žurnāls Grāmata 1990. 02

Akciju sabiedrības «Grāmata» žurnāls «Grāmata»

Iznāk reizi mēnesi kopš 1990. g. janvāra

Katrai grāmatai savs liktenis

KULTŪRA

Bērziņš U. Divas rindkopas sīkā drukā Borhess H. L. Mūris un grāmatas

Staburova J. Viņš devās ceļā īstajā laikā un pareizajā vir­zienā

Smits P. Vēstules no Ķīnas

Li Tai-bo. Dzērumā. Dschou-jang pilī

Patiesība

Eglīte G. Akutagava Rjūnoske

Akutagava R. Zirnekļa pavediens

Akutagava R. Ogatas Rjosaja slepenais ziņojums

Akutagava R. Esejas un aforismi no krājuma «Pundura

vārdi»

Haiku

Eglīte G. Kavabata Jasunari

Kavabata J. Nobela Lekcija 1968, gadā. JAPĀNAS SKAISTUMS un es

GRAMATU APSKATS

Beķere I. «Ja Japānas nebūtu, tā būtu steidzīgi jāizdomā» Staburova J. Aizkavējusies recenzija par kādu ļoti senu grāmatu

Latvijai tuvojas dzens Rūmnieks V. Lietus dievs Caks Misiņa M. Dzeja ir tāds putns…

Līce A. Asaras, kuras nevar izraudāt

Pētersone K. Sātaniskais un pravietiskais Salmana Rušdī romānos īsumā

GRĀMATNIECĪBA

Katajs E. Kas jauns Japānas grāmatniecība?

Lānemets M. Orientālistika Igaunijā

Republikas galvenā bibliotēka

Garda M. Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas noda|a

Grāmatnieku konferencē

Kalinka L. Sibīrijas grāmatniecībai — 200

Klekere I. Uz trešās simtgades sliekšņa

 Raudive K. Par grāmatu Pa novadu novadiem Ancītis V. Kuldīgas grāmatnieki Paupe N. Atgūtās vērtības

Karulis K. Pie Miķeļa Goppera un «Zelta ābeles»

Goppers M. Sadarbība ar Oskaru Noriti Latviešu kolekcionārs par ķiniešu glezniecību Fišere I. Latvietis Kārlis Augusts Tenisons — Būdas pries­teris

Literārais kalendārs martam

Pirmā.

Pagājšpavasar Ķīnas Tautas republikā dedzināja ne tikai grāmatas, bet arī pavisam jaunus grāmatu lasītājus, kas no augstskolas bibliotēkā lasītā bij iedrošinājušies darīt patstāvīgus un pārlieku tālejošus secinā­jumus. Tovasar partijas augstmaņu dzītie biklu un disciplinētu inteli­ģentu bari apkārt «Tautas Ķīnai» cēla nevis akmens, bet melu, krāsainu fotogrāfiju un kinokadru mūri, kam vajadzēja slāpēt izmisuma kliedzie­nus, lāstus, riteņu un kāpurķēžu dārdoņu, automātu kārtas, slāpēt arī no pasaules slēpjamo klusumu. Pareģonīgi šogad skan H. L. Borhesa vārdi par Ķīnas «vīlušos valdnieku», kas posta, ko iepriekš lolojis. Liberālās inteliģences kādreizējā «elka» Dena Sjaopina mazās plaukstas ir notrai­pītas asinīm un kvēpiem, tādam viņam nu jāpaliek Ķīnas seštūkstošgadīgajā vēsturē . . .

Otrā.

Maskavas sinologa Maļavina rakstā izlasīju šis rindas no Ezras Paunda dzejoļa: «Dabā ir tādi raksti, kas nebalstās valodas tradīcijā / ozollapa nekad nav tāda kā platānas lapa.» Borhess savā esejā pieļauj, ka cil­vēks varētu pret grāmatām sacelties, grāmatas sadedzināt, lai atkal brīvi šķirstītu pašu kosmu kā vienu Dieva grāmatu . . . Rakstu zīme ir ērtība un kā tāda bijusi cilvēkam dārgi jāapmaksā: aizmirsās himnas, varoņdziesmas un radu raksti, sajuka putnu un puķu sugas, vēju stiprumi, labības lauku nokrāsas. Grāmata nostājās starp cilvēku un cilti, starp cilvēku un dabu . . . Kāpēc man tik žēl dubļos samītas grāmatas, taču ne izgāzta koka vai samītas zāles? Nu ja, es jūtu, cik ātri dzīvība dzimst, roka dzīst, dzīst ātri, uzvaroši, ar «baudu». (Par aklām zivīm un slimām upēm — par to es tikai esmu lasījis grāmatā . . .) Caur kauliem izdreb, kad iedomājos: kaut kur līst uz grāmatām! Kaut kur lietus, ledus, plīsusi caurule lāso uz grāmatām! — skriet, stiept, gludināt lapas . . . Ķildīgais vienotru noliedzošo grāmatu pūlis mēmi kliedz par savām tiesībām pa­stāvēt un ne tikai pastāvēt — valdīt gan pār «īstenību», gan pār mani… Kā lai izskaidroju šo savu psihisko, bet brīžiem tīri «fizisko» atkarību no aprakstīta papīra? Varbūt grāmata mūsdienās ir tas vienīgais cīņas lauks, kur mēs varētu cerēt uz kaut vai daļējām uzvarām? Jo cilvēkam taču nav nekādas iespējas gaidīt, līdz vējš izlodās cietumu mūrus un zāle pārklās tirānu kaulus.

He, Whose long wall the wand’ring Tartar bounds …

Pope, Dunciad, II, 76

Pirms dažām dienām izlasīju, ka cilvēks, kas pavēlējis uzcelt turpat vai bezgalīgo Ķīnas mūri, bijis tas pats Pirmais Imperators Si Huandi, kurš lika sadedzināt visas iepriekšējo laikmetu grāmatas. Ka abas tik vērienīgās ieceres — pieci simti jūdžu pret barbariem vērsta akmens un nežēlīga visas vēstures (lasi — pagātnes) iznīdēšana — pieder vienam un tam pašam cilvēkam un savā ziņā raksturo viņu, tas grūti skaidro­jamā veidā mani gan apmierināja, gan uztrauca. Izanalizēt minēto emo­ciju ir šo piezīmju nolūks.

No vēstures viedokļa abos pasākumos nav it nekā noslēpumaina. Si Huandi, kas dzīvoja Hannibala iekarojumu laikā, prata pakļaut Sešvalstis savai varai un visnotaļ sagraut feodālo iekārtu. Viņš cēla mūri, jo mūri kalpo aizsardzībai. Viņš dedzināja grāmatas, jo pretinieki tās iz­mantoja seno valdnieku cildināšanai. Dedzināt grāmatas un celt nocie­tinājumus ir vienmēr bijis zemes valdītāju uzdevums. Neparasti Si Hu­andi rīcībā varētu likties vienīgi tās mērogi — tā uzskata vairāki sinologi. Taču man šķiet, ka aprakstītie veikumi ir kas vairāk nekā vien sakāpināts vai pārspīlēts ikdienišķības variants. Iežogot dārzu vai lauku ir pašsaprotama lieta, bet gan ne — iežogot impēriju. Tāpat nav nieka darbs panākt, lai pati konservatīvākā rase pasaulē aizmirst savu pa­gātni, vienalga, mītisku vai īstenu. Ķīnas laikagrāmatas jau ietvēra trīs gadu tūkstošus (un tajos — gan Dzelteno imperatoru, gan Džuandzi, gan Ķonfūciju, gan Laodzi), kad Si Huandi pavēlēja, lai vēsture sāktos no viņa.

Si Huandi izsūtīja trimdā savu māti — par tikumisku vaļību. Tradicionālisti šajā bargajā spriedumā saskatīja vienīgi žēlsirdības trūkumu; taču varētu izrādīties, ka Si Huandi gribēja iznīcināt visu pagātni taisni tādēļ, lai iznīcinātu vienu vienīgu atmiņu: savas mātes negodu. (Diez­gan līdzīgā kārtā cits valdnieks reiz Jūdejā pavēlēja nonāvēt visus pui­sēnus tikai tādēļ, lai nonāvētu vienu.) Sis minējums gan liekas ieverības cienīgs, taču tas nesaka mums neko par otru mita aspektu, proti, par mūri. Vēsturnieki apgalvo, ka Si Huandi aizliedzis minēt navi un ka viņš meklējis nemirstības eliksīru; valdnieks mājojis simboliski iekārtotā pilī, kurā bijis tik pat istabu, cik gadam dienu. Sie apstākļi vedina domāt, ka mūris (telpā) un uguns (laikā) bijuši maģiski šķēršļi, kam jāatvaira nāve. It viss alkst sevī turpināties, rakstīja Baruhs Spinoza; varbūt impe­rators un viņa magi uzskatīja, ka nemirstība piemīt imanenti un iznīcības sērga nejaudā iekļūt noslēgtā lokā. Varbūt imperators gribēja radīt Laiku no jauna un nosaucās par Pirmo tādēļ, lai patiešām būtu pirmais, un par Huandi — mītisko imperatoru, kas izgudrojis rakstu zīmes un kom­

pasu un, kā vēsta «Noteikumu grāmata», devis lietām to īstenos vārdus. Līdz mūsdienām saglabājušies uzraksti apliecina Si Huandi lepošanos, ka viņa valsti ik lietai esot dots visatbilstošākais vārds. Viņš sapņoja par nemirstīgas dinastijas dibināšanu un pavēlēja, lai viņa mantiniekus sauc par Otro Imperatoru, Trešo Imperatoru, Ceturto Imperatoru un tā līdz bezgalībai… Pagaidām esam meklējuši maģisku skaidrojumu, taču varētu iedomāties arī, ka mūra celšana un grāmatu dedzināšana nemaz nebija vienlaicīgas rīcības. Tad (atbilstoši mūsu pašu izvēlētai secī­bai) mēs iegūtu priekšstatu par valdnieku, kas sākumā grauj, bet vēlāk lūko saglābt, vai par vīlušos valdnieku, kas sagrauj to, ko iepriekš sar­gājis. Abi pieļāvumi ir visai dramatiski, taču vēsturē, cik varu spriest, tiem trūkst pamatojuma. Herberts Allens Džailzs vēsti, ka tie, kas iedro­šinājās slēpt grāmatas, tika zīmogoti ar kvēlošu dzelzi un notiesāti līdz pat mūža galam celt baismīgo mūri. Sī ziņa rosina vai pieļauj vēl citu interpretāciju. Varbūt mūris bija metafora, varbūt Si Huandi no­tiesāja pagātnes pielūdzējus uz darbiem, kas tikpat neaptverami kā pa­gātne, tikpat bezjēdzīgi un truli. Varbūt mūris bij izaicinājums, varbūt Si Huandi sprieda: «Cilvēki mīl pagātni, un pret šo mīlestību nejaudāju ne es, ne mani bendes; taču reiz nāks cilvēks, kas jutīs to pašu, ko es, un tas manu mūri iznīcinās, kā es iznīcināju grāmatas, un izdzēsīs atmiņas par mani, un pats būs tikai mana ēna un mans spogulis un nezinās to.» Varbūt Si Huandi iekļāva savu impēriju mūros tādēļ, ka apzinājās tās nīcību, un sadedzināja grāmatas tādēļ, ka atzina tās par svētām, uzskatīja, ka grāmatas māca to pašu, ko māca Visums un katra cilvēka sirdsapziņa. Varbūt bibliotēku dedzināšana un mūra celšana ir darbības, kas kādā slepenā veidā atceļ viena otru.

Esmīgais mūris, kas šo un visus citus mirkļus met savu ēnu sistēmu pār zemēm, kuras ieraudzīt man nebūs lemts, pats ir tikai ēna, kuru met valdnieks, kas visgodbijīgākajai tautai pavēlēja dedzināt savu pa­gātni. Jāpieņem, ka šī ideja spēj mūs aizgrābt pati par sevi, neatkarīgi no minējumiem, kurus tā pieļauj. (Tās vērtība var būt pašā pretstatā starp rasmi un zusmi tik milzīgos apmēros.) So gadījumu vispārinot, varētu secināt, ka ikkuras formas vērtība ir pašā tajā, bet nevis tās pie­ļaujamā «saturā». Tas sakristu ar Benedeto Kročes viedokli. Jau Paters 1877. gadā apgalvoja, ka visas mākslas tiecas kļūt par mūziku, kas pati ir tikai tīra forma. Mūzika, laimes izjūtas, mitoloģija, laika izgrobotas sejas, daži mijkrēšļi un dažas vietas vēlas sacīt mums kaut ko vai ir pateikuši mums kaut ko tādu, kam mēs nedrīkstētu ļaut zust, vai gra­sās ko teikt. Un varbūt tieši šai neizsacītības mūžīgajā klātbūtnē realizē­jas estētiskais.

Buenosairesa, 1950

No spāņu valodas tulkojis Uldis Bērziņš

peteris šmits Austrumu pētnieks

Dīvaini. Latvijā dzīvojis un strādājis ie­vērojams sinologs, par kuru raksta pētnieki Krievijā un Vācijā, bet mūsdienu Latvijā par viņu ir zināms gaužām maz. Tikai rei­zēm kāds latviešu inteliģents kā kuriozu pa­saka citam: «Vai tu zini, ka valodnieks un etnogrāfs Pēteris Sinits pratis ķīniešu va­lodu?»

Taču ne jau inteliģenti vien nosaka zināt­nieka pēcnāves slavu. Arī politiķi un ideo­logi. Padomju Latvijā P. Smita lojaliiāte tika uz svariem svērta, un spriedums ska­

nēja^ ,«\ aimgs.» Vainīgs, ka pēc revolūcijas atstajis Krieviju. Vainīgs, ka nav izrādījis simpātijas boļševikiem. Vainīgs, ka bijis viens no Imantas pulka organizētājiem Tā­lajos Austrumos. Vainīgs, ka tik stipri pie­ķeries savai mazajai dzimtenei. Un, visbei­dzot, vainīgs, ka neilgi pirms nāves saņēmis Tēvzemes balvu zinātnē. Latvijas PSR Ma­zas enciklopēdijas autori apstiprina apsūdzī­bas slēdzienu: «Smita sabiedriski politiskie uzskati bija reakcionāri.» Reakcionārs. Ko no tāda vispār_ var prasīt? Kādu vietu viņš var ieņemt zinātnieku vidū?

Atceros kādu gadījumu pirms gadiem pie­ciem. Studenti, kura tikko bija teicami aiz­stāvējusi diplomdarbu par Smita darbību Austrumu petniecībā, uz ielas uzrunāja pa­zīstams vēsturnieks. Labu gribēdams, viņš pulējās pierunāt diplomandi izņemt no jau aizstavēta darba visas tās vietas, kurās Šmits vērtēts pozitīvi. Man vēl arvien nav skaidrs, kad tieši Smita vārds k|uva «ne­vēlams», kad ap viņu sāka sabiezēt mā­koņi. Un kam konkrēti pieder nopelni šaja joma. Katrā ziņā ne jau Augstākā Padome izlēma … Visticamāk … Visticamāk — tas būs bijis mūsu kopējais «politiskais de­guns» — labākais kompass, kas pagriezās attiecīgajā virzienā.

Sešdesmito gadu sākumā profesors J. Loja darbā «Valodniecības vēsture» rakstīja: «Smits bija ievērojams orientālists, it se­višķi ķīniešu valodas speciālists.» (R., 1961. 31. Ipp.) Vēlāk Latvijā tādi vārdi par Smitu kļuva neiespējami. Zinātnieku nenolādēja. Viņu vienkārši aizmirsa.

Tiesa, nevar visu laiku rakstīt par vienu un to pašu cilvēku. Divdesmitajos un trīs­desmitajos gados par Smitu parādījās vai­rāk nekā 30 raksti. J. Endzelīns, A. Upīts, E. Blese — par viņu rakstīja kā par etno­grāfu un folkloras vācēju, un tikai garām­ejot minēts, ka Smits bijis Austrumu pēt­nieks.

P. Smita (1869—1938) biogrāfijas norā­dītie fakti reizem ir pretrunīgi. Pec Oktobra revolūcijas Krievijā viņš nopietni gatavojies doties uz ASV. Dažus gadus vēlāk Rīgā viņš stāstījis, ka brauciena organizēšanā se­višķi aktīvi piedalījies amerikāņu sinologs B. Laufers (1873—1934). Smits uzsvēris, ka esot pals atteicies no laba amata Amerikā, jo vēlējies atgriezties Latvijā. Nesen pub­licētā abu zinātnieku korespondence gan rada šaubas par Smita versiju. No vēstu­lēm izriet, ka Srnita stāvoklis Vladivostokā 1917.—1918. g. nebūt nebijis apskaužams, tāpēc viņš lūdzis palīdzību savam labi si­tuētajam kolēģim un senajam paziņam. Taču amerikāņu zinātnes pasaule nesteigusies vērt durvis sinologam no Krievijas provin­ces.

Visās Smita biogrāfijās un viņam veltī­tajos rakstos var manīt, ka tie rakstīti, bal­stoties uz paša profesora liecībām. Tos lasot, rodas iespaids, ka atsevišķus savas dzīves faktus viņš atceras bez sevišķas patikas, ka viņam gribas vietām pieretušēt savu por­tretu. Bet vai kādam ir tik daudz drosmes, lai pārmestu Smitam, ka mūža nogalē, bū­dams nopietni slims, viņš gribējis iztaisnot kādu noietā dzīves ceļa posmu? Galvenais tomēr ir pavisam kas cits. Galvenais ietverts viņa darbos, uzmetumos, grāmatu kolekcijā. Jāatzīst, šis mantojums satriec… Negribas pāriet uz augsto stilu, taču neredzu citas iespējas, kā izteikt iespaidu, kuru uz mani atstāja iepazīšanās ar Smita arhīvu un grā­matu fondu.

Nevis godaraksii, kurus tikpat rūpīgi glabā arhīva darbinieki, bet gan gadījuma rakstura pieraksti, uzmetumi, melnraksti pa­līdzēja gūt patieso priekšstatu par P. Smitu. Tagad nav šaubu, ka viņš bijis pētnieks ar ārkārtīgi plašu redzesloku, profesionāli loti labi sagatavots, apveltīts ar prasmi ik sī­kumā būt pedantiski precīzam. Vidusmēra orientālists sekmīgi varētu iztikt ar vienu no minētajām īpašībām… Smits ir arī iz­cils Latvijas pētnieks.

Kad Smits 19. gs. beigās pievērsās Ķīnai, šī zeme kļuva par intensīvas koloniālās ekspansijas objektu. Vai godīgs cilvēks, kas savu dzīvi saistījis ar Vidusvalsti, varēja palikt neitrāls pret Ķīnas paverdzināšanu? Smits nevarēja. Viņš atklati rakstīja par kolonizatoru egoistiskajiem aprēķiniem, ne­pūlēdamies tos attaisnot kā «civilizācijas nesējus». Lūk, viņa 1897. gadā publicētās pārdomas: «Veiklie ārzemnieki, zināms, ir arī jau iztaisījuši visādus plānus, kā Ķīnu dalīt. Frančiem loti patiktos Dienvidus-Ķīna, angli labprāt ņemtu Jang-tse-kiang (Jandzi upe — J. S.) upes apgabalu, tas ir tik daudz kā visas valsts serdi; vāciešiem ne­būtu tiekas pretī par trīs četrām ziemeļu provincēm; tikai vistuvākajam nabagam 1 Krievijai — tad nepaliktu nekas vairāk pāri kā tik tuksnešainā Mongolija un samērā diezgan maz apdzīvota Mandžurija. Vai mūsu tēvija ar savu lielo naudas aizdevumu būtu ar to mierā, ka citas valstis bez kā­diem upuriem paņem pašus treknākos gaba­lus tas ir vēl jautājums.» (Majas Viesa Mē­nešraksts. R„ 1897. Nr. 1., 2. 821,—822. lpp.)

Tajā laika Smita kolēģu aprindās bija pie­ņemts raudzīties uz Krievijas kolonizatoru plāniem kā caur rožainu plīvuru. Smitam bija atšķirīga nostāja, tāpēc mūsdienu vēs­turnieks V. Ņikiforovs īpaši atzīmējis, ka «pretēji uzdevumiem, ko oficiālā politika iz­virzīja sinologiem, Smitam pavīd atklatas simpātijas pret Ķīnas neatkarības cīnītājiem, kolonizatoru nosodīšana». Sis autors uzskata, ka Smita darbi bijuši to nedaudzo Ķīnai vel­tīto publikāciju starpā, kuru «tonis krasi at­šķīrās no oficiālajām brošūrām un rakstiem». (Íèêèôîðîâ Â. Ñîâåòñêèå èñòîðèêè î ïðîáëåìàõ Êèòàÿ. Ì., 1970. Ñ. 34.) Laikam nepavisam nav vienkārši saglabāt skaidru prātu, kad visapkārt plosās lielvalstiskas ei­forijas vilnis.

Spriežot pēc Gustava Šauruma atmiņām, P. Smitam bijis dzīvespriecīgs, pretimnākošs raksturs: «Vispār, raksturojot Smitu kā cil­vēku, jāsaka, ka viņš ar savu vidzemnie­kiem raksturīgo vienkāršību, pazemību, sir­snību, labsirdību un izpalīdzību bija mīļš katram, kam vien dzīvē nācās ar viņu sa­stapties, sevišķi dzimtā pagasta Raunas ie­dzīvotājiem. Daži no šī pagasta ļaudīm bija atbraukuši pat uz Smita apbedīšanu, atve­dot līdzi no dzimtenes viņa mīļākos zie­dus — baltos ceriņus.» (Šaurums G. Profe­sors Pēteris Smits. Rokraksts. Latvijas . X

Valsts bibliotēka, P. Smita fonds, Rļy’

mape 2, apvāks 30, 21. lpp.) Taču, tikko runa bija par Principu, kas Smita izpratne sakrita ar zinātnisko patiesību, šis labsir­dīgais cilvēks tūdaļ pārvērtās par skeptiķi ar pārlieku akurātu un kritisku prātu. Viņš nekad a priori nepakļāvās zinātnisko auto­ritāšu ietekmei. Nekad nesteidzās pievienot savu balsi vairākuma korim. Pats viņš uz­skatīja, ka vēl jaunībā ticis potēts pret pseidozinātni. Autobiogrāfijā Smits rakstīja: «Līdz ar šaubām par skolotāju un skolas nemaldību man radās neuzticība pret dažām latviešu lietām. Drīz vien nojautu, ka lat­viešu dievi un slavenā senatnes vēsture di­binās uz ļoti nedrošiem pamatiem. Tāpat zaudēju interesi par Jūsmina rakstiem… Sīs Šaubas izvērtās par ienaidu pret visu neīstu un nepareizu.» (Turpat, 5. lpp.) Jā, Smits necieta nekādu diletantismu, nekādu blēdīšanos — pat sev dārga ideāla vārdā ne.

Vai mācību grāmata var padarīt tās au­toru slavenu? Pateicoties ķīniešu valodas mācību grāmatai, Smits ierindojies ievēroja­māko pasaules sittologti vidū. Tā bija domata Vladivostokas Austrumu institūta studentiem un saucās «Mandantin gramatikas mēģinājums ar tekstiem un valodas vingrinājumiem. Mācību līdzeklis ķīniešu valodas Pekinas dialekta sarunvalodas studēšanai»1 . «Man­darins» — šo vārdu eiropieši plaši lietoja Ķīnas augstāko ierēdņu apzīmēšanai. Smits skaidroja, ka tas, pēc dažu zinātnieku do­mām, cēlies no portugāļu vārda «mandar» (pavēlēt). Taču viņam pašam pareizāka šķita cita izcelsme — no sanskrita valodas vārda «mantir» (padomnieks, ministrs)._ Par tnandarinu valodu parasti sauca oficiālo valsts valodu, kura lielā mērā sakrita ar Pekinas dialektu.

Nu jau pagājuši gandrīz 90 gadi kops Smita grāmatas iznākšanas. Tomēr katrs, kas tajā ieskatīsies, nokļūs vidē, ko ap sevi rada dzīva, patstāvīga, meklējoša doma. Vie­tām šī mācību grāmata skan apbrīnojami mūsdienīgi, piemēram, lappusēs, kur autors runā par nepieciešamību likvidēt plaisu starp zinātni un mācību procesu. Smits uzska­tīja, ka mācību grāmatai pašai jākļūst par notikumu zinātnē. «Man var pārmest,» viņš rakstīja, «ka samērā nelielo praktisko gra­matiku sāku ar diezgan detalizētu zinātnisko ievadu [..] augstskolā diezvai butu pamatoti novilkt stingru svītru starp zinātni un praksi.» Grāmata aicināja studentus kļūt par autora zinātniskā darba līdzdalībniekiem.

Tā bija ļoti neparasta mācību grāmata. Darba gaitā Smits izskatīja daudzus Rie­tumu kolēģu darbus, izmantoja ne mazumu ksilogrāfu (ķīniešu senās grāmatas, kas ie­spiestas ksilogrāfijas tehnikā) un arī paša vāktos materiālus par ķīniešu valodas fonē­tiskajām, dialektālajām un vēsturiskajām īpašībām. Turklāt — salīdzinošās valodniecī­bas garā — katram ķīniešu vārdam viņš pievienoja arī tā tulkojumu citās Austrumu valodās. Tieši šo faktu augstu novērtējis poļu mongolists V. Kotvičs (1872—1944): «Pēdējā laikā būdams [..] brīvs, es vēl uz­manīgāk iepazinos ar Jūsu darbu par tnandarinu gramatiku un stingri pārliecinājos, ka ļoti labā reputācija, kuru tā izpelnīju­sies, ir pilnīgi pamatota. Es personīgi sev atradu daudz interesanta, kas attiecināms uz ķīniešu, mongoļu un mandžūru valodām, un guvu atbildes uz dažādiem jautājumiem.» (V. Kotvičs P. Smitain. Pēterpils. 10./23. februārī 1918. g. Smita fonds Valsts b-kā,

Rjjļ", mape 2, apvāks 18, 1. Ipp.)

Ar «Mandarinu gramatiku» P. Smits ra­dīja principiāli jaunu pieeju ķīniešu valodas analīzei. Lai to izprastu, jāņetn vērā, ka lingvistiskā tradīcija, kas gadsimtiem ilgi veidojās Ķīnā, bija ļoti savdabīga un tai nebija nekā kopīga ar Eiropas valodniecības problēmām un izpētes paņēmieniem. Smits sāka pētīt ķīniešu valodas likumsakarības saskaņā ar Eiropā pieņemtajiem standartiem. Sajā ceļā viņš nebija pirmais, taču citi Rie­tumu zinātnieki piesardzīgi būvēja atseviš­ķus posmus, bet viņš nobruģēja visu ceļu.

P. Smita uzdevumu sarežģīja tas, ka vai­rums eiropiešu pētnieku noliedza gramatisko formu esamību ķīniešu valodā, piemēram, ne­atzina vārdu šķiru pastāvēšanu. Bija pie­ņemts uzskatīt, ka vārdi apzīmē vispārīgas idejas, kas konkrētu jēgu un gramatisku sa­turu iegūst atkarībā no vietas teikumā. P. Smits visu mūžu pauda atšķirīgu vie­dokli: «Gluži pret mūsu laika valuodniecības likumiem runā tie prātnieciskie izskaidruojumi, ka ķīniešu valuodā vārdi nuozīmējuot tikai vispārīgas idejas, bet sevišķās nuozīmes atkarājuoties vienīgi nuo vārdu stāvuok|a tei­kumā.» (Smits P. Ievads valuodniecībā. R., 1921. 47. Ipp.) Viņš pārliecinoši savā pētī­jumā parādīja, ka, neraugoties uz īpatnī­bām, ķīniešu valodai nav svešas vispārējās likumsakarības. Rūpīgas analīzes rezultātā radās secinājums, ka atsevišķos vārdos, ku­rus daļēji aiz paraduma, daļēji hieroglifiskās rakstības dēļ uzskatīja par negrozā­miem, konstatējamas fonētiskas izmaiņas, kas līdzīgas skaņu mijai fleksīvās valodās.

Smita pieeja, viņa pētījumu rezultāti bija tik neparasti, ka daudzi viņa kolēģi negri­bēja tos akceptēt. Tāpēc 1902. gadā Pēter­burgas universitātē, aizstāvot savu mācību grāmatu zinātniskā grāda iegūšanai, viņam nācās uzklausīt pārmetumus par ķīniešu va­lodas specifikas ignorēšanu un tās pārmē­rīgu tuvināšanu citām valodām. Toties viens no oponentiem — pazīstamais krievu filo­logs I. Boduēns de Ķurtenē (1845—1929) — ļoti augstu novērtēja disertanta zinātniskos meklējumus. Mūsdienu vēsturnieks P. Skačkovs, no jauna pārskatījis P. Smita grā­matu, secina, ka «Mandarinu gramatika» veido veselu laikmetu krievu sinoloģijā». (Ñêà÷êîâ Ï. Î÷åðêè èñòîðèè ðóññêîãî êè­òàåâåäåíèÿ. Ì., 1977. Ñ. 255.)

Izcilais revolucionārs un cīnītājs par jaunu Ķīnu Suņs Jatsens (1866—1925) kādā rak­stā, kuru man bija iespēja izlasīt, atzinis: «Ķīnā visā tās vēsturē netika izstrādāti ne­kādi gramatikas likumi [..] Tādēļ arī gri­bētos, lai mūsu zemes zinātnieki izpētītu da­žādās valstīs izdotus gramatiskus sacerēju­mus un, pārņemot no tiem labāko, izveidotu ķīniešu gramatiku.» (Ñóíü ßòñåí. Èçáðàí­íûå ïðîèçâåäåíèÿ. Ì., 1964. Ñ. 197, 199.) Manuprāt, šos vārdus, kas rakstīti piecpa­dsmit gadus pēc P. Smita grāmatas publi­cēšanas, var tieši attiecināt uz viņa meklē­jumiem. Tie lieku reizi pierāda, ka latviešu zinātnieks devies ceļā īstajā laikā un parei­zajā virzienā.

Ķīnu un ķīniešu valodu P. Smits pārzināja perfekti. Pēc Pēterburgas universitātes beig­šanas 1896. gadā viņu uz trim gadiem no­sūtīja komandējumā uz Vidusvalsti. Turpceļš izvērtās par romantikas pilnu piedzī­vojumu. Smits bija tikko apprecējies. Kopā ar sievu un kursa biedru viņš devās ceļā gar vēl nepabeigto Mandžūrijas dzelzceļu — dažviet jāšus zirgos, dažviet — uz kamieļu mugurām. Par iespaidiem brauciena laikā, par dzīvi Ķīnā Smits stāstīja vēstulēs, ko publicēja «Mājas Viesis», «Mājas Viesa» lite­rārais pielikums un «Mājas Viesa Mēneš­raksts». Gandrīz simt gadus P. Smita tieši no Ķīnas sūtītās vēstules palika unikāla pa­rādība Latvijas kultūras vēsturē. Tikai 1988. gadā citam Pēterim — P. Pildegovičam — ar saviem rakstiem no Sanhajas izdevās kļūt par šīs tradīcijas turpinātāju.

1898.   gadā Ķīnā tika atvērta pirmā uni­versitāte — tā pati Pekinas universitāte, kura pirms dažiem mēnešiem piesaistīja vi­sas pasaules uzmanību. Nemāku teikt, kāpēc tieši P. Sniitam bija gods kļūt par pirmo krievu valodas pasniedzēju Pekinas univer­sitātē, taču man šķiet, ka šī izvēle bija li­kumsakarīga: kaut ari jaunais sinologs tikko sāka savu zinātnisko ceļu, neapšaubāmas bija viņa plašās zināšanas, lielās darba spē­jas un straujais progress ķīniešu sarunva­lodā.

1899.   gadā kopā ar sievu un nesen pie­dzimušo dēlu P. Smits atstāja Ķīnu. Uni­versitātes administrācija cerībā uz turpmāko sadarbību piedāvāja viņam materiālā ziņā ļoti izdevīgu štata vietu, piesolot pat atlī­

dzināt Krievijai izdevumus par viņa izglī­tību. Taču Smitu Vladivostokā gaidīja ķī­niešu un mandžūru valodas pasniedzēja vieta tikko nodibinātajā Austrumu institūta, un šis darbs viņam likās pievilcīgāks. Turklāt dzīvot Ķīnā kļuva diezgan bīstami. Sajā laikā Pekinas tuvumā sākās un ātri pletās plašumā Ibetuaņu jeb Bokseru sacelšanās. Dumpinieki cīnījās pret koloniālismu un pie viena — pret visiem eiropiešiem. Smita tāl­redzība apstiprinājās. Ārzemniekiem, kuri tur­pināja dzīvot Pekinā, klājās grūti.

Trīs Ķīnā pavadītie gadi bija ļoti svarīgi P. Smita profesionālajai izaugsmei ■— un ne tikai no ķīniešu valodas apgūšanas vie­dokļa vien. Viņš iepazinās ar izciliem Eiro­pas austrumpētniekiem. Paša erudīcija un nodibinātie sakari sekmēja to, ka P. Smits ātri iekļāvās vadošo pasaules sinologu vidū.

No 1644. gada līdz 1912. gadam visa lielā Ķīna bija mazās mandžūru tautas kundzībā. Gandrīz trīssimt gadus mandžūru valoda līdzās ķīniešu valodai bija oficiālā valsts valoda. Tāpēc arī sinologiem tā bija obli­gāti jāmācās. Bet «mācīties» vēl nenozīmē «zināt». Taču P. Smitu var ierindot starp izcilākajiem mandžūru valodas pratējiem. Viņš publicējis vairākus mandžūru valodas pētījumus un dažus mācību līdzekļus, kā arī mācījis šo valodu Vladivostokas Austrumu institūtā. Taču sinologa interese par man­džūru valodu tālu pārsniedza tīri akadēmis­kās vajadzības. Smitam piemita īpašība, kura, manuprāt, ļauj visai droši nošķirt īstu zinātnieku no amatnieka: pievērsies kadai problēmai, viņš tūdaļ turpināja meklējumus dažādas blakus nozarēs. Smits cēla gaismā milzīgas «neobligātās» augsnes kārtas un līdz ar to atklāja jaunus apvāršņus. Studē­jot mandžūru valodu, P. Smits nelikās mierā, kamēr nebija aptvēris tās kulturālo, vēsturisko, etnogrāfisko kontekstu. Tāda veidā viņa redzes lokā nokļuva mandžuru valodai radniecīgās Krievijā dzīvojošo tun­gusu un mandžūru tautu valodas.

Nerimstoša zinātkāre un zinātnieka pie­nākuma apziņa vairākus gadus pec kārtas vilka P. Smitu uz Sibīrijas, Tālo Austrumu, Piejūras apgabala dažādām malām, kur at­radās tungusu un mandžūru cilšu apmetnes. Tur viņš neatlaidīgi pētīja valodas, pierak­stot burtnīciņā vārdus un valodas formas, vāca pasakas un citus folkloras paraugus — steidzās, it kā nojaušot, ka tuvojas jauns laiks, kam lemts kļūt par «Dižo Pagriezie­nu» Šo tautu dzīvē. «Konversācijas vārdnīca» apgalvots, ka Smits ir vienīgais Eiropas zi­nātnieks, kas apmeklējis gandrīz visas tun­gusu un mandžūru ciltis. Es arī nevaru no­saukt nevienu citu mandžūristu, kas šaja jomā varētu viņam līdzināties.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Rīgā P. Smits ar lielu interesi sekoja pa­domju lingvistu darbībai tungusu un man­džūru tautu rakstības izveidošana. Viņš pub­licējis apkopojoša rakstura darbus angļu va­lodā par negidalu, oļču, oroču un samagiru valodām.2 Acīmredzot pētnieks vēlējas ar saviem darbiem palīdzēt padomju speciālis­tiem. Viņš pats piesūtīja tiem savus rakstus. Atbildot ’ talantīgā zinātniece G. Vasiļeviča uzdāvināja viņam pašas sastādīto evenku-

krievu vārdnīcu, kurā ar «jaunās formāci­jas cilvēkam» raksturīgo tiešumu ierakstīja: «P. P. Smidtam apmaiņā pret darbiem par negidalu, oroč., oļč. valodām.»

Neilgi pirms Ķīnas iekarošanas mandžūri bija aizguvuši mongoļu rakstību. Varētu lik­ties loģiski, ka Smits brīvi pārvaldīja arī mongoļu valodu, taču, zinot, cik abas va­lodas atšķirīgas, es to uztveru kā brīnumu. Tas, ka Pēterburgas universitātes mācību programmā mongoļu valoda bija paredzēta, neko negarantē.

Vienā no saviem pirmajiem zinātniskajiem darbiem austrumu pētniecībā P. Smits salī­dzinājis mandžūru un inongo|u valodu.3 Abu valodu līdzskaņu pētīšana lika secināt, ka ir jāmaina vispārējais priekšstats par altajiesu valodu grupas atzaru (tungusu un mandžūru, mongoļu un turciešu) savstarpē­jām attiecībām. Būtībā Smits izstrādāja jaunu šo valodu klasifikāciju. Vēlāk, skaidrojot to tautiešiem, viņš rakstīja: «Valuodniecības un etnogrāfijas literatūrā valda duomas, ka turku un mongoļu nuozares stāvuot savā starpā diezgan tuvu, tā ka varuot jau ru­nāt par kādu turku-mongoju pirmvaluodu. Turpretī starp mongoļu un tungusu-mandžūru nuozari esuot tikai ļuoti tāla jeb pat pa­visam apšaubāma radniecība. Man atkal lie­kas, ka lieta ir gluži uotrāda. Es esmu pie­zīmējis kādu 1000 līdzīgu vārdu mongoļu un mandžūru valuodā, un tie gan vēl ne­būt nav visi salīdzināmie materiali, bet turku un mongoļu valuodu salīdzinājumuos dau­dzina tikai kādus pāra simtu vārdus. Tad jau senturku valuoda bija zaudējusi vārdu sākumuos balsiguos līdzskaņus, kādus ir sa­glabājusi mongoļu un mandžūru valuoda.» (Smits P. Ievads valuodniecībā. R., 1921. 51. Ipp.)

Es ilgi šaubījos, vai par to ir jaraksta. Taču, ja gribam būt objektīvi, tad jāskar arī šī kopējā sižetā grūti iekļaujamā tēma. Valsts bibliotēkā P. Smita fondā glabājas ļoti rūpīgi pārrakstītas atskaites par brau­cieniem uz Mongoliju, kura tajā laikā bija Ķīnas impērijas sastāvā. Atskaitēs ir runa par 1907., 1908., 1910., 1911. un 1912. gadu. Tās ir īsti zinātniskās analīzes meistardarbi, kas pārliecina par autora dziļajām zināša­nām mongoļu valodā un sadzīvē. Tikai — kāpēc, tos lasot, man visu laiku bija prātā, ka mūsdienu Ķīnas vēsturnieki savos pētī­jumos visus Krievijas ceļotājus parasti dēvē par «spiegiem»? Atšķirībā no citiem saviem darbiem minētajās atskaitēs P. Smits neap­šauba Krievijas politiku Tālajos Austrumos. Viņš sīki atspoguļo Mongolijas administra­tīvo iedalījumu, iztirzā Ķīnas impērijas ie­jaukšanās formas Mongolijā, vāc ziņas par kādu pretķīniski noskaņotu mongoļu dum­pinieku, skaidro Japānas intereses Šajā re­ģionā.

Kādas atskaites priekšvārdā tuvāk atklajas pētnieka mērķi un nolūki: «Manā mācību braucienā uz Mongoliju pagājušajā gadā man nācās izpētīt mongoļu kņazistes… Pē­tot mongoļu dzīves veidu, hošunu militāriadministratīvo iekārtu, es garāmejot iepazi­nos arī ar kolonizācijas gaitu un reformu kustību Mongolijā, vācu ziņas par mongoļu partizānu Tohtoho-taičenu, kā ari par vi-

sieni nesenās pagātnes notikumiem, kuri ir tiešā saistībā ar mongoļu protestu pret ķī­niešu agresīvajiem plāniem. Bez tā manis apmeklētas 12 kņazu mītnes, kas atradās mana ceļojuma maršrutā; tas deva man iespeju tuvāk iepazīt kņazu un viņu padom­nieku ekonomisko stāvokli un morālo seju. Vienlaicīgi ar nolūku noskaidrot japāņu ak­tivitātes raksturu Mongolijā es pierakstīju savus iespaidus, kas man palika no tikša­nās ar japāņu ceļotājiem, kā arī visu to in­formāciju par viņiem, ko man izdevās da­būt, izjautājot vietējos iedzīvotājus. Nobei­gumā ne mazums ziņu attiecībā uz Ķīnas valdības pasākumiem Heilundzjanas provin­ces iekārtošanā, kuras man palaimējās da­būt, uzturoties Cicikarā (pilsēta — J. S.) — mana karavānu ceļojuma galapunktā. Mongolijas jautājuma neatliekamības un nopiet­nības apzināšanās mudina mani tūlīt rezu­mēt manus novērojumus, kuri ir saistīti ar šo jautājumu.» (P. Smita fonds Valsts bib­liotēkā. Rjģ, mape 2, apvāks 5.)

Manā rīcībā nav drošu pierādījumu, ka Smits sūtīts uz Ķīnu ar dažiem delikāta rak­stura uzdevumiem. Tā tiešām varēja būt tīri zinātniska darbība, kas pētnieku vedina uz Šīm pārdomām. Nezinu arī, vai atskaites sasniedza adresātu. Bet nevar apšaubīt to, ka Krievijas intereses tā laika Mongolijā bija visai «īpatnējas».

Kopumā Vladivostokā Smits nodzīvoja turpat divdesmit gadus. Sajā laikā viņš bija gan dekāns, gan rektors Austrumu institūtā. Pārsteidza tas, ka, neraugoties uz ārkārtīgi intensīvo dzīves veidu, zinātnieks gandrīz katru vasaru šķērsoja milzu tālumus, lai paciemotos dzimtajā pusē…

Latviešu lasītājiem zināms, kādu vietu P. Smita dzīvē un darbībā ieņēma Latvija. Atšķirībā no daudziem tautiešiem, kuri, at­stājuši dzimteni, pazuda lielās Krievijas pla­šajās ārēs vai izklīda pa visu pasauli, Smits vienmēr izjuta saistību ar Latviju. Neparasti agri viņā uzplauka interese par latviešu kul­tūru: jau bērnībā viņš sāka pierakstīt pasakas, teikas, dziesmas, valodas paraugus (šis ba­gātais krājums gājis bojā Pirmā pasaules kara laikā). 23 gadu vecumā P. Smits pub­licēja pirmo rakstu — «Par akcentu latviešu valodā»4 . Viņš ir savācis un četros sējumos apkopojis 37 tūkstošus latviešu tautas ticē­jumu5 , bet piecpadsmit sējumos — latviešu pasakas un teikas6 . Plaši pazīstami ir viņa «Etnogrāfisko rakstu krājumi»7 . Arī četri sē­jumi «Tautas dziesmu»8 — papildinājums K. Barona «Latvju dainām».

P. Smits dzīvoja it kā divās dimensijās: slavens profesors orientālists un cienījams profesors baltu filoloģijā. Neparasta kom­binācija, bet tai ir sava jēga.

Ļoti svarīgi, ka Austrumi Smitam bija ne­atdalāmi no Eiropas materiālās un garīgās kultūras, kuras likumsakarības viņš studēja, ņemot par pamatu Latviju. Skandināvija un Rietumeiropa viņam sākās Latvijā, Latvija viņam saauga vienotā veselumā ar Ķīnu, ejot cauri Mandžūrijai, Mongolijai, Piejūras apgabalam, Sibīrijai, Altajam, Krievijas cen­trālajai daļai. Eirāzijas plašumi gulēja viņa

priekša kā atvērta grāmata. Ar neatkārto­jamu eleganci viņš apvienoja sevi etnosus, valodas, zemes. Pēdējos desmit divdesmit gados mūsu literāti sākuši apgūt lielas Al­taja valodgrupas valodas: parādās atdzejo­jumi un prozas tulkojumi no uzbeku, kazahu, tatāru, jakutu (turciešu saime), burjatu (mongoļu saime) valodām, un kas zin — varbūt kads jauns ideālists jau šķirsta evenku, nanaju, mandžūru gramatiku… Bet vai viņi zina, ka neiet 'šo tālo ceļu pir­mie? Vai zina, ka jau 1927. g. P. Smits publicējis pētījumus par Altaja grupas va­lodu vārdiem latviešu valodā9 ?

Vai ir iespējams ar ķīniešu valodas palī­dzību izgaismot kadas latviešu valodai rak­sturīgas parādības? Sāds jautājums, šķiet, var izraisīt tikai skeptisku smaidu. Smits domaja citādi. 1899. gadā Pēterburgā viņš publicējis rakstu «Trejāds patskaņu ilgums latviešu valodā»10 , kurā latviešu vārda fo­nētiskās īpašības salīdzinātas ar ķīniešu vārdam piemītošo muzikālo toni. Savam lai­kam tas bija pat ļoti drosmīgs tipoloģiskā salīdzinājumā paraugs.

Padomju varas nodibināšanu P. Smits sa­gaidīja Vladivostokā. 1917(?) gada 15. ok­tobrī viņš rakstīja savam amerikāņu kolē­ģim B. Lauferam: «Neviens nevar pateikt, ka beigsies karš un krievu revolūcija, taču viens liekas neapšaubams: mūsu proletārie­šiem sinologi nav vajadzīgi. Tamdēļ pilnīgi iespējams, ka, sociālismam Krievijā tālāk at­tīstoties, es varu palikt bez jebkādiem līdzek­ļiem.»'1

Ārzemju karaspēka intervences rezultātā padomju vara Vladivostokā tika gāzta un Austrumu institūts nok|uva amerikāņu oku­pācijas varas aizbildniecībā. P. Smita stā­voklis k|uva arvien sliktāks: «Austrumu in­stitūtā mana mēnešalga ir 5—50 dolāru, ka­mēr strādnieks saņem 50—100 dolārus. Nav brīnums, ka amerikāņu valdība tērē miljo­nus dolāru bagatiem strādniekiem un ne­viena centa badacietējam zinātniekam. Izskatas, ka boļševisms amerikāņiem tīk vai­rāk par zinātni.»12

Apcerot iespējas tikt prom no Vladivostokas, P. Smits iestājās Imantas pulkā, kas veidojās no latviešiem, kuri tajā laikā at­radās Tālajos Austrumos un Sibīrijā. Pulks tika saformēts ar Francijas okupācijas va­ras atbalstu: oficiāli cīņai pret Trejsabiedrības valstīm, neoficiāli — lai rastu iespēju atgriezties Latvijā. P. Smita vieta pulkā nav skaidra. Konversācijas vārdnīcā apgalvots, ka viņš bijis starp ta organizētājiem. Pēc citām ziņām, Smits pulka sastāvā bijis tikai formāli, bet īstenībā turpinājis strādāt par pasniedzēju un, gaidot izbraukšanas brīdi, nemaz nav piedalījies politiskajās cīņas.

1920. gada pavasarī P. Smits kopā ar ci­tiem tautiešiem atstāja Vladivostoku un ar franču kuģi «Diāna» devās garajā ce|ā uz Latvijas krastiem. Tā paša gada rudenī viņš stājās Latvijas universitātes profesora amatā.

P. Smits savā mūžā paspēja paveikt pār­steidzoši daudz. Viņa mantojumā ir ap 400 publikāciju — gan īsi raksti, gan monumen­tāli daudzsējumu izdevumi. Viņam bija liela autoritate gan Austrumu pētnieku, gan lat­viešu valodnieku un etnogrāfu vidū. Nāk prātā epizode, kuru pastāstīja viņa māsas­meita Maija Šauruma: «Kādā vasara Mār­snēnu «Velliņos» (Mārsnēnu pagasta «Mazjunkuri», vēlāk saukti par «Velliņiern», ■— mājas, kuras mans tēvs nopirka utrupē) ieradās atpūtā kāds labs profesora Smita paziņa un cienītājs — profesors Ģerulis no Lcipcigas universitātes. Viņš nodzīvoja mušu mājās pāris mēnešus. Sarunā ar manu masu viņš bija izteicies: «To jūs nemaz neziniet, kas par ievērojamu zinātnieku ir Justi tēvo­cis.» Ģerulis vispār izturējās pret Smitu ar lielu cienu un godbijību.» (P. Smita fonds X

Valsts bibliotēkā. R , niape 3, apvāks 1,

5. lpp.) .

Upsalas universitāte 1927. gada P. Smi-

tam piešķīra filozofijas doktora grādu hono­ris catisa. 1929. gadā viņš tika apbalvots ar Zviedrijas «Ziemeļu Zvaigznes» 2. pakapes ordeni.

Ķīnā Smitu daudzi atcerējas vēl divdes­mitajos un trīsdesmitajos gados. Ķīnieši, kas ieradās Latvijā, mekiēja iespēju apciemot

6. dzīvokli Dzirnavu ielas 31. nātnā, kur

viņš dzīvoja. Valis Juņu — slavenās San-

hajas Komerciālās preses izdevniecības gal­

venais redaktors — lūdza latviešu profesoru novērtēt viņa grāmatu par ķīniešu valodu,

kura iznāca Sanhajā 1926. gadā.

Tas viss lika domāt, ka Smits bijis laimīgs

savā radošajā darbībā, taču vclak izrādījās, ka aiz ārējām veiksmēm slēpjas nerealizēto ieceru un nepieprasīto zināšanu smagais slogs.

Lappuse no grāmatas mandžūru valodā

Kaut arī Pēterburgas universitātē Smita skolotājs bija Krievijas akadēmiskās sinoloģijas pamatlicējs V. Vasiļjevs (1818—1900), kopumā šajā augstskolā mācīja slikti. Daudz ko vēlāk vajadzēja apgūt patstāvīgi. Vladi­vostokā Smitam daudz spēka paņēma ko­lēģu intrigas, kas sevišķi uzliesmoja jaundi­binātajā institūtā; tā bija cīņa par labāka­jam vietām. Pētniekam negāja secen arī Krievijas zinātnieku mūžīgais liktenis — pastavigās problēmas ar jau gatavo darbu pub­licēšanu (Austrumu institūtā veicināja mā­cību un metodisko līdzekļu gatavošanu, bet neatbalstīja akadēmiskus pētījumus). Arī laiks, kurā dzīvoja Smits, nebija visai lab­vēlīgs darbībai, kas prasa vēsu prātu un koncentrēšanās spējas. Pirmā Krievijas re­volūcija, Oktobra revolūcija, ārvalstu inter­vence — katrs sabiedriska nemiera vilnis šļācās pāri zinātnieka rakstāmgaldam.

Ir sāpīgi lūrēt rokās atsevišķas lapiņas, kas palikušas no rokrakstiem: «Kilijiešu (nanajiešu) — krievu vārdnīca», «Tungusu —• krievu vārdnīca». Tas ir cilvēka pašaizlie­dzības un talanta pierādījums, tas ir uni­kālu zināšanu apkopojums, kuram liktenis lēmis pa vienai lapiņai aiziet nebūtībā. Es šķirstu lapiņas un domāju: labi, ka vismaz daļa no tām tungusu-mandžūru tautu va­lodas vārdnīcām, kuras sastādījis Smits, tik un tā parādījās, kaut ari citu zinātnieku vei­kumā un tikai pēc 15—20 gadiem. Un es sapņoju: kā būtu, ja gadsimta sākumā būtu iznākušas Smita vārdnīcas (un varbūt vel citu — mums nezināmu zinātnes entuziastu vārdnīcas)? Varbūt tad padomju laikā būtu bijis grūtāk manipulēt ar Sibīrijas un Tālo Austrumu mazo tautu likteņiem? Varbūt tad nevarētu tik bezatbildīgi rīkoties, sākumā uzdāvinot tām rakstību uz latīņu alfabēta pamata, tad to atņemot un ieviešot krievu ābeci. Bet dažām tautām — uzdāvināt, at­

ņemt un pēc tam «aizmirst» ieviest no jauna, kā tas ir bijis ar udehejiešiem, kuriem līdz pat mūsdienām nav savas rakstības …

Uz Rīgu P. Smits no Austrumiem bija atvedis grāmatas. Kolekcija turpināja augt arī Latvijā. Pirms nāves viņš paspēja to uzdāvināt universitātes bibliotēkai. Sīs grā­matas atspoguļo krājēja plašās intereses. Starp tām ir darbi mandžūru, japāņu, ķī­niešu, mongoļu, evenku, udehejiešu, nanaju, arābu valodā, ir grāmatas latviski, krieviski, vāciski, angliski, lietuviski, somiski, igau­niski, zviedriski, franciski, itāliski, idiša va­lodā, poliski. Smits prata arī latīņu un sen­grieķu valodu, tika mācījies tibetiski un turciski. Lielākā grāmatu daļa saistīta ar Aus­trumiem. Centrālo vietu pētnieka bibliotēkā ieņem ķīniešu un mandžūru ksilogrāfi. Sīs grāmatas ir reāla bāze Austrumu pētniecības līmeņa paaugstināšanai un sinoloģijas attīs­tībai Latvijā.

1   Îïûò ìàíäàðèíñêîé ãðàììàòèêè ñ òåêñòàìè äëÿ óïðàæíåíèé. Ïîñîáèå ê èçó÷åíèþ ðàçãîâîð­íîãî êèòàéñêîãî ÿçûêà ïåêèíñêîãî íàðå÷èÿ. Âëà­äèâîñòîê, 1902.

2  Schmidt Ð. The language of the Negidals. Latvijas Augstskolas raksti. R.. 1923. Nr. 5.

Schmidt P. The language of the Olchas. Latvijas Universitātes raksti. R.. 1923. Nr. 8.

Schmidt P. The language of the Orochcs. Latvi­jas Universitātes raksti. R., 1928. Nr. 17.

Schmidt P. Tlie language of the Samagirs. Lat­vijas Universitātes raksti. R., 1928. Nr. 19.

J Schmidt P. Der Lautwandel im Mandschu und Mongolischen. Journal of the Peking Oriental So­ciety. 1898. Nr. 4.

4  Smits P. Par akcentu latviešu valoda. Dienas Lapa. 1893. Nr. 141.

5   Smits P. Latviešu tautas ticējumi. 1,—4. sēj. R.. 1940.

6   Smits P. Latviešu pasakas un teikas. 1,—15 sēj. R., 1925.—1937.

7     Smits P. Etnogrāfisku rakstu krājums. R,,

1.  sēj. 1912-, 2.—3. sēj. 1923; 4. sēj. 1927.

8   Smits P. Tautas dziesmas. Papildinājums Kr. Ba­rona «Latvju dainām», 1.—4. sēj. R., 1936—1938.

s Smits P. Altajiešu valodu vārdi latviešu va­lodā. Filologu Biedrības raksti. R., 1927. Nr. 7.

10 Øìèäò Ï. Ï. Òðîÿêàÿ äîëãîòà â ëàòûøñêîì ÿçûêå. Ñïá., 1899.

" Smits Ð. — Lauferam Â. Vladivostok, 2(15). Oktober 1917 (?). .

'2 Walraven Hartmut. Peter Schmidt, Ostasienwissenshaftler, Linguist und Folklorist. Eine Vor­läufige Biographie. Asiatische Forschungen, Band SO. Wiesbaden: Otto llarrassowitz, 1982. S. 179.

iS Smits P. — Lauferam B. S. S. Diana 28.03. 1920. Turpat, S. 182.

