanos uz ziemeļrietumiem un tai atbilstošu baltu cilšu pārvietošanos un saliedēšanos austrum­baltu masīva iekšienē. (2. attēlā redzama Bancerovas kultūra citu tā laika arheolo­ģisko kultūru ielokā.)

Kas šajā laikā notika Lietuvas un Latvijas teritorijā?

4. gs. beigās Zemaitijā, pēc tam 5. gs. Zemgale zuda uzkalniņkapu tradīcija un parādījās šeit agrāk nebijis apbedīšanas veids — līdzenie kapi. Analoģiski pieminekļi 5. gs. izplatījās arī Lietuvas vidienē. (Ne­sajaukt ar jau pieminētajiem Centrālās Lie­tuvas līdzenajiem kapulaukiem, kas pastāvēja jau kopš 1. gs.l) Bet Augšzemē, Dienvidvidzemē un Rietumlatgalē līdzenie kapi parā­dījās ap 6. un 7. gs. miju. Pārmaiņas skāra arī Austrumlietuvu, kurā, tāpat kā Baltkrie­vijas vidienē, 4. gs. izzuda švīkātās kerami­kas kultūra un tās vietā parādījās t. s. Aus­trumlietuvas uzkalniņkapu kultūra, kurai — tas īpaši jāuzsver — nav nekāda sakara ar 1.—5. gs. uzkalniņkapiem Latvijā, Lietuvā.

Līdz šim mūsu historiogrāfijā uzkalniņ­kapu un līdzeno kapu mija Latvijā un Lie­tuvā tika skaidrota ar autohtonu (vietēju) attīstību, ar sociālekonomisku faktoru dar­bību. Taču jaunākie pētījumi liecina par pre­tējo.

No ciltīm, kas ap m. e. 5. gs. veidoja lī­dzenos kapus Zemaitijā un Lietuvas vidienē, iegūts bagātīgs kranioloģiskais materiāls, kurš ļauj izdalīt divus krasi atšķirīgus an­tropoloģiskos tipus. Zemaitijas ciltīm bija raksturīga salīdzinoši masīva galvaskausa uzbūve un šaura seja, turpretim Lietuvas vi­dienes iedzīvotājiem bija ļoti masīva galvas­kausa uzbūve un ļoti plata seja. Sīs divas cilšu grupas atšķīrās vēl arī ar citām_ pazī­mēm, taču lielā atšķirība tādā svarīgā rasi diagnosticējošā pazīmē kā sejas platums jau pati par sevi norāda uz šo cilšu grupu da­žādo cilmi. To apbedījumu līdzība ir ārēja. Atšķirības vērojamas daudzos svarīgos et­nisko piederību fiksējošos elementos: sieviešu galvassegās, rotaslietās, apbedīšanas ieražu detaļās. Zemaitijas šaursejaino un Lietuvas vidienes platsejaino cilšu robeža gājusi pa Dubisas un Ņevēžas starpupi.

5.          —8. gs. platsejainās ciltis pēc antropo­loģiskajām īpašībām atšķīrās ne tikai no sinhronajām Zemaitijas ciltīm, bet arī no iepriekšējā perioda Lietuvas iedzīvotājiem. Tādēļ šo cilšu sākotnējā teritorija nevar būt Netnunas labā krasta zemes, tāpat tās savā cilmē nevar būt saistītas arī ar senākajām vietējām uzkalniņkapu ciltīm. Tāpēc ar pil­nām tiesībām varam runāt par jaunu cilšu migrāciju uz Lietuvas vidieni 1. g. t. vidū. 5o uz Sventojas un Dubisas starpupes ze­mēm migrējušo baltu cilšu sākotnējā terito­rija meklējama austrumos, kur 4. un 5. gs. ievērojamas austrumbaltu cilšu pārvietošanās rezultātā veidojās Bancerovas kultūra. Tur notikušās izmaiņas baltu cilšu dzīvē tad arī bija iemesls to migrācijai uz rietumiem.

Ir pamats šo migrāciju uzskatīt par visai lielu, jo ciltis, kas tajā piedalījās, apmetās

1.   att. Balti un slāvi Austrumeiropā m. ē.

1.  g. t. trešaja ceturtdaļa.

1 — Bancerovas kultūra

2  — Moščinskas kultūra

3 — prūšu un latviešu-lietuviešu ciltis _

4 — Prāgas—Korčakas tipa kultūra (slāvi)

5 — Prāgas—Peņkovas tipa kultūra (slāvi)

[Scdovs 1981, 49]

uz dzīvi diezgan plašās teritorijās. Spriežot pee apbedījumu lielā skaita atbilstošajos lī­dzenajos kapulaukos, iedzīvotāju skaits at­tiecīgajās teritorijās 1. g. t. vidū ievērojami pieauga.

Austrumbaltu ciltis ar masīvo, plato seju pārstāv loti arhaisku ziemeļeiropeīdās rases atzaru. Tās apmetās uz dzīvi Lietuvas vi­dienē, iespiedās tālāk Lietuvas ziemeļos, bet

6.   un 7. gs. mijā parādījās arī Latvijā — Augšzemē, Vidzemes dienvidaustrumos, Rietumlatgalē —, kur ierīkoja jau pieminētos līdzenos kapus. Arheoloģiskajā literatūrā tie tiek saistīti ar latgaļiem. Visvairāk latgaļu agrīno līdzeno kapu ir Dienvidvidzemē. Tā­pēc turpmāk minēto latgaļu daļu kopumā sauksim par Vidzemes latga]iem. So cilšu migrācijas strāva no Lietuvas vidienes gal­venokārt bija vērsta ziemeļu virzienā. Tā praktiski neieplūda Zemaitijā, tikai nedaudz skāra tās ziemeļrietumus. Tomēr kāda šo cilšu daļa, apmetusies Lietuvas ziemeļu no­vados, vēlāk iekļuva Dienvidkurzemē un, ie­spējams, Rietumzemgalē.

Antropoloģiskā ziņā Vidzemes latgaļi ir tik līdzīgi Lietuvas vidienes ciltīm, ka to radniecība un kopējā cilme neizraisa šaubas. Tas savukārt liecina par latgaļu migrāciju uz Latviju caur Lietuvas vidieni. Sī migrā­cija bija beigu posms plašākam pārceļoša­nas procesam, kas Baltiju sasniedza 5. gs.

Tagad palūkosimies, kas 1. g. t. vidū no­tika Austrumlietuvā. Atgādināsim, ka tā līdz ar Dienvidaustrumlatviju un Baltkrievijas vidieni līdz 4. gs. veidoja kultūras ziņā vie­notu švīkātās keramikas kultūras apgabalu, bet Zieme]austrumlietuvā tajā laikā mita riettunbaltu uzkalniņkapu ciltis. Švīkātās ke­ramikas kultūra 4. gs. otrajā pusē beidza pastāvēt, un tās rietumu novados parādījās jau minētā Austrumlietuvas uzkalniņkapu kultūra. Par šīs kultūras cilšu cilmi pastāv divi viens otru izslēdzoši uzskati. Saskaņā ar pirmo ciltis, kas atstāja šos apbedījumus, ir ģenētiski saistītas ar šīs pašas teritorijas iepriekšējiem iedzīvotājiem, tātad ar švīkātās keramikas kultūras ciltīm. Pēc citu pētnieku domām. Austrumlietuvas uzkalniņkapu kul­tūra attīstījusies cilšu migrācijas rezultātā. Antropoloģijas fakti nepārprotami runā par labu otrajam uzskatam.

1. g. t. otrās puses Austrumlietuvas uz­kalniņkapu kultūras ciltis no antropoloģijas viedokļa ir pilnīgi identiskas sinhronajām Lietuvas vidienes līdzeno kapu kultūras cil­tīm. Tās ir divas tuvu radniecīgas austrum­baltu grupas, kas 4. un 5. gs. migrēja no austrumiem un dienvidaustrumiem uz rietu­miem — uz Lietuvas vidieni un Austrumlietuvu. Līdzeno kapu kultūras ciltis pēc tam virzījās tālāk uz ziemeļiem un apmetās uz dzīvi noteiktos Latvijas apvidos.

Jāpiebilst, ka secinājumus par baltu cilšu migrāciju 1. g. t. otrajā pusē no austrumiem uz Lietuvu, pēc tam uz Latviju jau 20. ga­dos izdarīja izcilais lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga. Par latgaļu migrāciju no Lietuvas vidienes uz Latviju, kur rezultātā 1. g. t. otrajā pusē parādījās jauns apbedī­šanas veids — līdzenie kapi, 20. gadu bei­gās rakstīja latviešu arheologs Fēlikss Jākobsons. Vēlāk šis secinājums vairākkārt

tika apstiprināts arheologa Eduarda Sturma publikācijās. Diemžēl šī ļoti auglīgā ideja, kurai vajadzēja kļūt par baltu tautu etnis­kas vēstures tālākas izpetes pamatu, tika nodota aizmirstībai uz vairāk nekā 50 ga­diem.

Maz pētīts jautājums par migrējušo aus­trumbaltu cilšu cilmi. Tā atrisināšanai ne­pieciešama senāku periodu kranioloģiskā materiala analīze. Jau tagad zinātnes rīcībā ir ziņas par austrumbaltu ciltīm 1. g. t. p. m. ē. īpašu interesi izraisa Juhnovas arheo­loģiskās kultūras ciltis. Sī kultūra, kas, pēc arheologu vienprātīga atzinuma, pieder austrumbaltiem, no 7. gs. p. m. ē. aptuveni līdz m. ē. sākumam pastāvēja Desnas baseina teritorijā no mūsdienu Brjanskas ziemeļos līdz Cerņigovai dienvidos. Vēlāk, ap m. ē. sākumu, kad šajā teritorijā nomainījās ar­heoloģiskā kultūra, Juhnovas ciltis pamatā palika uz vietas. Tām bija raksturīga sevišķi masīva galvaskausa uzbūve un plata seja. Juhnoviešu un 1. g. t. vidus Lietuvas vidie­nes, Austrumlietuvas, nedaudz vēlāk Vid­zemes un dažu citu attiecīgi minēto Latvi­jas novadu cilšu antropoloģiskās pazīmes sakrīt dcta|ās, pārliecinoši apstiprinot to cil­mes kopību.

Juhnovas cilšu antropoloģiskais mate­riāls ir zināms no 6. un 5. gs. p. m. e. Pār­steidzoši, ka Lietuvas un Latvijas austrum­baltu cilšu materiāls no m. ē. 1. g. t. vidus ir pilnīgi identisks Juhnovas kultūras mate­riālam — tūkstoš gadu laikā nav notikušas nekādas transformācijas. Antropoloģiskajā tipā nav nekādu sajaukšanās pazīmju. Tas liek secināt, ka šis antropoloģiskais tips Dņepras augšteces baseina zemju dienvidu daļā (Poļesje un daži blakus rajoni) ir bi­jis plaši izplatīts, jo tikai tādā gadījumā ilgstošas cilšu saskarsmes un sajaukšanās apstākļos tas varēja saglabāties nemainīgs. Acīm redzot, arī juhnoviešiem kaimiņos mī­tošajām ciltīm bijis tas pats antropoloģis­kais tips, kas tur bez kādām izmaiņām sa­glabājies aptuveni līdz 111. ē. 4. un 5. gs. mijai, kad da]a turienes austrumbaltu sākuši pārceļot uz minētajām Lietuvas, vēlāk — Latvijas teritorijām.

Austrumbaltu ciltis nāca ar savu īpat­nēju materiālo un garīgo kultūru. Viens no raksturīgākajiem Latvijā ienākušo līdzeno kapu kultūras cilšu garīgās kultūras elemen­tiem bija burdondaudzbalsība. Priekšstatu par šo daudzbalsības veidu var gūt, atsau­cot atmiņā, piemēram, Suitu sievu dziedā­tās kāzu apdziedāšanās dziesmas vai Rekavas sievu talku dziesmas. Otrā balss ir gari stiepta skaņa, kas parādās pēc teicējas pos­ma katra panta otrajā pusē. Svešvārdā to sauc par burdonu (no šejienes arī apzīmē­jums — burdondaudzbalsība). Ja iedomāja­mies tās grafisku atveidojumu, tad šajā daudzbalsības veidā otrā, t. i., burdonbalss, atgādina horizontālu taisni, virs kuras te kāpjošu, te krītošu līniju veido melodiski aktīvā, kustīgā pirmā balss. Tādas pašas aso­ciācijas (pat nošu nepratējam) raisīsies, arī aplūkojot burdondziesmas pierakstu nošu zī­mēs. Vairākos Latvijas novados bijis arī tāds burdondaudzbalsības paveids, kur otrā balss, atveidojot to grafiski, tāpat līdzinās

horizontālei, tomēr ir ritmiski diferencēta — atveido augšējās balss ritmu un skandē līdzi arī dziesmas vārdus. Burdondziesmas lat­viešu tautas mūzikā ir gan gadskārtu, gan ģimenes ieražu dziesmas. Gandrīz visi pēt­nieki, kas izteikušies par latviešu burdondaudzbalsību, ir vienis pratis par tās lielo senumu.

Mūsu apziņā priekšstats par mūziku pa­rasti saistās ar mainīgumu. Sis priekšstats nebūtu daudz kritizējams, ja mēs runātu par eiroprofesionālo mūziku, kur katra jauna skaņdarba mākslinieciskā vērtība ir samēro­jama ar novatoriskuma pakāpi tajā, vai arī par tādām skaņu mākslas sfērām, kur tip­veida produkcijas bloki bieži un strauji no­mainās, pakļaujoties modes untumiem (pop­mūzika). Taču senajās mūzikas tradīcijās bija citādi. Grodas melodiju formulas, senie daudzbalsības veidi, pavisam maz un ļoti lē­nām mainoties, tika nodoti mantojumā no paaudzes paaudzē. Būdami viena no svarī­gākajām rituāla un ieražas sastāvdaļām, tie

dažkārt bija pat noturīgāki par pašām šīm ieražām. Taču senums pats par sevi nedod pietiekamu pamatu burdondaudzbalsību tūlīt saistīt tieši ar ienākušajiem austrumbaltiem. Kādi apsvērumi ļauj secināt par šādas vēs­turiskas saiknes pastāvēšanu?

Pirmām kārtām zīmīga ir atbilstības ten dence, kas Latvijā vērojama starp burdon daudzbalsības koncentrācijas rajoniem ui tām teritorijām, kur nepārprotami lielā skai­tā ieplūda austrumbalti un kur viņu iespaids antropoloģijā vēl tagad ir spēcīgs un tiešs. Runa ir par Dienvidkurzemi un reģionu, kas aptver Vidzemes dienvidus, Augšzemes zie­meļdaļu un Rietumlatgali. Protams, burdondaudzbalsība ir pierakstīta arī šur tur ārpus norādītajiem rajoniem, tomēr, ja pieļautu domu, ka šis senais daudzbalsības veids vēsturiski nav bijis saistīts ar migrējuša­jiem austrumbaltiem, nebūtu iespējams iz­skaidrot abu šo parādību galveno izplatības rajonu sakritību. Vismaz tur nekādi neva­rētu atrasties tik blīvs burdondziesmu slā­

3. att. 1 — baltu cilmes hidromini 2 — balti mūsdienās

[Scdovs 1970, 10-11]

nis. Taču — pats svarīgākais — burdondaudzbalsība vēl arvien skan teritorijās, no kurienes masīvās platsej ainās ciltis iera­dās, — Dienvidbaltkrievijā, Ukrainas ziemeļ­austrumos (Cerņigovas un Sumu apgabalā), Rietumkrievijā — Brjanskas, Orlas, nedaudz arī Kurskas un Smoļenskas apgabalā, spo­rādiski arī vēl šur tur citur šo zemju tu­vumā. Lai noskaidrotu, vai burdondaudzbal­sība šeit tiešām uzskatāma par austrumbaltu mantojumu, jāatbild uz diviem svarīgiem jautājumiem: pirmkārt, vai bija nepiecieša­mie sociālvēsturiskie priekšnoteikumi, lai ne­maz ne tik ļoti senajā m. ē. 1. g. t. otrajā pusē šo teritoriju vēlākie slāviskie iedzīvo­tāji burdondaudzbalsību būtu varējuši man­tot no austrumbaltiem, un. otrkārt, vai ir pamats uzskatīt, ka slāviskie iedzīvotāji bur­dondaudzbalsību nevarēja paņemt līdzi no savām vecajām teritorijām.

Austrumslāvu zemes, kurās šodien skan burdondziesmas, klāj blīvs baltiskas cilmes vietvārdu (īpaši hidronīmu) slānis. (Hidronīmu blīvums un izplatība ir redzami 3. at­tēlā.) Jāpiebilst, ka vietvārdi saglabājas gadsimtiem ilgi. Tie paliek arī tad, kad at­tiecīgajā teritorijā tauta nomainījusi tautu, un tāpēc spēj sniegt neaizstājamu etnovēsturisku informāciju.

Austrumbaltiskā Bancerovas kultūra, ko jau vairākkārt esam pieminējuši, sedz Dņepras augšteces baseina baltu hidrouīmijas areāla lielāko dalu. Slāviskus vaibstus šīs teritorijas pakāpeniski sāka iegūt tikai pēc m. ē. 5. gs. Indoeiropeisti V. Toporovs un

O. Trubačevs, kuru nopelns ir šī hidronīmijas areāla izpēte, jau 60. gadu sākumā seci­nāja, ka tad, «kad šajā teritorijā sāka izpla­tīties slāvi, Dņepras augšteces baltiskie ie­dzīvotāji savā pamatmasā neatkāpās uz zie­meļiem un tika pakāpeniski asimilēti. Acīm redzot, tikai tā var izskaidrot tik liela bal­tiskas cilmes hidronīmu skaita saglabāša­nos, kā ari to slāvizēto fonētisko veidolu.» Sīs atziņas loģisks turpinājums bija abu zinātnieku secinājums, ka nepieciešams «stā­dīt jautājumu par seno baltisko iedzīvotāju ieguldījumu — vārda visplašākajā nozīmē — Dņepras augšteces baseina zemju vēsturē» (Toporovs, Trubačevs 1962. 236). So proble­mātiku vēlāk daudzpusīgi izstrādājis ievēro­jamais slāvu senvēstures pētnieks V. Sedovs, kas secinājis, ka balti atstājuši nozīmīgu ie­spaidu uz vēlākajiem šo teritoriju slāviem — mūsdienu baltkrievu un rietumkrievu priekš­tečiem — un viņu slāvisko kultūru tapšanu.

Tātad pastāvēja nepieciešamie priekšno­teikumi, lai burdondaudzbalsība varētu pār­iet slāvu repertuārā. Nav pamata arī domāt, ka šo daudzbalsības veidu slāvu ciltis būtu paņēmušas līdzi no savām sākotnējām teri­torijām. Cik ļauj spriest mūsu rīcībā esošie dati, šajās milzīgajās teritorijās nav zinā­mas atbilstošas burdontradīcijas.

Burdondaudzbalsībai Dņepras augšteces baseina dienvidu daļā ir baltisks sakņojums. Arheoloģijas un lingvistikas dati ļauj seci­nāt, ka tās ieaugsme slāvu kultūrā šī novada zemēs bijusi tikai plašāka procesa atsevišķa izpausme. Divi citētie burdondziesmu pie­mēri gan muzikāli, gan arī vizuāli ļauj pār­liecināties par latviešu un austrumslāvu ar­

haisko burdondziesmu radniecību. Pirmais no piemēriem ir Nīcas garais sauciens, otrais — baltkrievu kāzu dziesma no Poļesjes.

Ka liecina arheoloģijas dati, latgaļu cil­tīm 1. g. t. pedejā ceturksnī bija intensīvi kontakti ar Dienvidigauniju. Tāpēc nav brī­nums, ka ari tur nelielā teritorijā netālu no Latvijas robežas vēl mūsu gadsimta sākumā bija sastopamas burdondziesmas, kas visumā nedz igauņu, nedz arī citu Baltijas somu tautu mūzikai nav raksturīgas.

_ Tā burdondaudzbalsība atklājas kā pa­rādība, kas apveltīta ar milzīgu episku sta­rojumu. kā fenomens, kas vēstures ritumā ir «izgājis cauri» gadu tūkstošiem, dažādām arheoloģiskajam kulturām, etnosiem, dažviet ari valodām.

Kā jau minēts, austrumbalti, ierodoties Latvija un Lietuvā, neapmetās neapdzīvotās teritorijās. Dienvidkurzemē un Rietumzemgalē, tāpat Vidzemē un Latgalē tie sastapās ar agrākajām ciltīm. Seit sākās kultūru un genofondu mijiedarbība. Nav iemesla norai­dīt iespēju, ka citas šajās teritorijās līdzās burdondaudzbalsībai sastopamās arhaiskās tautas mūzikas parādības varētu sakņoties kultūras slānī, kas vēsturiski ir saistīts ar šaursejainajiem baltiem. Sajā sakarā jau ir izteikti vairāki pieņēmumi (Boiko M. Sutartiņu pēdas Latvijā. — Latviešu mūzika. R.,

1987.   18. laid. 64.—no. lpp.; Boiko M. New Concepts in Ethnogenesis of Baltic Peoples and Ethnomusicology. — International Con­ference «Folk Music Todey», Tallin, July 10— 13, 1989. Abstracts, p. 38—40).

Līdz šim zinātniskajā literatūrā pastā­vēja uzskats, ka visu Austrumlatviju senat­nē apdzīvojušas vienas un tās pašas latgaļu ciltis. Taču jaunākie kranioloģiskie pētījumi liek Vidzemes dienvidos, Augšzemē un Rietumlatgalē izšķirt vienu, bet Austrumlatgalē — citu latgaļu antropoloģisko tipu. Abi tipi gan ir tuvu radniecīgi. Latgales austru­mu novadu latgaļiem ir liela antropoloģiska līdzība ar vēsturiskajiem krivičiem. Sie «austrumlatgaļi» jeb Latgales latgaļi Latvijā ie­nāca no Baltkrievijas puses. Te jāpiebilst, ka patlaban zinātniskajā literatūrā tiek disku­tēts jautājums par kriviču etnisko piede­rību — tiek apšaubīta viņu slāviskā cilme, argumentējot ar to, ka krievu hronikā «Pa­gājušo laiku stāsts» (sastādīta 12. gs., ma­teriāls pārsvarā no 11. gs.) kriviči netiek minēti to cilšu vidū, kuras runājušas slāvu valodās. No antropoloģijas viedokļa kriviči un Latgales austrumu apgabalu latgaļi vei­do cilmes ziņā vienotu lokālu rasi. Visnotaļ iespējams, ka savas attīstības sākumposmā tie runājuši vienā un tajā pašā, visdrīzāk — baltu grupas valodā.

Tādējādi Vidzemes, Augšzemes, RietumIatgales latgaļiem no vienas un Austrumlatgales latgaļiem no otras puses bija cieša ģenētiska saikne ar tiem austrumbaltiem, kuri 1. g. t. pirmajā pusē dzīvoja dienvid­austrumos un austrumos no Austrumbaltijas, un visai iespējams, ka tie bija pirmie austrumbalti, kas ieradās Latvijā.

Atgriezīsimies atkal pie procesiem, kas 1. g. t. vidū norisinājās Zemaitijā un Zem­galē.

Mēs noskaidrojām, ka Zemaitijā un Zem­galē, Lietuvas vidienē, Vidzemes dienvidos un Augšzemē notika svarīgas apbedīšanas veida izmaiņas — parādījās līdzenie kapi. Taču mēs konstatējām arī to, ka Zemaitijā un Zemgalē atšķirībā no pārējām nosaukta­jām teritorijām līdzeno kapu kultūras ciltīm bija raksturīgs citas izcelsmes antropoloģis­kais tips — masīvais šaursejainais tips. Gluži tāpat kā masīvās platsejainās, ari masīvās, šaursejainās ciltis minētajos nova­dos bija ienācējas. Par to liecina vairākas pazīmes.

Zemaitijas dienvidu rajonos, kur iepriek­šējā periodā uzkalniņkapu gandrīz nemaz ne­bija, lielā skaitā parādījās līdzenie kapi. Tāda pati parādība vērojama arī Lielupes baseinā, kurā ne tikai palielinājās kapulauku skaits, bet arī paplašinājās to aptvertā te­ritorija. Uzkalniņkapi koncentrējās Lielupes kreisā krasta pieteku augštecēs, bet līdzenie kapi jau aptvēra visu Lielupes baseinu. Spēji pieaugušais līdzeno kapu daudzums agrāk gandrīz neapdzīvotās vietās, bez šaubām, norāda, ka uz Zcmaitiju un Zemgali ir mig­rējušas jaunas ciltis.

Piebildīsim, ka zemgaļu teritorijā ir kon­statēts liels skaits 5.-9. gs. depozītu, kuros ir visi tā laika ieroču veidi. Liela ieroču veidu dažādība liecina par saspringtu mili­tāru situāciju šajās teritorijās. Sī_ perioda sākumā seno apmetņu vietās būvēti jauni nocietināti pilskalni. Diemžēl šie fakti vēl nav sistematizēti un speciāli pētīti.

Pakavēsimies vēl pie viena novērojuma. Austrumbalti, kas 5. gs. bija apmetušies

Lietuvas vidienē, vēlāk virzījās ziemeļu un ziemeļrietumu virzienā, taču ne uz rietumiem, uz Zemaitiju, kas taču bija tuvāk nekā Vid­zeme. Austrumbaltu 5.—8. gs. platsejaino un šaursejaino cilšu robeža Lietuvā gāja pa Dubisas un Ņevēžas starpupi.

Rodas iespaids, ka šīs dažādās cilšu ap­vienības, gandrīz vienlaikus (iespējams — ar pusgadsimta intervālu) apmetoties Lietu­vas vidienē un Zemaitijā, bija spiestas savā starpā sadalīt šo teritoriju un acīmredzot sākotnēji stingri ievēroja nosprausto robežu. So cilšu militārajam potenciālam bija jābūt aptuveni vienādam. (Zemaitijas iepriekšējā perioda uzkalniņkapu kultūras ciltis ar to retināto demogrāfisko struktūru nebūtu spējušas_ aizšķērsot ceļu spēcīgajai austrumbaltu migrācijas strāvai.) Dabiski rodas jautā­jums — no kurienes Zemaitijā un Zemgalē ieradās masīvas, šaursejainās ciltis? Sīs problēmas atrisināšanai nepieciešami jauni pētījumi, kuros tiktu apgūts Austrumu un Centrālās Eiropas dažādu periodu kranioloģiskais materiāls. Taču jau provizoriska ie­pazīšanās ar šo materiālu ļauj iezīmēt iespejamo migrācijas sākuinteritoriju. Tā va­rētu būt atradusies dienvidos no Nemūnas, mūsdienu Polijas teritorijā. Caur Ziemeļpoliju notikušās gotu kustības rezultātā jau mūsu ēras sākumā dažas baltu kopienas bija spiestas no turienes pārcelties uz dzīvi Ne­mūnas labajā krastā (Centrālās Lietuvas lī­dzenie kapulauki.). Vēlākais huņņu iebru­kums no austrumiem izraisīja cilšu jaunu pārgrupēšanos Austrumu un Centrālajā Ei­ropā. Sie notikumi spieda ciltis no tās pašas Polijas teritorijas no jauna migrēt — šoreiz uz Zemaitiju un Zemgali. Par to, ka Lietu­vas dienvidrietumu kaimiņteritoriju var uz­skatīt par žemaišu un zemgaļu sākotnējo zemi, liecina arī dažas tiem raksturīgas ap­bedīšanas ieražas. Zemgaļu vīriešu apbedī­jumos, kur vienmēr līdzi tika doti ieroči, dažkārt kapa dibenā pie mirušā kreisā pleca ir iecirsts kaujas cirvis, zobens vai šķēps. Tāda pati ieraža bija ciltīm, kas apdzīvoja teritoriju no Bugas lejteces līdz Vartai: skeIetkapa dibenā iedzītais zobens vai nazis tāpat atradās pie mirušā kreisā pleca. Diez vai šādai detaļu sakritībai ir gadījuma rak­sturs. Minētajā teritorijā šī tradīcija ir vēro­jama līdz 5. gs. gan skeletkapos, gan ugunskapos (acīmredzot zemgaļu senči to paņē­muši līdzi no savām vecajām zemēm). Daž­kārt ieroči tika iecirsti arī līdzās ugunsritu vietām (skat. 4. attēlu).

4. alt. Ugunsritu paliekas Dobeles pagasta Bā|ās.

[LV 1938, 122]

Masīvo šaursejaino cilšu virzīšanos no dienvidiem uz zieme]icm atspoguļo vairāku Zetnaitijas kapulauku kranioloģiskais mate­riāls. Vairāk uz dienvidiem esošajos rajonos līdz^ 4. gs. dzīvoja gracili šaursejaini iedzī­votāji, kas pēc savām antropoloģiskajām īpa­šībām bija tuvi kuršiem. 5. gs. šeit parādī­jās masīvās šaursejainās ciltis. Kādā kapu­laukā Ventas augštecē līdz 5. gs. izdarīta­jos apbedījumos konstatēts gracilais šaursejainais tips, bet vēlākajos — jau masīvais šaursejainais tips. Tāds pats masīvs šaursejains antropoloģiskais tips ir konstatēts dau­dzos 5.—12. gs. kapulaukos Zemgalē, arī

7.—12. gs. Aizkraukles Lejasbitēnu līdzenajā kapulaukā Daugavas labajā krastā. Iespē­jams, ka šīs ciltis apmetās arī Rietumvidzemē, tomēr droši spriest par to vēl nevaram, jo pagaidām nav attiecīgā laika kranioloģiskā materiāla no šiem novadiem. Taču ie­dzīvotāji, kas 7. un 12,—14. gs. mita mūs­dienu Alūksnes rajona teritorijā (Asaru un Annas Bundzēnu kapulauki) un 5.—9. gs. zemgaļi un žemaiši piederēja pie viena un tā paša antropoloģiskā tipa. Analoģisks ma­sīvs šaursejains antropoloģiskais tips kon­statēts arī Rietumigaunijas un Igaunijas vi­dienes 12. un 13. gs. iedzīvotājiem.

Vai šeit iezīmētā viena un tā paša an­tropoloģiskā tipa konstatāciju virkne, kas stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem cauri visai Ausrumbaltijai, ir nejauša parādība, vai arī tā atspoguļo reāli pastāvējušu vie­notu cilšu pārvietošanos 5.—9. gs.? Sī jau­tājuma galīgai atrisināšanai nepieciešams jauns kranioloģiskais materiāls. Taču ievē­rību pelnījuši arī secinājumi, pie kuriem sa­vos pētījumos nonākuši igauņu arheologi. Pēc viņu domām, 1. g. t. vidū Igaunijā ap­raujas vietējo metālpriekšmetu darināšanas tradīciju attīstība. Parādās zemgaļiem un žemaišiem raksturīgās rotaslietas, ieroči un daži darbarīku veidi, kā arī baltiem rakstu­rīgās mājbūvniecības tradīcijas. Grūti iedo­māties, ka tas būtu varējis notikt tikai tirdz­niecības sakaru rezultātā. Saja laikā tiek pārbūvēti arī pilskalni — tiek nostiprinātā to aizsardzības sistēma. Piemetināsim, ka arī Igaunijas rietumu un vidienes mūsdienu iedzīvotāji pēc savām antropoloģiskajām īpašībām ir ļoti tuvi Zemgales latviešiem. Tāpēc liekas, ka 5.-9. gs. migrāciju vilnis ziemeļu virziena, mazākais, varētu būt ievē­rojami papildinājis masīvā šaursejaina tipa iedzīvotāju daudzumu Igaunijā.

Viss iepriekš sacītais ļauj uzskatīt, ka a_p 1. g. t. vidu šurp notikušās migracijas ievē­rojami sarežģījušas etniskos procesus Lat­vijā un Lietuvā un noārdījušas agrākas cilšu robežas. 1. g. t. beigās atsevišķu rajonu ie­dzīvotāju sastāvs bija visai jaukts. Lielā mērā tas attiecas uz Lietuvas vidienes zie­meļu rajoniem, jo austrumbaltu un rietumbaltu kopienas, virzoties uz ziemeļiem, tur apmetās pamīšus. Laulību sakaros tika iesais­tītas ne tikai šīs savā cilmē dažādās baltu kopienas, bet arī iepriekšējā perioda baltu cilšu pēcteči. Atsevišķu Ziemeļlietuvas kapu­lauku kranioloģiskajā materiala var atrast vienkopus sēļus, zemgaļus, žemaišus un austrumbaltus. Ziemeļlietuvā bieži vienā kapu­laukā vīriešiem ir pārsvarā viens antropolo­

ģiskais tips, bet sievietēm cits, kas norāda uz jauktām laulībām. Jau pieminējām, ka austrumbalti nokļuva arī Dienvidkurzemē, kur tie stājās kontaktos ar kuršiem. 1. g. t. otrajā pusē etniski diezgan jaukta bija arī Vidzeme, kur līdzās baltu kopienām (sēļi, zemgaļi, latgaļi) dzīvoja arī vietējie Balti­jas somi.

Tādējādi 1. g. t. otrajā pusē Lietuvā un Latvija norisinājās ļoti intensīvi interetniski procesi, kas atstāja iespaidu kultūras sfērā un valodā. Baltu cilšu pārvietošanās pašu baltu teritorijas ietvaros un to iespiešanās Baltijas somu vidē veicināja ne tikai etnis­kos kontaktus un sajaukšanos, bet arī jau­nas sociālekonomiskas situācijas veidošanos, kas izraisīja pirmatnējās kopienas struktūras sairšanu un jaunu polietnisku teritoriālu veidojumu (Tālava, Jersika, Atzele u. c.) ra­šanos, kuros bija iesaistītas cilmes ziņā da­žādas etniskās grupas.

Patlaban antropoloģijā uzkrāto faktu ana­līze ļauj izveidot pilnīgi jaunu viedokli par etnosociālajiem procesiem Lietuvas un Lat­vijas teritorijā m. ē. 1. g. t. Daudzi šeit skartie jautājumi vēl ir izpētes sākumstadijā, tiem nepieciešama tālāka izstrāde, diskusija un precizēšana. Taču jau tagad nav šaubu, ka agrākie priekšstati par baltu cilšu un tautu ģenēzi kā nepārtrauktu vietēju pār­mantojošu attīstību ir novecojuši.

Etnomūzikas jomā jau tagad ir skaidrs, ka latviešu etnoģenēzes sarežģītība atspogu­ļojas mūsu tautas mūzikas senāko slāņu daudzveidībā un ir viens no galvenajiem šīs daudzveidības iemesliem.

Noslēgumā, liekas, nepieciešama viena piebilde. Sakarā ar mūsdienu latviešu ģenēzi tradicionāli un pilnīgi pamatoti tiek minēti arī Latvijas teritorijā dzīvojušie somugri, visbiežāk — lībieši. Tas, ka šeit par viņiem netika runāts, nenozīmē, ka autori ar lībie­šiem saistīto problemātiku uzskata par ne­nozīmīgu. Gluži otrādi — šīm ciltīm (vēlāk tautībai) ir ievērojama loma dažu Latvijas novadu latviešu ģenēzē. Nerunājām tāpēc, ka patlaban būtiski sāk mainīties ar lībiešu etnisko vēsturi saistītie priekšstati, taču jau­nais viedoklis vēl nav pietiekami nostabili­zējies un prasa jauna materiāla apguvi. Tā­pēc pagaidām aprādīsim vienīgi to, ka tra­dicionālais uzskats par lībiešu senču parā­dīšanos Latvijas teritorijā ap 2500 g. p. m. ē. jaunā materiāla kontekstā ir noteikti no­raidāms.

LITERATŪRA

LV 1938. — Latviešu vēsture. R., 1938.

Sedovs 1970 — Ńĺäîâ Â. Ńëŕâ˙íĺ Âĺđőíĺăî Ďîäíĺďđîâü˙ č Ďîäâčíü˙. Ě., 1970.

Sedovs 1981 — Ńĺäîâ Â. Â. Íŕ÷ŕëüíűé ýňŕď ńëŕâ˙íńęîăî đŕńńĺëĺíč˙ â îáëŕńňč äíĺďđîâ­ńęčő áŕëňîâ. — Áŕëňî—ńëŕâ˙íńęčĺ čńńëĺäî­âŕíč˙ 1980. Ě., 1981.

Toporovs, Trubačevs 1962 — Ňîďîđîâ Â. Í., Ňđóáŕ÷ĺâ Î. Í. Ëčíăâčńňč÷ĺńęčé ŕíŕëčç ăčäđîíčěčč Âĺđőíĺăî Ďîäíĺďđîâü˙. Ě., 1962.

Zinkevičs 1984 — Çčíę˙âč÷ţń 3. Ďîëüńęî-˙ňâ˙ćńęčé ńëîâŕđčę? — Áŕëňî—ńëŕâ˙íńęčĺ čńńëĺ­äîâŕíč˙ 1983. Ě., 1984. Ń. 3—29.

Irklis:

ezermalas meldrājā, vientuļš, iz neatģieduma dzelmes pilnmēness izvilināts, atpakaļ par kaulbaltu egleskoku izbalināts,

šūpojas šurpu-turpu, šurpu-turpu . ..

dažbrīd uz tā uzmetas kāda nejauša mēnessērdzīga spāre, aplaikus pārlaižas pāri tūkstoš gadus vecas ūdburtuļu dvēseles,

gaužāk par gaužu gaudodamas, pazaudēto nākotni apraudādamas, galindu ūdeņvārdus kā bultveida atspulgus zivju žaunās noglabādamas;

viens vienīgs irklis — starp vilni un vilni, viens vienigs mirklis — kā atklāsmes trīsa, kā rasas lāsē pavīdējusi pār šūpuli pārliekušās Laimas seja, kā ļaužu dzīve (ne gara, ne īsa);

un aizmiglotajā Laika acī,

nozibot briežraga žebērklim,

šļakstienam pārraujot tagadnības plēvi

un sudraba vilnīšiem aizirdzot

līdz pat mirušu tautu sakniebtajām lūpām, rau!

vidū nāves melnajiem klaniem it kā atveras plauksta, kurā apkārt ugunskuriem žūdamas kūp sentēvu drēgnās miesas un paparžziedu atspīdums vaigos lēkā un lidinās laumas,

veļu vālēm velētos kreklos krūšgaliem ļaužup tvīkstot un pēdu dipām atbilsmojoties manos pukstos;

taipus ezera, rau! izklīstot miglai, doru egles un bičoļi šūpojas dzeiņos kā zelta putekšņi Austējas matos,

bet zem platas papardes, medaļu sūcot, klau! klusu klakšķina mēli kauks

(viņam kleinas kājeles, viņam ķērpju bārda, viņam klūgu groziņš, kurā trīsreiz trejdeviņi dižsūreņu stobri gāršiem,

deviņreiz deviņi duči sudraba zvīņu

un septiņreiz septiņi zalkšu kroņi);

bet kas tur, kas tur vaidēdams vīd? kas tur IR?

kas tur, meldrus pašķirdams, slīd?

vai tur vienkoka valtes

ved vaidelošu un virsaišu veļiem veltes?

vaiman! varbūt tur, vieglas vēsmas iekustināta,

velti pēc taisnības aiz-

vilni kāda pēctečiem nekad neuzzināma cilts? bet varbūt tur kaulbaltais irklis, iestrēdzis iekarotāju viltīgā dieva kārajā rīklē, velk naidnieka karapūļus nāves valgos?

vēsma pārvēršas vējā, un visapkārt meldrus un ļautiņu mūžus šķirsta un šķir kāda caurspīdīga roka, kas mūs šūpulī-kā-laivā

laikā-kā-zārkā zārkā-šūpulī pāri ūdenszālēm kā slīkoņu matiem, kas mūs ir,

ir, ir un pēkšņi neir, ezermalā neviena,

tikai tumsa

melnāka par melnu,

tikai klusums

klusāks par klusu,

un mani sirdspuksti,

paši sev izdobjot kapu dobītes,

pukstinās pretim melnajiem klāniem,

kur tikko

atvērusies aizvērās Plauksta.

Pēters Brūveris

Heinz Gont I'.ufclil

DIE

PRUßlSCHEN

GEDICHTE

Stos prusiskos grimos

(Of Kl Ml I A

HEINCS GEORGS P OD ELS

Prūšu izcelsmes vācu gleznotājs, grafiķis un ari rakstnrieks —

dzimis 1919. g. 30. martā Rastenburgā Austrumprūsijā. Pat-

laban dzīvo un strādā Dortmundē. H. G. Podēls ir rakstījis

dzejoļus, stāstus, pasakas, ģenealoģijas, zinātniskus darbus.

Izdotas apmēram piecpadsmit grāmatas. īpašu vietu viņa

daiļradē ieņem prūšu un Prūsijas tēma. 1984. gadā Diburgā

«•Tolkemita’s» apgādā iznāca viņa dzejoju krājums «Die

prussischen Gedichte — Stos prūsiskos grimos», kurā para-

lēli ievietoti dzejoļi prūšu un vācu valodā. Vispirms ir ta-

puši dzejoļi vācu valodā, kurus pēc tam, balstoties uz Gin-

tera Ķrafta Skalvina sastādīto «Vocabularium Neoprussicum»,

H. G. Podēls pārdzejojis prūsiski. Si, protams, nav tā prūšu

valoda, kurā runāja pirms trīssimt četrsimt gadiem. Pārāk

maz prūšvalodas tekstu ir mūsu rīcībā, tomēr G. K. Skal-

vīns ir izdarījis mēģinājumu atdzīvināt prūšu valodu. Viņš

ir papildinājis līdz mums nonākušos prūšvalodas materiā-

lus ar jaunatvasinājumiem, rekonstrukcijām, leksiskiem aiz-

guvumiem u. tml., tā izveidojot jaunprūšu vārdniciņu un

gramatiku. G. K. Skalvīns ir ari koriģējis minētā dzejoļu

krājuma prūsīsko daļu.

H. G. Podēla «Prūsiskie dzejoļi» ir ilgas pēc savas prūšu

tautas, ilgas pēc valodas, kurā neviens vairs nerunā, ilgas

pēc zaudētās Dzimtenes. Tas ir mēģinājums iejusties seno

baltu dievību, garu, reģu un vaidelošu sabiedrībā. Pamat-

noskaņā dzejoļi ir gaiši, līdzsvaroti, izteiksme vienkārša,

skaidra. Grāmatas estētiskā iedarbe izriet varbūt ne tik daudz

no tīri mākslinieciskām kvalitātēm, cik no savas ipatās vie-

tas baltu dzejas un, ja tā varētu izteikties, «baltiskās ideo-

loģijas» kontekstā.

Dzejoli «-j4s tien mīlē» («Es tevi mīlu») H. G. Podēls

raksta: «As laukē an jūrai, en zigzdai / trapins en grīma-

mans bhe dancai. / Aupalla dellikan pinūman, / erzidints

is ainan māinagai.» (Es meklēju jūrmalas smiltis dziesmu

un danču pēdas. Es atrodu puķu vijas fragmentu, kas uz-

ziedējis no kāda vainaga.) Pilnībā visu vainagu, kāds tas

kādreiz bijis, no jauna nopīt neizdosies, taču ari no dažām

gan herbārijā saglabātām, gan kaimiņu dārzos un pļavās

ziedošām puķēm var rasties nojausma par tā iespējamo

izskatu. Prūsiskie dzejoļi ir ne tikai mīlestības un cieņas

apliecinājums sentēviem, bet ari rosinājums interesentiem,

ipaši no prūšu pēcteču vidus, domāt par prūšu lietām un

vietām.

Kā teikts grāmatas ievadā — prūsiskie dzejoļi ir rakstīti,

«lai modinātu atmiņas par mīlestības vērtu

dievi, kā stāsta, esot nēsājuši dzintara kroņus».

tautu, kuras

H. G. Podēla kokgriezums

Heines Georgs Podēls ŠŪPUĻDZ IESMA

BĒRNU DZIESMIŅA

Guli, mazo ganiņ, siltā lāča ādā.

Guli vien un sapņo, augšā dzeltens mēness šūpojas tev līdzi.

Guli, mazo ganiņ, kreklā baltum baltā, sārti dzintariņi apkārt apkaklītei.

Guli vien un sapņo.

Augšā klusi nočab smaržīgs zāļu vainags. Guli, mazo ganiņ.

Tētis tavs ir tālu, kažoku tev medī.

Guli, mazo ganiņ, brūnā lāča ādā.

Miedziet, mīļie mazulīši, še, kur mūsu Vārme. Mēness līdzi šūpojas jūsu šūpulīšiem.

Liepa, liepa, Liepezers, trīsreiz krupis sauca pār ezeru: ei-ei-ei, sārta saule ausa.

Liepa, liepa, liepu lapa dārzam pāri laidās.

Zelta pilsētu man cel, nevaru vairs gaidīt.

Liepa, liepa, liepas koks, esam tavi viesi, man un manam sapnītim pāri zarus riesi.

Liepa, liepa, liepu krija veļas grozam manam. Krupja miesa, krupja tiesa liepas zināšanā.

Liepa, liepa, Liepezers, trīsreiz krupis sauca pār ezeru: ei-ei-ei, sārta saule ausa.

PAR AINAN GALLAN MIRUŠAJAM

Wēlē, wēlē, rāudāis ni, īdeis bhe poūs empriki. Na tālai braukilonkei toūlai alkinin postai.

Raugupatis dāst rankan ķirša sālin ir raugan.

Tīt medinna-dis pēllins, popekkū labbans geitins.

Dugnaijs mīlē blosans, maigi kadēgisūgans, šturglinna gaidigrudan per labban gailipiwan.

Šes landos ir šin piwas, stai teikū wēlīns klūkas. Wēlē, wēlē, rāudāis ni, Deiwai parēit tūwaisi.

Veli, veli, neraudi, labāk ēd un iedzer.

Tu pēc gara ceļa būsi izbadējies.

Raugupats sniedz roku, raugu iekustinot, maizi pasargājot, peles aizbiedējot.

Dugnājs mīlē mucas, spaida kadiķogas, maisa kviešu graudus labam gaišam alum.

Ēdiens šis un alus dara veli viedu.

Veli, veli, nevaidi, nāk jau tuvāk dievi.

Atdzejojis P. Brūveris

Nu sala, nu sala,

Nu labi sala,

Sasala jūriņa

Līdz dubenami.

Nu laba braukšana

Dzintara zemē

Dzintara meitiņas

Lūkoties.

Pārveda brālītis

Dzintara sievu.

Iesedza māmiņai

Dzintara saktu;

Māsiņai uzkāra

Dzintara dvieli;

Viss viņas pūrins

No dzintarina.

Latviešu tautasdziesma

Jau sen mūsu brālīši nebrauc uz Dzintarzemi — Sembu — sev līgavas lūkoties. Semba ir izpostīta un piegānīta. Kaut arī no kara ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, visur rēgojas drupas un gruveši. Senie baltu vietvārdi vienā rāvienā ir pārkrievoti, svētavoti piespļaudīti.

Varbūt es pārspīlēju, bet man Semba, raugoties atpakaj pāri gadu simtiem, ir mūsu — baltu — Sirds Vieta. Pēc Vācu ordeņa asiņainās uzvaras pār prūšiem, pēc prūšu asimilācijas, pēc rietumbaltu izzušanas no zemesvirsus kaut kas no prūsiskā tomēr vēl saglabājās Austrumprūsijā. Pēc Otrā pasaules kara arī šis mazumiņš ir bez žēlastības nīdēts. Pat daudzi prūšu kapulauki tagad saucas tādos «lepnos» vārdos kā Pioņerska, Soko|ņiki, Voļnoje, Russkoje Muromskoje u. tml. Jā, arī prūšu ve|iem nav izdevies nosargāt savu prūsiskumu.

Patlaban mums loti nepieciešams būt aktīviem ne tikai latviskuma izkopšanā un latvietības manifestēšanā, bet svarīgi ir sevi sajust arī kā baltiskā (aistiskā) pasaules uzskata mantiniekiem un tālāknesējiem. Nedrīkstam aizmirst, ka, lielā mērā pateicoties prūšu sīkstum sīkstajai pretestībai iekarotājiem, mēs runājam tajā valodā, kurā runā­jam, un dziedam tās tautasdziesmas, kuras dziedam.

Brāļiem prūšiem aizejot nebūtībā, Austrumprūsijā palika dzīvojam ne mazums leišu. Tiesa, pēc 1708.—1710. gadu mēra un bada gadiem, kad uz Mazo Lietuvu pārcēlās liels vairums vācu kolonistu, leišu īpatsvars arvien saruka. Taču pat «1943. gadā Karaļauču universitātē leišu valodas kursu vēl lasīja ievērojamais dialektologs Jurģis Ģerulis. Tilžes (tagad Sovetska — P. B.) baznīcā dievkalpojumi leišu valodā notika līdz pat 1944. gada oktobra mēnesim.»1

Pēc taisnības Prūsijas leišiem vajadzēja kļūt par īstenajiem prūšu zemes, prūšu svētvietu pārmantotājiem. Spilgts un simbolisks piemērs, tam ir viens no leišu rakstnie­cības pamatlicējiem Jons Bretkūns (1536—1602). Dzimis Bambuļos netālu no Frīdlandes (tagad Pravdinska) brīvo prūšu ģimenē, J. Bretkūns mācēja prūšu valodu, taču savus darbus sacerēja leišu valodā, jo tajā laikā Mazajā Lietuvā vienkāršo ļaužu vidē pār­svarā jau bija izplatīta leišu valoda. J. Bretkūns no M. Lutera vācu teksta pārtulkoja leišu valodā Bībeli un vācu valodā sarakstīja prūšu tautu cildinošo «Prūšu zemes hro­niku», no kuras saglabājušies diemžēl tikai fragmenti.

Mēs gribēdami nevaram atdalīt Kaļiņingradas apgabala teritoriju no Lietuvas vēs­tures, īpaši kultūras vēstures. Pat vairāk — Mazā (jeb Prūšu) Lietuva ir «vesela pa­saule laikā un telpā, kurā formējās tagadējās Lietuvas kultūras sākums. Nevis Dižajā, mūsu, Lietuvā, bet tajā pie Baltijas jūras pieguļošajā stūrītī, kurš tagad saucas par Kaļiņingradas apgabalu…»2

Bet kā Dzintarzemi uztver tās tagadējie īpašnieki?

Lūk, ko saka Ivans Ņikitins, Ņesterovas (bij. Stalupēnu) rajona partijas komitejas pirmais sekretārs:

«…pagaidām vēsture rāda, ka Vācija, Austrumprāsija — galvenā agresijas spēku, dažādu formējumu koncentrēšanās vieta [..] Un pēc kara, pēc Potsdamas konferences un Vācijas austrumdaļas sadalīšanas, nodibinājās mūsu jaunais Kaļiņingradas apga­bals. Lūk, šāda ir vēsture mūsu aktīva apziņā, mūsu Kaļiņingradas iedzīvotāju ap­ziņā [..] Tāpēc mūsu iedzīvotāji [..] psiholoģiski nav sagatavoti skatīties dziļāk.»3

Un kur gan šim dziļumam rasties, ja Ņemanas (bij. Ragaines) rajona avīze raksta, ka prūši ir sena slāvu cilts, kas atnākusi no Urāliem, un Kaļiņingradas apgabals — senas krievu zemes?

Neko darīt, jābūt pacietīgiem un staļinlaika ienācējiem un viņu pēctečiem labsirdīgi, bet nezaudējot cieņu ne savā, ne varonīgo prūšu veļu priekšā, jāstāsta, jāskaidro, pa karotītei jāiemāna. Un tad varbūt izdosies saglābt vēl līdz galam nesagrautos piemi­nekļus un vismaz daži ar Kaļiņingradas apgabala teritoriju saistīti pasaulslaveni vārdi nebūs tikai tukša skaņa: I. Kants, M. Mažvīds, L. Rēza, KDonelaitis, Vīdūns, G. Neselmanis, H. Zūdermanis, J. Bobrovskis… Talantiem bagāta kādreiz bija šī zeme.

Pēdējā laikā Padomijas presē aizsākusies diskusija par PSRS vāciešu tālāko lik­teni. Vāciešu lavīnveida izceļošana atpakaļ uz tēvu zemi rada problēmas ne tikai rietumvāciešiem, bet arī Padomju Savienībai. Kā sūkstījās viens no diskusijas dalībniekiem laikrakstā «Ëčňĺđŕňóđíŕ˙ ăŕçĺňŕ» — aizbrauc kvalificēts darbaspēks. Taču pret Volgas vāciešu autonomās republikas atjaunošanu ir ne tikai daudzi Saratovas apgabala krievu darbaļaudis, bet arī daļa pašu Padomju Savienības vāciešu. Jo Pievolga jau nav vie­nīgā vieta, kur savā laikā uz dzīvi apmetās ieceļojušie vācieši. Sādā kontekstā (dau­dziem negaidīti) tika izteikts variants par PSRS vāciešu pārcelšanos uz Kaļiņingradas apgabalu. Sak, PSRS vācieši (saprotams, ar Rietumvācijas palīdzību) savedīs apgabalu kārtībā, un varbūt ar laiku te varētu veidoties Padomju Savienības brīvā ekonomiskā zona vai kaut kas tamlīdzīgs.

Seit būtu vietā atgādināt apstākļus, kādos vācieši nokļuva Krievijas impērijā.

«Krievu ķeizariene Katrīna II savos 1762. un 1763. gada manifestos uzaicināja Rietumeiropas zemju zemniekus un amatniekus pārcelties uz Krievijas bezgalīgajiem plašumiem. Vācija pēc ilggadējiem kariem bija stipri izpostīta. Ķeizarienes izsūtītie vervētāji tur guva labus panākumus. 1764. gadā pirmie ieceļotāji nonāca pie Volgas, kur 1764,—1767. g. izveidojās 104 kolonijas. Sekotāji apmetās Dienvidukraina, Aizkaukāzā un Volīnijā. Sākotnējās kolonijas tika sauktas par kolonijām mātēm (Mut­ierkolonien). Vēlāk tika nodibinātas arī kolonijas meitas (Tochterkolonien) Orenburgas guberņā, Rietumsibīrijā, Ziemeļkazahijā, Altajā un citās vietās.»4

Tātad eventuālie Sembas apdzīvotāji ierodas Krievijas impērijā tai laikā, kad, neiz­turot nežēlīgo asimilācijas politiku, izzūd pēdējie prūšu valodas pratēji. Pēc V. Mažuļa domām, savu sentēvu valodu «daža laba prūšu ģimene savā starpā, mājās, liekas, lie­toja vismaz dažus gadu desmitus arī 18. gadsimtā».5

Savukārt, pēc Rietumvācijā dzīvojošā brīvā prūša, kā viņš pats sevi dēvē, Gerharda Lepas domām, Kaļiņingradas apgabalā varētu atgriezties no Vācijas tie izceļotāji, kuri sevi uzskata par prūšiem. Jo viņiem uzt to «ir ne mazāk tiesību kā turp pārceļamajiem Volgas vāciešiem, kuriem bieži [..] ar šo vietu nav nekā kopēja».6

Var rasties iebildums: tādas tautas — prūši — taču sen vairs nav, tā ir izzudusi, vāciešu asimilēta. Taču ir Prūsijas bēgļi, kuri tā nedomā.

«Neviens no viņiem neteiks, ka prūši ir izzuduši. Varot runāt tikai par senprūšu etnisko izzušanu, bet nevis par viņu ģenētisko bojāeju. Ģenētiski un pa daļai kultūras ziņā jaunprūši traktējami kā vāciešu pretstats. Pamatojoties uz to, esot iespējama arī etniskā prūšu atjaunošana (jaunprūšu «atsenprūsiskošana»), Sāds jaunais prūšu et­noss (ne vairs jaunprūšu vai senprūšu, bet prūšu), bez šaubām, būs ģenētiski raibs, taču ģenētiski tīru etnosu jau ari nav [..] Pats par sevi saprotams, prūšu etnosa jaunradīšana, kas balstītos uz dažādu valodu ingredientiem, būtu ārkārtīgi labvēlīgs apstāk­lis atjaunotās prūšu valodas izplatībai.»7

Radikālākie prūšu draugu kopu «Tolkemita» (Vācijā) un «Prūša» (Lietuvā) pārstāvji iztēlojas (protams, teorētiski), ka varētu «atpirkt no Polijas Prflsas dienvidu daļu un apvienotajā (ar nākamo Vāciešu autonomo apgabalu) teritorijā dibināt Šveices tipa ceturto Baltijas republiku, kura atkarībā no valodas sadalītos vācu, poļu, krievu un leišu kantonos. Domājams, ka par oficiālo šīs republikas valodu varētu kļūt atdzīvinātā prūšu valoda.»8

Daudz kas te liekas nereāls, neiespējams. Problemātiska šķiet arī prūšu valodas atdzemdināšana, zinot, cik maz tomēr no tās ir saglabājies. Bet varbūt vārdu «nereāls» mēs varētu aizstāt ar vārdu «romantisks»?

Pēters Brūveris

1 Aldona Zemaityte. Prūšu, arba Maloji, Lietuva. Literatūra ir Menas. 1988. Nr. 49.

2 Turpat.

8 Vladas Draziūnas. Tolminkiemis be. . . Tolminkiemo? Literatūra ir Menas. 1989. Nr. 1.

4 Anthologie der sowjetdeutschen Literatur. Alma-Ata. 1981. I Band. S. 9.

5 Kabelka I. Baltu filioloģijos ivadas. Vilnius, 1982. 50 psl.

6 Miķelis Klusis. Pas Vokietiļos prūsus. Literatūra ir Menas. 1988. Nr. 39.

7 Turpat.

8 Turpat.

Atdzejojis Knuts Skujenieks

Ai, rūta, rūta, Rūtiņa mana, Kamdēļ tu novīti, Būdama zaļa?

Kamdēļ tu novīti, Būdama zaļa? Kamdēļ tu nolieci Zariņu zaļo?

Kamdēļ tu nolieci Zariņu zaļo Un no tā zariņa Rītiņa rasu?

Meitiņa mana, Jaunīte mana, Kamdēļ tu nolaidi Rociņas baltās?

Kamdēļ tu nolaidi Rociņas baltās Un no tām rociņām Zelta gredzentiņu?

.

Tiem, kurus interesē mitoloģija, Norberta Veļus vārds nebūs svešs. Filoloģijas zi­nātņu doktors, Lietuvas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta folkloras nodaļas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks par monogrāfijām «Lietuviešu teiku mītis­kās būtnes» (1977), «Seno baltu pasaules uzskats» (1983) un «Lietuviešu mitoloģijas htoniskā pasaule» (1987) pērnajā gadā saņēmis Lietuvas Valsts prēmiju.

īpašu interesi starptautiskā mērogā izraisījis viņa darbs «Seno baltu pasaules uz­skats», kurā, apkopojot milzīgu faktu materiālu un izmantojot Ž. Dimezila, K. LeviStrosa, V. Ivanova un V. Toporova teorētiskās idejas, izveidots oriģināls seno baltu pasaules uzskata struktūras uzmetums. Atšķirības krāsu, skaitļu, mītisko būtņu, augu, dzīvnieku utt. popularitātē dažādos Lietuvas novados ļāvušas pētniekam visu baltu ģeo­grāfisko areālu virzienā austrumi — rietumi iedalīt trīs lielās zonās, parādot, ka austrumu areālā dominē debesu, vidus areālā — zemes, bet rietumu areālā — pazemes pasaules mitoloģija. Šis iedalījums saistīts ar indoeiropiešietn raksturīgo trīsdaļīgo sociālo struk­tūru (karavīri; zemkopji un lopkopji; priesteri un amatnieki).

Grāmata iznākusi ari angliski (1989), tulkota un gaida izdošanu poliski. Izdevniecībā «Zinātne» sākta latviskā varianta rediģēšana. Grāmatu gaidot, piedāvājam iespēju iepa­zīties ar tās autoru.

J. T. Kas jūs pamudināja pievērsties mitoloģijai? Vai interese par to radās jau bēr­nībā, vai ari tā nāca vēlāk?

N. V. Vēlāk. Viļņas universitātē folkloras kursu aizraujoši lasija jauns pasniedzējs Donats Sauka. Kad ziemas brīvdienās aizbraucu mājās, atklāju, lia mana vecmāmiņa Juzefa Jakiene ir laba teicēja. Es no viņas pierakstīju vairāk nekā 200 dziesmu. Ari māte un māsa bija labas dziesmu zinātājas. Es tā aizrāvos, ka bēgu prom no universi­tātes un braukāju pa ciemiem, vākdams folkloru. Tā mans liktenis nosvērās uz folkloras pusi. Tolaik es vēl neatšķīru mitoloģiju no folkloras.

Kad sāku strādāt Zinātņu akadēmijā un vajadzēja izvēlēties disertācijas tēmu, man visvairāk iepatikās mitoloģija — tas bija maz pētīts novads, kas cieši saistīts ar visu etnisko kultūru, ar tautiskumu. Es pētījumiem izvēlējos lietuviešu teiku mitoloģiskās būtnes.

J. T. Vai jūs neesat nožēlojis savu izvēli?

N. V. Nē, nožēlojis neesmu, kaut ari grūtību bijis loti daudz. Jūs jau zināt, ka tā bija «aizliegta zona». Kamēr rakstīju disertāciju, vēl nekas, taču, kad pienāca laiks to aizstāvēt, tad sākās: kur aizstāvēt, kā aizstāvēt? Nemaz jau nebija tāda indeksa — mitoloģija. Vajadzēja visu disertāciju kaut kā piesaistīt pie literatūras. Rakstīju jaunu ievaddaļu. Grūtības bija ar oponentiem, ar VAK. Grūti gāja arī ar grāmatas izdošanu. Tagad tīri kauns lasīt: prologā bija jāpamato, kā senā mitoloģija iekļaujama ateistis­kajā audzināšanā, kaut ari ateisms ir tāda pati mitoloģija un reliģija kā kristietība. Vajadzēja obligāti citēt Marksu, Engelsu un visus šolaiku svētos, ja gribēji, lai grāmata ieraudzītu dienasgaismu.

