žurnāls Grāmata 1990. 01

Akciju sabiedrības «Grāmata» žurnāls «Grāmata»

Iznāk reizi mēnesi kopš 1990. g. janvāra

Katrai grāmatai savs liktenis

failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Saragosa F. M. Kultūras imperatīvs Bankovskis P. Kur būs mūsu vieta?

, Kronbergs J., Bērziņš U. Poēmas «Laiks» fragmenti V Rubene M. Mūžība un acumirklis Kūlis R. Mirča Eliade — «krīzes laikmeta» domātājs Eliade M. Laika nemitīgā atdzimšana Siltāne A. Laiks un telpa sociālajā utopijā Toflers O. Zinātne un izmaiņas Bergsons A. Reālā ilgstamība Seneka. I vēstule Lucīlijam Svētais Augustīns. Confessiones

Viljams Goldings. Nobela lekcija 1983. gadā

Tīrons U. Izgaistoši kodināta autotipija uz grāmatu plaukta fona

Treimane I. Cilvēki līdzenumos, būros, laivās…

Radzobe S. Par lugām, kuru varoņi vienlaikus dzīvo divās pasaulēs

Zandere I. Sava dzīve Sumbrs piesaista uzmanību Ozoliņa I. Viss bija pavisam vienkārši Čaklā I. Friča Bārdas rakstus lasot Veideinane R. Pa iemītu ceļu

Eghtis A. Romāna «Piecas dienas» fragments Karulis K. Latviešu grāmata plašajā pasaulē

Pa novadu novadiem

Ancītis V., Vilciņa R. Saldus pusē

Labrence L. Hercoga Augusta bibliotēka

Republikas galvenā bibliotēka

Kuģis L. Mūszemes literatūras komplektēšanas nodaļa .

Tivums E. Retrospektīvās komplektēšanas un literatūras ap-

Luropa H. Ārzemju literatūras komplektēšanas nodaļa .

Klekere I. Rīgas retumi Rostokā .

Reiz kas citādāk Literārais kalendārs februārim

Pēdējo divu gadu desmitu pieredze pierādījusi, ka jebkurā sabiedrība neatkarīgi no tās sasniegtā ekonomiskā līmeņa, politiskās un sociālās orientācijas kultūra ir cieši saistīta ar attīstību.

Gan atsevišķiem cilvēkiem, gan cilvēku sabiedrībām ta ir neatņemama dzīves sastāvda|a, kas ietekmē viņu apzinīgo darbību, nosaka psihisko veidolu. Tas ir bijis un paliek dzīvs radošas aktivitates avots, kas gad­simtu ritumā veido tautas vērtību sistēmu, tradīcijas un priekšstatus, tas nacionālo garu. Tādējādi kultūra neizbēgami ietekmē arī cilvēku ekono­misko darbību, uzrādot stiprās un vājās vietas sabiedrības attīstības pro­cesā. _ _

Šo secinājumu apstiprina visas valstīs uzkrata pieredze — ka nega­tīvā, tā pozitīvā. Jebkurš mēģinājums panākt ekonomisko izaugsmi, nerē­ķinoties ar nacionālās kultūras īpatnībam, nenovēršami izjauc saimnie­cisko struktūru un kultūras viengabalainību, vajina visu valsts radošo

Vispasaules kultūras desmitgades emblēma

potenciālu. Patiesa attīstība jābalsta uz katras konkrētas sabiedrības cil­vēku resursu un materiālo bagātību maksimālu izmantošanu, proti, prio­ritātes, uzdevumi un mērķi nosakāmi, vadoties no kultūras prasībām. Līdz šim šāda pieeja ir klaji ignorēta.

Nu pienācis laiks atzīt, ka kultūra ir spēks, kas tieši ietekmē attīstību, piešķir tai centrālo sociālā regulatora lomu.

Tas nepieciešams ne tikai jaunattīstības valstīm, kas, aizraudamās tikai ar ekonomiskiem mērķiem un aizmirsdamas savu kultūru, krasi — dažkārt līdz kritiskai robežai —• palielinājušas plaisu starp radošajiem un ražojošajiem spēkiem. Šādas pieejas vājās puses arvien asāk izjūtamas rūpnieciski attīstītajās valstīs, kur alkatīgā tiekšanās pēc materiālās lab­klājības grauj garīgās, ētiskās un estētiskās vērtības, postoši ietekmē cilvēka un apkārtējās vides attiecības.

Tas pats sakāms ari par valstu un reģionu savstarpējo attiecību sfēru, jo īpaši pašlaik, kad sociālie procesi iegūst globālus mērogus. Intensifi­cējas ideju apmaiņa, paplašinās cilvēku kontakti, tuvinās valstis un tau­tas, bet reizē bīstami unificējas kultūras vērtības, starptautiskā līmenī top arvien nevienlīdzīgākas iespējas sasniegt progresu. Rezultātā cieš cilvē­ces radošā daudzveidība, rodas draudi, ka savu gribu sāks diktēt tie, kas nosaka vērtības.

Iemācījušies vadīt kultūras un attīstības mijiedarbības mehānismu, mēs varētu panākt, lai katram būtu iespēja atklāt savu radošo individu­alitāti, varētu izvairīties no standartizācijas, veicināt dažādu kultūru pašizpausmes iespēju vienlīdzību un to auglīgāku apmaiņu. Taču tas prasa atteikties no jebkādas diskriminācijas kā cilvēku, tā valstu attiecībās, iedibināt vispārējus demokrātijas, taisnīguma un solidaritātes principus, bez kuriem nav iedomājams neviens dialogs, veicināt meklējumu un no­vatorisma brīvību, kas ir kulturālas dzīves galvenais priekšnoteikums.

Tāpēc jāliek lietā visi spēki, lai jaunrades daudzšķautņainība gūtu virsroku pār nāvējošo vienveidību, lai cilvēces dzijākie garīgie centieni dominētu pār konfliktējošo pušu interesēm, lai vispārējā solidaritāte bal­stītos uz ikkatra brīvu pašizpausmi.

UNESCO 1988. gada 21. janvārī izsludinātās Vispasaules kultūras desmitgades mērķis ir veicināt kultūras imperatīva apzināšanos un attīs­tīt jauno domāšanu, lai nonāktu pie daudziem konkrētiem priekšlikumiem par «daudzveidību, kas ir ceļš uz vienotību, jaunradi, kurā dzimst sa­darbība, un solidaritāti, kas nes brīvību».

Desmitgades četriem uzdevumiem ir vairāk darba pamatvirzienu, nevis striktu direktīvu nozīme:

—    attīstības kultūras aspekta atzīšana — nepieciešamība noteikt, ka panākama materiālās ražošanas un jaunrades, ekonomikas un nacionālās kultūras savstarpējā sasaiste;

—    kultūras savdabīguma apliecināšana un bagātināšana — attīstīt radošo potenciālu un iniciatīvu individuālā un kolektīvā līmenī;

—    plašāka darbība kultūras dzīvē — mobilizēt kā personības, tā sa­biedrības radošās brīvības un mākslinieciskās izpausmes spēkus cilvēka tiesību, labas gribas un garīgās brīvības vārdā;

—    starptautiskās intelektuālās sadarbības attīstīšana — apzinoties vispārcilvēcisko patiesību nesatricināmību, paplašināt un nostiprināt iespējas vienas tautas kultūrai brīvi smelties iedvesmu citās kultūrās un vienlaikus bagātināt tās ar saviem dārgumiem.

No krievu valodas tulkojusi Tamāra Ringa

(Êóðüåð ÞÍÅÑÊÎ. 1988. Äåê.)

Saja žurnālā numurā lasāms UNESCO ģenerāldirektora Fcdcriko Majora Saragosas uzsaukums sakarā ar ANO Ģenerālajā asamblejā 1986. gadā izsludināto un 1988. gada 21. janvāri sākušos Vispasaules kultūras attīstības desmitgadi. Ģenerāldirektors formulējis šīs desmit­gades četrus pamatuzdevumus.

Jau 1987. gadā nodibināta PSRS Nacionālā komiteja Kultūras des­mitgades pasākumu organizēšanai. īpatnējā kārtā tikai 1989. gada jūlijā PSRS Nacionālās komitejas atbildīgais sekretārs A. Vorobjovs atrada par iespējamu informēt par jau pusotru gadu ritošo desmitgadi arī Lat­vijas PSR Ministru Padomi. Sajā vēstulē (Nr. 1041) teikts: «Lūdzam paziņot PSRS Nacionālajai komitejai jūsu priekšlikumus par iespējamo līdzdalību Vispasaules kultūras attīstības desmitgades pasākumos, kā arī par PSRS Nacionālās komitejas reģionālās nodaļas dibināšanu, kurā ietilptu ievērojami kultūras darbinieki, radošo savienību un fondu vadītāji, sabiedrisko organizāciju un kultūras iestāžu pārstāvji, kas spētu koordi­nēt un organizēt desmitgades norisi republikā (novadā, apgabalā).»

Nekomentēsim faktu, ka republika klaji pielīdzināta apgabalam ar vi­sām no šāda pielīdzinājuma izrietošajām sekām. Bet pamatjautājums, kas būtisks Kultūras desmitgades sakarā, ir, kā saprast PSRS Nacionālās komitejas dibināšanas faktu vispār, kā tas spēj sadzīvot ar F. M. Sara­gosas formulu: «..lai vispārējā solidaritāte balstītos uz ikkatra brīvu pašizpausmi.» Ja reiz ir Nacionālā komiteja, tad jābūt arī kādai īpašai PSRS nācijai, kuras kultūras integrācijai Vispasaules desmitgades no­risēs tad šī komiteja kalpos. Kas tā ir par PSRS nāciju? Vai mītiskā padomju tauta? Tādā gadījumā pastāv bažas, ka Nacionālā komiteja par galveno uzdevumu uzskatīs bankrotējušā kazarmu sociālisma ideju eks­portu. Bet šāda rīcība būtu krasā pretrunā ar desmitgades ievirzi, kas paredz mobilizēt kā personības, tā sabiedrības radošās brīvības un māk­slinieciskās izpausmes spēkus cilvēka tiesību, labas gribas un garīgās brīvības vārdā. Par kādu gan personības un sabiedrības brīvību var runāt gadījumā, ja simta un vairāk nacionālo kultūru vietā, kuras konstatēja­mas PSRS teritorijā, tiek izvirzīta vispasaules aktivitātēm daudzējādā ziņā efemērā, uz destrukcijas un sociālo elku pielūgsmes bāzes radītā «padomju kultūra», kas īstenībā nav nekas cits kā izkropļotas krievu kultūras paliekas, piesātinātas ar iracionāliem absurda elementiem.

Vispasaules kultūras desmitgades galvenais guvums perspektīvā acīm­redzot būs patiesa esošo, šobrīd vēl dzīvo nacionālo kultūru pašapzināšanās un vienlaikus arī vispasaules kopības, planetāro humanitāro mērķu prioritātes striktāka atzīšana. Skaidrs, ka šādu mērķu sasniegšanai ne­pieciešama ik tautas un nācijas vienlīdzīgi tiesīga līdzdalība. I\a tā nav viegli realizējama, liecina jau diskriminējošās PSRS Nacionalas komi­tejas pastāvēšanas fakts. Tāpēc Padomju Savienības ietvaros Vispasau­les desmitgades laikā jāveic būtiskais patiesi nacionalo (katras nācijās kultūras realitātei atbilstīgo) komiteju, iniciatīvas centru utt. izveides darbs, pēc kura, ja ir nepieciešamība, var sekot ari kāda transnacionāla, vairākas kultūras organizatoriski koordinējoša mehānisma radīšana. Ne jau PSRS kā valsts dalība Kolumba burājuma piecsimtgades pasakumos ir vajadzīga pasaules izdzīvošanai, bet gan katra PSRS robežas dzīvojošā cilvēka nacionāli kulturālās unikalitātes atdzimšana.

So nelielo rakstiņu iecerot, apzināti nolēmu neinteresēties, vai Lat­vijā, sekojot PSRS Nacionālās komitejas aicinājumam, ir nodibināta republikas (novada, apgabala) koordinējošā nodaļa. Skaidrs, ka, arī tā­dai pastāvot, mēs neko vairāk pasaulei nedosim un neko vairāk negū­

sim kā līdz šim. Kamēr nebūs likvidēti politiskie šķēršļi Latvijas (ari Lietuvas, Igaunijas un vēl dažu nebrīvo teritoriju) neatkarības atjauno­šanai, kamēr nekļūsim par pilntiesīgiem nāciju sadraudzības locekļiem.

Bet Vispasaules kultūras attīstības desmitgade rit, un mēs tajā pie­dalāmies faktiski, ja ari ne juridiski pilnvērtīgi. Te par būtiskāko jāuz­skata savulaik izsludināto Latvijas Kultūras fonda programmu iedzīvi­nāšana. Ja līdz 1997. gadam būsim spējīgi realizēt Dzintara ceļa kon­cepciju, kas ir būtisks pasaules kultūras saišu elements, tad jau būs paveikts daudz. Te — varbūt nevietā — gribas pieminēt, manuprāt, cieši ar Dzintara ceļu saistīto Alberta Bela romānu «Cilvēki laivās». Nav jau daudz latviešu literatūrā darbu, kas tiešām būtu vērti, lai ar tiem iepazīstas citzemju lasītājs. «Cilvēki laivās» ir viens no tādiem, tajā reljefi atklātā mazās kultūras pastāvēšanas dilemma lielo kultūru ietek­mju sadurā (marginālā traģēdija un patoss) būtībā ir sava veida meta­fora pat visai šai kultūras desmitgadei un vienlaikus arī loģisks vaina­gojums Kultūras fonda Dzintara ceļa koncepcijai. Latvijas Rakstnieku savienības Latviešu literatūras tulkošanas padomes uzdevumu lokā jābūt šī romāna tulkošanai plašāk lietotajās pasaules valodās.

Apzināti izcēlu tikai vienu grāmatu, ļaujot katram pašam tai klātiikt vēl dažas. Ne jau tas ir pats svarīgākais šobrīd, cik lielā apjomā savu kultūru piedāvājam pasaulei. Svarīgākais ir kas cits — cik stipru un izdzīvotspējīgu mēs savu kultūru apceramās desmitgades laikā padarām.

Mūsu uzdevumi Vispasaules kultūras attīstības desmitgades gaitā ir skaidri.

Jāuzceļ vismodernākajām prasībām atbilstoša Nacionālā bibliotēka.

Jārada un jāiedzīvina nacionālās skolas koncepcija ar humanitārā cikla prioritāti.

Jāatbrīvo latviešu nācija no izdzīvošanas stresa un iznīcības baiļu sindroma, nodrošinot visā republikas teritorijā nacionālās kultūras inte­rešu prioritāti.

Pēdējais uzdevums sava plašuma dēļ prasīt prasās pēc izvērstiem komentāriem, bet to tāpat bijis diezgan. Jāatzīmē gan, ka, tikai visu minēto realizējot, varēsim cerēt, ka latviešu tauta ar savu kultūrrealitāti spēs aktīvi funkcionēt pasaules kontekstā. Teiktais, bez šaubām, attiecas uz daudzām jo daudzām kultūrām, kuras patlaban citādi kā par slimām vai pat agonējošām grūti nosaukt. Baltijas tautas te gan ir citādā situā­cijā nekā daža laba trešās pasaules valsts nācija. Trešajā pasaulē na­cionālās kultūras nostiprinās, cīnoties ar agrāko koloniālo režīmu māk­slīgi konservētajām tribālisma paliekām, bet pie mums galvenais pre­tinieks ir denacionalizācijas izraisītā masu zemkultūras ekspansija, ko vēl jo bīstamāku padara totalitārisma piekoptā antikulturālā politika vispār.

Taču, kaut arī sistemātiskā virzība ir atšķirīga, uzdevums — nacio­nālās kultūras reāla pašapliecināšanās, tās pašapziņas nostiprināšana — ir vienāds kā mums, tā trešajai pasaulei. Tāpēc arī par galveno Vispa­saules kultūras attīstības desmitgades uzdevumu visām mazajām (vai novājinātajām) nācijām jāuzskata savstarpēja solidaritāte, pieredzes studijas, jaunas globālas struktūras iespējama radīšana.

Šķiet, ir pienācis laiks nopietni izstrādāt mazo tautu kultūrasociacijas — savā ziņā alternatīvas UNESCO vai, vēl būtiskāk, ANO — dibi­nāšanas mehānismu. Tas ir nepieciešams solis arī lielo nāciju attīstībai, jo prakse rāda, ka lielās kultūras objektīvi nespēj iedziļināties mazo problemātikā, kaut arī subjektīvi saprot kultūrdaudzveidības izšķirīgo no­zīmi nākotnes humānās civilizācijas izveidē. Šādas kultūrasociacijas iz­veides argumentētu priekšlikumu pakete varētu nākt arī no Latvijas esošās vai dibināmās Vispasaules kultūras attīstības desmitgades vei­cināšanas Nacionālās komitejas. Tas pašreizējos apstākļos būtu mūsu visreālākais pienesums pasaules kultūrai.

Netaisos pārvērsties laika žaketes atlokā iespraustā vēsturnieku skatieniem slēptā TV mikro­fonā

kura izcilus kvalitātei pateicoties

laiks sniegtu savu pārlaicīgo reportāžu par sevi pašu

Nesaudzīga upe

kas velvj telpu virs mūsu mūžiem

Labāk tad laužos idejām cauri lejup, ne augšup

neredzama lupa

pūlas palielināt to, kas vēl

nav noticis:

redz, šī seklā iekšzemes jūra ir tā Ziemeļu rumba, kura mūs kā riteni groza un tura

Dienas ir pīlāri es ticu norišu dejai

noreibušas lidmašīnas dūkdamas tuvojas skrejai

Skatījos ar acīm

nu to vairs nav

tagad tās skatās ar mani

Vel atceros

kā pavisam sveša roka

raksta šīs skrandas

šīs vējdvestās spējnestās rindas:

—   Nāc, pasteidzies!

—   Pag, es tik noaušu telpu … līgumlidmašīna Rīga—Stokholma astoņ­padsmitos pacēlas no Sampētera septiņpadsmitos četrdesmit nolaidās Arlandas lidlaukā

atsprādzēju laika jostu

vasaras laiks

joslas laiks

atgūlos laika pazaros

Bet

Laiks

Kā

Tads?

Kad?

Kur?

Kas?

Kāds?

Atbildi

sniedz sarkans auto kādā Rīgas ielā uz tā rakstīts LAIKS

American Latvian Joint Venture

No zviedru valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

Uldis Bērziņš

1989, STOKHOLMA

Laiks šovasar vairs vecās sliedēs neiet zied jasmīns maijā saule nemaz neriet

Gar Ziemeli kā sarkans putns svaidās Kurš baidās?

Laiks trīs bažās un gaidās Atkal Virza

virza, jā atkal virza asaru lāses pār (cita jaul) puikas vaigu Laiku pieminiet!

Miniet šo Laiku tāda vairs otra nebūs Mēs

bet ne mūs

Laiks apritējis Krievija atkal lūdz pulcē­ties Taurijas pilī Satversmes sapulci nāciet nomērdētie nošautie Krievijas tautu likumdevēji lemiet pār mums eseri mazinieki lielinieki kadeti trudoviki zemstes ārsti popi un tatāru tautskolotāji _ nāciet no kaulu bedrēm un birzušām avīžlapām gadsimts sāk raukties badā mirušo miljoni nāk pie Tevis, raug, Dievs celie­ties dašnaki celieties musavatisti no sa­viem kapiem Solovku salās kur gulējāt visbeidzot samierināti, uguns atkal nu jumtos celieties kulaku miljoni nav kam art zemi celieties miljoni badā nomērdēto ukraiņu kazahu celieties apšautās turkmēņu dzim­tas izkautie uzbeku pagasti celieties

miroņu miljoni celieties nāciet uz Pēterpili

Sekundes lempīgas kā metri šonakt trīs (Rīgā četri) klus Arlandas lidlauks nāc, lēksim pār laikabedri četrdesmit minūtes lidlaiks starp Arlandu un Sampēteri nāc, ķersimies Laika saknē Laiks plaknē nāc, Laiku roko Ak, nē

vai tad nedzirdi to, ko latvieši nākotnēs joko?

Lai sajustu kas ir Laiks mēnesi sēdēju viens pie loga šērmalī ska­tījos laivās

divi vai četri putni šēra uz akmens kaut paliktu ilgāk kaut neceltos spārnos Citreiz, ja nakts ir skaidra, var dzirdēt pāris gadu desmitus uz priekšu un atpa­kaļ

ko tie tur priekšā runā šoreiz nesapratu ne vārda

nezkādē] likās tonis atkal bij pārmetošs

Laiks viss tavs Dievs viens pats nu, ko tu klusē vai neaptrūks dūšas ja Laiks atkal apstāsies pusē?

Mara Rubene

MUŽIBA un acumirklis

Maiji savus kalendārus iz­gatavoja, tos papildinot ar astronomiskām tabulām. Attēls parāda daju no 260 dienu ilgā reliģiskā gada. Virs die­vu zīmējumiem, kuri saistās ar attiecīgiem gada periodiem, atrodas līniju un punktu zī­mes — maiju aritmētiskie sim­boli,

Vai mes šodien pārāk vienkāršoti neizprotam savas attie­cības ar laiku? Aurēlija Augustīna savulaik uzdotais jautā­jums «Kas ir laiks?» visai bieži parādās zinātnisko grāmatu lappusēs, nereti to sev uzdod mūsdienu romānu, stāstu, nove|u varoņi, pūlēdamies dzīvei atrast kādu dzi]āku jēgu. Tomēr ikdienā mēs šo jautājumu aizmirstam, tikai reizumis nāk apjauta, ka mūsu dzīvei ir savs sākums un gals, līdzīgi kā tas ir katram acumirklim, katram gadam, darbam, kuru mūsu vietā nepaveiks neviens cits. Laiks, kas ir mūsu rīcībā, nav bezgalīgs. Aizgājis tas nav atgriežams. Sīs atziņas arvien no jauna liek cilvēkam pārdomāt jautājumus par mū­žības un mirkļa nozīmi, par laika vērtību un dzīves jēgu.

Sie jautājumi liek mums interesēties ari par seno cilvēku attiecībām ar laiku, ar acumirkli un mūžību. Senie priekš­stati atklāj to, ko modernais cilvēks ir zaudējis un nevar vairs atgūt, reizē tomēr dziļāk ļaujot saprast un veidot mūsu attiecības ar laiku šodien.

Senas ir liecības, kā cilvēki pec zvaigžņu stāvokļa naksnī­gajās debesīs noteikuši laiku. Iespejams, ka pirmais solis laika apzināšanā tika sperts tad, kad cilvēks laika straumē izdalīja dienu (t. i., intervālu no saules ausmas līdz rietam) un vēlāk arī diennakti kā noteiktu vienibu. Dienas izpratne sākotnēji bija cieši saistīta ar mitoloģiskajiem priekšstatiem par gaismas un tumsas cīņu, cīņu starp labo un ļauno.1

Interesanti, ka eģiptieši par dienas sakumu uzskatīja sau­les lēktu, grieķiem diena sākās ar saules rietu, bet romieši jaunu dienu sāka pusdienas laikā.

Nakamo soli laika apzināšanā un tā mērīšanā senajam cilvēkam palīdzēja izdarīt Mēness novērojumi.2 Cilvēks iepazina Mēnesi, kad vēl nezināja, kas ir laiks, un nepazina pulksteni. Meness kalendārs ir pati senākā zināmā laika mērīšanas sistēma. To atklāja klejotājeiltis. Mēness kalen­dāra pamata ir jēdziens par mēnesi. Tas izveidojās, novēro­jot Mēness fāžu_ atkārtošanos un izdalot periodu starp di­vām vienādam fazem kā noteiktu laika intervālu — mēnesi.

Kalendārus sāka veidot agrāk nekā pulksteņus. Domā, ka pirmie kalendāri radušies Mezopotāmijā 3. gadu tūkstotī p. m.ē. Ir liecības, ka mezopotāmiešu kultūra balstījusies uz Meness kalendāru, t. i., kalendāru, kura pamatā lika Mē­ness gadu ar 354 dienām. Savukārt ēģiptieši pārgāja uz Saules gadu un izveidoja tam laikam unikālu kalendāru ar 365 dienām. Dažādās Grieķijas polisēs izmantoja dažādus kalendārus; Atēnās, piemēram, orientējās pēc Mēness ka­lendāra. Arī romieši sākotnēji dzīvoja pēc Mēness kalen­dāra ar 355 dienām.

Nedē|a savukārt vienmēr ir bijusi nepieciešams starp­posms, lai koordinētu attiecības starp dienu un mēnesi. Re­liģisku nozīmi sestdienai piešķīra senie ebreji, veltījot to Dievam. Grieķi dalīja mēnesi trīs 10 dienu periodos, romie­šiem bija 8 dienu nedēļa, senajiem latviešiem — 9 dienu nedēja jeb savaite. Mūsu modernā 7 dienu nedēļa, šķiet, saistāma ar ebreju un arī pagāniskās ticības ietekmi. Jā­uzsver, ka 7 dienu nedēja vislabāk atbilda Mēness fāžu mai­ņai. Senatnē katra no 7 nedējas dienām tika veltīta vienam no septiņiem debesu spīdekļiem, t. i„ — Saulei, Mēnesim, Merkuram, Venērai, Marsam, Jupiteram un Saturnam. Sīs saistības pēdas mūsdienās ir atrodamas nedēļas dienu no­saukumos franču, angļu, itāļu un daudzu citu Eiropas tautu valodās.

Senajā zemkopībā un lopkopībā, tāpat arī medību saim­niecībā būtiska bija gada aprite. Gads ir tas periods, kurš visspilgtāk izceļ senā cilvēka ciklisko laika izjūtu. Runājot par mitoloģiskā laika ciklisko raksturu, jāuzsver, ka laiks izsenis saistīts ar divām pretējām iezīmēm — spēju radīt un spēju graut, ārdīt. Priekšstati par radīšanu un graušanu savukārt sakņojas mītos par kosmosa un haosa attiecībām. Atdzimšana jaunai dzīvei, jaunas kārtības iedibināšana un vecās sagraušana un atcelšana, dzimšana un nāve, gaismas un tumsas cīņa īpaši skaidri tika apzināta, veco gadu no­mainot jaunajam. M. Eliade grāmatā «Kosmoss un vēsturē», pievēršoties jēdziena «gads» evolūcijai, raksta: <Vairumam pirmatnējo tautu «•Jaunais gads» ir brīdis, kad aizliegums novākt jauno ražu tiek atcelts, kad labība tiek izziņota par ēdamu un nekaitīgu visai kopienai. Tur, kur audzē dažādus graudaugu un augļu koku veidus, kuriem nobriešana iestā­jas atšķirīgos gada laikos, dažkārt varam sastapt vairāk­kārtējas Jaunā gada svinības,»3

Kalendāri palīdzēja veidot pirmos priekšstatus par dienu, mēnesi, gadu un nedēļu; ar pulksteņiem apziņā ienaca priekš­stats par stundu. Pirmais zināmais ir saules ēnas pulkstenis. Tāpat kā mītā, ari šeit Saulei ir ierādīta centrālā vieta. Pirmais pulkstenis — tas ir akmens stabs, kas orientēts pret zenītu. Nākamais solis saules pulksteņu jeb gnomonu attīstībā bija akmens stabu orientēšana nevis pret zenītu, bet gan pret Ziemeļpolu. Tad laiku nenoteica vairs pēc ēnas, bet gan pēc tās virziena. Pēc saules pulksteņiem radās ūdens un smilšu pulksteņi. Ar saules pulksteņu palīdzību varēja kontrolēt laiku dienā, ar ūdens un smilšu pulksteni to varēja darīt ari naktī. Senajā Romā izmantoja ūdens pulksteņus laika mērīšanai naktī. Mes esam paraduši uz­lūkot redzi un dzirdi par galvenajām maņām, uz kuram pamatojas arī mūsu laika izjūta un pārdzīvojums, bet Aus­trumos tās papildina oža. Kādā senā Austrumu tekstā la­sāms: «Tad, kad dūmi riņķodami paceļas no tikko aizdedzi­nātas smaržu nūjiņas un pirmā vieglā smarža skar masu nāsis, mūs neapzināti pārņem dzija simbolisma izjūta. Gai-

' Par Sauli un ar to saistī­tajiem mīļiem: Lexikon alter Symbole. Leipzig. 1986. S. /75-/77;

Ìèôû íàðîäîâ ìèðà. Ì , 1988. Ò. 2. Ñ. 461—462.

’ Par Menesi un ar to sais­tītajiem mītiem: Lexikon alter Symbole. Leipzig, im. S. 121—123;

Ìèôû íàðîäîâ ìèðà, M., 1988, Ò. 2. C. 78—90.

2  Ýëèàäå M. Êîñìîñ è èñòîðèè. Ì., 1987. Ñ. 65.

3  Ke bija ceturtā dala no hieroglifa šit kas apzīmē laika vienību, kura atbilst divām Eiropas stundām. Divpadsmit dubulto stundu (ši) — sis­tēma Ķīnā bija iedibināta jau 4. g. t. p. m. e.

4  Jan un iņ veido Visuma pretrunīgo pušu saskaņu. Jan saista ar gaismu, vīrišķo, kar­stumu, cietību utt. Iņ pārstāv ēnu, sievišķo, aukstumu, mai­gumu utt. Laiks asociatīvi tiek saistīts ar vīrišķo jan prin­cipu. Savukārt iņ manifestē telpu.

lošas ogles ir dzivcs atblāzma. Dūmi simbolizē garīgo pa­tiesību nekermeniskumu un nezūdamību …» Rietumos izman­toja saules un ūdens pulksteņus, bet Austrumos bija izpla­tīti uguns un smaržu pulksteņi. Aromātiskos pulksteņus nū­jiņu, spiedogu un citā veidā senajā Ķīnā lietoja ģimenē mā­jas laika mērīšanai, savukārt Japānā tie galvenokārt bija priesteru pārziņā un ar laika noteikšanu nodarbojās senajos tempļos un svētnīcās.

Senajā Ķīnā bija pazīstamas trīs laika mērīšanas sistēmas. Tās visas balstījās uz dienas jēdzienu un tās iedalījumu, kurš mainījās atbilstoši sezonām. Diena sākās ar saullēktu. No pusnakts līdz pusnaktij rēķināja 100 ke.4 Pavasarī un rudenī dienai un naktij bija attiecīgi 50 un 50 ke. Ziemas saulgriežos dienai bija 40 ke un naktij 60 ke, savukārt vasaras saulgriežos — otrādi. Vēlāk, lai panāktu saskaņu ar Rietumu skaitīšanas sistēmu, mēģināja pāriet uz 96 ke vai 120 ke. Pamazām ke kļuva par laikrāža sinonīmu. Atbilstoši seno ķīniešu skaitīšanas sistēmai varam izveidot šādu shēmu5 :

11 : 00

pēc pusd.

— 1 : 00 pirms pusd.

(žurka) — jan

1 : 00

— 3:00

(vērsis) — iņ

3 : 00

— 5:00

(tīģeris) — jan

5 : 00

— 7:00

(zaķis) — iņ

7:00

— 9:00

(pūķis) — jan

9:00

— 11 : 00

(čūska) — iņ

11 : 00

pirms pusd.

— 1 : 00 pēc pusd.

(zirgs) — jan

1 : 00

— 3 :00

(aita) — iņ

3:00

— 5 : 00

(pērtiķis) — jan

5:00

— 7:00

(gailis) — iņ

7:00

— 9:00

(suns) — jan

9 : 00

— 11 : 00

(cūka) — iņ

Smaržu spiedogus veidoja dažādās formās. Reizēm tie at­gādināja maģiskus apļus. Kā Ķīnā, tā Japānā izdeva spe­ciālas vārdnīcas, kurās bija klasificētas smaržas un dotas to sagatavošanas receptes. Augstdzimušajās ģimenēs bija zināmas speciālas receptes, kuru noslēpumu nodeva no pa­audzes paaudzei. Smaržu pulksteņu izplatība bija saistīta ar budisma izplatīšanos. Tādējādi smaržu pulksteņi no se­nās Ķīnas ceļoja uz seno Koreju, seno Japānu un citur.

Dienas iedalījums 24 daļās mums tagad liekas pašsapro­tams, taču agrīnajās civilizācijās stundām nebija noteikta garuma. Babilonieši dalīja dienu un nakti attiecīgi katru

5    daļās, bet, tā kā dienas un nakts garums bija mainīgs un atkarīgs no sezonas, tad mainījās arī šo daļu garums. Ēģiptieši dalīja 12 daļās dienu un 12 — nakti. Japāņiem līdz pat 19. gadsimtam stundas garums mainījās atbilstoši sezonai. Senie ebreji savukārt dalīja dienu 3 gaismas da­ļās, bet nakti — 3 tumsas periodos. Pat viduslaikos vēl bija sastopami pulksteņi, kas vasarā rādīja 16 dienas stundas un 8 nakts stundas, bet ziemā — 8 dienas stundas un 16 nakts stundas. Dienas un nakts maiņa norisa atbilstoši gaismas un tumsas opozīcijas izmaiņai un bija saistīta ar Saules mītiem. Tajos meklējami arī aizsākumi priekšstatam, kāpēc viena vai otra diennakts daļa ir laba, veiksmīga utt. Savukārt ar agrārajiem mītiem, kuros stāstīts par cīņu starp labo un ļauno, saistāma vēlākā gadalaiku «ētiska» interpre­tācija. Ķīnā, piemēram, pavasarim atbilst labvēlība, rude­nim — taisnīgums, vasarai — mērenība, ziemai — gudrība. Vai šeit neslēpjas atslēga lielā filozola G. V. F. Hēgeļa atzinumam, ka ar filozofiju vislabāk nodarboties mērenā klimata zemēs un ziemā?

Visas līdz sim pieminētās laika mērīšanas ierīces, no mūs­dienu viedokļa raugoties, ir ļoti neprecīzas. Tās bija daudz

ciešāk saistītas ar dabas norisēm, nevis ar vienmērīgas kus­tības teoriju, kas ir pamatā mehāniskajiem, elektroniskajiem un citiem mūsdienu pulksteņiem. Senās laika mērīšanas vie­nības ietver sevī cikliskuma momentu, palīdzot ierakstīt cilvēka_ dzīvi dabas ritmā un mīta rituālā. Tām visām ir raksturīga «mūžīga atkartošanās». Tās atspoguļo laiku, kurš ir galīgs, pārtraukts, aritmisks, atgriezenisks, raksturojams ar vienlaicīgumu. So laika izpratni labi ilustrē aplis, kurā gals sakrīt ar sakumu, to simbolizē čūska, kas satvērusi zobos savu asti. Cikliskā laika pārdzīvojuma pievēršanos pagātnei nomainīja uzmanības novirzīšana uz tagadni tās saistība ar nākotni.

Laiks sakrita ar mūžību. Tas bija mūžības atspulgs. Un cilvēks, dzīvodams laikā, bija daļa no mūžības. Rituāli un tradīcijas viņu ierakstīja mūžībā.

Cikliskā laika nomainīšanā ar lineāro īpaša loma bija jūdaismam un kristietībai. Laika izpratne tuvinājās mūsdienu priekšstatiem. Sī procesa dzīlēs slēpās kardināls apvērsums sabiedriskajā domā. Tā attālinājās no senās īstenības iz­pratnes un pievērsa uzmanību mainībai, plūstamībai, izmai­ņai. Priekšstatiem par dienu, gadu kļūstot universālākiem, laika jedziens tapa viendabīgāks, dinamiskāks, neatkarīgāks no cilvēka darbības. Precīzākas kļuva arī dienas un stundas robežas. Laiks, tautas apziņā atdalīdamies no notikumu kon­krētības, kļuva arvien ritmiskāks, arvien līdzenāka vērtās stundu, diennakts, gada maiņa. Agrākā patvaļīgā gada «pa­garināšana» vai «saīsināšana», labu vai ļaunu, laimīgu vai nelaimīgu stundu izšķiršana kļuva neiespējama. Konkrētā, neviendabīgā un pārtrauktā laika izpratnes vietā nāca jē­dziens par abstrakto, viendabīgo un nepārtraukto laiku. No­slēgtais laika aplis atrisa bezgalībā vedošā līnijā. Moderno pulksteņu darbībā vairs nav saskatāmas liecības laika mērī­šanas ciešajai saistībai ar dabas ritmiem, debesu novēro­šanu, arī ar rituālu. Pati šī novērošana un mērīšana zaudē­jusi saistību ar mītu. Cilvēka dzīve ir izkritusi gan no dabiskā, gan sakrālā rituma. Tagad varam teikt, ka esam tikuši galā ar gadsimtiem, gadiem, nedēļām, dienām, stun­dām, minūtēm, sekundēm, pat sekundes simtdaļām utt., šis iedalījums ir mūsu pasaules racionālās uztveres pamatā, to­mēr mēs nevaram teikt, ka esam tikuši galā ar laiku.

Ja apli — čūsku ar asti zobos — salīdzinām ar tradīciju, kuras gals un sākums ir vēsture un mīts, redzam, ka, aplim pārejot līnijā, tas sadalās divās savstarpēji nesaistītās bez­galības. Ir mēģinājumi attiecības starp tām aprakstīt kā attiecības starp cilvēka apziņu un zemapziņu. Pārejot uz lineāro laiku, cilvēks kļūst vēsturisks. Vēstures nodalīšanos no mīta M. Eliade saista ar darba sakrālās nozīmes zaudē­jumu. Atbilstoši tam arī profānais laiks nodalās no sakrālā. Cilvēks tiek ierauts laikā, kurs nav ciklisks un saistīts ar mīta ārpuslaiciskumu, bet ir lineārs — gadi, mēneši, dienas kļūst par punktiem uz bezgalīgas laika līnijas. Vēstures ritms izdalās no dabas ritma un plūst arvien straujāk. Sadzīvē ienāk mehāniskie pulksteņi. Līdz ar jaunajiem laikiem no­stiprinās ticība vēstures progresam.

Mūsdienu cilvēka ikdienas dzīvē laiku raksturo nepārtrauk­tība, ātrums, daudzums. Laiks tiek pielīdzināts bultai. Mūsu laika pārdzīvojums ir sakāpināts. Kaut arī salīdzinājumā ar arhaisko izpratni tas ir kļuvis vienpusīgāks, t. i., kvanti­tatīvs (laika problēma galvenokārt izvirzās daudzuma as­pektā — ir laiks, nav laika — vai arī citā formā: indivīda centienos tvert «tagad», būt visur klāt). Mūsdienu cilvēka laiks ir sašķelts «objektīvajā» un «subjektīvajā», «ārējā» un «iekšējā» laikā, pulksteņa mērītajā hronoloģiskajā laikā un laika pārdzīvojumā. Viens no pirmajiem filozofiem, kas pie­vērš uzmanību mūsdienu laika jēdzienam un uzsver tā iz­strādāšanas nepieciešamību, ir franču filozofs Anrī Berg­sons. Viņš parāda, ka zinātnē lietotais laika jēdziens ne tikai neatspoguļo cilvēka (bet jo sevišķi ■— personības) dzīves realitātes, tas pat ir kļuvis cilvēkam naidīgs. Cilvēka attie­cībās ar laiku pieaug traģisms.

Domātāji, rakstnieki, kuri mēģinājuši apzināt laika tēmu

ÿ Âåæèíîâ Ï. Âåñû. Ì., 1985. Ñ. 182.

6  Ñàðòð ÆÏ. Î ðîìàíå «Øóì è ÿðîñòü». Êàòåãî­ðèÿ âðåìåíè ó Ôîëêíåðà. — Âîïðîñû ëèòåðàòóðû. 1986. ¹ 9. Ñ. 176.

7  Robbe-Grillet A. Nouveau roman, homme nouveau. — Dans: Ecrits sur l'art et ma. nifestes des écrivains fran­çais. P., 1981. P. 461.

20. gadsimta kultūras situācijā, it bieži runā par «laika tirā­niju», «apsēstību ar laiku», «laika vajātajiem» u. tml. Laiks ir kļuvis par fetišu jeb, kā to lakoniski izsaka aforisms, kuru piedēvē K. Marksam, — «laiks ir viss, cilvēks — ne­kas».^ Cilvēka dzīvei ir tik daudz vērtības, cik laika ir viņa rīcībā. No cilvēka atsvešinātam, pār viņu valdošam laikam ir tikai kvantitatīva, bet ne kvalitatīva vērtība. Sis laiks naturalizē cilvēku tin viņa dzīvi. Savā abstrakti shematis­kajā vienpusībā kvantitatīvais, rūpnieciski tehnoloģiskais laika aspekts cilvēka dzīvi mēra ar darba laiku, turklāt tāda darba, kurš zaudējis savu sakrālo nozīmi. Te svarīga tikai laika kvantitatīvā struktūra — tā daudzums, secība, linearitāte. To var priekšstatīt kā bezgalīgu līniju, gatavu struk­tūru, kurā cilvēks kā viena no vēstures mainīgajām reali­tātēm uz laiku iekļaujas, taču viņa dzīvei nav nekādas paš­vērtības. Sādi saprasts laiks un vēsture cilvēkam ir sveša un ārēja. Skaidrs, ka tas izraisa protestu.

Visplašāk šis protests izskan eksistenciālisma un dzīves filozofijā, arī literatūrā un mākslā. Rūpnieciski tehnoloģisko varu un tai atbilstošo lineārā laika varu vislabāk raksturo mehāniskā pulksteņa laiks: sadalot stundās un minūtēs, tas depersonalizē mūsu dzīvi, pakļauj acumirkļa pārdzīvojumu ārējam objektīvam «tagad». Laiks nav nekas vairāk kā pulksteņa rādītāju stāvoklis uz ciparnīcas. Bulgāru rakst­nieks P. Vežinovs saka: «Es negribēju skatīties uz pulksteni, tāpēc ka izjutu dziļu nepatiku pret šo apaļo, gandrīz bez trokšņa darbojošos mašīnīti. Tā sarauj cilvēka laiku atse­višķās daļās, pretstata to citam — dabiskam laikam.. ,»e Franču eksistenciālisma pamatlicējs 2. P. Sartrs, raksturojot laika izpratni V. Folknera darbā «Troksnis un niknums», rakstīja: «Datumus un pulksteni izdomāja pats cilvēks [. .1 Lai izjustu reālo laiku, vajag atsacīties no mākslīgā mēra, kurš neko nefiksē: «Laiks, ko skaita zobratiņi, ir nedzīvs; tas atdzīvojas vienīgi tad, kad pulkstenis apstājas.» Kventina Sēsts, sasitot savu pulksteni, tāpēc ir simbolisks: tas tuvina mūs laikam, kurā nav pulksteņu.»7

Modernisma literatūra ne tikai atklāj hronoloģiskā jeb pulksteņa diktāta vardarbību pret subjektu un viņa iekšējo laika pārdzīvojumu, tā cenšas restaurēt arī agrīnākos laika pārdzīvojuma slāņus. Vērtējot «jauno romānu», A. RobsGrijē rakstīja: «Jaunais romāns vēršas pie visiem labas gri­bas cilvēkiem, jo tas runā par pārdzīvojuma pieredzi, nevis par nomierinošām (un tajā pašā laikā izmisumā dzenošām) shēmām, kuras, cenšoties izvairīties no haosa, piešķir kon­vencionālu kārtību mūsu eksistencei un kaislībām. Kāpēc censties fiksēt pulksteņa laiku, ja interesēt var vienīgi cilvē­ciskais laiks? Vai nebūtu prātīgāk padomāt par mūsu pašu atmiņu, kas nekad nav hronoloģiska?»s

Aprakstot «iekšējā» cilvēka laiku (kurš nav lineārs, nepār­traukts un ritmisks, bet gan kvalitatīvs, pārtraukts un aritmisks), literatūra un māksla tiecas pildīt tās funkcijas, ku­ras kādreiz veica rituāls un mīts. Literatūra pievērš uz­manību tam acumirklim, kurš cilvēka dzīvei piešķir jēgu, ierakstot viņu no jauna mūžībā. Tikai brīžos, kad saproti — mana dzīve ir mana un neviena cita, mans laiks nelīdzi­nās neviena cita cilvēka laikam —, bezpersoniskais pulksteņa «tagad» pārtop bezgalīgā acumirklī. Līdzās zinātnes pū­lēm, apgūstot laiku kvantitatīvajā aspektā, literatūra un māksla cenšas veidot laika kvalitatīvos aspektus. Kaut arī mūsdienu cilvēkam durvis uz «mūžīgo sapņu laiku» sen aizkritušas, literatūras pievēršanās laika simbolisko un bio­loģisko funkciju iedzīvināšanai ievērojami paplašina un ba­gātina ikdienas noplicinātos priekšstatus par cilvēka dzīvi. Ne velti mūsdienu daiļliteratūrā tik liela uzmanība veltīta mītam un zemapziņai. «Katrs mākslas darbs ir acumirklis,» saka T. Adorno.

Katrs mākslas darbs ir arī mūžības atspulgs, kas nere­dzamām saitēm saista pagātni un nākotni.

Tomēr «iekšējā» laika apzināšanās nespēj atrisināt nevienu no modernā cilvēka problēmām. Tā tikai skaidrāk izceļ cil­vēka un laika attiecību traģismu: nāk «acumirklis», un mēs

skaudrāk saprotam savu sakāvi laika priekšā. Pazīstamais argentīniešu rakstnieks H. Borhess raksta: <rNoliedzot mūsu uzvedības pēctecību un astronomisko Visumu, mēs ārēji kritām izmisumā un slepeni mierinām sevi. Ne no šķituma baidās mūsu individuālais liktenis, bet gan no sava neatgriezeniskuma un ironiskuma. Laiks ir substance, no kuras esmu veidots. Laiks — tā ir upe, kas mani nes, bet ši upe esmu es pats. Laiks — tas ir tīģeris, kurš iecērt mani savus žokļus, bet šis tiģeris esmu es pats. Laiks — tā ir uguns, kas aprij mani, bet ši uguns esmu es pats. Pa­saule, par nelaimi, ir reāla, bet es, par nelaimi, — Bor­hess.»*

Jautājums par cilvēka dzīves un laika patiesajām attiecī­bām arvien vel paliek atklāts. Lineārais (ar līniju attēloja­mais) laiks, kura nosacījumos paiet mūsu ikdienas dzīve un kurš ļauj ar pulksteņa palīdzību saskaņot darbības, ir no subjekta pārdzīvojuma atsvešināts laiks. Uz lineārā laika hronoloģiskās ass jēdzienam «tagad» nav būtiskas nozīmes. Turpretī saistībā ar subjektu «tagad» kļūst būtisks: no «ta­gad» kā punkta uz līnijas tas pārvēršas «acumirklī», kurā laiks «saķēdējas» ar mūžību. Viens no iemīļotākajiem tēliem

H.   Borhesa darbos ir labirints, kas nekur neved. Iespējams, ka viens no vissarežģītākajiem labirintiem ir taisna līnija. Tāpat kā mīkla par attiecībām starp punktu un līniju, kuru mums uzdeva antīkais domātājs Zēnons Elejietis savās aporijās par Ahileju un bruņurupuci, par bultu u. c. Fiziķi ap­galvo, ka nav grūti aprakstīt līniju, bet ir grūti aprakstīt «tagad». Diez vai mēs spēsim atminēt, kā «tagad» vēršas «acumirklī», iekams neatminēsim jautājumu par prāta un dabas harmoniju.

Mēs atgriežamies pie jautājuma par cilvēka vietu kosmosā. Filozofija taujā pēc jaunas racionalitātes jēdziena. Bet jau paveiktā laika jēdziena kritika rāda, ka nav pamata uzlūkot tagadni par privileģētu laika posmu attiecībā pret pagātni un nākotni. Iespējams, ka tieši jauna attieksme pret laiku, kura to nepārvērstu fetišā, varētu mūs atbrīvot gan no «nākotnes šoka», gan arī no «pagātnes nostalģijas». Tiek apspriesti priekšlikumi, kas liecina par vēlēšanos atrast jaunu cilvēka un laika attiecību izpratni. To varētu attēlot kā spirālē savijušos čūsku. Sī spirāle apvieno, sintezē sevī ciklisko un lineāro laiku. Doma par šādas sintēzes nepie­ciešamību atrodama jau Aurēlija Augustīna laika un mūžī­bas harmonijas meklējumos.

Māksla noārda robežas starp īstenību un sapni. Mūsu rea­litātes izpratne paplašinās. Un, juzdami, ka mūsu dzīve ir kā acumirklis, mēs jautājam: «Kas ir acumirklis?» Talmuds atbild: «Acumirklis ir plakstu nodrebēšana.»

9 Murillo L.-A. The Cijclical Night. Massachusetts, 1968. P. 132.

Divdesmitais gadsimts Rietumu kultūrā iezīmējas kā vērtibu pārvērtēšanas laikmets. Ir sabrukusi ilgi būvētā racionālisma celtne, ticiba prāta varenībai, absolūtām vērtībām. Dievi ir miruši! Kas paliek cilvēkam? Laiks. Pasaule, kuru dievi ir atstājuši, pasaule, kas atteikusies no visa mūžīgā un nemainīgā. Tumšā laika straume ir paņēmusi savā varā visu. Nav brīnums, ka divdesmita gadsimta pirmās puses Rietumu filozofija tajā visupirms saskata iznīcību, tā ir straume, kas nes sev līdzi nebūtību. Padzīto vai aizgajušo dievu vietā ir palicis tukšums, kas draud visu pasauli pārvērst par haosu. Un tieši tādēļ — «mēs jaunu pasauli sev celsim». Mēs meklēsim jaunu patiesību, kura bus totala, mes pacelsim uz pjedestāla jaunus dievus, kuri stāsies veco dievu vietā, mēs paši nostāsimies viņu vieta. Izmisums, drudžaina patiesības meklēšana nereti ir pārgājusi konvulsijās, īstā drudzī. Un visai bieži divdesmitā gadsimta cilvēks ir līdzi­nājies slimniekam, kurš, pamodies no murgaina miega, ierauga sev apkārt krāsmatas, glūnošu tuksnesi. Mēs jaunu pasauli sev celsim? Taču rokas un kājas saista dīvaina iztukšotibas sajūta. Vienlaikus apziņā ataust kādi sen dzirdēti, pusaizmirsti vārdi: kultura, cilvēcība, mūžība, mīlestība, skaistums. Mēs cenšamies atcerēties, ko tie nozīmēja, mēs pēkšņi sadzirdam kādu iekšēju balsi. Tuksnesis sāk atkāpties, mūs satver silta straume, kura mūs nes… un reizē savieno ar sākotni.

Tomass Manns, domājot par sākotni, raksta savu «Jāzepu». Rietumu kultūrā iezī­mējas pārsteidzoša mita renesanse. Centieni pretstatīt laika plūdumam kaut ko nemai­nīgu, mūžīgu, kaut ko tādu, kas aizvestu mus pie pirmsākumiem, pie kaut kā tāda, kas būtu sevi apliecinājis gadsimtu gaitā, varbūt pat gadu tūkstošos, kļūst par svarīgu Rietumu kultūras dominanti. Deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā pirmās pu­ses cilvēks dzīvo dīvainā telpā — it kā starp debesim un zemi, starp mūžigo un mai­nīgo, visu ārdošo laiku. Blēzs Sandrārs jau 1912. g. savā darbā <rLieldienas Ņujorkā» zīmē apokaliptisku ainu; pasaule ir pārvērtusies par absurdu, tā zaudējusi savas aprises, noturību. Cilvēks ir kļuvis par bēgli, viņš piedalās kaut kādā farsā. Bet pāri šai ab­surda pasaulei uz viņu noraugās saule, Kristus apspļaudītā seja, bijušais absolūts, mū­žīgā vērtība un cilvēcības mērs.

Mūžīgais ir miris. Lai dzivo jauna patiesība! Lai runā lielgabali! Taču starp liel­gabalu kanonādēm, saukļiem, naidā pārvērstām sejām atmiņā uzplaiksni kaut kas tuvs un pazīstams. Mēs it kā no jauna ieraugām pasauli — sniegu, lietu, kārkliem aizau­gušu grāvi, kurā skalojas tīri palu ūdeņi; saulē kūp uzarts lauks… Folknera romāna varonis Ķristmass ir mūžīgais «tekulis un bēgulis», kam nekur nav māju un miera. Vai tāda ir divdesmitā gadsimta cilvēka eksistences būtība? Varbūt. Taču pāri visam — vientulībai, sāpēm, izmisumam un nāvei —• paceļas rēna, maiga <augusta gaisma» (tāds ir Folknera romāna nosaukums). Nojausma par mūžigo? Centieni to aptvert un izteikt? Nav brīnums, ka ari Folknera daiļradē tik nozīmīgu vietu ieņem mīts, sākotnes mek­lējumi.

Rumāņu izcelsmes eiropietis Mirča Eliade ir sava laikmeta dēls. Uzsūcis sevi sava laika sāpes un meklējumus, ilūzijas un vilšanos. Dzimis 1907. g. Bukarestē, studējis filozofiju, beidzis universitāti 1928. gadā. Šķiet, nav nejaušība, ka Eliade dodas uz Kalkutu, lai iepazītos ar Austrumu kultūru un filozofiju. Neapmierinoties ar grāmatu gudrībām, viņš ceļo tālāk uz Himalajiem, lai pamatīgāk izpētītu jogas_ mācību un praksi. Tas tātad ir laiks, kad Rietumu kultūrā saasinās iztukšotibas sajuta, iezīmējas strupceļš. Un nav arī pārsteidzoši, ka šajā situācijā uz «•Austrumzemi» savu skatu vērš ne tikai M. Eliade un H. Hese, bet ari eksakto zinātņu pārstāvji\ N. Bors un V. Heizen­bergs. Rietumi cenšas palūkoties uz cilvēku un dabu no cita redzes viedokļa — tie ir centieni apjaust kaut kādas neizmantotas cilvēciskās iespējas, centieni aizpildīt tuk­šumu, kas izveidojies Rietumu kultūrā, zaudējot vērtības, kuras līdz tam tika uzskatītas par absolūtām. Eliade Himalajos meklē atbildi uz jautājumu — kā dzīvot? Kā laika, dzīves plūdumā apzināties sevi kā mūžīgās esamības daļu?

Uzturēšanās Indijā atstāj neizdzēšamu iespaidu uz visu turpmāko Eliades dzīvi un likumsakarīgi aizved viņu pie mīta, ari pie Eiropas mita, pie pirmsākumiem, pie tādam cilvēcības formām un pieredzes, kas, pēc filozofa domām, varētu būt aktuāla ari 20.

gadsimta cilvēkam un palīdzētu viņam stāties ceļā postošajai laika varai. Indijas ceļo­juma rezultātā, dažādu tautu un reģionu mitu studiju rezultātā top darbs «Mīts par mūžīgo atgriešanos». Sajā darbā Eliade cenšas jiksēt seno tautu_ kultūru būtiskākās arhetipiskās formas. Viena no šādām formām, kura cilvēces berniba ir sastopama jeb­kurā reģionā, pēc viņa domām, ir laika cikls, «mūžīgā atgriešanas», tātad mainīgā un nemainīgā vienība. _

1933. gadā Eliade atgriežas dzimtenē un sāk strādāt Bukarestes universitātē. Vien­laikus viņš turpina pētīt dažādu tautu folkloru. No 1940. gada filozofs stājas diplomā­tiskajā dienestā, taču, neguvis īpašus panākumus šajā darba, 1945. gadā apmetas uz dzīvi Parīzē un atsāk pasniedzēja praksi. Viņš lasa lekcijas ne tikai Parīzē. Filozofs daudzkārt dodas uz Romu, Paduju, Minheni, Mārburgu, Cirihi. Viņš visur ir gaidīts un studentu iemīļots lektors. Filozofs apguvis vairākas valodas un šajā laikā kļuvis par_ «•Eiropas pilsoni». Labvēlīgu fonu Eliades darbībai veido ta laika Francijas filozofiskā un literārā dzīve, iespēja uzturēt tiešus kontaktus ar ievērojamo šveiciešu psihiatru un filozofu K. G. Jungu, kura interešu un pētījumu loks ir ļoti tuvs Eliades meklējumiem. Vina popularitāti vairo arī literārais darbs, kuram viņš pievēršas līdzās pētnieciskajai praksei. Eliade ir vairāku eseju, stāstu un romānu autors; šo darbu sižeti pirmām kār­tām ir saistīti ar viņa Austrumu pieredzi. Viņš piedāvā pēckara Eiropai kaut ko ļoti gaidītu un vajadzīgu — sapni par neatsvešinātu, garīgi brīvu cilvēku, kurš dzīvo saskaņā ar Visuma ritmiem, ir dabas daļa un iekļaujas universālā harmonijā.

Eliade savā mūžā ir sarakstījis daudz darbu visai dažādos žanros (filozofs miris 1986. g.). Atšķirīgs ir ari šo darbu vērtējums zinātnieku vidū. Taiu visu viņa darbību caurvij viena tēma — tēma, kura ieņēma centrālo vietu jau «Mītā par mūžīgo atgrie­šanos». Tā ir laika un mūžības tēma. Grāmatu «Mīts par mūžīgo atgriešanos» filo­zofs veltījis atšķirību noskaidrošanai starp arhaiskajām sabiedrībām un sabiedrībām, kuras Eliade dēvē par vēsturiskām. Vēsturiskā cilvēka veidošanās, pēc filozofa domam, norisinās galvenokārt jūdaisma un kristietības ietekmē. Vienlaikus veidojas arī savda­bīga laika izpratne. Laiks kļūst par neatgriezenisku virzību, kurai ir sākums un ari beigas. Bet tieši neatgriežamības, galamērķa apziņa, uzsver filozofs, raksturo vēsturisko domāšanu. Jūdaisms un kristietība padara vēsturisko pasaules skatījumu par nepiecie­šamām cilvēciskās esamības formām. Cilvēks, kas līdz tam ir dzīvojis saskaņa ar mužibu, mūžīgās dzīves ritmiem, tagad ir ierauts laika upē, kļuvis par ceļinieku, kas iet pretim neizbēgamam mērķim, pārpasaulīgai jēgai. Ar šo jēgas apziņu nepieciešami sais­tīts tāds kultūras elements kā mesiānisms. _ .

Eliadem vēsturiskā apziņa ir iznīcības apziņa, tā ir virzība uz nāvi un katastrofu. Tieši tādēļ vina darbība ir vērsta uz to, lai pārvarētu šo apziņu, lai izrautos no tum­šās laika straumes. Pec filozofa domām, iespeju citādi raudzīties uz pasauli, citādi ap­zināties cilvēka saistību ar Kosmosu sniedz atziņas un pieredze, kas sak veidoties jau cilvēces bērnības posmā kā arhetipiskas esamības formas, kuras galu gala nav pilnīgi zudušas — tās specifiskā veidā (gan aizmirstas) dzivo arī 20. gadsimta kul tura.

Eliade pierāda, ka arhaiskā apziņa nepieņem domu par laika neatgriezeniskumu,

par laiku kā vienvirziena kustību uz noteiktu mērķi, tātad nepieņem vēsturisku laiku.