No catid. phil. orient P. Smita

Ķīnas Ticības

Daži no pašiem ievērojamākajiem Austrumu pētītājiem ir izteikušies, ka ķiniešiem ticības nemaz neesot, bet tik tāds maisījums no mitoloģijas un prātniecības. Šāda spriešana, vai Ķīnā ir ticība jeb tikai pratniecība un mitoloģija, man izliekas tikai kā vārdu spēle. [. .] Ir taisnība, ka ķi­niešu ticībās ir daudzi uzskati, kas stāv pavisam pretī Eiropas ticībām, bet, kā jau pie daudz citām lietām, tā arī pie ticībām neder viena un tā pati mēraukla Eiropā un Ķīnā. Ievestas gan ir še arī eiropiešu ticī­bas, kamēr tālu vien jau ir izplatījies muhamedānisms, bet īstas Ķīnas ticības tomēr ir un paliek vēl tikai konfuciānisms, daoisms un budisms.

Valdošā ticība Ķīnā ir konfuciānisms, kas dibināts no slavena Ķonfūcija (ķīniski: Ķu’ng-dsi jeb Ķung-fu-dsi). Dzīvojis viņš ir no 551. līdz 479. g. priekš Kristus, un neviens speciālists nešaubas par viņa eksis­tenci, jo vecākās ziņas par viņu nemin nekādu brīnumu. Pēc izskata viņš bijis diezgan nesmuks un pēc stāvokļa neievērojams cilvēks. Vel tagad dzīvo Ķīnā viņa pēcnācēji, kas ir vecākā lielkungu cilts pasaule. Pats Ķonfūcijs ir tikai sarakstījis vienu ļoti sausu vēsturi, bet zem sa­vas redakcijas izdevis vairāk vecu grāmatu. Viņa mācībās turpretī vis­vairāk ir uzglabātas viņa mācekļu rakstos. Personīga Dieva Ķonfūcijs nepazīst. Tieši viņš gan piesauc debesis (tien) it kā valdītaju par pa­sauli, bet šai nozīmē mēs viņu (t. i., tien) varētu drīzāk salīdzinat^ ar mūsu likteni vai dabas likumiem nekā ar kādu dievību. [. .] Par labiem un ļauniem gariem, kuriem vēl tagad tic lielum lielā daļa ķīniešu, Ķonfucijs ir izvairījies runāt. [. .] Cilvēku mīlestību un tikumību Ķonfūcijs sprediķo tāpat kā gandrīz visi ticību dibinātāji un reiz arī izsaka šadu pamācību: «Ķo tu negribi, lai tev dara, to nedari arī citiem!» Algu pec labiem darbiem un sodu pēc ļauniem konfuciānisms apsola tikai šai pa­saulē, jo, mūžīgas dzīvības nepieņemot, viņam trūkst mūsu ticības sva­rīgākā pamata, proti, dvēseles atbildības pēc nāves par visiem virszemes darbiem. Augstākais ideāls, pēc kā Ķonfūcijs tīkojis, ir sadzīves un valsts kārtība. Sieva, pēc viņa mācības, ir kā vergs savam vīram, kurš var ņemt arī liekas sievas. Bērni ir bez tiesībām pret saviem vecākiem, un tapat stāv visa tauta pret saviem priekšniekiem, pār kuriem atkal ķeizars — debess dēlam ir tādas pašas neaprobežotas tēva tiesības. [. .] Miroņu kultu, kas pieder pie cilvēces visvecākām mītiskām ceremonijām, Ķonfueijs ir ņēmis par savas mācības pamatu. Dēlam arvien ir janes upuri saviem mirušajiem vecākiem un senčiem. Katram cilvēkam pēc tēva vai mātes nāves ir trīs gadi jānes sēru drēbes, un, ja viņš ir kada valsts amatā, tad viņam no tā ir jāatsakās. Šai laikā viņš nedrīkst arī neko no tēva mājas’ kārtības grozīt. Cik liela nozīme arī šim kultam nebūtu Konfūcija mācībā, tomēr viņš nepieved priekš tam nekāda pietiekoša tiku­mības vai prātniecības pamata. Savu augšā minēto grāmatu viņš arī tika sarakstījis savās vecuma dienās, kamēr spēka gados viņš nodarbo­jies ar veco grāmatu caurskatīšanu.

Tāda ir tā slavenā vīra mācība, ko ķīnieši tura par gudrāko cilvēka, kas vien pasaulē ir dzīvojis. Eiropas pētnieku uzskati par viņu turpretī ļoti izšķiras: kamēr vieni viņu pielīdzina citiem lieliem ticību dibinātā­jiem pasaulē, tikmēr otri viņu noliek par tukšu un aprobežotu cilvēku. [. .] Nav jau noliedzams, ka Konfūcija mācībā ir lieli trūkumi, bet viņas lielā vecuma dēļ mums būtu uz to jāskatās ar savādām acīm. Pie tam mums vēl nav jāpiemirst, ka Konfūcijs bija ne vien ticibas, bet arī rakst­niecības nodibinātājs Ķīnā. [. .]

Otra ķīniešu ticība ir tā sauktais daoisms, par kura dibinātāju tura kādu Lao-dzi (Lao-dsi). No viņa mums nav saglabājušās nekādas drošas ziņas. Viņa dzimšana ir pasakaina, par viņa dzīvi ir maz kas zināms, kamēr par viņa nāvi ari teikas nekā nestāsta. Par sirmgalvi viņš jau esot piedzimis, kā rēķina, 604. g. priekš Kristus. Pats Konfūcijs esot bijis pie viņa mācīties. Tā kā viņš nav atradis daudz piekritēju, tad viņš aiz­gājis uz vakariem un atstājis pakaļ tik savu grāmatu: dao-de-sing. Pēc cita varianta, Lao-dzi aizjājis ar vērsi uz rietumiem un pazudis, tādēļ viņš palaikam tiek tēlots, uz vērša jājot.

Viņa galvenais mācības priekšmets bija izskaidrot saviem piekritējiem, kāds sakars ir starp pasauli un to, ko viņš nosauca par dao. Šā vārda pirmā nozīme ir ceļš, bet Lao-dzi mācībās viņš bija vairāk kā ceļš. Tas bija ne vien ceļš, bet arī ceļa gājējs, viss un nekas, visu būtņu cēlonis un sekas. Visas lietas ceļas no dao, attīstās pēc dao un beidzas iekš dao. Viņš bija debess un zemes iesākums un arī pate dievība. Tai ziņā ir Lao-dzi vienis prātis ar Konfūciju, ka cilvēka daba no pamata ir laba, bet tāļāku viņu mācības stipri šķiras, jo, kamēr Konfūcijs cildina vi­sādas sadzīves ceremonijas, tikmēr Lao-dzi atrod visvienkāršāko izturēša­nos par labāko. Pirmais visu tautu grib uztaisīt kā vienu famīliju, bet otrais turpretī sprediķo atsacīšanos no pasaules un aizrāda uz vientuļa dzīvi

kā pestīšanu. Viens aizliedz tuvākam darīt to, kas nepatiktos, ja to tuvāks darītu pašam; otrs turpretī jau izteicas šā: «Pret labo vajaga būt labam; pret sliktu arī vajaga būt labam, lai viņu varētu par labu darīt.»

Konfūcijs ir ņēmis savas mācības priekšmetus tikai no ikdienišķas dzī­ves, un par dažādiem brīnumiem viņš tāpat nav runājis kā par gariem; Lao-dzi turpretī mīl spriest tik par augstām, pat pārdabiskām lietām, pie tam vēl izteicas tumši dzejiskā valodā. [. .]

Lao-dzi piekritēji ar laiku sāka šo un to pārgrozīt no pirmiem viņa mācības pamatiem. Drīz vien jau tika pieņemts, ka ar nāvi cilvēka dzī­vība nebeidzas, bet viņa dvēsele aiziet uz augstiem kalniem, kur visas priekš dzīvajiem rupjas lietas viņai parādās visskaistākos veidos. [. .] Ap Kristus dzimšanas laiku daoismā jau sastopam pilnīgu alķīmiju. Runā par gudrības akmeni un citādiem mākļiem, kā taisīt zeltu un sasniegt nemirstību. [. .]

Sevišķi interesants mums ir daoisms tai ziņā, ka viņš daudz lietās līdzinās senākiem Rietumu uzskatiem. Vaj šīs idejas būtu ceļojušas no Austrumiem uz Rietumiem jeb otrād — vaj arī šī līdzība ir tikai nejaušs atgadījums —, nav vēl līdz šim izpētīts. [. .] Ļoti liela līdzība ir starp daoismu un vidus laiku alķīmiju Eiropā, tā ka jādomā, ka būs gandrīz bijis senatnē kāds sakars starp Ķīnu un Rietumiem. Par pirmo alķīmistu — vēl diezgan nedroši — Eiropā pieņem kādu priesteri ap 100. gadu pēc Ķr., bet Ķīnā jau 133. gadā priekš Kr. kāds daoists licis ķei­zaram priekšā, ka viņš varot no cinobra taisīt zeltu un no sniega sud­rabu. [. .] Ievērojams nu ir tas apstāklis, ka daoisti Ķīnā un alķīmisti Eiropā ar to pašu līdzekli grib taisīt zeltu un dabūt nemirstību.

Tā kā nu, vienkārt, jau arābiešu vārds «alķīmija» liecina, kas bijuši viņas pirmie piekopēji Rietumos, tad varētu domāt, ka šī ērmotā māksla pie mums ieceļojusi no Ķīnas. [. .]

Trešā Ķīnas ticība ir budisms, kas še ienācis no Indijas. [. .] Budisms ir visizplatītākā mācība pasaulē, bet viņa ari ir dalīta ļoti daudzās sektēs. Ceilonas, Birmas un Siāmas sektes ir piepaturējušas vecās mācī­bas. Tad nāk Ķīnas budisms, kas jau stipri izšķiras no dienvidu budisma. Pirmās ziņas par Budu Ķīnā ienāca 219. gadā priekš Ķr., bet izplatīties šī ticība sāka tikai pirmajā gadu simtenī pēc Kristus. No šejienes 372. g. pēc Kristus budisms pārgāja uz Koreju un no turienes uz Japānu. Tre­šais lielais budisma zars ir tā sauktais lamaisms Tibetā un Mongolijā.[. .]

Par šīs ticības pamatu ķīnieši pieņem trīs dārgumus: Fo (Buda), Fa (Darma, mācība) un Senga (Sanga, garīdzniecība). Kamēr mācītie viņus izšķir ar dažādiem prātnieeības smalkumiem, tikmēr tauta tur atrod tikai trīs augstākus garus. [. .] Sakjamuni nav atstājis nekādus sevišķus liku­mus, kā ļaudīm būtu jādzīvo, bet tik uzstādījis piecus aizliegumus jeb baušļus:

1.  Nenokaut nevienas dzīvas būtnes.

2.   Neņemt sveša mantas.

3.   Nepadoties miesas kārībām.

4.   Nelietot nekādu reibinošu līdzekļu.

5.   Nerunāt nepatiesības.

Bez tam Buda vēl māca darīt žēlsirdības darbus un, proti, bez iepriek­šēja aprēķina. Labdarība ar nodomu nāk no pašmīlestības un vairs ne­pieder pie labiem darbiem. Sai ziņā Būdas mācība nav šķirama no mūsu ticības un stāv augstāku ne vien par konfuciānismu, bet arī par daoismu.

Budisms, tāpat kā abas pirmās ticības, nepazīst nekāda personīga Dieva, tādēļ arī par pasaules radīšanu tur nevar būt nekāda runa. Pēc budistu domām, pasaule ir pate no sevis attīstījusēs un ir jau neskai­tāmus gadu miljonus veca. Šādi uzskati dažā labā lietā atgādina tik bieži daudzināto Darvina teoriju. [. .]

Vispārīgi uz ticību ķīnieši skatās ļoti vienaldzīgi, un, ja eiropiešu sa­kāmu vārdu: «Ķatris priekš sevis, Dievs priekš visiem,» — tulkotu še­

jienes garā, tad tas skanētu: «Katris priekš sevis un arī Dievs priekš sevis.» Kāds anglis, par ķīniešu ticībām rakstot, saka:

«Dievs ja ir tuvu, tad cienību rādi,

Bet, ja to nedari, nav ar’ par skādi.»

No tā nu redzam, ka ķīniešiem ir pavisam citādi uzskati par ticībām nekā eiropiešiem. Sevišķi ķīniets nevar saprast, kādē], pie vienas ticības piederot, nevarētu turēties arī pie otras. Sādu «vienpusību» ķīniešu raksti pārmet eiropiešu ticībām. Ķīnieši turpretī iziet uz to, kā visas trīs ticības savienot par vienu. [. .]

Mājas Viesa Mēnešraksts. 1987. Nr. 10. 784.—789. Ipp.

Ja kāds raksta par ķīniešu ticībām un nepiemin tur arī viņu māņticības jeb mitoloģijas, tad lasītājs, kas nepazīst vietējo apstākļu, tomēr nekad vēl nevarēs īsti iedomāties, ko un kam ķīnietis tic. Jau agraki izskaid­roju, ka ticība pie eiropiešiem un ticība pie ķīniešiem ir divi pavisam savādi sajēgumi. Šī savādība tomēr paliek mazāka, ja mēs ņemam kris­tīgo ticību tādu, kādu mēs viņu sastopam pie vienkāršiem ļaudīm. Vel vairāk mēs sapratīsim ķīniešu ticību, jo tālāku mēs pie mums pašiem skatīsimies uz veciem laikiem atpakaļ, par piemēru, kā ticēja tauta vidus laikos, kā ap Kristus dzimšanu un kā tanī laikmeta, kuru mums telo bībeles vecākie raksti. Mēs redzam, ka toreiz ticība bija saistīta ar visu to laiku zinātni, prātniecību un dzeju. Īsti ticību saprata tikai tie, kas mācēja rakstus lasīt. Apmēram tādā pašā garā ir ticības vēl palikušas Ķīnā. Ticību ķildas, sacīkstes un kari ķīniešu vēsturē nav nebūt sveša lieta, bet sekas no visa tā ir še gluži savādas, kā pie mums. Ķamcr eiropiešu bagātā fantāzija ir radījuse vairāk stingri šķirtas un noteiktas ticības, tikmēr pie praktiskajiem ķīniešiem ir pilna taisnība jau agrak minētai parunai: «Trīs ticības ir viena ticība.» Bet ar to vel nav sacīts, ka ķīnietis var savienot tikai konfuciānismu, daoismu un budismu, tapat viņš ir spējīgs pieņemt šo to no citām ticībām.

interesanti šai jautājumā būs dzirdēt, ko raksta par kādu Ķīnas ķeizaru slavenais Venēcijas ceļotājs Marko Polo, kurš 13. gadu simteņa beigās nodzīvojis Ķīnā 17 gadi un, atgriezies uz dzimteni, izdeva ceļojuma ap­rakstu. «Dabūjis zināt, ka Lieldienas ir mūsu (kristīgo) lielākie svētki,» tā viņš raksta, «ķeizars pavēlēja visiem kristīgiem pie sevis sapulceties un paņemt līdza savus svētos rakstus. Kad nu viņš šo gramatu bija licis svētsvinīgi ar vīraku kvēpināt, pats viņš to godbijīgi nobučoja, un uz viņa pavēli bija tāpat jādara visiem augstajiem valsts ieredņiem, kas tur bija klāt. Tā tika darīts katru gadu kristīgo lielos svētkos — Liel­dienās un Ziemas svētkos, bet gluži tāpat viņš ieveroja arī muhamedāņu, jūdu un pagānu svētkus. Vaicāts par tādas izturēšanās iemeslu, viņš atbildēja: «Ir četri pravieši, kuri no četrām dažādam ļaužu ciltīm pasaulē top godināti un pielūgti. Kristītie tura Jēzu Kristu par savu Dievu, mu­hamedāņi Muhamedu, jūdi Mozu, un paganiem ir «Sogomombarkhan» (kā redzams, mongoļu vārds Schigemuni burchan=Schakjamtini (Šakjamuni1 ) Buda) augstākais par visiem dieviem.» Ērmoti izklausas, ka Konfūcijs un Lao-dzi nav minēti par ticību dibinātājiem. Viņi laikam no­turēti vairāk par prātniekiem nekā par praviešiem vaj dieviem. «Es cie­nīju un godinu visus četrus un lūdzu to, kurš no viņiem patiesība ir lielāks, lai viņš man palīdzētu.»

Tā tad nu mēs varētu domāt, ka ķīnieši labprāt uzņem katru jaunu ticību, tādēļ še arī misionāriem būtu vispateicīgākais darba lauks. Bet mūsu pats pirmais un augstākais bauslis paģēr: «Tev nebūs citus die­vus turēt priekš Manim», un tas ir še arī tas svarīgākais kavēklis kris­tīgai ticībai.

Pie tā paša ķeizara, kuru piemin Marko Polo, drīz vien muhamedāņi bija zaudējuši savu cienību, un proti sekošā atgadījuma dēļ. Kristīgie, sacīkstē ar muhamedāņiem bija uzrādījuši ķeizaram korāna izteikumu: «Nojaujiet visus, kas pielūdz vairāk dievus!» Ķeizars nu sasauca visus galvas pilsētas mācītos muhamedāņus un vaicāja cienīgākajam no vi­ņiem, vaj viņu svētos rakstos esot tāda pavēle. Viņš to nevarēja liegt. «Un,» atteica ķeizars, «jūs ticat, ka korāns jums nāk no Dieva?» — «Mēs par to nešaubāmies.» — «Kad nu Dievs jums ir pavēlējis visus neticīgos nokaut,» ķeizars turpināja, «kādēļ tad jūs viņam neklausāt?» — «Tādēļ, ka vēl nav nācis īstais laiks; mēs to vēl nevaram.» — «Bet es, es jūs varu iznīcināt!» valdnieks izsaucās dusmu pilns un tūliņ pavēlēja to vīru nokaut. Bet nu pie galma bija vairāk muhamedāņu augstos ama­tos, kuri nolūdza sadusmoto ķeizaru, sodu vēl atlikt un papriekšu apvai­cāties arī pie citiem muhamedāņiem, kuri labāk saprot ticības garu. Tika atvests kāds garīdznieks, pie kura atkal griezās ķeizars ar augšā mi­nēto jautājumu par korānu. «Ir taisnība,» viņš atbildēja, «ka Dievs mums pavēl nokaut daudz dievu pielūdzējus, bet ar šo vārdu tiek apzīmēti tādi, kas neatzīst nekādas augstākas būtnes; un tā ka nu jūs visu savu pa­vēļu sākumā atsaucaties uz debesi, tad jūs pie tādiem nevar pieskaitīt.» Ķeizars ar šo atbildi bija apmierināts un atlaida atkal visus mācītos muhamedāņus, kurus bija licis apcietināt.»

Tanīs laikos minētie kristītie Ķīnā piederēja pie tā sauktās Nestoriāņu sektes, kura jau sen pa Vidus-Aziju bija šeit ieceļojuse. Par to ir uz­glabājies Ķīnā kāds vecs piemineklis no 7. gadu simteņa. Bet beidzot še kristīgā ticība tomēr iznīka. Tikai no 16. gadu simteņa sāk šeit atkal nākt katoļu misionāri. Sie jauno ideju nesēji, kā jau pa laikam, neska­toties uz visu dedzību, neatrada nekādu piekritēju pie konservatīvajiem ķiniešiem, bet ar to viņi neļāvās vis atbaidīties un drīz vien piemērojās apstākļiem. Sāka mācīt, ka kristīgo Dievs esot tas pats, kas ķīniešu tien (tjaņ) (debesis) un upurēšana senčiem neesot arī kristīgajām mā­cībām pretī, arī Konfūcijs esot svēts vīrs u. t. t. Bet nu šā grozot savu ticību drīz vien paši misionāri sanāca ķildā, par ko zināms arī tika ziņots pāvestam. Eiropā toreiz nepazina ne Ķīnas apstākļu, ne valodas un drīz vien pāvests izlaida pavēli atmest visu, kas nestāv katoļu mā­cībā un Dievu nolēma tulkot vienīgi «Tien-dschu» (Tjaņ-džu) = debess valdnieks, un nevis «(Tien»=debesis. Bet līdz ko misionāri sāka sprediķot pēc jaunā priekšraksta, tūliņ arī Ķīnas valdība stingri aizliedza izplatīt kristīgo ticību, kā «vienpusīgu» un kaitīgu. Vēl pašā jaunākā laikā kāds no mācītākiem un patriotiskākiem ķīniešiem pareģo, ka eiropieši dalīšo­ties arvien vairākās un vairākās naidīgās ticībās, kamēr beidzot neno­nākšot uz īstā ceļa — Konfucija un Meng-dsi (men-dzi) mācībām.

Bet kam tad nu ķīnieši tic? Ja mēs vaicāsim kādu mācītu ķīnieti, kāda viņam ticība, tad viņš bez apdomāšanās sauksies par konfuciānistu. Tomēr skatoties pēc viņa ierašām un mājas dzīves viņš atzīsies arī par budistu. Vidus šķiras ķīnietis turpretī parasti turēsies par budistu. Bet ja grie­žas pie kāda gluži nemācīta ķīnieša, piem. kāda laucinieka ar jautājumu, kāda viņam ticība, tad atbildes vietā viņš nereti tikai brīnīsies. Tālāku jautājot, vaj viņš pazīst Konfūciju, Budu, vaj Lao-dzi, viņš atteiks, ka tādu kungu viņš nav redzējis. Tas būtu tāpat, kā kad mūsu zemniekam vaicātu, vaj viņš ir spiritists u. t. t. Gariem jeb dieviem ķīnietis nav laiskis parādīt arī savu cienību, sevišķi, ja viņam kas vajadzīgs, bet viena alga viņam ir, pie kādas ticības tas gars ir skaitams.

2-1168

Pie tādiem apstākļiem viegli saprotams, ka pie ķīniešiem valda ari tumšāka māņticība nekā pie jebkuras citas tautas, kas saucas par izglī­totu. Tā ka nu vēl materiālus priekš šā jautājuma mēs še varam atrast simtiem, pat tūkstošiem gadu vecus, tad mitologiem še visplašākais darba lauks.

Debess kults ir viens no vecākiem ķīniešu mitoloģijā, un tomēr, kā tas vispārīgi atzīts, ķīniešu tien (arī schang-di (šan-di) =dcbess) nav ne­kāda personīga dievība. Tas vien jau tūliņ runā pretī animistu teorijai, kuri domā, ka tikai senču dvēseles tikušas dievinātas.

Sauli ķīnietis mēdz saukt par «ugunīgu ratu». Tiek arī stāstīts, ka sau­les gars braucot «spīdošos vāģos», aizjūgtos ar sešiem «bezragu pū­ķiem». Līdzību par šo nostāstu mēs atrodam seno grieķu un ne daudz arī latviešu mitoloģijā. Sirdīgos ķīniešu kautiņos pret ienaidniekiem saule arī dažreiz stāvējuse uz vietas ilgāku laiku, kas mums atgādina pazīs­tamo bībeles stāstu. Saules laukumi nākot no trīskājaina kraukļa, kas tur mājojot. Saules aptumšošanās atkal ceļoties no tam, ka kāds nezvērs gribot viņu norīt. Lai nu nezvēru varētu aizdzīt, tad šādā gadījumā ļau­dis taisa lielM troksni.

Arī mēnešam ir savs valdnieks, kura uzdevums ir ar neredzamu sar­kanu valdziņu sasiet pa pāram tos puisēnus un meitenes, kuriem no­spriests precēties. Tumšumi uz mēness nāk no kāda tur mītoša malkas cirtēja, viena zaķa un trīskājaina rupuča. Zaķis ar mēnesi stāv sakarā arī indoeiropiešu tautu mitoloģijā un varētu būt, ka šeit šī teika būtu ienākusi līdz ar budismu.

Zvaigznēs, pēc ķīniešu domām, mājo nomirušo gari, bet še nav jaaizmirst, ka ir pierādāms, ka dažas zvaigznes jau agrāk tikušas cienītas, nekā tie cilvēki ir dzimuši, kuru gari vēlāku uz viņām ievietoti. Astes zvaigznes tiek sauktas par «debess slotām» un nozīmē vienādi ko ļaunu, piemēram karu. Interesanti ir, ka arī pie latviešiem esmu dzirdējis astes zvaigzni salīdzinām ar slotu. Tālu jo tālu ir izplatītas domas, ka astes zvaigznes esot nelaimes vēstneses.

Tā saukto putnujeb piena-ceļu ķīnieši sauc par «lielo upi». Sī stāvot sakarā ar lluang-ho (Huanhe) , un kāds slavens kara vadonis 11. gadu simtenī priekš Kr., kurš ticis sūtīts tālu uz rietumiem, esot pa Huang-ho (Huanhe) braucot noticis arī debess upē. Te vēl varētu pieminet, ka mandžuri šo ceļu sauc par «piena upi» (sungari ula).

Krītošas zvaigznes jeb meteori, saukti par «dveseļu ugunim», pec ķī­niešu uzskatiem, esot mirušo gari, kuri maldoties pa gaism Latvieši stasta, ka katram cilvēkam esot sava zvaigznīte, un kad nu kāds mirstot, tad viņa zvaigznīte nokrītot.

Ķīniešu vecajās himnēs — Schi-dsing’ā (ši-dzin) tiku lasījis, ka neva­jagot ar roku rādīt uz varavīksni. Izskaidrotāji šinī izteiciena^atrod nezin kādu dziļu salīdzinājumu, jo kā gan Konfūcijs būtu šajās svētajas dzies­mās atstājis tādu niecīgu tautas māņticību! Bet_ nu vel tagad Pekingas ķīnieši baidās ar roku rādit uz varavīksni. Tā ka nu mācītie ķīnieši tāpat nopūlējās vecajās dziesmās atrast augstas pamacības un ziņas pal­senajiem ķeizariem, kā mūsu vecie mitologi visur redzēja sauli, dvēseles^ mākoņus un senčus tad labāk turēsimies pie vardu pirmās nozīmes. Arī pie latviešiem ir augšā minētā māņticība plaši pazīstama, ta tad nav ko šaubīties, ka viņa vispārīgi var būt ļoti veca un talu jo talu izplatīta. Pēc ķīniešu domām no tam ceļoties augoņi, pēc latviešu māņticībās roka

nopūstot. _ _ _ . _ . ,

Par pērkonu ķīniešiem dažadi nostāsti. Vecos mācītu vīru rakstos viņš ceļas no cīniņa starp mistiskajiem In un Jang spēkiem. Populārākas tur­pretī ir domas, ka pērkons esot gaisa pūķu kautiņš. Citi atkal prāto, ka tas troksnis nākot no zemes. Daoisti izšķir pavisam 36 pērkona su­gas. Pie latviešiem esmu dzirdējis par trīs deviņiem (27) pērkoniem. Mītiskajās bildēs un izkārtnēs, kādas esmu Pekinga redzejis, tikai sa-

stopami «pieci pērkoni, četri vadoņi» (Cf. Latv. t. dz. «Pērkon» tēvam pieci dēli, Visi pieci amatnieki.») Lei-gung (Lei-gun) — pērkona gars jeb dievs, ir tomēr tik viens pats. Pēc veciem zīmējumiem un aprakstiem no Kristus dzimšanas laikiem, Lei-gung (Lei-gun) tiek tēlots kā spēcīgs vīrs ar bungu virkni apkārt, kurš ar vienu roku bīda viņas uz priekšu, kamēr ar otru roku sit uz tām ar āmuru, Pēc tam viņu sāk zīmēt bries­moņa veidā ar spārniem un putnaknābi, ļoti līdzīgu svētajam budistu putnam gartida, no kura šis veids laikam arī būs aizņemts. [..]

Eiropiešu mītus še atkal ļoti atgādina «pērkona āmurs» lei-tsclnii (lei'džui). Vēl pazīstamākas mums izliksies ķīniešu domas, ka pērkons vajājot ļaunus garus un iesperot tikai tādās’ vietās, kur kāds no šiem paslēpies. Vaj te katram nenāks prātā mūsu Pērkons, kas «dīda jodus»? (Ja tik še nav viltojums! Esmu dzirdējis pie latviešiem, ka pērkons vajā kaut ko nelabu resp. velnu. Turpretim jodu esmu pa lielākai daļai sa­stapis par «pārlatvinātu velnu.») [..] Pērkonu vēl ķīnieši sauc par «de­bess dusmām», bet viņi pazīst arī «debess smieklus», kas ir mūsu rūsa jeb «zibeņi vakaros bez pērkona». Stāsta, ka dievs jeb gars Dung-\vanggung spēlēdamies ar debess «nefrīta meitu» metot bultas mērķī. Kad mērķa netrāpa, tad debess smejoties.

Pie pērkona uzturējāmies tādēļ tik ilgi, lai varētu iepazīties ar tautas dažādiem uzskatiem par viņu. Visu šo teiku un māņu mēs nekādā ziņā nedrīkstam bāzt vienā maisā, t. i. vaj nu visu izskaidrot ar dvēseļu kultu, jeb atkal visur redzēt tikai dabas parādības. Viena parādība runā vie­nai, otra otrai teorijai par labu, un tomēr lielākā daļa paliek neizskaid­rota.

No debess ar viņas parādībām pāriesim tagad uz zemi. Zeme, tāpat kā debess, pieder pie visvecākiem no ļaudīm dievinātiem priekšmetiem. Nevien pie ķīniešiem, bet pie visām tautām, kuru mitoloģija man cik necik pazīstama, debess tiek salīdzināta ar tēvu, zeme ar māti. Pieņemot dvēseļu cienīšanu par visu māņu (mītu) pamatu, mums būtu jābrīnās, kādēļ gan visas tautas vīriešu dvēseli nolikušas par debess valdnieku un sieviešu dvēseli par zemes valdnieci. Pirmo turklāt vēl sauc par tēvu, otru par māti. Tā tad jau priekš šāda gadijuma ļaudis pie debesīm bija atraduši kaut ko tēvišķu un pie zemes kādu līdzību ar māti. Ja nu tā, tad mītu pamatu šeit taču ir radījuse pate daba, un dvēseles kults, — kur tāds še tiešām ir pierādāms, — nav vairs nekas pirmatnējs. Negribu šeit aprakstīt visas zemes dievišķības pie ķīniešiem, tikai vēl pieminēšu, ka kādas no viņām tiek savienotas ar dažām personām, kas esot zemes virsū dzīvojušas. Bet visi šādi piemēri ir uzrakstīti samērā diezgan vēlos laikos, kamēr vecākos rakstos nav uz to nekādu aizrā­dījumu.

[..] Virs zemes ir vēl ūdens, kas ticis pielūgts no visām tautām. Tā arī Ķīnā jūra, ezeri, upes un avoti — visi tiek savā ziņā dievināti. Svarī­gākie ūdens valdnieki, ja pavisam tādu spriedumu var taisīt, pie ķīnie­šiem ir pūķi. Šie pūķi var parādīties arī par cilvēkiem un visādiem dzīv­niekiem. Jau citā vietā pieminēju, ka Tien-dzinā (Tjandzina)2 kādu čūsku reiz pieņēmuši par ūdens pūķi, starp kura pielūdzējiem atradies ari pats Li Hung-džangs (Li Hudžans)3 . Vēl interesantāks ir notikums ar citu čūsku. Kādā San-dung (Saņdun) provinces pilsētā 1890. gada plūdu laikā atraduši uz pilsētas mūriem vienu čūsku, kura ķīniešiem nezin kādu zīmju dēļ uz reiz izrādījusies nešaubīgi par ūdens pūķi. Kā tas vispārīgi priekš augstiem viesiem pieklājas, tā arī tagad pats augstākais pilsētas mandarins devis savas greznās nešļavas, kurās tad viņpasaules viesis svētsvinīgā procesijā ticis aiznests uz teātri. Tur nu viņai deviņas die­nas no vietas izrādījuši skatu lugas un spēlējuši mūziku. Bet lai nu dievībai parādītu arī pienācīgo godu, tad viņas priekšā pastāvīgi dedzi­nājuši papīra rullīšus, — pazīstamos upurus pie ķīniešiem. Bet nu visu ceremoniju beigās nožēlojamais dievs, — vaj nu no bada, vaj dūmiem,

bijis nosprādzis. Muļķīgi māņticīgos ļaudis nepazīstot mēs nu varētu

spriest, ka šāds atgadījums nu viņiem būtu atdarījis acis. Bet lieta bijuse

gluži saprotama un skaidra, ka pūķa dvēsele aizgājuse pie debess dēla —

uz Pekingu pie ķeizara — viesoties un nemirstīgā dieva mirušās miesas

tikušas atkal tanīs pašās nešļavās aiznestas uz tuvējo upi.

Bez minētiem pūķiem mīt vēl ūdeņos arī daži brīnišķīgi gari. Tā kā-

dam jūras dievam ir cilvēka galva un putna ķermens. Purvju un upju

dievi ir mazi zeņķi zilā ādas krāsā, ar melniem ģīmjiem, bieziem matiem,

garām ausīm, sarkanām acīm un gariem nagiem. Jūras meitas (hai nu)

ir ļoti skaistas ar smalkiem daudzkrāsainiem matiem un zivs asti. Kā-

dam citam ūdens dievam ir tīģera ķermenis, astoņas cilvēka galvas,

astoņas kājas un astoņas astes. Viņa ādas krāsa ir gan zila, gan dzel-

tena. Vēl cits upes dievs uzskatās kā šķirgalis, ar divām galvām un

pieckrāsainiem raibumiem vispāri miesu.

Dzeltenā upe, kā zināms, no seniem laikiem ir Ķīnai darījuse daudz

skādes ar plūdiem. Ķīnieši to zināms citādi nevar izskaidrot, kā ar to,

ka upes dievs esot nemierīgs. Lai nu miera traucētāju garu varētu saistīt

pie klusas mājas dzīves, tad senatnē, trešā gadu simtenī pēc Kr. reiz

mācīti vīri nosprieduši dievu apprecināt. Izmeklētas trīs skaistas jauna-

vas un nogremdētas upē. Ar lielu ziņkārību nu visi gaidījuši, kad jauna-

vas nākšot atpakaļ viesos un stāstīšot kā tām klājas un vaj trakulīgais

dievs ar viņām mierā. Bet visas trīs kā par brīnumu, nav likušās par

savējiem ne zinot. Raksti diemžēl nemin, vaj jaunavas nav vairs rādī-

jušās no lepnības par savu dievišķīgo stāvokli, jeb no kauna par to, ka

gars viņas varbūt nebūtu pieņēmis. Tālāku tik mums zināms, ka vedēju

tēvi mandarini drīz vien nolieguši par šo atgadījumu runāt.

[. .] Kādus vārdus gribu arī vēl parunāt par ķīniešu apakšzemi jeb elli.

Kā jau agrāk rakstīju, ķīniešu vecajās grāmatās pavisam nav ziņu par

kādu mūžīgu dzīvošanu jeb dvēseles nemirstību, tādēļ ari tur nevar būt

1  Seit un turpmāk — ķīniešu vārdi

iekavās mūsdienu rakstībā.

2  Pilsēta.

3   Izcils Ķīnas valstsvīrs 19. gs. beigas.

Ilustrēts stāstījums par to, kā Visaug-

stākais atsaucās uz viņam vērstām

lūgšanām («Daoistu kanons»)

runas par kādu sodu, vai atmaksu pēc nāves. Elles jēgums še tikai nāca vēlāku no budisma pazīstams. Uzskati par elli sevišķi attīstījās Tang (Tan) (618.—907. g.) un Sung (Sun) (960.—1280. g.) dinastiju laikā un elles valdnieks še ir tas pats indiešu Jama. Arī daoisms ir uzņēmis to pašu elles ideju. Var sacīt, ka pazīstamā Dantes elle nemaz nav briesmīgāka par tagadējo ķīniešu elli. Tiešām interesanti redzēt kādu ķīniešu elles nozīmējumu. Ko mēs tur visu neredzam? Ļaudis tur tiek vārīti, cepti un dedzināti. Velni ar visriebīgākām galvām tur viņus spiež skrūvēs, žņaudz ar valgiem, zāģē ar zāģiem, liek naglotās mucās, ar varu stiepj garumā, dur, griež, cērt, skrāpē, rauj mēles laukā, ēd dzīvus ar saviem briesmīgajiem zobiem. Citam deg iekšas un pa muti nāk uguns laukā. Cits mokās no briesmīga aukstuma. Dažam ir vēders lielāks par pašu, no salkumā norītiem akmeņiem. Liela daļa ir tā sagriezti, sa­lauzti un izstiepti, ka tikai tādēļ viņus vēl var turēt par cilvēkiem, ka apakšā parakstā viņi par tādiem izskaidroti. Cik niecīgi ir turpretī salidzinājot ar šo elli ķīniešam apsolītie debess prieki. Uz bildēm mēs redzam greznus dārzus, pa kuriem staigā daudz ķīnieši savos platajos svārkos. Nav tur ne ēku, ne kādu sēdekļu, nedz arī no ķīniešiem tik ļoti mīlētās mūzikas. Uz tās bildes, kas tagad man priekš acīm stāv, it kā par ironiju viens vīrs ar kārti dauza no kāda koka ābolus, no kuriem tikko piecus var izskaitīt un tomēr apakšā stāv trīs gaidītāji. Vienam laikam kāds sulainis tura lielas lapas par saules sargu virs galvas, kamēr cits ēnā vēdinās ar vēdekli. Tā tad arī pēc nāves nav ķīnietis atsvabināts no lielā vasaras karstuma. Sī nožēlojamā dzīve mūžīgā slin­kumā, bez darba un cenšanās, bez pārmaiņām, jā, pat bez kādas cerības uz labāku nākotni, — tā tad nu ir tā alga, ko vienkāršais ķīnietis pēc nāves var cerēt par saviem labiem darbiem. Bet par pārkāpjumiem bu­disms viņam sludina miljonus un atkal miljonus gadu dzīvot augšā ap­rakstītā ellē. [. .]

Majas Viesa Menešraksts, 1898. Nr. 6,

415.-422. lpp.

Zīmējums no Juaņ dinastijas teātra

lugu krājuma. Sanhaja, 1917. g.

No ķīniešu rakstnieka Li Tai-Bo DZĒRUMĀ

Kas ir dzīve? Tik sapnis slikts!

Labāk par raizēm sāni klusēt,

Un, kad nu vienreiz tev dzīvot ir

likts,

Dzērušam pavēnī dusēt.

Mostos, saldā miegā vēl tīts,

Putniņš smaid’ pretī no zara.

Prasu: «Vaj vakars nu ir vaj rīts?» Putniņš dzied: «Pavasara!»

Visur mīt skaistums, kurp sniedzas

tik acs,

Vīnu no jauna es leju,

Gaidot nāk mēneša sudrabots skats, Bet te jau reibumā eju.

DSCHOU-JANG PILI

Jaunās lapas, zeltain’ zaļas,

Līgo vītol’ zaros liegos.

Ābeles stāv ziediem klātas,

It kā smaršas pilnos sniegos.

Aldonu pāris mīļi Lido ķeizariskā ēkā,

Div juang-jangi zelta būrī,

Jautri spēlēdamies, lēkā.

Staltas skaistules dzied dziesmas Un pa dārgo grīdu staigā;

Debess dēls to vērīgs klausās, Līgsmība mīt viņa vaigā.

Bet par visām citām viena Viegli dej kā bezdelīga:

Dschou Fei-jen tur Dschou-jang pilī

Paceļas kā debešķīga.

Tulkojis P. Šmidts

Dschou-jang ir pazīstama lepna pils no Ilan dinastijas laikiem (no 206. g. pr. Kr. līdz 25. g. pēc Kr.). Dschou Fei-jen bija Han ķeizara Dschou-di mīlule, kurš 16. g. pr. Kr. viņu pacēla par karalieni. Alcioni un juangjang pīles tiek no Ķīniešu dzejniekiem sla­vēti uzticamas mīlestības dēļ. Pirmajiem bija tāda pate slava ari pie seniem Romiešiem.

Li Tai-Bo tiek daudzkārt no Ķīnie­šiem turēts par lielāko dzejnieku un ir dzīvojis no 699.? jeb 705.? g. līdz 762. g. pēc Kristus. Viņš ļoti mīlējis dzert un palaikam taisījis dzērumā savas dziesmas, tādēļ viņu arī pie­skaita pie 8 nemirstīgajiem dzērā­jiem.

(Mājas Viesa Mēnešraksts, 1889. 6, 7)

Reiz dzīvoja viens jauns ķīnietis, vārdā Vangs, kam īsā laikā nomira tēvs tin māte. Vangs nu palika par milzīgas bagātības vienīgo mantinieku. Jau no dabas viņš bija kluss un atturīgs cilvēks, kas visu savu laiku pavadīja, gramatas lasīdams un zīmē­dams, bet vecāku nāve viņu atbaidīja vēl vairāk no pasaules. Par savu mantu viņam nebija daudz jāraizējas, jo brīvo naudu tēvs jau bija nodrošinājis vairak uzticamās bankās. Arī saviem veikaliem tēvs bija pratis izvēlēties godīgus vadītājus.

Kad draugi jaunajam Vangam ieteica dārgus edienus un dzērienus, tad viņš atbil­dēja, ka tie esot tikai' kārumi, kas vedot cilvēkus postā. Ja viņu aicinaja uz teātri un citām izpriecām, tad viņš sacīja, ka tās esot palaidnības, no kurām godīgam cilvēkam esot jāsargās. Kad kāds viņam ieteica preceties, tad viņš atteica, ka sievietes gribot tikai grezni ģērbties un putināt mantu. Viņš arī nevarēšot atrast īstu draudzeni, jo jaunavas mīlēšot vairāk viņa mantu nekā viņu pašu.

Redzēdams, ka jauneklis pavisam atsvešinās no cilvēkiem, kāds viņa tēva draugs reiz atnāca pie viņa parunāties un sacīja: «Tas ir labi, ka tu tā nožēlo savus vecākus, bet neaizmirsti arī' savu veselību! Bēdādamies tu ari pats vari palikt slims. Ļaudis jau arī runā, ka tas neesot pašiem aizgājējiem par labu, ja viņu deļ daudz raudot un žēlo­joties. Tādēļ es gribētu tev ieteikt atmest raudāšanu, satikties ar cilvekiem un priecāties, kā jau jaunam cilvēkam pienākas.»

Vangs atbildēja: «Es jau labprāt satiktos ar cilvēkiem, bet es nevaru paciest, ka viņi tikai melo un mānās.» _ _

’ «Ir jau arī slikti cilvēki pasaulē, bet lielākā daļa ir tomēr godīgo ļaužu.»

«Vai tas ir godīgi, ka cilvēks melo un manās? Ja viens otru arī pavisam nevar ieraudzīt, tad satiekoties tomēr saka, ka viņam esot prieks otru redzēt. Pat blēžus un noziedzniekus cildina par gudriem, taisniem un mīļiem cilvēkiem.»

«Tie jau nav nekādi meli un māņi, bet gluži vienkārši pasaules pieklājība. Mums tāpat ir jādzīvo un jāsatiekas ari ar negodīgiem cilvekiem. Mes jau neesam nekādi ties­neši, kas drīkstētu sacīt: «Tu esi blēdis, tu esi zaglis!» Kamēr tiesa nav noziedzību pierādījusi, tikmēr mēs arī nevaram apvainojamo cilvēku saukt par noziedznieku. Tapat arī citiem no pārskatīšanās varētu izlikties, ka mēs esam kadu noziegumu izdarī­juši un tic tad varētu lamāt mūs par noziedzniekiem.» _ _

«Ja pieklājības dēļ mums ir jāmelo, tad tadas pieklājības mums arī nevajaga.» «Ja pieklājība nebūtu vajadzīga, tad viņa ari pie mums nebūtu radusies. Bet, ja cilvēki jau tūkstošiem gadu 'ir turējušies pie pieklājības, tad ļaužu satiksme viņa ir

bijusi nepieciešama.» …. . . ,

«Māņticība ir vel vecāka par pieklājību, tad jau tā arī būtu cilvekiem nepieciešama.» «Māņticība nav tomēr pielīdzināma pieklajībai. Ja kāds cilvēks nav māņticīgs, tad to mēdz saukt par gudru, bet, ja kāds nav pieklājīgs, tad to tura par neattīstītu, pat

par muļķi.» . ,

«Tad es gribu labāk palikt par muļķi un turēties pie patiesības neka censties but par tādu gudrinieku, kas melo un mānās.» .

«Tas būtu varbūt pareizi, ja cilvēks tik viegli varētu izšķirt patiesību no māņiem. Maldīšanās jau pastāv paša cilvēka dabā, kādēļ tīra patiesība cilvēka pratam nav sa­sniedzama.» __ _ _

«Ja pasaulē nav patiesības, tad cilvēkam ari nav vērts dzīvot.» _

«Pēc tādas patiesības tad visiem cilvēkiem būtu pašiem jādara sevim gals. Lai Dcbcstēvs mūs labāk pasargātu no tādas patiesības.»

«Pēc kā tad lai cilvēks cenšas, ja ne pēc patiesības?» , -

«Censties pēc augsta un nesasniedzama mērķa ir labi, bet nevajaga to jau dzīve

iekārot,» _

«Bet, ja nu man prāts nesas pēc tāda mērķa, ko tad lai es daru.’'»

«Es varu tev dot padomu tikai par tādām lietam, kuras es pats saprotu. Bet, ja tu meklē kādu augstāku gudrību, tad varu tev ieteikt veco vientuli Sou, kas dzīvo Gun-lun kalnos. Ļaudis runā, ka tas esot visgudrākais cilvēks pasaule. Viņs tevi

varēs labāki apmierināt nekā es.» .. .

Šis padoms bija jaunajam Vangam īsti pa prātam. Par talajiem Gun-lun kalniem ļaudis stāstīja tik daudz brīnumu, ka daudzi nemaz neticēja, ka_ tadi kalni pavisam ir pasaulē sastopami Tagad nu viņam bija iemesls pašam šos brīnumu kalnus uzmek ēt un tur satikties ar lādu slavenu vīru, ko ļaudis tura par gudrāko cilvēku pasaule.

Jaunais Vangs ari tūliņ taisījās ceļā un pēc ilgāka laika, pārvarēdams visādas ceļinieka grūtības, nonāca laimīgi pie liela kalnāja. Kalni bija ļoti augsti, un viņu ga­lotnes pārklātas ar mūžīgu ledu. Ielejās turpretī auga dažādi koki, cits par citu ga­rāki un resnāki, un arī visu-nevisādas puķes. Vangs, kas visu savu muzu bija nodzī­vojis apstrādātā Ķīnas līdzenuma, redzēja pirmo reiz lielus kalnus un mežus un atra­dās šeit itin kā pavisam citā pasaulē. Viņš aizmirsa visas ceļa grūtības un nezināja, kā nopriecāties par tēva drauga doto padomu. ___

Drīz vien bija uzmeklēts arī vecais vientulis Sou. Tas^ bija uzcēlis savu mājiņu vienā skaistā ielejā, ietaisījis tur savu sakņu dārzu un sastādījis visādus augļu kokus. Redzēdams svešo viesi, tas to ieveda savā istaba, lika atsēsties uz krēsla un uzrunāja

to laipnā balsi: «Pēc apģērba un valodas es redzu, ka tu esi nācis no tālienes. Kādēļ tu gan esi uzjēmies tādu garu ceļojumu?»

Vangs atbildēja: «Es nāku, vecais tēvs, pie tevis pēc padoma.» Tālāku viņš izstās­tīja, kāda saruna viņam bijusi ar tēva draugu.

«Manis dēļ gan tev nevajadzēja tik tālu ceļot. Maz es esmu pasaulē piedzīvojis, un arī mans grāmatu krājums, kā še redzi, nav nekāds lielais. Es arī neesmu nekāds daoists, kas nodarbojas ar maģiju un citām slepenām mācībām. Seit, kalnos, esmu nometies, tikai mieru meklēdams savām vecuma dienām. Agrāk man bija sava dzimta, sava māja un arī iekrāta nauda. Blēži nu bija sameklējuši viltus liecības, it kā es viņiem butu daudz naudas parādā, iesūdzēja mani tiesā, kur man bija jāpazaudē ne vien visa nauda, bet' ari māja. Pa tiesām braukādams, es biju dabūjis kādu lipīgu slimību. Pats gan es paliku vesels, bet nomira mana sieva ar visiem bērniem. Savā dzimtenē es biju palicis kā par apsmieklu un tādēļ pārnācu šeit, kalnos, dzīvot. Bagatības man nekādas nav, kādēļ nav arī vairs jābaidās no blēžu uzmācības. Tā arī tev varu ieteikt nedzīties pēc liekas bagātības, bet tikai godīgi strādāt savu darbu. Tava tēva draugs jau tevi gluži pareizi ar pamācījis, ka jaunam cilvēkam nevajaga atsvešināties no ļaudīm un pieklājības. Cik svarīga ļaužu dzīvē ir pieklājība, to jau mūsu svētais vīrs Konfūcijs ir izskaidrojis savos rakstos, kādēļ par to man vairs ne­būtu jārunā.»

«Es arī ticu, ka Konfūcijs māca tikai labu, bet pieklājība tomēr nesaskan ar patie­sību. Konfūcijs, bez šaubām, ir bijis gudrs vīrs, bet man ir grūti ticēt, ka viņš bijis ari svēts. Esmu lasījis dažus rakstus, ka viņš bijis tāds pat maldīgs cilvēks kā mēs visi citi.»

«Sie rakstītāji arī nav Konfūciju redzējuši un spriež tikai tā, kā viņiem izliekas. Kādēļ lai mēs ticam viņiem un ne lielākai mūsu zinātnieku daļai? Kāds īsti bijis pats Konfūcijs, paliek galu galā blakus lieta, jo mēs jau sekojam tikai viņa mācībai. Uz Konfūcija mācības ir dibināta visa mūsu ticība, mūsu valsts un mūsu kultūra. Jā nu mēs gribam atmest Konfūcija mācību, tad mums ir jārada ari cita valsts kārtība un cita dzīve. Šādas pārmaiņas nav domājamas bez lieliem nemieriem un asiņainiem ka­riem.»

«Man tomēr liekas, ka patiesība ir pārāka par ticību un vecām ierašām.»

«Tikai žēl, ka mēs nevaram atšķirt patiesību no māņiem. Tur es tev nekādu pa­domu nevaru dot. Netālu no šejienes ir veca, slavena klostera drupas. Reiz nemiera laikos esot šim klosterim uzbrukuši laupītāji, apkāvuši visus mūkus, nolaupījuši visas mantas un aizgājuši. Ja nu kāds nonākot pie tā klostera drupām, tad dažreiz tur atnākot kāda nokautā mūka gars un aizvedot ceļotāju pie paša Debestēva Sang-dī. Ja

11                    u tu tā centies pēc patiesības, tad izmēģini, vai ari tev neizdotos tikt tādā ceļā pie Sang-dī.»

Vangam tas padoms ļoti patika, un viņš drīz vien uzmeklēja sabrukušā klostera drupas. Tur nogājis, viņš atgūlās uz kāda liela drupu akmeņa, lai drusku atpūstos no kāpšanas pa kalniem. Visapkārt ap drupām bija izauguši lieli, gari koki. Gulēdams viņš skatījās gar koku galotnēm uz zilajām debesīm. Klausoties, kā putni dzied pa zariem un bites dūc pa gaisu, viņš aizvēra acis. Te viņam pienāca viens mūks klāt un aizveda tālāk uz vienu ļoti greznu pili. Iekšā ieejot, viņš tur redzēja uz brīnišķīga troņa sēdām vecu vīru dārgās valdnieka drēbēs. Viņš tūliņ nometās godbijīgi ceļos, un valdnieks viņu uzrunāja: «Vai tu esi tas Vangs, kas meklē pēc patiesības?»

«Jā, Jūsu majestāte, es tas esmu.» Valdnieks turpināja: «Cilvēkam pasaulē ir arī savs cilvēcīgs uzdevums, un nav labi, ja viņš grib savas robežas pārkāpt. īsto patie­sību cilvēka prāts nevar saprast, un pārāka dzīšanās pēc tās padara viņu tikai nelai­mīgu. Tas tev nedarīs nekādu prieku, ja tu zināsi patiesību par sevi pašu. Tu neesi pelnījis to lielo mantību, ko tu no sava tēva esi mantojis. Visa tā nauda nav sakrāta taisnā un godīgā ceļā, un viņas dēļ ir bijis jācieš simtiem nabaga cilvēku. Arī pēc gara dāvanām tu neesi tas vīrs, kam nāktos valdīt pār tādu lielu pasaules mantu. Taisni tava sulaiņa dēls, kas tev nepatīk neglītā izskata un ietiepīgās dabas dēļ, ir pārāks par tevi. Bet kam tev to visu vajadzēja zināt? Ej labāk uz māju, strādā savu darbu un priecājies tāpat kā citi cilvēki.» _

To dzirdēdams, Vangs paģība no liela uztraukuma. Kad viņš pamodas, tad viņš atkal atradās uz tā paša akmeņa, uz kura bija atgūlies. Viņš nevarēja saprast, vai visu to patiešām bija piedzīvojis jeb tikai redzējis brīnišķīgu sapni. Ilgāki viņš Gun-lun kalnos vairs nekavējās un steidzās tūliņ atpakaļ uz māju.

Mājā pārnācis, Vangs izdalīja visu savu lielo mantu labdarīgiem mērķiem. Labu summu naudas viņš dāvināja arī sava sulaiņa dēlam, kas nu visu savu laiku varēja veltīt grāmatām. Ar spīdošām sekmēm viņš izturēja vienu pārbaudījumu pēc otra, iestā­jās valsts dienestā un tapa ar laiku par slavenu valsts vīru.

Pats Vangs iestājās pie viena gleznotāja par mācekli. Netrūka viņam ne gara dā­vanu, ne uzcītības, tā ka drīz vien jau varēja pats gleznot bez kādas meistara palī­dzības. Ticis uz savām kājām, viņš tūliņ apprecējās, pelnīja ar savām skaistajām glez­nām lielu naudu un dzīvoja laimīgi.

Par patiesību viņš pēc tam vairs labprāt negribēja runāt.

No ķīniešu valodas tulkojis Pēteris Šmits

(Ķīniešu pasakas. Prof. P. Smita izvēlētas. R.; Valtera un Rapas A./S. izdevums, 1930, 26,—32. lpp.)

AKUTAGAVA RJUNOSKE

Slavenais japāņu 20. gs. rakstnieks Aku­tagava Rjūnoske1 (1892—1927) dzimis Tokijā pēc senas japāņu laika skaitīšanas Pūķa stundā (Pūķa stunda ir no 7 lidz 9 rītā), Pūķa dienā un Pūķa mēnesi (1. martā), tā­pēc viņu arī nosauca Rjūnoske (burt. — pūka palīgs). Akutagava ir atstājis milzīgu iespai­du uz japāņu literatūru. Viņš ir ģeniāls, sa­režģīts un pretrunīgs. Tā, kā rakstīja Aku­tagava, neviens nekad vairs neuzrakstīs.

Kā īsumā varētu raksturot Akutagavas daijradi? So rakstnieku interesēja cilvēka dvēseles gaismas un ēnas pasaule, aizlaidgais šais dvēseles kustībās un laika, eksis­tences un apstākļu noteiktais. Pārdomas par to izpaudās novelēs, stāstos, esejās, minia­tūrās un arī japāņu trīsrindēs — haiku. No dzīves Akutagava aizgāja pats trīsdesmit piecu gadu vecumā. Varbūt tāpēc viņš pa­

devās vājuma brīdim, ka nebija vairs spēka cīnīties ar savu nomācošo dvēseles slimību, ar ikdienu, kas bija kļuvusi par apgrūtinā­jumu, ar bailēm no vientulības. Viņš dzī­voja — īpaši pēdējos gados — it kā atkaili­nātiem nerviem.