Taču grūtības atsvēra tas, ka visi milzīgi interesējās par mitoloģiju: radošā inteli­ģence — rakstnieki, mākslinieki, pat kinematogrāfisti — pētīja, gribēja saprast, aicināja lasīt lekcijas… Un ši interese ir saprotama: nevar taču iedziļināties seno lietuvju pasaules uzskatā, nepazīstot mitoloģiju. Tā ir atslēga pasaules uzskata izpratnei. Si ieinteresētība un tā bauda, ko guvu, pētot mitoloģiju, bija alga par visām grūtībām, kuras bija jāizcieš.

J. T. Vai savos mitoloģijas pētījumos jūs nejutāties vientuļš?

N. V. Kā mitologs es jutos ļoti vientuļš. Ķad sāku, paldies Dievam, vēl dzīvs bija Zenons Stavūns —■ pētnieks ar ļoti plašu interešu loku un [abām zināšanām mitoloģijā. Ari mani tuvākie kolēģi — Ķazis Grigs, Leonards Sauka, Donats Sauka — mazliet interesējās par mitoloģiju. Ar viņiem varēju apspriest visus grūtos jautājumus, tomēr viņi nevarēja topošam mitologam sniegt to palīdzību, kādu es būtu varējis saņemt no īsteniem mitoloģijas pētniekiem, Lietuvā tādu nebija. Mūsu galvenais mitologs '— Jons Balis — bija ārzemēs. Es faktiski turpināju darbu, kuru viņš bija aizsācis Lietuvas republikas laikā, — pētīju lietuviešu mitoloģiskās teikas. No Baļa, no Basanāviča es pārņēmu teorētisko mantojumu. Bet kolēģu mitologu man nebija.

J. T. Un ko jums devuši kontakti ar citu tautu mitologiem, ar literatūru?

N. V. Ne tikai teorētiski, bet arī tīri cilvēciskā ziņā man daudz palīdzējuši krievu mitologi — Vjačeslavs Ivanovs un Vladimirs Toporovs. Esmu studējis visus viņu dar­bus. Viņiem esmu pateicīgs arī tai ziņā, ka vispār esmu varējis šajā sfērā darboties. Kad musu varas pārstāvji redzēja, ka lietuviešu mitoloģiju pētī Maskavā, turklāt vēl Zinātņu akadēmijā, tad jau_ ari man neliedza ar to nodarboties. Ja nebūtu Ivanova un Toporova, diez, vai man būtu dota iespēja pētīt lietuviešu mitoloģiju. Sie zinātnieki ir dziļi un nopietni baltu mitoloģijas pārzinātāji. Viņi man palīdzējuši arī iziet plašākā starptautiska auditorijā. Es sarakstos ar lietuviešu zinātniekiem ārzemēs — ar M. Gim-

butieni — ievērojamu arheologi —, ar Creimu — pasaules mēroga semiotiķi, kurš dzīvo Parīzē un ari drusku pēti lietuvju mitoloģiju. Un, protams, es sekoju pasaulslavenu mitologu darbiem. Ļoti daudz, īpaši metodoloģijas jomā, man ir palīdzējuši Dimezils un Levi-Stross. No visiem viņiem es esmu mācījies.

J. T. Kā tapa jūsu grāmata «Seno baltu pasaules uzskats»?

N. V. Negaidīti un ārpus plāna. Es strādāju pie doktora disertācijas «Lietuviešu mitoloģijas htoniskā pasaule» — pētīju visu par velnu. Jau agrāk, rakstot kandidāta disertāciju, pamanīju dīvainu sakritību starp mitoloģiju un ģeogrāfiju: dažas mitoloģis­kās būtnes bija populāras Lietuvas rietumdaļā, bet citas — austrumdaļā. Piemēram, aitvars un kauks (jūsu mitoloģijā tiem atbilst pūķis) — kauks ir populārs Lietuvas rietumdaļā, tas ir saistīts ar pazemi, ūdeņiem, tumšajām krāsām, turpretī aitvaram, kas ir kaukam radniecīgs, raksturīgs opozīciju pretējais pols — uguns, gaiss, putni —, un tas ir populārāks Austrumlietuvā.

Rakstot par velnu, bija dziļāk jāielūkojas indiešu mitoloģijā, kurā dažādas sfēras nodalītas ļoti stingri: Varuna ir saistīts ar rietumu pusi (un opozīciju kreisajiem poliem), bet Mitra — ar austrumiem (un opozīciju labējiem poliem). Arī velns Austrumlietuvā un Rietumlietuvā ir atšķirīgs. Es sāku meklēt cēloņus — kāpēc tā? Vai te nav kāda likumsakarība? Kuri dievi ir populārāki vienā vai otrā Lietuvas daļā? Un ne jau tikai dievi — arī folkloras sacerējumi, žanri etc. Radās doma uzrakstīt rakstu populārzināt­niskajam žurnālam «Zinātne un Dzīve». Sāku rakstīt, bet materiāla krājās arvien vairāk un vairāk. Meklējot likumsakarības, vilku faktus laukā no dažādiem avotiem — no mitoloģijas, no folkloras, valodas, arheoloģijas… To bija tik daudz, ka es redzēju — veidojas grāmata. Tad arī metu pie malas doktora diserstāciju un sāku rakstīt «Seno baltu pasaules uzskatu». Seit, Viļņā, biju pāris reizes uzstājies auditorijas priekšā, un mani bija klausījušies filozofi. Viņiem manas idejas iepatikās, un, kaut ari darbs vēl nemaz nebija uzrakstīts, tas jau tika ietverts izdevniecības «Mintis» plānos. Ar šo grāmatu viss gāja bezgala strauji — es vēl rakstīju, bet gatavās daļas jau rediģēja. Biju spiests strādāt ļoti spraigi. Nepagāja ne divi gadi, kad grāmata bija gatava. Strādāju dienām un naktīm: ja man kas iešāvās prātā, cēlos divos naktī augšā un rakstīju. Tik intensīvi es nekad vairs neesmu strādājis. Bija jāapkopo milzīgs faktu materiāls.

J. T. Vai šajā darbā jums bija kādi palīgi?

N. V. Diemžēl pat tagad, kad esmu doktors, man nav neviena laboranta — visu no sākuma lidz galam daru pats. Pats vācu, pats izrakstu. Kad Jons Balis bija izlasījis manu «Lietuviešu mitoloģijas htonisko pasauli», viņš bija ļoti izbrīnījies, ka šo darbu esmu uzrakstījis bez kompjūtera palīdzības. Viņš bija iedomājies, ka visi fakti ir kompju­terizēti un man tikai atlicis nospiest pogas, lai tiktu tiem klāt.

J. T. Kā, strādājot pie grāmatas, bija ar teoriju un faktiem? Kas bija vispirms — fakti vai koncepcija?

N. V. Kad vācu faktus, es vēl nezināju, ar ko tas viss beigsies, kādi būs secinājumi. Protams, par dažiem faktiem jau iepriekš biju skaidrībā, bet par daudziem citiem un — vēl jo vairāk — par kopsakarībām (kāpēc tas ir tā) neko nezināju. Ievaddaļu uzrak­stīju tad, kad grāmata bija gatava, tāpēc .var likties, ka sistēma jau bijusi manā galvā un esmu tikai vācis faktus. Īstenībā viss bija otrādi. Pat tad, kad faktus biju apkopojis sistēmā, man vēl nebija skaidrs tās veidošanās cēlonis. Tikai vēlāk, studējot Dimezila teoriju par indoeiropiešu mitoloģijas trijdaļīgo sistēmu, es sapratu, ka sistēmas saknes sniedzas indoeiropiešu sociālajā dzīvē, mūsu senču dzīves kārtībā.

J. T. Vai pētījums par baltu seno pasaules uzskatu tiks turpināts?

N. V. Jā, darbam ir iecerēta otra daļa. Izpētīts ir rietumu — auslrumu virziens, taču opozīcija ziemeļi—dienvidi nav vēl pētīta. Tas prasīs ļoti nopietnu darbu; ir jāsalidzina latviešu mitoloģijas, folkloras, etnogrāfijas, apbedīšanas tradīcijas un citi fakti ar at­tiecīgajiem lietuviešu, jātvingu un prūšu materiāliem. Tad būs redzamas atšķirības pasatdes uzskatā no latviešu līdz jātvingu ciltīm. Domāju pētīt šo virzienu pēc tās pašas sistēmas un opozīciju principa.

J. T. Vai šai daļai ir jau savākts kāds materiāls, un vai ir ari hipotēzes, kas tur varētu veidoties?

N. V. Protams, rakstot «Seno baltu pasaules uzskatu», vācu faktus ari turpināju­mam. Ari daži priekšnosacījumi sistēmai jau iezīmējas, taču tie vēl var mainīties, ja \aktu materiāls rādīs ko citu.

Pagaidām man veidojas priekšstats, ka vairums opozīciju labo polu dominēs ziemeļ­daļā — Latvijā, bet kreisais pols koncentrēsies dienvidos. Es neuzstāju — tas, protams, ir tikai minējums. Uz šādu domu vedina indiešu mitoloģija —• tur arī ir tā, ka tie opo­zīciju poli, kuri dominē Indijas austrumdaļā, ir populāri arī ziemeļdaļā, bet tie, kuri dominē rietumos, ir populāri dienviddaļā. Līdzīgi ir ari daudzu citu pasaules tautu mitoloģijā, īpaši austrumos — Ķīnā, Japānā u. c. Varbūt tas ir tāpēc, ka senā cilvēka pasaules uzskats, tāpat kā senā sociālā iekārta, veidojās pēc opozīciju principa, un šo opozīciju var pielietot dažādi.

Latviešu mitoloģijā populārākas nekā lietuviešu mitoloģijā ir debesu dievības. Tāpēc jums ir saglabājušās tik daudzas mitoloģiskās dziesmas par debesu būtnēm. Varbūt kļūdos, taču man šķiet, ka arī jūsu tautas tērpu krāsas ir gaišākas nekā lietuviešiem. Vai tā ir vai nav — tas jau ir jāmēra ar mūsdienu tehniskajām ierīcēm. Un svētki? Jums populārākie ir Jāņi, kas veltīti debesu dievībām, Saulei. Pie mums, Lietuvā, vis­

populārākais ir metenis, kas saistits ar zemi. Tas rāda, ka mūsu pasaules uzskats ir tuvāk zemei neka jūsējais. To var aplūkot ari tīri kvantitatīvi — pēc žanriem. Ja mans pieņemams ir pareizs, tad Latvijā visizplatitakajam folkloras žanram jābūt dziesmai, bet pie mums — pasakai. Taču tas viss ir jāpēti, jāizskaitļo. Man ir tikai hipotēze.

J. T. Kadas_ jums šķiet attiecības starp seno baltu un kristietisko pasaules uzskatu — vai starp tiem ir pretruna, vai arī tie ir saplūduši, savijusies kopā?

N. V. Jūs ļoti pareizi teicāt — tie ir saplūduši. Kad ieviesa kristietību, tā pārņēma ļoti daudzas musu pasaules uzskata iezinies un — otrādi — mūsu tauta daudz ko pār­ņēma no kristīgajiem priekšstatiem. Taču, kaut ari šie pasaules uzskati dzīvē ir sapluduši, zinātnieks, pētnieks tos var atšķirt un analizēt. Kristīgais pasaules uzskats nav gluži pretējs mūsu senajam pasaules uzskatam. Kristietība ir radusies uz jūdu un uz indoeiropiešu pasaules uzskata bāzes, kas ir pamatā arī baltu pasaules uzskatam. Kristie­tība ļoti daudz kas pārņemts no indoeiropiešiem, īpaši tas sakāms par zemāko mitolo­ģiju, kas pazīstama visām tautām. Pat dogmas — īpaši tās, kuras attiecas uz nešķīs­tajiem spēkiem, — ir pārņemtas no indoeiropiešu (ģermāņu, ķeltu, romāņu) zemākās mitoloģijas. Vecajā derībā (jūdu) nav tāda ļaunā gara, kāds ir kristietībā'

Uz šo jautājumu varam palūkoties vēl no citas puses — katrā reliģijā un katras tautas pasaules uzskatā ir ļoti daudz vispārcilvēciskā, jo visvecākais kultūras slānis nāk no vissenākā cilvēka — vienalga, vai_ to radījis Dievs, vai veidojusi daba. Zinātnieki vienojušies, ka cilvēks sācies vai nu Āfrikā, vai Dienvidaustrumāzijā, un ši pirmatnējā kultūra bijusi vienota — viena mitoloģija, ieražas, valoda. Tikai vēlāk tā attīstījusies, izplatījusies dažādos virzienos (es te nedomāju ģeogrāfiskos, bet kultūrvēsturiskos vir­zienus). Taču daļa no kopīgā pamata ir saglabājusies gan baltu, gan indoeiropiešu, gan jādu, gan kristīgajā pasaules uzskatā — tas ir kopīgais, vispārcilvēciskais.

J. T. Par mitoloģijas jautājumiem pie mums raksta daudzi, un ne tikai zinātnieki. Vai arī Lietuvā vērojama līdzīga parādība, un kā jūs to vērtējat?

N. V. Pie mums ir tieši tāpat kā pie jums. Mitoloģija jau sen ir kļuvusi par modes lietu. Mums pat nebija tās atdzimšanas, jo arī tad, kad mitoloģija bija aizliegta, tā vēl jo vairāk bija intelektuāļu mode. Un, tā kā nopietnu darbu mitoloģijā nebija, bet vakuums kultūrā pastāvēt nevar, to sāka aizpildīt autodidakti. Par mitoloģiju pie mums raksta ne tikai valodnieki, vēsturnieki, arheologi, bet arī mediķi, fiziķi, astrofiziķi. Visi interesējas, un visi raksta. Un šajos rakstos, tāpat kā pie jums, ir ļoti daudz nezināt­nisku secinājumu un vispārinājumu. Katram ir sava teorija, kurai trūkst zinātniska pamatojuma, taču es domāju — tas nav nekas slikts. Sādā situācijā ir visas sabied­riskās zinātnes, jo katrs cilvēks domā, piemēram, tā: ja ir valoda un es runāju šajā valodā, kāpēc gan es nevarētu par to rakstīt? Jau 19. gs. cilvēki ļoti daudz rakstīja par valodu, īpaši par etimoloģiju: ko nozīmē viens vai otrs vārds.

Sabiedriskās, humanitārās zinātnes ir atvērtas katram cilvēkam. Arī šiem mitologiem. Te nav par ko dusmoties, tikai nevajag viņu spriedumus pieņemt par vienīgo patiesību. Nelaime sākas tad, kad viņu atziņas, rakstus, kas ar vieglu roku tiek drukāti ne tikai populāros, bet pat nopietnos zinātniskos žurnālos un grāmatās, sāk izmantot zinātnieki un daudzi diletantiski spriedumi tiek pieņemti kā zinātniskas patiesības. Bet, ja šie rak­sti tikai veicina interesi par mitoloģiju, ja tie modina mīlestību pret mūsu kultūru, tad tie ir savā vietā. Tad ir ļoti labi — es domāju.

Bet var paskatīties arī no citas puses, un tad ir ļāatzīst, ka zinātniskie pētījumi neatrodas daudz labākā situācijā, jo absolūtās patiesības nav arī tajos. Visa zinātne ir tikai ceļš uz patiesību. Arī ši mana baltu teorija, ari jūsu slavenā mitologa Biezā vai mūsu Greima teorija, vai Dimezila un Levi-Strosa teorija — nevienā nav absolūtas patiesības. Vēl vairāk — var izrādīties, ka tās ir maldīgas, taču uz to bāzes citi zināt­nieki radīs jaunas teorijas un tiks tuvāk patiesībai. Ari diletantu spriedumos ir iespē­jami patiesības graudi, kurus gudrs zinātnieks var izmantot savā leorijā. Nelaime sākas tad, ja — nav svarīgi, zinātnieks vai autodidakts, — uzskata, ka ir tikai viena patiesība: paša vai Dimezila, vai vēl kāda cita. Es uzskatu, ka plašai sabiedrībai ari šādi — auto­didaktu rakstīti — darbi ir vajadzīgi, un lai to būtu vēl vairāk.

J. T. Ar ko jūs nodarbojaties pašlaik?

N. V. Nupat beidzu darbu pie baltu mitoloģijas avotu kopojuma kārtošanas un saga­tavošanas izdošanai. 5ajā darbā piedalās ari latviešu zinātnieki. Tas ir milzīgs izdevums, kas mums nepieciešams kā gaiss, lai varētu pētīt visu baltu etnisko (un ari profesio­nālo, jo etniskais ir pasaules uzskata pamatā) kultūru. Sis izdevums ir jau nodots iz­devniecībā. Pabeigta arī lietuviešu mitoloģijas hrestomātijas sagatavošana.

Tagad pie mums (tāpat kā pie jums) ir tautas atmoda, kas prasa jaunas kultūras programmas: mēs gatavojam lietuviešu kultūras koncepciju, kā ari bērnu izglītības kon­cepciju. Un vēl es strādāju Zinātņu akadēmijā, kur man jāveic savs plāna darbs: daudz­sējumu lietuviešu dainu izdevums. Mans ikdienas darbs ir kāzu dziesmu sagatavošana. Tās aptvers kādus astoņus vai pat vairāk sējumus. Šobrīd rakstu ievadu un komentārus vienam no tiem. Un kur tad vēl sabiedriskais darbs: «Sajūdis», nesen izveidotā Lietu­viešu etniskās kultūras biedrība, Zinātnieku savienība… Tā nu iznāk, ka strādāt kā zinātniekam mitologam nemaz neiznāk laika. Domāju — ja viss veiksies labi, ja sociāli politiskā situācija uzlabosies, tad pēc gada vai diviem mēs visi varēsim atkal atgriezties pie saviem rakstāmgaldiem.

Interveja Jolanta Treile

Grūti ticēt, ka folklorā, paražās un citos mūsu (lietuvju — tulk.) tautas garīgās kultūras novados būtu iespējams saskatīt tās pašas tendences kā mitoloģijā — tās pašā arhaiskākajā un daudz agrāk fiksētajā daļā. Folklora, kā zināms, līdz pat 20. gs. aktīvi dzīvodama tautā, aizvien mainīdamās un vienmēr papildinadamas jauniem sace­rējumiem, vairāk rāda tautas uzskatus un pārliecību pēdējos gadsimtos nekā seno, vēl mītiskajā dabas un sabiedrības izpratnē balstīto pasaules skatījumuL Turklāt, izplatīda­mās no vienas vides otrā, pārstaigādama veselus reģionus, etnogrāfiskos novadus un pat visu zemi, tā krietni nivelējas, iegūst vispārīgas, interdialektiskas iezīmes gan iz­teiksmes (valodas), gan satura (pasaules skatījuma) ziņā. īpaši tas sakāms par vēstī­tājas folkloras sacerējumiem, kuros pārsvarā ir starptautiski motīvi, kas pazīstami daudzās Eiropas un citu kontinentu zemēs. Taču folkloras sacerējumiem raksturīgs arī formas konservatīvisms: jaunas idejas tajos mēdz izteikt ar arhaiskiem, mantotiem te­ļiem, ar simboliem, kuru jēga reizēm vairs visā pilnībā nav saprotama. Blakus jaunākas cilmes sacerējumiem visu laiku tautā funkcionē arī ne mazums ļoti senu, garu gad­simtu attīstības ceļu nogājušu sacerējumu, kas saglabājuši daudzas senā pasaules ska­tījuma iezīmes. Savdabīgajās reģionālajās dainu, pasaku, teiku, nostāstu un citu folklo­ras sacerējumu tradīcijās tās saglabājušās pamanāmas līdz pat mūsu dienām. Tas viss arī mudina uzņemties grūto un nepateicīgo darbu — mēģināt sameklēt senā mītiskā pasaules skatījuma noteiktās reģionālās īpatnības lietuvju folklorā. Lai tās parādītu, vispirms jānoskaidro dažādu folkloras veidu, žanru un atsevišķu sacerējumu vieta visā senajā mītiskajā sistēmā. No šā viedokļa ne bez nozīmes ir jau pašas folkloras veidu, žanru un atsevišķo sacerējumu eksistēšanas un funkcionēšanas tradīcijas: to ierastā teikšanas vieta un laiks, teicēju sociālais stāvoklis, vecums u. c.

Cik var spriest no atsevišķu teicēju un pētnieku izteikumiem, vēstītājas folkloras sacerējumi visvairāk tikuši stāstīti vakaros, reizēm naktīs, kā apgalvots grāmatā «Lietuviiļ iautosakos aptjbraiža» («Lietuvju folkloras apcerējums»), pasakas, teikas, nostāsti stāstīti pieguļā un vakarēšanā. Atsevišķu vēstītājas folkloras žanru pētījumos šis atzi­nums konkretizēts: mitoloģiskās teikas, piemēram, visbiežāk stāstītas krēslojot vai sa­tumstot, dzīvnieku, brīnumu un citas pasakas stāstītas īpaši garos vakaros u. tml. Vakaros pasakas stāstījuši Ļudviks Dubaka, Stasis Bandzevičs, Vincs Ceškevičs un daudzi citi slaveni teicēji. Ari pašās pasakās gadās izteikumi, ka senāk tās bijušas stāstāmas nevis dienā, bet vakaros.

Cita vēstītājas folkloras laika determinante ir rudens un ziema. Leonards Sauka minējis, ka lietuvju tautas pasakas parasti stāstītas ziemā. «Visbiežāk pasakas stāstīja ziemas vakaros pirms vakariņām,» saka Monika Lazauskiene, kas pētījusi Ģervēču ap­kārtnes (Baltkr. PSR) lietuvju pasaku pedagoģisko lomu. «Visvairāk stāstīju ziemā, garos vakaros,» apstiprina ievērojamais Seinu puses pasaku stāstītājs Vincs Ceškevičs. Bet klausījies viņš tās visvairāk rudens vakaros. Sādi fakti fiksēti desmitiem reižu. Pa­stāvēja pat ticējums, ka adventē (t. i., ziemā) jāstāsta pasakas, lai vasarā jēriņi neno­klīstu.

Vēstītāja folklora ir iekštelpu māksla. Pasakas, teikas un citu vēstītājas folkloras žanru sacerējumi visbiežāk tika stāstīti lauku istabās, rijās u. tml. Stāstīja parasti vecāku gadu cilvēki, bet bērni un jaunākā paaudze klausījās. Tātad vēstītāja folklora ir arī vecu ļaužu māksla. Tikai paši talantīgākie pasaku teicēji ņēmās tās stāstīt, jauni būdami, taču stāstīja tikai saviem vienaudžiem.

Mīklas arī mēdza minēt «garos ziemas vakaros». Annele Cepukiene un citi folkloras teicēji atceras, ka mīklas minētas vakaros. To apstiprina un papildina pašos folkloras sacerējumos esošā informācija, piemēram, pasakā «Velnio mļsles» («Velna mīklas», AT 812), kas vēl nav zaudējusi savu teikai piemītošo reālumu, attēlota mīklu minēšana naktī, pat pusnaktī. Tāpēc arī minētājiem parādās tumsas dievība velns.

So pasaku var likt blakus citu indoeiropiešu tautu senajiem sacerējumiem, kuros skaidri samanāms rituāls uzdevums: tajos parasti attēlotas sacensības gudrībā ar htoniskas dabas būtnēm. Strīds norisinās jautājumu un atbilžu formā, un zaudētājam ir jāmirst, piemēram, ziemeļģermāņu mitoloģijā galvenais dievs Odins sacenšas ar milzi Vastrudnismali. V. Toporovs domā, ka līdzīga rakstura teksti senatnē izmantoti Jaun­gada rituālos, kuros no haosa centās atkal atjaunot bijušo pirmatnējo pasaules kārtību. Lietuvju pasakā, tāpat kā atbilstošajās ziemeļģermāņu vai indiešu dziesmās (liet. giesmese), savdabīgas sacensības gudrībā notiek ar htonisku mītisku būtni (velnu), kura paliek zaudētāja. Sacensību laiks — tas ir ari lūzuma moments, kad pēc kulmi­nācijas sasniegšanas jābeidzas vienam laika periodam (naktij) un jāsākas citam (die­nai). Pašu pasaku sniegtā informācija par, miklu minēšanas tradīciju ir ļoti nozīmīga — tā ir daudz arhaiskāka par 19. un 20. gadsimta teicēju vai pētnieku piezīmēm.

Analoģisku atzinumu par dainām — ka tās būtu vairāk skanējušas rudens un zie­mas vakaros slēgtās telpās un ka dainotāji būtu padzīvojuši cilvēki — neizdevās atrast, kaut gan dainu eksistēšanas apstākļi un atsevišķu daininieku individualitāte pētīta vairāk nekā pasaku un teiku teicēji. No pašu daininieku izteikumiem un dažu pētnieku atziņām rodas pat pretējs iespaids: it kā dainas funkcionētu kā savdabīgs pretstats vēstītājai folklorai, īpaši miklām.

Dainas — tā ir jaunu cilvēku māksla. Daudzi ievērojamākie lietuvju tautas daininieki apgalvo, ka biežāk dainojuši, jauni būdami. Tā kā dainas pavadīja daudzus ritu­ālus un nerituālus cilvēku dzīves momentus, tad tās, vismaz jau pēdējos gadsimtos, skanēja gan ārā, gan slēgtās telpās, gan vasaru, gan ziemu. Un tomēr — no daininieku piezīmēm, no dainu saistības ar dažādiem darbiem un cilvēka dzīves momentiem, ka arī no dažiem ekskursiem dainas vēsturē redzams, ka lielāku estētisku baudu daininieki izjutuši, dainodami nevis slēgtās telpās, bet ārā, nevis ziemu, bet vasaru. Kavēdamies atmiņās, labākie daininieki pārsvarā atceras tikai dainošanu ārā. Annele Cepukieue atmiņu tēlojumā «Oi dainos daineles» cenšas atveidot situācijas, kādās dainojusi. Tas allaž’ noticis ārā: ejot pēc ūdens uz ezeru, ceļā, braucot uz mežu malkā, pļaujot rudzus, atgriežoties no darba. Un tikai vienreiz viņa ieminas par dainošanu slēgtā telpā — maļot ar dzirnām. Zināms, īstenībā dainots tika daudz biežāk un_ dažādos gadījumos. Taču jau pats fakts, ka daininiece pārsvarā atceras dainošanu ārā, rada, ka tad viņa izjutusi sevišķi lielu garīgo, estētisko jūsmu un ka pēc daudziem gadiem, domājot par dainām, šīs situācijas ataust atmiņā vispirms.

Daudzi daininieki ne tikai vairāk mīlējuši dainot daba, bet centušies pakapties aug­stāk, lai daina plašāk skanētu, un sevišķi jauki jutušies kopā ar mežu, jo mežs ar savu atbalsi pastiprinājis dainu, it kā dziedājis līdzi.

<?Mitēju dainot no mazām dienām», atceras daininiece Zuzanna Preskieniene no Alītus rajona Druskininku ciema. «Kur es piedzimu, meži debesis balstīja; tad es iekāpu vis­augstākajā kokā un dainoju, lai atbalss ietu jo tālu.»

Pavasarī, augstāk pakāpjoties, bija dainojamas dažas Jurģu dainas. Ar augstumu saistās šūpoļu dainas, dainojamas Lieldienās («Supkit meskit jūs, sesutčs/ Labai aukštai, labai toli.» «Šūpojiet, metiet, jūs māsiņas, / labi augstu, labi tālu.»)

Daininiecēm — dzūkēm it dziļi sirdī iespiedusies dainošana rudzu laukos. Jau pie­minētā A. Cepukiene atceras, ka dainojusi, visus darbus darot, tomēr saka, ka «vis­vairāk rudzu pļauju var apdainot. Un no pat agrīna rīta līdz saules rietam arvien citas dainas.» Bet tālāk apraksta, kā pa visu garo vasaras dienu grūtus darbus ritmiski pomainījusi ar skanīgu, tālumā traucošos dainu:

«Kā tik noejam uz rudziem, kad saule tikko uzlēkusi un rasa vēl nav nokritusi, ir laika gana dainot. Un uzrauju: «Per d i dzļ dv ar q. s aulelē t e ke j o … («Pār lielu muižu saulīte tecēja. Ļ»), Nu, un noskan balss pār visplašākajiem rudzu laukiem. Rādās, ka ari rudzi kļūst līksmāki, ja ir atnākušas līksmas pļāvējas, rūpju nesavilktām sejām un neizmisušas. Rādās, ka ir rudzītis nosmejas un pakustējies nokrata sidrabotu rasu. Padainojusi grābju sirpi un ātri liecos pļaut. Arvienu steidzos, steidzos, lai vairāk būtu nopļauts līdz brokastīm. Kad jau saulīte paceļas augstu priekšpusdienā, tad atkal atliecies. Stājies un brokastu dainu uzrauj. Bet to jau ir daudz. Vajag laika pastāvēt, kamēr visas izdainosi. Tad strādā līdz vieniem ar pārtraukumiem. Tagad pašu pirmo padainoju: «Vai ant kalti o, an auksto jo… («Vai, uz kalna, uz ugstajā…»)».

Dažas dainu funkcijas! rāda, ka tās bijušas dainojamas tikai ārā, piemēram, vairums darba dainu (aršanas, siena pļaujas, rudzu pļaujas, auzu pļaujas, griķu, linu plūkšanas, mazgāšanas, medību, zvejas), gandrīz puse kalendāro svētku dainu (Jurģu, Lieldienu, Vasarsvētku, Jāņu). Bet žemaišu senās stieptās daudzbalsīgās dainas ar piedziedājumu paši daninieki sauc par lauku dainām («lauku dainenis»).

Pats par sevi saprotams, ka lauki no dainām vairāk skanēja ne ziemu, bet pavasari un vasaru — tad strādājams vairums āra darbu (arams, vācams siens, pļaujami rudzi, auzas, plūcami lini…) un svētījams vairums kalendāro svētku (Lieldienas, Jurģi, Va­sarsvētki, Jāņi). Poētiskais dzūku daininieks Petrs Zalansks, kas visu mūžu ļoti mīlējis dabu un juties neatšķirama tās daļa, vislielāko sajūsmu izjutis, dainodams vasarā ārā. Viņa daina, tāpat kā putna dziesma, līksminājusi dabu, mudinājusi visu dzīvu radību priecāties, augt un plaukt.

Vai tikai šī tieksme vairāk dainot dabā — ne nakti, bet dienu, ne ziemu, bet pava­sari un vasaru — nerāda pašas dainas raksturu? Etimologi vārdu daina saista ar lat­viešu vārdu diet, kas nozīmē ne tikai dainot, bet arī dejot, un norāda, ka sākumā tā varējuši apzīmēt deju dainu. Tāpat domā, ka sakne *dei(gaiši starot, spīdēt, mirdzēt) savā senākajā nozīmē varējusi būt ar nozīmi dejot, ātri kustēties (lokā). Valodnieks Vincs Urbutis, pievienodamies domai, ka «nozīmju ’gaiši starot, spīdēt, mirdzēt’ un ātri kustēties (lokā), dejot’ sakarība., principā ir ļoti iespējama» un sniedz pat 22 dažādu indoeiropiešu valodu piemērus, kas rāda šo nozīmju «līdzāspastāvēšanu lai pašā vai radniecīgos vārdos», tomēr domā, ka «ballu valodu vārdi ar *deikaut cik tuvāku šo nozīmju saskari nerāda». [..]

Varētu uzrādīt daudz vairāk mūsu (lietuvju — tulk.) tautas tradicionālās daiļrades piemēru, kuros ir pasaules modeļa pēdas. Taču arī no pieminētajiem ir skaidrs, ka mūsu senteviem ir bijis priekšstats par visas pasaules uzbūvi, kuru viņi izteikuši da­žādu veidu un žanru sacerējumos. Bet pats svarīgākais un interesantākais atzinums, kas rodas, analizējot šo problēmu baltu kultūrā, ir tas, ka šis pasaules modelis izteikts ne tikai atsevišķos sacerējumos, bet arī plašākā apjomā: visa seno baltu kultūra ir izkārtota pec pasaules modeļa principa. Baltu rietumu areāls ir saistīts ar daudzu sva­rīgāko pretstatu (zems — augsts, pazeme — debesis, ūdens — uguns, melns — balts,

vecs — jauns un cilu) kreisajiem poliem, austrumu areāls — ar labajiem, bet vidus — ar to starpposmiem. Rietumu areālā mitoloģijā pirmajā vietā tiek izcelti pazemes dievi, vidus areālā — zemes, bet austrumu areālā — debesu dievi. Rietumu areāla mitoloģija, folklorā, visā mītiskajā poētiskajā pasaules uzskatā dominē tie dzīvnieki, koki un augi, kuri saistīti ar pazemes, vidus areālā — ar zemes, bet austrumu areāla — ar debesu sfēru. Tātad seno baltu pasaules uzskatā apakšējo (pazemes) pasauli vairāk reprezentē rietumu areāls, bet augšējo (debesu) — austrumu. Turot prātā, ka «pasaules koka laik- metā» (V. Toporova termins) pazemes sfēra ar visiem tās dieviem, dzīvniekiem un augiem atbilst pasaules koka saknēm (celmam), zemes sfēra —■ stumbram, bet debesu sfēra — zariem (galotnei), kļūst skaidrs, ka rietumu areāls seno baltu pasaules uz- skatā it kā ir reprezentējis pasaules koka sakņu (celma) sfēru, vidus — stumbra, bet austrumu — zaru, galotnes sfēru. Nav jādomā, ka balti pasaules koku iztēlojušies noguldītu pāri visai savai apdzīvotajai platībai; dažādas atsevišķu areālu kultūras pa- rādības tikai likumsakarīgi bija saistītas ar atšķirīgām pasaules modeļa (kas visbiežāk tika izteikts ar pasaules koka simbolu) sfērām. Tas pa daļai skaidrojams kā baltu sociālās dzīves kārtības atspulgs. No teorētiskā viedok|a šāda kultūras orientācija «pasaules koka laikmetā» nav ne- iespējama. Vēl vairāk; tā pat izriet no šā laikposma cilvēku telpas izpratnes vispārī- gajiem principiem. Analizēdams, ar ko atšķīrusies «pasaules koka laikmeta» māksla no paleolīta mākslas, V. Toporovs par šīs mākslas lielāko sasniegumu uzskata to, ka bijusi radīta «daudzplānu horizontāla struktūra ■— «pasaules koks», kas veidojis centru, kurā atrodas sakrālais objekts, kuram ir kreisā un labā puse un dziļums. «Pasaules koka laikmeta» mākslas un mitoloģijas telpa organizēta kā figūra, kurai ir skaidri izšķira- mas septiņas koordinātas: augša, centrs, apakša, ziemeļi, austrumi, dienvidi, rietumi. Sīs figūras kontūras sakrīt ar lietuvju tautas kāzās lietojamo «dārzu» — no salmiem darinātu pie griestiem karināmu izgreznojumu, kas simbolizē pasaules struktūru. «Pa- saules koka shēmas horizontālā struktūra modelē ne tikai skaitļu attiecības un pasaules puses, bet arī gadalaikus (pavasari, vasaru, rudeni, ziemu), diennakts daļas (rītu, dienu, vakaru, nakti), krāsas, pasaules elementus.» (V. Toporovs). Saprast pasauli kā vienotu, pēc pasaules koka principa izkārtotu sistēmu tajos lai- kos nozīmējis savdabīgi to pazīt, izdalīt to no haosa un padarīt par «savu». Ne nejauši Jaungadā, kad «pēc laika cikliskuma koncepcijas Kosmoss atgriezās savā pirmatnējā nediferencētajā stāvoklī — Haosā un ar īpatnēju pārejas rituālu atkal vajadzēja no Haosa radīt Kosmosu ar visiem tā tapšanas posmiem», bijis parasts teikt ar pasaules modeļa koncepciju saistītus vārdus. Tātad valdījis uzskats, ka pēc pasaules modeļa principa ir izkārtota visa «sava» pasaule. Tāpēc nav brīnums, ka, balstoties uz šo pašu principu, visa cilts kultūra un tās sociālā dzīve bijusi mitoloģiski interpretēta. Pasaules koka «horizontālajā struktūrā var izšķirt apgūto (ar kultūru saistīto) un neapgūto (ar dabu saistīto). Pats pasaules koks sakrīt ar visas kultūras modeli, savdabīgu «civilizā- cijas koku» dabas haosā.» (V. Toporovs) Pagaidām te mēģināts parādīt tikai pašu vispārīgāko, turklāt vienkāršotu at- sevišķu baltu areālu sakaru ar atšķirīgām pasaules modeļa sfērām. Precīzāk rak- sturot un detalizēt šo sakaru būs iespē- jams tad, kad baltu tradicionālā kultūra būs izpētīta pēc orientācijas ziemeļi — dienvidi. Konstatējot, ka seno baltu pasaules uz- skatā trīs viņu apdzīvotie areāli no da- žādiem viedokļiem reprezentējuši trīs at- šķirīgas vertikālas pasaules modeļa sfē- ras, rodas jautājums, vai šī atbilstība kaut kādā veidā ir atspoguļojusies vis- senākajos baltu etnonīmos. Atbildēt uz šo jautājumu grūti divu iemeslu dēļ: pirm- kārt, nav skaidrs, kā senajos laikos sau- ca atsevišķas pasaules modeļa (ja tas iz- teikts ar koka simbolu, tad pasaules koka) daļas, un, otrkārt, grūti noteikt, kuri pašlaik mums zināmie baltu etnonīmi lietoti jau baltu valodu kopības laikmetā. Turklāt daudzu baltu etnonīmu etimolo- ģija vel nav galīgi noteikta. Tātad par tiem var runāt ne tapec, lai pamatotu izvirzīto teoriju, bet tikai tāpēc, lai pa- rādītu, ka vairums baltu etnonīmu droši vien ir veidojuši vienotu sistēmu. (Veltus N. Senovēs baltu pasaule&lūra Vilnius: Mintis, 1983. 197,—201. Ipp.) No lietuviešu valodas tulkojusi Mirdza Brence

.

Lielā Pērkona uguns bija nākusi pār zemi kā liesmaina slota, noslau­cīdama mežus un mājas un iztīrīdama zemi un gaisu no ļauna, taisni tai dienā, kad saule uzkāpj debesu kalnā visaugstākā vietā, kad viņa raida sprēgājošo dzirksteļu pilnus starus uz zaļo lauku, kad viņa ūdeni iztvaicē, izdzer purvus un dūkstis sausas un upju un ezeru gultnēs at­stāj tikai nelielas lāmas. Pērkons izvēdināja satvīkušo gaisu un piespieda sevi cienīt kā Dieva dēlu arī tai sievišķīgajai Latvja ciltij, kas bija aiz­mirsusi vīrišķības augsto tikumu un sievām ļāvusi pārliecīgu varu.

Kad iestājās īsākā gada nakts, tad visu apvārsni ietina degošu mežu ugunssienas, visos kalnos spīdēja, greznojās un plandījās debesu lies­mas. Lai gan cilvēki bija pārcietuši lielu postu, bailes un dusmas, tak lieliskais redzējums viņus tā apmāja, tā apbūra, ka viņu dvēseles ietrīsē­jās neticamu dievīgu jausmu līksmē un viņi, šie bēdīgie padeguļi, pul­cējās savos apdegušos kalnos un raudzījās uz uguns zīmēm, kas aiz­veda tālu aiz zemes_ spraišļiem tur, kur sauleskoks un zelta laiva, no ku­rienes Dieva dēls Ūsiņš izvada saules pajūgu, kur aizsaule, kur mājo Laima, Dēkla un Kārta, kur Māra aiziet, kad viņa atstāj šo zemi uz īsu brīdi, kur pats Dievs nemitīgi domā par savas tautas labklāšanos un par jauniem, laimīgiem veidoliem, kuros tērpties pasaules vielai un spēkam, un kur pēdīgi aizlido dvēseles, kad tās zemes ceļu nogurušas. Viņi redzēja līgojam un šūpojamies liesmas, jauns spiedās pie jauna, puisis pie meitas, meita pie puiša, un neviļus arī viņu asinis un balsis ielīgojās ritumā ar liesmām, ar visu burvīgo un staraino nakti. Sirdis apņēma lielais uguns brīnums, kvēle un kaisle, kas iztrakojas tad, kad saule, uzkāpusi debesu kalna augstākā vietā, dala gadu uz pusēm: pirmā pusē — ziemas kailums un pavasara straujums, nākamā — vasaras mie­rīgais krāšņums un rudens bagātā raža un zelts. Kas bija bēdas un no­degušas mājas siltajā naktī? Nekas, gluži nekas. Cilvēks bija kā Dievs un vienmēr uzcēla no jauna un labāku to, ko daba bija sagrāvusi. Viņi līgoja sava posta un sava prieka naktī, un viņu dziesmas, vēl neskaidras, bez vārdiem, aizlīgoja uguns naktī, sasaucās, sajaucās ar citām un tapa pēdīgi viens dziesmu un liesmu vijums.

Teica Pērkons, pamalē nojājis ar saviem zibeņiem, Mārai un Laimai, kas viņu aprāja par viņa nedarbiem:

«Tauta nav iznīcināma, kas tā prot priecāties un līgot pat savā postā un bēdās. Es viņu rūdīšu un kalšu sīkstāku par dzelzi, cietāku par tē­raudu, lai paliek tikai balts asmens, kas nezaudē savu spožumu ne grū­tos, ne gaišos mūžos un ko nekādas svešas varas nespēj samaitāt gadu tūkstošos.»

Iesmējās Laima un Māra par Pērkona lielību, ko viņš pavadīja sar­kaniem rūsas plaiksnījumiem, kas sārti apspīdēja māšu un dievdēlu mū­žīgās sejas, un viņi trīs nolēma sūtīt šai naktī piemeklētai ciltij lielu, priecīgu un nebijušu pārsteigumu.

Līgotāji jau bija mazliet noguruši zem smidzinoša lietus, kas pamazām noplacināja un nodzēsa uguns sienu apvāršņus un atstāja tikai melnus mākoņu vaļņus, kad pēkšņi atskanēja šķindēšana un žvadzēšana un mil­zīgs jātnieks parādījās virs tālīnā meža, aizņemdams pusapvārsni ar savu spožo kumeļu. Caur mežiem un lietaino miglu spīdēja zelta pieši, pāri mežiem un pāri mākoņiem pletās dievadēla cepure, zem kuras visa platā pasaulīte brīnumā dusēja. Auļojošam jaunajam dievadēlam nāca līdz tāds prieks, tāda līksme, tāds trakums un vējš, ka samiegojušies trūkās atkal augšā un sagaidīja jājēju gavilēm, dziesmām, dejām. Lēca jauns, lēca vecs, un liesmas plandījās ap augumiem, kuros pašos bija

vēl negantākas liesmas, pats dzīvības reibums, karstāks nekā debesu ugunis. Jau jauns vārds pinās dziesmās, jaunu dievadēlu Jāni daudzināja visas mutes, vīdamas līgotnes.

Viņš pats, šis lielais un milzīgais visu pasauli ar savu cepuri apklājējs, cēla vārtu stabā lielas bungas un nu tik gāza, nu tik rībināja pa tām, ka visa zeme skanēja un dimdēja. Pagrabos un apakšzemes dobēs vēl bija paglābušās medus krūzes un alus mucas, un tās nu vēla augšā. Staigāja zarakannas un ragi apkārt, un, kam vēl nebija gana no paša asiņu līgošanas, tam palīdzēja dzēriens, tam palīdzēja līgo, tam palī­dzēja trakā nakts, tam palīdzēja pār kalniem un mežiem atjājušais dievadēls Jānis, kura vārds vairs nemūžam nemirs šinī tautā. Jo pēc posta viņš nesa prieku, pēc iznīcības — dzīvību.

Vectēvs, kas klusi bija raudājis pie savu māju drupām, tagad izveda no aploka melnu zirgu un lūdza Jāni, lai tas apjāj tīrumus. Jānis, sēdās kumeļā un apjāja laukus, lai burvji un raganas tos nenoburtu, lai skauģi nenoskaustu, lai ušņas, dadži un nezāles neapaugtu. Viss pulks gāja viņam paka] ar dziesmām, bungām un līksmu troksni.

Kad lauks bija apjāts, tad Jānis ielēca laidarā, sasita rupučus, sa­mina ragaiņus, un pēc tam atkal sākās dejas, rotaļas, līksme. Skaistā Iraļa dejot gribēja ar dievadēlu. Viņš to apņēma, apskāva cieši, aizveda naktī, vairs nepārnāca, tik tumsā spīdēja viņa zelta pieši, laistījās Iraļas sudraba lindraki kā paparžu lapu burvīgās mirgas.

Nakti maigi lija lietus. Upes pārplūda, tecēja strauti. Uz rīta pusi ļautiņi brēca: Iraļa kritusi straujupes dzelmē, Irala skaistā, maigā un mīļā, aiziet pāri tai ūdeņu viļņi.

Jaunieši visi tumsā jau zuda. Apņēma viņus paparžu smarža, sirdī tiem trakoja dzīvības kvēle. Atjāvās meitas, vainagus zaudot.

Veci vīri sēdēja pie dziestoša gunskura, pārrunāja lēni briesmu die­nas, debesu vectēva milzīgās dusmas, jaunā dievdēla nākšanu naktī.

Viens teica: «Jauneklis, neprātis gluži vēl viņš. Ko tādu Māra sūta mums šonakt? Bez bārdas plika seja tam nota], līksmības vējš pa galvu tam danco.»

Otrs iebilda, sacīdams rāmi: «Redzēju savādu viņu es nākam, kad viņa galva mākoņos cēlās, kad viņa rokas kumeļu valdīja. Seja tam do­mīga, bārda tam gara kā mūsu tēvam un vectēvam arī. Viņš man likās nopietnais strādnieks, pūļu un rūpju vagotu ģīmi, laidaru kopējs, pasau­les ārā cēlājs no posta.»

«Gluds tas kā kumeļš, kas izskrējis laukā, zvaigā un lēkā viņš nezi­ņas priekā. Paved mūsu meitas uz netiklas ceļiem, puišus reibina, traku­lis dzērājs.»

«Vīru kā ozolu redzēju nākam.»

«Jaunekli sārtu un šmaugu kā niedru.»

Tā viņi runājās ilgi un velti. Divas sejas dievdclam bija, viena pret ziemu tumšajo vērsta, otra — pret vasaru, pilnu ar darbu, bet viņa cepure pārklāja gadu, pārklāja gadus, pārklāja mūžus, pārklāja tautas dzīvības ceļus mūžīgos laikos.

Pērkons bija dedzis sodības guni, rūdījis tautu vīrišķu, cietu, Jānis atnesa līksmības liesmas. No šīs liktenīgās dienas, no šīs līksmās nakts vienmēr, kad saule uzkāpa augstajā kalnā, ugunīs vizēdama, lepna at­nāca Jāņa diena. Pagāja gadsimti un gadu tūkstoši — vienmēr šinī vakarā pateicīgā tauta dedzināja visos kalnos ratu maules un darvas mucas par piemiņu tām ugunīm, ko Pērkons savā bardzībā bija aizde­dzis. Un dievadēls Jānis spožā kumeļā atjāja allaž, pasauli zem savas cepures ņemdams, atnesa maigu, spirdzinošu lietu, mīkstas, valgas jāņu­zāles, kuru slēptais spēks dziedēja vainas, deva mīlestību un auglību jauniem ļaudīm. Sai naktī satikās viss, un, kamēr pār kalniem šīs ugunis zvīļo, rūdītai tautai būs mūžīga gaita.

(Veselis J. Latvju teiksmas. 30.—33. lpp.)

Haralda Biezā vārdu pirmoreiz, šķiet, dzirdēju pirms vairākiem gadiem, kad apsprieda kādu rakstu par latviešu seno kosmoloģiju. Par tā autoru ar izbrīnu teica: «Viņš lasījis pat Biezo!» Tas izskanēja tā, it kā runa būtu par kādu mums grūti aizsniedzamu zinātniskuina kritēriju.

Kā vēlāk izrādījās, H. Biezā grāma­tas nav (un nav arī bijušas) nekāds specfondos glabāts noslēpums — bija ti­kai kaut cik jāprot vācu valoda un jāat­rod laiks pasēdēt bibliotēkā, piemēram, Latvijas Valsts bibliotēkas Letonikas no­daļā (tur pieejamie darbi turpmāk apzī­mēti ar zvaigznīti*). Ar gadiem arvien vairāk nostiprinās mana pārliecība, ka tieši H. Biezā darbos atrodamas vispil­nīgākās, pamatotākās un pārliecinošākās atbildes uz daudziem latviešu mitoloģijas jautājumiem. Mēģinājumi argumentēti apstrīdēt viņa teikto ir ļoti darbietilpīgi un bieži vien — neveiksmīgi. H. Biezā darbi ir dziļi zinātniski pamatoti, tādēļ no tiem var nopietni mācīties pazīt un pētīt latviešu mitoloģiju.

Kas ir šis Latvijā tikpat kā nepazīs­tamais zinātnieks? Saliekot kopā tikai viņa pētījumus par latviešu mitoloģiju (H. Biezā terminoloģijā — seno reliģiju), sanāk ap 1700 lappušu informatīvi blīva teksta. Zinātnieka septiņdesmitajai dzim­šanas dienai veltītajā rakstu krājuma «Humanitas religiosa» (Stokholma, 1979) viņa sarakstīto un izdoto darbu biblio­grāfija aptver gandrīz 400 nosaukumus. Taču, pirms nedaudz ieskatāmies tajā, — dažas biogrāfiskas ziņas, jo ne «Latvijas padomju enciklopēdijā», ne kada cita mums pieejamā uzziņu literatūra par H. Biezo nav ne vārda (arī O. Ambaiņa «Latviešu folkloristikas vēsturē» (1989) viņam veltīts tikai pusteikums).

Haralds Biezais dzimis 1909. gada

10.     jūlijā Tukuma apriņķī, Lestene. 1932. g. viņš pabeidzis Latvijas Univer­sitātes Teoloģijas fakultāti un no 1932. gada līdz 1941. gadam bijis Gramzdas draudzes mācītājs (Liepajas apr.). Pec doktora grāda iegūšanas teoloģijā (1939) 1940. gadā H. Biezais atgriežas univer­sitātē un kļūst par Teoloģijas fakultates docentu. No 1942. gada līdz 1944. gadam viņš bijis Ģimeņu lietu arhīva direktors. Ar 1945. gadu zinātnieks ir mācību spēks Upsalas universitātē Zviedrijā (no 1955. gada — reliģijas vēstures un reliģijas psiholoģijas docents, no 1961. gada — reliģijas vēstures profesors), bet ar

1970. gadu — reliģijas vēstures profe­sors Abo akadēmijā Somijā. Doktora grāds — teoloģijā (1939) un filozofijā (1956). Pašlaik, dzīvodams Stokholmā, H. Biezais turpina zinātnisko darbību.

Pēc bibliogrāfijas krājumā «Humani­tas religiosa» (daudz kas no tur minētā mums pagaidām nav pieejams) var spriest par zinātnieka daudzpusīgās darbības virzieniem. Līdzās rakstiem par teoloģi­jas un baznīcas dzīves problēmām peri­odikā apjomīgi pētījumi teoloģijā un re­liģijas vēsturē, grāmatas par latviešu seno reliģiju, raksti par latviešu vai baltu reliģiju un mitoloģiju enciklopēdiska tipa izdevumos, komentāri retu un vērtīgu lat­viešu folkloras un vēstures avotu atkār­totiem izdevumiem, recenzijas par dažāda satura rakstiem un grāmatām.

H. Biezā grāmatas par seno latviešu reliģiju ir tikai viena no viņa darbības jomām. Par to popularitāti liecina lielais recenziju daudzums (līdz pat 26 recenzi­jām par grāmatu): H. Biezā pētījumus recenzējuši gan pasaulē ievērojami zināt­nieki (M. Eliade, V. Foigts, M. Gimbutiene, A. Hultkrancs, L. Honko, J. de Vriess u. c.), gan arī latvieši emigrā­cijā — arī pret H. Biezo negatīvi noska­ņotie dievturi (A. Brastiņš u. c.). Taču Latvijā (spriežot pēc bibliogrāfijas) pub­licētas tikai divas K. Karuļa polemiska rakstura piezīmes. Cerēsim, ka nākotnē šī Eiropā atzītā mūsu tautieša zinātnis­kais devums pilnīgāk iesaistīsies Latvijas kultūras apritē.

Mums var likties neierasti, ka H. Bie­zais savu pētījumu objektu nosaucis ne­vis par latviešu mitoloģiju, bet par lat­viešu seno reliģiju. Sādu pieeju acīmre­dzot noteikusi, pirmkārt, zinātnieka iz­glītība, kas, tāpat kā citiem mūsu mito­loģijas pētniekiem, piemēram, L. Adainovičam, E. Rumbām, ir teoloģiska (H. Bie­zais zināmā mērā ir šo pētnieku iedibi­nātās tradīcijas turpinātājs), otrkārt, piederība pie zinātniskās skolas, kuru viņš raksturojis šādi: «.. autoram ir priekš­rocība būt dziļi un nopietni pazīstamam ar teicami izkoptu tradīciju reliģijas vēs­tures nozarē Zviedrijā — sevišķi Upsalā. Uzmanīgs lasītājs daudzās vietās atradīs šīs pētīšanas tradīcijas pēdas.» Treš­kārt — profesija: kaut gan latviešu se­nās reliģijas izpēte nav bijis H. Biezā tiešais «maizes darbs», kā reliģijas vēs­tures profesors viņš laikam gan ir vie­nīgais šāda līmeņa un vēriena profesio­nālis latviešu mitoloģijas pētniecībā.

H. Biezajam ir bijusi iespēja pētīt lat­viešu mitoloģiju starptautiski un vēstu­riski salīdzinošā kontekstā, atpazīstot tās Eiropas kuliūras ietekmes, kuras veido­jušas latviešu reliģisko sinkrētismu. (Sai sakarā der padomāt: vai dažkārt izteik­tais pārmetums, ka H. Biezais pārspīlē­jis kristietības ietekmi uz latviešu folkloru un mitoloģiju, drīzāk nav cēlies no mūsu nezināšanas šajās nozarēs un «mīta», ka šādu ietekmju tur nav?)

Pirms H. Biezā neviens latviešu mi­toloģijas pētnieks nav strādājis tik pa­matīgi, secīgi un mērķtiecīgi. Zinātnieks sāk ar avotu un iepriekš paveiktā vispu­sīgu apzināšanu un izvērtēšanu. Viņa pirmā grāmata ir «Die Religionsquellen der baltischen Volker und die Ergebnisse der bisherigen Forschungen»* (1954, «Baltu tautu reliģijas avoti un līdzšinējo pētījumu rezultāti»). Tajā ir droši un ko­dolīgi mums pazīstamāku un nepazīsta­māku mitologu vērtējumi, kā arī infor­mācija par prūšu un lietuviešu materi­ālu un pētījumiem.

H. Biezais īpaši uzsver, ka tautas­dziesmas kā latviešu reliģisko priekšstatu galvenais avots ir Eiropas kontekstā ļoti neparasta parādība, jo Rietumeiropā rak­sturīga pārsvarā ar katoliskiem elemen­tiem stipri piesātināta folklora, tādēļ pirmskristīgo reliģiju pētnieki tai pat ne­pievērš uzmanību.

Var teikt, ka H. Biezā darbos iestrā­dātas pamatīgas atziņas par latviešu mi­toloģijas izpētes vēsturi. Viņš izvērtējis visu pieejamo un būtiskāko, sevišķi pie­vēršoties divdesmitajiem un trīsdesmita­jiem gadiem — visražīgākajam laikme­tam latviešu mitoloģijas izpētē. H. Biezā pētījumi it kā noslēdz šo laikmetu, dod tam kopsavilkumu, nesteidzīgi un deta­lizēti pabeidz daudzu tajā aizsākto tēmu un problēmu risinājumu, vienlaikus ra­dot pamatu un dodot tēmas tālākiem pē­tījumiem. Grūti aptvert, ka šīs apjomī­gās grāmatas tapušas vientulībā latviešu mitoloģijas zinātniskās izpētes aizmirstī­bas laikā. Tās ir kā «dialogi ar jau mi­rušajiem un vēl nedzimušajiem kolēģiem»: sākdams jebkura jautājuma izpēti, H. Bie­zais katrreiz rūpīgi uzklausījis, ko šajā sakarā kādreiz teikuši priekšteči — P. Smits, L. Adamovičs, E. Rumba,

A.    Svābe, K. Straubergs, E. Zicāns un citi — un it kā turpinājis polemizēt ar viņiem. Gadiem ilgi tikusi gaidīta un rū­pīgi uzklausīta arī katra pieskaršanās mitoloģijas tēmām dzimtenē, diemžēl at­kal un atkal pārliecinoties, ka vajadzība pēc viņa pētījumiem, vēlme un iespēja iesaistīties dialogā Latvijā vēl nav mo­dusies.

Sava veida kopsavilkumu par H. Bieza pētījumu objektu un metodēm, attieksmi pret paveikto un tālāk darāmo, sāpi par mitoloģijas izpētes neceļiem sniedzdaži teikumi no viņa doktora disertācijās priekšvārda: «..autors nelolo nekādas ilū­zijas par to, ka lielākajai daļai jau ie­sākto un latviešu valodā publicēto pētī­jumu nepieciešama kritiska pārbaude, jo

tie nav ņēmuši vērā dziļākas reliģiozās sakarības un nav būvēti uz vispārējo re­liģijas vēstures principu pamatiem. Soma K. Krona vārdi par tautas reliģi­jas izpēti pilnīgi attiecas arī uz līdzši­nējo latviešu reliģijas izpēti: «Tautas dzejas un tautas ticības nozarē ar bez­galīgu veiklību un fantāziju uz nepietie­kama, nesakārtota un neuzticama, pat patvajīgi konstruēta materiāla pamatiem ir_ uzbūvētas skaistas gaisa pilis. Daži petnieki tautas fantāziju ir iztēlojušies tikpat lokanu kā savējo. Ir laiks no filozofēšanas un mitoloģizēšanas pāriet pie reālas izpratnes un esošā materiāla mikroskopiskiem speciālpētijumiem, lai no atsevišķiem rezultātiem varētu izdarīt faktiem atbilstošus, drošus vispārējākos secinājumus.» Katrā ziņā šāda kritiska attieksme noved ne vien pie atsevišķu pētnieku aizstāvēto nekritisko uzskatu noraidīšanas, bet arī pie dažu tautā ie­mīļotu pseidomitoloģisku priekšstatu apgašanas. Tomēr šāds ceļš arī latviešu reliģijas izpētē agri vai vēlu būs jāiet.»

Starp citu, šī pozīcija saskan ar tik­pat mūsdienīgu P. Smita viedokli, kas izteikts gadsimta ceturksni agrāk: «.. tau­tas atmoda parasti sākas ar seno dievu cildināšanu, kur, zināms, daudz kas tiek arī pārspīlēts un pat tīšām sadzejots. Tā tas noticis pie vāciešiem, krieviem, ser­biem un citām tautām, un tāpat rīko­jušies arī mūsu tautas atmodas dzejnieki un rakstnieki. Neskatoties uz visu to, mi­toloģijas pētīšana ir pie mums tikai gau­si virzījusies uz priekšu, un vēl tagad bieži vien daudzina tīšus mītu sagrozī­jumus un izdomājumus, kamēr kritiskus uzskatus uzņem pat vēl ar naidu, itin kā tie kaitētu tautas godam.» (Smits P. Latviešu mītoloģija. — Latviešu literatū­ras vēsture. I. R., 1935, 119. Ipp.) Sājā ziņā H. Biezais turpina P. Smita iedi­bināto un nebūt ne tik populāro patstā­vīgas un kritiskas izpētes līniju, neizda­bājot acumirkļa prasībām.

Jāteic, ka šis princips turpmākajos H. Biezā darbos tiek godam ievērots. Viņa grāmatas, no kurām katra veltīta noteiktam problēmu mezglam, līdz pat mūsu dienām ir daudzpusīgākie, apjomī­gākie un detalizētākie pētījumi.

Grāmatā «Die Hauptgottinen der al­ten Letten»* (1955, «Seno latviešu gal­venās dievietes») uzmanības centrā ir Laimas un Māras cilme, savstarpējās attiecības un vieta senajā latviešu reli­ģijā. Autors secinājis, ka Māra radusies Eiropā un arī pie mums populārā sv. Ma­rijas kulta ietekmē. Necentīšos pārlie­cināt citādi domājošos, taču šobrīd man nav zināms neviens zinātnisks raksts vai grāmata, kur tikpat ticami atspēkotu vai citādi izskaidrotu H. Biezā izvirzītos ar­gumentus. Grāmatā atsevišķas nodaļas veltītas Dēklai, Kārtai un kādai htoniskai dievietei, kura zaudējusi savu vārdu.

«Die Goitesgesialt der lettischen Volks­religion» (1961, «Dieva tēls latviešu tau­tas reliģijā») — šajā darbā latviešu mito­loģijas materiāls par Dievu aplūkots visos

svarīgākajos aspektos: analizēta šī vārda cilme un Dieva izpratnes teoloģiskie un nacionālromantiskie meklējumi, iztirzāti motīvi par Dieva darbību debesīs un zem­nieka sētā, Dieva tēla universālās iezīmes.