Laiks periodiski pārtrūkst, tas smeļas spēkus pirmsākumā tas sakas no jauna. Pirm-

sākumi iezīmē īpašu laika koncentrācijas, laika esamības formu — sakralo laiku. 7 as

ir laiks kurā darbojas dievi, kura atdzimst mīts un līdz ar to cilvēksun kadas nemai­nīgas, mūžsenas cilvēcības formas. Sādi brīži kuros it ka koncentrejas "IS? 6uf s ‘ kais kuros vienojas cilvēks un Kosmoss, ir Jaunais gads (cikls sakas no ļauna) un saulgrieži Saulgriežos Debesis tiekas ar Zemi un Pazemes valstību, laiks sasniedz savu pilnbriedu. Jā, senais cilvēks apzinās arī citu laiku — lkdl ^n fls P^r ^?’l laiku. Taču tas ir sekundārs, sakrālajam laikam pakļauts laiks. Bet tieši sakralais latk , pirmsākums un mūžīgais ļauj pārvarēt haosu, aphecinat mūžīgo dzīvību Rietumu

Eliades filozofija, viņa meklējumi acīmredzot nav ne,aušība 20^ Ē ^Z %tāUes šo kultūrā Dievi ir miruši? Tomēr ir nepieciešams kaut kas tads, kas varētu staties so mirušo dievu vietā. Vācu filozofs M. Heidegers vēlas gatavot vietu ļaunu dl ™“ °tn “k ] fnnai Ja atnāks Kas varētu aizstat tukšo vietu līdz šai atnakšanai? Pec tuaaesao mām, tā ir cilvēces tūkstošgadīgā pieredze, kura runā ari 20. gadsimta cilvēka «krīzes laikmeta» cilvēkā, ja vien viņš uz mirkli apstāsies, ieklausīsies.

Pats par sevi saprotams, ka eksistē un mēs pat izjūtam kārdinājumu sacīt, ka tr jaekstsie visai būtiskam atšķirībām starp dažādam periodisko ceremoniju grupām kaut vai ta vienkāršā iemesla dēļ, ka mums ir darīšana gan ar «vēsturiskām» ean ar «arpusvestunskām» tautām jeb slāņiem, kurus pieņemts dēvēt par «civilizētiem» vai «pirmatnējiem». Turklāt Jaunā gada scenāriji, kuros tiek atkārtota Radīšana, īpaši rak­sturīgi liesi vēsturiskajam tautam — tautam, ar kuram sakas vēsturē šī vārda īstenajā nozīme, tas ir, babiloniešiem, ēģiptiešiem, ebrejiem, irāņiem. Jāteic, ka šīs tautas ap­zinoties savu misiju — pirmajam «uzbūvēt» vēsturi —, ir fiksējušas savas darbības dodot iespēju tas izmantot tiem, kuri naks pec viņam. [.. Un arī pašas šīs tautas acīmredzot izjuta dziju nepieciešamību periodiski atjaunoties, atceļot pagājušo laiku un reaktualizejot Radīšanu. «Pirmatnējas» sabiedrības, kuras vēl mīt arhetipu paradīzē un kuiatn laiks eksiste vien bioloģiskajā nozīmē, vel pagaidām nepārvēršoties «vēsturē» (t. ī., neļaujot laika graujošajai iedarbībai ietekmēt apziņu un atklāt notikumu neatgriezeniskumu), periodiski atdzimst, izdzenot «ļaunumu» un atlaižot grēkus. [..] Vajadzība pec periodiskas reģenerācijas, kuru izjūt arī šīs sabiedrības, apstiprina to nespēju pastavīgi uzturēt sevi stāvoklī, kuru jnēs tikko nosaucām par «arhetipu paradīzi», un arī tO)_ ka viņu atmiņai izdodas atklat (kaut, protams, krietni vien vājākā formā nekā mūsdienu cilvēka atmiņai) nolikumu neatgriezeniskumu, t. i., fiksēt «vēsturi». Tādā veidā arī šīs pirmatnējās tautas cilvēka eksistenci pasaulē apzinās kā grēkā krišanu. No bezgalīgās un modernās grēku atlaišanas morfoloģijas, kuru meistarīgi izpētījis R. Petaconi, redzam, ka pat šajās vienkāršajās sabiedrībās «vēsturiskā» atmina — tādu notikumu atcerēšanās, kas nav reducējami uz kādu arhetipu, «personīgo» ’ (pārsvarā «grēku») notikumu, — ir nepanesama._ Mums ir zināms, ka grēku atzīšanas pamatā ir maģiska ideja par pārkāpuma mīkstināšanu ar fiziskā līdzekļa (asins, vārda u. t. jpr.) palīdzību. Taču mūs interesē nevis pats grēksūdzes process kā tāds — tam ir maģiska struktūra •—■, bet gan pirmatnējā cilvēka vajadzība atsvabināties no atmiņām par «grēku», L i., no «personīgo» notikumu secības, kuru kopums veido «vēsturi». ’

Tādējādi mēs redzam, kādu milzu nozīmi starp tautām — vēstures veidotājām — ieguva kolektīvā reģenerācija, kas notika, atkārtojot kosmogonisko aktu. Tiesa, varam atcereties, ka indiešiem (protams, dažadu iemeslu, tai skaitā indiešu garīdzniecības metafiziskās un antivēsturiskās struktūras dēļ) nebija tik sīki izstrādāta Jaunā gada kosmogoniska scenārija, kādu atrodam Tuvajos Austrumos. Bet varam atsaukt atmiņā arī to, ka augstākā mērā vēsturiska tauta — romiešu tauta — vienmēr bijusi pārņemta ar domu par «Romas galu», veidojot neskaitāmas atjaunošanās (renovatio) sistēmas. Taču mes negribēsim šobrīd lasītāju virzīt pa Šo ceļu un tālab apmierināsimies ar at­gādinājumu, ka blakus apskatītajām periodiskajām «vēstures» atcelšanas ceremonijām tradicionālās sabiedrības (visas sabiedrības līdz pat mūsējai) zināja un lietoja arī citas metodes, kas nodrošināja laika atdzimšanu.

Esam jau agrāk parādījuši, ka ar celtniecību saistītie rituāli arī paredz vairāk vai mazāk izteiktu kosmogoniskā akta imitāciju. Tradicionālais cilvēks, imitējot arhetipisko modeli, reaktualizē mītisko momentu, kurā šis konkrētais arhetips parādījās pirmo reizi. Tātad arī būvniecības ceremoniāli, nebūdami ne periodiski, ne kolektīvi, apstādina pa­saulīgā laika ritējumu, tā ilgstamību un pārnes to dalībniekus mītiskajā pirmlaikā. Ta­gad mums jau ir droši zināms, ka visi rituāli imitē dievišķo arhetipu un ka to pastāvīgā reaktualizācija notiek vienā un tajā pašā mītiskajā ārpuslaika momentā. Taču celtniecī­bas rituālos atklājas vēl arī kosmogonijas imitācija un tātad arī tās reaktualizācija. Ar katras ēkas celtniecību sākas «jauna ēra». Jebkura celtniecība ir absolūts sākums, tā tiecas atjaunot sākuma brīdi, tagadnes piepildītību, kas neietver sevī ne mazākās «vēstures» pēdas. Protams, mūsu dienās sastopamie celtniecības rituāli pa lielākai daļai vērtējami kā pagātnes paliekas, un nav viegli precizēt, cik lielā mērā tiem atbilst rituāla dalībnieku līdzpārdzīvojums. Taču šo racionālistisko iebildumu var neņemt vērā. Svarīgi, ka cilvēks izjuta nepieciešamību atkārtot kosmogoniju jebkuras celtniecības ga­dījumā, ka šī atkārtošana padarīja viņu par mistiskā pasaules sākuma momenta laika­biedru un ka viņš izjuta vajadzību pēc iespējas biežāk atgriezties šajā mistiskajā sā­kumā, lai atdzimtu. Ir nepieciešama liela intuīcija, lai varētu pateikt, kādā mērā mūs­dienu cilvēki, kuri piedalās celtniecības ieražās, vēl ir spējīgi iedzīvoties arī to mistērijā.

Viņu pārdzīvojumiem drīzāk ir pasaulīgs raksturs: «jaunā ēra», ko iezīmē celtniecība, izrādās vien «jauns etaps» šīs mājas nākamo iemītnieku dzīvē. Taču mīta un rituāla struktūru šis apstāklis neizmaina, kaut arī aktualizētajam pārdzīvojumam tagad ir tikai pasaulīgs raksturs: celtniecība aizvien ir pasaules un dzīves jauna organizēšana. Vai mūsdienu cilvēkam pietiek jūtīguma, lai, ceļot jaunu ēku vai ievācoties tajā, iegūtu atjaunotnes izjūtu (tieši tādu pašu, kādu raisa Jaunais gads, kas vēl mūsdienu pasaulē saglaba pagātnes beigti un «jaunas dzīves» sākuma nozīmi)?

Katra upurēšana, ko veic brabmanis, nozīme pasaules jaunu radīšanu (skat. piem. Catapadha Brahmana, VI, 5, I utt.). Patiesību sakot, altāra būvēšana jau tiek uzlūkota par «pasaules radīšanu». Ūdens, kurā mīca mālus, ir Pirmūdens; māli, kas kalpo par pamatu altārim, ir Zeine; sānu sieniņas attēlo Gaisu utt. Katru altāra celtniecības etapu pavada dzeja, kurā tiek precizēts, kāda pasaules daļa 'šajā brīdī tiek radīta (Catapadha Brahmana, I, 9, 2, 29; VI, 5, 1; 7,, 2, 12; 7, 3, 1; 7, 3, 9). Taču, ja altāra celtniecība imitē kosmogonisko aktu, tad pašai upurēšanai ir cits mērķis: atjaunot sākotnējo vienību, kāda tā bija līdz radīšanai. Jo Pradžapati radīja Kosmosu no sevis paša sub­stances un iztukšots «sajuta nāves bailes» (turpat X, 4, 2, 2), un dievi viņam upurēja, lai atjaunotu un atdzīvinātu viņu. Tas, kurš mūsdienās veic upurēšanu, gluži tāpat atdarina Pradžapati atjaunošanas aktu. «Katrs, kurš, izpratis to, dara labu darbu vai pat tikai paliek pie šīs apziņas vien (neizdarot nekādu rituālu), atjauno daļās sadalīto dievību, padarot to veselu un pilnīgu» (turpat, X, 4, 3, 24 utt.). Upurētāja apzinātā tieksme restaurēt sākotnējo veselumu (vielu, substanci), tas ir — atjaunot Visu, kas bijis pirms Radīšanas, — ļoti būtiski raksturo sākotnējo Vienību alkstošo indiešu garu. [..] Katrā upurēšanā brahinanis reaktualizē kosmogonisko aktu, un šī «mistiskā mirkļa» sakritība ar «mūsdienu momentu» paredz gan pasaulīgā laika atcelšanu, gan arī pasaules bezgalīgu atdzimšanu.

Patiesi, ja «Pradžapati ir gads» (Aitareja Brahmana, VII, 7, 2 utt.), tad «Gads ir nāve. Kurš to zina, to nāveļ nepiemeklēs» (Catapadha Brahmana, X, 4, 3, 1). Vēdiskais altāris, pēc veiksmīga Pola Musa apzīmējuma, ir materializēts Laiks. «Uguns altāris ir gads… Naktis ir viņa iežogojuma akmeņi, to ir 360 tāpēc, ka gadā ir 360 naktis, dienas ir ķieģeļi (ijajusmati) tāpēc, ka šo ķieģeļu ir 360, bet gadā ir 360 dienas» (Čatapadha Brahmana X, 5, 4, 10). Veidojot altāri, noteiktā brīdī tiek nolikti divi ķieģeļi, kurus sauc par «gada laikiem» (rtavy&), un tālākais teksts paskaidro: «Kāpēc tiek likti šie divi ķieģeļi? Tāpēc, ka Agni (šis uguns altāris) ir gads… Sis uguns altāris ir Pradžapati, bet Pradžapati ir Gads» (turpat VIII, 2, I, 17—18). Atjaunojot ar vēdiskā altāra starp­niecību Pradžapati, tiek atjaunots arī kosmiskais Laiks. «Uguns altārim ir piecas kār­tas… (katra kārta ir gada laiks), pieci gada laiki izveido gadu, un Agni (= altāris) ir Gads… Bet gabalos sašķeltais Pradžapati ir Gads, un piecas viņa gabalos sadalītā ķermeņa daļas ir gada laiki. Pieci gada laiki, piecas kārtas. Un, kad liek kārtu uz kārtas, tad no gada laikiem būvē Pradžapati… Tā kā šīs piecas viņa ķermeņa da­ļas.., kas ir gada laiki, ir arī austrumu zemes, piecas austrumu zemes, piecas kartas. Un, kad liek kārtu uz kārtas, tad no austrumu zemēm būvē Pradžapati, kas ir Gads» (turpat, VI, 8, 1, 15; I, 2, 18), Tādējādi, veidojot jebkuru vēdisko altāri, ne vien atkarto kosmogoniju un atdzīvina Pradžapati, bet veido arī «Gadu», tas ir — atjauno Laiku, «radot» to no jauna.

Angļu antropologs A. M. Hokarts savā spoži uzrakstītajā darbā («Ķingship») ir aplūkojis kronēšanas ceremoniālus vairākās civilizētās un «pirmatnējās» tautās, salī­dzinot tos ar iniciācijas rituāliem, kurus autors uzskata par iesaistītiem ķēniņu rituālu scenārijā. Jau izsenis zināms, ka iniciācija1 ir «jauna dzim'šana», kas ietver sevī rituālo nāvi un augšāmcelšanos. Taču Hokarta nopelns ir tas, ka viņš atpazinis iniciācijas ele­mentus kronēšanas ceremoniālā un tādā veidā atklājis daudznozīingus momentus, kuri ļauj satuvināt dažādas rituālu grupas. Interesanti, ka Fidži iedzīvotāji no Viti-Levu kalnu rajona jauna vadoņa «kronēšanu» dēvē par «pasaules radīšanu», bet Vanua-Levu austrumdaļas ciltis sauc to par «mhuli vanua» jeb «tuli vanua», ko Hokarts tulko kā «zemes veidošanu» vai «zemes radīšanu». Ari skandināvi teritorijas pārvaldes pārņem­šanu uzlūkoja par vienlīdzīgu Radīšanas atkārtojumu. Fidži iedzimtajiem «radīšana» notiek katru reizi, kad tiek iesvētīts jauns cilts vadonis; šāds priekšstats spilgtāk vai mazāk spilgti izteiktā veidā saglabājas arī citur. Gandrīz visur troņa pārņemšana tiek uzskatīta par tautas vai pat vispārējās vēstures atjaunošanu. Ar katru jaunu valdnieku, lai cik nenozīmīgs viņš būtu, iesākas «jauna ēra». Sājos formulējumos bieži nesaska­tām neko citu, kā tikai glaimus un stila greznumus. Kaut kas īpašs tie šķiet vien cauri laikiem saglabātā svinīguma dēļ. Taču pirmatnējai apziņai «jauna ēra» sākas ne tikai ar katru jaunu valdīšanu, bet arī ar katras laulības noslēgšanu, katra bērna dzim­šanu u. t. jpr. Jo kosmoss un cilvēks atdzimst nepārtraukti un jebkuriem līdzekļiem, pagātne izgaist, nelaimes un grēki tiek novērsti utt. Būdami daudzveidīgi pēc formas, visi šie atdzimšanas līdzekļi. ir vērsti uz vienu mērķi — pastāvīgi atgriežot cilvēku mītiskajā pirmlaikā, atkārtojot kosmogonisko aktu, anulēt aizplūdušo laiku, atcelt vēsturi.

Atgriežoties pie Fidži iedzīvotājiem, atgādināsim, ka viņi atkārto «radīšanu» ne tikai katra jauna vadoņa kronēšanas reizē, bet arī katrā neražas gadījumā. So detaļu Hokarts īpaši neuzsver, jo tā neapstiprina viņa hipotēzi par kosmogoniskā mīta «ritu­ālo izcelsmi», taču mums tā šķiet pietiekami daiļrunīga. Katru reizi, kad dzīve tiek apdraudēta un pasaule (Kosmoss), viņuprāt, ir novārdzināta un iztukšota, Fidži iedzī­votāji izjūt nepieciešamību atgriezties sākotnē, citiem vārdiem, viņi gaida uz Visuma

dzīves atdzimšanu, šo dzīvi nevis izlabojot, bet gan radot no jauna. Seit meklējamas saknes ari tai būtiskajai nozīmei (rituālos un mītos), kura tiek piešķirta visam, kas var apzīmēt «sākumu», izejas punktu, pirmreizējo (jauni trauki un «pirms saullēkta pasmelts ūdens» maģija un tautas medicīnā, «bērna», «bareņa» tēmas u. tml.), [..]

Atdzimšanas rituāli — kolektīvi vai individuāli, periodiski vai sporādiski — savā struktura un nozīme vienmēr ietver atdzimšanas elementu (arhetipiskā — visbiežāk kosmogoniskā — _ akta _ atkārtošanas veidā). Mums šajās arhaiskajās sistēmās vispirms ir svarīga konkrēta laika atcelšana un no tās izrietoša šo sistēmu antivēsturiskā bū­tība. Atteikšanās saglabāt atmiņas par pagātni, pat visai nesenu, mūsuprāt, liecina par specifisku antropoloģiju. Ta ir arhaiskā cilvēka atteikšanās atzīt sevi par vēsturisku būtni, atzīt jebkādu «atmiņas» (un tātad ari to neparasto notikumu, kuriem nav sava arhetipiska modeļa un no kuriem reāli veidojas konkrētā ilgstamība) vērtību. Visos šajos rituālos un pozīcijas mēs atpazīstam tieksmi atņemt laikam tā vērtību. To var izteikt šādi: ja laikam nepievērš nekādu uzmanību, tas neeksistē, pat vairāk: tur, kur tas kļūst_ pamanāms (cilvēka «grēku» dēļ, kad, atraujoties no arhetipa, viņš nokļūst ilgstamībā), laiku iespējams anulēt. Ja aplūkojam arhaiskā cilvēka dzīvi tās patiesajā perspektīvā, tad tā (reducēta līdz arhetipisku darbību atkārtošanai, t. i., līdz kategori­jām, nevis notikumiem, līdz nemitīgam vienu un to pašu sākotnējo mītu atkārtojumam u. t. jpr.), kaut arī ilgst laika, taču neizjūt laika slogu, nepamana tā neatgriezeniskumu, citiem vārdiem, nekādi nerēķinās ar to, kas tieši raksturo un nosaka laika apjē­gumu. Kā mistiķis, kā jebkurš reliģiozs cilvēks vispār pirmatnējais cilvēks dzīvo pastā­vīga tagadnē. (Un tieši šajā nozīmē reliģiozu cilvēku iespējams nosaukt par «pirmat­nēju»: viņš atkarto kāda cita žestus un, pateicoties šai atkārtošanai, nepārtraukti mīt tagadnē.)

To, ka pirmatnējā cilvēka uztverē laika atdzimšana noris nemitīgi (arī tā laika nogriežņa ietvaros, kuru veido «gads»), pierāda ar Mēnesi saistīto ticējumu senums un universālā izplatība. Mēness tiek uzlūkots par pirmo mirušo, bet reizē arī pirmo at­dzimušo. Esam jau parādījuši Mēness mītu lielo nozīmi pirmo sakarīgo nāves un aug­šāmcelšanās, auglības un atdzimšanas, iniciācijas u. t. jpr. «teoriju» izstrādāšanā. Lai gan Mēness kalpo laika «mērīšanai» (indoeiropiešu valodās lielākā daļa vārdu, kas apzīmē Mēnesi (spīdekli) un mēnesi (laika periodu), ir cēlušies no saknes me-, kas latīņu valodā devusi gan mensis — «mēnesis» laika nozīmē, gan ari metior — «mērīt»), lai arī Mēness fāzes — vēl ilgi pirms Saules gada un daudz konkrētākā veidā -— ir atklājušas laika vienību (mēnesi), reizē tomēr Mēness apliecina «mūžīgo atgriešanos». Mēness fāzes — parādīšanās, augšana, dilšana, izzušana, kurai pēc trim tumšām nak­tīm seko jauna parādīšanās, — vislielākajā mērā ietekmējušas ciklisko koncepciju iz­strādāšanu. Analoģiskas koncepcijas mēs atrodam vispirms jau arhaiskajās apokalipsēs un antropogonijās (mītos par cilvēka izcelšanos); plūdi dara galu nonīkušajai un grē­cīgajai cilvēcei, un dzimst jauna, atjaunota cilvēce —■ parasti no mītiska «senča», kurš paglābts no katastrofas, vai arī no Mēness dzīvnieka. Sīs mītu grupas stratigrāfiskā analīze uzrāda to ģenētisko saistību ar Mēnesi. Tas nozīmē, ka Mēness ritms nosaka ne tikai īsus laika posmus (nedēļu, mēnesi), bet kalpo par arhetipu arī ilgstosiem laika periodiem. Cilvēces «dzimšana», augšana, novecošana («izdilšana») un izzušana tiek pielīdzināta Mēness ciklam.

Sī cilvēces izzušanas un atkalatdzimšanas cikliskā koncepcija saglabājusies ari vēs­turiskajās kultūrās. III gs. p. m. ē. Beross2 izplatīja visā helēņu pasaulē — no kurienes vēlāk tā pārceļoja arī pie romiešiem un bizantiešiem — haldejiešu mācību par «Lielo Gadu». Saskaņā ar šo mācību Visums ir mūžīgs, taču tas periodiski izzūd un atdzimst katru «Lielo Gadu» (tam atbilstošais tūkstošgadu skaitlis variējas atkarībā no skolas); kad visas septiņas planētas sapulcējas Vēža zvaigznājā («Lielā Ziema»), sākas plūdi; kad tās sapulcējas Vienradža zvaigznājā («Lielā Gada» vasaras saulgriežos), Visumu iznīcina uguns. Iespējams, ka šīs Visuma periodisko ugunsgrēku mācības piekritējs bijis arī Heraklīts (skat., piem., fragmentu 26B-66D). Katrā ziņa tā dominē Zēnona filo­zofijā un stoiķu kosmoloģijā. Mīts par pasaules bojāeju liesmās (ekptjrosis) bija mode visā romāņu — austrumu pasaulē starp I gs. p. m. ē. un m. ē. III gs.; tas pārceļoja no vienas gnostiskas mācības uz otru, uz daudzām slepenam mācībām, kuru saknes mek­lējamas grieķu—irāņu—jūdu sinkrētismā. Līdzīgas idejas sastopamas Indijā un Irānā (kaut te nenoliedzami — vismaz astronomisko formulu ziņā — jūtama Babilonijas ietekme), kā arī pie maiju indiāņiem Jukatanā un Meksikas actekiem.

Visās kosmiski mitoloģiskajās Mēness koncepcijās dominē «tā, kas bijis agrāk», cikliska atgriešanās, citiem vārdiem, «mūžīga atgriešanās». Te mēs atrodam arī visos aspektos — kosmiskajā, bioloģiskajā, vēsturiskajā, cilvēciskajā u. t. jpr. — projicētu arhetipiskās darbības atkārtošanas motīvu. Un reizē atklājam laika ciklisko_ struktūru, kas atjaunojas katrā jaunā «dzimšanā», lai kādā plāksnē tā arī notiktu. Sī «mūžīgā atgriešanās» liecina par ontoloģiju, kuru nav skāris ne laiks, ne tapšana. Tāpat kā grieķi mītā par mūžīgo atgriešanos tiecās veldzēt savas slāpes pēc «ontiskā» un sta­tiskā (tā kā no bezgalības viedokļa lietu tapšana, tām nemitīgi atgriežoties iepriekšējā stāvoklī, ar to pašu anulējas, iespējams apgalvot, ka «pasaule paliek tajā pašā vieta»), arī «pirmatnējais cilvēks», piešķirot laikam ciklisku raksturu, līdz ar to anulē tā_ neatgriezeniskumu. Katrā mirklī viss sākas no paša sākuma. Pagātne nav nekas cits kā nākotnes priekšnojauta. Nav neatgriezenisku notikumu un pabeigtu pārveidojumu. Dažā ziņā var pat teikt, ka pasaulē nenotiek nekas jauns, jo viss ir tikai vienu un to pašu

sākotnējo arhetipu atkārtošanās; šī atkārtošanās, aktualizējot mītisko momentu, kas ir pamatā arhetipiskajai darbībai, bezgalīgi apliecina pasauli vienā un tajā pašā rīt­ausmas sākuma mirklī. Laiks tikai padara iespejamu lietu rašanos un eksistēšanu. Tam nav nekādas ietekmes uz šo eksistenci, jo tas pats atdzimst nepārtraukti.

_ Hēgelis apgalvoja, ka dabā viss bezgalīgi atkārtojas un ka «nav nekā jauna zem šīs Saules». Viss, par ko līdz šim esam runājuši, apstiprina līdzīga skatījuma eksistenci arhaiskās apziņas sfērā: viss atkārtojas bezgalīgi, un, tik tiešām, zem Saules nenotiek nekas jauns. Taču šai atkārtotibai piemīt jēga: tikai tā piešķir notikumiem realitāti. Turklāt, pateicoties atkartošanai, laiks apstajas, vismaz tā ārdošais spēks mazinās. Taču Hegeļa novērojums ir būtisks arī cita iemesla dēj: viņš mēģina pamatot vēstures filo­zofiju, kurā_ vēsturiskais notikums, būdams neatgriezenisks un autonoms, tomēr var iekļauties vel nenoslēgtajā dialektiskajā procesā. Saskaņā ar Hēgeļa viedokli vēsture ir «brīva» un vienmēr «jauna», tā nekad neatkārtojas; taču, neraugoties ne uz ko, tā saskaņojas ar providences; plāniem, un tālab tai ir modelis (gan ideāls, bet tomēr mo­delis) pašā gara dialektikā. Vēsturei, kura neatkārtojas, Hēgelis pretstata Dabu, kurā atkārtojumi ir bezgalīgi. Mēs redzējām, .ka diezgan ilgā laika posmā cilvēce visiem līdzekļiem pretojusies «vēsturei». Vai no tā mēs varam secināt, ka visa šī perioda ietvaros cilvēce vēl mita Dabā un nebija atdalījusies no tās? «Tikai dzīvnieks ir pa­tiesi nevainīgs,» rakstīja Hēgelis «Filozofijas vēstures lekcijās». Pirmatnējie cilvēki ne vienmēr jutās nevainīgi, taču viņi pūlējās atkal tādi kļūt, periodiski nožēlojot savus grēkus. Vai mēs varam saskatīt šajā tieksmē pēc attīrīšanās nostalģiju pēc zaudētās dzīvnieciskuma paradīzes? Vai arī viņu vēlmē atbrīvoties no «atmiņas», neievērot laiku (paciešot to kā vienu no savas eksistences dimensijām, bet «neinteriorizējot», nepār­veidojot to savas apziņas faktā) mums drīzāk jāsaredz pirmatnējā cilvēka slāpes pēc «ontiskā», tieksme būt tādam, kādi ir tie arhetipiskie radījumi, kuru darbību viņš nepār­traukti atdarina?

Fragments no grāmatas «Mīts par mūžīgo atgriešanos (arhetipi un atkārtošana)»

tulkots no krājuma:

Ýëèàäå Ì. Êîñìîñ è èñòîðèÿ. Ì.: Ïðîãðåññ, 1987. Ñ. 82—92.

No krievu valodas tulkojusi J. Treile

1 iniciācija — ieraža, kas radusies vēl agrīno cilšu kultos un izpaužas iesvētīšanas rituālā, kas ap* liecina cilvēka pāreju jaunā kvalitatē. Senakaja forma iniciacijas ir saistītas ar darba dalīšanu pēc vecuma un dzimuma pazīmēm. Zēniem un meitenēm bija jāiziet atšķirīgs pārbaudījumu un mācību ce|š, pirms viņi tika iekļauti pieaugušo kategorija, t. i., kļuva par pilntiesīgiem cilts locekļiem. Iniciācijas vienmēr bijušas saistītas ar indivīdu pievēršanu cilts svētumiem. Pārveidotā formā iniciācijas sastopamas arī mūsdienās — tas ir pārejas rituāls no vienas vecuma, sociālās u. tml. grupas uz citu. Iniciācijas ir kristības, iesvētības, iecelšana bruņinieka kārta u. tml. Eliade pareizi atzīmē, ka iniciāciju izprata kā aiziešanu no iepriekšējās dzīves un jaunas dzīves rašanos; ceremo­nijas uzdevums ir uzsvērt šīs robežas nozīmi cilvēka dzīvē.

2 Beross — babilonietis, Baāla priesteris, kas veltījis Antioham I Soteram (281—262 p. m. ē.) sacerē­jumus par babiloniešiem trīs grāmatās. Pirmā grāmata izklāstīja asīriešu, babiloniešu un seno haldejiešu astronomiju, otrā un trešā — pasaules vēsturi no tās radīšanas līdz Maķedonijas Aleksandram, īpašu popularitāti grieķu un romiešu pasaulē bija guvusi sacerējuma astroloģiskā daļa. Haldejas Sibillu uzskatīja par Beroša meitu. Beroša sacerējumi saglabajušies fragmentu un citu autoru pār­stāstu veidā.

Dabaszinātnes pazīst abstraktu laiku, kas ir nepārtraukts, bezgalīgs, vienveidīgs un neatgriezenisks. Arī telpa ir bezgalīga, nepārtraukta, ho­mogēna, katrā savā punktā identa pati sev. Sāda pieeja raksturo neitrālu, no cilvēka subjektivitātes atrautu skatījumu uz telpu un laiku. Taču līdzās zinātnei pastāv arī tādas kultūras formas, kurās telpa un laiks iegūst kvalitatīvi jaunu — emocionāli vērtējošu raksturojumu, kurā iedzīvināta cilvēka pašsajūta pasaulē. Pie šādām kultūras formām, kuras pārstāv mīts, reliģija, māksla, pieder arī sociālā utopija.

Sociālā utopija ir viena no interesantākajām cilvēces kultūras parā­dībām, kura nodarbojas ar sabiedrības ideālā modeļa konstruēšanu. Tā rodas krīzes laikmetos, kad pastāvošās sociālās attiecības vairs nespēj funkcionēt efektīvi un cilvēka eksistencei zūd atbalsta punkts pastāvo­šajās sociālās organizācijas formās. Esošais sociums cilvēkam šķiet jau zudusi pasaule, ar to viņu nekas vairs nesaista — ne pienākums, ne ieinteresētība tās norisēs, ne arī cerība — kaut ko tajā izmainīt. Šādā situācijā zaudē aktualitāti arī līdzšinējie teorētiskie priekšstati par sa­biedrības attīstību, jo tie vairs nespēj savās shēmās iekļaut brūkošo sociumu, izskaidrot ar to saistīto jauno sociālo parādību rašanos. Soci­ālās krīzes laikmetā starp sociālo esamību un tās iepriekšējo teorētisko apjēgumu veidojas bezdibenis. To tad arī nepastarpinātā, emocionālā, tēlainā formā cenšas aizpildīt sociālā utopija. Tā rada ideālu: jaunas, cilvēces vēsturē līdz šim nebijušas sabiedrības organizācijas formas, ku­rās cilvēks varētu sasniegt absolūtās harmonijas, taisnīguma un pilnības valstību.

Sociālajā utopijā priekšplānā izvirzās laika aspekts, jo tajā tiek radīts ideālas sabiedrības modelis: tas, kā nav, bet kam vajadzētu būt bijušam pagātnē vai gaidāmam nākotnē. Pret tagadni sociālā utopija ieņem krasi negatīvu attieksmi, jo ar šo laika modu saistās viss ļaunais, nekulturā­lais, disharmoniskais, cilvēkam naidīgais. Tas ir sava veida «melnais caurums» laika plūdumā. Absolūtas, pilnīgas realitātes statuss tiek pie­šķirts citiem laika modiem. Utopijās par «zelta laikmetu» šis laiks ir pagātne. Platons, piemēram, savu ideālu saskatīja pagātnē, «cilvēces gaišajā rītausmā», pēc kuras visa tālākā sabiedrības virzība deģenerē­jusies un izkropļojusies. Savukārt Jauno laiku utopijām raksturīga ten­dence pārnest ideālo sabiedrību uz nākotni, un to acīmredzot var izskaid­rot ar laika neatgriezeniskuma izpratnes iesakņošanos tālaika domāšanā.

Sociālajā utopijā laika izjūtu raksturo arī ritms. Tagadne cilvēkam ir naidīga un nepanesama, viņš cenšas no tās pēc iespējas ātrāk atbrī­voties, tālab laika plūdums tagadnē tiek raksturots kā saspriegts, sablī­vējies, sabiezējis, steidzīgs. Turpretī pagātnē vai nākotnē — laikos, ar kuriem tiek saistīta ideālās sabiedrības pastāvēšana, — laika plūdums kļūst statiskāks, palēninās, līdz apstājas vispār un pārtop mūžībā. Cil­vēks, beidzot sasniedzis ilgoto sabiedrības modeli, vēlas to saglabat, ne­alkst vairs nekādu izmaiņu. Un, kur nav izmaiņu, nav arī laika.

Arī telpas izpratne sociālajās utopijās ir saistīta ar pretstatu starp ideālo sabiedrību un pastāvošo sociumu. Telpiskais aspekts īpaši akcen­tēts T. Kampanellas, S. de Beržeraka, kā arī dažās 19. gs. utopijās. Telpa

te ir semantiski neviendabīga. Nesakārtotība, haoss, viss sliktais raksturo pastāvošā sociuma apdzīvoto telpu, bet pozitīvais, vērtīgais un vēlamais tiek pārnests ārpus pastāvošā sociuma kultūras ietekmes lauka uz tā perifēriju, kurā it kā atrastos ideālā sabiedrība. Sāda izpratne ir pilnīgi pretēja tai, kura pausta mītā. Mitoloģiskajā pasaules uztverē tieši cilts apdzīvojamā teritorija tiek raksturota kā sakārtota, kamēr ārpus tās pa­stāvošajā telpā tiek novietots viss cilvēkam naidīgais — dēmoni, Jaunais u. c. «Pirmatnējā pasaules ainā ārpus relatīvi sakārtotās cilts teritorijas telpas (ierašu, tabu, upurēšanas utt. kārtība uztur pasaules kārtību cilts teritorijā, bet ar to, patiesību sakot, cilts organizācijā dzīvojošam cilvē­kam arī beidzas pasaule) atrodas ārējā telpa, kas apveltīta ar negatīvām īpašībām.»1 Viss labais — dievu mītne, svētais koks, ļaužu mājokļi — atrodas pasaules centrā. Līdzīgs telpas sakārtotības princips raksturīgs arī kristietībai. Sai ticībai nepiederošās tautas, kas dzīvoja ārpus kristie­tības kultūras ietekmes areāla, tika uzskatītas par nešķīstā spēka iemie­sojumu. Kopumā var secināt, ka šāda ievirze telpas izpratnē, ko varētu nosaukt par «sociocentrismu», piemīt kultūrām, kuras akceptē pastāvošo sociālo kārtību un kurās cilvēks atrodas relatīvi harmoniskās attiecībās ar sava laika sabiedrību.

Utopija, kuras pamatā — cilvēka atsvešināšanās no sava sociuma, tajā pastāvošo normu, tradīciju, priekšstatu pilnīgs noliegums, cilvēku reālo dzīves telpu raksturo kā iekšēji neorganizētu. Bojā ejošais sociums nozīmē ne tikai sociālo attiecību sabrukumu, bet arī telpas sakārtotības izjukšanu. Cilvēkam šī telpa ir nepārskatāma, tai trūkst sava centra, attiecībā pret kuru organizētos citi telpas punkti. Citādi tas ir ar ideālās sabiedrības apdzīvoto telpu, kas ir iekšēji organizēta, strukturēta un visai bieži arī stingri norobežota no pastāvošās sabiedrības dzīves telpas. Lai nok|ūtu no viena sociuma otrā, jāpārvar ne mazumu šķērš|u. Tas var notikt arī nejauši — ciešot kuģa katastrofā vai arī apmaldoties jūras plašumos pēc vētras. Atsevišķās sociālajās utopijās ideālā sabiedrība tiek lokalizēta, attālinot nevis pa horizontāli, bet gan pa vertikāli •— pie­mēram, D. Verass to pārnes uz Mēness. Šādi paņēmieni uzsver milzīgo distanci, kāda pastāv starp esošo un ideālo sabiedrību.

Pilnasinīgākas dzīves statuss utopijās tiek piešķirts sabiedrībai, kas novietota aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, debesīs vai zem zemes, mītiskajos pagātnes «zelta laikos» vai tālajā nākotnē. Protams, šo utopijām raksturīgo paņēmienu — pārnest ideālo sabiedrību citā laikā un telpā — nevajadzētu saprast burtiski, t. i., ka to autori tik tiešām ticēja, ka šāda sabiedrība kaut kur pastāv. Drīzāk te saskatāma vēlē­šanās redzēt sabiedrības ideālu darbībā, uzskatāmi pierādīt tās pārā­kumu pār pastāvošo iekārtu, izmantojot nevis loģisko argumentāciju sava ideāla aizstāvībai, bet gan tēlainās un emocionālās iedarbības līdzekļus. Filozofa A. Loseva vārdiem: «Jau tas vien, ka ideālas sabiedrības radī­šana tika pārcelta uz visai tāliem un nenoteiktiem laikiem, pietiekami spilgti liecināja par šādu utopiju autoru neticību iespējai radīt ideālu cilvēku (un arī sabiedrību — A. S.) nekavējoties un visai elementāru sava laika ļaužu pūliņu rezultātā.»2

' Àõóíäîâ Ì. Êîíöåïöèÿ ïðîñòðàíñòâà è âðåìåíè: èñòîêè, ýâîëþöèÿ, ïåðñïåêòèâû. Ì.: Íàóêà, 1982. Ñ. 51.

2 Ëîñåâ À. Ýñòåòèêà Âîçðîæäåíèÿ. Ì.: Ìûñëü, 1978. Ñ. 563,

IĻJA PRIGOZINS (dz. 1917. g. Maskavā) ir beļģu fiziķis, fizikālķimiķis, viens no ne­līdzsvarotu procesu termodinamikas pamatlicējiem, Nobela prēmijas laureāts (1977). Viņš allaž orientējies uz visaptverošas sintēzes meklējumiem, jaunas pasaules ainas vei­došanu.

Grāmata «Kārtība no haosa. Cilvēka jauns dialogs ar dabu» (pirmizdevumā — «Jaunā alianse. Zinātnes metamorfozes» francu valodā 1979. g., pār­strādāts un papildināts variants — angliski 1984. g. Sis izdevums tulkots ari krieviski: Ïðèãîæèì ÈÑòåíãåðñ È. Ïîðÿäîê èç õàîñà. Ì.: Ïðîãðåññ, 1986) saraksūa kopā ar filozofi, ķīmiķi un zinātnes vēsturnieci Izabellu Stengersu, kura kādu laiku strādāja Prigožina vadītajā fiziku grupā Briseles universitātē.

Piedāvājam fragmentu no grāmatas priekšvārda, kuru sarakstījis ne mazāk izcils mūsdienu domātājs — amerikāņu sociologs un publicists, viens no <rpostindustriālās sabiedrības» koncepcijas autoriem Olvins Toflers (dz. 1928. g.).

Laika jēdziena revidēšana ir neatņemama tās grandiozās revolūcijas sastāvdaļa, kura norisinās zinātnē un kultūrā.

Piemēram ņemsim vēsturi. Par ļoti būtisku ieguldījumu historiogrāfijā uzlukojamas F. Brodela1 piedāvātās trīs laika skalas. Ģeogrāfiska laika skalā notikumu ilgums tiek mērīts laikmetos jeb eonos. Daudz sīkāka ir sociālā laika skala, kuru lieto, mērot no­tikumu ilgumu atsevišķu valstu un civilizāciju ekonomikā un vēsturē. Vēl sīkāks ieda­lījums ir individuālā laika skalai — atsevišķa cilvēka dzīves notikumu mērītājai.

Sociālajās zinātnēs laiks vēl aizvien ir milzīgs balts plankums. No antropoloģijas zināms, cik krasi atšķiras priekšstati par laiku dažādās kultūrās. [..]

Turklāt katrai kultūrai un katrai personībai ir paradums domāt noteiktos laika ap­vāršņu terminos. Daži no mums koncentrējuši visus savus nodomus tikai uz to, kas notiek pašlaik, šajā brīdī, piemēram, politiskos darbiniekus bieži kritizē par to, ka viņi neredz tālāk par savu degungalu. Par tādiem darboņiem saka, ka viņu laika apvārsni ierobežo tuvāko vēlēšanu datums. Citi dod priekšroku tāliem nākotnes plāniem. Atšķirības laika apvāršņos ir viens no svarīgākajiem, kaut arī bieži ignorētiem sociālo un ekonomisko nesaskaņu cēloņiem.

Neraugoties uz to, ka izpratne par dažādu kultūru laika koncepciju atšķirībām pie­aug, sociālās zinātnes devušas gaužām niecīgu ieguldījumu saskaņotas laika teorijas izveidošanā. Sāda teorija būtu varējusi aptvert daudzas disciplīnas, sākot ar politiku un beidzot ar sociālo grupu dinamiku un saskarsmes psiholoģiju. Piemēram, tā varētu ņemt vērā to, ko grāmatā «Sadursme ar nākotni» («Future Shock») esmu nosaucis par ilgstamības prognozi —1 mūsu kultūras inducētu viena vai otra procesa ilgstamības iespējamo vērtējumu.

Piemēram, mēs visai agri uzzinām, ka zobi jātlra dažas minūtes, nevis visu rīta cēlienu, ka tētis, aizejot uz darbu, atgriezīsies pēc kādām astoņām stundām un ka pusdienas var ilgt minūtes vai pat stundas, bet nekad ne veselu gadu. (Televīzija ar tās programmu sadalījumu pusstundu un stundu garos intervālos visai precīzi veido mūsu priekšstatus par ilgstamību. Parasti mēs — un ne bez pamata — gaidam, ka melodrāmas varonis sastaps savu iemīļoto, iegūs bagātību vai izcīnīs uzvaru televīzijas raidījuma pēdējās piecās minūtēs. [..] Mūsu prāts ir pārpilns līdzīgam ilgstamības prognozēm. [..] _

Industrializētās sabiedrības bērnu laika izjūta ir trenētaviņi prot rīkoties ar pulk­steni un agri iemācās atšķirt pat visai mazus laika nogriežņus. (Atceresimies kaut vai visiem labi pazīstamo situāciju, kurā vecāki saka bērnam: «Pēc trim minūtēm tev jābūt gultā!») Tik smalki attīstīta laika izjūta reti sastopama agrarajā sabiedrība ar tās palēninātajiem tempiem, kas neprasa tik precīzi pa minūtēm sastādītu dienas plānu, kādu prasa mūsu mūžam steidzīgā sabiedrība.

Sociālās zinātnes nav pakļāvušas sistemātiskai analīzei jedzienus, kas atbilst Bro­dela piedāvātajām laika skalām — sociālajai un individuālajai. Nav aizsākti arī kaut cik nozīmīgi mēģinājumi «saāķēt» tos ar dabaszinatniskajām laika teorijām. [.. Sai sakarā no jauna jāatgriežas pie Prigožina, kuru laika jedziens neatvairami vilinājis kopš bērnu dienām. Reiz Prigožins man atzinās, ka savos studenta gados viņš bijis tik pārsteigts par kliedzošajām pretrunām laika problēmas dabaszinātniskajā izpratnē, ka šīs pretrunas kļuvušas par atspēriena punktu visai viņa tālakajai darbībai.

Ņūtona un viņa sekotāju uzbūvētajā pasaules modelī laiks bija sava veida piedeva. Sīs pasaules ainas radītājiem neviens laika moments tagadnē, pagātne un nākotne tie ar ko neatšķīrās no jebkura cita laika momenta. Planētas varēja riņķot ap Sauli (pulk­stenis vai kāds cits' vienkāršs mehānisms — iet) gan uz priekšu laikā, gan atpakaļ,

neko neizmainot Ņūtona sistēmas pamatos. Tāpēc laiks Ņūtona sistēmā zinātnes ap­rindās ieguva atgriezeniskā laika nosaukumu.

19. gadsimtā fiziķu interešu centrs pārvietojās no dinamikas uz termodinamiku. Pēc tam kad tika formulēts otrais termodinamikas likums, uzmanība negaidīti tika piesaistīta laika jedzienam: saskaņā ar šo likumu enerģijas krājumi Visumā izsīkst, bet, ja pasaules mašīna samazina apgriezienus, nenovēršami tuvojoties siltuma nāvei, tad neviens laika sprīdis nevar būt idents iepriekšējam. Notikumu gaitu Visumā nav iespē­jams pagriezt atpakaļ, lai pretotos entropijas pieaugšanai. Kopumā ņemot, notikumi nav rekonstruējami, bet tas nozīmē, ka laikam piemīt virzība jeb, lietojot Edingtona2 izteikumu, eksistē laika bulta. Visums noveco, bet, ja tas ir tā, tad laiks līdzinās vienvirziena ielai. Tas zaudē savu atgriezeniskumu un kļūst neatgriezenisks.

Neieslīgstot detaļās, var apgalvot, ka termodinamikas rašanās noveda dabaszināt­nes pie dziļas šķelšanās laika problēmas sakarā. Pat tie, kuri uzskatīja laiku par ne­atgriezenisku, drīzumā sadalījās divās nometnēs. Ja enerģijas krājumi sistēmā dilst, viņi sprieda, tad sistēmas spēja uzturēt struktūru organizētību vājinās, tālab augsti organizētas struktūras sairst mazāk organizētās, kurās lielāku vietu ieņem nejauši elementi. Nevajag tomēr aizmirst, ka tieši organizācija piešķir sistēmai tās daudzvei­dīgumu. Līdztekus enerģijas krājumu izsīkšanai un entropijas pieaugšanai sistēmā ni­velējas atšķirības. Tādējādi otrais termodinamikas likums paredz jo tālāk, jo vienvei­dīgāku nākotni (no cilvēka viedokļa tā ir visai pesimistiska prognoze).

Darvins un viņa sekotāji uzskatīja, ka evolūcija nebūt nenoved pie organizācijas līmeņa pazemināšanās un formu daudzveidības noplicināšanās. Gluži otrādi, evolūcija attīstās pretējā virzienā: no vienkāršā uz sarežģīto, no dzīvības zemākajām formām uz augstākajām, no nediferencētām struktūrām uz diferencētām. No cilvēka viedokļa šāda prognoze ir visai optimistiska. Novecojot Visums iegūst aizvien smalkāku organi­zāciju, kuras līmenis arvien paaugstinās.

Otrā termodinamikas likuma piekritēju un darvinistu uzskatus jautājumā par laika izmaiņām Visumā var raksturot kā pretrunu pretrunā.

Tieksme atrisināt šos vecos paradoksus noveda Prigožinu un Stengersu pie šādiem jautājumiem: kāda ir dinamisko sistēmu specifiskā struktūra, kas ļauj tām «atšķirt pagātni no nākotnes»? Kāda ir šai atšķiršanas spējai nepieciešamā sistēmas sarežģītības pakāpe? _

Viņu atbilde reducējama uz sekojošo: laika bulta izpaužas tikai saistībā ar nejau­šību. Tikai tad, kad sistēma uzvedas pietiekami nejauši, tās aprakstā rodas atšķirība starp pagātni un nākotni, tātad — neatgriezeniskums.

Klasiskajā jeb mehānistiskajā zinātnē par notikuma sākuma robežu kalpo sākuma apstākļi. Atomi vai daļiņas kustas pa pasaules Ūnijām jeb trajektorijām. Radot sākuma apstākļus, mēs varam no sākuma punkta novilkt trajektoriju laikā gan atpakaļ pagātnē, gan uz priekšu — nākotnē. Gluži citāda situācija veidojas, aplūkojot dažas ķīmiskās reakcijas, piemēram, gadījumā, kad divi vienā traukā salieti šķidrumi difundē, līdz šķīdums kļūst vienveidīgs jeb homogēns. Atgriezeniska difūzija, kas novestu pie maisījuma sadalīšanas sākotnējos komponentos, nav novērota. Jebkura laika momentā maisījums atšķiras no tā, kas bija traukā iepriekšējā brīdī un būs nākamajā. Process ir orientēts laikā.

Klasiskajā zinātnē (vismaz tās agrīnajos attīstības etapos) šādus laika virzītus procesus uzskatīja par anomālijām, kurioziem, kuru izcelsme saistīta ar mazticamu sākuma apstākļu izvēli. Prigožins un Stengersa, pārliecinoši argumentējot, parada, ka šādi nestacionāri, laikā vienpusīgi virzīti procesi nebūt nav aberācijas jeb novirzes no atgriezeniskā laika pasaules. Daudz tuvāk patiesībai ir pretējais apgalvojums: par retu parādību jeb aberāciju daudz pamatotāk uzlūkojams atgriezeniskais laiks, kas saistīts ar noslēgtām sistēmām (ja vien tādas reāli eksistē). Vēl vairāk: tieši neatgrie­zeniskie procesi ir kārtības avots (no šejienes arī Prigožina un Stengersas grāmatas nosaukums — «Kārtība no haosa»). Būdami cieši saistīti ar sistēmu atvērtību un ne­jaušību, neatgriezeniskie procesi rada augsta līmeņa organizācijas. [. .]

Tieši tāpēc par vienu no gramatas vadmotīviem kalpo otra termodinamikas plikuma jauna, neierasta interpretācija. Pēc Prigožina un Stengersas domām, entropija nav uzlūkojama par sistēmas neapturamu slīdēšanu pretī sjāvoklim, kurā tai nebūtu vairs nekādas organizācijas. Noteiktos apstākļos entropija kļūst par kārtības radītāju.

Autoru piedāvātā pieeja laika problēmai raksturojama kā grandioza sintēze, kas līdzās atgriezeniskajam laikam ietver sevī arī neatgriezenisko un parāda abu laiku savstarpējo saistību ne tikai makroskopisko, bet arī mikroskopisko un submikroskopisko parādību līmenī. …. ■ •

Uzsverot, ka neatgriezeniskais laiks nav vis aberācija, bet gāji Visuma lielakajai daļai raksturīga īpatnība, Prigožins un Stengersa grauj klasiskas dinamikas pašus pamatus. «Kārtības no haosa» autoriem izvēle starp atgriezeniskumu un neatgriezeniskumu nav izvēle starp divām līdzvērtīgam alternatīvām. Atgriezeniskums (ja runa ir par pietiekami lieliem laika posmiem) ir raksturīgs noslēgtām sistēmām, bet neat­griezeniskums — visai pārējai Visuma daļai.

1 Brodels Fernāns (1902) — franču vēsturnieks > Edlngtons Arturs Stenlljs (1882—1944) — anglu astronoms

ANRIBERGSONS (1859—1941) — jranču filozofs, kas, gan neradīdams savu skolu, ir formulējis un izstrādājis idejas, kas atbalsojas visdažādākajās mūsdienu koncepcijās. Savulaik viņš pretendēja ne tikai atsegt cilvēciskās dzīles, bet ari patiesi aptvert dzī­vās dzīves būtibu. Kā raksta G. Ražo, «daudzus gadus visa jaunatne bija bergsoniska».l A. Bergsons izvirzīja uzdevumu intuitīvi ietiekties dzīvē — nemitīgi radošajā paštapšanā, neskatoties uz intelekta un standartizēti automatizētās pasaules pretošanos. Si ievirze kļuva par labvēlīgu augsni visdažādākajiem modernisma strāvojumiem. A. Bergsona filozofijā izstrādātā intuīcijas metode atklāja jaunas iespējas iekļūt cilvēka iekšējā dzīvē, viņa dvēsele un java uz dzīvi un mākslu paskatīties kā uz apziņas plūsmu, pār kuru ierastajam (telpiskajam, mehāniskajam u. tml.) laikam nav varas. Tādējādi A. Bergsons lielā mēra. sekmēja jaunā meklējumus literatūrā (Dž. Džoiss, V. Folkners,

1.  P. Sartrs u. c.), teātrī un kinomākslā (A. Renē, F. Fellīni u. c.), un daļēji pat poli­tika.2 1927. g. A. Bergsonam piešķirta Nobela prēmija.

A. Bergsona idejas savulaik guva atbalsi arī Latvijā: tās ietekmēja dzejnieku F. Bardu, filozofus M. Palēviču un P. Jurevičti, kurš tiek uzskatīts pat par vienu no labakajiem A. Bergsona koncepcijas izklāstītajiem.3 Bet laiki mainās, un tāpēc iepazīša­nās ar šo filozofu sākas no jauna.

Izdevniecība «Liesma» gatavojas laist klajā rakstu krājumu par 20. gadsimta māk­slas un filozofijas saskari. Tajā tiks publicētas A. Bergsona lekcijas, kas 1911. gadā nolasītas Oksfordas universitātē, kā arī M. Heidegera, K. Junga, K. Levi-Strosa, F. Nīies, Z. Freida, A. Kami u. c. darbi.

(No lekcijām, kas nolasītas Oksfordas universitātē 1911. gadā)

Visas grūtības un pretrunas, ar kurām saduras personības teorijas, rodas no tā, ka iztēlojas atšķirīgu nemainīgu psiholoģisku stāvokļu se­cību, kuri, sekodami viens otram, rada izmaiņas personībās, un pretstatā tādu pašu mainīgu «es», kuram šie stāvokli kalpo par atbalstu. Kā gan šī vienotība un daudzveidība var savienolies un izveidot indivīdu, kas turpinās laikā, ja tām pašām nepiemīt ilgstamība? Jo mainība ir tikai kaut kas vienotībai klāt pielikts, bet daudzveidība savukārt sastāv no ele­mentiem, kuri paši nemainās. Patiesība ir tāda, ka nav nedz stingra, nemainīga substrāta, nedz atšķirīgu stāvokļu, kas tur parādītos līdzīgi aktierim uz skatuves. Ir vienīgi mūsu iekšējās dzīves nepārtraukta me­lodija, kas kā nesadalāms veselais turpinās un turpināsies no mūsu apzinīgās eksistences sākuma līdz beigām; tā ir pati mūsu personība.

Tieši šī mainības nedalāmā turpināšanās veido patieso ilgstamību. Es šeit neiedziļināšos problēmā, kuru esmu aprakstījis jau agrāk. Tomēr tiem, kuri «reālajā ilgstamībā» saskata kaut ko neizsakāmu un noslēpu­mainu, atbildēšu, ka tā ir pati skaidrākā lieta. [..]

«Reālā ilgstamība» ir tas pats, ko sauc par laiku, tikai — nesadalīti uztverts laiks. Es nenoliedzu, ka laika jēdziens ietver sevī secību. Taču tam, ka šāda secība vispirms mūsu apziņā pastāv kā blakusnostādītu momentu «pirms tam» un «pēc tam» nošķiršana, es nekad nepiekritīšu. Klausoties kādu melodiju, mums izveidojas visīstākais priekšstats par secību, un šim priekšstatam nav nekā kopīga ar vienlaicīgumu; tomēr tieši melodijas nepārtrauktība un neiespējamība to sadalīt dod mums šādu priekšstatu. Saskaldot melodiju atsevišķās notīs, pēc patikas dau­dzos «pirms tam» un «pēc tam» momentos, mēs to sajaucam ar telpis­kiem tēliem un piedēvējam secībai vienlaicīgumu. Tikai telpā pastāv skaidra atšķirība starp ārējām sastāvdaļām. Tomēr es apzinos, ka tieši telpiskotā laikā mēs darbojamies ikdienā. Mēs nevēlamies ieklausīties dzīves dzīļu nepārtrauktajā dunoņā. Bet tieši tur pastāv reālā ilgsta-

inība. Tieši pateicoties ilgstamībai, vienā un tajā pašā laikā notiek ilgāka vai īsāka mainība, ar kuras palīdzību norisinās mūsu darbība iekšejā pasaulē un pasaulē ap mums.

Tātad attiecībā uz iekšējo un ārējo, uz mūsu individualitāti un lietām realitāte ir pati kustība. To es gribēju teikt, apgalvodams, ka pastāv mainība, bet nav objektu, kas mainītos.

Saskaroties ar šādu vispārēja kustīguma ainu, daudziem noreiba galva, jo viņi ir pieraduši pie cieta pamata un nevar aprast ar šūpošanos un zvalstīšanos. Viņiem pietrūks stabilu punktu, pie kuriem piesaistīt domas un eksistenci. Viņi uzskata: ja viss pāriet, tad nekas nepastavj ja realitāte ir kustīgums, tā izslīd no domām un vairs neeksiste jau taja mirklī, kad par to domā. Materiālā pasaule izgaisīšot un gars noslīkšot ārējo objektu brāzmainajā straumē. Lai šie cilvēki neraizejas! Tiklīdz viņiem labpatiks aplūkot mainību tieši, bez pastarpināta^ aizsega, mai­nība tiem atklāsies kā vissubstanciālākā un visnoturīgākā paradība pa­saulē. Tās stabilitāte ir nesalīdzināmi pārāka par nekustīgumu, kurš ir tikai īslaicīgs kustīguma izkārtojums, f. .]

Ja mainība ir reāla un ietilpst realitāte, arī pagatne ir jāapskata pa­visam citādi, nekā tas parasti tiek darīts valoda un filozofija. Mums piemīt tieksme iedomāties pagātni kā neeksistējošu, un filozofi mūs vel pamudina šai virzienā. Ikdienā gan mums, gan viņiem pastav vienīgi tagadne kā tāda. Ja kaut kas paliek pāri no pagātnes, tad, vienīgi pa­teicoties tagadnes labdarībai un izpalīdzībai vai — ja atmetam meta­foras ■— iejaucoties tai īpašajai darbībai, kuru sauc par atmiņu un ku­ras loma ir saglabāt pagātnes elementus, gluži kā noliekot kaste. Cik klaja kļūdīšanās! Es zinu, tā ir noderīga kļūdīšanās, kas nepieciešama darbībai, taču nāvējoša teorētiskajai domāšanai. Šajos maldos koncen­trētā veidā izpaužas visas tās ilūzijas, kuras izkropļo filozofisko domu.

Nedaudz apcerēsim šo «tagadni», kura esot vienīgais, kas eksistē. Kas tad būtībā ir «tagadne»? Ja runa ir par pašreizējo mirkli — par matemātisku momentu, kas pastāv laikā līdzīgi matematiskajam punktam

uz līnijas, tad šāds mirklis ir tīra abstrakcija, gara acu redzējums, kam nav reālas eksistences. Nekad no šādiem mirkļiem nevarēs izveidot laiku — gluži tāpat, kā no matemātiskiem punktiem nevar sastādīt līniju. Pat pieņemot, ka tāds mirklis pastāv, — kā gan lai pastāvētu kāds «iepriekšējs» moments? Abus mirkļus nevar atdalīt kāds laika in­tervāls, jo laiks te ir reducēts līdz mirkļu savirknējumam. Tātad laika momentus nekas neatdalītu, un divi momenti saplūstu, tāpat kā divi matemātiski punkti saskaroties pārvēršas vienā. Bet pārtrauksim šādus teorētiskus smalkumus. Apziņa mums teic, ka, runājot par tagadni, mēs domājam par noteikta ilguma intervālu. Kāda ilguma? To nav iespē­jams precizēt, jo tas ir izplūdis jēdziens. Mana tagadne šobrīd ir frāze, kuru es izrunāju. Bet vienīgi tāpēc, ka man labpatīk koncentrēt uzmanību tieši uz izrunājamo frāzi. Savu uzmanību es varu paplašināt un sa­šaurināt līdzīgi mēraparāta diapazonam. Konkrētā brīdī tiek ietverts ma­nas frāzes sākums un beigas; ja es vēlos aptvērumu paplašināt, tagadne ietvers arī iepriekšējo frāzi, man pietiek tikai izvēlēties citu atskaites punktu. Iesim tālāk: neierobežoti paplašināta uzmanība iekļautu tagadnē ne tikai iepriekšējo frāzi, bet arī visas pārējās šīs lekcijas frāzes, arī no­tikumus pirms lekcijas — tik lielu mūsu pagātnes daļu, kā mēs to vēlētos. Attiecībā pret apjomu, ko mūsu uzmanība spēj sevī ietvert, at­šķirība starp mūsu tagadni un pagātni tādējādi ir, ja ne patvaļīga, tad vismaz relatīva. «Tagadne» aizņem tieši tik daudz vietas, cik sevi ietver uzmanības pievēršana. Tikko uzmanība kaut ko izlaiž no redzes laufca, šis pamestais fakts kļūst par pagātnes sastāvdaļu ipso facto\ īsi sakot, mūsu tagadne iegrimst pagātnē, tiklīdz mēs par to neizrādām konkrētu interesi. Indivīda tagadni var salīdzināt ar tautu kopumā: kāds notikums pieder pagātnei, ieiet vēsturē, ja tam nav tiešas saistības ar pašreizejo politiku, un to var neievērot, nenodarot ļaunumu konkrētajai situacijai. Notikums eksistē tautas dzīvē tikai tad, ja tam ir reāla ietekme.