Ķrājumu «Pundura vārdi» Akutagava rak­stīja savas dzīves pēdējos gados (1923— 1926). Miniatūrās un aforismos atklājas lielā japāņu rakstnieka pārdomas, kuras viņš stei­dzās fiksēt, it kā sajuzdams tuvās nāves elpu. Miniatūrā «Sīkumi» Akutagava raksta: <rLai dzīve būtu laimīga, ir jāmīl sīkumi — mākoņu gaisma, bambusu šalkoņa..» Bet tas nebūtu Akutagava, ja tālāk nesekotu rinda: «■.. dažādos sīkumos ir jājūt tās sāpes, ko jūt ellē iekritušais.» Sajā miniatūrā Akutagava kā tēlu izmantojis Basjo slaveno haiku:

Mūžvecs dīķis.

Klusumā ielēca varde.

Ūdens skaņa.

«•Pundura vārdos» atklājas rakstnieka cen­tieni pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, — kā dieva un velna veidolu vidusceļu, harmo­nisko, pareizo ceļu. Akutagava ticēja, ka var būt stiprs un laimīgs, ja var atrast pareizo ceļu. Akutagavas moku avots bija tas, ka pats viņš to nespēja.

Akutagava rakstīja laikā, kad Japānas lite­rārajā dzīvē ielauzās komercijas vējš. Izdev­niecības «Kodansja» dibinātājs Noma Seidzi (viņu sauca arī par Japānas žurnālu karali) diktēja savus noteikumus, kas un kā būtu jāraksta. Par to viņš maksāja. Un daudzi sāka sacerēt publikas gaumei piemērotus, iz­devēja pasūtītus darbus. Ievērojamākie rakst­nieki, to skaitā ari Akutagavas draugi, šajā literārās komercijas laikā sāka organizēt t. s. <rliterārās fabrikas» — studenti viņiem rakstīja sižetus un melnrakstus. Lēto kārdi­nājumu un naudas spožuma haosā Akutaga­va Rjūnoske bija viens no tiem, kuriem neko nevarēja diktēt. Viņš rakstīja tikai tā, kā juta.

Krājums <rPundura vārdi» sastāv no 251 aforisma un miniatūras, tas atzīts par vienu no Akutagavas daiļrades virsotnēm, kurā ar pārsteidzošu daudzveidību atklājas rakst­nieka pārdomas par dzīvi, kultūru, civilizā­ciju un cilvēku.

1 Vārds un uzvārds ir doti tādā secībā, kā pie­ņemts Japānā: pirmais — uzvārds, otrais — vārds.

ZIRNEKĻA PAVEDIENS

Reiz Buda vienatnē pastaigājās gar Lotosu dīķi Paradīzē. Dīķī zie- došie lotosi bija pērļaini balti, no ziedu zeltkrāsas vidiņiern gaisā ne- pārtraukti vēsmoja neizsakāmi brī- nišķa smarža. Paradīzē bija rīts. Pēc brīža Buda apstājās pie Lo- tosu dīķa un pēkšņi starp lotosu lapām, kas viscaur klāja ūdens virsmu, dziļdziļi lejā kaut ko ie- raudzīja. Paradīzes Lotosu dīķis atradās tieši virs pekles bezdibeņa, tāpēc jo skaidri caur dzidri caur- spīdīgo ūdeni kā caur palielināmo glāzi varēja redzēt pekles Adatu kalnu un Stiksas upi. Būdas skatiens apstājās pie kāda vīra, vārdā Kandata. Elles dziļu- mos kopā ar citiem grēciniekiem, kas tur čumēja un mudžēja, bija arī šis vīrs — izdaudzināts garna- dzis un laupītājs. Ļaundarības viņš bija pastrādājis dažnedaža- das, dedzinājis mājas, nogalinā- jis cilvēkus. Un tomēr Buda atmi- nēja arī kādu labu viņa darbu. Vienreiz šis Kandata, caur dziļu mežu iedams, ceļmalā rāpojām bija pamanījis zirneklīti. Kandata jau taisījās zirnekli samīt, taču negaidot pārdomāja: «Tik mazs, bet dzīva radība vien ir, velti tādam dzīvību atņemt būtu žēl.» Un tā Kandata pažēloja zirnekli, atstāja to dzīvu. Buda, vērodams elles ainu, atcerējās, ka šis vīrs izglāba dzīvību zirneklim, un nolēma glābt vīru no elles, ja vien tas būs iespējams. Pa- vēries apkārt, Buda sev blakus pamanīja paradīzes zirnekli, kas karināja skaistu sudraba pavedienu uz zaļam nefrītam līdzīgās lotosa lapas. Buda uzmanīgi paņēma šo pavedienu un nolaida to lejā starp pērļaini balta- jiem lotosu ziediem elles bezdibenīgajos dziļumos. Pekles dibenā Asins dīķī Kandata kopā ar citiem grēciniekiem te uz­peldēja, te atkal nogrima. Visapkārt, cik vien tālu sniedza skats, bija pilnīgi melna tumsa, kurā tik reizēm blāvi iemirdzējās baismīgā Adatu kalna adatas. Nav pat vārdu, kas spētu izteikt šīs vietas bezcerību. Klu­sums te bija kā kapā, vien laiku pa laikam atskanēja klusas nopūtas. Grēcinieki bija tā izmocīti visādās elles mocībās, ka, liekas, tiem vairs ne­bija spēka pat raudāt. Tāpēc arī Kandata, lielais garnadzis un laupītājs, gluži kā pārējie, skaņu neizdvešot, asinīm aizrijies, kā pusdzīva varde locījās Asins dīķī.

Vienbrīd Kandata, neviļus pacēlis galvu, paskatījās debesīs virs Asins dīķa. Tāltālu no debesu augstumiem klusajā tumsā virs paša Kandatas kā šaurs, mirdzošs stars lejā klusi, it kā baidīdamies, ka to neierauga citi grēcinieki, laidās sudrabains zirnekļa pavediens. Kandata, to ierau­got, no prieka sasita plaukstas. Nav šaubu, ka, turoties pie šī sudra­bainā pavediena un cītīgi rāpjoties uz augšu, varēs izrāpties ārā no elles. Un, ja veiksies, uzrāpsies vēl paradīzē… Un tad jau viņš būs glābts — neviens viņu vairs nedzīs uz Adatu kalnu un neslīcinās Asins dīķī.

Abām rokām cieši satvēris zirnekļa pavedienu, Kandata, cik spēka, sāka rāpties uz augšu. Viņam kā pieredzējušam zaglim tā bija pierasta lieta.

Bet attālums starp elli un paradīzi ir desmitiem tūkstošu ri1 , tāpēc, lai kā arī steigtos, līdz augšai tik ātri nevarēja vis tikt. Kādu laiku rāpies, Kandata pagura, vairs nevarēja pavilkties uz augšu. Viņš nolēma atpūs­ties un, ieķēries zirnekļa pavedienā, palūkojās lejā.

Jā, cītīgā rāpšanās bija to vērta — Asins dīķis, kurā pats vēl nesen mocījās, jau nemanāmi izzudis tumsā. Arī blāvi mirdzošais baismīgais Adatu kalns nu ir zem Kandatas. Ja viņš rāpsies tikpat cītīgi kā līdz šim, tad, iespējams, tā lieta būs vieglāka, nekā viņš bija domājis. Un Kandata, abām rokām turoties pie pavediena, sāka smieties, beidzot pēc daudziem gadiem atguvis savu balsi: «Izdevās! Izdevās!»

Un tad viņš pēkšņi pamanīja — viņam paka] pa zirnekļa pavedienu rindā kā skudriņas rāpās neskaitāmi daudz grēcinieku. Aiz pārbīļa un izbrīna Kandata, acis izvelbis, muti pavēris, vien skatījās. Sis smalkais zirnekļa pavediens — labi, ka notur viņu, kur nu vēl tos pārējos! Ja pavediens pārtrūks, cauri ir — ar tādām pūlēm tik tālu ticis, un nu jāgāžas atpakaļ peklē. Tas būtu briesmīgi! Kamēr Kandata tā prātoja, grēcinieki bariem līda ārā no tumšā Asins dīķa un sparīgi rāpās uz augšu pa mirdzošo, šauro kā stars zirnekļa pavedienu. Kaut kas ir jā­dara, citādi pavediens pārtrūks un viņš iegāzīsies atpakaļ ellē. Un Kan­data no visa spēka iebļāvās: «Ei, grēcinieki! Tas ir mans pavediens! Kas jums ļāva rāpties? Visi zemē! Zemē!»

Šajā brīdī zirnekļa pavediens džinkstēdams pārtrūka tieši tur, kur, pa­vedienā ieķēries, turējās Kandata. Nespēja Kandata ne muti ieplest, kad viņš, vējā virpuļodams kā vilciņš, tenteriski iegāzās atpakaļ pekles bez­dibenī. Un tikai īss paradīzes zirnekļa pavediens kā šaurs, mirdzošs stars šūpojās bezzvaigžņu, bezmēness debesīs.

Buda, stāvot pie Lotosu dīķa paradīzē, vērīgi visu noskatījās no sā­kuma līdz beigām. Kad Kandata kā akmens iegāzās Asins dīķī, Buda ar bēdīgu seju turpināja savu pastaigu. Kandatam bija cieta sirds, tā ne­pazina žēlsirdības — no elles šis vīrs bija gribējis izmukt viens pats. Par to viņš arī saņēma sodu, iegāzdamies atpakaļ peklē. Cik kaunpilna aina pavērās Būdas skatam!

Paradīzē lotosi ziedēja nesatricināmā mierā. To pērļaini baltie ziedi šūpojās pie Būdas kājām, un no lotosu zeltkrāsas vidiņiein visapkārt gaisā vēsmoja neizsakāmi brīnišķa smarža. Paradīzē tuvojās dienasvidus.

No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte

1 ri — japāņu garuma vienība (1 ri — 3,927 km) — tulk.

Sakarā ar to, ka pēdējā laikā mūsu ciemā kirisitanu1 ticības pie- kritēji, nodarbodamies ar ķecerī- bām, izraisa apjukumu cilvēku prā- tos, uzskatu par savu godpilnu pie- nākumu sīki jo sīki darīt zināmu visu, ko es šajā lietā pats savām acīm esmu redzējis un savām au- sīm dzirdējis, izsakot noteiktu ce- rību, ka attiecīgajām varas iestā- dēm labpatiksies ņemt to vērā. Un tā ziņoju, ka šī gada trešā mēneša septītajā dienā pie manis mājā ie- radās šī ciema zemnieka Josaku atraitne, vārdā saukta Sino, un, pastāstījusi, ka viņas deviņi gadi vecā meita Sato smagi saslimusi, griezās pie manis ar ļoti sirsnīgu lūgumu izmeklēt slimnieci. Augšminētā Sino ir zemnieka Sobeja trešā meita, kas pirms des- mit gadiem stājās laulībā ar Jo- saku un dzemdēja no viņa meitu Sato, taču vīrs drīz vien šķīrās no dzīves, bet Sino otrreiz vairs neizgāja pie vīra un pārtika, pelnot iztiku ar aušanu un dažādiem dienas darbiem. Pec Josaku nāves, nez kādu maldu mudināta, viņa pilnīgi pievērsās kiri- sitanu ticībai, ļoti bieži apciemojot kaimiņu ciemā dzīvojošo baterenu2 vārdā Rodrige, tādēļ mūsu ciemā daudzi ļaudis baumoja, ka Sino esot šī baterena mīļākā, un šādā vai tādā veidā izteica viņai savu nosodī- jumu. Arī viņas māsas un brāļi, bet pirmkārt pats tēvs Sobejs, vērsās pret viņu ar dažādiem pārmetumiem, cenšoties pierādīt, ka no deusu3 nav sagaidāma nekāda svētība, taču viņa to visu neņēma vērā, bet dienu un naktij to vien darīja, kā kopā ar savu meitu Sato skaitīja lūgsnas, nometušās ceļos pie viņu ticības krustveida svētā amuleta, ko viņi sauc par kurusu.4 Sino sāka nevērīgi izturēties pret savu pienākumu apmeklēt nelaiķa vīra Josaku kapu, tādēļ viņas tuvie un tālie radi pārtrauca ar viņu jebkuras radnieciskas attiecības. Ļaužu saietos jau tika spriests, vai viņa vispār nebūtu padzenama prom no ciema.  Ņemot vērā visu te minēto, neraugoties uz viņas izmisīgajiem lūgu­miem, es paskaidroju, ka slimnieci izmeklēt nekādā gadījumā nevaru. Tad viņa, asaras lejot, devās atpakaļ uz savām mājām, bet jau nākošajā rītā, mēneša astotajā dienā, atkal ieradās pie manis, nerimtīgi lūgdamās: «Visu mužu būšu pateicīga par jūsu labestību. Es ļoti ļoti lūdzu — esiet žēlīgs un neatsakieties izmeklēt manu slimnieci.» Un, lai gan es visādi atteicos, viņa neņēma vērā manus vārdus, bet galu galā raudādama no­krita uz grīdas manas mājas priekštelpā, rūgti pārmetot man: «Dziedi-

nātāja pienākums ir ārstēt cilvēku kaites, tādēļ es nekādi nespēju ap­jēgt, kā jūs drīkstat neuzklausīt mani, kad es tā lūdzu par savu smagi slimo meitiņu!» Es viņai atbildēju: «Jūsu teiktajam visādā ziņā ir liela taisnība, bet nevar sacīt, ka arī tam, ka es atsakos ārstēt jūsu slimnieci, nebūtu nekāda pamatojuma. Es to nedaru tādēļ, ka jūsu uzvedība jau sen ir gaužām nepievilcīga, it sevišķi tai ziņā, ka jūs allaž ceļat neslavu man un pārējiem ciema ļaudīm, ka mēs, pielūgdami mūsu godājamos die­vus un Būdas, esot nelabā apsēsti, kas man ir kļuvis zināms no drošiem avotiem. Kā tad jūs, būdama tik taisna un šķīsta, tagad griežaties pie manis, sātana apmātā, ar lūgumu izārstēt jūsu smagi slimo meitu? Šajā lietā tad jau jums jāgriežas pie deusa, kuru jūs tik centīgi pielūdzat. Bet, ja jūs tomēr vēlaties, lai es apskatu slimnieci, tad jums tagad un arī turpmāk uz visiem laikiem jāpiekrīt, ka pievēršanās kirisitanu ticībai bijuši maldi. Ja jūs tā neesat ar mieru, tad, lai cik reižu jūs atkārtotu, ka ļaužu ārstēšana ir žēlsirdības arods, es nelokāmi atteikšos sniegt pa­līdzību, jo arī man ir bail no manu dievu un Budu lāstiem un soda!» Tā es viņu pamācīju, un Sino acīmredzot nonāca pie slēdziena, ka viņai nav te ko iebilst, tādēļ skumīgi gāja mājup. Nākošās — devītās dienas agrā rītā lietus sāka gāzt kā ar spaiņiem, tādēļ kādu laiku ciema ielās nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un tieši šajā laikā, proti, zaķa stundā5 , Sino bez lietussarga, izmirkusi slapja kā žurka, atkal ieradās manā mājā un atkārtoti nemitīgi lūdza apmeklēt viņas meitu, taču es sacīju: «Lai gan neesmu dižais samurajs, bet tikai nožēlojams «garpiedurknis», taču arī man nav divu vārdu, tātad es nevaru atsaukt agrāk teikto. Tādēļ izvēlieties, kas jums ir svarīgāks — meitas veselība, vai deusu, jo no viena jums būs jāatsakās.» Šoreiz, noklausījusies manis teikto, Sino izturējās kā prātā jukusi — nometusies ceļos, tā atkal un atkal, salikusi rokas kā lūgšanā, sita pieri pret zemi un, žēlabaini šķukstot, smagi izelsoja: «Jūsu vārdiem ir tūkstoš, desmit tūkstoš reižu tais­nība, taču kirisitanu ticība māca: ja es kaut vienu reizi atkāpšos no tās, tad uz mūžu mūžiem aizies bojā ne tikai mana miesa, bet arī dvēsele. Ļoti lūdzu, jūtiet kaut nedaudz līdzi manām sirds sāpēm, esiet visžēlīgs kaut vai pret mazo meitiņu!» Un, lai gan viņa bija ķecerīgās ticības pielūdzēja, tomēr mātes jūtās viņa neko neatšķīrās no citām sievietēm, bet es, kaut gan jutu pret viņu personisku līdzjūtību, tomēr stingri pie­turējos pie tā prātīgā pamatojuma, ka man nav tiesību noiet no taisnī­guma ceļa, tādēļ atkal atgādināju, ka, lai ko viņa stāstītu, ārstēt bērnu nekādi nevarēšu, iekams viņa nebūs atteikusies no savas ticības. Tad Sino, nebilstot ne vārda, kādu brīdi cieši raudzījās man sejā. Pēkšņi viņa, asarām līstot, pieplaka pie manām kājām un kaut ko odam līdzīgi sīca, taču tieši tajā brīdi ārā ar jaunu spēku sāka gāzt lietus, kas neļāva man saklausīt viņas vārdus, tādēļ biju spiests vairākas reizes pārjautāt, līdz beidzot skaidri sadzirdēju: «Labi, ja nekas cits nelīdz, tad esmu spiesta atteikties…» Bet tad es iebildu, ka nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par šāda solījuma izpildi, bet tāda liecība katrā ziņā ir jā­uzrāda. Te Sino, nesakot ne vārda, izņēma no azotes savu kurusu, nolika to priekštelpā uz grīdas un lēnām trīs reizes uzkāpa tam virsū ar kāju. Sajā brīdī viņa izskatījās jau diezgan mierīga un arī asaras bija no­žuvušas, tikai acis, kas vēl arvien raudzījās zem kājām nosviestajā kurusā, atgādināja ar drudzi sirgstoša cilvēka skatienu, tādēļ gan man pašam, gan manam kalpam un citiem mājiniekiem neviļus kļuva neomu­līgi.

Ta ka mans noteikums bija izpildīts, es nekavejoties liku kalpam uzcelt uz muguras zāļu lādi un, par spīti lietusgāzēm, kopā ar Sino devos uz viņas mitekli. Tur, ļoti šaurā kambarītī, pavisam vientuļa gulēja slimā Sato, ar guļasvietas galvgali pavērstu uz dienvidu pusi. Tik tiešām, viņas ķermenis bija sveloša karstuma apņemts, un likās, ka meitene ir tuvu nemaņai. Ar savu novārgušo roķeli viņa nepārtraukti vilka gaisā krusta

zīmes, pavadot tās ar saucienu «harureja»6 un priecīgiem smaidiem. Iepriekš minētais vārds «harureja» ir kirisitanu lūgsna, ar kuru tiek sla­vināta šīs ticības dievība. To, raudādama pie slimnieces galvgaļa, man iz­skaidroja Sino. Nekavējot laiku, es apskatīju slimnieci un nešaubīgi sa­pratu, ka viņa sirgst ar brūces cērtošo aukstumu7 , turklāt slimība jau krietni ielaista, tādē] bija skaidrs, ka viņa jau šai pašā dienā var aiziet no dzīves, un man neatlika nekas cits, kā pateikt to Sino. Tad šī sieviete, šķiet, atkal ieslīga vājprātā. «Es atteicos no ticības tikai aiz tā iemesla, ka mana vienīgā kvēlā vēlēšanās bija glābt bērna dzīvību. Bet, ja mana meitiņa tomēr nomirs, tad iznāk, ka nekādu labumu šī atteikšanās man nav devusi un mans upuris izrādījies veltīgs. Lūdzu izprast manis — no svētā deusu novērsušās — sirdsēstus un kaut ko darīt, lai mans bērns paliktu dzīvs…» Viņa nemitīgi lūdzās, līdz zemei klanoties ne tikai pret mani, bet arī mana kalpa priekšā, taču izārstēt slimnieci nebija cilvēka spēju robežās, tādēļ es varēju dot vienīgi dažādas pamācības, cenšoties viņu pierunāt nespert vēl kādus kļūmīgus soļus, un, visbeidzot, atstājis trīs devas zāļu uzlējuma, jau grasījos doties atceļā, jo, par laimi, arī lietus tajā brīdī bija pierimis, taču Sino ieķērās manā piedurknē, neparko nelaida to vaļā un kustināja lūpas, it kā vēlēdamās kaut ko teikt, bet nespēja izteikt ne vārda. Pēkšņi manu acu priekšā viņa sāka pārvērsties sejā un raustīdamās zaudēja samaņu. Šāds negaidīts notikuma pavēr­siens noveda mani dziļā apjukumā, tomēr ar kalpa palīdzību es tūdaļ centos dabūt viņu pie samaņas, taču viņa jutās pārāk vārga, lai spētu piecelties kājās, tikai žēlojās: «Nu ir pavisam skaidrs, ka galu galā savas mazdūšības dēļ esmu uz visiem laikiem zaudējusi abus — gan meitu, gan visudārgo deusu!» Tā bēdājoties, viņai atkal sāka plūst asa­ras, un, lai gan es visādi centos mierināt, viņa, šķiet, nemaz neklausījās manos vārdos, un, tā kā meitas slimības stāvoklis neviesa nekādas ce­rības, tad vienīgais, ko man atlika darīt, bija kopā ar kalpu steigties atpakaļ uz savām mājām. Tajā pašā dienā, pēc auna stundas8 , pārbau­dot ciema stārasta Cukagosi Jadzaemona kunga cienījamās mātes vese­lības stāvokli, no viņa uzzināju, ka Sino meita mirusi, bet pati Sino aiz lielām bēdām sajukusi prātā. Spriežot pēc Jadzaemona kunga teiktā, Sato šķīrusies no dzīves apmēram stundu pēc manas aiziešanas, bet Sino jau čūskas stundas9 sākumā kļuvusi vājprātīga. Apskāvusi meitas pīšļus, viņa skaļā balsī barbaru valodā skaitījusi kaut kādas lūgsnas. Varu tikai vēl piebilst, ka šo notikumu aculiecinieki bez Jadzaemona kunga bijuši ari godājamie ciema iedzīvotāji Kaemona kungs, Togo kungs, Dzibeja kungs un vēl daži citi, tādēļ nevar būt nekādu šaubu, ka viss iepriekš teiktais tā arī noticis.

Nākošajā — mēneša desmitajā dienā jau no paša rīta līņāja sīks lie­tutiņš un pūķa stundas10 beigās nogranda pavasara pērkons, bet, kad debesis uz īsu brīdi noskaidrojās, mūsu ciema godājamais samurajs Janase Kindzjūro kungs atsūtīja man zirgu, lai es varētu ierasties izmek­lēt slimnieku. Es nekavējoties kāpu zirgam mugurā un izjāju no savas mājas. Jājot garām Sino mājai, ieraudzīju tur lielu zemnieku pūli, kas, drūzmēdamies un skaļi klaigādams «Ak, šis baterens! Ak, šie kirisitani!», aizsprostoja ceļu tik lielā mērā, ka zirgs pat kāju nevarēja uz priekšu paspert, tādēļ es, sēdēdams zirgam mugurā, pa Sino mājas plaši atvēr­tajām durvīm varēju ieskatīties iekšā. Tur ieraudzīju vienu rudmati un trīs japāņus — visi tērpušies kā mūki melnās drēbēs. Rokās tie turēja kurusus un kaut ko līdzīgu kvēpināmo zāļu traukiem un visi kā vienā balsī sauca: «Harureja! Harureja!» Bet pie rudmatainā vīra kājām, meitu Sato apskāvusi, ar izspūrušiem matiem kā nemaņā tupēja Sino. Manas acis it sevišķi nobiedēja tas, ka Sato, ar abām rokām cieši apskāvusi Sino kaklu, savā bērnišķīgajā balsī pārmaiņus sauca gan mātes vārdu, gan atkal daudzināja: «Harureja!» Taisnību sakot, es vēroju to visu no attāluma, tādēļ bija grūti saskatīt visus sīkumus, tomēr meitenes sejas

krāsa likās visai veselīga. Vēl es pamanīju, ka reizēm, atlaidusi rokas no mātes kakla, meitene taisīja tādas kustības, it kā gribētu satvert dū­mus, kas pacēlās gaisā no jau minētajiem kvēpināmo zāļu traukiem. No­kāpis no zirga, es sīki iztaujāju ciema ļaudis par Sato augšāmcelšanos. Izrādījās, ka šorīt tas rudmatainais baterens Rodrige, japāņu irumanu" pavadīts, no kaimiņu ciema ieradies Sino mājās un noklausījies viņas grēksūdzi. Tad visi kopā, godinot savas ticības augstāko dievību, skai­tījuši kaut kādus burvju vārdus, kvēpinājuši dīvainu svešzemju vīraku un slacījuši visapkārt svēto ūdeni, no kā Sino prāts pats no sevis no­mierinājies, bet Sato drīz vien augšā cēlusies. Par to man pastāstīja šausmu pārņemtie zemnieki. No seniem laikiem ir zināms ne mazums gadījumu, kad miruši cilvēki atkal atdzīvojušies, taču tas noticis tikai tādos gadījumos, ja viņi ar degvīna vai dabas izgarojumiem bija sain­dējušies, bet, ka cilvēks līdzīgi Sato būtu augšāmcēlies pēc nāves, ko izraisījis brūces cērtošs aukstums, līdz pat šai baltai dienai vēl nekad nav dzirdēts, tādēļ jau no tā vien ir skaidrs, ka visa šī lieta ir kirisitanu ķecerību pārpilna. It sevišķi gribu uzsvērt, ka, baterenain ciemā ierodo­ties, nepārtraukti grandējuši pavasara pērkona grāvieni, kas liek domāt, ka arī debesīm viņš ir nīstams. Bet par to, ka Sino ar meitu Sato jau tai pašā dienā kopā ar baterenu Rodrigi pārvākusies uz kaimiņu ciemu un, pateicoties Dzigendzi tempļa pārziņa Ņikkana kunga gādībai, Sino māja noplēsta un sadedzināta, attiecīgajām varas iestādēm jau ir ziņojis ciema stārasts Cukigosi Jadzaemona kungs, tādēļ es steidzos sīki izklās­tīt tikai to, ko man pašam gadījās redzēt un dzirdēt. Bet, ja es būšu kaut ko palaidis garām neatzīmējot, tad papildus darīšu to zināmu jau tuvā­kajās dienās, taču pašreiz ar šo savu ziņojumu noslēdzu.

Ijokuņi apgabala Uvagori pagasta ciema

dziednieks Ogata Rjosajs

(Sī Akutagavas novele datēta ar 1917. gada 7. decembri)

No japāņu valodas tulkojis Edgars K.atajs

1 Kirisitans — kristīgais (no portugāļu chrisiao)

2  Baterens — tēvs (no portugāļu padre)

3  Deusu — Dievs (no portugāļu Deus)

4  Kurusu — krusts (no portugāļu cruz)

5  Zaķa stunda — laiks no pulksten 5 līdz 7 rītā

6  Harureja (pareizāk — hareruja) — aleluja

7  Brūces cērtošs aukstums — ta senā Japana sauca vēdera tīfu

8  Auna stunda — laiks no pulksten 1 līdz 3 diena

9  Čūskas stunda — laiks no pulksten 9 līdz 11 rītā

10 Pūķa stunda — laiks no 7 līdz 9 rītā

n Iruman — novicis, klostera brālis (no portugāļu irmao)

Sīkumi

Lai dzive būtu laimīga, ir jāmīl sīkumi ■— mākoņu gaisma, bambusu šalkoņa, zvirbuļu čiepstēšana, gājēju sejas; dažādos sīkumos ir jāsajūt saldais dzīves aromāts …

Lai dzīve būtu laimīga? Bet, lai iemīlētu sīkumus, to dēļ ir jācieš. Varde, kas dārzā ielēca vecā dīki, sasita simtgadu skumjas. Bet varde, kas izlēca no vecā dīka, varbūt ieguva simtgadu skumjas. Jā, tiešām, visa Basjo dzīve ir bijusi viena vienīga izprieca, un tomēr ikviens sapra­tis, ka tā bija arī Kristus ciešanu pilna dzīve.

Lai kaut mazliet mēs spētu izjust prieku par dzivi, mums kaut mazliet ir arī jācieš.

Lai dzīve būtu laimīga, ir jājūt sāpes šo sīkumu dēļ. Mākoņu gaisma, bambusu šalkoņa, zvirbuļu čiepstēšana, gājēju sejas — dažādos sīkumos ir jājūt tās sāpes, ko jūt ellē iekritušais.

Brīvā griba un liktenis

Ne tikai brīvai gribai un liktenim, bet arī dievam un velnam, skaistu­mam un neglītumam, drošsirdībai un bailēm, saprātam un ticībai — vi­sam ir jābūt līdzsvarā kā svaru kausos. Seno laiku gudrie šādu attieksmi sauca par vidusceļu. Esmu pārliecināts, ka bez veselīgā saprāta nevar iegūt nekādu laimi. Un, pat ja arī gribētu, tad tā būtu tāda laime, kad ir jācieš sakostiem zobiem — gluži kā aukstumā vēdinoties ar vēdekli vai svelmainā karstumā uzpūšot uguni.

Liktenis

Pārmantojamība, vide, nejaušība — lūk, trīs faktori, kas nosaka mūsu likteni. Kas priecājas — labi vien ir, lai priecājas, bet tiesāt citus ir paštaisni.

Izsenis starp tiem, kas aizraujas ar azarta spēlēm, nav pesimistu. Tas tikai norāda uz azarta spēļu pārsteidzošo līdzību ar cilvēku dzīvi.

Pacietība

Pacietība ir romantiska verdzība.

Talants

No talanta mūs šķir tikai viens solis. Mūsdienu paaudzes parasti ne­saprot, ka šis viens solis ir tūkstoš ri garumā. Savukārt nākamās paau­dzes ir aklas, lai redzētu, ka vienā solī ir tūkstoš ri. Tāpēc laikabiedri talantu nogalina, bet nākamās paaudzes talanta priekšā kūpinās vīraku.

3 — 1168

Talanta traģēdija ir tā, ka tam tiek piešķirta «maza, bet ērta un mija» slava.

Viduvējība

Viduvējs darbs, pat ja būtu ievērojams, ir kā istaba bez logiem. Ne mazākā mērā tas neatklāj cilvēka dzīves panorāmu.

Iecere

Darit ne vienmēr ir grūti. Parasti ir grūti izvēlēties. Vismaz izvēlēties to, ko būtu vērts darīt.

Mani mīļākie darbi

Mani mīļākie darbi — es domāju literāros darbus — ir tie, kuros tomēr var just, ka autors ir cilvēks, cilvēks ar smadzenēm, sirdi un istām jū­tām. Bet, par nelaimi, lielākā daļa rakstnieku ir sakropļoti, viņiem pie­trūkst kaut kā no tā. (Tas nebūt nenozīmē, ka nebūtu jānoliecas kāda dižena sakropļotā priekšā.)

Dostojevskis

Dostojevska romāni ir dažnedažādu karikatūru pārpilni. Bet nešaubīgi var teikt, ka gandrīz visas tās iedzītu grūtsirdībā pašu sātanu.

Flobērs

Tas, ko atklāja Flobērs, ir skaista garlaicība.

Mopasāns

Mopasāns ir kā ledus. Reizēm līdzīgs stiklenei.

Po

Po, pirms radija sfinksu, izstudēja anatomiju. Noslēpums, kas šausmās lika nodrebēt nākamajām paaudzēm, slēpjas šai izpētē.

Strindbergs

Viņš zināja visu. Vēl vairāk — visu to, ko zināja, viņš bez kautrēšanās arī izpauda. Bez kautrēšanās … Un tomēr nē, viņš, tapat ka mēs visi, bija ari apdomīgs.

Rakstnieks

Ir noziegums, ja cilvēks, kas ir iecerējis veltīt savu dzīvi literārai daiļ­radei, kaunas pats no sevis. Sirdī, kas sevis kaunas, nekāds savdabības dēsts neizaugs.

*

Katram rakstniekam piemīt galdnieka pašcieņa. Tas nav nekas apkau­nojošs. Katram galdniekam savukārt piemīt rakstnieka pašcieņa.

Rakstnieki visapkaft ir atvēruši savas bodītes. Es nepārdodu savus dar­bus? Jā gan — kad nav pircēju vai tad, kad var ari nepārdot.. .

Ētika

Stiprais balsta morāli. Vājo morāle lutina. Morāles spaidus izjūt tas, kas vienmēr stāv starp stipro un vājo.

Aizņemtība

Mās no mīlestības glābj ne tik daudz saprāts, cik mūsu aizņemtība. Lai būtu ideāla mīlestība, vairāk par visu vajag brīvu laiku. Atcerēsimies seno laiku mīlētājus: Verters, Romeo, Tristāns — visi viņi bija darbā neaizņemti cilvēki.

Bērns

Mēs nekaunamies par savu muļķību vai vienaldzību, kad esam kopā ar mazu bērnu, suni vai kaki.

Brīvība

Liberālisms, brīva mīlestība, brīva tirdzniecība … Diemžēl katras brī­vības kausā ir piejaukts daudz ūdens. Turklāt visbiežāk — sastāvējies ūdens …

Cilvēciski

Cilvēkus raksturo tas, ka viņi izdara kļūdas, kuras nekādā gadījumā neizdarītu dievi.

Vīrietis

Kopš seniem laikiem vairāk par mīlestību vīrietis ciena darbu. Ja kāds par to šaubās, lai palasa Balzaka vēstules. Balzaks grāfienei Ilauskai rakstīja: «Ja šo vēstuli pārskaitītu honorārā par manuskriptu, cik gan franku tā maksātu!»

Es

Mati nav sirdsapziņas. Man ir tikai nervi.

Tauta

Gan Šekspīrs, gan Gēte, gan Li Taibo, gan Čikamacu Mondzaemons1 aizies bojā. Bet māksla tautā atstās sēklu. Es 1923. gadā rakstīju: «Lai saplīst jašma, bet paliek bruņurupucis.» Arī šodien es domāju tāpat.

No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte

1 čikamacu Mondzaemons — 17. gadsimta japaņu dramaturgs — tulk.

HAIKU

Masaoka Siki

Budistu mūks,

Nesagaidījis mēnesi, Atgriežas templī.

Tonomura Usuitoko

Dieva priekšā Viena magone nobirst, Nobirst liesmojoša.

Takano Sudzjū

Zirnek|a pavediens Aizvilkts priekšā Lilijas smaržai.

Takahama Kjosi

Tālu kalnos kāds Avotā mazgā matus —

Dievs arī to zin.

Nakamura Kusatao

Sienāzis —

Kad atkāpšanās ceļa nav, Paveras īstais Ceļš.

Hirahata Seito

Sikspārņi izlido,

Rietumos saules riets, Austrumos uzlec mēness.

Macuo Basjo

Nokrīt tauriņš,

Mirdzot no zāles Paceļas spīgulis.

Hasimoto Takako

Kad vientulībā

Man aizsmeldzas sirds, —

Atveras magones.

Iida Dakocu

Rasa batātēs Kalnu grēdas ēnu Iztaisno.

Macune Tojodzjo

Ar ceļinieku kopā Ari skudra ierāpo Gaismas templī.

Avano Seiho

Poēnes — simt, Divsimt, trīssimt Vārti ir vieni.

Jamaguči Sodo

Dzeguzes balss Arā no koka aicina Dievību.

Vatanabe Suiha

Vasaras mēness — Zīdtauriņi kokonos Paslēpjas dziļāk.

Kavabata Bosja

Tas viss ir tikai

Mī]ā Būdas hieroglifs —

Paradīze, nirvāna.

Tomijasu Fūsei

Kā solījums gaišs Vientuļnieka pavasari Uzzied kamēlija.

Isida Hakjo

Dārzā, kur skan lūgsna, Smiltīm novārtīta,

Aizrāpo slieka.

Kavabata Bosja

Baltajā rasā Rīta saules stariem Sākums un gals.

Kato Sjūsons

Zilpelēkā kaija —

Dzīvē bez mājas,

Nāvē bez zārka.

No japāņu valodas atdzejojusi Guna Eglīte

III it ijk

Kavabata Jasunari (1899—1972), viens no izcilākajiem 20. gadsimta japāņu rakstniekiem, 1968. gadā saņēma Nobela prēmiju «par literāro meistarību, ar dziļu izjūtu atspoguļojot japāniskā domāšanas veida būtību». Viņa darbos («Dejotāja no Idzu», 1926; «Sniegu valstībā», 1937; «Tūkstoš dzērvju», 1951; «Kalna balss», 1953 ii. c.) atklājas japāņu pasaules uz- tveres savdabība un kultūras tradīcijas skaistums. Nobela prēmijas saņemšanas runu izci- lais rakstnieks nosauca — «JAPĀNAS SKAISTUMS un es», ar to vēlēdamies uz- svērt, ka Nobela prēmija caur viņa garu un rokām patiesībā pienākas viņa tautas kultūras garam, kurš, no paaudzes pa- audzē pārmantots, ir dzīvs joprojām. Nobela prēmijas saņemšanas runā pie- minēts daudz kas un it kā nejauši, bet katra asociācija ir nozīmīga, jo pakļauta visas runas asij — japāņu skaistuma tra- dicijai, tās avotiem un būtībai. Runas sa- kumā Kavabata citē dzena dzejnieku Do- gena un Mjoes tankas. Diez vai šādā brīdī slavenais rakstnieks runātu par kaut ko nebūtisku un nenozīmīgu .Un, lūk, Kavabata uzskata, ka tieši dzenbudistu priesteru dzeja dziji un plaši atklāj Japānas skaistuma būtību, kuru veido cilvēka emo- cionālā vienība ar dabu. Dzenbudisms, kas Japānā izplatījās 12. gš., māca, ka Buda jeb Augstākā Patiesība (ari Neesme, Tukšās Debesis, Visuma dvēsele) ir visur — gan dabas «sirdi», gan cilvēka sirdi: dabai un cilvēkam ir vienots sākums, kas nepār- traukti attīstās un mainās. Sis vienotais sākums jeb Visuma dvēsele ietver seuī visu — ziedus, lapas, sniegu, mēnesi, kalnus un jūras, dzīvo un nedzīvo, esības un maiņas ritmus. Emocionālās vienības izjūtā ar Visuma dvēseli ne tikai cilvēks pārdzīvo sevi ka dabas dalu, bet arī daba. kļūst cilvēka būtībai neatņemama. Tad, kad7 zīmē ziedu, putnu, priedi vai mēnesi, mākslinieks tos uztver nevis kā viņam pretstatītus objektus, bet kā sevi pašu. Mjoes tanka: Kad mana sirds, Kurā nav tumšu stūru, . ; •_ Izstaro gaismu, Nav šaubu — mēness domā, Ka tā ir viņa gaisma, ::  

Pec dzenbudistu mācības, Visuma dvēseli var uztvert garīgas atskārsmes brīdī (satori). Tieši šai bridi, attīrot savu prātu no egoistiskām domām un izskalojot no sirds tukšu vēlēšanos smiltis, ir iespējams mentālā līmeni «pieslēgties kosmosam» — izjust, ka visam savs laiks, savs ritms, savs Ceļš. Si izjūta paver iepējas dziļākai skaistuma uztverei.

Dzena priesteri rakstīja dzejoļus, parasti tankas vai -haikuja uzskatīja, ka pro­cesu, ko veido pasaules pulsācija, vislabāk izteikt poētiskā atklāsmē. : Dzenbudisma dzejā dabas ainavas loma ir stingri funkcionāla — tā ir dzenbudisma mācības atklā­šanas veids. …. … … z ■.

Kavabatas Jasunari citētie dzenbudistu mūki — Dogens, Mjoe, Saigjo, Rjokans — vienkāršos, it ka caurspīdīgos dzejoļos, kuros nav lieku vārdu trokšņa, uzbur harmonijas uti skaistuma brīnumu. Ari dzena dārzi, ikebana, kaligrāfija, tējas ceremonija ir svēt­vietas un^ spetdarbibas^Jļas līdzīgi dzejai, uzbur šo brīnumu.

Guna Eglīte

Kavabata Jasuiiari

NOBELA LEKCIJA 1968. GADĀ

JAPANAS SKAISTUMS un es

Pavasarī — ziedi,

Vasarā — dzeguze,

Pilnmēness — rudeni,

Ziemā — sniegs,

Mirdzošs un auksts.

Dzena priesteris Dogens (1200—

1253) šo savu tanku nosauca «Pir-

mējais veidols».

Ziemas mēness,

No mākoņa iznācis,

Cejā pavada mani.

Vai vējš ir tik ass?

Un sniegs — vai tik salts?

So dzena priestera Mjoes

(1173—1232) tanku un Dogena

tanku «Pirmējais veidols» es izvē-

los, kad mani lūdz rakstīt kali-

grāfijas paraugus.

Mjoe savai tankai ir uzrakstījis garu ievadu, kurā, pārstāstot poētisko situāciju, skaidri atklāj dzejolī ietverto noskaņu: «Gennina laikmeta (1224. gads) 12. decembra naktī visa debess bija mākoņu pārvilkusies un mēness nebij redzams, kad es, iegājis Kakjū dzena zālē, meditēju. Pusnaktī pēc meditācijas es atgriezos no kalna virsotnes uz māju ielejā. No mākoņa šāvās parādījās mēness, nakts bija pilna blāvas mēnesnīcas, kuras gaismā sniegs vizēja. Ielejā gaudoja vilki, bet baiļu man nebij, jo mēness bij kopā ar mani. Pēc kāda laika atkal devos uz meditācijas telpu kalngalā. Mēness, mākoņos slēpies, bija neskaidrs, tikko redzams. Taču, kad ceļš jau gāja kalnā un es soļoju, klausīdamies dziļā naktī zvanu skaņas, mēness, no mākoņa iznācis, mani pavadīja. Es sasniedzu kalna virsotni un jau grasījos ieiet meditācijas zālē, kad mēness, no mā­koņa bēgdams, teju teju taisījās paslēpties aiz pretējā kalna muguras. Tas viss izskatījās tā, it kā mēness mani slepus pavadītu.»

Kad Mjoe bija sasniedzis meditācijas telpu kalna virsotnē un mēness, viņu pavadījis, tai brīdī nozuda aiz kalna kores, dzena priesteris sacerēja tanku:

Es iešu projām Lejup aiz kalna malas.

Nāc ari tu, mēness!

Nakti pēc nakts kā draugi Kopīgi tad vadīsim.

Mjoe uzrakstīja arī ievadvārdus tankai, kuru viņš sacerēja, vai nu visu nakti pavadot dzena zālē, vai arī to atstājot pirms rītsvīdas: «Dzena meditācijas laikā, kad es atvēru acis, rītausmas mēness gaisma blāzmoja loga priekšā. Es pats sēdēju tumsā, tālumā vērsdamies, un man bija

tāda sajūta, it kā mana sirds izstarotu gaismu, kura saplūst ar mēness gaismu.»

Kad mana sirds,

Kurā nav tumšu stūru,

Izstaro gaismu,

Nav šaubu — mēness domā,

Ka tā ir viņa gaisma.

Par Saigjo saka, ka viņš ir sakuras dzejnieks, bet Mjoe tiek dēvēts par mēness dzejnieku. [. .] Šajās tankās, kurās dziļā aizkustinājumā rak­stīts par mēnesi, to attēlojot no pusnakts līdz rīta ausmai, Mjoe seko Saigjo vārdiem: «Kad saceru tanku, es nemaz nedomāju, ka tā ir tanka.» Saigjo vārdi ir Mjoes dzejoļu gars, 31 zilbes dzejoli ar vienkāršiem, naiviem vārdiem risinot sarunu ar mēnesi. Pārsteidz ne tik daudz vārdi «būt draugos ar mēnesi», kā pavisam jauns skatījums uz mēnesi: es, kas redzu mēnesi, kļūstu par mēnesi, mēness, manis skatīts, kļūst par mani. Dzena priesteris un dzejnieks Mjoe iegrima dabā, it kā saplūda kopā ar to. Pirmsausmas mēness uzskata par savu gaismu dzenbudistu mūka ap­skaidrotās sirds starojumu, kad tas sēž tumsā pirms rīta gaismas atsvldas meditācijas zālē.

Kā redzams no garā ievada Mjoes tankai, kurā «ziemas mēness, no mākoņa iznācis, ceļā pavada mani», mēness smalki sastlgo ar Mjoes sirdi, kad budistu mūks ir iegrimis dziļās pārdomās par reliģiju un filo­zofiju. Rakstot savus kaligrāfijas paraugus, es izvēlos šo Mjoes tanku, jo dzejolī var just patiešām liegu atsaucību. Ziemas mēness, no mākoņa atkal iznācis, dara gaišus soļus, dodoties meditēt uz kalna virsotni un no tās atgriežoties; tas pat atvaira bailes, dzirdot vilku kaucienus. Vai vējš ir tik ass un sniegs — vai tik salts? Es izvēlos šo tanku un rakstu to kaligrāfiski, jo dzejolī jaušama silta, dziļa atsaucība pret dabu un cilvēkiem. Līdz sirds dziļumiem tankā atklājas japāņu gara liegums.

Profesors Jasiro Jnkio, visā pasaulē pazīstamais Botičelli pētnieks ar plašām zināšanām visu laiku Austrumu un Rietumu mākslā, reiz teicis, ka japāņu mākslas savdabību īsi var raksturot ar vienu poētisku frāzi: «Kad vērojam sniegu, mēnesi, ziedus, vairāk kā jebkad domājam par tuvu draugu.» Kad priecājamies par mēness skaistumu, kad priecājamies par sniega skaistumu, citiem vārdiem sakot, kad četru gadalaiku skais­tums mūsos rada laimes un stipra saviļņojuma izjūtu, tad īpaši ilgoja­mies pēc drauga. Skaistuma pārdzīvojums izsauc vēlēšanos būt kopā ar draugu, un vārds «draugs» tad skan kā vārds «cilvēks».

Sniegs, mēness, ziedi, kas simbolizē skaistumu gadalaiku mijā, pēc ja­pāņu tradīcijas ietver sevi skaistumu vispār: kalnu, upju, zāles, koku, bezgalīgo dabas parādību un cilvēka jūtu skaistumu. Arī japāņu tējas ceremonijas pamatā ir šī izjūta — «kad vērojam sniegu, mēnesi, ziedus, vairāk kā jebkad domājam par tuvu draugu». Tikšanās tējas paviljonā — tā ir tā pati «jūtu tikšanās» (kankai): patīkama sabiedrība, patīkami ļaudis, patīkams gadalaiks. Nav pareizi, ka par manu romānu «Tūkstoš dzērvju» raksta, ka tas atklājot Japānas tējas ceremonijas iekšējo un ārējo skaistumu. Drīzāk šajā romānā es gribēju brīdināt no vulgaritātes, kurā iegrimusi mūsdienu tējas ceremonija.

Pavasarī — ziedi,

Vasarā — dzeguze,

Pilnmēness — rudenī,

Ziemā — sniegs,

Mirdzošs un auksts.

Protams, ja vien ir vēlēšanās, šajā Dogena tankā par četru gadalaiku skaistumu var nesaskatīt neko vairāk kā konvencionālu, banālu četru se­zonu tēlu kopā salikumu ļoti parastā veidā. Tā ir tanka, kaut gan varētu

teikt, ka īstenība ta nemaz nav tanka. Un tomēr ir kāda šim dzejolim ļoti līdzīga dzenbudistu priestera Rjokana (1758—1831) pirmsnāves tanka:

Par piemiņu

Kas gan paliks pēc manis?

Pavasars ziedos,

Kalnos dzeguzes balss,

KJavlapas rudenī.

Rjokana un Dogena tankas ir ārkārtīgi līdzīgas — it kā parasta situā­cija, triviāli vārdi. Taču bez svārstīšanās var teikt, ka šī tik parastā poē­tiskā situācija, šie triviālie vārdi, dzejnieku izvēlēti un kopā salikti, at­spoguļo Japānas skaistuma būtību. Nemaz jau nerunājot par to, ka šī ir slavenā dzejnieka un dzena priestera Rjokana pirmsnāves tanka.

Kad vieglā tniglā Tinusies ir šī garā Pavasara diena,

Ar bērniem spēlēju bumbu,

Līdz vakara rēnums nāk.

*    * *

Sajā pasaulē.

Kaut arī [aužu pūlis Allaž apkārt man, —

Taču tomēr labāk vienam Ir par dzīvi priecāties.

Rjokana dzīvi caurstrāvoja šo tanku gars. Dzena priesteris dzīvoja vientuļnieka būdā; nabadzīgās drānās tērpies, viņš klīda pa lauku ceļiem, spēlējās ar bērniem un runājās ar zemniekiem. Rjokanam bija dziļas zināšanas reliģijā un literatūrā, tur viņam nebija nekā grūta. Dzīvē un literatūrā viņš vadījās pēc budistu principa — mierīga seja, laipni vārdi. Rjokans ar savu dzeju un kaligrāfiju stāvēja tālu pāri Edo laikmeta pēdējā perioda (no 18. gs. beigām līdz 19. gs. sākumam) vulgaritātei. Dzena priesteris labi orientējās iepriekšējo gadsimtu izsmalcinātajā skaistumā, un viņa dzeja un kaligrāfija ārkārtīgi augstu tiek vērtēta arī mūsdienu Japānā.

Rjokana pirmsnāves dzejolis pauž to, ka viņam nerūp, vai par viņu paliks kādas atmiņas, bet visas domas ir vērstas uz to, ka daba pēc viņa nāves būs tikpat skaista, — tāds ir viņa novēlējums. Sajā tankā jaušams gan tradicionālais jūtu izpaudums japāņu dzejā, gan arī dzir­dama reliģiozā sirds.

Nepacietīgi

Domāju, kad atnāks, kad…

Nu ar mīļoto Beidzot kopā mēs esam,

Ko gan domāt man tagad?

Rjokanam ir arī šāda mīlestības tanka, un tā man ļoti patīk. Dzena priesteris 68 gadu vecumā satika 29 gadus veco mūķeni Teisinu un tika svētīts ar skaistu mīlu. Sajā tankā izskan gan prieks, ka atnākusi mīļotā, kuru gaidot viņš jau bija noguris, gan prieks, ka nejauši satikta mūžīgā sieviete. «Beidzot kopā mēs esam, Ko gan domāt man tagad?» Sīs pē­dējās rindas ir vienkāršības paraugs.

Rjokans mira 74 gadu vecumā. Viņš bija dzimis sniegu valstībā Ečigo, tagadējā Niigates prefektūrā, Japānas ziemeļdaļā, kas pavērsta pret Ja­pāņu jūru, kur no Sibīrijas pāri nāk salti vēji. So novadu esmu aprakstī­jis romānā «Sniegu valstībā». Visu savu dzīvi Rjokans pavadīja šajā sniegu

valstībā, bet dzijā vecumā, jūtot nāves tuvumu, viņa sirds pārdzīvoja satori un ieguva apgaismību. Un man liekas, ka pirmsnāves dzejolī — dzena mūka «pēdējā skatienā» — sniegu valstības daba atspoguļojās visā tās skaistumā.

Esmu uzrakstījis eseju «Pēdējais skatiens»; teiciens «pēdējais skatiens» ir ņemts no Akutagavas Rjūnoskes (1892—1927) pirmsnāves vēstules, un šie vārdi uz mani atstājuši ārkārtīgi dziļu un spēcīgu iespaidu.

Akutagava rakstīja, ka laikam viņš pakāpeniski zaudējis dzīvības spēku, dzīvnieka dzīves instinktu. «Pašreiz es dzīvoju kvēlojošu nervu pasaulē, caurspīdīgs kā ledus. [. .] (Kavabatas izlaidums). Es pat nezinu, kad sa­ņemšu drosmi un noslēgšu rēķinus ar dzīvi. Tikai daba man tagad šķiet skaistāka nekā jebkad. Iespējams, šī pretruna izsauks Jūsu smieklus — mīlēt dabas skaistumu un gatavoties aiziet no dzīves. Varbūt daba man liekas tik skaista tādēļ, ka tā atspoguļosies manā pēdējā skatienā.»

1927. gadā, 35 gadu vecumā, Akutagava Rjūnoske izdarīja pašnāvību. Toreiz esejā «Pēdējais skatiens» es rakstīju: «Lai cik noguris un cik tālu no šīs pasaules būtu aizgājis cilvēks, bet pašnāvība nav saistīta ar sirds apgaismību. Lai cik arī cildens būtu pašnāvnieks, viņš ir tālu no gudrā.» Pat tas, ka pašnāvību izvēlējās Akutagava Rjūnoske un pēckara periodā arī Dadzai Osamu (1909—1948), nerada manī simpātijas un at­zinību. [. .]

Es atceros dzena priesteri — kādu Ikjū (1394—1481), kurš, kā zināms, divas reizes bija mēģinājis izdarīt pašnāvību. Ar vārdu «kāds» Ikjū ap­zīmēju tāpēc, ka par viņa ekscentrisko uzvedību, nepakļaušanos nekādām vispārpieņemtām normām ir daudz anekdotisku nostāstu. Atjautīgo virs­priesteri Ikjū zina pat bērni.

Par Ikjū raksta: «Bērni rāpās viņam uz ceļiem, glaudīja bārdu. Meža putni no viņa rokām ņēma barību.» Spriežot pēc visa, Ikjū bijis ārkārtīgi vienkāršs, mierīgs un laipns. Tai pašā laikā Ikjū bija īsts dzena prieste­ris — bargs, pamatīgs un dziļi domājošs.

Runā, ka Ikjū bijis imperatora dēls. Sešu gadu vecumā Ikjū iestājies budistu templi, bet dzejnieka talanta mirdzums viņā parādījies jau pus­audža gados. Ikjū tirdījušas šaubas par dzīves un reliģijas būtību: «Ja dievs ir, lai tas palīdz man! Ja dieva nav, es metīšos ezera dibenā un kļūšu zivīm par barību!» Un patiešām — viņš jau grasījies mesties ezerā, taču laikus izglābts. Reiz, kad Daitokudzi templi kāds muks izdarījis pašnāvību, daži mūki tikuši apcietināti un Ikjū, juzdams atbildību, «ar smagu nastu uz maniem pleciem» devies atpakaļ kalnos, nolēmis mirt, at­sakoties no ēdiena.

Savu dzejoļu krājumu Ikjū nosauca «Neprātīgā Mākoņa dzeja», un pats sevi viņš dēvēja par Neprātīgo Mākoni (Kjo Un). Sajā, tāpat kā nākamajos dzejoļu krājumos, dominē mīlestības dzeja, kurai nav pre­cedenta ķīniešu un it īpaši Japānas viduslaiku dzena mūku dzejā. Ikjū attēlotie guļamistabas noslēpumi pārsteigumā lika pat satrūkties.

Ikjū ēda zivis, dzēra sake, padevās sieviešu valdzinājumiem; viņš ne­ievēroja budisma baušļus un aizliegumus. Ikjū sacēlās pret sava laika reliģiju un caur dzenu kara, sajukuma un morālo normu degradācijas laikā tiecās apstiprināt cilvēku eksistences, dzīves dabisko atjaunotni.

Templis, kurā dzīvoja Ikjū, — Daitokudzi templis Kioto, Murasakino — ari mūsdienās ir tējas ceremonijas centrs, kurā tiek apbrīnoti Ikjū kali­grāfijas paraugi tējas paviljona tokonomā. Arī es glabāju divus viņa kaligrāfijas paraugus. Viens no tiem: «Viegli ir ieiet Būdas pasaulē, grūti ir ieiet dēmona pasaulē,» — mani ir tik dziļi iespaidojis, ka arī es pats bieži kaligrāfiski rakstu šo teicienu. [..]