Gandrīz 600 lappušu biezajā grāmatā «Die himmlische Götterfamilie der alten Letten»* (1972, «Seno latviešu debesu dievu ģimene») analizēts debesu mitolo­ģisko dziesmu cikls, aptverot praktiski vi­sus šī cikla tēlus un motīvus. Pirmajā daļā ir pētījumi par Rīta zvaigzni (Au­sekli), Mēnesi un Pērkonu, otrajā daļā — par Sauli. Sevišķi interesantas ir noda­ļas, kas tiešāk saistītas ar tautasdziesmu pasaules modeli, kā arī diskusija, vai latviešu folkloras pasaules modelis ir div­daļīgs vai trīsdaļīgs. H. Biezais pievie­nojas uzskatam, ka latviešiem nav bijis racionāli izdomāta un sistematizēta priekšstata par pasaules uzbūvi, ka viņi to iedalījuši redzamajā (šī saule) un ne­redzamajā (viņa saule). Trešajā daļā — Dieva dēli un Saules meitas, debesu kā­zas, debesu pirts.

Grāmatā «Lichtgott der alten Letten»* (1976, «Seno latviešu gaismas dievs») mēģināts atrisināt diskutablo problēmu par Ūsiņu. Balstoties uz jaunākajiem lingvistiskajiem pētījumiem, H. Biezais noliedz mēģinājumus saistīt Osiņa vārda cilmi ar ide. sakni *aues un it ka līdzī­giem dieviem (Ušas, Ausma, Aurora u. tml.): šāds kļūdains uzskats, viņaprāt, esot noturējies tik ilgi tāpēc, ka atbildis nacionālromantiskajāin tendencēm atrast saistību starp senlatviešu un senindiešu reliģijām. Avoti neapstiprina uzskatu, ka Ūsiņš būtu aizgūts no krievu vai vācu tradīcijām. Ūsiņš nav arī jaundarinājums kristietības ietekmē. Ūsiņš ir debesu dievs un pieder pie seno latviešu lielās debesu ģimenes. Avotu analīze un pielietotās fenomenoloģiskās un tipoloģiskās metodes ļauj Ūsiņu uzskatīt par gaismas dievu, kaut folkloras avotos tieši šāda viņa ap­zīmējuma nav. Jautājums tomēr paliek atklāts, jo H. Biezā viedoklis nesaskan, piemēram, ar V. Ivanova un V. Toporova uzskatiem.

Visi H. Biezā pētījumi latviešu se­najā reliģijā rakstīti vācu valodā un iz­doti respektējamu zinātnisko iestāžu rak­stu sērijās, tāpēc atšķirībā no lielumliela vairuma pārējās literatūras par latviešu mitoloģiju tie ir pieejami dažādu tautu zinātniekiem. Nozīmīga loma latviešu mitoloģijas popularizēšanā ir arī saturī­gajiem un kompetentajiem viņa rakstiem dažādās enciklopēdijās. Apjomīgākie no tiem: Wörterbuch der Mythologie*. Bd.11 Stuttgart, 1965 (kopā ar lietuviešu zināt­nieku emigrācijā J. Bali): Ake W. Ström, Biezais H. Germanische und baltische Re­ligion*. Stuttgart, 1975.

Analizēdams un kritizēdams latviski izdotos darbus, H. Biezais sniedzis ziņas par citiem latviešu mitoloģijas pētnie­kiem, latviešu kultūras vēsturi un folklo­ras materiālu izdevumiem. Katram viņa rakstam vai grāmatai pievienota plaša bibliogrāfija, kurā atzīmēts arī jaunakais

no dzimtenē paveiktā. Zinātnes pasaule tiek iepazīstināta ar latviešu tautasdzies­mām, jo citētajām dziesmām vienmēr līdzās ir korekts parindenis vācu valodā, bieži arī sīkāks satura skaidrojums un cita papildinformācija. Tā kā kopumā

H.    Biezais tulkojis un komentējis ap 1300 dziesmu, no tām varētu izveidot vi­sai respektablu latviešu mitoloģisko dziesmu parindeņu antoloģiju.

Un tomēr — lasot H. Biezā darbus, visu laiku šķiet, ka tie tikai ārēji, tikai otrām kārtām adresēti citu tautu zināt­nei, bet īstais adresāts esam mēs paši: cittautietim diez vai būtu vajadzīga tik detalizēta iedziļināšanās mūsu tautas­dziesmu problemātikā, tik sīka tēlu, mo­tīvu un latviešu mitoloģijas pētnieku uz­skatu analīze. Neviens svešinieks nespēs pilnībā izprast, novērtēt, mantot un tur­pināt šo pētījumu gaitā paveikto latviešu kultūras uzturēšanas darbu.

H.    Biezā grāmata par seno latviešu debesu dievu ģimeni ir iekļauta izdev­niecības «Zinātne» perspektīvajos plānos, tā tiks tulkota — ar cerību, ka paspēs to izdot līdz «Latvju dainu» simtgadei. Arī pārējās H. Biezā grāmatas gaida ne vien lasītājus, bet arī tulkotājus, izdevē­jus un sponsorus, tāpat kā to gaida visa pārējā latviešu mitoloģijas izpētes kla­sika (P. Smita, L. Adamoviča, A. Svabes u. c. darbi). Bez šī mantojuma mes nekādi netiekam uz priekšu savu senču mitoloģijas iepazīšanā un pētīšanā.

Negribas sīkāk pārspriest iemeslus, kāpēc H. Biezā pētījumi pie mums nav tik plaši pazīstami ka. piemeram, E. Brastiņa sacerējumi. Manuprāt, tas nav tikai svešvalodas nezināšanas, politiskas pie­sardzības vai literatūras grūtākas pie­ejamības dēļ. Te sava loma varētu but arī psiholoģiskas dabas faktoriem — vieg­lāk un patīkamāk ir ātri uzcelt skaistas un ārēji efektīgas it kā senču mitoloģijas celtnes un rezultātā iegūt pat speciālista slavu un popularitāti. Taču tādējādi tiek vēl vairāk aizbērts ceļš uz mūsu pagātni. Vajadzētu apzināties, ka kompilatīvi pārskati par mitoloģiju, tradīciju igno­rējošas hipotēzes, esejiski apcerē­jumi ar pretenziju uz dziļāku izpratni un folkloras materiāla iespilešana iepriekšpieņemtās un svešās shēmās nav mitoloģijas zinātniska pētīšana. Tā ir jau­nas, mūsu laika vajadzībam atbilstošas mitoloģijas radīšana. Trešajai atmodai, tāpat kā divām iepriekšējām, protams, ir vajadzīga sava mitoloģija, taču nevaja­dzētu to identificēt ar mūsu senču mito­loģiju. Izsakoties līdzībās — zinātne lēni un rūpīgi pēta drupas, lai uzzinātu, kada šī celtne bijusi senatnē, ka tā veidoju­sies un kāpēc sagruvusi. Bet nacionālās atmodas vilnis drupas aizskalo, lai no to ķieģeļiem un akmeņiem celtu jaunu un noderīgu ēku. Un vēl latviešu mitoloģijas zinātnisko izpēti un tās nacionali roman­tisko tradīciju gribas salīdzināt ar putna spārniem — lidot var tikai tad, ja abi ir veseli un savās vietās.

H. Biezā eseja ir plašāks pētījums par mūs- dienu latviešu dievturības izcelsmes un pastāvē- šanas avotiem. Publicējam esejas daļu, kurā autors no malas (bet reizē ari no plašāka pasaules reliģijas vēsturēs pētniecības kontek- sta) raugoties, raksturo šodienas Latvijā notie- košos procesus. Nav grūti_ prognozēt, ka pašreizējā situācijā (kad rakstā skartos jautajumus vairāk esam gatavi uztvert dievturības ideju gultnē) šī pub- likācija drīzāk var izsaukt iebildes, ne pozitīvu reakciju. Taču ne autora, ne redakcijas mērķis nav kādu aizvainot, tikai atgādināt, ka arī na- cionālai, kultūrai svētas idejas butu pakļauja- mas zinātniskai analīzei un kritikai un ka sa- vas kulturas pētīšana līdzās jūsmīgai sirdij ne mazāk vērts ir arī vēss prāts. Sī pretruna un tas, ka arī H. Biezā esejā atrodamas tēzes, kurām grūti pievienoties un kuras rosina meklēt pretargumentus, mūsuprāt, varētu likt pamatus auglīgai, abpusēji argu- mentētai polemikai.  Redakcija

.

Okupētās Latvijas dievturības ideologi pieder pie tām pašām sabiedrības grupām, kas stāvēja pie šīs kustības šūpuļa brīvās Latvijas laikā. Tie ir dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji, to starpā arī daži komunistu partijas biedri, sociologi, filozofi u. c. Viņu rinda ir gara: I. Ziedonis, M. Zālīte, K. Skujenieks, V. Ancītis,. K. Steinbergs, P. Zeile u. d. c. Neskatoties uz interešu dažādību, viņus vieno interese par tautas senatni — kā tā dokumentēta gara mantās, it sevišķi dainās. Sai materiālā viņi meklē inspirāciju un pamatu mākslai, sadzīves morālei un reliģijai. Tā vienmēr ir bijusi dievturu nacio­nālās ideoloģijas bāze. Ir saprotams, ka pēc nacionālās kultūras apspiešanas un cilvēku vajāšanas staļinisma laikā rodas kāpināta interese par nacionālo kultūru vispār un par tiem elementiem sevišķi, kas var stiprināt tautas gribu dzīvot.

Boļševikiem nacionālās kultūras vajāšana vienmēr ir gājusi roku rokā ar cīņu pret reliģiju. Tādā_ sakarā arī dievturu kustība izpelnījās jo sevišķu uzmanību. Kā 1940. g., tā vēlāk, otrās okupācijas laikā, daudzi dievturu vadītāji un piekritēji tika sevišķi va­jāti.

Iepriecinoša parādība Latvijā tagad ir atklāti izteiktā prasība pētīt arī seno latviešu reliģiju. Te sevišķi minami daži raksti ar principiālu nozīmi, kas starptautiskās pēt­niecības sakarā neizteic neko jaunu, bet dotajos apstākļos ir solis pareizā virzienā. Tā jāsaprot A. Klotiņa aicinājums: «Mūsu gadsimta konkrētie pētījumi par dažādu tautu mītiem ir neatņemama sastāvdaļa šodienas zinātnē par cilvēci. [..] Tādēļ dainu mitolo­ģiskie motīvi ir tikpat izpētes vērti kā dainu valoda indoeiropeistikas kontekstā.»1 Tas atļauj cerīgi skatīties nākotnē. Taču tādas izpētes priekšnosacījums ir brīva satik­sme ar starptautisko reliģiju zinātnes pētniecību, kādas Latvijā joprojām trūkst, un tas lielā mera izskaidro trūkumus, par kuriem runāsim turpmāk. A. Klotiņa tīri teorē­tiskās prasības ievērojami padziļina Z. Konstanta raksts. Viņš gan speciāli apcer lat­viešu ornamentu, bet tas tāda paša mērā attiecas uz visiem tautas tradīcijās sasto­

pamiem simboliem un izteikumiem par tiem. Viņš vispirms aizrāda uz grūtībām, kas ir saistītas ar folkloras un vecāko vēsturēs materiālu izmantošanu. Par pirmo viņš saka: «Ornamentu elementu simbolikas jēgas izpētē galveno ierosmi un «pierādījumus» meklēja folklorā (tautasdziesmās, teikās, pasakās, parunās), it īpaši — dainās, kurās centās atklat musu senču pasaules uztveri pirmskristietisma (pagānisma) dievību (mītisko būtņu) harmoniska vienība, apzinati vai neapzināti tiecoties rast pamatojumu viedoklim par senlatviešu (baltu cilšu) augsto kultūru (tikumības, ētikas, garīguma izpratnē). Folklora ir hronoloģiski ļoti daudzkrāsaina. Pati par sevi tā vēl ilgi būs neizsmeļams pētījumu objekts. Tadeļ viena pētījuma objektu nekad nevar izmantot par otra pētījuma objekta pamatojumu.» Par vecākajiem vēstures avotiem šai sakarā viņš izteicies īsi: «Šie autori, neprazdami vai vaji prazdami latviešu valodu, pārsvarā radījuši darbus ar tendencio­zām vai kļūdainam ziņām un secinājumiem.» Autors uz šāda avotu vērtējumu pamata ir izdarījis secinājumu, kas liekas gan ļoti radikāls, bet savu pamatojumu atrod ne tikai viņa iztirzataja latviešu ornamenta sakarā, bet vēl jo vairāk seno reliģisko priekš­statu iztirzājumā, proti: «Visiem šiem darbiem raksturīgs nezinātniskums. Tas izpaužas analīzes trūkumā un izzļņas un literatūras avotu neuzrādīšanā, pretrunīgo jautājumu noklusēšanā, tendenciozitātē un vēlamā pierādīšanā ar kompilativi nelidzvērtigiem «pa­matojumiem». Šādi raksti ar savu emocionāli mistisku sensacionalitāti degradē orna­mentu simbolikas pētījumu zinātnisku iespējamību.»

Te pieminami ari V. Ancīša raksti. Viņš tagad daudz daudzinātā plurālisma vārdā pasludina: «Loģikas un morāles pamatlikumi izvēles brīvību nepazīst. Bet politika, māk­sla, reliģija, tradīcijas, cilvēku savstarpējās simpātijas un antipātijas — tie ir lauki, kur normāla ir nevis stingra vienprātība, bet gan neierobežota variaciju daudzveidība, tātad brīvība un plurālisms.»2

Sāds uzskats kopš apgaismotāju laika jau paris simts gadus ir Eiropas kultūras pamats. Tie ir Latvijas sevišķie apstākļi, ja tas vēl tagad ir jāatgadina. No šīs pozīci­jas izejot, Ancītis pamāca kristīgos un dievturus, lai tie nenaidojas. Teicama pamacība. Vēl teicamāka ir tēlu valoda, kurā tas izteikts: «Sakiet, kurai no abam pasaulēm — kristīgajai vai latviskajai — pieder Kukažiņa? Un Bungatiņš? Ja gribētu sadalīt, abus nāktos uz pusēm pārplēst, jo vienādā' mērā viņi ir gan vieni, gan otri.» So pareizo at­ziņu balsta reliģiju pētniecība, arī latviešu. Tagadnes latvietis.-dzIy.Q^reļiģisķā^ sinkrē-, iismā.. gluži tāpat kā Kukažiņa un Bungatiņš, pareizak, šo literāro teļu radītāji, kuru apziņā apvienoti dzīvo priekškristlgi un kristīgi reliģiski priekšstati . Bet, cik grūti šo patiesību atzīt praksē, apliecina pats autors: «Ja mums pēdējos septiņarpus gadsimtus būtu bijusi tikai Bībele un tikai katķisms, vai mēs vēl runātu vienu no divi dzīvajam baltu valodām? Šaubos. Tās, kas saglabāja tautas identitāti, tomēr bija Dainas un Dainu ticība.» Tikai Ancīša nacionālā romantika un dievtura sirds liek viņam «uz pusēm plēst» sentēvus, kaut viņš pats tikko bija teicis, ka «vienādā mērā viņi bija gan vieni, gan otri». _

Patiesība un plurālisms ir grūti realizējamas paradlbas dzīvē vispār, arī reliģijā. Kristīgie sludina visaptverošu mīlestību, bet nespēj mīlēt savus pagāniskos brāļus. Dievturi sludina labestību un mīļo Dieviņu, bet to pietrūkst sadzīvē ar savas tautas kristī­gajiem brāļiem (skat. 17. piez. atzīmētos Tupēšu Jāņa vārdus un brāļu Brastiņu cīņu pret kristīgajiem latviešiem). Te tomēr jāpiezīmē, ka šī praktiskā nespēja nepavisam nemazina sirdsapziņas un vārda brīvības nozīmi cilvēka vērtības apziņā. Tikai ceļš no deklarētiem principiem līdz īstenībai ir grūts. Vieglāks tas ir mākslas laukā ar lie­lākas tolerances iespēju. Gleznotāju darbi ar dažādu dievišķīgu būtņu attēliem, radīti ar brīvu iztēli, nezaudē savu mākslas pārdzīvojuma vērtību, tādēļ ka tie ir fantāzijas produkti bez pamatojuma vēstures faktos, kā J. Bīties, brāļu Brastiņu, A. Cīruļa, A. Annusa, J. Audriņa, H. Vīkas u. d. c. darbi. Sai sakarā ir vērts apstāties pie šādiem trīs darbiem: Bīnes ■— Dievs, Laima, Māra; A. Cīruļa sienas gleznojums ar tādu pašu no­saukumu; Pontaga stikla gleznojums ar tādu pašu nosaukumu.3 Visās šais gleznas redzams Dievs. Taču nav ne iespējams, ne vajadzīgs uzrādīt šais mākslas darbos at­tēlotā Dieva pamatojumu vēstures īstenībā. Tas nav vajadzīgs tādēļ, ka to mākslas pārdzīvojuma kvalitāte nav atkarīga no vēsturiskā pamatojuma. Teiktais attiecas arī uz rakstniecību. Ciktāl tā nav informatīva reportāža vai zinātnisku atziņu izteiksmes forma, tā var būt brīvas fantāzijas izpausme. Tā ir radošā brīvība, kas Imantam Zie­donim ļauj pielūgt Piena māti vai Mārai Zālītei iedomāties esam kādas senas latviešu dievietes Māras meitai, nemaz nerunājot par tādiem zināmu un nezināmu tautas dzej­nieku radītiem dievu un dieviešu tēliem kā Milda, Tikla, Līga, Dēkla, Potrimps, Pīkols u. c., kas neizsīkstošā straumē ir radušies līdz pat mūsu dienām.4 Latviešu dievu mīti ieguva augstu literārās mākslas kvalitāti ar J. Veseļa «Latvju teiksmām», tāpat kā savā laikā K. Skalbes pasakas.

Ieskatīšanās mākslas parādības lieku reizi apstiprina iepriekš teikto, ka mākslinie­ciskās radīšanas priekšnosacījums ir gara brīvība. Ja tās trūkst, kā rāda Latvijas māk­slas dzīve staļinisma laikā, izveidojas proletariāta diktatūras krāsu, skaņu un tēlu pro­paganda mākslas vietā. Būtu jādomā, ka arī reliģiskajā dzīvē būtu jābūt šādai radošai brivībai. Tas tomēr tā nav. Tam ir savi psiholoģiski, socioloģiski, morāliski un arī poli­tiski iemesli. To destruktīvais iespaids ir labi zināms, lai pie tā vēl sevišķi apstātos. Reliģiju pasaulē brīvības un tolerances jautājums nav atrisināts. Romas ķeizari sava kulta dēļ vajāja citu reliģiju piekritējus, sevišķi kristiešus, kas to atklāti noliedza sava Dieva vārdā. Romas kristīgā valsts baznīca tikpat intensīvi vajāja gan «pagānus», gan savus «ķecerus». Arī tas viss ir labī zināms. Jautājums ir tikai — kādēļ? Atbilde •— savas varas leģitimācijas dēļ. Reliģiskais pārdzīvojums ir vērtību pārdzīvojums ar ap­tverošu eksistenciālu un absolūtu raksturu. Tas neļaujas relativizeties. Vulgāri izsa­koties, Dievs nevar būt vairāk vai mazāk svēts, kā tas cilvēkam katra situācijā liktos pieņemams. Dieva svētums ir absolūts. Kristīgie savu Dieva absolūtismu pamato ar vienreizīgo atklāsmi Bībele. Katra cita reliģija tāpat balstās uz šo absolūto Dieva svētumu. Tas te ir dažos vārdos teikts tādēļ, lai saprastu dievturus. Ciktāl dievturība nav tikai seno latviešu tautas mākslas tradīciju kopšana, bet sevišķa reliģija, arī tai ir nepieciešama absolūta leģitimācija.

Savas reliģijas juridisko leģitimāciju dievturi ieguva Latvijas Iekšlietu ministrijā, reģistrējoties kā reliģiska draudze. Bet tāda formāla leģitimācija, kā no iepriekš teiktā saprotams, reliģiskajā dzīvē nav pietiekama. Tā vienīgi regule tas publiskas tiesības. Dievturi savas reliģijas absolūtās patiesības nodrošinājumu atrod, mēģinot pacelt vēstu­riskus ieskatījumus' absolūtas patiesības līmenī. Tā par viņu saukli ir kļuvusi latviešu tautas indoeiropeiskā izcelsme. Tas radies salīdzināmās valodniecības pētījumu iespaida, kas bija aizsākti jau 18. gs. beigās un īsti uzplauka 19. gs. otrā pusē un ar lielu nokavēšanos kļuva pazīstami latviešiem ar pirmo akadēmiski izglītoto valodnieku starp­niecību. Nacionāli noskaņotās aprindas bez dziļāka ieskata lingvistikas sakarības to iztulkoja tā, ka tās atklāj latviešu tautas senumu — tās pirmsākumu. Kas varēja būt patīkamāk gadsimtus apspiestajai tautai kā apzināties tās dziļās, senās saknes!

Ar salīdzināmās valodniecības palīdzību dievturi tad ir it kā atraduši arī seno lat­viešu reliģiju. Tad atlika vairs tikai to atjaunot. Ar to tad būtu latviešu tautai atdota tās īstā pirmatnējā identitāte. Nepakavējoties pie indoeiropiešu pirmtautas jēdziena, ir tomēr jāatgādina, ka indoeiropiešu jēdziens vispirms ir tīri lingvistisks, ne etnisks. Tā ir salīdzināmās valodniecības metodoloģijā ieviesta hipotētiska kategorija, kas atvieg­lina uzrādīt kādai valodu grupai piederīgo valodu saistības ar to un īpatnības. Ka katra metodoloģijas kategorija, tā ir abstrakta, un tai trūkst vēsturiska pamata. Reli­ģija turpretī vienmēr ir etniski saistīta vēsturiska dotība. Tā ir principiāla un būtiska starpība. Dievturu atsaukšanās uz indoeiropiešu pirmtautu ir bez substanciāla satura. Lai to uzskatāmi raksturotu, te turpmāk ir apcerēti divi iemīļoti dievturu un vispār nacionālo romantiķu «latviešu» dievi.

Sevišķu vietu dievturu panteonā ieņem dievs Jānis ar Jāņa svētkiem. Apcerot šo jautājumu, ir jāizšķir divas lietas — vārds un parādība, kas ar šo vārdu ir apzīmēta. (Pats par sevi nevajadzīgs aizrādījums, jo tā ir elementāra zinātņu metodoloģijas patie­sība.) Latviešu pētniecība lielos vilcienos ir vienisprātis par šo svētku saturu — tie ir vasaras saulgriežu svētki. Par vārda saulgrieži vēsturisko izcelsmi nav iespējams iz­teikties, jo līdz šim nav uzrakstīta latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca.5 Neatkarīgi no pirmatnējā nosaukuma pati saules godināšana saulgriežos ir tradīcijās plaši un nepārprotami apliecināta. Latviešu zemkopju un lopkopju tautas reliģiskajā kulta dzīvē tie ieņēma centrālu vietu.6 Taču šīs tradīcijas izcelšanos datēt nav iespējams.7 Neska­toties uz svētku nosaukuma un datēšanas jautājumu, pamatatziņa, ka tie saistīti ar saules un auglības kultu, nav apšaubāma. Komponists E. Melngailis atstājis kādus visai nozīmīgus KBarona vārdus no sava pēdējā apciemojuma un viņa paša piezīmi pie tiem. Barons, jūtot savas dzīves noslēgumu, esot vēlējies viņam pateikt kādu domu, ko vairs nepaspēšot uzrakstīt: «Jānis nav rada evaņģēliskam St. Johannesam, bet ir tāds pats saulgriežu veidols kā latiņu Januss ar savām divām sejām… viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra — rudeņam preti.» Melngailis pie tā piezīmējis: «Jānis nav nekāda sīka personība, bet visu gadu gaidītais Saules augstums pie debe­sīm.»8 Barona vārdi un Melngaiļa piezīme pie tiem ir ar divkāršu nozīmi. Ir pareiza Barona atziņa, ka latviešu ar Jāņa vārdu nosauktie svētki «nav rada evaņģēliskam St. Johannesam». Sī zināmā patiesība neprasa nekādu paskaidrojumu. Tādēļ arī Meln­gailis to, klusu ciezdams, ir pieņēmis. Bet Barons ir tikai atkārtojis toreiz latviešu nacionālās romantikas pārprasto romiešu mājas durvju un vārtu sarga Janusa identi­tāti ar latviešu Jāni. Melngailis ir sapratis šo kļūdu, tādēļ to arī izlabojis, neminot šādu Jāņa neesošu radniecību. Viņš to izteicis delikāti. Vispirms viņš atgādina, ka latviešu tradicionālais «Jānis nav nekāda sīka personība», un tad izsaka savu uzskatu vārdos, ka tas ir «visu gadu gaidītais Saules augstums pie debesīm». Rakstīdams vārdu Saule ar lielo burtu, viņš nepārprotami ir pateicis, ka runā par dievišķīgu būtni ar šādu vārdu, kurai ir veltīti šie svētki. Sī zīmīgā Barona un Melngaiļa domu izmaiņa liek sevišķi apstāties pie svētku nosaukuma, kas radījis tik daudz pārpratumu un spe­kulāciju.

Mēs jau aizrādījām, ka viens no vārda Jānis etimoloģijas un semantiskā satura skaidrojumiem pamatojas sauklī par latviešu etnisko izcelsmi no postulētās indoeiropiešu pirmtautas. Blakus tam, liekas, sevišķi nozīmīga tradīcijas veidošanas procesā ir bijusi «skaniskā līdzība». Varētu sagaidīt, ka tā ierosinās pārbaudīt līdzīgi skanošo vārdu saturu. Tas nav noticis. Tai vietā uz latviešu vārdu ir pārnests svešā vārda saturs, proti, apgalvojot, ka arī latviešu Jānim ir divas sejas (vispirms Brastiņš u. d. c.).9 Tāda atsaukšanās ir lieka, jo dainās vai citā latviešu folkloras materiālā tāda figūra nav sastopama. K. Karulis, sapratis šo grūtību, mēģina atrast kādu izeju. Pirmkārt, viņš ir pareizi ieskatījis, ka latīņu vārda lanus sakne ir devusi vārdus ar citu un plašāku nozīmi — nākt, nācējs u. c. Tas tad saturā saskanētu ar latviešu Jāni, kas tiešām Jāņos at-nāk. Tikai nelaimīgi, ka latīņu valodā lanus saistāms ar darbības

vārdu nākt. Tam Karulis tiek pāri it veikli, jo vārda pamatā ir darbības vārda jāt sakne. Tā ir no vārda iet atvasināta sakne citā skaņumijas pakāpē. Tikpat skaidrs autoram ir arī, ka senindiešu valodā ijati (izrunājams jāti) nozīmē 'iet, kustas, brauc, jāj’. Lai lieta būtu pilnīgi droša, viņš vēl piezīmē: «Kustības raksturs dažādos laikos un dažādās valodās mainījies.» Citiem vārdiem. Karulis grib teikt, ka viņš nav vainīgs, ja viņa etimoloģijas nesaskan, jo, lūk, kustības un to nosaukumi dažādās valodās mai­nās. Visbeidzot, viņš zina, kā tikt pāri arī grūtībām, ja mums rastos aizdomas, ka viņa etimoloģijas neko neizskaidro Jāņa vārda saturā. Tas ir atgādinājums, ka etimoloģiski nesaskanīgos latviešu nākt, jāt, iet un latīņu ianus, un senindiešu yati vārdus saista atvasināta sakne citā skaņumijas pakāpē. Kā tas notiek, to zina tikai fantāzijas bagātais autors, bet viņš šo noslēpumu citiem nav atklājis. Tā, runājot Intas Čaklās vārdiem, ir niekošanās ar vārdu skaniskām līdzībām.

Liecības par Jāņa vārda ieviešanos latviešu valodā pagaidām vispilnīgāk ir atro­damas Rīgas jezuītu ordeņa kolēģijas 1582.—1621. g. laulāto un dzimušo sarakstā.10 Tanī atzīmēts liels skaits latviešu vārdu un uzvārdu. Te turpmāk ir minēti tikai daži piemēri, kas apgaismo Jāņa vārda veidošanos. Vispirms daži ieraksti, kuros tikai priekš­vārds bez uzvārda, tā vietā minot dzīves vietu vai nodarbošanos: Jan Anna a Gauia ■— Didrik — Didrik a Gauia Anna (582) nozīmē, ka Janļim] un Annai no Gaujas ir kristīts dēls Didriks un kūmās ir bijuši Didriks un Anna; Wewer Jan Elizabet — Kata­rina — Anna Bitlis (586) nozīmē, ka vēverim Jan[im] un Elizabetei ir kristīta meita Katarina un kūmās bijusi Anna Billis. Jan Ileman Barbara Rodenpeensen — Johan­nes — Hans Naglaris (637), t. i., Janļim] llemanim un Barbarai kristīts dēls Johannes, un kūmās bijis Hanss Naglans (līdzīgi ieraksti ar Jan — 748, 829, 1170, 1208). Bla­kus tam ir sastopami ieraksti ar Jans, piem., 1605. g. 10. maijā ir salaulāts Jacobus Milden Rodenpeusen ar Jacobi Casperi atraitni Babb (66), liecinieki ir bijuši Jans Klappen un Edden Albins no Rīgas. Jans Pautin ar sievu Annu ir kristījuši dēlu Petrus (758). Jans Darsnex ar sievu Trin ir kristījuši dēlu Peter (768). Blakus Jan un Jans visai bieži ir sastopams arī Jānis-, tā Jans Eboec ar sievu Etisabetha no Kingeracker ir kristījuši dēlu Bartholomeus (807). Jānis Pulk bijis kū­mās (705). Sevišķu uzmanību ir pelnījis 805. ieraksts. Priesteris aiz pārskatīšanās ierak­stījis, ka viņš kristījis Jans Stellan un Anna Kusman meitu Anna, bet tad atklājis kļūdu un ierakstu svītrojis. Tā vietā ierakstījis pareizos kristītās Annas vecākus — Janes Selscals un sieva Ellisabet un kūmās Joaties Stallans un Anna Kusman. Ieraksts rāda trīs dažādas viena un tā paša vārda rakstības: Stallanam ir vārds gan Jans, gan Joanes un bērna tēvam — Janes. Sis ieraksts ir nozīmīgs arī tādā ziņā, ka priesteris, izdarot labojumu, ir pie Stallana uzvārda pievienojis arī pareizo latviešu galotni — -s. Jāievēro arī galotne vārdā Selscals. Ar 805. ierakstu ir jāpapildina mūsu Jan rak­stības rinda ar Janes. Mēs jau atzīmējām, ka Jānis Pulka ir bijis kūmās, kristot Berent Carnaps un viņa sievas Annas meitu Elizabet. Pāris gadus vēlāk Pulkam ar sievu Greta piedzimst meita Anna, bet tad kūmās savkārt ir Anna Carnnap, bet Jānis Pulka iegu­vis jaunu vārdu Jonis (787). Tā vārdu rinda ir papildināma ar Jonis. Bet, kad Petrus un Greta no Blūmentāles kristīja meitu Maya, tad kūmās bija Jānus Niouns un Steplns üaxtins (769). Atzīmējams vēl viens papildinājums mūsu rindai — Jānus. Blakus šiem vārdiem lielā skaitā ir sastopami tādi vārdi kā Joan (663, 718 u. c.). 1611. g. kristīts Joannis, kam krusttēvs ir bijis Jan Matctenex. Kristīgajā tradīcijā krustbērnam parasti dod krusttēva vārdu. Tas liek domāt, ka Jan un Joannis ir sinonīmi. Patiesi, tas pats Makstenieks, tikai citā rakstībā — Maxneck — ar priekšvārdu Joannes (451) — toreiz atzīmēts kā krusttēvs ar priekšvārdu Jan. Sai vārdu rindā vēl sastopami Joanne (463) un Jonnes (455). Salīdzinājumā ar Joannes un līdzīgām formām samērā reti parādās Johannes (448, 481, 486 u. c.)

Pēc iepazīšanās ar šo materiālu var izdarīt šādus secinājumus.

a.  Viena un tā paša vārda rakstība ir ļoti dažāda. Uz to ir jāvērš sevišķa uzmanība, tādēļ te norādām uz pāris ilustrācijām tālaika uzvārdu rakstībā: Makstnek, Macznetz, Makstneks, Matctenex, Matzneck, Maxetieks, Maxnece, Maxneck, Maxnek, Maxneks, Maxnet, Maxnex, Maxnick, Maxnik, Maxteneck, Maxtenex, Maxtnex, Maxniks. Līdzīgi tas ir ar Sus, Susse, Susis, Susz, Susze, Sutt, Suttis, Suze, Szusze. Tāda rakstības da­žādība ir saprotama. Jezuīti bija pirmie, kas sāka rakstīt baznīcas grāmatas, pirms latviešu valodas rakstība sāka kaut cik nopietnāk izveidoties." Ieraksti ir izdarīti uz mutvārdos izteiktā un dzirdētā pamata. Priesteru izglītība valodas laukā bija visai da­žāda, arī viņu tautība bija dažāda: latvieši, leiši, poļi, vācieši u. c.12 Viņi dzirdētos vārdus pierakstīja atbilstoši savām zināšanām un viņiem pazīstamai rakstības tradīci­jai.13 . Tā ir izskaidrojama tik dažādā rakstība Rīgas Jezuītu kolēģijas baznīcas grāma­tas ierakstos.

b.  No iepriekš minētajiem priekšvārdiem redzama šāda vārdu rindas izveidošanās: Johannes — Joannes ■— Joanes — Joan — Jones — Janes — Janus — Jan •— Jānis. Te tomēr jāpiezīmē, ka šāda rinda savā secībā nav droša, jo dažādās formas varēja rasties arī paralēli iepriekš minēto apstākļu dēļ. Pašu pārveidošanās procesu labi pa­rāda sekojošais. Hans Maxneck 1606. g. ir bijis laulību liecinieks (83), un 1613. g. viņš bijis kūmās, bet tad jau viņa priekšvārds ir Ans (762). Gluži tāpat ir noticis ar Hans Stollans (286, 726). Te jaatceras arī minētais 805. ieraksts 1614. g. ar trīs vār­diem: Jones, Janes un Jans. Janes uzvārds toreiz ir Selscals, bet 1620. g„ kad viņš ir kūmās, saucās Jan Celskals.

c. Nav jāaizmirst, ka priesteru oficiālā baznīcas valoda bija latīņu; tas daudzkārt padara saprotamu vārdu rakstību, izejot no latinizētām formām. Tā no loanes ir ra­dies Jānis, gluži tāpat kā no Henricus latviešu Indriķis. Izdarīt plašākus pētījumus šai neapkoptajā latviešu lingvistikas laukā uz atstātā jezuītu kultūras mantojuma pamata ir latviešu valodnieku morālisks pienākums. Mans uzdevums bija norādīt uz šo mate­riāli!, kas nepārprotami atklāj latviešu vārda Jānis izveidošanos. Tam nav nekāda etimoloģiska sakara ar romiešu dieva Ianus vārdu.14

Sevišķi iemīlēts pseidomitoloģisks tēls okupētajā Latvijā ir Māra (rakstīts bez boļ­ševiku aizliegtā mīkstinātā r). Arī šai gadījumā aktīvs ar etimoloģiskiem vārda skaid­rojumiem ir bijis Karulis.15 V. Kalve bija izteicies, ka pārliecinoši1 ir pierādīts, ka Māras vārds ir izplatīts tautisks Sv. Marijas nosaukums.10 Tas izraisījis sevišķu Karuļa ne­patiku, jo tas nesaskan ar viņa reliģisko pārliecību.17 Sai savā diskusijā ar Kalvi viņš atsaucies arī uz maniem pētījumiem.

a.  Karulis apgalvo, ka es esot izveidojis savu etimoloģiju: Marija — Marja — Māra. Zināms, Karulis runā niekus, jo man nekāda etimoloģija nebija jāizveido -— visas šīs formas ir atrodamas dainās.

b.  Karulis noraizējies, ka es neesot izskaidrojis, kā vārdā Māra radies garais ā. Te vispirms jāatgādina, ka nevis etimoloģiskas spekulācijas, bet tautas dzīvā valoda ir primāra. Ja valoda un spekulācijas nesaskan, tad vaina nav valodā, bet iedomātajās spekulācijās. Te arī jāatgādina Jāņa vārdā sastopamais garais ā.

c.  Karulis citē manus vārdus: «Māra ne vien etimoloģiski, bet arī pēc būtības ir identa ar Sv. Mariju.» Citāts pareizi tulkots no mana vācu teksta, bet, izraujot to no sakara, radīts aplams iespaids par šais vārdos izteikto saturu. Teiktais ietilpst nodaļā Sv. Marija latviešu tautas ticības sinkrētismā. Nodaļā speciāli ir apcerēta tautas ticība, tas ir sinkrētisms, kas, senlatviešu reliģijai un kristiānismam saplūstot, izveidoja tautas ticību. Iepriekš minētie vārdi izteic šīs nodaļas pētījumu rezultātu. Ka Māra etimolo­ģiski un būtībā ir identa ar Sv. Mariju, joprojām var pārbaudīt tautas dzīvajā ticībā Latgalē. Tur Māra — Sv. Marija svētī kā jaunkristīto bērnu, tā lauku auglību, kā raudošu māti kapulaukā, tā briestošu rudzu vārpu.18 Zinātniska pētījuma rezultāts un tautas ticība ir divi principiāli dažādas lietas. Tas attiecas arī uz dievturu ticību. Par Māras eventuālo būtības saturu, kas varētu būt iekļauts tās sinkrētiskajā tēlā, esmu izteicies skaidros vārdos: «Pārbaudītais vēstures un folkloras materiāls mūs noved pie atziņas, ka Laimas un Māras būtībā ir saglabājušies kādas dievietes vilcieni, kuras vārds mums vairs nav zināms, bet kas parādās kā auglības veicinātāja.»19 Sī atziņa ietilpst nodaļā par dievietēm, kas saistītas ar zemi un auglību.

d.  Līdz kādam absurdam var nonākt vēlme redzēt Māru Sv. Marijas vietā, rāda Karuļa apgalvojums, ka Doma katedrāli taču sauca arī par Māras baznīcu. Viņš tikai nesaka, kad šo Sv. Marijai veltīto, t. i., tās vārdā nosaukto Domu latvieši sāka saukt par Māras baznīcu.20

e.   Karulis apgalvo: Vecākajos reliģiskajos tekstos nekur neatrodam formu «Māra». Kristīgo svētā apzīmēta ar vārdu Maria [..] Cenzdamies latviskot šo vārdu, G. Elgers 1601. g. dziesmu grāmatā lietoja formu Mariņa un ap 1640. g. tulkotos evaņģēlija fragmentos Mare («Mares diena»), kas sastopama vēl mūsu dienās. Vecākie teksti ir tikai kristīgās baznīcas teksti, tādēļ arī sastopams tikai Marijas vārds saskaņā ar latinizēto rakstību Maria. Velti šais tekstos' ir meklēt Māras vārdu. Bet tad autors sapinas pats savās pretrunās, jo, lūk, Elgers (arī vecākajos reliģiskajos tekstos!), cenzdamies latviskot šo vārdu (t. i., Maria), lietoja formu Mariņa. Tieši tā! Mariņa ir latviskotā Maria. Sai vietā Karuļa domu sakarība pārtrūkst. Lai pie tās atgrieztos, der atcerēties kādu citu avotu, kas to apstiprina, proti, Kurzemes superintendentu Einhornu, kas at­zīmējis, ka latvieši lūguši — O, Maringa darga, o Lopu Matiet.21 Vācietis Einhorns rakstīja Maringa un Elgers, eventuālais latvietis, — Mariņa, bet abi domāja vienu un to pašu Māriņu. Ja ir atļauts jokot, tad te Karulis jautātu, kā tautas valodā radies šai vārdā garais ā. Elgers un Einhorns varbūt atbildētu, ka viņi ir aizmirsuši uzlikt svīt­riņu uz ā. Esmu tomēr pārliecināts, ka arī Karulis, nopietnāk iedziļinājies lietā un at­brīvojies no dievtura ticības aizspriedumiem, sapratīs un atzīs šis sakarības.22

Sis īsais ieskats okupētās Latvijas dievturu un viņu domubiedru reliģiskajā pasaulē rāda, ka tie joprojām turas pie divdesmito un trīsdesmito gadu E. Brastiņa diletan­tiskajām spekulācijām. Tāds atzinums tomēr izraisa cita rakstura nopietnas pārdomas.

III

Brastiņa un vispār dievturu un viņu simpatizētāju vēlēšanās atjaunot seno latviešu reliģiju un dzīves ziņu dziļi sakņojas latviskajā apziņā. Bet kādēļ tāda maldīšanās, meklējot vēsturiskas sakarības?

Jaunā nacionālā Latvijas valsts bija izaugusi uz sagrauto svešo varu (carisma un vācu muižniecības) drupām. Sīs varas bija konsekventi balstījušas kristīgās baznīcas. Konsekvencē daļai nacionālās inteliģences «svešo kungu reliģija» jau pašcieņas dēļ vien nebija vairs pieņemama. Si paradība ir tik pazīstama, ka pie tās šeit nav jāap­stājas. Te pietiek ar paša fakta konstatējumu, ka tas bija nacionālpsiholoģiskais motīvs.

Latviešu talaika inteliģencei un tautai vispār dotajos apstākļos nebija un nevarēja but _nopietnāka_ ieskata reliģiju vēsturēs pētniecībā. To nevarēja aizstāt mācītāju spe­ciālā teoloģiska izglītība. To nedeva arī jaundibinātā teoloģijas fakultāte, kurā tikai

1926. g. bija pieielatns neobligāts kurss reliģiju vēsturē pēc vācu zinātnieka Menšinga ierašanās. Bet, kad 1934. g. viņš atstāja Rīgu, fakultātē vairs nebija neviena reliģiju vēsturnieka. Trūkumu raudzīja aizpildīt dažādi citu disciplīnu pārstāvji, vispirms da­žādu teoloģijas nozaru pārstāvji, tad valodnieki P. Smits un J. A. Jansons, sociologs, vēlāk vēsturnieks A. Švābe, ārsts KKasparsons, M. Bruņinieks, Reiznieks, K. Bregžis u. d. c. Pagājušā gadsimta otrās puses pētījumi salīdzināmā reliģiju vēsturē un elnoloģijā bija tikpat kā nepazīstami.

Taču gadsimtu mijā, pateicoties jaunajiem valodniekiem, orientalistam Srnitatn un baltu valodniekam Endzelīnam, arī līdz latviešiem atnāca jau toreiz simts gadu vecas valodniecības pētniecības metodes. Tā galvenā kārtā bija etimoloģiskā metode ar visām tās priekšrocībām un trūkumiem. Daudzos gadījumos nekritiski pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, ka kāda vārda etimoloģija, dažreiz pat fonēma, nosaka arī ar to ap_zīmētās parādības būtību. Līdz kādiem maldiem tas var novest, esmu iztirzājis cita vietā.28

Tagadnes valodniecība lielā mērā ir atraisījusies no uzskata par iespeju saturu (se­mantisko jēgu) izskaidrot ar etimoloģiju palīdzību. Vārda jēdzienisko saturu nosaka nevis vārda vēsturiskā izcelsme un etimoloģiskā sakarība un saistība ar citām valodām, bet tā aktuālais lietojums noteiktā kultūras vidē. Bez pēdējās pazīšanas vārda saturs nav saprotams. Lai te minam tikai vienu piemēru. Ar vārdu kaķis neatkarīgi no tā vēsturiskās izcelsmes un etimoloģiskajiem sakariem mēs saprotam kādu dzīvnieku. Bet tikai nedaudziem ir zināms kāds būvniecības darba rīks, kas pazīstams jau 12_. gs. un apzīmēts ar to pašu vārdu — kaķis. Tikai tā sabiedrība, t. i., kultūras vide, būvniecība iesaistītie, zin, ko nozīmē viņu lietotais vārds kaķis. Liekas, vēl mazāk ir latviešu, kas zin, ka ar vārdu kaķis apzīmē mezglā sasietu virvi, ar ko jūrnieki rituāli iesvaida (šķietami piekauj) jaunuzņemtu matrozi. Tagadnes valodniecības elementāra atziņa ir, ka vārda semantiskā jēga nav atkarīga no etimoloģijas. Taču neesmu atradis nevienu dievturu rakstu, kas pie šī jautājuma būtu apstājies. Tas palīdzētu atbrīvoties no etitnoloģiskajām spekulācijām.

Laiku pa laikam sadzirdamas arī balsis, kas liek saprast, ka nacionalromantiķu teik­tais ir uzņemts ar smaidu. Tā nesen Aija Cālīte, komentējot, Latvijas Kultūras fondam piesūtītās vēstules, raksta, ka^ viņa saņēmusi ierosinājumu celt senlatviešu koka pili. [..] Ienāca darba spēka piedāvājumi, idejas par to izmantošanu.24 Viņa ar savu maigo sie­vietes roku piezīmējusi: «Kaut ari vēsturiski diletantiski, tomēr — tik brīva no pragma­tisma, šī ideja vēlreiz liek noticēt, ka Pietūka Krustiņa gars nav nemaz tas sliktākais, kas piemīt mūsu tautai.» Es no savas puses piezīmētu: cejot pilis, būtu jāaicina palīgā mācītie Latvijas arheologi, lai; nenotiktu tā, kā ar dievturu celtajām sapņu pilīm.

Mēs īsi esam iepazinušies ar etimoloģiju noreibumu, kādā dzīvoja vecākā dievturu paaudze, bet diemžēl no tā nav brīvi arī tēvzemē atdzimušie.

Mēs pa daļai jau esam atbildējuši uz jautājumu, kādē] Latvijā divdesmitajos gados radās dievturu kustība, turpina dzīvot Amerikā un atdzimst Latvijā. Kā redzējām, tie bija sevišķi nacionālpsiholoģiski un politiski apstākļi, sapāroti ar tautas un topošās inteliģences garīgo stāvokli. Padziļinātu ieskatu veidošanās procesā dod līdzīgas citu tautu kustības, ko te diemžēl varam tikai pieminēt.

Koloniālie kungi angļi Indijā pakļāva arī turienes seno reliģiju — hinduismu — savas reliģijas — kristiānisma — iespaidam. Tas nenotika ar tādu varmācību, kā to izdarīja vācieši ar mūsu senčiem, tomēr kristiānisms arī tur bija un palika «sveša kungu reliģija». Tādēļ meklēja ceļu atpakaļ pie savas «tīrās» senās reliģijas. Tā tur pa­gājušā gadsimta sākumā nodibinājās kustība Āriešu sadraudze (Arja samadi). Viņi savu reliģiju pamatoja senajās svētajās grāmatās — Vēdās, gluži kā dievturi dainās. Abas kustības sakās esam atradušas savu īsto reliģiju šais avotos. Zīmīgi, ka abas kustības noliedz daudzos sentēvu dievus un sludina viendievību. Āriešu sadraudze — tie ir Indijas dievturi.

Visvairāk šādas kustības ir izplatītas Āfrikā. Kolonizētāji atnesa kristīgo ticību, bet reizē arī apspiešanu. Tagad Āfrikā, nodibinoties patstāvīgām valstīm, veidojas kustības, kas noliedz kristiānismu un aicina atgriezties pie senās reliģijas. Bieži to vadītāji ir tie, kurus kristīgie sauca par burvjiem un pūšļotājiem. Tas dažos gadījumos ir nogājis pat tik tālu, ka kristīgo misionāru darbība vispār ir aizliegta. Tie ir Āfrikas dievturi.

No Āfrikas vergu tirgotāji afrikāņus aizveda uz Haiti salu. Tanī joprojām dzīvo viņu pēcnācēju koptais Vūdū (\Voodo) kults. Viņi negrib pieņemt savu bijušo vergturu reli­ģiju. Tic ir Haiti dievturi.

Brazīlijā ļoti izplatītā kustība Umbangu sevī ietver elementus no vietējo indiāņu un ievesto afrikāņu reliģijām. Tā iezīmējas ar ekstātiskām dejām, dabīgu un mākslīgu transa stāvokli un savienošanos ar dieviem. Tic ir Brazīlijas dievturi.

Lai šo ieskatu pasaules «dievturu» kaleidoskopā noslēdzam ar apmeklējumu Klusā okeāna Melanēzijas Tannas salā. Turpat jau simts gadu ir pagājuši, kopš tās iedzī­votāji ir kļuvuši formāli kristieši. Par to ir gādājuši misionāri ar savu policiju, savām tiesām_ un sodu sistēmu. Tas ir palīdzējis piepildīt baznīcas. Taču, mainoties dažādiem koloniālisma kungiem — angļiem, frančiem un japāņiem —, iedzimtie ir kaut cik atgu­vuši brīvību. Baznīcas ir palikušas tukšas. To ir panācis Džons Frums ar savu sludi­nājumu un savu personu, kurā tauta savijusi kopā mītisko un vēsturisko. Viņa mācība ir vienkāršā: tanniešu melna Sv. Marija ir dzemdējusi Jēzu Tannā. Cilvēki ’ ļaunumā to ir nonāvējuši, un Jēzus ir atgriezies Sv. Marijas miesās. Viņa pēc tam ir atstājusi

Tannu un devusies uz Betlēmi, kur dzemdējusi dieva dēlu otrreiz — melno Mesiju. Pēc tam šis Mesija ir iemiesojies Džonā Frumāj Viņš visur ir klāt, un ar tā otrreizējo atgriešanos un parādīšanos sāksies labklājības laiks.

Eiropas kristīgajā kultūrā ieskaņotajam cilvēkam atkarībā no subjektīvas ievirzes tāds mesija un kults var likties komisks vai traģisks, vai reizē traģisks un komisks. Bet tādam vērtējumam nav objektīva pamata. Sī kulta piederīgajiem ticētājiem melnais Mesija ir viņu glābējs un dzīves jēgpilna satura nodrošinātājs. Kas, vēsturiski skato­ties, ir noticis? Tannieši ir pieņēmuši kristiānismā formālo struktūru un pamatjēdzie­nus, bet piepildījuši ar citu saturu, atbilstošu tautiskajai prasībai. Tie ir Melanēzijas «dievturi», kuru reliģijā nacionālu prasību dēļ kulta objektam ir jābūt pašu tautai pie­derīgam — melnajam. Latviešu dievturiem nav šīs krāsu atšķiršanas iespējas, kas no­teiktu nacionālās reliģijas kulta objektu nacionālo raksturu. Tai vietā stājas mītiskais «indoeiropiešu» jēdziens, kuram, tāpat kā mītiskajam melnajam Mesijām, ir jāpaniato tautas un reliģijas identitāte. Tanniešu, ticība melnajam Jēzum nav mazāk komiska vai traģiska (kā patīk) kā latviešu dievturu ticība kristīgajai Sv. Marijai, sauktai par mī­tisko «indoeiropiešu» Māru, lai tā arī nacionālajiem latviešiem, kas nevar pieņemt «vācu kungu reliģijas» Sv. Mariju,_ kļūtu savējā.

Visām minētajām kustībām dažādās tautās un zemes ir dažādi vardi, taču visbiežāk lietotais kopvārds ir nativisms. Ar to ir pasvītrots kopīgais vilciens — šo reliģisko kustību ciešais saistījums ar etnisko piederību. Tās parasti izveidojas kādas cilts vai tautas robežās, un tām nav tendences internacionaiizēties. Uz to norāda arī latviešu kustības dievturības vārds. Visas tās ir radikālas un agresīvas, izaugušas pretstatā kristiānismam, pareizāk, koloniālās baznīcas kristiānismam. Sociālās, ekonomiskās un politiskās netaisnības, ko šīs tautas ir cietušas, tās piedēvē kristiānismam vispār. Pēc politiskās atbrīvošanās vispirms tad rodas vēlēšanās atbrīvoties no apspiedēju reliģijas. Atcerēsimies te latviešu dievturu aso cīņu pret kristiānismu vispār, bet baznīcu it se­višķi. Taču šo aversiju pret kristiānismu neviena no šīm kustībām nav varējusi pār­varēt ar ilgām atgriezties pie priekškristīgās reliģijas. To nevar arī dievturi. Tas vie­nīgi rāda, cik vāji viņi orientējas sinkrētisma procesos. Te piemērs. Pāvests, liekot saviem karapulkiem iekarot latviešu zemi, to nosauca par Sv. Marijas zemi (Terra Mariana). Sis fakts nemainās, ja Mariju pārdēvē par Māru. Pats iekarošanas fakts paliek, tāpat tas, ka pāvests to ir nosaucis par Marijas (Māras zemi). Ka ar vēlmēm nevar pārvarēt vēstures faktus, rāda A. Brastiņš pats, kas 1967. g. izdeva skaistu grā­matu «Māte Māra». Ar šo grāmatu viņš uzcēlis pieminekli Māras zemes valdniecei Sv. Marijai, varbūt pats nezinādams, kādi priekškristīgi priekšstati ir saglabājušies, pa­slēpti Māras villaines ieloka stūrī.

Dievturu mēģinājumos atsaukties uz seno latviešu reliģiju jaucas kopā liela nezi­nāšana reliģijas pētniecības problemātikā ar sirsnīgu un aizkustinošu vientiesību. To jau ļoti agrā šīs kustības tapšanas periodā ir saredzējis mans skolotājs K Kundziņš. Viņš to izteicis savai dzejiskajai dvēselei atbilstošā stilā:

«Doma ar mākslīgu senlatviešu kulta atjaunošanu sekmēt mūsu laiku cilvēka ētisko pacelšanu vai pat atdzimšanu — ir veltīgs sapnis. Poēzija un rotaļa, arī vislabākā nozīmē, kā tāda vēl nav ētisks spēks. Bez ticības dieviņa un veļu realitātei un bez jaunradošās reliģiskās uguns senās dainas tomēr nevar būt nekas cits kā skaistas dzejas zieds no tautas bērnības dārza, kas var gan aizkustināt, bet nespēj sabrukušu cilvēku vest uz jauna dzīves ceļa. Un nāk attālums starp visai nekomplicēto daiņu sadzīves izpratni ar saviem vienkāršiem tikumiem un mūslaika meklējošā cilvēka dzīves problemātiku!»

Beidzot ir jājautā — kādēļ tieši Amerikā un okupētajā Latvijā ir vērojama tik liela dievturu aktivitāte? Atbilde ir vienkārša: Amerikā latviskā eksistence — būt latvie­šiem — ir apdraudēta. Tās ir reālas, katru dienu piedzīvojamas briesmas — latvietim vairs nebūt latvietim. Un to ne tikai saprot, bet pārdzīvo dziļi un negatīvi. Brīvajā Latvijā augušajam un tur veidotajam latvietim latvietība ir eksistenciāla pamatvēr­tība. Visa pasaule var iet bojā, bet latvietībai ir jāpaliek. Tā ir kļuvusi par latviešu Dieva valsti. Dzīves īstenība rāda pretējo — šīs eksistences pamats tiek sagrauts. Lat­vietis, vai viņš to atzīst vai ne, tiek ierauts šai izmisumā.

Vēl smagāka situācija ir Latvijā. Tautas bioloģiskā eksistence ir tiktāl apdraudēta, ka tā pati savā zemē ar dažādiem okupācijas varas spaidiem ir samazināta uz pusi. Ne mazāk smagi uz tautas garīgo dzīvi iedarbojas 50 gadu ilgā boļševiku ideoloģijas propaganda, kas noslāpē aktīvu garīgās kultūras attīstību. Tie ir traģiski apstākļi, kas tautu ir atsvieduši atpakaļ koloniālas tautas stāvoklī. Tā izmisīgi cīnās, lai saglabātu sevi. Viens no cīņas līdzekļiem ir saglabāt savas vēstures apziņu. To palīdz atgrieša­nās pie tautas senatnes. Tauta izdzied un izdejo savas sāpes, it kā to nemaz nebūtu. Te ir sava vieta arī senajiem ticējumiem: tā savu likteni nodod Laimas — likteņa lēmē­jas rokās. Tādā situācijā atklāto un apslēpto dievturu atklātās un apslēptās balsis sa­saucas ar visas pasaules apspiestajām tautām. Tās saka: par spīti visam, par spīti apstakļiem, mēs esam un paliksim latvieši. Latviskums tad vairs nav dzīves ziņa, dzīves stils un paražas. Tas ir pacelts iracionālā plāksnē. Latviskuma apziņa sasaucas ar reliģiju un kļūst reliģiski motivēta. Tāda vēsts ir pievilcīga, sevišķi vēl tādēļ, ka to sludina pārliecināti un karsti latvieši. Nekāda dedzība tomēr nevar aizkavēt ieskatīt, ka dievturu nacionālromantiskajam sludinājumam trūkst vēsturiska saistīga pamatojuma seno latviešu reliģiskajā pasaulē.

PIEZĪMES

‘ Klotiņš 1985, 5; vjņŠ pie tā atgriezies vēlreiz 1987, 151. Liekas, marksistiskā ideoloģija ir notei­kusi to, ka Klotiņš seno latviešu un grieķu reliģiju apzīmē par mitoloģiju. Skat. arī Bērziņa 9. Turpmākie citāti no Konstants 158. Šīs viņa metodoloģijas prasības sevišķi būtu bijis jāievēro arī Rāmavas meklētajam Muktupāvelam (Maksla, 1989) un zvaigžņu lūkotājam Klētniekam (Zvaigžņotā debess 1985) — tas viņus butu pasargājis no pārsteidzīgiem secinājumiem un nepamatotiem apgalvo­jumiem.

2 Ancītis 1989a.

3  Visu šo darbu attēli — Brastiņš 1967, 20. Tāda satura gleznojumi Latvijā parādās arī tagad. Spilgtakais piemērs ir H. Meinbārdes-Krisbergas sienu gleznojumi Dobeles slimnīcā ar dieviešu Lai­mas, Dēklas un Kārtas tēliem, šo mākslas darbu vērtība nav atkarīga no to satura — tāpat kā

L. Liberta gleznotajiem fantastiskajiem seno latviešu ķēniņu tēliem Rīgas pilī.

_* Cik tālu šī dažādu apstākļu izraisītā fabulējošā dievu darināšana var aiziet, to savā laikā jau radījis O. Līdeks, minēdams tādus dievus kā Kurķis— appļāvību dievs. Pramšans, Protrimps, Kurbads, Tiem var pievienot vēl upju nimfu Dukni, ganu dievu Gangli u. c. Par tiem plašāk izteicies Šmits 1920, 66. Blakus šādai dievu radīšanai palaikam rodas vēlēšanas reliģiju pasaules dažādība un pret­runās ieviest kārtību, sistēmu, turklāt tādu, kas varētu apmierināt mūslaiku cilvēku. Tāds piemērs ir I. Ziedoņa konstruētais Māras lietu veidošanas un pārveidošanas rits, matērijas tapšanas un pārtapšanas rits. Viņš vēl piezīmējis, ka, tā ieraudzīti, senlatviešu simboli kļūst saprotami (Bēr­ziņa 16). I. Ziedonis savu subjektīvo domu pamatojumam velti atsaucas uz senlatviešiem un maldina sevi un savus lasītājus. Senlatvieši gan nav ieraudzījuši matērijas ritus, vēl mazāk viņiem to palīdzēja darīt kāda dieve ar vārdu Māra. . v _ .

5 It pareizi jau V. Greble un H. Strods ir atzinuši, ka šie svētki ir seni vasaras saulgriežu svētki, piezīmējot, ka to Līgo nosaukums pārņemts no dainas šai cikla bieži dziedātā piedziedājumā līgo (LME 2, 380); pēc tam to pārņēmis pat Z. Balevics (LPE 5, 2, (751)). Karulis (1989) par to izsaucas: «meli!» — zināms, bez lietišķa pamatojuma. Te der atgādināt, ka gudrākie Maskavas biedri strīdā ap latviešu Līgo svētkiem nāca palīgā un paskaidroja, ka tie tomēr ir saulgriežu un auglības svētki (LM, 1989, 24. jūn.).

6  Par to plašāk esmu izteicies 1976, 312.

7  Alojas kā Smits, apgalvodams, ka viņš nezin, kas notiek šais svētkos, vai ka nav zināms, vai tas zīmējas uz kādiem zināmiem pagānu svētkiem, tā Karulis, apgalvodams, ka viņš zin, ka Jāņu tradīciju sākums sniedzas aizvēsturē (1989). Viņš domā, ka tā, ir kāda sena tradīcija, kas, kā parasti, ir saistāma ar indoeiropiešu jēdzienu, nezinādams, ka Saules kultam ir centrāla vieta cilvēces reli­ģisko priekšstatu pasaulē, it sevišķi Tuvajos un Tālajos austrumos. Mazu, bet teicamu emocionāli iekrāsotu rakstu ir devusi I. Čaklā (Vasaras saulgrieži), uzrādīdama šo svētku universālo raksturu. Taču autore nav spējusi vai gribējusi atbrīvoties no naeionālromantikas spaidiem, ka datējot šo svētku izcelšanos droši vien vismaz ar indoeiropiešu (!) kopības laikiem — 5., 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras —, tā sakot, ka varbūt tomēr bijis kāds skaniski līdzīgs indoeiropiešu vārds, varbūt tiešām tam saistība ar romiešu Jānusu. Priekš kā šī tīksmināšanās ar tādiem hipotētiskiem minēju­miem? I. Čaklajai noskaidrot reliģisko stāvokli Latvijā 5. un 4. g. t. un tamlīdz Jāņu svinēšanu var palīdzēt Apals (1986, sevišķi 90. Ipp.). Tas jāsaka arī par Laubertes pārdomām (1988). Ieskatī­šanās Roscher 1890 2,15—55 būtu palīdzējusi visiem latviešu Jāņu svinētājiem no Romas atgriezties Latvijas lauku sētā.

8  Citēts no vienīgā man pieejamā avota — Bērziņa, 105. Taču autorei ir paslīdējis garām, ka E. Melngailis atšķirībā no K. Barona pateicis, ka šais svētkos atnāk visu gadu gaidītais Saules augstums, ne Jānis. Ja to negribētu ievērot, tad būtu jāatzīst, ka Jānis ir Saules cits vārds. Skat. iepriekšējā piezīmē teikto.