Tātad nekas nekavē mūs aizvirzīt robežu starp tagadni un pagatni, cik labpatīk, tālu atpakaļ. Uzmanība, pietiekami^ spēcīga un pietiekami brīva no praktiskās intereses, tādējādi nesadalītā tagadne spētu iekļaut visu apzinīgas būtnes pagātnes dzīvi — nevis kā atsevišķus mirkļus, nevis kā vienlaicīgu elementu kopumu, bet gan kā nepārtrauktu eksis­tenci, kas ir nemitīgā kustībā. Tas līdzinātos nesadalīti uztvertai melo­dijai, kura no sākuma līdz beigām veidotu nepārtraukti ilgstošu tagadni. Tomēr šai nepārtrauktībai nebūtu nekā kopīga ar nemainīgumu un neda­lāmību — ar acumirklīgumu. Runa ir par tagadni, kura turpinās.

Tā nav tikai hipotēze, jo ekstremālos gadījumos, kad uzmanība pēkšņi .atmet interesi par praktisko dzīvi, pagātne kā pēc burvja mājiena kļūst par tagadni. Tā notiek ar cilvēkiem, kuri piepeši sajūt nāves draudus, — ar alpīnistu, kurš slīd bezdibenī, ar to, kurš slīkst, un ar to, kuru pakar. Jāpieņem, ka uzmanība var strauji pārveidoties — apziņa, kas parasti orientēta uz nākotni, uz nepieciešamību darboties, pēkšņi par nākotni neliekas ne zinis. Atdzīvojas neskaitāmi daudzas «aizmirstas» detaļas, un visa pagātne panorāmas veidā notiek šī indivīda iekšiene.

Nav nepieciešams izskaidrot atmiņas mehānismu. Nav tādas īpašas spējas, kas uzglabātu pagātnes notikumus, lai reiz tos uzplūdinātu ta­gadnē. Pagātne pati sevi saglabā automātiski. Protams, ja mēs ignorē­jam mainības nedalāmību un to, ka mūsu vistālākā pagātne pieder mūsu tagadnei un kopā ar to veido vienu vienīgu nepārtrauktu mainību, tad mums šķiet, ka pagātne ir izdzēsta un tās saglabāšana ir kaut kas ārkār­tējs. Mēs iztēlojamies aparātu, kas varētu reģistrēt tās pagātnes daļas, kuras spējīgas no jauna parādīties apziņā. Bet, ja mēs apzināmies iekšē­jās dzīves nepārtrauktību un tās nedalāmību, tad jāizskaidro nevis pa­gātnes faktu saglabāšana, bet — tieši otrādi — to šķietamā izdzišana. Ir jārunā par aizmiršanu, nevis par atcerēšanos. Izskaidrojums rodams smadzeņu uzbūvē. Daba ir radījusi mehānismu, lai virzītu mūsu uzma­

nību uz nākotni, novēršot no pagātnes — no tās pagātnes daļas, kurai nav tiešas saistības ar pašreizējo darbību, — un lai piegādātu apziņai «atmiņu» veidā iepriekšējās pieredzes vienkāršojumu ar nolūku papildi­nāt konkrētā brīža pieredzi. Nesāksim apspriest teoriju, kas apgalvo, ka smadzenes kalpo pagātnes saglabāšanai, uzkrājot atmiņas līdzīgi foto­grāfijām vai fonogrammām. So mācību lielā mērā iedvesmojis mūsdienu psiholoģijai un psihofizioloģijai raksturīgais metafiziskums. Sāda meta­fizika tiek pieņemta dabiski, un tai piemīt šķietama skaidrība. Taču pie­tiek aplūkot to tuvāk, un kļūst redzamas neskaitāmas grūtības un pret­runas. Pievērsīsimies vislabvēlīgākajam šīs teorijas piemēram: materiāls objekts izraisa redzes sajūtu un atstāj apziņā vizuālu tēlu. Kas tad ir atmiņas tēls, ja tas rodas no acs uztvertā iespaida fiksācijas smadze­nēs? Tiklīdz šo objektu aizbīda prom vai novērš no tā skatienu, ir nevis viens tēls, bet ārkārtīgi daudz tēlu — kā kinofilmā. Tiklīdz šo objektu uzlūko kādu laika sprīdi vai apskata ik pa brīdim, rodas miljoniem at­šķirīgu tēlu. Bet mums taču šķita, ka šis gadījums ir pats vienkāršā­kais?! Iedomāsimies visus šos uzkrātos tēlus — kam tad tie kalpo? Kuru no tiem mēs izmantosim? Pieņemsim, ka būtu iemesls izvēlēties vienu no tiem, — tad ko un kāpēc mēs, to uztverdami, atmetam? Izvairīsimies no šīm grūtībām. Kā varētu izskaidrot atmiņas traucējumus? Slimībās, ku­ras izsauc vietējas smadzeņu traumas, psiholoģiskā trauma izpaužas ne tik daudz atmiņu izdzēšanā kā nespējā atcerēties. Piepūle, emocijas var piepeši atsaukt atmiņā it kā pilnīgi aizmirstus vārdus. Sie fakti pie­rāda, ka smadzenes kalpo tam, lai kaut ko no pagātnes izvēlētos, lai to samazinātu, vienkāršotu, izmantotu, bet nevis, lai saglabātu. Nebūtu grūti atmiņu skatīt šādā aspektā, ja vien mēs nebūtu pieraduši pie domas, ka pagātne ir izdzēsta. Tās atkalpiarādīšanās šķiet ārkārtējs notikums, kas ir jāizskaidro. Tāpēc mēs iedomājamies, ka smadzenēs atrodas «at­miņu kaste», kurā uzglabājas pagātnes fragmenti, un smadzenēm pie­mīt pašsaglabāšanās spēja. It kā tā mēs būtu atrisinājuši grūtības un problēmas iztirzājums netiktu atlikts! Jo, apgalvojot, ka smadzeņu viela laika gaitā pati saglabājas, ka ikvienai matērijai ir ilgums, matērijai tiek tieši piedēvēta atmiņas spēja, kuru vēlas izskaidrot ar tā palīdzību. Lai kā arī mēs rīkotos — pat uzskatīdami, ka smadzenes uzkrāj atmiņas, — neizbēgams ir secinājums, ka pagātne pati sevi spēj automātiski sa­glabāt.

To spēj ne tikai mūsu pagātne mūsos, bet arī jebkuras mainības pagātne — ar noteikumu, ka apskatām unikālu un nesadalāmu mainību. Pagātnes saglabāšanās tagadnē nav nekas cits kā mainības nedalāmība. Tiesa, ja mainība notiek ārpus mums, mēs gandrīz nekad nezinām, vai ir darīšana ar unikālu mainību vai arī ar pārtrauktu kustību kompleksu (šis pārtraukums pats par sevi ir relatīvs). Būtu nepieciešams, lai mēs atrastos objektu un lietu iekšpusē, kā tas notiek ar mūsu piašu individu­alitāti, — tikai tad mēs varētu par šo problēmu spriest droši. Bet ne jau tas ir pats galvenais. Pietiek būt pārliecinātam, ka realitāte ir mainība, ka mainība ir nesadalāma, un nesadalāmajā mainībā pagātne ir nesa­raujami saistīta ar tagadni.

Uzņemsim sevī šo patiesību, un daudzas filozofiskas miklas izgaisīs. Vairs neizvirzīsies substances, mainības, to sakarības problēma. Sājos jautājumos visas grūtības, kas pamazām aizbīdījušas jēdzienu «sub­stance» līdz neizzināmības robežai, radās no mūsu nevēlēšanās atzīt mainības nedalāmību. Ja mainība, kura acīmredzot veido visu mūsu pie­redzi, pēc daudzu filozofu uzskatiem, ir gaistoša parādība, ja spēj saska­tīt vienīgi virpuli, kurā stāvokļi savstarpēji mainās, tad šo daļu nepār­traukto saistību nepieciešams atjaunot mākslīgi. Bet kustīguma nekustī­gais substrāts, kuram nepiemīt neviens no mums zināmajiem atribūtiem (jo tie visi pastāv kā mainība), attālinās no mums, tikko mēs tam tuvo­jamies. Sis substrāts ir tikpat netverams kā mainības atspulgs, kuru tam

vajadzētu konkretizēt. Tieši pretēji — centīsimies uztvert mainību, kāda tā ir savā dabiskajā nedalāmībā. Mēs ieraudzīsim, ika mainība pati ir lietu substance, un kustība vairs neizpaudīsies gaistošā veidā, ko domas ne­spēj aptvert, un iarī substancei nepiemitīs nemainība, kurā pieredze ne­spēj ietiekties. Galēja labilitāte un absolūta nemainība tad kļūst par abstraktiem skatījumiem, kas no ārpuses pievēršas reālās mainības ne­pārtrauktībai. Antīko domātāju pretrunas attiecībā uz kustību un mūsdjenu filozofu izraisītās problēmas sakarā ar substanci izzudīs: pirmās tādēļ, ka kustībai un mainībai ir substanciāla daba, otrās tādēļ, ka sub­stance ir kustība un mainība.

Reizē ar teorētisko neskaidrību izkliedēšanu paveras iespēja rast risi­nājumu problēmai, kuru uzskata par neatrisināmu. Strīdi par patvaļīgā šķīrējtiesneša lomu izbeigsies, ja mēs uztversim sevi tur, kur patlaban atrodamies — konkrētā ilgstamībā, kuru nav nepieciešams precīzi aprak­stīt un definēt, jo pagātne un tagadne tur ir vienots veselums un abas kopā rada kaut ko vēl pavisam nebijušu. Ja mēs apzināsimies stāvokļu un ipašibu, visa šķietami stabilā patieso dabu, cilvēka un Visuma attie­cības varēs pakāpeniski padziļināties. Sajā gadījumā objekts un subjekts ■atradīsies viens pret otru situācijā, kas analoga diviem vienā virzienā braucošiem vilcieniem — tā ir viena kustīguma saskaņošanās iar otru, radot nekustīguma iespaidu. Uzņemsim sevī šo ideju, nekad neaizmirsīsim objekta īpašo stāvokli iepretim subjektam, ko izskaidro kā lietu statisku redzējumu. Viss, ko mums pieredze māca par vienu, palielina zināšanas par otru. Gaisma, ko saņem objekts, atstarojoties spēj izgaismot subjektu.

Ne tikai tīrā teorētiskā domāšana iegūs no šāda mūžīgās tapšanas redzējuma. Mēs to varam pielietot ikdienas dzīvē un radīt mākslai līdzīgu gandarījuma filozofiju, bet šis gandarījums būs biežāks, ilgstošāks un pieejamāks vienkāršajam cilvēkam. Māksla liek mums apkārtējā pasaulē .atklāt vairāk īpašību un nianšu, nekā mēs paši to uztveram dabiskā ceļā. Māksla paplašina mūsu uztveri, tomēr vairāk plašumā, nevis dzi­ļumā. Tā bagātina mūsu tagadni, taču nepalīdz pārkāpt tagadnes robe­žas. Bet ar šādu filozofiju mēs vairs neizolētu tagadni no pagātnes. Pa­teicoties šādai filozofijai, viss kļūtu dziļāks un iegūtu kaut ko līdzīgu ceturtajiai dimensijai, kura savienotu iepriekšējos uztvērumus ar pašrei­zējiem, un nākotnes aprises diaļēji iezīmētos tagadnē. Tad realitāte ar savu eksistēšanas veidu vairs nešķitīs statisks stāvoklis, tā izpaudīsies dinamiski, nepārtrauktībā un mainīgumā. Mūsu uztveres nekustīgais un sastingušais elements iatkusīs un sāks virzīties uz priekšu. Varens spēks saviļņos būtnes un lietas. Tas mūs pacels, aizraus un nesīs sev līdzi. Mūsu dzīve it kā pieaugs apjomā, un šis pieaugums radīs pārliecību, ka filozofijas tumšās mīklas var tikt atrisinātas, bet varbūt tās pat vairs neizvirzīsies, jo šīs mīklas bija izsaucis sastindzis reālā redzējums, un būtībā tās ir vitalitātes mākslīgas novājināšanas izpausme. Jo pama­tīgāk mēs pieradīsim domāt un uztvert lietas sub specie durationis5 , jo pamatīgāk mēs iedziļināsimies reālajā ilgstamībā. Tad mēs pietuvosimies pirmsākumam, kurā esam iesaistīti. Sī pirmsākuma mūžība nav nemainī­bas mūžība, bet dzīves mūžīgums: 'kā gan citādi mēs varētu tajā dzīvot un kustēties? In ea vivitnus et movemur et sutnus,6

No franču valodas lulkojis Normunds Pukjans

1 Ðàæî Ã. Ó÷åíûå è ôèëîñîôèÿ. Ñèá.. 1912. Ñ. 22.

7 Ìîë÷àíîâ Í. È. Ãåíåðàë äå Ãîëëü. Ì., 1980.

3 Jurevičs Ð. Lc problcme de la connaissance dans laphilosophie dc Bergson. Paris, 1930; //. Berg­son. Eine Einfiilirung in seine Philosophic. Frciburg, 1919. P. Jurevičs daudz tika rakstījis par A. Bergsonu arī latviski, bet par 1930. gada 27. maijā aizstāvēto doktora disertāciju (franciski) viņam tika piešķirta Kultūras fonda prēmija. Sk. arī A. Bergsona latviskojumu: Apziņa un dzīve. Dau­gava. 1928, Nr. 6. 728—744. Ipp.; Cīņa ar pūķi. Laikr. Latvija. 1914, Nr. 299.

4  faktiski; kā fakts (lat. vai.)

5  ilgstamības veidā (lat. vai.)

6  Mēs tajā dzīvojam, kustamies un pastāvam, (lat. vai.)

Lūcijs Annejs Seneka

Lucius Annaeus Seneca

I vĒstulĒ lucĪlijam

(Epistola ad Lucilium 1)

Seneka sveicina Luclliju!

(1) Tā arī dari, manu Lucīlij! Atkaro sevi sev pašam, sargi un krāj laiku, kuru iepriekš tev atņēmuši vai laupījuši, kurš izšķiests velti. Pār­liecinies pats, ka es rakstu taisnību: daļu laika mums atņem ar varu, daļu mums nolaupa, daļa paiet nevērtīgi. Jo apkaunojošak, ja mes to izšķiežam aiz mūsu pašu nolaidības. Paskaties verigak: lielu tiesu dzī­ves mēs taču ziedojam nekrietniem darbiem, vēl lielāku dīkdienībai un visu dzīvi — ne tam, ko pienāktos veikt. (2) Vai tu vari man uzradīt kādu, kurš apzinātos cenu laikam, kurš zinātu, cik vērta ir diena, kurš saprastu, ka ar katru dienu viņš tuvinās nāvei? Tā jau ir musu nelaime, ka nāvi mēs redzam tikai priekšā, bet liela daļa tas mums jau ir aiz muguras — tas mūža laiks, kas ir pagājis, pieder nāvei. Tapec, manu Lucīlij, dari tā, kā tu man raksti: nepalaid garam ne stundu. Saturēsi rokās šo dienu — nebūsi vairs tik atkarīgs no rītdienas. Bet, kamēr vil­cināsies, aizsteigsies visa dzīve. (3) Mums, Lucīlij, nepieder nekas, vie­nīgi laiks ir mūsu. Tikai laiku, bezgala steidzīgu un plūstošu, daba ir nodevusi mūsu ziņā, un arī no tā viņa izgrūž katru, kuru vien grib. Taču mirstīgo muļķība ir tik liela, ka, saņēmuši kaut ko sīku, Ietu un visādā ziņā viegli atlīdzināmu, viņi ļauj sev uzstādīt rēķinu; bet, rau, tie, kam iedalīts laiks, nešķietas parādnieki, kaut gan taisni laiku neatdos pat tas, kam pateicības jūtas nav svešas.

(4) Varbūt tev gribēsies zināt, kā daru es, ja reiz uzdrīkstos tevi pamācīt? Atzīšos vaļsirdīgi: kā savos aprēķinos rūpīgs izšķiedejs es zinu, cik esmu iztērējis. Nevaru sacīt, ka es neko nezaudēju, bet, cik un kāpēc, un kā, to es tev pateikšu un minēšu savas nabadzības cēloņus. Ar mani ir tāpat kā ar vairumu ļaužu, kuri neba jau aiz sava netikuma iegrimuši nabadzībā, visi man piedod, neviens — nepalīdz. (5) Nu un tad? Man šķiet, ka nav nabags tas, kam ir tik, cik viņam nu ir. Toties tu gan sargi savu īpašumu jau šodien: pats īstakais laiks taču sakt to darīt! Kā uzskatījuši mūsu senči, par vēlu būt taupīgam, kad tik vien palicis kā pašā trauka dibenā ko sakasīt. Turklāt tur paliek ne vien pats ma­zumiņš, bet arī tas pats nelāgākais. Esi sveiks.

No latīņu valodas tulkojis Leons Briedis

AUGUSTĪNA darbs «Atzīšanās» («Confessiones»), kas sarakstīts ap 400. gadu, ir viņa liecība Dieva priekšā par savu dzīvi un garīgo atdzimšanu. Filozofiskā satura ziņā bagātaka ir XI grāmata, kurā pārsteidz Augustīna domas enerģija un gara rosme pa­tiesības meklējumos tādu jautājumu risināšanā, kādi līdz viņam nemaz nebija izvirzīti: kas ir laiks? kas ir mūžība? kā to apjaust? kāda ir laika virzība, un vai virzība laikam vispār ir raksturīga?

Augustīns dzimis Tagastes pilsētā Ziemeļāfrikā 354. g. 13. novembrī. Viņa dzīves laiks sakrit ar viduslaiku agrīno periodu, kad antīkās pasaules garīgā mantojuma un austrumu kultūras, reliģisko mācību, īpaši kristiānisma, saskarsmē un mijiedarbībā dina­miski un strauji veidojās jauna kultūra. Vienīgi par arhitektūru puslīdz droši var teikt, ka viduslaiki tiešā nozīmē paceļas uz antīkās pasaules drupām, turpretim filozofiskā doma izaug un transformējas jaunā pasaules uztverē, daudz organiskāk saistoties ar iepriekšējo garīgo mantojumu. Paša Augustīna dzīve ir reāls piemērs dažādu, pilnīgi pretēju pasaules uzskatu saskarsmei: viņa māte bijusi ortodoksāla kristiete, tēvs — pa­gāniskas ticības: Augustins ieguva retora izglītību un ari pats vairākus gadus bija retorikas skolotājs. Pēc diezgan vieglprātīgas dzives agrā jaunībā viņš sākumā pievēr­sās maniheismam, bet vēlāk, apmēram 30 gadu vecumā — neoplatonisma filozofijas studijām un jo sevišķi Milānas bīskapa Ambrozija ietekmē — kristiānismam. 395. gadā Augustīns pats kļuva par bīskapu Ziemeļāfrikas pilsētā Hiponā, kur nodzīvoja līdz savai nāvei 430. g. 28. augustā.

Augustīna stilam raksturīga reliģiska eksaltācija un palaikam retorisks patoss, kas savijas ar antīkajai filozofiskajai domai raksturīgo tieksmi vispārināt, iedziļināties un izzināt jēdzienu būtību, pamatot savu domu argumentēti, izvirzot un polemikā atspēko­jot pretējus uzskatus. Šaubas mijas ar pašapziņu par atklāsmes diženumu, analītiskā racionālā doma — ar bijīgu padevību visvarenā Dieva priekšā. Augustīns tiecas garā aptvert mūžību un to tīri vai fiziski izjust, tieši tāpēc saasināti tiek uztverts tagadnes moments, jo tagadne — tā ir esamības apziņa, spilgta un reāli izjūtama, pagātni var aktualizēt tikai lietu un notikumu aspektā, nākotne ir nezināma, vien nojaušama. Sādstagadnes moments, salīdzinot ar mūžību, Augustīna uztverē ir cilvēka zemes dzīve: pārāk īss ir tai atvēlētais laiks, bet tas nezūd, jo ieplūst mūžibā. Dievišķās esamības sublimācija Augustīna pasaulsizjūtā sasniedz tādus augstumus, ka saites ar šīszemes dzīvi pārtrūkst pašas no sevis un daudzi jautājumi zaudē problēmas jēgu. Tā ir reizē Dieva atzīšana un atzīšanās Dievam.

Izsekojot līdzi Augustiņa domu gaitai, kas ved cauri šaubām un atklāsmēm, redzam, cik grūti dzimst atziņa un cik svarīgi ir apšaubīt ne tikai cita domas, bet arī savējās. Droši var teikt, ka mūžīgs ir ne tikai Dievs, mūžīga ir arī cilvēka domas enerģija.

CONFESSIONES

Fragmenti no 11. gramatas

X

Vai gan tie nav pagalam iesīkstējuši savos vecos aizspriedumos, kas taujā: «Ko darīja Dievs, pirms viņš radīja debesis un zemi?» «Ja viņš stāvēja mierā,» šie saka, «un nedarīja neko, tad kāpēc nestāvēja un nestāv mierā arī uz priekšu — kā laiku laikus pirms tam? Ja nu Dievā pašā sakustējās kaut kas un cēlās griba jaunu radību darīt, kura līdz šim vēl nebija radīta, vai tad tā vairs ir mūžība, kur dzimst griba, kuras nebija pirmīt? Dieva griba tak vēl nav pati radība, bet gan priekš radī­bas, jo nekas nevar tapt radīts, ja pirms nav cēlusies griba uz radīšanu. Dieva griba tādā kārtā ir viņa paša būtības izpausme. Ja nu reiz Dievā jelkas tāds ceļas, kā tur iepriekš nav bijis, tad taču viņu pašu, no tiesas, nevar turēt par mūžīgu, bet, ja Dieva radīšanas griba ir mūžīga, tad kā­dēļ nav mūžīga arī radība?»

Dievišķā gudrība, prāta gaisma! Tie, kas tā runā, vēl neizprot Tevi, tie neapjēdz, kādā veidā nāk pasaulē viss, kas caur Tevi un Tevī top; viņu prāts lietu pagātnes un nākotnes pārvērtībās lidinās un ir niecības pilns, kaut arī paši tie lūko saprast mūžīgo. Kas prātu var apturēt, kas to var piesiet, lai tas uz brīdi paliek mierā un lai iespēj tvert kaut nieka daļu nekustīgās mūžības spožuma, ar ko salīdzināt garāmskrienošā laika sprīžus, un lai tas spēj ieraudzīt abu šo lietu nesamērojamību, apjēgt pa­tiesību, ka laiks nevar ilgt nekā citādi, kā vienīgi mirkļu neapturamajā skrējienā, kurā blakus tie vienā laikā nesatilpst, un mūžība nav pārejoša, bet visa, cik viņas ir, stāv šeit un tagad, bet turpretim neviens laika sprīdis nav tagadnē ierobežots un ka nākotne savā gaitā no pagātnes atsperas un no pagātnes ceļas un kā viena, tā otra gūst sev sākumu brīdī, kas vienmēr ir tagadne? Kas noturēs cilvēka prātu, lai tas stāv mierā un saredz, kā, apturēts šajā brīdī, tas tver pagātni un nākotni, un saprot, ka mūžībai nav nedz pagātnes nedz nākotnes? Vai mana roka spēj to aprakstīt rakstos, vai spēj manas mutes roka tik diženu darbu darīt un sacīt to vārdos?

XII

Tiem, kas taujā: «Ko darīja Dievs, pirms viņš radīja debesis un zemi?» — es sacīšu ne tā, kā atbildējis, kā stāsta, kāds cits, kurš, izsme­jot pārdrošo taujātāju, ir teicis: «Dievs darīja elli tiem, kuri tiecas iedzi­ļināties tik augstās lietās.» Taču viena lieta ir saprast, bet cita — izsmiet. Tādēļ es neatbildu tā, bet tikai saku: «Es nezinu to, ko es nezinu.» [. .J

XIII

Bet, ja kāda prāts lidinoties maldās starp bijušo laiku tēliem un ne­tiek gudrs, kā Tu, visvarenais Dievs, visa radītājs, visa turētājs, zemes un debesu darinātājs, pirms visu to veikt, pirms pasauli radīt, biji bez darba tik daudzus gadus simtus, lai pamostas tāds un attopas, ka brīnās aplam. Kā gan tie gadu simti maz varēja paiet, ja Tu tos vēl nebiji radī­jis, jo Tu taču esi licis tiem sākties un Tu tog iedibināji? Vai arī — kas gan tie būtu par laikiem, kurus Tu nebiji radījis? Vai arī —kā tad tie varētu paiet, pirms viņi vispār ir bijuši? Tātad: ja Tu visiem laikiem esi tas radītājs un ja ir bijis tāds laiks, pirms Tu zemi un debesis dari­nāji, tad kā gan var apgalvot, ka Tu neko neesi darījis? Jo tieši laiks taču arī ir tas, ko tu iedibināji, un tas nevarēja iet savu gaitu, pirms Tu viņu biji iedibinājis. Bet, ja nu pirms zemes un debesīm laika nebija vispār, kādēļ prašņāt par to, ko Tu darīji tad? Nebija taču vispār nekāda «tad», kad vēl nebija laika.

Tu pats esi ārpus jebkura laika, jo citādi Tu nevarētu būt pirms vi­siem laikiem. Ar tagadnē vienmēr klātesošās mūžības lielumu Tu esi pirms paša laiku sākuma un stāvi pāri visai nākotnei tieši tādēļ, ka tā ir nākotne un atnākdama tā kļūst par pagātni, bet Tu vienmēr esi, un Tevis paša mūžība neiet mazumā. Tavi gadi ne nāk, ne iet, bet mūsu

gadi gan nāk, gan iet, lai beidzot visi aizietu. Tavi gadi turpretī ir visi vienlaicīgi tāpēc, ka tie stāv uz vietas un nākošie nestājas esošo vietā, jo viņi nav pārejoši, bet mūsu gadi, kad to vairs nebūs, visi būs pagā­juši. Tavi gadi ir viena diena, un tā nav vis katru dienu, bet visa tā ir šodien, un tādēļ tā neatkāpjas rītdienas priekšā, nedz arī turpina vakar­dienu. Tava šodiena —; tā ir mūžība. Tādēļ, radījis līdzmūžīgo, tu sacīji: «Šodien es tevi radīju.» Tu esi radījis visus laikus, un visu laiku sākumā stāvi Tu pats, un nekad nav bijis laika, kad nebija laika.

XIV

Tātad nekad nav bijis tāds laiks, kad Tu neesi radījis itin neko, jo Tu radīji pašu laiku. Un nekādi laika sprīži nav līdzmūžīgi Tev, jo Tu esi vienmēresošs. Bet, ja šie laika sprīži arī būtu vienmēresoši, tad jau tie nebūtu laika sprīži. Tātad kas, tas ir — laiks? Kurš to īsi un skaidri varētu pateikt? Kurš varētu vārdos to sacīt vai vismaz kaut domā tvert? Un tomēr — vai mūsu runās ir vēl kaut kas pašsaprotamāks un paras­tāks par laiku? Jo, nudien, mēs viens otru pat saprotam, kad par to runājam, un arī tad, kad, dzirdam citus par to runājam. Kas tad ir laiks? Kamēr neviens man to nepajautā, es zinu, bet, kolīdz gribu atbildēt jau­tātājam, es nezinu; tomēr ar pilnu paļāvību saku, ka es zinu, lūk, ko: es zinu, ka pagātnes nebūtu, ja nekas nepaietu, un, ja nekas neatnāktu, tad nebūtu nākotnes, un tāpat nebūtu tagadnes, ja nekā nebūtu tagad. Par šiem diviem, proti, par nākotni un par pagātni, — kā var sacīt, ka tie ir, ja pagātnes vairs nav, bet nākotnes vēl nav? Un tagadne? Ja visu laiku no vietas būtu tagadne, kura nepāriet pagātnē, tad tas vairs nebūtu laiks, bet gan mūžība.

Ja jau tagadni tieši tas arī dara par laiku, ka tā paiet un top par pagātni, — kā mēs varam sacīt, ka tagadne ir, ja par tagadni viņa top tieši ar to, ka tā paies un nebūs? Un tātad patiesi mēs varam sacīt, ka laiks ir tieši tas, kas tiecas pretī nebūtībai?

XV

Un tomēr mēs sakām par laiku — «garš» un «īss» — un attiecinam to tikai uz nākotni vai uz pagātni. Runājot, piemēram, par simt gadiem pagātnē, mēs to turam par ilgu laiku, tāpat kā par nākotni spriežot, bet īss mums būs, piemēram, desmit dienu ilgs laiks, gan par pagatni runā­jot, gan par nākotni. Bet kā gan var būt īss vai garš tas, kā nemaz nav? Pagātnes taču vairs nav, bet nākotnes — tās vēl nav. [Tādēļ mes neteiksim vis: «Ir ilgs,» — bet par pagātni sacīsim: «Bija ilgs,» — un par nākotni: «Būs ilgs.» Ak Kungs, mana gara gaišums, vai tiešām atkal Tava gudrība mulsinās cilvēka prātu? Kad tad īsti pagātnes laika sprī­dis bija ilgs — :kad tas jau bija tapis par pagātni, vai kad tas vel| bija tagadne? Kaut kas tikai tad var būt ilgs, kad ir tas, kam būt ilgam; pagātnes taču vairs nav, un nevar būt ilgs tas, ka vairs nav. Tatad mēs nevaram sacīt: «Pagātnes laiks bija ilgs,» — jo mēs neatradīsim, kam tur būt ilgam, ja jau tā, kas ir aizgājis pagātnē, vairs nav. Tad drīzāk teiksim: «Savā tagadnē tas pagātnes laiks bija ilgs,» — tādēļ, ka, būdams tagadne, tas bija ilgs, jo vēl nebija aizgājis nebūtība un tieši

tadcļ varēja but kaut kas tads, kas ir ilgs; tad, kad tas jau bija projām, tas pārstāja būt ilgs, jo vispār pārstāja būt.

Tagad, cilvēk, paraudzīsim, vai tagadnes laiks var būt ilgs, jo tev taču ir dota spēja salīdzināt laika sprīžus un samērot tos. Tad saki — vai simt tagadnes gadu ir ilgs laiks? Vispirms apdomā, vai vispār simt tagadnes gadu var būt. Ja rit pirmais, tad tagadnē ir tikai tas, bet de­viņdesmit deviņi gadi ir nākotnē un tieši tādēļ to nav tagadnē; ja rit otrais gads, tad pirmais jau ir pagātnē, bet pārējie — nākotnē. Un tādā pašā veidā jebkuru no simta mēs uzskatīsim par tagadnes gadu, pirms kura būs pagājušie un kuram sekos nākošie. Tādēļ simt gadu tagadnē nevar būt. Un padomā vēl, vai tas pats viens, kurš rit, ir tagadnē. Ja rit šī gada pirmais mēnesis, tad pārējie vēl ir nākotnē, ja rit otrais, tad pirmais jau ir prom, bet pārējie vēl nav klāt. Tātad pat gads, kurš rit, pilnīgi viss nebūt nav tagadnē — gads nav tagadne. Gadā ir divpadsmit mēneši, no kuriem tikai viens, kurš rit,, ir tagadnē, bet pārējie — vai nu pagātnē vai nākotnē. Taču arī mēnesis, kurš rit, viss nav tagadnē, bet gan tikai viena diena, turklāt, ja tā pirmā, tad visas pārējās ir nākotnē, ja pēdējā, tad visas citas jau ir pagātnē, ja tā ir kāda no vidējām die­nām, tad tā ir starp pagājušajām un nākošajām.

Lūk, tādā kārtā pat tagadnes laiks, par kuru vienīgo, kā jau mēs redzējām, var teikt, ka tas ir ilgs, — pat tas ir sarucis līdz vienai dienai. Taču papētīsim tuvāk arī to, jo pat viena diena visa no vietas nav ta­gadne. Tā sastāv no divdesmit četrām dienas un nakts stundām, kur pirmajai seko pārējās, pēdējā noslēdz iepriekšējās, bet jebkurai no vidē­jām ir gan iepriekšējās, gan sekojošās. Un stunda pati sastāv no skre­jošiem mirkļiem: jebkurš no tiem, kas aizskrien, pazūd pagātnē, bet tie, kas paliek, — tie vēl ir nākotnē. Ja ir iespējams tvert tādu laika sprīdi, kuru vairs nevar sadalīt sīkākos, tad tas ir vienīgais, ko var nosaukt par tagadni. Tas tik strauji izskrien caur tagadni savā ceļā no nākotnes uz pagātni, ka neilgst pat mirkli, un, tiklīdz tas pastiepjas kaut nedaudz garāks, to tūlīt var sadalīt pagātnē un nākotnē, bet tagadnei nav ilguma. Tad kur ir tas laiks, kuru varam nosaukt par ilgu? Vai nākotnē? Mēs taču nesakām: «Tas ir ilgs laiks,» jo nav taču vēl tā, kas varētu būt ilgs, un mēs sakām: «Būs ilgs laiks.» Bet kad tas būs? Ja tad, kad tas ir vēl tikai nākotnē, tas nevar būt ilgs, jo nav tā, kas var ilgt, tad tikpat maz tas var būt ilgs, kad no nākotnes, kuras vēl nav, pakāpeniski ierit tagadnē, lai beidzot pārtaptu tādā, kas var ilgt. Tādēļ tagadne brēc uz mums, ka tā nevar ilgt.

XVI

Kungs, un tomēr mūsu jutekļi tver laika sprīžus un samēro tos, un mēs sakām, ka vieni ir garāki, citi īsāki. jTāpat mēs salīdzinām, par cik kāds laika sprīdis ir īsāks vai garāks par otru, un sakām, ka viens laika sprīdis ir divreiz vai trīsreiz garāks vai arī tikpat liels, cik otrs. Kad mēs mērojam laiku sajūtās, mēs nosakām garumu laika sprīžiem, kas rit, bet pagājušos laika sprīžus, kuru vairs nav, vai nākotnes laika sprīžus, kuru vēl nav, — kas tos var izmērīt — ja nu vienīgi kāds uz­drošināsies teikt, ka viņš var izmērīt to, kā nav? Tātad, kad laiks rit, to ir iespējams tvert sajūtās un izmērīt, bet, kolīdz tas ir projām, to vairs nevar izdarīt tieši tādēļ, ka tā vairs nav.

Es to lukoju saprast, Tevs, nevis apgalvoju. Esi man par balstu, mans Dievs, un rādi man ceļu!

Kurš uzdrošinātos sacīt, ka nav vis trīs laiki — pagātne, tagadne, nākotne, kā mums, bērniem, tas ir mācīts un kā mēs paši to mācām bērniem, bet gan tikai un vienīgi tagadne, jo divu citu nemaz nav? Bet varbūt ir arī tie, tikai atnāk no tādas kā tumsas, kad tagadne rodas no nākotnes, un tādā kā tumsā iekrīt, kad tagadnei pāriet pagātnē? Kur tad nākotni skatījuši tie, kuri nākotni apdziedājuši, ja tās vēl nav? To, kā nav, taču nevar skatīt. Un tie, kuri stāsta par pagātni, — kā viņi varētu sacīt patiesību, ja gara acīm to neredzētu? Ja visa tā nebūtu, tad taču to arī neredzētu.

Tātad ir gan pagātne, gan nākotne.

XVIII

Laid mani, mans Kungs, mana cerība, meklēt vēl dziļāk un nepieļauj, ka mana urdošā doma top juceklīga!

Tātad: ja ir gan pagātne, gan arī nākotne, tad man ir jāzina, kur tās ir. Kaut arī tas nav man vēl dots, taču zinu, ka tur — lai kur tas arī būtu — ir nevis nākotne vai pagātne, bet gan tagadne. Jo, ja tur ir nākotne, tās tur vēl nav, bet, ja pagātne, tad tās tur vairs nav. Lai kur tas arī būtu, lai vai kas tas arī būtu, tas nav nekas cits kā tagadne.

Kad runā par pagātni, stāstot patiesību, tad taču no atmiņas neizvelk ārā lietas, kuras jau sen ir zudušas, bet gan vārdus, kas stāsta par lie­tām, kuras caur sajūtām dvēselē atstājušas pēdas. Piemēram, mana bēr­nība, kuras vairs nav, ir pagātnē, kuras vairs nav, taču gara acīm es to redzu, kad par to stāstu vai atsaucu prātā, un redzu to atkal tagadnē, tā ka joprojām tā ir manā atmiņā.

Vai tāpat ir arī ar nākotnes redzējumiem, ka lietas, kuru vēl nav, top nojaustas, — to es nezinu. Dievs, es atzīstos. Taču es zinu, ka parasti mēs mēdzam nākotnē darāmo pārdomāt un šīs pārdomas norit tagadnē, kamēr darāmais, kuru mēs pārdomājam, ir nākotnē,; un tās vēl nav. Kad darāmam ķersimies klāt, to pārdomājuši, pirms sākt darīt, tad darāmais iestāsies un būs, jo tad tā vairs nebūs nākotne, bet gan tagadne.

Lai kā arī būtu ar mīklaino nākotnes nojaušami, nav iespējams ierau­dzīt to, kā vēl nav. Bet tas, kas ir, vairs nav nākotne, bet gan tagadne. Taču, tā kā par nākotni apgalvo, ka to ir iespējams redzēt, tad drīzāk var redzēt tos nākotnes lietu aizmetņus vai arī zīmes, kuras jau ir, nevis lietas, kuru vēl nav, proti, kuras vēl būs, un tieši tādēļ, ka šīs zīmes ne nākotnē, bet gan tagadnē saredzamas, tad pēc tām ir nākotne pare­dzama, gara acīm ieraugāma. No daudzajiem piemēriem kaut vai šis viens lai liecina man par labu: redzēdams rīta ausmu, es paredzu saules lēktu. Tas, ko es redzu, ir tagadnē, bet, ko es paredzu, — nākotnē. Nevis saule ir nākotnē, jo viņa jau ir, bet gan saules uzlēkšana, kuras vēl nav. Taču arī saullēktu es varu redzēt vienīgi gara acīm, kā, piemēram, ta­gad, kad es to saku, jo tā i vēl nav. Ne jau rīta ausma, kuru es debesīs redzu, ir saullēkts, lai gan liecina par tā iestāšanos, tapat arī ne tas, ko es skatu gara acīm. Tos abus es redzu tagadnē un apvienoju nākotnes paredzējumā.

Tātad nākotnes vēl nav, un, kā vēl nav, ta nav vispār, un, ka nav vispār, to nevar arī redzēt, bet gan vienīgi paredzēt, skatot tagadni, kura jau ir un kuru var redzēt.

Nedaudz iepriekš es teicu, ka laika sprīžus, kuri paiet garām, mēs varam samērot tā, ka varam sacīt par tiem: «Sis laika sprīdis ir divtik ilgs salīdzinājumā ar to, vienkāršo, vai vienādi ilgs,» — vai varam vēl kā citādi salīdzināt, tos abus samērojot. Tātad, kā esmu teicis, mēs mērām laiku, kas iet garām, un, ja man kāds sacītu: «Kā tu to zini?» — es atbildētu: «Es zinu, jo samēroju, un to, kā nav, mēs nevaram samērot, un tas, kā nav, — tā ir gan pagātne, gan nākotne.»

Bet kā tad mēs mērām tagadni, kurai nav laika ilguma? Tātad to mērām tad, tajā brīdī, kad tā pāriet pagātnē, un, kad tā jau ir projām pagātnē, to vairs nemērām, jo nav vairs ko mērīt. Bet no kurienes, kā un uz kurieni tā aiziet tajā brīdī, kad tiek mērīta? No kurienes gan, ja ne no nākotnes? Kā citādi, ja ne caur tagadni? Uz kurieni vēl, ja ne uz pagātni? Tātad no tā, kā vēl nav, caur to, kas neilgst pat mirkli, uz to, kā vairs nav. ;Tad ko gan citu mēs mērām, ja ne laiku kaut kādā ilguma mērā? Ne par ko citu mēs taču nesakām — viens brīdis, divtik ilgs, trīstik ilgs vai vienādilgs —, kā vienīgi par laika brīdi. Tad ar kādu mēru mēs mērojam laiku, kurš paiet garām? Vai ar nākotnes ilgumu, no ku­rienes tas nāk? Vai ar tagadnes ilgumu, kura aizskrien garām? Bet mes taču. nemērām to, kam nav ilguma! Varbūt ar pagātnes ilgumu, uz ku­rieni laiks aiziet? Bet mēs taču nemērām to, kā vairs nav.

XXII

Mans gars kaist uzminēt šo sarežģīto mīklu. Neaizsedz, Dievs, mans Kungs, neaizsedz — Kristus dēļ es Tevi lūdzu — neaizsedz manai kais­mīgajai tieksmei ceļu pie tā, kas ir tik parasts un reize slēpts, lai mans gars tajā gremdējas, lai tas apskaidrojas, mans Kungs, caur Tavu žēlas­tību!

Kam gan es varu jautāt par visām šīm lietām? Kam es varu atzīties savā mulsumā un padomu prasīt, ja ne Tev, kuram nepaliek slēpta mana dedzība un uzcītība svēto rakstu pētīšanā. Dod man to, ko esmīlu, jo es mīlu un esmu par to Tev bez mēra pateicīgs. Dod, mans Tevs, kurš saviem bērniem zina dot to labāko, dod arī man, jo es esmu apņēmies un esmu sagatavojies grūtajam izzināšanas darbam, kas stāv man priekša, ja vien Tu savu vaigu nenovērs. Kristus dēļ es lūdzu, viņa — vissvētākā no svētajiem — vārdā lūdzu, lai neviens neliek šķēršļus man mana ceļa. Es ticu, un tādēļ es runāju. Un uz to es ceru, un ar to esmu dzīvs, lai man top atļauts gremdēties Kunga apcerēšanas sajūsmībā.

Lūk, te Tu manas dienas esi nolicis vadīt, un te viņas paiet, bet kā, to es nezinu. Un mēs mēdzam sacīt: laiks, laika brīži — un jautājam: «Cik ilgā laikā viņš to padarījis?» Vai: «Cik ilgu laiku es neesmu to redzējis?» Vai arī sakām: «Sī zilbe ir divtik gara kā īsā.» Mes ta mēdzam sacīt un daudzkārt citus esam dzirdējuši tā sakām, un saprotam sacīto, un paši tiekam saprasti. Tas ir_tik saprotami un ikdienišķi, bet tajā paša laikā tik neizprotami, un to apjēgt — tas ir kaut kas vēl nebijis.

[..] Es alkstu izdibināt laika jēgu un dziļāko būtību, jo ar laiku mēs samērojam norises un sakām, ka, piemēram, viena norise ir laika ziņā divreiz ilgāka nekā otra.

Es gribu zināt: ja jau par dienu sauc ne tik daudz saules atrašanos virs zemes, kas tādējādi nodala dienas un naktis, bet gan drīzāk visu saules gaitu no lēkta līdz rietam, kura dēļ mēs mēdzam sacīt: «Tik daudz dienu ir pagājis,» — tāpēc ka reizē ar dienu skaitu tiek domāts arī at­bilstošs nakšu skaits un nenotiek tā, ka nakšu skaits būtu rēķināms at­sevišķi; tad, lūk, tā kā dienu veido saules gaita no lēkta līdz rietam, es gribu zināt: vai pati saules gaita ir; diena vai tikai ilgums, kādā tas viss notiek, vai arī kā viens tā otrs?

Ja diena ir tas pirmais, tad diena būtu arī tad, ja saule savā gaitā noietu tādu gabalu, kāds atbilst vienai stundai, bet, ja tas otrais, tad dienas tādā gadījumā nebūtu, ja no saules lēkta lidz rietam būtu tik īss laika sprīdis, kāds ir viena stunda, bet saule ietu divdesmit četras stun­das, lai dienu piepildītu. Ja nu diena būtu kā viens tā otrs, tad par dienu nevarētu saukt nedz to, ko saule noietu savā gaitā stundas laikā, nedz arī to, ko nostaigātu no rīta līdz rietam. Taču ne to, ko sauc par dienu, es tagad gribētu zināt, bet gan — kas ir laiks, ar kuru mērojot saules gaitu, mēs varētu sacīt, ka tas ir uz pusi īsāks nekā parasti, ja saule noietu savā gaitā tādu laika sprīdi, kādu ilgst divpadsmit stundas, un vai, salīdzinādami abus laikus, mēs teiktu, ka viens ir tik garš, bet otrs — divtik, ja saule brīžam veiktu savu gaitu no lēkta līdz rietam pirmā, bet brīžam otrā veidā?

Lai neviens nemēģina man iestāstīt, ka debess ķermeņu kustība ir laiks, — tāpēc, ka, ja kāds iedomātos likt saulei apstāties, lai varētu kauju novest līdz galam, tad saule gan varbūt apstātos, bet laiks taču ietu uz priekšu. Tātad kauja ir norisinājusies un pabeigta tādā laikā, kāds tai bijis nepieciešams. Tad, lūk, nu es redzu, ka laiks zināmā mērā ir ilgums. Bet vai es redzu pareizi? Varbūt man tikai šķiet, ka es redzu? Tu mana gaisma un patiesība, atsedz to manām acīm!

XXV

Atzīstos, Kungs, es vēl nezinu, kas ir laiks, un vēlreiz man jāatzīstas, mans Kungs, ka to gan es zinu, ka laiks paiet, kamēr es te runāju par laiku, un ilgi jau es to runāju, un pats vārds «ilgi» nav nekāds «ilgi», bet gan tikai laika sprīdis. ,Tad kā gan, es to zinu, ja es nezinu, kas ir laiks? Vai varbūt es nezinu, kā lai pasaku to, ko zinu? Vai man, kurš nezina pat to, ko zina! Lūk, mans Dievs, mana atzīšanās, jo es neme­loju — tā es Tev saku, un sirds man ir tīra! Iededz gaismu, Kungs, manā gaismeklī, iededz, Dievs, gaismas staru man manā tumsā!

XXVII

[..] Deus Creator omnium.

Sajā astoņu zilbju rindā īsas zilbes mijas ar garām, kuru ilgums ir divkārt tāds kā īsajām. Es tās atkārtoju vēl un vēlreiz, un tā tik ilgi,

kamēr es to skaidri jūtu, proti, kamēr es skaidri jūtu, ka ar īsu zilbi es mēroju garo un izjūtu, ka tā ilgst divtik garu laika sprīdi. Bet, ja zilbes seko viena otrai, ja vispirms ir īsā, pēc tam garā, — kā es varu apjēgt īsās īsumu un samērot to ar garo, lai būtu drošs, ka garā ir divtik gara, ja garā vēl nav sākusi skanēt, kad īsā jau ir beigusies? Un vai tad es varu izmērīt garo zilbi, kamēr tā skan, ja izmērīt var tikai to, kas ir pabeigts? Taču, ja tā jau ir beigusi skanēt, tad tā ir pagājusi. Kas tad tas ir, ko es mēru? Kur ir tā īsā zilbe, ar kuru es mēroju garo? Kur ir garā, kuru es mēru? Abas ir beigušas skanēt, izskanējušas, aizlaidu­šās, pagaisušas un zudušas, un tomēr es tās samēroju un ar pilnu at­bildību varu apgalvot, paļaujoties uz pieredzē izkoptu sajūtu, ka viena ir tik gara, bet otra — divtik, proti, laika ilguma ziņā. Un tas ir iespējams vienīgi tādēļ, ka abas ir pagātnē un ir izbeigušās. Tātad nevis tās, kuru vairs nav, es samēroju, bet gan kaut ko savā atmiņā, kur tās atstājušas pēdas. [. .]

XXVIII

Bet kā gan citādi var iet mazumā un sarukt nākotne, kuras vēl nav, un kā var pieaugt pagātne, kuras vairs nav, kā vienīgi garā, kur tas viss notiek un kur pastāv visas šīs trīs lietas, jo gars gan gaida, gan tver, gan atceras, tā ka tas, ko gars gaida, caur to, ko tas tver, top par to, ko tas atceras. Kurš gan noliedz, ka nākotnes vēl nav? Taču garā mēs gaidām nākotnes iestāšanos. Kurš gan noliedz, ka pagātnes vairs nav? Tomēr gars vēl glabā atmiņas par to. Un kurš gan noliedz, ka tagadnei nav ilguma, jo tā paiet vienā mirklī? Taču mūsu uztvere ilgst, un caur to aiziet nebūtībā tas, kas vēl būs. Tātad nākotne nav ilgs laiks, kura vēl nav, bet ilga nākotne ir ilga nākotnes gaidīšana, un arī pagātnes laiks nav ilgs, jo viņa vairs nav, bet ilga pagātne — tā ir ilga pagātnes atcerēšanās.

Esmu nolēmis skandēt dzejoli, kuru es zinu. Pirms es sāku, manā gaidīšanā tas pastāv viss vienā kopumā, bet, kolīdz esmu to sācis skan­dēt, atmiņā pāriet tas, kas ir beidzis skanēt, un šīs nodarbības ilgums sadalās starp atmiņu par; to, kas jau noskandēts, un gaidīšanu uz to, ko vēl skandēšu, bet mana uztvere tver šo brīdi, caur kuru nākotnē gaidā­mais pāriet pagātnē, un, jo tālāk tas turpinās, jo atmiņā turamais paga­rinās un sarūk gaidīšana, līdz kamēr tā pilnīgi izbeidzas, kad dzejoļa skandēšana ir beigusies un pārvērtusies atmiņās par to.

Tas, kas zīmējas uz visu dzejoli kopumā, zīmējas arī uz atsevišķām tā daļām, pat uz atsevišķām zilbēm, tāpat kā uz jebkuru darbību, kuras daļa var būt šī dzejoļa skandēšana. Tas pats zīmējas arī uz visu cilvēka dzīvi, kuras atsevišķās daļas ir dažādās darbības, un tas pats — uz visu cilvēku dzimumam atvēlēto laiku, kura atsevišķās daļas ir cilvēku mūži.

XXIX

f. .] Mani gadi paiet ciešanu nopūtās, un Tu, mans mierinājums, Kungs, mans Tēvs, Tu esi mūžīgs, kamēr mans laiks ir saskaldīts, un viņa gaita man nav zināma, un manas svārstīgās domas, manas dvēseles pašus dziļumus plosa nemiers, līdz beidzot, šķīstīts un Tavas mīlestības ugunī apskaidrots, es ieplūdīšu Tevī.

(nāras Ķemeres un Gunas Bērziņas

tulkojums no latīņu valodas

Angļu rakstnieks VILJAMS^ G0LD1NGS (dz. 1911. g.) beidzis Oksfordas univer­sitāti un strādājis par skolotāju Solsberijas grāfistē. Literatūrā debitējis ar dzejoļu krājumu (1934) un vairākām, literārā ziņa diezgan neveiklām lugām. Pēc kara V. Gol­dings saraksta divus neveiksmīgus romānus, kuri tā ari netiek publicēti.

Jau izsenis filozofus saistījusi doma par cilvēka divējādo (labā un ļaunā) būtibu Otrā pasaules kara iespaida pamudina V. Goldingu uzrakstīt romānu — filozofisku līdzību jeb alegoriju «Mušu valdnieks» (1954, latviski 1987). Tā darbības laiks — nākot­nes atomkarš, darbības viela — nezināma koraļļu saliņa, uz kuras lidmašīnas katastrofas rezultāta nokļūst evakuētie bērni. Ar šo darbu, kurā tik organiska ir modernisma un reā­lisma izteiksmes līdzekļu sintēze, autors gūst plašu ievērību: darbs izraisa dedzīgu polemiku. Tas pārtulkots gandrīz visās Eiropas tautu valodās. Nesaudzīgā atklātība cilvēka pretrunīgās dabas un «iedzimtā grēka» traktējumā, sacerējumu sakāpinātais dra­matisms un sāpju abstraktā struktūra, kas ietērpta dzīvos tēlos, padara V. Goldingu var 20. gadsimta klasiķi.

Ari turpmākajos darbos V. Goldings simboliskā, metaforiskā formā atainojis pret­runām, vientulībai un bezizejai nolemto cilvēku likteni: «Pinčers Mārtiņš» (Pincher Mar­tin, 1956), «Brivais kritiens» (Free Fall, 1960), «Smaile» (The Spire, 1964), «Piramīda» (The Ptjramīd, 1967), «Skorpiona dievs» (The Scorpion God, 1971); savdabīgs ir ro­māns «Pēcteči» (The Inheritors, 1955), kas publicēts tūlīt pēc «Mušu valdnieka» un izraisītās polemikas ziņā to vēl pārspēja.

Pēc vienpadsmit gadu pārtraukuma —• 1980. gadā — iznāk divi pēdējie V. Goldinga romāni: «Redzamā tumsa» (Darkness Visible) un «Jūras ceļojuma rituāli» (Riters of Passage). Ļaunuma motīvs lajos izskan vēl griezīgāk un izmisīgāk.

1983. g. V. Goldingam piešķirta Nobela prēmija. Izdevniecība «Avots» sērijā «Ķontrapunkts» («Filozofiskā proza») M. Poiša tulkojumā gatavojas izdot trīs V. Goldinga romānus: «Smaile», «Brīvais kritiens» un «Pinčers Mārtiņš».

Tie klātesošie, kuriem kaut cik zināms, ko par mani raksta britu preses izsmalcinātākās aprindas, lēmuši sevi bezcerīgas krēslas pusstundai. Pa­tiesībā, jau paskatoties vien uz mani — sirmgalvi ar baltu bārdu —, šķiet, ka krēslu nomaina dziļa tumsa, tumsa dienas vidū, neglābjama tumsa — pilns aptumsums. Taču nav tik ļauni. Tā kā esmu no vecāka­jiem Nobela laureātiem, man var piedot — ļaujiet pačukstēt — mazas vaļības. Lūdzu nepārprotiet. Man līdzi nav nevienas dejotājas — diem­žēl. Netaisos dziedāt, žonglēt vai tēlot ākstu — vai varbūt tomēr žon­glēt? Kā būt? Kā cilvēks, kas reiz nokristīts par pesimistu, drīkst no­darboties ar kaut ko tik vieglprātīgu kā žonglēšana?

Jūs saprotat, ka ikvienā vecumā ir diezgan grūti uzrunāt tik kompe­tentu auditoriju kā šī. Pati doma jau noskaņo svinīgi. Un kur vēl vecuma prestižs? Mēdz teikt, ka nav otra tāda muļķa kā vecs muļķis.

Jā, tomēr nav arī otra tāda muļķa kā pusmūža muļķis. Pirms divdes­mit pieciem gadiem es atļāvu sevi nosaukt par pesimistu, nemaz nedo­mādams un nesaprazdams, ka man šo apzīmējumu grasās, tā sakot, piesiet pie astes — apmēram tāpat, kā, ņemot piemēru no cita mākslas virziena, Rahmaņinovam reiz «piešuva» slaveno prelūdiju do diēza mi­norā: viņam ne reizi neļāva noiet no skatuves, nenospēlējušam to. Tāpat

kritiķi rakušies manās grāmatās, kamēr uztaustījuši kaut ko, viņuprāt, bez­cerīgu. Nezinu, kā lai to visu izskaidro. Es pats tā nebūt nejūtos. Esmu pat mēģinājis šo procesu ar paskaidrojumiem pagriezt atpakaļ. Kādā in­tervijā ar kritiķiem nodēvēju sevi par pasaules pesimistu, tomēr kosmisku optimistu. Varētu gaidīt, lai ikviens, kam valodā trenēta dzirde, saprastu, ka piešķiru vārdam «kosmoss» vairāk asociatīvas jēgas nekā tiešās no­zīmes, lai arī izcelsmē pasaule un kosmoss nozīmē to pašu. Es, protams, gribēju teikt, ka attieksmē pret zinātnieka konstruētu pasauli, kuras likumsakarību sistēmā nepieciešams, lai visas konstrukcijas būtu atkār­tojamas un līdzīgas, esmu pesimists un noliecu galvu dižā Entropijas dieva priekšā. Esmu optimists, kad uzlūkoju tās garīgās sfēras, par ku­rām skolas tradīcijas spiež zinātnieku klusēt. Nobela prēmija ir tik po­pulāra pasaulē, ka manus darbus pasākuši citēt, un kālab lai es nepieda­lītos šajā tīkamajā laika kavēklī, ja tas ir modē? Pirms divdesmit gadiem mēģināju norobežot šos divus uztveres veidus sava varoņa domās un iznāca sajukums.

Viņš bija cietumā. «Visu dienu vilcieni brauca pa sliedēm. Aptumsu­mus var paredzēt. Penicilīns ārstē plaušu karsoni, un atoms ir dalāms pēc likumiem. Katru dienu gadu no gada izziņas gaisma atstumj plīvuru un atklāj pielietojamu, saprotamu un savrupu patiesību. Skalpelis un mikroskops maldās. Osciloskops pietuvojas būtībai.

Taču katru dienu tiek izsvērta rīcība un atrasta nevis par piemērotu, savlaicīgu, veiksmīgu vai nepārdomātu, bet par labu vai ļaunu. Jo tā esības forma, kuru saucam par garu, caurauž pasauli, bet neskar to, tā skar tikai ieslodzīto, tumšo, skar bez domu apmaiņas, spriež tiesu, ap­sūdz un aizlido tālāk. Abas pasaules ir reālas. Tilta nav.»

Jāpasmaida, domājot, ka tilts, protams, ir un, starp citu, celts no tās puses, kura tam vismazāk bija gatava, celts kopš brīža, kad tie vārdi uzrakstīti. Jo mēs zinām, ka pasaulei ir bijis sākums. (Varu piebilst, ka vienmēr to esam zinājuši. Piedāvāju vienkāršu pierādījumu, kuru aiz­liedzu pārbaudīt. Ja nebūtu sākuma, būtu aizritējis bezgalīgi ilgs laiks un mēs nevarētu atrasties tajā mirklī, kurā esam.) Mēs zinām, vismaz zinātniski respektabls uzskats ir, ka jebkura melnā cauruma centrā da­bas likumi zaudē iedarbību. Tā kā vairums zinātnieku ir mazliet ticīgi un lielākā da|a mācītāju nav nezinātniska, cilvēce ir smieklīgā situācijā. Zinātniskais intelekts tic brīnumiem melnajos caurumos, kamēr reliģis­kais prāts tic brīnumiem ārpus caurumiem. īstenībā abi tic: credimus quia absurdum est] . Gods Dievam augstībā. Neceriet, ka būšu pesimists.