Kad jautāju,

Tu atbildi man.

Kad nejautāju,

Arī tu klusē.

Kas sirdī tev, Darutna?1

*    * *

Kas tā tāda sirds,

Kā vārdiem pateikt to? —

Vēja šalka priedē Tušas gleznā —

Sumie.

Sajā Ikjū tankā ir austrumu tušas glezniecības (sumie) dvēsele — tukša, neaizpildīta, brīva telpa, viss, kas atstāts neuzzīmēts. [. .] Dogens saka: «Vai gan bambusa šalkoņā nav ceļš uz satori, vai sirds mirdzums nav persiku ziedos?» [..]

Arī japāņu dārzi simbolizē dabas varenību. Rietumu dārzi parsvara ir veidoti pēc simetrijas principa, bet japāņu dārzi galvenokārt ir asimet­riski. Tas ir tādēļ, ka asimetrija un nevis simetrija var izteikt dabas plašuma bezgalību un tās formu dažādību. Protams, šo asimetriju līdz­svaro japāņiem raksturīgā smalkā izjūta. Nekas nav tik sarežģīts, da­žāds un līdz sīkumam pārdomāts kā japāņu dārzu mākslas veidošanas likumi. Vienā no japāņu dārzu veidiem — «Sausajā ainavā» (kare sansui) — lieli un mazi akmeņi izvietoti tā, lai to sakārtojums radītu kalnu un upju iespaidu un pat ļautu iztēlē skatīt okeāna viļņus triecamies pret krasta klintīm. Kulmināciju lakonisms sasniedz bonsai2 un bonseki3 māk­slā. Japāņu vārds «ainava» — «san-sui» — sastāv no diviem hierogli­fiem — «san» (kalns) un «sui» (ūdens) — un var apzīmēt ainavu dabā, gleznā vai dārzā; tajā var būt ietverta vientulības, pamestības, skumju koncepcija. Nav šaubu, ka vabi4 un sabi5 estētiskajās kategorijās, kas augstu tiek vērtētas tējas ceremonijā ar tās četriem pamatprincipiem: harmonija, cieņa, tīrība, miers, — ir ietverta liela gara bagātība, bet tējas paviljons, tik šaurs un necils, rada bezgalīgas telpas un neierobe­žotas elegances izjūtu.

Viens zieds satur vairāk spožuma nekā simts ziedu. Arī slavenais ike­banas meistars Rikjū mācīja neizmantot ziedu kārtošanā izplaukušus ziedus. Līdz pat mūsdienām tējas paviljona tokonomā ir pieņemts likt tikai vienu ziedu — un to pašu pumpurā. Ja ir ziema, tad tējas ceremo­nijai izvēlas ziemas sezonas ziedu, piemēram, kādu no kamēlijas šķir­nēm —• vai nu «siratama» vai «vabisuke». Ikebanā izmanto baltas kamē­lijas, un der tikai zieds pumpurā. Balts, kas ir bez krāsas, ir kā tīrākā starp krāsām un satur sevī visvairāk krāsu. Pumpuram ir jābūt ar rasu — tam jāuzslaka nedaudz ūdens pilienu.

Veidojot ikebanu maijā, zaļpelēkā porcelāna vāzē liek vienu peoniju —• visskaistāko no visiem ziediem, ko vien izmanto tējas ceremonijā. Arī peoniju izvēlas baltu, rasas lāsītēm klātu. Bieži ūdens lāsītes ir ne tikai uz zieda, bet ari uz trauka. [. .]

Ikebanas meistars Ikenobo Seno darbā «Tradīcija, glabājama no pa­audzes paaudzē» ir teicis: «Kalniem, laukiem, ūdeņu krastiem ir jāparā­dās to dabiskajās formās.» Savā ikebanas skolā viņš radīja unikālu garu: viņš atrada «ziedus» saplēstās vāzēs un uz nokaltušiem zariem — arī no šiem «ziediem» var iegūt sirds apgaismību. «Senie, kārtojot zie­dus, spēja sasniegt satori.» Dzena iespaidā ziedu meistara sirds atmodās Japānas skaistumam. Iespējams, ka viņa ziedu mākslā izpaudās arī tā cilvēka sirds, kurš dzīvoja Japānā ilgo iekšējo karu un nesaskaņu radī­tajā postā, sabrukumā.

Kādā no īsstāstiem Japānas senākajā lirisko miniatūru krājumā «Ise monogatari» (10. gs.) teikts: «Būdams cilvēks ar gaumi, viņš bija ielicis vāzē neparastu gliclnijas zaru — trīs sjaku6 un sešus suņus7 garu.» Tas ir stāsts par Arivaru Jukihiru, kas bija ielūdzis pie sevis viesus un vāzē ielicis šādu neparastu glicīnijas zaru. Tas, ka gliclnijas zars bija trīs sjaku un sešus suņus garš, tik tiešām skan neticami, ta ka pat rodas šaubas par vārdu patiesību. Taču es šajā glicīnijas zarā izjūtu Heianas laikmeta kultūras simbolu. Glicīnijas zari ir japāniski, tiem piemīt sie­višķīga elegance. I\ad tie vieglā vējā, ziediem klāti, līgani šūpojas, lo­kani, izsmalcināti un maigi, agras vasaras zaļplaukumā te parādīdamies, te pazuzdami, tie it kā ietver sevī skumjo burvību — «mono no avarē»8 . Ir aprīnojams šāds glicīnijas zars — trīs sjaku un sešus suņus garš.

Apmēram pirms tūkstoš gadiem japāņi, veiksmīgi adaptējot un piemēro­jot sev Ķīnas Taņu dinastijas kultūru, radīja lielisko, spožo Heianas laik­meta kultūru, kura iedibināja Japānas skaistuma tradīciju, un tas tiek uzskatīts par tādu pašu brīnumu kā šis dīvainais, skaistais glicīnijas zars.

Gan tankas, sākot jau ar krājumu «Kokinsjū» (905. g.), kas tika sa­stādīts pēc imperatora norādījuma, gan arī «Ise monogatari», gan ro­māni — Murasaki Sikibu (apm. 970—1002 ?) romāns «Stāsts par princi Gendzi», Sei Sjonagonas (pēc pēdējiem Japānā publicētajiem dzīves da­tiem apm. 966—1017) romāns «Pagalvja piezīmes» — tie visi ir japāņu klasiskās literatūras izcilākie šedevri. Heianas laikmetā Japānā izveido­jās skaistuma tradīcija, kura ne tikai ietekmēja nākamo 800 gadu litera­tūru, bet arī noteica tās garu. It īpaši «Stāsts par princi Gendzi» līdz pat mūsdienām palicis visu laiku japāņu romāna augstākā virsotne. Nav romāna, kas spētu līdzināties šim šedevram. Tagad arī ārzemēs uzskata par pasaules brīnumu, ka 10. gadsimtā Japānā uzrakstīts tik mūsdienīgs romāns. Bērnībā, vēl labi neprazdams senvārdus, es daudz lasīju Hei­anas laikmeta literatūras klasiku, arī «Stāstu par princi Gendzi», kas mani dziļi saviļņoja. Visa japāņu literatūra bija šī Heianas laikmeta ro­māna fascinējuma gūstā, un vairāk nekā simt gadus turpinājās dažādas imitācijas un pakaļdarinājumi. «Stāsts par princi Gendzi» cauri gad­simtiem bija skaistuma avots, kas plaši un dziļi ietekmēja mākslu, lie­tišķo mākslu, dārza mākslu, par tankas žanru nemaz nerunājot.

Murasaki Sikibu, Sei Sjonagona, Idzumi Sikibu (979—?), Akadzome Emona (957?—1041) bija tanku dzejnieces, kuras kā galma dāmas kal­poja imperatora galmā. Heianas laikmeta kultūra bija galma kultūra, līdz ar to — sievišķīga. Romānu «Stāsts par princi Gendzi» un «Pagal­vja piezīmes» tapšanas laiks ir Heianas kultūras augstākā uzplaukuma laiks, pilnbrieda zenīts, no kura sākās lejupslīde. Slavas un lieliskā mir­dzuma beigu posmā, sākoties lejupslīdei, jaušamas skumjas, melanho­lija, rezignācija. Kamakuras laikmetā (1192—1333), vājinoties impera­tora varai, politisko varu un spēku ieguva samuraju kārta, augstākā mi­litārā vadība — sjogunāts. Kamakuras laikmetā izveidojies sjogunāts valdīja līdz pat Meidzi laikmeta pirmajam gadam (1868. g.), t. i., gan­drīz 700 gadus. Bet tas nebūt nenozīmē, ka nepastāvēja imperatora dinas­tiju, galma aristokrātijas kultūra. Kamakuras sākuma perioda tanku antolo­ģijā «Sinkokinsjū» (1205), kura arī bija sastādīta pēc imperatora no­rādījuma, tanku sacerēšanas likumi bija ievēroti tikpat prasmīgi kā Hei­anas krājumā «Kokinsjū». Kaut gan «Sinkokinsjū» bija arī vārdu spē­les, taču augstu tika vērtēta suģestivitāte, burvība, slēptais dziļums — jūgens. Tas viss līdz ar poētisko tēlu veidošanas paņēmieniem sasaucas ar mūsdienu simbolistu dzeju. Mūks Saigjo (1118—1190) bija tanku dzejnieks, kurš savienojis šos abus — Heianas un Kamakuras — laik­metus.

Es gāju gulēt,

Cerot, ka mīļotais mans

Sapnī jel atnāks.

Zinātu, ka tas ir sapnis, —

Es nekad nemostos …

Kaut manas kājas

Bez stājas pie viņa skrien

Pa sapņu takām, —

Šīs naktis nav brīža vērts,

Kad es viņu dzīvē redzu.

Tās ir dzejnieces Ono Komači (10. gs.) tankas no krājuma «Kokinsjū»; par sapņiem viņa rakstīja tiešā, reālā manierē. Laikposmā pēc «Sinko-

kinsju» iznakšanas tankas paradijās vel vairak liega, smalka, liesa tē­lojuma:

Saules staru raksts,

Bambusu birzī mirdzot,

Kur zvirbuļi čiepst,

Savos atspidgos pieņem Rudenīgos krāstoņus.

*    * *

Hagi ziedi birst Sai asā rudens vējā,

Kas sirdi izpūš …

Rietošās saules gaisma Arī no sienas jau zūd.

Šīs tankas rakstīja Kamakuras beigu perioda dzejniece EifukuMoina (1271 — 1342), kuras daiļradē jūtama melanholija, delikāts, patiess tēlo­jums. Es domāju, ka šo tanku gars ir tuvāks mūsdienām.

Gan dzenbudistu priesteris Dogens («Ziemā — sniegs, mirdzošs un auksts»), gan priesteris Mjoe («Ziemas mēness, no mākoņa iznācis, ceļā pavada mani») bija «Sinkokinsjū» laika cilvēki. Mjoe un Saigjo apmai­nījās tankām, sprieda par to sacerēšanu. «Kad atnāca mūks Saigjo, viņš mēdza spriest par dzeju. Saigjo atzina, ka viņa tanku rakstības veids ievērojami atšķiras no vispārpieņemtās tanku rakstības prakses. Viņa uzskats bija šāds: ziedi, dzeguze, mēness, sniegs — pat sastopo­ties ar visām daudzveidīgajām dabas formām aci pret aci, izdoma un pieņēmumi aizklāj mūsu acis un piepilda mūsu ausis. Bet vai vārdi, kas nāk no šīs izdomas un pieņēmumiem, nav īstie vārdi? Kad raksti par ziediem, īstenībā nedomā par ziediem, kad saceri tankas par mēnesi, īstenībā nedomā par mēnesi. Mēs saceram tankas, gan sekojot savai karmai vai iekšējam aicinājumam, gan prieka dēļ. Pāri debesīm nostiep­jas sarkana varavīksne, un liekas, it kā Tukšā Debess nokrāsotos. Iemir­dzas skaidra saule, un liekas, it kā Tukšā Debess atmirdzētu. Bet De­bess pati par sevi nenokrāsojas un pati no sevis neatmirdz. Ari manā dvēselē kā Tukšā Debesī dažādas lietas iekrāsojas, bet pēdas neatstāj. Lūk, šādi dzejoļi atklāj īsto Būdas patiesību.»

Šeit labi parādīta Japānas un Austrumu Tukšā Debess, Neesme. Arī par maniem darbiem raksta, ka tajos esot atklāta Neesme, bet tas nav tas, ko Rietumos saprot ar vārdu «nihilisms». Manuprāt, mūsu garīgie avoti ir atšķirīgi. Dogena tanka, kuru viņš nosauca «Pirmējais veidols» un kas atsedz gadalaiku maiņu skaistumu, īstenībā visā dziļumā atklāj dzena uztveri.

No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte

© The Nobel Foundation, 1968

1 Daruma — dzenbudisma nodibinātājs Japānā

2  bonsai — dekoratīvs pundurkociņš trauka

8  bonsekl — miniatūrs akmeņu dārzs uz paplātes

* vabi — japāņu estētikas kategorija, kurā uzsvērts vienkāršības, neciluma, parastibas skaistums, ari tukšuma, vienatnes izjuta, laika plūduma jaušamās pēdas. Saja kategorijā ietverta slēpta dzīves enerģija un izsmalcinata gaume. Izsmalcinātībā caur vienkāršību — tējas paviljonu tukšā telpa līdzīga mūku cellei kalnos. Dārza oļu sudrabainais mirdzums mēness gaismā, aukstās rudens ēnas uz ūdeņiem, pamestas laivas slapjā smilti.

6 sabi — japāņu estētikas kategorija, kurā ietverta vieda ielūkošanās Debesu ritmā, izjūtot «mužīgo vientulību» (bez jebkādā akcenta uz indivīda «es»), — lietus vientulībā, cikādes vientu­lībā, kura vienmuļi Čirkstina starp kailiem akmeņiem. Vienatnības bezpersoniskajā no­skaņā ir sabi būtība.

6 sjaku — japaņu garuma mērs (30,3 cm)

7 suns — japaņu garuma mērs (3,03 cm)

8  mono no avarē — (burt. lietu burvība) Heianas laikmeta estētikas kategorija, kuras būtība —

mūžīgās maiņas skaistums, izjūtot dzīves īslaicīgumu. So kategoriju tulko kā «skumjā burvība».

«Japāna paplašina mūsu domas apvārsni, tieši tāpat kā Lobačevska un Minkovska neEiklīda ģeometrija sagatavoja augsni mūs­dienu fizikai. Japāna rāda, ka ir iespējama ne-Eiklīda socioloģija, ne-Eiklīda ekonomika, ne-Eiklīda kultūra. Japāna māca mums vēs­turisko pieticību, tā ir spēcīgs radars, kas izgaismo cilvēka un civilizāciju iekšējās li­kumsakarības. Rūpīgi ieskatoties Japānā, mēs uzzinām ko jaunu ne tikai par šo svešo pasaules malu, par šo svešo kultūru, bet arī par mums pašiem. Salīdzinājums paceļ mūs lidojuma augstumos, un mēs varam paraudzīties uz planētu Zemi no cita redzes punkta, un līdzšinējais atmirdz pavisam cita krāsu spektrā. Ja Japānas nebūtu,_ ta būtu steidzīgi jāizdomā.»' Tā rakstījis itālis Fosko Maraini, kas Japānu fotografējis, aprakstī­jis, pētījis, un — pats galvenais — mīlējis. Es gribētu pievērsties tam, kā Japana caur tulkoto literatūru, literatūrvēsturi un kritiku ienākusi Latvijas kultūras dzīve.

Japānas literatūra šobrīd pilnībā iekļāvu­sies pasaules literatūras un kultūras dzīves aprites procesos, kas ilgu laiku bijuši visai eiropeiski. Interese par Uzlecošās Saules Zemi augusi sakarā ar tās neparasto (bet varbūt likumsakarīgo) ekonomisko uzplau­kumu, un tai sekojusi interese par kultūru un literatūru — gan klasisko, gan musdienu. Tiek pārvarēti divi tradicionālie šķēršļi, kas šķīruši austrumus un rietumus, — valodu barjera un eiro’šovinisms, kas gadsimtiem ilgi licis vērtēt austrumtautu kultūras un literatūras no eiropeisko tradīciju un estetisko kritēriju pozīcijām.

Japāņu un latviešu kultūras sakaru vēs­tures pētīšanai šobrīd pieejamāks ir viens virziens, proti, Japānas literatūras ceļi Lat­vijā. Otrs — latviešu kultūra Japānā — pē­tīts mazāk. Nav precīzas, pārbaudītas in­formācijas par Jāņa Andreja Ozoliņa (psei­donīms — Andrs Burtnieks) darbību Ja­pānā, bet ir ziņas, ka viņš, dzīvodams tur, Kobes Universitātes literārajā žurnālā pub­licējis rakstus par dainam, Raini, Skalbi, Akurateru.

Ieskatu Japānas literatūras likteņos Lat­vijā sniedz publikācijas. To nav daudz, to­mēr tās ļauj spriest, kas, kā un dažkārt arī kāpēc ienācis latviešu kultura, kas palicis un kas nav pieņemts. _ _ _ _

Japānas literatūra latviešu presē pirmoreiz minēta mūsu gadsimta sākuma, kad ši aus­trumzeme kā karojoša valsts iznāk uz pa­saules politiskās skatuves (Ķīnas-Japānas karš 1894,—1895. g., krievu-japāņu karš 1904.-1905. g.). .

Gadsimta sākumā visvairāk publicētas ja­pāņu pasakas un teikas, piemeram, «Momo-

Taro un briesmīgais Oni» (Vispārīgais kalendars. Cēsis: J. Ozols, 1904), «Juki-Onna» («Latvijas» liter āriskais pielikums, 1909, Nr. 16). Jau pēc pasaku nosaukumiem ir skaidrs, ka to tulkotāji un pārstāstītāji stā­vējuši visai tālu no Japānas, — minētajos nosaukumos ir vārdu transkripcijas, kaut arī tos varētu pārtulkot: «Persika zēns un briesmīgais velns», «Sniega sieva».

Pasakas tiek izdotas ari atsevišķās grāma­tās. Visbagātākais ir A. Jesena izdotais krā­jums «Japāņu tautas pasakas» (1931). Pe­riodisko izdevumu lappusēs japāņu teikas, pasakas un leģendas parādās divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Gadsimta sākumā parādās sakāmvārdu un parunu publikācijas: «Japāniešu parunas» 1904. gada «Baltijas vēstneša» 70. numurā un Kalējdēla tulkotās «Japāņu parunas» 1909. gada «Jaunās Dienas Lapas» 18. nu­murā.

Pirmie dzejas tulkojumi rodami 1904. gadā, kad «Austruma» 5. numurā publicētas ja­pāņu tautasdziesmas un himna ar notīm un precīzu japāniskā teksta transkripciju.

Japāņu klasisko dzeju no citām Eiropas valodām tulkojuši Antons Birkerts («Mūsu Laiku» feļetona pielikums. 1906. Nr. 177) un Arkādijs Vizma («Latvijas» literāriskais pielikums. 1909. Nr. 21, 36).

Ir pilnīgi saprotams, ka nelielais tulko­jumu skaits radīja tikai pirmo interesi par Japānas literatūru. Nopietnu pētījumu tajā laikā vēl nebija un nevarēja būt. Presē pa­rādījās īsi informatīvi rakstiņi, visbiežāk — pārpublicējumi no ārzemju preses (piemē­ram, Lejas-Krūmiņš T. Iz japāņu rakstnie­cības pasaules. «Apskata» pielikums. 1904. Nr. 7; Enderlings. Par japāņu literatūru. «Mūsu Laiku» feļetona pielikums. 1906. Nr. 177). Japāņu literatūru neaizmirst arī Rū­dolfs Egle un Andrejs Upīts «Pasaules rakstniecības vēsturē».

No gadsimta sākumā publicētajiem prozas tulkojumiem maz ir pieminēšanas vērtu.

Par nopietnākiem japāņu prozas tulkoju­miem var runāt, tikai sākot ar divdesmita­jiem gadiem. 1927. gadā nāk klajā Roberta Krodera tulkotais Takeo Arišimas romāns «Šī sieviete». Takeo Arišima ir viens no gad­simta sākuma ievērojamākajiem autoriem, un šis romāns tiek uzskatīts par vienu no viņa lielākajiem sasniegumiem, tomēr, šķiet, lat­viešu lasītāju vidū tas īpašu rezonansi ne­rod.

Trīsdesmitajos gados vērojama interese par japāņu proletārisko literatūru. 1931. gadā «So­ciāldemokrāts» 175. numurā publicē rakstu «Japāņu proletāriskās literatūras sākumi» (pa­rakstīts ar iniciāļiem A. C., kas A. Ģintera

rādītājā tiek atšifrēti kā Aleksandrs Caks).

1933.   gada «Virziena» 1. numurā publicēts īss informatīvs raksts «Japānas proletāriskā literatūra». Sājos gados latviskoti arī divu šī virziena rakstnieku stāsti — Josiki Hajamas «Vēstule cementa mucā» (Tribīne, 1932, Nr. 1) un Seikiči Fudzimori «Cilvēks, kurš neapplaudēja» (Tribīne, 1934, Nr. 4).

1939.  gadā publicētais Kjosukes Fukunagas romāns «Japaņii-ainerikaņu karš» (no krievu vai. tulk. A. Rūdzis) tiek atzinīgi vērtēts «Daugavas Vēstnesī» (1939, Nr. 126) tiešā pretstata tam, kā šo pašu romānu (tulko­jumā krievu valodā) vērtēja «Dienas Lapa»

1934.  gadā; «Fukunaga propagandē tīri melnsimtnieciskas, fašistiskas idejas. [..] Katra rinda, katrs vārds šai grāmatā ir himna ja­pāņu armijas varenībai, viņas kareivju iztu­rībai, saprātam un bajonetes spožumam. [..] Nerunāsim par Iiterārisko vērtību, viņš pā­rak spilgts vienā nozīmē, jo klaji un pilnīgi rāda, kādā alkanā, ārkārtīgā kara psihozē kvēlo Japānas sabiedrības viena daļa. Agri vai veļu tā var apdraudēt pasaules mieru. Un arī mūs var kaut kā ieraut šai baigajā spele.»2

Kareivīgumu sludinošu darbu tulkošana aizsākta jau 1935. gadā, kad «Kadets» (Nr. 1, 2, 4) publicē stāstu un teiku sēriju «Sa­

kūra no kaori» (Ķiršu ziedu smarža). Šos stāstiņus no oriģināla tulkojis Kapteinis Ko­ciņš (nav zināms, kas slēpjas aiz Šī pseido­nīma). Sajā publikācijā īpašvārdos nav to raksturīgo transkripcijas kļūdu, kuras ievie­šas, ja tulko no starpniekvalodāni, tātad šis varētu būt tulkojums no oriģinālvalodas. Stāstu virknes nosaukums ir simbolisks, jo ķirsis Japānā ir kareivja simbols: ķirsis ir skaistākais no visiem ziediem, bet kareivis — izcilākais no vīriem. Līdzīga rakstura darbs ir arī Minēs Jamanakas stāsts «Kareivja Suna gods» (Magazīne, 1939, Nr. 383).

1943. gadā iznāk krājums «Banzai. Japāņu varoņstāsti vecos un jaunos laikos», kuru no vācu valodas tulkojis V. Lejasozols. Tajā apkopotas pārstāstītas teikas un stāstiņi — arī «Ķiršu ziedu smaržā» publicētie — vien­pusīgi, tendenciozi traktējot bušido3 ētikas pamatprincipus, meklējot un «atrodot» lielu līdzību japāņu un vācu gara pasaulē.

Tulkojumi ir sava laikmeta liecinieki, un zīmīgi, ka trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados neparādās neviens japāņu dzejas lat­viskojums.

Divdesmitajos gados japāņu literatūras iz­pētes, tulkošanas un popularizēšanas laukā aktīvi darbojās Arveds Svābe un Andrs Burtnieks (Jānis Andrels Ozoliņš). A. Svābe,

Japāņu kaligrāfijas paraugs. 19. gs.

Grāmatas «Ïîìîðñêèå îòâåòû» atvērums

Jau 17. gs. vidu, ticības vajātāju dzīti, Latvijā ie­rodas pirmie vecticībnieki. Viņiem seko arvien jau­nas kopienas, līdz 18. gs. viena no tam apmetas uz dzivi Rīģa, Maskavas priekšpilsētā. Senāk aiz ēkām apslēptas, tagad jau no tālienes ir redzamas lūgšanu nama un klos­tera baltas sienas un zel­tītais tornis. Si kopiena rūpējas par pirmsnikona (1651—1653) baznīcas re­formu rituālā un kultūras tradīciju saglabašanu, tā­dēļ īpaši godātās ir līdz­atvestas grainatas. No­vēlējumi, dāvinājumi, mantojumi, joprojām pa­stāvošais paradums ar roku pārrakstīt kiriliskos tekstus |āva izveidot ne­parastu un retu grāmatu krātuvi (japiebilst gan, ka visas tautas mantas pa-

sludinašanas laikmeta vērtīgākos izdevumus at­savināja un iekļāva cen­tra bibliotēku fondos).

Visas graniatas var ie­dalīt divas lielas grupas: ar roku rakstītie un ie­spiestie darbi. Viskrāšņā­kie ir liturģisko ceremo­niju evaņģēliji smagos, metāla kaltos vākos. Šeit atrodami vairāki unikāli pirmiespiedēja Ivaua Ejodorova izdevumi, ka ari Ostrožska Bībeles 1664. g. pārstrādātā kopija. Ti­cības aizsardzībai sastadits rokraksts ir apoloģētiskas «Piejuriešu atbil­des». Tas ir strīds pnr mantojumu, zinātnisks traktāts un reizē pētī­jums. Ne tikai saturs, bet arī mākslinieciskais iz­pildījums — ornamentālie iespraudumi, atturīgās, saskaņotas krasas un

tumšais zelta spīdums tipisks vecticībnieku pie­juriešu novirzienam.

Bibliotēka netrūkst arī no citiem reģioniem iece­ļojušu gramatu. Senas Krievzemes māksliniecis­kās kultūras pēctecību pārstāv 18. gs. beigas pār­rakstīta «Apokalipse» ar miniatūram visas lapas lieluma. īpaši koši, zie­meļniekiem neierasti krasu salikumi redzami 19. gs. vidus Piemaskavas vecti­cībnieku t. s. «gusļicas tipa» ornamentos un mi­niatūrās.

Tomēr jāatzist, ka ta ir tikai arējā puse šai brī­numainajai grāmatu pa­saulei, kas gaida dziļākus pētītājus, pazinējus un iz­prast spējīgus lasītājus.

Elita Grosmane

Ķēniņš Dāvids no 1664. g. iespiestas Bībeles

Miniatūra no 18. gs. beigu gramatas «Àïîêàëèïñèñ»

Titullapa un prettituls no gramatas «Ïîìîðñêèå îòâåòû» (18. gs. sāk.)

kura atdzejojumi, papildināti ar apjomīgu priekšvārdu, nāca klajā 1921. gadā, ilgu laiku Latvija tika uzskatīts par vienīgo au­toritāti japāņu dzejas jautājumos. Japāņu klasiskās dzejas formu — hokku Cjeb haiku) un tanku — paraugus A. Svābe atdzejojis no angļu valodas. Priekšvārdā — japāņu dzejas īpatnību raksturojums, literatūrvēsturiski materiāli un esejiskas pārdomas par japāņu tautas mentalitāti un tās izpausmi mākslā, it īpaši dzejā. Varam piekrist tādiem secinājumiem kā, piemēram, «.. kā mūzikas gabali jāsaprot ne tikai Tālo Austrumu glez­nas, bet arī dzejas. Viņu vienīgais nolūks dot musu fantāzijai dažus atrautus domu un jutu pavedienus, kuri mums pašiem jāvērpj un jāauž tālāk.»4 Bet A. Svābes rakstā ir arī faktu kļūdas, kuras daļēji skaidrojamas ar^ japaņu valodas nezināšanu (piemēram, «Kodziki» ir nevis «visvecākais japāņu hro­nists», bet gan vissenākā japāņu literatūras pieminekļa nosaukums — «Seno laiku annāles»). Dažuviet eirocentrisms pārsteidzoši mijas ar pārliecīgu Japānas idealizāciju: «Spriežot pec vecākā hronista Kodziki uz­rakstītajām japāņu dainām, japāņi bija dzī­ves priecīga, pašapzinīga un kareivīga dziesmu mīļotāja tauta. Ne Konfūcija iloģiska morāle un filozofijas skola, ne bu­distu prāta melanholiskā noskaņa un fatālisma izjūta nespēj uz mūžiem noslāpēt tos japāņu gara dzīves avotus, kas viņiem ir kopēji ar eiropiešiem, — pozitīvismu, opti­mismu un aktivitāti.»5

Protams, nav godīgi pārspīlēt A. Svābes kļūdas. Japaņu valodas nezināšanu viņš centies kompensēt ar mīlestību uz japāņu dzejas mākslu. Jāņem vērā arī tas, ka div­desmitajos gados vēl pāragri runāt par Ja­pānas literatūras pārliecinošu ienākšanu pa­saules literatūras procesos, pasaulē tā bija vēl maz zināma un bieži tika uztverta kā eksotisks, grezns nieks. Eirocentriski vērtē­jumi bija ierasti. A. Svābes atdzejojumi ir pirmie, kas piedzīvojuši atsevišķu izdevumu, padarot japāņu dzeju Latvijā plašāk piee­jamu. Teorētiskās zināšanas A. Svābe smē­lies no ievērojamiem tā laika japanologiem —

B.    II. Čemberlena, K. Florenca, Lafkadio Herna.

A. Svābes «Japāņu lirika» dažādi vērtēta sava laika presē. «Latvijas Kareivja» (1921, Nr. 9) un «Latvijas Sarga» (1921, Nr. 21) anonīmie autori abi atzinīgi vērtē atdzejo­jumus, taču pārmet Svābein marksismu. Sa­vukārt Jānis Ezeriņš raksta, ka «Japāņu lirika» «pieder pie tām grāmatām, priekš ku­rām jau ir vajadzīgi dziļas kultūras ļaudis, lasītāji ar izkoptu gaumi un labu izpratni [..] īstiem, rafinētiem dzejas cienītājiem šī mazā, baltā grāmata varbūt dos patstāvīgu ierosmi, bet pārējiem, lai arī cik tas dīvaini neizklausītos, — būs mūsu pašu daiņotāju epizodisks papildinājums. Bet līdz ar to tas tikai lieku reizi apliecina cilvēka dvēseles augstāko vienotību, šoreiz ne tikai divu tautu, bet divu rasu garīgo kontaktu.»6

Ierosmi japāņu dzeja dod. Vispirms jau jāmin pats A. Svābe, kura dzejoļu krājumi «Gong, gong» (R.: Vaiņags, 1922) un «Sajonara» (R.: A. Gulbis, 1938; nosaukums tulkojumā no japāņu valodas — «Uz redzē­šanos») ir japānisku noskaņu pilni. «Gong, gong» ar S. Vidberga izsmalcinātajām ilus­trācijām publicēts «Karogā» (1988, Nr. 5). Protams, vērīgāks lasītājs pamanīs, ka dau­dzos dzejoļos japāniski ir tikai ārējie atri­būti, reālijas, forma, bet no īstas japāņu dze­jas estētikas iesakņošanās latviešu augsnē tie ir tālu. A. Grigulis, kas arī rakstījis tan­kas, atzīst, ka tieši A. Svābes dzejoļi un ne japāņu dzejas tulkojumi ir kļuvuši par viņa iedvesmas avotu.7

Divdesmitajos gados ar A. Svābi polemizē A. Burtnieks. Rakstā «Japāņu suģestīvās dzejas estētika» viņš kritizē A. Svābi, un šoreiz tie nav sīki dzēlieni par marksistis­kām noskaņām: «Arveds Svābe savas «Ja­pāņu lirikas» interesantajā ievadā, starp citu, runā par «ideju un plašas radošas do­mas nabago japāņu tautu», no kam varam spriest, ka sīkās dzejas formas izskaidroja­mas ar tautas gara nabadzību. Bet tai pašā ievadā lasām, ka Japāna esot «vienīgā eiro­peiski civilizētā zeme pasaulē, kur estētiski ir orientētas ne tikai valdošās un izglītotās šķiras, bet kur pašā tautā vēl dzīva un stipra estētiskā apziņa», no kam gribētos slēgt, ka tik slikti ar japāņu tautas gara naba­dzību vis nestāv, jo estētiskā apziņa bez idejām un radošas domas nav lāga priekšā stādāma.»8

Ar Andra Burtnieka vārdu parakstīti gan raksti par japāņu literatūru, vēsturi, tradī­cijām, gan arī atdzejojumi un tulkojumi no japāņu valodas. Diemžēl atsevišķus izdevu­mus ir piedzīvojuši tikai J. A. Ozoliņa ori­ģināldarbi — stāsti, dzejoļi, lugas, bet ne­kas no tulkotā vai rakslītā par japāņu lite­ratūru. Ar to lielā mērā izskaidrojams, ka viņš ir piemirsts.

j. A. Ozoliņš (1894—1959) pēc studijām Rīgas Aleksandra ģimnāzijā studējis filozo­fiju Kalifornijas universitātē (1913—1917), pēc tam strādājis tur par asistentu estētikā un sociālajā psiholoģijā. Amerikā viņš bijis latviešu literārā žurnāla «Prometejs» (1915— 1919) redaktors un ārzemju nodaļas vaditajs krievu laikrakstā «Âåëèêèé Îêåàí». Jau «Prometeja» laikā vērojama Burtnieka (šo pseidonīmu viņš sāk lietot 1913. g.) interešu dažādība. Viņš raksta oriģināldzeju, stās­tus, literatūrkritiskus un sabiedriski politis­kus apcerējumus. Sī daudzveidība nodara ļaunumu, jo nevienā no saviem darbības lau­kiem Burtnieks tā arī neiesakņojas un īstu ievērību negūst.

1917. gadā Sanfrancisko iznāk J. A. Ozo­liņa pirmais dzejoļu krājums «Maldi un valgi», kura pielikumā ir japāņu mākslinieka Tobo Hiroses gleznas reprodukcija. Neka cita «japāniska» šajā krājumā nav, un ne­kas tāds neienāk viņa darbos arī pēc atgrie­šanās no Japānas.

Ziņas par J. A. Ozoliņa^ darbību Japana šobrīd ir visai skopas. Viņš bijis angļu va­lodas skolotājs angļu un amerikāņu vidus­skolā Tokijā (1917—1918), pēc tam estē­tikas un salīdzināmas literatūras profesors Kobes Universitātē, no 1920. gada līdz 1921. gadam bijis Latvijas goda konsuls Japānā. Pēc atgriešanās Latvijā 1922. gada viņš strādājis Rīgas skolotāju institūtā. Dzimtenē A. Burtnieks uzsācis aktīvu Ja-

4 — 1168

pānas popularizēšanas darbu. Viņš rakstījis gan par Japānas zemnieku dzīvi, gan par Japānas vēsturi un latviešiem Tālajos Aus­trumos, referējis par japāņu glezniecību Rozentāla mākslas salonā un par Japānas sie­vieti Sieviešu palīdzības korpusa rīkotajā sa­nāksmē, iepazīstinājis latviešu lasītājus ar ikebanas būtību un pamatprincipiem. Ir arī nopietnākas publikācijas par Japānas kul­tūru. A. Burtnieks ir pirmais mums zināmais latviešu tulkotājs un atdzejotājs no japāņu valodas. 1921. gadā «Jaunības Teku» 7. nu­murā parādās viņa atdzejotais Doppo Kuņikidas dzejolis «Ezera vidū», un 1922. gadā «Latvijas Kareivja» sestdienas pielikuma 9. numurā publicēta moderno japāņu dzej­nieku darbu kopa: gan Doppo Kuņikidas, gan Čogjū Takajamas, gan Josjo Seičjo, Rofu Miki un Hakusjū Kitaharas dzejoji.

Divdesmitajos gados A. Burtnieks ir žur­nāla «Stāsti» galvenais redaktors. Sajā iz­devumā publicēti daži viņa tulkojumi no ja­pāņu valodas: Tosona Simadzaki stāsts «Mā­jas kustonis» (1926, Nr. 3) un Idzumo Takeda drāma «Vasaļa upuris» (1926, Nr. 6).

1923.  gada «Izglītības Ministrijas Mēnešrak­sta» 81. numurā ir publicēts Andra Burt­nieka raksts «Japāņu skatuves māksla», kurā viņš apskata arī, viņaprāt, izcilāko Japānas dramaturgu Mondzaemona Cikainacu un Idzumo Takeda daiļradi.

Preses izdevumos atrodami A. Burtnieka apcerējumi par japāņu dzeju9 — par klasis­kajiem žanriem tanku un haiku, to estētis­kajiem pamatprincipiem: «Japāņu tankas pie­vilcīgākā īpašība ir viņu saskars ar dzīvi. Priekšzīmīga tanka nav mūsu dekadentu «māksla priekš mākslas», kaut kas ārpus un virspus dzīves, nedz arī mūsu tēlojošo dzej­nieku «daļa no dzīves» — bet dzīves pa­pildinājums, organiski saaudzis ar dzīvi. Tāpēc velti lūkosimies tanku dzejā pēc dzīves portretūras. Dzīvi attēlot taču nozīmē to atšķaidītā veidā atkārtot. Bet atkārtojums ir pretīgs japāņu estētiskajai gaumei.»10

Japāņu dzeja, būdama tāla eiropeiskām tradīcijām, rada tulkotājam grūtības, kuras labi apzinājies arī A. Burtnieks: «Pat ja­pāņiem tanku «lasīšana» padodas tikai ar vingrināšanos un praktiku. Var teikt, ka viņš izlasa tik daudz, cik viņš ielasa, ko lai nu dara tulkotājs, kurš raksta publikai, kam tanku suģestīvā estētika ir sveša? Neatliek nekas cits kā piekabināt dzejoļa loģiskajai parafrāzei tādus faktus, no kuru mākslīgā iztrūkuma atkarājas tankas īpatnējā māk­slas vērtība. Tā tad, lai pārtulkotu japāņu tanku, tulkotājam tā vispirms jāiznlcina kā suģestīvs mākslas darbs,»11

Trīsdesmitajos gados japāņu literatūra vairs nav ne A. Švābes, ne A. Burtnieka uzmanības centrā, un preses slejās parādās galvenokārt jau pieminētie kareivīguma garu sludinošie stāstiņi.

Pēc Otrā pasaules kara japāņu literatūrai ceļš pie latviešu lasītāja jālauž no jauna. Gan A. Svābe, gan A. Burtnieks mūža bei­gas pavada emigrācijā, bet Latvijā ilgu laiku attiecībā uz japāņu literatūru valda klusums, ja neskaita pāris tendenciozus, vulgārsocioloģiskus pārpublicējumus no centrālās pre­ses.

Klusumu 1966. gadā pārtrauc Jamasiro Tomoe romāna «Ratiņu dziesma» iznākšana. Ar šo tulkojumu sākas Edgara Kataja dar­bība japaņu literatūras latviskošanas laukā.

Edgars Katajs parūpējies, lai latviski va­rētu lasīt arī Jasunari Kavabatas romānus «Sniegu valstībā» un «Tūkstoš dzērvju» (R.: Liesma, 1975), kas publicēti atsevišķā grā­matā, un stāstu «Mēness atspulgs ūdenī» (Literatūra un Māksla, 1964, 04. 10). Jasu­nari Kavabatam 1968. gadā piešķirta No­bela prēmija «par literāro meistarību, ar dziļu izjutu atspoguļojot japāniskā domāša­nas veida butību». Kavabata ir viens no tiem rakstniekiem, kuru daiļradē rod turpi­nājumu japāņu klasiskās literatūras tradī­cijas un savu iemiesojumu īpatni japāniskās estētiskās kategorijas — vabi12 , safoi13 , mono no avarē14 ; viņa darbi bieži tiek raksturoti ar terminu «haibun» (haiku stilā rakstīta proza).

Vēl viens pasaulē labi pazīstams japāņu rakstnieks, kura stāstus tulkojis E. Katajs, ir Rjūnoske Akutagava. Periodiskajos izde­vumos publicēti pieci Akutagavas stāsti: «Rasjomona vārti», «Mērkaķis» (Karogs, 1967, Nr. 9), «Bambusa biezoknī» (Litera­tūra un Māksla, 1968, 06. 01), «Stāsts par to, kā novēlās galva» (Literatūra un Māk­sla, 1968, 16. 11), «Tabaka un dēmons» un E. Kataja raksts «Akutagava Rjūnoske» (Ka­rogs, 1978, Nr. 8). Diemžēl šie tulkojumi palikuši periodisko izdevumu lappusēs.

E. Kataja tulkojumā iznāk Sjūsaku Endo romāns «Sieviete, kuru es pametu» (R.: Liesma, 1971), 1978. gadā tulkots Kendzaburo Oes stāsts «Auni» (Literatūra un Māk­sla, 1978, 26. 05). Diemžēl šis ir vienīgais Oes Kendzaburo stāsts, kas šobrīd pieejams latviešu lasītājam, kaut gan no mūsdienu ja­pāņu autoriem Kendzaburo Oe, Kobo Abe un Misima Jukio (Misima mums joprojām terra incognita) ir ārzemēs vispopulārākie.

E. Katajs tulkojis zinātniskās fantastikas rakstnieka Sakjo Komacu bestselleru «Japā­nas nogrimšana» (R.: Zinātne, 1982), kā arī vairākus prozas darbus, kas tēlo Otrā pa­saules kara gadus Tālajos Austrumos un kurus skaudrais reālisms gribot negribot pa­dara par pretkara darbiem. Te minams Siro Hasegava stāsts «Czans De-i» (Literatūra un Māksla, 1970, 06. 11), fragments no Tacudzo Isikava romāna «Niedre līgojas vējā» — «Nakts līdzenumā» (Literatūra un Māksla, 1975, 13. 09), un —■ pats nozīmī­gākais — Dzjumpeja Gomikava romāns epo­peja «Tā dzīvo cilvēks» (R.: Liesma, 1979).

1986. gadā E. Kataja tulkojumā iznāk ja­pāņu nacionālā detektīvromāna ciltstēva Edogavas Rampo romāns «Nezvērs tumsā», Sejiči Morimura «Cilvēcības apliecinājums» un Seičo Macumoto «Tuksnešainā zeme» (Japāņu detektīvs. R.: Liesma, 1986). Jāat­zīmē, ka detektīvs Japānā ir ļoti populārs, kaut arī jauns žanrs un labākā tā daļa, pie kuras pieskaitāmi Morimura un Macumoto darbi, veiksmīgi apvieno «Dzjun-bungaku» (tīrā literatūra) un «Taisju-bungaku» (lite­ratūra masām) iezīmes.

E. Katajs publicējis vairākus rakstus par Japānas divdesmitā gadsimta literatūru: «Uz­

lecošās saules zemē» (Karogs, 1967, Nr. 9) un «Sešdesmito gadu japāņu proza» (Ka­rogs, 1974, Nr. 2), viņš rakstījis arī infor­mācijas par jaunāko japāņu literatūrā un par latviski tulkotajiem autoriem «Karoga» nodaļai «Aiz mūsu robežām» un «Jaunajām Grāmatām».

Šobrīd no japāņu valodas tulko arī Guna Eglīte. Viņa tulkojusi Nacume Soseki ro­mānā «Puisītis» fragmentu (Skola un Ģi­mene, 1985, Nr. 8; Pasaules bērni, 1985), bet vislielāko ievērību guvusi ar japāņu dze­jas latviskojumiem, galvenokārt ar haiku krājumu «Zāles ēna, spāres ēna» (R.: Lies­ma, 1986), kurā ietverta arī izsmeļoša šī žanra attīstības vēstures, tam raksturīgo es­tētisko kategoriju, stila īpatnību analīze. Presē sastopami vēl viena japāņu dzejas klasiskā žanra — taukas —atdzejojumi15 , un, šķiet, nākotnē varam cerēt uz krājumu.

Līdztekus tulkojumiem no oriģinālvalodas parādās arī tulkojumi no starpniekvalodām — krievu, angļu un vācu.

Japānas salu pasakas krājumam «Zemenītes sniegā» (R.: Liesma, 1971) no krievu va­lodas tulkojusi E. Marjutina. Diemžel krā­jumā neatrodam pašas populārākās japāņu pasakas ■— «Momotnro, persika zēns», «Krabja atriebība», «Zvejnieks un jūras prin­cese» u. c. —, kuras divdesmito un trīsdes­mito gadu izdevumos bija ietvertas. Krājumā ieviesušies arī kļūdaini transkribēti japāņu īpašvārdi un nevajadzīgi lokalizējumi.

G. Grīns tulkojis Jasunari Kavabatas stāstu «Bambusa balss, persika zieds» (Literatūra un Māksla, 1974, 23. 11), bet nav norādīta valoda, no kuras tas tulkots.

No krievu valodas tulkoti japāņu avan­garda rakstnieka Kobo Abes romāni «Cetur­tais ledus laikmets» (M. Gulbe; R.: Zinātne, 1967), «Sieviete smiltīs» un «Svešā seja» (Kobo Abe. Sieviete smiltīs. Svešā seja. Tulk. I. Bērzkalne, L. Rumniece. R.: Lies­ma, 1970). Kobo Abe laikam ir latviešu la­sītājam un skatītājam pazīstamākais autors. Astoņdesmitajos gados televīzijā iestudēta viņa luga «Cietoksnis», bet 1988. gadā Dai­les teātrī — «Draugi» (no krievu vai. tulk. A. Ozols).

Paradoksāli, ka Kobo Abe, kas pie mums personificē japāņu literatūru, Japānā tiek uz­skatīts par vienu no visnejapāniskākajiem rakstniekiem, kura darbi ir gandrīz kosmo­polītiski. Šis «Japānas Kafka» daudzējādā ziņā tuvs Eiropas eksistenciālistiem.

Ilze Kačevska no krievu valodas tulkojusi japāņu rakstnieces Tomies Oliaras vēsturisko romānu «Vinu sauca O-Ena» (R.: Liesma, 1977).

No krievu valodas tulkoti arī vairaki Sakjo Komacu darbi: stāstu krājums «Rīt­dienas nolaupītāji» (A. Plēsums; R.: Zi­nātne, 1977) un stāstiņi žurnālos «Veselība» (1966, Nr. 12) un «Dadzis» (1969, Nr. 21); autora vārds šajas publikācijas variēts: Ko­macu Saki, Komacu Sake.

Z. Sērmūkša no angļu valodas tulkojusi Masao Jamakava stāstu «Talismans» (Lite­ratūra un Māksla, 1982, 16. 04).

Nav aizmirsti arī japāņu proletāriskās li­teratūras autori: Sunao Tokunaga stāstu krā­

jumu «Bērnības dienas» (R.: Liesma, 1967) no krievu valodas tulkojuši V. Kaņepe un A. Melluins. Josiki Hajamas stāstu «Vēstule cementmucā» 1969. gada 10. numurā publicē «Padomju Latvijas Sieviete», nenorādot ne tulkotāju, ne valodu, no kuras tas tulkots.

No starpniekvalodām tulkota arī japāņu dzeja —■ Jonedas Eisaku dzejoļus no cikla «Hirosimas dziesmas» atdzejojis B. Saulītis (Karogs, 1963, Nr. 3), klasisko dzeju no vācu valodas atdzejojis V. Leikarts (Lies­ma, 1975, Nr. 2; Draugs, 1978, Nr. 5).

īpaši jārunā par izdevumu «Pasaules bēr­ni», kurā itin bieži lasāmi japāņu rakstnieku stāsti, bet nekad netiek norādīta valoda, no kuras tulkots. Spriežot pēc tulkotāju vār­diem un dažām tipiskām transkripcijas kļū­dām, var secināt, ka no angļu un krievu valodas. Tulkoti Micuko Ono, Jūko Jamaguči, Kacumoto Saotome, Kensaku Simaki un Dzjodzi Cubota. Jāatzīmē, ka no tulko­tajiem autoriem īsti piemērots bērnu audi­torijai ir Dzjodzi Cubota (visus viņa stāstus tulkojusi M. Grīnfelde), jo viņš nav didak­tisku sižetu un shematisku raksturu tēlo­tājs un neaprobežojas ar to, ka kritizē pie­augušo nežēlīgās pasaules graujošo ietekmi uz_ nevainīgu bērnu dvēselēm. Bērniem do­māta arī Rieko Nakagava grāmata «Bērnu dārzs «Tulpe»» (R.: Liesma, 1971), kuru no krievu valodas tulkojusi V. Kapteine. Šī grāmatiņa, ejot garo ceļu līdz latviešu bēr­niem, mainījusi nosaukumu — japāņu valodā tā saucas «Nē, nē bērnudārzam».

Izsekojot japāņu literatūras tulkošanas un popularizēšanas procesiem, atsedzas vairā­kas problēmas, kas varētu būt aktuālas arī visai ārzemju literatūras tulkošanai kopumā.

Vispirms jārunā par tādu it kā sīku, to­mēr kultūrtautas necienīgu parādību kā pa­viršu izturēšanos pret cittautu īpašvārdu transkripciju. Biežā starpniekvalodu lietošana šobrīd ir neizbēgama, bet tad nevajadzētu kautrēties izmantot valodas zinātāju kon­sultācijas, lai Mondzaemons Cikamacu ne­pārvērstos par Mondzaemonu Tikamacu un Dzjumpejs Gomikava par Homikavu Dzimpeju. Japāņu īpašvārdos vajadzētu likt ga­rumzīmi uz «o», kā to dara angļi, ameri­kāņi, vācieši, kaut gan viņu ortogrāfijā ga­rumzīmes vispār nav.

Un tagad — par citiem «sīkumiem». Mums nav sistemātisku un zinātnisku cittautu folklo­ras tulkojumu. Sērija «Brīnumzeme», tulko­jot no starpniekvalodām un atturoties no jebkādu komentāru sniegšanas, nevar būt nekas vairāk kā pirmsskolas un jaunākā sko­las vecuma bērnu lasāmviela. Nenoliedzot vajadzību pēc šīs sērijas, jāapzinās, ka ar to vien ir par maz.

Mēs esam nonākuši cittautu klasiskās li­teratūras darbu tulkojumu badā. No japāņu literatūras, piemēram, mums nav pazīstamas Heianas laikmeta (8.—12. gs.) pērles ■— Murasaki Sikibu romāns «Stāsts par princi Gendzi», Sei Sjonagonas «Pagalvja piezī­mes», Kamo no Comeja «Vaļas brīžu piezī­mes».

Ir acīmredzama nepieciešamība pēc pasau­les literatūras vēstures izdevuma latviešu

valoda: Rūdolfa Egles un Andreja Upīša darbs (1938) nu jau ir piecdesmit gadus vecs.

Preses izdevumiem un izdevniecībām būtu vajadzīga vienota tulkošanas politika, do­mājot gan par lasītāja pakāpenisku saga­tavošanu ar iepriekšējam publikācijām pre­se, gan par prese izkaisīto nozīmīgāko tul-

1   Maraini, Fosco. Japan. Patterns of Contlnuity. Kodansha International, Tokyo-New York-San Fran­cisco, 1984, p. 12.

2  Par Fukunaga Kiosuke «Piezīmes par japāņuamerikāņu karu». — Dienas Lapa, 1934, Nr. 61.

3  Samuraju morāles kodekss, uzvedības normas.

4  Svabe A. Japāņu lirika. R.: Vaiņags, 1921. 12. lpp.

5  Turpat, 5. lpp.

6   Ezeriņš J. A. Svābes «Japāņu lirika». — Brīvā Zeme, 1921, Nr. 47.

7   Grigulis A. Labvakar, Kamilla. R.: Liesma, 1984. 192. lpp.

8  Ozoliņš A. Japaņu suģestīvās dzejas estetika, — Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1922. Nr. 4.

9   Ozoliņš J. Japāņu suģestīvās dzejas estētika. — Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1922, Nr. 4,

kojumu apkopošanu klājumos. Entuziasma mums pietiek, bet «balto plankumu» (un tādi ir rodami ne tikai japāņu tulkotajā litera­tūrā) aizpildīšanai vajadzīga arī tulkotāju sagatavošana, rodot tiem iespējas papildināt valodas zināšanas tās dabiskajā eksistences vidē. Vajadzīgs arī kāpinājums izdevniecības jaudas.

Burtnieks A. Japāņu dzeja. — Ritums, 1922, Nr. 1, 2.

10    Ozoliņš J. Japānas suģestīvās dzejas estētika.— Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1922, Nr.4.

391. lpp.

11   Burtnieks A. Japāņu dzeja. — Ritums, 1922, Nr.2, 132. lpp.

12 atturīga izsmalcinātība, vienkāršība

13 atturība, skumjas, vientulība

14 lietu skumjais skaistums

,s Japāņu dzejnieku simtgade. Isikava Takubo. Vakajama Bokusi. — Lit. un Māksla. 1985. 20. dec.

šajā rakstā japāņu uzvārds un vārds doti latviešu valodā pieņemtajā transkripcijā: pirmais — vārds, otrais — uzvārds.

Laodzi sacerejums par Dao un De (Daodedzin). R.: Zvaigzne, 1986.

5ajā drūzmainajā un nenoteiktajā laikā, vecām gudrībām strauji novecojot un jau­nām topot, mēs intuitīvi meklējam atbalstu Absolūtās Vērtībās. Tāpēc ir tik svarīgi, ka jau četrus gadus «Dao tin De gramata» •— viena no cilvēka domas virsotnēm — dzīvo savu latvisku dzīvi. Izlauzusies caur gad­simtu blīvi pāri valodas barjeram — no ķī­niešu valodas uz vācu, ang)u, franču, krievu, igauņu un no tām beidzot latviešu melē. Filozofa Viļņa Zariņa latviskota.

«Daodedzin» ir Ķīnas rakstu piemineklis, kas tapis 1. gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras. Daoistu reliģijas pamatgrāmata. Univer­sāls gudrības avots, kns prātam dod barību, dvēselei — svētku sajūtu. Uzšķiriet jebkuru lappusi, un jūs apburs vārdi: «Dao rada vienu, viens rada divus, divi rada trīs, trīs rada desmit tūkstoš lietu.» (V. Zariņš to pārtulkojis Šādi: «Dao radījis vienu. / No viena divējādība cēlusies. / Divējadība vei­dojusi trejādību. / Bet trejādība radījusi visas būtnes.» (79. lpp.) Apburs un tajā pašā laikā izraisīs nedrošības sajūtu, liks izjust sapratnes ierobežotību, kaitinās ar dziļi apslēpto jēgu, kas pēkšņi apdedzinās ar savu vienkāršību, lai jau nākamajā rind­kopā jūs varētu pārliecināties, ka esat pat

tālāk no galapunkta nekā ceļa sākumā. Pa­saules izskaidrošanas veidi cilvēkiem un tau­tām var būt ārkārtīgi dažādi.

Maz ir tādu cilvēku, kuriem būtu pa spē­kam pārtulkot «Daodedzin». Sim nolūkam vajadzētu zināt senās Ķīnas reālijas un labi orientēties mūsdienu pasaules sinoloģijā. Un, protams, būtu vēlams iepazīties ar ķīniešu īpašvārdu transkribēšanas īpatnībām: vis­pirms raksta uzvārdu un pēc tam vārdu. Tā vēsturnieku Sima Cjaņu (145? 135? g. p. m. ē. — ?) var sākt dēvēt vienkārši par Cjaņu (14. lpp.) — un tas izklausās ne­daudz familiāri — vai, izmantojot citās ei­ropiešu valodās pieņemto ķīniešu vārdu transkribēšanu, mītisko imperatoru Fu Si nosaukt par Ho Hi (13. lpp.). Tik tiešām, «Daodedzin» tulkotājam ir jānostājas līdzās vienai no cilvēces lielākajām kultūrām un jāsasniedz augstākā pakāpe, no kuras mūs­dienu cilvēks to varētu uzrunāt.