9 TDz 1929, 64.

10 Biezais 1957. Tekstā iekavās minētie numuri norāda uz attiecīgo ierakstu manuskriptā. _

11 Par latviešu rakstu valodas izveidošanos teicamu ieskatu sniedz Ozols 1965, 11. Darbā izman­toti vairāki mani raksti, neminot manu vārdu. A. Ozols man personīgā sarunā šos darbus pieprasīja un vēlējās izmantot. Tas ir noticis. Taču viņa darbs ir publicēts pēc nāve_s. Mana vārda noklusēšana ir izskaidrojama ar boļševiku barbarismu. Šī manu darbu grupa ir publicēta 1973. Ł• .

12 Speciālisti lingvisti, analizējot Šos dažādas rakstības rakstus, varētu noteikt rakstītāja tautību. Ka to starpā varēja būt latvieši, ir zināms: to rada arī daži vārdi ar pareizām latviešu vārdu ga­lotnēm. piem., Makstneks, Suttis u. c. _ _ _

13 16. gs. kļūdas varēja rasties 1 valodas neprašanas dēj, bet vēl tik vēlu kā 20. gs. tās varēja rasties arī politisku u. c. motīvu dēļ. Skat. Biezais 1986, 9.

14 Endzelīns 1971, 2, 106. Lingvistiem nopietni būtu jāpārbauda, izmantojot Endzelīna, 1971, 50 §., teikto par ā>o>uo. dažās izloksnēs arī ā>oa maiņu. Tas tad apliecinātu jezuītu manuskriptā redzamo Jāņa vārda izveidošanos.

15  Te atstājam pie malas dažādos sakaros un dažādās variācijās Brastiņa atkārtoto Māras vārda etimoloģisko sakaru ar zviedru lietuvēnu muro, slāvu mctrci ģermāņu mar, krievu kikitnor — u. c. TDz 1929, 78, tāpat Brastiņš 1967, 7. Pēdējais man zināmais mēģinājums noteikt Māras būtību, at­saucoties uz ide. sakni *merun citu valodu līdzīgiem vārdiem, kas atvasināti no tās ar pavisam citu saturu, pieder R. Drīzulei. Viņa. atkārtojot Brastiņu fantastiskos uzskatus, sakās zinām gan Māras sakarus ar augšējo un anakšejo pasauli, rran arī saistību ar ūdeni, gan Iemiesojumu čūskā (632), Ne Drīzule, ne viņas priekšteči nav uzrādījuši kādus nopietnākus valodnieku pētījumus, kas balstītu Šādus apgalvojumus. Viņi apmferinājuSfcs ar Māras vārda fonētisko līdzību ar citu valodu vārdiem, lai pēc tam uz šī pamata celtu savas spekulācijas. Par vārdiem, kas etimoloģiski ir saistīti ar ide. sakni *merun ar dažādiem tās paplašinājumiem, ir izteikušies valodnieki Pokorni 1.733 un plašāk Walde 2,272. Latviešu vārdam Māra ar to nav nekāda sakara. Uz to savā laikā ir atkārtoti aizrādījis P. Smits un sīki iztirzāiis Biezais 1955. Skat. arī zinātniskās nasaiiīes reakciju un manu mēģinājumu nalīdzēt latviešu etimoloģisko' sakaru meklētājiem: Biezais 1983, 151.

16 Kalve 1988. Viņa mēģinājums lokalizēt Māras dainu izcelšanos galvenā kārtā Vērgalē ir bez kāda pamata.

17 Karulis 1988. Tā ka Kalve atsaucas uz P. šmitn. L. AdamoviČu un mani, tad viņš vēršas pret šiem pētniekiem, mēģinot to personas padarīt aizdomīgas ar dažādām invektīvām — galvenā kārtā, ka tie kā kristīgi cilvēki nespēj pareizi domāt. Cik dziļš ir dievturu naids pret kristīgajiem, rāda viņu vadošā darbinieka nunat rakstītie vārdi: «Karogs tiek apgānīts, nevis iesvētīts, ja to dara ne­latviskas ideoloģijas pārstāvji melnos, ģermāniskos paltrakos, skaitot senebreju lūgšanas! Kur tad bija šie melnsvārči un viņu Dievs, kad mūsu tauta un valsts veidojās un it sevišķi kad viņai gāja pāri visu gadsimtu stagnācijas vttņi?» (Tupesis, 1989). Te dievturi sasaucas ar bojševiku propagandu.

18      Par sinkrētisma veidošanos ir pieejami loti plaši pētījumi, no kuriem norādām tikai uz dažiem kuros atrodamas plasakas literatūras norādes: Hartman 19C9; Biezais 1975; it sevišķi Rudolph 194 ss'

ŠS^p^eMtrz^r 12inā ‘nieki ,APa,S) ŁaSlia ‘ijUSi ‘3UtaS ^Mt.S

19 Biezais 1955, 337.

.. 20 ye l.talak ..let Allcllis (1989a): «Neba bez iemesla misionāri un krustneši savā laikā tieši Livo­nijai piešķīra Maras zemes un Rīgas bīskapa katedralei — Māras baznīcas vārdu.» Paliesi to vini lidojumiem atraisīšanas no zemes un vēsturēs saistībām viņam paver iespēju augstiem sapņu

21 Skat. Biezais 1955, 75.

darbāK fl965).ŠO speciāl ° jauts J'lMnutā rar veclatviešu tekstu rakstību ieteicams ieskatīties A. Ozola

^Enrf?plīns 1001 ir 1071 die ņas bija kļuvis par etimoloģiju un «skaniska līdzīguma» upuri

(Endzelīns 1903, ari 1971, 1) par to: Biezais 1976, 14. Ka kuriozs jamin J. Lautenbaha P Smita un pseidodievietes Kārtas vārda etimoloģijas skaidrojums. Lautenbahs to saista ar grieķu verbu ketro (ar nozīmi nogriezt, nocirst ), no ka tad viņš secina, ka Kārta ir nāves dieviete un atbilst vienai no grieķu moirām (1894, 16. un 1896, 1, 151). P. Smits saka, ka latviešu materiālā nav nekāda pamata .1. Lautenbaha apgalvojumam par nāves dievieti. Viņš tās vārdu atvasina no verba Kārtot. Tad dieviete Kārta kārto to, ko Laima ir nolēmusi un uzlikusi tai kārtot (1926, 29). Brastinš savukart doma, ka Kārtas vārds ir atvasināts no verba kārt, kas tad saistītos ar priekštatu par supuļa karsanu un sakara ar to varētu saistīt ar skr. kartr, kas tad nozīmētu nogatavošanos (turpat). Par visām šīm fantastiskajām etimologijām, skaidrojot iedomātas dieves vārdu. — Biezais 1955, 106,337.

Vēstulēs 130. Sai lieta citi nav bijuši tik maigi ka A. Cālīte. Tā mācītājs Steiks jau pagājušā gadsimta beigās kļuva populārs ar savam ironiskajām piezīmēm par latviešu vārdu etimoloģijām; Maskava,_ vieta kur maz kāva; Odesa — o, desa! Kopš tā laika tādām nepamatotām etimoloģiju meklešanām tauta ir devusi savu nosaukumu — šteikisms. Pēdējā laikā sarkastisku rakstu par to devis L. Streips.

IZMANTOTA LITERATŪRA

Ancītis V. 1989. Latviešu mātes. LM, 13. maijā.

” 1989a. Par sirdsapziņām. LM, 1. jūl.

Apals J. 1986. Arheoloģiskie pieminekli Gaujas nacionālajā parkā. Rīga.

Bērziņa V. 1989. Tautasdziesmas gājums. Rīga.

Biezais H. 1955. Die Hauptgöttinnen der alten Letten. Uppsala.

” 1957. Das Kirchenbuch der St. Jakobkirche in Riga 1582—1621. Uppsala.

1973. Beiträge zur lettischen Kulturund Sprachgeschichte. Acta Academiae Aboensis, 47,

2,    Abo.

1975. Transformation und Identifikation der Götter im Synkretismus. Temenos 11.

1976. Lichtgott der alten Letten. Stockholm.

” 1983. Šķautnes. East Lansing.

1986. Saki tā, kā tas ir. East Lansing.

Brastiņš A. 1967. Māte Māra. KHvlande. _

Čakla I. 1988. Vasaras saulgrieži. Līgo. Rīga.

Drīzule R. 1957. Latviešu precību ieražas. LT 3.

Endzelīns J. 1902. Lettische Etymologien. Endzelīns 1971ss I.

1951. Latviešu valodas gramatika.) Rīga.

1971ss. Darbu izlase. Rīga.

Hartman S. 1969. Syncretism. Stockholm.

Kalve 1988. [Kalniņš V.] No apceres «Latviešu mitoloģija». LM, 6. maijā.

Karulis K. 1988. Vai latviešu Māra ir Svētā Marija? LM, 8. jūl.

” 1989. Jana senās saknes. LM, 24. jun.

Klotiņš A. 1985. Mantojums un mantošana. Māksla 3.

” 1987. Mūzika un idejas. Rīga.

Konstants Z. 1989. Jēkabs Bīne un latviešu ornaments. Latviešu lietišķā māksla. Sast. B. Sturme. Rīga.

Kundziņš K1948. Kristus. Giinzburg.

Lauberte E. 1988. Jāņu svētku nozīme. Akadēmiskā dzīve 30. Mineapole.

Lautenbahs J. 1984. Par likteņa-deevibām jeb trim Laimiņām. ZKR 9.

1896. Ocerki iz istorii litovsko-latiškago narodnago tvorčestva. Dorpat.

Līdeks O. 1940. Latviešu svētki. Rīga.

LM — Literatūra un Māksla. Rīga.

LME — 1967. Latvijas PSR Mazā enciklopēdija 1—3. Rīga.

LPE — 1981. Latvijas padomju enciklopēdija. Rīga.

LT — 1955 ss. — Latviešu tautasdziesmas 1—3. Rīga.

LTDz — 1952. Latviešu tautas dziesmas. Red. A. Svābe u. c. Copenhagen.

Ozols A. 1965. Veclatviešu rakstu valoda. Rīga.

Pokorny J. 1948. Indogermanisches etymologisches Wörterbuch. Bern.

Roscher W. 1890. Ausführliches Lexicon der griechischen und römischen Mythologie 2 Leipzig Rudolph K. 1979 Synkretismus — vom theologischen Scheltwort zum religionswissenshaftlichen Be­griff. Humanitas Religiosa. Festschrift für H. Biezais .Uppsala.

Streips L. 1958. Zinātnisks ieskats latvju senvēsturē. Jauna gaita, 18.

Smits P. 1926. Latviešu mitoloģija. Rīga.

Tupesis J. 1989. Mani tirda divas lietas. LM. 1. jūl.

Walde A. 1930s. Vergleichendes Wörterbuch der indogermanischen Sprachen Leipzig Vēstules 1988, Vēstules Latvijas Kultūras fondam. Sag. Aija Cālīte. Karogs 7.

P.S. Autors literatūras sarakstu veidojis pēc ASV Harvarda universitātē izstrādātās sistēmas.

Fragments

Viņas valsts bija tikpat liela un plaša kā Māras valsts šai saulē, jo pie viņas nonāca beigās visi, kas bija dzīvojuši. Ja sākumā, kad Dievs laida pasauli, viņas mājokļi bija galīgi tukši un viņa pati sarāvusies maziņa kaut kur izplatījumā, tad, laikiem ejot, viņas zeme pletās arvien lielāka un tur saradās arvien vairāk veļu, kas mita dīvainā, spokainā un neīstenā pasaulē. Gaisma tur bija palsa un miglaina, veidoli neskaidri un netverami, lai gan joprojām saglabāja dzīvības izskatu. Ik veidols, ja pie tā pieskārās kāds no dzīvo pasaules, sabruka un izira, bija dzestrs un mīksts kā atdzisis pirts gars. Dīvainas tumšas puķes bez smaržas ziedēja pelēkos laukos, kur iznira svītras gaisā, reiz dzīvojušu cilvēku un lopu ēnas, nonēsāti dzīvības apvalki. Drūmi un klusi gulēja ūdeņi. Mēmi viņu krastos kvernēja tie, kas gaidīja tālāku pārcelšanos uz Aizsauli, kur atkal bija priecīgāka un gaišāka esamība, jo atradās tuvāk Dievam. To­mēr arī saules pilnajā dzīvē bija daudzi, kas ilgojās vēju valsts, kas bija noguruši no mūžīgā dedzinošā dienas spīdekļa, no dzīves nastām un grū­tuma un ko bija pievīluši viņas solījumi un mīlestība. Tie tad piesauca Veļu māti un lūdza tai kapa atslēdziņu, un aizgāja skumji neatskatīda­mies. Veļu māte attecēja klusiem velaiņu soļiem bez vaida, kā miglas tēls.

«Manā valstī nogurušie rod mieru. Te nav vairs sāpju un ilgu,» viņa mēdza teikt kā aicinādama. [. .]

Pienāca dievaiņu mēnesis, tumšās rudens naktis ar drūmajiem vējiem, un veļi taisījās sērst pie dzīvajiem, jo viņi zināja, ka tagad tiem klāti mielasta galdi viņu vecajās mājās, ka tuvinieki gaida viņus. Gāja pat tie, kas veļu valstī pavadījuši vairākus mūžus, un pats sirmākais cēlās no saviem simts mūžiem un teicās: griboties šim redzēt savu tautu, kā viņa tagad dzīvojot, vai neesot aizmirsusi senos tikumus, Dievu, Laimu, mātes. [..]

Kad vējš tumsā visdrūmāk šalca pār kapukalnu, tad viņi laidās kā paipalas pulkā uz savām dzimtām mājām. Neizskaitāmi pulki, paaudžu paaudzes, dzimums aiz dzimuma dzīrās apciemot savu tautu, savus pēc­nācējus un tuviniekus. Senie ve]i daudz ko atrada pārmainījušos, daudzas lietas tiem bija svešas. Tauta gan bija uzcēlusi pilsētas, brīva kļuvusi, bet mazāk skanēja dziesmu zemes ārēs, savus jaunos ļaudis tā bija no­sūtījusi veļu valstī. Tekājot pa māju pagalmiem, apstājoties zem sirma­jiem kļaviem un ošiem, purinot rasu no vecām ābelēm, veļi gan atrada zem simtu kāju zīmēm pēdas, ko tie minuši, dzīvi būdami. Arājs pie ratnīcas sienas sataustīja vecās aramās sakas, kam viņš kādreiz bija cir­tis sakkokus no svēdrainā bērza, tās nu te stāvēja starp jauniem un sa­vādiem rīkiem, kas tumsā šķita baigāki par veļu valsts priekšmetiem. Kūlējs rijā vēl sagrabināja spriguli, ko viņa rokas bija cilājušas priekš vesela mūža, un tagad spriguļa raksta vietā dūca tvaika vilcēji un dzi­nēji. Tautu meitas zīļu vainags vēl karājās pie klēts sienas, un šķirsts zvilnēja kaktā ar pašaustiem dvieļiem un palagiem. Dažai sirmai velainei māmuļai apbira asaras, kad viņa redzēja savus bērnus pie vakariņu galda metam kumosus nobļodas pār plecu veļu ēsmai un pieminam aiz­gājušo. [. .]

(Veselis J. Latvju teiksmas. 50.—58. lpp.)

Šogad mēs viņu bieži traucēsim, piesaukdami no veļu valsts, jo vasarā Kārlim Straubergam aprit 100 gadu, bet ne jau tāpēc vien. Drīzāk gan tāpēc, ka beidzot būsim sa­pratuši: bez viņa veikuma mēs nekad nespēsim nopietni ap­zināties un pētīt savu pagātni. To apliecināja ari milzīga rinda, kas pagājušā gada nogalē vijās pie Latvijas Kul­tūras fonda, lai parakstītos uz K. Strauberga «Latviešu bu­ramajiem vārdiem» divos sējumos un «Latviešu tautas pa­ražām», kā ari uz P. Smita «Latviešu tautas ticējumu» at­kārtotu izdevumu četros sējumos.

Zemnieka pamatīgums, optimistiska dzīves uztvere, pa­saulei plaši atvērts skatiens un ironiska skepse — tā K. Straubergu raksturo tie, kuri viņu pazina tuvāk. Un vēl: fakta svētums, priniaritāte pār teoriju — tik svarīga nostādne jomā, kas tā vien vedina uz fantāzijas lidojumiem. Kaut gan K. Straubergs turklāt vēl bija ari dzejnieks (krā­jums «Dienvidu skaņas», 1938), folkloras pētniecībā viņš tiecās stāvēt uz stingra zinātnes pamata. Tāpat kā P. Smits. Viņu abu dzīves gājumā (ja raugāmies uz viņiem kā tau­tas garamantu pētniekiem) ir daudz kopīgu iezīmju. Vis­pirms jau agrīna interese par folkloru. K. Straubergs dzi­mis 1890. g. 14. jūnijā Kurzemē, Džūkstes Lielstraģos. Viņa pirmā skola Pienavā-Džūkstē un skolotājs A. Lerhis-Puškaitis, šķiet, komentārus neprasa. Tad, kad bērnības iespaidi noslāņojušies, iegūluši personības pamatos, gara nemiers meklē ko vairāk, dzen pasaulē. Jelgavas ģimnāzijā mostas interese par antīko filoloģiju, un šī interese aizved tālāk — uz Maskavu — pēc fundamentālas izglītības. Tā tiek ari iegūta, no 1909. gada līdz 1916. gadam studējot klasiskās valodas un literatūru Maskavas Universitātē un arheoloģiju Maskavas Arheoloģijas institūtā.

P. Smits pie nopietniem pētījumiem latviešu folklorā nonāca, izcefojies pa puspasauli Austrumu virzienā, K. Strau­bergs kā pasaku tēvadēls izvēlējās ceļu caur Rietumiem, caur klasisko kultūru, un tādējādi abu pētījumos netieši ir klāt milzīga bagāža, ko dod šāds kultūras pamats, plašais pasaules skatījums, kas atšķir viņus no tiem latviešu folklo­ras pētītājiem, kuri pasauli redz tikai caur latviskuma pirtslodziņu. Un tieši P. Smits un K. Straubergs (tāpat kā

H.   Biezais) apliecina, ka savas kultūras savdabību, skais­tumu un īpatno spēku vislabāk iespējams saskatīt no pla­šāka kultūras konteksta, jo netraucē viltus pretenciozltāte uz savas tautas īpašo izredzētību.

Par K. Straubergu droši vien vēl rakstīs daudz, taču inte­resentiem īpaši var ieteikt gadagrāmatas «Varavīksne» 1990. gada laidienā publicējamo I. Kursltes apceri.

Mēs gribam dot iespēju ielūkoties Stokholmā sērijā <rNordiska Museets Handlingar» 1949. gadā zviedru valodā izdo­tajā monogrāfijā «Lettisk folktro om de doda» («Latviešu tautas ticējumi par mirušajiem»), kas latviski līdz šim nav tulkota. So darbu K. Straubergs sarakstījis emigrācijā, strā­dājot Folkloras institūta arhīvā Stokholmā. Grāmata ir pie­ejama 7.A Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļā, un tajā ir apjomīga anotācija vācu valodā, kā ari plaša bibliogrā­fija. Žurnāla publikācijā zinātniskās atsauces reducētas. Vēl jāpiebilst, ka šī grāmata iedvesmojusi zviedru rakstnieci Birgitu Trocigu, rakstot romānu «Dūņu karaļa meita».

Jolanta Mackova

Fragmenti

Atrast kādas tautas reliģijas saknes — tas sagādā lielas grūtības un kļūst ie- spējams vienīgi tad, ja mēs soli pa so- lim, kārtu pa kārtai dosimies atpakaļ no patlaban dzīvajām tradīcijām līdz to visvecākai pakāpei, no kuras mantotie jēdzieni laika gaitā aizvien vairāk nolī- dzināti un dažādu ietekmju sagrozīti. Tautas ticējumi saglabājušies līdzās oficiālajai reliģijai, kaut ari tie tika kva- lificēti kā māņticība, bet māņticība, īsi sakot, ir tā ticējumu daļa, kuru valdošā reliģija un zinātne uzskatījusī par maz- vērtīgu un apkarojusi. Taču māņticībā tie uzskati, kuri attīstības gaitā atmesti kā nederīgi un nobīdīti malā, turpinājuši dzī- vot. Līdzīgi ir ar kulta un maģiskajām paražām, kas mantotas no paaudzes pa- audzē. Tādējādi kultūras vēstures skatī- jumā māņticība iegūst sevišķu vērtību, jo tieši šis malā atstumtais materiāls ir viens no labākajiem veco laiku lieciniekiem. Tas skar ikvienu tautas tradīciju veidu. Daudzi ar nāvi un apbedīšanu sais- tīti tradicionāli rituāli vairs nav pilnīgi skaidri pēc savas nozīmes, un tos nevar saprast bez zināšanām senvēsturē. Dau- dzi no tiem ir jau aizmirsti, turpretī citi saglabājušies — pa daļai tautas tradī- cijās, pa daļai vecos rakstos. Salīdzinot šīs liecības ar arheoloģiskiem atklājumiem, ir iespēja gūt skaidrību par kādreiz tik nozīmīgajiem rituāliem. Tādā pašā veidā varētu salīdzināt folkloras un etnoloģijas materiālu ar senākiem un jaunākiem his- toriogrāfijas avotiem un tā pārbaudīt mūsu rīcībā esošo materiālu. Kamēr šāda salīdzināšana nav notikusi, nedrīkst nevērīgi attiekties pat pret ziņām, kas sākumā šķiet fantastiskas, vai noraidīt tās.  

Ir nepieciešams salīdzinājums ar citām tautām. Pētot Latviju, sevišķi liela nozīme piešķirama prūšu un leišu materiālam, jo šīs trīs tautas saista tuva radniecība un tās pieder pie vienas un tās pašas — baltu tautu — grupas.

III. 5. Dvēseļu mielasti

Saskaņā ar latviešu tautas ticējumiem sakari starp mirušajiem un dzīvajiem dzimtas locekļiem nekad nav pārtrūkuši, viņi sastopas dzīvē, darbā un dzīrēs. Sīs kopības jūtas starp dzimtu un viņā saulē aizgājušajiem tuviniekiem nav savienojamas ar bailēm no mirušiem un vēlēšanos tikt no viņiem pēc iespējas drīzāk vaļā. Lielajos dvēseļu laikos tos lūdza pie sevis. Saimniekam vienam pašam bija tiesības stāties ar viņas saules vie­siem sakaros: viņš aicināja tos, viņš arī raidīja prom. Kad rudenī tika svinēti pļaujas svētki, tos saistīja ar mirušo svētkiem. Tā kā viņā saulē aizgājušos ģimenes locekļus mēdza uzskatīt arī par palīgiem, kas labdarīgi ietekmē lauku un zemes auglību, tad mājas saimnieks ar īpašu pateicību un labvēlību aicināja viņus uz mielastu, kad raža bija laba bijusi. Zemkopim darba gada sekmīgam noslēgumam ļoti svarīga bija saskar­sme ar viņas saules spēkiem un lielo senču pulku, kas jau savu mūža darbu bija ieli­kuši dzimtajā druvā.

Katoļu baznīca, tiekdamās pēc sakritības, centās panākt, ka mirušiem veltītos svētkus rīkotu benediktiešu 998. gadā ieviestajā «visu dvēseļu dienā», t. i., visu svēto dienā —

1.   novembrī. Pāvests Jānis XIV 1006. gadā to gan noteica visai katoļu pasaulei, tomēr vecos «dvēseļu laiku» rituālus nevarēja uzreiz nedz izskaust, nedz arī padarīt par pa­rastu lūgšanu ceremoniju.

«Visu dvēse]u dienai» vajadzēja pārņemt visas mirušo kultam raksturīgās paganu ieražas, un «visu dvēseļu» pielūgšana patika, tāpat ka agrāk, noteiktās dienās, bet dažādās zemēs dažādos gadalaikos. Slāvi to svētīja pavasarī, romiešiem Parentalia bija no 13. līdz 20. februārim, Feralia — 21. februārī uti Caristia — 22. februārī. Lat­viešiem dvēseļu laiks (veļu laiks) mēdza ilgt vienu mēnesi, proti, no 29. septembra līdz 28. oktobrim; ap Ziemsvētkiem dvēseļu laiks skaitījās vismaz «divpadsmit naktis».

Tā saucamie dvēseļu mielasti ir pazīstami kā no kapu, tā arī no māju kultiem. Tie vairāk domāti pašiem mirušajiem nekā dvēselēm. Dvēselei nevajag ne ēdienu, ne dzē­rienu — tā teicis jau svētais Augustīns —, bet to vajag mirušajiem, kuri mīt kapu kalniņā un kuri var arī iegriezties savās mājās, lai tiktu tur mīļi uzņemti.

Pie latviešiem bija pieņemts katru pirmdienu šajā laikā uzskatīt par dvēseļu dienu, tāpat arī katru ceturtdienas vakaru. Tad mirušos mēdza jo sevišķi pieminēt. Zviedrijā tas pats notika ceturtdienas vakarā pēc saules rieta — ticēja, ka tad mirušie viesojoties mājās. Arī igauņiem ceturtdienas vakari bija svēti.

Ir viegli saprotams, kādēļ rudenī un ziemā kulta darbībām kapos bija mazāka no­zīme, nekā tām bija mājās, bet vasarā — otrādi. Tumšo gadalaiku īsajās, lietainajās un aukstajās dienās kapus apciemoja uz īsu brīdi un parasti mēdza lūgt, lai mirušie nāk uz silto māju. Lietuvā atceres svētkus mirušajiem vecākiem un radiniekiem svinēja oktobrī; dažkārt šais svētkos pie kapa mēdza raudāt un žēloties — jo īpaši atraitnes, kas tad dziedāja par saviem vīriem un slavēja viņu tikumus un izveicību. M. Strijkovskis (Stryikowski) saka: «Lietuvā un Zemaitijā arī zemnieki tura maltītes mirušiem par piemiņu, un, kad sāk ēst, saimnieks ņem lielu karoti miltu, kas malti no dažādas labības, kā arī sāli un vīraku un, pēdējo aizdedzinājis, saka: «Par visiem mūsu drau­giem.» Maltītē tāpat neaizmirsa Zemes māti un Veļu māti. Ja svinības notika mājās, arī tad upurēja.» Tā Lazīcijs (Lasicius) stāsta par lietuviešiem: «Upurē dvēseļu dievie­tei Vielonai (sal. latviešu Veļu māte), kad tiek mieloti mirušie.»

Loti uzskatāmi viņš aprakstījis Iļģu svētkus, kas svinēti ap 2. novembri: mirušos sauca no kapa un ielūdza uz mielastu, un sanesa tik daudz krēslu, mēteļu un drēbju gabalu, cik mirušo gaidīja.

1570. gada Kurzemes baznīcas likumos sastopam nosaukumu Dwessel-Meley (dvē­seļu mielasts): «Vēl mazāk vajaga vairs ciest izplatīto pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļiem līdz Visu dvēseļu dienai notika nekristīga un bezdievīga dvēseļu mielošana (Dwessel-Meletj), kad viņi visas pirmdienas nes kautos upurus, tāpat arī vārītu ēdienu saviem mirušiem sentēviem, draugiem un radiem un Visu svēto dienā dvē­seles tīra un mazgā. Visu teikto baznīckungiem un priekšniecībai nebūs ciest, tāpat kā arī citu elku pielūgšanu svētkos — jo īpaši Ziemsvētkos.»

No 16. gs. beigām saglabājušies vairāki jezuītu ziņojumi, kas jo īpaši skar Latgali. 1598. gada ziņojumā teikts, ka ļaudis vajadzētu pamācīt atmest paradumu mirušo dvē­selēm dot ēdienu. Viņi vispirms izlej pagaldē ūdeni, tad ieliek stāvu bjodās karotes, tad aizdedzina gaišā dienā vīraku un vaska sveces, pēdīgi aiznes ēdienu uz kapu, pēc zīlēšanas piesauc mirušā vārdu un atstāj tur ēdienu traukos, lai naktī mirušo dvē­seles pārnākušas varētu ēst. Pa to laiku tur jau gadās suņi, kas ēdienu norij, bet viņi domā, ka dvēseles to visu apēdušas.

Jezuītu pāters Pēteris Ktilēsijs (Petrus Culesius), kā tas rakstīts 1599. g. vēstulē, ieskatījis, ka tas, ar ko nodarbojas dvēse]u piemiņas dienās, ir blēņas: «..viņi klāja galdus, bet nelietoja ne sāli, ne etiķi, izslaucīja māju kārtīgi tīru, izpušķoja krēslu un nolika to istabas vidū, apkārt aplika sienu un tur nolika ēdienu. Kāds vecs priesteris ieņēma vietu krēslā; dažas vecas sievas stāvēja viņam aiz muguras un palīdzēja iz­saukt šais mājās mirušo dvēseļu vārdus. Kad tā bija izdarīts, viņš uzrunāja mirušo ēnas, itin kā tās būtu klāt, pārmeta tām nolaidību, aizsargājot sētu pret neražu, kā arī atvairot nelaimes no mājlopiem un sekmējot darbus. Visbeidzot viņš mudināja tos šajās lietās neizrādīt kūtrību, lūdza ieņemt vietu (accubitu) un ēst. Lai darītu tās prie­cīgas, priesteris sajauca dzērienu, lejot no viena trauka otrā. Kad mielasts bija galā, viņš sita ar savu cirvi pret vara trauku un skaļā balsī teica šādus vārdus: «Ejiet tūdaļ savu ceļu, kaut pie ļaunajiem gariem (ad cacodaemonem). Jūs esat gana ēduši un dzēruši, tā ka tagad esat paēduši.» Lai neviena dvēsele nepaliktu un kaut kur neno­slēptos, viņš, dauzot visos kaktos, dzina tās iet savu ceļu. Visbeidzot viņš svieda cirvi pāri slieksnim strautā, lai tas tiktu notīrīts, ja kāda dvēsele tomēr būtu paslēpusies. Tāpat viņš svieda saslaukas no istabas strautā, lai tās dvēseles, kuras palikušas, no­slīktu ūdenī. Kad visi pēcāk salasījās, viņš paņēma vaska sveci, kas bija degusi no paša sākuma, norāja visus, kas aizgājušajā gadā bijuši naidīgi noskaņoti, un nolika vēl degošo sveci vietā, kur to nevar redzēt. Uz galda tika noliktas divas alus krūzes, pries­teris iededzināja divas jaunas sveces (luminaria). Pēc tam viņš pacēla lielāko krūzi un lūdza..»

P. Einhorns savā darbā «Wiederlegungen…»' ieražu mielot dvēseles atvasina no grieķiem. Vēl viņa laikā tā nebija pilnībā atmesta vai iznīcināta, bet pastāvēja slepus: «..un tiem tāpēc bija īpašs laiks nolikts, proti, no Miķeļdienas līdz Sīmaņa un Jūdas dienai (no 29. septembra līdz 28. oktobrim). Sais četrās nedējās viņi turēja dzīres un cienastus mirušiem, mielodami savu mirušo radinieku un draugu dvēseles. Tās viņi

sauca vārdā, tāpat kā grieķi reiz to darīja. Un vēl šobaltdien ir parasts, ka viņi ik gadu noteiktā laikā mielo vienas un tās pašas dvēseles, tāpēc šīs četras nedēļas, kad tādas lietas mēdz notikt, sauc sevišķā vārdā \Velle taick (veļu laiks). Jo trakāka un bezdievīgāka kāda lieta ir, jo ciešāki pie tās turas māņticīgie un elku pielūdzēji ļaudis, jo grūtāki ir viņus no tā atturēt. Jo šādi cilvēki šai elkdievībai un māņticībai pieraksta visu savu laimi un labklājību. Un daudzi joprojām žēlojas — ne vien slepeni, bet pil­nīgi atklāti —, ka vairs nevarot tik brīvi kā agrāk mirušo dvēseles mielot. Jo, kopš tas ticis aizliegts un viņi to arvien vairāk pametuši novārtā, viņiem laupīta visa laime un labklājība un kā atmaksa viņus piemeklējušas visvisādas nelaimes, kuras tie, kuri vēl joprojām seko šai paražai, nav piedzīvojuši vai pamanījuši, bet vispār piedzīvojuši daudz laimes un svētības …»

Pie šī jautājuma P. Einhorns atgriežas grāmatā Historia letlica2 (13. nod.):

«.. kad viņi bija apglabājuši savus mirušos, viņi rīkoja tām pašām dvēselēm ik gadu noteiktā laikā — proti, rudenī oktobra mēnesī, — kādu convivium vai mielastu, kad viņi gatavoja dažādus ēdienus;, tos viņi nolika uz grīdas istabā, kas izraudzīta un sakārtota šim nolūkam, kā arī izkurināta un izslaucīta; mājas saimniekam vajadzēja tur vēlu vakarā iet uzturēt uguni un saukt mirušos, galvenokārt savus senčus, vecākus, bērnus un citus piederīgos, lai tie nāktu ēst un dzert. Viņi bijuši tais ieskatos: ja «uguns turētājs», kā viņi ab ofļicio sauca mājas saimnieku, kaut ko dabūja redzet, proti, ja dvēseles ienāca un parādījās, viņam visādā ziņā togad būšot jāmirst; ja viņš neko neredzēja, tad dzīvošot visu gadu; tas kļuva par tādu kā signurn morlis vai nāves pareģojumu. Kad nu viņš ieskatījis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliek­šņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesa­minot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.»

1640. gada baznīcu vizitācijas protokolā konstatēts, ka Nītaures zemnieki nodarbo­jušies ar elku pielūgšanu, mielojuši dvēseles un tikai ar grūtībām spējuši no tā attu­rēties. 1679. g. Cesvainē bijuši rīkoti mielasti dvēselēm, kuri pēc tam sadalīti nabagiem. Agrāk tas noticis kapsētās, bet, kopš mācītājs nav to atļāvis, tas noticis traktierī.

Dvēseļu mielošana Visu svēto dienā un Visu dvēseļu dienā 1689. g. konstatēta Piebalgā, 1739. g. — Neuermūhlen un 1713. g. — Wohtfart, kur zemnieki klājuši galdus mirušo dvēselēm, kā arī 1740. g. Sissegal (Madliena) un 1774. g. Ļaudonā.

E. Birkelis3 mirušo svētku norisē izšķir vairākas daļas: ievada rituālus, īsteno mie­lošanu un svētku noslēgumu. Pie pirmās daļas piederējusi istabas sakārtošana un pārējie sagatavošanas darbi. Suojervi (Karēlija) iedzīvotāji, kad bija vienojušies par mirušo svētku laiku un vietu, nesa turp karoti, šķīvi utt. Sienā iedzina koka āķus, ienesa krēslus, gatavoja aukstos un siltos ēdienus, kāva aitu. Pēc tam svētku dalībnieki kopā gāja uz kapsētu un katrs sauca savu mirušo, kam savukārt vajadzēja ņemt sev līdzi citus mirušos līdz pat devītajai paaudzei, kā arī savus draugus. Pēc tam viņi agri rītā gāja uz baznīcu kopā ar mirušiem.

Latvieši dvēseļu svētkus lielākoties svinēja kā noslēgtus ģimenes svētkus. Ēdienu gan nesa uz kapsētu, bet citādi dominēja mājas kults. Kurināja krāsni, lai mirušie varētu sasildīties, kurināja arī pirti. No Miķeļiem līdz pat Visu svēto dienai mirušie senči, draugi un radi dabūja pērties un mazgāties; pēc tam tos vajadzēja mielot. Tas pats notika arī uz Ziemsvētkiem Skandināvijā. Kurināja uguni un dedzināja arī sārtu, lai dvēseles varētu sasildīties un redzētu ceļu. Dažādos veidos tās nāca ārā no kapa: pa lielākai daļai jāja uz saviem «jājamzirgiem», t. i., uz tiem dzīvniekiem, kuri bija kauti viņu bērēm (A. Lerhis-Puškaitis); viņus lūdza nedoties taisni pāri tīrumiem. Sakari starp mirušajiem un dzīvajiem ilga veselu mēnesi: dzīvie tad runājās ar miru­šiem, iztaujāja tos un stāstīja tiem, kas noticis; viss norisa vienā lielā dzīvo un mirušo radu pulkā.

1 Einhorn P. Die Wiederlegungen der Abgotterey and nichtigen Abcrglaubens, so vorzeiten ausz der

Heydnischen Abgotterey in diesem Lande entsprossen und biszhero im gcbrauche blie­ben . . . Riga, 1627, Scr. r. Liv. II.

2 Einhorn P. Historia Lettica: Das ist Beschreibung der lcttischen Nation . . . Dorpt, 1G49.

2 Birkeli E. Huskult og hinsfdighets tro. Oslo, 1944.

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

BIRGITA TROCIGA

Viena no ievērojamākām un oriģinālākām zviedru rakstniecēm, dzimusi 1929. gada

11.   septembri Gēteborgā. Studējusi mākslu un literatūras zinātni Gēteborgas universi­tātē. Bijusi avīzes «Aftonbladet» un žurnālā «BLM» («Bonniers Litter āra Magasin») līdzstrādniece. 1955. g. B. Trociga pievēršas katoļticībai. Daudzus gadus dzīvojusi Fran­cijā. Pirmais stāstu krājums — «No mīlnieku dzīves» (1951).

Birgitas Trocigas grāmatas nelīdzinās neviena cita rakstnieka grāmatām. Tās var lasīt kā drūmas, ļaunas pasakas par cilvēkiem, kuru likteņi ir baiju, ciešanu un bezce­rības pilni. Sīs bezprieka dzīves bieži vien tiek izdzīvotas novadā, kas ir tikpat naba­dzīgs kā cilvēki — tur pat daba nav tāda, no kuras varētu smelties mierinājumu, at­spirdzinājumu un atpūtu.

A.   Trociga ir teikusi, ka sacerēdama viņa domājot redzes gleznās. Ja negrib viņas stāstus saukt par pasakām vai leģendām, tās var saukt par vārdos ietvertām ainām, kas gleznotas ar ritmisku, suģestējošu prozu, kura tuva dzejai. Ik pauzei ir kāda no­zīme. Rakstnieces vārdu māksla tiek aktivizēta lasītāja domās, viņas stāsta māksla atgādina filmas mākslu. Pēc romāna «Slimība» (1972) ir ari uzņemta filma ar nosau­kumu «Ķeizars» (1979). «Izstumtie» (1957) ir viduslaiku leģenda, kas tēlo zviedru un dāņu ciņu laiku ap 17. gs. beigām. Karš skar visus: katra cilvēka rīcība veido viņa dzīvi. Sis ir pirmais lielākais romāns. «Stāsts no piekrastes» (1961) vēsti par notiku­miem viduslaiku pilsētā Zviedrijas dienvidos. B. Trociga rakstījusi arī isos stāstus, esejas, dzejoļus prozā — iznākušas piecpadsmit grāmatas. Rakstniece apbalvota ar vairākām prēmijām.

Birgitas Trocigas jaunākais romāns ir «Dūņu karaļa meita» (1985). Tas stāsta, ar kādām grūtībām cilvēki tiecas cits pie cita, tiecas laist saknes laikā, kad notiek aiziešana no laukiem uz pilsētu, no tīrumu un mājlopu pasaules uz mašīnu pasauli. Autore izvirza mūžīgos jautājumus par varu un viltu, par vainu un piedo­šanu, par jēgas meklēšanu un pašaizliedzīgu mīlestību.

Ir nabadzīgo divdesmito gadu beigas. Jauna sieviete aiziet no savu vecāku mā­jam — nelielas sīka zemes nomnieka sētas Skonē. Kāds cilvēks ir parādījies viņas dzīvē un pazudis no tās. No ši cilvēka atkarīgs sievietes drūmais, dramatiskais liktenis. Viņa postošās īpašības manto sievietes meita. Un pēc tam meitas dēls.

So darbu atzīst par Birgitas Trocigas daiļrades virsotni.

Rakstniece stāsta, kā radies romāna nosaukums: bērnībā viņa lasījusi tāda paša nosaukuma Andersena pasaku: «Atmiņas par to, drīzāk — atblāzmas no tās ir turpi­nājušas darboties manī. Tā bija pasaka par būtni — pa pusei dzīvnieku, pa pusei cilvēku, būtni, kurai piemīt divas dabas: pa dienu — cilvēks, kas cīnās ar dzīvi, bet pa nakti — nevainīga varde.»

Birgitai Trocigai ļoti tuva folklora. Viņa lasījusi Kārļa Strauberga darbus, un ro­mānā «Dūņu karaļa meita» ir daudz kas aizgūts no latviešu tautas ticējumiem.

Fragmenti

Bet tas, kas nedrīkst atcerēties, top vientuļš kā akmens.

*

Tas, kas aizliedz sev atcerēties, top smags kā akmens no aizliegtas atmiņas dzīves.

*

Un iesākums bija bijis tāds: saule piedzima kā zibens, viss iegaismojās vienā vienīgā mirdzošā acumirklī, no apvāršņa līdz apvārsnim ik smilšu grauds, stiebrs un skudra, un to ēnas spilgti iezīmējās jaunajā, mirdzošajā gaismā. Viss bija nekustīgs. Rasa garoja. Jūru un zemi, ezerus, purvus un pilsētas pārklāja varena, klusa gaisma. Saule bija par visu vecāka. Piedzimstot tā izlauzās no turienes, kur nekā nebija. Virs zemes loka atradās varenais, pulsējošais gaismas ugunsķermenis.

Itin viss dzīvoja saules elpas vilcienā. I<ur saules nebija, tur nebija nekā. Tur mita nāve. Nāve bija ēna, kas saules gaismā nogalināja visas lietas un būtnes. Nāve bija saules ēna. Tātad savā ziņā nāve ietvēra sevī saules dzīvi.

Jo tā spīdēja un dzīvoja arī ēnas iekšienē. Saules gaisma pārgrieza melno pasaules telpu un deva dzīvību mirušajam pavadonim, mirušajam brālim. Mēness ripa nebija mirusi, tā dzīvoja saules apgriezto dzīvi. Mē­ness apspīdēja ezerus un dūņu purvu un sauca jūru, līdz tā piecēlās no savas gultas un steidzās šurp. Mēness skats ielūkojās jūras ūdeni un krasta dubļos, purvezeros, dūņās, atkritumos, asinīs, miesas augļa kus­tības, nave.

*

Gāja laiks. Un laiks bija darbs, nebija nekā cita, nedrīkstēja būt ne­kas cits. Jo tas bija tāds apvidus, kurā darbs ir dzīve. Cilvēki gandrīz neredzēja cits citu. Viņi strādāja. Viņi nepacēla skatu, viņi neuzdrīkstē­jās, viņiem nebija jaudas. īstenībā viņi cits citu redzēja retāk nekā siļķi, kas ieskrēja tīklā, akmeni, pret kuru atsitās arkla lemesis, — tos pama­nīt lika šo lietu daba. Bet cilvēki — kāds iemesls bija tos īpaši redzēt? Kamēr viņi darīja savu darāmo, nebija nekāda iemesla. Galvas spieda smagas domas — aizņēmuma procenti, nodoklis* Viņi nepacēla skatu — kā lai viņi to spētu?

*

Arī dzīve izskatījās pēc krupja. Tā bija it kā neizveidojies bērns, it kā melna māte.

Tas bija brūnimelns radījums, kas tagad, vasaras vakara, gluži ne­kustīgi sēdēja uz akmens kāpnēm. Kāpēc tas bija atnācis līdz pat šejie­nei, no kurienes, ko tas gaidīja, tā arī palika nezināms. Tas tikai stingi tur sēdēja savā grubuļaini zvīļajā, tumšajā ādā. Acis kustējās, raidīda­mas uz visām pusēm tādu kā asiņainu skatienu. Rokas tas turēja izple­tis, mitrā, melnā āda starp pleznas pirkstiem nostiepusies un jutīga kā jaunpiedzimušā plakstiņi. Tas nebija ne īsti dzīvnieks, ne arī cilvēks — negatavs radījums, kura vēl nemaz nav, bet kurš bezpalīdzīgi vēlas būt.

Pa brīžam ādainās rokas izpletās un pēc tam atkal — kā krampjos — sarāvās. No kurienes tas nāca? Ko tas gribēja? Kāpēc tas gribēja sēdēt uz akmens, kas bija tik ciets, tik atšķirīgs no viegli ievainojamā ķer­meņa? Tas sēdēja tur kūtrs, mitrs, jutīgs, ievainojams vieglāk nekā jeb­kurš cits dzīvnieks (tik viegli samīt ar kāju šo mitro, gauso mīk­stumu…). —■ Beidzot tas nu rāpās no akmens ar rāpulīgām, taustīgām kustībām, kas atgādināja jaundzimuša bērna kustības. Ievainotā kustī­bas — it kā ikviens nelīdzenums, ko tas pārvarēja, darītu sāpes. Tad neveikls lēciens, gandrīz kā kritiens. Ievēlās tieši tumsā un bija nozudis. Nu tas bija prom citā valstībā. — Tāda bija dzīve — viegli ievainojama, negatava, bezpalīdzīga, itin kā vēl nemaz nebūtu pa īstam radusies.

Un ko lai dara ar tādu, kas ir tā izārdīts, ka nekad vairs nebūs salā­pāms, kamēr vien mirdzēs zvaigznes?

Kas ir tā izārdīts, ka kļūst par sākumu tai lielajai dienai, kad bruks pamati, bēgs zeme, no debesīm kritīs zvaigznes un jūra, kas ir esības gals, šļāksies pār visu zemi?

*

No kurienes nāk domas? Vai no tumšās dzīles, kas ir aiz redzama­jām zvaigznēm un vada tās? Vai no pasaules izplatījuma neredzamo sēklu virpuļojošajām straumēm? Vai no nakts, no sapņiem, kurus nevar atcerēties tāpēc, ka to izteikšanai trūkst vārdu? Vai no sarkano vai balto asinsķermenīšu planētu sistēmas? No ezera vai upes ūdens, kad tas ceļas? Vai kad tas krītas? Vai no jūras dziļuma, ko redz zivju mazuļu acis? Vai no dumbrāja dūņu pamata, kas nav pamats, bet tikai viena vienīga melna grimšana?

Bet kādu dienu doma ir klāt. Tā līdzinās miesas auglim: tā ir smaga, nezināma. Kas tā ir?

Vienā dienā kāds sāk zīmēt. Zīmulis slīd pār papīru. Šķeļ lapu, mēro, ēno. Tā ir pasaule, kas nāks.

Satumsa. Lietus bija mitējies, bija pilnīgi kluss. Vienā debesu pusē atkal nekustīgi stāvēja smagā mākoņu siena. Turpretī otrā pusē bija dzid­ras un tīras vakara saulrieta debesis — rāmas, skaidras, neizmērojami mie­rīgas. Bet zem melnā mākoņa gulēja spilgti sarkandzeltens lauks. Tas pu­tēja. Tā bija sveša zeme., Paunām apkrāvies ļaužu pūlis savādās drēbēs. Grumbuļainas klintis virs alas. Suņi laizīja putekļus. Uz kailas zemes pie kopā saspiedušos ļaužu kājām gulēja mirusi sieviete — nomelnējusi, seja un rokas sausas kā pārogļojusies malka. Pie mirušās pagalvja — sarullēta mēteļa — stāvēja viņš: putekļainās, raupjās kājas kailas smiltīs. Viņš turēja baltās drānās ietītu jaunpiedzimušu bērnu. Bērna acis bija gare­nas, šauras, brūnganas kā skaidrs dūņu ūdens. Tās bija gaismas pilnas. Tur guļot, mirusī izskatījās pēc melnas zaru kaudzītes, pēc nomesta ap­ģērba gabala. Bērns, kuru rokas turēja paceltu virs cilvēku galvu piku­čiem, acīm, mutēm, smaidīja ar visu ķermeni. Tās bija pelēkas gaviles virs nāves jūras. Klintis bija melnas, putekļu piesūkušās. Slīpi saules stari caur virpuļojošiem putekļu mākoņiem. Tad visu atkal pārmāca svina mākonis, viss atkal bija tumsa.

*

Kāpēc tiek pamesta saule?

Tumšas lietas liek cilvēkam pagriezt muguru arī saulei. Tumšas lie­tas liek cilvēkam saredzēt to, kā — mēs labi zinām — nemaz nav (bet kas tomēr ir), liek iet tai virzienā, kur — mēs labi zinām — nav ceļa, bet ir strupceļš.

Lappuse no J. Gutenberga iespiestas 42—rindu Bībeles

J. Gutenberga portrets, ko franču mākslinieks A. Tevē (Thevet) darinajis 1584. gada pec brīvas iztēles

Johans Gūtenbergs neapšaubāmi pieder pie visu laiku izcilākajām personībām. Ar savu izgudrojumu viņš radīja veselu apvērsumu tehnikā un zinātnē, ar viņu vācu tauta devusi vislielāko iegudījumu cilvēces kultūras attīstībā.

Par Gūtenberga dzīvi ļoti maz ziņu, tāpēc daudz versiju, mīklu, leģendu. Droši zināms tikai tas, kas fiksēts dažādu tiesas prāvu materiālos. Johans Gūtenbergs piedzima Maincas patricieša un tirgotāja meitas ģimenē Jāņu dienā ap 1400. gadu. Tēva dzimta vairā­kās paaudzēs nodarbojās ar naudas kalšanu, bet Johans mātes zemās kārtas dēj nevarēja turpināt šo amatu. Taču kopš bērnības viņš bija iepazinis juveliera darba iemaņas un metālu apstrādi, un tās vēlāk lieti noderēja tehniskajos eksperimentos. Izglītību viņš ieguva Erfurtes universitātē. Ierauts politisko cīņu virpulī, jaunais Gūtenbergs bija spiests pārcelties uz dzīvi Strasburgā (1434—1444). Visus savus līdzek|us viņš ieguldīja spoguju un noslēpumainu tehnisku ierīču gatavošanā. Spriežot pēc tiesas dokumentos lietotās terminoloģijas, veidojās ierīces tekstu iespiešanai. Tai laikā daudzus nodarbināja pro­blēma, kā mehāniski pavairot uzrakstīto, — holandieši mēģināja tekstu iegriezt koka plāksnēs, bija zināmi senie korejiešu un ķīniešu hieroglifu metāla spiedogi. Johans Gūtenbergs izrādījās veiksmīgāks — ideja salikt tekstu no atsevišķi izlietiem svina burtiem bija ģeniāla. Bija radīta tehnikas vēsturē pirmā ierīce standartdetaļu masveida producē-

Sena tipogrāfijā

šanai. Gutenberga izgatavota grāmatu iespiešanas prese deva iespēju reproducēt uzrak­stīto simtos un tūkstošos eksemplāru.

Ap 1448. gadu Johans Gūtenbergs atgriezās Maincā un iekārtoja spiestuvi. Pirmais lielais iespieddarbs —' četrdesmit divu rindu Bībele (pēc rindu skaita lapā) 2 sējumos — tapa ap 1452,—1455. g. Sos gadus pieņemts uzskatīt par grāmatu iespiešanas mākslas dzimšanas laiku. 1458.—1460. g. Gūtenbergs iespieda apjomīgo dženovieša Johana Balbusa «Catholicon» — latīņu leksikonu un gramatiku. Zināmi vēl divi Bībeles izdevumi, kā arī nelieli iespieddarbi — pāvesta bullas, grēku atlaides zīmes, kalendārs —, kas radīti Gūtenberga tipogrāfijā. Tik vien! Jo Johans Gūtenbergs pēc savas būtības bija izgudro­tājs, viņš radīja grāmatu spiedi, centās to pilnveidot, bet, nebūdams komersants, nespēja baudīt sava izgudrojuma komerciālos augļus un visu mūžu cīnījās ar kreditoriem un ne­labvēļiem. Turpretī viņa skolnieki izklīda pa visu Eiropu, dibinot tipogrāfijas un iespiežot grāmatas, — citi pļāva to, ko viņš bija sējis. Nepilnos 50 gados līdz 15. gadsimta bei­gām 246 pilsētās kopumā bija darbojušies 1099 tipogrāfi. Viņu produkcija — aptuveni 40 000 izdevumu ar kopējo tirāžu ap 15 miljoni eksemplāru. 15. gadsimta izdevumus pieņemts saukt par inkunābulām (no latīņu vārda «incunabula» — «bērnība», «bērna autiņi»), tā apzīmējot grāmatu iespiešanas mākslas rītausmā radušos iespieddarbus.

1462. gadā Gūtenbergam atkal uz kādu laiku vajadzēja atstāt Maincu, un viņš ap­metās mātes dzimtajā pilsētā Eltvilā, kur arī ierīkoja nelielu spiestuvi. Mūža pēdējos ga­dos gandrīz pilnīgi zaudējis acu gaismu, Johans Gūtenbergs nomira 1468. gada 3. fe­bruārī.

Novērtējot Johana Gūtenberga devumu, 15. gadsimta vēsturnieks Verners Rolevinks rakstīja: «Maincā izgudrotā grāmatu iespiešana ir mākslu māksla, zinātņu zinātne. Ar tās straujo izplatīšanos pasaule ir bagātināta un apskaidrota ar brīnišķīgu līdz šim ap­slēpto zināšanu un gudrību krājumu». Bet kādā 1470. gadā Parīzē izdotā grāmatā rak­stīts «Vācija radījusi daudz nemirstīga, bet vislielākais ir grāmatu iespiešanas māksla».

Ruta Jekabsone, ZA Fundamentālās bibliotēkas zinātniskā līdzstrādniece

Maincas pilsētas panorama

Lappuse no J. Balbusa «Catholicon» — fragments, kas saglabajies ZA FB

Bija skaista diena — vēl joprojām karsta, kādas bieži mēdz būt augusta beigās, bet šeit, zem kokiem, svaigāka. Lapotne un krūmi jau maķenīt smaržoja pēc trūdiem, nu jau viss veda uz beigām. Bet zaļums vēl kustējās smagi un spēcīgi, viss bija dzīvs, bet rāms. Virs lapām un biezokņa bija manāma ezera gaisma — vai tuvu? Varbūt joprojām vēl diezgan tālu? Bet kā saule žilbinošā, spēcīgi baltā dūmakas gaisma, kas bija uzsūkusi sevī sauli un ar saules spēku spiedās visam cauri, — kurp tā veda, par ko tā brīdināja?

Koki ieelpoja gaismas spēku.

Tagad ir tā, ka koki ir būtnes un tiem ir dvēseles — sasaistītas, bet saucošas.

*

Jā, sagadīšanās. Tādas, kas bez nākotnes, no acumirkļa uz acumirkli uztur dzīvi tam, kas strādā. Sagadīšanās, kuras izjūt kā balstu šai dzīvē, kas vajadzīgs dažādu acumirkļu pārvarēšanai.

*

Sagadīšanās.

Bet bērns ir sakne, kas kliedz.

Viņš kliedz: «Dzīvību! Dzīvību!»

Sagadīšanās savijas pinumā — sakņu pinumā, kas ļauj zemei elpot un dzirdina to.

*

Tā bija saule, ko meitene atcerējās vispirms. Viņa visu redzēja kā sauli. Viss bija saule. Viss bija staru caurausta zaļa lapa, un sarkana spīdēja saule caur pirkstiem, kad viņa turēja tos acu priekšā.

Saule spīd un elpo.

Viss top spīdošs, viss elpo.

Viss ir gaisma, viss ir gaismā, tā ir silta kā asinis. Tā saraujas un atslābst — saraujas un atslābst. Asins un saule. Saule zvīļo cauri asinssārtai ādai, cauri pirkstu nagiem. Acu plakstiņi ir caurspīdīgi. Pa augumu silti brāzmo asinis, izaužas, ieaužas, saauž kopā pasauli. Cieši, karsti, gaiši, viss asins gaismā, izgaismotajās asinīs. Spīdošais elpo. Istaba elpo, pasaule elpo. Gaisma ir dzīvs šķidrums, tas runā un redz, tas elpo un atver dzidru telpu — dziļi iekšā, dziļi iekšā. Viss ir viens otrā, viss augošais karājas mirdzošā lodē, gaisma ir pilna sakņu, augums pilns gaismas aizmetņu, kas virpuļodami tiecas uz priekšu — visi cits citā, gaisma pulsē smagi un silti kā asinis caur sirdi. Saule plūst un dzīvo, un zaigo, un trīs, tā ir dzīvā staru ola tumsas jūrā.

Bet tad saule iegrima dūņās. Mājas salīgojās, dūņas cēlās uz augšu. Uz zemes satumsa. Tad augšā uznāca dūņu ļaudis. Tie bija šausmīgi. Tomēr viņa pati pie tiem piederēja. Viņa kliedza un raudāja, bet nekas nelīdzēja, viņa pie tiem piederēja.

*

Vaina ir melns mežs. Vaina ir ēnu zeme, ēna medī ēnu. Vaina ir lau­lības saites, kas nekad neatraisās, vaina ir nakts, kas savieno, tajā ir viss zemes pievilkšanas spēka likums, kas savieno, savieno. Ēna meklē ēnu.

4 — 33

Miesu un dveseli. Pa vidu dzīvā melnuma balss var izspiesties cauri, izspiesties cauri

*

«— mirušo māte dzīvo aiz purva — brien kailām kājām caur purvu, pēdas un kājas top brūnas no purva rāvas, kleita slapja un brūna līp pie auguma, zari skrāpē, dūņas sūc un sūc, lēnām sūc iekšā, nav pa­mata, vienīgi sūkšana, brūns, sāļš ūdens, brūns smacīgums, kas ir re­dzams, kamēr tevi sūc iekšā — kamēr vienīgi nāve pieņemas spēkā un aug? •—»

*

«— saka, ka zeme esot ļauna; nē, zeme ir laba, tā liek satrūdēt koku saknēm un liks satrūdēt ari manām kājām. —»

*

«— dūmi ceļas augšup no purva malas. Kas gan ir tas, kurš sakūris tur uguni? Tā ir mirušo māte, viņa dedzina sēru drānas, —»

*

Patlaban spriedums par laiku ir tāds. Tas, kas tik viegli aizslīd ga­rām, aiziet pats savu ceļu, iegūst pats savu dzīvi. Te tas ir bezgalīgs kā pasaules telpa, te īss kā zvaigznes kritiens. Te viss norisinās vienā vienīgā acumirklī — rodas pasaule, dzīvo, spīd, novīst, saritinās kopā kā audums, vairs nav — viss vienas sekundes robežās, tūkstošu un miljonu gadu gājums — vienas sekundes ilgumā; sēkla, sakne, ziedu laiks, nāve stāv tur rāmi un vienkārši ir, tu esi pārdzīvojis visu no sākuma līdz pat beigām, tomēr aizritējis tikai īss, nemanāms acumirklis — vismazākais, visniecīgākais. Te viss atkal ir otrādi: tu lido pāri laika jūrai, ieslēgts viena acumirklī, sekundes tūkstošā daļā; kamēr tu esi tur, savā acumirklī, savā sāpju un svētlaimības elpas vilcienā, ir pagājuši tūkstošiem un miljoniem gadu, tu pamosties, un nekas vairs nav kā agrāk, viss ir pilnīgi svešs, tu izej uz ielas — to nevar pazīt, tu redzi tikai svešus cilvēkus, tu pave­ries debesīs — tur gājputni laižas uz dienvidiem, bet tie ir nepazīstami putni, kuru balsis un vilinājuma saucienus nekad nebiji dzirdējis.

*

Un reiz bija sieviete, kura viena pati dzīvoja kādā mājā tālu no itin visa. Jūras krastā — tā bija zvejnieka māja, neliela, veca lauku sēta. Cik tālu acis sniedz, bija sniegs, sniega plašumi. Tad atkal sāka snigt, viss sagriezās vienā vienīgā virpulī, viņa bija iekšā sniegos viena pati uz pasaules. Viņa sēdēja tur pie sava melnā pavarda. Tad viņa izdzirda klauvējienu pie’rūts. Pēc tam vēl vienu. Pēc brīža viņa piecēlās. Un ārpusē pie rūts ieraudzīja bērnu, kas rādīja viņai zīmes. Bet, kamēr viņa steidzās cauri lievenim uz durvīm, bērns jau bija nozudis. Pa labu ga­balu sniega dūmakā viņa redzēja pavīdam kaut ko līdzīgu attalam, tum­šam tēlam, kas blīvajā’, baltajā krēslā cīnījās ar sniega mākoņiem; tad tas pagaisa, it kā būtu noslīcis.

Viņa iegāja iekšā, iekurināja plīti, pagatavoja edienu un uzklājā galdu. Tad viņa nosēdās gaidīt. _ _

Tā — ar aizkurtu uguni un saklātu galdu — viņa gaidīja daudzus vakarus. Bet bērns nekad vairs neatgriezās.

Atnāca un aizgāja pavasaris, vasara, rudens. Bet tiem viņa vairs ne­piegrieza vērību, viss viņas prieks bija sažuvis un nomiris — gulēja tur kā lapa māla podā.

Tad atkal bija ziema, atkal virpuļoja sniegs. Atkal viņa gatavoja azaidu. Bet neviens nenāca.

Kādu rītu vairs nesniga. Gaiss bija dzidrs un rāms kā kristāls. At­tālāk stāvēja nosarmojis koks un vizuļoja saules lēktā: tas stāvēja, tēr­pies ledus un uguns kleitā. Tad viņa nodzēsa savu pavardu un izslaucīja to tīru, un iznesa pelnus sniegā. Tad iesēja sainītī maizi un ēdienu, un dažas dāvanas, apvilka stingras kurpes un paņēma rokās nūju — tā viņa devās pasaulē uz visiem laikiem, lai uzmeklētu bērnu. Visu klāja ledus.