Jums draudētu lielākas briesmas, ja sirmais skolotājs aizrautos un piemirstu, ka nerunā klases priekšā. Septiņdesmit gadu vecumā var ļau­ties kārdinājumam un uzskatīt, ka viss ir redzēts un viss zināms. Var iedomāties, ka gadu skaits pats par sevi ir gudrības ķīla un atļauja brīdināt un pamācīt. «Nabaga Šekspīrs un Bēthovens, kas miruši tik jauni: piecdesmit divu vai piecdesmit triju gadu vecumā! Ko tādi puikas var zināt no dzīves?» Taču, kad ap pusnakti nosit pulkstenis un ir pa­gājis vēl viens gads, septiņdesmitgadīgais sāk biežāk pakavēties pie ve­cuma trūkumiem, nevis tā priekšrocībām. Viņš sāk dziļāk analizēt to, ko mēdz saukt par fakta poēziju, — teikumu, kuru kāds no jaunajiem ne­jauši atradis, jo nekad nav kļuvis pietiekami vecs, lai savu domu izdo­mātu līdz galam. «Cilvēkam,» rakstīja šis jauneklis, «jāpacieš sava aiz­iešana, tiklab kā sava atnākšana.» Tāds apsvērums var būtiski ietekmēt veca vīra dabisko jautrību. Vai sirmgalvim ir tiesības būt laimīgam? Vai viņa mundrajā gatavībā sagaidīt savu galu nav kaut kas nepiedienīgs? Vēl kāda angļu dzejnieka vārdos viņam, šķiet, izskan pārmetums.

Ķēniņš Dāvids un Zālamans Dzīvoja jautri un zaļi:

Ar daudzām dāmām draudzējās Un ņēma daudzas sievas.

Bet, kad tiem vecums piezagās Ar daudziem sirdsēstiem,

Tad Zālamans sāka pravietot Un Dāvids rakstīt psalmus.

Bez šaubām, šīs rindas skan iespaidīgi. Taču jautājumu var apskatīt no divām pusēm, un, tā kā esmu jums citējis kaut ko no savas prozas, kuru parasti uzskata par poētisku, tagad atļaušos citēt savu dzeju, kuru viegli var nosaukt par prozaisku — Āmurgalvas2 vai Megonegla3 stilā:

Sofokls, gaišais atēnietis,

Kā galīgu viedokli pauda,

Ka mīlas nāve krūtīs Ir glābšanās un bauda,

Kad astoņdesmit vasaras Tam bij aiz muguras.

Bet ko par to domā Ninona de Lanklo4 ?

Tā jūtas labā omā —

Mīlētājas lomā,

Kad astoņdesmit tai.

Acīmredzot nav teikts, ka mums vecumā jānovīst, un nav iepriekš lemts, lai ierobežotos mūsu bezgalīgā daudzveidība. Tagad uz mirkli kļūsim, ja ne gluži nopietni, tad vismaz prātīgi. Man pašam draud citas

briesmas. Es nerunāju mazas cilts valodā, kāda būtu, piemēram, viena no sešiem simtiem Nigērijas valodu. Protams, nevienas valodas vērtība nav racionāli aprēķināma. Jūsu 1979. gada laureāts — grieķu dzejnieks Elitis — ir skaidri pateicis, ka literāru darbu īstenā vērtība nav izsakāma skaitļos. Tā, manuprāt, ir vislabākā pateicība jūsu komitejām par mērķ­tiecīgiem meklējumiem, nepievēršot uzmanību cilvēku skaitam, kas lite­rāru darbu var vai nevar izlasīt. Kā Džons Kītss jaunībā rakstīja, grieķu dzejnieki «uz lauriem mira gandarīti, ka lielu dzeju mazai ciltij devuši». Un patiešām — arī mazais var būt daiļš. Kad, pats būdams prozaiķis, citēšu vēl vienu dzejnieku, jūs nopratīsiet, kam pieder mana sirds. Lūk, ko rakstīja Bens Džonsons:

Kas cilvēku labāku dara,

Tas neaug liels kā koks Un nedzīvo kā ozols trīssimt gadu,

Lai beidzot nokristu kā bluķis Sauss, kails un sērs.

Viendienas lilija Ir maijā brīnišķa:

Lai arī tā krīt un mirst tonakt,

Tā bija gaismas augs un zieds.

Ir daiļais skatāms tikai mazumā,

Un mazās devās dzīvē pilnība.

Manā ■— angļu valodā, šķiet, raksta tāds dzejnieku un rakstnieku pulks, ka nav jābīstas salīdzinājuma ar citu valodu kopējiem — ne se­najiem, ne mūsdienu. Taču šodien mūsu valoda var ciest nevis no mazlietošanas, bet gan no pārāk plaša pielietojuma. Tā var kļūt par ozolu, nevis par liliju. Tā izplatās pasaulē kā reklāmas, navigācijas, zinātnes, pārrunu un konferenču saziņas līdzeklis. Iespējams, ka valoda tādas slo­dzes iespaidā var šur tur izvalkāties plāna. Runādams angliski, cilvēks var domāt, ka uzrunā mazu, izmeklētu auditoriju, ģimeni vai draugu, var murgot vai runāt miegā un vēlāk uzzināt, ka negribēdams izskanējis pa puspasauli. Šausminoša doma. Šogad, būdams Amerikas Nobela laure­ātu ielenkts un skaitā pārspēts, es klusi priecājos, domādams, ka, lai gan manas mātes valodas variantos runā lielāks cilvēku skaits, nekā dzīvo sa­lās pie Eiropas rietumu krasta, tomēr viņi runā dialektos, kas centrēti angļu valodā. Es, protams, nevaru spriest, vai šos dialektus attālumi ātrāk dara savstarpēji nesaprotamus, nekā vieno televīzija un pavadoņu sakari, taču šobrīd angļu rakstnieku pilnīgi vai daļēji saprot turpat vai miljards cilvēku. Kritiķu skaitu ierobežo vienīgi lasītāju skaits. Rakstnieks nav pa­sargāts arī no tā ļaunuma: kāds satracinats korespondents X, vai nu daudz, vai maz sapratis no raksta, laipni sūta to tālāk ar sašutuma pilnu piebildi, ka viņš, X, nepiekrīt ne pušplēstam autora vārdam. Es ar bažām domāju, cik labs mērķis esmu: reiz biju kustīgs, bet tagad, protams, nekustīgs mērķis, un mani mednieki stāv ciešās rindās. Tā ga­dījās pat manam visizcilākajam tautietim un Nobela prēmijas laureātam Vinstonam čērčilam. Toreiz kāds kritiķis dzēlīgi apjautājās, vai Cērčils prēmiju ieguvis par dzeju vai par prozu.

Tādi apsvērumi apgrūtināja iecerēt, kur nu vēl uzrakstīt šo lekciju: tas bija grūtāk nekā sacerēt tāda paša garuma daiļdarbu. Tā man nav bijis kopš tālajām dienām, kad skolā rakstīju domrakstus par uzdotiem tematiem. Vienīgā jaušamā atšķirība ir tā, ka tagad rakstu pie lielākas rakstāmpults un manas atzīmes tiks paziņotas plašākai publikai.

Jūs varbūt gribat jautāt: «Kad viņš reiz sāks runāt par savu tēmu? Jāstāsta taču par romānu!» Labi, kādu brīdi to darīšu, tikai īsi un tuvo­šos, tā sakot, pa pieskari. Jā, lai gan katram prēmētam darbam ir sava vērtība, neviens no tiem nevar pastāvēt pats par sevi. Pat ja romāns sasniedz ziloņkaula torņu augstumus, to saprot tikai tie, kuri paši sēž līdzīgos torņos. Agrāk domāju, ka manam romānam ir vājas izredzes. Ļaujiet man atkal citēt sevi. Stāstīšu par to, kā aug zēni — nevis īpaši, bet parasti zēni.

Zēns nevērtē grāmatas. Viņš tās iedala grupās. Ir grāmatas par seksu un par karu, vesterni, ceļojumu apraksti un zinātniskā fantastika. Zēns pieņem visu, kas ietilpst viņam zināmā sadaļā, un neriskē lasit citu žanru. Viņam vajag etiķeti uz pudeles, lai zinātu, ka tajā ir tā pati mikstūra, kas parasti. Detektīvromānam jābūt mīkstos, zaļos vākos, lai viņam ne­vajadzētu apgrūtināt sevi, lasot grāmatu, kurā nevienu nenoslepkavo.

Padomāsim par vienkāršiem darbarūķiem — mūsu simpātisko, ne pā­rāk gudro un apdāvināto vairākumu, kas aizmirsti makulatūras kaudzē kopā ar datiem par pārdodamām lietām. Ķādas šeit ir literatūras izre­dzes salīdzinājumā ar zināmajiem izklaidēšanās veidiem, kurus cilvēkam uztiepj ikkatrā diennakts stundā? Lūkojoties šīs sabiedrības daļas acīm, neredzu literatūrai citas lomas kā kalpot par kaut kādu primitīvu un vienveidīgu erzacu, ar ko nosist laiku, kad pa teļļuku nerāda vesternus. So cilvēku dzīve, protams, nebūs tik lopiska kā viņu deviņpadsmitā gad­simta priekštečiem: viņi mazāk ticēs un mazāk baidīsies. Un tieši tāpat, kā netira nauda izstumj tīro, subkultūra izstumj augstāku kultūru. Bai­doties izdarīt pārsteidzīgus spriedumus, jājautā: kādas ir nākotnes iz­redzes dzejai, daiļliteratūrai, patiesai, drosmīgai teātra mākslai, romā­niem, kuros mēģināts skatīt dzīvi jaunā gaismā, un vispār — bezkom­promisu mākslai?

Šķiet, es to uzrakstīju pirms kādiem divdesmit gadiem, un, ciktāl tas skar romānu, process ir attīstījies, taču stāvoklis nav uzlabojies. Kate­gorijas kļuvušas stingrāk definētas. Konkurence ar citiem masu infor­mācijas līdzekļiem kļuvusi nežēlīgāka. Galu galā, romānā jau nav iepro­grammēta nemirstība.

«Stāsts», protams, ir kas cits. Mums patīk sekot notikumu gaitai, tur­klāt, kā rāda ieskats presē, mūs tikai garāmejot un pavirši interesē, cik precīzi un patiesi šie notikumi aprakstīti. Tāpat kā nelaiķim Semam Goldvinam, kurš gribēja, lai jau pašā stāsta sākumā būtu zemestrīce un tai sekotu vēl lielāka kulminācija, arī mums patīk labs sākums, taču vēl lielāks prieks ir par labām beigām. Tas ir tik tieši un vienkārši, gluži tāpat kā bērniem, kas raud un niķojas aiz kādas sīkas nelaimes vai tāpat vien aiz garlaicības, bet, tiklīdz viņus paņemam klēpī un, nepieciešamī­bas spiesti, skaļi iebļaujamies: «reiz dzīvoja…» — viņi nekavējoties ap­klust un uzmanīgi klausās. Stāsts vienmēr būs mums blakus. Bet kas notiks ar stāstu, kas aizņem veselu grāmatu, jeb, kā to Rietumos sauc, ar romānu? Skaidrs — ja kāda forma nepilda savu uzdevumu, to var atmest. Dzīvē, mākslā, literatūrā jau tā pietiek grūtību bez atmirušu fosīliju glabāšanas un apkraušanās ar Bizantijas laika sterilitātēm. Jā, lai romāns tad labāk aiziet. Bet kas aizies tam līdzi? Neapšaubāmi, kaut kas cilvēka garam stipri nozīmīgs! Romāns ļauj ieskatīties pagājušajā vai nākamajā momentā, izvēlēties sev patīkamu darbības norises ātrumu, lasīt vēlreiz no jauna, «pārlēkt» kādai epizodei un, vēlāk pie tās atgriez­ties. Stāsts grāmatas apjomā ir pieticīgs un parocīgs, viegli pieejams, draudzīgs. To neieslēdz un neizslēdz, bet paņem rokā un noliek atpakaļ, un tam ir ilgs mūžs.

īsi sakot — romāns stāv ceļā starp mums un vidējo statistisko cil­vēku — jēdzienu, kas iekaro arvien nesatricināmākas pozīcijas. Mums nav citas vides, kurā varētu tik ilgi un tuvi dzīvot kopā ar kādu tēlu. Lūk, kādu labumu dod romāns. Tā uzdevums ir ne vairāk, ne mazāk kā cilvēka — vīrieša, sievietes vai bērna — personības un pašcieņas aiz­sardzība. Uzskatu, ka neviena cita māksla nespēj tā cauraust mūsu garu un miesu, tik pilnasinīgi dzīvot otru dzīvi, nodrošināt vismaz to, lai

katrs cilvēks justos un izskatītos kā kaut kas vairāk nekā tikai miljarda miljardā daļa.

Es jau runāju par ziloņkaula torni un katras izglītošanās īpašo no­zīmi. Tagad, kad esmu pateicis, kas man sakāms par romānu, jāpiebilst, ka visi zināšanu ieguves veidi konverģē, arī literatūra saplūst ar pārē­jiem. Ja runājam bez aplinkiem, mums nākotnē jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu mēs ar sprādzienu pazūdam no zemes virsas, vai pakā­peniski pazeminām zemes auglību, kamēr aizlaižam to postā. Vai jābūt rakstniekam, lai sagādātu jums prieku dzirdēt, ka šīs iespējas ir sav­starpēji nesavienojamas? Pirmo variantu — tūlītēju katastrofu — šeit sīkāk neiztirzāsim. Būtu bezatbildīgi izmantot šo tribīni aģitācijai pret kodolbruņošanos un tikpat bezatbildīgi — mūsdienu vēstures krustcelēs ignorēt šīs briesmas. Jūs tās jaušat tikpat labi kā es. Kā it bieži, kad jāpasaka tas, kas nav vārdos izsakāms, un jādomā par to, kas prātam nav iedomājams, mums jāpievēršas Šekspīram, un man atliek tikai citēt Hamletu, kam rokā galvaskauss:

Vai nu neviena nav, kas smies par taviem smiekliem?

Jau žoklis atkāries? Ej tagad Uz manas kundzes istabu un teic,

Lai collu biezā kārtā smiņķi ziežas —

Sim pašam liktenim tā lemta,

Ej viņu smīdināt ar to.

Es varbūt pašlaik esmu visai netaisns pret šo dāmu, jo galvaskausu lielums, forma un dzimuma piederība ir dažāda. Es tuvojos būtībai pa pieskari. Neviens cits citāts nespēj atainot šos dubļus. Tas ir vēl viens fakta poēzijas paraugs. Man bija jāatgādina šis briesmas, un es esmu to darījis, jo nevarēju klusēt. Bet tagad par to pietiks.

Pret otrām briesmām cīnīties ir grūtāk. Citējot vēl kādu laureātu, mūsu ēras beigas var neieskandēt sprādziens, bet gan vaimanas. Pirms sešdesmit, drīzāk gan septiņdesmit gadiem es atklāju un iemīļoju kādu burvīgu vietu. Tā atrodas rietumu krastā starp klintīm. Es agri iepazinu brīnišķo zemes, mēness un saules mijiedarbi un priecājos par to, kamēr man centās iegalvot, ka no zinātnes viedokļa darbība nav ierosināma no attāluma. Vienā mēness fāzē bēgums bija stiprāks nekā parasti un at­klāja manam skatienam kādu dobumu vai alu. Peļķēs ap akmeņiem vir­moja dažādu veidu dzīvība. Bet šajā peļķē, kura, kamēr man bija laime pavadīt tur brīvdienas, laikam debesu spēku iespaidā atklājās tikai vienu vai divas reizes, — pēdējā peļķē šaipus vēl mīklainākajai jūras dzelmei, dzīvoja svešādas būtnes, kādas neesmu redzējis nekur citur. Es atceros un izjūtu, taču diemžēl nespēju aprakstīt to darbīgumu, satraukumu un — nevis līdzjūtību vai kopības sajūtu, bet kaismīgu dzīvības jausmu visā tās noslēpumainībā un svešumā. Šīs būtnes bija tikpat reālas kā es. It kā pasaules centrs tur atklātos manām acīm tepat, ar roku aizsnie­dzams, skatāms. Tikai izstieptas rokas attālumā tās ziedēja atlikušajā seklajā un rāmajā ūdenī — pelēkas, zaļas un purpursārtas, acīm redzami dzīvas. Tas bija mans atklājums, satikšanās, vairāk nekā interese vai prieks. Tā bija dzīvība, būt kopā ar to bija bauda, līdz tā izplūda un pazuda pirmajos paisuma viļņos. Kad vasara beidzās un es aizbraucu, cik nu tālu Anglijā var aizbraukt no jūras, es kā dziļi personīgu dār­gumu paņēmu līdzi atmiņas par savu alu — vēl vairāk, kaut kādā dī­vainā kārtā paņēmu līdzi pašu alu ar tās iemītniecēm, kas tik savādi ziedēja. Naktīs, kad mani mocīja bezmiegs un bailes no pārdabiskā, rē­ķināju mēness fāzes, domās atgriezdamies pie būtnēm, kas šļūca un rāpās starp jūraszālēm akmeņos. Bieži notika tā, ka, būdams tālu pro­jām, es tomēr atrados pie šīs alas un vēroju mēness atspulgu aiztekošajā ūdenī un dabas burvīgais skaistums mani nezin kāpēc nomierināja.

Esmu bijis tur arī tagad. Dobums, nu jau tas nav nekas vairāk, ir turpat, un pavasaros, kad ūdens līmenis zemāks, tajā var ieskatīties, ja labi pieliecas. Tur vairs nekas nedzīvo. [Tas tagad ir ļoti tīrs: ironiski tīras smiltis, tīrs ūdens, tīrs akmens. Vietā, kur reiz bija patvērušās dzī­vās būtnes, tās ir izdeldējušas divus caurumus kā acu dobumus, tā ka sentimentālā noskaņā jūs varat iztēloties, ka redzat galvaskausu. Bez dzīvības.

Vai tas ir dabisks process? Degvielas, naftas vaina? Vai manas bēr­nības mazo brīnumu un burvību nobendēja kanalizācijas ūdeņi vai kādas nāvīgas ķīmiskas vielas? Nezinu, un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka mans piemērs ir tikai sīka ilustrācija, kā mēs tūkstoš veidos apžogam vienīgo planētu, uz kuras mums jādzīvo.

Ko nu lai literatūra par to saka? Mums ir kompjūteri un pavadoņi, mums ir tehnikas sasniegumi, kas spēj nosēdināt sarežģītu mašīnu uz tālas planētas un saņemt no tās informāciju. Un tā tālāk. Jūs to zināt tikpat labi un vēl labāk par mani. Literatūrai ir tikai vārdi — katrā ziņā tikpat primitīvs ierocis kā antīks krama cirvis vai mīksta vara kalts, ar kuru cilvēks pirmo reizi cirta savu attēlu akmenī. Tāds rīks laikam izskatītos bēdīgi starp mūsdienīgām silīcija integrālshēmām. Taču atce­rēsimies Cērčilu. Jo, par spīti ciniskajam kritiķim, viņš saņēma Nobela prēmiju nevis par dzeju vai prozu, bet gan par vienu lappusi, aprakstītu ar vienkāršiem teikumiem. Tā nebija ne dzeja, ne proza, bet atkārtoju — tas, ko vēlāk nosauca par fakta poēziju. Saņēma par kaismīgiem vārdiem, kuros materializējās cilvēka drosme, lepnums un spīts. Tie, kas pārdzī­vojuši šos laikus, zina, ka Cērčila fakta poēzija ir ietekmējusi vēsturi.

Varbūt galu galā mīksta vara kalts nemaz nav tik slikts instruments? Var iznākt, ka, ņemot palīgā rakstnieka uzcītību, prasmi, dedzību un veiksmi, vārds kļūs par pasaules stiprāko ieroci. Tas var rosināt cilvēkus sarunāties, jo dažkārt vārdi nenozīmē vien to, ko domā rakstnieks, bet to, ko domā pasaules sabiedrības liela daļa. Vārdi var aicināt katru cilvēku, kaut vai uz ielas, uzrunāt savu līdzcilvēku, kamēr ņirbu vilnīši pāraug paisuma vilnī, kas nāk pār visām tautām: veselā saprāta, iejūtības vilnī, kuru valdības un diplomāti nedrīkst ignorēt, tā ka tautas patiešām runā ar tautām. Tad mums ir cerības kļūt savaldīgiem, tālredzīgiem, tādiem, kas ņem no dabas dārgumiem tikai tik, cik nākas. Grāmatās, stāstos, dzejā vai lekcijās mums, kurus pasaule uzklausa, kaut vai mazliet jātu­vina cilvēks drošai un gaišredzīgai pasaulei. To nevar panākt ar klajas propagandas mehāniskiem līdzekļiem. Ari es viens to nevaru veikt — nevaru tūlīt sacerēt stāstus, kas palīdzētu cilvēkam saprast, ko viņš dara. Taču ir citi — daudzi citi, kas to var. Tādi bijuši vienmēr. Mums vajag vairāk cilvēcības, vairāk iejūtības, vairāk mīlestības. Ir tādi, kas gaida, lai tās dod politiskā sistēma, un ir citi, kas cer, ka mīlestība radīs poli­tisku sistēmu. Pēc manām domām, nākotnes īstenība būs starp šīm abām evolūcijām un mums jākļūst gan cilvēcīgiem, gan humāniem un, lai arī klūpam, jāiet uz priekšu brīžiem augstsirdīgi un drosmīgi, brīžiem muļ­ķīgi vai arī ne visai gudri, kamēr sapratīsim, kāda nepiedodama muļķība ir mūsu planētas izvarošana.

Jo mēs esam radības kronis. Ir kāda ļoti neparasta sieviete, kas mi­rusi jau pirms 500 gadiem, — Norvičas Džūliana5 . Viņai meditējot pie­skārās parādība un deva kādu sīku lietiņu rieksta lielumā, ko var paņemt plaukstā, un sacīja, ka tā esot pasaule. Balss stāstīja par dīvainām, jau­kām un briesmīgām lietām, kas pasaulē var notikt. Beigās tā teica, ka visam jābeidzas laimīgi un jāattīstās pareizā virzienā.

Tagad mums, lai arī ne meditācijā, top rādīta mūsu Zeme, mūsu māte Gaja, kas kā dārgakmens zaigo izplatījumā. Nav attaisnojuma uzskatam, ka tās labumi ir neizsmeļami vai ka tās platība ir bezgalīga vai neiero­bežota. Mēs esam šā bāli zilā dārgakmens bērni. Caur mūsu māti esam

Saules sistēmas daļa un caur to — visas pasaules daļa. Šā fakta apžilbinošaja poēzijā mēs esam zvaigžņu bērni.

Domāju, ka laiks nolaisties uz zemes. Mūsu pulkā ir Cērčils, Norvičas Džūliana un kur nu vēl Bens Džonsons un Šekspīrs! Slava aug un bālē, vīst visspožākie lauri. Praktiķis Jūlijs Cēzars, kuru es zināma iemesla dēļ saucu par feldmaršalu lordu Cēzaru, esot valkājis lauru vainagu, lai slēptu savu plikpaurību. Laureatu ideju var atbalstīt, taču pats cil­vēks laikam labi apzinās trūkumus, kurus sedz viņa lauri, un tā nav plikpaurība vien. Tātad nevajag ņemt sevi pārāk nopietni. Tas nepiestāv. Par laimi, viens otrs gars (es to nenosaukšu vārdā) ir gādājis, lai es neaizmirstu savu niecību lietu būtībā. jTai pašā dienā, kad uzzināju, ka esmu 1983. gada laureāts literatūrā, es iebraucu kādā mazpilsētā un at­stāju mašīnu tur, kur tas nav atļauts. Aizgāju tikai uz dažām minūtēm, bet, kad atgriezos, pie vējstikla jau bija pielīmēts čeks. Pie mašīnas stāvēja draudīga izskata autoinspektore. Viņa norādīja brīdinājumu uz sienas: «Vai jūs neprotat lasīt!» Es kaunīgi iekāpu auto un ļoti lēni apbraucu ap stūri. Tur uz ietves stāvēja divi grāfistes policisti. Es ap­stājos viņiem iepretī un izņēmu čeku no plastmasas apvalka. Viņi šķēr­soja ielu un pienāca pie manis. Es jautāju, vai neatliekamu darīšanu dēļ drīkstu tūlīt aiziet uz rātsnamu un samaksāt sodu. Vecākais policists teica: «Nē, ser. Baidos, ka to jūs nedrīkstat vis.» Viņš pasmaidīja tā, kā šādi policisti mēdz smaidīt acīmredzami nekaitīgiem, lai arī pamuļķiem pilsoņiem. Viņš paņēma čeku, norādīja uz taisnstūri ar uzrakstu «sūtītāja uzvārds un adrese» un teica: «Jums šeit vispirms jāuzraksta savs uz­vārds un adrese. Tad jāizraksta desmit mārciņu čeks justīcijas padom­niekam uz šo adresi, kas uzrakstīta šeit. Tad uzrakstiet to pašu adresi aploksnes ārpusē, pielīmējiet sešpadsmit peniju mārku aploksnes labajā augšējā stūrī un iemetiet pastkastītē. Un ļaujiet mums apsveikt jūs ar Nobela prēmiju literatūrā.»

No angļu valodas tulkojis Aivars Ginters

© The Nobel Faundation, 1983

1 Ticam, tādēļ ka absurds — lat.

2 Amurgalva — amerikāņu multiplikatora E. Segera (1894—1938) radīts grotesks komiksu varonis. * Megonegls — triviāls skotu dzejnieks

4 Ninona de Lanklo — franču kurtizāne (1616—1706), kas savu dzīvi atainojusi memuāros («Mé* moires» ).

6 Norvičas Džūliana — mūķene, 14. gs. angju rakstniece. Savu tēlojumu «Dievišķās mīlas atklāsme» uzrakstījusi klostera cellē.

Was sucht ihr, mächtig und gelind, Ihr Ilimmelstöne, mich am Staube?

Gadījās, ka nesen nopirku kādu grāmatu cietos, melnos vākos, ar zeltotiem medievāliem majuskuļiem iespiestu nosaukumu, perfektu apaļu muguriņu ar ornamentālu rotaslīniju augšpuse un apakšpuse, pelēcīgu krāsu griezumu ar noturīgu putekļu sūbējumu un pieskaņotu lasāmo zīmi: tā bija 1910. gadā Minhenē Oskara Beka apgādā izdotā grāmata par Platonu. Uzmanīgi atšķīris ar romiešu cipariem numurētās lapas, starp X un XI lappusi ieraudzīju kaut ko, kas nesalīdzināmi pārspēja lapu zelta atblāzmu uz vāka, — tā bija zeltaina matu cirta. Sī brīnišķā lieta — «dod no šī eņģeļa man kādu lietiņu! Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!» —-, šis dievišķīgais lietus pār dusošo Danaju — kas tam bija darāms manā grāmtu plauktā?

Zeltainajā gaismā mans putekļu tronis, mana kožu valstība pārvērtās; likās, es uz to skatos citām acīm, likās — grāmatas atēno visu apņemošas liesmas un burtu dvē­seles čaukstēdamas atstāj nesadegušās lapas; tā vairs nebija metaforiskā zināšanu gaisma, jo spīdēja paši grāmatu ķermeņi, visi šie tīstokļi un papirusi, kazas ādas pergamenti, ruļļveida kapsulas un bluķa grāmatas, visas šīs inkunābulas savās tīrgaismas krāsās — Parīzes zilumā, persiešu sarkanumā, zemes baltumā; papīra miesas zī­mes kā babiloniešu vadžu raksti, kursīvi, versāļi, lielīši; dienišķie, dzīvinātie, spraugotie un svētdienas burti, mūku raksti un karolingu minuskuļi — mast past Ernast demat cinet est avist gaina gavētu mest ■— das ist deine Welt! das heißt eine Welt! ■— Es dampft! Es zucken rote Strahlen mir um das Haupt — Es jūtu, tu ap mani lido, lūg­tais gars! _

Sajā brīdī es ieraudzīju tās visas uzreiz: ar vecīgu roku uzvilktas pagaisušas atzīmes uz lappušu malām, atmiņai atlocītos stūrus, aizmirstās nepabeigtās vēstules un starp lappusēm iekļautās rudens lapas, kuras sabirst zem nejauša pieskāriena kā rūgts izsmiekls par pārprasto dzīvi un izšķiesto jaunību. Es skatījos uz tām un ska­tījos uz sevi uz tām skatošos, un jutos kā jauna ceļojuma priekšā, kura aprisē arvien reljefāk starp izlasīto un pāršķirstīto iezīmējās notikušais, notiekamais. Áðàëà çíàêîìûå ëèñòû È ÷óäíî òàê íà íèõ ãëÿäåëà, Êàê äóøè ñìîòðÿò ñ âûñîòû Íà èìè áðîøåííîå òåëî. Saka — četrdesmit dienās pēc nāves dvēselei jāpagūst pabūt_ visās tajās vietās, kurās cilvēks bijis savas dzīves laikā; man šķiet, ka manējā jau sākusi ceļu caur vel siltajām lappusēm, lai pagūtu atgriezties tajā zeltainas gaismas_ pielietajā brīdī. v ali in the golden afternoon: «Daudz gadu pagājis kopš tās «zeltainās pēcpusdienas», kurai pateicoties tu nāci pasaulē, tomēr es atceros to tikpat skaidri kā vakardienu: neviena mākoņa zilajās debesīs, ūdens nekustīgais spogulis, nesteidzīgi slīdoša laiva, no airiem ritošo' pilienu skanoņa un šīs aizsnaudušās pasaules vidū vienīgā dzīvības vieta — trīs saspringtas sejiņas un tā, kurai nav iespējams atteikt, no kuras lūpam nolidoju­šais «pastāstiet mums, lūdzu, pasaku!» kļuva par liktens nenoveršamību.» Kā Leverkīns pie klavierēm es pieploku pie lappusēm, manas dveseles naktsmajam ilgajā ceļā, ka Baltais Trusis es maldos starp grāmatām, kas atvērtas Alisei, bet slēgtas man: vai tiešām tikai beidzamajā gaismā tās sāk spīdēt no_ iekšpuses? Ak, Dievs, ak Dievs, es laikam būšu nokavējies! Alles Vergängliche… Kā Gumberts Lolitai es steidzos pa­kaļ šai sirds nopūtai, šim zeltainajam pavedienam, ist nur ein Gleichnis, kurš stiepjas ārā no manas putekļu valstības uz turieni, das Unzulängliche, kur mana atbrīvotā dvēsele beidzot varētu savienoties ar to, kas bijusi viņas ilgošanas, hier wird’s Ereignis, viņas cerība un viņas mierinājums. Sis pavediens no Dantes uz_ Beatriči, no Pausta uz’ Grietiņu, no Petrarkas uz das Unbeschreibliche Lauru, no Zālamana uz Sulamīti, kā lietus uz zemi — tas sasien manu labo roku tādā smagumā, vien ar kuru es pirmo reizi spēju atvērt hier ist es getan Grāmatu, un tur stāvēja rakstīts: «…tad notika liela zemes trīce, saule tapa melna kā saru maiss, un mēness tapa kā asinis, un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja das Ewig-Weibliche kratītam, krīt augļi. Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un visas salas tika izkusti­nātas no savām vietām zieht uns hinan.

Parafrāze par A. Bela tēmu

«Tumsa kļuva pelēcīgāka. Vējš blīvāks un jestrāks. Mākoņus nere­dzēja, bet juta. Tāpat juta telpas plašumu visapkārt, mežs attālinājās, šalkdams aizvien klusāk, nu jau brīvs, gluds lauks pletās abpus ceļa, svabadibas sajūta auga augumā. Protams, tumsā lauku pārskatīt neva­rēja, bet zēns zināja, abpus ceļa zaļo rudzu zelmenis, tumsā viņš juta, kā smalkie rudzu asniņi elpo vējā.

Lauka plašums iedarbojās vēl satraucošāk par varbūtējo vilku klāt­būtni mežā. Ja vēl iedomājās par bezgala neizmērojamo svabadību, kas pletās virs galvas, kļuva pavisam savādi. Zēns ar katru savu ķermeņa šūnu juta, ka viņš ir viens. Vismaz divu kilometru dziļā, ar iedomu cir­kuli novilktā aplī viņš bija viens pats. Kas gan tur slēpjas, dziļi zemē?

Kas augstu debesīs?»

Sis ir viens no man mīļākajiem A. Bela «gabaliņiem», tas, ko ērtības labad pati savai zināšanai saucu par «īsto Belu». — Kā, vai tad ir arī neīstais??! — Es jau jūtu iespējamā protesta neviltoto sašutumu. īs­tais — neīstais … nē, nudien tas nav mājiens uz rakstnieka liekulību vai masku spēli. Runa ir par mākslas projekciju manī, par vēlēšanos atrast, manuprāt, būtisko, kas Belu padara tik «beliski» pazīstamu, viegli atšķiramu no citiem rakstniekiem. Vēlreiz uzsvēršu — manuprāt. Jo rēķi­nos ar to, ka, rakstniekaprāt, būtisks varbūt ir pavisam cits kas (vai arī absolūti viss). Un vienmēr eksistē alternatīvie viedokļi. Tātad šī būs pavisam patvaļīga un nedokumentāla parafrāze, kurā ar substantīvu «Bels» jāsaprot nevis rakstnieks kā fiziska persona, bet — un galveno­kārt — viņa «otrais es», viņa tēls, kas vairāk vai mazāk iespēlēts dažādu varoņu likteņos un brīvi (bez pases un muitas) planē cauri laikam un telpai.

Iepriekš citētais fragments ir no krājuma «Sainis» (1980) mazā tēlo­juma «Tunelis tumsā». Lauku zēna ceļš uz skolu novembra rīta agrumā. Viņa izjūtas šinī ceļā, un vairāk nekā — ne vilku, ne citu šausmu, ne vispār kaut jel kādu notikumu. Tomēr šinī tēlojumā ietilpst un viegli nolasāms gan zēna raksturs, gan gluži jutekliski uztveramais dabas tēls, gan vispārinājuma slānis — apziņas šķilšanās no mājīgās savpatības čaumalas, saldi sāpīgais pasaules apjausmas brīnums.

Interesantu un, manuprāt, ļoti trāpīgu spriedumu, recenzējot šo krā­jumu, izteicis V. Skraucis: «Sižetu A. Bela stāstos un novelēs visai viegli var salīdzināt ar dzīvu būtni, ar cilvēku, tā rīcību. Un tad visbiežāk šis Sižets — cilvēks (resp. cilvēkam pielīdzināts sižets) ārēji ir visai mazaktīvs. Viņš, piemēram, vienkārši iet, sēd vai arī brauc kādā transport­līdzeklī (kā tas ir titulstāstā «Sainis») — aktīvi darbojas galvenokārt tikai viņa domas, atmiņas, jūtas un emocijas, jutekļos fiksētie apkārtējo norišu mirkļi, krāsas, skaņas, smaržas. Un no šī raibā margojuma ap mūsu Sižeta — cilvēka pleciem veidojas it kā burvju apmetnis, kurā

GRĀMATU APSKATS

lasama tagadne, nākotne, pagatne.» («Līdzsvara!». «Cīņa», 1981, 11. janv.).

Citiem vārdiem sakot, patstāvīgu spēku Bela darbos iegūst garīgā aktivitāte, domas un jūtas spraigums, kas var arī nebūt iemiesots kādā vienā tēlā, bet pulsē visā plūdumā, radot viņa prozas savdabīgo, dzīvam organismam tuvo ritmu. Tekstuāli tas mēdz izpausties dažādas stilisti­kas bloku mijā — kolorīts sadzīviskums un sausa, dokumentāla informā­cija, atsvešināts pārstāsts un poētiska tēlainība. Doma pārlec kā dzirk­stele. īpaši koncentrēti tas viss iemīt romānos «Bezmiegs» (1967) un «Saucēja balss» (1973). Abos darbos ir tāda jutekļu modrība, uztveres un pārdzīvojuma asums, kāds mēdz būt vienīgi galējos satricinājuma mirkļos, kad mūs skar atklāsmes zibens. Gluži fantastiska man šķiet Bela spēja noturēt šo asumu visā romāna garumā, ļaujoties atslābumam un atelpai tikai tik, cik nepieciešams, lai lasītāju nepārņemtu pārsātinājuma apātija. «Saucēja balss», manuprāt, bija eksplozija, kas krietni pār­veidoja latviešu literatūras reljefu, rātnas pauguraines vidū stingri iezī­mējot smailu virsotni. Mazliet bail no ditirambiskā vārda «novatorisms», tomēr šoreiz varbūt tas ir vietā. Kaut vai tādā nozīmē, ka mākslinieciska veiksme vienmēr ir novatoriska, jo spēj atjaunināt jebkuras izvalkātības pakāpes formu, aktualizēt jebkuru tēmu. Pati par sevi novatoriska nebija ne apziņas plūsmas metode, ne teksta grafiskais izkārtojums, ne vēstu­riskais materiāls. Ari monoromāna forma, kurā akcents likts uz indivīdu, uz subjekta vietu objektīvajā īstenībā, nebija vienīgi Bela prerogatīva — sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā visā latviešu literatūrā māksli­nieciskā domāšana pārorientējās uz dziļi personisku, subjektīvu pasaules tvērumu. (Programmatisks šinī ziņā ir Bela 1968. gada stāstu krājuma virsraksts — ««Es pats» līdzenumā».) Bet tieši visu šo komponentu saslē­gums mākslinieciskā veselumā, to savstarpējā «sakritība» radīja romāna unikālo kvalitāti, lika to uztvert kā jaunatklāsmi.

Daudz kas no «Saucēja balss» stilistiskā arsenāla izmēģināts jau tā priekštecī — «priekšlaikus dzimušajā» «Bezmiegā». Būtiski šos romānus vieno arī nodevības tēma, kas «Bezmiegā», manuprāt, izskan pat traģis­kāk, jo nelietība nav traktēta kā tīrkultūra (vien atsevišķiem cilvēkiem un valsts dienestiem piemītoša spicausība), bet kā ikviena cilvēka iespēja krist, maldīties, kļūt vājam vai nepieciešamība izpirkt savu kailo dzīvību. Ļoti spilgti atklājas indivīda atkarība no «vēsturiskajām realitātēm». Vēsturiskā telpa un laiks, sociālā vide — tas Belam ir būtiski. Viņa dar­bos valda vēstures nezūdamības likums. Septiņdesmito gadu sākumā ļoti radniecīgu vēstures izpratni pauda arī V. Lāms romānā «Jokdaris un lelle» (1972). Arī tanī pagātne nekur nepazūd — tā ietiecas tagadnē un turpinās nākotnē. Vārdi, kuros Lāma varonis pauž savu laika izjūtu, va­rētu piederēt arī Belam: «Brīdi, man šķila, ka dzīves plūdums veido loku ap mani — es slāvu centrā, un nekas nav zudis, nekas nav aizgājis, bi­jušais laiks ir tepat, seni notikumi atkārtojas šodienā.»

Atšķirīgais izriet galvenokārt no skatapunkta — Lāma romānā mēro­jas spēkiem dažādas patiesības, kas objektivizētas dažādos cilvēkos un summējoties veido priekšstatu par tautas neviendabību vēstures griežos. Bela («īstā Bela») proza nav orientēta uz pasaules objektīvu aprakstu, bet gan uz subjektīvā izziņu, uz pašizpausmi. Dažādas patiesības, iespē­jas, versijas, izjūtas mijas vienā cilvēkā. Viens «cilvēks — orķestris» izspēlē visu partitūru.

Meklējot indivīda vietu pasaulē, dažādos rakursos un pozīcijās tiek modelēta cilvēka saskarsme ar pasauli, sabiedrību, tautu. Vienalga — dialogā vai daudzos tēlos sazarots, kriminālintrigā iepīts vai slkdetaļās gremdēts — tik un tā Bela romāns ir monologs, kas ar centrtieces spēku saslēdzas ap personību. Sī personība nav «pabeigta», bet atrodas mūžīgā tapšanas procesā, labilitātē. Personība meklē vērtības, uz kurām balsto-

Krustā sistais ar Mariju un Jani

MISSALE RIGENSE

Rakstos Latvijas vecā­kā Bībele minēta saistība ar kādu vēsturisku noti­kumu. 1203 gadā svētce­ļojuma uz Romu pie pa­vesta Inokentija 111 de­vās ticībai jaunpievērstais virsaitis Kaupo. Atpakaļ­ceļa kā dārgu dāvanu bīskapam Albertam no paša pāvesta viņš pārveda vērtīgu Bībeli. Protams, tas nebija vienīgais līdz Rīgai nokļuvušais rok­raksts. Līdz pat 16. gad­

simta sakumam to aug­stu godāja un glabāja Rīgas Domā. Taču gadu gaitā gan šis, gan visi citi eksemplāri zuduši. Līdz reformācijai Rīgā klosteru netrūka: domini­kāņu. cisterciešu, īranciskāņu — un visos bija grāmatu krājēji, glabā­tāji, Studētāji un arī pār­rakstītāji. Ļoti ticams — kādā no pilsētas kloste­riem tapis ari kulta tek­stu un dziesmu krājums Missale Rigense. Pašreiz biezais, uz pergamenta rakstītais sējums glabā­jas Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotē­kas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Grāmata ir bez titullapas. Atverot masīvos vākus, uzreiz re­dzami krāsainie kalendāra burti. Tālāko teksta daļu ievada lieli, zili, zaļi un sarkani iekrāsoti iniciāļi,

no kuriem ornamentālas vijas stiepjas visas lapas garumā. Gotiskie burti kārtojas rūpīgi sagrafētās slejās, tie rakstīti lēni un nesteidzīgi, atbilstoši vi­siem mūku dzīves tiku­miem. Kā īpašs brīnums gramatas vidū parādās miniatūra visas lapas lie­luma.

14. gadsimtā kristīgā ticība sekmīgi veikusi uz­varas gājienu par Eiropu un sasniegusi vistālākos nostūrus. Tagad tā apzi­nās savu varenību. Tas atsaucas ari uz grāmat­niecību — tiek kanonizē­tas daudzas tēmas, pie­mēram, ilustrācija «Krus­ta sistais ar .Mariju un Jāni» no Missale Rigense ir līdzīga francu un vācu miniatūram. To kopijas ceļoja no klostera uz klos­teri, līdz nonāca Rīgā. Pārrakstītāji un kopētāji

bija muki, un pat viscītī­gākais un bezkaislīgākais izpildītājs varēja atļauties kādu fantāzijas lidojumu. Tieši ilustrācijās pavērās vislielākās iespējas. Zaļā pļava uz piesātināti zila debess fona priekšplāna krusts ar Pestītāju. Pār­mērīgu ciešanu izvārdzi­nāts ķermenis, uz sāniem noliekta liela galva, acis aizvērtas. Vientuļā, pie loga sēdošā mūka pār­domās un ciešanas radu­šas iemiesojumu šajā tēlā. Kopējot fonā stāvošo Ma­riju un Jāni, zīmētāja ga­rīgā enerģija jau izsīkusi. Svinīgu cēlumu ainai pie­šķir platie, zeltītie nimbi ap svēto galvām un līdz nežēlībai uzspodrinātās milzīgās naglas. Tālāk gramatā — atkal kulta teksti, lūgsnas, dziesmas, notis.

Elita Grosmane

Kalendāra lapa

Notis (fragments, ’/2 lapa)

ties varētu iemantot stabilitāti, iespēju nenodot sevi nekādos apstākļos. Sādā nozīmē varbūt var teikt, ka Bela proza ir ekvilibristikas ābece, kas «māca visneiespējamākā, visgrūtākā situācijā atrast līdzsvaru. Viņš māca nenokrist, kad planēta sašķiebjas, kad Zeme aizskrien un Mēness kā gra­vitācijas lingas mests akmens dzied gar ausīm, viņš māca nenokrist.» («Ekvi 1 ibrists»)

Personības pašapzināšanās ceļš nemēdz būt vienmērīgi lineārs un viennozīmīgi augšuptiecīgs, to allaž pavada šaubas un sāpes. «īstais Bels» balstās visā dvēseles stāvokļu straumju un pretstraumju spektrā. Tādēļ mazāk saistošas man šķiet Bela «gatavās» personības, tādas kā Ģirts Kokzars («Poligons») un Liepsargs («Saknes»). Viņi savu ir at­raduši — viens mīlestībā, otrs darbā —, un dievs ar tiem! No viņiem uzvēdī tāds kā miegains pašapmiers. Ir gan ārējie sarežģījumi, sadur­smes, bet pietrūkst iekšējās kustības, dvēseles cīņas.

Un tanī pašā laikā — cilvēciski tik saprotama ir vēlme aiztaupīt sev šīs mokas, aizmirst visas dižās «pasaules sāpes». Nedomāt, neraizēties, netirdīt sevi, bet vienkārši dzīvot. Mīlēt un tapt mīlētam. Būt laimīgam. «Poligons» (1975), manuprāt, ir šāda, liela mēroga «aizmiršanās» — ro­māns par nebeidzami nebeidzamu laimi. Šis varbūt ir Bela būtības asij vistālākais darbs — un ne jau laimes pārmēra, bet savas aizvērtības dēļ. Romāna vājums slēpjas varoņa kurlumā pret «pasaules sāpēm» (ausu vaina tātad) un «īstajam Belam» pavisam neiespējamā vienaldzībā pret vēsturi. («Mēs nelasījām vecās avīžu strēmeles. Kāda paaudze bija at­devusi savu jaunību, lai mūsu jaunība varētu aizritēt gaiši [..] vecu drazu eksotika mūs nevilināja. [..] Nejutām skumjas par pamestās mājas lik­teni.») Savulaik «Poligons» izraisīja kritikas samulsumu un pārmetumus par dzīves idilliskošanu. H. Hiršs rakstīja, ka riska bads piemīt ne vien vecajam Mikauniekam, bet visam romānam kopumā («No Bērza līdz Kokzaram». «Literatūra un Māksla», 1977, 7. janv.) Tomēr dzīves izdaiļojumam un varoņa aprobežotībai ir arī savs loģisks pamatojums — mēdz taču būt mirkļi, kuros visa pasaule liekas brīnišķīga viena vienīga cil­vēka dēļ vai arī top pilnīgi vienaldzīga un nesvarīga šī paša viena cil­vēka dēļ. Šādos brīžos pasaule it kā atkāpjas, atplūst ka jūra. Bet tā nenovēršami nāk atkal atpakaļ un ar paisuma spēku no jauna uzveļ visu savu nastu. Vai laime, šādā paisuma un bēguma kustībā skatīta, nebūtu dzīves patiesībai daudz tuvāk? Kokzara mīlestības egoismā bāzētā dzīves pozīcija ir bez šaubu plaisas, t. i., autors nepaver daudznozīmības iespēju. Kā mākslas tēls Kokzars ir neinteresantāks par, teiksim, «Bezmiega» centrālo figūru Dārziņu. Arī tas instinktīvi tiecas pēc dvēseles miera. Bet dvēsele ir atvērta, dzīva, sāpīga. ļKā izturēt? «.. es patiešām esmu salts cilvēks, egoists, vienpatnis, malā stāvētājs, rēķinos tikai ar savām tieksmēm un vēlmēm, nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus. [. .] Es negribu piedalīties šajā jezgā, negribu degt un negribu ari nest pagales ugunskuram. Man pieliek ar to, ka slāvu malā un noraugos. [. .] Kamēr stāvu mierīgs, neviens neķeras man pie rīkles, un, kamēr man neķeras pie rīkles, tikām es stāvu mierīgs.» Izeja — kļūt trulam, aklam un kur­lam, aizliegt sevi, lai varētu «nepiedalīties», — tā ir izmisuma diktēta vēlme. Tā ir atrisinājuma ilūzija, neiespējamība. Un mēs jau arī neno­ticam varoņa deklarācijai. Kādēļ? Bels nereti tieši ar šādu konstruk­ciju — blīvi virknējot apgalvojumu aiz apgalvojuma, tēzi aiz tēzes — sēj šaubas, liek domāt par antitēzi. Un, jo dedzīgāk viņš saka — «tā ir», jo vairāk jāšaubās — «vai tiešām?». Šinī gadījumā monologa tālākā gaita apstiprina mūsu aizdomas -— uzskaitījis visas brīvības formas, ku­ras viņš var atļauties savās četrās sienās (un tātad — ārpus tām ne), mūsu varonis līdz ar to ir novērtējis savu eksistenci kā dzīvi sprostā. Pat būdams ļoti uzvedīgs savā krātiņā, pat iedvesdams sev apmierinā­tību gan ar krātiņa formu, gan izmēriem, viņš nevar būt laimīgs jau tāpēc vien, ka apzinās krātiņa esamību. (Ļoti interesanti šī tēma par

4 — 1074

cilvēka brīvības relativitāti izvērsta «Būrī» — Bērza un būra dialogos.) Bcla cilvēka koncepcijā brīvība — tā ir personības eksistences pamat­forma. Līdzīgi Z. P. Sartram, kurš rakstīja: «Cilvēks nevar būt te brīvs, te vergs: viņš ir pilnīgi un vienmēr brīvs, vai arī viņa vispār nav.» Protams, runa ir par cilvēka iespēju izdarīt izvēli, būt garīgi brīvam, bet ne bezatbildīgam savas tautas priekšā.. Atsevišķas personības brīvība kā brīvas sabiedrības garants — tāds varētu būt optimālais variants. «Būrī» Bērza norobežošanās no sabiedrības, piespiedu izolācija nepiecie­šama kā starpposms — lai, noskaidrojot pašam sevi, apjēdzot savu spēku un sūtību, atkal atgrieztos sabiedrībā jau kā patstāvīga un neatkarīga personība: «Bērzs apcerēja savu dzīvi āra pasaulē un atzina, ka daudzas reizes dzīvojis ar svešu gribu un svešu padomu. Griezies līdzi kā vāvere ritenī. Vairākkārt viņa rīcību bija diktējusi tieksme atdarināt, nevis ne­pieciešamība. [. .] Sabiedrībai uz visiem jautājumiem jau bija gatavas at­bildes . . [. .] Būrī šī sistēma izrādījās nederīga. Te uz katru jautājumu pašam jārod atbilde. [. .]»

Karlsons («Saucēja balss») un skolotājs Kuronis («Cilvēki laivās») ir šo sevis noskaidrošanas darbu veikuši un nāk kā tautas modinātāji, pašapziņas saucēji. Karlsonā vairāk ticības personības spēkam un iespē­jai stāties pretī tumsonībai, nodevībai, rupjai varai. Skolotājs Kuronis skeptiskāk raugās uz vienpatņa spēku, viņā likta apziņa par tautas vie­notības nepieciešamību. «Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū.»

Kāda ir tautas un kāda — indivīda loma vēsturē? Katrs laiks atkarībā no savas pieredzes nosver vienu vai otru svaru kausu. Absolūtā atbilde šinī, tāpat kā citos filozofiskas dabas jautājumos, nav iespējama. Tomēr «varoņi kā cilvēki laivās straumes vidū» — tā ir simptomātiska pašrei­zējā brīža noskaņu atblāzma mākslā. Bcls ne tik daudz tiecas pēc pa­saules tikumiska novērtējuma kā pēc tās filozofiskas apjēgsmes. Katrs viņa romāns ir kādas atbildes meklējums. Kas ir cilvēks? Kāda ir viņa dzīves jēga? «Kas es esmu? Kas ir dzīve, un kas esam mēs visi? Kādas māsu saistības? Kādas pretišķības? Un kāds ir mūsu pienākums? [..] Kā mēs varam palikt un izdzīvot pasaulē, kur lielais smejas par mazo, kur stiprais samin vājo, kur meli ģērbjas taisnības drēbēs, kur palīgs ir tikai spīts!

Vai mēs esam matērija, kas pārvēršas domā? Vai mēs turpināmies idejās? Kam nav domu, tas pūst, jau dzīvs būdams!» («Cilvēki laivās») Interesanti, ka šinī fragmentā, kurā sakoncentrēti vai visi citos romānos slēptāk izteiktie jautājumi, ir ieraugāmas arī atbildes — izdzīvot varam ar spītu, dzīvi esam vienīgi ar savu domu, ideju spēku.

Bet viss romāns kopumā liek arī rūgti apzināties — cik tad ilgi varam pastāvēt vien idejās, būt lepni un neatkarīgi savās domās? Kuršu likte­nis mums par biedinājumu atgādina — vēsturē ir brīži, kad tikai izšķi­rīga rīcība var glābt. Ikdienas cilvēka tuvredzībā (jo tieši šobrīd un tieši man jau nekas vēl nedraud) varam neatgriezeniski paspēlēt savu nākotni.

Ja «Bezmiegā» «domas cilvēks» bija šķirts no «rīcības cilvēka», tad «Cilvēki laivās» ir mēģinājums tos apvienot, radīt domājoša un rīcīb­spējīga indivīda sintēzi. [Tomēr tieši cilvēka garīgajai pasaulei Bela dar­bos piemīt milzīga nozīme. Doma (izjūta, pārdzīvojums) tiek pacelta spilgtas realitātes līmenī, iegūst tādu pašu spēku kā fiziskā eksistence. No šīs koncepcijas izriet garīgās dzīves materializācija gluži konkrētās, «taustāmās» formās (būris, piemēram, — tiklab reāla metāla konstruk­cija, kā cilvēka izjūtu sabiezējums). Sādi tēli — simboli, kuri līdz ar tiešās nozīmes slodzi nes plašu vispārinājumu, ir arī Bela darbu virsrak­sti — «Izmeklētājs», «Bezmiegs», «Saknes», «Slēptuve» .. . Un vienlaikus

Bels cieši turas pie dzīves konkrētības, tās detaliska izpēte viņa darbos ir skrupuloza. Līdzīgi A.. Kolbergam viņš kolekcionē informāciju, līdz var startēt kā profesionālis jebkurā nepieciešamajā nozarē. Abi šie slāņi apvienojas, radot gluži kinematogrāfisku montāžu — no sīkdetaļu tuv­plāniem, iekšupvērstas pašanalīzes uz grandioziem «masu skatiem», panorāmiskiem kopplāniem. Un atpakaļ. Tādējādi Bela varoņu individuālie likteņi vienmēr iekļaujas kādā lielākā sistēmā, uztverami kā noteiktu likumsakarību locekļi. Kā vēsturiskā laika zīmes. Sī vēsturiskā laika iz­jūta Bela darbos ļoti organiska, tādēļ tik dabiski izdodas pārslīdējumi dažādos vēstures slāņos. Laika klātbūtne bieži ienāk gluži «taustāmi» — ar konkrētu tēlu, veidojot poētiskākās lappuses viņa prozā.

«Bet še es nokļuvu tieši no laika dzīslotās plaukstas, ieaugu ar sak­nēm šajā tautā, es laidu dziļi savas saknes, es aizkļuvu lidz sāpēm un verdzībai, es aizkļuvu lidz savai ciņai, un zaros man plauka daudzas un dažādas lapas.» («Bezmiegs»)

«Laika izkapts tecēja caur zvaigznēm, atdalot pagātni no tagadnes.

Pāršņāpa asmens Piena Ceļu, baltas lāses izbira zilajā slaucenē.

Mēness aizslīdēja gar egļu galotnēm kā piena šļūtenes gals. Dzīvības piens lija pār zemi, un dzivi cilvēki uz ceļa apstājās. Grieze vilka pa nakts stiklu ar skanīgu griežamo.» («Sitiens ar teļādu»)

Daudzviet — un arī šinī fragmentā — prozas tekstam būtībā piemīt dzejas ritms:

Pāršņāpa asmens Piena Ceļu, baltas lāsas izbira zilajā slaucenē.

Nogrimt laika upē, iekrist laika akā vai tapt no tās izceltam laika dzīslotā plaukstā — tas ir vienīgi paša Laika (Liktens, Dieva) ziņā. Cilvēks ir nevarīgs Laika lēmuma priekšā, nožēlojami «īslaicīgs» un gais­tošs kosmisko spēku mūžības gaitā. Tomēr paradoksāli, ka šī tēma neiz­skan ar fatālu bezspēcību, bet — pat tieši otrādi — caurauž Bela darbus ar himnisku cilvēka vērtības apliecinājumu. Jo allaž prātā tiek paturēta ciešā saistība: indivīds — tauta, tagadne — pagātne.

Sajās lappusēs, protams, nav «viss Bels». Tāda nav arī visu viņa grāmatu visās lappusēs kopā (tur dzīvo «vakarējais Bels»), Jo nav nekā pabeigta šinī pasaulē. Būt vienmēr atvērtam, topošam, nepabeigtam — mākslinieka vienīgā iespējamā dzīvibas forma, viņa krusts un lāsts. R. Ezerai taisnība — kritiķos tiešām slēpjas kas kanibālisks, tie vienmēr brēc pēc svaigām asinīm.

Arī es.

Leldes Stumbres grāmatā «Tā, lai var redzēt ceļu» apvienotas četras dažādos gados rakstītas lugas: «Tā, lai var redzēt ceļu» (1979), «Liels, spoži sarkans autobuss» (1985), «Nākošpavasar» (1986), «Kuģītis miglā» (1987).

Lai arī izlasē nav iekļautas L. Stumbres populārākās lugas «Sarkan­matainais kalps» un «Kronis», tomēr krājumu ir interesanti lasīt un tas atstāj pārliecinošu iespaidu par rakstnieces dramaturģijas savdabību, viņas no citiem mūsdienu latviešu dramaturgiem visai atšķirīgo māksli­niecisko rokrakstu.

Vismazāk oriģinalitātes no minētajiem četriem darbiem atrodams lugā «Liels, spoži sarkans autobuss». Te L. Stumbre tehniski veikli un sižetiski saistoši apstrādā detektīvžanrā samērā plaši izplatītu situāciju — līķis (šajā gadījumā viltots) kā cilvēku grupas (autobusa pasažieru) patiesās būtības atklājējs, kā pretrunu, konfliktu atsedzējs zem šķietami nevaino­jamās ārienes. Taču neko daudz intriģējošāku kā tradicionālos «sadzīves grēkus» (izjukusi laulība, slepens mīlas pāris, ilggadīgs pedagogs, kas ienīst skolēnus, utt.) rakstniece nav atradusi. Asociācijas ar amerikāņu šausmu filmām par bērniem, kuros iemieso sātans, rada trīspadsmitgadigās Kates — pieaugušo pratinātājas — tēls. Pats fināls, tiesa, ir negai­dīts — «līķis» autobusā ticis simulēts ar šofera ziņu, lai kinematogrā­fijas institūta studenti ar slēpto kameru varētu uzņemt unikālu materiālu (apjukušie ļaudis) kursa darbam.

L. Stumbres daiļradē jau visai agri iezīmējas tieši dramaturģijas žanra meistarības noslēpumu pārzināšana. Tā, piemēram, viņas varoņi runā savas (nevis rakstnieces) domas, tādējādi lugas mākslinieciskā jēga veidojas nevis no sasummētu pareizo atziņu pārsvara pār nepareizajām (vai otrādi), bet gan varoņu iekšējās darbibas izsekojumā. Sim faktam vērts uzmanību pievērst kaut vai tāpēc, ka latviešu mūsdienu dramatur­ģija mēdz būt visai daudzvārdīga — vai nu aiz neprasmes, vai aiz bai­lēm, ka diez vai viņa nolūkus sapratis, māsu dramaturgs visai bieži pabīda savu varoni pie malas un pats viņa vietā nodeklamē pareizo informāciju. Tāpat jāatzīmē otra L. Stumbres lugu «tehniska» īpatnība — gadiem ejot, ārēji arvien neitrālāka kļūst autores attieksme pret saviem tēliem. Ja agrīnajā lugā «Tā, lai var redzēt ceļu» ir skaidrs, kuru va­roņu «kanti tur» pati autore, tad, piemēram, par lugām «Jānis», «Sarkan­matainais kalps» vai «Kuģītis miglā» to ir gandrīz vai neiespējami pa­teikt: ir maksimāli objektīvi atklāta dramatiska situācija un — viss. Cehoviskā objektivitāte, vairīšanās no strikta tēlu dalījuma «pozitīvajos» un «negatīvajos» ir viena no būtiskākajām mūsdienu psiholoģiskā teātra (resp. tā veselās, dzīvās daļas) iezīmēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šāds teātris Latvijā ir kvantitatīvi visplašāk izplatītais. Iespējams, ka tieši otrādi — joprojām daudziem niusu režisoriem un aktieriem nepār­kosts rieksts ir uzdevums ar teātra mākslas līdzekļiem atklāt pretrunīgu personību, jo tomēr pierasts spēlēt vai nu labu, vai sliktu. Bet cilvēku, kurš būtu spējīgs gan uz cildenību, gan zerniskumu? Nevis «vai •— vai», bet «gan — gan»? Taču, ja L. Stumbres varoņus vispirms novērtē ar stingri viennozīmīgās tikumības metramēru un tikai tad laiž uz ska­tuves, var iznākt pat visai saistoša izrāde (piemēram, «Sarkanmatainais kalps» Nacionālajā teātrī), bet tā vairs nav L. Stumbros pasaule — ar varoņu dzīvo pretrunīgumu, daudzajiem jautājumiem, retajām atbildēm.