Ķīnas kultūra savā ziņā ir unikālā. Sena. Ir bijušas arī senākas tautas, taču nav daudz tādu, kas, iznesušas savas kultūras_ vērtības cauri gadsimtiem, pēc četriem tūkstošiem gadu turpinātu droši virzīties uz priekšu. Ķīnā ir sakrājušās milzīgas bagātības. Tukstošsējumu izdevums viduslaiku Ķīnā bija parasta lieta. Ne velti izcilais sinologs V. Aleksejevs salīdzina Ķīnu ar zināšanu krātuvi.

Kādu vietu ieņem «Daodedzin» šajā di­žajā tradīcijā? V. Zariņš pamatoti raksta: «Daodedzin ir viens no visnozīmīgākajiem Senās Ķīnas kultūras pieminekļiem, kas lī­dzās Konfūcija darbiem būtiski ietekmējis garīgo dzīvi Ķīnā daudzu gadsimtu ritumā.» (5. lpp.) Ar ko varam salīdzināt «Daode­dzin»? Tā ir atslēga ķīniešu, japāņu, kore­jiešu, vjetnamiešu dvēseles noslēpumiem. Li­teratūra, teātris, māksla, medicīna — tas viss rodams šajā grāmatā. Tāpēc, ka šī grā­mata ir par pašu svarīgāko, par Dao — par Ceļu, par Visuma imanento Likumu. Par to, ko nevar apjēgt un nevar izstāstīt, jo «zi­nošs nerunā, runājošs nezina» jeb, kā to tulkojis V. Zariņš, «Kas zina daudz, tas gari nerunā, / Kas runā daudz, tam zinā­šanu nav». (96. lpp.)

Vecais bērns (tā varētu tulkot Laodzi vār­du) pirms 2500 gadiem, ejot projām no Ķī­nas, esot uzdāvinājis savu sacerējumu kā­dam robežsargam. Izrādās, tas bijis domāts arī latviešiem. Teksts ir ļoti īss — tikai pieci tūkstoši hieroglifu. Tas veidots no atseviš­ķām savstarpēji nesaistītām daļām. Latviski izdotais «Daodedzin» jau no paša sākuma iemanto lasītāju uzticību. Arī grafiskā ap­dare ir augstā līmenī: var tikai uzteikt ie­ceri izmantot pazīstamā igauņu pētnieka T. Vinta ornamentu kolekciju. Taču nevar saprast, kāpēc, izskaidrojot ilustrācijas, la­sītāji dažviet maldināti. Dažas ilustrācijas 37. lpp. tiešām var dēvēt par simboliem, ku­rus ķīnieši izmantoja kā talismanus. Iste-

nībā tie ir stilizēti hieroglifiskie rēbusi, ku­rus plaši lietoja dekoratīvos nolūkos. Katra tada ilustrācija ir atšifrējama un izlasāma, bet komentāros tiek apgalvots, ka tā apzīmē «intuitīvi apjaušamu sakarību». (161. lpp.)

.Diez vai kads uzdrīkstēsies apgalvot, ka viņš zina, ka vajadzētu tulkot «Daodedzin». Darbs^ ar senlaiku ķīniešu tekstiem nav nodarbošjmas vientuļam diletantam. Pasaules literatūrā sarakstīts milzum daudz darbu, kuros iztirzāti Laodzi domu tulkošanas iespejamie varianti, atklāti ķīniešu teksta sprie­dzes punkti. Ar vārdu sakot, ja kāds nav speciālists Šajā jomā, viņam par tādu jā­klust darba gaitā. V. Zariņš savus darba paņēmienus ir aprakstījis priekšvārdā, proti, viņš esot salīdzinājis vienu un to pašu frāzi visas pieejamās valodās un atlasījis to «va­riantu, kurš vislabāk atbilda manai izjū­tai (ret. mani •— J. S.) par tekstu kopu­ma»: (24. lpp.) Tatad zinātniskas pieejas vieta stājusies intuitīvā, un tas nav nācis par labu tulkojumam. Veicot šādu darbu, pat cilvēks, kurš lieliski pārzina Eiropas filo­zofiju, ir Platona, Aristoteļa, Montēņa, Hēgeļa cienītājs, nevar pa]auties tikai uz intu­īciju. Eiropa ar antīko un kristīgo tradīciju, tāpat ka konfuciešu un daoistu Ķīna, iigi attīstījās bez jebkādiem sakariem. Če|i krustojas_ tikai jaunajos laikos. Atklājās, ka var pastavet arī dzīve, kas balstās uz pavisam citiem politiskiem, ekonomiskiem un morā­liem pamatiem, citam tradīcijam. Eiropietis sasveicinoties sniedza plaukstu, ķīnietis rā­dīja dūri. Vieni ēda ar dakšiņām, otri ar irbulišiem. Taču daudz svarīgāks bija tas, ka viņi pasauli skatīja atšķirīgos tclos.

Ķīnas savdabīgā pasaules aina ar tai rak­sturīgiem priekšstatiem un izskaidrošanas veidiem atspoguļojusies «Daodedzin» grā­matā. Tekstā ik uz soļa «klūpam» uz tīri ķīniskiem jēdzieniem. Piemēram, kas ir dzin, kuru bieži izprot kā «sēkla»? Varam atsaukties uz sinologa A. Kobzeva vārdiem: «Dzin — tas ir specifisks termins Ķīnas fi­lozofijā, kuru pārtulkot var ar lielām grūtī­bām. Tā sākotnējā nozīme — «atlasītie, at­tīrītie rīsi» — paplašinoties guva divus se­mantiskos laukus: «sēkla» (fiziskā esence) un «gars» (psihiskā esence). Tātad jēdziens dzin apzīmē domu par seksuālās un psihis­kās enerģijas vienību. (Êîáçåâ À. Ó÷åíèå Âàí ßíìèíà è êëàññè÷åñêàÿ êèòàéñêàÿ ôè­ëîñîôèÿ. Ì., 1983. Ñ. 159.) Latviešu tulko­tājam intuīcija nepateica priekšā, cik sva­rīgs ir šis ķieģelis Ķīnas filozofijas ēkā. Viņam likās, ka tā ir tikai alegorija: «Manā izpratnē vārds «sēkla» šajā rindā lietots kā alegorija, kas liek nojaust bezgalīgo iespē­jamību skaitu turpmākajos procesos.» (143. lpp.) Tālāk seko pamatīgs, gandrīz lappusi garš komentārs, kurā tulkotājs skaidro, kā sēklā noliek potenču realizēšanās un izsmel­šanās.

Sī nav īstā reize uzsākt ilgstošu profesio­nālu diskusiju par katru jēdzienu, it sevišķi tāpēc, ka paši Šie jēdzieni ir plūstoši, ne­konkrēti, pieļauj vairākas interpretācijas. Taču atzīmēšu, ka visai nepārliecina arī De traktējums. Komentāros latviešu lasītājiem darīts zināms, ka De — tā ir «pareiza dzīve» (131. lpp.) un ka «jēdzienu «De» parasti iz­

prot kā Dao attiecinājumu uz sabiedrību». (103. lpp.) Varbūt ir pieļaujama ari tāda interpretācija, bet tikai kā speciāls gadī­jums, kā vārda nozīmes «kvantēšanas» re­zultāts. Starp citu, De Ķīnas filozofijā ir viena no visinteresantākajām kategorijām, kas eiropiešiem vēl grūtāk izprotama nekā jēdziens Dao: tam vēl var sameklēt kādu analogu, piemēram, «Ceļš», «Likums», bet De atrodas pilnīgi ārpus eiropiešu izpratnes tradīcijām. (Par to — Ëèñåâí÷ È. Ëèòåðà­òóðíàÿ ìûñëü Êèòàÿ. Ì. 1979.) De varētu nozīmēt Dao attīstības potenci, kā arī Dao izpausmi fenomenālajā pasaulē. De hieroglifiskais attēls zināmā mērā ļauj mums šo vārdu atšifrēt. Tas sastāv no atsevišķiem grafiskiem elementiem: cilvēka, asna, kas aug no acs, un sirds, kura loģiski visu no­slēdz. Tādējādi mēs varam secināt, ka jē­dziens De ir saistīts ar cilvēka apslēpto iek­šējo pasauli. De atklājas pašā cilvēkā, pa­teicoties viņa uztveres spējām. Asns norāda uz to, ka Šajā jēdzienā ietverta potencialitāte.

Varbūt nevajadzētu atsaukties uz oriģinālteksta valodu, ja latviešu tulkojuma «spēles

noteikumos» uzsvērts, ka tas ir veidots no citam valodām. Taču dažādu iemeslu dej tomēr pie tās jāveršas. Daoisma svēto grā­matu tulkot ir grūti. Daudzu vārdu sākot­nējā nozīme ir zudusi, un mūsdienu cilvēks to var restaurēt tikai hipotētiski. Tulkotāja darbu apgrūtina arī tas, ka katrs vārds — hieroglifs -— sava ziņā ir monolīts, tāpēc pa­rasti nesniedz nekādu informāciju par gra­matiskajām formām. Skaidrs, ka te ir plašs lauks izdomai. Un tomēr bija kāds līdzeklis, kas seno laiku cilvēku glabā no neskaidrī­bas. Visām tautām labi pazīstams paņē­miens, kam Ķīnā bija sevišķa nozīme, — leksiskais un sintaktiskais paralēlisms. Tajā it kā modelējās viena no svarīgākajām ķī­niešu idejām par pasaules nepretrunigo divējādību. Vārdu un gramatisko formu pa­stāvīga atkārtošanas darīja sacerējumus saprotamākus, turklāt tā bija ari kultūras zīme. Tāpēc ir svarīgi, cik lielā mērā lat­viešu tekstā saglabāta šī īpatnība. Mums priekšā — viens un tas pats fragments ķī­niešu un latviešu valodā. Pamēģināsim ie­dziļināties tajā. Burtiskā tulkojumā tas ska­nētu šādi: Dare — nedare / vej — uvej /. Darīšana — nedarīšana / ši — uši /. Gar­šīgais — negaršīgais. Lielais — mazais. Daudz — maz. Atmaksāt |aunu ar labu. Ieceret grūto no vieglā. Darīt lielo no mazā.» V. Zariņš to pārtulkojis šādi: «Tas, kurš at|aujas nerīkoties, / Nodarbojas ar bezdar­bību, / Spējīgs izgaršot bezgaršīgo, / Sī­kajā saredz dižo un nedaudzajā daudzo, / Ļaunu cenšas atmaksāt ar labu, / Darot vieglo, iespēj paveikt grūto.» (105. lpp.) Kā redzam, Rīgā izdotajā grāmatā paralēlās konstrukcijas ir pilnīgi zudušas. To vietu ieņem paradoksi. Taču ķīniešu tekstā pakā­peniski nosauktās pretējās parādības signa­lizē par Visuma īpašībām. Latviešu tulko­juma ir runa par kādu savādnieku, kurš «atļaujas nerīkoties».

Līdztekus tam ir zudusi ari cita svarīga «Daodedzin» valodas īpatnība -— apbrīno­jamais lakonisms. Izteiksmes līdzekļi tajā iz­mantoti ārkārtīgi skopi, un tieši tas līdz ar paralēlismu padara ķīniešu tekstu sevišķi pievilcīgu. Jā, ķīniešu teksts tiešām ir skaists, bet tam piemīt kāds īpašs — mate­mātiskas formulas skaistums. Tajā saplūst kopā ārējā vienkāršība un iekšējā pārpilnība. Latviešu tulkojumā no šīs pirmavota «cēlās nabadzības» nav palicis pāri nekas. Lūk, «Daodedzin» traktāta pirmās rindas burtiskā tulkojumā: «Dao kā iespējamais Dao nav pastāvīgais Dao. / Vārds kā iespējamais Vārds nav pastāvīgais Vārds. / Bezvārdīgais — debess un zemes sākums. / Vārdīgais —• desmit tūkstošu lietu māte.» Un tagad salīdzināsim to ar V. Zariņa inter­pretējumu: «Dao, ko iespējams apjēgt, / Nav mūžīgi esošais Dao. / Vārds, ko ie­spējams pateikt, / Nav mūžībai sacītais vārds. / Debess un zemes sākumu vārdos nevar izteikt. / Vārdos izsakāmais ir visu radību māte.» (28. lpp.) Nav grūti konsta­tēt, ka V. Zariņš ir nopietni piestrādājis, lai padarītu Laodzi tekstu literāri nevaino­jamu. Sī mērķa sasniegšanai tulkotājam va­jadzēja mākslīgi ieviest «augstus» vārdus («mūžībai sacītais») un mainīt vārdu kār­

tību. Un, protams, ņemt vērā, ka latviešu literārās valodas likumi prasa mazāk at­kārtot vienu un to pašu vārdu. V. Zariņš kalpo šadai pieejai konsekventi, nerēķinoties ar pirmavotu. Gribu uzsvērt, ka te nav runa par atsevišķām neprecizitātēm, bet gan par nepareizi atrastu kopējo intonāciju.

Ieklausīsimies ķiniešu valodas skanējumā: «Dži bu dži šan I bu dži dži bin / ļu vej bin bin I ši i bu bin I sen žeņ bu bin j i ci bin bin / ši i bu bin.» Sī nodaļa at­gādina Samaņa buramvārdus, bērnu skaitāmpantiņus. Taču nav pat aptuvenas līdzī­bas starp šo ritmisko zīmējumu un to, kā tas atskaņots latviešu tekstā: «Zinātājam zināt sevi nezinošu ir pats augstākais. / Nožēlojami ir nezinošam tēlot zinātāju. / Tikai tas, kas šādi neizliekas, / Var no tādas ligas palikt brīvs. / Viedais paliek brīvs no šādas kaites, / Izlikšanās viņam nepiemīt. / Tādēļ viņš no nožēlojamības pa­liek brīvs.» (114. lpp.) Grūti iedomāties, ka tā ir tā pati 71. nodaļa, kas ķīniešu tekstā, (Jāatzīmē, ka tulkotājs grāmatā ievietojis arī otru šīs pasāžas latviskojuma variantu, kurš diemžēl atšķiras no pirmā ar lielāku daudzvārdību, nevis ar principiāli citādu pie­eju. Tas tikai pierāda, ka meklējumi nori­tējuši nevis galvenajos, bet otršķirīgajos virzienos. Tā vārds «viedais» nomainīts ar vārdu «gudrais» . . .)

Rīkojoties ar tekstu pēc sava prata, var gut visai negaidītus rezultātus. V. Zariņš plaši lieto vārdu «brīvs». Manuprāt, ta ir vistīrākā alošanās. Esmu pārliecināta, ka ķīniešu valodā tāda vārda nebija līdz pat XIX gs. otrajai pusei. Toties no latviešu varianta ir zuduši daži jēdzieni, kuriem ir ļoti liela nozīme visā daoistu filozofija. Tā nemanāmi izkliedējies vārds guaņ. Kādā vietā tas ir tulkots kā «nojauš» (28. lpp.). Citā nodaļā, lai to pārtulkotu, sameklēti pieci sinonīmi — «spriest», «zināt», «secināt», «izprast», «iztēloties». (94. lpp.) Protams, nav tik vienkārši atrast vienīgo vārdu. Taču šajā konkrētajā gadījumā nebija nekādas va­jadzības apmainīt jēdzienu, kura grafiskais attēls atgādina tā saistību ar aci, redzi, pret jēdzieniem, kuri attiecas uz citiem pasaules uztveres veidiem. Ko tad nozīmē guaņ? Profāniskā līmenī — «skatīties», «redzēt». Sen­laiku Ķīnā ar šo vārdu apzīmēja domu par iedziļināšanos Visuma iekšējos noslēpumos, spēju aiz ārējām formām un paradībani sa­skatīt apslēpto, būtisko. No 54. nodaļas iz­zudis viens vienīgs vārds guaņ. Toties tul­kotājs to kompensējis, sameklējot vjeta pie­cus vārdus. Vai tāde] mums priecāties, ka tik skaisti un gludi sācis skanēt Laodzi lat­viski? _

«Pēc sevis iespējams par citiem spriest. / Pēc savas ģimenes par citām zināt, / Pēc sava ciema var par citiem secināt, / Pec savas valsts var izprast citas valstis, / Pēc savas pasaules var iztēloties citas pasaules.» (94. lpp.) Avota autoritāte mūs hipnotizē. Un tomēr padomāsim par tikko izlasīto frāžu saturu. Būs jāatzīst, ka tas ir naba­dzīgs un banāls. Kaut kas līdzīgs tam, ka vajagot «pēc sevis par citiem spriest». īs­tenībā Laodzi rakstīja par kaut ko pretēju, un tas atklājas jebkuram cilvēkam, kas ne­

steidzas labot «naivā dialektika» stilu. Gud­rais mācīja, ka vajag prast aiz atšķirīgā sa­redzēt kopējo, aiz ārišķīgā ieraudzīt būtisko. Tāpēc 54. nodaļa ir teikts: «Aiz ķermeņa apcerēt Ķermeni. / Aiz mājas apceret Māju./ Aiz ciemata apcerēt Ciematu. / Aiz valsis apcerēt Valsti. / Aiz padebess valsts apce­rēt Padebess valsti /.» Prasme ieraudzīt Dižo sīkajā no senseniem laikiem Ķīnā bija lielā cieņā. Jā, nav nemaz tik viegli svešas kul­tūras cilvēkam atrast orientierus ķīniešu ide­jiskajās sistēmās. Daudzi šķēršļi traucē vir­zīties uz priekšu, un valoda nebūt nav pats sarežģītākais.

Nav Šaubu, ka jebkurš tulkojums paredz interpretāciju iespējamību. Atklāti sakot, es neņemos spriest, kur ir tā robeža, kura tul­kotāju šķir no tulka, un tā, aiz kuras viņš kļūst par līdzautoru. Pat par jaunas filozo­fijas radītāju. Ja, spriežot par Kanta filozo­fiju, mēs atribūtu sāktu dēvēt par cēloni, to atzītu par rupju kļūdu. Bet kā tad ir ar Laodzi?

Lūk, vēl kādas vārdkopas burtisks tulko­jums: «Debess — gara, zeme — ilga /. De­besij un zemei var piemist garums un il­

gums. I Tie nepiedzimst, / Tāpēc dzimst ilgstoši.» V. Zariņš to ir pārtulkojis šādi: «Mūžīgi debesis pastāv un ilgstoši — zeme. / / Cēlonis zemes un debesu mūžīgai esamī­bai / Tas, ka tās nepastāv sevis labad. / Tā dēj tām ilgstoša dzīvība dota.» (36. lpp.) Pirmajā mirklī šķiet, ka tulkojums paveikts atbilstoši pirmavotam. Taču nesteigsimies ar secinājumiem. No kurienes pēkšņi tekstā parādījusies «mūžīgā esamība»? Tas ir tul­kotāja radošās pieejas radīts jēdziens. Ne­vis par «zemes un debesu mūžīgās esamī­bas» cēloni vēsta Laodzi, bet par kaut ko pavisam citu — par zemes un debesu ga­rumu un ilgumu. Interesanti vērot, kā nie­cīgas nianses izmaina akcentus, kas savu­kārt noved pie teksta sākotnējā satura iz­kropļošanas. Aprakstītajā fragmentā pēk­šņi parādās Kāds, kurš valda pār zemi un debesīm un kurš nosaka to «dzīvības ilgu­mu». Nav no svara, ka Dieva vārds te ne­top nosaukts, arī bez tā ir skaidrs, ka ne­viens cits, izņemot Dievu, nevarētu «zemes un debesu mūžīgai esamībai» dot (!) «ilg­stošu dzīvību». Tā pa ķēķa durvīm «Daode­dzin» grāmatā tiek ievests priekšstats par Radītāju, Radīšanas Spēku, Dievu. Turklāt augstākais valdnieks ne vien pavēl, bet arī apbalvo par labu uzvedību. Zemei un debe­sīm Viņš piešķir mūžīgu esamību tādēļ, ka tām nepiemīt egoisms, ka tās «nepastāv se­vis labad». Tā nemanāmi no «Daodedzin» pasaules, kurai ir absolūti svešs priekšstats par Augstāko Spēku, mēs atgriežamies savu refleksiju lokā, kas veidojies kristīgās re­liģijas iespaidā. Tur, kur eiropietis saredz Dieva pirkstu, daoists apmierināti konstatē pasaules parādību objektīvo pastāvēšanu ■— debesis un zemi. Viņa uzmanību turklāt sais­ta to reālās īpašības: debesis ir milzīgas un visaptverošas, to priekšā viss ir relatīvs. Starp «dzimst» un «nepiedzimst» ir zudusi principiāla atšķirība.

Izteiktās pretenzijas var attiecināt ne tikai uz minētajiem fragmentiem. Visā latvisko­tajā Laodzi grāmatā filozofiskā valoda ti­kusi «piegludināta», padarīta mums «sapro­tamāka».

Nobeigumā gribētos vēlreiz atgriezties pie «Daodedzin» grāmatas sākuma. Tas ievada lasītāju tekstā, nosauc dažus būtiskus jē­dzienus un savā ziņā kalpo par visa darba kamertoni. Analīzes labad būs nedaudz jā­atkārtojas. Latviešu versijā lasām: «Dao, ko iespējams apjēgt, / Nav mūžīgi esošais Dao. / Vārds, ko iespējams pateikt, / Nav mūžībai sacītais vārds. / Debess un zemes sākumu vārdos nevar izteikt. / Vārdos iz­sakāmais ir visu radību māte. / Tas, kas no iekāres brīvs, nojauš to dziļāko jēgu; / Tas, kam ir iekāre, zin tikai pieredzēto. / Abiem tiem (t. i., esamībai un neesamībai — V. Z.) cēlonis viens, vien vārdi un izpaus­mes šķiras. / Kopīgo abiem dēvē par slēpto, par to, kas nav jutekļiem tverams. / Tas, kas apslēpts zem slēptā, ir vārti uz dziļāko jēgu.» (28. lpp.) Man ir žēl, ka, lasot šos izteikumus, kāds lasītājs pēc tiem spriedis par Laodzi gudrību. Un es nekādi nevaru piekrist tam, ka tekstā ir iztirzāta hamletiskā problēma par esamību un neesamību. Manuprāt, sākumnodaļas tulkojumam vaja­

dzētu būt_ šādam: «Dao kā iespējamais Dao nav pastavīgais Dao. ļ Vārds kā iespēja­mais Vārds nav pastāvīgais Vārds. / Bezvārdīgais — debesu un zemes sākums. / Vārdīgais — desmit tūkstošu lietu māte. / Tapec tas, kuram pastāvīgi nav vēlēšanās, apcere smalkāko (mjao). / Tas, kuram pa­stāvīgi ir vēlēšanās, apcerē ierobežoto (vēj). / Siem diviem (smalkākajam un iero­bežotajam? — J. S.) ir kopīga izcelšanās, bet atšķirīgi vārdi. / Kopā tos sauc par vis­dziļāko (sjuaņ). / Visdziļākais iet vel dzi­ļāk (sjuaņ). / Durvis uz daudziem smalkā­kajiem. / (mjao).» Sis teksts pieder pie tiem, kurus zinātnieki dēvē par «tumšajiem», tajā ir daudz neskaidrību. Bet, neskatoties uz to, ķīniešu tekstā, kuru vārdu pa vardam mē­ģināju atdarināt latviski, es vismaz saredzu daoistiem raksturīgo domu gājienu. Kaut arī tajā trūkst dažu ķēdes postnu, tam cauri tomēr reljefi spiežas saturs: pastāv metafiziskā Dao pasaule un desmit tūkstošu lie­tu fenomenālā pasaule. Ar metafizisko pa­sauli ir saistīts «smalkākais» (mjao), ar fe­nomenālo — «ierobežotais» (vej). «Smalkā­kajam» un «ierobežotajam», tāpat kā «bezvārdīgajam» un tam, kas «ar vārdu», ir vie­nāda daba — «visdziļākais» (sjuaņ). Bez­galīgajos dziļumos atklājas «smalkākais». Mani pat netraucē loģikas trūkums: «smal­kāko» (kopā ar «ierobežoto») sauc par «vis­dziļāko», un «visdziļākais» ved pie «smal­kākajiem». Sajā «aloģiskumā» es saskatu līdzību ar modernajā zinātnē izplatītajām ne­lineārajām teorijām.

Laodzi nerūpēja «mūžīgā esamība». Viņš nerisināja jautājumu par «mūžībai sacīto vārdu». Viņš neuztraucās par to, ka viņa sacītais vārds nepaliks mūžībai. Tā ir eiro­pieša drāma, kuram «vārds ir Dievs». Daoistain svarīgs bija kas cits. Viņš bēdājas par to, ka melafiziskā pasaule ir tik mil­zīga, dziļa, pretrunīga un vienota, ka tā nevar ietilpt nevienā vārdā. Un viņš brīdi­nāja, ka «Daodedzin» grāmatā aprakstītais Ceļš ir tuvināšanās Dao bez jebkādas ce­rības to sasniegt.

Un tomēr labi, ka latviskais tulkojums ir izdots. «Ir» — tas vairs nav «būtu labi, ja būtu». Tā jau ir reāla iespēja strīdēties, spriest, vērtēt. Tāpēc jāuzteic V. Zariņš, kas, pilnībā izprotot uzdevuma sarežģītību, tomēr uzdrīkstējās riskēt. Labi, ja kādā valodā pa­stāv viena un tā paša teksta vairāki tulko­jumi. «Daodedzin» pirmais latviskojums ai­cina uz radošu sacensību jaunus spēkus, kuri vēlētos izmēģināt sevi šajā aizraujošajā darbā.

Neiespējami paņemt kādu pie rokas un iz­vest cauri «Daodedzin» grāmatai. V. Zariņš to pārtulkojis tā, kā pats to redzējis. Taču pastāv arī citi viedokļi un uzskati. Ezoterisks teksts parasti ir daudzslāņains. Tas allaž atradīsies telpā, kur sastopas visdažādākie cilvēki ar visai atšķirīgu pieredzi. Es, pie­mēram, uzskatu, ka «Daodedzin» ir jātulko burtiski, cenšoties saglabāt tulkojumā visas oriģināla nenobeigtības un neskaidrības. Bet pastāv arī citas tulkošanas koncepcijas: tul­kot tā, lai teksts skanētu gludi un neno­nāktu pretrunā ar attiecīgās tautas literāro gaumi.

Dzens kā Mahajanas budisma atzars, kas izveidojās Ķīnā 6. gadsimtā, pārceļoja uz Japānu, bet divdesmitajā gadsimtā, pateicoties D, T. Sudzuki, R. H. Blaisa, C. Hemfrisa u. c. pūliņiem, ar garīgo tekstu, dzejas un glezniecības starpniecību sasniedza Eiropu, ietekmēdams H. Heses, T. Manna, G. Mālera, A. Matisa, Dž. D. Selindžera jaunradi.

Izdevniecības «Avots» Filozofiskās literatūras redakcija gatavo izdošanai dzenbu­disma tekstu krājumiņu «Ne karogs, ne vējš» (no angļu un vācu valodas tulko­juši M. Vecvagars un R. Kalniņš; G. Pomeranca pēcvārds).

Lai panāktu atbrīvošanos, budistiskais mantojums piedāvā vairākus paņēmienus. Viens no tiem ir dhjāna. Ķīnā šis sanskrita vārds tika izrunāts kā čaņ, bet Japānā — kā dzen. Angļi tulko dlija'nu, čaņ un dzen ar vārdu «meditācija». Tomēr eiropeiskajā tradīcijā meditēt — tas nozīmē iedziļināties īsā tekstā, domāt par dziļo, dziļi pārdo­māt. Savukārt Austrumu meditācija ir iespējama bez jebkādas domas (vienkārši būt augstākajā klātbūtnē, vienotībā ar Veselo), atrodoties tadā prāta stāvoklī, kads tika salīdzināts ar spoguli. Vācieši dažreiz dzen tulko ka Versenkung (iegremdēšanās pari galvai, iegremdēšanās līdz bojāejas iespējai). Krieviski nav labaka tulkojuma ka dziļa apcere, iegrimšana apcerē . ..

Vispār — strikti noteikt dzenu ir neiespējami. Dzens, pēc pašu dzena sekotāju vārdiem, ir atklāsme viņpus vārdiem un zīmēm, pieredze, kas nododama no sirds uz sirdi un ved uz apskaidrību. _

Kad Bodidliarma (leģendārais dzena dibinātājs, VI gs.) ieradās Dienvidķinas im­peratora U valstī, imperators viņam prasīja:

—   Kas uzskatāms par svētās mācības pirmo principu?

—   Neierobežots tukšums, un tajā nekā svēta, valdniek!

—   Kas tad ir tas, kas sēž manā priekšā?

—   Es nezinu. _

«Es nezinu» kā sarkans pavediens vijas cauri visai dzena vēsturei, atkal un atkal parādoties dzena dialogos, dzejā:

Kā taurcnītis pielido pie uzplaukuša ziediņa,

Tā Bodidliarma saka: «Es nezinu» …

Un, kad Dogenam (1200—1253) vaicāja, ko viņš atvedis no Ķīnas (parasti veda rokrakstus, statujas u. tml.), viņš atbildēja: «Es atgriezos tukšam rokam. Es tikai atskārtu, ka acis novietotas gareniski, bet deguns — šķērsam.» «Doma par ne-domu,» mācīja Dogens. «Kā to izdarīt? Domājot virspus ne-domas un domas. Tas ir atbrīvotais apceres pamats.» «Kad zivs peld, tā peld un peld, un nav gala ūdenim. Kad putns lido, tas lido un lido, un nav gala debesīm. Nav zivs, kas butu izpeldējusi no ūdens, vai putna, kas būtu izlidojis no gaisa… Taču, ja uzrastos putns, kas vispirms gri­bētu izmērīt debess plašumu, un zivs — ūdens klajumu, un tikai peo tam — lidot vai peldēt, — nekas neiznāktu,»

No G. Pomeranca pēcvārda

Bodidharma nomierina prātu

Bodidharma sež, pagriezies pret alas sie­nu. Viņa nākamais pectecis stav ārā sniegā un rāda Bodidharmam savu nocirsto roku. Viņš sauc: «Mans prāts nevar nomierināties. Meistar, nomierini manu prātu.»

Bodidharma saka: «Ja tu atnestu man to prātu, es to nomierinātu.»

Pectecis saka: «Kad es meklēju savu prātu, es nespeju to noturēt.»

Bodidharma saka: «Tavs prāts jau ir no­mierināts.»

Mumona skaidrojums: Tas bezzobainais, vecais hinduss Bodidharma ieradās tūksto­šiem jūdžu pāri jūrai no Indijas uz Ķīnu. it kā viņam būtu iidzi kaut kas brīnišķīgs. Viņš ir kā lieli viļņi bez vēja. Viņš gadiem ilgi bija nodzīvojis Ķīnā, taču viņam bija tikai viens māceklis un tas pats nocirta sev roku. Ak vai, nākamie mācekļi bija vispār bez galvām.

Kāpēc Bodidharma ieradās Ķinā?

Gadiem ilgi mūki strīdas par to.

Visas nepatikšanas pēc tam Cēlušās no tā skolotāja un mācekļa.

Zvani un tērpi

Ummons vaicāja: «Pasaule taču ir tik pla­ša, kāpēc tad jūs atsaucaties uz zvana skā­ņām un ģērbjaties rita tērpā?»

Mumona skaidrojums: Kad cilvēks apgūst dzenu, viņam nav jāseko ne skaņai, ne krā­sai, ne veidam. Pat ja arī daži ir sasnieguši izpratni, dzirdēdami balsi, redzēdami krāsu vai veidu, šis ir ļoti vienkāršs ceļš. Tas nav patiess dzens. Īsts dzena apguvējs pārvalda skaņu, krāsu, veidu un īsteno patiesību sava ikdienas dzīvē.

Skaņa virzās uz ausi, auss — uz skaņu. Kad tu pagaisini skaņu un dzirdi, ko tu saproti? Klausoties ar ausīm, cilvēks nekad neko nevar izprast. Lai izprastu dziļi, viņam skaņu vajadzētu redzēt.

Tu izproti un esi tuvinieks;

Tu neizproti, tu esi svešinieks.

Tie, kas neizprot, ir tuvinieki,

Bet, kad tie izprot, tie ir svešinieki.

Nerunājot, neklusējot

Kāds mūks jautāja Fukecu: «Kā tu vari izteikt patiesību nerunājot, neklusējot?»

Fukecu teica: «Es vienmēr atceros ziedoni Dienvidķīnā. Smaržojošu ziedu vidū dzied putni.»

Mumona skaidrojums: Fukecu bija zibe­nīgā dzena meistars. Viņš to zibšņoja pie pirmās izdevības. Bet šajā reizē viņam ne­izdevās: viņš tikai patapinaja sakamo no veca ķīniešu dzejoļa. Neliecies ne zinis par Fukecu dzenu. Ja gribi izteikt patiesību, at­met savus vārdus, atmet klusēšanu un pa­stāsti man par savu paša dzenu.

Savu izpratni neatklājot,

Viņš izmantoja cita vārdus.

Un būtu pļāpājis viņš vēl un vel.

Samulsinot savus klausītājus.

Lietpratīga saruna sakarā ar mājokli

Ikviens klejojošs mūks var apmesties dzena templī, ja viņš aizsak sarunu par budismu ar tempļa iemītniekiem un uzvar tajā. Bet, ja zaudē, tad viņam jāturpiua ceļš.

Kādā templī Japānas ziemeļu daļā dzī­voja divi brāļi mūki. Vecākais brālis bija gudrs, bet jaunākais — muļķis, turklāt vien­āds.

Pie viņiem iegriezās kāds klejojošs mūks un lūdza pajumti, piedienīgi izaicinādams viņus uz pārrunu par cildo mācību. Vecakais brālis, noguris tajā dienā no lielās mācīšanās, sacīja jaunākajam, lai tas ejot viņa vietā. «Ej un pastāvi uz sarunu bez vārdiem,» viņš pamācīja.

Tā jaunais mūks un svešinieks devās uz svētnīcu un apsēdās.

Drīz pēc tam ceļinieks piecēlās un, iegājis pie vecākā brāļa, sacīja: «Tavs brālis ir apbrīnojams jauneklis. Viņs mani uzvarēja.»

«Atstāsti man jūsu sarunu,» lūdza vecā­kais.

«Nu,» ceļinieks paskaidroja, «visupirms es pacēlu vienu pirkstu, attēlodams Budu, šo apskaidroto. Viņš savukārt pacēla divus pirkstus, norādīdams uz Budu un viņa mā­cību. Es pacēlu trīs pirkstus, ar to izteik­dams Budu, viņa mācību un sekotājus, kuri dzīvo saskanīgu dzīvi. Tad viņš pavicināja dūri man acu priekšā, rādīdams, ka visi trīs izriet no vienas izpratnes. Tādā veidā viņš uzvarēja, un man nav tiesību palikt šeit.» Un ceļinieks devās projām.

«Kur ir tas cilvēks?» pie vecākā braļa ie­drāzās jaunākais.

«Es sapratu, ka tu saruna uzvarēji.»

«Neko neuzvarēju. Es grasījos viņu ie­kaustīt.»

«Pastāsti man, par ko bija saruna,» tau­jāja vecākais brālis.

«Tikko mani ieraudzījis, viņš pacēla vienu pirkstu, likdams saprast, ka man ir tikai viena acs. Aiz pieklājības pret svešinieku es pacēlu divus pirkstus, apsveikdams viņu ar to, ka viņam ir divas acis. Tad tas nekauņa pacēla trīs pirkstus, uzvedinādams uz domāni, ka mums pa diviem ir tikai trīs acis. Tad nu es saskaitos un sāku viņu kulstīt, bet viņš izskrēja laukā, un ta tas arī beidzās!»

Ziedu lietus

Subhuti bija Būdas māceklis. Viņš spēja saprast tukšuma spēku, viņš saprata arī, ka nekas nepastāv citādi kā tikai subjektīvā un objektīvā attiecībās.

Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma no­skaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.

«Tu ļoti labi runāji par tukšumu,» dievi viņam čukstēja.

^ «Bet cs taču neesmu runājis par tuk­šumu,» Subhuti iebilda.

«Tu neesi runājis par tukšumu, mēs ne­esam dzirdējuši tukšumu,» atsaucās dievi. «Tas ir īsts tukšums.» Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.

Pirmais princips

Ja kāds apmeklē Obaku templi Kioto, viņš redz virs vārtiem iegrieztus vārdus «Pirmais princips». Hieroglifi ir neparasti lieli, un visi, kas prot novērtēt kaligrāfiju, vienmēr apbrīno tos kā meistardarbu. Tos zīmējis Kosens pirms divsimt gadiem.

Meistars visupirms zīmēja hieroglifus uz papīra, no kura strādnieki, iegrebdami zī­mes kokā, atveidoja tās jau lielākas. Kad Kosens skicēja, pie viņa atradās drošprātīgs māceklis ar pārdesmit kvartām tušas kali­grāfijai, kurš nekad nepalaida garām izde­vību pakritizēt sava meistara darbu.

«Tas nav labs,» viņš sacīja Kosenam pec pirmā mēģinājuma.

«Un šis?»

«Slikts. Sliktāks par iepriekšejo,» paziņoja māceklis.

Kosens pacietīgi aprakstīja vienu loksni pēc otras, līdz beidzot bija sakrājušies as­toņdesmit četri «Pirmie principi», bet ne­viens no tiem tā ari nebija saņēmis no mā­cekļa atzinīgu novērtējumu.

Vienbrīd, kad jauneklis uz mirklīti bija izgājis, Kosens nodomāja: «Nu man ir iz­devība paglābties no viņa vērīgā ska­tiena,» — un nesteidzīgi, bez izklaidības, uz­rakstīja: «Pirmais princips.»

«Meistardarbs,» māceklis paziņoja.

Dubļainais ceļš

Reiz Tanzans un Ekido kājoja pa dub­ļainu ceļu. Lija spēcīgs lietus.

Nonākuši pie ceļa atzarojuma, viņi satika zīda kimono tērpušos piemīlīgu meiteni, kas nespēja šķērsot dubļaino ceļu.

«Nāc, meitenīt,» Tanzans uzreiz teica un, pacēlis viņu rokās, pārnesa pāri dubļiem.

Ekido klusēja, līdz abi vakarā nonāca pie mūku mītnes. Tad viņš vairs nespēja saval­dīties. «Mēs, mūki, pat netuvojamies sievie­tēm,» viņš teica Tanzanam, «un it īpaši jau­nām un piemīlīgām. Tas ir bīstami. Kāpēc tu tā darīji?»

«Es atstāju to meiteni tur,» sacīja Tan­zans. «Vai tad tu viņu vel joprojām nes?»

Katra lieta ir vislabāka

Ejot pa tirgu, Banzans nejauši dzirdēja sarunu starp miesnieku un pircēju.

«Dod man vislabāko gaļas gabalu, kāds vien tev ir,» sacīja pircējs.

«Manā tirgotavā viss ir vislabākais,» at­bildēja miesnieks. «Tu šeit nevarēsi atrast nevienu gaļas gabalu, kas nebūtu vislabā­kais.»

To izdzirdējis, Banzans lapa apskaidrots.

Teksti tulkoti no grāmatas

Zen Flesh, Zen Bones: A. Collection of Zen & Pre-Zen Writings. Compiled by Paul Reps

.

«Arī Čakam — lietus dievam bija ārkārtiga nozīme maiju zemnieku priekšstatos. Lielakaja daļā pilsētu tika pielūgti četri Caki. Katrs no viņiem valdīja vienā no četrām debesu pusēm, katram bija sava debess krāsa un saskaņā ar to arī nosaukums: Chac Xib Chac (Sarkanais austrumu Caks), Sac Xib Chac (Baltais zieme|u Caks), Ex Xib Chac (Melnais rietumu Caks) un Ķan Xib Chac (Dzeltenais dienvidu Caks),» — tā raksta čehu etnogrāfs Miloslavs Stingls grāmatā «Indiāņi bez tomahaukiem».

Esmu absolūti pārliecināts, ka lietus dievs Caks vēl arvien nosaka mūsu kultūras gaisotni un, protams, ne jau tikai to. Vai mūsu apņēmība, sasliešanās, Baltijas ce|š neizriet no «Mūžības skartiem»? Vai mūsu patiesā kļūdīšanās, idealizējot Krein|a sar­kano starojumu, nenāk no Caka? Vai mūsu sāpes par Rīgu neizaug' no Caka asinsritējuma Rīgas bruģī, ko nīcina un nevar vien beigt iznīcināt?

Varbūt tie ir arī gluži personiski jautājumi, kurus man uzdod lietus dievs Caks, izbrīnā raudzīdamies, kā no briljantiem un netīriem smēķu galiem, no lašu ikriem un veciem pude|u korķiem, no rozēm un nezālēm tiek vākts kopā viņa radītais. Un ari lasītājam ir tiesības prasīt, vai Caka Kopoti raksti šajā partiju un frontu sastrēdzinātajā ikdienā būs viņa Bībele, kuru viņš pirks par katru cenu, lasīs par katru cenu un lādēs to dienu un stundu, kuru viņš būs nokavējis saspringtajā pasūtīšanas' ritmā.

Nu tad atcerēsimies, ko saka Sarkanais austrumu Caks. Jā, tāds arī ir, un nevar atkal kārtējo reizi pasludināt, ka to nevajadzētu drukāt. Sarkanā krāsa mūs biedē ar asiņu smārdu, bet bez tās nav Caka. Un visu nebūt nevar norakstīt uz laikmeta spaida rēķina. Otrajā sējumā, piemēram, būs nepabeigta un vēl nepublicēta poēma «17 šā­vieni». Tā sacerēta trīsdesmito gadu vidū par 17 franču granātām, kuras izšāva lat­vieši 1918. gada 6. jūlijā, apspiežot eserus un glābjot Ļeņinu. Presē iedomspoguliskas variācijas un Pirmā pasaules kara strēlnieku lieldarba apzināšana, mājās — Mas­kava . .. Sarkanais austrumu Caks.

Savukārt Baltais ziemeju Caks dzīvo pilnīgi citās dimensijās. Atkal paradokss 1 — presē divdesmito un trīsdesmito gadu mijā trako kaislības ap Caka huligānisma ideo­loģiju, bet mājās krājas dzidra un grūtsirdīga lirika. Kopotu rakstu pirmā sējuma la­sītāji, iespējams, būs pārsteigti, ka ap 200 pilnīgi nezināmu dzejoju pieder tam pašam Čakam. Baltais ziemeļu Caks?

Melnais rietumu Caks noteikti ir pazīstamāks. Viņš ir pārpilns ar pasaules politiku un Rietumu kinodīvām, viņš sit uz pleca visiem ārzemju kinoaktieriem un saka tādus pravietiskus vārdus:

Mēs pīpēsim labākos cigārus, un es tev stāstīšu teiku par tautu,

kurai sensenais ienaidnieks iespļauj pa reizei sejā, bet viņa spļāvienus norij kā austerus.

(«Pil, Harij, Pil …»)

Un ko tad saka Dzeltenais dienvidu Caks? Viņš saka tā: seksuālā revolūcija Latvijā gan beidzot ir sākusies… Tomēr Čakam vēl pirms pusgadsimta ir tapis arī vēl cita parauga darbs, kurš būs drukāts Kopotu rakstu otrajā sējumā. Tā ir plašā (un līdz šim nepublicēta) poēma «Ateja» ar visām no tās nosaukuma izrietošajām konsekvencēm.

Bet nu intelektuāli vēsa informācija: pateicoties Šim laikam, kad beidzot mēs varam pasākt gandrīz visu, sāk iznākt Aleksandra Caka Kopoti raksti sešos sējumos, kuri tad nu būs vispilnīgākie. Jācer.

Neesmu matemātiski aprēķinājis, bet pirmpublicējumu skaits sniedzas no 10 līdz 50 procentiem katrā sējumā; kā jaunas varēs lasīt daudzas interesantas divdesmito un trīsdesmito gadu preses publikācijas, piemēram, A. Caka rakstus par arheoloģiju; būs viena literāra sensācija piektajā sējumā (pagaidām — noslēpums!) un, protams, visi pazīstamie A. Caka darbi, kuri tā iesūkušies mūsu asinīs, ka varētu pat teikt — attā­linājušies no mūsu apziņas, apzinātā kultūras loka un pārgājuši zemapziņā. Bet vai tad mēs domājam, kā elpot? Vai tik bieži mēs domājam, kā aug zāle, koki? Kā Saule mūs sasilda un Mēness velk sēnes no zemes ārā? Par to visu taču domā Lietus dievs Caks, kura uzticīgais pielūdzējs J. Trimda alias V. Veldre 1934, gadā rakstīja: «Caka dzejas fontāns dzen laukā tik tālu strūklu, ka viss viņas valgums aizšalc pāri mūsu līdzšinējās lirikas šaurajam baseinam, puķu dobēm ap to un parka celiņiem, kur zem saulessargiem pastaigājas melanholiski bālas kundzes un freilenes, — jā, Caka dzejas valgums tam visam aizšalc pāri, spēcīgi nolīdams priekšpilsētas putekļainās un smirdošās ielās, ka visi šo ielu netīrie bērni un skrandu greznotie ļaudis top Caka dzejas mitri. Un latvju lirikas dzintarīgums, kas līdz šim gandrīz iemidzinoši tirinā­jās pa liepu lapām, puķu kātiņiem un debesīgu sieviešu krūtīm, tagad putodams lejas pa rensteli kā nepieredzēts pavasaris, raujot sev līdzi mēslus un līdz galam izsūkātus papirosu galus, kas viss ir piemircis ar īstu, dzidru dzeju.»

Nu tad kļūsim Caka dzejas mitri! Lietus dievs Caks skatās uz mums.

P. S. Absolūtas precizitātes cienītājiem:

I   SĒJUMS. Dzeja (1924—1931).

«Sirds uz trotuāra» (1928); «Es un šis laiks» (1928); «Pasaules krogs» (1929); «Apašs frakā» (1929); «Poēma par ormani» (1930); «Umurkumurs» (1930); «Mana paradīze» (1931); dzeja periodikā; nepubliceta dzeja.

II   SĒJUMS. Dzeja un dramaturģija (1932—1940).

«Iedomu spoguļi» (1937); «Mūžības skartie» (1940); «Nagla, Tomāts un Plūmīte» (1932); dzeja periodikā, nepublicētā dzeja.

III   SĒJUMS. Proza, tēlojumi, kritika, vēstules (1924—1940).

«Eņģelis aiz letes» (1935); «Aizslēgtās durvis» (1938); «Debesīs» (1938); darbi pe­riodikā; nepublicēti darbi.

IV   SĒJUMS. Dzeja un dramaturģija (1940—1943).

«Debesu dāvana» (1943); «Bērnības atmiņas» (1943); «Zelta zirgs» (1941); «Matīss, kausu bajārs» (1943); darbi periodikā, nepublicēti darbi.

V  SĒJUMS. Dzeja (1944—1950).

«Spēlē, spēlmani» (1944); «Lakstīgala dzied basu» (1944); «Zem cēlās zvaigznes» (1946, 1948); «Patrioti» (1948); dzeja periodikā; nepublicētā dzeja un vēl — noslē­pums.

VI   SĒJUMS. Proza, tēlojumi, kritika, vēstules (1940—1950).

Darbi periodikā un nepublicēti darbi.

«Decembrī sākas Pasternaka gads,» pērn ziņoja «Ëèòåðàòóðíàÿ ãà­çåòà», vēstot par izstādes «Pasternaka pasaule» atklāšanu A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzejā. Savukārt «Decembra vakari» bija pa­sākumu cikls, kas veltīts Pasternaka simtgadei. Jūs jautāsit — kas mums no visa tā? Un es atbildēšu — viela pārdomām. Aizgūtnēm izrunājušies par aizliegtiem vārdiem un noklusētiem darbiem, mēs, topošās brīvas Lat­vijas brīvie pilsoņi, labākajā gadījumā atveram maciņu, lai nopirktu iz­daudzinātos darbus un noliktu plauktā. Mūsu nebrīvās dvēseles lasa brīvo presi un taisnojas, ka visu jau nevar pagūt, ar «visu» pirmkārt saprotot literatūru, mūziku, pēdējā laikā arī glezniecību un teātri, par literāriem sarīkojumiem nemaz nerunājot. Bet, lūk, «Decembra vakaru» apmeklē­tāji uz pirkstiem skaita laimīgās sarīkojumos iekļūšanas reizes, jo gri­bētāju klausīties dzeju un mūziku gleznieciski piesātinātā vidē ir daudz­kārt vairāk, nekā muzejs Volhonkā spēj uzņemt. Nekad neaizmirsīšu Ojara Vācieša atceres vakaru pirms pāris gadiem Filharmonijas zālē, kad daž­brīd koristu uz skatuves bija vairāk nekā klausītāju zālē. Acu priekša vēl ļaužu jūra bēru dienā, visu iespējamo ziedu šķirņu lavīna . . . Kads ragā sasalis balts ceriņzars decembrī, nokritis pa ceļam Carnikavas pie­kalnē, man atgādina latviešu caurmēra inteliģenta dvčseji. Bez īstas gaismas stīdzējot plaukusi, «apsmidzināta» un saldēta, kamēr šajā iekonservējumā — balta, kolīdz atkusnī, kolīdz tiek atlaidinata, izrādās — brūna kā pērnā lapa, ļengana, pagalam. Tik daudz par to domāju tādēļ, ka arī Pasternaka dzejas tūkstošrindu izlasei latviešu un krievu bilingvas izdevumā šobrīd neuzdrošinos paredzēt laimīgu likteni. Ja atradīsies pa­pīrs un atradīsies, kas drukās (dzeju!), vai atradīsies, kas lasis? Nav liela prāta mocīt sevi ar šādu nākotnes ainu, kad tik daudz darba iegul­dīts neliela skaita dzejoļu latviskošanai. Lai par kaut ko tādu izšķirtos, man bija vajadzīgi vismaz trīs vai četri visas Pasternaka dzejas lasī­jumi, divi un vairāki atdzejojuma varianti. Uzreiz bija skaidrs, ka Pas­ternaka daiļrades agrīnais periods nav pa spēkam, četrdesmito un piec­desmito gadu dzeja — varbūt.

Borisam Pasternakam bieži pārmestā nesaprotamība. Visu mūžu daudz domājis un vēl vairāk tiecies pēc vienkāršības, Pasternaks pats uzska­tīja, ka šo vienkāršību viņam izdevies sasniegt tikai mūža otraja pusē. Bet arī tad viņa vienkāršība palika tikpat brīva, cik blīva.

Kad septiņdesmito gadu beigās latviešu literatūrkritika uzputoja dis­kusija par dzejas saprotamību, tai, par laimi, neizdevās mākslas «virzī­tājspēku» uzkūdītam pieprasījumam (tematiskam, stilistiskam — bezzemtekstu, bezmetaforu u. c.) pakļaut brīvi radošās personības, kuras gan piedalījās polemikā par «liela sakuma burta» un pieturzīmju nepie­ciešamību, bet turpināja liet dzejas ugunī nevis ūdeni, bet eļļu. Dzeja nekad nav bijusi un nevar būt masu kultūras priekšmets, kaut arī mūsu skolās Joprojām tiek praktizēta dzejoļu iekaišama un skaitīšana «ar iz­teiksmi» tai vietā, lai dzejas mācību realizētu galvenokārt kā personības izpausmes mācību, kā filozofijas, gara un kulturvēstures sastāvdaļu.

Mēģinu iztēloties vidi, kas radīja Borisu Pasternaku. Tēvs — Leonīds Pasternaks — gleznotājs,. kurš aizrautīgi zīmēja visur: viesības, teātrī, uz ielas, mājās, pakļaujot un pārvaldot mirkļa juvelierpunktejumus ļaužu

sejās, priekšmetu dvēseliskuma izpausmēs un saspēlēs. Māte — Rozalī Kaufmane — prata no šodienas viedokļa neiespējamo: dzīvot tikai māk­slai, vēlāk — tikai ģimenei un mūzikai. Pasternaku namā bieži notika mūzikas vakari ar Skrjabina un Rahmaņinova, Ļeva Tolstoja ģimenes, Glezniecības skolas pasniedzēju — izcilu mākslinieku piedalīšanos. Cik elitāri! — kāds iebildīs. Skatoties no mūsu dzīves — stacijas uzgaidā­mās telpas izsistā lodziņa viedokļa — patiešām, bet no garīgās kultūras normālsituācijas viedokļa — parasta lieta . . . Tāpat kā liecības par Pasternaka izglītību: viņš pabeidza klasisko ģimnāziju, tad filozofijas nodalu Maskavas universitātē, jau ģimnāzijas gados paralēli studē konservato­rijas kompozīcijas fakultātē, pievēršas glezniecībai. No filozofa karjeras tomēr atsakās pēc studijām Mārburgā pie slavenā Hermaņa Kogena. At­sakās tādēļ, ka viņu atgrūž filozofijas prasība pēc sistemātiskuma, bet viņa pasaules izjūtas pamatā ir brīvs plastiskums. Un, kaut savus dze­jas sākumus ap 1909. gadu Pasternaks vērtēja kā vājuma izpausmi, dzeja viņu pievelk arvien vairāk. Viņš iesaistās grupā «Lirika», vēlāk futūristu kopībā «Centrifūga». Austriešu dzejnieks Rainers Marija Rilke un Vladimirs Majakovskis viņu šajā laikā saista visvairāk. Saista kā pretpoli. Saista, lai sajūsminātos un veidotu maksimāli neatkarīgu savu dze­jas stilu.

Daudz spēka vajag, lai radošā personība izdīdzētu saknes ūdenī, kā tas lielākoties raksturīgs vairākām padomju dzejnieku paaudzēm. Labi, ja tas bija akas, dīķa vai ezera ūdens, bet ja stikla kolba? Formula te vien­kārša un viss tik pārskatāms un līdzīgs, ka zinātniekiem un pētniekiem — ne ko zināt, ne pētīt, atskaitot tos gadījumus, kad tilpnes tikušas saplēs­tas un saknes pazudušas zemē. Pasternaks turpretī dīdzis cauri bagātam kultūrslānim, kas vēl nebija patvarīgi sabērts gan pa aizslēgtām, gan vēju putinātām atvilktnēm, tāpēc vajadzīga vesela «elementu tabula», lai izprastu un novērtētu bagātību, kas radījusi dzejnieku un viņa mākslu.

Varbūt arī man Pasternaks šobrīd bija vajadzīgs tikai tik daudz, lai sajūsminātos un atgrūstos. Sajūsminātos par asociāciju bagātību un eks­presivitāti, sadzīves detaļu organisku iekļaušanos dzejas faktūrā, perso­niskās sāpes klātbūtni, literāro un mākslas reminiscenšu bagātību, ra­došā impulsa neiegrožotību, kas gluži kā ķēdes reakcijā atraisa arī lasī­tāja gara enerģiju. Pretrunu plosītajā pasaulē Pasternaks palīdz pašaizsargāties. Mūsu ikdienā, kur viss, ko varam nosaukt par augsni dzīvības, arī garīguma atveseļošanai, ir sajaukts ar pelniem un asinīm, svinu un lidojumā noplūktu putnu dūnām. Arī dzeja ir tāds putns, kas vēl lido — ja ne pār jūsu sirdīm, tad pār savu ligzdu, lido ar grūtībām, jo gaiss ir biezs, tas rada pretestību, bet arī notur. Es ticu, ka šis putns izglābsies, kaut vai apaugot ar zvīņām kā drakons, kaut vai… Ja vien viņu ne­apēdīs lielpilsētas obščepitā. Ar šo paradoksu lieku punktu pārdomām par Pasternaku un viņa dzeju. Atgādināšu vēl tikai tos paša dzejnieka vār­dus, kurus D. Ļihačovs citē «Doktora Zivago» publikācijas ievadā žur­nālā «HoDbiii ìèð»: «Man bija pilnīgi vienalga, kā sauca spēku, kas radīja grāmatu, tāpēc, ka šis spēks bija nesalīdzināmi lielāks par mani un tām poētiskajām koncepcijām, kuru ielenkumā es atrados.»