*

—   Klusums pieņemas, pieņemas —

—   šeit, mirušā laika krasta valnī, ārpus visas dzīves, viss notikušais tagad ir simt gadu tālumā, starp viņu un dzīvajiem ir milzīgs valnis, varbūt melns ūdens. Varbūt jūra ir pacēlusies un aprakusi visu dzīvo, varbūt tagad viņa mīt dziļi dzelmē. Starp sniegbaltiem māju torņiem paceļas melnā Baltijas jūra

*

(— jā, indīgais, baltais, nekoptais apvidus, apātijas pelēki baltā pil­sēta ar milzīgiem betona torņiem pret apvārsni. Atkritumi. Lūžņi. Tur kliedz maitasputni. Tur, tālu prom, nekustīga tumšā, aukstā ziemas jūra. Tā bija pilsētas daļa, kur bija jāiet bojā visam dzīvajam — mīkstajai miesai, augiem, dzīvnieku pasaulēm, visam padevīgi organizētajam un uzceltajam. Un kāda gara pasaule — elektriski mirdzoša — tad valdīs? Vēju balsis lielajā Pasaules Aizā. Tikai mirdzums, čuksti pasaules telpā, šausmas, kvēle. Zemes laiks ir beidzies, nāk gara laiks. —)

*

—   bet tumsa ir plēve, aiz kuras vāji var nojaust jaunas dzīvības at­tālo putna balsi, tāpat kā asiņu skrejas šalkoņu pa nezināmiem ceļiem ķermeņa naktī.

Kad esi atstājis aiz sevis balto, mirušo pilsētu un iznācis tumsā pie kraujām pamatnes bedrēm, aizslēgtiem būvlaukumiem, nelietotām cau­rulēm, guļošiem cementa jaucējiem, nakts ir tik dziļa, ka iet var tikai soli pa solim, kāja meklē atbalstu un ik reizi ir pārsteigta, ka atradusi pamatu, — tad tu tomēr sāc saklausīt tādu kā auļojošu skaņu dziļi tumsā, varbūt dziļi zemē. Tu sāc arī saredzēt lietas tumsā, apvārsni, ceļu, kas tomēr blāvo cik necik gaišāks. Kokus. Tie elpo. Tātad beidzot tomēr ir pienācis agrs pavasaris, gaidāmas pārmaiņas.

Jā, tā tas ir. Reiz jau ziema beidzas. Reiz tu sāc saklausīt lielo, kluso kustību mēmumā.

Jo, kad saule ir atgriezusies, tā sāk celties. (Varbūt pienāks laiks, kad tā tikai kāps un kāps, un vairs negribēs stāties.)

Tā sauc avotus ārā no mirušās zemes. Tā uzsauc jūrai, no kuras iz­nākušas visas radības uz zemes. Tā sauc bezdelīgu, kas guļ jūras dzelmē. Tā uzsauc gājputniem Ēģiptes zemē. Tā sauc mitrumu, asinis koku stum­bros un mitrumu visās saknēs. Patlaban ir Lieldienas. Koks, kas reiz dega un tika sadedzināts, nes dzīvību, ar kuru tas elpo un redz pasauli. Tad visai viņas būtnei cauri izspiežas bērna kliedziens — pa visiem ceļiem un visiem asinsvadiem, visa pasaule un viss pasaulē sauc

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

© Birgitta Trotzig 1985

Česlavs Milošs

Poļu dzejnieks, literatūr­kritiķis, valodnieks, Kaliforn'ijas Universitātes slāvu literatūras profesors. Dzimis 1911. gada pašā Lietuvas sirdi — Seteiņa. Priekšteči — džciltiga Lie­tuvas dzimta Milesius, agrā bērnībā bijis Rīga, kur dzimusi viņa tēva­māte. Beidzis Vijņas Uni­versitāti, darbojies dzej­nieku grupā «Žagari». Pec Otrā pasaules kara — Po­lijas kultūras lietu atašejs Vašingtonā un Parīze. 1951 gadā, nespēdams būt komunisma doktrīnas kal­pībā («Sociālistiskais reā­lisms ir tikai cits apzīmē­jums vardam «meli»), emigrē uz Franciju, pēc tam — 1958. gada uz /ļSV. Daudzu dzejoļu krā­jumu autors, populārākie no tiem: «Trīs ziemas», «Saglabāšana» (par kultū­ras un vēstures problē­mām); poētisks traktats «Pilsēta bez vārda», eseju krājums «Dzimta Eiropa», 1953. gadā — eseja «Sa­gūstītais prāts» par^ Aus­trumeiropas inteliģences traģēdiju pēckara sociālis­tiskajā Eiropā («Baltijai valstu problēma katram mūsdienu dzejniekam ir svarīgāka par stila, pant­mēra un dzejas gleznu jautājumiem.»). Taja pašā gadā C. Milošs saņēmis literāro godalgu — Prix Littéraire Européen■—par romānu «Varas pārņem­šana». Romānā «īsas ieleja» (1980) attēlojis savu bērnību Lietuva. Tul­kojis no angļu, franču un spāņu valodas.

1965. gadā izdevis poļu lirikas antoloģiju ar paša atlasītiem un tulkotiem dzejoļiem, 1969. gada_ — poļu literatūras vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdie­nām angļu valoda. 1978. gada saņēmis Neištates literāro prēmiju. 1980. gadā saņēmis No­bela prēmiju, kļūdams par pirmo dzejnieku — No­bela prēmijas laureātu no Austrumeiropas.

TIK LAIMĪGA DIENA,

MIGLA NOSĒDĀS AGRI,

ES STRĀDĀJU DĀRZĀ KOLIBRI PUTNI LAIDELĒJĀS PĀR KAPRIFOLIJAS ZIEDIEM.

UZ ZEMES NEBIJ NENIEKA,

KO ES VĒLĒTOS GŪT.

ES NEZINĀJU NEVIENA.

KURU BŪTU VĒRTS APSKAUST. KAS B1J BIJIS NO SLIKTA,

TO ES BIJU AIZMIRSIS.

MAN NEBIJ KA UNS DOMĀ T,

KA ES ESMU, KAS ESMU. NEVIENA VIETA MAN NESĀPĒJA. ATLIECIS MUGURU,

REDZĒJU ZILO JŪRU UN BURAS

C. Miloša dzejolis ar veltījumu atdzejotājam U. Bērziņam.

.

Tam, ka es runāju no šīs tribīnes, ir jākļūst par argumentu visiem tiem, kas slavē Dieva doto, brīnumaini sarežģīto un daudzveidīgo dzīvi. Skolas gados tiku lasījis Polijā izdotās sērijas «Nobela prēmijas laure­āti» sējumus. Prātā palikusi burtu forma un papīra krāsa. Toreiz es do­māju, ka Nobela prēmijas laureāti ir rakstnieki — cilvēki, kas radījuši nozīmīgus prozas darbus, un, pat zinot, ka viņu vidū ir arī dzejnieki, ilgi nespēju atbrīvoties no šī priekšstata. Protams, 1930. gadā, publicējot savus pirmos dzejoļus mūsu universitātes izdevumā «Alma Mater Vilnensis», nealku pēc rakstnieka titula. Arī daudz vēlāk, kad, dzīvodams Fran­cijā vai Amerikā, izvēlējos vientulību un nodevos tādai dīvainai nodar­bībai kā dzejoļu rakstīšana poliski, es saglabāju savu priekšstatu par ideālu dzejnieku: ja nu viņš vēlas kļūt slavens, tad tikai savā ciematā vai pilsētā.

Viena no bērnībā bieži lasītām Nobela prēmijas laureātēm, kas, do­māju, manāmi ietekmēja manu dzejas izpratni — un esmu laimīgs, ka varu to šeit apliecināt —, bija Seima Lagerlēva. Grāmatas, kuru die­vinu, — «Nilsa Holgersona brīnišķīgā ceļojuma» — varonis, lidodams virs zemes, reizē skata to no augšas un reizē saredz arī vissīkākās detaļas. Tā varētu būt rakstnieka aicinājumu izsakoša metafora. Līdzīgu meta­foru es vēlāk atradu 17. gadsimta dzejnieka Maceja Sarbevska (Eiropā pazīstams ar pseidonīmu Casimire) latīņu odā. Viņš pasniedza poētiku mūsu universitātē. Odā viņš apraksta savu ceļojumu Pegaza mugurā no Viļņas uz Antverpeni pie draugiem dzejniekiem. Tāpat kā Nilss Holgersons, viņš skata no augšas upes, ezerus, mežus. Tā ir karte — reizē at­tālināta un konkretizēta.

Tātad divi dzejnieka atribūti: kāre redzēt un vēlēšanās aprakstīt acīm skatīto. Taču katram, kas dzeju izprot kā «redzēt un aprakstīt», jāapzi­nās, ka viņš iesaistās nopietnā strīdā ar dzejas specifiskas valodas teo­riju savaldzināto mūsdienīgumu.

Katrs dzejnieks atkarīgs no paaudzēm, kuras rakstījušas viņa dzim­tajā valodā; viņš manto stilu un formu, ko izstrādājuši tie, kuri dzīvo­juši pirms viņa.’Taču viņš arī jūt, ka šis senais izteiksmes veids neatbilst paša pieredzei. Piemērojoties viņš dzird savu iekšējo balsi, kas pasargā no maskas un pārģērbšanās. Saceļoties viņš savukārt nonāk laikabiedru iespaidā, visdažādāko avangarda virzienu ietekmē. Tik tikko paspēj no­žūt tipogrāfijas krāsa, kad sacerētais, kas licies vislielakaja rnera perso­nīgs, izrādās piederīgs kādam stilam, atkarīgs no kaut ka. Vienīgais veids, kā apklusināt neskaidros sirdsapziņas pārmetumus, ir turpināt meklēt un izdot jaunu grāmatu, pēc kuras atkārtojas tas pats, un ta bez gala. Un gadās pat tā, ka, bēgot no padarītā, atstājot aiz sevis gramatas kā sažuvušas čūskas ādas, tiek iegūta Nobela prēmija.

Kas ir tas noslēpumainais dzenulis, kurš neļauj samierināties ar sa­sniegto, pabeigto? Domāju — tā ir īstenības meklēšana. Lietoju šo vārdu naivā un pienācīgi nopietnā nozīmē, kurai nav nekā kopēja ar pēdējo gadsimtu filozofiskajiem spriedelējumiem. Tā ir zeme, kuru Nilss redz,

sēdēdams zoss mugurā, un latīņu odas autors — Pegaza mugurā. Sī zeme neapšaubāmi ir, un neviens apraksts nespēs izsmelt tās bagātības. Sāds viedoklis nozīmē pilnīgu atteikšanos no mūsdienās tik bieži uzdotā jau­tājuma: «Kas ir īstenība?» — jo tas ir sensenais Poncija Pilāta jautā­jums: «Kas ir patiesība?» Ja starp pretstatiem, kurus sastopam katru dienu, tik nozīmīgs ir dzīves un nāves pretstats, tad ne mazāk svarīgi ir patiesības un maldu, īstenības un ilūzijas pretstati.

Simona Veila, kuras sacerējumiem esmu daudz pateicības parādā, saka: «Attālums ir daiļā dvēsele.» Mēdz būt arī tā, ka distanci saglabāt ir gandrīz neiespējami. Es esmu «Eiropas bērns», kā to apliecina mana dzejoļa virsraksts, taču tas ir rūgts, sarkastisks apgalvojums. Esmu auto­biogrāfiskas grāmatas autors, kuras nosaukums franču valodā skan: «Une autre Europe» (kāda cita Eiropa). Neapšaubāmi, eksistē divas Eiropas, un tā nu ir noticis, ka mums, tās otrās Eiropas iedzīvotājiem, bijis lemts nolaisties līdz 20. gadsimta tumsības bezdibenim. Es neprotu runāt par dzeju vispār, runāt par to es varu tikai saistībā ar konkrētajiem laika un vietas apstākļiem.

Pašreiz — ar laika distanci — skaidri saskatāmi tie notikumi, kuru nāvi nesošie apmēri pārsniedza visas līdz šim zināmās dabas katastro­fas, bet mana un manu laikabiedru dzeja, kalpojot avangarda stilam vai mantotajai tradīcijai, nebija gatava tos uztvert. Mēs taustījāmies kā ak­lie un bijām pakļauti visa veida kārdinājumiem, kādus vien prāts šajā gadsimtā spējīgs izdomāt. Nav viegli atšķirt īstenību no ilūzijas, sevišķi dzīvojot lielu pārmaiņu laikā, kas aizsākušās pirms pāris gadsimtiem mazā Eirāzijas kontinenta rietumu pussalā tikai tādēļ, lai viena cilvēka dzīves laikā piesaistītu visu planētu vienam kultam — zinātnei un teh­nikai. Sevišķi grūti pretoties kārdinājumiem bija tajos Eiropas reģionos, kur degradējušās idejas valdīt pār cilvēkiem, tāpat kā pār dabu, noveda pie revolūciju un karu uzliesmojumiem, kas prasīja neskaitāmus cilvēku upurus, nonāvētus fiziski vai garīgi. Un varbūt vērtīgākais mūsu iegu­vums nav atziņas par šīm idejām (mūsu — to, kuri vistiešākajā veidā saskārās ar to visu), bet gan cieņa un pateicība par visu, kas cilvēku pasargā no iekšējas dezintegrācijas un pakļaušanās pārspēkam. Tieši tradīcijas, sabiedriskie institūti, ar reliģijas, ģimenes, kaimiņattiecību pa­līdzību uzturētās, galvenokārt dabiski izveidojušās saites starp cilvēkiem, citiem vārdiem — visa cilvēku nesakārtotā, neloģiskā, ar saviem apro­bežotajiem paradumiem un lojalitāti bieži vien smieklīgā dzīve.

Daudzās valstīs civilas (pilsonība — lat.) saites šodien pakļautas pa­kāpeniskai erozijai, un šo valstu iedzīvotājiem, pašiem to nenojaušot, tiek atņemta pagātne. Citādi notiek tur, kur šīs saites ir apdraudētas. Tieši tur uzplaukst šo vērtību saglabāšanas, atdzīvināšanas centieni. Tā noticis arī zemē, no kurienes es nāku.

Es domāju, ka tieši šeit ir īstā vieta, lai atcerētos dāvanas, kuras es un mani draugi esam saņēmuši «otrajā Eiropā».

Labi ir piedzimt mazā zemē, kur pati daba ir cilvēciska, cilvēka mē­ram atbilstoša, kur gadsimtiem ilgi sadzīvojušas dažādas valodas un reliģijas. Es te domāju Lietuvu, mītu un poēzijas zemi. Kaut arī mana ģimene, sākot ar 16. gs., runāja poļu valodā (tāpat kā daudzas ģimenes Somijā — zviedru, Īrijā — angļu valodā) un tādēļ esmu poļu, nevis lietuviešu dzejnieks, Lietuvas dabas ainavas un varbūt arī gari mani nekad nav pametuši. Labi ir dzirdēt no bērna mutes latīņu liturģijas vār­dus, tulkot skolā Ovīdiju, mācīties katoļu dogmātiku un apoloģētiku. Tā ir liela laime — saņemt no likteņa tādu studiju pilsētu, kāda bija Viļņa. Brīnumaina pilsēta, baroka un itāļu arhitektūra ziemeļu mežu ielokā, ik akmenī iemūžināta vēsture, četrdesmit katoļu baznīcu, ari vairāku sina­gogu pilsēta. Tajos laikos ebreji to sauca par Ziemeļu Jeruzalemi. Tikai tagad, lasot lekcijas Amerikā, saprotu, cik daudz esmu uzsūcis no mūsu vecās universitātes mūriem, no iekaltajām Romas tiesību formulām, no

senās Polijas vēstures un literatūras, kura pārsteidz jaunos amerikāņus ar savām īpatnībām — vieglprātīgo anarhiju, atbruņojošajiem, humorpilnajiem, dedzīgajiem strīdiem, ar organiskas kopības izjūtu un neuzti­cību jebkādai centralizētai varai.

Dzejniekam, kurš audzis šādā pasaulē, jābūt apceres apdvestam pa­tiesības meklētājam. Viņam jābūt dārgai patriarhālajai kārtībai, zvanu skaņām, nošķirtībai no tuvinieku ietekmes un neatlaidīgajām prasībām, klostera celles klusumam. Grāmatas uz galda te runā par Dieva radīto lietu neizprotamo dabu, tāpat kā to esse (būtība — lat.). Un tieši to visu iznīcina ar asinskāras dievības seju apveltītā vēsture savās dēmoniska­jās orģijās. Zeme, ko dzejnieks skatīja lidojuma laikā, ar patiesu klie­dzienu sauc no bezdibeņa un neļauj raudzīties no augšas uz to. Un iz­veidojas neatrisināma reāla pretruna, kas nedod miera ne dienu, ne nakti, vienalga, kā mēs to nosaucam — par pretrunu starp īstenību un darbību vai starp mākslu un solidaritāti ar cilvēkiem. īstenība prasa, lai izsakām to vārdos, bet tas ir neiespējami, jo, tikko tai pieskaramies, tikko tā ir te, no dzejnieka mutes neatskan pat ne Niobes žēlabas. Māksla izrādās nekas salīdzinājumā ar to, kas notiek. Taču saprast īstenību tā, lai spētu ietvert to mūžīgajā labā un ļaunā, izmisuma un ticības kamolā, var, tikai distancējoties, tikai paceļoties tai pāri. Tas savukārt izskatās kā morāla nodevība.

Tādi bija pretmeti, kas sniedzās 20. gs. pašā būtībā un kurus apdzie­dāja dzejnieki, kas dzīvoja uz šīs cilvēku slepkavošanas noziegumā grim­stošās zemes. Ko domā dzejnieks, kura dzejoļu lielākā daļa kļūst par šī laika pieminekli, liecību? Viņš domā, ka tie dzimuši sāpīgās pretrunās un būtu bijis daudz labāk, ja viņš prastu šīs pretrunas atrisināt un dze­joļi paliktu neuzrakstīti.

Visu izraidīto dzejnieku, kuri kavējas dzimtajās vietās tikai domās, patrons ir Dante. Bet kā audzis Florenču skaits kopš tā laika! Izraidīts dzejnieks pēdējā laikā ir kļuvis par kaut ko ikdienišķu; jo, kam pieder vara, tas var kontrolēt valodu ne tikai ar cenzūras palīdzību, bet arī sa­grozot vārdu nozīmi. īpaša parādība ir nebrīvas sabiedrības valoda. Tā iemanto noturīgu paradumu — veselas realitātes zonas pārstāj eksistēt tikai tādēļ, ka tām trūkst nosaukuma. Liekas, ka ir apslēpts sakars starp literatūras teorijām kā ecriture (rakstība — fr.) valodu, kas barojas pati no sevis, un totalitāras valsts varenību. Valstij nav pamata katru reizi nepieļaut dzejoļu un prozas kā autonomu, savās robežās noslēgtu zem­tekstu sistēmu radīšanu. Tikai ja pieņemam, ka dzejnieks pastāvīgi tie­cas atbrīvoties no aizgūtiem stiliem, lai meklētu patiesu mākslu, tas jau kļūst bīstami. Zālē, kur visi sapulcējušies sazvērnieciski klusē, viens pa­tiesības vārds atskan kā pistoles šāviens, un ļaunākais ir tas, ka kārdi­nājums šo vārdu pateikt, līdzīgi briesmīgai niezei, pārvēršas apsēstībā, kura neļauj domāt ne par ko citu. Tas ir iemesls, kādēļ dzejnieki dodas trimdā. Tomēr runa nav tikai par aktualitātēm, to uztveršanu vai cerī­bām atbrīvoties no tām citās zemēs, citos krastos, lai varētu kaut vai laiku pa laikam pievērsties savam patiesajam aicinājumam — īstenības apcerei.

Sīs cerības ir mānīgas, jo atnācēju no mūsu «otrās Eiropas» visur, lai kur viņš atrastos, no jaunās vides šķir pieredze, kas savukārt var pārtapt par jaunu apsēstību. Uz mūsu pastāvīgi sarūkošās planētas, fan­tastiski straujai masu informācijas līdzekļu attīstībai piepalīdzot, veido­jas vēl arvien līdz galam neapzināts process, kuru varētu saukt par at­teikšanos no atmiņas. Sen aizgājušajos gadsimtos analfabēti — tāda toreiz bija lielākā cilvēces daļa — par savas valsts vai civilizācijas vēs­turi zināja pavisam maz, toties mūsdienu analfabēti, kas prot gan lasīt, gan rakstīt un pat māca jaunatni skolās un universitātēs, domā, ka vēs­ture ir dīvains miglas murskulis, kur Moljērs kļuvis par Napoleona, bet Voltērs par Ļeņina laikabiedru.

Arī pēdējās dekādes notikumi, kas ir tik nozīmīgi, ka to izpratne vai neizpratne var būt cilvēcei liktenīga, attālinās, izbālē, zaudē savu kon­sistenci. Un tā it kā precīzi piepildās Nīčes pareģojums par Eiropas ni­hilismu. «Nihilista acs,» 1887. gadā rakstīja Nīče, «rāda nepareizi, runā­jot par atmiņu: _tā atjauj atbrīvoties no visa, nomet lapas. . Bet, ko nihi­lists nespēj savā labā darīt, viņš neprot darīt arī cilvēces pagātnes labā: viņš |auj tai izzust.» Ir pietiekoši daudz melots pretēji veselajam saprā­tam un labā un Jaunā kritērijiem. Nesen «The Los Angeles Times» rak­stīja, ka dažādās valstīs apmēram simt grāmatās tiek pierādīts, ka Holocoust (masu iznīcināšana) nekad nav bijusi, ka to izdomājusi ebreju propaganda. Ja tiek pieļauta šāda atziņa, vai tad pilnīgi iespējams nav arī atmiņas zudums kā permanents stāvoklis? Un vai tās nebūtu lielākas briesmas nekā manipulācija ar gēniem vai dabīgās vides saindēšana?

«Otrās Eiropas» dzejniekam notikumi, ko sauc par the Holocoust (masu iznīcināšana), ir realitāte, turklāt pavisam nesena, tā ka viņš no tās var mēģināt atbrīvot savu iztēli, varbūt vienīgi tulkojot Dāvida Psal­mus. Es tomēr izjūtu bailes, jo šīs parādības nozīme pakāpeniski defor­mējas un tiek attiecināta tikai uz ebreju vēsturi. It kā starp nozieguma upuriem nebūtu bijuši miljoniem poļu, krievu, ukraiņu un vesela virkne citu tautību. Es izjūtu bailes tādēļ, ka šeit jūtamas tuvās nākotnes iezī­mes, kad no vēstures pāri paliks tikai tas, kas tiks parādīts uz televīzijas ekrāniem. Tajā pašā laikā patiesība kā pārlieku sarežģīta paliks aprakta arhīvos, ja vispār netiks iznīcināta. Ir arī citi fakti, kas saprotami dzej­niekam, bet tāli parastam Rietumu cilvēkam, un tie apstiprina H. Velsa vīziju no «Laika mašīnas»: «Zemi apdzīvoja dienas bērnu cilts, bezrū­pīgi, atmiņu un ar to pašu arī vēsturi zaudējuši radījumi, neaizsargāti pret pazemes alu iedzīvotājiem, cilvēkēdājiem, nakts bērniem.»

Tehnikas progresa virzīti, apjēdzam, ka sākusies mūsu planētas uni­fikācija un līdz ar to arvien lielāku nozīmi iegūst starptautiskā sadrau­dzība. Tautību Līgas un vēlāk Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidoša­nas gadadienas ir pelnījušas, lai tās atcerētos. Protams, atceroties arī citu gadadienu, kuru vajadzētu atzīmēt kā sēru dienu tieši tagad, kad jaunā paaudze par to nekā nezina. Tas ir 1939. gada 23. augusts. Sajā dienā divi diktatori noslēdza ar slepenu protokolu papildinātu vienošanos par kaimiņvalstu pārdalīšanu savā starpā. Valstu ar savām galvaspilsētām, valdībām un parlamentiem. Tas nenozīmēja tikai šausmīga kara sākumu. Tika realizēts koloniālisma pamatprincips, pēc kura tautas nav nekas cits kā pērkams un pārdodams no kārtējā valdnieka atkarīgs lopu bars. To robežas, tiesības uz patstāvību, pases vairs neeksistēja. Un var tikai pabrīnīties, ka par šī principa īstenošanu pirms četrdesmit gadiem vēl šodien runā čukstus, liekot mutei plaukstu priekšā. Bet ir taču palicis neizzināts un publiski nenosodīts šis cilvēka tiesību pārkāpums, kura sekas vēl joprojām eksistē un draudzības vietā sēj naidu starp tautām.

Poļu dzejas antoloģijā var atrast manu draugu Vladislava Sebila un Leha Pivovara uzvārdus un miršanas gadu — 1940. Bet tas ir absurds, ka nedrīkst rakstīt par to, kā viņi miruši, kaut gan Polijā ikviens to zina. Viņi dalīja vairāku tūkstošu poļu virsnieku likteni: tika toreizējā Hitlera sabiedrotā atbruņoti, internēti un apglabāti masu kapos. Un vai Rietumu jaunajai paaudzei, ja tā vispār apgūst vēsturi, nevajadzētu zi­nāt par tiem 200 tūkstošiem kritušo 1944. gadā Varšavā, kad šo pilsētu iznīcībai bija lēmuši abi sabiedrotie?

So divu diktatoru — genocīda īstenotāju — vairs nav starp dzīva­jiem, un tomēr kas lai zina, vai viņu rīcības atstātās sekas nav lielāka uzvara nekā viņu armiju zaudējumi vai uzvaras. Par spīti Atlantijas Hartai, princips, ka valstis top par tirdzniecības objektu vai pat tiek nospēlētas kārtīs vai uz kauliņiem, tika atzīts, kad sadalīja Eiropu divās daļās. Bet dzīva divu diktatoru mūžīgās piemiņas zīme ir trīs Baltijas valstu pazušana no ANO locekļu sarakstiem. Pirms kara šīs valstis sa­

stāvēja Tautību Līgā, bet ar 1939. gada slepeno protokolu pazuda no

Eiropas kartes.

Lai man piedod, ka es pieskaros atmiņām kā rētām. Bet šis jautā­jums ir ciešā sakarā ar manām pārdomām par bieži vien nepareizi lie­toto, bet cieņu pelnījušo vārdu — īstenība. Ļaužu žēlabas, pakti — daudz nodevīgāki par tiem, kurus apraksta sengrieķu vēsturnieks Tukidīds—, kļa­vas lapas forma, saules lēkti un rieti okeānā, viss cēloņu un seku tīkls — vai nu saucam to par Dabu, vai par Vēsturi — norāda uz citu, mums nepieļaujamu īstenību, kurai es ticu un kuru tiecamies atklāt ar zinātnes un mākslas palīdzību. Reizēm man liekas, ka esmu atšifrējis to nelaimju jēgu, kuras piemeklējušas «otrās Eiropas» tautas, un ka šī jēga ir at­miņas saglabāšanā tad, kad Eiropā un Amerikā tā ar katru paaudzi iet mazumā. Varbūt ir tā, kā māca Bībele — smagā Izraēlas pieredzes hro­nika —, ka nav citas atmiņas kā atmiņa par rētām.

Sī grāmata ilgi ļāva Eiropas tautām saglabāt nepārtrauktības jēgu, bet tā nav tas pats, ko šodien apzīmē ar moderno terminu historisms.

Trīsdesmit ārzemēs pavadīto gadu laikā esmu juties privileģētāks nekā mani Rietumu kolēģi, jo, rakstot vai mācot literatūru, gan nesenie, gan senie notikumi palīdzējuši domām rast asu, precīzu formu. Aizrobežu publika, sastopoties ar Polijā, Cehoslovakijā, Ungārijā sarakstīto litera­tūru vai radītajām filmām, droši vien atšifrēs ilgajās cīņās ar cenzūru asināto apziņu. Atmiņa taču ir mūsu — to no «otrās Eiropas» — spēks, kas paglābj mūs no runām, kuras vijas pašas ap sevi kā efeja, neatra­dusi mūra sienu vai nokaltuša koka zaru.

Pirms brīža runāju par vēlmi atbrīvoties no pretrunas starp vajadzību distancēties no cilvēkiem un solidarizēties ar viņiem. Ja uzskatām lido­jumu pār zemi zostēviņa vai Pegaza mugurā par dzejnieka sūtības me­taforu, nav grūti pamanīt šeit apslēpto pretrunu — atrasties augstu pāri un reizē redzēt katru sīkumu. Svārstoties pretrunās, patiesu harmoniju sasniegt palīdz laika plūduma noteiktais attālums. Redzēt nozīmē ne tikai paturēt acu priekšā, bet arī ieslēgt atmiņā, redzēt un aprakstīt no­zīmē radīt iztēlē. Laika nospraustā distance nedrīkst aizvien izbālējošo ēnu haosā deformēti atveidot notikumus, dabas ainavas, cilvēku sejas. Tieši otrādi — tos vajag parādīt patiesā gaismā, tā, lai katrs fakts, katrs gadskaitlis kļūtu izteiksmīgāks un iemūžinātu ne tikai cilvēka pagri­mumu, bet arī viņa lielumu.

Dzīvie saņem mandātu no tiem, kuri apklusuši uz visiem laikiem. At­brīvoties no šā pienākuma viņi var, tikai precīzi parādot to, kas bijis, at­tīrot pagātni no fikcijām un leģendām. Tā zeme, kas skatīta no augšas, mūžīgajā laikā un zeme pašreiz ilgstošajā laikā — abas var būt par izejmateriālu dzejai.

Es negribu radīt iespaidu, ka manas domas vērstas tikai pagātnē, — tā nebūtu patiesība. Tāpat kā visus manus laikabiedrus, arī mani bija pārņēmis pesimisms un tuvojošās bojā ejas priekšnojauta. Es sev pār­metu šo pakļaušanos nihilistiskam kārdinājumam. Dziļākajā būtībā mana dzeja, šķiet, palika vesela un izteica ilgas pēc Patiesības un taisnības karalistes. Šeit vajadzētu atcerēties cilvēku, kurš man iemācīja nepaļau­ties izmisumam. Mēs saņemam dāvanas ne tikai no mūsu dzimtās ze­mes, tās upēm un ezeriem, tās tradīcijām, bet arī no cilvēkiem, sevišķi ja tie sastapti agrā jaunībā. Man bija tā laime, ka mani kā dēlu pieņēma mans radinieks — Parīzes vientuļnieks un sapņotājs Oskars Milošs. To, ka viņš bija kļuvis par franču dzejnieku, varētu izskaidrot tikai ar sa­mezglotajām ģimenes un valsts, ko kādreiz sauca par Lietuvas Lielkņazisti, lietām. Bet, kā tas bija iespējams, ka augstākā starptautiskā atzi­nības balva pirms pusgadsimta netika piešķirta dzejniekam ar tādu pašu uzvārdu kā man, par to nesen varēja izlasīt Parīzes presē izteiktajā līdzj ūtībā.

Es ]oti daudz iemācījos no viņa. Viņš man palīdzēja dzi]āk izprast Jauno un Veco derību, iedvesa vajadzību pēc precīzas, askētiskas hierar­hijas visās ar mākslu saistītajās lietās. Par lielāko grēku viņš uzska­tīja otršķirīgā nostādīšanu vienā līmenī ar pirmšķirīgo. Es viņu uzklau­sīju kā pravieti, kurš, kā viņš pats teica, mīlēja cilvēkus ar «žēluma, vien­tulības un naida cauraustu mīlestību», un viņš raidīja brīdinājuma sau­cienu neprātīgajai pasaulei, kas drāzās pretī savai iznīcībai. No viņa es uzzināju, ka katastrofa ir neizbēgama, un arī to, ka viņa pareģotais lielais ugunsgrēks būs tikai neliela daļa no milzīgās drāmas, kuru vajadzēs nospēlēt līdz galam.

Tās nopietnāko cēloni viņš saskatīja 18. gadsimta zinātnes kļūdai­najā virzībā, kura izraisīja seku virkni. Tāpat kā Viljams Bleiks, viņš pareģoja Jaunu ēru, iztēles renesansi, ko šodien sabojājuši atsevišķi zi­nātniskās domas virzieni, bet ne jau visa zinātne kopumā un, protams, ne nākotnes cilvēka atklātā. Nav svarīgi, cik lielā mērā es ņēmu nopietni šos pareģojumus, galvenā bija vispārējā orientācija.

Oskars Mīlošs, tāpat kā Viljams Bleiks, iedvesmu smēla Emānuela Svēdenborga rakstos. Sis zinātnieks agrāk par citiem bija paredzējis cil­vēka neveiksmes, ko slēpa Ņūtona Pasaules attīstības modelis. Kad, pa­teicoties savam radiniekam, biju kļuvis cītīgs Svēdenborga lasītājs, inter­pretējot to bieži vien ne tā, kā tas bija pieņemts romantisma laikmetā, es nedomāju, ka viņa valsti pirmo reizi ieraudzīšu tādā situācijā, kāda ir pašreiz.

Mūsu gadsimts tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam ap­zināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās — pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni. Tad parādīsies jauna nopelnu hierarhija un — es esmu pārliecināts — Simona Veila un Oskars Milošs, kuru paklausīgs skolnieks esmu bijis, saņems to, kas viņiem pienākas. Man liekas, ir nepieciešams publiski apliecināt pieķerša­nos kādam, tā skaidrāk parādot savu pozīciju, nevis mainīt uzvārdus, kā tas vardarbīgi tiek likts. Es ceru, ka šī atskaite, neskatoties uz domu gā­jiena līkločiem, kas vienkārši ir slikts profesionāla rakstnieka ieradums, izteiksmīgi parāda manus «par» un «pret» sakarā ar mantojumu. Jo visi, kas esam šeit, — gan runātājs, gan klausītāji — neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.

No poļu valodas tulkojusi Dace Gasiņa

© The Nobel Foundation, 1983

>

Biezais H. Die baltische Ikonographle. Leiden, 1985. 43, S.,22 Taf. (Iconography of Religions, XIX, 8.)

Haralds Biezais ir starptautiski atzīta autoritāte baltu mitoloģijas iz­pētes jautājumos. Viņam šajā jomā ir daudzi darbi, kuriem pievienojies vēl viens — pētījums par baltu ikonogrāfiju. Tas izdots dažādu tautu reliģijas ikonogrāfijai veltītās grāmatu sērijas ietvaros. Par reliģijas ikonogrāfiju pieņemts saukt reliģijas ārējos atribūtus: kulta ieražas, svētvietas, reliģiskās ceremonijas, reliģisko simboliku utt.

Jāatzīst, ka H. Biezais izvēlējies grūtu pētniecības tēmu, jo līdz šim par baltu iknonogrāfiju nav bijis neviens apkopojošs pētījums. Kaut arī lappušu skaits H. Biezā grāmatā nav rakstāms ar trīsciparu skaitli, tajā koncentrētā veidā atrodam galvenos secinājumus no autora iepriekšējiem pētījumiem. Baltu tautu ikonogrāfija aplūkota uz Eiropas pētījumu so­līdā fona, plaši izmantojot gan ārzemju, gan mūsu autoru darbus.

H. Biezā pētījumu veido piecas daļas, no kurām pirmā veltīta triju baltu tautu vēsturiskajiem likteņiem. Kā zinārns, prūšu ciltis jau 16. gs. bija pilnībā asimilējuši vācu kolonisti. Lietuva bija pēdējā Eiropas valsts, kurā pagānisms bija oficiālās reliģijas godā. Tālab, dabiski, rodas seci­nājums, ka lietuviešu vidū senajai ticībai vajadzētu saglabāties visrelje­fāk. Tā tomēr nav. Lietuvā kristianizēšanās noritēja relatīvi labprātīgi; to vadīja pašas tautas pārstāvji, tāpēc senie lietuviešu ticējumi tika pa­kļauti daudz dziļākai transformācijai. Latvijā veidojās citāda situācija. Te iedzīvotāji, sākot ar 12.—13. gs., tika pakļauti varmācīgai kristianizācijai, kuru veica svešzemju iekarotāji. Pēc H. Biezā domām, kristīgajai pasaulei formāli piederīgie Latvijas iedzīvotāji līdz pat 20. gs. sākumam vēl turpināja turēties pie daudziem seniem ticējumiem, kas veicināja pa­gānisko priekšstatu saglabāšanos.1

Seno reliģisko priekšstatu pētīšanā H. Biezais izmanto četras avotu grupas: 1) arheoloģiskos, 2) rakstītos, 3) leksikogrāfiskos, 4) folkloras.

Arheoloģiskais materiāls ļauj raksturot vissenāko reliģisko priekšstatu slāni, par kuru var spriest pēc kulta vietu, rituālo darbību un upurvietu arheoloģiskās izpētes. Kaut arī LI. Biezais norāda, ka arheoloģiskais ma­teriāls ļauj nospraust baltu cilšu apdzīvotās robežas austrumu virzienā, šajā grāmatā viņš aprobežojas tikai ar trīs Baltijas tautu izpēti. Ārpus pētījuma palicis milzīgs arheoloģisks materiāls, kas attiecas uz baltu ciltīm, kuras apdzīvoja plašas tagadējās Baltkrievijas un Krievijas teri­torijas.2

Rakstu avoti, īpaši senākie, maz dod baltu tautu pirmkristietības izpē­tei. Iekarotāji, kas vāji zināja vietējās valodas, rakstiski fiksējuši visai Eiropai raksturīgos priekšstatus par pagānismu, atvēlot maz vietas vie­tējām īpatnībām.

Leksikogrāfisko materiālu galvenokārt sniedz dažādas 17. un turpmā­kajos gadsimtos sastādītas vārdnīcas. Tajās atspoguļoti daži baltu tautu reliģiskie priekšstati, kuru nozīme skaidrota citā valodā.

Folkloras materiāls ir bagāts faktiem, taču šie fakti ir grūti datējami hronoloģiski, un tas ir galvenais šī avota trūkums.

Grāmatas otrajā daļā H. Biezais aplūko dabas atainojumu baltu reli­ģiskajos priekšstatos, pievēršot lielu uzmanību senajām pagāniskajām kulta vietām. Tā kā baltiem, pēc H. Biezā domām, nebija kulta celtņu, viņu reliģiskie rituāli notika brīvā dabā iezīmīgu objektu tuvumā. Tas arī saprotams, jo balti kā zemkopju tauta bija cieši saistīti ar dabu. Da­bas parādību izskaidrošana bija viens no viņu reliģiskās sistēmas atbal­sta punktiem. Baltu reliģijas saistību ar dabas parādībām uzrāda jau pirmie rakstītie avoti, kas skar šo tēmu. Pāvests Inocents III 1198. gada bullā aicina uz krusta karu pret «Livonijas barbariem», kuri «dievam pie­nācīgo godu atdod truliem kustoņiem, lapotiem kokiem, dzidriem ūdeņiem, zaļojošiem augiem un nešķīstiem gariem»., H. Biezais pamatoti atzīst, ka šis teksts ir cieši saistīts ar līdzīgiem tā laika tekstiem par citām tau­tām, tomēr uzsver dabas izcilo lomu seno baltu ticībā.

Par galvenajiem dabas kulta objektiem H. Biezais uzskata svētos me­žus, kulta kalnus, ūdeņus un akmeņus. Baltu svētos mežus līdz ar kulta avotiem jau ap 1075. gadu minējis Brēmenes Ādams. Senais baltu jē­dziens «svētmežs» tika apzīmēts ar vārdu «elks» jeb «alkas» (liet.). Sis vārds ar nozīmi «svēts» tiek lietots arī citās indoeiropiešu valodās. Balti to lietoja, lai apzīmētu daudzas senas kulta vietas, īpaši svētos mežus, birzis un paugurus. Vēlākos laikos kristietības iespaidā vārda «elks» no­zīme mainījās.

Svētie meži, kā uzskata H. Biezais, bija galvenais seno baltu pagā­nisko kulta objektu veids. Atskaņas par mežu godāšanu saglabājušās līdz 19. gs. sākumam. Ar šo kultu cieši savijas arī atsevišķu koku sakralizācija, no kuriem H. Biezais min ozolu, priedi un bērzu. Tomēr, sprie­žot pēc folkloras materiāliem, rituālos izmantoti arī citu sugu koki. Daži rakstu avoti saista seno baltu mežu kultu ar mirušo kultu. H. Biezais pamatoti atzīmē: ja pēc 500 gadiem aktīvas cīņas pret pagānismu dažādos tā izpausmes veidos tautā vēl pielūdza svētos kokus un birzis, tas liecina par ļoti dziļu tradīcijas iesakņošanos tautas dzīvē.

Kulta kalni ir izplatīti visā seno baltu apdzīvotajā teritorijā. Sī tipa kulta objektu klasifikācijā H. Biezais balstās uz E. Sturma pirmskara pētījumiem.3 Baltu kulta kalni, kas nereti ir saistīti ar svētbirzīm, tiek iedalīti dabīgajos kulta kalnos un kulta kalnos, kurus apjož vairāki kon­centriski vaļņi ar vairākām ieeju vietām.

Ūdenskrātuves kulta darbībās dažādas tautas izmantojušas kopš tālas senatnes. Senajiem baltiem, uzsver H. Biezais, svētas bija upes, ezeri un avoti. Var piebilst, ka kulta nozīme bija arī dažiem purviem4 un — it īpaši Kurzemē — lankām5 . Pēc tradīcijas dažos strautos un upītēs bija aizliegts ķert zivis, kā arī izmantot šīs ūdenskrātuves citiem saimniecis­kiem mērķiem. H. Biezais izsaka interesantu minējumu, ka upīšu «svē­tumu» noteicis tas, ka tās iezīmējušas robežas starp novadiem. Daži ezeri Kurzemē tika izmantoti kremēto mirušo un viņu ieroču, darbarīku un rotaslietu apbedīšanai.

Pēc H. Biezā domām, ūdenskrātuvju kults bijis cieši saistīts ar alu kultu, taču tas ir vairāk kristianizējies. So tēzi var apšaubīt, jo tādu avotu, kas apstiprinātu kulta alu īpašu nozīmi senajiem baltiem, nav.

Kā pēdējo no galvenajiem seno kulta vietu veidiem autors min kultakmeņus, kuri mēdz būt gan dabiskas formas, gan arī ar mākslīgi veido­tām iedobēm vai pēdu atveidojumiem (pēdakmeņi). Sādi kultakmeņi pa­zīstami arī citām tautām. H. Biezais viennozīmīgi saista kultakmeņus ar upurēšanas tradīciju, taču, šķiet, tas ne vienmēr tā ir, piemēram, pēdak­meņi reti saistīti ar ziedojumiem. Var apstrīdēt arī H. Biezā pieņēmumu, ka baltu tautu kultakmeņi būtu saistīti ar Pērkona, Saules un Laimas vārdiem. Sādi piemēri vairāk zināmi Lietuvā, Latvijai tie nav raksturīgi.

Pēc H. Biezā uzskatiem, kultakmeņu nosaukumi, kas radušies vidus­laikos, ir saistīti ar kristietības svēto, sv. Marijas un Velna vārdiem. Sāds apgalvojums pilnībā nav pieņemams. Kā rāda pētījumi, Velnu kā

mitoloģisku būtni raksturo ne tikai kristietībai, bet arī pirmskristietībai tipiskas iezīmes. Velna (liet. Velnias) sākotnējā nozīme atsedz viņā htonisku dievību, pazemes valdnieku, mirušo dvēseļu un lopu patronu6 . Baltu Velns funkcionāli ir saistīts ar slāvu pagānu dievību Velesu (Bcacc)7 . Visticamāk, ka daļa kulta objektu, kuru nosaukumā ir vārds «Velns» vai «Velnias», saistāma ar agrīno, pirmskristietisko šīs dievības nozīmi un kultu. Baltu pagānisko kulta pieminekļu izpēte pašlaik vēl sākumstadijā, tādēļ, pēc H. Biezā domām, pozitīvi vērtējams fakts, ka uzsākta šo pie­minekļu intensīva apzināšana un reģistrēšana.

Aplūkojamās daļas noslēgumā H. Biezais secina, ka katrai kulta vie­tai, lai tā būtu «akmens, upe vai kalns, ir sava īpaša nozīme šajā (baltu — aut.) reliģijā».8

Kaut arī II. Biezais par to nerunā, jāatzīmē, ka baltu reliģijas ikonogrāfijas pētnieku rīcībā ir pavisam neliela avotu bāze. Cita, ne tikai ar baltu reliģijas pētniecību saistīta problēma slēpjas ierobežotajās iespējās saistīt kulta pieminekļu pētniecībā iegūto arheoloģisko materiālu ar atbil­stošu folkloras un rakstīto avotu materiālu, kurā norādīti dievību vārdi un kulta darbību motīvi. Tāpēc autors grāmatas turpmākajās nodaļās gan aplūko baltu (galvenokārt — latviešu) pagānisko dievu panteonu, taču šo dievu kulta raksturu neatklāj pietiekami konkrēti. Baltu dievību apcerē H. Biezais pamatojas uz saviem agrākajiem pētījumiem.

Baltu dievus pētnieks iedala divās grupās: dievības, kas saistītas ar zemi un auglību, un debesu dievības. Dievu funkcijās atklājas saistība ar auglību, kas bija īpaši svarīga zemkopju tautām.

Pie pirmās grupas pieskaitāmas dievības, kuras latīniski veiksmīgi nosauktas par «dii minores», — zemākie, mazie dievi, kurus latviski sauca par «dieviņiem». Šīs dievības tiek saistītas ar dažādiem iedarbes veidiem uz auglību, lopu pieaugumu un citu saimniecisku labumu iegūšanu. Pa­rasti dieviņiem ziedoja pēc ražas novākšanas. H. Biezais vēršas pret dažu autoru darbos sastopamo šo «dii minores» spekulatīvo identificē­šanu ar gariem — mājas patroniem («Schirmherrn des Hofes»). Līdzī­gas domas izteicis arī A. Brastiņš.9

Pie htoniskajām dievībām pieskaitāma arī Zemes māte (lietuviski — «Zemyna», «Zemepatis»). No viņas, kā domā H. Biezais, vēlāk «radušās» citas «mātes». Pie galvenajiem auglības dieviem pieder arī Jumis, par kura izcelsmi ir vairākas versijas. Jumis saistīts ar zemes apstrādes cik­lisko raksturu — ar ieražām, kas pavada labības novākšanu, īpaši tās pēdējo posmu. Ar Jumi saistītie rituāli vērsti uz ražas nodrošināšanu nā­kamajā lauksaimniecības ciklā. Jumja svētki — apkūlības — ir saistīti ar jaunās maizes un jaunā alus lietošanu. Sājos svētkos tika dziedātas īpaša rakstura dziesmas, kuru specifiku, iespējams, noteicis to himniskais raksturs. Jumja zīme ir sakrustotas vārpas un vārpu vainags.

Pie otras dievību grupas — debesu dieviem — pieskaitāmi Dievs, Ūsiņš, Pērkons, Saule, Mēness, Auseklis, Saules meitas. So dievību no­zīme ir diferencēta, taču to kulta un ikonogrāfijas raksturs materiālu trū­kuma dēļ var tikt iezīmēts tikai vispārējos vilcienos. Piemēram, nav ziņu, ka Dievam, kurš tiek atzīts par vienu no galvenajiem baltu dieviem, būtu bijis savs kults. Ūsiņš, kurš sākotnēji, kā skaidro H. Biezais, bijis «gais­mas dievs», vēlāk katolicisma ietekmē transformējies par zirgu aizgādni. H. Biezais pamatoti norāda, ka saskaņā ar tautas priekšstatiem zirgs piederējis katrai baltu dievībai, tāpēc katru dievību var uzlūkot par zirgu aizgādni. Atzīmēsim, ka arheoloģiskajā materiālā zirga sakrālā nozīme parādās, jau sākot ar bronzas laikmetu10 , kad zemkopība saimniecībā sāka ieņemt galveno vietu.

Pērkona nosaukums visās baltu valodās ir vienas cilmes. 19. gs. mi­toloģiskās skolas ietekmē viņu sāka uzlūkot par galveno baltu dievu. Tam­līdzīgi nepamatoti uzskati sastopami arī padomju literatūrā, un H. Bie­zais tos kritizē. Pērkons tiek skaidrots arī kā ozolu un kalnu aizgādnis,

bet pēdējā laikā vēl kā meteoroloģisko apstākļu noteicējs (J. Ozols), kas H. Biezajam šķiet nepamatots. Viņaprāt, Pērkons nav skaidrojams vien­nozīmīgi, taču dieva sākotnējā nozīme saistāma ar auglības kultu. Par Pērkona simbolu balti (kā arī citas tautas) uzskatīja ieročus un akmens cirvi. Saistībā ar Pērkona kultu kā sakrālais dzēriens svētkos tiek minēts alus, bet kā upurdzīvnieks — vērsis vai gailis. Pērkona svētkiem bijis savs nosaukums — «sabēri» (no vārda «sabērt»). Šāds nosaukums tiek pamatots ar to, ka produktus svētkiem iegādājās kopus.

Pērkonu H. Biezais traktē arī kā ļauno garu gaiņātāju, kā cīnītāju pret ļaunumu, šādu Pērkona nozīmi skaidrojot ar vēlākajiem sinkrētajiem uzskatiem par Pērkona būtību. So tēzi nevajadzētu pieņemt bez iebil­dumiem. Pērkona cīņa ar ļaunumu nereti parādījās kā cīņa ar Velnu, kurš, kā jau minēts, uzskatāms ne tikai par vēlāk radušos ar kristietību saistītu personāžu, bet arī par pirmskristietiskās reliģijas būtni. Var pie­krist H. Biezā viedoklim, ka Pērkons «ir pats godājamākais no baltu die­viem»11 .

Saules kulta spilgtākā izpausme ir Jāņi. So svētku dziļākā nozīme saistās ar rūpēm par auglību, ar kuru tiešāk vai netiešāk saistās gandrīz visu baltu debesu dievu nozīme. Jāņu un ar tiem saistīto ieražu aprakstā H. Biezais izmanto jau labi zināmus avotus. Pēc autora domām, «Saules kults ietilpināms baltu tautu nediferencētās agrārās kultūras struktūrā un kopš aizvēsturiskiem laikiem ir centrālais gan baltiem, gan arī citām tautām».12

Lībiešu Upuralas pie Svētupes (pēc Fr. Kruse, 1812).

Mēness pielūgšana saistīta ar ūdens kultu. H. Biezais Mēnesi uzskata arī par seno baltu kara dievu, jo «..baltu tradīcijās ar karu saprata lau­pīšanas uzbrukumus kaimiņiem, kas parasti notika naktī. Ar to izskaid­rojama Mēness kā gaismas avota loma šādās situācijās.»13 Sāds apgal­vojums pagaidām uzskatāms tikai par minējumu.

Ausekļa un Saules meitu kults un ikonogrāfija pagaidām vēl nav pie­tiekami izpētīti. Sīs dievības ietilpst lielajā debesu saimē, kuras struktūra līdzīga baltu agrīnās zemkopju saimes struktūrai.

Monogrāfijas pēdējā daļā H. Biezais aplūko ieražas, kas saistītas ar trim galvenajiem momentiem cilvēka dzīvē — dzimšanu, laulību un nāvi. Siem momentiem raksturīga rituāla nozīme visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē, tālab senie priekšstati (arī baltiem raksturīgie) tajos savijušies ar vēlāko kristīgo tradīciju.

Kristību ieražās galvenā vērība veltīta cilvēka likteņa noteikšanai. Latviešu priekšstatos likteni lemj Laima, taču piedalās arī Dievs. Dažkārt notiek strīds starp Laimu un Dievu, kurā Dievs pat izrāda lielāku iecie­tību. Ar dzimšanu saistītajās ieražās sava loma bijusi pirtij un ūdenim. Vēl 19. gs. Laimai tika ziedots gailis.

Kāzām piemita stingri ritualizēts raksturs, kur katram elementam bija sava noteikta jēdzieniska slodze. Galvenais akcents šajā rituālā tika likts uz līgavas ievešanu vīra mājā. Atbilstošās ieražas saistījās ar svešo garu pielabināšanu. Mājās iezīmīgas bija divas vietas, kas visciešāk saistījās ar jaunās sievas nākotni, — pavards un slieksnis. Tur vienmēr norisi­nājās kulta darbības. Ziedu jaunā sieva atstāja arī citās vietās mājā un sētā.

Analizējot apbedīšanas ieražas, H. Biezais galvenokārt balstās uz arheoloģiskajiem pētījumiem. Baltu apbedījumi dažādos reģionos un da­žādos laikos bijuši daudzveidīgi, to aptveroša izpēte vēl ir īpašs uzde­vums. H. Biezais savā pētījumā nav izmantojis bagātīgo arheoloģisko materiālu, kas iegūts teritorijās, kuras senatnē apdzīvoja austrumbalti, kas 1. gadu tūkstotī p. m. ē. un m. ē. 1. gadu tūkstotī līdz asimilācijai slāvu vidē aizņēma plašas teritorijas Austrumeiropā.

Pēc apbedīšanas veida H. Biezais apbedījumus iedala ugunskapos un skeletkapos, bet pēc senkapu ārējā veida — līdzenajos kapos, akmens krāvuma kapos un uzkalniņos. Sis iedalījums, kā atzīst pats autors, ir nepilnīgs un nosacīts. Apbedot ugunskapos, mirušie tika sadedzināti sār­tos, bet skeletkapos tos guldīja nesadedzinātus. Ar līdzenajiem kapiem apzīmēti apbedījumi kapu bedrēs. Ainavas reljefā šie arheoloģiskie pie­minekļi ir maz pamanāmi. Citam apbedīšanas veidam — akmens krāvuma kapiem — raksturīga mirušo apbedīšana akmens kamerās, krāvumos u. tml. Uzkalniņkapus var viegli atklāt pēc uzbērumiem, kuros vai zem ku­riem ir viens vai vairāki apbedījumi. Pēc ārējā veida uzkalniņkapi tiek iedalīti vairākās apakšgrupās.

Mirušos apbedīja svētku drēbēs un līdzi deva viņsaules dzīvei nepie­ciešamos ieročus, darba rīkus un rotas lietas. Apbedīšanas ieražu hrono­loģiskajā periodizācijā H. Biezais ievēro pirmskara laikā pieņemtu sis­tēmu, kura mūsu arheoloģiskajā literatūrā tikusi pārveidota.

Daudz ar bērēm saistītu ieražu atrodams etnogrāfiskajos materiālos. So materiālu salīdzināšana ar rakstu avotiem un arheoloģiskajiem atra­dumiem ir ļoti auglīga.

Krusts kā kapu zīme viennozīmīgi tiek saistīts ar kristietību, taču, pēc tautas ticējumiem, īpaši Lietuvā, krustos attēloja nepārprotami pagānis­kos saules, mēness un augu valsts simbolus. Kapu krustu izrotāšana ar lentām, ziediem, dzīpariem liecina par šī kristietības simbola sinkrēto raksturu.

Viss H. Biezā grāmatā ietvertais materiāls ir sadalāms it kā divās daļās: materiālā par pirmskristietisko reliģiju un materiālā par sinkrē-

tajiem ticējumiem, kas veidojušies pēc kristietības oficiālās pieņemša­nas. Baltu reliģisko priekšstatu attīstība tiek fiksēta tikai no kristietības pieņemšanas brīža. Taču, ka rāda citu reliģiju pētījumi, arī pirmskristietiskajā posmā reliģiskie priekšstati ilgstoši attīstījās. Taisnības labad jāatzīst, ka materiāls, kas skar baltu tautu reliģiju, ļauj saskatīt šo at­tīstību tikai vispārējos vilcienos.

H. Biezā pētījumu papildina visai plašs ilustratīvais materiāls, kurā galvenokārt skatāmas kulta vietas, saules simbolika, apbedījumi, kas at­segušies arheoloģiskajos izrakumos, un kapu pieminekli. Ilustrācijas ņem­tas no daudziem agrāk publicētiem darbiem, tai skaitā arī no mūsu izde­vumiem.

I  Literatūrā izteikts viedoklis, ka kristiāniskais dzīves veids un tradicijas latviešu tautas sadzīvē vismaz ārēji sākušas dominēt 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. pirmajā pusē. (Latviešu etnogrāfija. R., 1969. 213. lpp.; Strods H. Latviešu zemnieku 17. gs. dzīves veida un tradīciju apskats. — Arheoloģija un etnogrāfija. R., 1970. IX. 105. lpp.).

2 Ńĺäîâ Â. Áŕëňű č ńëŕâ˙íĺ â äđĺâíîńňč (ďî äŕííűě ŕđőĺîëîăčč). — Čç äđĺâíĺé­řĺé čńňîđčč áŕëňńęčő íŕđîäîâ. Đčăŕ, 1980. Ń. 14—21;

Gimbutietie Ě. Baltai prtešistoriniais laikais. Vilnius, 1985.

3  Sturms E. Elku kalni un pilskalni Kursā. — Pagātne un tagadne. Vēstures sko­lotāju biedrības rakstu krājums. R., 1936. 1. laid. 82,—102. lpp.; Sturms E. Baltische Alkhūgel. — Conventus primus historicorum Balticorum Rigae, 16.—20. VIII 1937. Acta et relata. Riga, 1938. 116—132.

4 Urtāns V. Tīras purva depozīts. — Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti. Arheolo­ģija. R., 1962. 88.—89. lpp.

5  Latvijas PSR arheoloģija. R., 1974. 185. lpp.

6    Velius N. Chtoniškasis lietuviö mitologijos pasaulis. Vilnius, 1987; Gimbutiene M. Baltai priešistoriniais laikais. Vilnius, 1985. P. 168—169.

7    Ëŕó÷ţňĺ Ţ„ Ěŕ÷číńęčé Ä. Áŕëňńęčĺ čńňîęč äđĺâíĺđóńńęîé ńŕęđŕëüíîé ďŕđű Ďĺđóí — Âĺëĺń/Âîëîń (ďî äŕííűě ˙çűęîçíŕíč˙, čńňîđčč, ŕđőĺîëîăčč). — Ďđîáëĺěű ýňíč÷ĺńęîé čńňîđčč áŕëňîâ. Đčăŕ, 1985. Ń. 186—188.

8  Biezais Í. Die baltische Ikonographie. S. 7.

9  Brastiņš A. «Mājas kungs». — Labietis, 1970. Nr. 40. 827.-845. lpp.

10  Graudonis J. Reznu kapulauks. — Arheoloģija un etnogrāfija. III. R., 1961. 31. lpp. Vankina L. Kalniešu pirmais kapulauks. Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti. Arheo­loģija. R., 1962. 10., 17., 22., 24. lpp.

II  Biezais H. Die baltische Ikonographie. S. 14.

12  Turpat, S. 15.

13  Turpat, S. 17.

14  Gimbutas M. Ancient Symbolism in Lithuanian Folk Art. American Folklore So­ciety, Memoir Series. Vol. 49. — Philadelphia, 1958.

Mūsu humanitārās zinātnes, vāroties savā sulā vien, bez (vai tikpat kā bez) ār­zemju zinātniskās literatūras Latvijas bibliotēkās veidojušās tādas, kādas tās nu visumā ir — šauri ierobežotas, izrautas no kopsakara ar zinātnes norisēm Eiropā un pasaulē.

Zinātnisku darbu tulkošana arvien ir bijis spēcīgs stimuls zinātniskās valodas iz­kopšanā, terminu un jēdzienu izstrādāšanā un pilnveidošanā. Tāpēc divu zināt­nieku — indiešu un krievu — pētījumu tulkojums latviski jāuzskata par apsveicamu parādību, kurai, cerams, būs turpinājums.

Kalkutas universitātes valodniecības profesora Suniti Caterdži grāmata «Balti un ārieši» uzrakstīta saistošā, viegli uztveramā manierē. Domājams, tai lasītāju ne­trūks — vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā interese par indiešu senkultūru, kā ari par latviešu un sanskrita valodu senajām saiknēm uzturēta jau no tautiskā romantisma laikiem, kad Auseklis popularizēja F. Slēge|a un citu vācu romantiķu uzskatu, ka indo­eiropiešu (tātad — arī latviešu) pirmdzimtene ir meklējama Indijā. So ideju Auseklis mēģināja iemiesot arī mākslinieciskā formā — eposā «Indulis». Indulis — varonis, kas latviešu ciltis atved no tālās pirmdzimtenes Indijā uz Baltijas jūras krastiem. Eposs palika neuzrakstīts, bet interese par indiešiem un Indijas kultūru Latvijā bijusi pastā­vīga.

S. Caterdži grāmata ang|u valodā iznāca 1968. gadā. Tātad tulkojums parādījies pēc vairāk nekā divdesmit gadiem. Pa šo laiku daudz kas mainījies kā salīdzinošajā indoeiropeistikā, tā arī baltu kultūras apzināšanā. Vēl pirms pieciem sešiem, pat pirms diviem gadiem (tad grāmatas tulkojums jau bija gatavs) «Balti un ārieši» latviešu lasītājam būtu nozīmējuši daudz vairāk nekā tagad, jo nu nepatīkami griež ausīs at­kāpes no pamattēmas, piemēram: «Baltijas tautas — indoeiropieši lietuvieši un latvieši un somugri igauņi — tagad dzīvo Padomju Savienībā, un viņu aktīvā kultūras dzīve, kas liecina par sociālo un ekonomisko progresu, tagad norisinās sociālistiskā valsti. Sociālistiskā iekārta noteikti izraisījusi ļoti lielu strādnieku šķiras ekonomiskās un sociālās dzīves kāpumu, ko tauta ir pieņēmusi par savu.» (46. lpp.) Mēdz teikt, ka darvas piliens var sabojāt mucu medus. Tā šīs nedaudzās piesaistes mūsdienām nepa­tīkami disonē. Caterdži miris 1977 gadā — lai kaut ko tulkojumā mainītu vai īsinātu, vajadzīga likumīgo mantinieku atļauja. Pie mūsu «brīnišķīgajiem» pasta un darījumu sakaru ātrumiem tas būtu garš ceļš. Atliek tikai nožēlot, ka nedaudzām šādām vietām, kas rakstītas, paļaujoties uz Latvijā dzīvojošo rakstnieku un kultūras darbinieku teikto (un tajā laikā tā bija pieņemts teikt), izdodas piezemēt Caterdži grāmatas kopnoskaņu, nonākot pat līdz kuriozam: Caterdži nopietni vērtē Staļina laika mākslīgi sakonstruētās tautasdziesmas: «Tradicionālajam stilam tuvās dainas slavina komunistisko dzīvesveidu, darbu valsts fabrikās un kolhozos, tehnikas un zinātnes sasniegumus.» (47. lpp.)