Varbūt minētais konflikts starp mūsu teātri un L. Stumbros lugām (piebildīsim, ka šis konflikts, iespējams, no teātru puses vispār nav ap­zināts, jo L. Stumbre pieder pie tiem retajiem mūsu dramaturgiem, ku­rus teātris labprāt iestudē) rodas no tā, ka šī rakstniece citādi nekā mūsu teātris (un ari mūsdienu latviešu dramaturģija) izprot mākslas jēgu. Gribēju jau teikt — uzdevumu. Jo mēs esam pieraduši, ka mākslai vien­mēr ir obligāts uzdevums — uzdevums nest kādas atziņas, paust kādu morāli, cīnīties par kaut ko vai pret kaut ko. Un mūsu lugās un izrā­dēs (protams, ne visās, ne visās . ..) šis «uzdevums» parasti ir nepār­protami iekodēts, pat ar divām svītrām pasvītrots. Jau pirmajā ainā ir skaidrs, ka režisors vai dramaturgs noteikti zina, ar ko izrāde (luga) beigsies, un visu sāk (ir sācis) tieši šīs beigu atziņas dēļ. Ir sapro­tami cēloņi, kāpēc tas vēl pavisam nesenajos personībai naidīgajos sa­biedriskajos apstākļos bija vajadzīgs. Jo šī «morāle» (nosacīti sauksim to tā) bija lielākā vai mazākā kontrā ar oficiālo (politiski demagoģisko) viedokli un deva skatītājiem (lasītājiem) tik nepieciešamo sajūtu «mūsu mākslinieki ir kopā ar mums». Uzsvērtais idejas (morāles) primāts māk­slā bija gan apstākļu uzspiests, gan labprātīgi pieņemts. Mūsu māksli­nieki jutās (pamatoti un vārda viscildenākajā nozīmē) kā «tautas kalpi». Tātad viņi nebija un nemaz negribēja būt savā radošajā darbā pilnīgi brīvi. Var piebilst, ka tā ir latviešu literatūras un mākslas tradīcija no tās rašanās pirmsākumiem — šis «tautas angažements», jo nav daudz mūsu vēsturē gadu, kad māksla varēja tapt garīgas neatkarības apstāk­ļos. Varbūt tieši tagad ir šajā ziņā būtisks pārojas moments — no pilnīgas garīgas atkarības uz kādu tomēr demokrātiskāku «režīmu». Tieši tādēļ pašlaik tik skaidri var redzēt, ka māksla «ar pasvītroto uzdevumu» ir kļuvusi smagnēja, tajā iezadzies shematisms. Tā ar savu pēdējo akordu grib salikt visus punktus uz «i» un ar to kļūst mazliet utilitāra, visu tieši un līdz galam pasakoša. Iespējams, ka vēl līdz galam nav apzināts sabiedrībā pašlaik briestošais apnikums pret mākslu, kuras vienīgā jēga ir norādīt: ja iesi šo ceļu, nonāksi tur, bet, ja pa to otru, tad atkal pavisam kur citur. Sabiezē, kondensējas ilgas pēc mākslas, kura spēj dvē­seli skart ar satricinājumu «bez uzdevuma», šo vārdos grūti noformu­lējamo aso neapmierinātības sajūtu — «vai tas var būt, ka cilvēka dzīve ir tik vien». So tendenci mūsdienu teātra mākslā ģeniāli iemieso lietu­viešu režisors Eimunts Nekrošus. Viņu pieminu ne tādēļ, lai salīdzinātu ar Leldi Stumbri: šo režisoru nav iespējams no ar vienu salīdzināt. Pie­minu tādēļ, ka Leldes lugas pārsvarā iet š ā d a tipa mākslas virzienā — tātad ļoti laikmetīgā, tieši šodien aktuālā virzienā.

Ļoti grūti noformulēt ideju jeb «morāli» lugai «Nākošpavasar». At­sevišķās, pašas par sevi šķietami neapstrīdamās atziņas «uzspridzina» tieši pretējo pieļaujoši apstākļi, radot pretrunīgu resp. daudzpusīgu, ne­viennozīmīgu dzīves ainu. Nu, piemēram, Nils ir filologs, viņš ir gļēvs un smagam lauku darbam nesagatavots. Tātad — visi filologi ir gļēvi utt. (Bet vai filologa «vērtību» nosaka prasme ātrāk par citiem sakraut ķieģeļus?) Nilam darbs (piemērots) neatrodas ne pilsētā, no laukos. Tātad — garīgā darba strādnieki pie mums nav vajadzīgi. (Bet varbūt Nils nemaz nav īsts garīgā darba strādnieks un, mainot dzīvesvietu, cer (veltīgi) aizbēgt no sava «neīstuma»?) Kristas laipnība, iztapība un mīlestība Nilu aizvien vairāk satracina. Tātad sieva uzmanību pret sevi var panākt nevis ar atklātu sirdi, bet ar aprēķinu — attiecīgās dozās viltīgi sajaucot vēsumu, klusēšanu, nevarību, pieglaudibu utt.? (Bet, ja nu Nils jūt, vēl nesaprot, bet jūt, ka Krista vairs tikai pilda pienākumu pret viņu, ka viņa — neveiksminieka — kompleksi ir iznīcinājuši mīles­tību?) Jorgens kāzu priekšpusdienā «nozog» Anni viņas nemīlētajam līga­

vainim, paslēpj meiteni pie Kristas un Nila, bet iemīl (vai iemīl?) Kristu. Taču paliek pie Annes. Kas tad nu, kas tad nu: mūsdienu «čalis» un Raiņa Baibiņas morāle, ko tak jau sen esam nokristījuši par «klibu jēru kompleksiem», — nu to: es nevaru, ja manis dēļ «trejas dzīves neziņā»? Un ja nu? Ja Jorgena personības «īstumam» vairāk vajag pienākumu, ne brīvību (mīlestībā)? Bet ja Kristai ir tieši otrādi? Ja bez Jorgena viņa pazaudēs sevi? Un nav, ja negribam vulgarizēt, iespējams te neko vispārināt — ne to, ka šodien (ar cilvēkiem) ir tā, bet agrāk bija citādi. Ka ar vīriešiem ir vienādi, bet sievietēm citādi. Sis gadījums nav «vis­pār», šis gadījums ir konkrēts, tieši un tikai ar šiem cilvēkiem (iespē­jams). Konkrētība — īstā, siltā, vienreizējā, dzīvīgā — kā pulss pukst šajā lugā. Un no tās izaug poēzija. Nenoteiktības poēzija, poētiskā ne­noteiktība. Krista, mēs taču nešķiramies uz mūžu. Jūs taču atbrauksiet nākošpavasar, saka Jorgcns. Nākošpavasar. Kaut kad. Nekad. Jelkad. Nākošpavasar.

Tas nu ir tātad diezgan skaidrs, ka Lelde Stumbre jau no paša sā­kuma rakstīja brīvi, nevis «kalpoja». Kā viņa tā varēja — citādi? Droši vien -— tāds raksturs. Neatkarīgs, sev uzticīgs, stiprs … Jo to taču viņa nevarēja nejust, ka savas «citādības» dēļ stāv atstatu no latviešu dra­maturgu un kritiķu draudzīgā pulciņa. Viņiem tur savi prieki, Leldei — savi. Tajā laikā (es domāju septiņdesmito gadu vidu), kad L. Stumbre sāka rakstīt lugas, mūsu dramaturģijai bija raksturīgs ne tikai idejas uzsvērums, bet arī izteikta orientācija uz sociālo problemātiku. (Kādā līmenī tā tika risināta, tas ir cits jautājums, bet orientācija bija nepār­protama.) Un galvenais kritērijs, pēc kā tika vērtētas G. Priedes, P. Put­niņa, H. Gulbja jaunās lugas, bija —• cik daudz viņi no mums visiem zināmās (nāvīgi drūmās) dzīves nebaidījušies pateikt, resp., cik liels garīgās pretestības impulss tur ietverts. Turpretī Leldes Stumbres dar­bos mūsu laika sociālā dzīve tiešās izpausmēs vispār neienāca, tā bija nojaušama (bet arī — ne vienmēr) kā viens (bet ne būtiskākais) no raksturu veidotājiem apstākļiem. Lugas konfliktu nekad neveidoja kon­krēti mūslaiku sociālās īstenības apstākļi. Kaut kādā citā vidē un ap­stākļos dzīvoja L. Stumbres varoņi — ne mūsu vienīgajā (bēdīgajā) īstenībā. Tas varēja būt te, bet ne tikai te. Tas varēja būt tagad, bet ne tikai tagad.

Kā zināms, Kultūras ministrija savā laikā vairākus gadus aizliedza «Sarkanmatainā kalpa» iestudēšanu. It kā tāpēc, ka luga vedinot do­māt — visi sarkanie ir kalpi. Bet tā taču nedrīkst būt. Un nav jau ari — viņi taču ir kungi. It kā tāpēc, ka lugas darbība — kādas šausmas! —■ esot iespējama ne vien sociālistiskajā Latvijā, bet pat (!) buržuāziskajā Latvijā. Neapspriežot šī (un jebkura mākslas darba) aizlieguma stul­bumu, jāatzīst, ka formulējuma autors ir principā bijis traki acīgs; es teiktu vēl vairāk — «Sarkanmatainā kalpa» darbība ir iespējama ne vien buržuāziskajā, bet arī cariskajā Latvijā.

A. Cehova Trigorins žēlojas, ka viņš ir dzimis peizāžists, bet ka ne­uzdrošinās būt tikai peizāžists un spiež sevi sacerēt patriotiskus, filozo­fiskus utt. sev svešas ievirzes darbus, tādēļ ka zināms — īsts rakstnieks spēj izteikties daudzās sfērās. Salīdzinājums ar Trigorinu man ienāca prātā ne tādēļ, ka Lelde būtu «peizāžiste», bet tāpēc, ka viņa pretēji Trigorinam, kā man šķiet, nav sevi spiedusi rakstīt to, «ko vajag», ko no viņas gaida, pat varbūt (netieši) pieprasa, bet gan to, ko viņa pati grib, kas viņai pašai ir interesanti. Un šajā vielas, tēmas izvēlē L. Stum­bre, man liekas, ir tuvāka dzejniekiem, nevis dramaturgiem vai prozaiķiem. Pretēji objektīvajiem dramaturgiem un prozaiķiem viņa ir ļoti sub­jektīva, tāpat kā dzejnieki, viņa izvēlas aprakstīšanai (izteikšanai) daudz lielākā mērā iekšējās, ne ārējās pasaules notikumus, izjūtas, noskaņas, pārdzīvojumus. Sis ceļš ir traki riskants. Interpretējot objektīvu, no se­vis neatkarīgu realitāti, mākslinieks ir vienreiz subjektīvs — kā intef’

prctētājs. Apstrādājot mākslā pats sevi, mākslinieks ir subjektīvs div­kārt — gan kā viela, gan kā tās apstrādātājs. Turklāt neizbēgami iznāk salīdzināt sevi kā «vielu» ar pasaules objektīvo realitāti, ar tās krāsai­nību, interesantumu, daudzveidību, bagātību. Var gadīties tā, ka «objektīvists» uzvar «subjektīvistu» nevis ar daudz lielāko talantu, bet ar iz­raudzītās dzīves vielas unikalitāti. Man liekas, ka pirmo L. Stumbres lugu sacerēšanas laikā tā arī bija — visi, kas kaut kādā mērā intere­sējās par teātri un dramaturģiju, novērtēja Leldes talantu, viņas spēju orientēties dramaturģijas žanrā, bet citu autoru mākslinieciski pat mazāk pārliecinoši uzrakstītās lugās vairāk pievilka dzīves materiāls. Atliek secināt, ka pirmajās lugās jaunās rakstnieces personība (kā materiāls) vēl īsti «nevilka līdzi» viņas tīri literārajām dotībām. Kad pēc pirmajām pasteļkrāsu lugām parādījās kaislīgais «Sarkanmatainais kalps», kura lapas tīri vai deg ilgu, moku, mīlestības un naida ugunīs, pēkšņi (ar atpakaļejošu datumu) man personiski interesantas sāka likties arī ci­tas — iepriekš uzrakstītās Leldes lugas. Likās ļoti svarīgi uzzināt, kāds ir tas ceļš, pa kuru ejot nobriedusi tik spēcīga radoša personība.

Izlasot pēc kārtas un pārdomājot Leldes Stumbres lugas, var kon­statēt, ka daudzos atšķirīgos sižetus vieno kāds arvien jaunā aspektā uzplaiksnošs motīvs. Varbūt «motīvs» nav īstais vārds, varbūt precīzāk — pasaules izjūta, dzīves uztvere. Viņas varoņi vienmēr dzīvo uzreiz divās dimensijās — reālajā un nereālajā (pasaulē). Ir īstenība un sapnis (at­miņas, ilgas). Ir ikdiena (pienākums, rutīna, shēma) un brīvība. Ir «viņu» pasaule un «sava». Attiecības starp pirmo un otro dimensiju ir tādas, ka pirmajā ir jādzīvo, bet otrā dod «degvielu» šai dzīvošanai un reizēm kļūst reālāka (subjektīvajās varoņu izjūtās) nekā pirmā.

Pat tad, ja personāžiem šķiet, ka viņi (laimīgi vai nelaimīgi) pārcē­lušies dzīvot uz vienu dimensiju, šī otrā (pasaule) ir viņu dzīvē klāt — kā drauds vai kā kārdinājums, kā bieds vai kā apsolījums. L. Stumbres darbos atrodami trīs dažādi stāvokļi attiecībā pret šīm divām pasaulēm. Visspilgtāk tos pārstāv lugas «Tā, lai var redzēt ceļu», «Sarkanmatainais kalps» un «Kuģītis miglā».

Lugā «!Tā, lai var redzēt ceļu» piecdesmitgadīgais Gustavs un divdesmittrīsgadīgā Līna «pārcēlušies» uz brīvību, aizbēgot no savu radi­nieku varmācīgās tieksmes apspiest viņu personības. Par bijušo reali­tāti liecību dod Gustava dēls Jānis un Līnas māsa Brigita, kuri ar spēku grib panākt viņu atgriešanos «saprātīgajā» pasaulē, kur visi dzīvo vie­nādi un cits no cita neatšķiras. Rec'ftāte ir tik draudoša, ka, tikai aiz­bēgot no tās, var cerēt sevi saglabāt.

Gustava un Līnas šķietami reāli tēloto «dumpi» vairāk vedas uztvert kā ļoti jauna cilvēka kvēlas iztēles materializējumu mākslas darbā. («No lielām sāpēm dzima mazas dziesmas.») Būtiskais nav tas, ka dziesmas ir «mazas», bet tas, ka no sāpēm — dziesmas.

«Sarkanmatainajā kalpā», «Gaidīt», «Nākošpavasar» sievietes sapnis (par mīlestību) ir tas, kas palīdz izturēt ikdienas pelēcību, paliekot sie­vietei, neļauj pārvērsties nekatras dzimtes būtnē ar nosaukumu «cilvēks vispār». Bet kāpēc Ērta nedodas līdzi Juhanam, kas pēc divdesmit gadiem beidzot ierodas un aicina? Nē, tā nav ne spītība, ne aizvainots pašlep­nums, bet kaut kas būtiskāks, būtiskāks. Varbūt tas ir pienākums? Ne kā citu uzspiesta nasta, bet kā Ērtas personības būtiska daļa, no kuras atsakoties viņa atteiktos arī pati no sevis? Man liekas — iespējams droši vien arī cits Ērtas palikšanas skaidrojums, bet galvenais ir tas, ka šis cēlonis ir viņā pašā, ne citos, tas ir labprātīgs, ne pasaules likts. Tātad šķietami personību nomācošajā realitātē nu parādās arī kādi personības veselumu garantējoši apstākļi?

Ja stāstu par Gustavu un Līnu varētu nosaukt par vieglo aiziešanu (no realitātes), tad «Sarkanmataino kalpu» — par grūto palikšanu, bet «Kuģīti miglā» — par neiespējamo atgriešanos.

Pirmajā acu uzmetienā spraigajā, pikantai tēmai veltītajā lugā «Ku­ģītis miglā» viss šķiet skaidrs — tā ir luga par nežēlīgu mietpilsoņu necilvēcīgi pazemota upura sacelšanos, kad, neatradusi citu izeju, lai glābtu pašcieņu, sieviete izdara slepkavību. Sieviete — maigā sapņotāja, bibliotekāre Tija. Alises galvenās intereses saistās ar savas personības apliecinašanu seksuālajā plāksnē, viņa riebīgi ņirgājas par savu naivo paziņu — «vecmeitu» Tiju, apsmejot bibliotekāres pieredzes trūkumu in­tīmajā sfērā. Alise nekrietni melo, ka ar «Filipu» runājot par Tijas pie­vilcību, īstenībā viņa pati «zvejo» partneri. Var Tijas sevi iznīcinošo rī­cību uztvert kā Alises ņirgu traģisku rezultātu, kad Tija liek Reinim sevi skūpstīt, lai pārliecinātos par savu pilnvērtību šai ziņā, vai kad viņa samaksā bārmenim piecdesmit rubļus, lai atbrīvotos no apkaunojošās ne­vainības. Taču, lai cik tas paradoksāli būtu, dabiskāka un saprotamāka liekas samaitātā Alise, nevis garīgā sapņotāja Tija. Jo Tijas rīcība ir ne vien traģiska, tai piemīt arī kas pretdabisks, varmācīgs — pret sevi un gala rezultātā arī, protams, pret noslepkavoto Filipu, kura nāvē viņa liks aizdomās turēt Alisi. Jā, realitāte lugā ir pretīga, nožēlojama, neiedvesmojoša, tomēr tai piemīt arī tādi objektīvi likumi, kurus nezinot vai kurus pārkāpjot cilvēks tāpat zaudē cilvēcību kā tie, kuri šos likumus pārzin tikai dzīvnieciskas vitalitātes līmenī. Ar varu, ar «saņemšanos» vien, izrādās, nav iespējams no sapņa (tikai garīgās dzīves) tikt atpaka] uz netīro, bet dzīvo realitāti, kuru cilvēks pats labprātīgi vai piespiedu kārtā kādreiz ir atstājis. «Kuģītis miglā», manuprāt, tādējādi šķērso «Tā, lai var redzēt ceļu» situāciju, jautājot, vai aiziešana «no viņiem» ir reāls ceļš uz sevis saglabāšanu. Un, modinot nojautu, ka izeja nav ne vienā, ne otrā dimensijā (tikai), bet vienīgi (un mūžīgi) tikai abās.

Auziņa I. viss; nekā. R.: Liesma, 1989.

Ja teiktu — akmeņiem ir sava dzive, šo metaforu pieņemtu, nemeklē­jot pamatojumu katra konkrēta aktneņa biogrāfijā. Ikviens cilvēkdzīves atzariņš būtu simtkārt pateicīgāks, piemērotāks, nepretenciozāks salīdzi­nājumam, taču ņemsim pašu neizdevīgāko — sievietes likteni.

Tam ir savs frazeoloģisms — mīlēt un ciest. Tā ir laimes formula. Laime — saskaņā ar savu robežu. Atbilstība savai robežai.

Analogs dzejā —? Ilgi meklēju, stāvēju domādama, līdz atradu: Dārzs. Lai būtu gan kur savu sirdi un dvēseli skaistumā izpaust, gan kur savas rūpes par tuviniekiem dobju ražā iemiesot, gan kur savas saimnieces tie­sības īstenot, gan kur augošiem bērniņiem pirmo kūleni zālītē izmest. Apkārt — ne jau «brīvdomātāju», «tukšinieku» norietais (no ārpuses), suņu sargātais (no iekšpuses) žogs. Zaļojošs dzīvžogs. Ilustrācijas lat­viešu lasītājiem nav tālu jāmeklē.

Tiktāl runāju par lietām, norisēm, centieniem, kas man ar aci sare­dzami, ar prātu aptverami un caur tradīciju (audzināšanu) pieņemami. Ar mani puslīdz samierināmi. Ciktāl samierinos.

Talak — par to, kam nolemtības dēļ piederu un mīlestības vārdā at­dodos, kur, neizbēgamības spiesta, iedziļinos, ko, patiesību sargājot, aiz­stāvu.

Irēnas Auziņas dzejojos Dārza nav. ITajos nesēj un nepļauj, kaut arī sēja un pļauja kā rīcības un seku sakarība netiek noliegta. Sai liriskajai varonei — ceļiniecei, pāri absurdo pulksteņu ciparnīcām plūstošās esamī­bas nestajā laivā sēdošajai īrējai, kuras gaita nezaudē ātrumu arī tad, kad pati laiviniece bailēs no likteņa krācēm un ķermeņa neizbēgamās novecošanās aizžmiedz acis un izlaiž airi no rokām, — viņai Dārzs ir neiespējama eksistences forma kaut tāpēc vien, ka viņa negrib nevienu apkraut ar smago pateicības nastu. Neobligātums, nebūtiskums ir šīs pa­saules patiesuma garantija. Tikumība ir nevis smags slogs, kas no vie­nas paaudzes pleciem uz nākamajiem tiek pārkrauts kā upuris, atteikša­nās, tikuma tikumiskās jēgas trūkuma aizsegs, bet atbilstība savai cil­vēciskajai būtībai, kas nepieļauj pašnolieguma draudīgu pacelšanu pāri savu nevainīgo bērniņu galvām, kuri taču nav pieprasījuši no iepriekšē­jās paaudzes nekādu pašnoliegumu un nav atbildīgi par to, lai tas tiktu kompensēts ar nākamās paaudzes pašnoliegšanos.

Mīlēt un ciest — skaists liktenis. Jau teicu — laimes formula. Arī literatūrā. Jo robeža sargā, griesti dod patvērumu.

Mīlēt, ciest. Domāt. Apjēgt. Gandrīz droši apgalvošu: tuvāk nelaimei robežas ir atvērtas. Griestos caurums. Pasaule ir vaļā. Dzīves vienīguma, vērtīguma apjausma — šūpoles, kuras kustina likteņa neparedzamā roka, kuras ļauj redzēt vienlaikus tiklab līksmo ausmu kā gaužo rietu un no­jaust, varbūt pat vārdos īsti aizkavēt kustību pa astrālu kāju iemīto ne­tveramo taciņu, kas ved ārpus dārzu vienesamības. Un sievietiskums, sie­višķība šajā dzejā ir nevis ierobežotības aizbildinājums, bet gan patstā­vības, neierobežotības, īstenas esamības veids. Skaists veids.

Irēnas Auziņas dzeja nav sentimentāla, deklaratīva, moralizējoša, pļā­pīga, dumja. Man šķiet — tā nav arīdzan matus skaldoša, nav smieklīga «gudrinieciskuma» pazemota. Lakoniska, savaldīga, nepozējoša, brīžiem pat riskējot būt antipoētiska, —tā neuzprasās pēc līdzjūtības, kuru tik labprāt tieši Irēnai un viņas liktenim lasitājs būs gatavs izsniegt. Sajā grāmatā taču mājo vesela dzīve — nc skolas sola līdz kapa mētrām. Man šķiet — mīla un ciešanas tajā ir Ceļš, pa kuru domāt un apjēgt spējīgais iet uz Atklāsmi. Iet caur savu neizbēgamo.

Man ir iebildumi pret dažu labu no detaļām, it īpaši sadzīviskajām, pret vienu otru vispārinājumu Imanta Auziņa garā, pret dabisku un ne­pārmetamu, taču acīmredzamu ietekmēšanos no Klāva, taču šajā grāmatā ir pats galvenais — nepievilta uzticība savas dzīves, sava likteņa patie­sumam, savas paaudzes pasaules izjūtai, kura pieņem dzīvi, bet atsakās no tiesībām un pretenzijām uz to, uzņemas atbildību, bet nepasniedz par to morālus rēķinus un necenšas iekļauties ierindā, lai «radītu ilūziju, ka visi kopā mēs esam kaut kas», un lasot jutu, ka mans kritiskums še drīzāk būtu dēvējams par p a škritiskumu, uts meklēšana — par dabisku vēlmi valkāt tīru kažoku uz savas ādas, nīgrums — par neiecietību pret saviem trūkumiem, kuri pašam tik labi zināmi.

Graņins D. Sumbrs (sēr. «Apvārsnis»). R.: Zinātne, 1980.

Katram no mums ir savs «Koļuša», taču visi mēs viņu sazīmējām. Jums viņš nav iznācis ne apaļš, ne ovāls, bet šķautņains, un visas šķautnes ir izdevušās.

Vladimirs Ivanevs no daniila graņina atbildēm žurnālistei Irinai Rišinai

Daudzi lasītāji jaufā, kādēļ es savā radošajā darbā atkal un atkal pievēršos zināt­niekiem. Vispirms jau tādēļ, ka mani vilina intelektuāls varonis. Varonis, kurš nevis vienkārši strādā, bet gan ir pilnīgi nodevies spriegai garīgajai dzīvei, kurš mēģina izprast un likt lietā sevi. Cēls plašas dvēseles cilvēks, kas paceļas pāri sīkai rosībai, slavai, karjerai, cilvēks, kas mīi savu darbu un kura darbs ir šīs mīlestības cienīgs.

Dvēseles vēriens — lūk, kas vilina. Kad domāju par Sumbru kā par savu literāro varoni, noteicošais bija viņa rakstura diženums un mana mīlestība pret šo cilvēku. Es iemīlēju viņu jau ilgi pirms tam, kad izšķīros rakstīt, un tas varbūt pat traucēja vakt materiālus, ielūkoties viņā vērīgāk, pētīt. Es gluži vienkārši staigāju viņam pakaļ, ap­brīnā muti ieplētis, lūkojos ar dievinošu skatienu, un ar to arī viss beidzās. Bet ķerties pie spalvas mani pamudināja, protams, pirmām kārtām vēlēšanās vērst par labu lik­teņa netaisnību — reabilitēt viņu.

’ Pret zinātni mēs vēl arvien izturamies tikpat nesaimnieciski ka pret tevzemes lite­ratūru, piemēram, iestūķējām kādā tur lādē interesantus divdesmito un trīsdesmito gadu darbus un aizmirsām. Tagad paši nezinām, kas tajā lādē guļ: kas jau pīšļos sabirzis, kas vēl saglabājies. Tas pats notiek zinātnē. Mūsdienu zinātnieki, protams, izmanto savu priekšteču darbus, taču viņu dzīves gājums, meklējumu tin atradumu ceļš paliek nezināms.

Nikolaja Timofejeva-Resovska dzīve bija ļoti sarežģīta. Man gribējās šo mudžekli atšķetināt. Darbs galīgi nomocīja, taču laikam gan nekad vēl nebiju guvis tādu gan­darījumu. _ .

Mana varoņa dzīve bija gana noslēpumu, un jau tā bija mīkla: kādēļ_ ap viņu garus gadus pulcējās ievērojami, cildeni, spilgti ļaudis? Fakti, kurus man izdevās no­skaidrot, apliecina: mans varonis bija brīnišķīgs, cienījams cilvēks, kas pat visgrūtā­kajos brīžos saglabāja godu pēc visaugstākās raudzes. Kolēģi, draugi un cienītāji zi­nāja, ka fašistiskajā Vācijā viņš palika sava uzdevuma augstumos un nekādi neaptrai­pīja sevi; tagad dokumenti un liecības to nepārprotami apstiprina.

I. R.: Presē gandrīz reizē parādījās trīs ievērojami darbi par zinātnes pasauli: «Sumbrs» (Çóáð), «Baltās drānas» (Äóäèíöåâ Â. Áåëàÿ îäåæäà) un V. Amļinska garstāsts «Katra stunda tiks attaisnota…» (Îïðàâäåí áóäåò êàæäûé ÷àñ…).

Manuprāt, ir ļoti labi, ka dažādi autori katrs savā skatījumā pieversusies lisenkovismam. Manā darbā tā nav galvenā tēma, bet Dudinceva romānā gan. Mes_vel ne­apjaušam, cik lielu ļaunumu lisenkovisms nodarījis musu lauksaimniecībai, ka no ta cietusi ģenētika, kādus morālus un fiziskus triecienus saņēmusi zinātne. Es zinu, ka par to ir uzrakstīti vairāki pētījumi, taču vēl hdz šim (1987. g. —_red.) tie nav izlauzusies atklātībā. Bet publicēt tos noteikti vajag, lai mēs varētu apjēgt notikušo un mācīties no tā Kavē visu to lisenkoviešu pretestība, kuri apgalvo, ka nav vērts uzvandīt pa­gātni ’ īstenībā vairums šo nekompetento, neizglītoto ļaužu vēl arvien turpina_ darboties zinātnē, turklāt atbildīgos amatos: vada laboratorijas un pat institūtus. To drūmo gadu mantojums nav tikai pamācoša, uz visiem laikiem aizgājusi pagātne. ^ _ ,

Es ar to saskāros, kad izšķīrās jautājums par «Sumbra» publicēšanu. Iedegas kla ]a, nikna cīna. Turklāt tie, kuri šo cīņu izvērsa, pielietoja netīras, agresīvas metodes. Ne tikai ieradās pie manis Ļeņingradā un draudēja, bet, uzzinājuši, ka garstastu grib pub­licēt žurnāls «Íîâûé ìèð», ar telefona zvaniem un vēstulēm devas uzbrukuma b. Zalieinam. Nu jau draudēja žurnālam. Žurnāls turējās stingri. .

Dažādi ļaudis centās aizkavēt publikāciju. Lisenkoviesi, kunern Timofejevs-Rcsovskis bija viens no nopietnākajiem pretiniekiem. Tic, kuri savulaik centās panākt viņa padzī­šanu no Obninskas institūta, arī negribēja, ka par viņu teiktu kaut ko labu. Un bija vēl viena protestējošo kategorija — ļaudis, kuriem kaut kādā veida bijaticis zināms, ka manā darbā ir arī Timofejeva-Resovska pretinieku tēli. Neizlasījusi pasu darbu, īsti nezinādami kas tie par tēliem, viņi nobijās, ka apmelotājos un ziņu pienesejos varēs viņus sazīmēt. Manuskripts vēl nebija ticis līdz tipogrāfijai, kad es jau dabuju just,

ka stāstam ir ienaidnieki. _

Dokumentālās prozas īpatnība ir, ka tās saturs pec pubļikacijas turpina paplaši­nāties Pateicoties vēstulēm, telefona zvaniem un neparedzētām tikšanās reizēm, ïàê gaismā jaunas ziņas, detaļas. Man jautā, kādēļ neesmu aprakstījis sava varoņa dzīvi

izstitījumā. Bet es neesmu aprakstījis arī vairākus citus viņa biogrāfijas posmus, jo es nerakstīju Timofejeva-Resovska dzīvesstāstu. Mani interesēja dvēseles stāsts, domas attīstība, gara dzīves drāmas un traģēdijas. Dažu vēstuju autori brīnās: kā gan Sumbrs varēja palikt Berlīnē? Viņi nav ņēmuši vērā, ka tolaik (30. gadi — red.) mums ar Vāciju oficiāli bija labas attiecības. Kāds zinātnieks man rakstīja, ka tā tiešām bijis: Voroņežā mūsu lidotāju skolās apmācīti vācu lidotāji. Mums jāsaprot: tas, kas notika toreiz, nav saistāms ar fo, kas notika vēlāk. Pāri mūsu spriedumiem par tā laika Vāciju gulst ļaunu vēstošā kara ēna, un mēs jau vairs neesam spējīgi no tās atbrīvoties, atdalīt pirmskara laiku no kara laika.

A. Kazincevs

«Slavenību parāde» sākas jau pirmajā lappusē un turpinās visā stāsta garumā. Tāds princips ļauj autoram pasniegt lasītājam galvu reibinošu maisījumu: Delbrika jokus, Bora tēzes, Diraka kvēlās runas — apburošu, dziļdomīgu, tiešu, šokējošu, aiz­kustinošu pļāpāšanu (šis vārds atkārtojas gandrīz visbiežāk). īsāk — mēs tiekam aici­nāti uz starptautisku kokteili.

Galvenā «rota» ■— Timofejevs-Resovskis. Bet kāda gan tur rota — Sumbrs: galvu pieliecis, te nospurdzas, te izgrūž atzinīgu, pilnu rūcienu. Biezās, sirmās matu krēpes izspūrušas…

Autors ar lielu izdomu demonstrē šo dīvaini, «reliktu», kā viņš pats dēvē savu varoni, Sumbru — retu eksemplāru, vēstures rezervāta iemītnieku. Bagātīgu faktūru (rupjš, bet šajā gadījumā precīzs apzīmējums). Sumbra zinātniskā darbība skarta ga­rāmejot, taču ar nemainīgu sajūsmu. Autors atradis, kā pats domā, veiksmīgu atrunu: viņš nedomājot aprakstīt zinātniskos sasniegumus, viņš stāstīšot par cilvēka dzīvi, kura esot uzmanības un pārdomu vērta. Bet vai tad zinātnieka dzīve nav visciešākajām saitēm saistīta ar viņa darbu?

Man labi saprotama Graņina nostalģija pēc zinātnes zelta laikiem (tos viņš saskata divdesmitajos gados), pēc tās paradīzes dzīves, kad papīru rakstīšana vēl nebija ielau­zusies zinātnē. Kad cilvēku vēl vērtēja pēc paveiktā, zinātnieku — pēc viņa darbiem. Jā, papīrkalpība ir nejēdzīga. Bet kur tad ir raksti, pēc kuriem vērtēt šo zinātnieku?

Protams, ne jau atskaites mūs interesē. Tās saprot tikai speciālisti. Taču zinātnei ir sava morāle, ētika, ideāli. Dvdesmitais gadsimts prasa tos noskaidrot. Šādas problēmas rakstnieks ignorē.

Bet pievēršanās Timofejeva-Resovska zinātniskajai darbībai būtu bijusi nepieciešama, lai kaut cik liktu skaidrībā par viņa personību. Ar viņu saistās pārāk daudz neskaidra, pretrunīga, līdz galam neizteikta. Divdesmitajos gados Timofejevu-Resovski sūta uz Vāciju. Viņš strādā par nodaļas vadītāju lielā zinātniska centrā netālu no Berlīnes. Graņins neko nestāsta par šo iestādi, ne arī par tur izdarītajiem pētījumiem. Taču no citiem avotiem zināms, ka tur nodarbojās ar eigēniku — zinātni, kuru fašisti centās izmantot, lai pamatotu un praksē realizētu savas murgainas rasistiskās teorijas.

Timofejevs-Resovskis it kā neesot piedalījies šo teoriju izstrādāšanā. Taču viņa pētījumu rezultātus varēja izmantot bez viņa ziņas. Rakstnieka pienākums bija ieviest skaidrību šajā jautājumā •— kaut vai tādēļ, lai pamēģinātu novelt no sava varoņa ple­ciem smagus apvainojumus. Ja autoram tiešām būtu bijis dārgs zinātnieks TimofejevsResovskis, nevis personāža bagātā faktūra, viņš nodarbotos ar šo jautājumu. Bet Graņinam jau nav laika …

Autoram nepietiek laika (un droši vien arī vēlēšanās) izskaidrot lasītājam zinātnieka rīcību, kas krasi maina viņa likteni. Trīsdesmito gadu beigās Timofejevs-Resovskis at­sakās atgriezties dzimtenē.

Lasītājam nav grūti saprast, kādēļ Timofejevs-Resovskis atteicās braukt uz PSRS. Graņins liek manīt to, kas visiem zināms, •— ievērojamākos ģenētiķus atlaida no darba, notika aresti. Zinātnieks nobijās. Tad kādēļ nepateikt to īsi un skaidri, kādēļ nejust līdzi varoņa drāmai?

Taču jau tādēļ, ka apjucis, nobijies varonis vairs nav tā faktūra. Daudz izdevīgāk ir demonstrēt viņu kā supermeni zinātnē: neatgriezās, un punkts, un aizmirsts. Dzim­tene aizmirsta? Neticu. Graņins arī neuzstāj. Kad viņam vajadzīgas nostalģiskas no­skaņas, viņš runā par Sumbra skumjām, bet vispār viņam vajadzīgas kliedzošas krā­sas, noteikti triepieni.. .

Nav grūti pamanīt, ka stāstā daudz kas pateikts skaistu vārdu pēc. Motivējumi gandrīz vai demonstratīvi tiek atmesti. Nav redzama autora koncepcija. Tikai paretam vēstījuma untumainajā plūdumā it kā pavīd konceptuāls pamats. Tā pat nebija izvēle, raksta Graņins par zinātnieka lēmumu sagaidīt padomju karaspēku Vācijā 1945. gadā. Zem propagandas varenās preses cilvēks praktiski nevarēja noturēties, viņu samīcīja, «dieva māls» izplūda nenoteiktās formās. Izvēles brīvības nebija. Tātad cilvēks — māls dieva rokās, kurš izplūst zem apstākļu spiediena? Bet bija taču tūkstoši aktīvo Preto­šanās kustības dalībnieku, kas, apzinīgi izdarījuši izvēli, atrada spēku turēties pretī apstākļiem. Spēku, kas apgaro cilvēku, atšķir no «māla» —radīšanas izejmateriālā (iz­mantoju Graņina metaforu). Vai tā būtu tēze strīdam? Tomēr rakstnieks ne reizi pie tās neatgriežam *ā ka nav skaidrs, vai mums darīšana ar pārdomātu atziņu vai ar skaistu frāzi

Bet ir «Sumbrā» kādadoma, kas vijas cauri visam vēstījumam. Graņins uzsver, ka zinātniekā izcilums ir ārzemēs pavadīto ilgo atšķirtības gadu rezultāts. Pašmāju apstakļi, lūk, Sumbru neesot spējuši ne salauzt, ne primitivizēt. (Par trīsdesmitajiem un četrdesmitajiem gadiem Graņins spriež tā, it kā pats tais laikos būtu atradies nez kā­dos olimpiskos augstumos.)

Nē, jaunradei, gara dzīvei nav piemērojamas rupjas sociālas shēmas: «piežmiedza» zinātniekus — un talanti pagaisa, atlaida grožus — un atkal uzradās. Ne trīsdesmitajos un četrdesmitajos, bet nesalīdzināmi liberālākajos sešdesmitajos un septiņdesmitajos zi­nātnē sāka aprauties slavenās tradīcijas un «papīrkalpība» nostiprinājās’ kā nepārkāp­jams priekšnosacījums. Un arī šajā gadījumā cēloņi mazāk ir ārēji, bet vairāk subjek­tīvi. Dzīdamies pēc sasniegumiem šauri lokalizētās nozarēs, zinātnieki zaudēja interesi par vispārzinātniskām problēmām.

Strīdīgu, skaidrojamu momentu stāstā diezgan. Pats galvenais jautājums — vai Graņinam izdevies radīt dzīvu daudzdimensiju tēlu? Atzīstu, ka dažas lappuses var lasīt ar interesi. Rakstnieks ir pareizi aprēķinājis — Sumbra figūra noteikti piesaistīs uzmanību. Bet tēls neveidojas no faktiem un anekdotēm kā no koši izkrāsotiem klucī­šiem. Sumbrs ir bezcerīgi statisks. Apbrīnojami: rakstnieks attēlo revolūcijas, karu un diženu zinātnisku atklājumu laikabiedru, bet tēls paliek nemainīgs. Domāju — tādēļ, ka Graņina atveidojumā varonis izolēts no vēstures.

A. Urbāns

Pašlaik, lai dzīvotu un elpotu, mums vajadzīga nesadomātas īstenības atmosfēra. Atdodam tautai un izvērtējam to, ko slēpa nerakstīti aizliegumi. Kā literatūrā, tā ari sabiedriskajā dzīvē. Tiecamies pēc pilnīgām zināšanām un tiesībām pašiem izvēlēties no visa, ko dzīve ceļ priekšā. Pēc tādu sen jau briedušu jautājumu risināšanas, kādus agrāk pat uzdot nebija pieņemts. Tādēļ arī tāda uzmanība pievērsta publicistikai, tādēļ tāda interese par romānu, kura pamatproblēmas veido reāli ļaudis. Tāda interese par dokumentālo prozu.

Un tomēr atgriezīsimies pie literatūras. Pie tās dziļākās butibas. Dokumenta pa­tiesība ir ierobežota. Tas parasti fiksē rezultātu un ļoti reti parāda pašu procesu. Rakst­nieks romānists sāk izpēti no fakta. Vai ari, atklājot motīvus, līdz šim faktam aizvada. Viņš ataino savu psiholoģisko un emocionālo pieredzi. Vēršas pie mūsu intīmajām jūtām, paver iespēju ielūkoties aiz fakta fasādes, rada līdzdalības un Iīdzpārdzīvojuma efektu. Fiksē ne rezultātu, bet procesu, kurā arī mēs varam iesaistīties, iztēlē sevi parbaudīt. Novērtēt ne tikai kādas rīcibas ārējo efektu, bet arī tās cēloņu tin seku kopumu.

Bet kā mums izprast galveno varoni? Dokumentāls stāsts arī ir stāsts par cilvēku. Un, ja tas nav sausa zinātniska biogrāfija, tad arī tajā jābūt mākslinieciskam tēlam — personai, raksturam. Kur ņemt krāsas, ja izdoma nav atļauta? Bet fakti izšķaidās — te tie ir, bet tālāk vairs nav, te saistās cits ar citu, te nonāk pretrunās. v

Sumbrs — varens raksturs: milzu spēks, neatlaidība, bezbailība. Ko mums izteic šis raksturs, kā tas veidots?

Faktu — un ārēji bieži vien pretrunīgu — bija daudz, pat pārmērīgi daudz. Tikai pamazām iezīmējās galvenās īpašības: cildenums, patstāvība, dumpības gars. Pozitīvā lielceļlaupītāja tips: ar savu svilpienu vien nobaida, bet ne bravuru, ne spēku nekādos apstākļos nepielieto, lai darītu kādam ļaunu. Tikai aizsardzībai, tikai lietas laba, tikai patiesības un taisnīguma meklējumos, tikai to uzvaras varda.

Granins veikli zīmē portretu. Viņš blīvē faktus, kas bieži vien šķiet pat neizdevīgi viņa nolūkiem. Pārstāsta leģendas un tenkas, vāc kopā vispretrunīgākos un bieži vien arī visnelādzīgākos viedokļus un vērtējumus, pat aprunāšanu ieskaitot. Ko var darīt, ja tā bija? Taču ne noklusēt? Mūsu acu priekšā Graņins pārskata variantus, pārvēti faktus, atsijājot vissvarīgākos. Apseko naida un nelabvēlības, mīlas un dievināšanas avotus. Mums gandrīz nemanot, varoņa portrets kļūst par laikmeta portretu.

Savā vēstījumā Graņins iesaista arvien vairāk un vairāk faktu, atklāj arvien jau­nas varoņa rakstura īpašības, domas, izteikumus. Taču pats raksturs nemainās. Viņš arvien vairāk ieslēdzas sevī. Nocietinās. Sumbrs arvien manāmāk kļūst par īstu Sumbru. No nerimtīgiem senčiem cēlies, augsti inteliģentu skolotāju izglītots, viņš arvien vairāk aprepē, tomēr visu laiku izpaužas viņa neizmērojamais cildenums.

Graņins atklājis dominanti: primārs un absolūts cilvēkā ir labais. Tam noteikti jāizpaužas. Un tad, par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem, nāk nez no kurienes tāds Sumbrs, un neviens neuzdrošinās pret viņu roku pacelt. Bet, ja arī paceļ, tad notrīc roka vai to pagrūž sāņus, un šāviens aizlido tukšumā.

Indras Ozoliņas saīsināts tulkojums

(Ðèøèíà È. Ýõî äàëüíåå è áëèçêîå. Ëèò. ãàç. 1987. 27 ìàÿ. ¹ 7. Ñ. 195—206. Êàçèíöåâ À. Ëèöîì ê èñòîðèè: ïðîäîëæàòåëè èëè ïîòðåáèòåëè. Íàø ñîâðåìåííèê. 1987. ¹ 11. Ñ. 166—175.

Óðáàí À. Äåëà è ëþäè: â÷åðà è ñåãîäíÿ. Çâåçäà. 1987. ¹ 7. Ñ. 195—206.)

Hanss Fallada (1893—1947) mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados jau ir rakstnieks ar plaši pāri Vacijas robežām pazīstamu vardu. Lasītājs zina, ka šis romānists raksta galvenokart par t. s. mazo cilvēku, un labprat ieskatās viņa literārā varoņa likteņa peripetijas. Talantīga reālista rokas atveidotas, sociālu un personisku faktoru stingri nepamatotas, tās gaužām reti beidzas labi. Bet te… 1938. gadā nāk klajā romāns «Dzelzs Gustavs» ar laimīgām beigām — tik naivi un klaji samākslotām, it kā nemaz nepiederētu Hansa Falladas spalvai. Pēdējā Berlīnes ormaņa, bijušā prūšu armijas vahtmistra Gustava Hakendāla dzimta, laikposmā starp abiem pasaules kariem gan uz­plaukumu, gan pilnīgu degradāciju pārdzīvojusi, tiek galā ar visām likstām: tās gai­šākie pārstāvji iestājas nacistu partijā… Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts — vismaz vajadzētu tā būt (Hitlera valdība gan populāro rakstnieku tieši represet neuz­drošinās). Taču pēc prokuratūras rīkojuma Hansu Falladu ievieto Strēlicas psihi­atriskajā slimnīcā. Uturēšanās šajā dziedniecības iestādē praktiski ir cietumsods.

Romāna tapšanas vēsture atklājās, kad izdevās atšifrēt slimnīcā rakstītās autobio­grāfiskās piezīmes, kas tapušas, pastāvīgi atrodoties medicīniskā — un droši vien ne tikai medicīniskā — personāla uzraudzībā.

Ieraksts, kas datēts ar 1. un, 2. oktobri, vēsta par romānu «Dzelzs Gustavs». 1937. gadā kinofilmu uzņemšanas firma «Tobis» uzaicina Hansu Falladu rakstīt scenāriju filmai, kurā galvenā loma paredzēta slavenajam aktierim Emīlam Janingsam. Sižeta pamatam piedāvā patiesu dzīves materiālu —■ kāda Berlīnes ormaņa likteni, kura kul­minācija — brauciens vieglos ratos no Berlīnes uz Parīzi un atpakaļ. Pēc neilgām pār­domām rakstnieks ķeras pie darba, taču ar noteikumu, ka , viņš rakstīs romānu, jo sce­nāriju veidot neprot, bet tālāko paveiks kinostudijas ļaudis.

Jau pēc trim mēnešiem — rakstnieks, kā parasti, strādāja īstā apsēstībā — romāns bija gatavs. Tālākais bija atkarīgs no tā, ko teiks propagandas ministrs Gebelss.

«Pēc manām domām,» raksta H. Fallada, «viss bija pavisam vienkārši: ministram vajadzēja iedot romānu izlasīt. Bet rūdītie kinematogrāfijas vilki tikai kratīja galvas, izdzirduši tik diletantisku priekšlikumu, — nav nekādas vajadzības dot ministram lasīt šo romānu, jo tur ir daudz kā tāda, ko viņam labāk nerādīt. Un daudz kā ari trūkst (par to es pats vēlāk dabūju pārliecināties). Darbā iesaistīja dažus autorus, kurus E(mīls) J(aningss) citādi nesauca kā par nacistiskajiem neliesiem… Sie kungi metās virsū ma­nam romānam: spieda un mīcīja, apcirpa raksturus … Un visa šī zemiskā noņemšanās tika pamatota ar kino specifiku: tur valdot pavisam citādi likumi nekā teātri, romānā, dzīvē — un vispār pasaulē …

Pēc kāda laika studijas direktors paziņoja rakstniekam savu slēdzienu: «Nevaja­dzēja filmu beigt ar braucienu uz Parīzi! Iespējams, protams, bija tikai viens nobei­gums — varas sagrābšana. Dažiem personāžiem — un vipirms jau vecajam Hakendālam, sauktam par Dzelzs Gustavu, — pēc Parīzes brauciena bija jākļūst par dedzīgiem n(acistiem) un jātiek pie varas.

Pa šīs runas laiku sēdēju kā sastindzis — to nebiju gaidījis. Būtu to paredzējis, nekad nebūtu pieņēmis šo pasūtījumu. Es gribēju uzrakstīt labu lomu E(mīlam) J(aningsam). Partijas propaganda man bija tālāka par tālu.»

Taču studijas direktoram Fallada atbildēja mazliet citādāk. Viņš atgādinaja, ka nacistiem vienmēr bijis «nevēlams rakstnieks», ka par romānu «Kas cietuma viru gar­šojis» (1934) tik tikko nekļuvis par aizliegto rakstnieku. Ja šāda situācijā viņš mēģi­nātu atveidot nacistus, tas varētu izraisīt tikai viņu neapmierinātību un filmai par labu nenāktu. Direktors un Janingss, kas arī piedalījās sarunā, atzina, ka šie argumenti pamatoti, taču reakcija no varas puses bija pavisam negaidīta. iJ(aningss) apsolīja tū­līt pat nokārtot man audienci pie ministra. G(ebelsa) kungs esot vēlējies tikties ar mani personiski — vai tad es pie viena pats neizteikšot viņam _savus apsvērumus? Es ar drebošu sirdi atteicos. Var jau pakļaut sevi nežēlastībai un but par nevēlamu autoru. Bet iekļūt G(ebelsa) labvēlības spožumā — tas, man šķiet, būtu Ikara liktenis.

Es neesmu cēlu žestu cienītājs: nolemt sevi nāvei tirāna troņa pakājē, negūstot nevienam no tā nekādu labumu, bet pakļaujot briesmām savus bērnus, — tas nav priekš manis. Pēc trīs minūšu pārdomām es pieņēmu papilduzdevumu. Menesis, kad rakstīju romānam galā šo asti, manā kalendārā apvilkts ar melnu tinti.»

Filma par Dzelzs Gustavu tā arī netika uzņemta. «Ministrs R(ozenberga) kungs paziņojis, ka īsti vāciskas filmas titros nevarot but F(alladas) vārds.» Falladu uzskata par kultūrboļševisma pārstāvi un atbrīvošanos no viņa — par augstākā mērā vēlamu. Romāns gan iznāca, bet tūlīt tika nesaudzīgi vajāts. «Atkal, tapat ka pēc «Cietuma viras…» iznākšanas, esesieši staigāja pa ielām un pieprasīja, lai grāmattirgotāji izņem manu grāmatu ne tikai no vitrīnām, bet arī no plauktiem… Es biju bankrotējis…» Visu romānu caurstrāvojošo humānismu nespēja «saglabt», neitralizet piemocītais no­beigums. Tāpat kā nespēja glābt rakstnieku trīs minūtēs izcīnītā pašsakāve. _

Pēc Hansa Falladas nāves vācu literatūrzinātnieks Ginters Kaspars rekonstruēja «Dzelzs Gustava» sākotnējo tekstu. To nu mēs lasīsim.

Friča Bardas dzeju mēs neesam aizmirsuši, arī pēckara gados Latvijā ta ir lasīta un mīlēta, kaut gan ne sevišķi bieži izdota. Mēs zinām, ka ta ir skaista un stipra sirds lirika, jūtu audzināšanas skola. Mazāk ir daudzināta dzejnieka doma, proti, viņa uzskati. Un tas arī gluži loģiski. Lai neaizšķērsotu ceļu viņa dzejas izdošanai, literatūras vērtētāji gribot negribot bija spiesti iegalvot, ka tai ar autora ideālistisko pasaules uz­skatu ir maz kopīga un padomju lasītāju tā nesamaitās. Ka Dievs un dvēsele ir tikai poetjski teli, nevis autora nopietnība. Citādi taču literatū­ras politikas veidotājiem un kontrolētājiem būtu skaidrs, ka šāda garīga barība padomju cilvekiem nav sniedzama, «..ja mēs savu (dvēseli — I. C.) nobendējam, kādēļ tad tev viņas vajag! [. .] Turpretim — cik pa­tīkami esat jūs, biedri, kas to pašu esat pastrādājuši. Man viņas nav, un tev arī viņas nav. Tu saki man: nav viņas nemaz nekad bijis! Un es saku tev: nekad viņas nav bijis!» — tālredzīgi šādu aizliegumu loģiku apraksta pats Barda apcerē «Romantisms kā mākslas un pasaules uz­skata centrālproblēms».

Tostarp Zenta Mauriņa par Bārdu raksta: «..viņš pats, tāpat kā Poruks un Rainis, tikai šaurākā aplokā, pieskaitāms mūsu nedaudzajiem filozofiskajiem dzejniekiem, ja filozofiju saprotam kā tieksmi tvert pa­sauli tas totalitātē.» Proti — tieksmi_ meklēt atbildes uz visiem galvena­jiem cilvēka esamības jautājumiem. Šoreiz ielūkosimies nevis Friča Bār­das dzejā, bet rakstos par filozofiju, estētiku, literatūru, kur viņš šos jau­tājumus un atbildes uz tiem izteicis loģiski skaidros jēdzienos, bieži vien polemiski saasināti diskutējot ar citiem gadsimta sākuma virzieniem un uzskatiem. Pirmkārt, šie raksti palīdz dziļāk izprast viņa dzejas pamat­vērtības, otrkārt, tie ir interesanti arī paši par sevi, īpaši tādēļ, ka skar jautājumus, par kuriem domā un strīdas arī mūsu pašreizējā sabiedrība.

Vispirms mūs var interesēt F. Bārdas attieksme pret marksismu un sociāldemokrātiju, pret idejām, kuras Latvijā tolaik aizrāva lielu un — ja pieminam kaut tikai Raini — nepavisam ne sliktāko inteliģences daļu. Mēs zinām, ka Bārda marksismu nesaprata un sociāldemokrātiskās ide­jas nepieņēma. Kādēļ? Kāda ir viņa argumentācija? Informācijā par RLB Zinību komisijas vasaras sapulcēm viņš pārmet referentam Andrievam Nieclram, ka tas nešķir «sociālisma ideālo saturu, kurš pilnīgi ietilpst nesagrozītā Kristus mācībā», no «aktīvā sociālisma šo laiku bieži barba­riskās cīņas līdzekļu sistēmas». Un recenzijā par Raiņa «Galu un sā­kumu» konkretizē savu attieksmi: «Mēs nekad nedrīkstam šaubīties par lielās, visu cilvēci pārņēmušās demokrātiskās idejas universālo nozīmi, cik tālu viņā izteicas vispārcilvēciskas taisnības prasības; bet par to koncepciju un tiem motīviem, kā tos formulējis dogmatiskais vēsturiskais materiālisms, it sevišķi par to parodiju, kādā tas izvērties pie mums, un par šīs parodijas dūšīgajiem aizstāvjiem, no kuriem Rainis, protams, mums aizvien ir jāatšķir, — par tiem gan pareizi būtu sacīt kalēja Klāva vārdiem: «Ak tu, nožēlojamais tumsas perējums, kad tev reiz zvīņas no­kritīs no acīm!»»

Savu uzskatu par cilvēka būtību un uzdevumu šai pasaulē dzejnieks formulē tā: «Ikviena cilvēka apziņa katrā acumirklī stāv kaut kādā pun­ktā starp diviem pretpoliem: starp absolūti nebrīvo dzīvnieku un starp absolūti brīvo ideālo būtni, kura cilvēkam vispārsasniedzamā veidā ir parādījusies vispasaules ģēnijos, piem., Buda, Kristus, Sokrāts, Platons, Vitmens, Tolstojs.» Un citur: «Jo mūsu attīstība iet no dzīvnieka uz Dievu.» Tādējādi marksisma barbarisma (šo apzīmējumu Bārda lieto ļoti bieži) kodolu viņš saskata apstāklī, ka tas apelē pie cilvēkā gan reāli pastā­vošajiem, cilvēcei saistošajiem, taču zemākajiem dzinuļiem — trūkuma un varas — un paceļ tos cilvēcisko vērtību smailē. Līdz ar to Bārda neuzskata, ka augstāko attīstības motīvu un ideālo vērtību nesēja varētu būt šķira (vienalga, pilsonība vai proletariāts), viņaprāt, tas var būt tikai cilvēks, personība, kas pārvar sevī «absolūti nebrīvo dzīvnieku» un kuras rīcību noteic nevis materiālā labklājība un varaskāre, bet garīgā pašizcīņa.

Personības ideja — līdzās sociālismam un reizēm savijoties ar to, kā Raiņa daiļradē, — ir viena no svarīgākajām un suģestējošākajām gad­simta sākuma latviešu literatūras idejām, un nav noslēpums, ka ļoti daudzi latviešu dzejnieki ierosmes un spēkus saviem personības neatka­rības un pašvērtības apliecinājumiem smēluši Fridriha Nīčes daiļradē, īpaši darbā «Tā runāja Zaratustra» (latviski — Plūdoņa tulkojumā). Jauno rakstnieku sparīgā uzstāšanās par personības neatkarību un tie­sībām bieži vien izsauca apvainojumus dekadentiskā individuālismā, pār­cilvēka kulta sludināšanā un tamlīdzīgi — atcerēsimies cīņas ap deka­dentiem, kuras latviešu literatūras kritikas vēsturē ieņem tik lielu vietu. Fricis Bārda idejiski un ari sadzīviski šai rakstnieku grupai stāv tuvāk nekā jebkurai citai, viņš daudz publicējas «Dzelmē», «Staros», «Zalktī» un izturas pret jauno rakstnieku centieniem ar dziļu sapratni, kas gan nekavē viņu distancēti un zobgalīgi izvērtēt šo centienu praktiskos rezul­tātus, piemēram, atzīt, ka ir jau tiešām jāsmejas par talantīgiem cilvē­kiem, kuri «ļauj sev pilnu vaļu ālēties un mētājas ar dieviem un dēmo­niem apkārt kā ar vecām pastalām». Līdzās citiem filozofiem un rakst­niekiem F. Bārda daudzkārt citē Nīči un atsaucas par šo vācu domātāju ar dziļu cieņu. Tomēr Bārdas personības koncepcija ir cita un galveno­kārt tāpēc, ka viņam «Dievs nav miris» un tātad personība vērtību hie­rarhijā nevar ieņemt pašu augstāko vietu un būt pati sev likums. Tā var tikai tiekties piepildīt sevī objektīvās gara dzīves likumības: «Tas ir ceļš, kuru staigājuši visi lielie pasaules gari, nonākot beigās līdz universālismam — visuma mīlestībai.»