Man ir vienalga, kā sauks cilvēku, kurš lasīs Pasternaku, jo zinu, ka viņā vēl dzīvs dziļākās inteliģences gēns. Bet mums visiem vitāli nepie­ciešami tiekties pēc spēka, kurš ir lielāks par mums un apstākļiem, kuros dzīvojam.

1989. gada 18. decembrī

Via dolorosa. Krājums. Sast. A. Līce. R.: Liesma, 1990. 50 000 eks.

Neremdināmi sāp piesmietā un sabradātā dzīve. Un viņai cieši blakus citas. Tikpat cieši kā toreiz cietumu kamerās un lopu vagonos sablīvētie cilvēku augumi. Tik cieši viņi bija viens otram blakus, ka izzuda robežas starp valodām un pārliecībam, tomēr ticība un ceriba, lepnums un arī kauns par piederību savai tautai dzīvoja viņu vidū. Tas viss ir šajā grāmatā, kaut pacelti tikai daži akmentiņi no platā Sāpju Ceļa. Bet tās nav tikai personiskās atmiņas. Uz mūžiem apklusušā vairākuma vārda spalvu ro­kās ņem cilvēki, kuru aicinājums nepavisam nav rakstniecība. Viņi ir aicinati atcerēties un liecināt mūžības tiesā, kas notiek nedzirdami un neredzami. Tumsas paisumi to ne­var ne pārtraukt, ne apturēt. v

Bet, kamēr atmiņu grāmatas gliemeža gaitā virzās uz mušu grāmatniecības nodiluša konveijera lentas, liecinieki aiziet viņsaulē, tā arī neieraudzījuši ar melnu uz balta rak­stīto Patiesību. Mūsu līdzjūtība represiju upuriem pārvēršas par vēl vienu liekulību brīdī, kad nespējam pacelties pāri resoriskajām un sava krēsla interesēm. Paši to ne­gribēdami, mēs kļūstam līdzvainīgi šajos likteņos. Atsauksmē par divreiz represēta cilvēka atmiņu grāmatas manuskriptu izlasīju šādu secinājumu: «Grāmatā maz jaun­atklāsmju.» Kas notiek ar mūsu atmiņu, saprātu un sirdsapziņu, ja necilvēcību enciklo­pēdijā meklējam vēl «kaut ko»? Mūsu atmiņa sniedzas rokas garumā (tieši tik, cik no karotes līdz mutei), kad sacenšamies, meklējot kaut ko vēl nebijušu ļaužu zaudējumos un sāpēs. Laikmeta dokumentos un testamentos meklējam nezūdošas literāras vērtības un, tās neatraduši, noliekam manuskriptus sāņus. Tiesa, šī literatūra uzdzen bezmiegu un nemieru. Sabiedrība, kas uzskata, ka, noņemot aizliegumu no sarunām par totalitā­rismu, viss jau ir izdarīts, pakļauj sevi šo briesmu atkārtojumam.

Sociālisma psihoterapijas lielākais sasniegums ir tas, ka esam kļuvuši imūni pret citu sāpēm. Tagad daudzi saka: «Negribu ne dzirdēt, ne redzēt.» Daudzi šo grāmatu nelasīs, lai nesatricinātu savu ar tik lielām pūlēm uzcelto garīgo un arī materiālo lab­klājību. Daudzi ir sašutuši: «Vai tad nepietiek jau par to runāt?» Grāmatā pāri zaudē­jumiem un nāvēm stāv ticība tam, ka cilvēks ir neuzvarams. «Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, kā tie Dieva darīti,» sa­cīts Jāņa evaņģēlijā. Un patiesi — tie, kuriem pietiek spēka atmiņās vēlreiz uzkāpt Golgātā’, nones mums lielu gaismu, pie kuras turēties paguruma brīžos. Musu liela runāšana par brīvu Latviju nebūs nekā vērta, ja vairs nejutīsim saites ar tiem, kas bija pirms mums, ar vēl nereabilitētiem, nesaskaitītiem mocekļiem.

Vairāk par tīru gaisu un ūdeni Patiesība vajadzīga paaudzēm, kas dzima un auga Sātana valdišanas laikā tepat Latvijā, tiem, kurus uz šejieni atdzina nabadzība un posts, tiem, kam tika iepotēta pasaules pilsoņa apziņa. Nespēdama neko padarīt garam, vara nīdēja miesu. Kādās vēl nepublicētās atmiņās par čekistu izrēķināšanos ar Višķu draudzes mācītāju Vladislavu Lietavnieku teikts: «Uz galvas viņam bija no dzeloņdrā­tīm uzdzīts vainags un uz krūtīm ar karstu dzelzi uzdedzināts krusts.»

Baltijas valstu represēto asociācijas I kongresā tika nosaukts katras republikas dele­gātu nebrīvē pavadīto gadu skaits. Latvijas delegācijai — 271! Ja kādreiz saskaitīs visu, visu gadus, vairs nebrīnīsimies, ka sociālisma nometnes tautām zeme bija pārstā­jusi griezties un iestājies otrais leduslaikmets. Jau pats nosaukums — sociālisma no­metne — ir zīmīgs. Tagad sargtorņi stāv tukši, neskan komandas un šāvieni, bet mūsu apziņai apkārt joprojām ir dzeloņstiepļu žogs, un sargsuņu vietā mūs uzmana bailes. Atmiņas raksta un nodod atklātībai tie, kuri atbrīvojušies no bailēm. Kaut mūsu rokas spētu noturēt, kas tajās tiek ielikts.

Latviski tulkotā ārzemju literatūra šodien nespēj sniegt kaut cik izsmeļošu pārskatu par literārajiem procesiem Rietumeiropas zemēs. Tādēļ svarigi būtu iepazīties ar grāmatam, kuras pasaulē ieguvušas gan lasītāju, gan kritiku atzinību.

Anglija jau aptuveni divdesmit gadus tiek piešķirta literāra prēmija «Booker Prize», kuru pamatoti uzskata par autoritatīvāko balvu. Prēmiju piešķir gada labākā romāna pirmpublicējumam angļu valoda. Tās sponsors ir «Booker — McConnell Ltd», lidz šim prēmijas apjoms naudas izteiksmē bijis 15 000 mārciņu, šogad tas palielināts līdz 20 000 mārciņām.

No prēmijai izvirzītajiem darbiem seši romāni gada beigās kļūst par finālistiem, taču balvu piešķir tikai vienai grāmatai. 1989. gadā to saņēma Kazuo Išiguro par savu trešo romānu — «Kas paliek pāri no dienas». Astoņdesmito gadu «Booker Prize» laure­ātu vidu ir Viljams Goldings, Kingslijs Eimiss, Anita Bruknere, Tomass Ķenelijs, Ķē­ri js Hjūms un Salmans Rušdi. Taču ari grāmatas finālistes nereti izpelnās ne mazāku kritiķu un lasītāju uzmanību. To pierāda fakts, ka vairākas no tām pasaulē guvušas pat lielāku ievērību nekā laureātes. Tā ir noticis, piemēram, ar Margaretas Etvudas romānu «Istabenes stāsts», kurš tika izvirzīts balvas saņemšanai 1986. gadā, kad prē­miju piešķīra Kingslija Eimisa grāmatai «Vecie velni».

Tāpēc, iepazīstinot lasītājus ar pēdējo divu desmitgažu sasniegumiem angļu romāna žanra, neaprobežosimies tikai ar «Booker Prize» saņēmušajiem darbiem, bet nedaudz paplašināsim to grāmatu loku, kuras var ieinteresēt latviešu grāmatu draugus.

«Pat ja viņam piešķirtu Nobela prēmiju, viņš nejustos apmierināts, iekams nebūtu to saņēmis divas reizes.» Tā kāds redaktors raksturojis Salmanu Rusdī (dz. 1947. g.) — musulmaņu izcelsmes rakstnieku, kura mītnes zeme ir Britu salas un kura grāmatas «Pus­nakts bērni» (1981) un «Kauns» (1983) ti­kušas izvirzītas «Booker Prize» saņemšanai. Viņa romāns «Sātaniskās vārsmas» (1989) izraisījis bezprecendenta reakciju mūsdienu literārajā un politiskajā pasaulē.

Kas ir tas īpašais S. Rušdī darbos, kas liek viņu piesaukt vienkop un salīdzināt ar mūsdienu literatūras dižgariem — G. Grašu, G. Garsiju Markesu, Dž. Ervingu? Iespējams, ka tas ir groteskais un fantasmagoriskais, kas Rušdī un citu minēto rakstnieku darbos rada ietilpīgāku laikmeta tēlu nekā daždien ra­cionālais, reālistiskais. Iespējams, ka tieši šai literātu paaudzei, kas uzskatāma par V. Folknera un T. Manna pēcniekiem, vis­precīzāk izdevies uztaustīt un atspoguļot laikmeta pulsu. Vēstures rata dunoņā viņi ir spējuši saklausīt cilvēka dvēseles visvā­rākās trīsas, un šķiet, ka reizēm tieši 'šīs sīksīkās vibrācijas palīdz rezonēt nozīmīgā­kajiem pagriezienpunktiem mūsu gadsimta vēsturē.

«Booker Prize» 1981. gadā saņēma S. Ruš­dī grāmata «Pusnakts bērni». Tajā paustais

poētiskās pasaules pamatprincips tēlaini, bet precīzi formulēts rindās: «Lai saprastu vienu vienīgu dzīvi, jums jādabū sevī iekšā vai visa pasaule.»

Bet varbūt, lai izprastu Rušdī pieeju rea­litātei, vēsturei, Indijai, mums šis teiciens jāapgriež otrādi: lai saprastu visu pasauli, jāiedziļinās vienā vienīgā dzīvē?

Mēģinādams savākt vienkopus visdažādā­kās un pēc iespējas plašāka diapazona li­kumsakarības, kas varētu būt izšķirošas In­dijas vēstures izpratnei, Salmans Rušdī tē­mas un apjoma ziņā it kā sacenšas ar savu tiešo priekšteci — angļu rakstnieku Polu Skotu, kurš savā pāri par divtūkstoš lap­pušu garajā letraloģijā «Rādža1 kvartets» (1966—1975) īstenojis tikpat ambiciozu ie­ceri —• pārskatīt angļu domāšanas stereoti­pus attiecībā pret Indijas vēsturi.

Grāmatu «Pusnakts bērni» nav iespējams raksturot īsi, nelaupot spožumu kādai no tās daudzajām šķautnēm. Tas ir stāstījums pir­mās personas formā — nāvei nolemta jauna cilvēka atskats uz dzīvi savas zemes vēstures kontekstā. Tā ir fantāzijas, pārvērtību, ne­jaušību, sakritību un pat burvestību pilna grāmata. Episka vēstures elpa tajā mijas ar liriski, ironiski, nesaudzīgi pašatkailinoši un humorpilni atsegtiem varoņa pārdzīvoju­miem, likstām, ģimenes hronikas epizodēm.

Romāna centrā ir Salems Sinajs. Viņš ir viens no 1000 ar kādu pārcilvēcisku īpašību apveltītajiem indiešu bērniem, kas dzimuši 1947. gadā pusnaktī no 14. uz 15. augustu. Reizē ar šiem bērniem mirst un dzimst arī Indija — dzimst neatkarīga, bet saplosīta un sašķelta, noasiņojusi pirmssadalīšanas slaktiņos. Mirst Britu Indija, un dzimst di­vas jaunas valstis. Sava varoņa tēlā rakst­nieks it kā personificē Indijas likteni: «Jau­najā Indijā [. .] dzima bērni, kas īstenībā tikai daļēji bija savu vecāku pēcnācēji, •— pusnakts bērni bija arī tā laika bērni, viņu tēvs [..] bija vēsture.» Fokusējot uzmanību uz vienu no šiem bērniem, Salemu Sinaju, rakstnieks projicē visu šī gadsimta Indijas vēsturi uz vienas dzīves ekrāna. Sakritību ir daudz. Tāpat, kā jau iepriekš ir izziņots varas pārņemšanas un valsts sadalīšanas veids un laiks, arī Salema mātei Aminai pa­reģo, ka viņa reizē būs un nebūs māte. Pec dzemdībām bērni tiek samainīti, un viņa audzina svešu bērnu. Tāpat, kā no Indijas rodas divas valstis, arī Atuina netieši kļūst par divu bērnu māti. Pēc kāda nelaimes ga­dījuma Salems iegūst pārdabiskas spējas uztvert cilvēku domas, un viņa deguns kļūst par pusnakts bērnu sazināšanās punktu. Tas dod Salemam iespēju pārstāvēt romānā ko­lektīvu tēlu.

Un vēl. Pārbraukusi uz Bombeju, Sinaju ģimene nopērk angļa Viljama Metvolda māju (viņa uzvārds ir identisks kāda angļu pirmo kolonizatoru pārstāvja uzvārdam). Pirkums ir noformēts jau kādu laiku pirms neatkarības dienas, taču ar pārdevēja notei­kumu: lai angliskā dzīves kārtība netiktu mainīta līdz pat 15. augustam. Līdz tam laikam paši Sinaji ir pie tās pieraduši un īsti vairs neatgriežas pie savām indiešu para­žām. Paralēlā montāžā saslēgli nozīmīgi so­ciālpolitiski pagriezieni ar triviālām un ma­zāk triviālām norisēm Salmana un viņa senču dzīvē. Tas autora intonācijai piešķir grotesku pieskaņu. Piemēram, ģenerāļa Daijera vadītā nežēlīgā civiliedzīvotāju apšau­šana 1919. gadā, kad no 1650 automātu zalvēm 1516 trāpa dzīvu mērķi, romānā ie­nāk kā vectēva Aziza atmiņas: tieši šāviena mirklī viņam uznācis milzu šķaudiens, un, šķavās noliecies, viņš tā arī palicis zemē, daudzu sagumušu cilvēku ķermeņu smaguma piespiests. Kad vectēvs atgriezies mājās, vec­māmiņa, cenzdamās izturēties kā izglītota un moderna sieviete, piedāvājusies iztīrīt «ar hromdzīvsudraba dezinfekcijas šķīdumu notraipītās drebes» … Līdzīgi groteskā veidā romānā kopā sajūgti daudzi citi liktenīgi brīži Indijas un Salema liktenī. 1942. gada nemieri pēc Indijas iesaistīšanas karā un Kongresa partijas līderu arestiem metaforiski parādās kā apgāzts spļaujamtrauks, no kura ceļa putekļos iztek asins sarkana sa­zelētas tabakas sula. 1947. gada 15. augusta naktī Dž. Neru runa Indijas proklamēšanas brīdī sajaucas ar pūļa troksni ielās, un vi­sam cauri dzirdami Aminas Sinajas dzem­dību kliedzieni un jaundzimušo bērnu pir­mie brēcieni.

Autora balss skan ironiski. Bet ironiju caurauž skumjas par Indijas šodienu, traģis­kas nolemtības apziņa, kas izpaužas arī tēlu

simbolikā. Salems Sinajs ir nedziedināmi slims. Viņa mistiskā kaite — neapturama ādas saplaisāšana — it kā simbolizē plai­sas pašā Indijas sociāli politiskajā realitātē, tās difūziju. Sajā ziņā Salems ir gara radi­nieks Tomasa Manna un Gintera Graša va­roņiem Hansam Kastorpam («Burvju kalns») un Oskaram («Skārda bungas»), kuru fizis­kās dabas novirzes simboliski signalizē par laikmeta deformācijām.

Rušdī ar šo grāmatu cenšas atspēkot div­desmitā gadsimta mītu par Indijas atdzim­šanu, mītu par jauno valsti, ko romānā at­tēlotais Neru pielīdzina cēlai un brīvai cel­tnei, kurā īstenosies visu iespējas. (Arī mēs gadu desmitiem esam dzīvojuši ar šo ilu­zoro Indijas tēlu līdzās un no ilūzijām par savu pašu «gaišo namu» vēl šobaltdien ne­tiekam vaļā.) Mūsdienu Indijas izpratnei svarīga ir epizode, kurā autors pieskaras ro­bežkonfliktam ar Pakistānu 1971. gadā. Tajā atkal šķietami nesavienojami sapārota Salema slēpšanās pītā grozā un Indijas ar­mijas ienākšana Pakistānā: kamēr 93 tūk­stoši pakistāniešu karavīru tiek nodoti gūstā, abu armiju ģenerāļi — gan iekarotājs, gan tas, kurš padevies, — kopā tukšo glāzītes un, dziedot «Aulā Lang Sytie», atceras jau­kos laikus Britu armijas dienestā.

Grāmatas nobeigums izskan optimistiskāk: Salems atklāj mums, ka velta šīs atmiņas savam dēlam. Viņš mielojas ar savas biju­šās aukles marinētajiem augļiem. To garša atmodina mīlestības jūtas pret Kašmiru ■— viņa dzimteni. Un viņš trīsdesmit vienu bur­ciņu plauktā simboliski salīdzina ar vēstu­res marinādi nācijai, kas sirgst ar amnēziju. Taču trīsdesmit pirmā burciņa vēl ir tuk­ša — Salemam un jaunajai Indijai tikko apritējis trīsdesmit viens gads.

Romāns «Sātaniskās vārsmas» mūsu presē līdz šim apskatīts tikai kā iemesls sensacio­nālajam skandālam ap rakstnieka personu.

Romāns neapstrīdami parodē atsevišķas islama leģendas, pat tā svētos pamatpostu­lātus: no Džibrīla Farištas sapņiem seci­nāms, ka sātaniskās vārsmas ievietot svē­tajā tekstā pravieti kārdinājis pats eņģelis Gabriēls; Jabīlija, ar ko romānā attēlota Meka, būvēta no smiltīm; divpadsmit prosti­tūtām Jahīlijā doti Mahounda (domāts pra­vietis Muhameds) divpadsmit sievu vārdi; Mahounds dod priekšrakstus katrai visne­nozīmīgākajai dzīves situācijai, piemēram, uz kuru pusi pagriezties, lai palaistu sliktu smaku pa vējam, utt.

Darbs ir eklektisks savā struktūrā, sintē­tisks tā paustajā domāšanas veidā un sinkrēts reliģijas izpratnē.

Vai šis romāns dod rakstniekam tiesības apgalvot, ka «grāmata, kuras dēļ ir vērts nogalināt cilvēkus un sadedzināt karogus, nav tā grāmata, kuru esmu uzrakstījis es», un ka grāmata, kuru viņš sarakstījis, «nav vis par islamu, bet gan par migrāciju, pār­vērtībām, sašķeltām personībām, mīlestību, nāvi, Londonu un Bombeju»?

Romāns ir autobiogrāfisks ne tikai rakst­nieka bērnības tēlojumos (un, iespējams, Saladina tēva nāves aprakstā, kas ir viena no emocionālākajām epizodēm), bet arī tē-

mas izvirzījumā. Rakstnieks meklē atbildi uz jautājumu kas ir tās mokošās pārvēr-

Mekā ‘1S t rf Lond .onā — šai indiešu meka — no Indijas subkontinenta iebrauku-

^'I^-tus If kā lokā ap šo tēmu sa­slēdzas gramatas centrālie jēdzieni sim­boli: _ dzīve nave, labais, jaunais. Ari at­dzimšana ka filozofisks, ne mistieisks jē­dziens Lai atdzimtu, ir jānomirst. Un abi gramatas varoņi Džibrīls Farišta un Saladins Carnea — braucienā uz Londonu it ka mirst lai atdzimtu šai mūsdienu svēt­ceļnieku templī. Taču Londona viņus gaida pardabiskas pārvērtībās — mistiska pārtap­šana par eņģeli un sātanu. Sižetu līniju veido peripetijas, kurām cauri jāiziet abiem varoņiem. Romāns sākas un beidzas ar abu varoņu lidojumiem, tikai to virziens ir pretejs. Aviolaineru nosaukumi liek atcereties Paradīzes dārzus: lidmašīna, kas eksplode viņiem braucot uz Londonu, saucas «Bostana», bet Bombejā abi atgriežas «Gulistana». Nobeiguma daļa jēdzieniski ir it kā apgriezta ačgārni attiecība pret sākumu, kurā mutāciju tēma ir novesta līdz absurdam (viņi pārvērsās viens otra pretmetā).

Ar Džibrīla un Saladina likteņiem autors rornana izvērsis pazaudēto sakņu tēmu. Ma­teriālu apveidu ta iegūst valriekstu kokā kuru Saladina tēvs iestādījis, dēlam piedzim­stot, un nocērt, viņam aizbraucot, lai va­rētu nodrošināt līdzekļus eksistencei sve­šatne. Rakstnieks rāda arī traģisko imig­ranta personības dalīšanos, ko nosaka pret-

i lina starp musulmanisko izcelsmi un eiropeizeto sociālo masku, kuru uzspiež Londo­nas sadzīve. Romantiski fantastiskajā līmenī la izpaužas Džibrīla sapņos, kuros viņš pār­maiņus iemiesojas gan eņģeli Džibrīl’ā gan pravieti Mahoundā, bet reālistiskajā līmenī — Džibrīla Paristas šizofrēnijas lēkmēs. «Baltā melnā» cilvēka dvēseles dilemmu visprecīzāk izsaka_ kafejnīcas saimniece, resnā un val­donīgā Hinda, pie kuras patvērumu rod Saladins. Viņa šo zemi raksturo kā vietu, kas «pilna ebreju un svešinieku, kuri gatavi’bāzt viņu vienā maisā ar nēģeriem». Sajā pret­runu pilnajā eksistencē autors pravieša slu­dinātajā «pakļaušanās» bauslī saskata bū­tisku imigrantu psiholoģiskās adaptācijas atributu.

Autora intonācija ir atsvešināta. Tas gal­venokārt panakts ar prasmīgi dozētu iro­niju. Romānā ienāk postmodernisma es tēt i kai tik raksturīgā ironiskā pašapcere jeb (līdzīgi ka Dž. Faulza romānā «Franču leit­nanta sieviete» no sižeta atsvešināta literaturteoretizešana: piemēram, pārdomas par to, vai šodien maz iespējama traģēdija tās cilveciSkaja vai literārajā nozīmē. Paralēli šim šaubām rakstnieks vedina mus rast aso­ciatīvu saikni starp trijotni: Džibrīls — AleIuja (viņa mīļotā) — Saladins un trio: Otello — Dezdeinona — Jago.

Ironiskās un parodijiskās intonācijas ro­mānā sakņojas tā metaliterārajā slānī. Grā­mata «Sātaniskas vārsmās» neskaitāmiem pavedieniem saistīta ar pagātnes literārajiem tekstiem, faktiem, tēliem, struktūrām, siže­tiem. Tā ir pārbagata mitoloģiskām, reliģis­kam, literāram un pat popkultūras alūzijām

IL/ f IJ T PU, Versas Pret mūsdienu fast forward» kulturu (pec analoģijas ar magnetofona taustiņa apzīmējumu), kura klasiķa statusu var iemantot pusgada laikā un kuru simbolizē televīzijas pārraide par koku hibrīdu ar himeras īpašībām (reizē popkulluras un imigrantu simbols).

Pastarpinot vēstījuma faktu ar metaliteraru faktu, Rušdī panāk lielu tēlojuma ie­tilpību. To pastiprina, piemēram, atsauces uz Šekspīra «rasiskajām» lugām — «Otello» un «Venecijas tirgotāju». Romānā rodama aso­ciatīva un strukturāla radniecība ar tādiem pasaules literatūras stūrakmeņiem kā «Tūk­stoš un vienas nakts pasakas», M Bulga­kova «Meistars un Margarita» un G. Garsijas Markesa «Simts vientulības gadu». Džibrīla sapņi seko viens otram un reizem pat izaug viens no otra līdzīgi Seherezades stāstiem. Mitoloģiskie, bībeliski korāniskie, fantasmagoriskie un realsociālistiskie līmeņi mijas un klajas viens otram pāri gluži kā abu mi­nēto rakstnieku romānos. Rušdī nodarbina filozofiskais jautajums par to, vai labais un ļaunais ir subjekta atribūti vai arī katrs par sevi eksistējoši pretmeti. Līdzīgi Bulgakovam, kas disputā par labā un ļaunā cīņu cilvēkā un sabiedrībā iesaista arī Kristus un Poncija Pilata dialogus, Rušdī pievēršas Ko­rāna un Bībeles leģendām. Tikai «Sātaniska­jās vārsmas» šis jautājums skatīts caur pa­rodijas prizmu.

Islams romānā ienāk arī kā galveno va­roņu personības identitātes avots. Bet ne tikai. Reliģiskajā dogmā Rušdī saskata uni­tārā valsts režīma un totalitāra domāšanas veida gnozeoloģiskās saknes. Paradoksāli, ka Šīs atklasmes patiesīgumu pierāda rakst­nieka vajāšana pēc romāna publikācijas.

Pravieša Mahounda neiecietība pret rakst­vedi Salmanu (zīmīga sakritība ar autora vārdu), kurš atļaujas apšaubīt Allaha vārda absolūtās patiesības pretenziju, Rušdī visparina, apgalvojot, ka ticības antipods nav vis neticība, bet gan šaubas. Un ka tieši šaubas raksturo cilvēcisko cilvēkā. Šaubu priekša nav nekā absolūta, tām pakļauts arī Dievs — gan kristiešu, gan musulmaņu. At­saucoties uz Bībeles leģendām par Sātanu kā kritušo eņģeli, Rušdī salīdzina Dievu ar despotisku tirānu, kurš savus disident-leitnantus triec uz gulag-elli Sibīrijā. Rušdī personāžos labais un ļaunais savijas neat­šķetināmā mudžeklī (Saladins), gaišais redz spogulī tumšā attēlu (Baāls un Mahounds), Otello un Jago sadzīvo vienā sašķeltā per­sonība (Džibrīls), viņā ir eņģelis un soģis, pravietis un sātans kārdinātājs.

Izlasot romānu, nav saprotams, kāpēc sa­šutuši ir tikai musulmaņi fundamentālisti. Manuprāt, tikpat aizskarti varētu justies arī kristieši fundamentālisti, šekspirologi funda­mentālisti, marksisti fundamentālisti un jo īpaši angļi -— nacionālisti. Esmu pārlieci­nāta, ka ari uzmanīgs latviešu lasītājs at­radīs šajā grāmatā kaut ko, par ko apvai­noties.

1 Rādžs (angl. the Raj) — angļu valdošas ap­rindas Indija.

V. I. Ļeņins par nacionālo jautājumu. R.: Avots, 1990. 5000 eks.

Pašlaik, kad republikā joprojām jūtama nacionālā spriedze, kad nacionālā jautājuma risināšana iegūst jaunu nozīmi, izdevniecības «Avots» apgādā top krājums, kurā ievie­toti visi nozīmīgākie V. I. Ļeņina raksti, vēstules, fragmenti no dažādiem darbiem un citi materiāli par nacionālajām problēmām: «Kritiskas piezīmes nacionālajā jautājumā», «Vai ir vajadzīga obligāta valsts valoda?», «Par nāciju pašnoteikšanās tiesībām» u. c.

Domu Daugava — sirdsdaugava. Krājums. Sast. D. Ivāns. R.: Avots, 1990. 20 000 eks.

Daiņa Ivāna sastādītais krājums atgādina to notikumu virpuli, kuri bija saistīti ar Daugavpils HES celtniecības jautājumiem. Kolektīvās un individuālās vēstules, eksper­tīzes komisijas darba atspoguļojums un citi materiāli ataino šīs ekoloģiskās un sociālās problēmas sainilzumu un risinājumu.

Lapsa J. Kalnu grāmata. R.: Avots, 1990. 18 000 eks.

Aculiecinieka — rakstnieka Jāņa Lapsas — dokumentālais vēstījums stāsta par notiku­miem Afganistānā 1987. gada oktobrī, kā arī par Latvijas agrākajiem sakariem ar Af­ganistānu, un daudz tur ir jaunatklājumu. Grāmatas pamatā vērojumi dažādās Afga­nistānas valsts un mācību iestādēs, sadzīvē, Afganistānas un Padomju armijas apakš­vienībās. Autors apraksta arī latviešu jaunekļu dzīvi un cīņas tālajā austrumu zemē. Grāmatā ierādīta vieta arī afgāņu tautas bagātīgajām, ļoti savdabīgajām nacionālajām tradīcijām, tās literatūrai, kultūrai.

Averincevs S. Cilvēks un vārds. Agrīnās Bizantijas poētika. R.: Avots, 1990. 10 000 eks.

Agrīnās Bizantijas literatūras poētikas problēmai ir divvienots raksturs: viens tās as­pekts — vēsture un cilvēks, otrs — cilvēks un vārds. Autora uzmanības lokā —• 4.—6. gadsimts — laikmets, kas reizē bija antīkās kultūras gals un kristietības sākums. Vēs­tures loģika atsegta Bizantijas literatūras daudzveidībā. Bagātais kultūras faktu mate­riāls un savdabīgā zinātnisko minējumu gaita padara grāmatu interesantu ne vien hu­manitāro zinātņu speciālistiem, bet arī visiem, kas interesējas par kultūras vēsturi, per­sonības un laikmeta mijiedarbībām.

Vasiļjevs A. Ēģipte un ēģiptieši (sēr. «Valstis un tautas»), R.: Avots, 1990. 30 000 eks.

Sērijas «Valstis un tautas» cienītājus iepriecinās zinātnieka — orientālista un publicista A. Vasiļjeva grāmata, kurā atrodams izziņas materiāls par mūsdienu Ēģipti — par ēģiptiešu nacionālo raksturu, viņu reliģijām, tikumiem, paražām. Autors detalizēti atklā­jis Ēģiptes lomu arābu pasaulē, cilvēka un dabas savstarpējās attiecības Nīlas ieleja un deltā.

Palīgs lauku sētā. Sast. A. Tolstovs. R.: Avots, 1990. 25 000 eks.

Labs palīgs piemājas zemes kopējiem un mājlopu turētājiem būs šis praktiskas ievirzes izdevums. īsi apskatīta atsevišķu sakņaugu kultūru audzēšana, augļu dārzu kopšana, dažādu sugu mājdzīvnieku turēšana. Aplūkoti arī piemājas saimniecības juridiskie as­pekti.

Madre I. Krāsošana ar augu krāsām. R.: Avots, 1990. 25 000 eks.

Sī unikālā grāmata iepazīstina ar Latvijā atrodamiem augiem, kurus var izmantot audumu un dziju krāsošanā. Pastāstīts, kā ievākt augus, sagatavot pielietošanai un uzglabāt. Aprakstīts arī krāsošanas process, sniegtas precīzas ziņas, kādus krāsu toņus var iegūt.

Lauku dzīvojamēkas. Sast. M. Lūse R,: Avots, 1990. 25 000 eks.

Katalogā iekļauti dažāda lieluma dzīvojamo ēku projekti, kurus izstrādājuši mūsu re­publikas, Lietuvas un Igaunijas projektētāji. Tajā parādīts ēku kopskats un stāvu iz­vietojums, raksturotas pamatkonstrukcijas, dota telpu eksplikācija un galvenie tehniskie rādītāji. Izdevums bagātīgi ilustrēts.

Reizēm dažādās auditorijās gadas dzirdēt jautājumu: «Kas jauns ja­pāņu literatūrā?» Atbildēt uz šādu jautājumu gandrīz nav iespējams, jo Japānā iznāk ap divsimt literāru žurnālu, no kuriem man ir pieejami tikai divi. Vieglāk pastāstīt par to, kas notiek japāņu izdevniecībās, jo regulāri ieskatos informatīvajos izdevumos «Kore kara deru hon» («Jaunās Grāmatas», 24 numuri gadā) un «Shuppan Nyūsu» (Izdevnie­cību Jaunumi, 36 numuri gadā), kā arī izdevniecību katalogos un reklā­mās prospektos. Pēc šiem materiāliem var spriest, ka Japanā rit visai spraiga literārā dzīve. Par tās sava veida spoguli var uzskatīt Rjūnoskes Akutagavas literārās prēmijas piešķiršanu. Sī balva, kas nodibinātā 1935. gadā, tiek piešķirta divas reizes gadā, un līdz 1988. gada beigām par to spriests jau 99 reizes. Prēmijas komiteja nav darbojusies no 1945. gada līdz 1948. gadam, jo pēdējā kara gadā un pēckara haosa laikā japāņu sabiedrības prāti acīmredzot nenesas uz literāro darbību un tas izvērtēšanu. Līdz šim laikam prēmija nav piešķirta dažādos gados 26 rei­zes, jo komiteja neatrada darbu, kas būtu prēmijas cienīgs (1986. gada prēmija netika piešķirta nc pirmajā, ne otrajā pusgadā). Bet, tā kā da­žos gados balva piešķirta pat veseliem trim darbiem, tad kopskaita ar Akutagavas prēmiju ir apbalvoti 98 sacerejumi.

Lai arī mūsdienu lasītāji varētu iepazīties ar tiem, izdevniecība <<Bungei Shunjū» pēdējo triju gadu laikā laidusi klaja «Akutagavas prēmijas kopotos rakstus». Pavisam iznākuši 13 sējumi, kuros ietverti 93 apbal­votie darbi, un šogad tiek gatavots 14. sējums, kurā būs 5 agrāk prēmē­tie (1985—1988), kā arī 1989. gadā apbalvotie sacerējumi. _

Bet mūsu lielās zemes lasītajiem tulkojuma ir pieejami tikai daži no tiem. Jāsaka, ka krievu valodā ir pārtulkots un atdzejots ne mazums japāņu autoru darbu, un te vērojama interesanta tendence: izdevēju, var­būt arī pašu tulkotāju redzes lokā iekļuvusi dažādu laikmetu rakstnieku daiļrade, bet no pēdējo divu gadu desmitu autoriem tulkojumu saraksta dominē Macumoto Seičo, Kendzaburo Oe, Takesi Kaiko, Sejiči Morimura un, protams, Kobo Abe. Attiecībā uz Kobo Abi gadījies dzirdēt japāņu literātu sarkastisku jautājumu: «Nez vai padomju lasitaji pazīst vel arī kādu citu japāņu rakstnieku?» Lai gan jautājums ir pārspīlēts, to­mēr zināmā mērā pamatots. Pirms kada laika Maskava izdots^ Kaiia Kikuči romāns «Pērļu dāmas portrets» un Dzjuničiro Taņidzaki eseja «Cildinājums ēnai». Interesanti atzīmēt, ka padomju literātu aprindas šo divu darbu tulkotāju uzvārdi nav pazīstami. Romānu tulkojis japams Ogusi, bet eseju — krievs Mihails Grigorjevs, un abi tulkojumi pirmo reizi publicēti japāņu okupētajā Mandžūrijas pilsētā Harbina._ _

Pētot Maskavā sastādīto «Japānas bibliogrāfiju», konstatēju, ka visas japāņu vārda meistaru daiļradei veltītās monogrāfijās, kas izdotas musu lielajā zemē, attiecas tikai uz tiem autoriem, kuri darbojušies galveno­kārt laika posmā no 19. gs. beigām līdz 1972. gadam. Par musdienu

jaunajiem literātiem apcerējumu tikpat kā nav. Bet, kā liecina japāņu rādītāji, jaunas lasāmvielas un tātad arī autoru Japānā netrūkst. Ne­gribu apgalvot, ka visi šie darbi ir ļoti augstvērtīgi. Uzkrītoši liels ir detektīvromānu klāsts. Piemēram, 1989. g. «Izdevniecību Jaunumu» jan­vāra burtnīcās uzskaitīti 16 grāmatu nosaukumi, kuros ietilpst vārdi «slepkavība» vai «noziegums». Aprīlī tādu ir 10, maijā — 11, bet no šiem romāniem piecus sacerējis kāds Jasuo Učida; no viņa daudz ne­atpaliek arī Keitaro Ņisimura, kas maija mēneša biļetenā minēts ar četru jaunu «trilleru» nosaukumiem.

Japāņu grāmatniecībā ir vēl viena man ne visai izprotama tendence. Tā ir aizraušanās ar komiksiem. Pašreiz Japānā, neskaitot atsevišķus izdevumus, nāk klajā ap 250 komiksu žurnālu. To periodiskums ir da­žāds, bet vienreizējais kopmetiens pārsniedz 5 miljonus eksemplāru. Reiz, lidojot no Tokijas uz Maskavu, biju pārsteigts, ka man blakus sēdošais japāņu inženieris, dodoties komandējumā uz Rietumeiropu, vismaz se­šas stundas cītīgi šķirstīja līdzpaņemto komiksu kaudzi. Apbrīnojama parādība! Taču šīs komiksu grēdas nepārprotami liecina, ka Japānā pa­pīra netrūkst. Bet nedomāsim, ka šajā zemē to vien dara, kā raksta vai lasa par slepkavībām vai šķirsta komiksus. Daudz vairāk tur ir vērtīgu grāmatu. Pēdējos gados japāņu izdevniecības piedāvā daudzsējumu sē­rijas un kopotus rakstus. Piemēram, izdevniecība «Shogakukan» laidusi klajā «Sjovas laikmeta (1925—1989) literāro darbu krājumu» 36 sēju­mos, bet tos, kurus interesē seno laiku literatūra, izdevniecība «lwanami Shoten» apgādājusi ar «Japānas klasiskās literatūras krājumu» 102 sē­jumos. Lasītāji ir iecienījuši arī «Japānas literatūru» 87 sējumos, kuru autori ir 75 rakstnieki un dzejnieki. Var iegādāties arī daudzus citus kopotus rakstus (Soseki Nacume — 18 sējumos, Rjotaro Sibas vēsturis­kie romāni — 50 sējumos, rakstnieces Jaeko Nogami darbi 26 sējumos, Seičo Macumoto — 56 sējumos utt.).

Japāņu autoru sarakstu varētu turpināt, taču apstāsimies mazliet pie tulkotās literatūras. Tās klāsts Japānā ir prāvs. Visvairāk tulkoti ame­rikāņu un Rietumeiropas autoru darbi, bet jau sen izdoti un arī tagad iegādājami Tolstoja, Dostojevska, Gogoļa, Cehova, Saltikova-Sčedrina, Gorkija un citu krievu rakstnieku kopotie raksti. Izdevniecības piedāvā arī mūsdienu krievu rakstnieku Rasputina, brāļu Strugacku, Astafjeva, Pasternaka, Solžeņicina darbus, kā arī Aitmatova un citu krievu valodā rakstošo autoru darbus. Toties PSRS nacionālo republiku rakstnieku darbi japāņu lasītājiem joprojām ir terra incognita. Pirms gadiem div­desmit izdots prozā atstāstīts «Lāčplēsis», vēl pāris latviešu tautas pa­saciņu un Raiņa «(Tālas noskaņas zilā vakarā». Bet 300 eksemplāri ir pārāk mazs devums, lai japāņu lasītāji tiešām varētu iepazīties ar Raiņa dzeju.

Mūsdienu japāņu grāmatniecībā ir vēl viena interesanta parādība — pirmskara izdevumu faksimila reproducēšana. Piemēram, Šekspīra kopo­tie raksti, kas 40 sējumos izdoti laika posmā no 1909. gada līdz 1928. gadam un kuru tulkojumu viens pats veicis ievērojams literāts un tulko­tājs Sjojo Cubouči.

Bet mani visvairāk piesaista visdažādākās vārdnīcas. Kādu tik to nav! Gan literārās valodas, gan hieroglifiskās, gan terminoloģiskās, gan div­valodu utt. Un cik neparasti daži nosaukumi: «Vārdu avots», «Hieroglifu mežs», «Vārdu dārzs», «Lielā vārdu jūra»… Izdevniecība «Ķodansha», atzīmējot savas pastāvēšanas piecdesmito gadadienu, nule laidusi klajā «Japāņu valodas lielo vārdnīcu». Tās 2386 lappusēs ietilpst 175000 vārdi, kuru labāku izprašanu sekmē 6000 krāsainu ilustrāciju. Bet visu vārd­nīcu kronis ir profesora Morohasi sastādītā 13 sējumu hieroglifu vārd­nīca, kurā apkopoti 49 700 hieroglifu un 526000 vārdu, kas veidoti no šiem hieroglifiem. Japāņu draugi, ar smaidu uzsverot, ka 49 700 hieroglifu

man būtu pārāk liela slodze, uzdāvināja man šīs vārdnīcas saīsināto variantu četros sējumos, kuros izskaidrotas tikai 20 769 rakstu zīmes.

Kā orienteties kolosālajā japāņu grāmatu klāstā, ja bez daiļliteratūras un vārdnīcām ir vēl milzum daudz zinātniski tehnisko, mākslas, bērnu, mācību un citu izdevumu? Te labs palīgs ir gadskārtējais «Japāņu grā­matu ģenerālkatalogs». Sajā rādītājā — pēdējā laikā tas iznāk gada trijos sējumos — ietvertas ziņas par grāmatām, kas vēl ir pārdošanā Japānas grāmatnīcās un reģistrētas kompjūteru tīkla atmiņā. Ielūkosi­mies dažos japāņu izdevniecību darbu raksturojošos ciparos.

Rādītājs sniedz ziņas par grāmatu redaktoriem, sastādītājiem, tulkotā­jiem, izdošanas gadiem, izdevniecībām, grāmatu izmēriem, lappušu skaitu

u. c.

Ko varētu ieteikt mūsu grāmatizdevējiem un tirgotājiem pārņemt no japāņu pieredzes? Vispirms — brīvu pieeju pie grāmatnīcu plauktiem. Jautājums laikam ir grūti risināms, bet tā atrisināšana būtu ļoti svētīgs darbs. Pamācīsimies no japāņu grāmatu sietuvēm, kā panākt, lai neiz­juktu pat vairāku tūkstošu lappušu biezi sējumi. Iemācīsimies cienīt vārdnīcas un rādītājus — ievietosim tos glītos, stingros kartona futrā­ļos. Un ņemsim vērā, ka ne visiem lasītājiem ir liela rocība, tādēļ iedi­bināsim mazformāta grāmatiņu izdošanu. Mīksti vāki, izturīgs iesējums, kas neļauj izjukt pat 600 lappušu biezai grāmatiņai. Neatkarīgi no iz­devniecības, kas tās izdod, standartizmēri: 10,5 cmXl5 cm — tātad visai ērti iebāžamas kabatā, bet galvenais — samērā lēta cena. Varbūt pamē­ģināsim?

.

Igaunijas Akadēmiskā orlentalistu biedrība (IAOB) dibinātā 1935. g. rudenī Igaunijas Valsts Tartu Universitātē. Biedrības dibinā­šanas iniciators un tās pirmais priekšsēdētājs bija Tartu Universitātes tiesību zinātnu pro­fesors, patiess sinoloģijas entuziasts Leo Lēsments. IAOB biedru vidū bija dažādu specialitāšu pasniedzēji un studenti. Pazīs­tamākie no viņiem — teologs un folklorists Uku Mazings, valodnieks Pents Nurmekunds, matemātiķis Jans Sarvs. Tartu Universitātē orientālistikas un Austrumu valodu nodaļas nebija (vēsturēs, valodu un teoloģijas fa­kultātēs reizem gan tika lasīti kursi Aus­trumu valodās un filoloģijā), tāpēc IAOB bija vienīgā organizācija Igaunijā, kas cen­tās sekmēt un koordinēt zinātnisko darbu orientālistikā. Līdzās akadēmiskajam zināt­niskajam darbam par savu mērķi biedrība izvirzīja Austrumu kultūru plašāku izpēti un popularizēšanu. Biedrības darbības pamat­formas bija regulāras sapulces, kurās tika lasīti referāti, un atsevišķi raksti periodikā par orientālistikas jautājumiem. Bija iecerets ari izdot periodisku zinātnisku darbu krājumu «Igaunijas Akadēmiskās orientālistu biedrības^ raksti», taču sastādīt un sagata­vot izdošanai paspēja tikai pirmo krājumu.

1940.  gadā, kad padomju karaspēks okupēja Igauniju un tai, tāpat kā citām Baltijas val­stīm, uzspieda padomju varu, tika aizliegta jebkādu biedrību darbība. Izpildot jaunās varas pārstāvju rīkojumu, rakstu pirmais sē­jums tika iznīcināts.

Par orientālistikas atdzimšanu Igaunijā pēc Otrā pasaules kara var runāt, sākot ar 1956. gadu, kad pēc poliglota Penta Nurmekunda ierosinājuma Tartu universitātē izvei­doja orientālistikas kabinetu un organizēja Austrumu valodu fakultatīvos kursus stu­dentiem. Kabinetu vadīja pats Nurmekunds. Seit pamatzināšanas Austrumu valodās guva

orientālistu jaunā paaudze — budologs Linnarts Malls, irānists Haljands Udams, indo­nēziešu valodu speciālists Ulo Sirks (strādā Maskava PSRS ZA Orientālistikas institūtā) un citi tagad jau pazīstami zinātnieki un sanskrita tulkotāji.

1AO biedrības žurnāla tituls

Orientālistikas attīstībai Igaunijā sešdes­mitajos gados daudz palīdzēja sadarbība ar citiem orientālistikas centriem, kuros jaunie igauņu speciālisti varēja stažēties un pilnveidoties. Visciešākā sadarbība izveidojās ar PSRS ZA Orientālistikas institūtu Maskavā. Septiņdesmitajos gados Tartu Universitātes studentu vidū bija vērojama pastiprināta in­terese par orientālistiku. Studentu Zinātnis­kas biedrības ietvaros izveidoja vēstures pul­ciņa orientālistikas sekciju, kas 1977. gadā k]nva par patstāvīgu pulciņu. Šeit līdztekus Austrumu valodu apgāšanai nodarbojās ar nopietnu zinātnisku darbu. Attīstījās indie­šu, Tibetas un Ķīnas kultūras izpēte, kā arī budoloģija.

Astoņdesmito gadu sākumā k|uva iespē­jama igauņu orientālistu atkalapvienošanās akadēmiskā organizācijā; sākotnēji gan tā bija PSRS Orientālistu asociācijas Tartu grupa. Grupas biedru skaits katru gadu pie­auga, papildinoties ar studentu orientālisti­kas pulciņa audzēkņiem. 1988. gada februārī notikušajā grupas kopsapulcē pieņēma lē­mumu atjaunot Igaunijas Akadēmisko orien­tālistu biedrību. Par biedrības priekšsēdētāju tika ievēlets Tartu Universitātes vēstures un semiotikas laboratorijas vadītājs Linnarts Malls.

Pēc statūtiem •— IAOB darbības mērķis pirmām kārtām ir attīstīt Igaunijā zinātnisko orientālistiku. Līdztekus tam biedrība veicina Austrumu kultūru iepazīšanu un to iesais­tīšanu savas kultūras kontekstā, kā arī vei­do tiešu sadarbību ar Austrumu zemēm. IAOB bez zinātniekiem orientālistiem darbo­jas arī tulkotāji, rakstnieki, mūziķi, ārsti, aktieri, mākslinieki, žurnālisti. Biedrībā paš­laik ir 34 aktīvi biedri, 9 goda biedri un 5 korespondētā jbiedri.

Sākot ar 1989. g. janvāri, IAOB izdod savu laikrakstu «Vēstnesis», kas iznāk reizi mēnesī 30 000 eksemplāru tirāžā. Tas ir pla­šam lasītaju lokam paredzēts populārzināt­nisks izdevums, kas publicē rakstus, tulkoju­

mus, aprakstus un informatīvas piezīmes par IAOB darbību. IAOB ir izdevusi arī Aus­trumu klasikas tulkojumu krājumu «Ex Oriente». Tuvākajā laikā paredzēts izdot «Igaunijas Akadēmiskās orientālistu biedrī­bas rakstu» pirmo krājumu. Perspektīvā tiek domāts par savas tipogrāfijas izveidi, kas nodrošinātu tulkojumu, zinātnisku darbu, kā arī orientālistikas laikraksta izdošanu.

Būtiski nozīmīga biedrībai ir sadarbības iespēju meklēšana un attīstīšana ar Austrumu zemēm kultūras un ekonomisko sakaru jomā. Labas attiecības ir izveidojušās ar Ķīnu un Mongoliju. Biedrība uzņēmusi divas delegā­cijas no Ķīnas — no Liaoningas provinces. IAOB delegācija 1989. g. oktobrī veselu mē­nesi uzturējās Ķīnā. Kopā ar «Igaunijas Telefilmas» uzņemšanas grupu 1989. g. va­sarā tika organizēta ekspedīcija uz A^ongoliju un Burjatiju. No uzfilmētā materiāla izveidota muzikāla telefilma «Milarepa dziesmas», kas budisma mākslu |auj iepa­zīt caur izcilā tibetiešu dzejnieka un budis­ma mācības sludinātāja Milarepa daiļradi. Filmas mūzikas autors ir IAOB biedrs kom­ponists Svens Grīnbergs.

Mūsdienu pasaules attīstība nav iespējama bez dažādu valstu un tautu savstarpējas tuvināšanās un sadarbības. Sadarbība savu­kārt nav iespējama bez citu tautu un to kultūras iepazīšanas. Baltijas valstīm, kas atbrīvojas no totalitārās lielvalsts varas spiediena, sadarbības iespēju meklējumi šo­brīd ir īpaši svarīgi. Lai izvairītos no, ma­nuprāt, bīstami vienpusīgās rietumnieciskās orientācijas, Igaunijas Akadēmiskā orientā­listu biedrība savu misiju saskata Austrumu kultūras bagātību un vērtību iedzīvināšanā mūsu kultūrā.

Marts Lānemets,

IAOB laikraksta «Vēstnesis» galvenais

redaktors

No igauņu valodas tulkojusi Iveta Upīte

REPUBLIKAS GALVENĀ BIBLIOTĒKA

Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļa

Latvijas Valsis bibliotēkā ir nodala, karā iegriežas tikai bibliotekāra darba speciālisti, kā ari mācību iestāžu audzēkņi un studenti, kuri par tādiem gatavojas kļūt. Tā ir Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodala — valsts tautas bibliotēku republikā­niskais metodiskais un koordinācijas centrs K. Barona ielā 16/18. _

Metodiskā darba aizsākumi Valsts bibliotēkā meklējami 1946. gadā pēc bibliotēkas rekonstrukcijas. Republikā toreiz bija 537 masti bibliotēkas. Pirmie metodiskie materiāli izdoti 1947. gadā. Tās bija apjomā nelielas metodiskas vēstules. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados nodala veica galvenokārt instruktivo un operatīvi metodisko darbu, lai bibliotēku darbiniekiem iemācītu elementāras aroda zinašanas, jo tolaik republikas bibliotēkās strādāja loti maz speciālistu. _

Pašlaik republikā ir 1064 Kultūras ministrijas pakļautības bibliotēkas, kas centralizētas 33 sistēmās. Līdz ar to Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodala sazarojusies četrās struktūrvienībās: zinātniskās metodikas, bērnu bibliotēku un bibliogrāfijas sektori un bibliotēkzinātnes, bibliogrāfijas un grāmatniecības literatūras lasītava. Nodala ga­tavo izdošanai zinātniski metodiskos darbus, melodisko un bibliogrāfisko materiālu krā­jumus, konsultatīvos materiālus par dažādiem bibliotekārā darba jautājumiem, pieredzes aprakstus, statistikas datus par bibliotēku darbu.

Metodiskā centra speciālisti lasa lekcijas kvalifikācijas celšanas institūta, uzstājās zonu un rajonu semināros, apmekle republikas bibliotēkas, lai sniegtu individuālas kon­sultācijas un praktisku metodisko palīdzību bibliotekārā darba jomās. _ _ Ar starpresoru metodiskās apakškomisijas palīdzību metodikas sektors koordinē citu sistēmu bibliotēka metodisko centru darbu, organizējot izbraukumu reģionālās bibliotēku pārbaudes un popularizējot to darba pieredzi.

Analogu palīdzību bērnu bibliotēku tīklam sniedz bērnu, bibliotēku sektors.

Visplašāk pieprasītie no mūsu izdevumiem ir bibliogrāfiskie līdzekļi, ko sastāda biblio­grāfijas sektors. Gatavojam sarakstus par atsevišķām tēmām, piemēram, «Latvijas kom­jaunatnes prēmiju laureāti literatūrā, mākslā, žurnālistika un arhitektūrā». Regulāri izdodam arī literatūras rādītājus «PSRS Valsts prēmiju laureati literatūra, māksla un arhitektūrā» un anotētus bibliogrāfiskus rādītājus «Latvijas PSR Valsts prēmiju lau­reāti literatūrā, mākslā un arhitektūra» un «Ļeņina prēmiju laureāti literatūra, mākslā un arhitektūrā». Sājos sarakstos uzrādīti prēmētie darbi, literatūra par šiem darbiem un par katru laureātu. _ …. _

Pašlaik bibliogrāfijas sektors gatavo izdošanai rādītāju par dažādām literārajām prē­mijām, ko piešķir mūsu republikā: sastāda bibliogrāfiskus sarakstus par E. Veidenbauma. A. Pumpura. O. Vācieša un citu prēmiju laureātiem. Izdevumā tiks minēti ari mūsu kul­tūras darbinieki, kas apbalvoti ar citu republiku prēmijām.

Neaizmirstam arī mūsu ievērojamākos kultūras darbiniekus: sastādām bibliogrāfiskus rādītājus ar īsu ievadu par dzejnieka vai rakstnieka biogrāfiju un galvenajiem daiļ­rades motīviem, tālāk — bibliogrāfisks saraksts, kura uzrādīti šā autora darbi un literatūra par ainu. piemēram «Linards Laicens — 100», «Juris Alunāns 150», «Ojārs^ Vācietis 50». Bibliotēkās atsaucību ieguvis izdevums «Dainu tēvam — 150». Tā satura K. Barona dzīves un daiļrades apskats un materiāli literatūras izstādei «Tautas svētuma sar'js». Pilnīgākam ieskatam K. Barona daiļradē uzradīti arī viņa darbu pirmspadomju izdevumi, literatūra par Dainu tēva dzīvi, sarakste un atmiņas par viņu. veltījumi (dzejā, prozā, tēlotājā mākslā) un pēckara periodā izdotie tautasdziesmu krājumi. Izde­vumā vēl ietverti palīgmateriāli dzejas vakaram «Darba vara lielu dara» un tematis­kam vakaram «Glabājiet dziesmu, gadsimtos atrasto», kas veltīts tautasdziesmai.

Bibliogrāfiskais rādītājs «Ik vakaru kāds priekškars veras» (R.. 1989) veltīts mūsu teātrim. Tajā atspoguļoti krājumi un raksti par mūsdienu skatuves mākslas jautājumiem, kā arī materiāli par visiem deviņiem republikas profesionālajiem teātriem, par Latvijas PSR aktieriem, režisoriem., scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem, diriģentiem:. Rādītajā ietverti materiāli no grāmatām un almanaha «Teātris un dzīve», monogrāfijām, žurnā­liem un avīzēm par pēdējiem pieciem gadiem, kā arī veltījumi māksliniekiem — dzejoļi

un portretu reprodukcijas. Uzrādītas ari mākslinieku dzīves un darba jubilejas no 1980. gada līdz 1988. gadam.