S. Caterdži darbs pieder pie visai izplatītiem salīdzinoša tipa pētījumiem. Proti, zi­nātnieks labi pārzina vienu salīdzināmā materiāla daļu (te — indiešu) un vāji vai nepietiekami otru (te — baltu). Tieši šī iemesla dēļ latviešu, arī lietuviešu materiāls grāmatā ir ļoti nevienmērīgs un stipri atkarīgs no tā, kāds konsultants sniedzis indiešu zinātniekam informāciju un vērtējumus. Korekti uzrakstītas Caterdži grāmatā, piemē­ram, tās vietas, kuras attiecas uz latviešu eposu, jo tām faktisko un zinātnisko vielu piegādājis labs šīs tēmas pārzinātājs folklorists Jāzeps Rudzītis. Bēdīgāk ir ar jau­nāku posmu — rakstīto literatūru, kā arī ar tā saukto jaunlaiku folkloru. Tāpēc neap­šaubāmi vērtīgākās ir nodaļas, kas veltītas senindiešu vēdām, sanskrita valodas sena­jām saiknēm ar baltu valodām.

Caterdži savā grāmatā mēģinājis ieskicēt gan seno indoeiropiešu sadzīvi un kultūru, gan hipotētiskās indoeiropiešu pirmvalodas sadalīšanos dialektos. Atsevišķas nodaļas vel­tītas baltiem — baltu raksturam, sadzīvei, kultūrai, mitoloģijai, tautasdziesmām, baltu tautu vēsturei jaunajos laikos, literatūrai un mākslai. Saistošas, kaut arī strīdīgas ir Caterdži etimoloģiskās studijas. Tā, piemēram, indiešu valodnieks sasaista latviešu un lietuviešu vārdu «daina» ar vēdu «dhēnā», kur šis jēdziens apzīmē domas ārējo iz­pausmi vārdos, arī gaviļu dziesmu, ar ko cilvēks griežas pie dieviem, un vārdus, ar kuriem dievi atbild cilvēkam. Pēc Caterdži domām, vēdu «dhēnā», Avestas «daēnā», kā arī latviešu un lietuviešu «daina» ir vārdi, kuru pamatā ir indoeiropiešu sakne *dhi, *dhy-ei ar nozīmi — domāt, saprast. Gan šis, gan citi Caterdži dotie vārdu izcelsmes un radniecības skaidrojumi, iespējams, izraisīs valodas vēsturnieku iebildumus un pre­cizējumus. Bet tas būtu derīgi — rosinātu mūsu valodniekus vairāk pievērsties šiem tik interesantajiem indoeiropiešu valodu radniecības jautājumiem, latviešu valodas etimoloģiskajām studijām. Lai apgāztu varbūt aplamos (pieļauju) Caterdži skaidrojumus, valodniekiem jārada pārliecinoša pretēju vai citādu pierādījumu bāze.

Vjačeslava Ivanova grāmatas «Pāris un nepāris» atziņu apguve prasa vis­maz nelielas priekšzināšanas bioloģijā, matemātikā, kibernētikā, ’ kā arī folkloristikas un kulturoloģijas jomā.

Maskavas valodnieks Vjačeslavs Ivanovs labi pazīstams tiem latviešu lasītājiem, kuri interesejas par latviešu folkloru un valodas vēsturi. Gan atsevišķi, gan kopā ar Vladi­miru Toporovu V. Ivanovs ir uzrakstījis virkni pētījumu, kuros plašā salīdzinošā materiala bāzēti pierādījumi par baltu folkloras un valodu seniskumu. Abu zinātnieku ieguldījums baltu folkloristikā un valodniecībā vēl gaida pienācīgu novērtējumu.

V. Ivanovs līdz ar daudziem citiem pētniekiem bināro pretstatu (diena — nakts, balts — melns, kreisais — labais, augša — apakša u. c.) uzskata par vissenāko. Vi­sās agrīnajās sabiedrībās labās un kreisās rokas atšķirīgums, pretstatījums bija viens no galvenajiem to bināro pretstatu virknē, kuri ir pamatā paražu_ un mītu uzbuvei. Kreisā puse lielākoties saistījās ar sievišķo, bet labā — ar vīrišķo sākotni. Antropologs L. Līkijs Kenijā konstatēja senus apbedījumus, kuros vīriešu skeleti vienmēr gulēja uz labajiem sāniem, bet sieviešu — vienmēr uz kreisajiem.

V. Ivanova grāmata veltīta dažādo bināro kodu izpētei, sākot no cilvēka smadzeņu kreisās un labās puslodes attieksmju kibernētiskā modēja un beidzot ar kultūrā un valodā funkcionējošiem binārajiem pretmetu pāriem.

Nezinu, vai smadzeņu pusložu sistēmas salīdzināšana ar elektronisko skaitļotāju kompleksu, to darbības modelēšana ar matemātiskām un kibernētiskām metodēm palī­dzēs atrisināt jautājumu par mākslīgo intelektu, taču šāda veida analīze neapšaubāmi ļauj vieglāk noskaidrot senseno bināro pretstatu dabu, kas zināmā mērā saglabājusies līdz mūsu dienām.

Sīs divas grāmatas, par kuru ienākšanu latviešu kultūrapritē jāpateicas to tulkota­jiem — Guntim Dišleram un Artūram Priedītim, profesionāliem filologiem, — rosina plašāka satura pārdomas par latviešu folkloras un kultūrvēstures pētījumu, pirmām kārtām — par emigrācijā radīto darbu apzināšanu. Svešatnē rakstītā dzeja un proza — gan pārpublicējumu, gan apceru, gan jaunpublicējumu veidā — pēdējā laikā sāk inten­sīvi ienākt arī bibliotēkās, pārceļojot no slēgtajiem uz visiem pieejamiem atklātajiem fondiem, bet par emigrācijas veikumu folkloristikā to nepavisam nevar teikt. Ja mēs to apzinātu, daudz mazāks būtu robs, ko cirta pēckara posma jezuītiskās nostādnes folkloras pētīšanā Latvijā.

Aptverošam bibliogrāfiskam un analītiskam pārskatam par emigrācijā veiktajiem pētījumiem, protams, nepieciešams daudz ilgāks laiks un visu iespējamo avotu pieeja­mība. Te varu tikai ieskicēt dažas no tām līnijām, kuras, manuprāt, emigrācijas folklo­ristikā visspilgtāk iezīmētas. Pamats rūpīgu un izsvērtu pētījumu veidošanai bija A. Svābes un E. Hauzenbergas-Sturmas redakcijā iznākušajās «Latviešu tautas dziesmās» (I—XII, Kopenhāgena, 1952—1956).

Kanādā milzīgu pētniecisku darbu latviešu dainu apzināšanā un sistematizēšanā veic Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs. ASV uzmanību piesaista valodnieces Lalitas Muižnieces apjomīgais pētījums «Latviešu miršanas un apbedīšanas dainu lingvistiskā analīze» (Ann Arbor, 1981; angļu vai.). Bet ir arī krājumos vai periodiskos izdevumos agrāk publicēti raksti, kas līdz šim nav apzināti, nav ietverti mūsu folkloristikas apritē, piemēram, Amerikas latviešu humanitāro zinātņu asociācijas «Rakstu krājumā» (red. J Šiliņš, Ņujorka, 1957), publicēti interesanti raksti par folkloru (Straubergs K. Svētie moži ūn svētie koki; Kārkliņš K. Dievs latviešu tautas tradīcijās; J. Bičoļa pētījums par beigu zilbju kvantitāti trohaiskajās tautasdziesmās). Virkne rakstu par baltu mi­toloģiju atrodama ari angļu valodā izdotajā krājumā «Baltijas literatūra un lingvis­tika» (Columbus, Ohio, 1973).

Zviedrijā daudz laika un pūļu latviešu mitoloģijas pētniecībai ziedojis Haralds Bie­zais un par latviešu folkloras valodnieciskajiem aspektiem rakstījusi Velta Rūķe-Draviņa. Vācu valodā iznākusi Lienes Neilandes plašā apcere par Jumi (Jumis die Fruchtbar­keitsgottheit der alten Letten. Stocholm, 1977). Par latgaļu folkloru rakstījis valod­nieks Miķelis Bukšs («Senču pasaule. Traunstein, 1950).

Latviešu folklorai veltīti arī daudzi raksti Melburnā iznākošajos «Arhīva» sējumos vēsturnieka Edgara Dunsdorfa redakcijā.

Nosauktie pētījumi un izdevumi neprasa daudz — galvenokārt tikai to, lai šie darbi būtu brīvi pieejami mūsu bibliotēkās un nozīmīgākie no tiem tiktu pārpublicēti dzim­tenē; daudz sarežģītāk ir izvērtēt dievturu kustības un tās piekritēju veiktos folkloras pētījumus. Dievturu ticība tika oficiāli reģistrēta 1926. gadā. Tā veidojās kā humani­tārās inteliģences daļas vēlēšanās oficiālajai kristietiskajai reliģijai pretstatīt atjaunoto, no indoeiropiešu kopības laikiem mantoto senlatviešu ticību. Neskatoties uz valdības visai vēso attieksmi pret dievturības idejām, šķēršļi — vismaz nopietni — šai kustībai netika likti. Galvenais dievturības ideju veidotājs bija pētnieks Ernests Brastiņš (1941. g. deportēts, nav atgriezies).

Tā kā dievturi koncentrējās senlatviešu gara pasaules restaurēšanā, viņi folkloristiskajos, arheoloģiskajos un citos pētījumos lielā mērā apsteidza laiku. P. Smits, K. Strau­bergs, L. Adamovičs, daļēji arī J. A. Jansons un citi divdesmito un trīsdesmito gadu zinātnieki latviešu folkloras pētniecību veidoja uz kristietisma priekšstatu bāzes. K. Strauberga un J. A. Jansona talants ļāva viņiem izvairīties no šauri ierobežojošā folkloras skaidrojuma, kas gandrīz visas latviešu mitoloģiskās dievības atvedina no kristietiskās reliģijas vai skaidro kā radušās kristietisko priekšstatu tiešā ietekmē (diemžēl tieši šī pieeja jūtami ierobežoja P. Smita un L. Adamoviča skata leņķi faktiem un materiā­liem bagātajos pētījumos par latviešu mitoloģiju).

Turpretī Ernests Brastiņš apcerēs «Latvju ornamentika» (1923), «Latvju raksta kompozīcija» (1925), «Latvju dieva dziesmas» (1928), «Latvija, viņas dzīve un kul­tūra» (1931), pētījumu virknē par Latvijas pilskalniem (I—IV, 1923—1928) un citos darbos liek pamatu latviešu folkloras, latviešu gara pasaules senākā slāņa pētīšanai. Brastiņa darbos nav zinātniski stingras analīzes, _ viņa pieeju drīzāk var saukt par intuitīvu. Pierādījumu ķēde dažviet izveidota ne pārāk pārliecinoši, vietām varbūt pat

neloģiski, bet viņa secinājumi daudz kur pierādījušies. Varbūt kļūdos, taču šķiet, ka vēl šodien ne mazums latviešu folkloras pētnieku E. Brastiņa idejas sauks par absur- dām. Jā, patiešām, tās daudzviet ir tikpat «absurdas», cik «absurdas» tās piecdesmit gadus vēlāk, pētot baltu un indoeiropiešu folkloru vispār jau ar stingri zinātniskām metodēm, ir Maskavas zinātniekiem V. Ivanovam, V. Toporovam, M. Ļekomcevai, T. Je- ļizarenkovai un lietuviešiem N. Vēļum, M. Gimbutienei, kā arī dažādu tautu indoeiro- piešu senvēstures pētniekiem F. Keiperam, V. Terneram, M. Eliadem, D. Vordam u. c. Protams, koncentrēšanās tikai senākajā latviešu folkloras slānī (kā Ernestam Bras- tiņam, pēckara gados emigrācijā — Arvīdam Brastiņam u. c.) nenozīmē, ka līdz ar to šie pētījumi automātiski ir pārāki par H. Biezā vai P. Smita paveikto, kas balstīts latviešu folkloras jaunākajā slānī. Kā nevar noliegt to, ka latviešu folklorā laika gaitā sakrājies kristietisko priekšstatu uzslāņojums, tāpat nevar noliegt, ka saglabājušās arī daudzas ļoti arhaiskas liecības. Atgriežoties pie dievturiem, jāatgādi- na, ka latviešu dievestības idejas ienāk vairāku ievērojamu trīsdesmito gadu mākslinieku un rakstnieku daiļradē. Ig- norējot šo līniju J. Veseļa, E. Virzas, J. Medeņa, V. Eglīša, V. Medaines un citu autoru dzejā un prozā, mēs vien- kārši nesapratīsim vai pārpratīsim vai- rākas īpatnējas viņu daiļrades šķautnes. Tā E. Virzas poēmas «Lauku darbi», «Dievi un cilvēki», «Dievi un zemnieki» rakstītas, kā atceras E. Stērste, bieži konsultējoties ar Ernestu Brastiņu. Klaja ignorance nāk par ļaunu mūsu folkloristikai arī jautājumā par dievturu izdevumiem emigrācijā. Divreiz gadā ār- zemēs iznāk žurnāls «Labietis», kas tur- pina pirmskara periodā iesākto «Labiešu» sēriju. Rakstu līmenis ir visai nevienmē- rīgs, bet kuram ārzemju vai mūsu pašu žurnālam tas ir pastāvīgi vienlīdz augsts? Ierosinoši ir nu jau mirušā Arvīda Bras- tiņa pētniecisko rakstu virknējumi par Māru, par Sauli, Saules meitām un Dieva dēliem, par velniem mūsu tautasdziesmās u. c. Rakstu pirmajā daļā parasti autors sniedz iespējami plašu tautasdziesmu tekstu bloku par attiecīgo tēmu, bet otrajā daļā, balstoties uz šiem tekstiem, veido secinājumus. Lasītājs var piekrist vai ne- piekrist pētnieka secinājumiem, analīzes gaitai un paņēmieniem, var pārbaudīt at- sevišķu argumentu pareizību tūlīt uz vie- tas, pārlūkojot tautasdziesmas, kas visas ir turpat apkopotas. Gan dievturu pētījumi un izdevumi par latviešu folkloru un senvēsturi, gan visu pārējo emigrācijas kultūras darbinieku šajā laukā paveiktais prasa dziļu un nopietnu izvērtējumu. Te ieskicēju tikai dažas līnijas.

Arī Latvijā pēdējos gados neapšaubāmi notikusi sarosīšanās mitoloģijas pētniecībā. Protams, man var iebilst, ka ātri — vienā divos gados — neko pamatīgu un aptverošu nevar izdarīt. Taču, gadu gadiem gaidot uz visaptverošu un dziļumdziļu pētījumu, mēs neiegūsim neko. Atsevišķi, kaut arī strīdīgi raksti, atsauksmes par cittautu pētījumiem folkloristikā, referāti utt. virzīs liela un no visām vai daudzām pusēm izvērsta darba tapšanu latviešu mitoloģijā. Jābfit dažādiem viedokļiem, dažādā sarežģītības pakāpē rakstītiem darbiem. Tas, ko folklorists pasaka sausā zinātniskā valodā un ko izlasa pāris simtu lasītāju, ir tikpat svarīgs mūsu kultūrai kā mākslinieciskā, brīvā formā veidotas rakstnieku un citu interesentu apceres, ko izlasa tūkstoši. Svarīgi ir gan pierādīt, gan parādīt, aizraut, ieinteresēt. Zēl, ka viens no interesantākajiem šādā saistošā formā uzrakstītiem pēdējā laika darbiem — V. Ancīša sadarbībā ar A. Cauni un J. Brikmani sarakstītā grāmata «Latviešu tautas dzīvesziņa. Daba. Debesis. Dievības» (R.: Zvaig­zne, 1989), kas domāta kā palīglīdzeklis skolniekiem, — iznāca niecīgā tirāžā un līdz lauku skolām droši vien nemaz netika. Ļoti ātri no grāmatu veikalu plauktiem pazudis arī V. Muktupāvela pētījums par latviešu tautas mūziku, rotaļām, dejām (Dindaru dandaru. R.: Zvaigzne, 1989). Cerams, ka nepaliks pusceļā Galvenās enciklopēdiju redak­cijas uzsāktais darbs pie mitoloģijas enciklopēdijas, kurā galvenā vērība būtu piegriezta latviešu mitoloģijai, ka iespējami drīzā laikā šis izdevums tiks izstrādāts un varēs kļūt par rokasgramatu katram, kas interesējas par mitoloģijas jautājumiem.

Ir vajadzīgi daudzi un dažādi mūsu pašu pētījumi gan folklorā, gan kultūras vēs­turē. bet tikpat vajadzīgi arī ārzemju pētnieku darbu tulkojumi.

.

1  Gaižānas S. Kultūros tradicijos baltu literaturose: XX a. paralēlēs ir kontaktai. Vilnius: Vaga, 1989. 291 p.

2  Nastopka K. Lietuviu ir latviu literatūru ryšiai. Vil­nius: Vaga, 1971. 413 p.

3   Paroleks R. Baltijas lite­ratūras salīdzinošā apcere: no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. R.: Liesma, 1985. 155 Ipp.

Pagājuša gada nogale Lietuvā iznāca jauns pētījums literaraja baltistikā — Silvestra Gaižūna grāmata «Kultūras tradīcijas baltu literatūrās»1 . Jaatzīme, ka mūsu kaimiņi šai jomā ir centīgāki par mums: jau 1971. gadā izdota Ķēstuta Nastopkas monogrāfija «Lietuviešu un latviešu literatūru sakari»2 . Latviski līdz šim ir iznākusi tikai čehu zinātnieka Radegasta Paroleka studija «Baltijas literatūras salīdzinoša apcere»3 , kas ir domāta kā mācību grāmata un galvenos vilcienos dod priekš­statu par literāro procesu trijās Baltijas valstīs. Uz šī fona īpaši nozīmīgs ir S. Gaižūna darbs — tas ir mēģinājums likt mūsdienīgus pamatus lite­rārās baltistikas pētījumiem. Viņš raksta, ka «monogrāfija iecerēta kā ievads literārajā baltis­tikā, kurā ir nosprausti šīs zinātnes virzieni un perspektīvas». (7. Ipp.) Literārā baltistika ar laiku var izveidoties par spēcīgu komparatīvistikas atzaru. Mazliet citu ce|u iet Aija Priedite, kura tiecas pasauli iepazīstināt ar latviešu literatūras vēr­tībām, pretstatot un salīdzinot tās ar Eiropā pa­zīstamu literātu darbiem.

Grāmatas ievadā S. Gaižūns konstatē šai jomā paveikto un norāda pētījuma uzdevumu: «Šajā grāmatā izdalītas tās kultūras tradīcijas, no ku­rām izauga lietuviešu un latviešu literatūru vēr­tību centri, tradīcijas, kuras kļuva par ilglaicīgiem ētisko un estētisko ideālu avotiem.» (6. Ipp.)

S. Gaižūns izmanto tipoloģisko pētījumu me­todi, uztver cilvēces kultūru kā struktūrvienību, kurā ir noteikta hierarhija (pakāpenība). Autors tiecas noskaidrot mazo tautu kultūru vietu pasau­les kultūras procesā. Runājot par literatūras un kultūras vēstures, literatūras un citu mākslu kore­lāciju, ir nepieciešams diferencēt lielo daudzu gadsimteņu tradīciju literatūru un jauno litera­tūru attiecības ar atšķirīgu kultūru garīgo piere­dzi. Senās literatūras it kā atjauno un aktualizē tās tradīcijas, kuras tajās eksistējušas agrāk, bet mazo, jauno literatūru un kultūru sakari ar kultū­ras vēsturi bieži atgādina tēva un dēla attiecības. Trāpīgi šos sakarus raksturo dzejnieks A. Grībausks: lielās kultūras ir tikai dažas, bet mazo — varbūt simtreiz vairāk. Pasaules kultūras fondu veido mazo tautu kultūras, bet lielās tikai izceļas tajā. Parasti viduvējs lielās kultūras darbs izpel­nās ievērību tikai tāpēc, ka ir «no turienes», bet neikdienišķa mazās kultūras parādība noslāpst bez atskaņām. Mazās kultūras ir daudz aktīvākas, vai­rāk ieinteresētas maiņās un dialogā. Svarīgi, ka tās uztur dialogu, bet dialogs ir jebkuras kultūras priekšnoteikums. Baltu literatūras atradās un ir šādās dialoga attiecībās ar pasaules kultūru.

Tiecoties kaut daļēji mazinat disproporciju starp lingvistisko un literāro ballistiku (no ku­ram pirmā ir izgājusi ilgstošu attīstības ceļu), S. Gaižūns uzsver, ka ir nepieciešams izcelt ne tikai tiešos latviešu un lietuviešu literāros kontak­tus, bet arī poētikas, stila un estētikas radniecīgumu un atšķirību, tipoloģisko kopību. Līdz 1940. gadam abu zemju literatūrās dominēja atšķirīgas tradīcijas, atšķirīga kultūrorientācija. Lietuviešu literatūra bija cieši saistīta ar poļu un krievu lite­ratūru, latviešu rakstnieki vairāk orientējās uz vācu un krievu kultūru.

S. Gaižūns norāda: «Romantiskais Lietuvas un latviešu kultūras imago — šīs grāmatas vadmo­tīvs.»^ (24. Ipp.) (Imagoloģija — mūsdienu komparatīvistikas termins — kādas tautas tēls citas tautas apziņā.) Viņš mēģina izsekot, kādu Lietu­vas tēlu veidojuši latviešu rakstnieki. Jāpiebilst, ka latviešu literāti un kultūras darbinieki 20. gad­simta sākumā ir izrādījuši lielāku interesi par Lie­tuvu un tās kultūras dzīvi nekā lietuvieši par Lat­viju. S. Gaižūns uzskata, ka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā latviešu rakstnieku radī­tais Lietuvas tēls kļūst par mītu, garīgo ideālu pamatu. Skatoties uz Lietuvu, viņi it kā atgriežas pie baltu saknēm, atbrīvojas no ģermāņu kultūras iespaida, orientējas uz «īsto» baltu mentalitāti.

S. Gaižūna grāmatā katra nodaļa ir atsevišķs pētījums, kurā iestrādāts milzīgs daudzums faktu par latviešu literatūru, analizētas latviešu literārā procesa parādības, kurām ir tipoloģiska kopība ar lietuviešu literatūru. Pieminot kādu no latviešu rakstniekiem, S. Gaižūns sniedz smalku šī rakst­nieka literāro miniportretu un tikai tad pievēršas konkrētās problēmas apskatam. Savdabīgs ir lie­tuviešu literatūrzinātnieka izklāsta stils, poētika. Var teikt — katra nodaļa rakstīta kā dzejolis vai stāsts ar savu domas plūsmu un attīstību. Katra nodaļa lasāma kā vienots veselums.

Grāmatā ietvertas šādas studijas: «Dainas kul­tūra un literatūra», «Curļonis un latviešu literārās un kultūras tradīcijas», «Fausts lietuviešu un lat­viešu literatūrā», «Kultūras universālisma tipi. Vīdūns un Rainis».

Latviešu kultūrā īpaši nozīmīga ir tautas­dziesmu ietekme, lietuviešu kultūrā sevišķa loma ir M. K. Curļonim; daudzi Lietuvas dzejnieki ne tikai ilustratīvi «pārcēluši» literatūrā Curļoņa gleznu motīvus, bet arī atklājuši un radījuši čurļoniskā stila, poētikas perspektīvu un tradīcijas. Pie šiem autoriem pieskaitāmi S. Curļoniene-Kīmantaite un J. Baltrušaitis, V. Mīkolaitis-Putins un S. Nēre, E. Mieželaitis un M. Martinaitis, A. Venclova un S. Geda u. c. Sai nodaļā S. Gai­žūns atklāj, kādu ietekmi latviešu kultūrā atstājusi 1910. gadā Rīgā notikusī lietuviešu mākslas iz­stāde, kurā tika eksponēti arī M. K. Curļoņa darbi, īpašu uzmanību literatūrzinātnieks veltī R. Ru-

kulturos

tradicijos

baltu

literaturose

dzisa rakstiem par Curļoni un viņa daiļradi, tomēr nodaļas dominante ir K. Strāla romāna «Karš» analīze, kur mijas smalka teksta interpretācija ar faktoloģiskā materiāla iepludinājumu.

Nodaļā «Fausts lietuviešu un latviešu litera­tūrā» ieskicēta Fausta tēmas attīstība Eiropas lite­ratūrā no tās pirmsākumiem. S. Gaižūns detalizēti apskata faustiānas motīvu klejošanu un savda­bīgo interpretāciju latviešu rakstnieku darbos (Rainis, Aspazija, J. Poruks, E. Vulfs, J. Akuraters), taču sīkāk pretstata un salīdzina divus baltiskās faustiānas labākos darbus — I. Seiņus ro­mānu «Zigfrīds Immerzelbe atgūst jaunību» un M. Zariņa romānu «Viltotais Fausts jeb pārla­bota un papildināta pavārgrāmata». Būtisks ir autora secinājums, ka, «aplūkodami raibo baltisko faustu ģimeni, redzam nevis epigoņu mēģināju­mus, bet baltiskās faustiānas fenomenu, kas lie­cina par auglīgu latviešu un vāciešu, lietuviešu un vāciešu, bet reizēm arī lietuviešu, latviešu un vā­ciešu kultūras mijiedarbību (M. Zariņa «Viltotais Fausts..»)». (206. lpp.) Sī nodaļa saīsinātā veidā latviešu lasītājam jau ir pazīstama: «Literatūrā un Mākslā» bija publicēts S. Gaižūna raksts «Alķīmisku avantūru romantika jeb ceļojumi ar Faus­tu pa Ventas un Daugavas krastiem» (LM, 1985, 15. febr. un 1. martā).

Grāmatas pēdējā nodaļa izraisīs lielu interesi Raiņa pētniekos. Tajā ir mēģinājums izsekot Raiņa, Aspazijas un Vīdūna attiecību attīstībai, par kurām visai maz ir zināms. S. Gaižūns korekti at­klāj abu tautu dižgaru lielo lomu kultūras procesā, viņu garīgo meklējumu tuvību, Raiņa un Vīdūna centienus uzcelt tiltus starp baltu, ģermāņu un Austrumu kultūrām. īpašā pētnieka uzmanības lokā ir ideju drāmu tipoloģiskās paralēles (Vīdūna «Mūžīgā uguns» un Raiņa «Uguns un nakts»).

Par S. Gaižūna grāmatu nav viegli rakstīt, to nav arī viegli lasīt. Sī literārās baltistikas studija ir jauna pakāpe komparatīvistikā. Autors uzbūris savdabīgu, līdz šim neredzētu latviešu literatūras vēstures ainu. Grāmata noteikti būtu tulkojama latviski, taču, zinot mūsu tipogrāfiskās jaudas un citas nebūšanas, kā arī diemžēl niecīgo pieprasī­jumu pēc šāda veida lasāmvielas, būtu lietderīgi tulkot to pa daļām, publicējot tās žurnālos vai krājumos. Lai gan grāmatā ir vairāk runāts par latviešu literatūru, tomēr latviešu lasītāji katrā ziņā te ieraudzīs arī būtiskas dominantes lietuviešu literatūrā.

Domāju, ka Lietuvā S. Gaižūna grāmata sa­ņems pienācīgu vērtējumu. Lai Latvijā varētu šo pētījumu pilnībā novērtēt, tam jāiekļaujas literatūrzinātniskajā apritē. Kaut arī grāmatā ir dažas neprecizitātes un diskutējamas vietas, tā ir nozī­mīgs pienesums baltu kultūrā, kā arī labs priekš­darbs literārās baltistikas tālākiem pētījumiem.

Iecerot, gatavojot un jau pārlapojot sērijas «Avots» izdevumus, vienmēr nevilšus jādomā: cik tiem mūsu tautā ir gaidītāju? Cik lasītāju? Cik šajos darbos rodamo pa­saules mēroga pirmreizējo ideju sapratēju un lietā licēju?

Šādas domas vēl spīvāk uzmācas tad, kad uz rakstāmgalda atrodas pasaulslavens apcerējums, kuram pat lielajās kultūrtautās ir ierobežots studētāju skaits un nav tiešas, ikdienišķas lietojamības, — fundamentāls pasauluzskatiskas sūtības darbs, kura ietekme uz cilvēces gaitu ir milzīga, kaut arī tā izpaužas caur tāliem un rokām netaustāmiem pastarpinā jumiem.

Imanuela Kanta «Prolegomeni» — apcere, ko dižais vācu filozofs mēģināja iz­veidot kā savas filozofijas skaidrotāju, kā atslēgu ne tikai savu, bet ari visai filozofijai ko­pīgu pamatnostādņu izpratnei.

Sā darba tulkotājam filozofijas zinātņu kandidātam Rihardam Kūlim priekšvārdā izdevies sniegt izsmeļošu ieskatu «Prolegomenu» tapšanas vēsture un problemātikā. Tā­pēc nemēģināšu pārvētīt jau izvētīto, bet pievērsīšos kādam retāk izvirzītam jebkuras zinātnes (it īpaši fundamentālās) aspektam — jautājumam par tās izprotamību. Tas jo sevišķi jādara tādēļ, ka arī «Prolegomeni» ir tapuši kā mēģinājums palīdzēt izprast «Tīrā prāta kritiku», tomēr, šķiet, abi minētie vācu filozofa sacerējumi lielumlielajai mūsu lasītāju daļai būs ciets rieksts ari tagad…

Izprotamības pakāpi — vai nu mums tas patīk, vai netīk — galvenokart nosaka vēsturiskā situācija: ikdienas prasību objektīvi nosacītās katras individualitātes īpatnī­bas, sabiedrības garīgās attīstības līmenis, kā arī sabiedrības vajadzība kaut ko izprast un tā garīgā un materiālā kompensācija, kuru sabiedrība sniedz līdz izpratnei nonā­kušajiem.

Tāpēc gausties, ka, lūk, kādā vietā un kāda sabiedrībā ir gaužām maz gaišu prātu un dziļu domu, nozīmē tikai vienu: konstatēt, ka šī vieta un šī sabiedrība nav prasī­jusi īsteni redzīgu skatu uz pasauli, bet līdz ar to nav rosinājusi arī īstenu pasaules apgūšanu, iekārtošanu un augšupvirzīšanu.

Tāpat kā 18. gadsimta nogalē Vācijā, arī 20. gadsimta nogalē Latvijā nebūt netrūkst potenciālu, psiholoģiski spējīgu izpratēju. Mūsu galvas ir tikpat attapīgas kā citur kultūrpasaulē: abstraktās, utilitāri neieinteresētās, altruistiskās domāšanas piemērus rāda mūsu dzeja un tautasdziesma, bet praktiska apķērība labi jaušama «privātā sektora» pilnajos maciņos.

Taču jau «pirmajā tuvinājumā» ir pamanams, ka mūsu uztveres spēju apjomu, vir­zību un kapacitāti ietekmējusi un piezemējusi tā pārvaldes! un apmācības sistēma, kuras mērķis bija un joprojām ir nodrošināt strikti noteiktu un precīzi dozētu zināšanu re­producēšanu, gatavot prātu nevis virzībai uz priekšu, bet skrējienam uz vietas, šablo­niskai, instancēs saskaņotai domāšanai. Tāpēc puslīdz droši varam apgalvot, ka pie mums ikviens daudzmaz dziļāk un saprātīgāk tverošs prāts ir nevis sabiedrības, iekār­tas vai kādas politiskas organizācijas apzinātu pūļu īstenojums, bet gan paša, atse­višķu skolotāju vai ģimenes darba rezultāts.

Līdz ar to mūsu inteliģentu domāšanā kā blakusparādība ir iezagusies vienpatības, «monologās domāšanas» izjūta, arī nespēja lietderīgi izmantot neordināras zināšanas.

Sīs parādības tapšanu visnotaļ ir veicinājis armijas tipa garīgais režīms, kas pa­redz kāda reglamenta iekalšanu un maksimāli precīzu izmantošanu, respektējot augstāk­stāvošā viedokli. Sava būtiska nozīme ir arī atbilstošajai stimulēšanas sistēmai, kas paredz reglamenta pārkāpēju sodīšanu un tā centīgu ievērotāju atbalstīšanu.

Minēto un vēl citu valstisku, partijisku, voluntārisku un citu objektīvi pastāvošu faktoru kopums ir tiktāl pazeminājis vispārējo izprašanas, savstarpējās garīgās iecietī­bas un jaunu ideju ģenerēšanas līmeni, ka varam teikt: mūsu auniem nav vajadzīgi jauni vārti, viņi ir gatavi stāvēt jebkuru vārtu priekšā.

Tā šimbrīžam paveras ne sevišķi iepriecinoša aina: prāta traucētās augsmes dēļ mums ir visai maz tādu gara darbinieku, kas spētu izprast un ražīgi veidot civilizētā pasaulē pieņemamas un mūsu vietējiem apstākļiem atbilstošas politiskās, ekonomiskās, kultūras, sadzīves un citas dzīvesdarbības formas.

Man var iebilst, ka neesmu oriģināls. Piekrītu, jo neko glaimojošu mums nesaka pat tie, kuri tik tiešām vēl mums labu. Taču hiperkriticisms patlaban ir vajadzīgs, lai mēs, pirmkārt, atmetot provinciālo iedomību, izprastu savu pašreizējo reālo stāvokli un, otrkārt, maksimāli izmantotu tagadējo laikposmu, kad samērā netraucēti varam gūt šaurāku vai plašāku, seklāku vai dziļāku, praktiskāku vai abstraktāku ieskatu visas pasaules zinātnes, mākslas, kultūras, pat ikdienības norisēs un tik tiešām iesaistīties pasaules domas apritē.

Vai Kanta «Prolegomeni» šajā/ ziņā mums līdzēs? Protams. Taču ne jau tiešā veidā. Sā_, tāpat kā citu nopietnu, īsteni analītisku sacerējumu pamatīgas studijas radina mūsu pratu pie rūpīgas līdzsekošanas, sarunbiedra un prakses izvirzīto argumentu apsvērša­nas, savu iebildumu un jautājumu, kā arī atzinumu gatavošanas.

Stokholmu mēdz dēvēt par latviešu valodnieku Meku. Tas ir galvenokārt Veltas Rūķes-Draviņas nopelns — viņa kopš 1969. gada ir profesore Stokholmas universitātē.

Velta Rūķe dzimusi 1917. gadā. Latvijas neatkarības ga­dos viņa mācījusies Latvijas Universitātē un beigusi to 1938. gadā. Jau 1939. gadā rakstu krājumā «Celi» publicēti vairāki jaunās valodnieces pētījumi par dialektoloģijas jautā­jumiem un Latgales dziesmu reģistrs (no Kr. Barona «Lat­vju daiņām»), 1940. gadā V. Rūķes sakārtojumā un J. Endzelīna redakcijā klajā nāk «Programma izlokšņu aprak­stiem» un «Valodas un rakstības jautājumi», tātad Velta Rūķe valodniecībā sākusi strādāt agri un intensīvi.

Talantīgā un erudītā valodniece, kaut arī kopš 1944. gada dzīvo Zviedrijā, paradoksālā kārtā ir centrālā personība ne tikai starp emigrācijas valodniekiem. Viņas devums kopumā tiklab kvalitatīvā, kā kvantitatīvā aspektā uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem visā latviešu valodniecības pēcendzelīna posmā.

Veltas Rūķes-Draviņas zinātniskā darbība aptver dažā­das valodniecības nozares: dialektoloģiju, toponīmiku, folklo­ras un daiļliteratūras valodu, valodas kultūru, literārās va­lodas vēsturi, bērnu valodas attīstību, valodas kontaktu un divvalodības problēmas.

Stokholmā un Lundā iznākušas astoņas apjomīgas mo­nogrāfijas (pētījums par Stendes izloksnēm, kas izdots 1955.—1956. g., veikts kopā ar Kārli Draviņu).

Būtiski, ka vairākās latviešu valodniecības nozarēs V. Rūķe-Draviņa ir pētījumu aizsācēja (praktiski gan viņas devums netika apgūts un darbs turpināts) vai pat vienīgā veicēja.

Tagad visās Latvijas humanitārajās zinātnēs notiek iz­kaisītā latviešu garaspēka apvienošana. Tas ir garš ce|š. Latviešu rakstnieku, vēsturnieku, folkloristu, filozofu, kulturologu, politologu, valodnieku, literatūras un mākslas zi­nātnieku darbība ārpus Latvijas' ne tikai jāiepazīst, ne tikai mehāniski jāpievieno, bet jāuzsūc, jāasimilē, turklāt būtiski pārveidojot Latvijas zinātņu līdzšinējo struktūru, paceļot to līmeni, paplašinot robežas. Sim tik vajadzīgajam proce­sam jānotiek ikdienas zinātniskajā darbā.

Iezīmēsim dažas kontūras, kas raksturo profesores Rū­ķes-Draviņas personību — ne tikai un ne tik daudz kā no­teiktu lingvistisku uzskatu paudēju, cik kā pasaules līmeņa kultūras cilvēku.

Velta Rūķe-Draviņa ir poliglote. Valodu zināšanas no­saka viņas zinātniskās intereses un teorētisko platformu un garantē panākumus lingvistiskajā darbībā. Taču vispirms viņa ir latviete un, neraugoties uz ilgo atrautību no dzim­tenes, lieliski prot savu dzimto valodu. Viņa ir viena no labākajām latviešu valodas izlokšņu zinātājām ne tikai teo­rētiski, bet arī praktiski. Studiju gados ar divriteni izbrau­kāta visa Latvija, |aužu mēlēs klausoties. Izveidota jau minētā izlokšņu aprakstu programma. Arī kopā ar Kārli Draviņu sarakstītais pirmais lielākais darbs — «Laute und Nominalļormen der Mundart von Stenderi» — veltīts dia­lektoloģijas jautājumiem.

Valodniece guvusi nopietnu filoloģisko izglītību, kuras neatņemama sastāvdaļa ir klasisko valodu zināšanas. Jau bērnībā dažādās valodās runājošu vienaudžu sabiedrībā ie­

gūtas lietuviešu un krievu valodas iemaņas, kas vēlāk pil­nīgotas apzinīgās valodu studijās. Somu un zviedru, angļu un vācu valodu viņa prot tādā līmenī, ka var rakstīt no­pietnus zinātniskus darbus. Vācu valodā plašākie darbi ir jau minētie Stendes izloksnes apraksti divos sējumos, «Di­minutive im Lettischen» («Deminutīvi latviešu valodā») un «Mehrsprachigkeit im Vorschulalter» («Daudzvalodība pirms­skolas vecumā»), angļu valodā — «Place names in Ķauguri countrij, Latvia» («Kauguru apkārtnes vietvārdi, Latvija») un «The Standardization Process in Latvian» («Standarti­zācijas process latviešu valodā»), zviedru valodā — «Sprāk i kontakt» («Valodu kontakti»).

Galvenās valodniecības problēmas, kas nodarbina Veltu Rūķi-Draviņu, saistītas ar valodu kontaktiem, ar daudzvalodību. Sīs problēmas dzīvo apziņā un nodarbina, arī strā­dājot pie citām tēmām. To nosaka pati dzīve — valodas situācija, kādā dzīvo latvieši ārpus Latvijas robežām, un latviešu valodas īpašie funkcionēšanas apstākļi.

Divvalodības situācija arī Latvijā bijusi aktuāla vienmēr un padomju varas laikā it īpaši. Pēdējos gados interese par valodu kontaktu problēmām radusies visos iedzīvotāju slā­ņos. Tomēr Latvijas valodniecībā šai jomā pētījumu nav. Atsevišķos rakstos, ieskaitot tos, kuri parādījušies atklātībā pēdējos pāris gados (Dz. Hiršas, O. Buša, J. Valdmaņa un citu autoru publikācijas) vairāk risinātas politiskas nekā zinātniskas problēmas.

Profesore Velta Rūķe-Draviņa īstenībā ir vienīgā latviešu zinātniece, kas pētījusi bērnu valodas attīstības likumsaka­rības un uzrakstījusi divus fundamentālus darbus: «Daudz­valodība pirmsskolas vecumā» (vācu valodā) un «No pieciem mēnešiem līdz pieciem gadiem» (latviešu valodā). Latvijas valodnieku devums šajā jomā — pāris nelielu rakstu un referātu.

Abas problēmas — valodu kontakti un bērnu valodas attīstība — cieši saistītas: V. Rūķe-Draviņa bērnu valodas attīstību pētījusi daudzvalodības situācijā. Pašas dzīves gā­jumā gūtā pieredze ietekmējusi ne tikai tēmu izvēli, bet arī to risinājumu.

Latvijā daudzvalodība resp. divvalodība (V. Rūķe-Dra­viņa par divvalodību īpaši nerunā, jo atzīst to par vienu no daudzvalodības formām) nav pētīta. Mums lielākā auto­ritāte ir igauņu sociolingvists Mati Hints. Viņa pētījumus un secinājumus pieņemam bez pārbaudīšanas un uzskatām par pareiziem (sk.: Hints M. Reālā daudzvalodība. — Avots.

1988.   Nr. 8. 57.—63. lpp.). Sādu attieksmi nosaka ne vien mūsu pašu pētījumu trūkums, bet arī jautājuma aktualitāte, turklāt M. Hints piedāvā vērtējumu, kas visnotaļ atbilst pašreizējam noskaņojumam sabiedrībā un balsta tās dar­bības programmu. Divvalodībā autors saskata draudus igauņu (tātad analoģiski arī latviešu) valodai, un viņa attieksme pret divvalodību Padomju Savienībā ir negatīva.

V. Rūķes-Draviņas darbos iepriekšpieņēmumu no vēlamā pozīcijām vispār nav vai arī tie neietekmē secinājumus. Taču atšķirība starp divvalodības situāciju Latvijā un ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu vidē ir objektīva un būtiska, tādēļ objektīvi nosacīts ir arī tiklab šo situāciju, kā divvalo­dības lingvistiskā un sociālpsiholoģiskā aspekta atšķirīgs vērtējums.

Pētot ārpus savas etniskās teritorijas dzīvojošo latviešu divvalodības nosacījumus, jārēķinās ar faktu, ka tikai vie­nas — dzimtās — valodas prasme nevar viņiem nodrošināt pilnvērtīgu eksistenci attiecīgā sociālā vidē. Dzimtā valoda labākajā gadījumā var būt otrā valoda, tāpēc profesore grā­matā «Daudzvalodība pirmsskolas vecumā» aizstāv agru divvalodību. Viņa atzīst, ka bērni runātmācīšanās posmā ir spējīgi apgūt bagātāku fonētisko materiālu, nekā ir vienā valodā, un šī spēja var tikt izmantota pilnīgāk.

Tomēr ir svarīgi, lai bērns divas vai vairākas valodas uztvertu ka atšķirīgas sistēmas, un labākā metode to no­šķiršanai ir princips «viena persona — viena valoda». Jauk­tās ģimenes^ vienu valodu var pārstāvēt tēvs, otru — māte. Ja visiem ģimenes locekļiem ir viena dzimtā valoda, pa­

reizi ir mājās runāt tikai dzimtajā valodā, bet ārpus mājas mācīties otro valodu «no dabiski tīriem avotiem».

Tai pašā laikā, pēc V. Rūķes-Draviņas domām, sociāl­psiholoģiskā aspektā divu valodu sistēmu vienlaicīga apgū­šana saistīta ar lielu garīgu piepūli, kas nepieciešama, lai pārvarētu naidīgi noskaņotās apkārtnes spiedienu pret citas valodas pārstāvi. _

No šī negatīvā spiediena bērnu — svešumā dzīvojošu latviešu bērnu — iespējams pasargāt, bet par pārāk augstu cenu: nemācot viņam latviešu valodu, tātad nesaglabājot latvietību. So iespēju profesore noraida: «Piederība pie kā­das valodas kopības nozīmē kaut ko vairāk par kādas va­lodas praktisku zināšanu.»

īpašie apstākli, kas pamodinājuši sabiedrības interesi par valodas situāciju un divvalodības problemātiku Latvijā, mu­dina uz vienpusīgiem spriedumiem. (Bieži vien tā ir reak­cija uz līdzšinējiem — arī vienpusīgiem, tikai pretējiem — spriedumiem un apgalvojumiem.) Tāpēc daudzas V. RūķesDraviņas tēzes, kaut arī argumentētas, ne visai labprāt tiek pieņemtas — tās neatbilst latviešu lielākās daļas vēlmēm un prasībām.

««Divvalodnieks», kas dzīvo starp diviem pasaules mo­deļiem, skaidri izjūt, cik katrs no tiem ir nepietiekošs, re­latīvs, bet to neredz pašpārliecinātais vienvalodnieks.» Sī doma pieder Georgam Gačevam. V. Rūķes-Draviņas pētīju­mos atrodami daudzi fakti, kas to apstiprina.

Runājot par Raiņa darbu valodas jaunradē, profesore vairākkārt uzsver atziņu, ka šādu darbu varēja veikt tikai cilvēks, kas pazīst vairākas valodas un dialektus, tātad attiecīgi vairākus pasaules modeļus («Standartizācijas pro­cess latviešu valodā» — 26. lpp., «Daudzvalodība pirmssko­las vecumā» — 92. Ipp.). Divvalodību viņa uzskata par ob­ligātu priekšnoteikumu, kad jāveido rakstība valodai, kurai tās vēl nav bijis.

Raksta sākumā minēju, ka Velta Rūķe-Draviņa uzska­tāma par vienu no nozīmīgākajām latviešu valodniecēm, dzimtenes valodniekus ieskaitot. Tā ir un nav patiesība, un paradokss slēpjas vārdā «nozīmīgs». Viņas personība, vi­ņas daudzpusīgais talants un darbaspējas pilnīgi atbilst šā­dai lomai. Bet tā ir zinātnieces un vēl jo_ vairāk Latvijas traģēdija, noziedzīga tautas garīgā potenciāla izšķērdēšana, ka viņas pētījumi līdz šim netika iekļauti latviešu filolo­ģiskās izglītības procesā, filoloģiskās domas apritē.

Vīķe-Freiberga V. Dzintara kalnā. Monreāla, 1989.

Šodien, kad mūsu gara dzīvei pavērušies jauni apvāršņi, īpašu svaru iegūst kultūras mantojums. Mazas tautas pa­gātne allaž ir vērsta uz nākotni, bet izšķirošos brīžos šis paaudžu atmiņas un pieredzes uzkrājums pārvēršas aktualā tagadnē. Tas ’ kļūst par nacionālās identitātes argumentu, par reālu pienesumu visas cilvēces kultūrai.

Latviešu tautasdziesma sastāda mūsu mantojuma lielāko, izcilāko daļu. Mēs esam apzinājušies mūsu dziesmas unjkalitāti, un tagad mums šī unikalitāte ir jāanalizē un jaskaidro. Sim skaidrošanas darbam ir vairāki līmeņi. Gal­venie no tiem — skaidrojums sev pašiem un skaidrojums pārējai pasaulei. Skaidrošanas iespējas ir tikpat neizsme­jamas, cik neizsmejama ir pati šī dziesma — valodiskā, stilistiskā, mitoloģiskā, etnogrāfiskā, sociālā, psiholoģiskā ziņā.

Arvien plašāk un noteiktāk mūsu pētnieciskajā aprite ienāk mūsu diasporas iestrādes un citu tautu zinātniskais veikums. Vienu no redzamākajām vietām šajā vispasaules

Knuts Skujenieks

darbā ieņem Vaira Vīķe-Freiberga — ne tikai Kanadas zi­nātniskajās aprindās, bet arī savā tēvu zemē cienīta un godāta Monreālas universitātes profesore.

Latvijā līdz šim folkloras pētnieki tautas garamantu pē­tīšanā, sistematizēšanā un izdošanā galvenokārt pielieto­juši tradicionālās metodes, kas visai maz atšķīrušās no Krišjāņa Barona metodēm — ja nu vienīgi ar laiku nākuši talkā magnetofoni un rakstāmmašīnas. Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs tautasdziesmu apzināšanas darbu pa­vērsuši mūsdienīgākā, daudz auglīgākā virzienā — iestrādā­juši tās elektroniskajā atmiņā; šis darbs turpinās — tagad jau arī Latvijā. Līdz ar to mūsu dziesmu okeāns kļūst pār­redzamāks un mēs tajā varam iezīmēt visdažādākos mums vajadzīgos maršrutus. Viens no šādiem maršrutiem ir V. un

I.   Freibergu 1988. gadā Monreālā publicētās «Saules dai­nas», kurās pēc formālā rādītāja «Saule» ir savāktas un sistematizētas 4127 dziesmas. Tas ir darbs ar milzīgu per­spektīvu visos pētniecības virzienos.

Atstāsim to šobrīd daudzu nozaru speciālistu vērtēju­mam. no teksta pievērsīsimies kontekstam. Kamēr dziesmu dziedam, mēs ļaujamies tās melodijai, ritmam, kopīgajam pārdzīvojumam. Tiklīdz paliekam aci pret aci ar tekstu, ro­das vēlēšanās šo tekstu dziļāk izprast, izskaidrot un izda­rīt secinājumus. Ne jau tikai zinātnes, bet arī mūsu dieniš­ķās dzīves vajadzībām.

Mēs Latvijā esam iepazinuši Vairu Vīķi-Freibergu arī kā lielisku oratori, tautasdziesmu interpretatori un propagan­disti. Varbūt dzīve svešumā, augstā akadēmiskā izglītība psiholoģijas jomā, sabiedriskais temperaments ir viņas pa­nākumu ķīla. 1989. gadā «Saules dainu» izdevumam sekojusi grāmata «Dzintara kalnā» — apceru, pētījumu un uzrunu krājums. Tā kā šī grāmata Latvijā vēl nav pietiekami plaši pieejama, lietderīgi būtu kaut vai vienkārši uzskaitīt tās ap­ceru nosaukumus: Dziesma un tauta. Par dainu tēvu un dainu pasauli. Dzejiskā iztēle latvju dainās. Dainu atbalsis mūsdienu Latvijas dzejā. Vārda vara: buramie vārdi un bur­vestība dainās. Senā latviešu dievestlba. Dzintara kalnā: dzintara dziesmas un ticējumi. Savas zemes magoniņu: trim­das motīvi dainās. Saderības daudzinājums. Daži no šiem sacerējumiem lasīti Latvijas presē vai dzirdēti Latvijas sa­ietos. Taču, tikai kopā savākti, tie iegūst savu īsto aromātu.

Grāmatai «Dzintara kalnā» piemīt viena simpātiska īpat­nība: objektīvā un subjektīvā vienība. Zinātniskās atziņas tajā nav atrautas no personīgā likteņa. Viengabalainai pēt­nieka personībai šāda daudzšķautņainība un izklāsta brīvība netraucē. Grāmatā sastopami skaidrojumi, kas noder gan vienkārši lasītājam, gan skolas bērnam mācību programmā, un turpat līdzās ir pētnieciskas idejas, kuru izstrādes gaidā­mas nākotnē. Un vēl — patriotiska misija. Uzturēt latvisku garu plašajā klaidā un vienlaikus kalpot savai tēvu zemei. Pie mums parasti visas šīs nodarbības piekopj katrs par sevi un rezultātus liek katru savā apcirknī. Formālā akadēmiskuma trūkums ir liela šīs grāmatas vērtība — vēl jo vairāk tādēļ, ka šis izdevums ir argumentēts ar lielu teh­nisku un organizatorisku darbu. Pacitēsim kādu precizitā­tes un uzskatāmības paraugu:

Pretstatā episkajam vēstījumam dainu stils vārdu māk­slā atbilst tam, ko glezniecībā dēvē par maģisko reālismu. Virspusigi raugoties, dainas runā it kā par ikdienišķām, parastām, necilām lietām un norisēm. Katrā četrrindē iz­teikta salīdzinājuma glezna, kurā uzmanība fokusējas uz kādu konkrētu, asi jutekliski tvertu priekšstatu, bieži it kā gluži niecīgu sikdaļu. Bet šī lapidāri koncentrētā dzejas glezna ir tikai izteiksmes līdzeklis daudz dziļākai, sarežģī­tākai, abstraktākai idejai. Dainas neattēlo konkrēto īste­nību, bet to transfīgurē un pārceļ augstākā plāksnē. Dainās atrodam vārdu burvestību, kas ir gluži kā alķīmija: zemā­kie metāli, tas ir, viss, ko dainu dziesminieki sastapa savā ikdienas dzīvē, iziet cauri garīgai transmutācijai, kas visu pārvērš dzejas zeltā. (25. Ipp.)

Viena no svarīgākajām (varbūt pat vissvarīgākā) zi­nātniskajām vērtībām Vairas Vīķes-Freibergas grāmatā ir

sociālpsiholoģisku un individuālpsiholoģisku metožu pielie­tojums dainu analīzei. Precīzāk varbūt būtu jārunā ne tik daudz par metožu, cik par psihologa praktiskās pieredzes pielietojumu analīzē. Un tas tiek darīts ļoti daudzpusīgi: teicēja resp. dziesmas darinātāja izpratne, stilistisko un va­lodniecisko līdzekļu efekti uz klausītāju vai līdzdziedātāju. Ļoti svarīgs, pie mums mazpētīts aspekts ir dzirdes uztve­res loma dziesmas veidošanā, iegaumēšanā un tālāknodošanā. To autore analizē kontrastā ar redzes uztveri. Sva­rīgs un aktuāls šis aspekts ir tādēļ, ka mūsdienu latvietim dainas uztvere galvenokārt saistās ar redzes uztveri, lasot dziesmu tekstus kā liriskas vai filozofiskas dzejas parau­gus. Dzirdes uztveres akcents mūs tuvina pirmavotam un palīdz novērst dažu labu nesaprotamību un grūtību. Dai­nas pamattēlu reljefums, uzskatāmība, koncentrācija un tā­lāka otro un trešo nozīmju atvasināšanās pretstatīta pro­fesionālās dzejas tieksmei visas apkārtējās daudztēlu pa­saules savākt vienā domas vai izjūtas centrā. Sādi autores veidotie kontrasti palīdz labāk izprast gan dainas, gan dze­jas iedabu.

Runājot par dainu atbalsi mūsdienu dzejā, ieskicēti dau­dzi būtiski motīvi, parādītas interesantas dainu tēlu trans­formācijas. Taču šī tēma ir tik plaša un sazarota, ka apcerē ir vairāk tiešu norāžu, analoģiju un atšķirību, mazāk acīm neredzamās pārmantotības. Sāda pārmantotība droši vien varētu būt atsevišķa pētījuma objekts. Epizodiski ar to no­darbojas ari Latvijas pētnieki. Sāds darbs ir Joti svētīgs, bet arī neizsakāmi grūts un, pats galvenais, neaptverams.

Ļoti veiksmīga tekstuālās un psiholoģiskās analīzes vie­nība ir apcerē par buramiem vārdiem un burvestību dai­nās. Ņemot vērā, ka buramie vārdi lielākoties ir apslēptas, ezoteriskas dabas, to šifrēšana un skaidrojums ir īpaši grūti. Te saslāņojas kopā ilgstoša tradīcija, katra konkrētā situā­cija, intuitīva saikne un loģiska pamatojuma trūkums. Vaira Vīķe-Freiberga paralēli saviem skaidrojumiem dod arī pašas maģiskās prakses mehānismu, maģiskā rituāla psiholoģisko motivāciju. Seit vēlreiz parādās autores otrās profesijas svētīgās iemaņas.

No folkloriski psiholoģiskajām apcerēm īpaši būtu jāmin interesantā, mums neierastā skatījumā pavērstā precību dainu analīze: precības kā trimda. Latvijai, kā jau «brāļu sētai», mazāk rūpējušas «māsas tautas» — tā īsti mēs arī folklorisko precību otru pusi sākam apzināties tagad, kon­taktu sazarošanās laikā. Dziesmu par dzīvi svešās tautās mums ir daudz, bet, gluži tāpat kā mūsu senči, mēs vis­biežāk esam nocietinājuši savas sirdis pret promgājējiem — sak, tāda ir dzīve…

Izrādās, ka pētnieciskā apcerē bez jebkādas uztiepšanas var ielikt arī savu personīgo sāpi — tāpat, kā sensenā dziesmā var izdziedāt savu šodienas likteni. Tas ir gan tiešs, gan netiešs pierādījums latviešu dainas ārkārtīgajai dzīvotspējai. «Precību — trimdas» paralēle pilda arī mūs­dienīgu savstarpējās sapratnes un nacionālās konsolidāci­jas funkciju. Ne vienmēr šis darbs ir darāms ar augsti pa­celtiem lozungiem — reizēm sāpīgs atgādinājums dod dzi­ļāku nojēgu.

Un, kā tas pienākas pētnieciskai apcerei, šim sāpīgumam, latviskajai traģikai dots precīzs raksturojums:

Traģismu literatūras vēsturē un rietumu filozofijā pie­ņemtā gluži tehniskā nozīmē dainās noteikti neatrodam, tomēr traģiskuma izjūta vārda psiholoģiskā nozīmē tur ir plaši pārstāvēta un visai smalki attēlota. Tikai dainās tā ir pilnigi savdabīga, jo izteikta izolētās liriskās miniatūrās un atsaucas uz pavisam vienkāršu ļaužu gluži parastām dzīves norisēm. Seit runa ir par pārdzīvojumiem, kas nav ne katastrofiski, ne kataklizmiski, ne pat vismazākā mērā neparasti. [..] Traģiskais tātad saistās ar neizbēgamiem dzī­ves notikumiem, kas ir likteņa lemti, Laimas likti un no kuriem nav iespējams ne izvairīties, ne izmukt. Tie ir dzīves neatņemama sastāvdaļa un rada sāpes, kam nav remdinā­juma, bet tikai pārsāpēšana. (168.—169. lpp.)

Sādu raksturojumu grāmatā ir daudz, un tie padziļina mums tik pierasto dainu uz­tveri. Tie ir kā pieturas punkti, kas liek apstāties, izberzēt acis un visu ieraudzīt jaunā gaismā. Jo dainas interpretācijas iespējas ir bezgalīgas. Kā apgalvo pētniece: Dainu izteiksmē dominē tā sauktais liriskais «es», ko nedrīkst sajaukt ar īsto dziesmu sace­rētāju kā dzīvu personu. Dainu «es» sāk jau runāt, kamēr vēl atrodas mātes miesās, un turpina to darit ari vēl pats savās bērēs. (29. Ipp.)

Piebildīsim — un vēl ilgi pēc bērēm. Cilvēks runā un dzied arī savas dvēseles, sava veļa vārdā. Tik plašu vispārinājumu uzrāda reti kuras tautas dziesma.

Dainu materiāla studijas devušas ierosmi etnogrāfiskai apcerei par Dzintara kalnu — reizē arī savdabīgai visas grāmatas atslēgai. Dzintara kalns jūras vidū kā pasaules centrs, kā savdabīgs latviešu Olimps urda iztēli un stimulē pētniecības garu — zināt­niskā, puszinātniskā un fantastiskā virzienā. Seit gribētos izsacīt dažus papildinājumus.

Tā, piemēram, sengrieķu teika stāsta, ka dzintars ir Hellādu asaras, ko tas Eridānas upē ieraudāja, kad viņu brālis Faetons, Zeva zibens sasperts, degošs tur iegāzās ar visiem saules ratiem un zirgiem. (132. Ipp.)

Šķiet, būtu derīgi piebilst, ka Eridiāna ir viens no hipotētiskajiem Daugavas no­saukumiem. Līdz ar to mitoloģiskais mezgls sasienas vēl ciešāk.

Runājot par pašu Dzintara kalnu, interesantas atbalsis, piemēram, var saklausīt pie mūsu austrumu kaimiņiem — krievu tautas garīgajās dziesmās, kur stāstīts par alatiru vai latiru — baltu, degošu akmeni okeāna vidū, kuru lingvisti un mitologi identificē ar dzintaru: «Uz tā mājo mītisks putns, līdzīgi mūsu sudrabiņa gailim, kas dzied dzin­tariņa kalniņā. Vārdu sakot — ir kur meklēt.

Vērtīga liekas agrāk neiezīmētā mitoloģiskā paralēle «Pēteris—Pērkons». Līdzas tādām paralēlēm kā «Jurģis—Pērkons» un «Mārtiņš—Pērkons» tā ļoti paplašina musu domas apvārsni.

Specifiski mitoloģiska ir apcere «Senā latviešu dievestība». Tā ir savdabīgs mītisko ziņu un priekšstatu apkopojums skaidrā, pārredzamā sistēmā, pielietojot latviešu reli­ģiskajai pasaulei indoeiropeisko trīsvienības principu. Pret to nebūtu nekas iebilsdams, tikai latviskās dievības, allaž atrazdamās blakām cilvēka dienišķajai pieredzei un vē­rojumam, nav ieguvušas (vai arī pazaudējušas) tik strikti norobežotas un pakārtotas funkcijas. Sīs dievības bieži dara viena otras darbu, reizēm nedara to, kas tām pie­nāktos, — gluži kā cilvēku sabiedrībā. Zināmas kārtības ieviešana debesu saimniecībā ir cildens un teicams darbs. Arī šajā apcerē ir daudz precīzu, uzskatāmu raksturojumu:

Līdzīgā veidā nemanām dainās uzsvērtu distanci starp cilvēcīgo un dievišķīgo. Se­najam latvietim visa pasaule bija dievota, tas ir, dievišķā gara piesātināta, un die­vības tiek uzrunātas intīmā un familiārā stilā, gluži kā tuvi cilvēki vai ģimenes lo­cekļi. Dievi latvietim parasti atklājas caur dabas parādībām. Tas ir īpatnējs, pilnīgi subjektīvs dievišķās klātienes vai atklāsmes pārdzīvojums, ko senie grieķi sauca par epiļāniju, teologi par Dieva žēlastību, mistiķi par ilumināciju vai apgaismību un psiho­logi par kosmisko apziņu. (99. Ipp.)