Atzīdams par vienīgo ceļu, kā cilvēce var pacelties augstākā attīstības pakāpē, mīlestību — spēju iejusties, uztvert otru «kā sevi pašu», mīles­tību, kurā, viņaprāt, nedalāmā vienībā saplūst ētiskais un estētiskais moments, F. Bārda sociāldemokrātijai pārmet ne tikai materiālismu, bet arī naida jūtu kultivēšanu. Recenzijā par Apsesdēla dzejoļu grāmatu «Smagas domas» viņš raksta: «Kur būtu jāstāv augstākās cilvēcības un taisnības liesmojošiem vārdiem, tur tagad stāv pašu zemāko un neķīt­rāko cilvēka jūtu apzīmējums: naids, ne tas svētais naids, kas izaug augstāka ideāla vārdā, bet taisni pats zemākais: naids aiz atriebības kāres.» Un tālāk: «Un tas pilnīgi ārējais kolektīvisms, kurš panākams tīri ārējiem līdzekļiem caur materiālo interešu kopību un par kuru tā sajūsminās mūsu sociāldemokrāti, patiesībā nav nekas vairāk kā zirņu maisa kolektīvisms: tiklīdz kādam no maisa iemītniekiem palaimējas at­rast maisā, tas ir, ārēji saistošo materiālo interešu kopībā, kādu cauru­miņu, tā tas arī par to tūliņ izspraucas ārā, un beigas ir kolektīvismam. To jau arī paši sociāldemokrāti laikam būs atzinuši un sapratuši. Tādēļ arī savu ideālu viņi cer panākt tikai caur to: izšūt vienu milzīgu, vis­aptverošu un pavisam nesaplēšamu maisu, t. i. — nodibināt kolektīvu valsti.» Jo «divas naida jūtu pildītas apziņas viena otru atgrūž, un sa­plūst tām ir pilnīgi neiespējami.»

Tiesa, pats konkrētais šo pārdomu iegansts — Apsesdēla dzejoļu krā­jums — ir stipri vārīgs temats. Mēsj zinām, ka tas tapis katorgā: Apsesdēls bija notiesāts uz desmit gadiem par līdzdalību Piektā gada revolū­cijā. Te atklājas vēl kāds mums grūti aptverams cariskās Krievijas dzī­ves paradokss: katordzniekam bez īpašiem sarežģījumiem var iznākt dze­joļu grāmata, kas turklāt vēl nesatur slavinājumus valdībai, bet gluži otrādi. Tomēr, zinot šo likteni, uznāk šaubas: cik tiesīgs ir brīvībā esošs cilvēks, kuram nekas nav nodarīts, pamācīt nevainīgu cietēju, ka nevajag lolot naida un atriebības jūtas? Šķiet, ir tādi cilvēka dzīves bezdibeņi, par kuriem ar pilnām tiesībām savu spriedumu var izteikt tikai tas, kurš pats tajos pabijis. Kaut gan, — mēs visi zinām un varam nosaukt māk­sliniekus, kuri ir bijuši šajā bezdibenī, tomēr nenes sevī visaptverošu naidu. Minēšu divus tik atšķirīgus piemērus kā Fjodors Dostojevskis un Knuts Skujenieks. Un, ja palūkojamies uz F. Bārdas spriedumiem no marksisma ideju vēsturiskās realizācijas perspektīvas, kuru pats autors nepieredzēja, toties mēs zinām, tad pārsteidz viņa atziņu gaišredzība.

Dažus vārdus gribu piebilst par tēmu — Fricis Bārda un Rainis. Viņi nebija ne draugi, ne domubiedri — drīzāk otrādi. Kaut gan Bārda Raiņa dzeju ļoti ciena, šī cieņa: vienmēr aizķeras un paklūp pie Raiņa sociālde­mokrātiskās pārliecības. Recenzijā par «Galu un sākumu» līdzās apbrī­nai par dziļajām Raiņa atziņām dvēseles un kosmiskās bezgalības pārdzī­vojumā parādās dzēlīgas piezīmes, ka Rainis esot sociālists utopists un uz pamatšķiru raugoties kā māte uz savu lolojumu — «cik viņš skaists, cik gudrs, cik apbrīnojams». Par lugu «Pūt, vējiņi!» F. Bārda izsaka slē­dzienu: «Drāmas uzvedums var būt tekošā teātra sezonā notikums, bet mūsu literatūras vēsturē — nē.» Tas vēlreiz apliecina, ka nemaldīgi no­vērtēt konkrētu literāru darbu ne vienmēr spēj pat lieli dzejnieki, ne tikai kritiķi. Savukārt Raiņa dienasgrāmatās un vēstulēs atrodam nīgras un sašutuma pilnas piezīmes par šiem F. Bārdas uzbrukumiem. Taču, ne­raugoties uz šiem cilvēciskajiem momentiem, Raiņa titāniskais meklējo­šais gars iet tajā pašā virzienā, tiecoties prognozēt cilvēces nākotni un jaunas personības, jauna varoņa rašanos. Viņš saredz sociāldemokrātijas aprobežotību, kad raksta: «Ļeņina naida mācībai es likšu pretī savu mīlas mācību,» —■ un ne vien raksta, bet veido un dod pamatšķirai šos aug­stākos, vispārcilvēciskos garīgos orientierus. Nav Raiņa vaina, ka tie netika pieņemti.

Atgriežoties pie Friča Bārdas uzskatiem, palūkosimies, kā viņš mē­ģina atrisināt nākamo jautājumu, kas loģiski izriet no viņa atziņām par mīlestību kā cilvēces virzošo, augšupceļošo spēku, par naida nepieļaujamību. Tas ir jautājums par cīņas iespējamību un tās līdzekļiem, ja vien­laikus tiecamies uzturēt sabiedrībā un sevī šos ētiskos ideālus. Apcerē «Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms» Bārda raksta: «Bet, ja nu cīņa ir nepieciešama, tad, lai viņa vispār varētu no­tikt, arī mūsu pretinieki ir nepieciešami, jo bez tiem taču cīņas nevarētu būt un reizē ar to nevarētu būt īstās intensīvās un apzinīgās gara dzī­ves. [. .] Redzams, mēs esam nonākuši pie viena no cilvēces beidzamajiem, vistumšajiem jautājumiem, pie īstas sfinksas mīklas. Mums bailes šo slē­dzienu taisīt, mēs it kā instinktīvi jūtam, ka šis slēdziens ir šausmīgs absurds, jo tad sajūk visas robežas, zūd visas absolūtās vērtības un irst visi mūžīgie ideāli, kaut gan, piezīmēšu, ir cilvēki, un apbrīnojami dziļi un nopietni cilvēki, kas ir drošsirdīgi šo slēdzienu taisījuši, protams, ne tā kā Nīče, visas vērtības pārvērtējot, bet atzīstot vienkārši radikāli ļauno par neizsakāmi nozīmīgu un pilnīgi nepieciešamu . . Man personiski lie­kas izeja no šīs grūtās dilemmas arī citādi atrodama. Es neticu, ka cilvēks ir un var būt radikāli, absolūti ļauns. [. .] Kaut kas un kaut cik no tīrā ideālisma ir katrā cilvēkā, lai uz āru tas arī nekad nebūtu parā­dījies. Tāpat arī katrā cilvēkā ir negatīvais, naidīgais ideālajam, lai arī tas uz āru nebūtu parādījies.» Līdz ar to: «..šai cīņai jānotiek vispirmā kārtā sevī pašā.» Un — «augstākās cīņas princips ir:_ padarīt ienaidnieku nekaitīgu, nekā no viņa būtības neiznīcinot. [. .1 Sīs cīņas nolūks nav iznīcināt pašu negatīvo, bet tikai paralizēt viņa iznīcinošo aktivitāti. Laikmetiem, kuri šo pēdējo prasību neievēro, vēlāk tā dārgi jāsamaksā, tā, piemēram, klājās agrāko gadu simteņu kristīgai morālei, kura tā ir izaudzējusi visu tagadējo seklo pozitīvismu un arī ekstrēmo profāno nīčeānismu.»

Tās ir tikai dažas no Friča Bārdas atziņām, turklāt konspektīvi iekonturētas. Ne mazāk interesantas un ierosinošas ir viņa domas par intuitīvā un racionālā attiecībām cilvēces attīstībā un izziņas ceļā (tās balstītas galvenokārt uz franču filozofa Anrī Bergsona teoriju), par reliģijas lomu mūsdienu sabiedrībā, par mītu modernajā literatūrā u. c. Mēs zinām, ka par pēdējo jautājumu Bārdu asi izsmēja A. Upīts rakstā ««Mītu» taisī­tāji». Un tomēr arī šajā, tāpat kā daudzos citos jautājumos, divdesmitā gadsimta literatūras attīstība rāda: pat ja Bārdām nebija simtprocentīga taisnība un var apstrīdēt dažu labu viņa konkrēto spriedumu, tad prin­cipā viņa paredzējums apstiprinājies — mitoloģisko priekšstatu aktuali­zācija notikusi daudzos izcilos literāros darbos. Minēsim kaut vai Dž. Džoisu, T. Mannu, G. G. Markesu, O. Ciladzi.

Konkrētos jautājumos Bārdām var piekrist vai nepiekrist, taču viņa raksti lasāmi ar lielu patiku: tajos labi atklājas maigā dzejnieka cīnī­tāja temperaments, sīkstā neatlaidība patiesības meklējumos, plašā eru­dīcija un garīgā drosme, centienu maksimālisms, kas liek viņam, piemē­ram, par gadsimta sākuma latviešu kultūras situāciju rakstīt šādus žul­tainus vārdus: «Man negribētos samaitāt omulību visiem tiem, kuri jūtas apmierināti, pat lepni ar mūsu tagadnes garīgo atmosfēru, kulturālo augšanu un idejisko meklēšanu. Bet grūti ir atsvabināties no domām, ka vērdiņš ir palicis mūsu garīgo vērtību mēraukla, valdnieks un simbols. Ar to nebūt negribu teikt, ka mēs esam garīgi pavisam nabagi, ka mums nekā nav. Tā jau būtu Dieva zaimošana. Bet visu mūsu bagātība cirkulē vērdiņos. No visa kā mums ir kaut kas. Bet tikai par vērdiņu: par vēr­diņu zinātnes, par vērdiņu mākslas, par vērdiņu pasaules slavas, par vērdiņu patriotisma, par vērdiņu šovinisma, par vērdiņu liberālisma, par vērdiņu demokrātisma, par vērdiņu sociālisma, par vērdiņu aristokrātisma, par vērdiņu varonības, par vērdiņu godīguma, par vērdiņu fanā­tisma, par vērdiņu reālisma, simbolisma — un kas visas tās skaistās lietas lai sasauc! [..] Grūti pagaidām sacīt, vai šī sīkmanība tikai gadī­jums vai divdesmitā gadusimteņa, šī pirmā un lielākā kultūras un visu garīgo vērtību decentralizācijas laikmeta, neizbēgama attīstības stadija.» Vai šie vārdi ir taisnīgi? Vai katrs laikmets tos nevar teikt par sevi, kamēr vēstures atskatā nav izkristalizējušās tās paliekamās vērtības, ku­ras nav skaitāmas vērdiņos? Lai nu kā, pārāk lielai pašapmierinātībai mums nav pamata — tagad vēl mazāk nekā divdesmitā gadsimta sākumā, Bārdas laikā.

1990. un 1991. gadā izdevniecības «Liesma» Kritikas un literārā man­tojuma redakcijā iznāks Friča Bārdas raksti divos sējumos. Tur jūs varē­sit iepazīties gan ar viņa 1 iteratūrkritisko un teorētisko mantojumu, gan dzeju, kas pēckara Latvijā pirmoreiz būs publicēta pilnībā, gan arī citiem viņa dzīves un daiļrades materiāliem.

5 — 1074

1949. gadā, autoritatīvu zinātnieku akceptēta, iznāca grāmata «Josifam Visarionovičam Staļinam PSRS Zinātņu Akadēmija». Pārliecinošāk nekā jebkurš traktāts tā stāsta par padomju zinātnes nožēlojamo lomu ideoloģisku mītu uzturēšanā totalitārās varas laikā. Rakstu nosaukumi ir, piemēram, šādi: «Staļins — zinātnes korifejs», «Padomju matemā­tika», «Padomju ķīmija Staļina laikā», «Staļins un padomju metalurģija», «Valodniecība Staļina laikā».

Astoņdesmito gadu otrā puse padomju zinātnē un kultūrā, neraugo­ties uz pretrunām un grūtībām, ir gaišs laiks. Ilgā gara verdzībā no­māktie cilvēki iztaisno plecus, atbrīvojas no apkaunojošā mantojuma, iedrošinās jautāt pēc patiesības.

Sādā laikā iznākusi Ojāra Ambaiņa grāmata «Latviešu folklo­ristikas vēsture». Tas ir ideāls temats folkloristikas teorētisko pamatno­stādņu un praktiskā veikuma pārvērtēšanai, un savas nozares nākotnē ieinteresēts zinātnieks to varēja izmantot, lai noslēgtu rēķinus ar stagnā­cijas gadu totalitāro zinātni, noslaukot putekļus no piespiedu kārtā aiz­mirstajām kultūras vērtībām.

Taču «Latviešu folkloristikas vēsture» nav brīva no rutīnas. Vairākās tās nodaļās dzelžaini ievērota gadu desmitos izstrādātā domāšanas shēma un vērtēšanas standarts. Sī shēma ļauj objektīvi vērtēt tikai pa­šus senākos autorus, un O. Ambainis to arī dara.

Pirmās trīs nodaļas, no kurām īpaši interesanta ir pirmā, sniedz bagā­tīgu informāciju par latviešu folkloristikas priekšvēsturi un sākotni. Cit­tautiešu izteikumi ne tikai par latviešu dziesmām, bet arī par tautas mentalitāti tiek skaidroti ar viņu virspusējo un vienpusīgo pieeju mate­riālam, nevis ar autoru šķirisko piederību vai politisko briedumu.

Shēma prasa, lai 19. gadsimta otrās puses vācu autoru, tāpat Latvi­jas neatkarības gadu autoru darbību ar niecīgiem izņēmumiem noklu­sētu vai vērtētu negatīvi. Turpretī dažādu periodu krievu, Padomju Sa­vienības un Latvijas padomju folkloristiem tiek piešķirts ievērojams han­dikaps. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk aprioru secinājumu, jo vairāk zinātnieka personības un teorētiskās domas vērtējums pakļauts to soci­ālai lomai un funkcijai.

Diferencēta vēl ir pieeja Lautenbaham-Jūsmiņam: no argumentēta iz­vērtējuma darbiem par latviešu un lietuviešu folkloras sakariem līdz ap­galvojumam, kas izaudzis no marksisma tēzes par divām kultūrām šķiru sabiedrībā, — ka Lautenbahs-Jūsmiņš ir «latviešu buržuāzijas vadošo aprindu ideoloģijas paudējs latviešu folklorā» (54. lpp.). Līdzīgas frāzes ir visai dzīvotspējīgas — laikam tieši tāpēc, ka tās neprasa iedziļināša­nos un izpratni ne no rakstītāja, ne lasītāja.

Samērā atzinīgi novērtējis Luda Bērziņa pirmos rakstus par folkloru, grāmatas «Ievads latviešu tautas dzejā. I. Metrika un stilistika» (R., 1940) pozitīvo devumu O. Ambainis raksturo vienā vienīgā teikumā, taču tas pazūd pārmetumu sērijā par «apzinātu norobežošanos no mēģināju­miem folkloru skatīt kā vēsturisku parādību», par ideālistiskā «tautas gara» jēdziena ievazāšanu (80. lpp.).

Sī pētījuma noklusēšanas sekas negaidīti atklājās, kad latviešu tau­tasdziesmu tulkotāju seminārā ļeņingradietis V. Sčerbickis sāka stāstīt, cik milzīgs darbs viņam bijis nepieciešams, lai apjaustu to formas liku­mības. Viņš par to, protams, būtu varējis izlasīt L. Bērziņa grāmatā, ja tā nebūtu tik dziļi paslēpta bibliotēku plauktos.

Dabiski, var būt zinātnieki, kam L. Bērziņa fenomenālais darbs liekas šauri centrēts, nepilnīgs (starp citu, arī pats autors domā: tāpat, jo grā­matai iecerēta vēl vismaz otrā daļa). Viņa tēzes var būt apstrīdamas (godīgu zinātnisku diskusiju par profesionāliem jautājumiem aizsākusi tikai Janīna Kursīte). Ne vienas vai otras teorijas noraidīšana, bet zināt­niskas argumentācijas trūkums, tās aizstāšana ar ideoloģisko mums ir nepieņemama spēlē ar terminiem, kad apzīmējums «ideālistisks», «nevēsturisks» ir pietiekams kāda uzskata vai pētījuma noraidīšanai, tāpat kā «marksistisks», «sociālistisks» — pilnīgi droša garantija pozitīvam vēr­tējumam.

Noklusēti vai noraidīti ir tādi autori kā Matīss Šiliņš, Jānis Bičolis, Jānis Veselis, Vasīlijs Sinaiskis, Krišjānis Ancītis, noklusēta Artura Ozola «Latviešu tautasdziesmu literatūras bibliogrāfija» (1938). Ojāra Ambaiņa nekonsekvenci un vērtējumu partijiskumu spilgti ilustrē viņa attieksme pret divām tautasdziesmu izlasēm. Viņš visnotaļ pozitīvi, neiebilstot pret patvaļīgo akcentu pārstatījumu, vērtē piecdesmito gadu vidū iznākušo tautasdziesmu izlasi trijos sējumos. Izlases ievadā Arturs Ozols raksta: «Dziesmu tematiskās grupas, kas turpmāk sauktas par dziesmu cikliem, izvirzītas secībā, kas atbilst to nozīmīgumam sabiedriskajā dzīvē. Izla­ses krājums sākts ar tautasdziesmu cikliem par sociālajiem grupējumiem latviešu tautā, par muižu un zemnieku cīņu pret to. Tiem seko cikli par darbu, par tirdzniecību, par Rīgu, par tautu attieksmēm, par karu un mieru. Un tikai tad nāk tautasdziesmu cikli par ieražām, par darbu, mi­toloģiju u. c.» (Latviešu tautasdziesmas: Izlase. R., 1955, I. sej., 4. Ipp.). O. Ambainis: «Izlasē [..] praktiski realizēta un ievadā teorētiski pamatota marksistiska tautasdziesmu klasifikācijas sistēma.» (109. Ipp.) Tas da­rīts, kā atzīst Ozols, orientējoties uz sabiedrisko psiholoģiju «atšķirība no [. .] individuālās psiholoģijas principa, kas pazīstams no K. Barona «Latvju Dainām»».

Ar jēdzienu sabiedriskā psiholoģija A. Ozols pirmām kārtām saprot tikai vienas iedomātas šķiras psiholoģiju.

K. Barona vākums gan būtu jāvērtē kopumā, un šis kopums mani­festē nevis indivīda, bet tautas psiholoģiju. Tātad piecdesmito gadu iz­lasē smaguma centrs pārnests no tautas psiholoģijas uz šķiru psiholo­ģiju.

Roberta Klaustiņa izlase «Latvju tautas daiņas» 12 sējumos, kas iznāk Rīgā no 1929. gada līdz 1932. gadam, ne tikai Ambaiņa grāmatā vien tiek vērtēta negatīvi, pavisam atturoties no nopietnākas analīzes. O. Am­bainis to, tāpat kā L. Bērziņa izlasi, atzīst par izdevumu, kas «neattaisno sakārtotāju ambīcijas uz jaunu principu radīšanu klasifikācijā» un kurā «var saskatīt cenšanos sniegt tautasdziesmas izmantošanai dažādas sa­dzīves situācijās» (85. Ipp.).

Kāpēc gan nerespektēt R. Klaustiņa cenšanos «sniegt tautasdziesmas izmantošanai dažādās sadzīves situācijās» un uzspiest viņam citu mērķi? Fakts, ka tieši ar šiem divpadsmit sējumiem ļoti daudziem — pat izglī­totiem cilvēkiem — saistās tautasdziesmu nozīmīgākā publikācija (tas nereti tiek piedēvēts K. Baronam), liecina ne tikai par robiem zinašanas, bet arī par R. Klaustiņa izdevuma popularitāti tautā, kas ir ne mazāk nozīmīgs rādītājs kā zinātniskā vērtība.

Neizprotama ir tendence noklusēt faktu, ka 12. sējumā ievietots Kriš­jāņa Ancīša sastādītais šīs izlases vārdu reģistrs. Protams, reģistrs ir tālu no ideāla. Tā zinātnisko un praktisko nozīmīgumu ierobežo trīs mo­menti. Pirmkārt, reģistrs izmantojams, tikai strādājot ar R. Klaustiņa dainu izdevumu. Otrkārt, kā raksta J. Endzclīns «Priekšvārdos», reģistrs ietver tikai tos dziesmu vārdus, «kam ir kāda nozīme mūsu kultūras un dabas vēsturē». Treškārt, nejauši vai kultūrvārdu interpretācijas īpat­nību dēļ ārpus saraksta palikuši vārdi, kuriem noteikti ir nozīme kultū­ras vēstures gaitas iezīmēšanā, kā divi, trīs, deviņi, trejdeviņi un citi skaitļa vārdi, kā Auseklis, jūra, kalns. Tomēr rādītājam ir milzīga teorē­tiska un praktiska vērtība. Tas ir pirmais un Latvijā vienīgais mēģinā­jums radīt dainu vārdu reģistru. Ja tas būtu iesaistīts folkloras pētnie­cības darba apritē, daža laba pētījuma tapšana būtu vieglāka. Man ir aizdomas, ka rādītāju izmantojusi arī Māra Zālīte, rakstot spožo eseju par Māru. '

Mans raksts nebūtu tapis, ja nebūtu pēdējās nodaļas — «Latviešu padomju folkloristika». Tieši tā man lika atcerēties sākumā minēto grā­matu.

O. Ambainis raksta, ka kopš pirmajiem pēckara gadiem viens no folkloristikas darba galvenajiem mērķiem ir «aktīvi iesaistīties sociālis­tiskās kultūras veidošanā» (94. lpp.). Un citur: «Sākotnēji aktuālākais un neatliekamākais uzdevums ir no padomju zinātnes viedokļa kritiski izvērtēt līdz šim buržuāziskajā folkloristikā paveikto, dot marksistisku latviešu folkloras raksturojumu.» (Visi izcēlumi mani — R. V.) (105. lpp.)

So uzdevumu svarīgums izriet no nepieciešamības konsekventi rea­lizēt marksisma tēzi par divām kultūrām, kura tiek aktualizēta latviešu folkloristikā jau 1911.—1912. g.

Varbūt cīņa (te tiešām derīgs šis nodeldētais un bieži nevietā lietotais vārds) par folkloras šķiriskuma atzīšanu padomju varas gados izauga no tautas kultūras bagātību aizstāvēšanas funkcijas, no vajadzības to pierādīt oficiālajai varai, no kuras bija atkarīgas iespējas legāli nodar­boties ar folkloras vākšanu un varbūt pat šī kultūrslāņa pieminēšanu.

Tā folklora pārstāja manifestēties kā visas apspiestās tautas kultūras nesēja un tautas izdzīvošanas garants. Tas notika tautas vissmagākās garīgās apspiestības laikā.

Četros gadu desmitos šāda pieeja folklorai kļuva par daudzu folklo­ristu zinātnisko pārliecību. Vai arī — zinātnieku pārliecība pārstāja būt obligāta, tās vietā stājās metode, kas atbrīvo no iedziļināšanās, būtiska izvērtējuma un analīzes, iztiekot ar elementāru jēdzienisku bloku sistēmu.

Jau 1948. gadā iznāk J. Niedres grāmata «Latviešu folklora». O. Am­bainis piemin gan to, ka vairākus gadus tā ir vienīgais sistemātiskais latviešu folkloras apskats, gan to, ka «grāmatā izteikti arī neprecīzi un virspusēji spriedumi, nereti pat pašos būtiskākajos jautājumos» (105. lpp) •

Taču par to, ka šis izdevums, dodot folkloristikas marksistisku izvēr­tējumu, tīši atcirta šīs zinātnes saknes, paralizēja folkloristikas attīstību, Ambaiņa grāmatā netiek runāts.

Nosaukums «Latviešu folkloristikas vēsture» arī īsti neatbilst grā­matas saturam. Pēdējos četrdesmit gados folkloras zinātnes smaguma centrs nav atradies Latvijā (vēl vairāk totalitārisms ir bremzējis vienīgi vēstures zinātni). Kā dzīva, organiska zinātne šajā laikā folkloristika eksistējusi trimdā.

Objektīvu apstākļu dēļ par zinātnes dzīvi ārpus Latvijas mums bija zināms pārāk maz. (Šo zināšanu apjoms gan pēdējos gados ir stipri audzis.) Taču O. Ambainis neslēpj ja ne nihilistisku, tad vismaz nepie­dodami augstprātīgu attieksmi pret visiem tiem pētījumiem, kuri nepieder Latvijas oficiālajai folkloristikai, kuri izvirza tās kontekstā netradicio­nālus jautājumus un dod netradicionālas atbildes. Tādējādi ignorēta tiek ne tikai Lalita Muižniece, kuras angļu valodā uzrakstītais pētījums «Lat­viešu nāves un bēru dziesmu lingvistiskā analīze» (Mičigana, 1981) ir spožs erudīcijas un zinātniskas precizitātes demonstrējums, ne tikai Ar­

vīds Brastiņš ar «Māti Māru» un žurnālu «Labietis», bet arī Janīna Kursīte, Jolanta Mackova, Māra Zālīte un Knuts Skujenieks, arī Vjačeslavs Ivanovs un Vladimirs Toporovs, kuru neordinārie meklējumi sasaista lat­viešu folkloristiku ar pasaules folkloras zinātnes problemātiku. Pat ja viņu uzskati ir apstrīdami, nekorekti ir izlikties, ka nekā tāda nav bijis, un augstprātīgi smīkņāt par autoru neprofesionalitāti, kad viņi risina jautājumus, ko profesionālie zinātnieki atstāj nerisinātus.

Nav ētiski par Vairas un Imanta Freibergu darbu runāt tā, kā darīts šajā grāmatā: «Nesen aizsāktā, bet perspektīvā folkloras pētniecības palīgvirziena — tautasdziesmu apstrādes ar elektroniskā skaitļotāja palī­dzību — attīstīšanā jau šodien kopā ar folkloristiem (zīmīgi, ka bez tu­vāka apzīmējuma folkloristi tiek identificēti tikai ar Zinātņu Akadēmijas Folkloras daļas darbiniekiem — R. V.), LVU skaitļošanas centra un Filoloģijas fakultātes darbiniekiem iesaistījušies arī Kanādas latviešu zinātnieki V. Vīķe-Freiberga un I. Freibergs. Jau iezīmējusies šī darba pirmā pakāpe — paralēli tautasdziesmu iestrādei ESM datu bankā pub­licēts abu autoru sakārtots un komentēts tautasdziesmu krājums par Sauli (vairāk nekā 4000 tekstu).» (124. lpp.)

Kā var runāt par Kanādas zinātnieku iesaistīšanos darbā, kura ideja viņiem pieder? Un «šī darba pirmā pakāpe» ir visai skops raksturojums plašajai datu bankai, izstrādātajām programmām un «Saules dainām» — grāmatai, kurai līdzīgas latviešu padomju folkloristikā nav.

Sī raksta iemesls un viens no galvenajiem objektiem ir Ojāra Ambaiņa grāmata «Latviešu folkloristikas vēsture». Taču runa nav par to vien. Apzinos, ka autoram tiek nodarīts pāri, izmantojot viņa darbu, lai runātu par nelaimēm, kas vēl nomāc lielu daļu Latvijas humanitāro zi­nātņu un zinātnieku.

Manas pārdomas var uzskatīt arī par grēksūdzi. Dzīvē bieži der at­cerēties Bībeles sižetu par neuzticīgo sievu, kura, pēc Mozus likumiem, nomētājama ar akmeņiem, un Jēzus vārdus: «Kurš no jums ir bez grēka, tas lai met pirmo akmeni uz viņu.» (Jāņa evaņģēlijs, 7, 8) Bet šī nav tā reize. Šoreiz akmens ir jāmet — un ne tikdaudz, lai sodītu grēcinieku, cik tāpēc, lai saviļņotu sastāvējušos zinātnes dīķi.

Es uzrakstīju šos vārdus un atcerējos cilvēkus, kuri tomēr nav pasīvi ļāvušies totalitārās zinātnes centieniem nonāvēt katru dzīvu domu. Ritu Drīzuli (viņai nav zinātniskā grāda, bet ir zinātnieka spalvas cienīgi apcerējumi), Jāzepu Rudzīti, Jāni Rozenbergu, Beatrisi Reidzāni, K. Arāja un A. Mednes «Latviešu pasaku tipu rādītāju» … Un jau iekšēji brīvo folkloristu jauno paaudzi: Gunti Pakalnu, Benediktu Mežali.

Taču Ojāra Ambaiņa grāmata ir apspriesta un recenzēta ZA Folklo­ras daļā, kurā strādā ari visi minētie cilvēki.

Grāmata nodota salikšanai 16. 12. 88., parakstīta iespiešanai 07. 06. 89. Varbūt laika nepietika, lai manuskriptu papildinātu ar materiālu, bez kura latviešu folkloristikas vēsture nav pilnīga, taču varēja un vajadzēja atteikties no totalitārisma izauklētām kaitīgām tēzēm un no tām izaugu­šajiem neobjektīvajiem vērtējumiem.

1976. gadā izdevniecība «Gramatu Draugs» publicēja AN SLAVA EGLISA kārtējo grā­matu — romānu «Piecas dienas». Tā varonis Klaudijs Velks pēc ilgiem gadiem satiekas ar savu jaunības draugu, kas tagad (darbība notiek 1974. gadā) no ASV iebraucis Rīgā. Sī tikšanās uzvanda atmiņas par nodzīvoto mūžu, ari par 1940. gada, kara un pēckara notikumiem.

Interesanti tasīt, kā tālumā dzīvojošais rakstnieks, kas pēc kara pats Latvijā ne reizes nav bijis, redz šejienes dzīvi. Jūtams, ka autors vērīgi sekojis mūsu žurnālu un gramatu publikācijām, katrai ziņai, kas nāk no Latvijas, un labi orientējas ari mūsu rakstniecībā.

Jāpiezīmē, ka varonim — Klaudijam Velkam — autors daudzviet visai precīzi at­devis pats savas biogrājijas metus un savus piedzīvojumus 1940,—1941. gadā. Klaudijs dzīvo Valdemāra ielā pie Elizabetes ielas stūra, t. i.. rakstnieka tēva Viktora Egtiša dzīvoklī. Tāpat kā autors, viņš šajos gados strādā «Atpūtas» redakcijā kopā ar Alek­sandru Caku un Jāni Plaudi — tātad zināmā mērā atrodas visu toreizējo literāro pār­maiņu centrā. Sarkanās Annijas tankus viņš ierauga vispirms Lietuvā, kur tajās likte­nīgajās dienās Kaunas teātrī ar Mārtiņa Zīverta lugu «Trakais Juris» viesojās Dailes teātris, un pēc tam. atgriežoties tankus sastop, arī Rigas stacijas laukumā iebraukušus. Sīs romāna lappuses, kā to kādā savā vēstulē atzīst rakstnieks, lielā mērā uzskatāmas par viņa memuāriem.

Tāds ir arī Rakstnieku savienības dibināšanas kongresa tēlojums, kas visai plaši, ar tīri indīgiem, ironiskiem šis sanāksmes dalībnieku portretējumiem un runu interpre­tējumu ataino notiekošo. Bet satriecoši traģisku akcentu visam piešķir ziņa, ka iepriek­šējā nakti sākusies un vēl brīdī, kad zālē skan iedvesmotās rakstnieku balsis, Rīgā un visā Latvijā turpinās cilvēku tvarstīšana, ka Torņakalna stacijā ešelonos salādēti pār­steigtie, samulsušie, vēl neko nesaprotošie cilvēku tūkstoši. Ir sākusies lielā tautas izve­šana.

Baigā gada beigās Iekšrīgā, Lielās Ģildes zāle notika rakstnieku kongress. Tas palicis atmiņā kā dīvains murgojums. Kuplā skaitā bija sapulcināti jaunie paddzejnieki un padliterāti. Gandrīz visi viņi Brīvās Latvijas brīvās sacensības laikos vārga kā gau­deni un rūgti diletanti, sikšņodami klišejas un saukļus, un tagad, sagaidījuši savu lielo laimi, sajūsmā apsveica Krievijas viesus. Pa starpu klusi un domīgi apgrozījās arī daži mūsu pazīstami rakstnieki.

Uz paaugstinājuma pie sarkanu drānu apklāta galda sēdēja «prezidijs» — svarīgākie dižviesi: slaidais, lunkanais Krievijas Rakstnieku savienības ģenerālsekretārs Aleksandrs Aleksandrovičs Fadejevs un Staļina prēmijas laureāts ukrainis Olekss Korrteičuks — režīmam derīgo lugu rakstītājs, gauss, plecīgs, pamazs, bet glīta izskata cilvēks. Jau krietni ievērojamāks pēc svarīguma bija baltkrievu kroņa dzejnieks Janka Kupala — pilsoniska paskata vecīgs resnītis. No okupētās Lietuvas atsūtītie Cvirka un Montvila un abi igauņi — Urgarts un Sirge — turējās pavisam rātni.

Viesu, visādu veikloņu un ielikteņu bija pāri par divdesmit, tak ne jau visi drīkstēja sēdēt pie sarkanā galda. Ērmīgi skanēja viņu vārdi: Hamids Alimdžans, Bajazids Bukbajevs, Idajats Efendijevs, Armess Eikija, Abdula Kahars, Suleimans Rustams… Ko viņi savās «republikās» bija saskribelējuši pa prātam krieviem. Dievs vien zināja. Dažs varbūt arī nekā nebija sarakstījis, atsūtīts līdzi skata pēc. Bet visi tika godāti par lieliem tautas rakstniekiem.

No latviešiem uz prezidija paaugstinājuma bija uzkļuvuši Andrejs Upīts, Vilis Lācis un Žanis Spure. Pat komunistu literāti brīnījās: no kura laika Žanis rakstnieks? Bet izrādījās, ka viņš tomēr bija sarakstījis pāris klibenus pastāstiņus. Partija, saprotams, par rakstnieku varēja paaugstināt jebkuru indivīdu, tāpat kā imperators Kaligula savā laikā iecēla zirgu par senatoru.

Baškīru delegācija — neatceros, kāpēc — īpaši apsveica Andreju Upīti un uzlika viņam galvā apaļu, izrakstītu «jermolku», uzmauca plecos pelēksvītrotu «halātu», kas atgādināja vecu peldu mēteli. Sie apģērba gabali Upītim lieliski piestāvēja. Viņš tajos izskatījās mongoliskāks, primitīvāks par pašiem baskīriem. Viņš gandarīti smaidīja, savādi greizi un neveikli. Izklaunots baškīru paltrakā un micē, viņš nosēdēja visu kongresa laiku.

Runu un referātu virsraksti skanēja vareni, piesakot svarīgu mākslas problēmu iztirzāšanu, bet aiz tiem slēpās to pašu sen nodeldēto, tukšo frāžu savārstījums, kas vienmēr nobeidzās ar verdzisku pazemības un pateicības izteikšanu Staļinam un par­tijai. Sīs nodrāztības lektori nolasīja, zīmīgi izmainot dziļdomīgas pauzes ar jūsmīgiem akcentiem un iekliedzieniem, it kā tiktu pasludināti svarīgi, vel nevienam nezināmi at­klājumi vai atnesta sen ilgota priecas vēsts. Sos slepkavīgi dumjos un vienveidīgos bezdomu savirknējumus sapulce uzklausīja dziļā godbijībā, aizrautīgā aizgrabtiba un allaž sirsnīgi un ilgi aplaudēja. Laiku pa laikam man vajadzēja sapurināt galvu un saberzēt, lai pārliecinātos, ka viss tas nav tikai nelabs sapnis.

Netālu no manis sēdēja «Atpūtas» tehniskais sekretārs Jānis Plaudis un viņa pa­līgs Aleksandrs Caks. Viņu sejas bija saspriegtas ārkārtīgā koncentrācijā. Varēja no­prast, ka viņi tieši izmisīgi pūlas tukšajā vārdu murdoņā saklausīt kadu jēgu. Viņu veselais saprāts atteicās pieņemt atziņu, ka slavenajā rakstnieku^ kongresā netiek risi­nāts neviens vienīgs saprātīgs literārs jautājums, ka tas patiesība ir papagaiļu salido­jums, kurā dižbiedri neapklusuši maļ vienas un tas pašas jau sen visiem apnikušās un apriebušās blēņas. _ _

Mazu atelpu sniedza kongresa _starpbrīži, kad augsta priekšniecība nokapa no pa­augstinājuma izstaipīt kājas un bijāšanas pilnajiem klausītājiem radās izdevība drusku paburzīties lielo biedru vidū un pat pārmīt kādu biklu vārdiņu.

Viscēlāk turējās Vissavienības slavenais priekšnieks Fadejevs. Vienīgais no visiem viesiem viņš bija ģērbies glītā tumšzilas drānas, eiropeiska griezuma uzvalkā un turējās kā inteliģents, sabiedrisks «pasaules cilvēks», nepavisam neatgādinādams proletrakstnieku vai tipisko, drūmi uzpūsto partijas funkcionāru. Viņš bija veikls runātājs un, atbildēdams uz dažādiem jautājumiem, mala skanīgas propagandas formulas kā īsts virtuozs. Visa viņa būtne un stāja liecināja, ka viņš kongresā ir pirmais un svarīgākais.

Ievēroju, ka Plaudis un Caks neatlaidīgi seko Fadejevam un laiku pa laikam savā starpā sabubinājas. No sāpju vaibsta Plauža vaigā nopratu, ka viņu nomāca kāda smaga problēma. Bažas arvienu varēja nolasīt Plauža īpatnējā, šaurajā sejā. Caks sa­vukārt savu uztraukumu izpauda* bieži berzēdams kailo pakausi. Sapratu, ka viņus no­spiež raizes par redaktora darbu, ko viņi centās pildīt pēc vislabākās sirdsapziņas. Viņi abi bija čakli, apzinīgi darba vīri. Jebkura valsts iekārta varētu ar viņiem lepoties. Bet šīsdienas runās pārāk uzsvērti, pārāk neatlaidīgi un pie tam no slavenu, titulētu un ordeņotu vīru mutēm bija1 atskanējusi sajūsma par pilnīgo vārda un izteiksmes brīvību, ko Krievijai un tagad arī okupētajām, tas ir — atbrīvotajām_ zemēm bija atnesis spo­žais Staļina laiks. Tika izpausts gaviļpilns prieks par eilvēcīgo_ cieņu, ko tautu tēvs un skolotājs bija atdevis apspiestajiem. Un pastāvīgi tika uzsverta_ dzelžaina prasība, ka «dvēseles inženieru» — dzejnieku, rakstnieku un žurnālistu, sociālistisko reālistu — svētākais pienākums bija vienmēr un visur pilnā, uzticīgā vaļsirdībā bezbailīgi runāt tikai taisnību un apliecināt vienīgi patiesību! Bet — tajā paša laikā viņiem vajadzēja skatīt pasauli partejiski un saskaņot savu sakāmo ar marksisma staļinisma mācību, partijas kongresu lēmumiem un priekšniecības norādēm.

Nogaidījis piemērotu mirkli, Plaudis strauji saslējās un strikta, apņēmīgā gaitā devās pie lielā biedra Fadejeva. Literātu bariņš ap priekšnieku pašķīrās, pavērdams ceļu. Plaudis godbijīgi, bet bez aplinkiem vaicāja: _

«Neņemiet ]aunā, cienījamais biedri ģenerālsekretār, man ir viens jautajuins. Sakiet, lūdzu, kā tad mums tagad īsti jāraksta?»

Fadejevs nelabi sarāvās, kā sastopoties ar provokatoru.

Ironiju, sevišķi vēl no pievarētas zemes cilvēka, nespēja paciest neviens krievs, inte­liģents vai neinteliģents. Maza mājiena kādam dežurējošajam čekistam pietiktu, lai apzī­mogotu Plauža likteni. Bet ģenerālsekretāru mulsināja jautājuma izmisīgās, sirsnīgās nesapratnes pilnais tonis. Fadejevs nebija vientiesis. Viņš bija redzējis cilvēkus laime un nelaimē, augstos amatos ieceltus un atkal kritušus nežēlastībā. Mirkli urbīgi pētījis vaicātāju un atskārtis, ka viņa priekšā stāv tikai godīgs, gribīgs okupētās zemes literātiņš, Viskrievijas rakstnieku priekšnieks pavīpsnāja nicīgi un reizē skumji un teica, īpaši uzsvērdams katru vārdu:

«Pisaķ nado tak, čtobi bilo horošo!» (Rakstīt vajag tā, lai būtu labi!)

Aplaidis visapkārt dziļdomīgu skatienu, ģenerālsekretārs pagriezās un gaja.

Vēl šobrīd redzu nelaimīgo, apjukušo izteiksmi Plauža sejā, kad viņš neziņā palika stāvam aiz lielā biedra muguras. Arī jaunie literāti, kas dzirdēja šo sarunu, stāvēja pa­vērtām mutēm. Tās bija ieplestas kā svētā vakarēdiena saņemšanai, bet palika tukšas. Arī viņus mocīja šis jautājums. Viņi nodūra galvas un izklīda. Neveicās tik viegli pie­ņemt atziņu, ka «jaunajā, atbrīvotajā pasaulē» neviens nekad skaidri un_ droši nezināja, kā jāraksta. Katram nerimtīgā, kaujinieciskā modrībā bija pastāvīgi jāosta gaiss, jā­pētī slepenie strāvojumi un jāmēģina notrāpīt, kas kuro reizi ir taisnība un kas kaitnieciski meli un sabotāža, par ko draudēja bargs sods. Tā lutinātā paddzejniece Mirdza Ķempe neuzmanīgi uzkoklēja brašu gaviļdziesmu vēl nesen cildinātajam tautas varo­nim Austrumsibīrijas sarkano armiju virspavēlniekam ģenerālim Bliheram, nezinādama, ka tas pa starpu nošauts. Kas tās bija par izbailēm! Saļodzījās visa Rakstnieku savie­nība. Par mata tiesu naskā dzejotāja izglābās no divdesmit pieciem gadiem Austrumsibīrijā! Ar lielu personīgu risku draugi par viņu galvoja. Padomju iekārtā viens vienīgs solis šķīra favorītu no tautas ienaidnieka. _

Fadejevs bija sarakstījis cildinātu romānu «Sagrāve», kurā ne bez talanta notēloja kādas sarkano partizānu vienības sakaušanu. Romāns bija viens no labākajiem, kādi vispār Padomju Krievijā sarakstīti, bet tik daudz arī vientiesīgākie kongresa klausītāji noprata, ka patlaban «tā» vairs nedrīkstēja rakstīt. Vakareiropai jau bija pārvelies karš. Krievijas—Vācijas robeža vibrēja neziņā kā savilkta stīga. Tagad pielaist domu, ka kāda sarkanarmijas vai sarkano partizānu daļa varētu kauju zaudēt, bija smaga, tūdaļ sodāma valsts nodevība. _

Pēc gadiem kā labu joku lasu padomju Mazaja enciklopēdija: «Fadejeva draudzīgie padomi palīdzēja latviešu rakstniekiem apgūt sociālistiskā reālismā metodi.» Patsesmu bijis liecinieks viņa «palīdzībai». Toreiz es vēl nezināju, ka joviālais, rietumnieciski kun­

dziskais ģenerālsekretārs bija bīstams intrigants, veikli nolikvidējis veselu baru neērtu kolēģu. Kad «atkusnī» pēc Staļina nāves sāka reabilitēt dažus viņa upurus, kam bija laimējies Sibīrijas raktuvju nometnēs palikt dzīviem, viņam neatlikās nekas cits kā paš­nāvība. Viņš tomēr nebija tik rūdīts un aukstasinīgs intrigas meistars kā Solohovs un Erenburgs, kas ar vēl smagāku grēku kravu plecos prata izpeldēt cauri visiem atkuš­ņiem un sagaidīt atkal stingrāku ziemu.

Gluži cita tipa cilvēks bija Mihails Mihailovičs Zoščenko, vienīgais padomju rakst­nieks, kura satīriskie īsstāsti bija populāri arī Eiropā. Viņš nesēdēja pie sarkanā galda, bet publikas rindās — kalsena, neliela auguma, manāmi saliecies, ģērbies krietni ap­bružātā sencīga paskala tumšā uzvalciņā. Viņa nelīdzenajā, drusku pumpainajā sejā bija ievilcies savāds, iekrampējies vaibsts, it kā viņam sāpētu zobs, bet viņš nevēlētos, ka to pamana. Viens otrs no jaunajiem literātiem viņam uzmanīgi tuvojās. Zoščenko gribēja būt laipns, vērīgi uzklausīja jautājumus, tā kā rosījās atbildēt. Šķita pat, ka viņam būtu daudz ko sacīt, tomēr atbildes iznāca īsas, gandrīz vienzilbīgas. Klausītāju sejās allaž atspoguļojās vilšanās, un tie pamazām no Zoščenko atkāpās.

Viņam piestājās arī kāds vecās, pilsoniskās paaudzes rakstnieks, kas bija ieklīdis kongresa puslīdz aiz pārpratuma. Viņš allaž interesējās par iesācējiem rakstniekiem, un lajā sakarībā arī es biju ar viņu iepazinies. Cara laikos viņš bija studējis Tērbatā, apmeklējis arī Pēterpili un Maskavu, personīgi iepazinies ar daudziem krievu autoriem, pirmsrevolūcijas «modernistiem»: ar dzejniekiem Valeriju Brjusovu, Ba|montu, Rcmizovu, Baltrušaiti — lietuvieti, kas dzejoja krievu valodā. Viņš bija tulkojis šos dzej­niekus latviešu valodā, un tie tulkoja latviešu dzeju krieviski. Šos (audis vairāk vai mazāk pazina ari Zoščenko. Zoščenko grūtsirdīgās acis iemirdzējās, zobusāpju vaibsts izzuda. Viņi atdalījās no pūla un kādu brīdi viens otram kaut ko stāstīja. Bet jau drīz Zoščenko attapās. Atkal stīvi smaidīdams un viegli klanīdamies, viņš sāka lēnām atkāp­ties un pēdīgi, gandrīz kā bēgdams, pazuda pūlī. Latviešu rakstnieks palika nesapratnē stāvam. _ __

«Krievu jaunās paaudzes literāti,» viņš man vēlāk stāstīja, «nepavisam neizskatas pēc rakstniekiem, kurus es pazinu pirms kara un arī bēg]u gados Krievijā. Šie stīvie, drūmie ļaudis man liekas kā no citas planētas. Pat viņu valoda skan svešādi. Ja viņi kādreiz savā starpā sasmaidās, tad gluži bez siltuma. Saltām acīm nopēta viens otru un parāda zobus. Vienīgi Zoščenko atgādināja manus seno laiku sirsnīgos, atsaucīgos, atklātos Pēterpils un Maskavas paziņas un draugus.

Mums izraisījās jauka saruna ar Zoščenko. Viņš silti atsaucās uz visu, ko es viņam jautāju par kopējiem paziņām rakstniekiem. Bet, kad es pieminēju Remizovu un pa­stāstīju, ka viņš pirms pasaules kara veselu vasaru ciemojās pie manis manu lauku radu mājās un’ ļoti jūsmoja par Latvijas maigo dabu, Zoščenko pēkšņi kļuva nervozs un nevaļīgs.» _ . ,

«Remizovs taču aizbēga no revolūcijas un dzīvo Parīze,» es teicu. «Pieminēt «tau­tas nodevēju» ir smags noziegums.»

«Tas man nemaz neienāca prātā,» pasmaidīja rakstnieks. «Atvadīdamies Zoščenko man čukstēja nesakarīgā steigā: «Jūs vēl 'šeit nezināt, ko nozīmē šķiru cīņa. Nepadodie­ties panikai! Palūriet prātā, ka galvenais ir — izdzīvot, izvilkties, vienalga kādos ap­stākļos. Un — turiet acis vaļā! Lasiet avīzes! Ja prot, tajās var izlasīt diezgan daudz, visu galveno, kas jāzina padomju cilvēkam.»»

(Piezīme: Šajā epizodē parādītais latviešu rakstnieks, kas aprunājās ar Zoščenko, ir Anšlava tēvs Viktors Eglītis. — H. H.)

Toreiz mēs vēl nezinājām, ka ar visu milzīgo popularitāti tautā un ārzemēs Zoš­čenko bija kritis nežēlastībā. Viņam laimējās paglābties no Staļina bardzības tikai tā­pēc, ka viņš bija attapies sarakstīt «Stāstus par Ļeņinu» — bērniem un jaunatnei bībel­stāstu imitācijas, tēlojumus par asinskārā demagoga dzīvi. Katrā it kā dzijā pietātē uzrakstītajā skicītē pārcilvēks Ļeņins veica kādu «vienkāršu, bet dziļi cilvēcīgu» darbu — kā brīnumdarītājs iejūsminādams un «atdodams» ticības sparu saviem pagurušajiem izpalīgiem, mierinādams atraitnes un apgādādams bariņus. Tikai tieši no miroņiem Ļe­ņins nevienu nepiecēla. Būdams labs stilists, Zoščenko prata veikli imitēt bībeliski ko­dolīgo valodu; Staļins tādu labu amata pratēju nenomaitāja, droši vien, ar nolūku uzdot viņam sarakstīt tādus pat «bībelstāstus» arī par sevi. Var iedomāties ērmīgo pa­tiesi karātavu humora sajūtu, ar kādu acīgais cilvēku pazinējs un psihologs Zoščenko rakstīja sos liekulīgi salkanos gabaliņus. Ilgi liekuļot dzimušajam smīnētājam tomēr nebija pa spēkam. Jau karā viņš sāka strādāt pie plašas autobiogrāfijas «Pirms saules lēkta». Iepazinusies ar darba fragmentiem un plānojumu, Rakstnieku savienības komisija aizliedza to turpināt — par spīti piesardzīgajam virsrakstam. Pēc kara Zoščenko sarak­stīja grāmatu (patiesībā nelielu stāstu bērniem — H. H.) «Mērkaķa piedzīvojumi», ar ko viņa karjera izbeidzās: viņu izslēdza no Rakstnieku savienības.

Kongresa beigu daļas kulminācija bija Zaņa Spures runa. Fadejevs un Spure bija švītīgākie Jaudis kongresā. Arī Spure grozījās gluži jauna, pēc mēra šūtā zilsvītrainā uzvalkā. Zilā krāsa, liekas, bija krievu elegances kalngals, jo citādi viņu drānas bija tikai melnas, tumšpelēkas vai dubļainajā militārajā aizsargrāsa. [..] . . _v

Spures gludā āriene bija ērmīgā nesaskaņā ar viņa karsto ticības apliecināšanu krievu režīmam. Tieši saistoši bija novērot, kā viņš visiem spēkiem centās sevi iesildīt, iesparot, ietracināt, tēlojot karstākās padevības kaisli. Viņš svaidīja elkoņus, purināja

galvu, lai glumi sasukātie, spīdīgi pomādētie mati proletāriski izbužinātos, un runāja ka ieskriedamies, brāzieniem, šad tad spalgi iekliegdamies. Pēdīgi it kā nesavaldāmā sajūsmā, varenas ekstāzes pārvarēts, vairs nemaz nespēdams izteikt savas verdošās izjūtas trūcīgaja latviešu mēlē, viņš «spontāni» pārsviedās uz krievu valodu un, notē­lodams auma|ainas pašpazemošanas lēkmi,_ vervelēja un strēba liesmainās padevības formulas brīvības saulei, tautu tēvam, ģeniālajam Staļinam, visgudrajai mātei partijai, bezgalskaistajai un varenpla’šajai, karsti mīļotajai Krievzemei. Teju teju, likās, putas saks šķīst viņam pa muti un viņš pakritīs, raustoties krampjos. Nudien, labāk par Sptiri šo šamanisko, krītamajai kaitei līdzīgo runas veidu prata notēlot vienīgi dēmo­niskais prokurors Višinskis, Sta|ina konkurentu — veco boļševiku tiesātājs un likvidētajs. Man gadījas dzirdēt Višinski runājam pašā okupācijas sākumā no mūsu bijušās ārlietu ministrijas nama balkona. Ta bija rūdītā profesionāļa paraugstunda mūsmāju kc-munistiem, zaļknābjiem, kas ar Vili Lāci priekšgalā godbijīgi stāvēja turpat uz bal­kona Višinskim aiz muguras. Spure izrādījās apdāvināts māceklis. Neaizmirstamā at­miņā palicis Fadejeva nicīgais, tumšais skatiens, ar kādu viņš vēroja un vērtēja Spures eksāmenu. Interesanti — kādu atzīmi viņš ielika? Ne jau nu gluži piecinieku.

Jo ilgāk skaistais Žanis ālējās, jo dziļāks, nospiedīgāks klusums iestājās kongresa telpā. Pat visvientiesīgākajam no cerībpilnajiem jaunajiem komunistiņiem sejās iestinga izteiksme kā bērniem, kad tiem piebāž pie deguna karoti ar riebīgo zivju eļļu, kas jānorij, gribi vai ne. Tobrīd krieviskās pašpazemošanas gars vēl nebija Latvijā īsti ieviesies. Vēl vienā otrā latviešu komunistā gailēja klusa cerībiņa, ka viņš kā nopelniem bagāts, cietumā pasēdējis pagrīdnieks un ilggadīgs partijas biedrs spēs saglabāt pilienu pašcieņas un kripatu patstāvīgas spriestspējas. Bija jau redzēta un dzirdēta visāda veida pazemošanās un līdība. Bet mītiņos karstākos padevības saukļus izbrēca sabrau­kušie krievu biedri, prasti, nožēlojami, nemācīti tumsoņas, no kuriem neviens nekā cita un labāka negaidīja. Bez tam tādas runas palaikam bija domātas pūlim, vien­kāršajai tautai. Turpretī šeit, rakstnieku kongresā, bija sapulcinātas partijas labākās smadzenes, inteliģentākie biedri. Izlasītās jaunās, laimīgās, brīvās pasaules privileģētie literāti konferēja paši savā starpā. Glaunā, uzpostā kundziņa Spures izmisīgā zemo­šanās atstāja tieši graujošu iespaidu, pārāk uzskatāmi un nepārprotami parādot to, kas gaidāms nākotnē. Un tur, pie «prezidija» galda, blakām krieviem un citu «repub­liku» pārstāvjiem, sēdēja jauniekarotās zemes kolaboranti —• mazie vagari-uzraudzītājiziņotāji — Andrejs Upīts, Vilis Lācis ar palīgiem. Cietiem, sastingušiem vaibstiem viņi uzklausīja Spures mocīšanos, pieņemdami to par labu, derīgu un nepieciešamu, gatavi uz pirmo mājienu to arī paši atkārtot. Upītim kā dzimušam un vingrinātam oportūnistam peldēt straumēs, lai cik netīrās, veicās vieglāk nekā dažam labam. Es skaidri lasīju viņa ūdeņainajā, palsajā skatienā uzmudinājumu: runā droši, manu zēn, biedri Zani! Lai diezin ko tu nesamuldētu, es esmu ar tevi! — Un viņa galva nevis noliecās, kā daudziem citiem skatītājiem, bet pasitās augšup kā gailim.

Biezs, smacējošs tvans likās piepildām telpu. Dažs klausītājs neviļus viebās,_ dažs plātīja muti, kā kampdams pēc gaisa, dažs zemu saliecās un pavisam iešļuka sēdeklī. Pretkomunisti un varmācības nīdēji vēl varēja cerēt uz pārmaiņām, sapņot par aizbēg­šanu no bargi apsargātās «lielās dzimtenes», bet nabaga «ideālisti», kas iedomājās komunismu kā ideālas pasaules iekārtas iedzīvinātāju un visā vientiesībā bija apsveikuši krievus kā pilnīgus brīvības un taisnības nesējus, beidzot pārliecinājās, ka savu mūžu viņi pavadīs, rāpojot uz ceļiem, un nomirs uz vēdera viltoto elku un bargo kungu priekšā.

Gadījās, ka tieši Spures runas laikā paklīda baumas, ka pilsētā jau no pašas pus­nakts notiekot «trakas» lietas: rīdziniekus, miermīlīgus pilsoņus, arī sievietes un pat mazus bērnus apcietinot, iekraujot spēkratos un vedot uz Torņkalna preču staciju. Tur tos ieslogot aizrestotos vagonos nosūtīšanai «nezināmā virzienā» uz Iekškrieviju.

Sie čuksti un izziņa neizprotamā ātrumā apskrēja sēdētāju rindas. Es klausījos savādā saspringumā. Kā arvienu, arī šovasar mēs bijām noīrējuši Jūrmalā vasarnīcu, bet pagaidām tajā dzīvoju es viens pats. [..] No Jūrmalas stacijas uz kongresu steig­damies, es ievēroju gan ielās savādu, pastiprinātu smago automobiļu kustību, bet nepievērsu tai īpašu uzmanību.

Pēkšņi man daudz kas kļuva skaidrs. Tā, bija Zoščenko pavēstītā «šķiru cīņa»! Nu kļuva saprotamāka arī Zaņa Spures izmisīgā pārcentība un «prezidija» locekļu akmeni sastingušās sejas. Viņi zināja, kas notika ārpusē! [. .]

Pēkšņi mani sadzēla neganta iedoma. Es taču braucu uz kongresu tieši no Jūr­malas! Man nebija laika iegriezties mājās. Pietrūkos kājās un spiedos cauri sēdētāju rindām uz izeju. Spure vēl klaigāja. Vairāki klausītāji šņāca, lai sēstos atpakaļ savā vietā, lai netraucēju lielisko kongresu. Daži uzlūkoja mani tieši ar naidu kā sabotieri, kas traucē svinīgo svētkalpojumu, un rāva mani sēdus aiz svārku stērbelēm.

Tagad, labāk pazīdams apstākļus padomju zemēs, atzīstu, ka tā bija pārgalvība — pagriezt muguru varenajam prezidijam un nenoklausīties runu līdz beigām, līdz ap­lausu pērkona atbalstītajiem liesmainajiem sveicieniem vadonim. Čekisti, kas apsargāja durvis, varēja mani aizturēt, lai «parunātos»: ko es ar šādu «demonstrāciju» gribu teikt? Tā taču bija atklāta nicināšanas izrādīšana padomju iekārtai! Smagi sodāms noziegums! Bet nekas nenotika. Varbūt sargi nodomāja, ka esmu kāds īpašu uzdevumu cilvēks, kas steidzas svarīgā gaitā. Kas gan cits drīkstētu tā uzvesties.

Publikāciju sagatavojis Harijs Hiršs

Latviešu grāmatas iznāk daudzās pasaules zemēs. Pareizāk sakot, ir iznākušas daud_zās zemēs, jo tagad palikušas tikai četras valstis, kurās regulāri izdod grāmatas latviešu valodā, — Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda, Zviedrija un Austrālija. Līdz 70. gadiem viens no lielākajiem latviešu grāmatniecības centriem vēl bija Dānijas galvaspilsēta Kopen­hāgena un vairākas sīkas izdevniecības rūpējās par grāmatām Anglijā, bet tagad tās ir pieklusušas. Tiesa gan, arī sīkie apgādi pat tālās pa­saules malās laiduši klajā latviešu kultūrai svarīgus darbus. Jo sevišķi tas jāsaka par kultūras mantojumu, kas mūsu pašu zemē dažkārt bija atstāts novārtā. Piemēram, tālās Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā 1977. gadā iznāca G. F. Stendera «Pasaku un stāstu» 1796. gada teksta faksimiliespiedums, ko mēs Latvijā līdz šim neesam vēl pat plānojuši. 16. gad­simta Rīgas humānista Basilija Plīnija latīņu valodā rakstīto dzejojumu Rīgas slavināšanai, kura tulkojumu tikai tagad Rīgā gatavojas izdot, nelielais Londonas apgāds «Venta» izdeva jau 1972. gadā. Tulkojumu veica ievērojamais antīko un romāņu valodu speciālists un humānisma laikmeta pētnieks profesors Arnolds Speke.