Nozīmīgākais mūsu darbs, ko izdodam jau kopš 1957. gada. laika gaitā vairākkārt mainot nosaukumu, ir «Svarīgākie notikumi, jubilejas un atceres dienas». Tas iznāk katru ceturksni un hronoloģiskā secībā uzrāda gan Latvijas, gan ari citu PSKS un pasaules tautu kultūras, sabiedrisko un zinātnes darbinieku jubilejas, kā ari valsts svētkus un citus svarīgākus gadskaitjus. Par katru jubilāru vai izcilu notikumu liek dots atsevišķs literatūras saraksts latviešu un krievu valodā.

Cenšamies šo izdevumu nosūtīt uz I.atvijas bibliotēkām jau mēnesi pirms ceturkšņa sākuma, tai bibliotekāri jau laikus varētu plānot turpmāko darbu. Ieskatu mūsu iecerēs var gūt «Svarīgāko notikumu» IV ceturkšņa izdevumā — tajā parasti ievietojam nā­kamajā gadā atzīmējamo nozīmīgāko notikumu un jubileju plānu.

Sektors sastāda ari dabaszinātnēm veltītus materiālus. Pagājušā gada beigās nāca klajā pārruna par grāmatām «Kas notiek dzīvnieku pasaulē?», kur, izmantojot litera­tūru gan latviešu, gan krievu valodā, saistoši pastāstīts par to, kā dzīvnieki sazinās savā starpā, kā aizsargājas pret ienaidnieku, būvē mājokļus, audzina mazuļus.

Lai mūsu namamātēm un namatēviem palīdzētu labāk izplānot brīvo laiku, jau trijos laidienos iznākušas pārrunas par grāmatām un bibliogrāfiskie saraksti «Man darbiņa nepietrūka». _

Neliek aizmirsta sabiedriski politiskā tematika. Ieteicošais rādītājs «ß æèâó n Ñî­âåòñêîé Ëàòâèè» (1988) aptver grāmatas un rakstus krievu valodā, kas lasītājam sniedz informāciju par mūsu republiku. Literatūra grupēta tematiskās nodalās; vienā no tām apkopoti jaunākie latviešu literatūras tulkojumi krievu valodā.

Īpašu vietu nodaļas struktūrā ieņem bibliotēkzinātnes, bibliogrāfijas un grāmatniecī­bas literatūras jeb «Z» fonda lasītava. Bez fonda tās 250 lasītāju rīcībā ir bibliogrā­fisko uzziņu aparāts, kas sevišķi noder bibliotekārās specialitātes studentiem. Lasītava saņem grāmatas un periodiskos izdevumus, kas iznākuši gan PSRS, gan ārzemēs.

Maija Garda,

bibliogrāfijas sektora vaditaja

Laura Kalinka

No 1989. gada 23. oktobra līdz 25. oktob­rim Novosibirskā pulcējās vairāk nekā 100 Padomju Savienības grāmatzinātnieku, lai piedalītos konferencē, kas bija veltīta Sibī­rijas grāmatniecības 200. gadskārtai. Tās organizētāja — PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Valsts publiskā zinātniski tehniskā bibliotēka.

Konferencē piedalījās ne tikai Sibīrijas re­ģiona, bet arī Maskavas un Ļeņingradas zi­nātnieki. No pieteiktajiem pāri par 90 refe­rātiem tika nolasīti 64. Referentu vidū bija arī grāmatniecības pētnieki no Latvijas: Valsts bibliotēku pārstāvēja Ināra Klekere un Antra Pūriņa, LPSR ŽA Fundamentālo bibliotēku — Ojārs Zanders un Laura Ka­linka.

Konferences kopīgā iezīme — liels vēstu­risko un mazs teorētisko referātu skaits. At­klātuma atmosfēra mūsu zemes grāmatas vēsturē pavērusi daudzas labi aizmirstas, dažkārt pat tīšuprāt «aizlīmētas» lappuses. Pēc pašu sibīriešu atzinuma, konferences gal­venās īpatnības: plašs ģeogrāfiskais aptvērums (sevi pieteica visu Sibīrijas autonomo republiku pārstāvji) un liels jaunu, agrak neskartu problēmu skaits.

Nacionālās grāmatas sekcijas vadītājs S. Paičadze (Novosibirskā) kā īpaši vēr­tīgus atzina ziņojumus par burjatu un ja­kutu grāmatniecības jautājumiem, uzsverot, ka pienācis laiks tos izskatīt atsevišķas mo­nogrāfijās. To ziņojumu vidū, kuros iezīmē­jušās interesantākās problēmas, tika minēts arī Igaunijas ZA Zinātniskās bibliotēkas līdstrādnieces K. Robertas sagatavotais re­ferāts par igauņu literatūru Sibīrija 1918.— 1940. g. Kaut arī ne visu problēmu risinā­jumā sekcijas vadītājs spēja būt pilnīgi de­mokrātisks, viņš tomēr saprata, cik aktuala ir nacionālo grāmatniecību vēstures pētī­šana.

Reto, rokraksta un seniespieduma grāmatu sekcijas vadītāja mākslas zinātņu kandidāte V. Volkova (Novosibirskā) pievērsa uzma­nību tam, ka konferencē piedalās pētnieki no galējiem Rietumiem (Moldavija, Latvija) līdz pat Tālajiem Austrumiem. Sibīrijas pēt­nieku uzmanības lokā bija pareizticīgo grāmal niecības mantojums (tai skaita ta saukto Sibīrijas misionāru mantojums), lasītprasmes līmenis un lasīšanas loma zemniecības dzīvē, lasītāju intereses inteliģences vidē, uz­ņēmēju *— mecenātu darbība Sibīrijā. Nā­kotnē pētāmo aktuālo problēmu vidū tika nosaukts jautājums par baznīcas lomu Si­bīrijas grāmatniecībā, historiogrāfijas iz­

strādāšanā, Sibīrijas un Tālo Austrumu pirmsrevolūcijas grāmatu kopkataloga izvei­došana, vietējās nozīmes grāmatniecības pie­minekļu apzināšana visu līmeņu bibliotēkās. Izskanēja bažas, ka daudz kas no tā, kas būtu jāapzina tin jāsaglabā, jau aizgājis pa­zušanā.

Padomju perioda grāmatniecības sekcijā nolasīja 12 ziņojumus (pusi no pieteikta­jiem), kas pēc pamatievirzes dalījās trīs gru­pās: atsevišķu novadu grāmatniecības vēs­tures problemātika padomju periodā (Novosibirskas, Omskas, Irkutskas, Tomskas, Al­taja, Urālu, Kuzbasa un citu izdevniecību sniegums un dažādu lasītāju grupu vajadzību apmierināšana no 20. gadiem līdz mūsdie­nām); informatīvie ziņojumi, kuros pārsvarā bija faktogrāfiskais materiāls; ziņojumi par bibliotēku zinātnes jautājumiem.

Noslēguma plenārsēdes debatēs vienprātīgi tika izteikts viedoklis, ka V. I. Ļeņina Valsts bibliotēka zaudējusi vadošo lomu grāmatzinātnes pētījumos, bet zinātniskās ražošanas apvienības «Grāmatu palāta» ietvaros nesen izveidotais Grāmatas institūts nav attaisno­jis cerības, ka tas varētu kļūt par grāmatu zinātniskās izpētes centru. Institūts specia­lizējies socioloģiskajos pētījumos, kuriem, kā uzskata sibīrieši, nav lielas vērtības, jo tie neaptver visu valsti. Nopietni tika kritizēta institūta izstrādātā padomju grāmatniecības attīstības koncepcija

Rūpējoties par nākotni, sibīrieši ru­nāja par nepieciešamību gatavot kadrus un konferences rekomendācijās tika_ iekļauts priekšlikums Sibīrijā dibināt speciālo augst­skolu un grāmatniecības zinātniskās pētnie­cības institūtu. Atzinību par konferences veik­smīgo norisi saņēma nesen nodibinātā PSRS ZA Sibīrijas nodaļas zinātniski tehniskās bibliotēkas zinātniskās pētniecības nodaļa, bet kritiku — PSRS ZA Pasaules problēmu grāmatniecības komisija (priekšsēdētājs N. Sikorskis), jo tās darbība aprobežojas ar vissavienības konferenču organizēšanu reizi trīs četros gados, (Tiesa. līdz nākamajai — septītajai konferencei 1991. gadā paredzēti arī Fjodorova un Smirdina lasījumi, Pavļenkova seminārs un citi krievu grāmatzinātnei jau tradicionāli regulāri pasākumi.)

Kā galvenā izskanēja atziņa, ka pienācis pēdējais laiks sabiedrībai pievērst uzmanību grāmatniecībai un bibliotēkām kā katras na­cionālās kultūras galvenajam informatīvajam kodolam un grāmatzinātne uzlūkojama par fundamentālās, nevis lietišķās zinātnes no­zari. Konferences referātu tēzes ir publicētas.

Sibīrijas grāmatniecība, par kuru man, jāatzīstas, trūka pat fragmentāru zināšanu, konferencē atklājās visā tās sarežģītībā un postā (par kaut kādu spožumu te grūti ru­nāt), Lielākoties šajā pasākumā tā tika pa­sniegta, pētīta un vērtēta kā krievu grā­matniecības daļa, bet viena sekcija («Nacio­nālā grāmata») tomēr bija veltīta pārējo Sibīrijas tautu grāmatniecības vēsturei, šaidienai un it kā arī perspektīvām. Jau refe­rātu nosaukumi mulsināja ar prātam grūti aptveramu raibumu. Tuviešu grāmatniecība, kāda pēcrevolūcijas laiku krievu emigranta izdevējdarbība Prāgā (arī «nacionāla»), bur­jatu hronikas, jakutu sabiedriski politiskā grāmata 20.—30. gados, metodiskais darbs Magadānas apgabala bibliotēkā… Savi zi­ņojumi, protams, arī viesiem no Igaunijas, Uzbekijas, Ukrainas, Latvijas.

Vienīgā atziņa, kas šajās dienās izkrista­lizējās, •— Sibīrijā ar grāmatām ir plāni. Gadā uz vienu iedzīvotā­ju tiek iespiests viens eksem­plārs. Sajā visai niecīgajā guvumā satilpst gan bērnu literatūra, gan birokrātisku in­strukciju izdevumi (bet katram no šā vai tā tikai viens eksemplārs — ideāli taisnīgas sadales gadījumā). Iespiedprodukciju, pro­tams, ieved no citiem reģioniem, bet tā lie­lākoties ir krievu valodā. Padomju Savie­nībā uz katru iedzīvotāju gadā vidēji iznāk astoņas grāmatas. Sibīrijas mazo tautu si­tuāciju gan šis skaitlis nekādi neatspo­guļo …

Kad māsu sekcija uzsāk darbu, apjaušu, ka esmu saskārusies ar citu — man pavisam svešu un nezināmu pasauli. Saistoši te ir jau no tīri antropoloģiskā viedokļa. Nelie­lajā telpā — burjatietes, jakutietes, tuvietes… Apburoša acu un sejas formu dažā­dība. Dažādi, bet ne apburoši šo tautu kul­tūru likteņi. Ir tautas, kurām pirmās grāma­tas viņu valodā 19. gadsimtā sarūpēja krievu misionāri (jakuti, nanaji). Virknei Ziemeļu un Tālo Austrumu tautiņu trīsdesmitajos gados rakstība gan tika izveidota, tomēr tā nav kļuvusi par grāmatniecības procesa ga­rantiju. Tagadējā Tuvas autonomā republika no 1921. g. līdz 1944. g. bija patstāvīga valsts, kuras iedzīvotāji pēc ticības bija gal­venokārt budisti (lamaisti). Klosteros gla­bājās senas literāras vērtības, kas tagad iz­kliedētas pa muzejiem un lielajam bibliotē­kām. Taču pagātnes mantojums nav gluži bez nozīmes — Tuvas APSR iedzīvotāji la­bāk saglabājuši savu nacionālo identitāti. Taču, kā atzina viena no referentēm, Tālajos Austrumos bez krievu izdevumiem grāmatas iznāk tikai čukču valodā, citas vien laiku pa laikam parādās pa kādai bērnu grāma­tiņai. Paraugi, kurus mums bija iespēja ap­

skatīt, bija uz ļoti sliktas kvalitātes papīra, ari mākslinieciskās apdares līmenis bija zems (ko gan var gribēt par 5 kapeikām?). Dabiski, šīs valodas vairs funkcionē tikai sa­dzīvē un — labākajā gadījumā — māksli­nieciskās pašdarbības uzvedumos. Visai liesā gara barība veicinājusi valodu primitivizēŠanos un pat izzušanu. Jaunā paaudze, kas, sākot ar trešo klasi — parasti atšķirtība no ģimenēm —, visas zinības apgūst krievu va­lodā, dzimto valodu nereti aizmirst vai zina tikai trūcīgas sarunvalodas līmenī. Izaugusi tā priekšroku dod krievu valodai.

Arī bibliotēkas maz var sekmēt nacionalo kultūru plauksmi. Trūkst grāmatu, lasītajiem jāsamierinās ar 30.—50. gadu izdevumiem. Paši bibliotekāri tikpat kā nezina vietējās va­lodas: Magadānas apgabalā, piemēram, no 300 bibliotēku darbiniekiem tikai 14 prot kādu no pamatiedzīvotāju valodām. Lasītāju interešu izpētes materiāli vēsta, ka daļa la­sītāju (čukči, eskimosi) vēlētos arī praktisko literatūru, piemēram, briežkopībā, lasīt dzim­tajā valodā. Par lieku greznību savukārt daudzi uzskata sabiedriski politiskās litera­tūras tulkojumus. Attieksme pret daiļlitera­tūras izdevumiem nacionālajas valodas at­turīga. Ir jau izveidojusies barjera starp sa­runu un literāro valodu, kuras uztvere ne­reti sagādā grūtības. _

Ari Sibīrijas grāmatniecībā ienāk pārbūve. Pagaidām — ar runām par to, kā nīkulī­gās izdevniecības padarīt par peļņu neso­šiem uzņēmumiem. Vilinošs ir «ejošu» lieltirāžas izdevumu klajā laišanas ceļš. Izpla­tot tos pa visu Krieviju un vēl tālāk, varētu ne tikai izdzīvot, bet ari pelnīt. Sibīrijas nekrievu grāmatniecībai šai naudas dziņā vai­rāk draudu nekā jaunu iespēju jaušams. Jā­domā, ka tās īpatsvars samazināsies. Bur­jatu izdevniecības direktors zina stāstīt — tas notiekot jau tagad.

Lielās ierosmes un impulsi Sibīrijas tautu grāmatniecībā līdz šim vairāk no^ ārpuses nākuši. Gan 19. gadsimta misionāru dar­bībā, gan 20.—30. gadu komunistu kulturas programmās pamatā vairāk bijis savu ideju izplatīšanas patosa kā nesavtīgu vēlmju dokumentēt tautu savdabības. Man ir žēl, ka konferencē nekādi neizdevās saskatīt ļau­dis, kas paši, no iekšienes, savas sirdsbalss vadīti, darbotos mazo tautu atmodas joma. Varbūt tas ir šādu pasākumu stils? Nezinu. Informācija tika sniegta konstatējoši. J^an tā šķita interesanta. Bet uz kurieni tiecas Sibīrijas jaunlaiku grāmatniecība, trešās simtgades slieksni pārkāpusi? Divas gramatas katram cilvēkam gadā vai pilnvērtīgs, visu dzīves daudzveidību aptverošs grāmat­niecības process visām tur dzīvojošajām tau­tām?

Cilvēka un gramatas attiecības

Kultūras cilvēka dzīvē, kā mēs redzam, grāmatai piešķirta visintīmākā vieta. Tās uzdevums ir vairot mūsu dzīves apziņu. Montēņs skaisti teicis: «Ja es lasu grāmatas, tad es tais meklēju tādas zināšanas, kurās ir runa par manis paša pazīšanu un kas mani māca labi mirt un labi dzīvot.» Mūsdienās cilvēka attiecības ar grāmatu ir visai nenoteiktas un nedrošas. Cilvēks satiekas ar tādām grāmatām, kuras prasa viņa profe­sija; profesionālās grāmatas ir bezpersoniskas, tās kalpo utilitāriem, ārējiem mērķiem. Cilvēks satiekas ar personīgām grāmatām, kuras kalpo viņa iekšķīgajiem uzdevumiem. Profesionālā grāmata ir līdzeklis, personīgā — pašmērķis. Vispilnīgāk cilvēks sevi rea­lizē attiecībās ar grāmatu, ko mēs ne tikai lasām un glabājam, bet ar ko kopā dzīvo­jam. Un dzīvot ar grāmatu kopā nozīme tai uzticēt savas domas, savus pārdzīvojumus, savas patiesības un visapslēptākās tieksmes. Tādā kārtā rodas mijiedarbība starp to pasauli, kas iemūžināta grāmatā, un starp to, ko mēs konkrēti pārdzīvojam sevī.

Sais attiecībās mēs pārliecināmies, ka grāmata ir kaut kas dzīvs, tā pati sevī poten­ciāla.

Grāmatas vēsture ir cilvēka garīgās attīstības vēsture: tas ir stāsts par cilvēka iek­šķīgo evolūciju, par tā zaudējumiem un uzvarām, par tā dižumu un niecīgumu. Dau­dzas cerības, kas izteiktas grāmatās, ir piepildījušās, bet daudzas vientuļas, ieslēgtas savā grāmatu pasaulē, gaida vēl savu piepildījumu un savu sapratēju. Daudzas grā­matas bez cerībām ir zudušas, daudzas gaida savu augšāmcelšanos.

Konflikts starp grāmatu un lasītāju

Nebūsim pārāk steidzīgi, nepaiesim garām tam konfliktam, ko mūsdienu cilvēks pār­dzīvo, saskaroties ar grāmatām. Ieskatīsim, ka grāmata var pārvērsties arī par mūsu iznīcinātāju. Konflikts starp grāmatu un cilvēku rodas tai mirklī, kad cilvēks nespēj izšķirties un nezina to, kas viņam vajadzīgs. Nenoteiktība. Apātija. Lūk, iemesls, kādēļ reizēm cilvēks, atrodoties grāmatu vidū, jūtas it kā pazudis. Lai tas tā nebūtu, jāie­gaumē par visām lietām viena lieta: cilvēkam jābūt oikonomiskam. Mūsu atmiņa sevī ietelpina visai maz, tai grūti nākas sevī uzglabāt savas idejas, nerunājot netnaz par svešām. Pārslogojot savu atmiņu svešām idejām, mes zaudējam līdzsvaru starp mūsos un grāmatā esošo pasauli. Līdzsvars nepieciešams starp šīm divām potencēm, pretējā gadījumā neizbēgams konflikts. Agrākos laikos, kad grāmatas iespiešana bija grūta māksla, grāmatu bija maz, bet cilvēkam laika daudz. Tagad gluži otrādi — grāmatu daudz, bet laika maz. Un tā iznāk, ka nespējam izlasīt to, kas būtu jāizlasa. Šādi ap­stākļi mūs pamudina grāmatu lasīt ātri, steidzīgi, nevērīgi un neuzmanīgi. Sī steiga grāmatu attālina no mums, un mēs tai kļūstam sveši. Tādēļ cilvēkā mostas niknums pret to, ko viņš nespēj, proti, viņš ienīsti savu nespēju piederēt grāmatai, viņš kļūst vai nu par pesimistu, vai, sliktākā gadījumā, par ciniķi.

Ko drīkstam saukt par grāmatu

Augšā aprādīto konfliktu mēs neatrisināsim, ja steigā mēģināsim izlasīt visas biblio­tēkās un grāmatnīcās sakrātās grāmatas. Veltīgas pūles! Tas ir tāpat, it kā mēs taisītos lidot bez spārniem. Mums draud kritiens, un šī krišana ir sāpīga, ja tā ir morāliska krišana. Tādēļ beigās rodas jautājums — kas tad ir grāmata? Iekārti par to nedomā­jam, mums liekas, ka grāmata — pati par sevi saprotama lieta, ka tā neprasa sevišķus paskaidrojumus. Akvīnas Toms ir teicis: kamēr nedomā, tikmēr Dievs liekas pazīstams, bet, tiklīdz nogrimstam meditācijā, tas kļūst it kā par nepazīstamu Dievu. To pašu varētu teikt par grāmatu. Kamēr par to nedomājam, tikmēr tā mums šķiet pazīstama, bet, tiklīdz mūsu prāts grib sataustīt tās būtību, mēs pārsteigti pārliecināmies, ka esam dzīvojuši nepazīstamu lietu vidū. Mūs sagrābj dīvainas bailes, mēs skatāmies it kā vistuvākā cilvēka acīs, bet to nepazīstam. Lai pazītu, tad mums jāmekle lietu būtība, proti, tās īpašības, kas var būt tikai šai lietai un nevienai citai. Par grāmatām nevaram saukt visus tos izdevumus, ko jūs, godājamie bibliotekāri, esat savākuši un sargājat savās bibliotēkās, un tos, ko pakalpīgi izdevēji no spiestuvēm izmet gandrīz katru dienu. Grāmata ir kaut kas smagāks, kaut kas dziļāks un kaut kas sevī noslēpumai­nāks.

Priekš vairāk nekā divdesmit trim gadsimtiem Platons teicis, ka grāmatas būtiskā pazīme ir, ka tā vienmēr saka to, kas tai jāsaka. Grāmatai tātad ir ko teikt, un tā neatkārto jau agrāk sacīto.

(Raudive K. P.īrpersonīgais un personīgais. R.: K. Rasiņa apg , J942. 133,—J42. Ipp.)

PA NOVADU NOVADIEM

Ja vaicātu, kāda vieta latviešu grāmatnie­cībā pieder Kuldīgai, atbilde varētu būt vi­sai īsa: samērā niecīga. Kuldīga šai ziņā nevar sacensties pat ar Valmieru un Valku, nemaz nerunājot par tādiem grāmatniecības centriem, kādi bijuši Rīga vai Jelgava, Lie­pāja vai Cēsis. Taču nav arī gluži tā, ka Kuldīgai un Kuldīgas novadam nebūtu sa­vas grāmatniecības pagātnes.

Vecākais zināmais izdevums latviešu va­loda, kam sakars ar Kuldīgas novadu, ir 1806. gadā iznākušie «Likumi priekš Vormes Ļaudīm no viņu Dzimts-Kunga Kārlis Brinken». Jelgavā iespiesti divi jaunāki no­mas līgumu teksti Kabiles zemniekiem •— «Nomas Kuntrakts, Kas starp Indrik Grat Keizarling, Kabiles un Višeļadzimts Kunga un tā … (vieta zemnieka vārdam un māju nosaukumam) par turēšanu 'šīs mājas vietas un par to klausību, kas no šādas turēšanas atlec, no abām pusēm, tik labi no tā de­vēja, kā no tā ņēmēja ar labu padomu ie­celts un apstiprināts tapis» (1828) un «Lai tās nomas grāmatas (kuntraktes) ar maniem nomas-ņēmējiem īsāk varētu saņemt, tad…» (1847). Jādomā, ka ap to pašu laiku pavai­rots arī Jelgavā iespiestais līguma teksts Ēdoles zemniekiem: «Rentes-Kuntrakte. Starp rentes devēju, to cienīgu Baron Kungu no Bēr, Ēdoles un Bojes-dzimtskungu …»

Visi nosauktie iespieddarbi (droši vien tādu bijis vairāk, šeit minu tikai tos, kas atzīmēti Jāņa Misiņa «Latviešu rakstniecības rādītājā») liecina, ka arī dzimtniecības un klaušu laikos starp kungiem un zemniekiem pastāvējušas juridiski noformulētas un do­kumentālas attiecības, vismaz dažās muižās.

Atcerēsimies Ēdoles ievērojamo lomu Lat­vijas grāmatniecības vēsturē. Ēdole ir tā vieta, kur meklējama latviešu nacionālās bib­liotēkas sākotne. 1847. un 1848. gadā Kriš­jānis Valdemārs strādā tur par skrīveri un kopā ar saviem «Baltijas jūras izsmelšanas biedrības» biedriem ierīko bibliotēku. Tā gan nav gluži pirmā grāmatu krātuve latviešiem (jau pirms Valdemāra tādas pastāvējušas vairākās draudzēs), bet tā ir pirmā biblio­tēka, ko dibinājuši paši latvieši. Gribu pie­bilst, ka pirms gadiem pieciem Andris Bergmanis ierosināja autoriem sūtīt savas gramatas uz Ēdoli, lai tur sāktu veidoties sav­dabīga krātuve — grāmatas ar autoru ie­rakstiem. Vai šādam ierosinājumam ir bijusi atbalss? Ja ne — vai ierosinājums nebūtu jāatkārto? Ēdoles bibliotēka taču būtu pel­nījusi īpašu statusu.

Latvisku grāmatu izdošana Kuldīgā sā­kas 1860. gadā, kad izdevējs J. Neibuks laiž klajā un iespiedējs G. L. Cimtnermanis ie­

spiež E. Dinsberga tulkoto reliģiska satura brošūru «Naemans Zīrietis un Pilnīga žēlas­tība».

J. Neibuks pavisam izdevis vairāk nekā desmit grāmatu, bet visām pārējām pnr iz­došanas vietu uzrādīta Ventspils. Minētais E. Dinsberga tulkotās brošūras izdevums ir vienīgais, kas iznācis Kuldīgā. Savukārt ie­spiedējs G. L. Cimtnermanis ir vairāk lie­pājnieks nekā kuldīdznieks — Liepājā iznā­kušas kādas četras grāmatas, bet Kuldīgā tikai divas: «Trebņik jeb Pareizticīgās drau­dzes noslēpumu un citu lūgšanu kārtas, kas tiek turētas pēc dažādām draudzes locek|u vajadzibam» (1882) un Z. Suleksa un H. Zi­lēs «Vadonis latviešu valodas mācībā un rakstu darbos pagasta skolām» (1891). Kur bijusi G. L. Cimrnermaņa īstā dzives un darba vieta — Liepājā vai Kuldīgā?

1893. gadā J. Rozensteins (grāmattirgo­tājs?) Kuldīgā izdevis Jelgavā iespiesto vācu rakstnieka F. Spilhāgena stāstu «Cie­ma skaistules» Brīvkalnieka (Georga Frei­berga) tulkojumā.

1903. gadā Kuldīgas tirgotājs J. Gavronskis laiž klajā reklāmas lapu «IJz Kuldīgu!» (iespiedis T. G. Antmanis Ventspilī). Tas ir rīmējums, kas sākas ar rindām: «Ja, draugs, jau ziema klāt un Ziemassvētki nāk…» Ap to pašu laiku izdota arī kāda cita reklāmas lapa ar tekstu septiņos pan­tos: «Ja dvēsele ko vēlas tev, / Tad stei­dzies šurp pie Gavronska …» Ne vienu, ne otru no šiem izdevumiem, protams, nesauk­sim par grāmatu, arī literāras vērtības tiem nav, bet kā pagātnes vērtībām pat šādām lapām ir sava nozīme. Turklāt atceros kaut kur lasītu vai dzirdētu informāciju, ka, mā­cīdamies savā laikā Kuldīgā seminārā (1891—1895), Vilis Plūdons piepelnījies ar reklāmas pantu sacerēšanu (dzejnieks pats gan šo faktu esot noliedzis, vismaz noklu­sējis). Tālad iespējams, ka kāda no Kuldī­gas veikalnieku reklāmas lapām ir ar topošā ievērejamā dzejnieka tekstu. Maz ticams, ka tās visas saglabājušās, bet varbūt tomēr vēl kādas atradīsies.

1923.    gadā Kuldīgā iznāk 24 lappuses bieza «grāmata» •— «Kā skolotājs Ezītis uz debesīm gāja, un viņa piedzīvojumi pie de­besu vārtiem». So stāstu izdevis K. Grīnbergs (viņš, iespējams, ir arī stāsta autors vai tulkotājs), iespiedis N. Jevlainpejevs.

Ļoti iespējams, ka neesmu minējis visu Kuldīgā izdoto iespiedprodukcijas ražu, bet tik vai tā par diczcik kuplu to neuzskatīsim.

Krietni bagātāka bijusi Kuldīgas periodi­kas raža, sevišķi Latvijas neatkarības ga­dos. Gandrīz vai visus laikrakstus šai laikā

iespieduši un dažus no tiem ari izdevuši divi Kuldīgas iespiedēji — N. Jevlampejevs un E. Petkēvies. Daži laikraksti iznākuši arī Skrundā, bet tie iespiesti citur: ciemā acīm­redzot tipogrāfijas nav bijis.

Tik pieticīga ir informācija, ko esmu va­rējis savākt par Kuldīgas pilsētas un novada grāmatniecības pagātni. Ceru, ka tā rosinās novadpētniekus meklējumus turpināt.

Vēl nosaukšu tos latviešu grāmatniekus, kuri dzimuši un auguši, bet nav darbojušies Kuldīgas novadā.

Jānis Grmbergs (1881—?) dzimis Valtai­ķos, bijis izdevējs Rīgā, izdevis, piemēram, savulaik populāro sieviešu žurnālu «Zeltene».

Juris Māters (1845—1885) dzimis Valtai­ķos, bijis viens no tā laika rosīgākajiem lat­viešu literātiem un sabiedriskajiem darbinie­kiem, kaismīgs publicists; romānu «Sadzīves viļņi» un «Patriotisms un mīlestība» autors; izdevis laikrakstus «Baltijas Zemkopis» un «Tļesu vēstnesis».

Ermanis Pipiņš (1873—1927) dzimis Ēdolē, mācījies skolotāju seminārā Kuldīgā; ievēro­jams žurnālists, tulkotājs un literatūras kri­tiķis (pseidonīms Vizulis), mūža otrajā pusē — grāmatrūpnieks, tipogrāfijas īpaš­nieks, pareizāk — līdzīpašnieks, jo tipogrā­fija E. Pipinam pieder kopā ar Jēkab» Lpmani (1880—1936).

Grāmatniecības attīstību ietekme arī preses brīvības līmenis un cenzūra, tāpēc minēsim vēl vienu Kuldīgas novadnieku, proti, Mār­tiņu Remiķi (1845—1921). Viņš dzimis un arī miris Valtaiķos, bet 47 gadus bijis lat­viešu preses un grāmatu cenzors cariskajā Krievijā. Laikabiedri atceras Remiķi kā kultu­rālu, liberālu cenzoru, kā vīru, kas iespēju

Kuldīgas vecpilsētas centrā paceļas viena no arhitektoniski iespaidīgākajām un inte­resantākajām celtnēm. Tā kalpojusi par mi­tekli gan pilsētas rātskungiem, gan revolu­cionārajai, gan partijas komitejai. Pirms vienpadsmit gadiem tā kļuva par rajona cen­trālo grāmatu krātuvi, bet tagad kļuvusi arī par vietu, kur mūžīgai plīvošanai pacelts pil­sētā pirmais sarkanbaltsarkanais karogs.

Šķiet, tā bija Mihaila Romma dokumentālā filma «Parastais fašisms», kurā uniformēti zeļļi stiepj uz pilsētas laukumu un met milzu ugunskurā grāmatas, kuras ideoloģiski par kaitīgām atzītas. 20. gadsimta autodafē. Pēc tās noskatīšanās gājām uz mājām ar apziņu, ka «mēs» gluži tādi barbari neesam bijuši — grāmatas publiskos sārtos pie mums, šķiet, nekad nav dedzinātas. Makula­tūru bibliotēku kurtuvēs kremēja bez īpa­šām izdarībām, un daža «neprogresīva» rakstnieka «progresīvu» darbu pat fondos

robežās ļāvis autoriem brīvāk izteikties. Kat­rā ziņā M. Remiķis būs bijis nesalīdzināmi «maigāks» cenzors nekā tie, kuri kontrolēja iespiesto vārdu mūsu pašreizējā valstī kulta laikos un vēlāk. Taču cenzors paliek cen­zors — vienalga, kādā sistēmā.

Un vēl par dažiem grāmatniekiem, kuriem ar Kuldīgu tik vien sakara, ka viņi mācīju­šies Baltijas skolotāju seminārā.

Vecākais no viņiem — Jānis Dāvis (1867— 1959; seminārā 1883—1887) — gandrīz vai simt grāmatu autors (mācību grāmatas, pret­alkohola literatūra, ari antisemītiska satura darbi), no tām labu tiesu pats izdevis.

Kārlis Zvingēvičs (1873—1913; seminārā 1890—1894) — viens no Anša Gulbja «Uni­versālās bibliotēkas» vadītājiem — pieminēts pārskatā par Saldus grāmatniecību (Grā­mata, 1990, Nr. 1).

Andrejs Jesens (1873—1958; seminārā 1890—1894) — pazīstams bērnu un jaunat­nes literatūras izdevējs, viens no izcilāka­jiem mūsu tautas grāmatniekiem.

Kārlis Gertners (1880—?; seminārā 1896— 1900) — skolotājs un grāmatveikala īpaš­nieks Saldū.

Kā tālu saskatāma virsotne Kuldīgas no­vada grāmatniecības vēsturē paceļas Ēdole un Krišjānis Valdemārs. Kaut arī šodien ir citi laiki un citi cilvēki, uzklausīsim tomēr viņa aicinājuma vārdus:

«Ak, sniedzat jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedziet jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā! Jūs, kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamiem un kam sirds nesas cilvēka būšanas labot, te jums tīrums liels labu sēklu kalsit.»

atstāja, piemēram, K. Skalbes pasakas «Ka­ķīša dzirnavas» pirmskara izdevumu vēl šo­baltdien vienā otrā bibliotēkā var atrast… No citiem pirmspadomju izdevumiem gan rajona bibliotēkās tikpat kā nekas nav pāri palicis.

Jaunās vēsmas pērn atnesa pirmo grāmatu izsoli pēckara periodā. Rajona centrālās bib­liotēkas direktore Aina Laksberga uz Rīgu devās ar kultūras nodaļas izsniegtu izziņu, ka grāmatu iepirkšanai atvēlēts tūkstoš rubļu. Likās — daudz, izrādījās •— maz. Pavisam maz tās acu iekārotās grāmatu bagātības priekšā. Un cenasl Tās brīžiem virpuļoja kā sekunžu simtdaļu skaitītājā. Gandrīz visas grāmatas tika pārdotas par vairākkārtīgām cenām. Rekordu sasniedza «Latviešu konversācijas vārdnīca». Pirmajā izsolē to sasolīja līdz 1200 rubļiem, tre­šajā — jau līdz 2300 rubļiem. Par visu ir jāmaksā, par kļūdām — daudzkārtīgi.

Kuldīgas rajona centrālajai bibliotēkai jābūt patiesai visu literāro vērtību krātuvei — šī atziņa kļuvusi par nerakstītu devīzi, uz­sākot zudušo vērtību atjaunošanas darbu. Tas aizsākās ar mūsu novadnieka Indriķa Zcberiņa ilustrēto «Latvju tautas anekdošu» četru sējumu un Zentas Mauriņas eseju krā­juma «Pārdomas un ieceres» iegādi. No­pirkts vairāk nekā pussimts dažādu nosau­kumu grāmatu. Ar Latvijas Kultūras fonda starpniecību bijusi iespēja iegādāties vairā­kus vērtīgus izdevumus. To vidū E. Andersona «Senie kurzemnieki Amerikā un To­bago kolonializācija», «Latvijas vēsture. Ār­politika» divās daļās, A. Aizsilnieka «Lat­vijas saimniecības vēsture. 1914.—1945. g.». Lasītāju vislielāko ievērību guvis arī taut­saimnieka un vēsturnieka E. Dunsdorfa pē­tījums «Kārļa Ulmaņa dzīve».

Aina Laksberga bibliotēku atjaunotni ko­mentē tā: «Diemžēl mūs ierobežo līdzekļu trū­kums, tāpēc rodas jautājums, vai bibliotē­kas, izsolēs komplektējot grāmatas, varēs dienās kļūt par mūsu nacionālās kultūras glabātājām. Protams, nē. Taču palūkojieties, ko no šīm vērtībām piedāvā mūsu izdevnie­cības. Pārāk maz. Aizlieguma zīmogs no­ņemts no Kārļa Strauberga, Aīdas Niedras, Andreja Eglīša, pirmā latviešu vēsturnieka Jāņa Krodzinieka (Krīgera) darbiem. Lasītāji tos gaida. Bet cik ilgi būs jāgaida?»

Par gandrīz nezināmu atzaru literāro vēr­tību papildinājumā šogad mūsu bibliotekā­riem atgādināja Kanādā dzīvojošais rakst­nieks — kādreizējais kuldīdznieks Eduards Freimanis (par viņu: Priecājos būt Latvijā. Jaunās Grāmatas. 1989. Nr. 5. 10—11. lpp.) Romānā «Divas pasaules» (Toronto, 1976) pāri par 300 lappušu veltītas Kuldīgas no­vadam. Rakstnieks, ciemodamies dzimtenē, bibliotēkai uzdāvinājis piecas svešatnē sarak­stītas grāmatas. Arī Astrīde Ivaska dāvi­nājusi četrus savus darbus. No Latviešu stu­diju centra Kalamazū esam saņēmuši mūsu novadnieka Indriķa Zeberiņa dēla Modra ro­mānus. Modris Zeberiņš dzimis 1923. gadā Rīgā. Tagad dzīvo ASV. Arī viņa dzīves­biedre Dzidra dzimusi Rīgā, arī viņa ir rakstniece. Modra Zeberiņa romāni «Tilti miglā», «Dievišķīgās rokas» un «Zelta liel­ceļi», kā arī abu dzīvesbiedru kopdarbi •— romāns «Ūpji» un stāstu un noveļu krājums «Viesības ar spokiem», kurā Indriķim Zeberiņam veltīti septiņi stāsti, — šī bagātība tagad ir Kuldīgā.

Kas zina, vai rajona centrālajai bibliotē­kai būtu tik nozīmīga loma rajona kultūras dzīvē, ja to mērķtiecīgi nevadītu Aina Laks­berga. Pirms turpat trīsdesmit gadiem, bū­dama vēl Rīgas Kultūras un izglītības dar­binieku tehnikuma audzēkne, viņa pirmo reizi ieradās Kuldīgā — praksē. Mazās pilsē­tiņas pievilcība izrādījās tik liela, ka Aina palika tur strādāt.

Ainas Laksbergas dienām spraigumu pie­šķir vadītājas vienmēr neatliekamie pienā­kumi, krāsainību un saturu — jauno gramatu straume, svētku sajūtu — katra labi novadīta un klausītāju ievērību guvusi lite­rāra tikšanās. Tādu šajos gados bijis ļoti daudz — vieglāk būtu uzskaitīt tos mūsu rakstniekus un dzejniekus, kuri Kuldīgā vēl

6  1168

nav bijuši. Kā dārga relikvija glabājas vēstules, kas pēc tikšanās saņemtas no Ojāra Vācieša, dzejnieka, kurš rajonā atmo­dināja vēl arvien nezudušo interesi par dze­jas pasauli.

Reiz kļuvusi kuldīdzniece, Aina Laksberga kļuva arī par dedzīgu novada kultūrvēstu­risko vērtību saglabāšanas un atjaunošanas entuziasti. Viņa panāca, ka tika uzstādīts piemiņas akmens Kuldīgā apglabātajam va­lodniekam Jēkabam Bāram. Nu jau vairākus gadus pie tā pulcējas Dzejas dienu viesi. Viņa ir arī viena no iniciatorēm, lai Indriķa Zeberiņa māju pārvērstu par memoriālo muzeju.

«Man ar kolektīvu ļoti paveicies. Daudzas darbinieces strādā jau ilgus gadus,» neslēpj gandarījumu bibliotēkas, pareizāk — biblio­tēku, visas rajona centralizētās sistēmas saimniece. «Viena no viņām — Mērija Kārkliņa, lielā Rendas puses patriote. Tikai pa­teicoties viņas pūlēm un neatlaidībai, ciema bibliotēkā pirms vairākiem gadiem iekārtoja Vīgneru Ernesta memoriālo istabu. Viņa daudz darījusi rakstnieces Vilmas Delles un Brīvības cīņu dalībnieces — Lāčplēša or­deņa kavalieres Līnas Cankas piemiņas sa­glabāšanai.»

Latviešu pirmajai lauku bibliotēkai apritē­juši jau 140 gadi: 1848. gadā Ēdoles baznī­cas ģērbkambarī Krišjānis Valdemārs sāka izsniegt grāmatas neizglītotiem zemnieku jauniešiem.

Ēdole un KValdemārs — šie vārdi ir cieši saistīti. Tās darba formas, kuras viņš aizsāka, pielieto arī Aina Aniņa savā ciema bibliotēkā. K. Valdemārs stāstīja par grā­matām. Tas ir tas pats, ko darām mēs, tikai saucam par grāmatu apskatiem. K. Valde­mārs organizēja pārrunas par izlasīto. Viņš pulcināja apkārtnes jauniešus uz saliņas Ēdoles dzirnavu ezerā (tagad •— K. Valde­māra saliņa). Katru gadu Dzejas dienās Ēdoles skolas audzēkņi ar iededzinātām lā­pām laivās brauc uz šo saliņu, lai atcerēs pakavētos pie jaunlatviešu kustības aizsā­cēja.

Bibliotēkas jubilejas sarīkojumā pie ēkas ezera krastā atklāja piemiņas plāksni (māk­slinieks Z. Ķēdis). Valsts bibliotēka uzdāvāja ēdoliešiem trīsdesmitajos gados izdotus K. Valdemāra kopotos rakstus. No lasītā­jiem iegādāts A. Birkerta apcerējums «Kriš­jānis Valdemārs un viņa centieni» (1925).

Rajona iedzīvotāji cenšas palīdzēt savai bibliotēkai kļūt par īstu kultūras centru — piedāvā un pārdod grāmatas pēc vienošanās. Tā iegūtas grāmatas par Z. Meierovicu un

O. Kalpaku. Anša Gulbja mazmeita — māk­slas zinātniece Anta Gulbe uzdāvājusi bib­liotēkai divus unikāla izdevuma eksemplā­rus: 1931. gadā izdotu Latvijas karti kopa ar A. Melnalkšņa sastādītu rādītāju «Vado­nis pa rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku šūpuļa vietām» (iz­solēs tas maksā vismaz trīsarpus simtus).

Nav jau tais grūtajos gados bibliotēka rajonā bijusi kāda īpaša brīvdomātāju ci­tadele. Aizstāvot savu pārliecību, iets sa­prāta vidusceļš un kultūras uguns uzturē­tāju pienākuma apziņa dzīva saglabāta.

Viena no gaišākajām lappusēm latviešu grāmatniecības vēsturē ir ap­gāds «Zelta ābele» ar savām izcili skaistajām neliela formāta grāmatām. Apgāda dibinātājs un īpašnieks Miķelis Goppers 13. jūnijā svinēs jau astoņdesmit otro dzimšanas dienu. Kopš kara beigām viņš dzīvo Zvied­rijā, kur turpinājušās arī «Zelta ābeles» gaitas.

Miķelis Goppers ir savdabīga personība. Ārkārtīgi enerģisks, nesav­tīgs, bezgala iemīļojis grāmatas. Ne visas — tikai tās, kuras darinātas ar rūpību un prasmi, kuras pauž gaumi un kultūru. Satiksmē ar cilvē­kiem ārēji raupjš un mazrunīgs, pat skarbs, viņš atplaukst draugu vidū, un tad dzirkstin dzirkst viņa valoda, lido fantāzija un dzimst idejas, kas jārealizē grāmatu pasaulē.

Nokļuvis Stokholmā, tūlīt meklēju Miķeli Gopperu rokā. Piezvanu pa telefonu un lūdzu iespēju tikties.

«Brauciet šurp!» ir pavisam īsa atbilde. «Sieva jums pateiks ceļu.» Un tad klausulē atskan Elzas kundzes balss — laipna un sirsnīga.

Ceļš nemaz nav tik vienkāršs: ar autobusu līdz pazemes dzelzceļam, pa to līdz Slusenai, tad lejup līdz piepilsētas vilcienu peronam, aiz kura netālu pa labi ir autobusu pietura; ar 416. autobusu jābrauc līdz Klintvējeba piestātnei.

Gadās jau ceļā arī pamaldīties, un paiet krietns laiks, līdz nokļūstu galā. Tur mani gaida vidēja auguma kalsns vīrietis un pabar dusmīgā balsī: «Kur tik ilgi? Es jau četrdesmit piecas minūtes stāvu un salstu.»

Stokholmas piepilsēta Saltšēbo strauji būvējas. Dun zeme, dreb klintis, spridzina dziļus grāvjus pazemes komunikācijām, un mazliet tālāk gaisā slejas augstceltņu karkasi.

«Vēl pavisam nesen te bija pļavas un ābeļdārzi,» stāsta Miķelis Gop­pers. «Tad ar buldozeriem novāca mazās ēkas, izrāva kokus, un tagad mūs iekaļ akmens mūros.»

Bet Gopperu dzīvoklī ir mājīgi. Jaukā kundze klāj galdu, un blakus mums kā pilntiesīgs viesis vietu ieņem lielais runcis Brencis, saimnieka mīlulis.

Brīdi saimnieks vēl pukojas —■ par komunistiem dzimtenē; par Jāni Endzelīnu, kura stingros valodas prasījumus viņš neatzīst; par kļūdām un nepareizībām publikācijās. Bet tad runājam par grāmatām, un Gop­pers it kā pārvēršas, ar visiem astoņdesmit gadiem kļūst jauneklīgs, aiz­rautīgi stāsta par bijušo laiku un par savu tagadējo darbu. Mēs abi iejūsmināmies, un Elzas kundze smaida: grāmatnieki . ..

«Zelta ābele» līdz 1940. gada jūnijam izdevusi 50 grāmatas, bet pec apgāda darba atjaunošanas — 66, tātad kopā šim apgādam ir 116 gramatas. Lielākā daļa no tām ir latviešu grāmatniecības zelta fondā.

Kā tad tas viss sākās?

Ģenerālis Kārlis Goppers («Rakstiet: Goppers! Ar asinīm tā rakstīti mana tēva vārds, un negroziet to!» piekodina grāmatnieks.) bija uzrak­stījis vēsturisku apcerējumu par latviešu strēlniekiem, un 1930,—1931. gada mijā dēls to izdeva grāmatā. Nebija nekādas pieredzes grāmatnie­cībā, un nezināja, kā grāmatu «Strēlnieku laiks» izplatīt. Salīga ekspre­šus, lai tie iet no mājas mājā un piedāvā grāmatu. Jā, tā veicās, me­tienu pārdeva īsā laikā. Panākumu iedrošināts, Miķelis Goppers iespieda

gr āmatniecība

otrreiz lielāku metienu, bet nu negāja. Iegāzās. Tomēr neatlaidās. Mai­zes darbs bija Latvijas bankā, bet tur nebija izredzes avansēties, tādēļ gribēja kļūt patstāvīgs. Kopā ar kādu kompanjonu nodibināja importa firmu, bet panākumu nebija. Tad vēlreiz izdeva grāmatu. Laikraksts «CeroAHH» publicēja garāku tēva rakstu krievu valodā, un no tā paša sa­likuma iespieda grāmatu. Šoreiz viss process bija vieglāks. Radās doma nodibināt savu apgādu. 1935. gadā reģistrēja «Zelta ābeli».

Kā radās šis nosaukums?

Ideju deva rakstniece Alma Gobniece. Viņa bija arī viena no rosinātā­jām dibināt apgādu un izdot literatūras šedevrus miniatūrās grāmatās. Kāpēc tieši «Zelta ābele», to M. Goppers nezina; viņam Gobnieces iero­sinājums patika, un viņš to pieņēma.

Varbūt ierosinājums nosaukumam gūts no «Draudzīgā aicinājuma» at­skaņām. 1935. gada 28. janvārī Kultūras fonda sēdē Kārlis Ulmanis no­lasīja savu «Draudzīgo aicinājumu», ierosinot dāvināt grāmatas, glez­nas un citas kultūras vērtības skolām. Sekojot šim aicinājumam, Niklāvs Strunke dāvināja kādai skolai akvareli «Zelta ābele», kurā ābele bija attēlota pēc tautas pasakas motīviem — ar zariem, kas nolīkuši līdz zemei un pilni zelta āboliem. Ievietojot laikrakstos dāvinātāju sarakstu, virsraksts bija «Zelta ābele — skolai». Pēc tam Zelta ābele virsrakstos parādījās dažādos savienojumos («Zelta ābeles veltes skolām», «Zelta ābeles ziedi» u. c.), un Zelta ābele kļuva ne tikai par «Draudzīgā aici­nājuma», bet arī ar to saistītā spraigā kultūras strāvojuma sinonīmu. Tad nu A. Gobniece ieteica šo nosaukumu jaunajam apgādam. Jānis Plēpis darināja apgāda zīmi, kas kļuva populāra līdz ar pašu apgādu un sim­bolizēja latviešu grāmatas skaistumu.

Apgāds bija, bet nebija manuskriptu. A. Gobniece piedāvāja par sim­bolisku honorāru divu franču autoru tulkojumus, bet likās pareizāk, ka vispirms jāizdod latviešu autoru darbi. Apgāda nosaukumam atbilda pirmā grāmata — K. Skalbes «Pasaka par zelta ābeli» ar V. Krastiņa ilustrācijām. Sekoja Skalbes «Kaķīša dzirnavas» (kas vēlāk iznāca arī vācu un angļu valodā) un «Jūras vārava», tad Plūdoņa «Atraitnes dēls». Šī grāmata bija O. Norīša grafiskajā iekārtojumā ar sešām viņa oriģināL litogrāfijām. Grāmata bija iespiesta uz augstas kvalitātes papīra 500 eksemplāros, bet cena iznāca diezgan augsta — 4,50 lati. Grāmatu maz pirka. Tad izdomāja mazu blēdību.

«Pielaižu, ka tā bija Norīša propozīcija pašiem apstaigāt lielākos grā­matu veikalus un prasīt «Atraitnes dēlu» ar Norīša oriģināllitogrāfijām, un, ja grāmatiņa būs, nopirkt. To mēs arī izdarījām, piedalījās vairāki līdzstrādnieki, un katrs gāja uz to veikalu, kur viņu nepazina.»

Viltība izdevās — ieskatījās citi pircēji, un grāmata ilgi nestāvēja vei­kalu plauktos. Ar Oskaru Norīti izveidojās visciešākā sadarbība, atsau­cīgi bija arī daži citi mākslinieki. Darbu ļoti veicināja Valstspapīru spies­tuves direktors L. Liberts. No 1939. gada pastāvīgs apgāda padomnieks bija mākslinieks un mākslas vēsturnieks P. Sadurskis.

«Mani neatlaidīgi nodarbināja doma — kāpēc citām tautām var but skaisti izdevumi, bet mums tādu nav? Jādod!»

Sajūsminājās arī mākslinieki, nāca ar jaunām idejām. Grūtības gan bija ar līdzekļiem. Pastāvīgi nācās būt parādos, visvairāk^ spiestuvēm. Vienu parādu samaksāja, par nākamo grāmatu palika parāda. Kādreiz nācās ieķīlāt lombardā sudraba portsigāru, lai varētu termiņa samaksat spiestuvei.

«Apgāds «Zelta ābele» peļņu nav nesis,» saka Miķelis Goppers, «izde­vumi tik tikko atmaksājās. Taču cauri tiku.»

Grāmata sekoja grāmatai. Katrai bija savas gaitas, savs liktenis. Iz­dodamo darbu izvēlējās M. Goppers, viņš izraudzījās arī mākslinieku, par tālāko apspriedās kopīgi, bet galvenais noteicējs bija mākslinieks.1 kādā tehnikā un cik daudz ilustrāciju, kādu papīru, kādā formātā, kādu vāka materiālu un vāka apdari. Apgādā notika ari plašākas apspriedes, kurās piedalījās O. Norītis, E. Melbārds, T. Zaļkalns, V. Tone un vēl citi mākslinieki.

Dažu grāmatu sagatavošana gāja ilgi, jo ne vien mākslinieka darbs, bet arī rūpīgs tehniskais process prasīja laiku. Var pieminēt L. Liberta veidoto E. T. A. Hofmaņa stāsta «Dodžs un dogaresa» izdevumu (1939) ar zīda auduma vāku un vairāku krāsu litogrāfijām: vajadzēja lielu pre­cizitāti ne tikai zīmējumos uz vairākiem litogrāfijas akmeņiem, bet arī novilkšanas procesā.

Dažs izdevums turpretim tapa apbrīnojami ātri. Piemērs — E. Stēr­stes «Novelete 2». O. Norītis vienā naktī uz litogrāfijas papīra uzzīmēja visas ilustrācijas, M. Goppers rokrakstā pievienoja tekstu, nākamajā dienā Valstspapīru spiestuvē zīmējumus pārveda uz akmens, un pēc kādām desmit dienām apgāds jau saņēma vairākus simtus iespiestās grāmatas eksemplāru.

Miķelis Goppers stāsta par savu grāmatniecības darbu pirmskara, na­cionālajā Latvijā, aizraujas, atmiņa seko atmiņai, un es acu priekšā redzu visas tās daudzās skaistās grāmatas, par kuru tapšanu viņš rūpē­jies. Atceros, ar kādu prieku grāmatu draugi toreiz saņēma katru jauno «Zelta ābeles» izdevumu. Vienmēr bija gaidīšanas prieks, saistīts ar pār­steigumu, jo neviena grāmata nelīdzinājās citām.

Un tad nāk tumšākas ainas. 1940. gads.

«Biju noslēdzis ar Aspaziju līgumu par diviem izdevumiem — par vi­ņas dzejoļu izlasi un par Raiņa «Uguni un nakti». Dzejoļu izlasi iespieda 1940. gada maijā. Kad apgādu nacionalizēja, visu metienu paņēma un aizveda. Biju sagatavojis arī citus izdevumus. Veronika Strēlerte pār­tulkoja Benvenuto Čellini «Dzīvi», to rudenī laida klajā kā VAPP’a iz­devumu.»

Apgāds «Zelta ābele» darbojās arī vācu okupācijas laikā. Vairāku iz­doto grāmatu vidū bija E. Virzas «Straumēnu» miniatūrais izdevums ar J. Plēpja ilustrācijām (1942).

1945. gada sākumā Miķeli Gopperu Liepājā apcietināja vācu slepenais dienests. Trīs mēnešus viņš pavadīja vieninieku kamerā. Viņu atbrīvoja tikai īsi pirms vācu karaspēka kapitulācijas. Dramatiskos apstākļos izde­vās pārcelties uz Gotlandi — laivā, kurā bija arī Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons.

Pirmie mēneši Zviedrijā pagāja nometne. Tad radas doma turpināt «Zelta ābeli» — lai būtu grāmatas latviešu bēgļiem. Ar ko sākt? Nebija naudas, nebija papīra, spiestuvēs nebija latviešu burtu. Bet bija Latvija iegūtā pieredze, jo arī tur kādreiz bija jāsāk apgāda darbība ar parā­diem. Ar enerģiju un neataidību izdevās noorganizēt pirmo necilo gramatiņu iespiešanu. Tās izdeva kā sērijas «Universālā bibliotēka» laidienus. Pirmais izdevums bija Raiņa «Uguns un nakts», kura izdošanas tiesības bija iegūtas pirms kara. Sekoja Veronikas Strēlertes dzejoļu krājums «Mēness upe», antoloģija «Cerību zeme», K. Skalbes pasakas un vēl citas grāmatas. Nelielie 8 lokšņu izdevumi plānos papīra vākos bija pirmā garīgā maize latviešu bēgļiem Zviedrijā, un grāmatiņas izplātījās arī citās trimdas zemēs. Lasītāji neņēma ļaunā, ka nebija īpašu burtu mīk­stajiem līdzskaņiem, ka garumzīmes svītriņas vieta bija jumtiņš — ka lauztās intonācijas apzīmējumam. Galvenais bija, ka lasītaju rokās atkal nonāca latviešu grāmatas.