Lingvistika, mitoloģija, psiholoģija —visas šīs nozares saplūst Vairas Vīķes-Freibergas rakstos, saliedējas ieinteresētā un pārliecinošā runā par mums pašiem un mūsu ceļu pasaulē. Tāpat, kā dainā nešķiras cilvēcīgais no dievišķā, šajos rakstos nešķiras kon­krētais no abstraktā. Viss pētnieces darbs ir latviskas mentalitātes piesātināts. Un tieši tādēļ viņa grāmatas nobeigumam izvēlējusies dievturu svētrītā teiktu uzrunu «Saderī­bas daudzinājums». Kaut arī šī runa sacīta jau 1976. gadā, tā joprojām ir un paliks nepielūdzami aktuāla:

Bet, ja kāds nemitīgi uzbrūk saviem līdzcilvēkiem, ja kāds piekopj nemitīgu, neap­valdītu negatīvismu, ja kāds nemitīgi peļ, kritizē, aprunā, nosoda un sēj pret citiem jaunas aizdomas, tas nu vairs nav dabīgi, tad lieta grozās ap patoloģisku personību. Sādi cilvēki sabiedrībā koptin kopj nesaderības netikumu, šādi cilvēki, ja tiem seko un tos uzklausa, var sabiedrībai izdarīt bezgala daudz ļaunuma. (190. Ipp.)

Pašlaik mēs jau skaidri varam sacīt: ne tikai sabiedrībai, bet visai tautai. Garīgā pamata meklējumos jau aizsākušies šerpi ķīviņi starp dievturiem un kristiešiem. Poli­tiskās neatkarības ceļā sazēlušas kuplas partijiskās nezāles.

Vēl gribētos piesaukt vienu degoši aktuālu autores atziņu:

Daži mūsu modernie, augstu izglītību ieguvušie, pasauli redzējušie tautieši šo vien­kāršo patiesību vēl nav paguvuši aptvert: ka daudzveidība, ka dažādība ir vieliskās, materiālās pasaules dabīga un neizbēgama īpašība; ka ar to tnums jāsamierinājas, jāsa­dzīvo; ka nevaram sagaidīt, lai vienas tautas locekļi būtu visi pilnīgi vienādi kā olas ligzdā, kā pupas pākstī, kā skudras pūzni. (192. Ipp.)

Tā ir atbilde otriem saucējiem, kuri prasa vienotību par katru cenu. Grāmatā «Dzin­tara kalnā» savākts un apgaismots tik daudz mūsu sentēvu veselā saprāta, ka tā mums pietiktu ilgiem laikiem. Pietiktu — ja mēs šo grāmatu, tāpat kā citus autores darbus, lasītu, izdotus mūsmājās. Cerams, ka tas notiks drīz.

Vaira Vīķe-Freiberga, lietojot latīņu devīzi, skaisti kalpo Zinātnei un Tēvzemei. Par to viņai paldiesl

Nesen gadījās dzirdēt radiopārraidi, kurā viens no mūsu erudītākajiem žurnālistiem tomēr jutās spiests atzīties, ka nezinot, kā īsti lai nodēvē sarunbiedrus — par skultēniešiem vai skultiešiem. Acīmredzot tieši žurnālistiem visbiežāk iznāk risināt šo «pro­blēmu» — kā nosaukt cilvēkus, kas mīt vienā vai otrā pilsētā, ciematā vai kādā citā apdzīvotā vietā. Vairums, protams, zina pamatnoteikumu: Vidzemē iedzīvotāju nosau­kumus atvasina ar -iesi (valmierieši), bet Kurzemē — ar -nieki (kuldidznieki), kaut gan ir arī izņēmumi: atcerēsimies, piemēram, cēsiniekus. Taču daudzos gadījumos ar šo pa­matu zināšanu ir par maz, jo iespējami dažādi pareizi un nepareizi varianti, piemēram, talsnieki, talsitiieki, talsenieki. Dažviet iedzīvotāji un viņu tuvākie kaimiņi lieto arī savus specifiskus pašnosaukumus, piemēram, dundžiņi (Dundagā), popiņi (Popē). Sā­jos nosaukumos orientēties palīdzēs V. Dambes sastādītais materiālu krājums «Latvijas apdzīvoto vietu un to iedzīvotāju nosaukumi» (R.: Zinātne). Vallija Dambe šo­brīd ir vispieredzējušākā Latvijas vietvārdu pētniece, un viņas izcilā faktoloģiskā erudī­cija šai darbā ir lieti noderējusi.

Grāmatā iekļauts alfabētisks Latvijas apdzīvoto vietu saraksts, pie katras nosau­kuma norādot, kā sauc tās iedzīvotājus (kā jau minēts, var būt vairāki varianti). Pats apdzīvoto vietu saraksts zināmā mērā ir «blakusprodukts», taču tam ir arī sava paš­vērtība — pagaidām, kamēr nav pabeigta daudzsējumu vārdnīcas «Latvijas PSR viet­vārdi» izdošana (bet tas acīmredzot tik drīz vēl nenotiks), šis vietvārdu izdevums ir pilnīgākais šāda paveida kopojums, kas pieejams lasītājiem (sarakstā ir iekļauti visu to apdzīvoto vietu nosaukumi, kurās ir vairāk nekā 30 iedzīvotāju, un minētas vēl dažas nozīmīgākas apdzīvotas vietas, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks).

Ja V. Dambes grāmata būtu iznākusi pirms jau minētās radiointervijas, žurnālists bez grūtībām būtu varējis noskaidrot, ka viņam jārunā par skultiešiem. Turpmāk būs, kur meklēt padomu.

Noskaidrot, vai kāds saucams par dundžiņu, liepājnieku vai baltinavieti, —• tās, pro­tams, nav nekādas vārddevības, šo apzīmējumu varam lietot tikai nosacīti. īstās vārddevības notiek tikai reizi mūžā (par specifiskiem izņēmumgadījumiem nerunājot), un par tām ir atbildīgi nevis žurnālisti vai citi spalvas dīdītāji, bet gan bērna vecāki un — pavisam, pavisam nedaudz — arī tie ierēdņi, kuri vecāku izvēli fiksē dokumentos. Viens no uzdevumiem, ko veiks K. Šiliņa «Latviešu personvārdu vārdnīca» (R.: Zi­nātne), — palīdzēt vecākiem šajā izvēlē (kaut gan, manuprāt, ne jau praktiskā pielietojamība ir vārdnīcu pamatuzdevums).

«Latviešu personvārdu vārdnīca» ir Klāva Šiliņa (1904—1984) mūža darbs. Tas nāk klajā piecarpus gadu pēc autora nāves, un šoreiz vainojami ne tikai mūsu «slavenie» grāmatizdošanas tempi, bet arī daži konkrēti, ar autora personību un grāmatas tap­šanu saistīti apstākļi, kas pieminami ne jau tāpēc, lai paskaidrotu un attaisnotu to, ka vārdnīca nav iznākusi pirms desmit gadiem, bet gan tāpēc, ka tieši šie apstākļi ir tie, kuros ļoti būtiski sakņojas gan grāmatas stiprās puses, gan arī tās trukumi.

K Šiliņš ir beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Ar mācītāja amatu gan viņa turpmākā dzīve nav saistīta, taču izglītības specifika vairākos aspektos ietek­mējusi «Latviešu personvārdu vārdnīcas» tapšanu. Sī izglītība deva plašas svešvalodu zināšanas, turklāt īpaši seno valodu — latīņu, grieķu, senebreju (no tās cēlušies dau­dzi mūsdienās populāri personvārdi). Papildinot šo uzskaitījumu vēl ar ģermāņu va­lodām, būsim minējuši cilmes avotus lielākajai daļai no personvārdiem, kurus lieto mūsdienu Eiropas tautas un līdz ar tām arī latvieši. Tāpēc daudzu personvārdu izcel­šanos un sākotnējo nozīmi K Šiliņš izprata bez īpašiem pētījumiem. Tas rosinaja in­teresi. Papildu impulsu deva ģenealoģiskas studijas arhīvos, kuros bija atrodami bagā­tīgi materiāli par personvārdu lietošanu senākos gadsimtos, un tā, jau trīsdesmitajos gados «saslimis», K. Šiliņš vairs netika vaļā no šīs «kaites». Vairāk nekā piecdesmit gadu viņš vāca, sistematizēja, uzskaitīja, skaidroja latviešu personvārdus. Tas tika da­rīts paralēli maizes darbam, tikai pēc aiziešanas pensijā šī nodarbošanās kļuva par galveno. ^

Tomēr, neskatoties uz valodu zināšanām, filoloģijā resp. valodniecībā KŠiliņš bija autodidakts. Bet vārdnīcas sastādīšana prasa augstu profesionāļu sagatavotību. Ir gluži pārsteidzoši, cik veiksmīgi autors tika ar šo darbu galā, tomēr šādas tādas «astītes» arvien bija gludināmas, un tas aizkavēja vārdnīcas izdošanu viņa dzīves laikā (tad šis pēdējais slīpējums tika gaidīts no paša autora) un paildzināja rediģēšanas procesu tad, kad K Šiliņš jau bija mūžībā.

Un vēl viens aspekts, kas saistās ar K Šiliņa augstskolā iegūto specialitāti un tās varbūtējo ietekmi uz «Latviešu personvārdu vārdnīcas» tapšanas tempiem. Mēs labi atceramies, ka pirms dažiem gadiem teoloģiska izglītība bija gandrīz vai kauna traips cilvēka biogrāfijā. Negribu teikt, ka K Šiliņa darba izdošana tāpēc būtu tīši kavēta, tomēr vismaz piesardzību nenoliedzami varēja manīt.

Un nu par to, kas tad «Latviešu personvārdu vārdnīcā» ir atrodams. Vispirms — apmēram 8000 personvārdu uzskaitījums: no Abakuks līdz Zuljeta. Tie savākti, apseko­

jot apm. 330 000 vārdlietojumu no apm. 1200 g. līdz. 1975. g. (daļa no apsekotajiem vārddošanas gadījumiem gan acīmredzot neattiecas uz latviešiem, bet personvārdu vēs­tures izpētē etnolingvistiskās piesaistes neprecizitātes diemžēl ir neizbēgamas). Kā jau personvārdu vārdnīcās parasts, vārdiem pievienots to cilmes skaidrojums, piemēram, Leopolds, sn. avc. [senaugšvācu] liut’tauta’+bald ’drosmīgs’. (Diezgan retos gadījumos sastopama jautājumzīme, ja autoram nav nekādu ziņu vai minējumu par kāda vārda, piemēram, Savira, iespējamo cilmi.) Visvairāk jebkuru lasītāju interesē cilmes skaidro­jums — katrs taču grib zināt, kā cēlies viņa paša vai tuvinieka vārds. Sis elements iekļauts visos līdzīga žanra izdevumos.

Taču K. Šiliņa darbā atrodama arī cita rakstura informācija — galvenokārt statis­tiska. Ir norādīts gads un vieta, kad un kur attiecīga personvārda lietojums Latvijā pirmoreiz pamanīts (piemēram, Gustavs 1638. g. Rubenē). Protams, jāņem vērā, ka apsekota tikai daļa no vārdlietojuma, turklāt no senākajiem gadsimtiem — relatīvi neliela daļa, tāpēc attiecīgais gadskaitlis liecina, ka, piemēram, vārds Gustavs iekļāvies latviešu personvārdu sistēmā ne vēlāk par 1638. g. (agrāk — var būt). Taču visplašākā statistiskā informācija liecina par vārdu izplatību dažādos periodos un daļēji arī da­žādos novados. Autors izdala piecus periodus (1200—1600; 1601—1862; 1863—1919; 1920—1944; 1945—1970) un katrā no tiem uzrāda pamanīto kāda vārda lietojumu skaitu attiecībā pret apsekoto vārdlietojumu kopskaitu, turklāt norādot arī, kurā novadā vai novados (Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē, Latgaiē) vārds katrā periodā lietots. Ar šo materiālu K. Šiliņa vārdnīca ir vienreizēja starp savām līdziniecēm Padomju Savienībā. Diemžēl ar to saistās arī varbūt visnopietnākās šīs vārdnīcas nepilnības: izlases veidā pārbaudot, atklājās vairākas matemātiskas neprecizitātes. Lai pārbaudītu visus skaitļus, būtu jāizdara vairāki desmiti tūkstošu aprēķinu, turklāt ne vienmēr autora atstātajos materiālos bija atrodami nepieciešamie pamatskaitļi. Izdevējiem bija vien jāuzticas autora dotajiem skaitļiem, un vārdnīca ir nākusi klajā kā unikāls lat­viešu personvārdu materiālu krājums un kultūras piemineklis, noteikta antroponīmikas (personvārdu pētniecības) vēstures posma kronējums un noslēgums, varbūt pat starp­tautiskā mērogā pēdējais un viens no izcilākajiem tāda mēroga un apjoma pētījumiem, kas paveikts kā «roku darbs» (jaunās iespējas, kuras paver mūsdienu skaitļošanas teh­nika, ilustrē, piemēram, somu valodnieka E. Kiviniemi pētījumi, kas veikti, vispirms ierakstot skaitļotāja atmiņā visus personvārdu lietojumus Somijā pēdējo 100 gadu laikā).

Baldunčiks J. Anglicismi latviešu valodā. R.: Zinātne, 1990.

Ir grūti nosaukt valodu, kas nebūtu bijusi kontaktā ar kādu citu vai pat vairākām valodām. Valodu kontaktus izraisa dažāda rakstura faktori (etniskie, ekonomiskie, kul­tūras u. c.), un šo saskarsmju gaitā veidojas gan vienpusējas ietekmes, gan arī valodu mijiedarbība.

Dažādu vēsturiski nosacītu cēloņu dēj latviešu valodu visvairāk ietekmējusi vācu un krievu valoda, tomēr pēdas tajā ir atstājušas vēl daudzas citas — arī angļu valoda. Latviešu un angļu valodas kontaktu galvenā izpausme ir angļu leksikas aizgūšana latviešu valodā, tā noritējusi galvenokārt ar starpniekvalodas (vācu vai krievu) palī­dzību. Aizguvumi no angļu valodas jeb anglicismi ir samērā jauns aizguvumu slānis (pirmie anglicismi latviešu rakstu avotos konstatēti 18. gadsimta beigās, piemēram, flanelis, pudiņš, raizāle). Pēdējo gadu desmitu laikā šis process kļuvis daudz inten­sīvāks (jaunāko anglicismu vidū minami AIDS, ekvalaizers, kompaktdisks, videoklips).

Aizguvumu problēmas teorētiskie jautājumi latviešu valodniecībā līdz šim nav gu­vuši pietiekamu ievērību, arī mācību literatūrā šie jautājumi aplūkoti visai nepilnīgi. Tāpēc par aizguvumiem nereti izteiktas domas, kas vairāk balstās uz subjektīvas gau­mes kritērijiem, nevis uz objektīvām realitātēm. Pētījuma «Anglicismi latviešu valodā» mērķis ir tuvāk iepazīstināt lasītāju ar aizguvumu slāņa vienu grupu, iespēju robežās atsegt anglicismu funkcionēšanas iekšējās likumsakarības latviešu valodā.

Monogrāfija ir pirmais speciālas vēsturiskās vārdnīcas izveidošanas mēģinājums lat­viešu leksikogrāfijā. Darbam ir divas daļas: teorētiskā ievaddaļa, kurā noskaidrots an­glicisma jēdziens, aplūkoti anglicismu aizgūšanas priekšnoteikumi un motīvi, analizētas aizgūšanas procesa stadijas un vēsturiski hronoloģiskās īpatnības, un anglicismu vēs­turiskā vārdnīca. Tajā iekļauti vairāk nekā 1500 šķirkļa vārdi, kuriem dota ne vien literārā pamatforma, bet arī citi rakstu avotos vai mutvārdu runā konstatētie formālie varianti, piemēram, aiz pamatformas bifšteks seko bifsteks, bifsteks, bifstēks, bifstēks, bifsteķis, bifsteķis, bifstiķis, bifstiķs, bipstiķis, befstiks, aiz pamatformas jenkijs — jeņķis, jenki, jenki, jenkizs, jenkiss, jankejs, jaņkis. Vislielākais šādu vārdu skaits (13)

ir vārdam ņūfaundlendietis. Katrā šķirkli doti atbilstošie anglicismi krievu un vācu valodā un vārda skaidrojums. Ja vārdam ir vairākas nozīmes, tad izveidoti apakššķirkļi hronoloģiskā secībā. Piemēram, vārdam tanks ir veselas septiņas nozīmes. Tā, kuru pašreizējā situācijā iedomājam pirmo, proti, ’bruņota kaujas mašīna’, radusies Pirmā pasaules kara laikā, kad angļi, lai maldinātu vācu izlūkdienestu, pirmās uz fronti sūtāmās mašīnas šifrēti apzīmēja par tankiem (pamatnozīme angļu vārdam tank — cisterna). Uzrādīti arī latviešu valodā reģistrētie sinonīmi, piemēram, vārdam hobijs — vaļasprieks, aizraušanās, vārdam futbols — kājbumba u. tml.

Vārdnīcas pamatā ir kartotēka ar vairāk nekā 25 tūkstošiem ekscerptu (vārdlietojumu) no dažādiem 18.—20. gadsimta rakstu avotiem (vairāk nekā 100 vārdnīcu un enciklopēdiju, gandrīz 700 grāmatu un brošūru, ap 130 periodisko izdevumu nosau­kumu — galvenokārt izlases veidā), kā arī mutvārdu runas pieraksti un informantu sniegtais materiāls (no 1977. gada līdz 1986. gadam). Darbā nav atspoguļotas ārzemēs dzīvojošo latviešu valodas īpatnības, tām būtu nepieciešams atsevišķs pētījums.

Šķiet, ka interesantākā šķirkļu sastāvdaļa ir hronoloģiski sakārtotais ilustratīvais materiāls: vārdi, teikumi vai plašāki teksta fragmenti no rakstu avotiem. Nereti šie materiāli sniedz ne vien lingvistisku, bet arī enciklopēdisku vai kultūrvēsturisku infor­māciju, atsedz ideoloģiskas nianses u. tml. Lūk, piemēri ar vārdiem golfs un tvists: Rigā būvē lielu golfa laukumu.. (Sporta Pasaule 1938, Nr. 493). Blāvā prožektoru gaismā ļogās kaut kādi rēgi. «ča-ča» nomaina tvistu, un tvistam seko «Ca-Ča» … Klubā jābūt stingrai disciplīnai, nekādas tvistošanas. (Padomju Jaunatne 1964, Nr. 245.)

Monogrāfija veltīta ļoti aktuālai latviešu valodas problēmai: pāris gadu laikā, ka­mēr manuskripts atradās ražošanā, latviešu valodā jau ienākuši daudzi jauni angli­cismi.

Pirmā nacionālās atmodas laika izcilais darbinieks, latviešu inteliģences tēvs Kriš­jānis Valdemārs (1825—1891) sauksmē «Vēstule Kurzemes jūrmalniekiem» (1876) rak­stīja:

«Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to grib un prot apstrādāt, un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgas gaismas nesēja.»

Krišjānis Valdemārs šo savu pārliecību nešaubīgi centās audzināt un vairot līdz­cilvēkos un domubiedros. Saprazdams, ka jūrābraukšanas panākumi pirmām kārtām ir atkarīgi no jūrnieku izglītības līmeņa, viņš dedzīgi ķērās pie pasaules marīnistiskās literatūras studēšanas, šī aroda pārstāvjiem domāto vārdnīcu izpētes. Lielais un pacie­tīgais darbs nesa raženus augļus — 1881. gadā Maskavā ar Krievijas Jūras tirdznie­cības veicināšanas biedrības atbalstu iznāca K. Valdemāra vadībā sagatavotā vārdnīca Ęŕđěŕííűé đóńńęî-ŕíăëčéńęî-ôđŕíöóçńęî-íĺěĺöęî-čňŕëü˙íńęî-äŕňńęî č íîđâĺćńęîřâĺäńęî-ëŕňűřńęčé ěîđńęîé ńëîâŕđü ń ďđčáŕâëĺíčĺě ăîëëŕíäńęîăî č čńďŕíńęîăî ˙çűęîâ č ń ěíîăčěč ďđčëîćĺíč˙ěč». Tādējādi, pateicoties ĘValdemāra uzņēmībai, latviešu lek­sikogrāfija ieguvusi unikālu leksikonu. Tā ir pirmā mūsu terminoloģijas vārdnīca.

K. Valdemāra jūras vārdnīca pieskaitāma daudzvalodu jeb poliglotajām vārdnīcām. Sādu leksikas krājumu vēsture iesniedzas 18. gs. otrajā pusē, kad sāka uzplaukt salī­dzināmā valodniecība. Lingvistikas vēsture konkretizē: 18. gs. otrajā pusē ķeizariene Katrīna II uzdeva akadēmiķim P. Pallasam sagatavot daudzvalodu leksikonu pirmām kārtām Krievijas tautu valodās. Taču pats Pallass bija dabaszinātnieks un ģeogrāfs, viņš nespēja šo uzdevumu veikt labā valodnieciskā līmenī. 1786. gadāiznākušajā vārd­nīcā bija 285 vārdi divsimt valodās. Papildinātā vārdnīcas izdevumā (1791) šie 285 vārdi bija vēl 80 citās valodās. Lielāka nozīme bija 19. gs. vidū (kopš 1847. gada) izdotajai Ę Reifa «Paralēlvārdnīcai» četrās (krievu, franču, vācu, angļu) valodās «Parallel-Worterbūcher der russischen, franzosichen, deutschen Sprache zum Gebrauche fūr die russische Jugend». Sis leksikons iznāca vairākkārt. Visos laidienos bija viens un tas pats vārdu krājums šajās četrās valodās, bet četros paralēlsējumos katrā bija cita pamatvaloda (piemēram, pirmā vārdnīcas sējuma pamatvaloda bija krievu valoda, bet tulkojumi — pārējās valodās, otrā sējuma pamatvaloda bija franču valoda, bet tul­kojumi — pārējās valodās utt.).

19. gadsimta beigās izdeva vairs tikai šauri specializētas vairākvalodu vārdnīcas. Tāda bija arī 1881. gadā iznākusī K. Valdemāra jūrniecības terminu vārdnīca. Sis vē­rienīgais 300 lappušu leksikons ērtā horizontāli iegarenā kabatas formātā ir patiesi unikāla leksiska vienība. K. Valdemārs vārdnīcas ievadā norāda, ka tā iekārtota pēc angļa Kanna jūrnieku rokasgrāmatas parauga.

Te nu lieti der ielūkoties kādā no Eiropas lielākajām grāmatu krātuvēm, lai rastu radniecīgus jūrnieku leksikonus. Leipcigā, slavenajā Deutsche Bücherei, lūkojami šādi izdevumi:

Röding. Wörterbuch der Marine. Hamburg, 1795;

Neumann, Henry. Marine Poeket Dictionary. London, 1800;

Nautisches und commercielles Taschen-Dictionair und Dialogue-Buch für Seefahrende, Handelnde und Reisende in den acht lebenden Sprachen: englisch, französisch, dänisch, deutsch, schwedisch, holtändisch, spanisch und italienisch von C. Henckel und W. Borr. Kopenhagen, 1836;

Jal A. Glossaire Nautique. Paris, 1848;

Bobrik E. Allgemeines nautisches Wörterbuch. Leipzig, 1850;

Kronenfel. Alphabetisches Verzeichnis der am häufigsten vorkommenden Seeaus­drücke mit kurzen Erklärungen. Wien, 1878;

Friedrichsons Sciffahrtslexikon. Hamburg — Altona, 1879;

Tecklenborg. Internationales Wörterbuch der Marine. Bremen, 1870;

Dabovich. Nautisch-technisches Wörterbuch der Marine. Pola, 1879—1880.

Saprotams, ka Valdemārs un viņa darba biedri no jauna sagatavoja vārdnīcas lat­visko un krievisko daļu. Sakārtotājs priekšvārdā min, ka vārdus un izteicienus vārd­nīcas latviskajai da|ai no latviešu jūrniekiem savākuši Mangaļu jūrskolas skolotājs J. Breikšs un Ainažu jūrskolas skolotājs K. Dāls. Vārdnīcā atrodami jūrniekiem ne­pieciešamākie teikumi un speciālie termini. Protams, latviešu jūrnieku leksikā ir ļoti daudz svešu vārdu, īpaši no vācu un angļu valodas. Sādi — bieži nevēlami — vārdu latviskojumi (barbarismi) sastopami arī 1881. gada vārdnīcā. Pat 1908. gadā izdotās pilnīgākās jūrniecības terminu vārdnīcas autors — Ķ. Valdemāra palīgs un domubiedrs Ansis Bandrevičs — sūdzas, ka latviešu literārajā valodā trūkstot vienotu, izstrādātu jūrniecības terminu. Valodniece D. Zemzare savā kapitāldarbā «Latviešu vārdnīcas» (1961), pētot leksiskos jauninājumus, konstatējusi, ka K. Valdemāra vārdnīcā pirmo reizi sastopami daudzi vārdi, piemēram, zemkopība, viesnīce, galdnieks, mākslinieks, tirgotājs. Blakus neveikliem un nelatviskiem nosaukumu tulkojumiem ir arī Joti labi termini, piemēram, garuma mēri (tieši tulkojot krievu ěĺđű äëčíű un vācu Längenmaass). Vārdnīcā pirmoreiz minēti vairāki internacionālismi, piemēram, munīcija, parfimērija.

Viss sarunvalodas materiāls (attiecīgi vai nu deviņās, vai visās vienpadsmit valo­dās) sakārtots deviņās nodalās: 1. Pirmās sarunas svešā ostā; 2. Skait|i, laiks, svari, mēri; 3. Amatniecība, amatnieku preces; 4. Andeles preces 10 valodās; 5. Komandu vārdi uz kuģa; 6. Runas par slimībām, nāvi; 7. Kuģa strandēšana, avārija, karš; 8. Vēji, gaiss, kuģa tikumi; 9. Kuģa daļas un ieroči.

K. Valdemārs rakstā «Par jauno «Jūrniecības vārdnīci»» paskaidro:

«Bez tam atrodas šai vārdnīcē naudu, mēru un svaru salīdzinājumi, kursa tabeles, svarīgāko karogu zīmējumi un apraksti, kuģu formas un zēģeļu, un takelāžas nosau­kumi. Tālāk ir izskaidrojumi par čarterpartijām, konnosamentēm, lādiņiem, protestu un avāriju (kuģa skādēšanos), tāpat čarterpartiju un konnosamentu piemēri krievu, angļu, vācu un itāliešu valodās. Beigās ir krievu konsulu liste svešās zemēs līdz ar pamācību, kā šī vārdnīce lietojama.» (Baltijas Vēstnesis. 1881. 11. 02.)

Patiesi, vārdnīcas īpaša iezīme ir tās aktualitāte. Kapteinis, pirmo reizi iekuģojis kādā ārvalsts ostā, tūliņ varēja atrast savas zemes pārstāvniecības amatpersonas. Ka vārdnīcas mērķi Valdemārs pilnībā apzinājies, to liecina viņa konstatējums:

«Ir zināms, cik grūtību un pat nelaimes mūsu jūrasbraucējiem jācieš, pa ārzemēm braukājot, caur to vien, ka viņi nespēj sarunāties svešās valodās.»

Vārdnīcas sastādītājs uzsver, ka vispirms nepieciešams liels patstāvīgs darbs valodu apguvē. īpašā rādītājā paskaidrots, «kā un kur šī jūrnieku vārdnīce skolā un dzīvē izlietājama»:

«Ķeizariskās Maskavas jūrkopības biedrība, vārdnīces apgādātāja, lūdz skolotājus īpašās stundās vai arī privātstundās skolēniem, cik paspējams, ierādīt, kā jālasa vai jāizsauc svešu valodu vārdi, cik tie skolotājiem pašiem ir pazīstami. [..] Pašiem sko­lēniem brīvlaikos būs jālasa vārdnīce vairākas reizes cauri un labi jāliek vērā katras vārdnīces nodaļas saturs, lai pēcāk var viegli atrast vajadzīgu vārdu vai teikumu.»

K. Valdemārs norāda, ka minētā biedrība nolēmusi jauno vārdnīcu dāvāt katram, kurš nolicis iestājeksāmenus jūrskolā, pat tiem jaunekļiem, kuri gatavojas kļūt par pie­krastes zvejniekiem un kuģiniekiem. Grāmata tikšot pārdota par diviem rubļiem gabalā.

K. Valdemāra raksts «Baltijas Vēstnesī» sniedz ziņas ne tikai par vārdnīcu, bet arī par svešvalodu funkcijām jūrnieku vidē. No miljona jūrnieku 60% runājot angliski, 8,5% sazinoties dāņu un norvēģu valodā, 4% runājot zviedriski, 6% — vāciski (lejasvācu izloksnē) un 2% sazinoties holandiešu valodā. Kopā tas esot līdz 80%. No atli­kušajiem 20% romāņu valodas izmantojot 16% (itāliešu — 6%, franču — 5%, spāņu — 3%, portugāļu — 2%)Krievijas tautu valodās tolaik runājuši tikai ap 3% no visas pasaules jūrābraucēju kopskaita, proti: krieviski — 1%, somiski — 0,5—1%, latviski — 0,2% un igauniski arī 0,2%; «..tas atlikums kādiem grieķiem dienvidus-Krievijā un ne­daudziem vāciešiem».

Sis pagarais uzskaitījums ne tikai liecina par Valdemāra apsvērumiem valodu iz­vēlē šai poliglotiskajai jūrniecības terminu vārdnīcai (to noteica arī Kanna paraugs), bet arī pierāda, ka Valdemārs, radot leksikona latvisko un krievisko daļu, centies, cik iespejams, celt latviešu un krievu valodas prestižu pasaules jūrnieku vidū. To apstip-

6-33

rina vairākas pozitīvas atsauksmes pēc vārdnīcas iznākšanas. Hamburgas jūrnieku laik­rakstā «HANSA» 1881. gada 13. februāra numurā publicēts atzinīgs, leksikonu slavē­jošs raksts. Pats KValdemārs tolaik regulāri sadarbojās ar šo respektablo vācu jūr­nieku avīzi, bieži iesūtīdams informatīvus materiālus par marīnistikas jaunumiem caris­kajā Krievijā.

Jūras vārdnīcā vārdu rakstība ir līdzīga rakstībai K. Valdemāra 1872. gada «Krievulatviešu-vācu vārdnīcā» un 1879. gada «Latviešu-krievu-vācu vārdnīcā», tikai tehnisku iemeslu deļ trūkst līdzskaņu mīkstinājumu. Sī vārdnīca patiešām ir jūrnieku rokasgrā­mata svešu vārdu un speciālu nosaukumu apguvei, un kā tādai tai bijusi liela nozīme mācību procesā jūrskolās un jūrnieku praksē.

K. Valdemāra vārdnīcas gatavošanā piedalījās arī Ansis Bandrevičs (1850—1935) — viens no latviešu jūrniecības literatūras un preses dibinātājiem. 1881. gada jūrnieku leksikons ievadīja uzplaukuma laiku latviešu marīnistiskajā literatūrā. A. Bandrevičs 20. gadsimta sākumā sagatavoja nelielu «Latviešu-krievu-angļu jūrnieku vārdnīcu», kas iznāca Rīgā 1902. gadā. Vārdnīcas ievadā sakārtotājs raksta:

«Pēc «Balss» 1901. gada 2. numurā Kuģniecības Pielikumā nodrukātās kvītes kuģ­niecības literatūras veicināšanas nolūkam man iemaksāja naudas summas. [..] Pavisam 65 rubļi. No šīs naudas 33 rubļi piešķirti šīs mazās vārdnīcas izdošanai.»

Tātad kuģinieki bija ^interesēti šādu izdevumu tapšanā, jo tie pavēra jaunas iespē­jas pasaules izziņprocesā. Līdzīgi K. Valdemāra leksikonam, Bandrevičs savā 48 lap­pušu biezaja vārdnīciņā sniedz ziņas par takelāžu («Kuģa zēģeles»), naudas vērtību salīdzinošas tabulas, kā arī citas ziņas.

1908. gadā iznāca plašāka vārdnīca («English-Russian-Lettish marine dictionary»), bet gadu vēlāk — vēl viena neliela vairākvalodu jūrnieku sarunvārdnīca.

Jūrniecības leksikas un svešvalodu apzināšanas atainojums manāms arī pagājušā gadsimta beigu un šā gadsimta pirmās puses periodikā, kalendāros, jūrnieku rokasgrā­matās. Šībrīža nožēlojamais stāvoklis jūrniecības un zvejniecības presē (zvejniekiem — avīze «Latvijas Zvejnieks», tirdzniecības flotes jūrasbraucējiem — «Ëŕňâčéńęčé ěî­đ˙ę» tikai krievu valodā, nemaz nerunājot par kādu žurnālu vai rakstu krājumu) vis­labāk redzams uz pagājības jūras preses fona. Jau pirmajā jaunlatviešu progresīvajā laikraksta «Pēterburgas Avīzes» (1862—1865) par jūraslietām rakstīja Ę Valdemārs. Viņa ceļu turpināja A. Bandrevičs, kas Latvijā izdeva «Baltijas Jūrnieku kalendāru» (1889—1910). Avīzē «Baltijas Vēstnesis» darbojās jūrniecības nodaļa, no 1879. gada laikrakstam «Balss» iznāca iknedēļas kuģniecības un tirdzniecības pielikums. A. Bandre­vičs laida klajā ari speciālu kuģniecības nedēļrakstu «Jūrnieks» (1906—1911), bija vēl vairāki citi izdevumi.

1925. gadā Krišjāņa Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skola sāka izdot «Kuģ­niecības gada grāmatu» (1925—1931), bet Rīgas Latviešu biedrības K. Valdemāra no­daļas apgādā no 1929. gada līdz 1940. gada jūnijam iznāca kuģniecības, zvejniecības un literatūras mēnešraksts «Jūrnieks».

Latvijas Republikā zvejniecības preses klāstu veidoja trīs izdevumi. Latvijas Zvej­niecības centrālbiedrība laida klajā žurnālu «Zvejnieku Vēstnesis» (1922—1933) un Lat­vijas Zvejnieku savienība — laikrakstu «Zvejnieku Sargs» (1921—1923). Žurnāla «Zvej-

ĐÓŃŃĘÎ ŔÍĂË1ÉŃĘ0 ÔĐŔÖÓÇŃĘÎ íůęî řčď ŘŃČ Â ÍÎĐÂĹĆŃĘÎ ŘÂĹÄŃĘÎ řűřĺř

ĚÎĐŃĘÎÉ ŃËÎÂŔĐÜ

ŃÚ ĎĐČÁŔÁËĹÍ1ĘĚÚ

ăîëëŕíäńęŕăî č čńďŕíńęŕăî ˙çűęîâú íŕ ńňđ. 54 111 âú ăëŕâ! î ňîâŕđîâŮČčě˙

Č ńî ĚÍÎĂČĚČ ĎĐČËÎĆĹÍ! ß ĚČ.

•-×č 3 I A JI II Ű Ę

Č ĚĎĹĐŔŇÎĐŃĘ Č ĚÚ Îďůĺńňâîěú äë˙ Ńîäüéńňâř Đóńńęîěó Ňîđăîâîěó Ěîđĺőîäńňâó.

ĚÎŃĘÂŔ

Ňčďîăđŕôű! áűřč. Ŕ. Â. Ęóäđ˙âöĺâîé. Ě˙ńíčöęŕ˙, äîěú Ńűňîâŕ.

1081.

niecības Mēnešraksts» apakšvirsrakstā varēja lasīt: žurnāls zvejniecības un zivkopības veicināšanas darbam. Visos šajos izdevumos bija sastopami raksti arī par jūrniecības terminoloģiju un plašs materiāls sarunvalodas kopšanai.

Pēc kara ilgu laiku jūrābraucēju leksikas pētīšanā valdīja relatīvs klusums. Latviešu vairākums jūrā netika, šis arods tika uzskatīts par viņiem «kaitīgu» (precīzāk — viņi par «kaitīgiem» šim arodam). Visur valdīja impēriski policejiskā vizēšanas sistēma, kura par cilvēkiem atzina tikai «kristālskaidro» biogrāfiju īpašniekus. Vai gan te kā­dam bija vajadzīga jūrniecības terminoloģija, turklāt vēl latviešu valodā?

Dzelzs priekškars krita pavisam nesen. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Termino­loģijas komisijas sagatavots, 1988. gadā izdevniecības «Zinātne» apgādā iznāca biļe­tens «Jūrniecības termini». Brošūrā sniegti jūrniecības termini un terminoloģiska rak­stura vārdkopas. Tajā ir divas daļas — latviski krieviskā un krieviski latviskā. Lietojot vārdu ligzdu principu, abās pēc alfabēta ievietoti vieni un tie paši termini. Valodnieki Jura Baldunčika vadībā pirmo reizi pēckara latviešu valodniecības vēsturē radījuši ne­lielu, toties ļoti nepieciešamu, tēvzemes jūrskolu atjaunotnes laikam vajadzīgu jūrnie­cības vārdnīcu. Tiesa, grāmatiņa iznāca tikai 1250 eksemplāru metienā un uzreiz pa­zuda no grāmatnīcu plauktiem. Kamēr gaidām J. Baldunčika un domubiedru gatavoto jauno angļu-krievu-latviešu jūrniecības terminu vārdnīcu, noteikti nepieciešams atkārtots brošūras izdevums.

Akadēmiskās jūrniecības izglītības atjaunošana Latvijā radījusi vairākas problēmas. Trūkst mācību grāmatu, vārdnīcu un uzskates līdzekļu, kas pilnībā atbilstu jūras augst­skolas prasībām. Patlaban ļoti nepieciešama īsta jūrniecības rokasgrāmata latviešu va­lodā — ar uzskatāmiem zīmējumiem, plašām shēmām un tabulām. Lieti der jūrniecības leksikas pētniecībā iesaistīties piekrastes skolu audzēkņiem, jo jūrnieku valodas īpatnības ir īpaši interesants darbalauks. Ne katrs zinās paskaidrot, ka kepsele ir tā pati vertikālā vinča vai šipčandlers — kuģa apgādnieks.

Krišjānis Valdemārs — mūsu kuģinieku vadzvaigzne — nekad nevēlējās redzēt sa­vus tautasbrāļus apmierā un centienu šaurībā ieslīgstam. Viņa globālā doma un nāka­mības redzējums būs labs palīgs centienos celt zvejnieku un jūrnieku vispārējās izglī­tības līmeni, kopt svešvalodu zināšanas, runāt par jūraslietām skaidrā un pareizā lat­viešu valodā.

Senās prūšu svētvietas vārds, kas jau vairākkārt izmantots tiklab latviešu, kā lie­tuviešu uz tautas vēstures un tradicionālās kultūras apzināšanu centrētu kustību no­saukumos, Lietuvā pašlaik aktualizējas no jauna.

Sāda kustība savu darbību Lietuva aizsāka jau sešdesmito gadu beigās. Ramuvas vārdu tā ieguva 1968. gadā, atzīmējot lietuviešu etniskās kultūras pasionāra Vīdūna simtgadi, kurš Romoves ideju izauklējis savās patriotiskajās drāmās. Ar vārdu ramuva kustības aizsācēji, kuru rindās bija M. Martinaitis, V. Janulevičūte, V. Bagdonavičs, J. Trinkūns u. c., apzīmēja cilvēku kopu, kas par savu mērķi izvirza etniskās tradicio­nālās kultūras apzināšanu un kopšanu. Ar šādu nosaukumu toreiz iznāca trīs avīzes numuri, līdz 1971. gadā Ramuva bija spiesta savu darbību pārtraukt.

Etniskās kultūras problēmas tautas garīguma kontekstā aktualitāti tomēr nav zaudē­jušas. Ramuviešu kustība Lietuvā atdzimst mūsu Fr. Brīvzemnieka Latviešu Folkloras biedrības analoga — Lietuvas Etniskās Kultūras biedrības «Etnos» ietvaros. Par Ramu­vas darbības atsākšanas brīdi uzskatāms 1988. gada novembris.

Ramuviešu kustībai ir sava struktūra, darbības principi, avīze; jūlija beigās Kelmē tika organizēta Ramuvas vasaras nometne ar lekcijām par tautas tradīcijām un folkloru, tautas amata prasmju apgūšanu, koklētāju sacensībām. Kustības pamatā — uzskats, ka etniskā tradicionālā kultūra nav tikai vēsture, bet arī mūsdienu cilvēka garīguma avots, pamats, uz kura jāveido nacionāli īpatnēja pasaules izjūta, kods, kas glabā sevī tautas raksturu.

Kustības ietvaros tiek domāts arī par baltu etnisko kultūru kopumā, par tās varbū­tējo vienotību mūsdienu apstākļos. No šejienes — interese par latviešu valodu un folkloru, centieni restaurēt prūšu kultūras veidolu.

Ramuvas darbība neaprobežojas ar teorētisku un racionālu lietuviešu etniskās kultū­ras apguvi. Tautas gars tiek iedzīvināts, arī dziedot tautasdziesmas, atjaunojot senos rituālus, kopjot senās svētvietas.

Dace Bula

ramuva

Pīters Akroids (Peter Ackroyd, dz, 1949. g.) pieder pie angļu rakstnieku jaunākās paaudzes un, kaut arī, pēc dažu kritiķu atzinuma, raksta neiedomājami šauram lasītāju lokam, tomēr guvis ie- vērojamu atzinību gan Anglijā, gan Ame- rikā. Līdzīgi vairākiem citiem angļu rakst- niekiem, P. Akroids savas radošās dar- bības sākumā rakstīja dzeju un publicēja divus krājumus. īpašu ievērību izpelnī- jās viņa biogrāfiskais darbs «T. S. Eli- ots». Pirmais P. Akroida romāns — «Londonas lielais ugunsgrēks» («The Great Fire of London») — iznāca 1982. gadā, tam sekoja vēl četri: «Oskara Vailda pēdējais testaments» («The Last Testament of Oscar Wilde», 1983), «Hoks- mürs» («Hawksmoor», 1985), «Cetertons» («Chatterton», 1987) un «Pirmā gaisma» («First Light», 1989). Ikviena P. Akroida grāmata tiek uz- tverta kā svarīgs notikums Anglijas li- terārajā dzīvē, un vairāki viņa darbi iz- virzīti «Booker Prize» prēmijai (pēdējo reizi — «Cetertons» 1987. gadā), bet «Hoksrnūrs» 1985. gadā kā gada labākais romāns ieguva ne mazāk nozīmīgu britu literāro prēmiju: Vitbreda balvu. Sis ro- māns ieguvis arī vislielāko kritikas vērī bu. P. Akroidu nodarbina cilvēka apziņas problēmas, pagātnes loma mūsu dzīvē. Romāna centrālā tēma ir labā un ļaunā attiecī- bas cilvēkā. Labo un ļauno rakstnieks uzskata par cilvēka dabas pretpoliem pamatkate- gorijām, kas regulē indivīda darbību un ierobežo viņa morālo brīvību.  

P. Akroida rakstniecības stilu zināmā mērā nosaka viņa vēstures koncepcija: vēsturi viņš uztver kā nepārtrauktu procesu, kurā pagātne vienmēr ir neatņemama tagadnes sastāvdaļa. Laiks viņa darbos pirmām kārtām ir filozofiska un ētiska kategorija. Tā, piemēram, romāna «Londonas lielais ugunsgrēks» personāžiem ir dubultnieki C. Di­kensa romānā «Mazā Dorita». Veidojot savus varoņus kā 19. gadsimta personāžu «at­spulgus», P. Akroids nostata blakus mūsdienu un Viktorijas laikmeta ētiskās normas.

P. Akroida cilvēka koncepcija ir tuva tai, ko izvirzīja O. Vailds. Arī viņam paradokss ir filozofiski ētiska kategorija, kura ļauj izteikt kā ironiski kritisko attieksmi pret ap­kārtējo pasauli, tā arī cilvēka esības pretrunīgo raksturu. Pēc rakstnieka uzskatiem, katrs atsevišķais «es» nav tikai ģenētiski nosacīts, katra indivīda «patība» veidojas, personīgajai vēsturei mijiedarbojoties ar sabiedrības un cilvēces vēsturisko attīstību.

«Hoksmūra» pamatsižets ir maldinoši vienkāršs. Londonā pie septiņām baznīcām, kuras cēlis arhitekts Nikolass Daiers (viņa reālais vēsturiskais prototips ir 18. gad­simta arhitekts Nikolass Hoksmūrs, Kristofera Rena skolnieks), izdarītas septiņas slep­kavības. Izmeklēšana tiek uzticēta Skotlendjarda izmeklētājam Nikolasam Hoksmūram. Visas septiņas slepkavības, šķiet, ir bez jebkādas motivācijas, tomēr to ģeometriskā kopsakarība (savienojot visas septiņas baznīcas ar līniju, veidojas piecstūris) liek Hoks­mūram jau no paša sākuma domāt, ka slepkavības slēpj sevī kādu augstāku (vai — precīzāk — zemisku) jēgu. Tās it kā kļuvušas par daļu no cietsirdīga upurēšanas un atriebības rituāla. Romāna darbība risinās reizē 18. un 20. gadsimtā. Abas laika perspek­tīvas romānā netiek vienkārši nostatītas blakus, tās saplūst viena ar otru, veidojot ide­jisku veselumu. Vārds P. Akroida romānā tiek tuvināts poētiskam vispārinājumam, kā tas ir dzejā. «Hoksmūru» var klasificēt kā morālu alegoriju, kā ideju romānu.

Darba kompozīcijai piemīt noteiktas semantiskas funkcijas. Tā atspoguļo arī rakst­nieka laika koncepciju, kura pamatojas uz A. Bergsona ilgstamības principu. P. Akroids uzsver laika un kultūras procesa nepārtrauktību un nebeidzamību. Laiks ir kā straume, kas no pagātnes «izskalo» tagadnē kādu sociālu vai kultūras faktu, parādot vienkāršo jēdzienu «tad» un «tagad» nedalāmību:

Laiks ir milzīga, šausmu pilna ala, ap kuru vijas čūska un vīdamās kož pati sev astē. Šis brīdis, šis brīdis ir šī stunda, ikviena stunda, jebkura stundas daļa, jebkurš mirklis, kurš beidzoties sākas no jauna un nekad nepārstāj beigties: sākums aizvien turpinās. Aizvien beidzas.

Apzinātā abu laika perspektīvu sapludināšana rada ārpus laika eksistējošu vispārinātu cilvēka un īstenības tēlu.

P. Akroida laika koncepcija romānā nosaka arī virkni mazāka mēroga kompozicionālo elementu. Pirmā nodala risinās 18. gadsimtā, bet nākošā — 20. gadsimta, un šāds nodaļu izkārtojums ir visā romānā. Turklāt svarīgas funkcijas tiek piešķirtas arī gramatiskajām un stilistiskajām atšķirībām starp 18. gadsimta un mūsdienu valodu: lai radītu maksimāli autentisku vidi, rakstnieks par pagātnes notikumiem stāsta atbil­stošajā valodas formā. Tā par vienu no romāna tēmām kļūst valodas vēsture. Abas laika plaknes tiek tuvinātas ar līdzību pilsētainavās: attiecīgās 18. un 20. gadsimta Londonas ainas ir analoģiskas gaismas un tumsas tēla pretnostatījumā. Abos gadījumos dominē drūmi, tumši, auksti toņi, un romāna norišu fonā ļaunu vēstoši un paradoksalā veidā dzīvi noliedzoši aizvien slienas tumšie Daiera baznīcu torņu silueti.

Abu laika perspektīvu nedalāmību un mijiedarbību akcentē galveno varoņu apdzī­votās vides un apkārtējo cilvēku līdzība (abus varoņus mēs pakāpeniski sākam uztvert kā trešās darbības personas — kā cilvēka radītāja alter ego). Tā, piemēram, gan Hoksmūram, gan Daieram ir palīgs, vārdā Valters, Daiera saimniece ir Besta kundze, bet Hoksmūra — Vesta kundze, kā viena, tā otra darba vieta atrodas Skotlendjardā utt. Abu varoņu vārdi ir it kā samainīti vietām — arhitekts Nikolass Hoksmūrs tiek nosaukts par Nikolasu Daieru, bet Skotlendjarda izmeklētājs iegūst 18. gadsimta arhi­tekta vārdu. «Dubultnieku» princips ievērots arī attiecībā uz citiem personāžiem. 18. gad­simta akmeņkaļa dēlam Tomasam ir dubultnieks — arī Tomass, atraitnes dēls, kuru noslepkavo pie tās pašas baznīcas, tāpēc zēna nāve šķiet nežēlīgi loģiska. Būdams vientuļnieks, mūsu gadsimta Tomass bieži apmeklē Spitafīldas baznīcu, un reiz viņam parādās vīzija — kāds puisis krīt lejup no stalažām. Sī aina atbalso skatu no iepriek­šējās nodaļas. Sāds «spoguļattēla» princips ir raksturīgs visai P. Akroida daiļradei.

Lai panāktu abu laika plakņu «pārklāšanos» un pakāpenisku saplūšanu, rakstnieks katras nodaļas pirmo ainu veido līdzīgu vai identisku iepriekšējās nodaļas pēdējai ainai. Sim nolūkam tiek izmantots pašcitēšanas paņēmiens — vienu un to pašu domu vai frāzi atkārto dažādi romāna varoņi. Tādējādi atsevišķās romāna nodaļas, kuru dar­bība risinās dažādos laikmetos, tiek it kā savītas kopā.

Abi galvenie varoņi saplūst vienā tēlā, atklājot cilvēka divējādo un pretrunīgo dabu; Daiers un Hoksmūrs ir antipodi un reizē tomēr nedalāmi. Daiera vārds ir atvasināts no darbības vārda «to āte» (mirt), un viņa dziļākā būtība sakņojas pirmatnējā cilvēka dzīvniecisko instinktu pasaulē. Nozīmīgs ir fakts, ka Daiers piedzimis vistumšākajā nakts stundā — īsi pirms rītausmas -—, un nāve k]ūst par daļu no viņa bērnības filo­zofijas. Viņa vecāki mirst no «melnās nāves» — mēra. Kad bāreni puiku uz ielas sastop Mefistofeli personificējošs tēls Mirabilis, Tomass tam saka, ka viņa vārds ir Fausts. Fausta un Mefistofeļa tēma ir viens no būtiskiem romāna motīviem, veidojot tā «vertikālo» struktūru, kultūrvēsturisko saturu, iekļaujot P. Akroida romānu noteiktā pasaules kultūras kontekstā. Daiers uzskata, ka cilvēku rase ir neglābjami ļauna:

Pasaules radītājs ir arī nāves autors, tikai darot ļaunu, mēs varam glābties no ļauno garu dusmām. No radītāja nepilnībām cēlušies dažādi ļaudis: no viņa bailēm — tumsa_, no neziņas — ēna, un no viņa asarām radies šīs pasaules ūdens. Ādamam pēc grēka krišanas netapa piedots, visa cilvēce ir pakļauta nolemtībai.

Daiers ir cinisks nihilists, viņš necieš cilvēci:

Kas ir bēdas? Pasaules barība. Kas ir cilvēks? Nemainīgs ļaunums. Kas ir ķermenis? Neziņas tīmeklis, visa ļaunuma pamats, ceļš uz pagrimumu, tumsas pilns dobums, dzīvā nāve, kapenes, kas allaž ir ar mums. Kas ir laiks? Cilvēka atbrīvošana.

Tumsas tēlam romānā ir divējādas funkcijas: pirmkārt, tā ir būtiska ainavas sa­stāvdaļa, un tās tuvākie sinonīmi ir nakts, melnums. Otrkārt, tumsa personificē ze­misko un dzīvniecisko cilvēkā —> to, ko KJungs dēvē par ēnu un kas savukārt daļēji atbilst Dž. Konrādā «tumsas būtībai» un V. Goldinga «redzamajai tumsai» (tuvākie sinonīmi — nāve, dēmons, izniciba, bailes utt.). Daiera filozofija ir nāves filozofija, un baznīcas, kuras viņš ceļ, noliedz gara cēlumu un cildenumu, glābiņa vietā nesot nāvi un iznīcību: «Tumsa radīs aizvien jaunu tumsu.» Daiers apgalvo, ka ļaunums pārvarams tikai ar ļaunumu, un pats kļūst par ļaunā gara iemiesojumu, noliedzot kris­tietībai raksturīgo ticību cilvēcībai. Viena no galvenajām zīmēm, ko Daiers ieraksta kādā baznīcas velvē, ir Nergala — babiloniešu mirušo pasaules dieva — vārds.

Daiers iesvēta savas baznīcas ar cilvēku upuriem (septiņas slepkavības), un viņa celtnes izsaka cinisku dzīves noliegumu: pagātnē radītais ļaunums saglabā savu iznī­cinošo spēku.

Vienīgais ļaunuma pārvarēšanas ceļš ir tā būtības izzināšana, kas neglābjami sais­tīta ar ciešanām. P. Akroids nonāk pie secinājuma, ka ciešanas ir būtiska un neatņe­mama personības veidošanās procesa sastāvdaļa. Dzīvei bez zināšanām, kas gūstamas tikai caur ciešanām, nav jēgas. Visa romāna pamatā ir bībeliskais arhetips — zināšana rada ciešanas. Laiks iesprosto cilvēka esamību traģiski šaurās sienās, taču cilvēka spēks slēpjas garīgumā, kas ļauj pārvarēt nāvi un ļaunumu.

Romāna atvērtajam finālam ir līdzība ar mita struktūru, un viss romāns uzskatams par īpašu mīta radīšanas formu, par realitātes poētisku transformāciju. «Hoksmūrs» ir metafora, alegorija par cilvēka lomu vēsturē un par vēstures lomu cilvēka dzīvē.

Gadsimtiem neatbildēto jautājumu «Kas ir cilvēks?» P. Akroids uzdod novatoriski neparastā vēstījuma formā. Viņa darbam ir arī estētisks mērķis — jaunu formu meklē­jumi romāna žanrā, jo šī literārā forma paver visdaudzpusīgākās iespējas cilvēka sa­režģītās apziņas atklāsmei.

Bērnu bibliotēku sektors un mazo lasītāju garīgās pasaules veidošanas problēmas

Mazs un pieticīgs līdzās citām Valsts bibliotēkas struktūrvienībām šķiet Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas_ nodaļas Bērnu bibliotēku sektors. Nelielā telpā strādā seši cilvēki: metodiķi, bibliogrāfi, redaktors. Turpat izvietots metodisko un bibliogrāfisko izdevumu fonds, bibliogrāfiskais uzziņu aparāts (katalogi, kartotēkas), bērnu laikrak­sti un žurnāli, turpat ari «ceļojoša» vieta (pie tobrid brīva galda) lasītājiem speciā­listiem. Si nelielā struktūrvienība ir metodiskais centrs vairāk nekā tūkstoš Latvijas bibliotēkām, kas strādā ar bērniem. Sektors rūpējas par bērnu bibliotekārās un biblio­grāfiskās apkalpošanas procesu — fondu komplektēšanas, lasītāju iesaistīšanas un ap­kalpošanas, literatūras popularizēšanas u. c. — kvalificētu norisi. Metodisko un bibliogrā­fisko palīdzību bibliotēkām piedāvājam, iepazīstot to darbu uz vietām, rīkojot dažādus kvalifikācijas celšanas pasākumus (seminārus, sanāksmes, konferences, konkursus), la­sot lekcijas, sastādot bibliogrāfiskos līdzekļus un metodiskos materiālus.

Ir satraucoši apzināties, ka bērnu lasīšana kļūst arvien pasīvāka un nabadzīgāka un esam bezspēcīgi pret šīs lejupslīdes galveno cēloni — kultūras dzīves nolaistību, tautas garīgo noplicinātību un apātiju. Liela sabiedrības daļa, pat skoloti cilvēki, grā­matu vairs augstu nevērtē, neapzinās tās daudzfunkcionālās iespējas (izglītojošās, audzi­nošās, informatīvās, rekreatīvās, kompensatorās) cilvēka prāta un jūtu izkopšanā. Bib­liotēkās vērojams lasīšanas apsīkums kā no bērnu, tā no pieaugušo puses. Tam, pro­tams, ir vairāki cēloņi: labu grāmatu trūkums, ierobežots brīvais laiks, sabiedriski politisko norišu izraisītais periodikas lasīšanas bums, dvēselisks pagurums, mazizkopta lasīšanas kultūra u. c. Pats ļaunākais, ka novārtā tiek atstāta garīguma visdziļākā ādere — augstvērtīga daiļliteratūra. Tiesa, daudziem atturīga attieksme radusies uz­mācīgās propagandas dēļ. Trauslā, filigrānā vārda māksla, ar sociālistiskā reālisma cirvi skaldīta, pie lasītāja nonākusi nožēlojamu lausku veidā. Tāda tā gandrīz nela­bojami tiek iestrādāta bērnos — no triviālu pantiņu skaitīšanas bērnudārzā līdz tādu pašu tekstu lasīšanai pirmajā ābecītē un lasāmgrāmatā. Nav daudz pieaugušo — ve­cāku, skolotāju, bibliotekāru —, kas bērniem palīdzētu atklāt literatūras īstas vērtī­bas. Mākslinieciski viduvējas lasāmvielas piedāvājums un pieaugušo nekompetence lasī­šanas psiholoģijā un pedagoģijā ievērojami kavē bērnu lasitvēlmes attīstību. Pat tie vecāki, kuri šajā ziņā spēj savējiem palīdzēt, dara visai maz. Pētījumi liecina, ka pēc kopīgām pārrunām tiecas vairāk nekā 90% bērnu, bet uz to atsaucas tikai 55% vecāku. Daudzi tēvi un mātes neapzinās, ka lasītājs sākas ģimenē un ka tikai no viņiem ir atkarīga bērna interese un vajadzība lasīt. Visi saprot: lai kļūtu par pianistu, jāmuzicē jau no mazotnes, bet tikai retais apjauš, ka lasīšanas mākslas apguves ceļš nav īsāks un mazāk komplicēts. Arī šīs mākslas augstākie pakāpieni sasniedzami tikai ar psiholoģisku piepūli un garīgu jaunradi.

Daudziem šķiet, ka augstāks vai zemāks lasīšanas kultūras līmenis nav tik būtisks, ka nav svarīgi, ko un kā lasa bērns, galvenais — lai tik lasa. Tas ir ļoti maldīgs priekšstats. Mazvērtīga literatūra prāta un dvēseles inteliģenci nevairo, gluži otrādi — ārda un noplicina to. Pierādījumi nav īpaši jāmeklē. Patiesi inteliģenti cilvēki visu mūžu atceras savas bērnības lielāko prieku — grāmatas. Bet ari tiem, kuri nicina un grauj cilvēciskās vērtības, taču ir bijusi pirmā grāmata. Tikai — kāda? Kas pa­teiks, vai arī tā kopā ar sava laika masu informācijas līdzekļiem nav dresējusi nelai­mīgas, tukšas dvēseles? Kāpēc starp šiem cilvēkiem visai bieži sastopam grāmatu per­sonāžu līdziniekus — supervalsts super cilvēkus, dižos atriebējus, mazos nejaucēnus —, bet Mazo princi ne?

Vairums no tiem, kuri palīdz bērniem lasīšanā, nezina, kam pievēršama galvenā uz­manība katrā bērnības posmā, taču ikviens posms ir īpašs sensitīvs periods literāro darbu uztveres konkrēto iemaņu (spēja domās iztēloties, izjust, izprast, vērtēt lasīto, uztvert autora attieksmi utt.) veidošanā. Visvairāk bērnam nodarām pāri, agrā bēr­nībā atstādami viņu ārpus grāmatu pasaules, bet piecu sešu gadu vecumā — vienatnē ar bilžu grāmatas izraisīto lidzpārdzivojumu personāžu priekiem un bēdām, vai pirma­jos skolas gados — nepalīdzot pārvarēt uztveres fragmentārismu, idejas neizprašanu. Vēlāk nedrīkstam nevērīgi izturēties pret pusaudzim raksturīgo naivi reālistisko, ra­cionālo literārā darba uztveri un pārlieko aizraušanos ar visu sensacionālo, satraucošo, kas attālina no īstas mākslas. Piedzīvojumu literatūras lasīšana šajā vecumā ir likum­sakarīga un saprotama, taču, ja lasītāju nevedam tālāk, viņa attīstība šajā jomā var pārtrūkt. Vai tad mazums pieaugušo palikuši uz pusaudžu lasīšanas līmeņaI Sapratīsim pareizi: detektīvu lasa ari augstas lasīšanas kultūras cilvēki, taču viņu izvēles motīvi

ir citi (rekreativie, kompensaiorie). Turpretim pusaudzim vienpusīga aizraušanas ar šo žanru var būt divkārt bistama — ne vien kā attālināšanās no īstām vērtībām, bet ari kā spēcigs pagrūdiens realizēt dzīvē nežēlību un cietsirdību. Tie, kas nav pieraduši lasīt nopietnas grāmatas, bieži vien videosalonos rod apmierinājumu tieksmēm, kuras nekādā gadījumā nevaram atzīt par vēlamām.