Viens no lielākajiem latviešu grāmatu apgādiem Eiropā bija «Imanta» Kopenhāgenā. Tas laidis klajā apmēram simts grāmatu. 1946. gadā emigrants Imants Reitmanis (1919—1966) izmēģināja laimi grā­matniecībā, izdodot bēgļu vajadzībām neliela apjoma angļu-latviešu un latviešu-angļu vārdnīcas. Gadu vēlāk viņš izdeva jau plašāku E. Turkinas «Latviski-anglisko vārdnīcu», un vēl pēc gada šo izdevumu vajadzēja atkārtot. Panākumu iedrošināts, izdevējs 1950. gadā izveidoja savu ap­gādu, un 1951. gadā iznāca «Imantas» pirmā grāmata — pirms kara populārās jaunās dzejnieces I. Vīksnas romāns «Mums jābrien jūrā». Apgāda darbā palīdzēja rakstnieks un grafiķis Ojārs Jēgens. Kaut arī vairākus grāmatu vākus un ilustrācijas zīmējuši arī citi mākslinieki, to vidū E. Geistaute un E. Grīns, lielākais nopelns «Imantas» grāmatu gau­mīgajā grafiskajā apdarē ir O. Jēgenam. (1924. gadā dzimušais māk­slinieks galvenokārt pievērsies grāmatu apdarei un lietišķajai grafikai. Tagad viņš dzīvo Čikāgā. Aizpērn tiekoties, viņš stāstīja, ka veidojis jau apmēram 200 grāmatu māksliniecisko ietērpu un iekārtojumu. Baltā nama uzdevumā jau daudzus gadus viņš zīmē uz pergamenta prezidenta pa­rakstāmos diplomus un apsveikumu adreses. Jā, atdarina tušā arī nu jau vairāku prezidentu parakstus . . .)

Apgāds «Imanta» izdevis daudz oriģinālās daiļliteratūras. Prozas darbu vidū ir daži pirmskara grāmatu atkārtoti izdevumi, bet vairums ir jaunu romānu un stāstu krājumu: A. Dziļuma satīriskais romāns «No­kaltis zars» (1960), J. Grīna «Trīs leģendas» (1960, ar J. Rudzīša ap­cerējumu), J. Jaunsudrabiņa stāsti «Vasara» (1953), P. Ivlāna romāni «Rūsa» (1954), «Sirilundas atgriešanās» (1957) un «Safari» (1964, Āfri­kas ceļojuma romāns), V, Krodera «Smīnētāji» (1957, stāsti par Rīgu),

I.   Leimanes romāns «Kailā dzīvība» (1953), V. Lesiņa stāsti «Dzirkstis»

(1952)     , E. Salnas (Mellupa) atmiņu stāsts «Bada biedi» (1952), J. Sirmaņa stāsti jaunatnei «Alberta Cilpas piedzīvojumi» (1960) un «Vakara viesi» (1961), A. Svābes noveles «Ceļā uz purgatoriju» (1953), M. Zeberiņa romāns «Pūra pūķis un trīs sievas» (1956), T. Ķiķaukas romāns «Putni» (1969). V. Damberga autobiogrāfiskais romāns «Dievu augšām­celšanās» (1956) ir daļa no viņa triloģijas «Karogu maiņā». Diezgan daudz ir tulkotās daiļliteratūras grāmatu.

Atšķirībā no vairākiem citiem apgādiem «Imanta» izdevis daudz dze­jas. Atsevišķā grāmatā iznācis Andreja Eglīša «Dievs, tava zeme deg!» (1948), mīlestības lirikas krājums «Mīlu, mīlu» (1962, ar J. Grīna ap­cerējumu), krājums «Kad tu acis izslaucīsi, tēvu zeme?» (1964). V. Strēlertes balādi «Bruņu kalps» izdeva krāšņā apdarē ar S. Kalniņa ilustrā­cijām (1953). Iznāca F. Dziesmas «Klusuma zvaigzne» (1969) un V. To­mas dzejoļu izlase «Vēl» (1959). Pazīstami kļuvuši arī vairāki tā laika jaunie dzejnieki, kas debitējuši ar «Imantas» izdotajiem krājumiem: V. Avens, L. Dombrovska-Larsena, Austris un Uldis Graši («Ogles kvēle», 1968), Margita Gūfmane, A. Jaunzeme, O. Jēgens, P. Johansons («Sud­raba ceturksnis», 1968), V. Kaijaka, V. Krāslavietis («Atzīšanās», 1968), J. Kronbergs («Iesnas», 1971), T. Ķiķauka, J. Mazutis, R. Mūks («Nāve un Oto», 1968), G. Pļavkalns, D. Rauna, R. Rīdzinieks, V. Sniķere («Piesaukšana», 1967), J. Viesiens, A. Zemdega. Izdotas vairākas antoloģijas, to vidū K. Dziļlejas veidotā grāmata «Latvju sonets simts gados» (1956) ar plašu ievadu un vēsturisko apskatu.

Apgāds «Imanta» izdevis vairākus folkloras krājumus — tautas­dziesmu, pasaku un teiku izlases. Pats lielākais veikums šajā nozarē un arī izcilākais «Imantas» devums ir 12 sējumi «Latviešu tautasdziesmas», kas iznāca četru gadu laikā (1952—1956) A. Svābes, K. Strauberga un E. Hauzenbergas-Sturmas redakcijā. Izdevumā uzņemtas ne tikai K. Ba­rona «Latvju dainās» apkopotās tautasdziesmas, bet arī dainu papildi­nājums P. Smita un K. Strauberga rediģētajās «Tautas dziesmās» (1936— 1939). Sie papildinājumi iesaistīti KBarona tematiskajās grupās, tā ka krājumā viegli orientēties. KBarona krājuma dziesmas pārceltas jau­najā ortogrāfijā (30. gadu pareizrakstībā) pēc E. Hauzenbergas-Sturmas izstrādātiem principiem.

Jaunajā tautasdziesmu krājumā ievietoti arī daudzi apcerējumi, kas šo izdevumu padara sevišķi vērtīgu. Apcerējumu vidū jāmin A. Svābes raksti «Tautasdziesmu likteņi», «Sērdieņu dziesmas», «Mantojuma tiesī­bas», «Latviešu sociālais stāvoklis», «Kara dziesmas», K. Strauberga «Tautas dziesmas un to dziedāšana», «Jauno ļaužu satiksme», «Senās laulības», «Apdziedāšanās kāzās», «Atvadības», «Vedības un ievešana precēto kārtā», «Pie mūža vārtiem», «Latviešu gada svētki», J. Strau­berga «Latviešu saktu kalēja amats un Rīgas latviešu rotas», L. I\rastiņas-Jērumas «Latviete no antropoloģiskā viedokļa», V. Ģintera «Lat­viešu tautas tērps», V. Strēlertes «Dzejas māksla tautas dziesmās», L. Bērziņa «Tautas dziesmu stila jautājumi», J. Rudzīša «Tautas dziesmu metrika», P. Kundziņa «Sēta», «Celtņu iekšējais veidojums», J. Vārsberga «Seno latviešu zemkopība», L. Adamoviča «Senlatviešu mitoloģija», V. Dārziņa «Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības», E. Hauzenber­gas-Sturmas «Tautas dziesmu valodas jautājumi». Liekas, ka šie zināt­niskie apcerējumi būtu apkopojami un no jauna izdodami Latvijā, jo retam vairs pieejami sen izpārdotie «Imantas» tautasdziesmu sējumi. Ir taču aplami rakstīt par tautasdziesmām un nezināt šos apcerējumus, no kuriem tikai pāris publicēti pirms kara.

īpatnējs izdevums ir J. Jaunsudrabiņam sūtīto vēstuļu sakopojums krājumā «Tā mums iet» (1966). Daudzi latviešu kultūras darbinieki rak­stīja J. Jaunsudrabiņam, sūdzēja savas trimdinieku bēdas un aprakstīja bēgļu gaitas. J. Jaunsudrabiņš atlasījis daļu no desmit gadu laikā

(1944—1954) rakstītajām vēstulēm, un no tām izveidojies ciešanu un cerību stāsts, kas labāk par vēsturiskajiem apcerējumiem ataino latviešu bēgļu dzīvi.

«Imanta» ievadīja latviešu kultūrvēstures materiālu publikācijas. In­teresants ir V. Damberga vēstuļu krājums «Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti» (1954). 1954. gadā izdeva arī divu 17. gad­simta autoru darbus: J. Reitera «Tēvreižu krājumu» (1675. gada izde­vuma faksimiliespiedums ar B. Jēgera ievadu) un G. Manceļa «Spre­diķu izlasi». Izdeva vairāku autoru atmiņas. Daudz pārmetumu izteikts ģenerālim R. Bangerskim par viņa darbību vācu okupācijas laikā. Taču vēsturi nevar veidot tikai no pārmetumiem, jāzina fakti( to vispusīgā ap­lūkojumā, tāpēc ne tikai vācu okupācijas laika, bet daudz plašāka Lat­vijas vēstures posma izpratnei materiālu var dot četrsējumu izdevums «Mana mūža atmiņas» (1958—1960), kur R. Bangerskis stāsta par savu dzīves gājumu no ganuzēna līdz virsniekam un kara akadēmijai, par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem, par Latvijas neatkarības laiku un jo sīki par vācu okupācijas laiku.

Atmiņu sērijā izdotas arī J. Sudrabiņa (Vestfāļa) Volhovas cīņu at­miņas «Nīcību viesuļos» (1954) un Artūra Krodera «Atmiņas. Tautas sacelšanās dalībnieka stāsts» (1968).

Ir vairākas grāmatas par Latvijas! vēsturi, to vidū P. Dreimaņa «Lat­vju tautas vēsture» (1957, 1958), O. Freivalda «Kurzemes cietoksnis» (do­kumenti, liecības un atmiņas par latviešu tautas likteņiem 1944.—1945. g.; divi sējumi, 1954), «Latviešu karavīru traģēdija Zviedrijā» (1956), «Lielā sāpju draudze» (1952), «Latviešu politiskās partijas 60. gados» (1961), A. Šildes, A. Silgaiļa un citu autoru jaunāko laiku vēstures apskati.

Jāatzīmē arī «Imantas» izdotie eseju krājumi un filozofiskie apcerē­jumi. Starp tiem ir H. Biezā «Kristiānisms, nacionālisms, humānisms»

(1953)      , P. Jureviča «Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksis­tenci (1958), Z. Mauriņas eseja «Divas kultūras saknes» (1961).

Dažas grāmatas izdotas dāņu valodā, to vidū K. Skalbes un A. Eglīša darbu tulkojumi.

«Imantas» grāmatu metieni prozas darbiem ir 1000—2500 eksemplāru, dzejai — 300—800 eksemplāru. Intensīvo apgāda darbu pārtrauca I. Reitmaņa pāragrā nāve. Enita Reitmane gan turpināja iesāktos darbus, bet ar 1971. gadu apgāds beidza pastāvēt.

Citiem latviešu grāmatu apgādiem Dānijā bijusi mazāka loma. Jāat­zīmē P. Oltes sarakstītie un izdotie valodniecības un folkloristikas darbi — «Vārdu saimes latviešu valodā» (8 burtnīcas, 1957—1961), «Dainu savirknēšana» (7 burtnīcas, 1968—1970). Māksliniece L. Dombrovska-Larsena sarakstījusi eseju krājumu «Uz darbnīcas sliekšņa. Glez­notājas pārdomas» (1967).

Anglijā nav izveidojušies lielāki latviešu grāmatu apgādi. Sabiedris­kās organizācijas un daži sīki privātie apgādi izdevuši pa vienai vai nedaudzām grāmatām. To kopskaits gan sniedzas desmitos. Apgāds «Rīts» nelielā metienā (250—500 eksemplāros) izdeva E. Raistera un H. Krūmiņa dzejoļu krājumus (1950) un E. Skujenieka stāstu krājumu «Gredzens» (1951). Dažas grāmatas izdeva apgāds «Venta», to vidū V. Kalves apcerējumu «Mākslas vērtēšana un apcerēšana» (1964).

Beļģijā darbojās P. Mantnieka (1895—1979) apgāds, kas līdz 1954. gadam izdeva vairākas grāmatas, to vidū J. Jaunsudrabiņa «Zaļo grāmatu» (1950—1951) un romānu «Nāves deja» (1951), P. Aigara ro­mānu «Lietuvēna dzīres» (1951), Aīdas Niedras romānu «Katrīne Ābele» (1950), Modra Zeberiņa romānu «Ūpji» (1953) un kopā ar Dzidru Zeberiņu sarakstīto romānu «Dievišķīgās rokas» (1954).

Pa atsevišķai grāmatai izdots Francijā un Šveicē. Nedaudzas grāma­tas izdotas arī Dienvidamerikā — Argentīnā, Venecuēlā un Brazīlijā (gal­venokārt baptistu reliģiskā literatūra).

Kā jau minēts, lielāka rosība latviešu trimdas grāmatniecībā vērojama Austrālijā, un tur ari patlaban darbojas vairāki grāmatniecības entu­ziasti. Melburnā pastāv Kārļa Zariņa fonds, kas izdevis nedaudzus, bet ļoti vērtīgus darbus. To vidū ir 1984. gadā izdotās profesora E. Dunsdorfa «Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī)» un divus gadus vēlāk izdotās «Lielvidzemes kartes» no tā paša laikmeta. Liela formāta grāmatās sakopoti arhīvu materiāli, kas Latvijā līdz šim tikpat kā nebija pieejami. Kartes rūpīgi komentētas, sīki raksturojot arī vēsturiskos ap­stākļus. Fonda izdevumā 1962. gadā iznāca K. Zariņa grāmata «Par Latvijas tapšanu».

1960. gadā iznāca Austrālijas Latviešu centrālā arhīva pirmais rakstu krājums «Arhīvs». Tas veltīts mākslai un humanitārajām zinātnēm. Kopš tā laika katru gadu ir iznācis pa krājumam — sākumā nelielā metienā (250 eksemplāru), bet E. Dtinsdorfa lietpratīgās vadības un daudzo līdz­strādnieku vērtīgo rakstu dēļ «Arhīvs» ieguvis daudz lasītāju visā pa­saulē, tādēļ dažkārt krājumi iespiesti pat otru un trešo reizi. Piemēram, «Arhīva» 3. krājums sākumā bija iespiests 300 eksemplāros, bet atkārtoti to nācās iespiest 3000 eksemplāru metienā. Krājuma izdošanu tagad pār­ņēmusi Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds.

Liela nozīme Austrālijā bijusi Salas apgādam, ko izveidojusi Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa ar Austrālijas Kultūras fonda atbalstu. Apgāda pamatā ir grāmatu klubs ar abonentiem, tas darbojas Sidnejā: 1961. gadā izdeva piecu autoru dzejoļu krājumu «Kvintets» un nākamajā gadā uzsāka Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu sēriju, kā pirmos lai­žot klajā E. Ķi'kures stāstus «Mūsu kaimiņš». Sērijā izdots E. Ābeles ro­māns «Ar saknēm izrautie» (1968), L. Bērziņas romāns «Eingāna» (1973), E. Silkalna romāns «No rīta» (1974), M. Eglīša, O. Lāča, O. Neboisas, O. Rozīša, J. Sarmas stāsti un vairāki dzejoļu krājumi. Sērijas grāmatu metiens prozas darbiem ir 400—1000 eksemplāru, dzejai — 200—350 ek­semplāru. Jāatzīmē, ka Salas apgāds izdevis arī I. Kalnāres dzeļoju sakopojumu «Zelta ziedi» (1972).

Lielākais un vērtīgākais apgāda veikums ir Mārtiņa Zīverta lugu izdevums: no 1959. līdz 1976. gadam izdotas 30 grāmatas. Diemžēl arī šo grāmatu metiens nav liels (600—625 eksemlāri), jo apgāds galveno­kārt rēķinās ar vietējiem — Austrālijas — latviešu lasītājiem.

Grāmatniecības entuziasts ir Rīgas Skolotāju institūta absolvents Artūrs Plaudis. Dziļā cieņā pieminot institūta skolotāju, vēlāko Lat­vijas Universitātes profesoru Jāni Albertu Jansonu (1892—1971), Artūrs Plaudis ierosināja dibināt viņa piemiņas fondu, kura vārdā izdod grāma­tas. A. Plaudis par saviem līdzekļiem sagādājis salikšanas un iespiešanas aparatūru un grāmatas pats arī gatavo. 1977. gadā iznāca J. A. Jansona piemiņai veltīts krājums, kurā ar daudziem rakstiem piedalījās ne tikai aiz robežām, bet arī Latvijā dzīvojošie izcilā literatūrzinātnieka un folklo­rista kādreizējie skolnieki un studenti. Fonda izdevumā iznākuši Artūra Plauža atmiņu un eseju krājumi un Maijas Bērziņas (Annas DaugesSķēres) autobiogrāfiskais romāns «Zelta caune» (1987), kurā attēlota Rī­gas Skolotāju institūta dzīve. Izdotas arī trimdas rakstnieku vēstules.

Nedaudz grāmatu izdevuši apgādi «Sauleskrasts», «Sadarbs», «Nora», «Ulubele» un «Vairogs».

* * *

Dažos rakstos esmu pārstāstījis latviešu grāmatniecības likteņus aiz­robežu zemēs. Jau šis konspektīvais pārskats rāda grāmatās ieguldītās lielās gara bagātības, ko radījuši trimdas latvieši. īsā laikā mums Latvijā nav iespējams visu reproducēt un iekļaut savā gara apritē, bet tas gan būtu jādara enerģiskāk nekā līdz šim, jo citādi mūsu paaudzei šīs bagā­tības būs grūti pieejamas.

PA NOVADU NOVADIEM

Latviešu grāmatniecība. Mūsdienās šis jēdziens nozitnē gandrīz to pašu, ko Rīgas grāmatniecība. Rigā koncentrēti republikas svarīgākie poligrāfijas uzņēmumi, Rigā atrodas vai visi grāmatu apgādi, Rīgas bib­liotēkās glabājas lielākā daļa Latvijas grāmatu …

Sāds stāvoklis, protams, nav normāls. Nav normāli, ka telpā ir tikai viena spuldze — pašā vidū. Kaktos var pietrūkt gaismas. Un nav nor­māli, ka tautai ir tikai viens kultūras centrs. Lai Dievs nedod piedzīvot ļaunus laikus, taču no tiem nav pasargāts neviens cilvēks, neviena valsis. Un kas tad ar mūsu tautu notiktu, ja tai pēkšņi — kaut kādu iemeslu dēļ — pietrūktu Rigas? Tāpēc attapsimies, kamēr nav par vēlu! Gādā­sim par gara gaismu ari perifērijā, ari nomalēs, izvietosim grāmatu ap­gādus, spiestuves, krātuves kaut cik vienmērīgi!

Pašreizējais stāvoklis ir pārspīlētas centralizācijas sekas. Bet ir bi­juši mūsu lautas kultūras vēsturē laiki, kad kā Rīgai samērā līdzvērtīgi pastāvēja ari citi grāmatniecības centri — Jelgavā, Liepājā, Cēsis un citur. Lūk, par šiem centriem iespēju robežās lūkosim pastāstīt. Ceram, ka ar to rosināsim kultūras darbiniekus pievērsties savu novadu grāmat­niecības pagātnes un grāmatnieku dzīves izpētei. Papildinājumus un pre­cizējumus apkopotajai informācijai saņemsim ar pateicību.

* * *

Saldus nepieder pie grāmatniecības ziņā bagātajiem novadiem, taču gluži par tuk­šinieku ari nav turams. Varētu sacīt — pavisam parasts novads.

Saskare ar latviešu grāmatu Saldus novadam un saldeniekiem bijusi jau no pašiem tās sākumiem. Jau pirms Mollīna — 1586. un 1587. gadā — Kēnigsbergā iznāca «Enhirīdijs» — triju grāmatu kopojums, kurā ietilpa Lutera katehisms, evaņģēliju fragmenti un dievkalpojumiem domātas dziesmas (gan neritmiskas). Sī izdevuma sagatavošanā piedalījušies pieci mācītāji: Dobeles Johans Rīvijs, Iecavas Kristjānis Mike, Tukuma Baltazars Lembress, Bauskas Gothards Reimerss un Saldus Johans Vegmanis (Saldus draudzē strādājis no 1586. gada līdz. 1608. gadam). Kāds ir katra mācītāja konkrētais ieguldījums «Enhirīdija» tapšanā, nav zināms.

Par Kurzemes hercogistes grāmatniecību samērā daudz rūpējies ģenerālsuperintendents Joahims Baumanis (1712—1759), kas pirms stāšanās šajā amatā kādus gadus darbojies par mācītāju Saldus novadā (Blīdenē). Viņš veicinājis latvisku grāmatu — ari Vecā Stendera darbu •—• izdošanu.

Pirmie latviešu kalendāri līdz mūsu dienām nav saglabājušies, bet ir ziņas, ka tādi iznākuši 18. gadsimta vidū ■— ap 1758. un 1760. gadu. Šādus kalendārus sakās redzējis Saldus novadnieks •— savulaik populārais dziesminieks Matīss Vītiņš (1795—1861). Tos sastādījis Kursīšu un Zvārdes draudzes mācītājs Georgs Vilhelms Krīgers (1678—• 1758). Saldeniekiem |oti glaimojošs fakts — pirmie latviešu kalendāri tātad tapuši viņu novadā!

Tiktāl par nelatviešiem. Tālāk — par novada latviešiem, kas šā vai ta piedalījušies grāmatniecības darbā.

No novadpētnieka Izidora Broka sastadītās Saldus kalendāru bibliogrāfijas redzams, ka no 1894. gada līdz 1940. gadam iznākuši kādi 37 kalendāri, kurus apgādājuši F. Krū­miņš, K. Reinbergs, Latvijas tirgotāju savienības Saldus nodaja, «Saldus avīze» un Sal­dus Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Diemžēl par šo kalendāru izdevējiem šobrīd vēl pārlieku maz ko zinām.

Pirmais latviešu grāmatnieks Saldū ir Kristaps Stepermanis (rakstnieka vārdā — Stepermaņu Krustiņš, 1860—1941), Latvijas vēsturnieka Marģera Stepermaņa tēvs. Saldū viņš dzīvojis pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē un 90. gadu pirmajā pusē: 1888. gadā nodibinājis Saldus sadraudzīgo biedrību un tai pašā gadā atvēris pirmo grāmatnīcu (tagad — Striķu ielā 14). Stepermanis ir arī pirmais latviešu grāmatu izdevējs Saldū. Pēc viņa aiziešanas no Saldus apgāds darbojas Bauskā. Galvenokārt viņš izdod pats

savus, bet reizēm arī dažu citu autoru (piemēram, Apsīšu Jēkaba) darbus. Saldū iznā­kušas šādas Stepermaņu Krustiņa gramatas: Zemgalieši (bēdluga, 1887); Neaizmirstu­les (dzeja, 1888); Ūdens meita (romantiska bedluga, 1893); Mācītāja meita (skatu luga, 1893); Altranstetas asins zieds (bēdluga, 1893); Sodība (drāma, 1893).

Stepermaņa aizsākto turpināja Andrejs Vējš-Ringaitis (1893—?). Viņš tirgojās ar grāmatām,_ bet, cik zināms, pats nevienu nav ne sarakstījis, ne izdevis.’ Vēju-Ringaiti sava darba «Grāmatnieki» (1939) piemin Atis Freināts:

«Kad [Ģertnera] grāmatnīca bija tukšāka, es gāju iekšā. Jautrā sarunā [. .] appra­sījos par veciem laikiem, kur palicis priekškara sludinājumos un uz grāmatu vākiem bieži minētais Saldus grāmatnieks Ringait-Vējš?

«Krievzemē, kaut kur pie Volgas, bēgļu laikos miris.»

«Tas bija ievērojams vīrs,» es piebildu.

«Ojā,» Ģertners atbildēja. «Mums jau te vēl daudz ievērojami vīri ir bijuši. Karalis Kārlis XII zviedru kara laikā Saldus krogā gulējis pa nakti. Lielā mākslinieka Rozentāla glezna «Pie baznīcas», kas simtām reižu reproducēta, gleznota pie mūsu baznīcas. Tas tuklais vīrs, kas tanī gleznā slauka sviedrus, ir mūsu puses saimnieks Putra.»»

Par jau pieminēto Frici Krūmiņu (1894?—1912?) zināms tikai tas, ka viņš izdevis «Saldus latviešu kalendāru» (1898—1914) un «Latviešu kalendāru» (1898—1914), kā arī vairākas citas grāmatas, lielākoties reliģiska satura.

Pilnīgi nekas man nav zināms par K. Reinbergu, kas izdevis «Saldus kalendāru» 1917. gadam -— tātad kara apstākļos.

No Saldus spiestuvju īpašniekiem zināmi tikai divi: Fridrihs Špērs (1912. un 1913. gadā izdevis un iespiedis «Saldus sludinājumu lapu») un Jānis Grievalds (laikā starp abiem pasaules kariem iespiedis Saldus un apkārtnes laikrakstus).

Par kādreizējiem Saldus grāmatu «bodniekiem» savās atmiņās stāsta Atis Freināts. Pēc viņa ziņām, Saldū starp abiem kariem ar grāmatām tirgojušies seši «bodnieki»: Levics («pie tirgus plača»), Birzulis, Marija Ģertnere («grāmatnīca viena no vecākām Saldū»), Dūka jaunkundze, Pētersons, Rankeviča kundze («Priekuļos grāmatnieka dzej­nieka Karlsona māsa»), Un kur tad vēl kolportieri tirgus dienās! (Tagad pilsētā ir tikai viena grāmatnīca ■— protams, plašāka nekā jebkura no agrākajām…)

Daži saldenieki pieminami ne tikai sava novada, bet visas latviešu grāmatniecības vēsturē. Vecākais no šiem vīriem ir Ezerē dzimušais Rīgas Latviešu teātra aktieris Fridols Fridolīns, īstajā vārdā Fridolīns Gēliņš (1857—1915). Viņš ir krodzinieka dēls, no 1878. gada līdz 1889. gadam Tērbatā studējis tautsaimniecību, taču par tautsaim­nieku viņu nav varējuši padarīt arī vienpadsmit (!) «mūžīgā studenta» gadi, jo, kā šķiet, mākslas viņam bijušas tuvākas nekā praktiskās nozares. Teātrī viņš nostrādājis desmit sezonas, tēlodams gandrīz tikai intrigantus. Līdzīgi daudziem citiem sava laika skatuves māksliniekiem ari aktieris Fridols Fridolīns Rīgas Latviešu teātrim devis krietnu skaitu lugu tulkojumu, tikai iespiests no tiem tulkojumiem nav neviens. Periodikā pub­licēts kāds viņa pārtulkots Mopasāna stāsts.

Kas lasījis A. Deglava epopeju «Rīga», iespējams, atceras nelielo, bet zīmīgo epizodi ar Fridolu, epopejas varoņa Kār|a Ērgļa, t. i., paša Deglava, darbu izdevēju. Taču «ar to honorāru maksāšanu», kā Deglavs stāsta, «pie viņa gāja ļoti vāji, jo par 10 rbļ. tas vairāk nekad nedeva un, ja pie sliktas dūšas bija, tad tikai 5 rbļ. Jā, brokastu viņš izmaksāja katrā laikā, tikai tiešām vajadzībām ar naudu skopojās.»

No 1889. gada līdz 1890. gadam F. Gēliņš Rīgā, Tērbatas (tagad P. Stučkas) ielā 20, turēja grāmatveikalu, kas pēc tam nonāca Jāņa Birzgaļa, bet beidzot izdevēja Dāvida Zeltiņa īpašumā. Gēliņa nozīme mūsu grāmatniecībā nav vēl pa īstam ne ap­zināta, ne izvērtēta. Viņš izdevis Augusta Deglava pirmos darbus — stāstu «Vecais pilskungs», romānu «Starp divām ugunīm» un kopā ar Jēkabu Duburu sarakstīto trīscēlienu burlesku «Precības», kā ari Dubura viencēlienu «Spoku stundā» — libretu hro­noloģiski pirmajai latviešu operai (komponists Jēkabs Ozols; pirmizrāde Rīgas Lat­viešu teātri 1893. g., jauns iestudējums «retro gaumē» Televīzijas teātrī 1982. g.).

Iespējams, ka bijuši vēl citi F. Gēliņa izdevumi, taču daudz to nevar būt. Ari ar honorāriem viņš droši vien skopojies galvenokārt tāpēc, ka «firma» nekādu lielo peļņu vis nebūs nesusi. Vai gan citādi tās īpašniekam būtu vajadzējis doties uz Krievzemi un veikalu apmainīt pret skolotāja katedru? Lai nu kā, skolotājam taču bija vismaz «cieta alga».

Rakstnieks Matīss Šiliņš (1861—1942) bija ne tikai dzejnieks, publicists un muzejnieks ■— pirmā latviešu muzeja, t. i., Rīgas Latviešu biedrības muzeja, nodibinātājs, bet arī latviešu kartogrāfijas pionieris un kalendārnieks. Viņa «Atbalss kalendārs» iz­nāca no 1889. gada līdz 1898. gadam, un katram kalendāram pielikumā bija kāda karte. Kartes viņš līdz 1904. gadam turpināja izdot arī atsevišķi.

Saldenieka Jaņa Rozentāla izcilā vieta mūsu tēlotājā mākslā laikam gan visiem zināma, bet ne katram zināms, ka Rozentāls bija arī grāmatnieks. 20. gadsimta sākumā viņš kopā ar rakstniekiem Ati Ķēniņu un Augustu Saulieti nodibināja privātu apgādu «Zalktis», kas izdeva rakstu krājumus, vēlāk mēnešrakstu «Zalktis», kā arī daiļliteratūras grāmatas tiem laikiem jo greznā mākslinieciskajā ietērpā.

Ezernieks Kārlis Zvingēvičs (1873—1913) strādājis vairākās nozarēs — pedago­ģijā, žurnālistikā, teātra jomā un ari grāmatniecībā: kopā ar Raini viņš vadījis Anša Gulbja populāro sēriju «Universālā bibliotēka», kur Raiņa pārziņā galvenokārt bijušas literāra, bet Zvingēviča — zinātniska satura grāmatas.

Nīgrandnieks Jēkabs Opelts (1874—1934) bija tipogrāfijas un apgāda īpašnieks Lie­pājā. Viņš izdevis gan vairākus laikrakstus un žurnālus, gan grāmatas. Gandrīz visas viņa izdotas gramatas — reliģiska satura (iznākušas lielākoties ap 1907. g.), paša tulkotas.

Lielsātiķos dzimušais Kārlis Dišlers (1878—1954) latviešu kultūras dzīvē pazīstams gan kā zinātnieks — tiesību profesors, gan kā dzejnieks (pseidonīms Kārlis Galdnieks), gan arī kā 20. gadsimta monumentālākā latviešu grāmatniecības pasākuma līdzveidotājs: kopā ar profesoriem Arvedu Svābi un Aleksandru Būrnani viņš vadīja Anša Gulbja «Latviešu konversācijas vārdnīcu» (I—XXI, 1927—1940).

Liela mēroga grāmatkrājējs bija ezernieks Gustavs Šaurums (1883—1952). Sl teo­loga un mācītāja personiska bibliotēka varēja sacensties pat ar J. Misiņa bibliotēku gan kopapjoma, gan sakrāto retumu ziņā. G. Šaurums rakstījis visvairāk par reliģijas jautājumiem, reizēm arī par grāmatniecību, piemēram, par latviešu bībeles vēsturi, un sastādījis latviešu kalendāru bibliogrāfiju (nav izdota).

Zvārdē dzimušais dzejnieks un tulkotājs Kārlis Krūza (1884—1960) tikai savus pir­mos darbus atdevis izdevējiem, vēlāk visu, ko uzrakstījis vai pārtulkojis, pats arī izde­vis. K. Kruzas apgādam bija skaists nosaukums — «Melnā dzilna».

Revolucionārā grāmatnieka Jāņa Leimaņa (1876—1919) dzimšanas vietu neesmu varējis noskaidrot, bet Saldū viņš ir nošauts. Viņš izdevis Jāņa Asara, Vija Dermaņa un citu revolucionāri noskaņotu autoru darbus, Raiņa rediģēto rakstu krājumu «Darbs», revolucionārās dzejas kopkrājumu «Nākotnes skaņas» un citas grāmatas, nereti, lai tikai tās varētu ieraudzīt dienas gaismu, pat viltodams cenzūras atļaujas. Jānis Leimanis propagandējis Latvijas neatkarības ideju.

Valdemārs Ancītis

*

Visupirmā vieta, kur saldenieki ierauga jauno grāmatu, ir grāmatnīcas skatlogs (cik nu plašs un piemērots šim nolūkam var būt pirms daudziem gadu desmitiem būvē­tas mājeles logs), taču par tās esamību lielum lielais vairākums uzzina, ieraugot rindu uz ietves pie veikala ārdurvīm. Sī rinda sak augt jau ap astoņiem no rīta (grā­matnīcu ver vaļā deviņos). Atsevišķos gadījumos, kā, piemēram, kad’parādījās «Vējiem līdzi», rinda radas jau iepriekšejā vakarā.

Cik droši visi stāvētāji par to, ka tik tiešām dabūs kāroto grāmatu?

Saldus gramatnīca pamata saņem tikai Latvijas izdevniecību produkciju. No 10 tūk­stošu metiena — 150 grāmatas, no 20 tūkstošu — 300 utt. Taču šie eksemplāri nebūt nav tikai to pircēju apkalpošanai, kuri stav rindā pie grāmatnīcas. Grāmatnīcai jāapgāda vēl divas filiāles — Brocēnos un Ezerē (broceniekiem tiek apmēram 15 no katriem metiena 10 tūkstošiem, ezerniekiem — 10), seši sabiedriskie kioski, 32 sabiedriskie grā­matu izplatītāji (tādi rajonā ir visās 23 skolās, lai vismaz literatūras skolotāji kaut ko dabutu no grāmatniecības produkcijas) .. .

Tātad — cik paliek rindā stāvētājiem? Visiem nekad netiek, tas ir skaidrs. Kam tiek? Visbiežāk tiem, kam ir laiks un pacietība visagrāk nostāties un visilgāk stāvēt. Protams, arī tiem, kam nav neērti apstāties blakām paziņai — pie ieejas durvīm, pār­došanai sākoties, glītā rindiņa kļūst par bezjēdzīgu murskuli. Tāds nu, kā saka, ir mūsu sabiedrības kultūras līmenis, kaut gan, šķiet, grāmatas taču lasa sabiedrības kulturālākā daļa. Jā, vai visi tie, kas stāv (un lien) šajā bezjēdzīgajā rindā, patiešām ir arī grāmatu lasītāji?

Nekādu vispusīgu pētījumu manā rīcībā par to nav. Spriežot pēc tā, cik regulāri un pacietīgi te stāv Saldū vienīgais Rakstnieku savienības biedrs Valdemārs Ancītis, ir starp viņiem patiesi grāmatu draugi. Bet personīgi pazīstu arī tādus, kuru dzīvokļos importa sekcijas pilnum pilnas ar visjaunākajiem izdevumiem, un pati esmu pārlieci­nājusies, ka īpašnieki no šī klāsta nav izlasījuši ne vienu vienīgu lappusi (tik tiešām nepārspīlēju). Vēl, kā stāsta grāmatnīcas darbinieces (direktore Berta Pole grāmattirdzniecībā nostrādājusi 26 gadus, no tiem Saldū — 5, pārdevējas: Līvija Tauriņa — 26, Lilija Binovska — 24 gadus), starp otrreizējai pārdošanai iepirktām grāmatām (grā­matnīca pilda arī šo funkciju) var redzēt tādas, kuras neviens nav pat atšķīris vaļā …

Grāmata, tāpat kā jebkura manta, ko grūti dabūt, kļuvusi par prestiža lietu. Ja nu patiešām to vēlies arī izlasīt, visdrošāk doties uz bibliotēku. (Kaut gan — atļaušos utilitāru salīdzinājumu — lasīt bibliotēkas grāmatu ir tas pats, kas pusdienot ēdnīcā. Izsalkumu remdināt var, taču vai daudzu citu roku apgramstītie šķīvji un karotes ir mājas galda piederumu, kaut arī tie no tikpat prasta materiāla gatavoti, vērtē? Un — vēl šķīvi, karoti, nazi taču ievajagās arī, ne tikai ēdienreizēs izsalkumu remdējot… Vai pietiek, grāmatu tikai reizi izlasot?)

Rajona centrālajā bibliotēkā, bērnu bibliotēkā un 27 ciemu bibliotēkās kopumā ir vairāk nekā 410 tūkstoši grāmatu, republikas, centrālo un ārzemju periodisko izdevumu. No tiem rajona centrālajā bibliotēkā — vairāk nekā 80 tūkstoši vienību. Atšķirībā no grāmatnīcas, kur, kā jau minēju, galvenokārt tikai pašmāju izdevumi, te ir arī vissa­vienības izdevniecību produkcija (protams, pamatā daiļliteratūra). Tiesa, kā secinājusi cen-

trālās bibliotēkas direktore Eleonora Anaparta, no visa, ko pieprasot, vadoties pēc iz­devniecību tematiskajiem plāniem, saņemot apmēram 80 procentus. Ik gadu kopumā ra­jona bibliotēku fondi palielinās vidēji par 26 tūkstošiem vienību (rajona centrālajā bib­liotēkā — par nepilniem 5 tūkstošiem). Apmēram tikpat ik gadus arī izslēdz no fon­diem. Saprotams, daļa jāizslēdz fiziskās nolietošanās dēļ. Taču daja — arī tā saucamās morāli novecojušās. Tas nu, manuprāt, ir diskutējams jautājums, ko kurā brīdī uzskatīt par morāli novecojušu. Un — vai ari tas novecojušais nav kultūras vēstures izzināša­nas vērta daja? Un vēl no vienas daļas jāatvadās gluži vienkārši tāpēc, ka nepietiek vietas, kur turēt. Pirmo divu iemeslu dēļ no fondiem izslēgtās aiziet makulatūrā, trešā — uz skolu bibliotēkām, daiļliteratūra krievu valodā — uz karaspēka daļām.

Bet tas, kas ienāk bibliotēkā no jauna, visupirms nokļūst plauktā «Jaunumi». Nezinu, cik lasītāju ieskatās šā plaukta saturā (tas gan atrodas tieši blakām galdiņam, kur iz­sniedz grāmatas), taču to, ka vairums pilsētas un rajona lasītāju informāciju gūst no vecākā bibliogrāfa Valda Anaparta, nav iespējams apstrīdēt. Apbrīnojama un apskau­žama ir šī cilvēka enerģija. Kur tikai viņš ir klāt ar saviem pārskatiem par izlasīt ietei­camo — dažnedažādās sapulcēs, sarīkojumos, kinoteātrī pirms vairāk apmeklētiem se­ansiem … Nerunājot nemaz par īpašiem pasākumiem, ko riko bibliotēkas ļaudis, — Dzejas dienas, ievērojamu kultūras darbinieku tikšanās ar saldeniekiem utt.

Valdis Anaparts 33 Saldū aizvadītos darba gados iepazinis šejieniešu vēlmes, uz­tveres īpatnības, daudzu jo daudzu specifiskās intereses. Arī komplektācijas nodaļas vadītājai Rutai Vitolai darbā aizritējuši 25 gadi, direktorei Eleonorai Anapartai — 34.

«Vai ir jau izlasīts (seko kādas grāmatas vai raksta nosaukums)?» — šāds vai­cājums Valdim ir visparastākais, satiekot pazīstamu cilvēku uz ielas, vai, ka pats saka, «garāmejot ieskrienot» pie viņa darbavietā. _

«Vai ir jau pagūts izlasīt?» Un apmeklētāja priekšā bibliotēkas abonementā nogulst tieši tā grāmata, kura viņa interesēm tobrīd visatbilstošākā.

Kaut gan — pēdējo gadu sabiedriski politiskās dzīves dinamiskums esot jūtami samazinājis grāmatu pieprasījumu vispār. Toties pēc žurnāliem — lasītaju rinda, ari pēc dažām nupat izdotām grāmatām, kas notikumus attēlo mums neierasta rakursā.

Palielinās pieprasījums pēc grāmatām, kas padomju laikā Latvijā nav izdotas, bet pašlaik tiek ieslēgtas kultūrapritē. Diemžēl to dabūšana bibliotēkai savos fondos proble­mātiska. Tās pērkamas grāmattirdziņos. Agrāk varēja atļauties šo to tajos iegādāties, tagad — nav naudas. Proti, rajona budžeta un Kultūras komitejas atvēlētie līdzekļi fondu papildināšanai gadā palikuši nemainīgi •—t, nepilni 30 tūkstoši. Taču grāmatas un periodiskie izdevumi kļūst arvien dārgāki…

Ir grāmatnīca, ir bibliotēka. Taču garantijas, ka dabūsi tieši interesējošo grāmatu,

nav.

Kā līdzēt? Protams, civilizētā pasaulē visvienkāršākais — izdevniecībām izdot to un to tik daudz, ko un cik lasītāji vēlas saņemt. Taču pie mums tā šobrīd ir utopiska prasība.

Jā, ir vēl mums tāda organizācija kā Grāmatu draugu biedrība. Varbūt tā var ko palīdzēt? Piemēram, ielūkoties izdevniecību tematiskajos plānos: kā tie atbilst lasī­tāju vēlmēm (protams, vispirms arī tās iepazīstot)? Koriģēt (varbūt pat organizēt) grāmatu otrreizējo pārdošanu, savstarpēju apmaiņu starp interesentiem, lai vērtīgākās grāmatas patiešām nokļūtu pie tiem, kam šī grāmata ir vajadzīga ne tikai kā mate­riāla vērtība? Varētu varbūt pat veidot savdabīgu bibliotēku vai klubu, kur grāmatmīļi viens no otra aizņemas retas grāmatas izlasīšanai. Varētu …

Sai biedrībai, tāpat kā vairumam agrākajā laikposmā radušos, šobrīd būtu īstais laiks savu līdz šim formālo eksistenci iegriezt citā gultnē.

Volfenbitele ir pilsēta Vācijas Federatīvajā Republikā, netālu no Braunšveigas. Pilsēta, ar kuru man bija iespēja iepazīties šī gada pava­sari. Volfenbiteles vārds latviešiem, izņemot varbūt bibliotekāru saimi, skan sveši, jo maz par to esam dzirdējuši un lasījuši.

Pasaules slavu Volfenbitele ieguva ar ievērojamo bibliotēku, kas pirms 300 gadiem tika uzskatīta par astoto pasaules brīnumu. Bibliotēkā her­cogs savāca bagātu grāmatu krājumu — nosaukumu skaita ziņā toreiz

Hercoga Augusta «grāmatu ritenis»

lielāko pasaulē. Arī šodien bibliotēka neko nav zaudējusi no spožuma, kas gadsimtos izstarojis no Volfenbiteles.

1572. gadā Braunšveigas—Lineburgas hercogs Jūlijs savā rezidencē izdeva rīkojumu par bibliotēku («Liberey Ordnung»). Tas uzskatāms par Volfenbiteles bibliotēkas dibināšanas dokumentu. (Salīdzinājumam — Rīgas pilsētas bibliotēka dibināta 1524. gadā.) Augsti izglītotais hercogs jau savā jaunībā bija savācis ļoti ievērojamu franču grāmatu kolekciju. Sākuma periodā bibliotēka saucās «Bibliotheca Julia». Tā tika papildi­nāta ar daudziem retiem izdevumiem, taču ievērību pasaulē guva hercoga Augusta (1579—1666) laikā. Bibliotēkā bija 134 000 sējumu — vispusīgs Eiropas kultūras vēstures krājums, kas ar aģentu palīdzību bija savākts no ievērojamiem Eiropas kultūras centriem. Nosaukums «Bibliotheca Augusta» tulkojumā nozīmē arī — izcilā bibliotēka.

Seit 23 gadus par bibliotekāru nostrādāja vācu filozofs Gotfrīds Vil­helms Leibnics (1646—1716). Bibliotēka viņam bija zinātņu kopības vei­dols un modelis, kas atspoguļoja universitātes profesoru domu un darbību. Viņš bija savā laikā pirmais modernais bibliotekārs: iekārtoja alfabētisko katalogu, ierosināja speciālas bibliotēkas ēkas celšanu. Hermanis Korbsno 1706. gada līdz 1710. gadam cēla Eiropā pirmo tieši bibliotēkai domāto ēku. Uz tās jumta tika uzstādīts liels globuss — simbols visu pasauli aptverošai zinātnei. Bibliotēkā saglabājušās 18. un 19. gadsimta viesu grāmatas, kur redzami Voltēra, Mirabo, Mendelsona un daudzu citu sla­venu vīru vārdi. Šīs grāmatu krātuves bagātības popularizēja arī G. E. Lesings «Volfenbiteles fragmentos», un šeit, bibliotēkā, radās viņa pazīs­tamās drāmas «Emīlija Galoti» un «Nātans Gudrais». Lesings bija bei­dzamais no slavenībām, kas Volfenbitelē darbojās par bibliotekāru. Pēc viņa nāves nāca atplūdu laiks, kad Hercoga Augusta bibliotēku aizēnoja Getingena. Nepiepildījās arī 1848. gadā lolotās cerības izveidot šo bib­liotēku par Vācijas Nacionālo bibliotēku. 1918. gadā Volfenbiteles bib­liotēku pārveidoja par Braunšveigas Zemes bibliotēku, kura, atrazdamās mazā un klusā nostūrī, palika moderno bibliotēku paēnā, bet — tādējādi pārdzīvoja pēdējo karu bez zaudējumiem! 1950. gadā uz Volfenbiteli pār­nāca Erharts Kestners — Drēzdenes bibliotekārs un Gerharda Hauptmaņa privātsekretārs. Līdz ar to sākās jauns pagrieziens bibliotēkas vēsturē. Vecais, unikālais fonds un jaunieguvumi mūsu gadsimta 60. gados da­rīja bibliotēku izcili spožu. E. Kestners pievērsās mākslas grāmatu un Eiropas grāmatniecības vēstures avotu un materiālu kolekcionēšanai.

Hercoga Augusta bibliotēka šodien ir zinātnisks institūts ar slavenu pagātni un ar savu 500 000 sējumu lielo fondu pilda universālas biblio­tēkas funkcijas Braunšveigā. ļTajā ir avotu materiāli Eiropas kultūras vēsturē no viduslaikiem līdz apgaismes laikmetam ieskaitot. Ar 16. un 17. gadsimta iespiedumiem tā ir sevišķi bagāta un Eiropā nepārspēta, un šo reto krājumu dēļ to apmeklē zinātnieki) no visas pasaules. Bez seniem iespieddarbiem bibliotēkā ir 12 000 viduslaiku rokraksta grāmatu, arī senu karšu un mūzikas literatūras kolekcijas un 40 000 vienību liels 15.—18. gadsimta portretsiluetu krājums.

Bibliotēkā šodien strādā 60 bibliotekāri — zinātniskie līdzstrādnieki, rūpējoties, lai bagātie fondi būtu labāk pieejami zinātniekiem. Par biblio­tēku saukta, tā ir arī izcils grāmatniecības muzejs, ko stingri noteiktos laikos iespējams apskatīt (ja laimējas iekļūt kādā pieteiktā grupā).

Bibliotēkas centrā atrodas četras muzeja telpas, kas dod iespēju pa­rādīt apmeklētājiem izlases veidā daļiņu no sakrātajām vērtībām.

Senais hercoga Augusta grāmatu krājums saglabāts vienkopus. Vie­nādie skaistie sējumi gar sienām ir sevišķs greznums. Arī grāmatu izvie­tojums plauktos ir palicis tāds pats kā hercoga Augusta laikā. Uz «grā­matu riteņa» Augusta zālē vēl arvien ir katalogu sējumi, ko izglītotais hercogs pa lielākai daļai rakstījis pats. Divpadsmit vitrīnās izkārtoti iz­

cili retumi — 6,—15. gadsimta rokraksti, starp kuriem ir Ulfilas bibeles fragmenti, Reihenavas klostera perikopu grāmata, nošu raksti, kas tapuši vēl pirms senajiem iespiedumiem no kokgriezuma.

Blakus mazākā telpā, sauktā par dārgumu glabātuvi, redzami Hildesheimas krāšņie iesējumi no agriem līdz vēliem viduslaikiem un renesan­sei. Vienā no divām tālākajām zālēm eksponēti ģeogrāfiska rakstura dār­gumi: zemes un jūras kartes — līdz mūsdienām tikai šajā vienā eksem­plārā saglabājušies agrās kartogrāfijas paraugi. Redzami globusi, kas bija hercoga Augusta īpašumā un atspoguļo ģeogrāfijas un astronomijas zināšanas 16. un 17. gadsimtā.

Pēdējā — ceturtajā zālē ir nozīmīgākās ilustrētās 20. gadsimta grā­matas par gleznotājiem («Malerbücher») — mūsdienu grāmatu mākslas grezni paraugi, ievērojamāko mākslinieku darinājumi.

Viens no pēdējā laika dārgākajiem ieguvumiem ir visu četru evaņģē­liju 12. gadsimta rokraksts — «Evangeliar Heinrichs des Löwen». Ļoti retais vācu nacionālās kultūras piemineklis tika iegūts 1983. gadā Lon­donā izsolē par 7,4 miljoniem mārciņu (32 miljoniem rietumvācu mārku). To iegādājās, apvienojot Lejassaksijas un Bavārijas brīvvalsts piešķirtos līdzekļus. Rokraksts ir ne tikai viens no krāšņākajiem, vēsturiskā un māk­slinieciskā ziņā vērtīgākajiem viduslaiku rokrakstiem, ne tikai nozīmīgs Vācijas grāmatniecības piemineklis, bet viens no skaistākajiem iluminē­tiem rokrakstiem vispār. Tas radies 1188. gadā benediktīniešu klosterī Helmarshauzenā, tagad glabājas Volfenbitelē un tiek parādīts 3 nedēļas gadā. Pārējā laikā vitrīnā izstādīts faksimils tādā kvalitātē, ka to at­šķirt no oriģināla var tikai liels speciālists.

Ja vitrīnā izlikts senu nošu rokraksts, tad, piespiežot podziņu, atskan arī seno laiku baznīcas mūzika.

Šeit vietā būtu pastāstīt par apstākļiem, kādos rokraksti bibliotēkā tiek glabāti. Tur ir viss — katram eksponātam sava droša stikla vitrīna, speciālu spuldžu apgaismojums un izgaismojums krēslainā telpā, signa­lizācija, mitruma un temperatūras mērītājs. (Salīdzinājuma ar to, kā mēs glabājam rokrakstus Misiņa bibliotēkā, protams, nekāda.)

Hercoga Augusta bibliotēkā glabājas 5000 inkunābulas — līdz 1500. gadam iespiestās grāmatas. Blakus rokraksta grāmatām redzami tā paša darba pirmie iespiedumi krāšņos iesējumos ar skaistiem iniciāļiem un malu rotājumiem. Šeit grāmatzinātnieki var atrast un salīdzināt divu \eidu pirmās iespiestās grāmatas: salikumā no atsevišķiem burtiem un tā saucamās bloka grāmatas.

Liela uzmanība bibliotēkā visos laikos pievērsta grāmatu iesējumiem, kas savā pirmatnējā veidā kā liela, nebojāta bagātība saglabājušies līdz mūsu dienām, resp. nav bijuši pakļauti modernai pārsiešanai, un uzska­tāmi norāda uz ciešo kopsakaru starp grāmatu un iesējumu.

Volfenbiteles bibliotēkā ir 3000 Bībeles eksemplāru, no_ kuriem 2300 kā atsevišķa kolekcija glabājas vienkop un atsevišķā telpā. Tās kodols ir Braunšveigas hercogienes Elizabetes Sofijas dāvinājums bibliotēkai, kas laika gaitā vēl papildinājies ar daudziem vērtīgiem iepirkumiem gan izsolēs, gan no ievērojamiem vācu teologiem (J. G. Palma, J. H. Šmita). Bībeļu kolekcija dod iespēju pētīt tās iespiešanas vēsturi visos iespējamos virzienos. Te koncentrēti vērtīgi komentēti izdevumi, ģeogrāfiski aptverta visa Eiropa un arī citi kontinenti.

Bibliotēkā notiek koncerti un dzejas lasījumi, zinātnieku referāti un tematiskas izstādes. Senās grāmatas cieši saistītas ar tagadnes dzīvi un zinātni. Pastāvīgais senatnes tuvums liek pārdomāt — vērtēt pagājušos laikus un labāk izprast mūsdienas. Senā bibliotēka ir vieta dziļām stu­dijām par ceļiem un pārmaiņām pasaulē.

GRĀMATNIECĪBA

REPUBLIKAS GALVENA BIBLIOTĒKA

Mūszemes literatūras komplektēšanas nodaļa

Mūszemes literatūras komplektēšanas nodaļas mitne ir vienā no bibliotēkas 10 ēkām — klusajā Bibliotēkas ielā 5, Daugavas malā. Nodaļas nosaukums jau rāda, ar ko tā nodarbojas, proti, ar Latvijā un visā Padomju Savienībā iznākošās literatūras komplektēšanu un pirmapstrādi. Katru gadu nodaļas darbinieku rokas pārcilā ap 200 000 grāmatu, žurnālu un citu iespiedvienību.

Kādu tad literatūru un no kurienes saņemam nacionālajai bibliotēkai?

Vispirms — Latvijas kontroleksemplāru, ko divos eksemplāros saņemam no visām republikas tipogrāfijām. Katru rītu mūsu nodaļā iegriežas Rīgas tipogrāfiju kurjeri ar jaunāko avīžu, žurnālu, grāmatu un citas iespiedprodukcijas paciņām. Rajonu centru un pārējo pilsētiņu tipogrāfijas savus materiālus atsūta pa pastu. Saņemto literatūru attiecīgā sektora darbinieces reģistrē dokumentos un kartotēkās, apraksta komplektēša­nas kartotēkas vajadzībām, zīmogo, inventarizē, sadala pa fondiem, kur tai turpmāk jāglabājas. Latvijā izdotajai literatūrai Valsts bibliotēka ir arī arhīvs, tātad to saglabā uz mūžīgiem laikiem. _

Līdzīgi darba procesi kā ar Latvijas kontroleksemplāru veicami ar visu pārējo lite­ratūru, kas ienāk bibliotēkā.

Lielāko grāmatu kopu (ap 3000 mēnesī) saņemam pa pastu no Vissavienības Cen­trālā bibliotēku kolektora kā maksas obligāto eksemplāru. Tas nodrošina ar visu Pa­domju Savienībā iznākušo literatūru vienā eksemplārā. Protams, ne jau visu saņe­mam — daudzu tipogrāfiju nevērības dēļ Maskavas kolektors nesaņem visu iespied­produkciju un tātad arī neatsūta to mums. No saņemtās literatūras jāatlasa diezgan daudz republikas profilam neatbilstošas, nevajadzīgas un mazvērtīgas, ar ko negribam piesārņot savus fondus, piemēram, pieredzes aprakstus par kamieļu turēšanu un kok­vilnas' audzēšanu, dārzkopību mūžīgā sasaluma joslā u. tml. Lai samazinatu lieko eksemplāru skaitu, atlasām arī daiļliteratūru, kas izdota atkartoti neskaitāmas reizes un vai visās centrālajās un republiku izdevniecībās (piemēram, M. Gorkija «Mate», N. Ostrovska «Kā rūdījās tērauds», A. Dimā «Grafs Monte-Kristo» u. c.). Sis grāmatas interesenti var nopirkt veikalā «Bibliotēkas grāmata» K. Barona ielā 106.

Koordinējoties ar Republikānisko zinātniski tehnisko biblotēku, LPSR ZA Funda­mentālo bibliotēku, Republikānisko zinātnisko medicīnas bibliotēku un Jūras ģeogrāfijas institūta bibliotēku, atlasām un nododam tām citos reģionos izdoto ģeoloģijas litera­tūru, preprintus, metodiskos ieteikumus medicīnā, atsevišķus tehniskās literatūras specveidus.

Nodaļas darbinieki nopietni strādā ar izdevniecību tematiskajiem plāniem. Gadā izskatām ap 120 tematiskos plānus un 60 grāmattirdzniecības biļetenus, t. i., vairāk nekā 30 000 nosaukumu, izvērtējot katras grāmatas vai cita izdevuma vajadzību lasī­tājiem un nepieciešamo eksemplāru skaitu. Nav jau viegli bibliotekāram būt speciālistam visās nozarēs, bet palīdz gan zināšanas, gan darba pieredze, gan tīri profesionālā intuī­cija. Pēc tematiskajiem izdevniecību plāniem pasūtām_ literatūru un saņemam to no Rī­gas bibliotēku kolektora. Standartus pasūtām un pērkam standartu veikalā, literatūru par mākslu, plakātus, portretus, atklātnes iegādājamies veikalā «Mākslas gramata», notis un mūzikas literatūru — nošu veikalā. Daudz literatūras saņemam dāvinājumu veidā gan no iestādēm un bibliotēkām, gan no privātpersonām, gan pec musu luguma, gan bez tā. Paldies par to! _ _ _ _

Divas reizes dienā — no rīta un pēcpusdiena —• pie Bibliotēkas ielas 5. nama pie­brauc pasta mašīna un atved maisus ar jaunākajām avizēm un žurnāliem, kā arī_ infor­matīvajiem materiāliem, kas pasūtīti pēc «Preses apvienības» katalogiem. Periodikas sektora darbinieces nekavējoties pieņem un salīdzina ar pavaddokumentiem sūtījumu, reģistrē katru numuru kartotēkā, sadala pa bibliotēkas lasītavam. Katru rītu pasta sūtī­jumi tiek nogādāti lasītavās. _

Periodikas sektora vislielākā rupe pašreiz_ ir pašdarbigo organizāciju izdevumi, kuri vai nu netiek iespiesti tipogrāfijās un tādējādi līdz mums nenokļūst, vai ari tipogrā­fijās netur par vajadzīgu tos mums atsūtīt. Lai nodrošinātu lasitajus ar visu republikā iznākošo iespiedprodukciju, lūdzam «neformālus» savus periodiskos izdevumus vismaz divos eksemplāros nosūtīt pēc adreses: Rigā, Bibliotēkas ielā 5, Mūszemes literatūras

komplektēšanas nodaļai, .

Lilija Kuģis,

nodaļas galvenā bibliotekāre

Retrospektīvas komplektēšanas un literatūras apmaiņas nodaļa

To var saukt ari — bibliotēka bebliotēkā, jo nodala komplektē gan grāmatas, gan periodiku gandrīz visās nozarēs, ar kurām nodarbojas Latvijas Valsts bibliotēkas spe­cializētās nodaļas. Nodaļas fondos atrodas ap 800 000 vienību, tātad sestā vai septitā da(a no visas LVB fondiem.

Pirmā un galvenā nodaļai ir retrospekcijas un rezerves funkcija. Tā savukārt saza­rojas divās plūsmās.

Kopš 1969. gada rit jaunās literatūras komplektēšana, kuras mēr­ķis — radīt stabilu vērtīgākās latviešu valodā iznākošās literatūras rezervi, lai vajadzī­bas gadījumā varētu nomainīt nolasītās grāmatas.