«Apgāds izsludināja arī iepriekšēju parakstīšanos,» stasta M. Goppers, «bet sekmes bija vājas. Sakari izkaisīto bēgļu vidū bija neregulāri, un informācija nonāca tik vēlu, ka subskribentu bija maz. Un — nebija jau bēgļiem arī liekas naudas, lai varētu avansēt apgādu. Tā nu iznaca, ka «Universālās bibliotēkas» 3. un 4. numuram bija tikai 87 subskribenti. Un tomēr grāmatas izdevu, darbu palēnām turpināju.»

Pēc dažiem gadiem M. Goppers uzsāka citu grāmatu sēriju — karavīru

biogrāfijas. Citu darbu vidū iznāca L. Auzānes-Vītoliņas sarakstītā grā­mata par ģenerāli P. Auzānu, bijušo latviešu strēlnieku 2. brigādes ko­mandieri (1955, 6000 eksemplāros).

«Zelta ābeles» skaistākie un vērtīgākie izdevumi Zviedrijā ir rakstu krājums mākslinieka O. Norīša piemiņai (1952, 1500 eks.), P. Sadurska monogrāfija «Plēpis un viņa gravūra kokā» (1980, 400 eks.), A. Spekes «Senie dzintara ceļi un Austrumbaltijas ģeogrāfiskā atklāšana» (1956, 750 eks.; paplašināts izdevums 1962, angļu valodā 1957), «Baltijas jūra senajās kartēs» (1959, 850 eks.; angļu valodā 1961), plaša memuāru grāmata «Atmiņu brīži» (1967, 1500 eks.) un Latvijas vēsture angļu va­lodā (1951, 1956). Ar tekstu angļu valodā izdota V. Tonēs gleznu repro­dukciju mape (1953).

Apgāds «Zelta ābele» aktīvi darbojās līdz 1980. gadam. Lasītāju skaits Zviedrijā samazinājās, un izdevējam nebija līdzekļu, ko ieguldīt lēni rea­lizējamā grāmatu krājumā.

Apgāds pārtrauca darbu, bet ne Miķelis Goppers. Viena istaba Gopperu dzīvoklī pilnum pilna grāmatām, manuskriptiem, dokumentiem. Daudz materiālu savākts par tēvu — ģenerāli Kārli Gopperu.

«Esmu vācis visu, kas rakstīts par manu tēvu, visus viņa rakstus, un esmu mēģinājis arī savākt atmiņas par tēvu. Vēl darbs nav nobeigts, bet pakāpeniski tekstu jau saliek. Tā būs mana pēdējā grāmata, «Zelta ābe­les» pēdējais izdevums. Būs liela grāmata.»

Skumji vārdi. Bet pats Miķelis Goppers nav skumjš, viņš joprojām ir darba gribas un apņēmības pilns. Viņš dzīvo līdzi arī notikumiem Lat­vijā, pukojas un priecājas, un viņa gars ir Latvijā un Latvijas kultūrā. Viņš zina, ka viņam ir sava vieta šās kultūras vēsturē, un viņš ir lepns par to. Ne tikai «Zelta ābeles» izdotās grāmatas, arī M. Goppera atmiņu raksti un viņa spriedumi par skaistu grāmatu veidošanas principiem ir daļa no mūsu kultūras. Sie spriedumi vērsti ne tikai pagātnē, bet arī nā­kotnē. Tie gaida, lai tos Latvijā liktu lietā.

Fragments1

Bez garām runām Noritis uzņēmās «taisīt» (kā viņš vienmēr sacīja) Plūdoņa Atraitnes dēlu, un mēs ātri izšķīrāmies par papīru un formātu.2 Tas bija t. s. kubla papīrs, gandrīz kartons, grubuļainu virsmu, ko pa­rasti lietoja ielūgumiem un līdzīgiem sīkiem darbiem, bet es jau taisni gribēju dabūt gatavu kādu latviešu grāmatu kā akcidenci.

Nākamā dienā gājām uz Latvju kultūras spiestuvi, un nopriecājos, cik ātri viņš iejutās lomā, kāda māksliniekam te bija paredzēta — kopā ar burtlici, iespiedēju un sējēju izveidot viengabalainu grāmatu, kur ar in­teresi līdzi strādājuši visi poligrāfisko procesu dalībnieki, un acumirkli nodibināja draudzīgu un lietišķu kontaktu ar spiestuves (audim. Man pašam jau nekādu lielu piedzīvojumu nebija, es vairāk centos ieinteresēt un ierosināt vai, kā toreiz sacīju — mēģināju pārstādīt grāmatniecībā Bēden-Paula metodes.3 Norītis nenāca, gaidīdams honorāru, tas bij drī­zāk simbolisks, bet arī viņš gribēja, lai mums būtu kaut viena neliela grāmatiņa tādā kvalitātē kā lielām kultūras tautām. Pie tam bij jārēkinājas ar katru santīmu un ar to, kas bij vispār pieejams, — ar burtiem,

kuru izvēle toreiz vēl bija visai trūcīga, papīru, sējuma materiālu. Par kādu labāku ārzemju papīru domāt nevarēja, pat iespiešana bij jādara uz kredīta.

Jautājumu par litogrāfiju Noritis piedāvāja nokārtot Valstspapīru spies­tuvē, kur pats bij vairākus gadus nostrādājis. Sacīju, ka tā būs milzīgi dārga un ka gandrīz vai interesantāk panākt tādu pat kvalitāti kādā mazā pagrabiņā. Viņš tomēr gribēja mēģināt, un spiestuve tiešām nāca pretim un soli ja daudz nerēķināt. Tūliņ viņš arī teica, ka tur ir viens no labākiem litogrāfiem Rīgā, Sariņš, un cik ļoti svarīgi ir labi iekodināt. Jau pēc dažām dienām redzēju kādas skices, bet tās bija vairāk tikai kom­pozīcijas skices. Viņš zīmēja tieši uz aktneņa, bet neatceros vairs, vai loreiz viņam to atsūtīja mājās vai viņš zīmēja spiestuvē.

Maketu līmējot, man radās vietas, kas prasījās pēc kāda sīkuma, un, lai tur nebūtu jāliek zvaigznītes, Noritis tūliņ savilka uz kādas vatmaņa strēmeles pārdesmit, varbūt vairāk, kāšus un cilpas, lai ņemot, kuri la­bāk patīkot. Atsevišķi bij zīmējums vākam — māte lūgšanā saliktām ro­kām, aiz tās, pus galvas tiesu garāks, jauneklis, kura profilā, man likās, bija drusku saskatāmi paša Norīša panti. Tirziša sietuvē izmēģinājām to zeltā un dažādos sarkanbrūnos toņos, un Noritis izvēlējās kādu no pēdējiem, kas vislabāk «sēžot» uz brūngani pelēka audekla. Tai pašā gammā tika ņemts arī augšējā griezuma iekrāsojams. Man sevišķi pa­tika beigu vinjete «divi baltdūjas — div’ lūgšanas», tik lineāra un lako­niska, ka varēja pat domāt, vai tikai tā nav salikta no tipogrāfiskā ma­teriāla. Nezināju toreiz, ka arī pats viņš ir atraitnes dēls, vispār nekā par viņu pašu.

Noritis tūliņ ieguva mana «galvenā redaktora» uzticību un labvēlību. Viņš nedarīja kaķim pāri un to nekaitināja, bet spēlējās. Bija skaidri re­dzams, ka interese ir abpusīga, lai gan rotaļa nebija sarežģīta: Noritis svieda zariņu, un kaķis, ko nagi nes, metās tam pakaļ un zobos nesa klāt ar visnopietnāko lūgumu acīs, tai pamet vēl. Gribēdams palepoties, uzmetu zariņu uz grāmatu skapja tēva istabā. Kad prāvais un pasma­gais dzīvnieks kā bulta, ceļā tikai uz sekundes daļu apstādamies uz rak­stāmgalda, lai atspertos, bija augšā un, zariņu zobos saņēmis, veikli at­kal nonāca zemē, neko neapgāžot, ne Bohēmijas kristāla lampu, ne skaisto pendeļpulksteni, Noritis bija tirā sajūsmā. Tik draudzīgas attiecības Brencim bij varbūt vēl tikai ar Ķrastiņu un Plēpi, no citiem turpretim kaķis pat vairījās, kaut gan netiku manījis, ka tie viņam būtu darījuši ko ļaunu.

Neatceros, vai ari šo pirmo grāmatu lasījām kopā. Varbūt tikai pārru­nājām, kuras vietas ilustrēt, un es sacīju Norītim, ka esmu iedomājies šo darbu, kā mazu piemiņu tiem laikiem, kad latviešu jaunekļiem bij jābrauc

studēt svešā malā.

1 Fragments no M. Goppera raksta grāmatā «Noritis. Rakstu krājums gleznotāja nāves 10 gadu atcerei». Stokholma: «Zelta ābele», 1952. Oskars Noritis dzimis Rīga 1909. gada 17. martā, miris 1942. gada 13. oktobri.

2 Plūdoņa «Atraitnes dēls» O. Norisa mākslinieciskajā apdarē bija viena no pirmajām «Zelta ābeles» grāmatām, tā iznāca 1936. gadā.

3 Angļu ģenerālis R. S. Beden-Pauls nodibināja vispasaules skautu organizāciju un izstrādāja jaunus principus zēnu audzināšanai.

LATVIEŠU KOLEKCIONĀRS PAR ĶINIEŠU GLEZNIECĪBU

E. A. STRĒLNIEKS dzimis Liepājā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gadns viņš apmetās un, domājams, lidz māža galam ari nodzīvoja Ķīnā. Sis latviešu jūrnieks nodarbojās ar komerciju un, būdams kaislīgs ķīniešu mākslas cienītājs, sakrāja nozī­mīgu gleznu, kaligrāfijas un lietišķās mākslas kolekciju. Sava krājuma izstādei Sanhajā 1914. gadā viņš sakārtoja un izdeva mākslas albumu, kuru ievadīja kolekcionāra pār­domās par Ķīnas mākslu.

E. A. Strēlnieks aktīvi iesaistījās latviešu kopienas dzivē Sanhajā. 1928. gadā viņš bija turienes Latviešu biedrības viceprezidents. Latvijas Aizrobežu mākslas muzejam kolekcionārs dāvājis vairākus mākslas priekšmetus, kā ari minēto albumu.

Ziņas par E. A. Strēlnieku — tāpat kā par daudziem citiem latviešiem, kas ar savu darbību aktīvi tuvinājuši Latviju un Austrumus, — ir ļoti fragmentāras un skopas. Zināms, ka vienu sava albuma eksemplāru viņš dāvinājis Fridriham Lieknējarn — Tal­sos dzimušam gleznotājam, kas mūža nogalē bijis Siāmas galma mākslinieks.

E. A. Strēlnieka grāmatas «Ķīnas glezniecība» titullapa ķiniešu un angļu valodā

Mākslas darbu rašanās ir cilvēces kultūras un garīgās evolūcijas noteikta. Cilvēka izpausmi mākslā nosaka viņa uzskati un garīga, dvēseles attīstība. Tāpēc, lai mākslas darbā uztvertu un sajustu to, ko mākslinieks ir redzējis un jutis, jāizprol visa viņa garīgā esība. Lai spētu uztvert un ielaist sevī svešu viedokli, ir jārod iespēja paplašinat personiskās uztveres robežas.

Atšķirībā no Rietumu garīgajām tradīcijām antīkās ķīniešu filozofijas raksturīgākā iezīme ir zemāk organizētās vienības izšķīšana augstākajā — pilnīgs individuālisma trū­kums. Tas dabiski izriet no fakta,, ka sabiedriskajā dzīvē cilvēks piekāpjas un pakļaujas noteiktas struktūras — ģimenes klana, valsts — nosacījumiem; ari reliģija — iajā aug­stākajā reliģijā, kura paceļas pāri vienkāršai ticībai, — viņš cenšas visil piepildošajam Visuma garam pievienot savējo garu, saprast, ka viņš ir tikai niecīga Dabas dala.

Daoistu meditācijas un budistu rituāli Ķīnā — tie ir dažādi ce|i uz vienu mērķi: Dabas vienības izpratni. Dziļais bezdibenis, kas rietumnieku izpratnē šķir Dabu no Cilvēka Intelekta, austrumniekam neeksistē. Viņa izpratnē Dabai piemīt’ dvēsele un tai ir cilvēkam līdzvērtīga dzīve. Cilvēks Dabai netuvojas kritiski un vērtējoši, viņš ne­izturas pret Visumu kā pret savu tieksmju objektu, savu interešu lauku, kas kalpo viņa slavināšanai. Gluži otrādi, viņa attieksme ir uzticīgi paklausīga un godbijīgi atkarīga no dižās varas, kas veido un pārvalda Visumu. Lai kas arī būtu attēlots ķīniešu aina­vās — sniegiem klāti kalni, snaudošas dūmakas virs upēm un ezeriem, majestātiski koki un bargas klintis, ziedošas puķes vai putni un zvēri —, tam jāiedvesmo skatītājs un, vienlaicīgi iejūsminot, jānomierina, jāatklāj mistiskā dzīvība, kas piesātina dabu.

Man ilgas deg turp kalnos klīst,

Kur plaši tava gaisma līst,

Pār kalniem līdz ar gariem līgot,

Pār pļavām tavā vizmā zvīgot.

(Atdz. Rainis)

Pakavējoties pie kāda apburoša dabas skata, nāk atmiņā šis un arī citas rindas no «Fausta» — Gēte ļoti labi izskaidrojis Ķīnas mākslas būtību. «Daba ķīniešu mākslā vienmēr ir tikpat dzīva kā cilvēki.» Sī Gētes piebilde (Saruna ar Ekerinani, I daļa), runājot par ķīniešu romānu, tikpat lielā mērā attiecināma uz ķīniešu klasiskajiem zīmē­jumiem, un cik bezgala vienkārša iri metode, kas māksliniekam ļauj sasniegt šo efektu! Viņa mērķis nav vis sīki attēlot Dabu, bet gan ar brīnišķīgo līniju un ēnu kārtojumu iegravēt skatītāja prātā un sirdī šīs ainas garu.

Izsmalcinātākie Ķīnas meistardarbi datējami ar Tan (618—907), Sun (960—1279), Juaņ (1280—1368) un Min (1368—1644) dinastija agrīno posmu. Lielākā daļa no vē­lāko periodu labākajiem darbiem būtībā ir vecmeistaru darbu kopijas, taču arī Kan (1622—1723) un Cjaņ Lun (1736—1796) perioda jaunrade nav noniecināma.

Daudzi kolekcionāri, identificējot meistardarbu, pārliecinās, vai uz gleznas ir autora paraksts vai zīmogs, taču patiess lietpratējs spriež pēc raksturīgās otas tehnikas un paša darba vērtības. Tikai dzīvi elpojošas gleznas ar vienotu koncepciju, kas dod iespēju skatītājam ieraudzīt mākslinieka radošo dvēseli, var saukt par īstām.

Vēlreiz varam citēt Gēti: «Lielākā daļa no jaunradītā ir romantika (šī vārda sliktajā nozīmē) nevis tāpēc, ka ir jauna, bet gan tāpēc, ka ir vāja un slimīga, toties antīkais ir klasisks ne sava vecuma dēļ, bet gan tāpēc, ka ir dzīvs, svaigs un pamatīgs, un, ja mēs vērtēsim pēc šādiem kritērijiem, mums būs drošs pamats.» Turklāt, kā to var redzēt senos ķīniešu darbos, daudzi no vecmeistariem reti parakstīja savas gleznas, bet viņu vārdus, dzeju utt. tām pievienojuši vēlākie īpašnieki. Ari tumši brūnā vai tumši pelēkā zīda nokrāsa ne vienmēr pierāda gleznojuma vecumu un īstumu, lai gan lie­lākā daļa seno gleznu, kas gadsimtiem bijušas pakļautas gaisa, vīraka un putekļu iedarbībai, tagad ir tieši tādās krāsās. Ķīnieši mūsdienās ir apguvuši ievērojamu prasmi jaunu reprodukciju tonēšanā tumšākā, it kā laika zoba skartā nokrāsā, kamēr tie senie gleznojumi (piemēram, no Ķeizara kolekcijas), kuri vienmēr tikuši pedantiski aprūpēti, vēl aizvien saglabājuši svaigu izskatu pat salīdzinājumā ar jaunākiem darbiem, kas klimata ietekmes rezultātā varētu likties vecāki, nekā tie īstenībā ir. So iemeslu dēļ par gleznojuma vērtību nebūtu jāspriež pēc materiāla šķietamā vecuma, bet gan vai­rāk pēc raksturīgās otas tehnikas un mākslinieciskā izpildījuma.

Vienaldzību, ar kādu rietumnieki bieži izturas pret ķīniešu gleznām, var izskaidrot ar nepietiekamu iespēju studēt īstu meistardarbu raksturīgākās pazīmes. Tomēr šajā ap­stāklī var izpausties arī atšķirīga gaume un tieksmes, kuras veidojuši citi dzīves uz­skati, jo cilvēka mākslas uztvere dziļi sakņojas viņa filozofijā.

Dž. Raskins saka: «Jebkura dabiska objekta skaistums ir relatīvs attiecībā pret būt­nēm, kuras tam jāapmierina, un viņa apmierinājums ir proporcionāls to godbijībai un izpratnei.»

(No E. A. Strelnieka ievada grāmatai)

«Esmu laimīgs, ka man, pirmām latvietim, ir bijis lemts kļūt par lielā morāles sludinātāja Būdas mācekli, un tūkstoš reizes laimīgāka ir latvju tauta, kurai šī cēlā mācība tiek no viņas pašas dēla sludināta. Un lepna viņa var būt uz to, ka no visām Baltijas jūras piekrastu tautām tikai latvjiem ir savs Būdas priesteris,» tā 1924. gadā rakstīja Kārlis Augusts Tenisons.

Kas bija šis cilvēks, par kuru Latvijas laika periodikā atrodama visai skopa informācija? Fanātiķis, īpatnis, vājprātīgais, kurš, ļaužu nesa­prasts, atnesa uz Latviju tālo Austrumu mācību par Budu? Kas lika lat­vietim pamest savu kvēli mīlēto zemi un tautu un ilgus gadus, riskējot ar dzīvību, pavadīt tālās zemēs? Ne jau savu labumu viņš meklēja. Viņu aicināja Ceļš, kuru redzēja un juta tikai viņš viens, kuram viņš palika uzticīgs un tādēļ spēja īstenot savu ieceri — sludināt budismu Latvijā. So garo ticības ceļu Tenisons gāja savas tautas dēļ, gribēdams to tuvi­nāt reliģijai, kuru viņš uzskatīja par latviešu garam atbilstošāko un piemērotāko: «Es mīlu latvju tautu un gribu dot viņai to, kas viņas garam stāv daudz tuvāk par tagadējo varmācīgi uzspiesto jūdaismu, dot atpakaļ viņas veco ticību.» Kādēļ gan Ceļš nevarētu vienot Latviju un Austrumus? Ceļš zināja, kurp vest, Tenisons bija Ceļa māceklis, līdz kļuva par Būdas mācekli.

Kārļa Augusta Tenisona tēvs bija anglis, kas, agrā jaunībā par poli­tisku darbību izraidīts no Anglijas, kādu laiku pavadījis Somijā, tad de­vies uz viņam maz pazīstamo Latviju, kuru iemīlējis un sācis uzskatīt par savu dzimteni. Rīgā viņš iepazinies ar latviešu meiteni un apprecējis to. Atmiņas par dzimteni bijušas smagas. Tenisons nesapratis, kādēļ viņam nodarīta pārestība, un par Angliju no viņa nav dzirdēts neviens labs vārds. Pēc dažiem Rīgā pavadītiem gadiem Tenisons nopircis mājas Vidzemē. Tur 1873. gadā piedzimis Kārlis. Viņš atceras: «Priekš mirša­nas tēvs paģērēja no manis apsolījumu neuzskatīt sevi par angli, kurus viņš ienīda, un, tā kā pēc budistu ieskatiem cilvēka piederību pie vienas vai otras nācijas nosaka mātes tautība, tad ari skaitu sevi par latvieti.»

Kārļa Augusta vecāki bija ļoti dievbijīgi un gribēja savu dēlu redzēt luterāņu mācītāja godā, taču šī nodarbošanās jaunekli nesaistīja. To­mēr Kārlis mīlēja savus vecākus, tādēļ nolēma pakļauties viņu gribai: viņš devās uz Somiju studēt teoloģiju, bet nespēja ilgi izturēt divkosī­gajā vidē. «Savos skolotājos redzēju daudz netikumu (dzeršanu, smēķē­šanu, gaļas ēšanu), kurus viņi piekopa pretēji pašu mācībām.» Jaunek­lis pameta teoloģijas studijas un devās pasaulē.

Kārlim Augustam Tenisonam bija 20 gadi, kad viņš patiesības meklē­jumos sāka savus ceļojumus: Peru, Urugvaja, Paragvaja, Austrālija… Viņš dzīvoja vietējo cilšu vidū, tomēr ne visur saprata, ka baltais cil­vēks ieradies kā līdzīgs pie līdzīgiem, bez naida vai ļaunuma sirdī. Tā Austrālijā viņš nonāca pie kādas «kanibālu tautas», kas viņu divas ne­dēļas turēja koka būrī un baroja savu svētku cepetim. Tenisons domaja, ka ir nolemts drošai un neapskaužamai nāvei, bet viņam laimējās — izglāba angļu mednieki.

Kārlis Augusts Tenisons devās uz Āfriku. No šī ceļojuma viņam vis­spilgtāk iespiedās atmiņā Kongo upe. Sajā skaistajā vietā modās dīvai­nas domas par savu tautu: «Redzēju viņu savām gara acīm pārcēlušos

uz šejienes svēto, auglīgo un bagāto apgabalu — lielu un laimīgu.» Viņu mocīja nedrošība par latviešiem — kāda nākotne tos sagaida? Starp krievu un vācu dzirnakmeņiem malti — vai tie spēs izturēt? Kārlī Au­gustā Tenisonā nostiprinās pārliecība, ka tieši šeit •— Kongo krastos — latviešu tauta dzīs dziļas saknes, iesakņosies no jauna un neiznīks. Vai pārstādīts augs vienmēr spēj dzīt atvases? Bieži gadās, ka tas nīkuļo, iidz nokalst pavisam. Tomēr Tenisona pārliecība palika nesatricināma.

Kādu laiku pavadījis Libērija, Tenisons devās uz Johannesburgu (DĀR), kur atrada sev domubiedru — angļu lorda Duglasa septiņpa­dsmitgadīgo dēlu, kurš bija atstājis tēva mājas tā paša iemesla dēļ — vecāki uzstājuši, lai jauneklis kļūst par mācītāju. Tenisons un Duglass saprata, ka abiem ejams viens ceļš: «Kopīgiem spēkiem meklēt patie­sību un, savu mērķi sasniegušiem, sludināt to savām tautām, kuras abas smaka zem fanātisma jūga.»

Sajā brīdī sākās Kārļa Augusta īstais ceļš pie Būdas. Abi mācekļi devās uz Austrumiem.

Par četrdesmit tūkstošiem angļu mārciņu, kuras lords Duglass atsū­tīja savam dēlam, lai tas varētu atgriezties mājās, jaunekļi devās uz Indiju, Javu un Malakas pussalu. Tur abi mācekļi atrada vecu budistu klosteri, kurā glabājās daudzas senas gudrības. Duglass un Tenisons mēģināja tajā iestāties, bet eiropiešiem ceļš uz budistu klosteri bija slēgts. Dziļi pārdzīvodami neveiksmi, abi spēra neapdomīgu soli un mē­ģināja «iesmērēt kukuli», lai iekļūtu klosterī, bet tika ar kokiem padzīti un viņiem steigšus bija jāpamet Malakas pussala.

Tenisona un Duglasa tālākais ceļš veda uz Ķīnu. Viņus_ dzina tikai viena vēlēšanās — iestāties budistu klosterī. Abi nonāca Sanhajā, kur klostera priekšnieki laipni uzklausīja ceļotājus, bet uzņemt par mācekļiem atteicās. Meklējumi turpinājās Ķīnas dienvidos un Korejā, tad Japānā, taču neviens budistu klosteris nebija ar mieru uzņemt divus eiropiešus, lai skolotu austrumu viedajās gudrībās. Viņiem šeit neatradās vieta. Bet Ceļš? Tas palika un aicināja, līkumoja, novirzījās sānis, tomēr veda uz priekšu, jo taisnākais ceļš nebūt nav īsākais.

Tenisons un Duglass nonāca Siāmā, Bangkokā. Beidzot šķita, ka vi­ņiem laimējies. Lūk, klostera priekšniecības lēmums: «Ja nav neviena, kas par jums galvotu, lai pārliecinātos par jūsu godīgumu, jums divdes­mit piecus gadus jāgana mūsu svētie baltie ziloņi. Mēs novērosim jūsu dzīvi un tad lemsim.» Abi ceļinieki piekrita. Viņus ietērpa garos, dzelte­nos talāros, metru augstās cepurēs ar zvārguli galā un sarkanās tupe­lēs, kuru gali bija atliekti. Rokās pātagas ar divus metrus garu kātu, no vienas vietas nosētu dārgakmeņiem. Sākās ganu gaitas. Vai Ceļš bija kļuvis tuvāks? No sākuma šķita, ka jā. Bet varbūt tomēr attālinājies vēl vairāk? Pagāja šaubu un pārdomu pilns gads. Savu darbu jaunekļi veica godprātīgi, taču viņus neatstāja doma: «Ja tikai pēc divdesmit četriem gadiem mūs uzņems klosterī, tur varbūt arī būs jāpaliek otrtik ilgi, tad mums neatliks vairs nedz laika, nedz spēka ko darīt savu tautu labā.» Tenisons un Duglass devās pie klostera priekšnieka un lūdza vi­ņus atbrīvot no ziloņu ganu darba. Uzzinājuši iemeslu, mūki abus jau­nekļus neaizkavēja, un, bagātīgi apdāvināti, viņi atstāja klosteri un Bangkoku.

Siāmā pavadītais gads abus jaunekļus vēl ātrāk steidzinaja uz priekšu. Ceļš sauca . ..

Tibeta. Abiem izdevās nokļūt diezgan dziļi zemes iekšienē, bet tad vi­ņus apcietināja un nogādāja atpakaļ. Birma. (Tenisons un Duglass ce­ļoja no klostera uz klosteri, bet uzņemti netika nekur. Vai Ceļš bija zu­dis? Nē, mazliet blāvāks, bet vēl skaidri samanāms tas vīdēja tālumā. Ceļš vai Nāve? Mūžīgais vai Nebūtība? Tenisons un Duglass nolēma izmēģināt laimi vel pēdējā vietā vai mirt.

Viņi devās uz Ceilonu, Koloīnbo, bet arī tur tika noraidīti. Tenisons

atceras: «Mums vairāk nebija spēka, vadījām dienas turpat Kolombo, bet naktis pavadījām pie klostera vārtiem. Trīs mēnešus mēs tur vārgām vējā un lietū kā suņi…» Kāds no garāmejošiem mūkiem noturēja viņus par piedzērušiem un sāka kaunināt. Nespēka mākti un novārguši no pār­ciestā, abi izstāstīja par savām gaitām. Cik liels bija viņu izbrīns, kad noskaidrojās, ka šis mūks ir visu dienvidbudistu galva priesteris Gumangala, kas pārzina visus klosterus. Priesteris, uzmanīgi noklausījies abu stāstu, kļuva domīgs, bet, kad Tenisons un Duglass uzrādīja savas zi­loņu ganu apliecības, Gumangala piekrita uzņemt abus klosterī. Jau­nekļi palika tur septiņarpus gadus un 1898. gadā beidza mācības, kļū­dami par Būdas priesteriem.

Tenisona sapnis bija piepildījies, bet vai Ceļš bija galā? Tas atkal sauca, aicināja, mudināja sludināt mācību savai tautai.

Tenisons šķīrās no uzticamā drauga Duglasa, kurš atgriezās Anglijā, un pārradās dzimtenē. Taču krievu valdība viņu arestēja par budisma kā pagānu mācības sludināšanu. Būdas priesteris, ķēdēs iekalts, tika va­dāts no cietuma uz cietumu, tad izsūtīts uz Sibīriju. Tikai pēc 1905. gada manifesta par ticības brīvību Tenisons varēja atgriezties Rīgā un atsākt savu darbību, taču tai tika likti dažādi šķēršļi. Par šo periodu Tenisons raksta: «Te mani arestēja no jauna un piespieda dot rakstisku solījumu pārtraukt savu darbību. No 1905. līdz 1914. gadam dzīvoju Rīgā un strādāju fizisku darbu, rakstīju grāmatas un rūdīju savu miesu — stai­gāju ziemu basām kājām un krāju spēkus nākošam darbam. Cilvēki mani nesaprata un uzskatīja par traku.»

Viņš iet lepni paceltu galvu. Tā ir kaila, garā melnā bārda plīvo pār krūtīm, acu skatiens skarbs, bet ne ļauns. Kailās pēdas skar ledu, bet Tenisons nejūt aukstumu, viņam vajadzīga enerģija, kuru viņš tādā veidā tieši uzņem no zemes. īpatnis, vājprātīgais . . .

īsi pirms kara Tenisons paguva desmit latviešu jauniešus no Rīgas ģimnāzijas un divus no Pēterpils nosūtīt izglītoties Ķīnas Tibetas aug­stākajā garīgajā budistu akadēmijā. Tenisona sakari tajā laikā bija diez­gan plaši, viņš bija pazīstams arī Krievijā. Par Indijas, Siāmas, Tibetas, Mongolijas, Aizbaikāla burjatu un Volgas kalmiku saziedotajiem 35 mil­joniem Krievijas zelta rubļu pēc Tibetas dalailamas sūtņa un Tenisona ierosinājuma un ar cara atļauju tūlīt pēc krievu-japāņu kara Pēterpilī uzcēla budistu templi.

Sākās pasaules karš. Labi saprazdams, ko latviešiem nozīme vāciešu uzvara šajā karā, un gribēdams darīt visu, kas viņa spēkos, lai palīdzētu savai tautai, Tenisons iestājās 4. Kaukāza strēlnieku pulkā un karoja pret vāciešiem līdz 1916. gadam, kad viņu atvaļināja kontūzijas dēļ. Teni­sons apbalvots ar Jura krustu un vairākām medaļām.

Krievijā viņš sastapa tautieti Jāni Rozentālu, un abi apmetās uz dzīvi Donas apgabalā. Lai glābtu un pasargātu latviešu tautu no bojāejas, Bū­das priesteris nolēma saukt to uz tālās Kongo krastiem. Sai idejai Te­nisons paredzēja arī materiālu nodrošinājumu: no kāda amerikāņu mil­jonāra — Morgana vai Rokfellera — dabūt aizņēmumu jauna apgabala veidošanai, lai varētu ierīkot ceļus, akas utt. Viņa tālākajos plānos ietilpa aģitācija par izceļošanu uz Kongo. Tenisons bija pārliecināts, ka šis ir vienīgais ceļš, kā glābt tautu. Taču šie nodomi nepiepildījās, jo Jānis Rozentāls nodeva savu biedru Judeņičam: Būdas priesteris esot vācu spiegs, par ko liecinot īpašā slepenā šifrā rakstīti dokumenti (tas bija sanskrits). Tenisonu izsūtīja uz Armaviru Krasnodaras novada un pie­sprieda nāves sodu. Tikai tad, kad viņam izdevās izsaukt ekspertus, kas pārbaudīja dokumentus un apliecināja, ka tie ir rakstīti valodā, kas ve­cāka par vācu tautu, Būdas priesteri atbrīvoja.

Paša tautas brālis nodevis, arī cēlie utopiskie sapņi par latviešu pār­celšanos uz Kongo sabrukuši, tomēr Ceļš sauc, un, tam sekojot, 1917. gada 29. oktobri Tenisons devās uz zemi, ko savām kājām minis Būda,—

uz Bombeju, kuras apkaimē viņš piecus gadus dzīvoja kā vientuļnieks. «70 verstis no pilsētas neapdzīvotā vietā kalngalā izraku sev alu un ap­metos tur uz dzīvi, ielikdams visu savu gara spēku domās un lūgšanās par savas tautas un dzimtenes atpestīšanu.» Tikai 1923. gadā no garām ceļojošiem angļu tūristiem ITenisons uzzināja, ka izveidojusies Latvijas valsts. Viņš tūdaļ devās mājup, taču ceļš nebija viegls. Tenisonam ne­bija ne draugu, ne naudas. Nokļuvis Rīgā, viņš Āgenskalnā, Baložu ielā 8, atrada nelielas telpas, kurās izveidoja pirmo Būdas pagaidu templi Lat­vijā. Altāris tika atklāts 1924. gada 15. augustā. To veidoja dažas ļoti vērtīgas gleznas, kuras Tenisons bija ieguvis savu ceļojumu laikā. Par templi Baložu ielas telpas saucamas diezgan nosacīti, jo tās bija nelie­las — vietas pietika aptuveni piecdesmit cilvēkiem. Katru svētdienu Te­nisons tur lasīja lekcijas. Latvijas valdības nostāja pret Tenisonu bija negatīva. Viņa grāmatas nebija ar mieru publicēt neviens izdevējs, tā­dēļ Tenisons bija spiests uzsākt izdošanu pats. 1925. gadā iznāca «Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot Latvju tautai», kuru autors bija iecerējis 25 grāmatās, taču dienas gaismu ieraudzīja tikai pirmā.

Ir laime savai tautai mācīt to, pēc kā pats esi tiecies visu dzīvi, bet kā ir tad, ja pretī saņem vien nievas un nicināšanu, izsmieklu un pa­zemojumus? Tenisons stāvēja tam pāri, jo viņam piederēja Ceļš. Tikai daži cilvēki nesmējās par viņu un ticēja Būdas priesterim. Par tiem viņš teica: «Sīs personas ir kā dzirksteles, no. kurām radīsies liesma, un tikai tad cilvēki sapratīs mani un manu ideju.» So ļaužu vidū bija Tenisona māceklis Fr. Lustigs. Trīsdesmitajos gados Tenisons kopā ar viņu devās uz Siāmu, pa ceļam iegriežoties arī Filipīnās. Saglabājies 1936. gada fotouzņēmums, kurā Tenisons kopā ar Lustigu redzams Bangkokā pries­teru vidū. Latviešu budistu mūks Kārlis Augusts Tenisons Bangkokā ieņēma ievērojamu stāvokli un cerēja, ka «no šīs nomaļās vietas reiz izaugs koks, kurš savas saknes izpletīs pa visu Latviju».

Ceļš paliek arī tad, ja ceļinieka vairs nav. Tenisons bija pirmais, kurš mēģināja savu tautu pietuvināt Budam. Viņu noliedza, nesaprata. Bet Ceļš? Tas ir pārāk augstu un tālu, lai to varētu noliegt. Tas vienkārši ir. Un, ja kaut vienā no mums būs maza daļiņa Ceļa, kuru palīdzēja ierau­dzīt Kārlis Augusts Tenisons, latviešu Būdas priesteris paliks mūsu vidū.

LATVIJAS BUDISTU HIMNA

Pār mūsu tēvu zemi,

Pār dārgo Latviju,

Daudz aukstas ziemeļvētras Ir pāri brāzušās.

Zem svešu varas jūga Un smagas pātagas Ir ilgus ilgus gadus Mūs tauta smakusi.

Ar asinīm un asrām,

Un daudziem upuriem Nu svešais jūgs ir vārēts Un zeme atgūta.

Šī zeme nu ir mūsu Ar Būdas ticību — Nevienam to vairs dosim. To ienaidnieks lai zin …

Pār mūsu tēvu zemi Nu spoža saule mirdz.

Ak, Buda Šakija-Mūni,

Dod gaismu Latvijai.

Vācu rakstnieks, dzimis un mācījies Rīgā. Dzeja, lugas, pa­sakas. «Starp dzīvniekiem» (1912), «Pasakas» (1920), «Gro­teskas» (1922), «Peles māja» (1927), «Leļļu spēles» (1929), «Mazās Veronikas trīs gaismas» (1929).

Latviešu prozaiķis, dramaturgs un tulkotājs. No 1937. līdz 1940. g. raidlugas bērniem un pieaugušajiem, Blaumaņa «Velniņu» dramatizējums (1944, 1948, 1969), gramatas «Leļļu teātris skolām» (1955), «Leļļu lugas» (1964), viencēlieni «Nelūgtais viesis» (1953), «Vētrains vakars» (1954), «Pašu cilvēks» (1955). Romāns «Kāpu ļaudis» (1964). Daudz tul­kojumu no igauņu valodas — E. Vildes, A. Tammsāres, J. Smuļa, A. Līvesa, 0. Lutsa u. c. darbi.

Pilnā vārdā Decims Jūnijs Juvenāls. Romiešu dzejnieks. Ie­vērojams satīru autors. Saglabājušās 16 satīras. Latviešu valodā — krājumā «Antīkās literatūras antoloģija» (2, 1952).

Krievu dzejnieks. Publicējas no 1819. g. «Atzīšanās» (1823), filozofiska dzeja «Pēdējais dzejnieks» (1835), «Pazīmes» (1839), poēmas «Eda» (1826), «Balle» (1828), «Čigāniete» (1842). Latvijā viņa dzeja kopš 1980. g.

īstā vārdā Eduards Dekers. Nīderlandiešu rakstnieks. Ro­māni «Makss Havelārs» (1860), «Mīlas vēstules» (1861), publicistiska apcere «Par brīvu darbu Nīderlandes Indijā» (1862), «Sarunas ar japāņiem» (1862), «Sarunas» (1870), monumentāls stāstu, aforismu, apceru, līdzību krājums «Ide­jas» (1—7, 1862—1877). Latvijā darbi pirmo reizi 1896. g.

Krievu rakstnieks. Raksti (9. sēj., 1914—1918), dzejoļu krā­jumi «Mērijas otrdiena» (1921), «Parabolas» (1923), «Jau­nais Guls» (1924), «Forele sasit ledu» (1929). Krājums «Raksti par mākslu» (1923).

Igauņu rakstnieks un žurnālists. 1889.—1990. g. strādājis Rīgā. Romāni: «Uz salto zemi» (1896, latv. 1949), vēsturisku romānu triloģija: «Mahtras karš» (1902, latv. 1941), «Anijas vīri» (1903, latv. 1956), «Pravietis Maltsvets» (1905, latv. 1962).

Amerikāņu rakstnieks. Romāni «Maktigs» (1899), «Vandovers un zvērs» (1895), nepabeigta romānu triloģija «Kviešu eposs» — pirmais romāns «Astoņkājis» (1901), otrais •— «Bedre» (1902). Eseju krājums «Rakstnieka atbildība» (1903).

īstā vārdā Trāvens Torsvans. Vācu rakstnieks un žurnālists, no 1923. g. dzīvo Meksikā. Romāni «Sjerramadres dārgumi» (1927), «Baltā roze» (1929), «Gājiens uz Kaobas valstību» (1933, latv. 1974), «Pakārto sacelšanās» (1936), «Ģenerālis iznāk no džungļiem» (1940).

1.

Manfrēds Kibers (1880—1932)

1.

Jānis Žīgurs (1915—1988)

2 .

Juvenāls

(60—127)

2 .

Jevgeņijs Baratinskis (1800-1844)

2 .

Multatuli

(1820—1887)

3 .

Mihails Kuzmins (1875—1936)

4 .

Eduards Vilde (1865-1933)

5 .

Frens Noriss (1870—1902)

5 .

Trāvens B. (1890-1969)

10 .

Justins marcinkevičs (1930)

12.

Jānis Grīzinš (1900—1941)

14 .

Džons Veins (1925)

16 .

Aspazija

(1865—1943)

16 .

Alberts Jansons (1915—1989)

18 .

Elza Sterste (1885—1976)

20 .

Vera Panova (1905—1973)

24 .

Oliva Sreinere (1855—1920)

28 .

Jirzi Vilkers (1900—1924)

30 .

Sons O’Keisijs (1880—1964)

Lietuvas PSR Tautas dzejnieks. Garais stāsts «Priede, kas smējās» (1961, latv. 1964), poēmas «Asins un pelni» (1960, latv. 1971), «Siena» (1965, latv. 1970). Dzejas drāmu tri­loģijas «Mindaugs» (1968, latv. 1971), «Katedrāle» (1971 latv. 1974, 1980) «Mažvīds» (1977, latv. 1980). Dzejoļu klajumi «Liesmojošais krūms» (1968), «Dzejoļi. Mazas poemas» (1975), «Pazīstu mežu» (1979). Dzejoļi bērniem, at­dzejojumi.

īstajā vārdā Jānis Griķis. Latviešu rakstnieks. «Vārnu ielas republika» (1929), periodikā nepabeigtais romāns «Sēnas arodbiedrību divīzija» (1929).

Angļu rakstnieks. Satīrisks romāns «Steidzies lejup!» (1953), romāni «Dzīvojot tagadnē» (1955), «Sāncenši» (1958), «No­galini tēvu!» (1962), «Mazākās debesis» (1967), «Ziema kalnos» (1970), «Indulgenču pārdevējā stāsts» (1979).

īstaja vārda Elza Pliekšāne, dzimusi Rozenberga. Latviešu dzejniece. Pirmais publicētais dzejolis 1887. g. Drāmas «At­riebēja» (1887), «Vaidelote» (1894), «Zaudētas tiesības» (1894), «Sidraba šķidrauts» (1905). Dzejoļu krājumi «Sar­kanas puķes (1897), «Dvēseles krēslā» (1904), liriskā auto­biogrāfija «Saulains stūrītis» (1910), «Ziedu klēpis» (1911), «Raganu nakts» (1923), krājumi «Trejkrāsaina saule» (1926), «Asteru laikā» (1928), «Dvēseles ceļojums» (1933), proza—«Zila debess» (1924), «Zelta mākoņi» (1928) u. c.

Latviešu prozaiķis un dramaturgs. Romāni «Ķēņu ciems» (1950), «Epikūra pravietis» (1960), «Vientulības ilgas» (1965), «Es karā aiziedams» (1970). Stāsti, lugas, kritikas, tulkojumi.

Latviešu dzejniece, prozaiķe un dramaturģe. Dzejoļu krā­jumi «Prelūdijas» (1913), «Eizebijs un Florestāns» (1921), «Zaļā gredzenā» (1928), «Mezgloti pavedieni» (1934), «No­velei» (1936), «Dzintara ceļš» (1941), krājums bērniem «Lača miegs» (1942). Prozas krājums «Pasakas un stāsti» (1934), garais stāsts «Vilciņš griežas» (1936), romāns «Andrejs Zīle dzīve» (1937) par Stērstu Andreja dzīvi, lu­gas, kritikas, tulkojumi.

Krievu rakstniece. Garais stāsts «Ceļabiedri» (1946, latv. 1947), romāni «Kružiļiba» (1947, latv. 1948), «Gadalaiki» (1953, latv. 1956), «Sentimentālais romāns» (1958, latv. per. 1958—1959). Stāsti, lugas (latv. teātros — «Atvadas balta­jam naktīm» 1961, «Ka tev klajas, zēn?» 1962).

DAR rakstniece, rakstījusi angļu valodā. Stāstu krājums «Sapņi» (1890), garais stāsts «Ierindnieks Pīters Fialkets no Mašonalendas» (1897), autobiogrāfiski romāni «Afrikāņu fermas vēsture» (1883), «No viena pie otra» (izd. 1926), «Undīne» (izd. 1928).

Cehu dzejnieks. Dzejoļu krājumi «Viesis mājā» (1921), «Grūta stunda» (1922). Teorētiski apcerējumi par mākslu, lugas, lit, pasakas. Latvijā viņa darbi antoloģijā «Čehu li­rika» (1932) un «Cehu rakstnieku sejas» (1934).

īru rakstnieks. Dramatiska triloģija «Strēlnieka ēna» (1925), «Junona un pāvs» (1925), «Arkls un zvaigzne» (1926). Lu­gas «Sudraba kauss» (1928), «Zvaigzne kļūst sarkana» (1940), komēdijas «Gailis dendijs» (1949), «Bīskapa uguns­kurs» (1955), «Neda tēva bungas» (1958). Autobiogrāfiska epopeja «Spogulis manā mājā» (1—6, 1939—1954).

ÑÎÄÅÐÆÀÍÈÅ

Áåðçèíüø Ó. Äâå ñòðîêè ìåëêèì øðèôòîì — ýññå î êíèãå. (Ñ. 3)

Áîðõåñ X. J1. Ñòåíà è êíèãè — ýññå. (Ñ. 4)

Ñòàáóðîâà Å. Îí îòïðàâèëñÿ â ïóòü… — èññëåäîâàíèå æèçíåííîãî è òâîð÷åñêîãî ïóòè âûäàþùåãîñÿ ëàòûøñêîãî áàëòèñòà è âîñòîêîâåäà Ï. Øìèòñà [ÃÒ. Ï. Øìèäòà]. (Ñ. 6)

Øìèòñ Ï. Ïèñüìà èç Êèòàÿ (1987—1898) — î âåðå è ñóåâåðèÿõ êèòàéöåâ. (Ñ. 13)

Ëè Òàéáî. Â îïüÿíåíèè. Âî äâîðöå Äæîó-ßíà Ñòèõè â ïåðåâîäå Ï. Øìèòñà. (Ñ. 22)

Èñòèíà. Êèòàéñêàÿ ñêàçêà â ïåðåâîäå Ï. Øìèòñà. (Ñ. 24)

Ýãëèòå Ã. Àêóòàãàâà Ðþíîñêå — êðàòêàÿ òâîð÷åñêàÿ áèîãðàôèÿ ïèñàòåëÿ. (Ñ. 26) Àêóòàãàâà Ð. Ïàóòèíà. (Ñ. 27)

Àêóòàãàâà Ð. Òàéíûé äîíîñ Îãàòû иñàÿ. (Ñ. 29)

Àêóòàãàâà Ð. Ýññå è àôîðèçìû èç ñáîðíèêà «Ñëîâà êàðëèêà». (Ñ. 33)

Õàéêè. (Ñ. 36)

Ýãëèòå Ã. Êàâàáàòà ßñóíàðè — êðàòêàÿ òâîð÷åñêàÿ áèîãðàôèÿ ïèñàòåëÿ. (Ñ. 38) Êàâàáàòà ß. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ 1968. (Ñ. 39)

Áåêåðå È. «Åñëè áû ßïîíèè íå áûëî, åå ñðî÷íî ñëåäîâàëî ïðèäóìàòü» — îáçîð ôîðìèðîâàíèÿ òðàäèöèé ïåðåâîäîâ ÿïîíñêîé ëèòåðàòóðû íà ëàòûøñêèé ÿçûê. (Ñ. 47)

Ñòàáóðîâà Å. Çàïîçäàëàÿ ðåöåíçèÿ îá îäíîé î÷åíü äðåâíåé êíèãå. — Î ïåðåâîäå «Äàîäåäçèí» Ëàîöçû íà ëàòûøñêèé ÿçûê. (Ñ. 52)

Ê Ëàòâèè ïðèáëèæàåòñÿ äçåí — ôðàãìåíòû èç ñáîðíèêà äçåíáóääèñòñêèõ òåêñòîâ, ïîäãîòàâëèâàåìîãî èçäàòåëüñòâîì «Àâîòñ». (Ñ. 57)

Ðóìíèåêñ Â. Îá èçäàâàåìîì â Ëàòâèè âïåðâûå íàó÷íîì ñîáðàíèè ñî÷èíåíèé âûäàþ­ùåãîñÿ ïîýòà À. ×àêñà (Ñ. 60)

Ìèñèíÿ Ì. Ñòèõè — ýòî ïòèöà… — ïîýòè÷åñêèå ðàçìûøëåíèÿ î Á. Ïàñòåðíàêå â ñâÿçè ñ âûõîäîì ñáîðíèêà ñòèõîâ ïîýòà â ñåðèè «1000 ñòðîê». (Ñ. 62)

Ëèöå À. Ñëåçû, êîòîðûå íåâîçìîæíî âûïëàêàòü. Ðàçäóìèÿ ñîñòàâèòåëÿ ñáîðíèêà âîñïîìèíàíèé ðåïðåññèðîâàííûõ «Âèà Äîëîðîñà», âûïóñêàåìîãî èçäàòåëüñòâîì «Ëèåñìà». (Ñ. 64)

Ïåòåðñîíå Ê. Ñàòàíè÷åñêîå è ïðîðî÷åñêîå â ðîìàíàõ Ñàëìàíà Ðóøäè. — Î ðîìàíå

Ñ. Ðóøäè «Äåòè ïîëóíî÷è» — ëàóðåàòå áðèòàíñêîé ëèòåðàòóðíîé ïðåìèè «Booker P'ize» 1981 ãîäà. (Ñ. 65)

Âêðàòöå (Ñ. 68)

Êàòàéñ Ý. Î íîâèíêàõ ÿïîíñêîãî êíèãîèçäàòåëüñòâà. (Ñ. 69)

Ëààíåìåò Ì. Îðèåíòàëèñòèêà â Ýñòîíèè. Î âîçîáíîâëåííîé äåÿòåëüíîñòè Ýñòîíñêîãî àêàäåìè÷åñêîãî îáùåñòâà îðèåíòàëèñòîâ. (Ñ. 72)

Ãàðäà Ì. Îòäåë íàó÷íî-ìåòîäè÷åñêîé è áèáëèîãðàôè÷åñêîé ðàáîòû Ãîñóäàðñòâåí­íîé áèáëèîòåêè Ëàòâèè. (Ñ. 74)

Êàëèíêà Ë. Íàó÷íàÿ êîíôåðåíöèÿ â Íîâîñèáèðñêå, ïîñâÿùåííàÿ 200-ëåòèþ ñèáèð­ñêîãî êíèãîèçäàíèÿ. (Ñ. 76)

Êëåêåðå È. Ïðîáëåìû êíèãîèçäàíèÿ ìàëûõ íàðîäîâ Ñèáèðè. (Ñ. 77)

Ðàóäèâå Ê. Ðåôëåêñèè ôèëîñîôà î êíèãå. Èç ñáîðíèêà «Ñâåðõëè÷íîå è ëè÷íîå», 1942. (Ñ. 78)

Àíöèòèñ Â, Èñòîðèÿ êíèãè â Êóëäèãñêîì ðàéîíå Ëàòâèè. (Ñ. 79)

Ïàóïå Í. Äåÿòåëüíîñòü öåíòðàëüíîé áèáëèîòåêè Êóëäèãñêîãî ðàéîíà Ëàòâèè.

(Ñ. 80)

Êàðóëèñ Ê. Â ãîñòÿõ ó êíèãîèçäàòåëÿ Ì. Ãîïïåðñà, æèâóùåãî â Ñòîêãîëüìå.

(Ñ. 82)

Ãîïïåðñ Ì. Âîñïîìèíàíèÿ î ñîçäàíèè â 30-ûå ãîäû â Ðèãå èçäàòåëüñòâà «Çåëòà àáåëå» è î ñîòðóäíè÷åñòâå ñ õóäîæíèêàìè â ñîçäàíèè êíèã âûñîêîãî õóäîæåñòâåííîãî êà÷åñòâà (Ñ. 85)

Ëàòûøñêèé êîëëåêöèîíåð î êèòàéñêîé æèâîïèñè. (Ñ. 87)

Ôèøåðå È. Èñòîðèÿ æèçíè è ïðèêëþ÷åíèé Ê. À. Òåíèñîíà — ïåðâîãî áóääèéñêîãî ñâÿùåííèêà Ëàòâèè. (Ñ. 92)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. Ìàðò. (Ñ. 93)

SUMMARY

U. Bērziņš. Two Paragraphs in Brevier. — An essay on a book. (p. 3)

J. L. Borges. The Wall and the Books. — An essay, (p. 4)

J. Staburova. He Started His Journey… — A paper on the wel-known folklorist and researcher of Baltic languages P. Smits, who was also a Sinologist of a world scale, (p. 6)

P. Šmits. Letters from China (1897, 1898), — On Chinese beliefs and superstitions, (p. 13)

Li Taibo. In a State of Intoxication. In the Castle of Zhao-Yang. — Poems in the rendering of P. Smits. (p. 22)

The Truth. — A Chinese fairy-tale translated by P. Smits (p. 24)

G. Eglīte. Akutagawa Ryunoske. •— A glimpse into the writer’s biography, (p. 26) Akutagawa R. Spider’s Web. (p. 27)

Akutagawa R. The Secret Report of Ogatha Ryosaya. (p. 29)

Akutagawa R. Essays and Aphorisms from the Collection «Dwarf’s Words», (p. 33) Haiku, (p. 36)

G. Eglīte. Kawabata Yasunari. — A glimpse into the writer’s biography, (p. 38)

Kawabata Y. The Beauty of Japan and I. — A speech on the occasion of receiving the Nobel Prize, (p. 39)

I. Beķere. If Japan Did not Exist it Should be Urgently Invented. —■ A retrospective view on the tradition of translation of Japanese literature in Latvia, (p. 47)

J. Staburova. A. Delayed Review on the Latvian Translation of «Daodejing» by Laozi. (p. 52)

Zen Approaches Latvia. — Passages from the collection of Zen-Buddhist texts that will be printed by Avots Publishers, (p. 57)

V. Rūmnieks. Čaks — the Rain God. — A dynamic and informative announcement of A. Caks Complete Work with scientific commentaries (p. 60)

M. Misiņa. Poetics Reflections on B. Pasternak, (p. 62)

A. Lice. Tears That Cannot Be Stopped. — Compiler’s attitude to the fates of repressed and deported people, (p. 64)

K. Pētersone. The Devil and the Prophet in the Novels of Solomon Rushdy. — At­tention is focussed on S. Rushdy’s novel «Midnight’s Children» —■ the 1981 Booker Prize winner, (p. 65)

A Brief Survey of New Books, (p. 68)

E. Katajs. What’s New in Japanese Publishing World? — A brief insight into the recent picture of Japanese publishing business, (p. 69)

M. Laanemet. Orienthalistics in Estonia. — Information about the rebirth of Estonian Academic Society of Orienthalistics. (p. 72)

M. Garda. The Methods and Bibliography Department of Latvian State Library — structure and directions of activités, (p. 74)

At the bibliographer’s conference — observations of the Latvian delegation at the conference devoted to the bicentenary of Siberian bibliography: the work of the con­ference (L. Kalinka) and the bibliographical problems ar Siberian minorities (I. Klekere). (p. 76)

K. Raudive. Philosopher’s Reflections on Books, (p. 78)

V. Ancītis. The Kuldīga Bibliographers. — Activities of the Kuldīga region biblio­graphers in the past and at present, (p. 79)

N. Paupe. The Regained Values, (p. 80)

K. Karulis. Together with Miķelis Goppers and «The Golden Apple-Trees. — Author dwells upon his meeting in Stockholm with M. Goppers — the founder and owner of the Golden Apple-Tree Publishers, (p. 82)

M. Goppers. Co-operation with Oskars Noritis. (p. 85)

Chinese Pictorial Art by E. A. Strehlneek. 1914. (p. 87)

1.      Fišere. The Latvian Kārlis Augusts Tenisons — a Priest of Buddha. — The strange life-span of the first Latvian who became a priest of Buddha, (p. 89)

The Literary Calendar, March, (p. 93)

ISSN 0134 3181 77290 1990 N2 1-96