Liela daļa pieaugušo, pat skolotāji, nevērīgi un neizprotoši izturas ari pret kādu citu būtisku lasīšanas jomu — skolēnu bibliotekārajām un bibliogrāfiskajām zināša­nām, kas tāpat būtu apgūstamas ar pirmajiem skolas gadiem. Diemžēl ceļus un me­todiku, kā atrast, kā izvēlēties vajadzīgo grāmatu, bieži vien labi nepārzina pat pro­fesori, nemaz nerunājot par studentiem. Kāpēc? Nav mācīts. Pirms gadiem piecpadsmit daudzās Latvijas skolās 1.—8. klasēs gan tika ieviestas bibliotekārās stundas — tāpat, kā tas ir visās civilizētajās valstis. Mācīja patstāvīgi izmantot dažādus informatīvos, bibliogrāfiskos un literāros avotus un izkopt iemaņas darbam ar grāmatu. Diemžēl tagad palicis pavisam maz skolu, kur šīs stundas notiek visām astoņām klasēm pare­dzētās četras reizes gadā.

Bērnu bibliotēku sektors vienīgais mūsu republikā izdod metodiskus materiālus par bērnu lasīšanas kultūras audzināšanas jautājumiem un bibliogrāfiskos līdzekļus sko­lēniem.

Bibliogrāfiskie līdzekļi ir galvenokārt labāko grāmatu un publikāciju saraksti un rādītāji, parasti anotēti. Lielākā daļa no tiem iznāk sērijās «Grāmatu — bērniem» un «Ko man lasīt». Pirmajā sērijā iekļauti bibliogrāfiskie materiāli par A. Brigaderes, K. Skalbes, A. Upīša, Z. Ērgles, J. Osmaņa, A. Sakses, V. Upmales, H. K. Andersena, M. Endes, E. Kestnera, A. Lindgrēnes, M. Tvena un citu autoru darbiem, bet otrajā — universāli rādītāji par dažādu nozaru literatūru katrai vecumgrupai. Bibliogrāfiskie līdzekļi par folkloru, par dabaszinātņu, mākslas un citu nozaru literatūru iznāk ari ārpus minētajām sērijām. Liels ir skolu pieprasījums pēc mūsu izdevumiem, taču pa­pīra trūkuma dēl to diemžēl nevaram apmierināt.

Jo vairāk bibliotēku darbā atbrīvojamies no nevajadzīgās, pompozās masveida audzi­nāšanas un drakoniskās propagandas, jo skaidrāk saredzama un izprotama bibliotēku galvenā sūtiba — lasītāju informatīvi bibliogrāfiskā apkalpošana. Sajā ziņā daudz kas vēl radikāli maināms un zinātniski iestrādājams, lai bibliotēkas veidotos par respektē­jamiem informācijas centriem, kā tas ir visās kultūras valstis.

Jāatzlst, ka gadu desmitiem Bērnu bibliotēku sektora speciālisti sastādījuši kaudzēm vairs nevienam nevajadzīgu metodisko materiālu par komunistiskās audzināšanas jau­tājumiem. Taču vērtējot neliesim no vanniņas ārā ūdeni ar visu bērnu: daļa mūsu izdevumu tomēr noderēs, it īpaši par darbu ar dažādu nozaru literatūru, par bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas, lasīšanas psiholoģijas un kultūras jautājumiem.

Lasīšanas kultūras veidošanos visvairāk ierobežo bērnu literatūras nabadzība, ko nu jau izjutušas vairākas paaudzes. Zemē ar tik senām grāmatniecības tradīcijām kā mūsējā līdz sabrukumam novesta bērnu grāmatu izdošana. Ticēsim, ka nākošās pa­audzes par to uzzinās tikai no vēstures. Taču viņu vecmāmiņas un vectētiņi ir bērni pašlaik, un viņiem ir liegts viens no gaišākajiem bērnības priekiem. Daudzi vēl gaida un meklē savu grāmatiņu, bet citi vairs ne. Ja nu vienīgi kādu «bojeviku»… Tā pa­mazām zūd lasīšanas tieksme un prasme, spēja iekļūt augstvērtīgu daiļdarbu dziļākajos slāņos. M. Endes, M. Gripas, I. Ziedoņa, Vika darbi nesaista.

Viens mierinājums un gandarījums šajā bezcerībā ir tas, ka latviešu bērnu grāmat­niecības tradīcijas vēl ir dzīvas. Tepat netālu — Zviedrijā — iznāk skaistas un gudras bērnu grāmatiņas latviešu valodā. Cerēsim, ka tās atradīs ceļu mājup.

Daudz grūti risināmu problēmu bibliotēkām ir bērnu apkalpošanā. Vēl ilgi vaja­dzēs pieciest speciālistu trūkumu: kamēr labvēlīgi ievirzīsies to sagatavošana Latvijas universitātē un Kultūras darbinieku tehnikumā, kamēr bibliotekāriem tiks nodrošināts cilvēcisks atalgojums.

Gausi pareizo ceļu meklē Latvijas skolas, bet vēl gausāk — skolu bibliotēkas, kas, pēc vissavienības standartiem slīpētas, pilnībā zaudējušas sensenās garīguma tradīcijas. Tās atstātas bez profesionālas metodiskās palīdzības un patlaban nekādi nespēj būt nacionālās skolas tin nacionālās kultūras balsts.

Atturēsimies sīkāk aplūkot citas bērnu bibliotekārās apkalpošanas problēmas pārlie­cībā, ka sabrūkošais — kā idejiskais, tā materiālais — vairs nav lāpāms, bet tā vietā ceļams labāks.

Ilga Rasima, Bērnu bibliotēku sektora vaditaja

 ..

Dobeles un Auces novadam nekad nav bijis nopietnas vajadzības pēc saviem grāmatizdevējiem: pārāk tuvu atradās Jelgava ar Stefenhāgena, Alunāna. Dravnieka, Neimaņa un vēl citiem pazīstamiem un ietekmīgiem grāmatniecības uzņēmumiem.

Taču tā gluži nav, ka latviešu grāmatniecības vēsturē Dobele nemaz nebūtu piemi­nama. Ar to saistītas pašas pirmās mūsu grāmatniecības vēstures lappuses — 1586. un 1587. gadā Kēnigsbergā izdotās, luterāņu mācītāju vajadzībām domātās trīs rokasgrā­matas, kas pazīstamas ar kopīgu nosaukumu «Enchiridion» (pirmajā grāmatā — Lu­tera katehisms, otrajā — baznīcas dziesmas, bet trešajā — atsevišķas Bībeles noda­ļas — evaņģēliji un epistulas). So izdevumu sagatavošanā piedalījušies vairāki mācī­tāji, no kuriem pats galvenais bija Johans Rīvijs (?—1585), toreizējais Dobeles draudzesgans. Viņš tulkojis «Rokasgrāmatas» pirmo daju, t. i., katehismu, un it kā iesācis arī pārējos tulkojumus, kurus pēc Rīvija nāves pabeiguši citi mācītāji. Grāmatā savu darbu Rīvijs nav dabūjis redzēt, jo miris pirms tā iespiešanas. Par Rīviju vēl zināms, ka pirms Dobeles viņš bijis par palīgmācitāju Rīgā, «no kurienes», kā raksta Alvils Augstkalns, Dobelē ieradies «ne gluži ar godu». Tas laikam jāsaprot tā, ka Rīvijs uz Dobeli pārcelts par kādu pārkāpumu.

Turpmāk nosauktie izdevumi gan iespiesti Jelgavā, bet, kā redzams no to virsrak­stiem, domāti Dobeles novadam.

«Priecas dziesma, ar ko savu cienīgu Dzimtuun LielajuKungu pie Viņu atnākša­nas līgsmi saņēme Viņu Bērzes-Aucu-muižas, Līvesun Vecaspils Ļaudis» iespiesta 1806. g. Jelgavā. Tās autors nav zināms (varbūt kāds no zemniekiem?). Veltījumi da­žādu novadu kungiem par godu sacerēti un izdoti, jau sākot ar 1792. gadu (Jānis Misiņš min pavisam četras šādas dziesmas). Būtu interesanti noskaidrot, kādi bijuši tie kungi, kuriem dziesmas veltītas, — vai patiesi labāki par citiem?

Veltījumu «Pie mūsu augsti cienīta un mīļota mācītāja, Ober-Konsistoriāl-Rāta un Ritera von Richter beidzamu sprediķi un šķiršanu no savas mīļas draudzes Dobeles baznīcā, 13-tā svētdienā pēc vasaras svētku atsvētes, tai 17-tā Zep’tember 1850-tā gadā» sacerējis kāds V. B.

Nav zināms iespiešanas gads uzaicinājumam uz svētkiem, kas adresēts «Visiem Bukaišniekiem un Meža muižas Ļaudīm». To parakstījis «Ate Ērmans Ho\ven, Bukaiša un Meža-muižas Dzimts kungs».

J. Misiņš savā rādītājā min arī virkni iespiestu «rentes salīgšanu» jeb «kuntraktu», ar kādiem kungi iznomāja zemniekiem zemi. Desmit no šiem «kuntraktiem» attiecas uz Dobeles un Auces novadu. Vairākiem nav minēts iespiešanas gads, bet no datētajiem vecākie ir no 1847. gada: «Kuntrakte. Tai apakšrakstītā dienā šī arentes kuntrakte apdomīgi notaisīta starp Kalna-muižas cienīgu dzimtskungu… Graf von der Pahlen» un «Nomas līgšana, kura notikuse starp to Remtes, Viesātu un Vec-Aucees Lielkungu…».

Pārējām «rentes salīgšanām» un «kuntraktēm» īsuma labad nosaukšu tikai muižas un dižciltīgos līdzējus, proti: Liel-Abguldes dzimts muiža (bez muižnieka vārda), Annasmuiža un Pētermuiža (Baron August von der Recke), Annas-muiža, Pētermuiža un Brūnu-muiža (Baron Otto von der Recke), Jaunpilesun Jurģu-muiža (August von der Recke), Bukaišu muiža (bez muižnieka vārda). Un arī — «Kuntrakte, salīgta starp Dobeles vācu mācītāju… un starp to saimnieku…».

Nule nosauktie īstenībā ir iespieddarbi, nevis grāmatas. Taču Dobeles novadā tapu­šas arī vairākas īstas grāmatas, sākot ar «Liel-Auces Draudzes Kalendāru». To izdevis Auces mācītājs Kārlis Beldavs (1868—1936), kas vēlāk kļuva plaši pazīstams gan kā garīdznieks, gan kā sabiedrisks darbinieks, gan arī kā ražīgs reliģisku rakstu un grā­matu autors. Cik ilgi viņa uzsāktais Auces kalendārs iznācis, neesmu noskaidrojis. J._ Misiņa rādītājā minēti divi gadagājumi — 1909. un 1910. gadam. Saturā bez kalendarija vel «vietejo draudžu ziņas, garīgi apcerējumi, pamācības un stāstiņi». Uz kalendara pirmā vaka ■—■ «Liel-Auces baznīcas nobildējums», uz otra ■— «Vec-Auces baznīcas nobildējums».

Tērvetē 1910. gadā iznāk Jāņa Gulbja (īstaja varda Jānis Bullis, 1885—1917) 78Ipp. biezs stāstu krājums «Asaras». Par izdevēju parakstījies Ed. Kalniņš Zaļeniekos, gramata iespiesta Andreja Gēmūta un Roberta Grīšļa_ tipogrāfijā Jelgavā. Tatad izdevēja adrese ir Zaļeniekos, bet iespiedēja — Jelgava; grūti saprast, kādēļ tomēr par grāma­tas izdošanas vietu uzrādīta Tērvete. Varbūt tur izdošanas laika uzturejies pats autors?

Vecaucē 1914. gadā iznāk trīs grāmatas. Pirmā — diezgan ražīgā literāta Paegļu Mārtiņa (1877—?) 40 lpp. biezā humoreska «Kā Lielgalvis brauca precībās». Par tās izdevējiem minēti J. Zariņš un P. Paeglis, par iespiedēju — J. Zariņš Vecaucē. Izde­vējs J. Zariņš un iespiedējs J. Zariņš acīmredzot ir viena un tā pati persona. Tātad Vecaucē pirms Pirmā pasaules kara bijusi tipogrāfija, kas piederējusi J. Zariņam. Bet kas ir P. Paeglis? Vai kāds no Paegļu Mārtiņa radiniekiem?

Nākamās divi grāmatas J. Zariņa tipogrāfijā iespiestas tai pašā 1914. gadā, bet jau pēc kara sākšanās. Viena — 128. lpp. — Kāda Kangara (šķiet, pseidonīms) «Vis­jaunākās kara un jūrnieku dziesmas» jeb «Vis jaunākais jurnieku dziesmu galds», ko izdevis J. Gulbis Kārzdabā (Vidzemē!). Otra īstenībā nav grāmata, bet tikai viena divi slejās apdrukāta lapa «Kara dziesmas. No P. Zilvas» (kas tas par P. Zilvu?). Saturā trīs dziesmas («Atvadīšanās», «Uzbrukums», «Dzīve Karpatos»), Abos šais iz­devumos uzņemtās dziesmas acīmredzot uzlūkojamas par tādām, kuras Vitolds Valeinis dēvē par pseidopatriotiskām. Pirmā pasaules kara laikā šādu dziesmu tika sara­žots visai daudz.

Vecaucē no 1913. gada līdz 1915. gadam iznākusi arī avīze «Draudzes Vēstnesis», ko izdevuši Jānis Bergmanis un Jānis Lagzdiņš.

Latvijas neatkarības gados novadā darbojās vismaz divi spiestuves — Fr. Ledaiņa (pseidonīms Daugavgrīvietis) Dobelē un Jāņa Grievalda Aucē. Abi viņi iespieduši (arī izdevuši) krietnu skaitu novada avīžu. Sevišķi daudz to iespiedis J. Grievalds.

Nobeigumā vēl par dažiem Latvijas mēroga grāmatniekiem, par kuriem drošj zināms, ka Dobeles un Auces novadā viņi vai nu dzimuši, vai arī ilgāku laiku dzīvojuši.

Jānis Brigaders (1856—1936) — rakstnieces Annas Brigaderes brālis. Dzimis Tēr­vetē. No 1892. g. līdz 1912. g. vadīja pats savu grāmatniecības uzņēmumu Rīgā. J. Bri­gaders laida klajā daudz labu grāmatu, piemēram, Annas Brigaderes un Rūdolfa Blau­maņa darbus.

Jānis Rapa (1885—1941) — Jāņa Brigadera tuvs radinieks. Dzimis Tērvetē. Pārņē­mis J. Brigadera uzņēmumu un kopā ar Arturu Valteru izveidojis pašu lielāko, nozī­mīgāko grāmatniecības firmu toreizējā Latvijā — «A. Valters un J. Rapa». Firmai ir sakari ar lielākajiem Eiropas grāmatniecības uzņēmumiem, firmas veikalā (tagadējā Rī­gas Centrālajā grāmatnīcā) dabūjami izdevumi dažnedažādās valodās. Valtera un Rā­pās apgāds laidis klajā pavisam kādus trīs tūkstošus grāmatu aptuveni vienpadsmit miljonos eksemplāru. Tie ir skaitļi, kuriem līdzi netiek neviens cits Latvijas Republikas grāmatu uzņēmums. Krišjāņa Barona, Luda Bērziņa, Pētera Smita plašie folkloras sa­kopojumi, mēnešraksts «Daugava», «Daugavas gadagrāmata», sērijas «Jaunais zināt­nieks», «Latviešu klasiķi skolai», «Pasaules klasiķi», «Rakstnieku sejas», «Rakstu avots». Jura Alunāna, Friča Bārdas, E. Birznieka-Upīša, R. Blaumaņa, A. Brigaderes, Doku Ata, J. Ezeriņa, Z. Mauriņas, J. Ziemeļnieka kopoti raksti, daudz mācībgrāmatu, vārd­nīcu, daudz daiļliteratūras, bērnu literatūras, mākslas izdevumu utt. — šis Valtera un Rapas izdevumu uzskaitījums ir visai nepilnīgs. Ar grāmatām un grāmatu darbu Jānis Rapa bija kā augtin saaudzis, un, kad grāmatu darba viņam vairs nebija (1940. gadā uzņēmums tika nacionalizēts), «klusā pavasara rītā» viņš «labprātīgi šķīrās no dzīves».

Dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs Augusts Mežsēts (1890—1977) pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Bikstos, tur viņš arī miris un apbedīts. 20. gadu pirmajā pusē A. Mežsētam piederēja «Vaiņags» — neliels, bet simpātisks grāmatu apgāds, kas izdevis tur­pat pussimtu rūpīgi izvērtētu autoru grāmatu (galvenokārt daiļliteratūru) iespējami kvalitatīvā grafiskā apdarē. «Vaiņags» pirmais latviski izdevis Servantesa «Donu Kihotu» un Longfellova «Dziesmu par Haijavatu», arī daudzus tā laika latviešu rakstnieku darbus.

Fricis Ansons (1899—?). Dzimis Bikstos. Neatkarīgās Latvijas laikā vadījis apgādu «Zemnieka domas». Tas ir apgāds, kas galvenokārt izdod lauksaimniecības literatūru, bet šad tad pa grāmatai arī citās nozarēs, piemēram, Jēkaba Lautenbaha «Niedrīšu Vid­vudu» un «Latviešu literatūras vēsturi», Voldemāra Sauleskalna (tolaik vēl Zonberga) lugas utt.

Gribu atgādināt kādu vīru, kas gan pats grāmatas nav ne rakstījis, ne izdeevis, bet kas uzskatāms par grāmatnieku šī vārda vistiešākajā nozīmē.

Eduards Mazvērsītis (1899—1990) dzimis un dzīvojis Aucē. Viņš strādājis par sko­lotāju, bijis aizrautīgs grāmatu un literāru materiālu krājējs. Krāšanai viņš pievērsās jau gados starp abiem pasaules kariem un turpināja to līdz pat mūža galam. Mazvērsīša uzmanībai nepagāja secen nekas — ne grāmata, ne periodisks izdevums, ne fotoattēls, ne publikācija laikrakstā vai žurnālā, ne rakstnieka autogrāfs. Pirmajā vietā, protams, musu pašu rakstnieki un viņu darbi, bet kolekcionēti arī materiāli par cittautu auto­riem, vismaz izcilākajiem. Viss rūpīgi salikts, sakārtots, salīmēts, sagrupēts, saklasifi­cēts, novietots mapēs. Tā ir bibliotēka, literārs arhīvs, muzejs — lielisks vērtību savākums, par kurām pašu savācēju dažs labs jau apskaudis un vēl apskaudīs.

Viņa pēdās — domājams, ne apskauzdama, bet varbūt gan konkurēdama — iet ra­jona labi pazīstama kolekcionāre Aija Stosa.

Cik noprotu, redakcija iecerējusi ciklu par Latvijas grāmatniekiem. Jauki. Sevišķi laimējies tiem, kurus citi apraksta. Mans gadījums, kā saka, ir sarežģītāks. Jo, raugi, nekādu pozitīvu varoni es no sevis tādam solīdam žurnālam iztaisīt nevaru. Kopš sevi atceros, lielākoties esmu darījusi tikai to, kas man patīk, un tā, kā man patīk. Liktenim labpaticies, lai viss puslīdz izdotos.

Gan pēckara atjaunotnes, gan sociālisma straujās celtniecības, gan attīstītā sociā­lisma laikā grāmata man, ģimenei, draugu un domubiedru pulkam ir bijusi tā stiprā pils, kurā esam varējuši tverties un dzīvot tādu dzīvi, kādu gars prasīja. Miesas vārgs iztika ar to mazumiņu, kas k|uva un kļūst arvien mazāks.

Tā kā cilvēks ir radīts domāt, ka citiem patīk tas pats, kas viņam, jau agri — no sākta gala tīri neapzināti — esmu sākusi nodarboties ar grāmatu propagandu. Nezin kā mūsu ģimenes bērnu rokās — augām četri — bija nonākusi Hjū Loftinga grāmatiņa par doktoru Dolitlu (ta viņu toreiz sauca). Devu to lasīt skolas biedriem, kuri uz pēdē­jās tīrās lappuses parakstījās. Uzvārdu stabiņš bija diezgan garš.

Izdevām mājas_ žurnālu ar bildēm. Vairāk tur bija pārrakstītas daiļās literatūras, mazak savu sacerējumu. Paštaisītās grāmatas paši ilustrējām, krāsojām ar puķu lapām un ziediem.

Pamatskolas laikā izlasīju divus skapjus labu grāmatu, jo četrdesmito gadu beigās plauktus vēl nebija skārusi lielā ideoloģiskā tīrīšana. Tāpēc universitātes filologos no sākuma vēl šo to zināju.

Pedagoģiskajā skolā Jelgavā gadu laimējās dzīvot virs pilsētas bibliotēkas. Dažreiz mainīju grāmatas divreiz dienā. Kas tā bija par lektīru — šie skaisti izdotie, ar va­doņa prēmiju apbalvotie romāni! Tagad, plurālismā dzīvojot, dažs labs pat nenojauš, ka toreiz pirmrindnieks drīkstēja mīlēt tikai pirmrindnieci, varianti bija iespējami tikai tad, kad atpalicējs tika pāraudzināts…

Strādājot par skolotāju Dobelē, draudzējos ar bibliotekāri Zelmu Rasu — lai viņai mūžīga piemiņa! Kad sešdesmito gadu sākumā vajadzēja norakstīt visus pirmspadomju izdevumus, kā arī tos, kur minēts vārds Staļins, kļuvu par visas šīs bagātības nelegālu īpašnieci. Daudzas grāmatiņas izdalīju skolniekiem, piemēram, Poruka «Pērļu zvejnieku», daudzas vēl tagad ir manu krājumu vērtīgākā daļa.

_ Pēckara gados grāmatas vēl neko nepirka — gan naudas trūkuma, gan to drausmī­gās politizācijas dēļ. Bet, kad piecdesmito gadu beigās parādījās Ojāra Vācieša, Bruno Saulīša, vēlāk — Imanta Ziedoņa dzeja un padomju cilvēks drīkstēja priecāties arī par kartupeļa ziedu, nevis tikai par kara un darba uzvarām, maisam gals bija vaļā. Grā­matu tirdzniecības pārvalde enerģiskā reklāmas nodaļas vadītāja Dmitrija Strukova vadībā sāka republikā rīkot grāmatu dienas. Dobeles pusē es laikam tajās esmu vienadiņ piedalījusies, vēlākus gadus jau pati kā saimniece — kad tās izgāja ārpus grāmatnīcas.

Savu bibliotēku sāku krāt 1953. gadā, kad saņēmu pirmo algu. Tāpēc, kad skolas vadība uzskatīja, ka esmu kļuvusi prātīgāka, un man beidzot atļāva mācīt literatūru vidusskolēniem, klasē ierados ar milzīgu divdaļīgu portfeli, pilnu ar grāmatām. Diez vai visa literatūra, ko stiepu uz skolu, bija jāpopularizē, bet ceru, ka mani audzēkņi tās muļķības, ko es toreiz sarunāju, sen jau aizmirsuši. Tomēr daļa, cik jaušu, sapra­tusi galveno — grāmata pašam jālasa, pašam jādomā, jāspriež, jāsver. Paldies Dievam! Jo īsto latviešu literatūru kripatu pa kripatiņai sāku apgūt tikai tagad, kad klases durvis ju labi sen aiz manis aizvērušās…

Akurāt pirms desmit gadiem izprasījos, lai mani ievēl par kādas tagad nepopulāras biedrības rajona organizācijās valdes priekšsēdētāju. Valde gan skaitījās tikai uz pa­pīra, algotu sekretāru vēl nebija, tāpēc darījām, ko paši gribējām. No sākuma. (Vēlāk bija japilda finansu plāns, un kopš tiem1 laikiem interesi par šo iestādījumu esmu zau­dējusi.)

Sapriecājušies par iespējām, ar lielu vērienu svinējām līdz tam nepieminētas jubile­jas _— Kārlim Skalbēm 100, Armai Brigaderei — 120… Pilnās Dobeles kultūras nama zālēs — bez biļetēm! Citas šaurākā lokā — centrālās bibliotēkas lasītavā, Dobeles bērnu mūzikas skolā, rajona kulturas namos un klubos: Fricim Bārdām 100, Jānim Porukam no, Kārlim Strālam 100. Atcerējāmies pat Fridrihu Silleru un Aleksandru Grīnu («Sārto buru» autoru).

Astoņdesmito gadu sākums bija bagāts arī ar citiem literāriem sarīkojumiem. Dia­pozitīvus par Āfriku mums parādīja Arturs Lielais, par Tērvetes romānu ciklu stāstīja

Laimonis Purs, savu jaunāko darbu sakarā Dobelē un apkārtnē viesojās Jānis Lapsa, Tālivaldis Treicis, Dzidra Rinkule-Zemzare un citi. Kad tomēr gada beigās vajadzēja naudu, saskrēja cilvēki, lai klausītos ko «nopietni, smeldzīgi un jautri par cilvēkiem un lopiņiem lauku mainībā» stāstīs Ēriks Hānbergs un Edgars Liepiņā.

Jau ’tad — iesākumā vēl pabikli — mēģinājām stāstīt par novadniekiem, kā arī viņus pašus aicināt uz dzimto pusi. Par Kārli Skalbi mums stāstīja literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds, kura šūpulis kārts netālu no Dobeles, Naudītē.

Naudīšnieks ir arī rakstnieks Kārlis Fimbers. Kad viņu pieminēja kopā ar Naudītes grāmatu draudzenēm saiešanu pagrabiņā, viņa romāns «Kad nāve smejas» (1930) vel bija tik dzijos specfondos, ka to neuzticēja lasīt pat Valsts bibliotēkas darbiniekiem: tur esot attēloti nepareizas krāsas strēlnieki… Pērngad reabilitets. Bet nekad nevares reabilitēt K. Fimbera pēckara darbus, kuros, tiecoties pēc obligātā šķiru cīņas tēlojuma, pazaudēta jebkura morāle. Arī tā var nokaut rakstnieku.

1984.   gadā gluži nejauši atklājām, ka simtgadnieks Kārlis Kruza ir mūsējais: dzi­mis gan tagadējā Saldus rajonā, bet agro bērnību pavadījis Lielaucē, skolā gājis Zeb­renē (bijušajā Reņģes muižā); tur vēl tagad dzīvo dzejnieka brāļameita.

Tai pašā rudenī Bukaišos atklāja piemiņas akmeni darbaļaužu rakstniekarn Rober­tam Sēlim. Viņu pieminējām arī Augstkalnē. Sīs ir divas vietas, kur uz novadpētniecību un kultūrdarbu neviens nav jābiksta. Atliek tikai sadarboties.

Nodibinoties labām attiecībām ar Hildas Vīkas, Anšlava un Viktora Eglīšu manto­juma glabātāju Vidvudu Eglīti, tapa liela H. Vīkas personālizstāde Dobele, kas ieintri­ģēja lasīt arī viņas literāros darbus, no kuriem daļa radusies Dobelē, bet daudzi diem­žēl vēl neizdoti. Pēc dažiem gadiem mums par neparastajiem talantiem apveltītās glez­notājas mūžu stāstīja miesas un gara ārsts Jānis Liepiņš.

1985.  gads bija Krišjāņa Barona gads. Īles Upesmuižā nākamais Dainu tēvs ganījis cūkas, no turienes atvests uz Dobeles Ķesterskolu, no Jelgavas Petera ģimnāzijās kā­jām nācis parādīties lies baronam, lai tas redz, kam stipendiju maksā… Viņa tēvs, vagars Juris, apglabāts Īles kapos. Laiks, kari un iekārtu maiņas nolīdzinājušas kopiņu. Ak vai — bet lai, kaut tikai tauta un dziesma dzīvojusi!

Tāgada Dzejas dienu kulminācija — dzejnieka, Dailes teātra dramaturga Valda Grēviņa simtgade Tērvetē: gājiens pa Gestas Berlinga taku līdz totāli izmainītajai sen­lejas ainavai pie dzimtajiem Mazbaņiem, laikabiedru un draugu atmiņas, dzeja. Vēlāk, decembrī, ar Smiļģa delikātā pavadoņa personību mūs iepazīstināja Mudīte Sneidere un Harijs Liepiņš. Bet Mazbaņos joprojām mitinās kāds Grēviņu garam svešs īrnieks, par daili nešalc vairs pat aizsprostotā un nezālēm aizaugusī Tervetes upīte, mājas drī­zāk ir sīksts piemineklis mūsu dzīves drāmai.

Ja izdotos kādreiz izveidot Zemgales novadnieku atlantu, tad literātu dzimšanas un darbības vietu tur būtu daudz. Dzejas dienās allaž apstājamies pie Ulda Leinerta atdusas vie­tas Bērzes kapsētā. Esam atzīmējuši 120 un 125 gadu jubilejas latviešu prozas klasi­ķim — aureniekam Augustam Deglavam. Dzīvodams_ Zviedrijā, vasaras Slagunē, ne­tālu no teiksmotā Zebrus ezera, vadīja dzejnieks, romānists un gleznotājs Kārlis Ieviņš. Kurzemes katla robežā tika iznīcinātas daudzas mājas, kas aprakstītas K. Ieviņa dar­bos, nupat būvēt sāktā asfaltbetona rūpnīca iznīcinās arī ezeru. Tā paša mīļā krēsla un mūžīgo materiālo vajadzību dēļ neviens amatvīrs neiedrošinās pateikt striktu «nē» dabas (šajā gadījumā — ne tikai) iznīcinātājiem. Tāda ir literatūras saistība ar dzīvi mūsdienu izpratnē.

Novadnieku apzināšanas apogejs — dižo zemgaliešu atgriešanās. Zviedrijā dzīvo­jošais dramaturgs, augstkalnietis Mārtiņš Zīverts, pirmoreiz pēc 1944. gada mašīnā izbrauca pa dzimtās puses ceļiem, garām Mežmuižas baznīcai, kur kristīts. Pērnā gada Dzejas svētkos trīs dienas dzimtajā pusē pavadīja Dobelē dzimusī dzejniece Veronika Strēlerte. Lai arī viņa no Stokholmas uz Latviju bija braukusi vairāk nekā desmit reižu, ceļš uz Auci, Dobeli un Jelgavu līdz šim bija liegts. Nu tikai jāgaida iespēja iegādāties trimdā iznākušās grāmatas.

Ar Dobeles grāmatnīcas, rajona kultūras nama un Dobeles bērnu bibliotēkas atbal­stu esam sarīkojuši jau sešas Bērnu grāmatu dienas. Tās notiek marta beigās. Pie­augušo sarīkojumos reizēm jābažījas par apmeklētājiem — atnāks vai neatnāks, bet bērnu zālē nekad nav trūcis. Tā ir vienīgā reize gadā, kad jaunais pilsonis pats, lai arī garu rindu izstāvot, var nopirkt vairāku nosaukumu bērnu grāmatas. Cerams, ka ar jaunā apgāda «Sprīdītis» (viņš taču arī mūsējais — tērvetnieks!) nodibināšanos to būs vairāk.

Šādās dienās runājam par to, kā top bērnu grāmatas. Aicinām viesus: rakstniekus, dzejniekus, tulkotājus, redaktorus, māksliniekus, multiplikatorus. Cilvēkus, kuri kaut kādā veidā saistīti ar kādu tai gadā iznākušu jaunumu. Pērn, piemēram, pie mums atbrauca Atis Baiža no Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupas un pastāstīja, kā radušās viņa grāmatiņas. Sais grāmatu svētkos runām pa vidu skatāmies filmas, minam mīklas, dziedam, spēlējam teātri. Katru pavasari kaut ko drusku citādāk. Ar radoša­jām grupām esam gājuši pat uz bērnudārziem. Izrādās, ka mazie ziķeri bērnu literatūru labi pārzina.

Ar maziem un lieliem grāmatu draugiem katru gadu esam braukuši tuvākās un tālākās ekskursijās: uz visām brīvdabas pirmizrādēm un kārtējām izrādēm Druvienā, Vecpiebalgā, Dundagā.

J. Neimaņa ckslibris

Jūtu, ka pienācis 'aiks atšifrēt imperatorisko «mēs». Tās gadu gaitā ir bijušas manas sekretāres Larisa Gavare, As­trīda Stepiņa, Ilze Dāvidniece. Tie ir bijuši atsaucīgi klubu iestāžu darbinieki, bibliotekāres, grāmattirgotāji, skolotāji un citas ieinteresētas personas. Kā jau pusē, kur viss mūžs nodzīvots un nostrādāts.

Lai neliktos, ka viss ir gluži rožaini, jāpiezīmē, ka ir jau cīņas arī — par naudu, transportu, benzīnu — ar amatper­sonām, kam jelkāda kultūra ir dziļi iekšēji sveša. Bet, kā jau sākumā teicu, nepadarāmi darbi līdz šim nav gadījušies. Reizēm, sevišķi no rītiem, kad eiforija pārgājusi, gan jautā­jam sev: kam tas viss vajadzīgs? Jo mūsu «brīvprātīgo ne­prātīgo» saime iet mazumā, mēs nosirmojam reizē ar saviem uzticamajiem klausītājiem. Jaunas sejas mūsu pasākumos (izņemot Bērnu grāmatu dienas) tikpat kā neredz, diemžēl ari no skolotājiem ne.

Ideālais variants — iet pie katra klāt, kaut vai katrā skolā, klasē, mājā. Runāt par kādu literāru, mākslas vai — plašākā nozīmē — kultūras procesu vai faktu ar piecpadsmit, desmit, pieciem cilvēkiem. Bet tad nepietiktu ar personības dubultošanos, vajadzētu daudzkāršoties. Kamēr tas tehniski nav iespējams, sapņoju par alternatīvu variantu — «un visi nāks pie manis» —, tikai šai mūsu novadnieka Harija Gul­bja formulā komponentu «visi» aizstājot ar «daži». Gaisā jau otro gadu plīvo ideja — grāmatizdevēja Jāņa Rapas dzimtās mājas Ķipas Tērvetē varētu kļūt par tādu nelielu centru, kur tiktu glabāta Zemgales izdevēju piemiņa, mate­riāli par novadniekiem. Tur varētu rast vietu Latvijas ekslibra muzejs, tur varētu būt gluži vienkārši vieta laukos, kur domubiedriem pulcēties.

Jā, starp citu, par ekslibristiem. Grāmatzīme no grāma­tas nebūtu atdalāma, lai arī tāda tendence pasaulē ir. Visi trīs Rīgas ekslibristu kluba salidojumi, kurus izdevās noor­ganizēt Augstkalnē, ar grāmatu bija saistīti jo cieši. Pir­mais bija veltīts Latvijas grāmatzīmes deviņdesmitgadei, un izstāde Augstkalnes ciema bibliotēkā liecināja, ka arī nelielā krājumā ir daudz mākslas izdevumu, ko ieteikt lasītājiem. Otrajā salidojumā iepazīstinājām savus viesus ar Latvijas grāmatas 400 gadiem, runājām par A. Pumpura eposa «Lāč­plēsis» simtgadi. Izstādē bija pat eposa pirmizdevums. Tre­šais salidojums pērn bija saistīts ar divu jubilāru — grafiķu Pētera Upīša un Zigurda Zuzēs •— vārdiem. Bez viņiem šodien ne latviešu māksla, ne grāmatniecība nav iedomājama. Salidojumi pulcē nelielu, bet uzticīgu interesentu pulciņu no dažādām republikām. Vēl jau mums ir, ko parādīt savā dabā, mākslā, arhitektūrā, lauksaimniecībā. Lai tik spētu to visu nosargāt!

Mūžu garā grāmatu lasīšana un iepazīšanās ar nesasnie­dzamām literārām virsotnēm mani pašu atturējusi no rak­stīšanas, izņemot tik, cik vajadzīgs maizes darbam Dobeles rajona avīzītē ar arhirevolucionāru nosaukumu «Komunārs». Tomēr septiņi gatavi sējumi plauktā stāv — tā ir «Livoni­jas hronika», precīzāk, Baltijas ekslibristu darbības pēdējo

12  gadu vēsture, cik nu spēju būt klāt, redzēt, dzirdēt, pie­rakstīt. Tā sacīt, «dokumentālā proza».

Bet darbam laikrakstā ir savas priekšrocības. Līdz šim mana biedrība ir bijusi tikpat privileģētā stāvoklī kā mūsu vienīgā valdošā partija — tai ir bijusi sava avīze. Tāpēc novadniekiem gan jubilejas reizēs, gan bez kāda redzama iemesla ir bijušas lappuses un publikācijas, visus pasākumus ir bijis iespējams aprakstīt pirms un pēc notikuma, un tas līdzējis vairākus gadus pat iegūt godalgotas vietas grāmatu propagandas konkursos. Jo es uzskatu — slikts tas suns, kas pats savu asti nespēj pacelt.

LITERĀRAIS KALENDĀRS APRĪLIM

Itāliešu rakstnieks, karavīrs, mūziķis, spēlmanis, bibliote­kārs. Franču valodā memuāri «Mans dzīves stāsts» (izd. vācu valodā 1—12, 1822—28). Vairāku vēsturisku darbu autors.

Franču rakstnieks — naturālisma pārstāvis. Galvenais darbs — 20 romānu cikls (izd. 1871—93) par Rugonu un Makāru dzimtu. Romāni «Laupījums» (1872), «Parīzes vē­ders» (1873), «Nanā» (1880, latv. — 1923), «Zvērs cilvēkā» (1890, latv. per. 1908—09), «Nauda» (1891, latv. — 1957), «Lamatas» (1877), «Damu paradīze» (1883, latv. — 1911, 1984), «2ermināls» (1885, latv. — 1952), romānu triloģija «Lurda» (1894, latv. — 1961, 1987), «Roma» (1896, latv.— 1924, 1962, 1987), «Parīze» (1898, latv. — 1964, 1987). Stāsti, lugas, publicistika (pamflets A. Dreifusa aizstāvībai «Es ap­sūdzu», 1898) u. c.

Dāņu rakstnieks. Lugas, dzejoļi, romāni («Improvizētājs», 1-—2, 1835, «Tikai spēlmanis», 1—3, 1837), ceļojumu aprak­sti. Pirmie trīs pasaku krājumi — «Pasakas bērniem» (1835—37). Pēc 1843. g. izdotos krājumus nosauca «Jau­nas pasakas». Latvijā — kopš 1859. g. Daudz tulkojis Ap­sīšu Jēkabs. Latvijā izdotas 47 pasaku grāmatas, plašākais izdevums 6 sēj. (1924—26).

Krievu padomju rakstnieks. Stāstu krājumi «Cilvēks no fron­tes» (1943), «Ziemas ozols» (1955), «Tālais un tuvais» (1965), «Svešā sirds» (1969), «Manas bērnības šķērsielas» (1971), «iBerendeja mežs» (1978).

Latviešu literatūrzinātnieks un kritiķis. Sastādījis «Latviešu rakstniecības hrestomātiju» (1—5, 1905—07), sarakstījis «Latviešu rakstniecības vēsturi» (1—3, 1922—25). Dzejoļu krājumi «Kārklu svilpe» (1890), «Stari» (1897), «Saulrieti» (1926).

īstajā vārdā Elizabete fon Arnima. Vācu rakstniece. Popu­laritāti guva ar grāmatu «Gētes sarakste ar kādu bērnu» (1835), kurā publicēja gan izdomātas, gan īstas dzejnieka vēstules.

Krievu padomju rakstnieks. Stāstu sērija par Dzeržinski (1938—57, latv. 1941, 1958). Romāni «Medicīnas dienesta apakšpulkvedis» (1949—56, latv. — 1974), «Jaunā Krievija» (1952) — par Pēteri I, triloģija «Tavs uzdevums» (1957, latv. — 1967), «Mans dārgais cilvēks» (1961), «Es atbildu par visu» (1964, latv. abi — 1968).

Latviešu rakstnieks. Stāstu un noveļu krājums «Es redzēju jūriņāi» (Mineapole: «Tilts», 1970; 1971. g. J. Jaunsudrabiņa prozas balva); romāns «M. T. Viktorija» (Vesterosa: «Ziemeļblāzma», 1973). Stāsti, noveles un tēlojumi trimdas periodikā.

Ungāru literatūrzinātnieks un filozofs. «Dvēsele un formas» (1910), «Modernās drāmas attīstība» (1911), «Par reālisma vēsturi» (1939), «Balzaks, Stendāls, Zolā» (1945), «Gēte un viņa laikmets» (1946), «Saprāta sagrāve» (1954), «Es­tētiskā specifika» (1—2, 1963, 1975).

2 .

Džovanni Džakomo Kazanova (1725—1798)

2 .

Emīls Zolā (1840—1902)

2 .

Hanss Kristiāns Andersens

(1805—1875)

3 .

Jurijs Nagibins (1920)

3 .

Teodors Zeiferts (1865—1929)

4 .

Betīna Arnima (1785—1859)

4 .

Jurijs Germans (1910—1967)

9 .

Eglons Spēks (1925)

13 .

Ģerģs Lukāčs (1885—1971)

13.

Stefans Hermlīns (1915)

14.

Deniss Fonvizins (1744 vai 1745—1792)

18.

Guntis Zariņš (1920—1965)

23.

Ēriks Raisters (1905—1967)

24.

Antonijs Trolops (1815—1882)

24.

Karls Špitelers (1845—1924)

24.

Roberts Vorens (1905)

26.

Mesa Selimovičs (1910—1982)

28.

Ansis Leitāns (1815—1874)

29.

Ogists Barbjē (1805—1882)

29.

Karola Dāle (1905-1967)

29.

Lubomirs Levčevs (1935)

Vācu rakstnieks. Dzejoļu krājumi «Divpadsmit ba­lādes par lielām pilsētām» (1945), «Baloža lidojums» (1952), «Pilsēta» (1966), poēma «Mansfeldes oratorija» (1950). At­miņu grāmata «Vakara gaisma» (1979). Tulkojis franču, ungāru, amerikāņu, latīņamerikāņu dzejnieku darbus.

Krievu rakstnieks. Satīriskas komēdijas «Brigadieris» (teātrī 1770, latv. — 1978), «Pusaudzis» (teātrī 1782, latv. —■ 1951, 1978). Dienasgrāmatas piezīmēs «No Rīgas, Baldones un Jelgavas ceļojuma žurnāla» (1789) attēlojis iespaidus Latvijā.

Latviešu rakstnieks. Dzimis Rīgā, traģiski miris Londonā. Romāni «Apsūdzētais» (Mineapole: «Tilts», 1961), «Dvē­seļu bojā eja» (Čikāga: A. Kalnāja apg., 1963) «Mieles» (turpat, 1964), «Cilvēku medības» (turpat, 1966); stāstu un noveļu krājumi «Dieva mērkaķis» (Mineapole: «Tilts», 1959), «Ceļš uz pasaules galu» (turpat, 1962), «Varonības augstā dziesma» (turpat, 1962), «Trimdas augstā dziesma» (turpat, 1967).

Latviešu rakstnieks, dzejnieks, redaktors un literatūrkritiķis. Miris ASV. Latvijā iznāk dzejoļu krājumi «Men» (1931), «Plosti» (1937), «Mans laiks» (Anglija: «Rīts», 1950), «Es Rīgu sirdī jūtu» (Ņujorka: «Grāmatu draugs», 1973), at­miņu tēlojums «Kad mēs jauni bijām» (iespiests turpināju­mos «Laikā»; krājumā — 1972).

Angļu rakstnieks. Vairāk nekā 50 romānu autors. Nozīmī­gākie: cikls «Bārsetšīras hronikas» (1855—67), «Premjer­ministrs» (1—4, 1876) un «Kā mēs tagad dzīvojam» (1—2, 1875) par angļu literātu aprindu dzīvi. Ceļojumu apraksti un literatūrkritiski darbi («Tekerijs», 1879).

Šveices rakstnieks, rakstījis vācu valodā. Episkas poēmas «Prometejs un Epimetejs» (1880—81), «Olimpiskais pava­saris» (1900—06). Stāsts «Leitnants Konrāds» (1898), ro­māns «Imago» (1906). Filozofiska lirika, esejas. Nobela prē­mija 1919. Latvijā darbi periodikā 1906. g.

Amerikāņu rakstnieks. Romāni «Nakts jātnieks» (1939), «Pie debesu vārtiem» (1943), «Visā ķēniņa zemē neviens…» (1946, latv. — 1972), «Pasaules pietiek un laika» (1950), «Eņģeļu pulks» (1955), «Ala» (1959), «Atnāc zaļajā ielejā» (1971), «Vieta, kur atgriezties» (1977). Dzejoju krājumi «Solījumi» (1957), «Tagad un tad» (1978). Stāstu krājums «Cirks bēniņos» (1948). Literatūrkritika un publicistika.

Serbu rakstnieks. Romāni «Klusums» (1961), «Migla un mēnesnīca» (1965), «Dervišs un nāve» (1966, latv. — 1974), «Cietoksnis» (1970, latv. — 1977), «Sala» (1974), grāmata «Atmiņas» (1976).

Latviešu žurnālists un rakstnieks. Pirmais latviešu tautības redaktors — «Mājas Viesī» (no 1856. g.), kurā publicējis vairāk nekā 300 rakstus. Humoristisku dialogu sērija «Pēteris_ un Caukste» (1863—73). Tulkoti un lokalizēti stāsti «Grafa lielmāte Genoveva» (1845, 1980), «Kara lielskungs Eistāķius» (1846), «Priežkalna Roze» (1847) u. c.

Franču dzejnieks. Krājums «Jambi» (1831), elēģiju un so­netu cikls «II pianto» (1833), krājums «Lācars» (1837). Latvijā — dzeja antoloģijā «Pasaules tautu lirika» (1959).

Latviešu dzejniece. Mirusi Bruklinā, ASV. Latvijā iznāk krā­jumi «Vizmoti pali» un «Skurbais apinis» (1943). Gaincburgā — dzejoļu krājums «Laika rasa» (1950), Ņujorkā — «Spole akā» (1961). Dzejoļi periodikā un antoloģijās.

Bulgāru dzejnieks. Krājumi «Zvaigznes ir manas» (1957), «Uz mūžu» (1960), «Nostāja» (1962), «Solokoncerts» (1968), «Saujamlauks» (1971), «Iznākums» (1976), «Sveiciens ugu­nij» (1978), «Burvju vārdi» (1981). Latvijā — darbi bul­gāru dzejas izlasē «Baltais sols» (1973).

ŃÎÄĹĐĆŔÍČĹ

Âĺńĺëčĺ ß. Áîă ňâîđčň ěčđ — čç ęíčăč «Ëŕňűřńęčĺ ďđĺäŕíč˙». (Ń. 3)

Äĺíčńîâŕ Đ., Áîéęî Ě. Ďĺđâîĺ ňűń˙÷ĺëĺňčĺ í. ý. â ýňíč÷ĺńęîé čńňîđčč áŕëňńęčő íŕđîäîâ č ĺăî îňăîëîńęč â íŕđîäíîé ěóçűęĺ. (Ń. 5)

Áđóâĺđčń Ď. Âĺńëî — ńňčőîňâîđĺíčĺ (Ń. 14)

Ďîäĺë X. Ă. Ńňčőč — «Ďđóńńęčĺ ńňčőîňâîđĺíč˙» íĺěĺöęîăî ćčâîďčńöŕ, ăđŕôčęŕ č ďčńŕňĺë˙ ďđóńńęîăî ďđîčńőîćäĺíč˙ — ďîďűňęŕ ďđîíčęíóňü â ěčđ äđĺâíčő áîćĺńňâ, äóőîâ č ďđîđčöŕňĺëĺé. (Ń. 16)

Áđóâĺđčń Ď. Ďîěíčě ëč ěű äđĺâíčé ßíňŕđíűé ęđŕé? — ďîďűňęŕ ŕęňóŕëčçčđî­âŕňü ńŕěîńîçíŕíčĺ ëŕňűřĺé ęŕę íŕńëĺäíčęîâ č ďđîäîëćŕňĺëĺé áŕëňńęîăî ěčđîîůó­ůĺíč˙. (Ń. 18)

Ëčňîâńęčĺ äŕéíű â ďĺđĺâîäĺ Ęíóňŕ Ńęóĺíčĺęŕ. (Ń. 20)

Ňđĺéëĺ Č. Î áŕëňńęîé ěčôîëîăčč. Číňĺđâüţ ń čńńëĺäîâŕňĺëĺě áŕëňńęîé ěčôî­ëîăčč Íîđáĺđňŕńîě Âĺëţńîě î ĺăî ňâîđ÷ĺńęîě ďóňč. (Ń. 21)

Âĺëţń Í. Đŕçëč÷č˙ ëčňîâńęîăî ôîëüęëîđŕ. Ěîäĺëü ěčđŕ — ôđŕăěĺíňű čç ěîíî­ăđŕôčč «Ěčđîâîççđĺíčĺ äđĺâíčő áŕëňîâ». (Ń. 24)

Âĺńĺëčĺ ß. ßíčń — čç ęíčăč «Ëŕňűřńęčĺ ďđĺäŕíč˙». (Ń. 27)

Ďŕęŕëíń Ă. Čńńëĺäîâŕíč˙ X. Áčĺçŕéńŕ ďî äđĺâíĺé đĺëčăčč ëŕňűřĺé — îçíŕęîě­ëĺíčĺ ń îńíîâíűěč đŕáîňŕěč âűäŕţůĺăîń˙ ëŕňűřńęîăî čńńëĺäîâŕňĺë˙ čńňîđčč đĺ­ëčăčč, ćčâóůĺăî â ýěčăđŕöčč. (Ń. 29)

Áčĺçŕčń X. Ôđŕăěĺíň čç ýńńĺ, ďîńâ˙ůĺííîăî ŕíŕëčçó čńňîęîâ ďîďűňîę âîńńňŕíîâčňü äđĺâíţţ ëŕňűřńęóţ đĺëčăčţ â ńîâđĺěĺííîě ěčđĺ. (Ń. 32)

Âĺńĺëčń ß. Ěŕňü óěĺđřčő č ěčđ óěĺđřčő — ôđŕăěĺíň čç ęíčăč «Ëŕňűřńęčĺ ďđĺäŕíč˙». (Ń. 41)

Ńňđŕóáĺđăń Ę. Ďîâĺđč˙ ëŕňűřĺé îá óěĺđřčő — ôđŕăěĺíň čç ęíčăč, âűřĺäřĺé íŕ řâĺäńęîě ˙çűęĺ, â ęîňîđîé âűäŕţůčéń˙ ëŕňűřńęčé čńńëĺäîâŕňĺëü, ńňîëĺňčĺ ęîňî­đîăî îňěĺ÷ŕĺě â ýňîě ăîäó, đŕńńěŕňđčâŕĺň ňđŕäčöčč, ńâ˙çŕííűĺ ń ďîěčíîâĺíčĺě óńîď­řčő äóř. (Ń. 42)

Ňđîňöčă Á. Ôđŕăěĺíňű čç đîěŕíŕ «Äî÷ü ęîđîë˙ čëŕ» — řâĺäńęčé ďčńŕňĺëü âű­äâčăŕĺň âĺ÷íűĺ âîďđîńű âëŕńňč č ęîâŕđńňâŕ, âčíű č ďđîůĺíč˙, ńŕěîîňâĺđćĺííîé ëţáâč. (Ń. 46)

Ěčëîř ×. Íîáĺëĺâńęŕ˙ ëĺęöč˙ (1980). (Ń. 52)

Óđňŕíń Ţ. Ęíčăŕ î áŕëňčéńęîé čęîíîăđŕôčč — î ęíčăĺ ěĺćäóíŕđîäíî ďđčçíŕí­íîăî čńńëĺäîâŕňĺë˙ áŕëňńęîé äđĺâíĺé đĺëčăčč X. Áčĺçŕéńŕ. (Ń. 59)

Ęóđńčňĺ ß. Íĺîáőîäčěű đŕçíűĺ čńńëĺäîâŕíč˙. Đŕçäóěč˙ îá čńńëĺäîâŕíč˙ő ëŕňűř­ńęîăî ôîëüęëîđŕ č ěčôîëîăčč â ńâ˙çč ń đŕńńěîňđĺíčĺě ďĺđĺâĺäĺííűő íŕ ëŕňűřńęčé ˙çűę ęíčă «Áŕëňű č ŕđčéöű» ďđîôĺńńîđŕ Ęŕëęóňńęîăî óíčâĺđńčňĺňŕ Ń. ×ŕňňĺđäćč č «×ĺň č íĺ÷ĺň» Â˙÷. Čâŕíîâŕ. (Ń. 65)

Ĺăĺđěŕíčń Ă. Íîâűé âęëŕä â ęîěďŕđŕňčâčńňčęó — î ęíčăĺ ëčňîâńęîăî ëčňĺđŕňóđî­âĺäŕ Ń. Ăŕéćóíŕńŕ «Ęóëüňóđíűĺ ňđŕäčöčč č áŕëňńęčĺ ëčňĺđŕňóđű», âęëţ÷ŕţůĺé îá­řčđíűé ôŕęňîëîăč÷ĺńęčé ěŕňĺđčŕë î ëŕňűřńęîé ëčňĺđŕňóđĺ č ęóëüňóđĺ. (Ń. 68) Âĺéäĺěŕíĺ Đ. Ďđîôĺńńîđ Âĺëňŕ Đóęĺ-Äđŕâčí˙ č ëŕňűřńęîĺ ˙çűęîçíŕíčĺ — îáçîđ ňâîđ÷ĺńęîé đŕáîňű ó÷ĺíîăî řčđîęîăî ďđîôčë˙ (äčŕëĺęňîëîăč˙, ňîďîíčěčęŕ, äâó˙çű­÷čĺ č äđ.) ďđîôĺńńîđŕ Ńňîęăîëüěńęîăî óíčâĺđńčňĺňŕ Â. Đóęĺ-Äđŕâííč. (Ń. 72)

Ŕíňĺíń Í. Đŕçäóěč˙ î «Ďđîëĺăîěĺíŕő» Č. Ęŕíňŕ, îáđŕůĺííűĺ ę ëŕňűřńęčě ÷č­ňŕňĺë˙ě ňđóäŕ íĺěĺöęîăî ôčëîńîôŕ. (Ń. 71)

Ńęóĺíčĺęń Ę. Íŕóęĺ č Îňĺ÷ĺńňâó — î ęíčăĺ ńîçĺđöŕíčé, ýńńĺ č čńńëĺäîâŕíčé «Íŕ ßíňŕđíîé ăîđĺ» ëŕňűřńęîé ôîëüęëîđčńňęč Â. Âčęĺ-Ôđĺéáĺđă, ćčâóůĺé â Ęŕíŕäĺ (Ń. 74)

Áóřĺ Î. Äâŕ ńëîâŕđ˙: ńëîâŕđü ëŕňűřńęčő ŕíňđîďîíčěîâ č ńëîâŕđü ňîďîíčěč÷ĺń­ęčő íŕčěĺíîâŕíčé Ëŕňâčč, âűďóńęŕĺěűĺ čçäŕňĺëüńňâîě «Çčíŕňíĺ». (Ń. 78)

Áŕëäóí÷čęń Ţ. Ńëîâŕđü «Ŕíăëčöčçěű â ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ», âűďóńęŕĺěűé čçäŕ­ňĺëüńňâîě «Çčíŕňíĺ». (Ń. 79)

Řčěŕíčń Ă. Ńëîâŕđč ěîđńęîé ňĺđěčíîëîăčč, čçäŕííűĺ â ęîíöĺ 19-ăî č íŕ÷ŕëĺ 20-ăî âĺęŕ äë˙ ëŕňűřńęčő ěîđĺďëŕâŕňĺëĺé. (Ń. 80)

Áóëŕ Ä. Đŕěóâŕ — îá îáůĺńňâĺ ëčňîâńęîé ýňíč÷ĺńęîé ęóëüňóđű. (Ń. 83) Ôđĺéáĺđăń Â. Čńňîđč÷ĺńęčĺ ďŕđŕáîëű Ďčňĺđŕ Ŕęđîéäŕ — î đîěŕíĺ Ď. Ŕęđîéäŕ «Őîęńěóđ» (1985), óäîńňîĺííîăî Óčňáđĺäîâńęîé ďđĺěčč ďî áĺëëĺňđčńňčęĺ. (Ń. 84) Đŕńčěŕ Č. Äĺ˙ňĺëüíîńňü ńĺęňîđŕ äĺňńęčő áčáëčîňĺę Ëŕňâčéńęîé Ăîńóäŕđńňâĺííîé áčáëčîňĺęč č ďđîáëĺěű ôîđěčđîâŕíč˙ äóőîâíîăî ěíđŕ ěŕëĺíüęčő ÷čňŕňĺëĺé. (Ń. 86) Ŕíöčňčń Â. Ęíčćíčęč Äîáĺëĺ č Ŕóöĺ â ďđîřëîě. (Ń. 88)

Řňîńŕ Ŕ. Ěîíîëîă ęíčăîëţáŕ. (Ń. 90)

Ëčňĺđŕňóđíűé ęŕëĺíäŕđü. Ŕďđĺëü. (Ń. 93)

SUMMARY

J. Veselis. God Creates the World. — From the book «Latvian Folk Tales», (p. 3) R. Deņisova, M. Boiko. The 1st Century of our Era in the Ethnic History of the Baltic Peoples and its Resounding in Folk Music, (p. 5)

P. Brūveris. The Scull. A Poem. (p. 14)

H. G. Podehl. Poems. — «Prussian Poems» by Heinz Georg Podehl, a German painter, graphic artist and writer of Prussian origin — an attempt to feel oneself in the community, of ancient Baltic deities, spirits, clairvoyants and priests. An introduction by P. Brūveris, (p. 16)

P. Brūveris. Do we Remember the Land of Amber? — An author’s attempt to actua­lize Latvian concience and poise — as a heritage and further development of Baltic world outlook, (p. 18)

Lithuanian dainas rendered in verse by K. Skujenieks. (p. 20)

J. Treile. A Glimpse of Ancient Baltic Mythology. — An interview with Norbert Vclius about his creative work in the research of Baltic mythology, (p. 21)

N. Velius. The Differences of Lithuanian Folklore. A Model of the World. — Frag­ments from the monograph «The World Outlook of the Ancient Baits.» (p. 24)

J. Veselis. Jānis. ■— From the book «Latvian Folk Tales», (p. 27)

G.  pakalns. books by haralds biezais about latvian Ancient Religion. — A glimpse of books about Latvian ancient religion by H. Biezais, an undeservedly forgotten in his mother country, specialist of history of religion, now living in emigration, (p. 29)

H.   Biezais. From the Essay «Dievturi (believers in ancient Latvian deities) — Na­tional Romantics — Ancient Latvians.» (p. 32)

J. Veselis. The Mother of Dead Souls and the World of Dead Souls. — A fragment from the «Latvian Folk Tales», (p. 41)

K. Straubergs. Latvian Folk Beliefs about the Dead. Fragments. — From the book published in Swedish, where the famous Latvian folklore specialist deals with the traditions of commemoration of the dead. (p. 42)

B. Trotzig. The Daughter of the King of Slime. Fragments. — A fragment from a novel by Swedish writer, where she deals with the eternal questions of power and slyness, justification of guilt, selfless love. (p. 46)

Ch. Milosh. Nobel Lecture. 1980. (p. 52)

J. Urtans. A. Book on Baltic Mythology. — A view of the book by H. Biezais, an acknowledged authority in the questions of Baltic religion, about Baltic iconography, (p. 59)

J. Kursite. An essay on the questions of folklore and mythology research after the books by Calcutta university professor of linguistics Suniti Chaterdzi «The Balts and the Aryans» and the Russian research worker V. Ivanov «Even and Odd», (p. 65)

G. Jēgermanis. A New Contribution to Comparativistics. — A view of the book by Silvestras Gaižunas, a Lithuanian literature specialist «Culture Traditions and Baltic Literatures», where he makes use of a vast material about Latvian literature and cul­ture. (p. 68)

N. Antēns. Understanding as a Unity of the Subjective and the Objective. — On

the book by I. Kant «Prolegomcnes». (p. 71)

R. Veidemane. Professor Velta Rūķe-Draviņa and Latvian Linguistics. ■— A review on the creative work of V. Rūķe-Draviņa, a Stockholm university professor of Latvian origin, a linguist with a wide spectrum of interests (dialectology, toponymy, folklore and prose fiction language, culture of speech, bilingualism etc.). (p. 72)

K. Skujenieks. Scientiae et Patriae. — A view of the collection of essays, studies and addresses by Vaira Vlķe-Freiberga, a Latvian folklore specialist from Canada «On the Hill of Amber», (p. 74)

O. Bušs. Two Guides in Nomination. — About «The Dictionary of Latvian Personal Names» and «The Dictionary of the Names of Localities in Latvia», (p. 78)

J. Baldunčiks. A Tank and Hobby, Golf and Twist. — About the dictionary «Angli­cisms in the Latvian Language», (p. 79)

G. Sīmanis. Sailor’s Dictionaries in Latvia. —About multilinguistic comparative dictionaries of navigation terminology for Latvian seamen, the end of the 19th cnt and the beginning of the 20th cnt. (p. 80)

D. Bula. Ramuva. — About the movement of Ramuvians, the aim of which is to study and cultivate the ethnic traditional culture, (p. 83)

V. Freibergs. Historic Parables by Peter Acroyd. — About the novel «Hawksmoor» by P. Acroyd, the novel, that has received one of the British literary awards the Witbread prize (1985). (p. 84)

Latvian State Library: I. Rasima. The Sector of Children’s Libraries and Problems of the Formation of the Little Reader’s Spiritual World, (p. 86)

V. Ancitis. Booklovers from Dobele and Auce in Latvia, (p. 88)

A. Stosa. Monologue of a Self-lover. — Notes of an active booklover. (p. 90)

The Literary Calendar. April, (p. 93)