Visu LVB pastāvēšanas laiku darbojas arī retrospektīvās komplektēša­nas sektors, kas rūpējas par veco grāmatu rezervi, lai nepieciešamības gadījumā pa­līdzētu atjaunot bibliotēkas pamatfondus. Te darbs noris ar grāmatām ne tikai latviešu, bet ari krievu, vācu, angļu, franču un citās valodās, ne tikai ar divdesmitā, bet ari ar agrāku gadsimtu izdevumiem.

Retrospektīvā fonda pamatu veido gadu desmitos LVB sakrātās dubletes, kā ari dažādos laikos bibliotēkas īpašumā pārgājušās bezsaimnieka vai atsavinātās personiskās un iestāžu bibliotēkas, literatūras dāvinājumi, īpaši iepirkumi utt. Te jārunā arī par nepārdomāto vai varbūt pat kaitīgo kultūrpolitiku, piemēram, sešdesmito gadu sākumā, kad no visām Latvijas rajonu un citām lokālām bibliotēkām pavēles kārtībā tika iz­ņemtas l'tdz 1940. gadam izdotās grāmatas. Aktīvai apritei zuda ne tikai «specfondā» novietotā literatūra, bet arī daudzi tūkstoši nekādā ziņā nevainojamu sējumu beletristikā, mākslā, vēsturē, dabas zinātnēs. Tikai tagad uzsākts darbs, lai daļu ši fonda atgrieztu atpakaļ tautas bibliotēkās. _

Retrospektīvās komplektēšanas fondi ir spēcīgs LVB pamatfonda papildinašanas avots. Sajā sektorā tiek strādāts ari ar deziderātu kataloga veidošanu (deziderāti — izdevumi, kuru bibliotēkas fondos nemaz nav vai ir mazākā skaitā, nekā paredz norma). Var šķist dīvaini, bet LVB tikai latviešu valodā vien trūkst vairāk nekā seši tūkstoši dažādu nosaukumu grāmatu. .

Kā tās iegūt?

LVB loti cer gan uz dāvinājumiem, gan iepirkumam piedāvātām grāmatām. Retro­spektīvās komplektēšanas nodaļā strādā LVB grāmatu iepirkšanas komisijas sekretārs, šeit pieņem ekspertīzei un iepirkšanai grāmatas, laikrakstus, žurnālus, atklātnes un citu iespiedprodukciju. Kopš 1988. gada pavasara LVB iepirkšana notiek bez antikvariāta starpniecības un par brīva līguma cenām. Bibliotēka lūdz piedāvāt gan Latvijas Repub­likas laika, gan agrāku gadu literatūru — pirmām kārtām latviešu valodā, ari citās valodās.

Nodaļas otra funkcija, kā rāda tās nosaukums, ir grāmatu apmaiņa.

Tā notiek dažādos līmeņos, sākot ar apmaiņu starp republikas bibliotēkām un bei­dzot ar apmaiņu starp Savienības bibliotēkām un starptautisko apmaiņu. Nodala kom­plektē tautas bibliotēkām tādu literatūru, kuru tās nevar iegādāties ar Bibliotēku kolek­tora palidzibu, kā arī atlasa šajās bibliotēkās tām nevajadzīgo literatūru. Cieša un tra­dicionāli izkopta sadarbība saista ar lietuviešu un igauņu kaimiņiem. Ne mēs Rīgā, ne partneri Viļņā, Tartu, Tallinā nenoraksta kaimiņu valodās izdotu literatūru, bet uzreiz nosūtām to uz attiecīgo nacionālo bibliotēku. Nodaļas darbinieki palīdz komplektēt jaundibinātu iestāžu bibliotēkas tās interesējošās nozarēs. Ļoti bieži tās ir dažādu muzeju ekspozīcijas un bibliotēkas, kas tiek radītas un pilnveidotas ar LVB palīdzību. Var nosaukt Raiņa, Blaumaņa, Jaunsudrabiņa, Veidenbauma un citus muzejus Latvijā, Turgeņeva, Gorkija. Gaidara, Nikolaja Ostrovska un daudzu citu rakstnieku muzejus ārpus Latvijas.

Ilgus gadus tiek komplektētas latviešu valodā izdotas literatūras kopas karaspēka daļām, kurās dien latviešu puiši. Līdzīgi ritējis darbs, palīdzot izveidot bibliotēkas tādos savulaik «karstos punktos» kā neskartās zemes, Bams u. c. Pēc zemestrīces Armēnijā palīdzējām ar grāmatām cietušajiem rajoniem.

Apmaiņas sektora darba bilance parasti bijusi ar plus zīmi, tāpēc nodaļā gadu desmitu ritumā uzkrājies milzīgs skaits dublēšu, kuras uzglabāt vairs nav pat fizisku iespēju. Tāpēc 1989. gadā eksperimenta kārtā ar «Latvijas grāmatas» darbinieka Va­lentīna Paramonova aktīvu gādibu tika atvērts bukinistisks bibliotēku dublēšu veikals K. Barona ielā 106, kur tiek pārdota nocenota literatūra, kas nodaļā ir pietiekami lielā skaitā. Cenas grāmatām pazeminātas ne tikai tāpēc, ka tās ir lietotas, bet arī ar vēlē­šanos nākt pretim mazturīgiem cilvēkiem. Mēs taču labi zinām, ka grāmatu cenas aug ātrāk nekā mūsu algas. Tomēr jāakcentē kāds moments šajā tirdzniecības eksperimentā:

Katra mēneša pirmajā pirmdienā LVB grāmatu apmaiņas partneriem, tātad iestāžu, skolu, bērnudārzu, bērnu namu un citu specializēto bibliotēku un tautas bibliotēku pār­stāvjiem ir iespēja iepazīties ar veikalam atlasītajām grāmatām un, ja pēc tām radusies interese, tāpat kā agrāk, saņemt grāmatapmaiņas kārtā bez maksas.

Ārzemju literatūras komplektēšanas nodaļa

Ārzemju literatūras komplektēšanas nodalu (ALĶN) gribas salīdzināt ar logu uz ārpasauli. Vai šis logs ir plašs un gaišs vai…? Ieskatīsimies tajā.

Lai labāk izprastu ĀLKN darba specifiku, sākšu ar pamatiem — ar' komplektēšanas avotiem. Tie ir: 1) literatūras iepirkšana gramatu veikalos; 2) parakstīšanās uz ārzemju periodiskajiem izdevumiem «Preses apvienība»; 3) literatūras iegāde par valūtu; 4) starp­tautiska grāmatu apmaiņa.

Bibliotēka, tāpat kā ikviens pilsonis, sociālistisko valstu literatūru pērk grāmatnīcā «Globuss». Sākot ar 1978. gadu, Centrālajā grāmatnīcā ir iespējams iegādāties kapitālis­tisko valstu literatūru. Tomēr ilgu laiku pastāvēja atšķirība starp «bibliotēku» un «pil­soni». Piemēram, pilsonis drīkstēja pirkt jebkuru grāmatu, kas bija veikalā pārdošanā, bibliotēka — tikai zinātnisko literatūru. Paradokss, bet līdz 1986. gadam Latvijas Valsts bibliotēkai nebija tiesību iegādāties grāmaiveikalos ārzemēs izdoto daiļliteratūru, māk­slas albumus, bērnu literatūru. Par laimi, šis PSRS Tirdzniecības ministrijas un PSRS Valsts bankas lēmums anulēts.

Būtu ideāli, ja bibliotēka varētu sistemātiski nopirkt lasītājiem vajadzīgo uzziņu literatūru (dažādas rokasgrāmatas, enciklopēdijas) svešvalodās. Diemžēl šim nolūkam ir vajadzīga valūta. Literatūru ārzemēs iepērk un tālāk sadala Ārējās tirdzniecības organizācijas Vissavienības apvienība «Ìåæäóíàðîäíàÿ êíèãà». Nereti grāmatnīcas sa­ņem vienu vai divus kāda vērtīga izdevuma eksemplārus, un tad nu gribas teikt lielu paldies «Globusa» un Centrālās grāmatnīcas vadītājiem un darbiniekiem par izpratni, piešķirot zinātniskajām bibliotēkām prioritāti šādu izdevumu iegādei.

Ari Latvijas PSR Sakaru ministrijas preses izplatīšanas pārvalde «Preses apvienība» ir atsaucīga pret Latvijas Valsts bibliotēku: vienmēr nodrošina iespēju abonēt visus vajadzīgos ārzemju periodiskos izdevumus, kuri uzrādīti PSRS Sakaru ministrijas Ār­zemju žurnālu un avīžu katalogā.

Par trešo komplektēšanas avotu — literatūras iegādi par valūtu — jāsaka, ka Latvijas Valsts bibliotēka ir vienīgā nacionālā bibliotēka Savienībā ar tik minimāliem līdzekļiem — 200—300 valūtas rubļiem gadā, par kuriem var pasūtīt labi ja piecus sešus žurnālus. Viena no LVB galvenām funkcijām ir rūpēties, lai mūsu republikas kultūras un mākslas speciālisti, kā arī citu nozaru darbinieki varētu lasīt vajadzīgo ārzemju literatūru. Kur to rast? Atliek ceturtais komplektēšanas avots — starptautiskā grāmatu apmaiņa, kurai ir senas tradīcijas. 1886. gadā tika pieņemta Starptautiska Briseles konvencija par oficiālu dokumentu, zinātnisku un literārisku izdevumu starp­tautisku apmaiņu. Latvija šai konvencijai pievienojās 1924. gadā, un pie Valsts biblio­tēkas tika noorganizēts starptautiskais apmaiņas birojs. Birojs bija starpnieks dažādu zinātnisku iestāžu, biedrību, institūtu un augstskolu sūtījumu saņemšanā un nosūtīšana. Pasaules karš pārtrauca bibliotēku sadarbību. Pēc UNESCO iniciatīvas piecdesmitajos gados to atjaunoja, un 1958. g. Latvijas Valsts bibliotēka atsāka starptautisko grāmatu apmaiņu. Tagad LVB ir 112 starptautiskās grāmatu apmaiņas partneri 29 valstīs. Tieši starptautiskās grāmatu apmaiņas ceļā esam saņēmuši vērtīgu ārzemju literatūru (pie­mēram, «The New Encyclopedia Britanica», «La Grande Encyclopédie, Paris», «Brockhaus Encyklopâdie, VFR»; Zviedrijas enciklopēdija 11 sējumos «Facta» è. c.). Sie uzziņu izdevumi nokomplektēti septiņdesmitajos gados, kad inflācija nebija sasniegusi pašrei­zējo līmeni.

Bibliotēkas fondos ir ne viena vien ārzemēs izdota grāmata, kas lieti noderētu iestāžu vadītājiem, pedagogiem un citiem speciālistiem. Skatoties TV raidījumu «Time Manager», secināju, ka pārraides vadītājs izmantojis literatūru, kura ir atrodama ari Valsts bibliotēkas fondos. Varbūt mēs, bibliotēkas darbinieki, to neesam pratuši pietie­kami popularizēt, varbūt mūsu cilvēki vēl neprot smelt zināšanas no grāmatām svešās valodās? Sievietēm vadītājām ieteiktu izlasīt: John T. Mollay «The Woman’s Dress for Success», T, Murray «Margaret Thatcher». Kā rokasgrāmata ikvienam varētu noderēt «23 Essay un the Art of Living» by Wilfred A. Peterson; «The Manual of Demonstration Technique» by Joan Whitgift (tā ir vācu, poļu, franču valodā).

Pēc ārzemju periodiskajiem izdevumiem ir lielāks pieprasījums nekā pēc grāmatām. Starptautiskajā grāmatu apmaiņā mēs saņemam ap 300 nosaukumu žurnālus, bet lasī­tāju sazarotās intereses un vajadzības tomēr nespējam pilnībā apmierināt. Lai apmaiņa būtu ekvivalenta, nosūtām ārzemju partneriem vairāk, nekā saņemam pretī. Katrs pats var aptuveni aplēst, cik grāmatu vai žurnālu jānosūta, lai saņemtu no ASV «Biblio­graphy of Agriculture» (gada cena 508,00 rbļ.) vai no Anglijas «Veterinary Bulletin» (gada cena 283,40 rbļ.). Jāpiebilst, ka starptautiskie pasta tarifi mainās ik pa pieciem gadiem, pasta izdevumi kļūst arvien lielāki.

Lasītājam var rasties iespaids, ka, sūtot grāmatas starptautiskajai apmaiņai, mēs tajās redzam tikai naudas ekvivalentu. Tā tas nav. Mēs daudz darām, lai popularizētu Latvijas rakstnieku darbus ārzemēs, mūsu zinātni un mākslu. Britu Nacionālajai bib­liotēkai, Kongresa bibliotēkai /15Ê un Arizonas universitātes bibliotēkai mēs sūtām visas «Liesmas» un «Avota» apgādā iznākušās grāmatas. Mēs sūtām starptautiskās grāmatu apmaiņas partneriem plakātus, iestāžu katalogus, žurnālus «Māksla», «Karogs», «Daugava», «Avots», «Jaunās Grāmatas» (21 bibliotēkai), LPSR Preses Hroniku (54 bib­

liotēkām). Visvairāk tiek pieprasīti «Zinātnes» izdevumi. Ļoti žēl, ka 1977. gadā pār­trauca iznākt LVU zinātniskie raksti, kuri bija pasaules limeni. Mēs tos sūtijām 15 pa­saules bibliotēkām. To vietā iznāk «Ìåæâóçîâñêèé ñáîðíèê», kuru pasūta tikai 3 biblio­tēkas. Liels pieprasījums ir pēc literatūras par valodniecību, folkloru, etnogrāfiju — tieši par tām zinātņu nozarēm, kuras pie mums, varētu teikt, tiek ignorētas. J. Rozenberga «Latviešu valodas praktiskās stilistikas» III daļu vairāki mūsu apmaiņas par­tneri (Harvard College Library, Taylor Institution Library, Universität Botin) gaida kopš 1985. gada. Vairākas ārzemju bibliotēkas joprojām nav vēl saņēmušas I. Bērsona grāmatu «Līdzatbildība», kuru «Liesma» bija ieplānojusi izdot 1985. gadā. Bēdigi sla­venās izdevniecību plānu pozīciju pārbīdes ietekmē arī starptautisko grāmatu apmaiņu. 1987. gadā mēs nenosūtījām 107 pieprasītos nosaukumus, 1988. gadā — 215 nosauku­mus. Ķas vainigs? Autori, izdevniecības, tipogrāfijas. Zaudētāji esam visi.

Nobeigumā par pozitīvajām izmaiņām ārzemju literatūras komplektēšanas jomā, ku­ras sākās 1987. gadā, turpinās šodien un, cerams, nekad nebeigsies.

Pirmkārt — Latvijas Valsts bibliotēkā ir pieejama trimdas latviešu literatūra. Sā­kam no nultespunkta. Paldies visiem ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kuri mums sūta šo literatūru, tikai saņemto grāmatu un citu izdevumu skaits salīdzinājumā ar izdoto pagaidām ir gaužām mazs.

Otrkārt — Latvijas Valsts bibliotēka tagad saņem daudzus izdevumus, kuri agrāk nebija pieejami. Lasītājiem brīvi pieejami laikraksti «The Times», «The Guardian», «The Financial Times», «Die Zeit», «Tagen Nyhter» un citi periodiskie izdevumi. Neticami, ka vēl 1985. gadā modes žurnāls «Â urda» bija starp nevēlamiem izdevumiem, nemaz nerunājot par tādiem žurnāliem kā «Newsweek», «Der Spiegel» un citi. Izdevumi sveš­valodās ir ieguvuši brīvību, kļuvuši pieejami visiem interesentiem. Lai stiprs ir šis brī­vības starojums, lai Latvijas Valsts bibliotēkas lasītāji teiktu par šo bibliotēku tāpat kā Jānis Stradiņš par sava tēva bibliotēku: «Bibliotēkā vien es dzīvoju — ne no skolas, ne no kāda cilvēka, ne no citas bibliotēkas neesmu saņēmis tik daudz garīgu impulsu kā no šis grāmatu krātuves.» Ticu, ka tā būs. Ticu, ka, sagaidot Rīgas 800. gadadienu, būs jauna Latvijas Nacionālā bibliotēka ar pilnīgu nacionālās literatūras klāstu un bagātiem ārzemēs izdotās literatūras fondiem.

Nu jau pagājis krietns laiks, kopš Zinātņu akadēmijas Fundamentā­lās un Latvijas Valsts bibliotēkas retumu krātuvēs atgriezušies seniespiedumi un rokraksti, kas bija eksponēti Rostokas Kultūras vēstures muzeja izstādē «Senās grāmatas no Rīgas». Izstādes kodolu bija iespēja aplūkot Latvijas grāmatas četrsimtgadei veltītajā skatē Rīgas Vēsturēs un kuģ­niecības muzejā 1988. gada nogalē.

Atlasot materiālus Rostokas ekspozīcijai, nācās daudz ko pārdomāt. Lai nemazinātu šī darba prieku kolēģiem, centos neizteikt skaļi bažas par to, vai vispār spēsim saistīt cilvēku prātus ar saviem dārgumiem šai ziņā nesalīdzināmi bagātākā zemē. Centāmies akcentēt senus un daudzveidīgus kultūras sakarus — liecības par saitēm ar šo Vācijas pil­sētu. Tādu izrādījās nc mazums. Rostokā iznākuši vairāki nozīmīgi sace­rējumi par Latvijas vēsturi. Atminēsimies šai sakara B. Rusova «Livo­nijas hronikas» pirmo izdevumu (1578). Mūsu seniespiedumu krātuves atrodas nc viena vien Rostokā iespiesta grāmata. Arī Rīgas autori daž­kārt tur publicējušies. Rostokas universitātē studējis Jānis Reiters, Ge­orgs Mancelis …

Izstādes skatītāji. Viņu pulkā iztēlē redzejam ne tikai amata māsas un brāļus. Gribējās, lai savai sirdij, prātam vai acīm ko intere­santu varētu uziet jebkurš cilvēks. Likās, ka tādas iespējas varētu dot vairākas unikālas inkunābulas, daudzas vizuāli spilgtas grāmatas — ar

grezniem iesējumiem, ilustrācijām. M. Lutera reformācijas laika aģitāci­jas brošūru kolekcija, I. Kanta Rīgā izdotie darbi, J. V. Gētes un F. Šillera vēstuļu oriģināli ne tikai raksturoja mūsu bibliotēku fondus, tie bija iecerēti arī kā krietna «atpazīšanas» doza skatītājiem ar visai hrestomātisku kulturas bagāžu, kas sniegtu viņiem paļāvību paraudzīties tālāk — arī uz latviešu grāmatniecībai būtiskiem izdevumiem. Apmēram tāda bija mūsu domu gaita, atlasot pusotru simtu grāmatu un rokrakstu (rokrakstu īpatsvars bija neliels) izstādei kultūras vēstures muzejā kādreizējā klos­tera Zum Heiligeti Ķreuz telpās.

Kādā ceļvedī rakstīts, ka šis muzejs ir jauka oāze pilsētā. Tam var tikai piekrist. Pārdomāta pastāvīgā ekspozīcija, vairāk orientēta uz da­žādu laiku cilvēku dzīves veida atklāšanu, bez muzejiskas tīksmināšanās ap atsevišķiem eksponātiem. Kam tik tur sanāk vieta, ko tik tur var aplūkot — 13. gadsimta mūķenes celli, turīga pilsētnieka viesistabu un mūsu gadsimta sākuma vācu strādnieku ģimenes virtuvi ar tējas un ka­fijas kanniņām, zupas katliem un veļas dēli pie sienas — visu neizstās­tīt… Vēl ir vairākas telpas īslaicīgām izstādēm. Viena no zālēm bija mūsu rīcībā. Rīgā tik skaistā vidē mūsu retumi nav eksponēti. Muzeja darbinieki atmiņā palikuši ar sapratni, izpalīdzīgumu un rūpību. Bija pa­tīkami vērot, kā māksliniece piemeklē piemērotas krāsas audumu vitrīnu pamatnei, kopīgi domāt par ekspozīcijas izvietojumu: lai dienas gaisma mazāk kaitē, lai apmeklētājiem ērtāk uztvert izstādes secību. Tika uz­konstruēta pat oriģināla elektriskā apgaismojuma sistēma — tāda, lai nekur netiktu mestas liekas ēnas, lai grāmatas būtu īpaši izgaismotas, bet nebūtu lieka spilgtuma. Jauki ko tādu piedzīvot.

Klostera (atvainojiet, muzeja) darbinieku vidū — arī jaunieši, kas par ļoti niecīgu atalgojumu stažējas, lai tiktu pie rekomendācijām iestājai vēstures fakultātēs. Šķiet, ka viņu nodarbinātība nav liela: staigā mums apkārt, ar interesi aplūko grāmatas. Acis iemirdzas, vecu Makiavelli darbu izdevumu ieraugot, pēta E. Rekcs sējumiņu par Kaliostro gaitām Kurzemē. Bet kur ir Kurzeme? Nu atskāršain, ka esam pieļāvuši kļūdu, karti nesarūpēdami. Traucēja arī daži citi neparedzami sīkumi (vēlāk biju pārsteigta, ka daudziem izstādes skatītājiem — un ne tikai jau­niem — grūtības sagādā «vecā druka»).

Lai gan Rostokā ir ļoti bagāta universitātes bibliotēka, pilsētnieki nav izlutināti ar grāmatu izstādēm. Par mūsējo vietējā presē un televīzijā laikus parādījās labi sagatavota informācija. No skatītājiem, protams, dzirdējām atzinīgus vārdus. Neņemos izsvērt, cik tur bija pieklājības, cik no sirds. Mums šī izstāde — divu bibliotēku «retumnieku» kopdarbs — bija mīļa. Zēl, ka Rostokā dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt Ojārs Zan­ders, Andris Vilks, Silvija Siško. Mēs ar Rūtu Jēkabsoni to pilnībā apzi­nājāmies un bieži vien Vācijā atcerējāmies savus darba biedrus.

Man pašai ir klusa cerība, ka tādas izstādes tiešām ir lietderīgas. Pilnībā vēl neesmu apjautusi, ko cilvēkiem sniedz saskare ar unikālām lietām, taču jūtu, ka tieši tagad, mūsu standartizētajā dzīvē, tā sevišķi nepieciešama.

«…vieglas, kustīgas figūras, negaidīti pēkšņās, katru satricinājumu un sadursmi sa­biedriskās dzīves virspusē iezīmēdami, smiekli rodas tāpat, kā rodas juras putas. Arī jautri tie ir tāpat kā putas, un arī sāls ir to saturā. Un kritiska deva rūgtuma arī klāt.»

Sos filozofa A. Bergsona vārdus par 1978. gadā savā pašapgāda izdotā «pigoru» krājuma «Reiz kas citādāk» moto izraudzījis Austrālijā dzīvojošais latviešu rakstnieks Artūrs Plaudis. Viņam pieder romānu cikls «Kaina bērns» («Klaidonis tumsā», «At­plūdi», «Kalna māja», «Šķirtie», «Kalncicmieši»), kā arī virkne eseju, tēlojumu un ce­ļojumu aprakstu grāmatu. 1925. gadā J. Rainis rakstīja par savu jaunībās gadu ieceri: «Ideja bija toreiz tiešām: Kopot visus humorus, laist klajā brīvi pēc Herdera jaunas Stimmen der Volkcr ne tikai in Lieder, bet in Humoren, tautu balsis ne dziesmās, bet smieklos.» A. Plauža grāmata «Reiz kas citādāk» ir mēģinājums, autora vārdiem runā­jot, epibrēt vārdos un līnijas cittautu atklāsmes humora un satīras jomā. «Starp citu,» vēstulē, kas datēta ar 1989. gada 27. augustu, atzīstas A. Plaudis, «tas joks ir palicis ka mana lielākā izgašanās, ja iziet no materiālās puses: laikam būs kāds 20 pārdots, varbūt ari nē. Grāmattirgotāji atgrieza to man atpakaļ kā nekam nederīgu preci. Pienāca šķendīgas vēstules, ka es esot gribējis izsmiet latvietību, ka nekā nesaprotot, ka esot apzadzis autorus, ar neskaidriem pierakstiem tos prezentēdams (ko, solidarizē­joties ar atoru, darām ari mēs — L. B.) utt. Lieta jau tāda, ka biju tīši nerrojies, etiķetes skaidri salasāmas nepielipinājis, ļaujot katram pašam sevi pārbaudīt, vai «pa­zīst drebi» arī bez birkas klāt. Tikai reti kāds inteliģentāks atrakstīja smaidīgi par palaisto joku. Labi, biju iespiedis maz, tad tiku tāpat vien apdalījis, kaut gan pašam jāatzīstas, ka šī grāmatiņa, to gatavojot, man sagādāja visvairāk patikšanas, un jo­projām tā palikusi man simpātiska kā veca mīlestība, varbūt tādēļ, ka tikusi citu ap­smieta, jo man vienmēr simpātijas vājākā, zaudētāja pusē. Bet cilvēka lielākā vājība man liekas tā, ja tas nespēj par sevi pasmaidīt.» Un vēl viens citāts, šoreiz no Jāņa Grestes: «Latviešiem ir daudz kas. Bet klaunu nav, komiķu nav, humora nav.» Lai Dievs dotu mums aloties! Un lai mums turpmāk būtu aizvien mazāk tādu, kas tikai epibrē un epibrējas lielās un mazās lietās.

Jau ilgāku laiku mūsu laikraksts gaidīja kādu valsts iestādes lēmumu, līdz beidzot tiku sūtīts to saņemt. Izmaldījies pa piecām nepareizām istabām, beidzot es nonācu pie lodziņa, aiz kura ļoti aizņemtu cilvēku pozās rosījās abēju dzimumu ierēdņi, to varēja būt ap trīsdesmit.

«Jā, jā,» atbildēja tas, kurs mani uzklausīja. «Ja nemaldos, tad jūs jau vairākkārt esat pēc šī raksta apjautājušies. Tas ir gandrīz pilnīgā kārtībā, atliek to vēl tikai epib­rēt. Varbūt jūs būtu tik laipni un pienāktu jaunnedēļ…»

«Labi, tad pienākšu jaunnedēļ,» es atbildēju.

Izgājis gaitenī, es sāku pārlikt: epibrēt… epibrēt… ko tas galugalā nozīmēja? Signēt, deponēt, koriģēt… bij dzirdēti un zināmi, bet šis epibrēt bij pilnīgi kas jauns. Es jau iztēlojos sarunu ar šefu: «Kur dokuments?!» — «Tas vēl epibrējams.» — «Kas? Ko tas nozīmē?» — «Par to man tiešām nav jausmas.» — Tas nu būtu pārāk muļķīgi.

Lai arī savu nezināšanu parādīt atklāti ir gaužam neērti, pēc īsas iekšējas cīņas es tomēr saņēmos un griezos atpakaļ. Tās trīsdesmit rakstītājas personas kā uz mājienu nolika savus rakstāmos un visai draudzīgi nu vērās manī.

«Mans kungs, ar ko varu jums pakalpot?» ierēdnis aiz lodziņa griezās pie manis.

«Es… gribēju jums tikai pajautāt…» es stostījos, «jūs tikko tikāt minējuši par raksta epibrēšanu … tas ir ļoti muļķīgi no manis… bet… sakiet, lūdzu, kas tas ir — epibrēt… ko tas nozīmē?»

Kāda labvēlīga murdoņa pāršalca ierēdņu rindas, un arī seja aiz lodziņa atplauka smaidā — platā. Un viņš satvēra manu roku:

«Sis, mans kungs, ir nozīmgī brīdis, patiesi.»

«Kā tā — nozīmīgs?»

«Jo jūs, lūk, jautājāt, ko tas nozīmē!» atbildēja ierēdnis. «Patiesība ir tāda, ka tas nenozīmē itin neko. Tas vienkārši ir tikai vārds, vārds bez nozīmes, manis paša

izdomāts. Kādu dienu aiz šī lodziņa stāvēja kāds visai nepanesams kungs, kurš mā­cās mums virsū kādā lietā, kuras izkārtošanai zināms laiks bija nepieciešams. Un tad es sacīju: «Mans kungs, jums pilnīgi taisnība, bet atļaujiet mums vēl nedēļu laika, lai varam šo lietu epibrēt.» Sis vārds man pats no sevis iznira no zemapziņas un pārspruka par lūpām. Bet tam bija maģiska iedarbe: kungs aizgāja apmierināts.

No tā laika šis vārds nu kļuvis neatvietojams. Tas izrādījās derīgs ikvienā gadī­jumā, kāds vien mums nācis priekšā. «Nē, Fridriha kunga šeit nav, viņš visu pēcpus­dienu epibrē.» — «Ak tā!» Un godbijīga paļāvība bija visa atbilde. Bij arī izdevīgi kādu aktu nodot tādam, kam šis noslēpums nebija zināms, ar piezīmi: «Lūdzu epibrēt,» Un darbinieks nozuda savā istabā, lai daritu to, kas, pēc viņa sajūtas, šim fascinējošam vārdam varētu atbilst vistuvāk.

Pat kādam no mūsu visaugstākajiem priekšniekiem,» ierēdnis turpināja stāstīt tā­lāk, «mēs nolikām uz galda ziepju trauku ar sūkli, piesprauzdami klāt zīmīti: «Varbūt Jūs būtu tik laipni un epibrētu šī sūkļa caurumus.» Nākamā rītā viņš, intelektuālis ar doktora grādu, bij parakstījis tur apakšā: «Sūklis apskatīts un atrasts kārtībā.» Ļoti uzmanīgi. Nezināšanu noklusēdams, viņš tomēr neļāvās epibrēties.»

Izteicis atzinību par asprātīgo ideju, par tās panākumiem, es biju jau pie durvīm, kad ierēdnis sauca mani atpakaļ:

«Mans kungs,» viņš sacīja, «nekādā gadījumā es negribu jums uzbāzties, taču beigu beigās tas tomēr bija mans izdomājums un… man liekas… varbūt no jūsu laikraksta puses es varētu saņemt kadu mazu uzmanību … vai ko tamlīdzīgu …?»

«Par to es parunāšu redakcijā,» es atbildēju.

«Un kā man būtu iespējams uzzināt iznākumu?» viņš nepacietīgi prasīja.

«Tikai pacietību! Vispirms mums šī lieta ir jāepibrē,»

Un es epibrējos laukā.

Par ļaudīm, kas daudz lasa, mēdz sacīt, ka viņi grāmatas aprij. Bet, kā to stāsta vēsture, tad tās nav lasītas vien, bet tiešām arī ēstas. Zināmos laikos tāds sods ticis piespriests ne vienam vien autoram, kas savā darbā bij uzdrošinājies paust neatzītus uzskatus. Tā, piemēram, trīsdesmit gadu kara laikā bija izgājis kādam asas satīras sa­rakstītājam (viņš bija vērsies pret Veimāras hercogu): autoram savs darbs bija jāapēd. Nevārīts.

Līdzīgi klājies juristam Oldenburgam 17. gs. par kādu nepiedienīgu piezīmi vācu firstiem. Arī viņam savs raksts bijis jāapēd. Autors ar pātagu ticis apstrādāts tik ilgi, līdz norīta bijusi pēdējā lapa. Tādu pašu sodu saņēmis arī Drēzdenes mācītājs Veisbrods par to, ka kždā rakstā apliecinājis savas simpātijas reformācijai. Hercogs viņu piespie­dis savu grāmatu apēst.

Protams, grāmatas tikušas ari dedzinātas. Gluži kā 20. gs. Vecos laikos tas noticis gan tikai tad, kad autors, gaidāmā soda iebiedēts, jau laikus pamucis un nav dabūts rokā, lai grāmatu apēstu. Bet tas vēl nav viss. Grāmatas ir arī kārtas. Tā, piemēram, izgājis Servantesa rakstiem, kas vēl līdz 18. gs. beigām kādā franku klostera tumšā telpā karājušies ķēdēs pie karātavām. Ir grāmatas ari slīcinātas, un Bēmijas barons Nahods kādreiz licis veselu bibliotēku sagāzt kloāka.

«Nogalināt cilvēku ir ļauns darbs, bet vēl ļaunāks ir iznīcināt labu grāmatu. No­galinot cilvēku, nogalina saprātīgu būtni, bet, iznīcinot labu gramatu, iznīcināts tiek saprāts pats,» teicis Miltons (1604—74).

Pretstatā šim negodam, kāds nodarīts dažai labai grāmatai, cita ir atkal celta jo augstā godā. Ne katrreiz arī grāmatas apēšana uzskatāma par negodu: tā ne viena vien grāmata ir tikusi apēsta Āfrikā, un melnais cilvēks to darījis nepiespiesti un tīri kultiskā izdarībā aiz ticības, ka tādā veidā uzņems_ sevī baltā cilvēka dievišķo gudrību. Līdzīgi ir darījuši skolēni eksāmena priekšvakara. Bet, ja kāda grainata da­būjusi sudraba vai zelta iesējumu, tad tā jau ir nepārprotama godināšana. Par kādu Ruso cienītāju stāsta, ka tas iekārtojis īpašu telpu, kur, uz samta podestiem noguldīti, glabājušies tikai Ruso darbi. Kādā franku klosterī glabajas grezna iesējuma foliants, pārklāts ar zeltā austu segu, virs kuras novietots kronis. Tā ir Bībele, kurai šeit pa­rādīts ķēnišķīgs gods. Dažs atkal savas grāmatas ir tā mīlējis, ka pat nāve nav varējis no tām šķirties. Kāds anglis, vārdā Andervuds (miris 1790. g.), bija nosacījis, lai viņam zārkā tiktu doti četri Horācija sējumi — viens zem galvas, viens roka, viens pie kājām, viens zem muguras.

Lai ari kāda būtu bijusi grāmatu godināšana, pati lielākā jau ir un paliek tā, ka grāmatu lasa. Pat salasa. Tas, ka grāmatas tiek saplēstas, ne vienmēr ir necieņas zīme. Tā holandiešu gleznotājam Izraelam bijis paradums katru rītu no kādas grāmatas izplēst tik daudz lapu, cik paredzējis todien izlasīt ceļā uz studiju.

Grāmatas ir ēstas, kārtas, dedzinātas, slīcinātas, apraktas un plēstas. Taču pats visdrošākais ceļš, kā tikt no grāmatas vaļā, ir — to aizdot.

AR DEGUNU GRĀMATA

Lasīšana man ir kļuvusi par ieradumu. Par sliktu ieradumu, dažs sacīs. Ka tas nav gluži bez briesmu, piekrītu arī pats. Pašas lielākās pastāv tajā ziņā, ka tiekam trau­cēti pārdomās un ka galva tiek piepildīta ar domām, kas nav mūsu pašu. Es pazīstu cilvēkus, kas lasītā bagāžu nēsā apkārt kā milzu nastu, zem kuras paši nav vairs sa­redzami. Taisni jāpabrīnās, ka sarunā, kad būtu sagaidāmas paša atbildes, paša domas un jūtas, paša spriedumi, viņš nepārtraukti mūsu acu priekšā uzšķir grāmatas. Tādā klausoties, ir tā, it kā tava atmiņa tiktu atsvaidzināta, it kā tu pats izklaidīgi pār­šķirstītu to, kas kādreiz lasīts. Bet laimīgā kārtā sen aizmirsts.

Otra nelaime ir tā, ka bez grāmatas vairs nespējam justies laimīgi un ka no līdz­cilvēkiem sākam sagaidīt tādas īpašības, kādas tikai meistardarbos sastopamas. Sīs briesmas es esmu izjutis pats uz savas ādas, garlaikodamies pašu skaistāko ainavu priekšā, garlaikodamies mīļāko cilvēku sabiedrībā. Un garlaikojos tikai tādēļ, ka man deguna priekšā nebija grāmatas. Tās apburtā pasaule, kas maldinoši līdzīga īsta­jai, spēj mānīgā veidā padzīt garlaicību un ikdienišķību no patiesās dzīves. Lai pret to pastāvētu un spētu garlaicību pieņemt kā dzīves sastāvdaļu, kā gara atpūtas brīdi, kas atvieglo skumīgu prātu un pasargā pret lepnību un iedomību, tad lasītāja sedlos ir jāprot noturēties.

Tikpat viegli kā dzeršanai un smēķēšanai par upuri var krist arī lasīšanai. Ik­viens savā apkārtnē zinās kādu grāmatu tārpu. Visi viņi dzīvo iedomu pasaulē. Viņiem līkas muguras un īsredzīgas acis. Jau agri parādās kurluma pazīmes, kas tomēr nav vis dzirdes pasliktināšanās, bet gan sevī iegrimuša cilvēka aizsapņošanās, un, tikai stipra balsī uzrunāts, tāds atgriežas atkal īstenībā. Viņš zinās pavisam noteikti pasacīt, kura pēcpusdienā, vai tad spīdējusi saule vai lijis lietus, kad sācis Iasit Stendāla «Sarkano un melno» vai Tolstoja «Karu un mieru», kamēr sievas un bērnu dzimšanas dienas — tās viņam ir jāatgādina. Katrā svinīgā gadījumā viņš dāvina grāmatas — pat aptek­snei, kas nemaz nelasa. v _

Un tomēr visas šīs nebūšanas nav varējušas mani no lasīšanas atbaidīt. Gluži ka kaimiņš, kurš sita sievu, nespēja mani atturēt no iemīlēšanas. Es nebaidos par to, ka Stendāls, Tarbers vai kāds cits varētu apspiest manu personību. Meistarlgi_ uzrakstītas grāmatas lasīšana ir šoks, no kā vai nu mirst, vai arī lēnām atkopjas, iegūstot vel vairāk dzīves un lasīšanas prieka nekā līdz tam. Stiprākie iespaidi pariet asinis, pariet dzīves un cilvēku uztverē. Iespējams, ka kritiskos brīžos tie aizkavē mūs pastrādāt dum­jību, uz kādu citkārt varbūt mēs būtu spējīgi. _

Ir jau taisnība, ka lasīšanas dēļ esmu kļuvis īsredzīgs un ka mans deguns valka brilli, ko tas labprāt mestu nost tikpat kā zirgs jātnieku. Tomēr dzirde man ir laba, kaut arī reizēm, pirms paceļu galvu no gramatas, esmu drusku stiprākā balsi uzru­nājams. Priekšlaicīgi salīkušajai mugurai es mēģinu izlīdzēties ar rīta vingrošanu. Tādēļ man vienmēr pa rokai ir grāmata par ķermeņa kultūru.

(No grāmatas «Reiz kas citādāk». 1978)

GRĀMATU APSKATS

Itāļu dzejniece. Dzejoļu krājumi «Liktenis» (1892), «Vētras» (1896), «Mātes jūtas» (1904), «Trimda» (1914); poēma «Mā­ras grāmata» (1919); autobiogrāfisks romāns «Rīta zvaig­zne» (1921); noveļu krājums «Māsas» (1929). Latvijā Negri dzeja no 1896. gada.

Franču dzejnieks un scenārists. Poēmas «Spieķis gaisā» (1936), «Notikumi» (1937); dzejoļu krājumi «Vārdi», «No­stāsti» (abi 1946), «Pasakas» (1947), «Lietus un skaidrs laiks» (1955), «Koki» (1976). Pasakas bērniem, komēdijas, kinoscenāriji (režisora M. Karnē filmām «Miglu krastmala», «Vakara viesi», «Cilvēki no galerijas»).

Latviešu dzejniece. No 1943. g. publicējas Rīgā, no 1944. g.— trimdā. Rakstījusi gan latviešu, gan vācu valodā. Latviski krājums «Madaras» (1962), vēlāk dzejoji periodikā. Vācu valodā «An den Toren des Wunders» (Pie brīnuma vārtiem, 1979). Vairākas VFR literārās prēmijas.

Krievu dzejnieks. Krājumi «Virs barjerām» (1917), «Mana māsa — dzīve» (1922), «Otrā piedzimšana» (1932), «Agra­jos vilcienos» (1943), «Zemes plašums» (1945); romāns «Doktors Zivago» (pirmo reizi izdots ārzemēs 1957. g., pie­šķirta Nobela prēmija, no kuras rakstnieks atteicies). Tulko­jis V. Šekspīra, J. V. Gētes, S. Petēfi darbus. Latvijā — dzejas antoloģijā «Krievu padomju dzeja» (1, 1976), perio­dikā.

Latviešu grāmatniecības vēsturnieks. Grāmatas «Senie un mūsdienu raksti. Kā pasaules tautas rakstīja senatnē un raksta tagad» (1956), «īsais un ātrais raksts. Kas ir stenogrāfija» (1959), «Stenogrāfijas vārdnīca» (1961), «Raksti un rakstīšanas līdzekļi gadu tūkstošos» (1962), «Latviešu grāmata gadsimtu gaitā»» (1967), «Latviešu padomju prese» (1967), «Jānis Reiters un viņa tulkojums» (1986); daudzi raksti periodikā.

īstajā vārdā Kazimežs Tetmajers Pšerva. Poļu rakstnieks. Gadsimtu mijā populārākais «Jaunās Polijas» dzejnieks. Krājumi «Dzejas» (1894, 1898); romāni «Nāves eņģelis» (1898, latv. — 1907), «Pane Merija» (1902, latv. — 1929). Nozīmīgākie darbi — noveļu cikls «Klinšainajā Podhalē» (1902—1910), vēsturiskie romāni «Tatru leģenda» (1—2, 1913—1917). Latvijā pirmoreiz 1898. g.

Krievu rakstnieks, psiholoģiskā stāsta meistars. Stāsti «Čet­ras dienas» (1877, latv. — 1890, 1964), «Gļēvulis» (1879, latv. — 1898, 1964), «Notikums» (1878, latv. — 1896, 1964), «Mākslinieki» (1879, latv. — 1895, 1964), «Sastapšanās» (1879, latv. — 1905, 1964), «Nakts» (1880), «Lāči», «No ierindnieka Ivanova atmiņām» (1883), «Nadežda Nikolajevna» (1885, latv. — 1964). Pasakas «Tas, kas nav no­ticis» (1882), «Pasaka par krupi un rozi» (1884), «Varde — ceļotāja» (1887). Raksti par glezniecību, dzejoļi.

Moldāvu dzejnieks. Publicējas no 1954. g. Daudz bērnu grāmatu, par krājumu «Zaļās acis» Moidāvijas PSR Valsts prēmija (1978). Dzejoļu krājumi pieaugušajiem — «Dzejoļi» (1965), «Tuvais» (1974), «Tālab, ka mīlu» (1980), «Noslē­pums, kas mani sargā» (1983). Latviešu dzejas tulkotājs. Latvijā iznākušas «Dziesma ogai vīnogu ķekarā» (1968), «Gribu lietutiņu» (1972), «Māte. Dzejoļi» (Kopā ar I. Zie­doni 1984), «Piektdienas zvaigzne» (1988).

3 .

Ada Negri (1870-1945)

4 .

Žaks Prevērs (1900—1977)

8 .

Zeltīte Avotiņa (1925—1982)

10 .

Boriss Pasternaks (1890—1960)

10 .

Konstantīns Karulis (1915)

12.

Kazimežs Tetmajers (1865—1940)

14 .

Vsevolods Garšins (1855—1888)

14.

Grigore Vieru (1935)

16.

Jēkabs Janševskis (1865—1931)

19.

Jāns Kross (1920)

22.

Sons O’Faoleins (1900)

23.

Hirosi Noma (1915)

27.

Arturs Baumanis (1905—1989)

28.

Marsels Panjols (1895—1974)

(29.)

Georgs Seferis (1900—1971)

(29.)

Fjodors Abramovs (1920)

Latviešu rakstnieks, skolotājs, laikrakstu redaktors. Pirmie dzejoji no 1884. g., 1890. g. krājums «Pagātnes pausmas un tagadnes jausmas». Stāsti «Kā bagātā Cāpina dēls precejas» (1898), «Bārenīte» (1899); romāni «Dzimtene» (1921—1925), «Bandavā» (1928), «Mežvidus |audis» (1929)

Igauņu Tautas dzejnieks (1985); dzejoju krājumi: «Ogļu bagātinātājs» (1958), «Akmens vijoles» (1964), «Dziedoni kuģa priekšgalā» (1966). Vēsturiska tetraloģija «Triju mēru vidū» (1—4, 1970—1980), noveļu krājums «Ar Klio acīm» (1972, latv. — 1978), romāni «Debesu akmens», «Trešie kalni» (abi 1975), «Ķeizara neprātis» (1978), «Rakveres ro­māns» (1981). Poēmas, noveles, ceļojumu piezīmes, tulko­jumi.

Iru rakstnieks un literatūrzinātnieks. Daudzi stāstu krājumi, tai skaitā — «Jāņu nakts neprāts» (1932), «Es atceros! Es atceros!» (1962), «Ārzemju lietas» (1976); romāni «Vien­kāršu ļaužu ligzda» (1933), «Vientuļais putns» (1936), filo­zofisks romāns «Un atkal?» (1979), autobiogrāfija «Lai dzī­voju es!» (1964).

Japāņu rakstnieks, publicējas no 1945. g. Stāsti «Tumšā glezna» (1945), romāni «Tukšuma zona» (1952), «Spēle uz laimi» (1960), «Tur ir mans obelisks» (1961), «Jaunatnes loks» (1966—1971). Literatūrkritikas.

Latviešu dzejnieks, kritiķis, stāstu un romānu autors, re­daktors, bibliotekārs. Kara beigās emigrē uz Augsburgu, 1950. g. pārceļas uz ASV. Eseja «Tradicionālisti» par lat­viešu dzeju, galvenokārt par A. Caku, J. Medeni, E. Adamsonu (žurnāls «Burtnieks», 1935), monogrāfijas «Krišjānis Barons: Dzīve un darbi» (1946, 1984), «Kronvaldu Atis: Dzīve» (1939), «Pa Kronvalda Ata pēdām» (1975), vēstu­risks romāns «Hernhūtieši» (1—8, 1972—1975). K. Skal­bes rediģētajā žurnālā «Piesaule» publicējis stāstus, kas at­sevišķā krājumā nav iznākuši. Bijis atbildīgais redaktors žurnālam «Raksti un Māksla» (1940). Augsburgā kopā ar Knutu Lesiņti vadījis laikrakstu «Latvju Domas» (1945— 1946), ilgus gadus strādājis Detroitas publiskajā bibliotēkā.

Franču rakstnieks. Lugas «Džezs» (1927), «Topāzs» (1931), «Mariuss» (1931), «Fanija» (1932), «Pirmā mīla» (1964); romāns «Piruetes» (1932), eseja «Piezīmes par smiekliem» (1947), vairākas atmiņu grāmatas.

Grieķu dzejnieks un diplomāts. Dzejoļu krājumi «Pagrie­ziens» (1931), «Dzīvesstāsts mītos» (1935), «Sardzes žur­nāls I» (1940), «Sardzes žurnāls II» (1944), «Sardzes žur­nāls III» (1955). Poēma «Cisterna» (1932), esejas. 1963. g. Nobela prēmija.

Krievu rakstnieks, literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Triloģija «Prjasļini» (1969—1973, PSRS Valsts prēmija 1975). Triloģijas otrā daļa —• romāns «Divas ziemas un trīs vasaras» latv. 1971. g., trešā daļa — romāns «Ceļi un krustceļi» iatv. 1977. g. Vairāki stāstu krājumi, latviski — «Pelageja, Aļka» (1975), romāns «Māja» (1979).

Ñàðàãîñà Ô. Ì. Èìïåðàòèâ êóëüòóðû

Ãåíåðàëüíûé äèðåêòîð ÞÍÅÑÊÎ îçíàêîìëÿåò ñ îñíîâíûìè öåëÿìè è çàäà÷àìè Âñåìèðíîãî äåñÿòèëåòèÿ ðàçâèòèÿ êóëüòóðû. (Ñ. 3)

Áàíêîâñêèå Ï. Ãäå áóäåò íàøå ìåñòî?

Ìåñòî êóëüòóðû Ëàòâèè â ïðîãðàìììå Âñåìèðíîãî äåñÿòèëåòèÿ ðàçâèòèÿ êóëü­òóðû. (Ñ. 5)

Êðîíáåðãñ Þ„ Áåðçèèüø Ó. Ôðàãìåíò èç ýïè÷åñêîé ïîýìû «Âðåìÿ». (Ñ. 7)

Ðóáåíå Ì. Âå÷íîñòü è ìãíîâåíèå

Êàíäèäàò ôèëîñîôñêèõ íàóê ðàññìàòðèâàåò ðàçâèòèå ïðåäñòàâëåíèé î âðåìåíè â êóëüòóðå ÷åëîâå÷åñòâà ñ äðåâíîñòè äî íàøèõ äíåé. (Ñ. 8)

Êóëèñ Ð. Ìèð÷à Ýëèàäå — ìûñëèòåëü «ýïîõè êðèçèñà»

Êàíäèäàò ôèëîñîôñêèõ íàóê êðàòêî õàðàêòåðèçóåò æèçíåííûé ïóòü è òâîð÷åñ­êóþ áèîãðàôèþ Ì. Ýëèàäå â êîíòåêñòå çàïàäíîé êóëüòóðû XX âåêà. (Ñ. 14) Ýëèàäå Ì. Ïîñòîÿííîå âîçðîæäåíèå âðåìåíè

Ôðàãìåíòû èç êíèãè «Ìèô î âå÷íîì âîçâðàùåíèè», â êîòîðîì àíàëèçèðóåòñÿ õàðàêòåðíîå äëÿ òðàäèöèîííûõ îáùåñòâ ñòðåìëåíèå ñ ïîìîùüþ ìèôà è ðèòóàëà «îñ­âîáîäèòüñÿ» îò âðåìåíè è èñòîðèè. (Ñ. 16)

Ñèëòàíå À. Âðåìÿ è ïðîñòðàíñòâî â ñîöèàëüíîé óòîïèè

Ñîöèàëüíàÿ óòîïèÿ êàê èäåàëüíàÿ ìîäåëü îáùåñòâà, ïîðîæäåííàÿ êðèçèñíîé ñè­òóàöèåé ýïîõè, õàðàêòåðèçóåòñÿ ñ òî÷êè çðåíèÿ âðåìåíè è ïðîñòðàíñòâà. (C. 2Ü) Òîôôëåð Î. Íàóêà è èçìåíåíèå

Ôðàãìåíò èç ïðåäèñëîâèÿ ê êíèãå È. Ïðèãîæèïà è È. Ñòåíãåðñ «Ïîðÿäîê èç õàîñà». (Ñ. 22)

Áåðãñîí À. Ðåàëüíàÿ äëèòåëüíîñòü

 ôðàãìåíòå èç ëåêöèè, ïðî÷èòàííîé â Îêñôîðäñêîì óíèâåðñèòåòå, ôðàíöóçñêèé ôèëîñîô çíàêîìèò ñ ñîáñòâåííîé êîíöåïöèåé âðåìåíè. (Ñ. 24)

Ñåíåêà. 1-å ïèñüìî Ëóöèëèþ (Ñ. 29)

Àâãóñòèí Áëàæåííûé. «Confessiones». Ôðàãìåíòû èç 11-é êíèãè, â êîòîðîé ìûñëèòåëü ðàññìàòðèâàåò ïðîáëåìû âðåìåíè. (Ñ. 30)

Ãîëüäèíã Â. Íîáåëåâñêàÿ ëåêöèÿ (1983) (Ñ. 38)

Òèðîíå Ó. Ýññå î Êíèãå (Ñ. 46)

Òðåéìàíå È. Ëþäè â ðàâíèíàõ, êëåòêàõ, ëîäêàõ…

Íåñêîëüêî îñíîâíûõ àñïåêòîâ òâîð÷åñòâà À. Áåëà, àêöåïòèðóþùèõ ïðèñóùèå àâòîðó èññëåäîâàíèå ëè÷íîñòè, ñâÿçè èíäèâèäóìà ñî ñâîèì âðåìåíåì è íàðî­äîì. (Ñ. 47)

Ðàäçîáå Ñ. Î ïúåñàõ, ãåðîè êîòîðûõ æèâóò îäíîâðåìåííî â äâóõ èçìåðåíèÿõ

Ðåòðîñïåêòèâíûé àíàëèç òâîð÷åñòâà è ñáîðíèêà ïúåñ «Òàê, ÷òîáû âèäåòü äîðîãó» ñâîåîáðàçíîãî ëàòûøñêîãî äðàìàòóðãà Ë. Ñòóìáðå. (Ñ. 52)

Çàíäåðå È. Ñâîÿ æèçíü

Ïîýòè÷åñêè è êîëëåãèàëüíî çàèíòåðåñîâàííîå ýññå î ïåðâîì ñáîðíèêå ìîëîäîé ïîýòåññû È. Àóçèíè «âñ¸, íè÷åãî». (Ñ. 56)

 öåíòðå âíèìàíèÿ — «Çóáð»

Ðàçëè÷íûå ìíåíèÿ ñîâåòñêèõ ëèòåðàòóðíûõ êðèòèêîâ î äîêóìåíòàëüíîé ïîâåñòè Ä. Ãðàíèíà, ïîñâÿùåííîé æèçíè è äåÿòåëüíîñòè âûäàþùåãîñÿ ðóññêîãî ó÷åíîãîãåíåòèêà Í. Òèìîôååâà-Ðåñîâñêîãî. (Ñ. 58)

Îçîëèíÿ È. Ñîâñåì ïðîñòî è „

Èñòîðèÿ ñîçäàíèÿ íåìåöêèì ïèñàòåëåì Ã. Ôàëëàäîé ðîìàíà «Æåëåçíûé 1 óñ­òàâ». (Ñ. 61)

×àêëà È. ×èòàÿ ôèëîñîôñêèå ñòàòüè Ô. Áàðäû

 1990—1991 ãîäàõ èçäàòåëüñòâî «Ëèåñìà» ïðåäóñìàòðèâàåò âûïóñòèòü äâóõ­òîìíèê èçáðàíííûõ ïðîèçâåäåíèé ëàòûøñêîãî ïîýòà (1891—1919). Åãî ïîëåìè­÷åñêèå çàîñòðåííûå ñòàòüè àíàëèçèðóåò ëèòåðàòóðíûé êðèòèê è ðåäàêòîð È. ×àêëà. (Ñ. 62)

Âåéäåìàíå Ð. Î êíèãå Î. Àìáàéíèñà «Èñòîðèÿ ëàòûøñêîé ôîëüêëîðñòèêè».

Ïðèíöèïèàëüíàÿ îöåíêà êíèãè ëàòûøñêîãî ó÷åíîãî, îñíîâàííàÿ íà ðåçóëüòàòàõ íîâåéøèõ èññëåäîâàíèé â îáëàñòè ôîëüêëîðèñòèêè. (Ñ. 66)

Ãëàçàìè Äíøëàâà Ýãëèòèñà

Ôðàãìåíò ðîìàíà ëàòûøñêîãî ïðîçàèêà (ðîä. â 1906 ã.), æèâóùåãî â ýìèãðàöèè,

î ñîçäàíèè Ñîþçà ïèñàòåëåé ËÑÑÐ â 1940-ì ã. (Ñ. 70)

Êàðóëèñ Ê. Äåÿòåëüíîñòü ëàòûøñêèõ êíèãîèçäàòåëåé ïîñëå 2-é ìèðîâîé âîéíû. (Ñ. 74)

Àíöèòèñ Â., Âèëöèíÿ Ð. Î äåÿòåëüíîñòè ñàëäóññêèõ êíèæíèêîâ â ïðîøëîì è â íà­ñòîÿùåì (Ñ. 78)

Ëàáðåíöå Ë. Áèáëèîòåêà Ãåðöîãà Àëüáåðòà (Ñ. 83)

Êîìïëåêòîâàíèå ëèòåðàòóðû â Ëàòâèéñêîé ãîñóäàðñòâåííîé áèáëèîòåêå (Ñ. 85) Êëåêåðå È. Âûñòàâêà ðåäêèõ êíèã Ëàòâèéñêîé ãîñóäàðñòâåííîé áèáëèîòåêè è Ôóí­äàìåíòàëüíîé áèáëèîòåêè ÀÍ Ëàòâ.ÑÑÐ â Ðîñòîêå (Ñ. 88)

Ïîñìîòðèì êàê-òî èíà÷å… (Ñ. 90)

Ëèòåðàòóðíûé êàëåíäàðü. Ôåâðàëü (Ñ. 93)

The article by the general director of the UNESCO F. M. Saragossa, «Culture Impera­tive» — about the general lines of the culture 10 year period, (p. 3)

P. Baukovskis about Latvia and the world culture 10 year period, (p. 5)

J. Kronbergs, U. Bērziņš — fragments from the epic poem «Time», (p. 7)

M. Rubene «Eternity and Instant» — about the historic development of conceptions of (time from the beginnings of mankind to the present day. (p. 8)

R. Kūlis «M. Eliade — Thinker of the Era of Crisis». Creative biography of a French philosopher in the context of the 20th century Western culture, (p. 14)

M. Eliade «The Continuous Rebirth of Time» — a fragment from the book «A Myth about Constant Returning», (p. 16)

A. Siltāne «Time and Space in Social Utopia». Social utopia ■— an ideal model of

society created by a period of crisis, (p. 20)

0.   Toffler «Research and Changes». A fragment from the foreword by an American sociologist to the book by I. Prigogin and I. Stengers «Order Out of Chaos» where a short characteristics of the autors’ approach to time is given, (p. 22)

A. Bergson «Real Continueity». A fragment from lectures in Oxford University about his conception of time. (p. 24)

Seneca «The First Letter to Lucilius». (p. 29)

St Augustine «Confessiones». Fragments from book 11 about the problem of time and contradictions concerning this problem, (p. 30)

W. Golding «Nobel Lecture», (p. 38)

U. Tirons — an essay about the Book. (p. 46)

1.  Treimane «People in the Plains, Cages, Boats…». The author analyses the creative work of prose writer A. Bels — his centering towards analysis of a personality, the connection of an individual with his time and people, (p. 47)

S. Radzobe «About Plays the Characters of Which Live in Two Worlds». About the collection of plays «So That You Can See the Way» by L. Stumbre. (p. 52)

I. Zandere «One’s Own Life». An essay about the young poetess I. Auziņa’s first book

«everything, nothing», (p. 56)

«Aurochs Attracts Attention». Different views about D. Granin’s documentary story «Aurochs», devoted to the outstanding Russian geneticist V. Timofeyev-Risovsky.(p. 58)

I   Ozoliņa «All Was So Simple». The history of the novel «Iron Gustav» by H. Fallada, (p. 61) '

I. Čaklā «Reading the Articles by Fricis Bārda». In 1990 and 1991 Liesma Publishers plan to issue a collection of works by poet F. Bārda in two volumes. The present article speaks about his views in philosophy, aesthetics, literature, (p. 62)

R. Veidemane «Along a Well-Trodden Path». Principal evaluation of «The History of Latvian Folkloristics» by Ojārs Ambainis, based on the recent ideas in folklore studies in a historical aspect, (p. 66)

A. Eglitis «Five Days». A fragment from a novel. Crucial year 1940 in the history of the Latvian literature, (p, 70)

K. Karulis «The Latvian Book in the World». The publishers of Latvian books abroad in the post-war period: Denmark, Britain, Belgium, Australia, (p. 74)

A. Ancitis, P. Vilciņa «The History of Book Publishers in Saldus, Latvia», (p. 78)

L. Labrence «The Library of Duke August». About a library founded in 1572 in Wol-

fenbietel, FRG. (p. 83)

Latvian State Library: L. Kuģis, H. Luropa and E. Tivums — an article about the library’s complecting department, (p. 85)

I. Klekere «The Unique Riga in Rostock». The exhibition of rare books in Rostock, 1989, from the Latvian State Library and the Fundamental Library of the LSSR Aca­demy of Sciences, (p. 88)

Short stories compiled by A. Plaudis, a Latvian from Australia, (p. 90)

The Literary Calendar. February, (p. 93)

ISSN 0134 3181 77290 1990 N 1 1-96